Lolita Tomsone. 18.03.2020.–03.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.

18.03.2020.

Septiņos no rīta mani pamodināja ūbeles, kuras gaudoja kā bojas, jo viņām ir pavasaris, nevis epidēmija. Galva nebija skaidra, jo vakar Una sarīkoja Āģītī minimālistiskus dārza svētkus, kuros nevarēja apkamties, bet varēja apvemties. Primitivo ar Moku ir dievu dzeriens, bet kaut kādu 80. gadu nepareizo dievu.
Muzejs slēgts, es tur pāris reizes sēdēju viena pati, uz galda pārmetoši stāv Sestā sieva, bet neviens neatzīstas, kurš to ir atstiepis. Aizdomas krīt uz aktieriem, kuriem tur notiek mēģinājumi, bet arī teatrāļi visu stingrīgi noliedz.
Konferences zvans ir dīvaina lieta, tu skaties uz kolēģu grāmatplauktiem un lustrām, bet neviens vēl nav pidžamā. Pirms zvana es paslēpju milzīgo, tukšo kandžas pudeli, kuru majās atstājuši Rīgas Laika dzērāji. Sākumā man neiet skaņa, bet vakar vēl gāja. Vakar gan tas bija cits dators. Zoom mūs izmet ārā, jo esam pārtērējuši laiku, 40 minūtēs neko nevar sarunāt. Maija noorganizē Google.Meet zvanu, un mēs kā pa celmiem saplānojam darbus.
Muzejā tikmēr nokaltis mans pārlietais apelsīnkoks, viss liecina par mēra tuvošanos.
No Jeruzalemes zvana uztraucies draugs, viņam ir krīze. Pārāk ilgi jau sēdets mājā, un blakus sinagogā arī bijis kāds slimais. Uz sinagogu viņš nekad neiet, bet ja nu kaimiņi mēra laikā kļuvuši dievticīgi? Esmu dusmīga, un viņš mani drausmīgi lamā, ka es vēl satieku draugus. Vienīgais drošais attālums laikam ir tāds, kāds starp mums, – aptuveni 3000 skāriendrošu kilometru.
Nomirusi Juta Strīķe, un viņas vietā Saeimā būs paranoidālo sapņu feja Mārtuža. Viss ir ļauni.
Tad zvana VID, jo mātes iesniegtā deklarācijā nav līdz galam iesniegta, un es atkal sēžu ar ārstu čekiem. Tad izrādās, ka 2019. gads tomēr ir pieņemts. Es varu laimē diet, bet 2017. gadu klabinu vēlreiz. Pirmajā mēra dienā noskatījos četras doķenes, tagad čeki un tupums.
Kolēģe Maija pārsūta holokaustā izglābtā ebreja dēla atmiņas no Vācijas, vēstule sākas tik aizkustinoši: „Es gribēju īsi uzrakstīt par fotogrāfijām. Bet nokļuva vesels romāns.” Es apraudos, jo tas romāns ir neticami skarbs, bet ar mazdrusciņ laimīgam beigām.
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.
Raksta Varde, ka bailes ir dvēseles ienaidnieks un jāiet uz Gauju uzspēlēt domino. Kopā ar vīrusu ir atnācis vecums, kad tu bliez ar kauliņiem pa lielo galdu un kliedz „riba!”. Vērmaņdārzam vēl par aukstu, tur mēs apdraudētu vecus cilvēkus. Gauja laikam rīt arī būs ciet, un tad viss, jo mājā man nav domino un naudu tagad tādiem niekiem bail tērēt.
Es jau sataisījos kāpt tramvajā, bet VID darba skudras pametušas savu pūzni un devušās ar 11. tramvaju mājup. Vagonā ir pārāk daudz šallēs satītu seju, jo vilna, ka zināms, ļoti labi filtrē Covid-19. Izsaucu taksi, šoferis Guntis saka, ka ejot sūdīgi – „ne roķenes vairs, ne lidostas, ne nakts autobusu”. Roķene esot Rokkafejnīca, es nezināju, ka mums tāda vispār ir. Domāju, ka tāda ir tikai Liepājā ar visādām Līvu un Igo ģitārām. „Parasti ap trijiem jau bija lidenes, viss bija.” Nopelnījis sešu stundu laikā 26 eur, bet Boltam jāmaksā 40 eur un vēl benzīns. Viņš man novēl veselību, domino spēlei noteikti noderēs. Garām pabrauc tukšs 1. tramvajs, kurš parasti uz vakarpusi atgādina visu vecumu sardīņu bundžu.
Rimi neko nedrīkst aiztikt, tas nozīmē, ka uz avokado arī karantīna, jo tos vienmēr kāds ir apmīcījis. Atliek pastaigas kapos, jo tur neviens neko neaiztiek. Cilvēku kapiņos daudz, bet visi jau zem zemes.
Vakar Una ieslēdza olu pulksteni un neviens 30 min nedrīkstēja pieminēt koronu. Sākās Dekamerona īsā versija tiem, kam uzmanības deficīts. Mēs runājām izdomātā poļu valodā, Karīna stāstīja, kā sarakstījusies ar poļu puikām bērnībā, Andžejam bija lokaina ševeļūra, tāda dīvaina sasuka, kuru ķemmē no aizmugures uz priekšu. Varde izstāstīja par aktieri Karcevu, kurš Odesas viesnīcā vilkās pa koridoru. Aiz muguras šveicars sauca nopakaļ: „Jaunais cilvēk, jaunais cilvēk!” Karcevs pat neatskatījies. Pie numuriņa durvīm viņš tomēr atskatās. Apkopēja šveicaram pārmetoši saka: „Pareizi dara, ka neatskatās, nu kāds viņš jaunais cilvēks. Paskaties, cik tad viņam vispār atlicis!”

Varde-ar-zidaini.jpg

19.03.2020.

Vakar ar Vardi padziļināti apspriedām D'Artanjanu un 3 musketierus (filmu un grāmatu), jo pārējie divi galdiņi "Gaujā" latviski un krieviski apsprieda tikai "to lietu" - vispasaules mēri ar visiem cipariem un aizgājējiem. Gribējās viņus apkvēpināt ar kadiķiem, galvenokārt, lai viņi sāk no dūmiem klepot un beidz tēlot nāves eņģeļus - grāmatvežus.
Tātad par musketieriem.
Par maz mēs esam novērtējuši Portosa šarmu un dzīvesprieku. Atraitņu iepriecinājums, cepešu meistars, kurš kaujas tāpēc, ka kaujas! D'Artanjans jau skaidrs, izveicīgs Gaskoņas dailonis uz zirga, kas caurdur kā maisus visus kardināla tirliņus. Atoss šiem laikiem ir pārāk liels filozofs - dzērājs, salauztu sirdi ieslēdzas pagrabā un alkst atriebības. Varde teica, ka kroga pagrabā Atoss dzēra ne vien burgundieti, bet arī extra virgin olīveļļu, un no tās spīdējis kā grieķu olimpietis.
Topošas abats Aramiss krievu filmā dziedāja soprānu un tik skaistus cilvēkus grūti mīlēt pat pirmajā klasē. Tā nu paliek D'Artanjans, Atoss, Aramiss un Portoss, šie četri, bet lielākais no tiem ir Portoss. Un mīlestība, ja dvēseles mieram lasām Sv.Pāvila vēstules, nevis musketierus.
Tālrunāju ar Selmu Telavivā, viņa netiek mājās, jo baidās aplaist vecmāmiņu. Sēž viena lielā pilsētā un ir drosmīga, reizēm raud. Briesmīga tāda visas valsts karantīna, ja esi svešā pilsētā, tur var nojūgties. Un Izraēlā var nojūgties arī pamiera laikos. Mēs paceļam glāzes abpus ekrāniem, jo šī sērga tik ātri nebeigsies. Izraēlā ir vairāk nekā 500 koronas slimnieku, mums 86. Ātri jāpieraksta cipars, pirms tas atkal ir pieaudzis.
Taisu puravu/kartupeļu zupu ar ķiplokiem, spinātiem un nedaudz kokospiena. Man no Jeruzālemes Stirnu dārza saglabājusies bunte ar lauru zariem. Viena pati lauru lapa smaržo pa visu māju. Jeruzalemē jau ziedēja mandeļkoki, skraidīja antilopes un vēl drīkstēja lidināties apkārt, tas bija 15. februāris.
- Es izdarīju visu, kā tu teici, bet rūgtums tomēr palicis.
- Tu varbūt zivij lauru lapas nepieliki?
Mana mīļākā vilcienā noklausītā saruna, kuru pierakstījis antīkās literatūras pētnieks un tulks Mihails Gasparovs. Izcilais akadēmiķis sēdējis vilcienā un pārdzīvojis, kā vienā sievietā palicis tik daudz rūgtuma. Izrādās, ne sievietē, bet zivī un viņam, kā jau filologam, tas ir interesanti. Tagad, lai noklausītos sarunas, man būtu jāiet uz skvēru, jo tramvajs diezgan tukšs.
Skatos krievu ziņas un latviešu ziņas 20 minūtes un viss. Gribu atkal redzēt "Šķērsielu", tad vieglāk domāt, ka viss jau pāriet.
Gaidu 21:00, lai pateicībā plaukšķinātu medicīnas darbiniekiem par bezgalīgām maiņām un darbu, viņi taču arī nezina, kad mežonīgās pārslodzes beigsies. Tieši 20:58 jāskrien atliet! Bet īstajā laikā esmu atpakaļ pie loga, aplaudēju un dzirdu, ka netālu pagalmā vēl kāds plaukšķina.

20.03.2020

Nevaru aizmigt, bija tik savāda diena. No rīta sazvanos ar brāli Nirnbergā, sieva slimnīcā, kontrakcijas, par spīti koronas epidēmijai dzemdībās sola pielaist klāt. Viņš aiziet staigāt ar suni, jo tam būs ilgi jāgaida saimnieks mājās un jāzaudē savs karaliskais statuss. Nabaga sunītis.
Aizejam ar draugiem uz kapiem, Lielajos kapos zied zilsniedzītes, Meža kapos ķivuļi un strazdi, lēkā vāveres. Es nevaru nosēdēt mājās un domāju, ka drīz brālim piedzims dēls, ir pirmā pavasara diena. Datums simetrisks 20.03.2020. Mēs tik vazājamies kapos starp plastmasas puķēm un īstiem krokusiem, gaidot piedzimšanu. Vēl nav nekādu ziņu.
Atbraucam uz pilsētu, kas izskatās pamesta kā Rīga ap Jāņiem, visi aizbraukuši, tikai lūzeri bez dāčām un laukiem mierina sevi ar domu, ka Dzegužkalnā jau arī ir skaitās Jāņi.
Aptiekā 40 min stāvu rindā pēc dezinfekcijas līdzekļa, ir tikai viens, maksā 9 EUR. Sieviete pirms manis saka – dodiet 6 gab. Tad uzzina cenu un atvainojas, ka ņems tikai divus. Nežēlīgi dārgi.
Franču kafejnīcā paņemam kazu siera picu ar kafiju, atbildu uz epastiem, visi strādā no mājām un raksta epastus, garus tādus, liekvārdīgus. Mamma atsūtījusi audioziņu un tur raud bēbītis. Raud un raud, brālis saka – re, kādas viņam garas kājas un tagad raudu arī es. Piedzimis bērns un mēs viņu ilgi vēl neredzēsim. Nopērku divas glāzes konjaka, lai ar Vardi saskandinātu un atzīmētu jauna Tomsona dzimšanu tālajā un tagad nesasniedzamajā Nirnbergā.
Vakarā satieku māsu pieturā pie "Santa Barbaras", lai izņemtu naudu nopūšu taustiņus ar savu spirta maģiju. Mirstiet baciļi. Veikalā rakstīts, ka jāievēro 2m attālums, bet vienalga mazliet iemetis onkulis pielien tuvu priekšā un sāk skaidrot, kurus papīra dvieļus mums jāņem. Viņš staigā pa veikalu un visiem piepišas, varbūt viņam mājās ir auksti? Karantīna viņu salauzusi, jo baigi gribas parunāties. Jidišā cilvēkus, kuri nelūgti dod padomus, sauc par kibiceriem. Es ceru, ka onkulis nav slims, jo priekš kam mums tas.
Mēs divas stundas pieturā ar māsu runājamies, jo epidēmijas dēļ māsa daudz strādā, krogi ciet, neesam sen tikušās. Rīt viņa uztaisīs rosolu (jā, es saku un rakstu rosols, Tīrons RL atļāva).

30.03.2020.

Visiem koronas bēdas, man cita neraža – šprices pret stingumkrampjiem un četras šuves. Es vakar vakarā īpaši meistarīgi attaisīju kukurūzas bundžu. KalamBūris zinātu, kā nosaukt cilvēku, kurš ir tups konzervnazis.
Ļoti jau sāpēja. Pateicos visiem draugiem un māsai par uztraukumiem, jūs visu teicāt pareizi!
Šalli redzat? To man uzdāvināja Una Rozenbauma. Lai varētu iešpricēt plecā, man tā bija jānoņem. Noliku šalli blakus. Ķirurgs man prasa - “jūs sev lācīti atnesāt līdz mierinājumam?” 😀

EG1d3Oh.jpg

03.04.2020.

Traumās māsiņas aiz durvīm sarunājās, ka nebūs Latvijā tik slikti, “jo latvieši tomēr ir mazliet izredzētā tauta”. Apskaužu medpersonāla optimismu vismaz šajā slimnīcā. 🙂
Man gan medbrālis pieveda 40cm attālumā vecu kundzi ratiņkrēslā, mēs pārējie 7 cilvēki rindā izkārtojāmies kā planētas savādā 2m (fakin 2m!!!) elipsē.

tXSeK9t.jpg



Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum

Lolita Tomsone. 18.03.2020.–03.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Pierakstīšanas laiks un vieta: 18.03.2020–03.04.2020

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.