Intervija ar Initu Lūsi





Komentēt

NosaukumsIntervija ar Initu Lūsi
Manuskripta vienības Nr.K-08
KolekcijaKundziņsalas intervijas
MedijsAudio
VeidsCiparu
Vienības numursK-08
KrājumiLZP projekts "Dzīve līdzās ostai"
PiezīmesIntervija ar Initu Lūsi (datums: 20191025; intervēja: Elīna Baltskara; garums: 57 min.). Intervija atrodas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) digitālā arhīva http://garamantas.lv/ kolekcijā 'Kundziņsalas intervijas' (ID 1544183), krājums 'LZP projekts 'Dzīve līdzās ostai'' (ID 1537251). Intervija iegūta projekta 'Dzīve līdzās ostai: ekonaratīvi, vietējā vēsture un vides aktīvisms Daugavas lejtecē' (2018-2021 LU LFMI, lzp-2018/1-0446, vadītāja - Dace Bula) ietvaros. Intervija (audio un/vai teksta fails) pētnieciskiem nolūkiem vai ģimenes iekšējai lietošanai pieejama, iepriekš sazinoties ar ieva.garda@lulfmi.lv.

Interview with Inita Luse (date: 20191025; interviewer: Elīna Baltskara; length: 57 min.).
The interview can be found in the collection of the digital archive http://garamantas.lv/ of the Institute of Literature, Folklore and Art of the University of Latvia (LU LFMI) 'Kundziņsalas intervijas' (ID 1544183), repository 'LZP projekts 'Dzīve līdzās ostai'' (ID 1537251).
Interview obtained within the project 'Living Next to the Port: Eco-Narratives, Local Histories and Environmental Activism in the Daugava Delta' (2018-2021 LU LFMI, lzp-2018/1-0446, leaded by Dr.philol. Dace Bula).
The interview (audio and / or text file) for research purposes or for family use is available by contacting ieva.garda@lulfmi.lv.
Ieskaņotājs
Intervētājs
Teicējs
Faili
Ieskaņošana25.10.2019
Atslēgvārdi
Atvērt

1. Intervijas pamatdati
Inita Lūse
Kundziņsalā, 2019. gada 25. jūlijā
Intervijas garums: 57:08
Izmantošanas ierobežojumi – nav
Intervējusi Elīna Baltskara

2. Intervijas īss kopsavilkums un gaitas apraksts
Intervija notika Initas dārzā Kundziņsalā. Inita šķita nedaudz atturīga, varūt uztraukusies un saruna, lai gan tika pavadīta pozitīvā noskaņojumā, likās nedaudz stīva. Inita Kundziņsalā dzīvojusi teju visu dzīvi un viņas māja atrodas (vismaz pēc pašas sacītā) zemākajā dzīvojamā rajona punktā, kas nozīmē, ka ģimene bieži cietusi no plūdu postažas. Pozitīvākās atmiņas saistās ar bērnību un tā laika Kundziņsalas dzīvi. Viens no svarīgākajiem apspriestajiem tematiem sarunā bija dārzs – agrāk un tagad – šīs mājas pagalms vienmēr bijis zināms kaimiņiem ar visu, kas tur audzēts. Arī tagad dārzs ir iekopts un atšķirās uz citu pagalmu fona – pat iepriekš intervētās personas nereti pieminējušas “Initas dārzu” kā sakoptāko teritoriju Kundziņsalā. Vairāki sarunas temati gan apraujas pie Initas veselības, kas diemžēl nav laba, tāpēc ierobežo viņu darīt dažādas lietas, kuras viņa vēlētos.
Jau pirms intervijas Inita brīdina, ka viņai nav daudz laika, jo jāgatavojas dēla kāzām, kas plānotas pāris dienas vēlāk. Iespējams arī šis faktors papildināja stīvuma sajūtu ar nelielu steigu, kas ietekmēja kopējo sarunas atmosfēru, neradot atbrīvotu vidi.

3. Intervijas transkripts
I: Ļoti labi. Es jums īsumā ātri izstāstīšu, kas tas vispār ir un kāpēc es pie jums esmu. Tiek veidots tāds liels pētījums, kas pēta cilvēka dzīvi līdzās ostai un kā tā ir mainījusies laika gaitā. Un tiek pētīti četri rajoni - Mangaļsala, Vecmīlgrāvis, Bolderāja un arī Kundziņsala. Un es tad esmu tas cilvēks, kas diezgan bieži nāk ciemos pie kundziņsaliešiem un runā par dzīvi Kundziņsalā. Un pirms mēs sākam kaut ko runāt, es gribu jūs iedrošināt un teikt, ka nav, nav tādu nepareizu atbilžu vai kaut kas tamlīdzīgs un nav nekā tāda, kas mani neinteresēja. Jūs droši varat runāt. Un, jā, nav nekas tāds, kur ir kaut kā jābremzējas. Man, jo vairāk jūs stāstāt, jo, jo labāk. Un varbūt sākumā jūs varat izstāstīt, cik jūs ilgi dzīvojat, kā jūs, kā jūs te ievācāties, vai jūs jau esat paaudzēs.
R: Te mēs esam seši, sestā paaudze. Tas, jā. Nu tas, es esmu ceturtā paaudze, bet tad ir piektā paaudze un jau sestās paaudze kas te ir. Nu, protams, Kundziņsala kāda bija manā, atmiņas manā tieši tur, kad es biju tāds maziņš, protams, varis salīdzināt nevar. Tā ir pavisam izārdīta un izpostīta. Nu, ko lai saka, ja, ņemot tagad, tagad, kā ir, cik paši te ņemamies.. Protams, ar tiem ūdeņiem ir kā ir - mūžīgi, kā nolīst lietus, tā te ir viena jūra Nu, ko mums osta – trokšņi, te, kad krāmēju tās akmeņogles, tad no rīta izej ārā un viss ir viens melni putekļi, pat arī tagad ir galds ir viss no rīta melns. Tad vienu brīdi, es nezinu, vai tagad, tur tajā galā pie Mantesa bija kaut kāda ķimikāliju noliktava, arī bija tā, ka nevarējām saprast, kas notiek ar ābelēm un kokiem, un viss, ka pēkšņi paliek brūnas un, un, un visas. Bet nu ir saukti arī tie gaisa pārbaudītāji, nu, kas pārbauda to visu. Protams, viņi atbrauca pēc tik ilga laika, kā uzpūš vējš, viņš jau ir aizgājis - nekas, viss esot kārtībā. Nu, vienmēr, protams, bija plūdi, tie mums ir mocījuši ne pa jokam. Tad, kad aizbēra, aizbēra to kanālu, tad, nu, vairāk mēs neslīkstam. Katru rudeni mums bija pa 1,20 metri ūdens. Jā. Un, un, un mums jau tas grāvis, kas blakus, bija gandrīz divi metri no mājas, tad vecāki mani vienkārši, lai paglābtu mūs no tiem ūdeņiem, paši sākām villēt, nu, bišķiņ augstāk, lai nav tas ūdens, kā uzpūš rietumu vējš, tā uzreiz ir viss noplūst. Nu, es teikšu, citur dzīvot es negribētu, te ir 60 gadi nodzīvoti. Jo, nu, it kā Rīga, satiksme ērta, nu, kas - veikals pietrūkst. Agrāk bija trīs veikali šeit, i šūšanas ateljē un skola, un viss, nu, tas viss ir izjaukts un vairāk nav. Bet, nu, tāpatās visi grib braukt uz šejieni - kur brauksim, brauksim uz Kundziņsalu. Un, nu, tā kā pilnīgi ārā visu laiku, nu, es nezinu, pislētā es noteikti [nevarētu], es neesmu pieradusi, nu, pilsētā dzīvot es neesmu pieradusi.
I: Tad šeit dzīvojot, jūs nejūtaties, ka jūs dzīvotu Rīgā?
R: It kā Rīga, bet it kā tā, nu, lauki - tā var teikt, kopā viss. Tā, tā, tā ir. Dārziņš ir, viss ir pa bišķim. Agrāk bija mums viss, vienmēr viss vienās dobēs, dārzos, jo vecaistēvs audzināja stādus un, un.. Nu, tagad jau jaunie jau vairs negrib strādāt, vieglāk ir uz veikalu [aiziet]. Nu, lai cik, lai cik būtu apkārtne, tad mēs te - tā ceturtā paaudze vēl te čubinās. Cik, nu, cik vien var. Nu, bet mēs jau nevaram cīnīties pret ostu. Te jau viņi visādīgi ar mums izdarījās – tad, tad padārdzināja zemes nodokli, tad atkal noņēma nost, kaut kas jau viņiem padomā ir. Jau ļoti gribētu, lai mēs visi no šejienes aizieti. Vienīgais iznāk, nu, malas, principā, jau lielāko daļu arī ir visas prom. Mēs te, vot, šitas te vidiņš, vot, ko viņi skaita tagad par dzīvojamo rajonu, te viņiem nav izdevīgi, jo, nu, te ir lielāko daļu privātās mājas un, un viņiem nevajag mazu pleķīti, viņiem vajag visu. Nu, tad nolēma, ka šito vidu atstās kā dzīvojamo rajonu. Nu, cik ilgi turēs mūs, tik ilgi arī dzīvosim. (smejas) Bet, nu, es saku, to, to, ka viņi tos konteinerus tur krāmē, tas jau, tas ir viņu darbs, bet, nu, man, man tas sevišķi netraucē. A pārējais - satiksme normāla, 10 minūtes un pilsētā. Nu jā, skolas nav, bet arī tie bērni tādi, kas skolas vecuma bērni, arī šeit vairs nav tik daudz, cik bija kādreiz. Jo man ar mazbērni visi, jā, viņi brauc pie manis, te dzīvojās un ņemās, bet [atpakaļ] uz mājām vakarā. Mums jau vienmēr ir pilna sēta ar bērniem. Tagad visi ir pazuduši, aizskrējuši vieni uz jūru, vieni uz nometnēm. Un, nu, šitā mūsu māja tieši ir visvecākā Kundziņsalā. Jā, un arī iedzīvotāji, vēl tā, kas te ir no tās iepriekšējās, tā arī, mēs te parēķinājām, vienreiz ar viņas runājām, ka viņa ir pēc gadiem visvecākā, kas ir palikusi no tiem, kas dzīvo līdz šim.
I: Tā ir jums radiniece?
R: Mana krustmāte, jā.
I: Krustmāte jums..
R: Jā.
I: Cik viņai ir gadu?
R: 88. Jā, jo mums te vēl pāri dīķim, tur bija tāda vēl viņas gados, bet, nu, tā te nesen nomira, tā kā viņa ir palikusi...principā viena no vecākajiem iedzīvotājiem, kas šeit ir.
(6:19)
I: Un kā jūs to māju, vai jūs ziniet to vēsturi kaut kā, kurš jums viņu vai būvēja, vai..

R: Būvēja, kas iznāk manas vecāsmātes vecāki, tad, kad viņi nopirka šo gabalu, tad viņi būvēja to māju un dzīvoja vai tur, nu, tur garš stāsts bija, vārdu sakot, viņi paņēma trīs audžubērnus, nē, ko es runāju – trīs [nē], četrus no bērnunama audžubērnus. Un te viņi arī visi dzīvoja. Tajā mājā, kas tur bija, tur bija kā kūts - zirgi, vot, tos zirgus un aitas es jau vairs neatceros. Un tad ir, tad, kad mani vecāki jau apprecējās un krustvecāki un viss, tad iznāca, ka tā pati saimniece aizgāja uz to māju dzīvot, un te palika divas māsas dzīvot - mana mamma un, vot, krustmāte. Un tā, vot, visu laiku mēs šeit dzīvojam.

I: Mhm. Un ar ko jums nodarbojās, jums vecāki un vecvecāki? Vai viņi bija kaut kā, jā, kas bija viņu nodarbošanās?
R: Vecvecāki? Es sapratu, ka viņa no Baltkrievijas, tas opis tieši, kas paņēma, nu, paņēma no tā [bērnunama], jo viņiem īstais dēls nomira, un viņi gribēja paņemt.. Tepat pa dārzu! Tajā, Boļševicka - bija laikam tāda rūpnīca, jā, vot, viņa, man liekas, tur strādāja, tā vecome manējā, var teikt, tur strādāja. Un lielāko daļu ienākumu bija no dārza, visu, ko izaudzināja, to veda ar ratiem, o, to es arī atceros, ar ratiņiem uz Sarkandaugavu. Kādreiz viņa saucās Bāņmala, kur, nu, dzelzceļš, pie kultūras nama, tur bija galdi, tad no rīta stūmām ratus un tad atpakaļ. Tad jau mūs te dresēja. Vajadzēja dilles siet un.. Nu, uz to arī dzīvoja.
I: Arī jūsu vecāki, ja?
R: Jā. Nē, nu, mana mamma bija skolotāja un tētis strādāja VEF. Mana krustmāte strādāja REZ’ā un viņai vīrs bija jūrnieks, brauca.. Jā, jūrnieks viņš bija. Nu, tā, tā mēs te.
I: Un jūs pati ko darāt?
R: Nu, vārdu sakot, es esmu strādājusi visur kur, pēdējais bija Rīgas piensaimnieks, bet es ļoti ilgu laiku nostrādāju ķīmijas fakultātē, nu, pie ķimikālijām tur. Pašlaik es nestrādāju,par cik man ir grupa. Un es vienkārši [dēļ] saviem locekļiem, nu, locītavām nevaru neko padarīt. Šiverēju lēnā garā pa šejieni.
I: Nu, dārziņš ļoti skaists! Tieši nācu garām, vēl nezināju, vai šī būs īstā māja..
R: Te jau, te jau visi kundziņsalieši paši staigā un, un saka, ka [šī ir] sakoptākā, nu, sakoptākā teritorija Kundziņsalā. Bet visu laiku kaut kas ir ko darīt, visu laiku kaut ko lēnā garā, protams, nav nekādas tādas lielās dobes, bet nu zālājs arī jāļauj, lai viņš būtu kaut cik, ir jātaisa mūziķi ir jātaisa. Bet tā.. Vispār mēs ļoti liela ģimene bijām, ļoti liela! Nu jau lielākā, viena paaudze, es saku, krustmāte tā ir palikusi un vēl viņai māsa, bet viņa šeit nedzīvo, viņa laukos, tad mūsu paaudze, tad manu bērnu paaudze un tad ir vēl viena paaudze.
I: Tas ir skaisti, ka var tā visi kopā!
R: Jā, mums jau tā ome bija tā, vecome, tā mācēja saturēt mūs kopā. Bija divi, divi, jā, divi svētki, kuri pat, tu varēji, vienalga, izstiepties vai sarauties - visai ģimenei jābūt kopā! Tie bija Ziemassvētki un Lieldienas. Tad, kad sanāca, tad mēs bijām pie 60 cilvēkiem.
I: Vāu! Tiešām daudz! Un sanācāt šeit Kundziņsalā?
(10:10)
R: Jā, jā, jā. Te bija, te viss, te lielāko daļu viss tika šeit [organizēts], un tad likās, kā visus varēja sasēdināt, visus varēja, nu, pie galda, tagad liekas jau 10, 12 cilvēki - ārprāts, kā apsēdīsies un ko, un kas! Tad visu varēja! Vienmēr, es saku, tā bija mums tā ome, vot, kas turēja mūs visus kopā. Un, un, un.. Tagad arī mana mamma bija vienu brīdi, kas arī tur mēģināja visus vēl turēt, bet, nu, mana paaudze jau apprecējušies - viens Cēsīs, viens tur, izbraukuši kur nu kurais dzīvo, bet vienalga ir tādi svētki, kur visi, visi sabrauc - bērni, mazbērni, mazmazbērni, visi sabrauc.
I: Un vēl joprojām tepat Kundziņsalā?
R: Jā, tikai Kundziņsalā.
I: Jums te tāda bāzes vieta.
R: Jā, svēta vieta šitā ir! Kaimiņi ar mums ir ļoti labi, ļoti labi visi kaimiņi.
I: Ja?
R: Jā, nu, šitie te pretējie – tie arī no vecajiem, arī mantojumā dabūjuši, tie ir jauni ienākuši, tur ir jauni ienākuši, nu, Kurmju māja – tie arī vecie ir, paaudzēs. Daudzi jaunie ir ienākuši iekšā.
R: Un kā jūs veidojat attiecības ar tiem jaunajiem?
I: Ļoti labi! Jā, nekādu problēmu nav. Visi, mēs jau visipār – ar to māju draudzējamies, ar šito māju, to māju, tur vēl tālāk uz ielas galu visi. Un tie, kas vēl nāk no tā gala, nekad nepaies garām, vienmēr ienāk iekšā, un tad es brīžiem domāju, ak Dievs, visu dienu pavadīta pļāpājot, jaunums izzinot, kur, kas notiek. Bet, nu, daudzi ir prom. Daudzi, daudzi no vecajiem, ļoti maz palicis, nu, tādi tie, kas te ir no paša sākuma bijuši.
I: Jā, tāda nomaiņa laikam.
R: Jā, jā.
I: Un kā jūs domājat, kāpēc cilvēki grib pārvākties uz Kundziņsalu?
R: Es domāju, ka viens varētu būt, kad bišķiņ atbaida tie dārgie pilsētas dzīvokļi. Kad, kad, kad te tu, nu, tomēr salīdzinoši, nu, cik tu pats to elektrību dedzināsi, tik arī būs, un tāpat ar ūdeni, bet apkure, nu, mums ir, visu laiku mums bija malka, nu, ar malku kurinājām krāsnis, bet tagad uztaisījām centrālo apkuri, nu, ar briketēm, nu, sakurināt var. Agrāk jau mums nebija iekšā ne tualetes, ne dušas, nekā nebija. Mums bija, vot, tur, kur tā puķu pušķis lielais, tur bija āra tualet. Un tad ziema vai, visu laiku un tad, kad ūdens noplūda, tad, lai tiktu tualetē, bija ar gumijas zābakiem jāiet. Es saku, mamma, tagad nomira, tad mēs tur ielikām ierakām grodus un uztaisījām tualeti i vannas istabu, un visu tādu. Es domāju, ka, pirmām kārtām, jau tie, kas te nāk iekšā - kad pilsēta ir tuvu. Un tomēr te ir Rīga un lauki. (smejas) Tā kā es.. Nu, ļoti labi - saradīsies vairāk, būs foršāk. (atbild uz telefona zvanu) Viena no māsīcām, viņa Rūjienā, nē Valmierā tagad dzīvo. Viņa vienu laiku arī šeit dzīvoja un tad apprecējās ar Tabūna kungu, un nopirkt māju, un aizbrauca uz laukiem dzīvot. Tā kā..
I: Ja tā ir tāda interesanti kombinācija, man liekas, tai Kundziņsalai, kad tiešām esi dažu minūšu attālumā no valsts centra, bet šeit tu jūties kā kaut kādā, nu, jā, laukos gandrīz. Daudzi tā saka, kad es runāju, ka viņi jūtas kā laukos.
R: Jā. Un tā, arī tā apkārtne. Nu, te, mēs ap savu šito arī cenšamies ārpusi sakopt. Te vienīgais tagad, kad viņi te to meliorāciju taisīja, izrakājuši man visu to galu tur, bet, nu, nekas, lēnā garā. Vienīgi man sāpēja sirds, es biju tādas smukas sudrabeglītes iestādījusi, un tā jau ieaugās, te jau grūti ieaudzēt, tās ūdensžurkas taču visas saknes nograuž, un dabūjām izrakt ārā, [kad] to gravu tīrīja tur. Nu, kaut kas jau viņiem padomā ir, jo tagad arī vairāk dzirdās, ka tur ir mājiņa veca nobrukusi, nopirkta, kāds ir nopircis - ļoti labi, es aizgāju paskatīties, jauna ģimenīte šiverē un veido, nu, tā māja ir briesmīgā stāvoklī, bet, bet vismaz tur sakops. Tepat aizmugurē arī tāpatās. Tā kā ir cilvēki, kaut ko pērk. Kaut kas jau padomā ir, ja jau tagad ir atļāvuši, agrāk jau neatļāva vispārībā neko ne būvēt, mamma gribēja, nu, tā kā, par cik arī mēs liela ģimene bijām un, nu, lielāku pataisīt neļāva. Tad tur vēl bija Rubiks pie teikšanas. Neko neļāva, nē. Un, un, un.. A tagad jau es dzirdēju, kad ir atļautas arī, nu, jaunu māju celtniecība līdz pusotram stāvam. Tātad, tātad.. Nāks biezie iekšā un sataisīs mums te pilis! (smejas)
I: Tāda ir jūsu versija, ja?

R: Jā! Bet, nu, ne velti te ir, lielākai daļai viņiem visiem sapirktas zemes, tam pašam Kalvītim. Tur, kā var ostas, tur, kur kādreiz vispār bija uzpūtums, nu, karjera, karjera smilšu, viņiem pieder zeme, nu. Smiekli nāk! A, ja tu te gribi vienu kaut ko dabūt klāt, neko nevari dabūt. Bet mums pietiek, šito pašu nevar apstrādāt, šito pašu nevar apstrādāt.

I: Kādas jums vispār ir tādas, nu, attiecības ar ostu, ja varētu teikt..
R: Nē, es.. Nē, nu, viņi te ir un viņi te būs, mēs jau neko nevaram izmainīt. Nu, es saku, man kaut vienu brīdi bija, ka tās ogles viņi te bēra, tad gan bija pilnīgi, pilnīgi ārprātā. Bet tagad es sapratu, ka viņa ir pārcelta citur kaut kur. Nu, nav, nav tik traki. Un arī vairāk, man liekas, tā ķimikālija nav. Bet to vienu gadu bija tā, ka nevar saprast, kad krūmi un ābeles pēkšņi paliek viss tāds brūns. Tad, tad mēs sapratām, ka noteikti ir kaut kādas ķimikālijas pārkraušana. Bet viņi tur pie Mantesa, tur kaut kur krāmēja. Bet man nekādas tādas pretenzijas nav. Nu, šitā stūrī es dzirdu, bet tā, tā.. Kad viņi tur ir..
(17:09)
I: Bet kas ir mainījies ar ostas ienākšanu? Jo Kundziņsala jau daudz ir mainījusies tā dēļ.
R: Nu, es nezinu, nu, es, piemēram, ne, nesaskatu, ka ir baigi mainījusies. Nu, jā, ceļus viņi seko līdzi, vai to osta dara, vai kāda pašvaldība to, to es nezinu. Ziemā arī tiek tie ceļi izšķūrēti, nu tā, lai varētu izbraukt, bet tieši man.....
I: Un kā ir ar pieejamību ūdenim? Kādreiz jau.. Jūs jau atceraties to laiku, kad šeit viss vēl..
R: Man pie, man pie ūdeņa, te pat aiz mājas, varu jūs aizvest parādīt.
I: Pēc tam noteikti.
R: Šitas te..
I: Ā, nu, jums jau te ir, sanāk..
R: Tāpēc jau, es saku, mēs bērām pa bišķam ciet, jo mums no mājas bija divi metri un jau sākas ūdens. Te mēs, ūdens bija tā, kas spīdēja, ūdensrozes ziedēja. Mēs esam peldējušies un darījuši, un ar laivu braukuši ārā uz lielo Daugavu, tur jau.. Vai! Tagad, tagad jau viss vairāk nav. Vienīgā vieta laikam, kur tiek pie ūdens ir pie tilta, un to pašu arī mēs, Kundziņsalieši, viņu iztīrījām un izdarījām. Laikam ostu to granti tikai sabēra, nu, lai būtu tā baltā zeme. Nu, laukums uztaisīts, jā. Tas ir laba lieta. Vienīgais, mums jau ļoti daudzi nāk no Sarkandaugavas pāri un tie jau pēc tam atstāj tur maisiem vācamo.
I: Tad jums ar sarkandaugaviešiem nav tās labākās attiecības?
R: Nē, nu, es tā, tā.. Es varu teikt tā, ka man nav ne ar vienu nekas jādala. Es savā teritorijā, es saku, tie draugi, kas man te ir, mēs arī satiekamies, arī talkās piedalāmies un viss. Bet .lai man tur tā baigi traucētu.. Cilvēki jau dažādi ir, viņi - viens mēslo, otrs vāc. Tas ir jebkurā vietā. Paņemsim tos pašus mežus - aizbrauc uz mežu sēņot un šausminies, atbrauc savus mēslus izgāzt ārā. Bet, nu, tāda, kāda viņa bija kādreiz, tāda viņa vairs nebūs.
I: Nu, kas jums ir tās atmiņas, kā bija kādreiz? Pastāstiet!
R: Pirmāmkārtām, skola, bērnudārzs. Tur tajā, kad pārbrauc dzelzceļam te pāri, tur tajā pusē tie lielie koki, tur bija estrāde, jā, tur bija estrāde. Es vēl tāda meitene atceros, ka mamma tur gāja uz ballēm. Es par tiem nostāstiem, kāda Kundziņsala bija kādreiz, es no savas krustmātes, no krustmātes to [uzzināju], ka viņa pati atcerās. Viņai, viņai bija pieci vai seši gadi, ka viņi te atnāca uz šejieni dzīvot. Un, un pirmais tad iespaids kā bērnam, kad viņa ienāca šeit, kad ziedēja ķirši, ābeles un viss, viņa saka: “Es kaut ko tādu vispār neesmu redzējusi!” Un te jau arī viss bija ābeles pilns un, nu, viss, viss.. Daugavas mala, un tur varēja aiziet līdz pašai lielai Daugavai, tur bija vesela rinda mājas un tagad tur vispār viss ir, nu, ciet, tur nekā vairs nav. Nu, tas vidiņš mēs te esam, un laikam vēl gar skolu ir palikusi, tur tā daļa. Pārējais viss.. Tur bija tālāk armijas zona, aiz skolas tās mājas beidzās un ad bija pļava armijas zona, un pēc tam uztaisīja tur futbola laukumu, tad tur trenējas futbolisti. Un tā kā... Katrā ziņā es citur nekur negribētu. Miers....
I: Miers, tas ir tas vēl viens atslēgas vārds?
R: Jā, miers, jā, tāds.. Kaut gan rūc apkārt un ņemās, bet, bet tas tāds, es nevaru pat pateikt, kas tas par mieru ir. Nu, tā. Mums bija šeit tiltiņš, tur bija tiltiņš. Tur filma uzņemta tika, tie vītoli šogad, tie vecie, simtgadīgie nogāzti, man liekas “Vārnu ielas republika” tur tajā bija. Jā, un tad tajā Daugavas, gar to Daugavas malu, tur man tas “Lietus blūzs” - bija tāda filma, jā, tā tur filmēta tika....
I: Un kas jums šķiet, kas, kuras ir tādas svarīgākās vietas apkaimē? Kaut kādi objekti vai kaut kas tāds? Kundziņsalā.

R: Man liekas, ka pagaidām nekas vairāk arī nav palicis. Skolu tagad, es saprotu, ka tur kaut kas veidojās. Visu laiku jau tur stāvēja tukšs. Pažarniekos ar tur ir iekšā, es pat nezinu, kaut kāds jauns mākslinieks. Vairāk arī nekas nav! Neviena veikala nav.... Nu, pats svarīgākais ir autobusa galapunktus! Jā! (smejas) Vairāk nekā tāda nav.

I: Nav tādu arī satikšanās vietu, vai ne?
R: Nē, nu, pēdējā laikā, ja ir kaut kā, tad iet, tad iet uz turieni, nu, uz autobusa [galapunktu], te, nu, tajā parciņā, kas ir uzveidots. A tā jau.. Vai pie mums te sanāk paziņas, pasēžam, vai tur vēl draudzene, tāda Sarmīte ir, kas ir, ilgi dzīvo šeit, nu, pie kāda dārzā, tad satiekamies. Bet tā, lai teiktu kopējā.. Nupat pēdējais kā uztaisīja tur, tad tur arī bija uz Jāņiem, kaut kāds pasākums bija rīkots. Tagad kaut kādi kino vakari tiek, divreiz laikam bija. Bet tas it kā - viens,bija tai parciņā un otrs bija skolā tur tai pagalmā.
I: Jā, uz to es biju aizgājusi.
R: Jā, nu, es gribēju iet, bet man tajā dienā bija tik šausmīgi grūti paiet, kad es, man uznāk tas, tas, tad es nevaru pakustēties, neaizgāju. Bet tā.. Putniņus mums iztrenkāja visa tā te meliorācija.
(23:19)
I: Bet tā meliorācija laikam jau labi, ja? Vai kā jūs uz to skatāties?
R: Nezinu, nezinu, nezinu... Vienalga, te bija tie lielie lieti, tad viss šeit bija, vit, līdz šitai eglei, viss bija vienā ūdenī. To, ka viņš ātrāk uzsūcās, tas i jā, bet, bet vienalga ūdens bija.
I: Tad jūs vienmēr esat cīnījusies ar tādiem plūdiem?
R: Jā, man jau pierasts tas ir, pierasts. Uznāk tev lieti un tad, kad sals sākās, tad tur var uztaisīt slidotavu. Mēs jau pieraduši, es saku, vienīgais labums, ka tagad mums dzīvoklī, num māja neapplūst. Un arī tas bija pašu spēkiem, kad villēja augšā un, un, un.. Jo, kā bija rudens, tā mums, pat janvārī, 5. janvārī ir bijis ūdens iekšā.
I: O! Drausmas!
R: Tā kā, pierasts!
I: Un tad tas vides piesārņojums, jūs teicāt par tām oglēm, par tām ķīmijām.. Troksnis jums arī traucē?
R: Nē, nu, viņi tur darbojās, bet man netraucē, netrauc, nē. Viņš ir. Te viendien bija kaut kāds sprādziens, nevarēja saprast, kas tur bija, vai nu konteiners nokrita, bet nu.. Nu, pilsētā arī ir troksnis. Tā kā nekur.. Man liekas, ka pilsētā ir vēl trakāks gaiss nekā šeit, vissi tie, it sevišķi, kad tas karstums, viss tas asfalts, kas kūst ārā.
I: Tad, neskatoties uz to, ka kaut kādas izmaiņas ir, tad, salīdzinot ar citu Rīgu, Kundziņsala vēl joprojām ir labākā vieta?
R: Protams, protams, protams.
I: Jā, forši. Jūs uzskatāt sevi par tādu, nu, jūs esat īsts kundziņsalietis?
R: Jā! Es taču dzimusi te un arī augusi..
I: Bet kāds ir īsts kundizņsalietis? Kā jūs raksturotu?
R: Strādīgs! (smejas)
I: Strādīgs?!
R: Strādīgs, jo savādāk nekas nebūs, man būtu zāle līdz šejienei (rāda, ka izaugusi gara) Man tā liekas, jā. Jāpaliela sevi ar bišķi.
I: Nu, te ir ko lielīties! Tas jau nav nekas tāds.
R: Nē, nu agrāk jau te bija, te bija viss tā sadalīts - ome bija sadalījusi pa gabalam. Tas vienai māsai, tas otrai, nu, meitai, tad sadalīja pa gabaliem, un tad, protams, arī mazbērniem bija. Un savā laikā mēs audzinājām tulpes un gladiolas, jā. Un pēc tam jau, tad tas bizness viss beidzās, tad lēnām viena dobīte likvidējās, otra dobīte likvidējās. Tagad ir zālājā – viss smukumam. Tāpēc man tante kadrieiz, nu, krustmāte saka: “Tās nav nekādas puķes!”, es saka “Nu, jā, ja nevar nogriezt un pārdot, tad tās vairs nav puķes!” (smejas)
I: Man ome līdzīgi saka.
R: Jā, tad tās nav puķes! Nu, viņa ar vairs jau neko nevar, vecums liels ir. Savu dzīvi nostrādājusi, tagad lai atpūšas.Tā, tā kā... Visi.....
I: Un jums liekas, ir kaut kādas tādas, nu, iedzīvotāju grupas - kā jūs izjūtat? Es nezinu, vai tas ir pēc dzīvošanas ilguma, profesijām, etnicitātes, pilnīgi vienalga pēc kā..
R: Nē. Nē.
I: Visi kopā, ja?
R: Jā! Nē, es, piemēram, zinu, ka, nu, arī, vot, man, man, manas mammas draudzene, ko viņa uzskatīja - viņa tāpat nāk pie manis un mēs atrodam kopīgu valodu, jo viņas meita ir ar mani vienā vecumā. Un tā kā.. Tie, kas jau ir arī ar maniem vecākiem turējušies, nu, tā kopā, tie arī tagad visi tepat apgrozās.
I: Tad arī draudzības paaudzēs tiek nodotas?
R: Jā, jā.

I: Man liekas, tā tāda ļoti liela vērtība, tieši tās kaimiņu attiecības.

R: Nē, mums ļoti, ļoti labas attiecības ir ar kaimiņiem tur.. Tā kā.. Arī tie paši jaunie, kad ir ienākuši, nekas nav tāds.. I kopā ir sēdēts un Jāņi svinēti!
I: Nu ja, tie nav vienkārši kaimiņi, tie ir tā kā draugi jau.
R: Jā. Jā! Tad, kad kaut kur jābrauc prom un tad piesaka pievaktēt māju, mēs nebūsim! (smejas)
I: Viens otram tad arī izpalīdz, ja?
R: Protams, protams!
I: Vēl kaut kādos veidos?
R: Nē, nu tāpatās.. Vot, man draudzene atnāk [saka]: “Atnāc, paskaties! Man vajag rozes izgriezt!” – ejam skatīties rozes. Es saku: “Tagad tu nāc, man avenes palīdzēt nolasīt!”, es saku: “Avenes gribi? Nāc avenes lasīt!” Ar tiem jau, ar ko kopā ir iets, tie arī mēs tagad viss tiekamies. Vecie iet prom, jaunie nāk klāt – viss!
I: Bet tas labi, ka nāk klāt, vai ne?
R: Nāk, jā! Es ļoti, es ļoti priecīga! Es saku, man tagad kaimiņiene teica, ka tur ir tā Liniņu māju vecā nopirkta. Un arī uz stūr, tad, kad tieši grieāas iekšā, tur taču arī, tie arī ir jauni. Un strādīgi cilvēki. Pilnīgi prieks, kā viņi jau tur ir, pa tādu īsu laiku, jau saremontējuši un sataisījuši ir. Ļoti labi! Nebūs tie brikšņi, kur tās pamestās mājas, kas te ir.
I: Tad jums gribētos, ka Kundziņsala tā aug?
R: Jā. Ja!
(28:56)
I: Kam vajadzētu mainīties Kundziņsalā? Kā jūs redzat, kā jūs iedomājaties? Nākotnē, kāda viņa varētu būt?
R: Nu, es jau teicu, tie biezie, kas te sapirkuši zemes, sacels pilis un uzliks “iebraukt aizliegts”.
I: Nu labi. Tas ir sliktais scenārijs, kāds būtu pozitīvais? Kā jums gribētos?
R: Es tagad domāju....... Nu, par to es esmu dzirdējusi, ka tikšot arī kaut kādi šitie pulciņi rīkoti Kundziņsalas skolā, tātad tā būs viena no tādām vietām, kur arī sanāks visi kopā, kam, nu, arī interesē kaut kā tā. Es domāju, ka pārējais viss te ir. Nu ko te vēl var prasīt? Neko! Cik pašu spēkiem taisīs, tik arī būs.
I: Tad jums patīk Kundziņsalā tas, ka jums ir tā kā, jums te ir tā sava terirotija un jūs tā pati var saimniekot un savu dzīvi veidot, ja? Salīdzinoši neatkarīgi..
R: Jā...... Sava republika. Vispār Kundziņsalu var nosaukt par savu republiku. Nu, atsevišķu republiku. (smejas)
I: Un, kad jūs kaut kur aizbraucat citur, ārpus, piemēram, Rīgas, jūs sakat, ka jūs esat no Rīgas vai no Kundziņsalas?
R: No Kundziņsalas. Jo ļoti daudzi jau zina Kundziņsalu.
I: Ja? Es atkal esmu dzirdējusi pretēju viedokli, ka daudzi saka..
R: Nē, ir tādi, ir tādi, bet, nu, vismaz ar ko es esmu runājusi, nu, tikusies un runājusi visi, visi.. nu, varbūt viņi zina mani un zina, ka es esmu no Kundziņsalas, līdz ar to viņi arī varbūt Kundziņsalu zin. Ir tādi, kas nezina - izbola acis un prasa, kur tas atrodās?!
I: Un tad kā jūs stāstat?
R: Sarkandaugava. Sarkandaugava, Kundziņsala - un tad uzreiz [saka] “Ā, jā”. Vai osta, tad arī cilvēki uzreiz saprot, kur tas apmēram ir.
I: Un, ja jums prasa, kā tur ir? Tas cilvēksnav bijis nekad Kundziņsalā un prasa jums.. Jūs sakāt “Es esmu no Kundziņsalas” – “Kā tur ir?”?
R: Ir dažādi viedokļi. Ir, ir tādi, kad, krieviski kā saka, ģerevņa. (smejas) Ir tā, ir tā arī teikuši: “O, tas jau tur tā kā laukos!” Bet tajā krievu vārdā - tas tā nesmukāk skan, lauki ir forši, skan. A tas tāds.. Tā kā. Nu, katrā ziņā skolu jau viņi.. Bet tagad arī skolu te nevajag, jo te nav tie bērni tik daudz. Ir lielās skolas, tur taisa ciet un kur tad! Tagad viss pa pilsētu un arī aizbraukt, nu, ideāli, pieņemsim, tie bērni, kas brauc, arī satiksme ir salikta tā, lai nebūtu, lai trāpa, nu, parasti jau sākas pus deviņi, deviņi skola, ielikti tā, lai nebūtu tur.. un arī nomainīja to autobusu, tagad tas trolejbuss. Agrāk jau mums bija savs autobuss – 33. Un viņi ik pa stundai viņš iet, nekādu problēmu nav.
I: Tad vienīgais, jūs teicāt, ka jums trūkst veikals, ja?

R: Nu jā. Nē, es nezinu. Es vienkārši tādā, tādā salīdzinājumā, ka agrāk bija šeit trīs veikali, agrāk. Tad vienu brīdi mums bija, viens tas veikaliņš bija, bet, nu, laikam jau te tik šausmīgi tie likumi un visi tie nodokļi, ka vairs nebija. Un kas tad te vietējie, nu, pieņemsim tie, kam nav sava transporta, ko viņš - maizi, pienu, nu, to nepieciešamo. Tiem jau, kam mašīnas, aizbrauc uz veikalu, sapērkās, saliek ledusskapī un iztiek. Un arī tā, ņemsim, lai pārietu ar kājām uz Sarkandaugavu uz veikalu - 10 minūtes, kam kājas ir kārtībā. Tā kā..

I: Un kādas jums ir bērnības atmiņas no Kundziņsalas? Jūs tomēr te uzaugāt.
R: Nē, nu, es saku, pirmām kārtam, tas grāvis - mēs ar brāli, ar brālēnu, vēl tur ar pannām peldējām, ar, mums tā bija laiva. Divas laivas mums bija, brauca uz Lielo Daugavu. Vecāki vilka, nu, tos baļķus malkai un tad skaldīja, zāģēja. Vot, dārzs....ravēšana, tirgus. (smejas) Skolas laukumā mēs, tur bija ļoti daudz, visi vienaudži, kas bijām, tur tusējām par skolas, skolas to laukumu.
I: Ko jūs tur darījāt?
R: Tur bija basketbola laukums, nu, visādas spēles - visādus kazakus, tad jau lēkāja i klasītes, i a gumijām, es atceros, bija kaut kādas.. Tad meta kaut ko - acīte saucās. Un zemes dalīšana. Tagad bērniem, saviem mazbērniem stāstu – vo! (rāda, ka viņi nezina, kas tas ir) Te, te viss... Vakaros sanāca.. Ziemā pieņemsim, kā no skolas atnāca, slidas kājās un prom pa to kanālu, tur uz lielo Daugavu, tad visi tur salasījās, līdz tumsai ņēmāmies.
I: Tad ar kaimiņu bērniem un ar visiem, ja?
R: Jā, nu, jā! Tie, kas te visi mēs bijām vienaudži. Cik mums bija skolnieku - vesela skolu bija taču.
I: Jūs ar gājāt Kundziņsalas skolā?
R: Jā, jā. Gāju. Pēdējais laikam, kas beidza bija... Mans gads, pēc tam bija vēl divi gadi, un tad viss - skolu aiztaisīja ciet. Jā. Mana mamma arī tur mācījās un brālis man tur mācījās. Nu, principā Kundziņsalieši visi lielākā daļa mācījās tikai Kundziņsalas skolā. Un tad vienu brīdi bija pielikti no Sarkandaugavas kaut kādi bērni - krievi, krievu bērni bija pielikt klāt, bet tad tur gāja mums karš. Nevarējām sadalīt skolu. Un tad vairāk nebija, tad palika tikai.. Nu jā, es beidzu un tad laikam vēl divi izlaidumi bija un tad vairs nebija tā skola.
I: Un kā vispār Kundziņsala vienmēr tādi diezgan latviska bijusi, vai ne?
R: Jā, jā.
I: Tad pie tā arī pierasts.
R: Te jau pēc uzvārdiem jau, kad paklausās - visi Krūmiņi, Lazdiņi, Kurmji, Lūši..... Jā, lielāko daļu bija latvieši. Kaut gan tagad man liekas, ka krievvalodīgie vairāk nāk, ir iekšā.
I: Jaunie, kas ienāk, ja?
R: Jā, jā.
I: Tas jau arī kaut kā maina to vidi..
R: Jā, bet nu.. Mani tas netraucē. Es saku, mans vecaistēvs bija baltkrievs. Un, un, un es viņam varu pateikt lielu paldies, ka viņš mani iemācīja, viņš pats latviski perfekti, perfekti runāja, ka viņš man maza, maziņa tāda biju, tikai krieviski ar manīm runāja. Viņš speciāli, lai es iemācītos.
I: Nu,ja. Tas vislabākais veids kā iemācīties.
R: Jā, jā. Bet tā, tā, tā.. Principā abās valodās visi mēs runājām, nu, pamatā, protams, latviski. Bet, atbrauc tādi radi, kas, nu. draugi, ne radi, vecākiem tur, tad, ja vajadzēja kriebiski, tad varēja visi runāt. Tā kā.. Bet kaimiņos mums te visi latvieši ir. Vismaz šitas mans te kvadrāts – visi, visi latvieši. Arī tā paaudze visi bija latvieši.
(37:15)
I: Un kā jums.. Mani interesē tie plūdi. Es vakardien biju tur tajā galā runāt ar vienu sievieti un viņa arī rādīja to atzīmi, cik augstu viņiem ir gājuši, viņiem laikam tur mazāk ir bijis.
R: Viszemākās vietas bija divas mājas - šitā mūsējā māja un tajā tur, tagad viņa jau ir nojaukta. Un tad jau apmēram bija tā, ja manai draudzenei Sarmītei ir ūdens istabā līdz šejienei, tad mēs mēs jau varam te jau nākt, nākošais nāca šeit ūdens. Šiten, nu, vot arī vecā, nu, otra māja - it kā vienā, vienā, nu, teritorijā, viņiem pāris reizes tikai ir bijis ūdens. Un arī mūs kā bērnus parasti, kad sākās plūdi, lika tur, tur otrā stāvā, lai nemaisās pa kājā. Tur arī principā tas ūdens, viss, pirmās vietas, kas applūda bija šeit, vot, divas mājas mēs bijām. Pie skolas tur mazāk skāra, tur mazāks viņiem ir, nu, dārzi, jā, no apakšas spieda, bet tieši kad istabā, tad saku – divas - mūsu māja un pēc tam tā, tā tagad ir nojaukta.
I: Un kāds, jums ir kaut kādas atmiņas arī no bērnības, kas bija vecākiem pirmās lietas, ko jūs darījāt, ko jūs..

R: Es teikšu, no bērnības bija tā, ka, nu, protams, ka tādi 5, 6, 7, gadi bija, tad jau bija lielākie prieki - plūdi, ak Dievs, ūdens iet un nāk un viss te peld! Tad pat vienreiz iznāca tā, ka vecāki bija darbā visi un mēs bijām mājās tikai ar brālēnu, viņš gadu jaunāks par mani, un, protams, mēs jau zinājām, no kuras puses tie vēji, kuram vējam ir jāpūš, lai celtos ūdens. Bet tad viņš ļoti lielā ātrumā nāca. Un tad bija tādi rādījumi, vot, pie tā tiltiņa, tad sprauda kociņus, cik ilgā laikā viņš, nu, ceļās uz augšu. Un tad, kad sasniedz to vienu līmeni, tad, tad, nu, zini, ka ir jāceļ augšā - tad mums bija sataisīti tādi metru divdesmit buki, uz kā cēla gultas augšā, un tad no skapjiem drēbes virsū. A tajā gadā, kad bija 69. tie lielie plūdi – tas viss apgāzās, jo tas ūdens uzcēlās augstāk par metru divdesmit istabā. Un, un, un tad, vot, tad iegāzās šeit sētā un tā tas ūdens stāvēja, viņam jau nebija kur aiziet. No istabām it kā viņš izgāja ārā, bet te jau viss bija ūdenī. Viss bija ūdenī.

I: Es vispār nespēju iedomāties ar savu iztēli.
R: Ā un vot, tad bija tā, ka mēs bijām ar brālēnu divatā un pēc tās reizes, kad mēs abi divi stiepām visas tās mēbeles uz tiem bukiem, nu, rēķini, cik mēs - bērni var teikt, un vecākus nelaida pāri tiltam, bija tilts ciet aiztaisīts, viņi netika iekšā. Un, un, un segas tur uz otro stāvu, un.. Pēc tā laika vairs smiekli nenāca! Un vienu brīdi es te pie vīra dzīvoju, gadu laikam dzīvoju Pārdaugavā un, un, es jau pēc vējiem, pārbraucot Akmens tiltam, redzēju, ka uz tā dambja, cik ir jābūt augstam ūdenim, ka jābrauc uz šejieni ir mammai palīdzēt. Tā kā tas jau pa gadiem ir pilnīgi...
I: Asinīs.
R: Jā.
I: Jā, man nekad dzīvē.. Nu, es neesmu tādus plūdus pieredzējusi un tad, kad es klausos tos stāstus, man liekas neticami vienkārši.
R: Tā katru gadu. Ziema nesākās, kamēr nebija ūdens istabā. Vienu gadu, es neatceros, kurš tas gads bija, 5. janvārī. ienāca ūdens istabā. Un ienāca, izgāja un uzreiz sasala, otrā dienā bija mīnusi ārā. Un tad.. Žāvējām visas tās sienas un.. Nu, tā diemžēl bija, ir.
I: Nu, jā, labi, ka tagad vismaz mājā neiet.
R: Nē, nē, tagad neiet, jo tur tad aiztaisīja, tur tad aiztaisīja to galu ciet un tad bija tā, es dzirdēju, ka lielie tur sprieda par to, kad, kad tagad vispār būšot tā kā ieplakā. Jo, nu, no apakšas jau arī tas ūdens spiežās uz augšu, ka viņam nav, kur palikt. Bet, nu, iekšā iekšā no tā laika mums ūdens nav bijis, to, ka dārzs ir mircis, tas jā. Es saku, vēl te, kad nesen bija tas trakais lietus – līdz eglei te viss bija. Bet viņš ātrāk nosūcās. Nebija, ka tik ilgi viņš stāvēja. Tā kā.... Katrā ziņā citur nekur es negribētu. Gribi - ārā pasēdi, gribi - iekšā pasēdi, gribi – aizej pie kaimiņiem papļāpāt.
I: Forši, jā, ir tāda sava vietiņa ritīgi. Un kas jums ir tādi apkaimes svarīgākie notikumi vai paši, jūs teicāt tie Ziemassvētki un Lieldienas jums ir bijuši ģimenē..
R: Jā, tie bija ģimenes..
I: Un vēl kaut kādi jums ir bijuši? Bērnībā vai tagad.
R: Nē, nu, protams, nu, protams jau - dzimšanas dienas un vārdadienas, un tas pats par sevi saprotams. Bet, bet ,bet tādi divi, kur bija visiem ģimenes locekļiem jābūt no, vot, maziņā līdz vecākam, tie, vot, bija tie divi svētki.
I: Bija kaut kādas tradīcijas arī to svētku ietvaros? Ko jūs zinājāt, ka Ziemassvētkos vienmēr būs..
R: Dāvanas. Jā, bija, katram bija dāvanas. Un, es nezinu, kur mani vecāki, un rēķini visiem, ne tikai, nu, tā kā savai ģimenei, bet visiem māsas bērniem, visiem bija mums. Tā kā...... Tepat ir kristības taisītas un kāzas taisītas, un manam brālim, piemēram, kāzas bija Kundziņsalas skolā. Tā kā... Baļļuki te ne pa jokam ir bijuši. Es no savas bērnības, no savas bērnības atceros Jāņus - tas bija, tas.. Tagad jau vairs tādus nesvin. Parasti tika svinēti šitajā mājā, tur tāda viņiem veranda, un, nu, arī pats tas saimnieks bija Jānis. Un tad mēs ar laivām braucām ārā uz lielo Daugavu pēc kalmām. Tad mums bērniem bija iedots mazais cirvītis, mēs skaldījām tās kalmes un bērām tur, un meijas saliktas. Jāņus svinēja trīs dienas, jā. Un tad finišs bija pats uz tā Kundziņsalas tiltiņa, jo tur tam Jāņaonkulim znots bija liels, nu, dziedātājs, viņš dziedāja tajā “Ziedonis”, ja, bija koris kādreiz, vīriešu koris, jā. Un tad visi tie kolēģi ar te, un tad kora dziesmas skanēja pa visu Kundziņsalu.
I: Trīs dienas!
(44:30)
R: Trīs dienas, jā, trīs dienas! Vienā setā un šīte pat tantei bija, viņa taisīja šausmīgi garšīgu alu, bet viņš tā kā kvasveidīgs bija. Kamēr tā muca nebija tukša, tās beigas trešajā dienā bija tepat uz tās akas, jo te bija aka, un, un trīs dienas svinēja. Tas man no bērnības. Ļoti, ļoti atceros. Galvenais tās kalmes, tā kalmju smarža! Tagad jau vienu brīdi kalmes vispār bija pazudušas no Kundziņsalas. Purenes bija – visa dīķa mala ziedēja ar purenēm. Pēc ilgiem gadiem pagājušogad laikam ieraudzīju vienu mazu ceriņu, kas ir izdzīvojis tur. Es domāju, to vai saglābs, bet es domāju, ka tur jau ir atkal izrakāts.... Jā. Kalmes tas bija – taču jābrauc ar laivām un vedām. Jauki bija.

I: Un kā bija, piemēram, draugi, kas nebija no Kundziņsalas, viņi saprata tādu dzīvi ar laivām?

R: Jā, mums bija viena tāda ģimene, draugi bija, kas regulāri brauca uz Kundziņsalu ar laivu, jo viņi dzīvoja Ķengaragā. Viņi brauca pie mums ar laivu. Un, protams, jau vienmēr peldējās šitajā te dīķī, kad brauca mājās. Divas laivas, jā, mums bija divas. Tagad vairs nekā nav.
I: Tagad jau arī nav kur daudz aizbraukt..
R: Nav, jā. Tur viss ir ciet. Es nemaz, vot, tā ņemsim, iznāca tur par lielo ielu, kad iet tālāk, līdz pēdējai mājai tur pēc tam tālāk bija pļava un tur mums bija peldētava. Un tur mēs gājām vienmēr peldēties. Un, un, un tagad ir, skatos, ka tur jau viss ir aizbērtas ciet. Es pat nezinu, vai osta jau ir sētu pielikusi priekšā vai nē, nezinu. Bet tā bija mūsu peldētava - tur arī bija viena no tikšanās vietām, kur viss jau bērni mēs lasījāmies.
I: Tagad vairs tā nav..
R: Nē, nav. Nu, es saku, vienīgā, kas ir, pie tilta tur uztaisīta.
I: Bet pietrūkst, nu, tāda peldētava, piemēram?
R: Nu, es teikšu tā, es vairs nekāds peldētājs neesmu. Bērni, mazbērni tiem ir baseins. Kad nemaz tā uz to Daugavu neskrien, jo citreiz tie arī eļļas, tādi kaut kādi pleķi.. Kaut gan tagad es tā neesmu ievērojusi, bet vienu brīdi bija, ka pilnīgi peldēja tā kā mazuts pa virsu. Tagad, tagad, nezinu – varbūt neesmu ievērojusi to. Baseins viņiem ir, ja kas, aizbrauc uz jūru.
I: Man liekas tā dīvaini, dzīvot uz salas, un, ka jābrauc uz jūru. Man tas liekas interesanti.
R: Nē, bet vienalga. Arī es atceros no savas bērnības, arī bija vienu periodu tā, ka, mums bija tā, ka sestdienās, svētdienās sapakoja somiņu, laivās iekšā un mēs braucām ar laivu uz Vecāķiem. Tas bija tāds tā kā svētki, vot, tagad brauksim uz jūru, nevis uz dīķi. Jā!
I: Jā, pie dīķiem pierasts. (smejas)
R: Jā. Un tad mums vēl arī no radiem dzīvoja Bolderājā un tad arī - vai nu uz Vecāķiem vai uz Bolderājas to jūrmalu. Tas bija tā, lai no mājas ārā, nu, tu esi kaut kur bijis.
I: Forši.
R: Nē, forši, forši. Es jau saku, mēs ar brālēnu šeit dzīvojām, a man māsīca, tā dzīvoja Ieriķu ielā, nu, Purvciemā. Un tad bija tā, ka sestdien vai svētdien, mūs abus divus sapucē, kā tagad atceros, bija abiem diviem melni tādi trušādas kažociņi un baltas angoras cepurītes. Un pirmais, pirmais ledus, mums tāds plosts gāja tur iekšā, mēs esam sapucēti, lai brauktu pie māsīcas uz Rīgu. Nu, protams, mums tā Rīga netika, jo mēs ar visiem tiem kažokiem ielūzām tur tajā ledū. (smejas) Jo vajadzēja pamēģināt pirmo ledu. Tā mums nesanāca tikt uz Rīgu! Mēs tagad satiekamies vēl tagad atceramies šito momentu!
I: Kā braucāt uz Rīgu!
R: Jā! Tie jau mums bija, tie bija svētki! Vai, mēs brauksim pie māsīcas uz Rīgu!
I: tad tajā laikā tas bija tā galvā nodalīts – Kundziņsala no Rīgas.
R: Nu, ja. Bērnam tikt sapucētam, viss, tagad uz pilsētu brauksim.. Tagad smiekli nāk. Nu, vot, tā.
I: Un kā ir, jūs arī teicāt par tām talkām un tā, tad jūs iesaistaties tajās apkaimes visās aktivitātēs?
R: Jā. Nē, mēs, ja, ja ir veselība, mēs ejam. Bet pedējā laikā mēs vienmēr esam bijuši. I tur tīrījām, i šito daļu, tad arī pie skolas tur strādājām un arī tajā parkā, nu, kur, nu kur noliek.
I: Un kas jūs mudina tā kā iesaistīties?
R: Nu, mums tas organizators, mums ir tāda Indra Rubene, vecākā, tā jau parasti visus apziņo. Viņa jau tad man uzzvana un saka – tu zini, būs tas un tas. Labi, ja varēšu, būšu. Bet pēdējos gadus mēs vienmēr esam bijuši.
I: Un kas ir tā jūsu personīgā motivācija, kāpēc jūs ejat?
R: Lai būtu sakopta apkārtne. Lai būtu sakopta apkārtne. Jo neviens jau cits nenāks un netīrīs. Vot, es arī pieņemsim, nesaprotu tos, kas vienkārši dzīvo un savu tieši apkārtni, nu, ārpus savas tās teritorijas, nevar bišku sakopt. Tas nav viņa, tad nē, bet tu taču tur tāpat ej staigāt. Nē, mums tādā ziņā, mēs kolektīvi palīdz vien turā teritorijā, otrā teritorijā un te lielāko daļu, gandrīz visi piedalās. Visi iet, lai nu cik, bet iet un kaut ko tur padara. Es saku, te vienu gadu lasīju, es jau, protams, nelasīju ārā, es jau grāvī nevaru iekāpt, bet bija tāds jauniešu bariņš, kas ar ķekšiem pudeles plastmasas, nu, vilka ārā un, un, un.. Tā kā, viss notiekas - lēnām, bet labi.
I: Tad ir tā sajūta, ka paši esam tie kundziņsalieši, ir pašiem jārūpējas?

R: Nē, nu, protams! Protams!

I: Man liekas, ka Kundziņsalai ir raksturīga tāda, nu, vietas piederība, ka cilvēki tiešām ir, arī izjūt atbildību par to vietu. Man liekas tāds cilvēks centrā Rīgas dzīvojot, nekad tā nesajūt.
(51:04)
R: Jā, nekad. Nu, paskat, ja, ņemsim tās pašas kāpņutelpas, viņš no sava stāva nones stāvu zemāk un atstāj, kaut gan viņš pats iet tur garām. Es, piemēram, nekad nevarētu paiet tur tā, ja es redzu, kādreiz ir arī kaimiņiem, kāds ir gājis un nometis, es paceļu viņu. Jo viņš pēc tam vienalga būs jāsavāc. Nē, nē. Mums nav tādi, kas, vot, speciāli te brauktu. Te, vot, vienu gadu bija - pēkšņi tajā galā uzrodas vesela krava ar būvgružiem. Pa kuru laiku?! Nepiefiksējām. Kāds ir, vot, vienkārši atveda un izbēra, un viss.
I: Un jums te jātiek galā.
R: Jā, pēc tam bija talka un visu vācam kopā.... Tā kā.
I: Tad savā ziņā tās grūtības arī jūs vieno, tos kundziņsaliešus. Arī tās vides problēmas, vai ne? Kaut kā, ka jāiestājās.
R: Jā.
I: Un kā.. Nu, jūs jau zināt, ka ir tā biedrība, vai ne?
R: Kundziņsalas? Jā, jā.
I: Un kā jums liekas, kas ir kaut kādas līdzšinējās veiksmes un neveiksmes tai biedrībai? Kas ir tās labās lietas..
R: Nu, es domāju, ka, ka viņa ir, un viņa, kaut ko viņa tomēr ir izcīnījusi priekš, nu, tādam labumam. Es domāju arī par to pašu parciņ, ja, kad.. Viņi jau sniedza tos dokumentus, jo, ja es aiznesīšu “lūdzu, uztaisiet man parku” - neviens jau netaisīs. Nu, mēs jau, protams, arī visi tur parakstījāmies. Staigāja viņi apkārt un izstāstīja, un viss. Arī par to paši šilti, kas ir, braucot, nu, nogriežoties no Sarkandaugavas, lai zinātu, kur Kundziņsala – to jau arī kundziņsalieši paši lika, neviens viņu nelika cits... Tā kā kaut kas jau notiek. Un viņi tīri labi. Man liekas tur tas Jansonu Andris bija iekšā, Māris vai Māris – Māris, divi Māri viņi ir. Indra – tā ir galvenā. Un te jau ir tā, ka viens otram, ja kāds kaut ko dzird, pasaka tam nākošam, lai, nu, tā informācija tik ātri [izplatās], ka tu vēl neesi atnācis uz mājām..
I: Jau kaimiņš jau zin!
R: Jā, jau zin, kur tu biji un ko tu darīji! (smejas)
I: Jā, tā ir tāda sava burvība, vai ne? Nu, skaisti, skaisti pie jums! Un labi! Man ļoti patīk Kundziņsalā, cik nu es.. Pirms tam arī neko nezināju par tādu, es neesmu no Rīgas, es esmu no Cēsīm.
R: Tā, man divas māsīcas Cēsīs dzīvo. Dambji un Gaši. Un tur, es saprotu, ka vieni, tur kaut kas ar to, tur tā militārā skola ir, ja? Tā ir lielā. Es tur pat biju uz vienu ballīti, jā. Tur, viena no māsīcām tur ar savu vīru strādā. Viņai bija 50 gadu jubileja, mēs tur svinējām. Tā kā Cēsīs arī ir pabūts. Pēdējo reizi biju Cēsīs, mēs uztaisījām braucienu uz pils, nu, pils, pilskalns. Jā, tur. Ak, Dievs, man bija tik grūti tur staigāt pa tām trepēm augšā, lejā. Šausmīgi grūti bija, bet skaisti!
I: Tas labi, ka skaisti jā. Nu, ja! Un tā es atbraucu un iepazīst lēnām kaut ko pilnīgi jaunu. Nu, es tagad dzīvoju Rīgā piecus gadus jau, bet par Kundziņsalu nezināju. Un tagad uzzinu un man patīk.
R: Nē, nu ir, ir.... Un man liekas, ka ar katru gadu arī teritorijas, nu, tieši, es domāju, kas iet par privātām zonām, tomēr laikam viens no otra skatās. Es zinu, ka mums te tagad nopirka tur pretī, viņi kādus pāris gadus, tur bija iepriekš citi un tagad tāda jauna ģimenīte, tāda Lidija. Un viņi katru vakaru viņi staigā ar vīru, iet pastaigāties, jo viņiem ir sunītis. Un tad viņi apstājās pie sētas. Nu, protams, mēs parunājāmies - vai kas jums tas ir, kas tur, kas tas ir, kas šitas ir. Tagad es skatos, ka viņai jau arī tādi paši ir.
I: Jūs jau te varētu taisīt dārzniecības skolu!
R: Nu, jā! Mēs arī padalāmies, ar stādiem padalāmies, ja vajag, ja ir saaudzis, kāpēc nē. Bet, kad jau viens no otrs skatās un cenšas, lai būtu labāk un labāk!
I: Jūs rādat labu piemēru!
R: Nu, tas, tas ir, šitas dārzs ir no, es saku, no vecomes laikiem, kad cilvēki vienmēr ir gājuši.. Nu, to man ir stāstījuši, kad, kad, kad vienmēr šeit ir bijis sakopts, vienmēr! Labi, es saku, tagad nav, tā pļava tik daudz, bija puķu dobes, dobes un krūmi, un siltumnīcas - šiten bija trīs vai četas. Lecektes te vēl bija. Un te katrs zemes pleķītis tika izmantots. Tagad tā vairs nav.
I: Bet zeme vispār laba? Es domāju, ar visiem plūdiem un tā.
R: Laba nevar [par] viņu teikt, jo viņa ir tiešām mirkusi, bet mēs jau daudz beram virsū, nu, tur, kur stādam. Šausmīgi daudz zemes vēžu, tie zemes vēži visu izēd! Es, piemēram, viņus nevaru, mēs jau liekam indi tais alās un viss, es viņus paņemt rokās nevaru. Mums vienu brīdi pa istabu dzīvoja zemes vēži. Pēc plūdiem pa šķirbiņām līda ārā. Viņiem jau ūdens netraucē. Līda ārā. Bet, nu, lai teiktu, ka slikta zeme - nevar tā teikt. Audzis vienmēr te ir viss kupli, kupli.

I: Ļoti skaists dārzs, tiešām. Nu labi, paldies jums.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.