#LFK-7-8-11

Nosaukums
Teika par biķeri
Vienības Nr.
11
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Lpp.
8
Iesūtīšanas datums
25.01.1923
Pierakstīšanas laiks/vieta
1922, Karva
Karva, Alsviķu pagasts, Alūksnes novads, LV-4333
Piezīmes
Iespējams skolotāja piezīme: "Vecāki ieceļojuši no citurienes,tamdēļ arī šis nostāsts nava vietējais."
Atslēgvārdi
#LFK-7-8-11
AtšifrējaInese Tone
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2015-12-10 14:55:08
Atšifrējumsun sacijis lai atdodot šā cepuri un pate ar savu roku lai liekot galvā. Bet viņai bijis bail likt. Citi to veciti nav redzejuši ka tik viņa pate, bet balsi gan dzirdējuši. Tad nāca 6 vīri un viņu tureja ciet lai liek cepuri galvā, kā viņa roku pastiepusi ta pazudusi, bet neviens nezin kur viņa palikusi. (Benita Ķikkas) III nod 1922 g.
(Šis nostāsts redzams tapinats no Igaunijas)

8, 11

Teika par biķeri.
Kāds cilveks katru sestdienas vakaru jājis pieguļā. Viņam bijis jajāj gar kapsētu. Katru reizi viņš redzejis, kā kapsētā degušas ugunis. Vienā vakarā viņš piejājis pie kapsētas sētas un redzejis ka velni miroņiem vakariņu izdalijuši. Viņš prasijis, lai šim ar dodot, ko velni ari labprāt darijuši. Kad viņš paņēmis biķeri, tad tūliņ jājis projam. Visi miroņi dzinušies viņam pakaļ, ta ka viņš redzejis ka neizbēgs, tad jājis šķērsām par ceļu, tur visi miroņi palikuši, bet viņš aizjājis mājās. Kur tas vīns bijis uzlijis, tur drēbes bijušas sadegušas. Tas biķeris aiznests uz Cesvaines baznicu, kur tas vēl tagad esot redzams. (Emma Vilisters) III nod. 1922 g.
(Vecaki ieceļojuši no citurienes, tamdēļ ari šis nostāsts nava vietejais)

8, 12

Teika par vellu.
Vecos laikos dzīvoja kada dievbijiga dzimta. Katru vakaru tie pēc darba tureja lūgšanu, bet vienā vakarā biju ļoti piekusuši un aizgaja gulet bez lūgšanas. Tiem nebija istabas, kur gulet, bet tie guleja rijā. Ap pusnakti naca vells [velns] un paņema vienu cilvēku. Vellam bija tik garas kājas kā uz soļa versts, iedams viņš
Fails0007-Karvas-pamatskola-0006
Atšifrēt tekstu
Atvērt

Teika par biķeri.
Kāds cilveks katru sestdienas vakaru jājis pieguļā. Viņam bijis jajāj gar kapsētu. Katru reizi viņš redzejis, kā kapsētā degušas ugunis. Vienā vakarā viņš piejājis pie kapsētas sētas un redzejis ka velni miroņiem vakariņu izdalijuši. Viņš prasijis, lai šim ar dodot, ko velni ari labprāt darijuši. Kad viņš paņēmis biķeri, tad tūliņ jājis projam. Visi miroņi dzinušies viņam pakaļ, ta ka viņš redzejis ka neizbēgs, tad jājis šķērsām par ceļu, tur visi miroņi palikuši, bet viņš aizjājis mājās. Kur tas vīns bijis uzlijis, tur drēbes bijušas sadegušas. Tas biķeris aiznests uz Cesvaines baznicu, kur tas vēl tagad esot redzams. (Emma Vilisters) III nod. 1922 g.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.