Filips Bobinskis. 19.03.2020.–02.03.2021. Pandēmijas dienasgrāmata.

19.03.2020.

Visapkārt vīruss. Pirmkārt ziņās. Tā vismaz es pieņemu, balstoties uz iepriekšējo dienu pieredzi. Šodien vairs neizjutu vajadzību sekot līdzi aktualitātēm, vien no rīta paskatījos uz to brīdi atklāto inficējušos Latvijas iedzīvotāju skaitu. Jādomā, ka uz šo brīdi tas būs jūtami pieaudzis.
Arī sociālos tīklus pārņēmis vīruss. Tviterī ārkārtīgi bažīga atmosfēra. Vēl tikai nesen tika iesmiets par tiem, kas prasīja slēgt robežas, vai par tiem, kas gādāja sev papildus pārtikas krājumus. Nu ieraksti vēstī par vajadzību izolēties un sēdēt mājās, tiek lamāti pašizolācijas neievērotāji. Turpretī feisbuku pārpildījuši vienveidīgi joki par griķu un tualetes papīra izpirkšanas tēmu. Apnicīgi. Tomēr, jāteic, zināmā mērā pozitīvi uz šajā tīklā nereti sastopamā „Viss slikti!” burkšķēšanas fona. Un atšķirībā no tvitera, kur, kā parasti, notiek cepšanās pārsvarā par vienu jautājumu, feisbukā vīruss ir tikai viena no daudzām tēmām, kas izlec laika joslā. Cilvēki turpina rakstīt par dažādiem vēstures jautājumiem, turpina likt bildes no savām vēsturisko fotogrāfiju kolekcijām u.tml.
Šodiena man bija brīva. Biju izgājis uz Ziedoņdārzu padzīvoties pāris stundas svaigā gaisā ar meitām. Mēģinām viņas sargāt. Kopš ārkārtas stāvokļa izsludināšanas nelaižam ne veikalos, ne sabiedriskā transportā, ne citās cilvēku drūzmēšanās vietās. Tā kā biju kopā ar meitām, šī bija pirmā diena aptuveni pēdējās nedēļas laikā, kad neaizdevos nopirkt kādus papildus pārtikas produktus gadījumam, ja nu kas.
Precīzi neatceros, kad tieši pienāca brīdis, kad kaut kur klīstošais vīrusa rēgs sāka ietekmēt manus ikdienas paradumus, bet skaidri atminos, ka tas pirmkārt nāca ar atziņu, ka pagaidām, kamēr apkārtējā sabiedrībā viss vēl daudzmaz ir kārtībā, ir jāpaspēj nodrošināt ģimeni ar pamatresursu, tajā skaitā pārtikas, rezervēm. Neesam lieli ēst gatavošanas entuziasti, arī ar maltīšu plānošanu neaizraujamies, tādēļ ikdienišķā situācijā, dodoties mājup no darba, ieskrienu veikalā vien pēc dažiem produktiem, ko konkrētajā dienā sagribējies vai kas vienkārši mājās aptrūcies. Situācijā, kad tuvākā apkārtnē ir virkne pārtikas veikalu, tajā skaitā pat ar 24 / 7 strādāšanas režīmu, nekad nav šķitis būtiski, lai mājās vienmēr būtu kāds noteikts produktu minimums. Pandēmijas neizbēgami atnestās domas par iespējamu izolēšanās vajadzību (saslimšana, vajadzība pašizolēties kā kontaktpersonai, iespējamu ierobežojumu noteikšana valstī vai vienkārši tik nopietna situācijas pasliktināšanās, ka pats sāktu izvairīties no došanās ārpus mājām) radīja iekšējo vajadzību pēc darba atgriezties ar pilnu pārtikas maisu. Nākamajā ar vēl vienu. Aiznākamajā ar vēl vienu u.t.t. Un brīvās dienās pat pa diviem trim. Bez liekas panikas un histēriskas veikalu plauktu tukšošanas, bet tā lai ledusskapis un virtuves skapīši pamazām kļūtu piepildīti.

20.03.2020.

plkst. 12:33
Vakardienas vējainā pastaigā abi ar vecāko meitu, šķiet, drusku apaukstējāmies – no rīta nedaudz pašķaudījām. Šajā situācijā pat nevainīgas šķavas uzreiz vedina uz domām par to, kā būtu, ja ģimene inficētos.
Aizdevos uz piemājas veikalu iztērēt vēl kādus sešdesmit eiro pārtikai. Jā, pirmo reizi pa visu šo laiku arī vienai mazai zaļo griķu paciņai. Bez griķu piesaukšanas šobrīd nu nekādi.
Šī ir pirmā diena, kad nopietnāk izjūtu vīrusa dēļ sabiedrībā noteikto ierobežojumu sekas. Sieva sēž virtuvē pie portatīvā datora, attālināti studē. Šobrīd tiešsaistē klausās Viestura Zandera lekcijas. Es arī labprāt būtu paklausījies, bet ar uz skolu un bērnudārzu nelaistajām meitām dzīvojos pa dzīvojamo istabu, uzmanu, lai netrokšņo, netraucē. Pēc dažām dienām beigsies skolēnu brīvlaiks, tad tikai sāksies – meitām attālinātā mācīšanās, sievai attālinātās studijas un savu skolēnu attālinātā mācīšana. Man līdz mēneša beigām darba slodze par laimi visai brīva. Aprīļa sākums draud būt stipri noslogotāks. Prātoju, vai tad nevajadzētu paņemt atvaļinājumu.

21.03.2020.

plkst. 20:11
Vakar vakarā saņēmu pirmo aizrādījumu par ar covid-19 izplatības ierobežošanai noteikto nosacījumu neievērošanu. Narvesena pārdevējs pukojās par to, ka rindā nestāvējām ar 2 metru distanci.
Šodien visu dienu pa mājām. Kā to varēja sagaidīt, nu arī bērnu rotaļu laukumus ir ieteikts neapmeklēt.
Sieva sēž pie datora, pilda savus bibliotēkzinību maģistrantūras studiju darbus. Mēs pārējie lielā mērā baudām brīvdienu slinkumu.
No rīta VID EDSā iesniedzu ģimenes locekļu deklarācijas par pagājušo gadu. Tad, kā to vaļas brīžos mēdzu darīt, nedaudz paklejoju pa periodika.lv. Sev par pārsteigumu konstatēju, ka Zanders ir ne vien uzvārds, bet arī savulaik Latvijā pa retam sastopams vīrieša vārds. Par dažiem ciltskoki.lv pasu sadaļā atrodamiem šī vārda nēsātājiem un kādiem to ģimeņu locekļiem veicu ierakstus vietnē timenote.info. Neesmu no šīs vietnes daudzrakstītājiem, bet pirmajam ierakstu tūkstotim pirms pāris nedēļām pārkāpu pāri.
Pievakarē noklausījos preses brīfingu par aktuālo situāciju. Nu jau 124 saslimušie.
Vakarā e-klasē saskrēja vecākās meitas pedagogu sūtītie uzdevumi nākamās nedēļas attālinātās mācīšanās procesam. Nu beidzot kaut kas nedaudz biedējošs.

22.03.2020.

plkst. 22.12
Visa diena pa darbiem. Nekas rakstīšanas vērts. Var pieminēt vien to, ka sabiedriskais transports vismaz agri no rīta un vakarā kursēja praktiski tukšs. Un pie ieejas mūsu pagalmā esošā vegānu ēstuve jau vairākas dienas kā nestrādā.

23.03.2020.

plkst. 22:07
Uz šo brīdi Latvijā apzināti 180 saslimušie.
Pirmā mācību diena pēc skolēnu brīvlaika. Visus iecerēto mācīšanās procesa plānus pamatīgi izjauca tas, ka mūsu skolniece sāka sūdzēties par zoba sāpēm un bija jāmeklē speciālista palīdzība.
Kārtējā diena, kad atnācu no veikala ar pilniem maisiem un iztērētu pussimtu.
Kas vēl? Sīkumi: atšifrēju pāris lappuses ar folkloras tekstiem lv100.garamantas.lv, veicu ierakstu par vienu personu timenote.info, atzīmējot tās radniecību ar dažiem jau tur atrodamiem cilvēkiem. Man īpaši patīk tie gadījumi, kad varu sniegt ziņas ne tikai par pašu cilvēku, bet kaut nedaudz arī par viņa radurakstiem.
Vakarā artembassy interneta izsolē nosolīju pāris vēsturiskas fotogrāfijas savai nelielajai kolekcijai. Ik pa laikam, iegādājoties kādas prātā iekritušas bildītes, biju prātojis, uz kādu tēmu specializēties. Pirms pāris nedēļām, netālajā Čaka ielas grāmatu antikvariāta pagrabiņā nopērkot nelielu kaudzīti burvīgu, šķiet, viena autora fotogrāfiju ar lauku darbu ainiņām, izlēmu, ka turpmāk orientēšos galvenokārt uz fotogrāfijām, kas dokumentē Latvijas lauku sētas, lauku sadzīvi, lauku darbus aptuvenajā laika nogrieznī 20.gs. 20 – 50. gadi.

24.03.2020.

plkst. 21:24
197 saslimušie.
Šodien mums pa īstam sākas lielais attālinātās mācīšanās process. Atstiepām otrklasnieces rakstāmgaldu no meitu istabas uz dzīvojamo istabu, lai, līdzās darbojoties, var sekot līdzi. Neesam vēl iejutušies jaunajā režīmā. Līdz ar vakardien nepadarītajiem darbiņiem, atelpas, maltīšu brīžiem un neizbēgamiem niķiem process ilga līdz vakaram. Rīt, sauksim palīgā vecmammu paskaidrot uzdevumus solfedžo nodarbībām, man tā ir ķīniešu ābece.
Dēļ mana jau ierasti saraustītā darbu režīma un jaunās situācijas man jau jūk laiki un datumi, piemirsu aizdoties uz šodien norunātām darīšanām.

25.03.2020.

plkst.16.29
Apzināts 221 saslimušais.
Šorīt arī netālajā Mego uz Matīsa un Čaka ielu stūra beidzot ir ieviesti nopietnāki drošības pasākumi – kasēs uzstādīti aizsargstikli un pircējiem nodrošināta iespēja dezinficēt rokas.
Meitas skološana šodien sievas rokās.
Viena laba ziņa – uz kādu laiku būšot brīvi pieejami visi periodika.lv atrodamie laikraksti. Ja nebūs laika daudz ieurbties pašos tekstos, būs vismaz jāsataisa un jānoglabā ekrānšāviņi tiem rakstiem, kas varētu kādreiz noderēt. Viena lieta, ko jau kādu laiku esmu gribējis izdarīt, ir sagatavot apskatu par 20. gadsimta pirmās puses agronomu un publicistu daudzrakstītāju Pēteri Reteli jun. kā vēstures un folkloras popularizētāju. Daži viņa mūža pēdējo gadu rakstiņi no ierobežotas pieejamības izdevumiem līdz šim bija palikuši neizskatīti.

26.03.2020.

plkst. 18.57
Spotifajā sākušas skanēt Rīgas pašvaldības sociālās reklāmas ar aicinājumu ievērot covid–19 ierobežošanai noteiktos drošības pasākumus. Vismaz jēdzīgs saturs atšķirībā no kārtējo vienkārši šausmīgu singlu un albumu reklāmām, kas pa reizei jāpacieš, ja gribas šo vietni lietot bez maksas. Man mūzikas klausīšanās parasti izpaužas kā vairākus mēnešu ilga uzsēšanās uz kāda viena izpildītāja vai mūzikas novirziena. Pēdējos mēnešus prasās ko enerģisku un dominē Haymaker un tamlīdzīgs skinhedu rock’n’roll. Ne no Ādolfa pielūdzējiem. Šis, šķiet, jāpiemin, ņemot vērā, ka Latvijā skinhedu subkultūra, neskaitot piesaukto novirzienu, nav diez ko izplatīta un tādēļ par to nereti vērojami vai nu ļoti stereotipiski uzskati vai arī vienkārši nezināšana. Paradoksālākais tajā, ka šajā periodā prasās gandrīz tikai šāda mūziku, ir tas, ka visu šo Oi! padarīšanu panciskā destrukcija, kā arī no lielā uzsvara uz working class pat apolitisko izpildītāju daiļradē neizbēgami manāmās kreisuma iezīmes diezgan disonē ar manu labēji konservatīvo pasaules uzskatu un riebumu pret visa paveida kreisumu.
Šajos apstākļos, kad nākas novērtēt daudzu varbūt ikdienā mazāk novērtētu darbu darītājus, kā veltījums tiem lai iet rindas no Evil Conduct dziesmas „Working class heroes”:
„(...)Working class heroes
They are the ones who helped to build this land
Working class heroes
They stay united always hand in hand
Working class heroes
With hearts of gold that always shine so bright
Working class heroes
They give you hope, will never leave you side (...)”
Uz šodienu 244 saslimušie.

27.03.2020.

plkst. 19:00
Pa mājām. Sieva atkal tiešsaistes klausās Viestura Zandera un citu personīgi man mazāk interesējošu pasniedzēju lekcijas. Piepalīdzu meitai ar skolas uzdevumiem. Klāt nedēļas nogale, tādēļ neiespringstu. Uz šodienu gatavojamo ārpusklases lasīšanas prezentāciju atstāsim uz rītu, meitai jāpiebeidz vēl dažas pēdējās lappuses Luīzes Pastores „Maskačkas stāstam”. Grāmata nopirkta Ķīpsalas grāmatu izstādē – pēdējā apmeklētā pasākumā pirms vīruss ar tā nestajiem ierobežojumiem skāra arī Latviju.
Bet jaunākajai meitai šodien sācis kustēties pirmais piena zobs. Nozīmīgs notikums!
Paložņāju pa parasti ierobežotām, bet tagad pieejamām periodika.lv publikācijām. Atradu arī šādu tādu informāciju par vairākiem radagabaliem, kuru pievienot mūžīgi taisītajam un nekad nepabeigtajam apkopojumam par senčos esošo dzimtu vēsturi.

29.03.2020.

plkst.17.36
347 saslimušie. Jauni pulcēšanās ierobežojumi.
Brīvdienu slinkošana.
Iepazīstu jaunus personāžus Latvijas vēsturē. Nedaudz palasīju par komunistisko ideju sludinātāju un vēlāk arīdzan šīs ideoloģijas upuri, „Brīvā Strēlnieka” un vēlāk arī dažādu citu laikrakstu darbinieku, izdevniecības „Promotejs” redaktoru Kārli Ozoliņu un viņa dzīvesbiedri Emmu Vārpiņu.
Pamatīga pacīnīšanās ar skolnieces vijoles spēli.
Jaunākā meita no rīta gaidīs pirmo naudiņu no zobu fejas.

30.03.2020.

Plkst. 02.37
Tieši pēc trim stundām jāceļas, lai dotos uz darbu. Vārtos pa gultu un nevaru (iespējams, negribu) aizmigt. Miegu aizdzinis miers un klusums. Uzreiz skaidrāks prāts, rosās domas. Gribas celties un sākt kaut ko skatīties, lasīt, pētīt, rakstīt.
Ja pastāvētu iespēja izvēlēties sev kādu superspēju, viens no variantiem, ko nopietni apsvērtu, būtu iespēja nodzīvot mūžu bez vajadzības pēc miega. Absurdi, ka tik liela daļa no dzīves laika tiek vienkārši izsvītrota. Pie tam tās ir naktis, kas ir vispiemērotākais laiks jebkam kaut nedaudz radošam.

Plkst. 21.13
Visa diena darba pienākumos. Pirms došanās mājup neliels lociņš pa Biķernieku mežu. Vienā no patvaļīgajām suņu, kaķu „kapsētiņām”, šķiet, klāt jauna kopiņa.
Uzsnigusi pavisam sīka, ātri kūstoša sniega kārtiņa. Tieši tik maza, lai nekristu uz nerviem. Pirms dažām dienām aizvedu mājās mežā sašķītu dažādu krūmu zariņu sauju, lai vāzē (t.i. alus kausā) plaukst un rada kaut kādu nebūt pavasara noskaņu.

EM83riQ.jpg

31.03.2020.

plkst. 12.55
Līdz šim par pandēmiju nācies domāt vien veselības risku, attālinātu mācīšanās un darbu procesu, kā arī dažu iestāžu pieejamības izmaiņu kontekstā. Nu nākas piedomāt arī par tās sociāli ekonomiskām sekām. Kamēr runa bija par darbu zaudējušiem vai dīkstāvē esošiem nepazīstamiem dažādu nozaru darbiniekiem ziņu sižetos vai sociālo tīklu ierakstos, bija sajūta, ka tās ir svešas problēmas un uz mani īsti neattiecas. Nu gluži kā pirms pāris mēnešiem slimojošie un mirstošie kaut kādā tur Ķīnā.
Nu šīs sekas nākas manīt arī dzīvē. Darbā viens lielais klients esošās situācijas dēļ atteicies no specifiska pakalpojuma, līdz ar to tika likvidētas vairāku tuvu kolēģu štata vietas. Liela daļa no viņiem, cik sapratu, nu pildīs citus pienākumus un bez darba nepaliks, tomēr tas, ka vienā brīdī daudz kas var tik ļoti mainīties, rada nedaudz bažīgu.
Mātei viņas darbā ieviesto drošības pasākumu dēļ pārorganizēts darba process un darba apjoms samazināts uz pusslodzi.

02.04.2020.

plkst. 18:20
Plakāts par 50 % atlaidi grāmatām mani ievilināja vienā netālu no mājām esošā līdz šim vēl neapgūtā antikvariātā. Tīmeklī jau iepriekš nejauši biju uzdūries informācijai, ka viņiem esot Ojāra Zandera „Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā”. Pie atlaides tomēr netiku, bet pie grāmatas gan. Klāt piedevām paņēmu dažas bildītes savai kolekcijai.
Vienā citā netālā Čaka ielas antikvariāta durvīs zīmīte, ka sakarā ar ārkārtas situāciju tas uz nenoteiktu laiku slēgts.
Kas vēl? Inficēšanās risku dēļ jau kādu laiku nelietoju maršruta mikriņus. Vakardien izskanēja ziņa, ka šo risku dēļ to kustība pavisam pārtraukta.

04.04.2020.

plkst. 16.17
Padzīvojos ar meitām dažas stundas pa Grīziņkalnu. Meitenes neapmierinātas, ka nevarēja izmantot rotaļu laukumu. It kā risku nekādu nebūtu – pa retam tajā padzīvojās vien kāds atsevišķs bērns -, tomēr turos pie principa, ka noteiktie ierobežojumi ir jāievēro, citādi arī citi tiek mudināti tos pārkāpt.

oYjNw1d.jpg

05.04.2020.

plkst. 16.23
Baudām brīvdienas.
Vajadzētu pārlasīt iepriekšējos ierakstus, pārliecināties, vai nav kas izsvītrojams, un beidzot tas viss jānosūta autobiogrāfiju krājumam.
Un jā – uz šo brīdi atklāti 533 saslimušie. Pie šī skaita pieauguma jau tik liels pieradums, ka tas uztrauc krietni mazāk kā pie pirmajiem pāris simtiem gadījumu.

08.04.2020.

plkst. 00.49
Jādodas gulēt. Pēc piecām stundām jāceļas uz darbu. Pienāktos kaut ko uzrakstīt. Minēšu to, ka, dodoties no darba, bija skaists saulriets - sentimentāls noskaņojums, austiņās Boriss Grebenščikovs (Jā, kādā no iepriekšējiem ierakstiem piesauktie enerģiskie Oi! gabali apnikuši, nu prasās ko mierīgu un apcerīgu) un Purvciema dekorāciju ieskauta patukša Dzelzavas iela, kas ved tieši saulrietā.

09.04.2020.

plkst. 20.34
Uz šo brīdi ir ziņas par 589 saslimušajiem. Pirms kādas nedēļas, redzot atklāto inficēšanās gadījumu pieauguma dinamiku, šķita, ka ap šo laiku to skaits noteikti būs pārsniedzis tūkstoti un vīrusa ierobežošanai būs ieviesti jauni drošības pasākumi. Izskatās, ka bez tiem vismaz pagaidām varēs iztikt. Pie esošajiem piesardzības pasākumiem - roku dezinfekcijas, savstarpējas distances ievērošanas u.tml. - gan būs jāturas vēl labu laiku.
Ik reizi, kad ir vajadzība izmantot sabiedrisko transportu, pirms iekāpšanas nopētu, cik pasažieru tajā atrodas. Ja neuzskatu par pietiekami tukšu, saucu taksi. Uzstādījumu „Centrā dzīvojot, var mierīgi iztikt bez personīgā auto, tas tāpat 99 % laika vienkārši nostāvētu” nu uzskatu par pilnībā izgāzušos.
Šodien pienāca tīmeklī meitām pasūtītas rotaļlietas. Pieprasījums pēc dzīvesvietai tuvākā pakomāta pie „Bērnu pasaules” tagad esot tik liels, ka tajā pietiekot vietas vien ļoti nelielai daļai sūtījumu. Pārējo izsniegšanai līdzās pakomātam visu dienu stāvēja kurjera busiņš, pilns ar visdažādākā izmēra pakām un paciņām.

FJoJz0U.jpg


11.04.2020.

plkst. 12.13
Pa pavērto logu dzīvoklī ieplūda policijas mašīnas skaļruņu skandēta prasība ievērot savstarpējo distanci. Neiedziļinājos, vai tas bija aizrādījums kādiem konkrētiem pa Bruņinieku ielu tobrīd staigājošiem, vai arī kā profilaktisks atgādinājums visiem apkārtējiem.
Tieši pirms Lieldienu brīvdienām darbā beidzās izsniegtais dezinfekcijas līdzeklis. Vismaz tagad tie nopērkami bez maz uz katra stūra. Arī pats nu esmu iegādājies pāris aerosolus, vienu nēsāju vienmēr līdzi.

14.04.2020.

plkst. 17.43
Kopš ārkārtas situācijas sākuma esmu pārtraucis apmeklēt publiskās ēdināšanas iestādes. Šodien, skrienot pa darīšanām, to galīgi piemirsu un iespēros papusdienot nelielā proletāriešu ēdnīcā netālu no Zinātņu akadēmijas. Galdiņu skaits paretināts. Apmeklētāji tobrīd arī tikai daži. No inficēšanās risku viedokļa jutos stipri drošāk nekā nelielajos piemājas veikalos, par lielveikaliem pat nerunājot.

17.04.2020.

plkst. 16:28
Atkal jāpiespiež sevi kaut ko uzrakstīt.
Situācija sabiedrībā tad nu šāda. Apzināti 682 saslimušie. Pirmo reizi publicēti dati par lielāku skaitu izveseļojušos – 88 personas. Un ir 5 ar vīrusu saistīti nāves gadījumi, to vidū publiski zināma persona, kura saslimšana un nāve zināmā mērā krīt ārā no stereotipiem par lielākajām riska grupām.
Te nu tālāk biju nodomājis uzrakstīt kaut ko no šī laika sadzīves, bet nekas īsti nešķiet fiksēšanas vērts.

19.04.2020.

plkst. 9.34
Pirms pāris dienām no garamantas.lv veidotājiem pienāca pandēmijas dienasgrāmatu rakstītājiem adresēts e-pasts, kurā cita starpā tika aicināts pievienot jaunus ierakstus. Kādā brīdī būs jānosūta šīs pēdējās divās nedēļās tapušās nelielās piezīmes. Ja gadījumā pēkšņi negadīsies kādi nopietnāki pavērsieni, šis varētu būt pēdējais pandēmijas dienasgrāmatas ieraksts no manas puses. Vairs nav to visdažādākās domas veicinošo neziņas pilno gaidu: „Kas nu tagad būs? Cik slikti tas viss pie mums izvērtīsies?” Dažādie drošības pasākumi un sadzīvošana ar tiem ir kļuvuši par rutīnu un vairs nešķiet aprakstīšanas vērti. Un vismaz man personīgi pandēmija pavisam noteikti vairs neietilpst top5 jautājumu lokā, par kuriem lauzīt galvu.

oUxWGto.jpg

21.04.2020.

plkst. 22.22
Daļēji brīva diena. Padzīvojos ar meitām pāris stundas pa Ziedoņdārzu.
Vakarā šokējoša ziņa par profesores Silvijas Radzobes aiziešanu mūžībā.

25.05.2020.

Plkst. 20.53
Kas tad jauns kopš mana pēdējā ieraksta?
Birojā lielākā daļa darbinieku joprojām strādā attālināti.
Arī es nu esmu pabaudījis šim laikam tik raksturīgo attālināto izglītošanos, vienus kursus klausoties mājās pie datora ekrāna.
Joprojām ir noteikti dažādi pulcēšanās ierobežojumi. Tie attiecas arī uz bērēm. Mēneša pirmajā pusē mūžībā aizgāja korporācijas filistrs, kuru ļoti cienīju. Skumji, ka esošie apstākļi neļāva pienācīgi atvadīties. Atceres vakars korporācijas biedriem noritēja šaurā pulciņā, pārējiem piedaloties caur tīmekli.
Ziņās aizvien tiek piesaukts iepriekšējā diennaktī veikto testu un atklāto inficēto skaits. Šoreiz tie esot divi. Priekš sevis gan šo pandēmiju vismaz Latvijas teritorijā jau kādas dienas esmu pasludinājis par beigušos. Kritiskāka situācija, kādai pirms pāris mēnešiem, skatoties uz situācijas attīstību, piemēram, Itālijā, biju centies sagatavoties, šeit par laimi tā arī nepienāca.
Arī pats vīruss ir palicis gandrīz vien plašsaziņas līdzekļu sižetos. Ir bijis tikai viena gadījums, kad kādam pazīstamam ar to nācies saskarties. Viens pakalpojuma sniedzējs bija uz laiku atlicis tikšanos. Kā vēlāk izrādījās, divi viņa ģimenes locekļi bija inficējušies, līdz ar to arī pašam kā kontaktpersonai bija divas nedēļas jāsēž pašizolācijā un jātaisa analīzes, lai pārliecinātos, ka ir vesels. Apjautājos par simptomiem. Nekas trakāks par parastu saaukstēšanos, tikai vienam klāt vēl nākusi garšas pazušana uz dažām dienām. Katrā gadījumā nekas šausmīgi traks.
Arī līdzšinējā statistika par saslimušo skaitu un to, cik maza daļa no tiem bijusi vidēji smagu un smagu gadījumu, liek pret šo vīrusu attiekties stipri brīvāk, daži teiktu, ka pat vieglprātīgāk. Vienīgais drošības pasākums, ko joprojām ievēroju, ir roku dezinfekcija un kaut nelielas distances ievērošana veikalos, lai arī vairs ne tik izteikti kā ārkārtējās situācijas sākumā. Iespēja publiskās vietās dezinficēt rokas būtu paturama arī pēc šitā kovida.
Vēl arī piebāztos sabiedriskajos transportos cenšos nekāpt, bet pat ne inficēšanās risku dēļ. Atrašanās pārpildītos transportos rada diskomfortu pati par sevi. Valsts noteikto prasību sabiedriskajā transportā lietot mutes un deguna aizsegu nepildu. Šādas prasības noteikšana pēc tam, kad pirmajos kritiskākajos mēnešos šādas prasības ne vien nebija, bet tika pat uzsvērts, ka cilvēkiem, bez sūdzībām par veselību maskas nav vajadzības lietot, nešķiet nopietna. Biedēšanu par inficētajiem bez simptomiem neņemu par pilnu. Nu nespēju nopietni uztvert slimību, ja tik ļoti tiek uzsvērta sūdzību un jebkādu seku neesamība.
Nu labi, kādas četras reizes šalli uz deguna trolebusā tomēr esmu uzmaucis – tajās reizēs, kad nācies nelielus gabalus pabraukt ar kādu no meitām. Kamēr vēl gana mazas un pašas par savu drošību līdz galam neatbild, lai aug paklausībā pildīt dažādas drošības prasības. Tas ir līdzīgi kā, esot kopā ar bērnu, audzinošos nolūkos nešķērsot ielu pie sarkanās gaismas arī tad, kad iela ir tukša un nav nekādas objektīvas vajadzības gaidīt atļaujošo signālu.
Tas, ka uztveru šo pandēmiju un vairākus drošības pasākumus gana kritiski, nenozīmē, ka esmu pievērsies sazvērestību teoriju sludinātājiem, kas covid – 19 sauc par fikciju. Liela daļa no tiem ir mūžīgie feisbuka „Viss slikti!” čīkstētāji. Dažs labs, kas pirms pāris mēnešiem burkšķēja par slikto valdību, kas nejēdz laicīgi ieviest stingrus ierobežojumus, nu burkšķ par slikto valdību, kas uzspiež pārāk stingrus ierobežojumus.

27.05.2020.

Plkst. 23.06
Šodien pirmo reizi, braucot sabiedriskā transportā bez bērniem, pārvilku šalli virs ģīmja. Nē, ne esošo noteikumu dēļ. Arī ne aiz bailēm par savu vai apkārtējo veselību. Tīri citu sirdsmieram. Radās iespaids, ka daudzi šajā reisā braucošie tādi sabijušies.
Sakarā ar ārkārtējo stāvokli un kultūras pasākumu ierobežošanu virkne kultūras darbinieku izpaužas internetā. Vienīgais, ko no tā visa esmu izmantojis, ir aktiera Kaspara Znotiņa veikto Andrieva Niedras „Tautas nodevēja atmiņu” lasījumu noklausīšanās. Īpaši jauki, ka šie lasījumi iekrita laikā, kad pirms dažām dienām apritēja gadadiena landesvēra paveiktajai 1919. gada 22. maijā Rīgas atbrīvošanai no lieliniekiem. Jā, es piederu pie Niedras cienītājiem. Mana Latvijas vēstures izpratne virknē jautājumu atšķiras no vispārpieņemtā uz tautiskā romantisma un marksisma samaisījuma balstītā naratīva.

04.06.2020.

Pirms dažām dienām tuvējā veikalā nopirku auduma sejas masku. Nēsāt neesmu plānojis. Lai stāv kabatā, ja nu gadās kāda kontrole. Savā noraidošajā attieksmē pret šo prasību tomēr neesmu tik principiāls, lai būtu gatavs maksāt sodu.

18.06.2020.

Plkst. 00.36
Pasaules uzmanību no kovida novērsusi mežoņu un visādu salašņu dumpošanās ASV un nu jau arī šur tur Eiropā. Vistīrākie boļševistisko ideju mantinieki. Nebeidz izbrīnīt šo sabiedrību politkorektais vājums un bezspēcība šo atkritumu priekšā.

12.07.2020.

Atvaļinājums. Ciemojamies sievas radiem vairākās Latvijas vietās.
Vienu brīdi TV ziņu vēstījumi par saslimušo skaitu radīja iespaidu, ka tūliņ būs jauns pandēmijas vilnis, bet pēc pāris dienām viss atkal nomierinājās.
Atcelti daudzi pilsētu svētki. Aizkrauklē to iztrūkumu šajā nedēļas nogalē bērniem kaut daļēji kompensēja atbraukušie karuseļi.

file-12.jpg

13.10.2020.

Plkst. 11.54
Savulaik rakstīju, ka pandēmiju priekš sevis esmu pasludinājis par beigušos. Tas izrādījies stipri priekšlaicīgi. Varētu pat domāt, ka tikai tagad viss pa īstam sākas. Saslimušo cilvēku, tajā skaitā pacientu ar smagu slimības gaitu skaits šobrīd ir krietni lielāks nekā pavasarī.
Jau dažas dienas ir spēkā prasība sabiedriskajā transportā obligāti lietot sejas masku. Atšķirībā no pavasara šoreiz šo prasību pildu. Situācija tomēr ir mainījusies uz slikto pusi. Sejas masku vilkt netieši mudina arī sazvērestību teoriju sludinātāji, kas kovidu pasniedz kā vispasaules sazvērestību. Tas stulbums, ko nācies novērot vairākās diskusijās, ir tik liels, ka automātiski izraisa pretreakciju. Ilgi gan nomeklējos tādu masku, ko gribētos vilkt. Arī pret iegādāto, kas pilnībā apmierina vizuāli, radās iebildumi sintētiskā auduma dēļ. Jebkurā gadījumā vēl kādas pāris nāksies nopirkt, lai var pietiekoši bieži mainīt, izmazgāt.
Brīdī, kad ģimeni apciemoja kāds rudens vīruss, telefonā pat instalēju aplikāciju „Apturi covid”, lai gadījumā, ja saslimtu ar to kovidu, citi saņemtu informāciju par kontaktēšanos.
Nākas prātot, kā situācijas iespējamais vēl lielākais saasinājums ietekmēs izglītības procesus valstī. Kopš mācību gada sākuma skolā ieviesti dažādi drošības pasākumi, kas gan, manuprāt, inficēšanās riskus samazina tikai nedaudz. Jau ir izskanējušas ziņas par infekcijas uzliesmojumiem dažās izglītības iestādēs. Vairākas universitātes fakultātes tikko pārgājušas uz attālinātām mācībām. Tas krietni atvieglo sievas maģistrantūras studiju procesu un jautājumu par meitu pieskatīšanu tajos vakaros, kad esmu darbā.

20.10.2020.

Dienā, kad veicu iepriekšējo ierakstu, valdība izsludināja jaunus drošības pasākumus.
Vakar vakarā uzzināju, ka kovids konstatēts vienam kolēģim un visai viņa ģimenei. Pēc tīri formāliem aprēķiniem neviens kā kontaktpersona netiekam uzrādīti.
Mums visiem, kas strādājam kopā, vadība noorganizēja siekalu testu. Pie dažiem, kam šī diena brīva, operatīvākai rezultātu iegūšanai pat tika aizsūtīta apsardzes mašīna uz mājām pēc paraugiem. Visiem rezultāts negatīvs. Pēc cik tur tām dienām būšot atkārtoti jāveic.
Tiem no pārējā biroja, kam darba specifika ļauj, noteikts attālināts darba režīms. Atkal parādījušies dezinfekcijas līdzekļi. Pie sasveicināšanās pazuduši rokasspiedieni. Mēs darba specifikas dēļ jau tā strādājam diezgan nošķirti no pārējā biroja, bet nu ierobežotas arī esošās kontaktēšanās iespējas - mūsu „bīstamā stāva” pīpētājiem uz kādu periodu noliegts apmeklēt kopīgo smēķētavu.

25.10.2020.

Tad nu īsumā tā:
Pirms pāris dienām ģimenes lokā nosvinējām tēvam apaļu jubileju.
Nokaitināja ziņa, ka ierobežos iespējas bez ārsta nosūtījuma veikt kovida testu.
Šorīt veicu atkārtoto siekalu testu. Negatīvs.
Rīt meitām atsāksies skola pēc brīvdienu nedēļas. Saņēmām ziņu, ka kovids atklāts vienai skolas audzēknei un skolotājai, līdz ar to viņas klasesbiedriem un vairākām skolotājām noteikts kontaktpersonu statuss un jāievēro karantīna. Skolā noteikti daži papildus drošības pasākumi.

28.10.2020.

Plkst. 11.21
Šodien LFK Autobiogrāfijas krājuma veidotāji sociālajos tīklos atgādināja par Pandēmijas dienasgrāmatas projektu. Man kā pavasarī savas piezīmes sūtījušam arī atnāca e-pasts ar aicinājumu dienasgrāmatu turpināt. Pandēmijas otrais vilnis kā reiz ir mudinājis šo to atkal pierakstīt. Pēdējā laikā tīmeklī ir parādījušās vairākas ar kovidu slimojošo publiskas dienasgrāmatas un tām pielīdzināmi ikdienu dokumentējoši ieraksti sociālajos tīklos. Ceru, ka savās piezīmēs iztikšu bez šādas pieredzes.
Šodien diezgan brīva diena, kas sākās ar trīs stundu ilgu riņķošanu pa pielijušiem Biķernieku meža brikšņiem. „Sēņoju” t.i. apvienoju izstaigāšanos, būšanu dabā un dažādu priekš sevis interesantu sēņu un gļotsēņu lūkošanu un ieziņošanu vietnā dabasdati.lv. Ilustrācijai miglains foto ar kādu no šokolādes ģlotsēnēm.
Šodien palasīju par Aknīstē pirms pāris dienām atklāto piemiņas akmeni 1941. gadā nošautajiem ebrejiem – gandrīz pusei tā laika miestiņa iedzīvotāju. Tā kā esmu lielāko daļu bērnības dzīvojis Aknīstē, šo pilsētiņas vēstures lappusi nedaudz zinu, un piemiņas vietas izveidi uztveru kā sena parāda atdošanu.

file-28.jpg

29.10.2020.

Plkst 21.30
No rīta nosūtīju LFK Autobiogrāfijas krājumam savas pēdējā pusgada laikā tapušās retās piezīmes. Tik atšķirīga situācija tajos dažos ierakstos – no „uzskatu pandēmiju par beigušos” līdz „šķiet, tikai tagad viss pa īstam sākas”. Secināju, ka kopš pavasara neesmu pieminējis atklāto inficēšanās gadījumu skaitu. Pagājušā diennaktī tie bija 251, kas esot 4,9% no testētajiem.

31.10.2020.

Skaista rudens diena.

file-31.jpg

02.11.2020.

Šorīt bija trešā un pagaidām pēdējā reize, kad mums darbā bija jāveic siekalu tests. Rezultāts, protams, negatīvs. Lai arī nav bijis nekādu pazīmju, kas radītu aizdomas par inficēšanos, pirmajā testēšanas reizē rezultāti tomēr tika gaidīti ar nedaudz bažīgu „A ja nu tomēr?” Domājot par tādu iespējamību, bažas bija ne tik daudz par veselību, bet vairāk par dažām darīšanām, ko līdz novembra sākumam bija jāpaveic un kuru dēļ iespējama izolācija šajā laikā galīgi nebūtu bijusi vēlama.
Vakarā izlasīju, ka projekta Riga Literata ietvaros izdots Salomona Frenceļa darba „Par patieso labietību un zinību cieņu” tulkojums. Noteikti būs jāiegādājas. Kopš pirms kāda laika uzdūros informācijai par Riga Literata, uzreiz bija skaidrs, ka šis projekts būs mans gada notikums Latvijas humanitārajās nozarēs.

03.11.2020.

No rīta tīmeklī apskatīju feisbuka lentē iekritušu fotogaleriju no kaut kad šajās dienās notikušas protesta akcijas pret noteikto prasību virknē situāciju obligāti nēsāt sejas masku. Bildēs manīju virkni senu laiku paziņu, ar kuriem pirms 7 – 9 gadiem pats esmu piedalījies visādos piketos un tamlīdzīgās izdarībās. Šobrīd tas viss man šķiet tik svešs. Cilvēki iestrēguši mūžīgā „Viss slikti”, „Mūs apspiež”, „Genocīds pret tautu” pasaules uztverē. Maskas un citi šī laika ierobežojumi tiem ir tikai kārtējais iegansts lamāt valdību, nezin kādus pasaules varenos un viņu sazvērnieciskos plānus. Manuprāt, diezgan primitīvs skatījums.
Vakarā noslēdzās kārtējā interneta izsole. Metu acis uz vienu starpkaru perioda fotogrāfiju ar lauku balli un grāmatu par Jāni Misiņu, bet pēc pāris veiktām likmēm piekāpos citiem gribētājiem.

05.11.2020.

Plkst. 04.27 naktī
Klausos Radio Naba raidījuma „Bitīt matos” pēdējo nedēļu ierakstus. Pirmo reizi izdzirdēju grupas „Židrūns” dziesmu „Pirmais zīdītājs” no nesen izdotā albuma „Kovārņu mazbērniem”. Dziesma atgādināja pandēmijas sākumu Ķīnā – vīrusa pārnesē uz cilvēku vainoto apēsto sikspārni, varasiestāžu skarbās metodes vīrusa izplatības ierobežošanai, tajā skaitā vienā tīmeklī izplatītā video redzamu kāda nama ārdurvju aizmetināšanu, kā arī ārstu Lī Veņlianu, kurš pirmais esot brīdinājis par pandēmiju un vēlāk pats no šī vīrusa komplikācijām mira.
Kovids tika piesaukts vēl vienā atskaņotā dziesmā – Korona Miglas „Karš pret cilvēci”, kurā līdzās groteskām apokaliptiskām ainām un batālijām tika pieminēts arī vīruss, jautājot: „Korona vīruss, sikspārņu vīruss vai pret to ir zāles kādas? Vai vakcinācija būs obligāta?”
Pēdējā laikā ir bijuši arī stipri banālāki piemēri kovida pieminējumam mūzikā. Kā jau tas dažādās spilgtās situācijās novērojams, publiskā telpā ir manīti dažādu populāru dziesmu „asprātīgi” pārveidojumi. Piemēram, nesen feisbukā dzirdēju Jura Karlsona dziesmas „Negaisa laikā” pārveidotu versiju „Covida laikā”.

06.11.2020.

Jaunākā meita ar klasi šovakar devās uz jau pasen ieplānotu izrādi Dailes teātrī. Divējādas sajūtas. No vienas puses ir jautājums, vai šis ir piemērots laiks šādu kultūras pasākumu apmeklēšanai, no otras puses tomēr negribas sevi galīgi ierobežot.
No pirmdienas tiks ieviests ārkārtējais stāvoklis.

07.11.2020.

Aizbraucu līdz Tukumam sakopt mātes vecāku un vairāku citu radinieku kapavietas.

17.11.2020.

Pēdējo dienu notikumi:
Darbā pāris kolēģu saķēruši kādus vīrusus un sēž mājās. Šajos apstākļos jautājumam par nedošanos uz darbu ar jebkādiem slimošanas simptomiem tiek pieiets stingri.
Pagājušā nedēļā mūžībā aizgāja viens no pāris palikušajiem manu vecvecāku paaudzes radiniekiem. Tā kā ir spēkā aizliegums bēres apmeklēt vairāk par 10 personām, ir liegta iespēja pienācīgi atvadīties. Pieminēšana plašākā pulkā un urnas guldīšana zemē atlikta uz kādu nezināmu labāku laiku.
Sievas darbavietā kovids konstatēts vienai skolotājai. Dažas klases nosūtītas karantīnā.

19.11.2020.

Sievai darbā kovids konstatēts vēl vienai skolotājai. Un vēl pāris klases karantīnā.

24.11.2010.

Aizvadītajā diennaktī konstatēto inficēšanās gadījumu skaits – 457 jau pierasts. Jau pierasts pie tādiem skaitļiem.
Valdība pieņēmusi jaunus ierobežojumus. Mani visvairāk interesē tie, kas skar skolas. Uz katru skolēnu būšot jānodrošina 3 m2 telpas. Meitu klasēs ir 28 un 19 skolēni, tātad, neskaitot skolotāju, tie būtu 84 un 57 m2. Un vēl jāņem vērā, ka skolā ir četras paralēlklases. Neizklausās reāli.

25.11.2020.

Gaidīju no meitu skolas solīto informāciju par to, kā tiks organizēts mācību process. Nesagaidīju. Gribas vai nu pilnīgu klātienes vai arī pilnīgu attālinātu mācīšanos, nevis kaut kādu daļēju klātieni / daļēju neklātieni, par kādu dzird no citām skolām. Ar attālinātām mācībām mums gan būtu problēmas, jo ir jau zināms, ka sievas skolā mācību procesā nekas nemainoties, un arī es sava darba dēļ diezgan bieži nevarētu būt ar meitām mājās.

26.11.2020.

Visu dienu tika gaidītas ziņas no skolas. Vairākkārt skolas vadība esot mainījusi iespējamo rīcības modeli līdz gala sapulcē nonākuši pie šajā situācijā, manuprāt, labākā iespējamā scenārija. Tā kā lielākās klases mācās attālināti, pirmās divas klases tikšot dalītas uz pusēm un mācīšoties blakus telpās. Savukārt trešās klases no sākumskolas ēkas tiks pārceltas uz „lielo skolu”, kur ieņems sporta, aktu zāles un tamlīdzīgas telpas.

29.11.2020.

Premjers: „Draugi, nav labi.” Jāgaida otrdienas valdības sēde. Izskatās, ka sagaidāmi vēl lielāki ierobežojumi.

30.11.2020.

Meitām pirmā skolas diena jaunajos apstākļos. Vecākajai mācības notiek „lielās skolas” aktu zālē. Jaunākajai, kurai nelielās klases telpas dēļ klasē ir tikai 19 skolēni, mācības šobrīd notiek sākumskolas ēkas piebūves kamerzālītē. Atcelts orķestris, koris. Sporta nodarbībās ir paredzētas aktivitātes ārā.
Noskatījos valsts augstāko amatpersonu preses konferenci. Izskanēja doma, ka skolās varētu atgriezties lielāko klašu bērni, bet jaunākās klases jau drīzumā varētu tikt nosūtītas garākās ziemas brīvdienās. Tā kā izlēmu padeldēt pa iepriekšējiem gadiem uzkrāto atvaļinājuma dienu skaitu, mums tas problēmas nesagādātu.

03.12.2020.

Otrdien līdz vēlam vakaram gaidīju valdības sēdes noslēgšanos un ziņas par jaunajiem drošības pasākumiem skolās. Meitu mācībās pagaidām tomēr nekas nemainās. Vienīgi pēc Ziemassvētku brīvdienām pat sākumskolas klašu skolēniem būšot jāvalkā sejas maskas. Lasu, ka vietnē manabalss.lv jau esot savākti kādi padsmit tūkstoši paraksti pret šo prasību.
Tika pieņemti arī vairāki ierobežojumi, kuri šķiet visai dīvaini. Piemēram tika noteiktas preču grupas, kuras brīvdienās drīkstēs un kuras nedrīkstēs tirgot. It kā priekšlikuma būtība esot pircēju drūzmas un veikalos pavadītā laika mazināšana, tomēr realitātē sanāks, ka tā vietā, lai, ejot pēc pārtikas, pie reizes paķertu arī kādu citu vajadzīgu preci, tās dēļ nu vajadzēs speciāli doties uz veikalu vēlreiz citā dienā.
Vēl tika pieņemta prasība ārpus savām mājām visās iekštelpās nēsāt sejas masku. Darbā šo prasību pat prātā nenāk pildīt, iztikšu ar distances ievērošanu.
Noteikti arī ciemošanās ierobežojumi. Arī šim aizliegumam netaisos pievērst uzmanību. Nekādi lielie viesos gājēji, ciemiņu uzņēmēji jau tāpat neesam, bet, ja tāda vajadzība radīsies, aizliegumu, protams, vērā neņemsim. Jau rīt pāris ģimenes locekļi, darīšanās braucot, pie mums pārnakšņos.

05.12.2020.

Aizgāju uz Bērnu pasaules rimčiku. Pat nelielajam kancelejas preču plauktiņam apkārt apvilkta lente, norādot, ka šīs preces netiek pārdotas. Tās pāris sekundes, ko, dodoties pēc citiem pirkumiem, būtu pavadījis paņemot, piemēram, pildspalvu, noteikti ir milzīgs apdraudējums, kas tagad ir novērsts. Ākstīšanās kaut kāda.

17.12.2020.

Otrdien tika gaidīta valdības sēdes noslēgšanās ar ziņām par jauniem ierobežojumiem. To izsludināšana tika atlikta uz šodienu. Tā kā intereses dēļ sekoju medību tematikas medijiem, pirmais ierobežojums, par kuru uzzināju, bija dzinējmedību aizliegums uz trim nedēļām, kurš mani kā ar medniecību tiešā veidā nesaistītu gan neskar. Toties šīs trīs nedēļas nāksies sadzīvot ar jauniem iepirkšanās un dažādu pakalpojumu pieejamības ierobežojumiem. Tuvākās desmit dienas būšot izšķirošas, lai, izvērtējot tendences saslimušo statistikā, valdība lemtu vai nelemtu par daudz drastiskākiem ierobežojumiem.

20.12.2020.

Tviteris situācijā, kurā cilvēki laicīgi iepērk vai it kā iepērk (piemēram, mītiskie griķu izpircēji pavasarī, par kuriem visi ir dzirdējuši, bet kurus neviens dzīvē nav redzējis) krājumus nedaudz ilgākam laikam: Stulbeņi, panikotāji!
Tviteris situācijā, kurā cilvēki pēdējā dienā pirms tirdzniecības ierobežojumu ieviešanas dodas uz veikaliem paspēt nopirkt ko sev vajadzīgu: Stulbeņi! Vai tiešām nevar bez tā visa iztikt?
Tviteris situācijā, kurā cilvēki sūdzas par šobrīd ierobežotu iespēju nopirkt kādu lietu: Stulbeņi! Kas liedza to visu nopirkt ātrāk?
***
Uzzinājām, ka sievas radinieks šobrīd ir slimnīcā smagā stāvoklī. It kā pat komā. Jā, esot kovids.

21.12.2020.

Nopirkām eglīti.
Pie precēm, kuras šobrīd atļauts tirgot vienīgi attālināti, ir arī grāmatas. Par laimi šajā attālinātā tirdzniecībā ietilpst ne tikai preču piegāde ar kurjeriem, pakomātiem un, Dies nedod, uz aizvēsturisko pastu, bet arī iespēja pašam aizdoties uz veikalu pēc internetā iepriekš pasūtītām precēm. Šodien pirmo reizi izmantoju šo jauno kārtību, Neputnā iegādājoties sen gribēto Pētera Bankovska „Palimpsestu”.

24.12.2020.

Ziemassvētki. Laikam jau jāpiemin, ka svētkus pavadām klusi pa mājām ģimenes ietvaros. To šobrīd ir ļoti aktuāli uzsvērt, vismaz spriežot pēc tvitera, kuru ir pārpludinājuši ieraksti par tēmu „Svinam svētkus vieni paši savā mājsaimniecībā”. Var jau būt, ka kādi to raksta, pārdzīvojot, ka nevar svinēt plašākā radu lokā, bet ļoti bieži šajos ierakstos skaidri manāma vēlme paust: „Redz, kādi mēs labi un pareizi, bet tie tur citi gan ir stulbeņi un apkārtējo apdraudētāji.” Tie, kas sadomājuši paciemoties pie kāda tuvinieka, tiek lamāti arī tiešā tekstā. Kritizēta tiek ne tikai plašāku viesību rīkošana, bet pat atsevišķi dzīvojošu ģimenes senioru apmeklēšana.
***
Iepriekš pieminētais sievas radinieks devies mūžībā. Jā, kovids bijis gan pašam, gan sievai, bet, cik var saprast, galvenā loma pie šī iznākuma bijusi citām veselības problēmām.

30.12.2020.

Pēdējā darbadiena šajā gadā. Aizdevos līdz tuvējam antikvariātam pēc pasūtītās grāmatas, kā arī līdz pakomātam pēc beidzot pasūtītās „Par patieso labietību un zinību cieņu”, kura iznākšana kaut kur pasenākos ierakstos bija pieminēta.
Par grāmatām runājot, pieminēšu, ka pašreizējos apstākļos ļoti gribas lamāties uz universitāšu izdevniecībām, kurām nav normālas e-tirdzniecības platformas.
...
No šodienas uz vairākām dienām naktīs ieviesta komandantstunda.

05.01.2021.

Visa šī nelāgā atmosfēra ar kovidu, kā arī pandēmijas ierobežošanas centieniem saistītās neērtības kopā ar pelēkumu dabā un it sevišķi ar tumšajiem rītiem un vakariem rada zināmu apnikumu.
Man galīgi nepatīk ziemas, bet pašlaik nebūtu iebildumu, ja uzrastos un kādas pāris nedēļas noturētos neliela sniega kārta. Pastaiga pa baltu mežu šobrīd būtu tieši laikā. Derētu arī pretējais variants – pavasara priekšlaicīga atnākšana ar pumpuriem, vizbuļiem, pavasara smaržu. Un sauli no rītiem varētu debesīs uzcelt par kādu stundu agrāk, kā arī vakaros ilgāk pieturēt. Šis ir vissāpīgākais punkts šo platuma grādu gadalaiku mijā. Tumsas dēļ šis rudens beigu un ziemas periods pat pie vislabvēlīgākajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem vienmēr paliks nevis īsti dzīvojams, bet pārciešams laiks.

06.01.2021.

Iepriekšējā diennaktī vēl 1229 inficētie.

07.01.2021.

Izskatās, ka esmu piesaucis sniegu. Galvas izvēdināšanai izstaigāju nelielu rīta aplīti pa Biķernieku mežu. Sniegs to padarījis krietni gaišāku. Pietiekami gaišs šādā rīta stundā tas gan bija tikai, lai saskatītu takas, bet priekš lūkošanās dabā šajā rīta stundā vēl pārlieku tumšs.
...
Meitām tikšot pagarināts ziemas brīvlaiks. Man gan labāk būtu patikusi mācību atsākšana attālinātā režīmā. Šī brīža garlaikotā, neproduktīvā laika nobumbulēšana pusieslodzījumā pa mājām pamatīgi apnikusi. Par laimi audzinātājas jau paziņojušas, ka arī šajā pagarinātajā brīvlaikā sūtīs kādus neobligātus treniņuzdevumus.

08.01.2021.

Nez kādēļ šķiet, ka rīts krietni gaišāks nekā vakar. To izbaudīju pāris stundas pabrienot pa sniegoto mežu un lūkojot kaut ko no ķērpju, sūnu, sēņu pasaules. It kā nekas īpašs – virkne staraino flēbiju, kādas cirtainās kroklapītes, purpura sīkpiepes u.t.t., bet tāpat tas viss acis papriecē un galvu atpūtina.

12.01.2021.

Brīvāka diena. Un ļoti sniegota. Aizdevos ar meitām uz zoodārzu. Redzamo dzīvnieku skaits gan bija diezgan mazs ziemas, kā arī pandēmijas ierobežojumu dēļ nepieejamo iekštelpu ekspozīciju dēļ, bet šoreiz uzsvars bija ne tik daudz uz zvēriem, bet vairāk uz klusu ziemas pastaigu kaut kur prom no sen apnikušā netālā Ziedoņdārza. Pēc tam meitenes dabūja pamatīgi izkustēties Mežaparka mežā un bērnu pilsētiņā. Būs tīmeklī jāpasūta kādas no kalna šļūcamās pariktes, ieviesto ierobežojumu dēļ veikalos tādas šobrīd brīvi nevar nopirkt.

file-12.jpg

22.01.2021.

Sen neesmu neko piefiksējis. Jau kādu laiku īpaši nesekoju ne saslimušo statistikai, ne jauniem valdības lēmumiem pandēmijas ierobežošanai. Šķiet, ka nekādas lielas pārmaiņas pēdējās nedēļas laikā nav bijušas. Pat no lielās iedzīvotāju vakcinēšanas nekas vērā ņemams nav iznācis.
Rutīna.
Pat kolēģa saslimšana ar kovidu vairs neizraisa tādu rezonanci kā pirms vairākiem mēnešiem. Šoreiz gan par šo diagnozi uzzināju vien tad, kad kolēģis pēc slimošanas jau bija atgriezies darbā. Tā kā simptomi parādījušies pēc brīvdienām, jādomā, ka darbā vēl bijis vesels.
Lielāku uzmanību par kovidu šobrīd izpelnījusies sabiedrībā vērojamā liberastijas pandēmija un dažādu kreiso ideju baciļi.
Ja kroņvīrusa kontekstā pēkšņi negadīsies kādi ļoti spilgti pavērsieni, vienīgais, kas varētu mudināt vēl kaut ko piefiksēt, ir meitu mācību process, kurš no nākamās nedēļas beidzot atsāksies. Gan jau paies vairākas dienas, kamēr pēc milzīgi garā brīvlaika tam kārtīgi adoptēsimies. Lai varētu vairāk palīdzēt, pieteicos uz vienu atvaļinājuma nedēļu.
Šķiet, ka priekš visu ģimenes locekļu dažādu tiešsaistes padarīšanu nodrošināšanas būs jāiegādājas vēl kāda tehnika. Šobrīd šādām vajadzībām sieva ar meitām dala vienu portatīvo datoru, bet domāju, ka ar to var nepietikt. Kā minimums būs jānopērk kamera un mikrofons arī stacionārajam datoram un varbūt katram gadījumam vēl kāda planšete. Bet par to domāšu brīvdienās.

file-18.jpg

24.01.2021.

Svētdiena. Jau kaut kad iepriekš biju rakstījis, ka man piemīt netikums daudzas lietas atstāt uz pēdējo brīdi. Tikai šodien pēcpusdienā sāku pētīt meitu nākamās nedēļas mācību plānus. Pavasarī attālināto mācību laikā tiešsaistes stundas bija diezgan reti, bet turpmāk tādas būs paredzētas katru dienu, un abām meitām šad tad arī pārklāsies. Tā kā par vēlu pasūtīt vajadzīgo tehniku, aizskrēju nopirkt meitām jaunus telefonus (jaunākai pirmais), kurus atšķirībā no planšetēm un citas tehnikas šobrīd ir atļauts tirgot klātienē. Vismaz tuvākās dienas, ja citādi nevarēs, Microsoft Teams platformā paredzētās tiešsaistes stundas varēs skatīties telefonā. Skatīsimies tālāk, vai ar to pietiks.

30.01.2021.

Aizritējusi pirmā pēcbrīvdienu mācību nedēļa. Uzskatu, ka bērniem gūtais labums no šāda mācīšanās procesa sasniedz maksimums kādus 50% no tā, kas tiktu iegūts normālā mācību režīmā.
Šodien ļoti sniegota diena. Pašam jau labāk būtu patikusi ziemas beigšanās, tomēr meitu dēļ priecājos. Par maz vēl dabūjušas pabraukāties.
Apslimusi kolēģe informēja par konstatētu kovidu. Tā kā mani kontakti ar viņu bijuši samērā īsi un reti, par inficēšanās riskiem neuztraucos. Starp maniem tiešajiem 18 kolēģiem tas ir trešais gadījums pa visu pandēmijas laiku un otrais pēdējo pāris mēnešu laikā. Piebildīšu gan, ka tas ir trešais zināmais gadījums. Ik pa laikam jau kāds ir pazudis uz slimības lapas, bet pieņemsim, ka šo diagnozi neviens neslēptu.
Tā kā jāpārņem daļa kolēģes pienākumu, nākamnedēļ plānotais atvaļinājums izpaliek.
Šodien izdzēsu no telefona aplikāciju „Apturi covid!” Neredzu tai jēgu. Tās formālais rāmis „kontakts <2 metri 15 minūtes” manā gadījumā un šajos apstākļos, kad daudz kas aizliegts, reāli varētu attiekties vienīgi uz ģimeni un braucieniem pilsētas sabiedriskajā transportā un varbūt kādreiz arī taksī. Nekur citur saskarsme citiem cilvēkiem neiekļaujas minētajā rāmī. Arī darbā pat dzīvošanās ar vairākiem kolēģiem vienā telpā visas dienas garumā šajā formālajā „<2 metri 15 minūtes” neierakstās, un kāda saslimšanas gadījumā aplikācija neko neuzrādītu pat tad, ja visiem tā būtu lejuplādēta (nedomāju, ka ir kaut vienam). Bet darbā aplikācijas starpniecība nav arī vajadzīga, par kāda saslimšanu tiek uzzināts pa tiešo. Turpretī riskēt ar tikšanu pie visiem kontaktpersonām noteiktiem ierobežojumiem tikai tādēļ, ka būtu padsmit minūtes netālu no kāda sēdējis trolejbusā, netaisos.

31.01.2021.

Izrādās, ka kovids konstatēts vēl vienam kolēģim, kurš bija aizgājis izolācijā kā saslimuša tuvinieka kontaktpersona. Tātad jau kopumā ceturtais no mums deviņpadsmit un otrais šomēnes. Izskatās gan, ka šie gadījumi nav savstarpēji saistīti. Bet jebkurā gadījumā skatīsimies, kā vadība rīkosies.

01.02.2021.

Atceros, kāda rezonanse bija darbā, kad ar kovidu saslima pirmais mūsu kolēģis. Nu, kad ir bijuši jau 4 gadījumi mūsu bariņā, kā arī daži gadījumi citās struktūrvienībās, nekādu rezonansi neizjūt. Lielākā daļa no biroja jau tāpat ir pārgājuši attālinātajā darba režīmā, bet mēs savā bariņā iztiekam ar „Sekojiet līdzi savai pašsajūtai. Ja parādās kādas sūdzības, uz darbu nenāciet un dodieties veikt analīzes.”

05.02.2021.

Nedēļas sākumā Izglītības ministrija paziņoja, ka no nākamās nedēļas atsāksies klātienes mācības pirmajām divām klasēm. Jau sākām prātot, kā nu visu saplānot, bet šodien valdība lēma, ka nekādas klātienes mācības tomēr vēl nebūs. Nemaz nepārsteidz, visādi pretrunīgi paziņojumi no šīs ministrijas bijuši ik pa laikam.
Toties ar saukli, ka ierobežojumiem jākļūst saprotamākiem, pamazām tikšot likvidēti muļķīgie atļauto preču saraksti. Krietni muļķīgākā komandantstunda nedēļas nogalēs gan vēl kādu laiku paliks. Protams, ka šī divu nedēļas nakšu komandantstunda ir neskaitāmas reizes maigāks ierobežojums par pagājušā pavasarī Itālijā noteiktajiem aizliegumiem, kuri toreiz radīja bažas par to, situācija varētu izvērsties Latvijā, tomēr tas nemazina šīs komandantstundas jeb mājsēdes absurdumu. Ir nožēlojami skatīties sižetus, kā policijai nākas piesieties cilvēkiem, kuri noteiktās stundās vienkārši atrodas uz ielas un nekādā veidā neapdraud ne sevi, ne citus.
...
Padzīvojos ar meitām pa Grīziņkalnu.

08.02.2021.

No šodienas daļā veikalu atcelti idiotiskais atļauto preču saraksts, tā vietā ieviešot stingrāku veikalos pieļaujamā cilvēku skaita regulējumu. Valdībai beidzot pielēcis, ka inficēšanās riski ir atkarīgi no kontaktiem starp cilvēkiem, nevis no tā, kādu preci cilvēks liek iepirkumu groziņā. Kas zina, varbūt aizdomāsies arī par to, ka inficēšanās riski nav atkarīgi arī no pulksteņa un tā, cikos cilvēks atrodas uz ielas.

file-6.jpg

file-7.jpg

10.02.2021.

Atsākusies grāmatnīcu normāla darbība. Pēc darba iebraucot „Rimi Stirnu” centrā pēc pārtikas un pamanot, ka vaļā turienes J.Rozes grāmatnīca, uzreiz devos iegādāties pāris grāmatas meitām.

11.02.2021.

Šodien paredzēts valsts augstāko amatpersonu spricēšanas publiskais šovs.

12.02.2021.

Tā kā ir ieviesti stingri noteikumi par veikalos pieļaujamo cilvēku skaitu, kurš tiek kontrolēts ar pieejamo iepirkumu groziņu un ratiņu skaitu, šur tur pie veikaliem veidojoties lielas rindas. Pašam personīgi ar tām nav sanācis saskarties. Vien šodien, ejot pa Avotu ielu, pirmo reizi manīju nelielu rindu pie „Mego” uz Matīsa ielas stūra.
Radās vajadzība nomainīt vannasistabas izlietnes krānu un pievadus. Šāda sortimenta veikalos joprojām spēkā tirdzniecības ierobežojumi. Pasūtīju vajadzīgo tīmeklī un tad devos tam pakaļ uz Grīziņkalna „Būvniecības ABC”. Arī šajā situācijā bija jāpaņem obligātais groziņš, lai to tukšu noliktu piecus metrus tālāk pie pasūtīto preču izsniegšanas kases. Šajās dienās ir dzirdēti arī daudz amizantāki gadījumi, piemēram, par vajadzību ņemt groziņu, lai ieietu tirdzniecības centrā līdz bankomātam vai pat tikai līdz wc.
Valdība izlēmusi ģimenēm piešķirt 500 eiro lielu vienreizēju pabalstu par katru bērnu. Man kā labējam indivīdam parasti ir skepse pret visādiem no valsts gaidītiem pabalstiem un tamlīdzīgām kreisām izpausmēm, tomēr šajā gadījumā šie papildus 1000 eiro ģimenes budžetā ir pārāk kārdinoši, lai principiāli burkšķētu pretī.
Bildē ar senu pasākumu afišām nolīmēts afišu stends Avotu ielā. Nekas jauns jau nenotiek.

wjkwwdmwdw.jpg

14.02.2021.

Valentīndiena. Parasti nekā īpaši nesvinam, bet pašreizējos apstākļos kaut kādas nebūt dažādības radīšanai prasījās kādas svētku sajūtas. Gan ziedus un citus loriņus, gan tematisku Valentīndienas kūku pasūtīju tīmeklī, un tos atgādāja kurjeri. Vien veikalā pēc šampanieša biju ieskrējis pats. Dažādi kurjeru pakalpojumi nenoliedzami ir kļuvuši par vienu no šī pandēmijas laika simboliem.
...
Ja jau šī ir pandēmijas dienasgrāmata, jāpiemin, ka vēl vienai sievas radiniecei konstatēts kovids, šajā gadījumā diezgan vieglā formā. Atminos laikus, kad skeptiķi vaicāja, vai kāds pazīst kaut vienu saslimušo. Domāju, ka šobrīd katram būs personīgi zināmi vismaz kādi desmit cilvēki, kas slimojuši.

19.02.2021.

Kārtējam zināmam cilvēkam kovids. Šoreiz sievas draudzenei. Vieglā formā.
...
Ļoti vienveidīgas dienas. Rutīna. Apnikums. Un milzīgs slinkums.
Par ieradumu jau kļuvušas tālāk minētas situācijas. Slinkums čāpot līdz trolejbusa pieturai, tādēļ labāk saucu Bolt taksi. Slinkums iziet līdz veikalam, tādēļ vajadzīgos produktu piegādi pasūtu Wolt kurjeram. Līdzīgi ir ar ēst gatavošanu. Pirmspandēmijas laikā ļoti reti pasūtījām ēdienu uz mājām - ne biežāk kā paris reizes gadā. Pēdējos mēnešos to sanācis darīt ļoti bieži, sāk jau apnikt. Vienalga no cik dažādām ēstuvēm ēdiens netiktu pasūtīts, šādi piedāvātajā ēdienā tomēr ir kaut kāda garšas vienveidība. Prasās vairāk svaiguma, vairāk pavasara garšas.

20.02.2021.

Šodien zoodārzā un Mežaparka bērnu pilsētiņā diezgan daudz cilvēku. Vienas no retajām vietām, kur pilsētā pavadīt laiku ar bērniem.

21.02.2021.

Vēl vienai sievas radu ģimenei kovids. Nekad visā pandēmijas laikā pazīstamu cilvēku lokā nav bijušas tik daudz saslimšanas kā pāris pēdējo mēnešu laikā.

22.02.2021.

No pēdējiem saslimušajiem kolēģiem viens vēl dažas dienas „uz lapas”, otra jau kādu laiku kā atgriezusies.
Bet nu vienam kolēģim jādodas izolācijā kā sava saslimušā tuvinieka kontaktpersonai.

27.02.2021.

Nakts. Pamodos no telefona ievibrēšanās (Dažiem cilvēkiem ir netikums sūtīt kādas ziņas naktī) un nevaru vairs aizmigt. Domas caur visādiem nesaistītiem līkločiem aizklejoja pie tā, ka beidzot būtu jānopērk Ivara Šteinberga pagājušā gadā izdotais dzejas krājums. Paņēmu telefonu, iegāju Neputna vietnē, un tas beidzās ar to, ka līdz ar „Stropu” pasūtīju vēl 14 citus dzejas krājumus. Tad iedzēru mazdrusciņ degvīna, mēģināšu atkal iemigt.

28.02.2021.

Dabā jūt pavasari. Mežā uz kritalām zaļo sūnu ceri un ķērpji. Bildē vismaz trīs sūnu sugas (visvairāk krāšņais dzegužlins) un kāda no kladonijām.

file-28.jpg

02.03.2021.

Rīts. Drīz jāceļ meitas uz mājmācībām. Vecākajai šāds mācību process jau pamatīgi pieriebies. Pievienoju bildi ar vienu no šo pandēmijas periodu raksturojošām lietām – mācību nedēļas plāniem.
Šodien aprit gads kopš tika paziņots par pirmo Latvijā konstatēto kovida gadījumu. Mēnešiem ilgst un jūtami nekrīt vīrusa izplatības otrais vilnis, bet jau aizvien biežāk dzird runas par ar jauniem vīrusa paveidiem saistītu trešā viļņa tuvošanos.
file-2.jpg

Filips Bobinskis. 19.03.2020.–02.03.2021. Pandēmijas dienasgrāmata.
Pierakstīšanas laiks un vieta: 19.03.2020–02.03.2021

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.