Spīgana


Par spīganu
Es nāku no Jaunā kroga pa ceļu uz māju. Skatos – uzreiz nāk viena laiva pa gaisu, uguns visriņķī. Tāda liela, gara aste tai klāt un uguns dzirkstis apkārt vien šķīst. Nemaz tāļu nē! Es skatos – nu riktīgi spīgana! Es tā biju dzirdējusi no veciem cilvēkiem, ka ir tādas spīganas. Tad nu viņa aizgāja aiz Trikātas ezera uz Lezdu mājām. Tur puiši bijuši aizgājuši meitās un dzirdējuši uzreiz, ka spīgana kliegusi: "Kur likt? Kur likt?" Puiši sacījuši: "Ber tepat zemē!" Tad nu spīgana piebērusi pillu blāķi zirņu. Tā esot bijusi tā spīgana, kas vijciemiešos pie Skripsta dzīvojusi uz rijas augšu. Tas bijis turīgs saimnieks, ar tās spīganas palīdzību pie turības ticis. Riktīga spīgana bij. Kad viņas pillas, tad uguņojot; kad tukšas, tad ne.
[Teicēja tic, ka agrāk spīganas tiešām bijušas, ka vienu no tām viņai toreiz izdevies redzēt. Stāstīja ļoti izteiksmīgi ar formas ziņā stipri atšķirīgiem variantiem. Teika ir ierakstīta arī magnetofonā, stāstīta sesijas koncertā.]


Teicējs : Minna Ziemule, 88g.v.
Pierakstītājs : Renāte Tavare
Spīgana
Pierakstīšanas laiks un vieta: 1967
Peldu iela 2, Strenči
Peldu iela 2, Strenči, Valmieras novads, LV-4730

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.