Garlībs Helvigs Merķelis

Garlībs Helvigs Merķelis

Garlieb Helwig Merkel

Garlībs Helvigs MERĶELIS (Merkel, 1769-1850) ir Baltijas vācu rakstnieks, publicists un literatūrkritiķis. Literāro darbību Merķelis uzsāk, strādājot par mājskolotāju Liepupē, ar veltījuma dzejoli baronam Johanam Gustavam fon Aderkasam (1712-1799) 1792. gadā, pasakoties par atbalstu un iespēju izmantot viņa bibliotēku. Latviešu kultūras vēsturē Merķelis ir ievērojams ar publicistisko sacerējumu "Latvieši, sevišķi vidzemnieki, filozofiskā gadu simteņa beigās" (1796/97), sentimentāli romantisko teiku "Vanems Imanta" (1802) un romantizēto skatījumu uz latviešu vēsturi darbā "Vidzemes senatne" (1798-99). Visiem trim iepriekšminētajiem darbiem ir būtiska nozīme latviešu atmodas laikmetā 19. gadsimta otrajā pusē - latviešu tautas vēstures konstrukcijā, latviešu priekšstatu veidošanā par savu pagātni līdz Krusta kariem 13. gadsimtā, kā arī latviešu mitoloģiskā panteona izstrādē. Šajā laikā top veltījumi Merķelim un līdz ar viņa darbiem par latviešu kultūras atslēgas vārdiem kļuvušajiem simboliem - Zilais kalns, Līgo svētki Zilajā kalnā, Vanems Imanta u.c. Andrejs Pumpurs epā "Lāčplēsis" (1888) 6. dziedājuma sākumu - Jāņu svinības Zilajā kalnā veido pēc Merķeļa darba "Vanems Imanta" parauga, šo pašu Merķeļa darbu Ādolfs Alunāns liek savas romantiskās lugas dzejā "Mūsu senči" (1890, publ.1905) pamatā, kura, starp citu, gandrīz kļūst par latviešu pirmās nacionālās operas libreta pamatu. Un tie ir tikai pāris piemēri. 1820. gadā pateicībā Krievijas caram Aleksandram par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā Merķelis publicē darbu "Brīvie latvieši un igauņi", par to viņš saņem 300 sudraba rubļus.
Lai gan Merķeli latvieši tradicionāli saista ar apgaismības laikmetu, viņa dzīves gājums iestiepās līdz 19. gadsimta vidum. Krievijas impērijas vēsturē ļoti nozīmīgi ir Merķeļa publicistiskie sacerējumi pret Napoleona karaspēka iebrukumu Krievijā 1812. gadā, savukārt vācu literatūras vēsturē - nelāgu slavu ieguvusī Merķeļa literatūrkritiskā darbība, peļot vētras un dziņu laikmeta - savu kolēģu un laikabiedru - novatoros sacerējumus. Mazāk zināmas ir Merķeļa darbības lappuses Vācijas un Baltijas publicistikā 19. gadsimta pirmajā pusē: viņš ir vairāku izdevumu ilggadīgs redaktors un neskaitāmu rakstu autors. Bez visa iepriekšminētā Merķelis ir publicējis arī ceļojuma aprakstus, memuārus un darbojies daiļliteratūrā - romānistikas un īsprozas žanros.

Garlībs Helvigs MERĶELIS ir dzimis mācītāja Daniela Merķeļa (Merkel, 1714-1782) un viņa sievas Ģertrūdes Elizabetes dzimušas Brokh(a)uzenas (Brockh(a)usen,1763-1809) ģimenē. Garlībam Merķelim ir brāļi Johans Vilhelms (dzim. 1763), Hermanis Gotfrīds (dzim. 1765), Gustavs Oto (dzim. 1766) un māsa Beate Elizabete (dzim. 1768).
1807. gada 15. septembrī Rīgā Merķelis apprecas ar Rīgas Domskolas prorektora Albrehta Germana meitu, ārsta un botāniķa Gotfrīda Albrehta Germana (1773-1809) māsu, atraitni Doroteju Wilhelmīni Dorndorfu (Dorndorff, dzim. Germann, 1779-1853). Laulībā piedzimst trīs bērni Juliāne Ernestīne Amālija (1808-?), Albrehts Ernsts Emīls (1810-1863) un Ādolfs (1813-1830). Par Ādolfu Katlakalna baznīcas grāmatā ir ieraksts: Endete sein Leben durch einen Pistolenschuss in Riga ("beidza savu dzīvi ar pistoles šāvienu Rīgā").
1808. gadā Garlībs Merķelis iegādājas Depkina muižu, kurā nodarbojas arī ar lauksaimniecību, tomēr visticamāk, ēka, kas šodien pazīstama kā Depkina muiža, nav ēka kurā dzīvojis Garlībs Merķelis, tā gan atradusies turpat netālu.

Dēls Albrehts Ernsts Emīls Merķelis iegūst medīcīnas doktora grādu Tērbatas Universitātē, karjeru sāk kā praktizējošs ārsts Rīgā 1837. gadā, bet pievēršas balneoloģijai un kļūst par vannu jeb kurorta ārstu Dubultos (1839-1855), vēlāk - Ķemeros (1855-1863). Daudz publicējies vispirms kā teātra kritiķis un no 1847. līdz 1850. gadam kā Rīgas avīzes Rigaische Stadtblätter redaktors un vēlāk Rigaische Handels-Zeitung izdevējs (1862-1863); viņš arī aktīvi darbojies Dabaspētītāju biedrības valdē. 1842. gadā Ernst Merķelis apprecas ar Vilhelmīni Juliāni Germani (Germann, 1819-1899), Rīgas birģermeistara meitu, laulībā piedzimst astoņi bērni.

Sīkāk par Merķeļu dzimtu: Franziskus Pärn. Die Familie Merkel (Merckel) in Riga und ihre Nachkommen. Baltische Ahnen- und Stammtafeln. Sonderheft 24. Hamburg 1999.

Kā lasītāji jau gan zinās (..), Rīgas Latviešu biedrība bija apņēmusies un uzņēmusies latviešu tautas vārdā šim īstam latviešu labdaram no pateicības uz viņa kapa piemiņas akmini uzcelt. Lai to varētu izdarīt, biedrības priekšnieki izgādāja no Merķeļa famīlijas uzvēlēšanu, ka biedrība varēja Merķeļa bildi nofotografierēt un fotogrāfijas pārdot. Fotogrāfijas ir ar kārību pirktas, un dažs pircējs Merķeļa vērtību atzīdams, ar prieku desmit/ un simtkārtīgi noliktu maksu par fotogrāfiju aizmaksāja (..). Par piemiņas akmini jāsaka: tam nav nekāda stalta, grezna izskata. Viņš no granīta, un iz Daugavas ņemts, kur tas ar galu no ūdeņa laukā stāvējis. Piemiņas akmins ir no diviem gabaliem salikts, no pamata akmeņa un no virsakmeņa, kas vīra augstumā stiepjas; akmeņa virsgalā mazs apzeltīts krusts stāv, un akmeņa priekšpusē iekaltā dobumā ir četrkantaina tumšzila tāpele, uz kuras zelta bokstābos uzrakstīts: Garlieb Helwig Merkel (..) Par piemiņu no pateicīgiem latviešiem celts caur Rīgas Latviešu biedrību 21. oktoberī 1869.
No: Merķeļa simtgadu dzimšanas diena Rīgā. Mājas Viesis, 43 (1869), 27. okt.

" Viņš, kura krūtīs cilvēcīga sirds vēl lēce, / Pēc palīga ar nerimdamu balsi brēce,
Ar nāvīgajām dusmu čūskām aptīstīts, / No aprīdamiem elles pūķiem vajāts, dzīts (..)
Nedz ārīgs gods, nedz viltīgs zelts tā mērķis bij; / Nē! tādiem nevīstamus kroņus vis nevij!
Bet daudz, daudz jaukāki šā vīra nolūks mirdz - / Priekš citu ļaužu brīvības tam pukstēj` sirds:
Priekš latvjiem Merķels strādāja, / Par latvjiem Merķels gādāja."
No: Matīsa dēls, Jēkabs Pilsātnieks. Garlieb Merķeļa piemiņas zīmes celšanas dienā, 21. oktoberī 1869. Baltijas Vēstnesis 86 (1869), 29. okt.

.. latvieši, kas Merķeļa darbā parādās, ir nevis vēsturisks, bet drīzāk literārs tēls, kas autoru interesē tik daudz, lai varētu to izmantot kā argumentu diskusijā par dzimtbūšanas atcelšanu (..). Merķelis viņus attēlo vispārināti, balstoties galvenokārt uz vācbaltiešu vidē izplatītajiem stereotipiem, kas gan, iespējams, ne vienmēr bijuši tālu no realitātes (..). Merķeļa patētiskais tonis, manuprāt, kļuva par pamatu arī saasināti nopietnai un pat traģiskai attieksmei pret sevi un savu vēsturi. Ja Merķeļa tradīcija ir atstājusi kādu ietekmi uz latviešu attieksmi pret sevi mūsdienās, tad tā ir tieši nespēja uz sevi paraudzīties ar humoru un pašironiju, bet gan nopietnība un dramatisms, kas visbiežāk ved strupceļā.
Pauls Daija. No: https://www.satori.lv/article/merkelis-un-latviesi

Sociālkritiski teksti un publicistika

1865: York und Paulucci: Aktenstücke und Beiträge zur Geschichte der Convention von Tauroggen (18/30 December 1812). aus dem Nachlaß Garlieb Merkel's hrsg. von Julius Eckardt. Leipzig: Veit.
1820: Die freien Letten und Esthen: eine Erinnerungsschrift zu dem 6. Januar 1820 in Riga gefeierten Freiheitfeste. Leipzig: Hirschfeldt; Riga: Hartmann.
1818: Über Deutschland, wie ich es nach einer zehnjährigen Entfernung wieder fand. 2 Bde. Riga, Offenbach: Carl Ludwig Brede.
1816: Dr. G.Merkel's Uebersicht seiner Leistungen als Zeitschriftsteller Deutschlands. Leipzig, Riga: Meinshausen.
1814: Beweis daß es halb so viel koste, seine Ländereien von Tagelöhnern bestellen zu lassen, als von leibeigenen Bauern. Riga: Häcker, 1814.
1813: Europa's Lage und Aussichten im August 1813. Riga: Deubner und Treuy.
1812: Ein Bewohner Moskwa's an seine Landsleute: im Oktober 1812. St. Petersburg: Drechsler.
1811: Ist das Fortschreiten der Menschheit
1810, 1811: Sendschreiben an Herrn Prof. Dr.Heeren von G.Merkel: Ist das stete Fortschreiten der Menschheit ein Wahn? Riga: Deubner u. Treuy.
1804: Herder und Engel: Kunst-Nachricht. In: Der Freimüthige oder Ernst und Scherz. Bd.2, 125, S. 497-499.
1802: Randzeichnungen: Ein Buch dem der Verfasser viel Leser wünscht. Berlin: Charles Quien.
1801, 1971, 1984: Briefe über einige der merkwürdigsten Städte im nordlichen Deutschland Bd.1: Briefe über Hamburg und Lübeck. Leipzig: Hartknoch d. Jüngere.
1800: Sammlung von Völkergemählden: nebst einem Versuche über die Geschichte der Menschheit. Lübeck: Johann Friedrich Bohn.
1798: Supplement zu den Letten, oder Erklärung über die im zehnten Stück des Intelligenz-Blatts des allgemeinen Literatur-Zeitung erschiednene Anfrage des Herrn Ritters von Brasch: nebst einer Urkunde. Weimar: Carl Ludolph Hoffmann. Gottlob Siegmund von Brasch 1751-1803
1798-1799, 1807: Die Vorzeit Lieflands: Ein Denkmahl des Pfaffen- und Rittergeistes. 2 Bd. Berlin: Voss.
1797, 1800, 1870 krieviski, 1909 igauniski, 1924, 1998: Die Letten vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts: Ein Beitrag zur Völker und Menschenkunde. Leipzig: Heinrich Gräff.
1797: Hume's und Rousseau's Abhandlungen über den Urvertrag: nebst einem Versuch über Leibeigenschaft den Liefländischen Erbherren gewidmet. Leipzig: Heinrich Gräff [trīsvalodīgs kopsējums, bez Merķeļa arī Ruso un Hjūma darbs franču un angļu valodā.
(Augusts, 1796) 1797: Die Letten vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts: Ein Beitrag zur Völker und Menschenkunde. Leipzig: Heinrich Gräff.

Polemika par G.Merķeļa Die Letten vorzüglich in Liefland am Ende des philosophischen Jahrhunderts ("Latvieši", 1797)

1800, 1802: Johann Christoph Petri. Briefe über Reval, nebst Nachrichten von Esth- und Liefland: ein Seitenstück zu Merkels Letten, von einem unpartheiischen Beobachter. Hamburg, Altona, 1800, 1802. [Ietver Erfurtes profesora un mājskolotāja Petri viedokli par igauņu zemnieku stāvokli Vidzemē].
1803: Georg Friedrich von Fircks: Die Letten in Kurland oder Vertheidigung meines Vaterlandes gegen die Angriffe von G.Merkel in dessen Letten. Der Freimütige 201(1803), 19.Dez. [Par zemnieku stāvokli Kurzemē]
1804: Hermann Friedrich Tiebe. Lief- und Ehstlands Ehrenrettung gegen Herrn Merkel und Petri.

Daiļliteratūra

1805: Bruder Anton. Leipzig: Hartknoch.
1802: Wannem Ymanta: eine lettische Sage. Leipzig: Hartknoch.
1800: Erzählungen. Berlin: Johann Daniel Sander.
1800: Eine Reisegeschichte, ein Halbroman. Berlin: Heirich Frölich und Johann Wilhelm Schmidt.
1798: Die Rückkehr ins Vaterland: Ein Halbroman. Kopenhagen

Literatūrkritika

1794, 1837: Versuch über Dichtkunst. In: Jegor von Sivers. Deutsche Dichter Rußland.
1837: Kritische Antiken: ein Beitrag zur Literatur-Geschichte Deutschlands. 2 Bde. Riga: Götschel.
1800-1803: Briefe an ein Frauenzimmer über die wichtigsten Produkte der schönen Literatur. 7 Bd. Berlin: Sander.

Tulkojumi

1814: Feier-Rede auf Moreau. Verf. Sergej Semenovič Uvarov (1786-1855). Piemiņas sacerējums Jean Victor Marie (1763-1813). Riga: Deubner, Treuy.
1804: Der Tempel zu Gnidos / von Montesquieu Le Temple de Gnide. Weimar: Carl Ludolph Hofmann

Kopoti raksti

1808: G.Merkel's sämtliche Schriften. 2 Bd. Leipzig, Riga: Hartmann.

Memuāri un vēstuļu izdevumi

1987: Die Briefe Garlieb Helwig Merkels an Carl August Böttiger. Hrsg. von Bernd Maurasch. Bern: Lang.
1839-1840: Darstellungen und Charakteristiken aus meinem Leben. 2 Bde. Leipzig: Köhler; Riga, Mitau: Götschel.
1812-1816, 1824, 2010: Skizzen aus meinem Erinnerungsbuche. 4 Bde. Riga: Johann Friedrich Meinshausen.

Garlība Merķeļa darbi latviešu tulkojumā

"Vanems Imanta"
1971: Vanems Imanta: senlatvju teika, sarakstīta 1802. gadā. Vaiverlija: Latvju grāmata.
1936: Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Anna Grēviņa. Rīga: Valters un Rapa.
1924: G.Merķeļa Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Lizete Skalbe. Rīga: Roze.
1924: Vanems Imanta. Tulkojis Aleksandrs Būmanis. Pārlabots izdevums. Rīga: Gulbis.1923: Vanems Imanta: latviešu teika. Tulkojis Alaksandrs Būmanis. Rīga: Gulbis.
1917: Imanta: latviešu teika. Tulkojusi Lizete Skalbe. Rīga, Pēterpils: J.A. Kukurs.1909: Vanems Imanta: latviešu teika. Erdmaņu Lizetes tulkojums. Cēsis: J.Ozols.
1905: Vanems Imanta: latviešu teika. Erdmaņu Lizetes tulkojums. Cēsis: J.Ozols.
1905: Vanem Imanta: latviešu teika. Tulkojis Aleksandrs Būmanis. Pēterburga: A.Gulbis

"Vidzemes senatne"
2013: Vidzemes senatne: garīdzniecības un bruņinieku gara piemineklis. Tulkojis Kaudzītes Matīss. Rīga: Arto-1.
1906: Vidzemes senatne: garīdzniecības un bruņinieku gara piemineklis. Tulkojis Kaudzītes Matīss. Cēsis: J.Ozols.

"Latvieši"
2016: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. G.Straubes priekšvārds. Rīga: Zvaigzne ABC.
1999: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. G.Straubes priekšvārds. Rīga: Zvaigzne ABC.
1978: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A.Feldhūna red. J. Niedres ievads, M.Stepermaņa komentāri. Rīga: Zvaigzne.
1953: Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās. Tulk. A.Feldhūna red. J. Niedres ievads, M.Stepermaņa komentāri. Rīga: LVI.
1936: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A. Būmanis. Rīga: A.Gulbis.
1924: Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. A.Būmanis. Pārlabots izdevums. Rīga: A. Gulbis.
1905: Latvieši, sevišķi vidzemnieki, filozofiskā gadu simteņa beigās. Tulk. Aleksandrs Būmanis. Pēterburga: Gulbis.

1813 (1860): Moskvas, šī branga, plaša krievu-zemes cilts-pilsāta nodedzināšana, izpostīšana un aplaupīšana, kas caur sprančiem rudens mēnesī 1812 notikusi, no kā acu liecinieks saviem zemes brāļiem šo ziņu dod.