Jānis Alberts Jansons
Jānis Alberts Jansons
Krišjānis
Jānis Alberts Jansons (1892–1971) – viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta latviešu folkloristiem, literatūrzinātniekiem un pedagogiem. Publicējis rakstus un monogrāfijas par vairākiem latviešu rakstniekiem. Pievērsies arī literatūrzinātnisku un literatūras vēstures jautājumu problemātikai (periodizācijai, katra perioda literatūras parādību savdabībai u. tml.). Nodarbojies ar folkloras un etnogrāfijas materiālu vākšanu, krāšanu, publicēšanu un zinātnisko izpēti. Pētījis latviešu folkloristikas veidošanās sākumus, kā arī nodarbojies ar seno latviešu maģijas izpēti latviešu tautas tradīcijās, latviešu drāmas nacionālo sakņu analīzi un latviešu tautas maskas un masku gājiena tradīcijas fiksēšanu, aprakstīšanu un kultūrvēsturisku analīzi. Sastādījis vairākas latviešu tautasdziesmu izlases. Zinātniskajā darbā ražīgākie bija 20. gadsimta 30. gadi, kad viņš līdztekus folkloras un literatūras pētīšanai lielu uzmanību pievērsa jauna tipa latviešu literatūrvēstures sarakstīšanas metodoloģijai. Kopš 20. gadsimta 20. gadiem strādājis kā pedagogs un docētājs vairākās mācību iestādēs, lasījis lekcijas folkloristikā, latviešu valodā un latviešu literatūras vēsturē.
Dzimšanas dokumentos – Krišjānis. Dzimis saimnieka Pētera un Lizetes Jansonu ģimenē.
Kopš 1956: pensijā.
Kopš 1956: pensijā.
"Šo gadu laikā [studiju gadu laikā Ķelnē un Bonnā] viņš ielika pamatus savai folkloristikas metodei. Jansons vairākkārt uzsvēris, ka tikai pēc studijām Vācijā varējis ko nopietnāku publicēt latviešu folkloristikā. Studijas deva gan metodi (kultūrvēsturiskā etnoloģija), gan pētniecisko tēmu (sistemātisks senlatviešu kultūras un saimnieciskās dzīves raksturojums), gan plašākas etnogrāfiskās zināšanas. (Jansons 1972, 140; Infantjevs 2006, 35). Noteikti atzīmējams, ka Jansons gan kā personība, gan kā folklorists nobriedis samērā vēlu, toties it visā ir vērojama pacietība, izaugsme un sistemātisks darbs.
Vispārīgi raksturojot Jāņa Alberta Jansona devumu latviešu folkloristikā, jāuzsver, ka tas iedalāms divās ievērojamās folkloristiskā darba pamatnozarēs: 1) folkloras materiālu vākšana, krāšana, publicēšana; 2) folkloras zinātniskā izpēte."
Ozoliņš, Gatis. Jānis Alberts Jansons. Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Rīga, Zinātne, 2014, 440. lpp.
"Jansonam kā zinātniekam – folkloristam un literatūrpētniekam – itin visur un vienmēr pamatā ir bijuši divi nosacījumi resp. apsvērumi: pedagoģiskais un zinātniskais, turklāt pirmajā vietā allaž ticis likts pedagoģiskais moments. Arī folkloras vākšanas un krāšanas praksē šie abi momenti Jansonam iet cieši kopā roku rokā. Pirmkārt, pedagoģiskais aspekts – modināt, atraisīt un nostiprināt savos audzēkņos interesi par folkloru kā latviešu senākās garīgās kultūrdzīves īpatnēju fenomenu, kas savu neatsveramo lomu un nozīmi saglabājusi līdz jaunākajam laikam. Katra cilvēka tikuma pozitīvās pamatkategorijas, tāpat kā dailes visos laikmetos pastāvīgie priekšstati vispirms meklējami folklorā, īpaši klasiskajās tautas dziesmās. Apzinoties šo folkloras unikālo vērtību, Jansons neatlaidīgi un mērķtiecīgi aicina un mudina savus RSI-ta [Rīgas Skolotāju institūts – G. O.] audzēkņus pašus vākt un pirakstīt tautas tradīcijas. Otrkārt, zinātniskais aspekts. Jansonu nekādi neinteresēja tīri entuziastiskais, romantiskais fokloras vākšanas veids, kad tiek krāts un pierakstīts itin viss, kas vien pagadās pa rokai un kam ar īsto folkloru un etnogrāfiju bieži vien ir visai maz sakara vai arī to nav nemaz. Tamdēļ Jansons saviem audzēkņiem lika vākt un mērķtiecīgi pierakstīt folkloru pēc zināmas tematiskās sistēmas, izmantojot viņa izstrādātās jautājumu grupas, lai iegūtos materiālus, kā drošu avotu varētu izmantot savos pētnieciskos darbos."
Rozenbergs, Jānis. No: Ozoliņš, Gatis. Jānis Alberts Jansons. Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Rīga, Zinātne, 2014, 438.–439. lpp.
"Savā galvenajā pētniecības novadā – literatūras vēsturē – J. A. Jansons bija izvirzījis par mērķi plašas literatūras vēstures sarakstīšanu, bet nepaguva šo nodomu realizēt. Publicēti tikai atsevišķi apcerējumi par Raiņa, J. Janševska, T. Zeiferta, E. Virzas, Kaudzīšu un dažu citu autoru daiļradi, ari grāmata Tautas atmodas laikmeta rakstnieki" (1939). 1946. gadā J. A. Jansons noslēdza līgumu ar Latvijas Valsts izdevniecību par literatūras vēstures sarakstīšanu, bet atteicās no šā darba, kad autoram izvirzīja prasību literatūras parādības traktēt no marksisma ideoloģijas viedokļa. Kritisko nostāju pret marksismu un komunistisko partiju J. A. Jansons diezgan klaji pauda savās lekcijās. Kad viņš atteicās nožēlot savas "kļūdas", 1948. gadā viņu atbrīvoja no darba universitātē. [..]
J. A. Jansons bija gauss rakstītājs, bet lielisks runātājs. Viņa lekcijās auditorija vienmēr bija klausītāju pārpilna. J. A Jansons vērās pasaulē kā košā brīnumā. Nevienai problēmai, nevienam jautājumam viņš nepiegāja ar gatavu atbildi: ik fakts, ik situācija bija dziļi jāpēta, lai nonāktu pie patiesības, lai varētu dot pareizo atbildi. Viņa uztverē kultūras vērtības bija cilvēka gara radīts brīnums, kas slēpa dievišķu dzirksti. Lai to saskatītu un novērtētu, pētāmam priekšmetam vajadzēja pieiet gan ar dziļu pietāti, gan ar karstu meklētāja sirdi un asu prātu.
J. A. Jansonam bija savdabīga strādāšanas metode. Izstrādājot kādu tematu, viņš savāktos faktus, savas ieceres, piezīmes, arī atziņu formulējumus rakstīja uz mazām lapiņām, dažreiz pat uz tramvaja biļetes baltās puses. Lapiņas tematiski krājās mazās kaudzītēs uz rakstāmgalda, reizēm noklājot visu galda virsmu. Kad materiāls likās sagatavots un pārdomāts, visas zīmītes sakopoja vāciņos. Tas nu bija pamats lekcijai vai rakstam. Mantojumā J. A. Jansons atstājis ne vien savas publikācijas, bet arī daudz materiālu referātiem un turpmākajām publikācijām.
Karulis, Konstantīns. Jāņa Alberta Jansona simtgadē. Karogs, Nr. 4, 1992, 1. apr., 235. lpp.
"Viņu atceroties, vispirms redzu viņa milzu apmēra portfeli, kas vienmēr piedzīts pilns, un kā viņš to stiepj pa Nometņu, Liepājas un Ventspils ielām Pārdaugavā, sperdams pastrupus, enerģiskus solīšus, pats pamaza, dumbra auguma, vienmēr pelēkās drānās, zelta brillītēm uz deguna, un aiz nešļavas smaguma sejā viegli ietvīcis. Kā pienākumu ar nopietnu vaigu viņš nesa mūsu aušības, muļķības un svētās aizraušanās, un nav iedomājams, ka vēl kāds cits pa Rīgas ielām būtu pārnēsājis tādus birkavus papīra.
Visi mūsu sacerējumi vienmēr bija rūpīgi izlasīti, bet ne pedantiski laboti, tikai šur tur pievelkot pa viļņotai līnijai malā vai pierakstot kādu piezīmi, kā "stils"u. tml. Apakšā atzīme. Reizēm divas: viena par saturu, otra par valodu, ja raksts bija tik neizlīdzināts. Nekad viņš neviena neapvainoja, nerāja, bet uzteica gan, ja bija labi. Reizēm lika pat klasē priekšā nolasīt.
Jansonam bija retā spēja klasi ieinteresēt, un viņam nebija nevienas garlaicīgas darba stundas. Ar interesi sekoja pat tie, kas citādi pret literatūru bija vienaldzīgi. Nevarētu teikt, ka viņam būtu bijusi kāda īpaša metode, patiesībā viņš pat stipri grēkoja pret dažu labu skolmeistarības rulli. Viņa stundām nebija amatnieciskā noapaļojuma ar sākumu un nobeigumu. Viņš sāka tur, kur iepriekšējā reizē bija palicis un strādāja tālāk – cik tālu tiks, tiks. Un ar laika trūkumu viņam bija mūžīgs negals: bieži vien stunda pārgāja pāri pat starpbrīdim, un nākamās stundas pasniedzējs jau mīņājās pie durvīm, kad Jansons vēl nebiju beidzis. Bet klasē neviens viņam tā ļaunā neņēma, jo ikvienam pie Jansona patika.
Skolotājs lielā mērā ir kā aģents, kas apdala to, kas pašam nepieder. Savu lietu labi pārzinādams, viņš noliek klasei priekšā visu kā uz delnas: tas ir tā un šitā, pats palikdams malā neitrāls, vienaldzīgs, uzmanīdams pulksteni. Jansons, turpretī, varētu sacīt, deva to, kas pašam piederēja. Starp viņu un vielu nebija distances. Viņš pats bija tajā iekšā. Mēs it kā dzīvojām līdzi literatūrvēsturniekam tā pētniecības darba procesā: viņš meklēja, pārbaudīja, apšaubīja, salīdzināja, sprieda un izvērtēja tā, it kā šo domu gājienu risinātu pašu pirmo reizi. Man liekas, ka taisni šī tiešamība bija tas, kas Jansona darbu klasei padarīja tik interesantu. Bet ne jau tādēļ viņš bija kāds mūks. Atlika tikai pačukstēt, ka tam vai tai šodien dzimšanas diena, lai arī cik maz laika un svarīgs uzdevums priekšā, jubilārs tika atsēdināts klases priekšā uz krēsla un Jansons, rādāmo un vidējo pirkstu taisnu izstiepis, nodiriģēja klasei kādu dziesmu, parasti "Lai dar darbu" vai "Daudz baltu dieniņu", pēc kam puiši jubilāru uzmeta gaisā un klase nokliedza lai dzīvo.
Nevaru atcerēties, redzējis Jansonu dusmīgu. Zīmīgākais viņa vaibsts bija īpatnējais smaids-smīns, kāda neatšifrējama robežfāze, par ko nekad nevarēja nosacīt, uz kuru pusi tā īsti sveras, un ko viņš dažkārt uzlika kā masku, rotaļādamies, lai mulsinātu, īpaši, skandējot kādu saldenāku pantiņu un tīšām ieskatoties kādam meitēnam ciešāk acīs. [..]
Nekādi nevaru Jansonu atcerēties dīkā, vienkārši atpūšoties, kā darīja citi viņa kolēgas, skolotāju istabā patērzējot, smēķējot. Jansons vienmēr bija aizņemts. Vienmēr un visur. Starpbrīžos, kad pastaigājāmies pa garajiem gaiteņiem, kamēr klases izvēdinās, Jansons staigāja līdzi, mūs pa vienam pārbaudot, vai esam izlasījuši programmā paredzētos pasaules literatūras lielos darbus. Patiesībā arī literatūras pulciņš bija viņa mācību stundu pagarinājums, kam Jansons ziedoja daudz sava dārgā laika. Tur tie, kam literatūra interesēja, ieguva plašāku pieredzi ārpus programmas nospraustā loka, kā arī pieredzi uzstāties publiski: referēt, oponēt, aizstāvēt, debatēt.
Tā Jansons strādāja no agra rīta līdz vēlai vakara stundai dienu dienā, gadu gadā. Bez institūta vēl lekcijas universitātē. Tad pētījumu darbi. Un, to zinot, mums vēlāk, skolu atstājušiem, nebija ērti Jansonam rakstīt vai viņu apciemot, kā tikām aicināti. Un reizēm likās, vai viņš nedomā, ka esam viņu aizmirsuši. Taču klusēšana notika aiz respekta pret darba milzi. Bet kad gadījās izņēmumi un Jansonu iztraucējām, nekad viņš nelika manīt sava laika trūkuma, bet iedziļinājās jaunekļa problēmā bez steigas. [..] Grūti būs pasacīt, kur Jansona mūža nopelni paši lielākie: vai kā zinātniekam, pētniekam, vai kā paidagogam. Katrā ziņā uzkrīt tas, ka starp viņa bijušiem audzēkņiem ir daudz literātu, valodnieku un folkloristu.
Plaudis, Arturs. Jāni Alberu Jansonu atceroties. Tilts, Nr.120–121, 1972, 1. marts.
"30. gadu sākumā bieži apciemoju savu bijušo skolotāju Jāni Albertu Jansonu Pārdaugavā. Sarunu vielas viņam nekad netrūka – gan par aktuālajiem dzīves notikumiem, gan par studiju gadiem, bet visvairāk, protams, par literatūru, tolaik īpaši par drāmu, jo ar drāmas teoriju saistījās viņa tikko Ķelnē aizstāvētā doktora disertācija (1933). Jansona istabiņās tolaik bija tikai divas kārtīgas mēbeles: vieni istabiņā galds, otrā – dzelzs gulta. Toties visas sienas aizņēma grāmatas. Grāmatu kaislība neatstāja Jansonu arī tad, kad viņi docēja universitātē (no 1936) un strādāja Folkloras, vēlāk Valodas un literatūras institūtā (no 1945). Viņš kolekcionēja latviešu daiļliteratūru no tās pirmsākumiem, literatūru par rakstniecību un īpaši par folkloru, beidzamajos gadu desmitos – par estētiku. Jansons ar tādu pašu aizrautību kopa savu dārzu: baltajās Rīgas smiltis no Mežotnes "Kugrēniem" atvestie ķirši deva brīnumu ražu. Trešā kaislība bija ceļošana kājām. Lai cik saguris vai slims bija profesors Jansons, sarunu biedri to īsti nekad nemanīja: viņš aizrāva ar savu spraigo domu, jauneklīgo fantāziju."
Karulis, Konstantīns. Jānis Alberts Jansons. Karogs, Nr. 5, 1971, 1. maijs, 171. lpp.
Vispārīgi raksturojot Jāņa Alberta Jansona devumu latviešu folkloristikā, jāuzsver, ka tas iedalāms divās ievērojamās folkloristiskā darba pamatnozarēs: 1) folkloras materiālu vākšana, krāšana, publicēšana; 2) folkloras zinātniskā izpēte."
Ozoliņš, Gatis. Jānis Alberts Jansons. Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Rīga, Zinātne, 2014, 440. lpp.
"Jansonam kā zinātniekam – folkloristam un literatūrpētniekam – itin visur un vienmēr pamatā ir bijuši divi nosacījumi resp. apsvērumi: pedagoģiskais un zinātniskais, turklāt pirmajā vietā allaž ticis likts pedagoģiskais moments. Arī folkloras vākšanas un krāšanas praksē šie abi momenti Jansonam iet cieši kopā roku rokā. Pirmkārt, pedagoģiskais aspekts – modināt, atraisīt un nostiprināt savos audzēkņos interesi par folkloru kā latviešu senākās garīgās kultūrdzīves īpatnēju fenomenu, kas savu neatsveramo lomu un nozīmi saglabājusi līdz jaunākajam laikam. Katra cilvēka tikuma pozitīvās pamatkategorijas, tāpat kā dailes visos laikmetos pastāvīgie priekšstati vispirms meklējami folklorā, īpaši klasiskajās tautas dziesmās. Apzinoties šo folkloras unikālo vērtību, Jansons neatlaidīgi un mērķtiecīgi aicina un mudina savus RSI-ta [Rīgas Skolotāju institūts – G. O.] audzēkņus pašus vākt un pirakstīt tautas tradīcijas. Otrkārt, zinātniskais aspekts. Jansonu nekādi neinteresēja tīri entuziastiskais, romantiskais fokloras vākšanas veids, kad tiek krāts un pierakstīts itin viss, kas vien pagadās pa rokai un kam ar īsto folkloru un etnogrāfiju bieži vien ir visai maz sakara vai arī to nav nemaz. Tamdēļ Jansons saviem audzēkņiem lika vākt un mērķtiecīgi pierakstīt folkloru pēc zināmas tematiskās sistēmas, izmantojot viņa izstrādātās jautājumu grupas, lai iegūtos materiālus, kā drošu avotu varētu izmantot savos pētnieciskos darbos."
Rozenbergs, Jānis. No: Ozoliņš, Gatis. Jānis Alberts Jansons. Latviešu folkloristika starpkaru periodā. Rīga, Zinātne, 2014, 438.–439. lpp.
"Savā galvenajā pētniecības novadā – literatūras vēsturē – J. A. Jansons bija izvirzījis par mērķi plašas literatūras vēstures sarakstīšanu, bet nepaguva šo nodomu realizēt. Publicēti tikai atsevišķi apcerējumi par Raiņa, J. Janševska, T. Zeiferta, E. Virzas, Kaudzīšu un dažu citu autoru daiļradi, ari grāmata Tautas atmodas laikmeta rakstnieki" (1939). 1946. gadā J. A. Jansons noslēdza līgumu ar Latvijas Valsts izdevniecību par literatūras vēstures sarakstīšanu, bet atteicās no šā darba, kad autoram izvirzīja prasību literatūras parādības traktēt no marksisma ideoloģijas viedokļa. Kritisko nostāju pret marksismu un komunistisko partiju J. A. Jansons diezgan klaji pauda savās lekcijās. Kad viņš atteicās nožēlot savas "kļūdas", 1948. gadā viņu atbrīvoja no darba universitātē. [..]
J. A. Jansons bija gauss rakstītājs, bet lielisks runātājs. Viņa lekcijās auditorija vienmēr bija klausītāju pārpilna. J. A Jansons vērās pasaulē kā košā brīnumā. Nevienai problēmai, nevienam jautājumam viņš nepiegāja ar gatavu atbildi: ik fakts, ik situācija bija dziļi jāpēta, lai nonāktu pie patiesības, lai varētu dot pareizo atbildi. Viņa uztverē kultūras vērtības bija cilvēka gara radīts brīnums, kas slēpa dievišķu dzirksti. Lai to saskatītu un novērtētu, pētāmam priekšmetam vajadzēja pieiet gan ar dziļu pietāti, gan ar karstu meklētāja sirdi un asu prātu.
J. A. Jansonam bija savdabīga strādāšanas metode. Izstrādājot kādu tematu, viņš savāktos faktus, savas ieceres, piezīmes, arī atziņu formulējumus rakstīja uz mazām lapiņām, dažreiz pat uz tramvaja biļetes baltās puses. Lapiņas tematiski krājās mazās kaudzītēs uz rakstāmgalda, reizēm noklājot visu galda virsmu. Kad materiāls likās sagatavots un pārdomāts, visas zīmītes sakopoja vāciņos. Tas nu bija pamats lekcijai vai rakstam. Mantojumā J. A. Jansons atstājis ne vien savas publikācijas, bet arī daudz materiālu referātiem un turpmākajām publikācijām.
Karulis, Konstantīns. Jāņa Alberta Jansona simtgadē. Karogs, Nr. 4, 1992, 1. apr., 235. lpp.
"Viņu atceroties, vispirms redzu viņa milzu apmēra portfeli, kas vienmēr piedzīts pilns, un kā viņš to stiepj pa Nometņu, Liepājas un Ventspils ielām Pārdaugavā, sperdams pastrupus, enerģiskus solīšus, pats pamaza, dumbra auguma, vienmēr pelēkās drānās, zelta brillītēm uz deguna, un aiz nešļavas smaguma sejā viegli ietvīcis. Kā pienākumu ar nopietnu vaigu viņš nesa mūsu aušības, muļķības un svētās aizraušanās, un nav iedomājams, ka vēl kāds cits pa Rīgas ielām būtu pārnēsājis tādus birkavus papīra.
Visi mūsu sacerējumi vienmēr bija rūpīgi izlasīti, bet ne pedantiski laboti, tikai šur tur pievelkot pa viļņotai līnijai malā vai pierakstot kādu piezīmi, kā "stils"u. tml. Apakšā atzīme. Reizēm divas: viena par saturu, otra par valodu, ja raksts bija tik neizlīdzināts. Nekad viņš neviena neapvainoja, nerāja, bet uzteica gan, ja bija labi. Reizēm lika pat klasē priekšā nolasīt.
Jansonam bija retā spēja klasi ieinteresēt, un viņam nebija nevienas garlaicīgas darba stundas. Ar interesi sekoja pat tie, kas citādi pret literatūru bija vienaldzīgi. Nevarētu teikt, ka viņam būtu bijusi kāda īpaša metode, patiesībā viņš pat stipri grēkoja pret dažu labu skolmeistarības rulli. Viņa stundām nebija amatnieciskā noapaļojuma ar sākumu un nobeigumu. Viņš sāka tur, kur iepriekšējā reizē bija palicis un strādāja tālāk – cik tālu tiks, tiks. Un ar laika trūkumu viņam bija mūžīgs negals: bieži vien stunda pārgāja pāri pat starpbrīdim, un nākamās stundas pasniedzējs jau mīņājās pie durvīm, kad Jansons vēl nebiju beidzis. Bet klasē neviens viņam tā ļaunā neņēma, jo ikvienam pie Jansona patika.
Skolotājs lielā mērā ir kā aģents, kas apdala to, kas pašam nepieder. Savu lietu labi pārzinādams, viņš noliek klasei priekšā visu kā uz delnas: tas ir tā un šitā, pats palikdams malā neitrāls, vienaldzīgs, uzmanīdams pulksteni. Jansons, turpretī, varētu sacīt, deva to, kas pašam piederēja. Starp viņu un vielu nebija distances. Viņš pats bija tajā iekšā. Mēs it kā dzīvojām līdzi literatūrvēsturniekam tā pētniecības darba procesā: viņš meklēja, pārbaudīja, apšaubīja, salīdzināja, sprieda un izvērtēja tā, it kā šo domu gājienu risinātu pašu pirmo reizi. Man liekas, ka taisni šī tiešamība bija tas, kas Jansona darbu klasei padarīja tik interesantu. Bet ne jau tādēļ viņš bija kāds mūks. Atlika tikai pačukstēt, ka tam vai tai šodien dzimšanas diena, lai arī cik maz laika un svarīgs uzdevums priekšā, jubilārs tika atsēdināts klases priekšā uz krēsla un Jansons, rādāmo un vidējo pirkstu taisnu izstiepis, nodiriģēja klasei kādu dziesmu, parasti "Lai dar darbu" vai "Daudz baltu dieniņu", pēc kam puiši jubilāru uzmeta gaisā un klase nokliedza lai dzīvo.
Nevaru atcerēties, redzējis Jansonu dusmīgu. Zīmīgākais viņa vaibsts bija īpatnējais smaids-smīns, kāda neatšifrējama robežfāze, par ko nekad nevarēja nosacīt, uz kuru pusi tā īsti sveras, un ko viņš dažkārt uzlika kā masku, rotaļādamies, lai mulsinātu, īpaši, skandējot kādu saldenāku pantiņu un tīšām ieskatoties kādam meitēnam ciešāk acīs. [..]
Nekādi nevaru Jansonu atcerēties dīkā, vienkārši atpūšoties, kā darīja citi viņa kolēgas, skolotāju istabā patērzējot, smēķējot. Jansons vienmēr bija aizņemts. Vienmēr un visur. Starpbrīžos, kad pastaigājāmies pa garajiem gaiteņiem, kamēr klases izvēdinās, Jansons staigāja līdzi, mūs pa vienam pārbaudot, vai esam izlasījuši programmā paredzētos pasaules literatūras lielos darbus. Patiesībā arī literatūras pulciņš bija viņa mācību stundu pagarinājums, kam Jansons ziedoja daudz sava dārgā laika. Tur tie, kam literatūra interesēja, ieguva plašāku pieredzi ārpus programmas nospraustā loka, kā arī pieredzi uzstāties publiski: referēt, oponēt, aizstāvēt, debatēt.
Tā Jansons strādāja no agra rīta līdz vēlai vakara stundai dienu dienā, gadu gadā. Bez institūta vēl lekcijas universitātē. Tad pētījumu darbi. Un, to zinot, mums vēlāk, skolu atstājušiem, nebija ērti Jansonam rakstīt vai viņu apciemot, kā tikām aicināti. Un reizēm likās, vai viņš nedomā, ka esam viņu aizmirsuši. Taču klusēšana notika aiz respekta pret darba milzi. Bet kad gadījās izņēmumi un Jansonu iztraucējām, nekad viņš nelika manīt sava laika trūkuma, bet iedziļinājās jaunekļa problēmā bez steigas. [..] Grūti būs pasacīt, kur Jansona mūža nopelni paši lielākie: vai kā zinātniekam, pētniekam, vai kā paidagogam. Katrā ziņā uzkrīt tas, ka starp viņa bijušiem audzēkņiem ir daudz literātu, valodnieku un folkloristu.
Plaudis, Arturs. Jāni Alberu Jansonu atceroties. Tilts, Nr.120–121, 1972, 1. marts.
"30. gadu sākumā bieži apciemoju savu bijušo skolotāju Jāni Albertu Jansonu Pārdaugavā. Sarunu vielas viņam nekad netrūka – gan par aktuālajiem dzīves notikumiem, gan par studiju gadiem, bet visvairāk, protams, par literatūru, tolaik īpaši par drāmu, jo ar drāmas teoriju saistījās viņa tikko Ķelnē aizstāvētā doktora disertācija (1933). Jansona istabiņās tolaik bija tikai divas kārtīgas mēbeles: vieni istabiņā galds, otrā – dzelzs gulta. Toties visas sienas aizņēma grāmatas. Grāmatu kaislība neatstāja Jansonu arī tad, kad viņi docēja universitātē (no 1936) un strādāja Folkloras, vēlāk Valodas un literatūras institūtā (no 1945). Viņš kolekcionēja latviešu daiļliteratūru no tās pirmsākumiem, literatūru par rakstniecību un īpaši par folkloru, beidzamajos gadu desmitos – par estētiku. Jansons ar tādu pašu aizrautību kopa savu dārzu: baltajās Rīgas smiltis no Mežotnes "Kugrēniem" atvestie ķirši deva brīnumu ražu. Trešā kaislība bija ceļošana kājām. Lai cik saguris vai slims bija profesors Jansons, sarunu biedri to īsti nekad nemanīja: viņš aizrāva ar savu spraigo domu, jauneklīgo fantāziju."
Karulis, Konstantīns. Jānis Alberts Jansons. Karogs, Nr. 5, 1971, 1. maijs, 171. lpp.
1923: pirmā publikācija – raksts "Tautas dziesmu mākslas vērtība un loma nacionālajā kultūrā" žurnālā "Mūsu Nākotne".
1932: "Teodors Zeiferts kā sava laika cilvēks un liriķis".
1933: "Zeiferts kā kritiķis un literatūrvēsturnieks".
1934: "Literatūras zinātne".
1935: "Brāļi Kaudzīši".
1936: "Jēkabs Janševskis – mūsu dzimtenes dzejnieks".
1936: "Latviešu literatūrvēsturnieka uzdevumi".
1936: "Ed. Virza un viņa Straumēni".
1939: "Tautiskās atmodas laikmeta darbinieki".
1970: "Latviešu dzejas antoloģija. 1. sējums" (sastādītājs un komentāru autors).
Rakstos par literatūrvēsturi aplūkojis jautājumu par periodizāciju, literatūras kopsakarību ar ideoloģiju un katra perioda literatūras parādību savdabību u. c. Jāņa Alberta Jansona pieeja literatūrvēsturisku problēmu, rakstnieku un darbu skatījumā un vērtējumā ir kultūrvēsturiska, īpaši akcentējot vēsturiskuma principu, ko viņš saistīja ar laikmeta kultūrvidi un ideoloģiju.
Publicējis rakstus par Raini, Reini un Matīsu Kaudzītēm, Jēkabu Janševski, Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Juri Alunānu, Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku, Jāni Endzelīnu, Andrievu Niedru, Edvartu Virzu, Robertu Pelši.
Darbi grāmatās
1933: "Die lettischen Maskenumzüge" (disertācija).
1935: "Kr. Barona vieta mūsu kultūras dzīvē".
1936: "Senču tikums – mūsu tagadnes un nākotnes pamats" (mācību līdzeklis).
1937: "Maģija latviešu tautas tradīcijās".
Tautasdziesmu izlases
1942: "Sidraba vītols" (sastādītājs un komentāru autors; kopā ar Nikolaju Kalniņu).
1960: "Darba vara lielu dara" (sastādītājs un komentāru autors).
1970: "Dailes lokā" (sastādītājs un komentāru autors).
1936: "Ģimnāzijas latviešu valodas programma un mūsu kultūras dzīve".
Darbība literatūrzinātnē
Darbi grāmatās
1930: "J. Rainis, viņa Tāļās noskaņas, kā arī ievērojamākie dramatiskie darbi mūsu kultūras un literātūras vēstures gaismā".1932: "Teodors Zeiferts kā sava laika cilvēks un liriķis".
1933: "Zeiferts kā kritiķis un literatūrvēsturnieks".
1934: "Literatūras zinātne".
1935: "Brāļi Kaudzīši".
1936: "Jēkabs Janševskis – mūsu dzimtenes dzejnieks".
1936: "Latviešu literatūrvēsturnieka uzdevumi".
1936: "Ed. Virza un viņa Straumēni".
1939: "Tautiskās atmodas laikmeta darbinieki".
1970: "Latviešu dzejas antoloģija. 1. sējums" (sastādītājs un komentāru autors).
Rakstos par literatūrvēsturi aplūkojis jautājumu par periodizāciju, literatūras kopsakarību ar ideoloģiju un katra perioda literatūras parādību savdabību u. c. Jāņa Alberta Jansona pieeja literatūrvēsturisku problēmu, rakstnieku un darbu skatījumā un vērtējumā ir kultūrvēsturiska, īpaši akcentējot vēsturiskuma principu, ko viņš saistīja ar laikmeta kultūrvidi un ideoloģiju.
Publicējis rakstus par Raini, Reini un Matīsu Kaudzītēm, Jēkabu Janševski, Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Juri Alunānu, Krišjāni Baronu, Frici Brīvzemnieku, Jāni Endzelīnu, Andrievu Niedru, Edvartu Virzu, Robertu Pelši.
Darbība folkloristikā
Darbi grāmatās
1933: "Die lettischen Maskenumzüge" (disertācija).1935: "Kr. Barona vieta mūsu kultūras dzīvē".
1936: "Senču tikums – mūsu tagadnes un nākotnes pamats" (mācību līdzeklis).
1937: "Maģija latviešu tautas tradīcijās".
Tautasdziesmu izlases
1942: "Sidraba vītols" (sastādītājs un komentāru autors; kopā ar Nikolaju Kalniņu).
1960: "Darba vara lielu dara" (sastādītājs un komentāru autors).
1970: "Dailes lokā" (sastādītājs un komentāru autors).
Darbība pedagoģijā
Darbi grāmatās
1926: "Praktisks vadonis garuma apzīmēšanā jaunā rakstībā" (sastādītājs).1936: "Ģimnāzijas latviešu valodas programma un mūsu kultūras dzīve".
| Dzimšanas vieta | 05.04.1892 Mežotne [uo] Mežotne, Mežotnes pagasts, Bauskas novads Dzimis Mežotnes pagasta "Kugrēnos". |
|---|---|
| Izglītojies | 1901–1905 Mežotnes pagastskola Mežotne [uo] Mežotne, Mežotnes pagasts, Bauskas novads 1905–1913 Jelgavas reālskola Svētes iela 18, Jelgava Svētes iela 18, Jelgava, LV-3001 1913–1917 Pēterburgas Universitāte Sanktpēterburga Saint Petersburg, Leningrad Oblast Studējis ģermāņu filoloģiju. 1920–1926 Latvijas Universitāte Raiņa bulvāris 19, Rīga Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050 Filoloģijas un filozofijas fakultātē studējis baltu filoloģiju. Universitāti beidzis ar kandidāta darbu par drāmas vēsturi. 1927–1929 Kauņa Kaunas, Kaunas County, Lithuania No Ķelnes pavasara un vasaras brīvlaikos braucis uz Kauņu, lai apgūtu lietuviešu valodu un folkloru. 1927–1929 Bonnas Universitāte Bonna Bonn, North Rhine-Westphalia Papildinājis zināšanas folklorā un etnogrāfijā, literatūras vēsturē un reliģijas zinātnē. 1927–1929 Ķelnes Universitāte Albertus-Magnus-Platz, Köln Albertus-Magnus-Platz, Köln, North Rhine-Westphalia, Germany Papildinājis zināšanas folklorā un etnogrāfijā, literatūras vēsturē un reliģijas zinātnē. 18.07.1934 Ķelnes Universitāte Albertus-Magnus-Platz, Köln Albertus-Magnus-Platz, Köln, North Rhine-Westphalia, Germany Ieguvis filozofijas doktora grādu par darbu "Die lettischen Maskenumzüge" ("Latviešu masku gājieni"). |
| Darbavieta | Krišjāņa Barona Tautas augstskola Rīga Rīga Lasījis lekcijas. Rūdolfa Egles literatūras studija Rīga Rīga Lasījis lekcijas. 1919–1920 Limbažu vidusskola Rīgas iela 30, Limbaži Rīgas iela 30, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001 Latviešu valodas un literatūras skolotājs 1920–1934 Rīgas 4. ģimnāzija Rīga Rīga Literatūras skolotājs 1922–1938 Rīgas Skolotāju institūts Talsu iela 7A, Rīga Talsu iela 7A, Rīga, LV-1002 Lasījis literatūras lekcijas. 1936–1944 Latvijas Universitāte Raiņa bulvāris 19, Rīga Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050 Docētājs. Lasījis lekcijas folkloristikā un latviešu literatūras vēsturē. 1936–1940 Rīgas pilsētas 2. vidusskola Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010 Literatūras skolotājs 1940–1941 Rīgas 4. vidusskola Zvārdes iela 1, Rīga Zvārdes iela 1, Rīga, LV-1004 Literatūras skolotājs 1945–1948 Latvijas Valsts universitāte Brīvības bulvāris 32, Rīga Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050 Docētājs. Lasījis lekcijas folkloristikā un latviešu literatūras vēsturē. 1945–1946 (Datums nav precīzs) Latviešu folkloras krātuve Akadēmijas laukums 1, Rīga Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 1946–1954 Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūts Akadēmijas laukums 1, Rīga Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 Folkloras institūta direktora vietnieks, pēc tam – sektora vadītājs.
1951–1953: zinātniskais līdzstrādnieks. 1954–1956 Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts Brīvības gatve 333, Rīga Brīvības gatve 333, Rīga, LV-1006 Valodas katedras vadītājs, latviešu un krievu valodas pasniedzējs 1954–1971 Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts Akadēmijas laukums 1, Rīga Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050 Zinātniskās padomes loceklis |
| Dienests | 1917–1918 Kaukāzs Caucasus Mobilizēts Krievijas armijā, dienējis turku
frontē Kaukāzā. |
| Miršanas vieta | 22.03.1971 Rīga Rīga |
| Apglabāts | 27.03.1971 Pirmie Meža kapi Aizsaules iela 2, Rīga, LV-1026 |
| Apbalvojumi | 1929 Krišjāņa Barona prēmija Prēmija piešķirta par darbu "Vēsturiskā laikmeta drāma jeb mākslas drāmas sākumi mūsu vāciskās kultūras laikmetā". 1933 Krišjāņa Barona prēmija Prēmija piešķirta par rakstiem "Teodors Zeiferts kā sava laika cilvēks un liriķis", "Zeiferts kā literatūras kritiķis", "Zeiferta literatūras vēsture metodoloģiskā apgaismojumā". 1933 Triju Zvaigžņu ordenis V šķira Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar 1933. gada 16. novembra lēmumu. 1935 Krišjāņa Barona prēmija Prēmija piešķirta par darbu "Die lettischen Maskenumzuge". 1936 Krišjāņa Barona prēmija Prēmija par grāmatām "Jēkabs Janševskis – mūsu dzimtenes dzejnieks", "Ed. Virza un viņa "Straumēni"", par rakstiem "Brāļi Kaudzīši" (Latviešu literatūras vēstures II sēj.), "Kr. Barona vieta mūsu kultūras dzīvē". |
| Kolekcijas | 13 |
|---|---|
| Vienības | Iesūtītājs(234) |
| Darbi | Darba autors(24) Sastādītājs(6) Komentāra autors(4) Recepcijas persona(11) |
| Attēli | Attēla autors(2) Persona attēlā(75) |
Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 25.
| # | Vieta | Datums | Veids | Vietas tips | Teksta fragments |
|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Mežotne [uo] (Mežotne, Mežotnes pagasts, Bauskas novads) | 05.04.1892 | Dzimšanas vieta | Ciems | |
| 2 | Mežotne [uo] (Mežotne, Mežotnes pagasts, Bauskas novads) | 1901 - 1905 | Izglītojies | Ciems | |
| 3 | Svētes iela 18, Jelgava (Svētes iela 18, Jelgava, LV-3001) | 1905 - 1913 | Izglītojies | Ēka, māja | |
| 4 | Sanktpēterburga (Saint Petersburg, Leningrad Oblast) | 1913 - 1917 | Izglītojies | Pilsēta | |
| 5 | Kaukāzs (Caucasus) | 1917 - 1918 | Dienests | Reģions, apgabals | |
| 6 | Rīgas iela 30, Limbaži (Rīgas iela 30, Limbaži, Limbažu novads, LV-4001) | 1919 - 1920 | Darbavieta | Ēka, māja | |
| 7 | Rīga (Rīga) | 1920 - 1934 | Darbavieta | Pilsēta | |
| 8 | Raiņa bulvāris 19, Rīga (Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050) | 1920 - 1926 | Izglītojies | Ēka, māja | |
| 9 | Rīga (Rīga) | (Nav norādīts) | Darbavieta | Pilsēta | |
| 10 | Talsu iela 7A, Rīga (Talsu iela 7A, Rīga, LV-1002) | 1922 - 1938 | Darbavieta | Ēka, māja | |
| 11 | Rīga (Rīga) | (Nav norādīts) | Darbavieta | Pilsēta | |
| 12 | Albertus-Magnus-Platz, Köln (Albertus-Magnus-Platz, Köln, North Rhine-Westphalia, Germany) | 1927 - 1929 | Izglītojies | Iela | |
| 13 | Kauņa (Kaunas, Kaunas County, Lithuania) | 1927 - 1929 | Izglītojies | Pilsēta | |
| 14 | Bonna (Bonn, North Rhine-Westphalia) | 1927 - 1929 | Izglītojies | Pilsēta | |
| 15 | Albertus-Magnus-Platz, Köln (Albertus-Magnus-Platz, Köln, North Rhine-Westphalia, Germany) | 18.07.1934 | Izglītojies | Iela | |
| 16 | Raiņa bulvāris 19, Rīga (Raiņa bulvāris 19, Rīga, Latvija, LV-1050) | 1936 - 1944 | Darbavieta | Ēka, māja | |
| 17 | Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga (Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga, LV-1010) | 1936 - 1940 | Darbavieta | Ēka, māja | |
| 18 | Zvārdes iela 1, Rīga (Zvārdes iela 1, Rīga, LV-1004) | 1940 - 1941 | Darbavieta | Ēka, māja | |
| 19 | Brīvības bulvāris 32, Rīga (Brīvības bulvāris 32, Rīga, LV-1050) | 1945 - 1948 | Darbavieta | Iela | |
| 20 | Akadēmijas laukums 1, Rīga (Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050) | 1945 - 1946 | Darbavieta | Ēka, māja |
:Nav norādīta kategorija
:Nav norādīta kategorija
:Nav norādīta kategorija
:Nav norādīta kategorija
:Nav norādīta kategorija