#LFK Ak-33-1

Nosaukums
Ziņas par mūsu dzimtu
Vienības Nr.
1
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
14.09.2018
Pierakstīšanas laiks un vieta
1956 - 14.12.1956
Atslēgvārdi
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 09:59:24
Atšifrējums

Ziņas par mūsu dzimtu.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 10:10:36
Atšifrējums

Jānis Andreja d. Golvers 1956. g.
Ziņas par mūsu dzimtu.
Gribu šeit uzrakstīt dažas ziņas par mūsu – Golveru dzimtu. Ceru ka maniem bērniem būs interesanti palasīt par savas dzimtas tēviem un vectēviem. Man tagad žēl ka es neizvaicāju savu tēvu par viņa tēva un vectēva dzīvi un darbību. Ar man daudz kas palicis nezināms. Agrāk mūsu vectēvi dzīvojuši tagadējās "Mežleju" mājas vietā šaipus vītoliem, es vēl tur izlauzu akmeņus no agrākā mājas pamata. Otrā pusē atradušās "Suitu" mājas. Tā ap 125 gadu atpakaļ toreizējais Vainižu muižas īpašnieks šīs abas mājas muižai.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 10:20:08
Atšifrējums

"Muižperi" – tā agrāk saukušās šās mājas. Ļaudis uz tagadējo "Āžkalnu" māju vietu un "Inku" ļaudis uz tagadējiem Jaunķēņiem. Mans vectēvs gan sūdzējis Rīgā un Pēterburgā gribēdams dabūt mājas atpakaļ, bet neko nepanācis. Muižas īpašnieks nomiris bez tuvākiem mantiniekiem un Vainižu muiža pārgājusi valsts īpašumā kā "kroņa" muiža. Jaunajā vietā no sākuma mājas sauktas vecajā vārdā, bet vēlāk pārdēvētas par "Āžkalniem". Tur bijis liels kalns no kura pagastu ļaudis veduši granti ceļu labošanai. Pa šo kalnu ganījušies un lēkājuši vectēva āži un kazas un no tā arī mājas iesauktas par Āžkalniem. Kā cēlie mūsu dzimtas uzvārds Golvers? Mans brālis Ernests domā ka tas atvasināts no vācu vārda "Goldvekr", es domāju, ka tas cēlies no vārda "galva" vaj "golva". Vectēvs un viņa tēvs bijis ilgus gadus par pagasta vecāko un tad uzvārdu došanas laikā pieņemts uzvārds "Galvers" jeb "Golvers". Mans vectēvs Klāvs bijis enerģisks vīrs, kas nevarējis ar muižu sadzīvot. Viņš kopā ar vairākiem citiem Valmieras apriņķa pagastu vecākiem braucis uz Pēterburgu iesniegt ķeizaram sūdzību par nekārtību un nelikumībām no muižnieku puses. Šis pagastu vecāko brauciens taisnību meklēt ir aprakstīts Augusta Deglava romānā "Rīga". Tur vectēvs attēlots kā ar lielu, biezu, mēlnu bārdu un matiem apaudzis enerģisks zemnieks, kas kvēli sūdzējies par netaisnību. Ziemas laikā atpakaļ no Pēterburgas braucot vectēvs stipri saaukstējies dabūjis plaušu karsoni un nomiris laikam 1872. gadā ap 45 gadus vecs. Uz viņa

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 10:29:55
Atšifrējums

kapa krusta Umurgas kapsēta ir uzraksts ar viņa dzimšanas un miršana datiem. Pēc viņa nāves saimniecību vadījusi viņa sieva, mana vecmāte. Viņu es drusku atceros kā lieku niknu sievieti kurai bija grūti pa prātu izdarīt. Viņas mātes uzvārds bija "Krūze", bet kristīto vārdu, diemžēl, es neatceros. Viņa nomira ap 1898. gadu, kādus tīs gadus gulēja uz gultas, jo ķermeņa labo pusi bij ķērusi trieka. Viņai jau arī nav klājies viegli vīram jaunam nomirstot palika 6 bērni no 2–14 gadu vecumā. Kā viņa spēja tos visus izaudzināt, vecāko dēlu Jāni izskolot par mācītāju un divus jaunākos dēlus Mārtiņu un Klāvu izvadīt agrāk sauktā "Kreicskolā". Viņai bij 6 bērni, dēli: Jānis, Andrejs mans tēvs, Mārtiņš un Klāvs un meitas: Marija un Kristīne. Vecākais dēls Jānis, pabeidza Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti. Mācītāju vietu Latvijā viņš nevarēja dabūt, jo toreiz noteikšana par mācītāju vēlēšanu piederēja baroniem un tie latviešus mācītāja amatā labprāt nelaida. Tēvocis bija par mācītāju Odesas vaj Kijevas kara apgabalos un laikam apkalpoja arī turienes ev.-luterāņu draudzības. Viņš bij precējies kādu vācu ārsta meitu v. Dornburg, kura dabūja pūrā kādu muižiņu Besarābijā. Viņiem bija divi dēli, kuri gan skaitījās par vāciešiem. Tēvocis nomira jauns, braucot pavasarī amata darīšanās pāri upei, ielūzis caur ledu upē, pamatīgi izmērcējies, saaukstējies, saslimis un ar to pašu nomiris. Viņu es drusku atceros, jo viņš bija atbraucis Āžkalnos uz savas mātes bērēm. Tēvocis Mārtiņš pabeidzis "kreicskolu" izmācījies par melderi, rentējis dzirnavas

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 10:40:46
Atšifrējums

vairākās vietās, pēdīgi bij iepircis dzirnavas Latgalē kaut kur pie Krāslavas, bij precējies, palika viena meitiņa, kura arī drīz pēc viņa nomira, dzirnavas mantoja viņa sieva, kura apprecējās otrreiz un tā dzirnavas pārgāja svešās rokās. Šis tēvocis tāpat nomira diezgan jauns. Cik atceros, viņa dzirnavas sauca par "Baltiņu" dzirnavām. Tēva brālis Klāvs tāpat palika par dzirnavnieku, rentēja dzirnavas leišos un poļos, īsi priekš 1914. gada kara bij sarunājis pirkt kādas dzirnavas Polijā un daļu naudas iemaksājis, uznākot karam 1915. gadā atbēga pie mums un Āžkalnos nodzīvoju kādu gadu, tad sameklēja kādas dzirnavas Porchoras apriņķī Pleskavas guberņā. Tur pie viņa 1918. gadā es nodzīvoju trīs mēnešus, kamēr tiku šurp uz Latviju. Latvija toreiz bij ieņemta no vāciešiem. 1920. vai 1921. gadā tēvocis ar sievu un dēlu Nikolaju repatriējās uz Latviju, kādu laiku dzīvoja pie mums un tad sameklēja darbu kādās dzirnavās jūrmalā. Viņš nomira Tūjas Melbāržu dzirnavās 1933. gadā, mani brāļi viņu atveda no turienes un paglabāja Umurgas kapos 4. jūlijā blakus savam tēvam Klāvam. Dēls Nikolajs dzīvo pa Rīgu. Tēvoča sieva Paulīne bij latgaliete agrāk kalpojusi pie viņa par saimnieci. Tēva māsa Marija apprecējusies ar kaimiņu Kliesmītes pusmāju saimnieku Jāni Jeršu. Vīram dzīvam esot viņi dzīvoja diezgan turīgi, bet pēc vīra nāves viņai gāja diezgan pagrūti. Viņai bija diezgan daudz bērnu, bet vairāki nomira maziņi. Palika 3 bērni, dēls Gotfrīds, kurš, kā vienīgais dēls bija diezgan izlutināts. Viņš bij dzimis ap 1902. gadu, kara dienestā

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 10:54:52
Atšifrējums

Liepājā kalpojot bij dabūjis venērisko slimību, kas neatturīgi dzīvojot vienmēr progresēja un nevarēdams sāpes izciest viņš 1923. gada 28. februārī nošāvās. Meita Zelma dzimusi 1893. gadā, apprecēja kādu rīdzinieku Brēdi, ar kuru dažus gadus kopā sadzīvojuši izšķīrās. No šīs laulības palika viens dēls, kurš 1944. gadā krita kaujās latviešu leģionā vācu pusē. Viņš bij arī precējies un paliks viens puisēns, ko Zelma tagad audzina. Zelma otrreiz apprecējās ar manu bijušo kara biedri Jāni Virsi no Vitrupes, viņš stipri rausta valodu. Viņiem ir dēls Kārlis kurš ir tāds garā vājš. Meita Melānija apprecējās ar Eduardu Antonko no Stalbes. Bij divi dēli. Vecākais Žanis krita kaujās Sarkanā Armijā 1945. gadā. Otrs dēls Elmārs apprecējis Hildu Kārkliņu, viņiem ir dēls Ēvalds dz. 1955. Tēva jaunākā māsa Kristīne bij precējusies ar kādu rentnieku Mārtiņu Cauci. Tas bija drukns vīrs ar melnu bārdu. Dažus gadus viņi dzīvoja kā rentnieki Āžkalnos, pēc tam dažādās mājās tuvākā apkārtnē. Caucis mira gadā Kārkliņu mājās. Viņiem bij 4 meitas un 1 dēls. Dēliņš jau maziņš sadega ugunsgrēkā kādā būdelē netāļ no Umurgas pagasta centra. Vecākā meita Vera precējusies ar Vidrižu jaunsaimnieku Gulbi, otra meita Vilma palika neprecēta, trešā meita Milda precējusies ar Kalnmuižas jaunsaimnieku Kalsonu. Ir 2 dēli un 2 meitas. Jaunākā meita Zelma precējusies ar amatnieku Jāni Vankeru un agri palika atraitne. Viņai ir vairāki bērni, bet cik īsti, to nezinu. Tā nu esmu par tava tēva brāļiem un māsām šo to uzrakstījis un nu mēģināšu pastāstīt par savu tēvu

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 11:05:42
Atšifrējums

Andreju Klāva d. Golveru. Viņš dzimis kā savu vecāku otrais dēls 1860. 15./27. februārī. Vecākam brālim Jānis izmācoties par mācītāju, viņam bijis jāpaliek par saimnieku. Tēvs viņam nomiris, kad viņam bija tik 12 gadu un šādā vecumā viņš esot sācis strādāt visus lauku darbus. Jaunībā viņš bija ļoti stiprs un darbos, sevišķi siena pļaušanā neviens viņam nevarēja turēt līdzi. Skolu gan viņš apmeklējis tik divas ziemas, bet grāmatu un avīžu lasīšana viņam ļoti labi veicās. Viņš mīlēja vakaros avīzes un grāmatas bērniem un sievai lasīt priekšā, ar to ieinteresēdams arī mūs bērnus uz grāmatu lasīšanu. Kara dienestā nokalpojis piecus gadus Maskavā un Kalugā. Bijis uz parādi ķeizera Aleksandra III kronēšanā. Pārnācis no kara dienesta sācis mājās saimniekot, iepircis no kroņa par dzimtu Āžkalnu mājas. Cik atceros katru gadu bija jāmaksā izpirkšanas maksa 80 rubļi gadā, kas toreiz bij liela nauda. Tāpat uzcēlis dzīvojamo māju un citas ēkas. Apprecējies ar māti 1893. gada 14 (26.) nov. Māte to reiz dzīvojusi turpat kaimiņos Umurgas Miežos pie savas precētās māsas Viktorijas. Nevaru teikt, ka tēvs bija labs saimnieks. Viņš mīlēja turēties pie visa veca, ierasta, saimniekojot pēc vecām parašām, uz visu jauno skatīdamies ar neuzticību. Cik atminos gandrīz katru vasaru pietrūka maizes un bij jaunekļi pirkt pilsētā vaj aizņemoties no radiem. Labību kūla ar rijām. Kuļmašīnu pirmo reizi pie mums ieveda ap 1914. gadu. Mīlēja arī iedzert, no mājām uz krogu gan nekad negāja, bet izbraucot uz pilsētu vienmēr pārbrauca mājās piedzēries. Gadījās vienmēr kādi draugi, kas viņu pierunāja ieiet krogā, izpirka pirmie un kāds tēvs bij drusku

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 11:18:40
Atšifrējums

iereibis, tad vairs naudu netaupīja, deva dzert visiem pienācējiem. Grūti nācās tādās reizēs viņu dabūt no kroga laukā. Pusi mājas zemes vienmēr vaj nu izrentēja vai izgraudoja. Reiz pieņēma kalpu Tomu Lapiņu. Tam bij jādod daudz labības, tagad rudzi nepaauga tā ka pašiem necik neatlika.Visu mājas zemi sākām paši apstrādāt pēc 1914.–1919. gada kara, kad mēs, dēli, pārnācām no kara dienesta un tad labklājība gāja strauji uz augšu. Tēvs neko nepretojās, kad pārnākuši no kara dienesta sākām paši rīkoties un saimniekot. Vēlāk mājas pārdalīja uz pusēm starp brāļiem Alfrēdu un Arturu, man viņi palīdzēja uzcel ēkas un deva zirgu un divas govis līdz. Tēvs savā mūžā nav neko slimojis. Saslima ar kuņģa vēzi un pēc pāris mēnešu slimošanas nomira 16. maijā 1935. gadā 76. dzīves gadā. Debesbraukšanas dienā 26. maijā paglabājām Umurgas kapos. Mūsu māte Katrina Emilija Galvera dzimusi Jirgena ir Augstrozes skolotāja un ērģelnieka meita dzimusi Augstrozes Laures kalnā 1868. gada 15. (27.) aprīlī. Viņas tēvs darbojies ilgus gadus par ērģeļu spēlētāju Augstrozes baznīcā un bij plaši pazīstam kā ērģeļu būvētājs. Viņa taisītās ērģeles bija atrodamas visās apkārtējās skolās, arī Vainižos. Viņš un tāpat viņa sieva mūsu mātes māte nodzīvoja ilgu mūži pāri 80 gadiem un nomira dēla mājās Mazstraupes Klāniņos. Viņiem bij pavisam 7 meitas un viens pats jaunākais dēls. Meitu vārdi: Amēlija, Viktorija, Matilde, Alvīne, Anna un Emma. Mūsu māte laikam pēc vecuma bij piektā meita. Amēlija bij precējusies ar kādu skolotāju Bērziņu, viņai bērna nebij. Viktorija bij kaimiņos Umurgas Miežos par saimnieci. Viņas vīrs uzvārdā Skancis nomira jauns

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 11:37:34
Atšifrējums

palika 3 meitas un dēls Voldemārs, kurš krita pasaules karā kaut kur pie Ķekavas 1916. gadā kādā krievu pulkā. Vecākā meita Alma izprecēta Ozolniekos (bijušā Āžu krogā); viņai 3 dēli, no kuriem vecākais Alberts tagad saimnieko Ozolniekos, viņam ir liels pulks bērnu. Abi pārējie dēlis Pēteris un Arnolds laikam juku laikos dabūjuši galu. Meita Irma bij precējusies ar Kaužu saimnieku Richardu Krišmani, bet drīz nomira un Kauža apprecēja citu. Meita Elza bij precējusies ar Jāni Zvīguli, Umugras biedrības līdzdarbinieku un vēlāk pagasta vecāko. Viņiem bij divi dēli, pa kara laiku viņi aizbēguši un neko tuvāku par viņiem nezinu. Mātes māsa Matilda bij precējusies ar kādu skolotāju, dzīvoja pa Kuldīgu neko tuvāk par viņiem nezinu. Mātes māsa Alvīne bija precējusies ar kādu Plēsumu, dzīvoja pa Rīgu, bij 4 dēli Jānis, Kārlis, Arturs un Ernests un meita Emma. Jānim Plācī bij kalēju darbnīca, Arturs pēc 1905. gada bija aizlaidies uz Ameriku un tur ticis pie dolariem, Ernests bij beidzis jūrskolu. Mātes māsa Anna nomira neprecēta. Mātes māsa Emma bij precējusies ar Rozules "Šmits" māju saimnieku Ernestu Freimani, bij divi dēli un divas meitas, viens dēls bij par mācītāju Mālīšu draudzē. Mātes brālis Voldemārs bij ilgus gadus par rakstvedis Rozules pagastā, iepirka "Klāmaņu" mājas un tad darbojās kā biedrības grāmatvedis-darbvedis. Plācī apprecēja Straupes skolotāju meitu Paegli. Bij dēls un meita. Viņš bij nopircis vairākas mājas pie izdevības par lētu maksu un tad atkal ar peļņu pārdeva. Dēlam bij nopirkts Veļķa muižas centrs Vaidavas pagastā, un tas tur saimniekoja.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 11:49:52
Atšifrējums

Tagad dažas rindiņas par savu māti. Māti vienmēr atcerēšos kā labu mīļu cilvēku, kas ar mums bērniem nekad nebārās un mūs nepēra un neplēsa aiz matiem vaj citādi nepārmācīja. Viņa noraudājās ja mēs kādu reizi neklausījām, tad jau mēs arī centāmies viņu nesāpināt un paklausīt. Tēvs bieži pārbraucot piedzēris mājās, dzērumā viņa to nekad nebāra, otrā rītā tik saudzīgos vārdos aizrādīja par dzeršanu un naudas iztērēšanu. Tāpat ar gājējiem vaj svešiem cilvēkiem nekad nebārās. Viņa bij stipri ticīga sieviete, lai gan svētulību ārēji neizrādīja. Jaunībā bijusi liela dziedātāja. Atminos, ka tēvs priekš 1905. gada svētdienas rītos turēja lūgšanas – visi mājas ļaudis kopā nodziedāja pāri dziesmas un nolasīja no sprediķu grāmatas tās dienas sprediķi. Uz baznīcu gan diezgan reti brauca. Pēc 1905. gada šo svētdienas svētbrīdi vairs neturēja un arī uz baznīcu tēvs vairs nebrauca. Viņš sirdījās uz toreizējo Umurgas draudzes mācītāju vācieti Hiršleidtu, kas nemieriem sākoties bij atstājis draudzi un aizbēdzis projām. Tēva mēdza teikt, "kas tas par ganu, kas grūtā brīdī atstāj savu ganāmpulku un laižas lapās, tas ir derēts gans, ne īsts gans, tas mums nevar nekādu ceļu rādīt uz debesīm". Mēs bijām pavisam 7 bērni no kuriem 3 nomira bērnībā – Emīls nomira 9 mēnešu vecumā, Viktors 3 mēnešus vecs un meitiņa Milda nomira 3 gadus veca. Es vēl atceros viņa savārgusi un teica mātei: "Mammīņ, es miršu nost," un tiešām pēc pāris dienām viņa nomira. Toreiz jau pie ārstiem nebrauca, deva šādas tādas pašu lasītas tējas vaj kādus pilienus. Runāja tā, kam lemts mirt, tas nomirs un zāles nelīdzēs.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 12:14:53
Atšifrējums

Toreiz jau arī ārstu bija maz. Limbažos bij viens vaj divi un tie paši neko daudz nezināja un zemnieki pie viņiem maz brauca. Vairāk gāja pie šādiem tādiem kaktu ārstiem, večiem vaj vecenēm. Domāju ka mātei bij labas vecumdienas, dēliem klājas labi, nekāda trūkuma nebij, dabūja izauklēties dēlu bērnus. Bieži vien viņa atnāca pie mums uz Mazlejām mūs apraudzīt un šo to palīdzēt. Māte nomira ar vēzi 1942. gada 25. jūnijā, jūlijā viņu paglabājām Umurgas kapos blakus savam vīram mūsu tēvam. Labi, ka viņa vairs neredzēja nākošās boļševiku varas laikus, kad dēliem bija jābēguļo un dzimtas mājas tika izputinātas un dēlu ģimenes aizvestas uz Sibīriju. Tagad lūkošu pastāstīt kaut ko par sevi. Esmu dzimi 1894. gada 26. oktobrī kā savu vecāku pirmais bērns. Drusku atceros sava tēva māti kā niknu sievieti, kurai vedekla – mana māte nekādi nevarēja izdarīt pa prātam. Māte staigāja noraudājusies un nobēdājusies. Šis mātes skumīgais gara stāvoklis ir atstājis iespaidu arī uz mani un padarījis manu raksturu par kautrīgu un klusu kas atraujas no sabiedrības. Neprotu būt sabiedrībā jautrs un īstu draugu nav bijis. Lasīt un rakstīt iemācījos ļoti agri piecu sešu gadu vecumā. Toreiz priekš 1900. gada bija angļu-būru karš Dienvidāfrikā, tēvs pastāvīgi abonēja laikrakstu un vakaros to lasīja mājiniekiem priekšā. Avīzē bieži bij interesanti apraksti par būru varoņdarbiem, ka

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 12:26:42
Atšifrējums

viņi muļķojuši angļus. Es bieži nevarēdams sagaidīt vakaru, interesēdamies kas avīzē rakstīts, bieži skrēju pie mātes lai izlasa kādu vārdu vaj rindiņu kas drukāts avīzē, no parādītiem vārdiem un teikumiem tad pats drīz vien izmācījos lasīt visu kas drukāts avīzē un grāmatās. Māte bieži atveda no sava tēva vaj brāļa grāmatas, sevišķi atminos vecos "Austruma" vaj "Mājas Viesa" mēnešraksta sējumus, kurus ar lielu interesi izlasīju. Tāpat lasīju bībeli un dziesmu grāmatu. Skolā sāku iet tikai 11 gadu vecumā. Mācības man lielas grūtības nesagādāja, vienmēr bij pirmais vaj viens no labākiem skolēniem. Mani skolotāji Vainižu pamatskolā bij: P. Strazdiņš pēc viņa apcietināšanas par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā, J. Epermanis un J. Lezdmačs no Umurgas Kaļļiem. Divās ziemās nogāju Vainižu skolā, tad tēvs mani augusta mēnesī aizveda jau vasaras skolā uz Rozulas ministrijas skolu. Tur mani drīz vien piedalīja 4. nodaļai. Pārbaudei mums lika izrēķinātu kādu aritmetisku uzdevumu, kuru es izrēķināju pirmais nekā ceturtklasnieki. Ceturtā klasē mācības bij krievu valodā, kā: matemātika, vēsture, ģeogrāfija, dabas zinības. Ar krievu valodu vēl lāga neveicās un uzdotos gabalus nācās pa lielāki daļai iemācīties no galvas. Drīz gan biju ielauzījies krievu valodā tiktāl ka tas vairs grūtības nesagādāja. Visās mācības man bij 5 izņemot dziedāšanu kas bij un ir mana vājā puse. Pie kora dziedāšanas mani nemaz nelaida kamēr citi dziedāja es lasīju grāmatas. Mēģināju pie skolotāja Puriņa ņemt klavieru stundas, bet arī tur man bija mazas sekmes. Ņēmu pie Puriņa arī vācu valodas stundas un tīri labi ielauzījos šajā valodā.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 12:36:27
Atšifrējums

Skolā pie kopgalda nepiedalījos, ēdu no līdzdotās maizes un pavalga, noskatoties kā citi garšīgi paēd pusdienas. Viss lielais vairums skolēnu pie kopgalda nepiedalījās. Trūcīgi ēdot un dzīvojot pa iekšu lasīdams grāmatas atpaliku augšanā un paliku nespēcīgs. Reiz Lieldienu brīvlaikā tēvs mani sūtīja kopā ar kalpa Lapiņa dēlu Jāni uz mežu malku zāģēt. Pirmo dienu sazāģējām maz, bet otru dienu bij vēss miglains laiks, lai nesaltu tad rāvām dūšīgi, vakarā tikko jaudājām mājās pāriet. Es biju tā pārmocījies ka man tik ļoti trīcēja rokas, ka vairs nevarēju pogas aiztaisīt un pat lāga parunāt nevarēju. To pavasari vairs skolā nevarēju iet. Pa vasaru gan izveseļojos, tomēr tas atstāja sliktu iespaidu, no tā laika man reizēm raustās valoda. Pat vēl vecumā ārsts Kārkliņš mani izmeklējot prasīja vaj neesot slimojis ar bērnu trieku, esot tādas pazīmes. Skolu pabeidzu 1911. gada maija mēnesī. Visās mācībās man bij 5, tik dziedāšanā ielika 3. Izsniedza arī uzslavas rakstu. Priekš manis tāds bij piešķirts tik diviem – K. Klīģeram un P. Strazdiņam. Drīzi pēc skolas beigšanas, lāga neatceros, 1912. vaj 1913. gada pavasarī izgāju iesvētīšanas mācību. Divu nedēļu laikā bij dūšīgi jāmācās katķisms un bībelstāsti un mācītāja Hiršleidta lekcijas par ticības jautājumiem. Mēs, vairāki iesvētamie gulējām Umurgas biedrības garderobes telpās, jo izstaigāt līdz mājām nebij iespējams. Iesvētīšana notika Pūpolu svētdienā, cik atceros laiks toreiz bij silts un jauks. Nekādas svinības uz iesvētīšanu man nerīkoja. Strādāju pie tēva saimniecībā visus darbus līdz iesaukšanai kara dienestā. 1914. gada augustā iesākās pirmais pasaules karš. 1915. gada janvārī man bija jāierodas uz iesaukšanu kara dienestā pie komisijas

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 12:49:26
Atšifrējums

Valmierā. Par laimi dabūju uz vienu gadu atvaļinājumu, jo toreiz biju pārāk tievs un vēl uz kāda panta pamata, kas paredzēja iesaukšanas atlikšanu kamēr otrs dēls nav 16 gadus vecs. Tas varbūt man izglāba dzīvību, jo lielākā daļa toreiz iesaukto aizgāja bojā 1915. gada atkāpšanās kaujās Polijā. 1916. gada janvārī mani noņēma kara dienestā. Bijām labs pulciņš tādu, kam iesaukšana šādu vaj tādu iemeslu dēļ bija pagarināta. Mūs nosūtīja apmācībai uz trešo apmācības bataljonu Pēterhofā pie Somijas jūras līča netālo no Petrogradas. Tur mēs dzīvojām milzīgā ēkā manēža, kur miera laikā apmācīti jātnieki. Šajā ēkā dzīvoja pāris tūkstošu apmācamo kareivju, varēja vaj apmaldīties, kamēr dabūja rokā savas guļas vietu. Jāguļ bij divstāvu nārās, katram jau bij savs guļammaiss. Apmācīja mūs steigā, kā jau kara laikā. Apmācītāji bij dižkareivji un kaprāļi, virsnieki tur bij pavisam maz. Apmācītāji mīlēja daudz, kā jau krievi, lamāties un uzlikt sodus, bet vēlāk, kad dusmas bij pārgājušas uzliktos sodus atkal atlaida. 1915. gada rudenī bij nodibināti latviešu strēlnieku bataljoni un latviešu karavīri no visām krievu karaspēka daļām steidzām turp. Arī mēs visi savas rotas karavīri latvieši iesniedzām priekšniecībai lūgumu pārcelt mūs uz latviešu pulkiem un apriļļa beigās dabūjām atļaujas un mūs nosūtīja uz latviešu rezerves bataljonu Jurjevā tagadējā Tartu Igaunijā. Toreiz bij agrs pavasaris, bet tad atkal uznāca aukstums un uzkrita sniegs. Braucot redzējām savādu ainu: ievas ziedēja, bet koku lapas un zeme bij balta no sniega.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 13:00:00
Atšifrējums

Jurjevā dzīvojām miera laiku, Krasnojarskas pulka kazarmās. Tur bij daudz vienstāva ēku, kazarmas un saimniecības ēkas, kurām un plašam laukumam apkārt bij augsta sēta ar vārtiem, pie kuriem stāvēja sargi, tā ka bez atļaujas uz pilsētu nevarēja tikt. Mani iedalīja 4. rotā 2. vada 1. nodaļā. Agrākais rotas sastāvs neilgi pirms mūsu atbraukšanas bij aizsūtīts uz pozīcijām un pagāja labs laiks kamēr rota salasījās pilna. Vakaros uz "poverku" še dziedāja "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils", "Dievs svētī ķeizaru" un "Dievs svētī Latviju", kā arī noskaita tēvreizi. Disciplīna šeit bija stiprāka kā krievos, tik daudz gan nelamājās, bet uzliktos sodus arī bij jāpilda. Šeit es arī vienīgo reizi dabūju nostāvēt zem plints 2 stundas. Man iedeva stipri sarūsējušu plinti, es to diezgan pavirši notīrīju un par to man uzlika sodu "два часа под винтовку". Nebij jau viegli nostāvēt nekustoties ar flinti uz pleca, bet pēc tam gan zināju ar visādiem līdzekļiem padarīt flinti spožu. Šeit man iznāca vienīgā reize būt slimam un iet pie ārsta. Stāvot sardzē laukā pie malkas lietainā un vējainā laikā saaukstējos, man pietūka kakls un vaigi un nācās 10 dienas pavadīt vietējā ambulancē okolodkā. Vairāk par visu dienesta laiku pie ārsta netiku bijis. 16. jūlijā mūs, kādas 5 rotas, izsūtīja no Jurjevas uz Rīgu. Tur komandatūra mūsu rotu iedalīja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā, kas stāvēja kādas 20 verstis no Rīgas pie Daugavas pretim "Nāves salai". 19. jūlijā pēc jaunā stila 1. augustā mēs tur ieradāmies. Rota tika izdalīta pa visu pulku. Es pieteicos un tiku kopā ar vairākiem biedriem

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 13:17:32
Atšifrējums

ložmetēju rotā. Bij jāmācās izjaukt, salikt, nosaukt ložmetēju daļas, jāiet uz ierindas mācībām. Zaldātam jau mieru nedod. Mūsu bataljona komandieris pulkvedis Kalniņš bij laikam visstingrākais no visiem latviešu pulka komandieriem, viņš nelika kareivjiem mieru, dzina mācībās, bieži sapulcēja visu pulku kopā un tad pūta kā kareivji teica "Курземский дух". No 5.–26. augustam pulks stāvēja pozīcijā "Nāves salā". No ložmetējiem stāvēja pozīcijās četri, pārējie bij rezerve. Es dabūju nodzīvot "Nāves salas" pozīcijās 10 dienas. Toreiz tur bij diezgan mierīgi, tik pa reizei vācieši izlaida pa mīnai vaj lielgabala granātai, nepagāja gan nevienas dienas kad kāds kareivis nebūtu kritis vaj ticis ievainots. Vāciešu pozīcijas atradās ļoti tuvu, pa šaujamlūkām ilgi nedrīkstēja skatīties, varēja drīz dabūt lodi pierē. Pa naktīm nedrīkstēja gulēt, vienmēr bij jābūt kaujas gatavībā. Pāri Daugavai bij uzcelts šaurs kājinieku tilts uz pontoniem, pa kuru naktīs notika apgāde un satiksme ar aizmuguri. 26. augustā krievi mūs nomainīja un pārgājām savās agrākās mītnēs. Tur izbūvējām zemnīcas un zirgiem staļļus, gatavojamies ziemai, bet 12. (25.) septembrī pienāca pavēle pārcelties uz Rīgu – uz Mīlgrāvi. Tur pulks apmetās Ziemeļblāzmā. Mūsu ložmetēju komanda novietojās Mangaļu pagasta namā uz paša Daugavas krasta. Šajā namā bij centrāla apkure un dzīve bij laba. Visa komanda novietojās vienā lielā zālē. Sākas atkal mācības un ložmetēju šaušanas apmācības un manevri pa jūrmalas kāpām – ar vārdu sakot sagatavošanās nākošām kaujām. "Ziemeļblāzmā" tika bieži rīkotas teātra izrādes, koncerti un ballītes, īsi sakot

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 13:31:42
Atšifrējums

dzīve mums tur bij laba. Bataljons tika pārdēvēts par pulku, lai gan viņš arī pēc tam bij tikai astoņas rotas. No Ziemeļblāzmas uz pozīcijām izgājām 30. novembra vakarā, izgājām klusu, tā ka rīdzinieki nemaz nemanīja mūsu aiziešanu. Stāvējām kaut kur pie Ložmetēju kalna, tur bija sausa paaugsta vieta, vācu pozīcijas atradās tālu. 19. dec. pārvietojāmies kaut kur pa kreisi aiz Babītes ezera zemā purvainā vietā. Naktī uz 23. decembri sākās daudzinātais latviešu Ziemassvētku uzbrukums. Mūsu ložmetējam ar trešā pulka 6. rotu bij jāpiedalās uzbrukumā taisni mūsu stāvēšanas vietai pretim esošām vācu pozīcijām. Šis uzbrukums bij tikai tāda demonstrācija, lai vācieši neatvilktu spēkus pret galveno uzbrukuma vietu. Galvenā uzbrukuma vieta bij labi tālu no mums pa kreisi un tajā piedalījās visa pirmā strēlnieku brigāde pulkveža Brieža vadībā. Par to ir daudz rakstīts avīzēs un grāmatās un to es šeit neatkārtošu. Mūsu nelaimīgā 6. rota bij izgriezusi eju vācu dzeloņdrātīs, daļa no rotas paspēja arī izskriet cauri šai ejai un vairāk arī neko. Vācieši atklāja tādu šauteņu, ložmetēju un granātu uguni, ka rota drīz vien tika iznīcināta. Vēlāk saskaitīja rotu 60 vīru un bija ap 250. Mūsu ložmetējam bij dots uzdevums pēc vācu ierakumu ieņemšanas atvairīt pretinieka pretuzbrukumus. Mēs gājām kopā ar rotas pēdējiem vīriem un mums izdevās tikt laimīgi atpakaļ bez zaudējumiem. Atminos, man gadījās aiz kāda liela ciņa (tur bija ciņaina pļava) vācu ložmetēja lodes kapā šo cini, bet es

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 13:40:04
Atšifrējums

tik ciešāk piespiežos pie zemes, lai lodes neķer muguru. Kad vācu atvairīšanas uguns palika lēnāka, sāka arī palikt gaišāks un bija jāmanās atpakaļ. Nolūkoju otru cini un ložmetēja uguns starpbrīdī aizlēcu aiz tā un tā tālāk, kamēr tiku tālāk nost no vācu ierakumiem. Atceļā palīdzēju iznestu kādu ievainoto. Daži strēlnieki bij nokavējuši atkāpšanos, palika gaišs un viņi nogulēja visu dienu aiz kāda aizsega kamēr vakarā tika atpakaļ. Kas bij stiprāk ievainoti tie turpat nobeidzās vaj kustoties vācieši viņus nošāva. Visu dienu pavadījām meža malā metrus 400 no vācu ierakumiem. No rīta sniegs bij mīksts, savārtījāmies slapji, dienu laiks noskaidrojās un palika auksts, tā ka bij liela salšana. Pret vakaru vāciešu izsūta no sāniem (flanga) un aizmugures uzbrūkošie strēlnieki, un mēs arī aizgājām uz šiem ierakumiem. Tie bij stipri izbūvēti, uz pazemes vietas uzmesti stāvi vaļņi, aplieti ar ūdeni un uzledojuši, tā ka pat bez vācu uguns tur būtu grūti iekļūt. Metās jau krēsla. Bija sācies vācu pretuzbrukums, šeit bij salasījušies daudz karavīru lielāko tiesu krievi, viņi klaiņoja pa vācu atstātām zemnīcām, dzēra tur atrasto degvīnu un virsnieki vairs nevarēja ievest nekādu kārtību, tā ka izredzes atsist vācu pretuzbrukumu bij mazas. Komandieris pavēlēja rotai un mūsu ložmetējam atiet uz savām pozīcijām un aizstāvēt tās pret varbūtējo vācu uzbrukumu. Aizgājām atpakaļ, uzstādījām ložmetēju vecajā vietā un dežūrējām pa nakti pie tā. Mūsu zemnīcai bij trāpījusi vācu granāta un izsitusi caurumu griestos. Pa nakti zemnīca bij pilna ar strēlniekiem, tā ka pat atsisties nebij iespē-

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 13:51:35
Atšifrējums

jams, labi ja tāpat stāvot varēja kādu brītiņu nosnausties. Otras dienas vakarā visa latviešu strēlnieku pirmā brigāde pārvietojamies uz otrās brigādes uzbrukuma vietu pie ložmetēju kalna. Tur vācieši nebij spējuši izsist strēlnieku no ieņemtā apvidus. Tur strēlnieki un sibīrieši vēl vietām gāja uzbrukumā un paplašināja ieņemto apvidu. Man tur kaujās piedalīties neiznāca. Bij liela salšana un nīkšana sniegā aizsardzības ķēdē. 31. janvārī mūsu ložmetēju atvilka rezervē pie komandas transporta Lāča mājās. 1. janvārī visu 3. pulku izmainīja un tas pārgāja atpūtā uz Rīgu. Visas komandas mantas nevarēja uzreiz aizvest uz Rīgu un mūsu ložmetēju ļaudis palika tās apsargāt Lāčos līdz 5. janvārim, kad arī mēs ieradāmies Rīgā. Mūsu ložmetēju komanda dzīvoja Kuldīgas ielā 14 trīsstāvu mūra namā. Rīgā nedabūjām ilgi dzīvot, jau 10. janvāra vakarā mūs steidzīgi izsauca uz pozīcijām. Vācieši bij gājuši uzbrukumā un atspieduši krievu daļas gandrīz līdz saviem agrākiem ierakumiem. 12. janvāra rītā gājām vairāki latviešu pulki uzbrukumā. Šim izbrukumam nebij nekādu panākumu – aizgāja bojā lielākā daļa no mūsu pulka. Uzbrukuma vieta bij purvs apaudzis ar retām priedītēm. Uzbrukumu izdarīja viļņveidīgi, pulku. Priekšējā vilnī bij 7. un 8. rota un mūsu komandas 3. vads ar 2 ložmetējiem. Mūsu komandas 1. vads ar 2 ložmetējiem bij 3. vilnī. Pazuda abi trešā vada ložmetēji ar visiem kareivjiem un komandas priekšnieku poručiku Šreiberu kurš gāja tiem līdzi. Palika pāris kareivju kas tika ātrāk ievainoti. Arī no 2. ložmetēju vada vairāki krita un citi tikai ievainoti. Mūsu pirmā vadā nošāva

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:03:39
Atšifrējums

vada komandieri vecāko unteroficieri Pēteri Enni, kuram lode trāpīja taisni pierē. Vēl ievainoja kareivjus Bāliņu un Rīsteri. No rotām ievainoja vaj nošāva lielāko pusi. Krita daudz virsnieku. Otra nelaimīgā diena pulkam bij 17. (30.) janvāris. Tad vācieši uzbruka krievu 11. Sibīrijas strēlnieku pulkam, tie atkāpās un mums steidzīgi bij jāiet tiem palīgā pretuzbrukumā. Vāciešus gan aizdzinām atpakaļ, bet arī mums bij lieli zaudējumi. Krita vaj tika ievainoti daudz virsnieku un strēlnieku. Krita ar 2. bataljona komandieris poručiks Elsis. Šajā kaujā arī man iznāca krietni vien piedalīties. Biju pie ložmetēja kā 2. numurs, pats pie mērķēšanas un šaušanas gan netiku, jo šāva pirmais numurs Jaunzems, bet bija jāpalīdz pie šaušanas, jānes vaj jāvelk ložmetējs. Pēc šām kaujām mūsu pulks bija pavisam samazinājies. 26. janvārī pārnācām atpūtā uz Rīgu agrākās mītnēs Kuldīgas ielā 14. Tur mums atsūtīja papildinājumu no rezerves bataljona. Arī mūsu komandai pienāca 40 jauni ložmetējnieki. Komanda tika pārformēta un sadalīta 6 vados. Es tiku iedalīts 2. vada pie otra ložmetēja kā pirmais numurs – наводчик. Šeit Kuldīgas ielā mēs nodzīvojām 2 mēnešus, bij atkal ierindas mācības, mācības ar ložmetēju un tā tālāk. Te mēs sagaidījām februāra revolūciju un tās sekas. Disciplīna pulkā pamazām izira un pulka kaujas spējas samazinājās. Kareivjiem gan dzīve palika vieglāka un patīkamāka. 1917. gada janvārī iesauca kara dienestā 1898. gadā dzimušos, starp tiem arī manu brāli Alfrēdu. Viņu apmācīja rezerves bataljonā Smiltenē un pēc tam tika iedalīts 2. Rīgas

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:12:11
Atšifrējums

strēlnieku pulka sapieru komandā. 31. martā (Lielā Piektdienā) izgājām no Rīgas uz pozīcijām. Šoreiz mums bij jāsargā ierakumi pie Ķekavas. Šeit mēs nostāvējām visu aprīļa mēnesi un tikai 3. maijā mūs nomainīja un mēs atnācām atkal uz Rīgu. Toreiz frontē bija brāļošanās laiks, reizēm mūsējie ar vācu kareivjiem sagājās un sarunājās. Virsnieki gan to negribēja pielaist. Šoreiz mūsu komanda apmetās Laboratorijas ielā 11. Mūsu ložmetējam istaba bija 5. stāvā, tā ka bij liela kāpelēšana pa trepēm. Visus 1. numurus paaugstināja par jefreitoriem un tā arī es dabūju vienu strīpu. 7.–14. maijā biju atvaļinājumā mājās. 30. maijā izgājām no Rīgas uz pozīcijām, šoreiz bij jāstāv pa labi no Olaines, sausā vietā un smilšu kalniņa. 31. maijā mūsu artilērija apšaudīja vāciešus, tie šāva pretī un mums nācās ciest cilvēku zaudējumus. Starp citu viena granāta sprāga mūsu zemnīcas priekšā caur vaļējām zemnīcas durvīm granātas šķembas nosita vienu rotas unteroficieri un kādu kareivi smagi ievainoja sānos. Es sēdēju pie zemnīcas lodziņa un lasīju grāmatu. Lodziņa stikli sabira man klēpī. Vācu pozīcijas bij vairāk kā versti tālu, laiks pastāvēja karsts, dienām un naktīm nodarbojāmies ar kāršu spēli, jo citādi bij nāvīgi garlaicīgi, nezinājām kā laiku pavadīt. 14. jūnijā 4. latviešu pulks mūs nomainīja un mēs atnācām uz Rīgu, 4. pulka telpās. Komanda šoreiz dzīvoja Marijas ielā 4, atkal piektajā stāvā. Pa Jāņiem tāpat uz "zaķa" aizbraucu uz mājām, kur nodzīvoju dažas dienas. Mācības mums vairs nav, pa dienām daudz brīva laika, apmeklējam kino vaj staigājam pa pilsētu. Daudz laika pavadām pie kāršu spēles, pa lielākai daļai spēlējam uz naudu. Es reizēm vinnēju

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:20:35
Atšifrējums

reizēm atkal pazaudēju. 18. jūlijā atkal aizgājām uz pozīcijām. Šoreiz bij pa kreisi no Jelgavas šosejas pie Misas upes. Vieta jauka, agrākais tīrums, priekšā pļava pa kuru līkumo Misas upes. Vācu pozīcijas 1600 soļu atstātu, aiz tām Olaines muižas drupas. Laiks karsts, ejam upē peldēties, vācieši šauj ar artilēriju, dažreiz jāpaķer drēbes un jāskrien uz ierakumiem paglābties no granātām. Vēlāk mums aizliedza iet peldēties, piedraudot ar nodošanu tiesai. Šeit mēs nostāvējām veselu mēnesi, vācieši gatavojās uzbrukumam un bieži apšaudīja mūsu pozīcijas, pie kam mums bija zaudējumi – dažus nosita un vairākus ievainoja. 19. augustā – 1. septembrī pēc jaunā stila vācieši sāka savu uzbrukumu, atklājot artilērijas viesuļuguni pa kreisi no mums pie Ķekavas un Nāves salas (Nāves salu krievi jau pavasarī bij atdevuši vāciešiem) un pa labi Ložmetēju kalna. Pret mums lielgabalu uguns nebij visai spēcīga. 20. augusta rītā vāci nāca arī pret mums uzbrukumā, ko ar ložmetēju un flinšu uguni atsitām. Mēs izšāvām 12 ložmetēju lentes. Priecājāmies par uzvaru, te pulksten 9. rītā pienāk pavēle atkāpties – vācieši pie Nāves salas pārcēlušies pāri Daugavai un draud mūs atgriezt. Palēnām gājām atpakaļ, pie vakara bijām pie Torņakalna un vakarā un naktī izgājām cauri Rīgai gājām uz Ikšķiles pusi pretī vāciešiem. 21. augusta dienu pavadījām rezervē kaut kur pie Rotkaļa mājām, pie vakara priekšējie atkāpās, vācieši bij ielauzušies mums flangā, izcēlās panika, visi sāka bēgt atpakaļ. Jāsaka, ka karaspēks mums tur bij daudz, bet nebij vairs disciplīnas, neklausa virsniekiem un cīnīties ar vāciem nevienam nebij vairs patikas.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:36:45
Atšifrējums

Atkāpjoties gāja dažādi, cits bija aizklīdis tāļu projām un tikai pēc ilgāka laika atkal salasījāmies kopā. No komandas daži bij pazuduši, vaj nu krituši gūstā vaj aizbēguši. Mūsu komanda dzīvoja pa Līgatni, stāvēja pozīcijās pie Siguldas un rezervē pie Nītaures. Pēc revolūcijas mūsu pulku aizsauca uz Cēsīm, kur mūsu ložm. vads dzīvoja Jaunā ielā 7 Fogeļa mājā, tur mums bija plašs, ērts dzīvoklis, bieži rīkojām ballītes. Es vairākas reizes aizgāju līdz mājām ciemā un pēc aizdara, jo ar pārtiku sāka iet vienmēr sliktāk. 11. (25.). janvārī mūsu pulks izbrauca no Cēsīm uz Donas apgabalu pret Kaļedina balto pulkiem. Braucām caur Ļeņingradu, Maskavu, Saratovu. Stacijā Nikitovka izkrāmējāmies no vagoniem un gājām kājām no sādžas uz sādžu, triekdami baltos projām. 10 (23.) februārī ieņēmām Rostovu un pēc dažām dienām gājām pāri Donai Kubanas apgabalā. Tur aizgājām diezgan tālu līdz stacijai Krilovskaja. Tad atbraucām atpakaļ Rostovā un no turienes pēc nedēļas izbraucām atpakaļ uz Maskavu. Tur notika pulka demobilizācija un jauna pulka formēšana. Izmaksāja labu tiesu naudas un deva ceļā līdz produktus, skatoties pēc vietas kur katrs bij uzdevis kurp brauks. Tā ka Latvija visa februāra beigās bij ieņemta no vāciešiem un pagaidām nebij izredzes tur iekļūt, tad lielākā daļa strēlnieku pierakstījās jaunajā pulkā. Tā ka man nebija kurp braukt un bij solīts ka pēc divu mēnešu nodienēšanas varēs atkal tikt no dienesta vaļā, tad arī es pierakstījos no jauna un paliku ložmetēju rotā. Drīz pēc tam daļu no pulka pārcēla uz Kalugu, tur bij nodedzināta liela artilērijas noliktava

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:46:12
Atšifrējums

un mums bij jāapsargā atlikušās noliktavas un jāpilda sardzes dienests. Jāsaka, ka tur bij ļoti laba dzīve, ēdināja labi un dienests nebij grūts. Dabūju sazināties ar tēva brāli Klāvu un Alfrēdu, kurš arī bij pie tā apmeties, uzsacīju dienestu un pēc divu mēnešu nokalpošanas Sarkanajā Armijā tiku atvaļināts un 2. (15.) jūlijā ierados pie viņiem Udochas dzirnavās Porchovas apriņķī. Tur nodzīvoju 3 mēnešus un tad ar bēgļu vilcienu pārbraucu pāri robežai Pleskavā, no kurienes pēc 10 dienu karantīnas iebraucām Valmierā. No Valmieras abi ar Alfrēdu sukojām kājām uz mājām un svētdien 14. (27.) oktobrī ieradāmies mājās. Gada beigās Sarkanā Armija sekojot atejošiem vāciešiem atkal ieņēma lielāko daļu Latvijas. 26. februārī bij iesaukšana un mani atkal noņēma Sarkanajā Armijā. Pāris nedēļas nostāvēju Rīgā kur mūs saformēja un apmācīja. Tiku atkal ložmetejniekos, 9. Padomju Latvijas strēlnieku pulkā. Šie trīs mēneši Sarkanarmijā bija visgrūtākie manā kara dienesta laikā. Slikti bij ar pārtiku izdeva ļoti maz, te viss bij izpostīts, paši pirkt neko nevarējām, bij jādzīvo pusbadā, tāpat ēkas šeit bija nopostītas, vairāk iznāca dzīvot skuju būdās . Tāpēc bijām priecīgi, kad 22. maijā vāci un Baloža brigāde sāka uzbrukumu, pārrāva sarkano fronti un ieņēma Rīgu. Mums bij jāmet liels līkums, kamēr pie Ķekavas tikām pāri Daugavai. Lielākā daļa mobilizētie karavīri izklīda un steidzās uz savām mājām. Arī es laidu kājām vaļu un 26. maijā pārnācu mājās. Nebij lemts ilgi mājās dzīvot, 12. jūnijā mani un Alfredu atkal mobilizēja Limbažos Nacionālajā armijā. Arturs izgāja mācībā un viņš palika pagaidām mājās

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 14:55:29
Atšifrējums

apstrādāt zemi. Valmierā abi ar Alfredu pieteicāmies un tikām iedalīti komendanta komandā. Valmierā mums klājās labi, katru pārdienu gan bija jāiet karaulā, bet tas nekas, ar to varēja apmierināties. 5. oktobrī arī brāli Arturu iesauca kara dienestā un viņš arī tika pie mums. 8. oktobrī sākās Bermonta uzbrukums Rīgai, tur bija vajadzīgi visi latviešu spēki. Noņēma no austrumu frontes ierindas pulkus un sūtīja pret vāciešiem. No Valmieras komendanta komandas izlasīja visus spējīgākos un aizsūtīja uz Latgali. Kādu laiku dzīvojām Vec-Gulbenes muižā, saformēja Latgales partizāņu pulka 4. bataljonu, kas sastāvēja no komendantu kareivjiem. Decembra sākumā mūs pārvietoja uz Latgali, gājām caur Balviem, Liepnu, Viļāniem. Stāvējām priekšējās līnijās kaut kur pie Beresku un Zēģeļu mājām. Tur jau nekādi ierakumi nebij. Dzīvojām pa sādžām un viensētām un priekšā izlikām posteņus. Pēc Bermontiešu izdzīšanas no Latvijas, mūsu karaspēku pārveda uz Latgali un 3. janv. iesākās mūsu uzbrukumus lieliniekiem. Līdz februāra beigām visa Latgale bij atbrīvota. Mūsu rotai arī iznāca piedalīties vairākās kaujās; gāja visādi: reizēm nebij nekāda panākuma un reizēm aizdzinām sarkanos krietni atpakaļ. Mēs visi trīs brāļi bijām kopā vienā nodaļā. Arturs 1920. gada pavasarī tika atvaļināts no dienesta un 1921. gada novembrī atkal no jauna iesaukts obligātā kara dienestā. 1920. gada pavasarī un vasarā vairs nekādu kauju nebija, reizēm gāja izlūkošanā un patramdīja sarkanos. 1920. gada Lieldienās mūsu rota gāja izlūkošanā, izdzina krievus no kādas sādžas un atņēma viņiem vienu ložmetēju. Šis ložmetējs kādu laiku

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 15:13:38
Atšifrējums

mūsu 14. rotā un mani pielika par to vadītāju. Vēlāk šo ložmetēju nodeva ložmetēju rotai un mēs abi ar Alfrēdu pārgājām ložmetēju rotā. Stāvējām dažādos ciemos un viensētās tagadējās Abrenes un Kārsavas rajonos. 11. augustā 1920. gadā tika parakstīts ar Padomju Savienību miera līgums. Tad mūsu pulks ieņēma robežapsardzības dienestu. Septembra sākumā mani pārcēla par rakstvedi uz rakstvežu komandu pulka štābā, kas stāvēja Višgorodas ciema skolas ēkā. Tur nokalpoju gandrīz pusgadu līdz manai atvaļināšanai no kara dienesta. Tur diezin kāda patīkama dzīve vis nebij skatoties pēc dzīvokļa un pārtikas stāvokļa, bet varēja daudz ko iemācīties, kas dzīvei vēlāk labi noderēja. Par visu, kas man gājis pa kara dienestu laiku var palasīties manās piezīmēs, kabatas kalendāros, kur svarīgākie notikumi ir tuvāk aprakstīti. Arī vēlāk es katru dienu atzīmēju kas tajā dienā darīts un citus svarīgākos notikumus. 24. februārī 1921. gadā tiku atvaļināts no kara dienesta kā jaunākais rakstvedis (divas strīpiņas uz uzšuvēm) un pārbraucu mājās Āžkalnos. Tajā pašā pavasarī man tika piešķirta zeme no Vainižu muižas zemes. Zemes gabals Nr 29. 14,4 hektāri. Pirmā reizē gan man zeme netika piešķirta – manam tēvam esot zemes diezgan – pārsūdzēju tālāk, bez tam vēl bij izdarītas citas nepareizības un tamdēļ pirmo piešķiršanu atcēla un pie otrreizējas dalīšanas arī es dabūju savu gabalu. Tagadējais Inka Ozoliņš toreiz bija par zemes dalīšanas komitejas priekšsēdētāju, to reiz viņu saukāja par ministru. Viņš pats sev iedalīja pašu labāko gabalu par kuru viņš visādi pūlējās.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 15:29:20
Atšifrējums

Pirmo 1921. gada pavasari es pats apstrādāju tik 7 pūrvietas no savas zemes, pārējo izrentēju meldera brālim Jānim Pētersonam, kurš rudenī iesēja 4,5 pūrv. rudzu. Arī nākošos 1922–23 gadā pļavas dažas pūrvietas zemes devu lietošanā Jānim Gulbim, viņam tāpat devu lielāko daļu no salmiem par ko viņš maksāja un deva kūts mēslus zemes mēslošanai. Brālis Arturs 1922. gadu bij kara dienestā, visu zemi nācās apstrādāt abiem ar Alfrēdu. 1923. gada ziemā sagādājām būvmateriālus un uzcēlām kūti Mazlejās, dzīvojamo ēku uzcēlām 1924. gadā. Žol. Mežgailis no Priedītēm bij par meistaru un mēs trīs brāļi dūšīgi strādājām pie būves un citus darbus. Jumtus ēkām es viens pats uzsitu, tāpat ielikām grīdas un griestus. 1925. gada pavasarī piebūvējām kūtij barības šķūni. Šajā gadā pabeidzām galīgi izbūvēt dzīvojamo ēku – iemūrēju skursteni un rierus, ielika logus un durvis. 1925. gada 15. novembrī bij mūsu kāzu diena. Apprecēju Karlīnu Mārča meitu Stumpi no Vainižu Ušām. Viņa dzimusi 1902. gada 7.(20.) martā Augstrožu Ķilkās. Viņas tēvs Mārcis Stumps dzīvojis vairākās mājās Vainižos un apkārtnē, kā: Kliesmītēs, Vec-Ķeņos, Rozalas Āžkalnos un beidzot Maz-Straupes Entēs, pirmā pasaules kara laikā viņš nopirka Vainižu Ušas mājas. Tās bij plašas mājas ap 100 pūrvietas aramzemes, mežs, pļavas. Līnas māte nomira ar vēzi, kad viņai bij 18 gadu un viņai bij jāvada saimniecība. Vēlāk vecais apprecējās otrreiz ar Almu Matisoni no kaimiņu Klētniekiem. Vecajam Ušam bij divi brāļi, viens nomira neprecējies, otrs Jānis braukāja apkārt uzpirkdams gaļu un citas preces un veda šīs preces uz Rīgas tirgu.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 15:39:13
Atšifrējums

Arī mūsu nobarotās cūkas viņš uzpirka un aizveda uz Rīgu. Tādējādi viņš bij ticis pie naudas un nopirka Rīgas tuvumā Ādažos kādu jaunsaimniecību. Viņš mira 1938. gadā, atstājot vienu meitu. Vēl sievas tēvam bij māsa Kristīne, precējusies ar Jēkabu Cilinski. Vecākā meita Kristīne precējusies ar Vanki Teodoru dzīvo Rozulas Strēlniekos. Viņiem divi dēli Arturs un Viktors, kurš studējis par ārstu. Otra Cilinsku meita Emma dzīvo Rīgā Apguldes ielā savā mājā, precējusies Antonu Zalcmani: tramvajnieku. Viņiem ir dēls Jānis. Cilinsku dēls Viktors izstudēja par ārstu, dzīvoja par ārstu Elejā, pēc tam Jelgavā kur apprecējās. Vācu okupācijas laikā bij sadarbojies ar vāciešiem, un aizgāja tiem līdzi uz Vāciju. Sievas tēvam bij divi dēli un trīs meitas no kurām viena Emma mirusi bērnībā. Vecākais dēls Jānis un meita Milda palika Ušās par saimniekiem pēc tēva nāves, katram pus māja. Jānis 1925. gada apprecēja Mildu Lozbergu. Viņiem ir divi dēli: Arnolds un Osvalds. Jānis mira 1954. g. janvārī. Otrs manas sievas brālis Kārlis bij drusku paskolots, strādājis kā darbvežu palīgs un kancelejas darbinieks, vēlāk bij grāmatu tirgotājs Limbažos. Apprecēja Limbažu namsaimnieka meitu Alisi Jēkabsons. Viņiem bij dēls Ludis, pazuda Lielajā Tēvijas karā vācu armijas rindās un meita Aija, kas strādā par skolotāju. Kārlis nomira jauns 1934. gada 25. sept. 36 gadu vecumā. Sievas māsa Milda dzimusi 1906. gadā, mantoja pusi no Ušu mājas, apprecējās ar Jāni Rozīti no Rozulas pagasta. Ir divi dēli: Ādolfs, dzimis 1933. gadā un Kārlis Juris, dzimis 1944. 4. novembrī.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-23 15:51:01
Atšifrējums

Mana sieva Karlīna dabūja pūrā līdz 3 gadu vecu ērzeli Frici, 3 govis, cūku, aitas un citu saimniecības inventāru. Man pašam bij zirgs Fricis, divas govis un cits inventārs, tā ka dzīvi uzsākām ar krietnu inventāru. Tomēr vēlāk nācās vēl ļoti daudz iegādāties dažāda lauksaimniecības inventāra. Dzīvē mēs vienmēr pamazām gājām uz augšu, iegādājāmies mašīnas, uzlaboju zemi, iegādājos šķirnes sēklas un t. t. Nekavējās ierasties arī jaunā audze. Pirmā meita – Lidija Skaidrīte piedzima sestdien 9. oktobrī 1926. gadā no rīta. Otra meita – Mirdza Leontīne piedzima otrdien 10. janvārī 1928. gadā no rīta. Trešā meita – Maiga Emīlija – piedzima piektdienas vakarā pirms Vasaras svētkiem 22. maija 1931. g. Nu beidzot gaidītais dēls – Ēvalds Ziedonis – piedzima svētdienas rītā 31. martā 1935. gadā. 1925. gada pavasaris bij agrs un silts, zemi varēja sākt agri strādāt. Raža laukos un pļavās izdevās laba. Šajā gadā piebūvējām kūts galā barības šķūni, dzīvojamai ēkai iemūrēja skursteni un rieres, ielika durvis un logus, ielika grīdas un griestus. 1925. g. 18. novmebrī abi ar Linu ienācām šeit dzīvot. Pirmo ziemu mums kalpone – Paulīne Kauliņa, kura vasarā bij par ganu Āžkalnos. 1926. gada pavasaris bij vēls, pie zemes strādāšanas tika vēlu un raža visiem bija diezgan vāja. Šajā vasarā neko nebūvēju. 1927. gada pavasarī sniegs gan nokusa agri, bet vēlāk bij stipri vēss un lietains laiks. 11. maijā pat uzkrita biezs sniegs. Raža arī nebij visai teicama. Šajā pavasarī uzbūvējām Mazlejas klēti ar vāguzi. Āžkalnos uzbūvējām labības šķūni ar riju. Šajā gadā bija Golveru Emma pie mums par kalponi.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 11:16:29
Atšifrējums

1928. gads bij tā saucamais "slapjais gads". No pavasara sākuma līdz 8. maijam bij apžuvuse, varēja pat slapjākās zemēs strādāt, bet tad palika vēss, sāka bieži līt un reizēm nāca pat sniegs, tā ka zemes darbi apstājās pat sausākās zemēs. Kam stingrākas māla zemes, tas vaj nu nemaz nedabūja iesēt, vaj iesētā labība iznīka un noslīka. Manā smilšainā zemē zaudējumi nebij visai lieli. Vasarāju labība iztrūka ap 30–40 pūru, tāpat kartupeļi izaugtu ap 100 pūri vairāk. Rudzi bij labi, arī āboliņš audzis ļoti labi, tā ka lopbarības pietika. Šajā gadā izbūvēju labības šķūni, kas šajā slapjajā gadā labi noderēja. Tāpat šinī gadā nopirku kartupeļu rokamo mašīnu. 1929. gads bij tāds vidējs gads, raža vidēja, laiks arī tāds ne sauss, ne slapjš. Bij Fogeļu Olga par dienestmeitu. Tēvs ar Ernestiņu Bersei pārņēma no Vainižu Patērētāju b-bas kuļgarnitūru. 1930. bij auglīgs gads. Pavasarī sniegs nokusa agri un jau ap 7. aprīlli varēju sākt zemi strādāt. Sienalaiks gan bij samērā lietains bet toties auga labība. Labība nāca agri gatava. Jau 7. augustā nokūla rudzus Mazllejās. Augustā uznāca ļoti stipra lietus gāze, kas iznesa tiltu pie Strautiņiem – toreiz vēl nebij jaunais tilts un dambis, daudzreiz nācās braukt pāri, kad ūdens smēlās vāģos un gāja pāri vāģu kurvim. Visu novembra pirmo pusi bij silts un ārkārtīgi lietains un atkal iznesa tiltu. Rudzu, vasarāju un kartupeļu raža bij ļoti laba. Toruden valsts sāka iepirkt no zemkopjiem labību. Toreiz vēl nebij Limbažos dzelzceļa un rudzus nācās vest uz Ozolu staciju. Toruden iegādājos radio aparātu. 1931. gadā ļoti ilgi pieturējās biezais sniegs, uznāca liels siltums un nokusa ātri un

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 11:27:31
Atšifrējums

ļoti lielu plūdi ap 23. aprīlli. Pēc tam pieturējās silts laiks, zeme ātri nožuva un zemi varēja drīz sākt strādāt. Biezais sniegs bij izpūdējis rudzu un bij vispārēja rudzu neraža. Man uzauga ap 8 pūri no pūrvietas, bet dažiem bij pilnīgi jāizar laukā. Vasarājs izauga labs. Rudenī agri – sept. beigās – uznāca stiprs sals, kas apsaldēja virsējos kartupeļus, tā ka visi kartupeļi bij jāpārlasa. Šis gads bij tā saucamais "krīzes gads". Sviesta un gaļas cenas nokritās uz pusi, tā ka visiem zemniekiem bij liels naudas trūkums, īpaši lielākiem saimniekiem, kam algotie strādnieki. Šogad es aizvedu visvairāk piena – 2422 kg piena no govs un pārdevu gaļā 10 cūkas. Šinī gadā uztaisīja tiltu un uzdambja ceļu pie strautiņa pāri Braslai, tā kā vairs nav jābaidās, kā plūdu laikā pārbraukt. 1932. gadā ziemā sniega bij maz, pavasaris diezgan agrs, siena laiks sauss, raža vidējā. Rudenī nopirku no Klētnieka kumeļu Ernu. 1933. gads bij samērā sauss, pavasarī sniegs nokusa agri, bet pavasaris bij visai sauss. Arī jūnijs un jūlijs bij sausi, āboliņš un vasarājs īsiņi. Rudzi un kartupeļi labi. Šajā gadā es uzbūvēju pirti-kalti un Āžkalnos uzbūvēja jauno dzīvojamo ēku. 1934. gada ziema bija ar daudziem atkušņiem un sniega nebij daudz. Sniegs nokusa agri. 1. maijā bij +27° C silts un 4. maijā jau ziedēja ievas un 10. maijā jau ziedēja ābeles un ceriņi, 8. jūnijā ziedēja rudzi. Jūnijs bij vēsāks par maiju un 18. jūnijā bij salna, kas apsaldēja kartupeļu lakstus. Siena laiks un tāpat rudzu laiks bij lietaini. Septembra 3 nedēļas bij ļoti siltas un sausas Rudzus šogad pirmo reizi iekuļu pāri par 100 pūriem. Ražas arī labas, kartupeļi auguša vidēji un bij ļoti miltaini. Āboliņš un siens vāji,

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 11:39:49
Atšifrējums

toties atāls auga lieliski. Nopļāvu un izkaltēju 8 lielus vezumus atāla. Šogad iegādājos zāles pļāvēju. Piena cenas pavisam nokritās, par kilo sviesta maksāja tik 70–80 santīmu, tā ka es pārtraucu pienu vest. 15. sept. Limbažos pienāca pirmais vilciens. 1935. gadā sniegs nokusa jau februāra beigās. Martā reizēm uzsniga un atkal nokusa un galu galā pavasars bij diezgan vēls un vēss, jūlijā sauss un rudens lietains. Raža vidēja, saknes vājas. Nopirku cirsmu pie Runeiša par 245 latiem, tur bij malka un baļķi, kurus sazāģēju dēļos. 1936. gads palika atmiņā kā "sausais gads". Nebij nekāda lāga ziema, sniegs nokusa agri un aprīļļa beigās bij jau stipri silts. Pirmās zirņauzas iesēju jau 2. maijā un pārēji labību arī iesēju agri. Pavasaris, vasara un rudens bij sausi. Uzlija gan pārkoņu lietus diezgan bieži, bet pēc tam vienmēr bij sauss un zemi ātri izžāvēja. Viss nāca agri pļaujams vaj novācams. 15. maijā ziedēja ievas. Šinī gadā iegādājos labības pļaujmašīnu, tā kā pļaušana labi šķīrās. Rudzus nopļāva no 20–25. jūlijam un vasarāju no 3–11. augustam. Rudzus nokūlu 6. augustā un vasarāju 3. septembrī. Kartupeļus noņēmām no 11–21. augustam. Labības birums šogad man bij vidējs, tiem kas vēlu sēja bij vājš. Sakņaugu šogad maz. Uzbūvēju cūkkūtiņu, istabas izlīmēju ar tapetēm. Lidija rudenī sāka iet skolā. 1937. gada pavasaris arī bij agrs. Ievas zied ap 14. maiju, ābeles ap 17. maiju. Raža apmierinoša – paauga labi arī āboliņš un kartupeļi. Mirdza sāka rudenī skolā iet. Ēvalds un arī Maiga daudz slimoja. 1938. g. jau priekš Ziemassvētkiem uzkrita biezs sniegs uz nesasalušas zemes, janvārī un februārī bij ļoti biezs sniegs, kas daudziem izpūdēja rudzus. Sniegs nokusa jau marta sākumā. Vasarā un pavasarī lietus bij pietiekoši un rudenī jau bij pārāk daudz.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:01:19
Atšifrējums

Raža bij laba, rudzus iekūlu ap 120 pūru un valstij nodevu 5 tonnas rudzu. Vasarājs, āboliņš, kartupeļi un saknes labas. Ienākumi naudā labi. Mirdza no 10. marta līdz 25. aprīllim bij Limbažu slimnīcā – slimoja ar slapjo plevrītu. Es pats arī pārpūlējos un samaitāju sirdi. 1939. agri nokusa sniegs, bij kailsala un atkusnis, tā kā ļoti stipri iznīcināja āboliņu. Man iznāca tik 15 kaudzes. Pavasaris pavēss un lietains, bet jūlijs, augusts un septembris ļoti sausi, lietus reti uzlija. Arī oktobrī un novembrī maz nokrišņu, tik uz Ziemassvētkiem sanāca biezs sniegs. Rudzi šogad man atkal iznāca 120 pūru, arī auzas un kartupeļu diezgan. Pats es stipri mocījos ar sirdi – kad tik dabūju aukstumu vaj ko celt, tad bij grūti. Pa vasaru – silto laiku gan varēju strādāt un savu zemi apkopt. 1940. gads. Janvāris un februāris noturējās ļoti auksti ar dziļu sniegu. Sals daudzreiz sniedzās pāri 30° C un dažas dienas pat bija pāri 40°. Tāpat marta mēnesī bij stingra ziema. Ar sliecēm brauca līdz pus aprīllim. Sniegs nokusa palēnām un lieli plūdi nebija. Līdz pat Jāņiem bij vēss un sauss laiks. Pa siena laiku un visu rudeni bij stipri lietains un aizkavēja darbus. Lielais sals nosaldēja visas ābeles. Ja es nebūtu pasteidzies apzāģēt, varbūt kāda būtu vēl atdzīvojusēs. Pļavās siens un tīrumā āboliņš bij pavisam vājš. Rudzi man un tāpat citiem kaimiņiem paauga vareni. Rudziem man bij rekordbirums – 52 maisi ap 135 pūri, auzas 65 maisi – 150 pūru no 6 pūrvietām. Kartupeļi un saknes labi auguši. Latvijai šis bij liktenīgs gads, ienāca krievu karaspēks un nodibinājās padomju

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:08:43
Atšifrējums

vara, kas līdz pamatiem sagrozīja visu agrāko valsts iekārtu. Krietnu cilvēku vietā pie varas tika dažādi sliņķi un saules brāļi. Cenas precēm tik paaugstinātas un preces bij maz dabūjamas. Man pa ziemu ar veselību gāja diezgan grūti, bet vasarā varēju zemi apkopt. 1941. gads. Bij auksta, dziļa un gara ziema, vēl 19. aprīllī aizbraucu uz skolu ar ragavām. Pavasaris līdz pat Jāņiem bij vēss un sauss. Jūlijs, augusts un septembris bij karsti ar stipriem pērkoņu negaisiem. Rudens atkal sākās agri, jau 15. oktobrī bij ragavu ceļš. Jau novembrī sākās stiprs aukstums. Raža bij pavāja, graudi sīki un viegli. 22. jūnijā sākās karš starp Vāciju un Padomju Savienību, ko lielākā daļa latviešu ar nepacietību gaidīja. No kara mēs šeit Vainižos maz ko dabūjām redzēt, jo krievus drīz vien aiztrieca projām. 1942. gadā vācieši atkal ielauzās tālu Krievijā līdz Volgai un Kaukāzam, bet gada beigās atkal bij spiesti sākt atkāpšanos. Šis gads pagāja zem kara ietekmes – viss ir normēts, brīvā tirgū neko pirkt nedabū, bet slepenā maiņas tirdzniecībā vēl viss kas bij dabūjams. Pagājušā ziema bij stipri auksta, vairākas dienas sals bij pāri 30°, un sniegs pastāvēja līdz pus aprīllim. Pavasaris bij vēss un sauss. Ievas sāka ziedēt 29. maijā un rudzi 27. jūnijā. Ap pusjūniju palika silts un lietains laiks tā kā labība un kartupeļi paauga apmierinoši, vienīgi siens un āboliņš iznāca pavisam maz. Aprīļļa sākumā es saslimu ar plaušu karsoni un nogulēju uz gultas 3 nedēļas, no tām 2 nedēļas slimnīcā un aprīļļa un maija mēnesī biju darba nespējīgs. Puisis – Alfreds Plotnieks – dzīvoja pie manis 1,5 mēnešus un apstrādāja laukus.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:17:15
Atšifrējums

1943. gadā sniegs bij tik janvāra un februāra mēnešos, novembrī un decembrī silts. Vasara bij samērā vēsa, siena laiks lietains. Bij ilgi lietus periodi un tad atkal sausuma periodi. Āboliņš paauga ļoti labi. Rudzi cieta no pelējuma un mākslīgo mēslu trūkuma un raža bij diezgan maza ap 30 maisu. Kvieši un mieži labi. Auzas cieta no rūsas un bij vieglas. Kartupeļi labi auguši. Maigai bij laimīga aklās zarnas operācija – bij slimnīcā no 28. aprīļļa līdz 30. maijam. Mirdza pabeidza pamatskolu. Lidija gāja Umurgas lauksaimniecības skolā. Kara laikos sākās vāciešu atkāpšanās visās frontēs. Iesauca kara dienestā latviešu jaunekļus un vīrus no 1915.–1924. g. dzimušus. Rudenī nodevu zirgu – balto Frici – gaļas normā, viņš bij slims ar "baušlagu" un nebij vairs darbā lietojams. 1944. gadā nebij nekāda lāga ziema, tik līdz pus janvārim, kad sniegs nokusa, tad atkal reizu reizēm uznāca, bet nekāda lāga braukšana nebij. Pavasaris arī nebij nekāds lietains un vēss – ievas ziedēja maija beigās. Vasara un rudens diezgan labi. Rudenī vācu karaspēks atkāpās un ienāca Sarkanā Armija. Septembra sākumā mums bij ierakumus taisīt Mazstraupes pagastā aiz Elles purva. Tur nostrādājām divas nedēļas: atkāpjoties vācieši tur nemaz neapmetās. Krievi ieveda atkal savu kārtību, dalīja zemi – šoreiz pa 15 hektāriem, bij jābrauc nebeidzamās šķūtīs un jādod dažādi produkti. Visus jaunākos vīriešus mobilizēja kara dienestam un vecākiem vīriešiem bij meža darbos un pie dzelzceļa būves. Es nostrādāju pa mežu no 1945. gada 6. februāra līdz 20. martam. Papriekš biju pie koku ciršanas un vēlāk pie izvešanas no Dikļu meža un Dikļu staciju.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:30:03
Atšifrējums

1945. gada ziema nebij visai bārga un sniegs pa vidam, kas nokusa palēnām un nebij lielu plūdu. Pavasars bij pavēss un vasara un rudens lietaini. Ražas ziņā šis gads bij sliktāks par pagājušo gadu. Āboliņš uzauga pavisam maz, tāpat labība un kartupeļi mazāk. Piena šovakar bij maz, bij tikai 3 slaucamās govis un no tām divas ālavas. Pavasarī viena govs nobeidzās un viena grūsna tele noslīka, tāpat nobeidzās kumeļš un nodega pirts. Daudzi aizsargi tika notiesāti spaidu darbos un citi šur tur bēguļo. 1946. ziema nebij visai un sniega arī ne visai daudz, tāpat kā iepriekšējā gadā. Vasara vēsa, maz dabūju sauļoties. Decembrī brauca ratiem, ka kūpēja vien. Raža ne visai laba. Āboliņš gan paauga labi, tāpat rudzi un kvieši, bet no auzām nebij nekā, saēda rūsa un nokņāpu gar zemi. Pūrs auzu svēra tik ap 24 kilo. Krievijas dienvidos šovasar sējumi izdeguši, tur ir bads. Spieda mums nodot labību virsnormā un pārdot valstij iepirkumos. Šovasar Lidija un Mirdza izgāja iesvētīšanas mācībā un 28. jūlijā Umurgas baznīcā tika iesvētītas. Mirdza septembrī pārgāja uz Rīgu mācīties frizieres amatu. Maiga pabeidza pamatskolu un rudenī sāka apmeklēt vidusskolu. 1947. gadu var saukt par sauso gadu, jo nokrišņu bij maz. Ziema bija diezgan auksta, bij pat 35° sals. Sniegs pietiekoši uzkrita tik ap februāra vidu, baļķus no Melnā meža uz Dauguļiem veda pa pusmelnu zemi. Pavasaris bij sauss, zemi sāka strādāt diezgan agri un apsējās agrāk kā citos gados. Tāpat vasara un rudens līdz novembrim bij sausi. Sevišķi vāja šogad bij āboliņu un siena raža. Āboliņš kailajā ziemā izsala. Izauga tik 18 kaudzes no 9 pūrvietām, tas pats skābenes un

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:43:12
Atšifrējums

baltās puķes. Atāls neauga un zirgi un govis dzīvoja pusbadā. Labība bij vidēja, salmi bij īsi, bet graudi sausi un svarīgi. Kartupeļi maz un maziņi, no saknēm arī nav nekā. 1948. gadā bij silta ziema. Sniegs nokusa marta sākumā, vēl jau reizēm uznāca sniegs, bet atkal nokusa. Es sāku zemi strādāt 19. aprīllī. Sēšanu sāku 7. maijā un drīz tiku ar sēšanu galā. Vasara bij izdevīga labības augšanai. Rudens arī bij labs un līdz Jaungadam sniega uz ilgāku laiku nebij. Raža paauga laba. Šajā gadā zemniekus spieda nodot agri pirms termiņa labību – kviešus un auzas – lika sadzīt vairākiem kaimiņiem kopā tik, cik vajadzēja, lai izpildītu norma un tad atkal brauca uz citu vietu. Pārējo labību varēja kult vēlāk. Tāpat kartupeļus steidzināja nodot, veda ar auto uz dobi. Lauksaimniecības nodoklis bij uzlikts ļoti augsts, tā: Vec-Dreimanim 20000 rubļu un Liel-Ķītam 22000 rubļu, kas nevarēja maksāt, tiem aprakstīja mantu un dažus ielika cietumā. Mūsu partorgs kādā sapulcē izteicās, ka "kulakus" ielikšot kuverā un aizsūtīšot uz Sibīriju, žēlastības nebūšot. Meža kokmateriālus sacirtām jau novembra sākumā. Es ar Lidiju izcirtām 63 ciešmetru Ķirbižu mežā. Izvešanu sāka decembrī, bet nebij ziemas ceļu. Pāris reižu aizbrauca ar zirgu uz vešanu, bet sniegs atkal ātri nokusa un bij jābrauc mājās. Man bij jāizved 40 kub. metri, kurus izvedu nākošā gada febr. Bij jāizbraucas 6 reizes turp ar zirgu, pēdējo reizi vedu ar ratiem. 9. februārī nodega Vainižu pamatskola; pēc tam skola pārgāja uz pagastnamu un izpildu komiteju uz Kļaviņiem. 5–7. martā mums izdeva padomju pases.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 12:53:56
Atšifrējums

Mirdza izmācījās par frizieri un sāka strādāt patstāvīgi. Rīgā šos pēckara gados bij grūtības ar pārtiku, mums bij jādod Mirdzai un jāpārdod Zalcmaņiem daudz gaļas, kartupeļu, miltu, putraimu un citu pārtikas produktu. Turpat citi rīdzinieki braukāja apkārt pa laukiem iepirkdami lauku ražojumus savai iztikai. Rudenī sāka rakstīt laikrakstos un stāstīt sapulcēs par kolhoza labumiem un aicināt zemniekus dibināt kolhozus, bet atrada maz dzirdīgas ausis. Nodibinājās arī pirmie kolhozi Latvijā. 25. martā 1949. gadā – latviešu tautas sēru diena. Pa nakti piebrauca klāt čekisti un vietējie varas vīri, pavēlēja sakrāmēt līdzņemamas mantas un braukt šiem līdzi. Cilvēki no uztraukuma paķēra līdzi dažādas mantas, bieži visvajadzīgākās atstājot mājā. No mūsu pagasta aizveda kādas 70 personas: Lielķītu, Mazķītu, Osv. Varblanu, K. Liepiņu, J. Krauļi, Tāšu Pīkšēnu, Viķenu, Selkeļu Rīmeru, Krocas, Jaunzemu, Lidmeņu brāļu Ernestu, brāļa sievu Grietu ar ģimeni un vēl citas. Ar zirgiem aizveda līdz Umurgai un no turienes ar auto uz Valmieru un tālāk pa dzelzceļu uz Sibīriju, Omskas un Tomskas un dažus arī uz Amūras apgabaliem. Agrāk lasīju grāmatās ka Āfrikā ķēruši nēģerus veduši uz Ameriku un pārdevuši par vērgiem. Neticami ka XX. gada simtenī varēja šādas lietas notikt. Bez kaut kādas tiesas un izmeklēšanas daži varasvīri sastāda viņiem nepatīkamo personu sarakstu, daudzas ģimenes nemaz nebij ievestas "kulaku" sarakstā un dažus tā dēvētos "kulakus" atstāja mierā. Palikušo sēklu un pārējo

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 13:05:36
Atšifrējums

labību aizveda uz Limbažiem valsts noliktavās un mēbeles saveda vienkopus un pārdeva. Pēc šādām briesmām visi pārējie zemnieki bij nobijušies un vairs nedrīkstēja pretoties kolhoziem, jo baidījās no otrreizējās izvešanas, kā to piedraudēja kādā sapulcē komunīsts Bāliņš. Vainižu pagastā nodibinājās pavisam pieci kolhozi: "Drosme", "Progress", "Draudzība", "1. maijs" un mūsējais "Jaunā dzīve". Mūsējo kolhozā par pr-ja bij izraudzīts Ziedkalna dēls Vilis Pētersons un par rēķinvedi pieņēma manu meitu Lidiju. Iztrūkstošā sēkla bij atkal jāved uz rudens atdošanu no Limbažiem atpakaļ. Pirmo pavasari mēs strādājām dūšīgi, iztikām bez trakotru palīdzības. Pavasaris bij agrs un izdevīgs, apsējām labi. Jūlija un augusta mēneši bij lietaini, visas pļavas nevarējām nopļaut. Rudzi bij pavāji, bet vasarāja raža laba. Milzum daudz labības bij jānodod valstij, tāpat piespieda nodot traktoru stacijai, lai gan tā mūsu kolhozā neko nedarīja, bez tam kādas 15 tonnas labības bij jānodod virs plāna. Tomēr ar visu to uz izstrādes dienu varēja izsniegt 2,7 kg labības, 4 kg kartupeļu un 1,25 rbļ. naudā. Tādu apmaksu turpmākos gados vairs nevarēja sasniegt. 1949.–50. gada ziemā mūsu kolhozam bija jāsacērt 1900 ciešmetri kokmateriāla Salacas pagastā pie Zonepes stacijas. Es arī braucu 3 reizes uz turieni pa dzelzceļu un beidzot ar zirgu. Kolhozā bij daudz vairāk jāstrādā, kā savā bijušā individuālā saimniecībā , brīva diena reti kad gadījās un par visu lielu darbu saņem tik niecīgu apmaksu. 1950. gadā atkal bij agrs pavasaris, ievas ziedēja ap 8. maiju. 2. maijā mūsu

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 13:20:30
Atšifrējums

kolhozs sāka sēšanu un sēja un stādīja līdz 15. jūnijam. Jūlijā iesākās mazo kolhozu apvienošana, Vainižu pagastā palika divi kolhozi – mūsējais "Uzvara" un Ždanova vārdā nosauktais. Par kolhozu pr-ju nāca Dobrovs, rēķinvedi Ķillis, Lidija bij par uzskaitvedi un Vilis pr-ja vietnieks un noliktavas pārzinis. Raža šogad vēl bij tīri laba un paspējām arī novākt, daudz labības bij jānodod valstij. Uz darba dienu iznāca 2,4 kg labības, 1 kīlo kartupeļu un 1,29 rbļ. naudā. Šajā gadā šādi notikumi ģimenes dzīvē: Maiga pabeidza vidusskolu un rudenī iestājās medicīnas māsu skolā pie IV. Rīgas pilsētas slimnīcas, Ēvaldam bij aklās zarnas operācija, Limbažu slimnīcā bij no 29. jūlija – 12. augustam, Mirdzu ievainoja automobilis, kas to bij piespiedis pie mājas sienas. Ievainota kāja un drusku saspiestas krūtis. Lidijai 6. novembrī. piedzima meitiņa Ārija un viņa sarakstījās ar Vili Pētersonu, viņi dzīvoja pie mums līdz pavasarim un tad pārgāja dzīvot Āžkalnos. Pa ziemu kolhozam bij jāsacērt 2400 ciešmetri koksnes un jāizved 1300. Tur pagāja kādi 3 mēneši. 1951. gadā zemi varēja sākt strādāt diezgan agri, bet pavasaris līdz pat Jāņiem bij vēss, apsala pat ābelēm, ķiršiem un pat jāņogām ziedi un bij vāja ābolu un ogu raža. Rudzu raža bij vāja, vasarāju apmierinoša. Par izstrādes dienu izsniedza 2 kilo labības un 54 kapeikas naudā. Ēvalds pabeidza pamatskolu un sāka iet Limbažu vidusskolā, dzīvoja internātā. 4. febr. nodega ciema padomes ēka Kļaviņi un ciems pārgāja uz Strautiņiem. Tāpat nodega 3. septembrī skaistais Umurgas biedrības nams, un dažas dienas agrāk nodega Pociema lauksaimniecības biedrības nams. 1951–2. gada ziemā kolhozam bij jacērt un jāved kokmateriāli Raunas pagastā, jāved uz Dzērbenes staciju.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 13:45:37
Atšifrējums

1952. gada pavasarī arī varēja agri sākt zemi strādāt. Pavasaris bij vēss, rudens lietains. Ražas novākšana ievilkās vēlu un kūlām vēl nākošā gada februārī. Daži hektāri kartupeļu palika nenovākti. Uzkrita biezs sniegs uz nesasalušas zemes, nenoņemtie kartupeļi vēl bij lietošanai derīgi – raka priekš kolhoza lopiem. Par izstrādes dienu 1,5 kg labības un viens rublis naudā. Meža darbi Sveiciemā un Kirbižos. Es pāri mēnešu biju pie kokmateriālu izvešanas, biezā sniega un nesasalušas zemes dēļ stipri nomocījos un sabeidzu veselību. 26. febr. 1952. Lidijai Āžkalnos piedzima puisēns, kurš nākošu gada janvāra sākumā nomira un 10. janvārī to paglabāja Umurgas kapos. Maiga pēc med. māsu skolas beigšanas dažus mēnešus bij darbā Preiļu rajonā un no 1. decembra 1952. g. sāka strādāt par medicīnas māsu jaunatvērtā Vidrižu lauku slimnīcā. 1953. gada pavasarī biezais sniegs ātri nokusa, zeme drīz vien apžuva un varēja zemi strādāt. 14. aprīllī jau sēja pirmās auzas. Ap 7to maiju uznāca sniegs un apmetās auksts, tāpat maija beigās bij salnas un vēss laiks. Sēšanu nobeidza jūnija sākumā. Zirgi bij ļoti vāji, sējas laikā vairāki zirgi vairs nespēja vilkt un bij jāatbrīvo no darba. Rudens bij silts un lietains, kartupeļus paspēja norakst, bet ar kulšanu nenieka. Uz darba dienu tik 700 grami labības un 1 rublis. Meža ciršana bij Pociema mežā – izcirtām jau decembrī. Kolhozs gājis stipri uz leju. No hektāra caurmērā izkulti 6,6 centneri labības, piens izslaukts 1300 litri no govs. Naudas ieņēmumi arī daudz mazāki. 1954. nebij nekāda bieza ziema, sniegs nokusa jau ap pus martu, bez aprīlli un maijā bij biežas nakts salnas. Ievas ziedēja ap 18. maiju. Ābeles ziedēja ap 26. maiju, visas bij pilnas

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 13:54:27
Atšifrējums

ar ziediem. Rudenī bij bagāta ābolu, ķiršu un jāņogu raža. Es līdz 21. maijam gāju kolhoza darbos, tad paliku slims ar sirdi. No 1.–21. jūnijam biju Limbažu slimnīcā, tur man maz ko varēja palīdzēt. Atlaižot no slimnīcas ārste Viļuma man teica "Nekāds spēka vīrs vairs nebūsiet, labi ja varēsit lēnām pastaigāt un kādu vieglāku darbiņu pastrādāt." Tā jau arī ir. Līdz ko drusku reizēm pastrādāju ir grūti ar sirdi, un vēlāk ar plaušām kas no zāļu lietošanas arvien vairāk tiek sabojātas. Vairākas reizes domāju ka nupat gals man ir klātu, bet izrādījās, ka pēdējā stunda man vēl situsi. Noslimoju visu 1955. gadu un šodien ir 1956. gada 19. aprīllis. Daudz gan viens nevaru – kādu gabaliņu pastaigāt. Sirds, plaušu artērija ķepē ciet, nepiegādā asinis plaušām. Zāles "jodots" ko lieto pret artēriju pārkaļķošanu atkal nepanes plaušas, kuru pūslīši ir stipri paplašinājušies. 1955. gada ziema nebij nekāda bārgā, bet pavasari gan ļoti nokavējās. Sniegs nokusa tik aprīļļa beigās. Maija mēnesī bij stipras lietus gāzes un upe 4 reizes pārplūda. Zemes darbi ļoti nokavējās. Vasara bij ļoti silta un arī sausa, tāpat rudens silts, tā kā dabūju novākt ražu. Decembrī gan sakrita biezs sniegs un uznāca stiprs sals. Kartupeļi mums pašiem izauga ļoti labi, arī saknes pietiekoši. Jāņogu daudz, ābolu gan maz. Par 1954. gadu kolhozs uz darba dienu deva 230 grami labības un 2 rubļi naudā, par 1955. g. 600 grami rudzu un 39 kapeikas naudā. Visi kolhoznieki palika kolhoza parādnieki. Līna audzēja kopā priekš kolhoza 0,5 ha cukurbietes tepat aiz mūsu kūts. Es palīdzēju ravēt un retināt un rudenī nodarināt. Iznāca tik 2300 kilogrammu bietes.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 14:04:41
Atšifrējums

Jāsaka, ka daudzos pushektāros pat tik daudz neievāca un dažviet palika bietes nenovāktas. Pavasarī par kolhozu pr-ju ievēlēja agrāko Limbažu rajona prokuroru Odriņu, bet ko šeit vairs var pats labākais pi-js ko izlabot. 14. oktobrī mūsu dēls Ēvalds aizgāja kara dienestā. Viņš tika nosūtīts uz Staļingradu sakarnieku pulku mācību rotā. 1956. gads atkal bij "slapjais gads". Dziļais sniegs nokusa tik aprīļļa beigās, vēl 6. maijā vietām pakalnēs bij redzams sniegs. Zemes darbi sākās vēlu. Visa vasara un rudens ļoti lietaini. Visi lauku darbi ļoti aizkavējās, daudz pļavu palika nenopļautas. Palika nenoraksti 20 hektāru kolhoza kartupeļu, jo jau 29. oktobrī stipri sasala zeme un 5. novembrī uznāca sniegs. Pats es pa vasaru un rudeni varēju cik necik palīdzēt sievai pie darbiem mājās – palīdzēju apkopt kartupeļus un dārzeņus, ievākt sienu un noraku lielāko daļu no saviem kartupeļiem. Sākot ar novembri esmu pavisam darba nespējīgs un mani drīz aiznesīs uz kapu kalniņu. Šo rakstu 14. dec. 1956. gadā. Mans brālis Alfrēds dzimis 3. jūlijā 1898. gadā. Skolā gājis trīs ziemas. Kara dienestā iesaukts 1917. gada pavasarī. Dienēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka sapieru komandā. Vēlāk, komunistu varas laikā bij iesaukts 16. latviešu pulkā. Nacionālajā armijā dienējām kopā Latgales partizāņu pulkā. Kopā ar brāli Arturu izbūvēja Āžkalnos jaunas labas ēkas. Dabūja no tēva pusi no Āžkalnu zemes. 1932. gada 14. februārī apprecējās ar Margaritu Tomaševic. Viņu meita Biruta dzimusi 3. oktobrī 1933. gadā un meita Ārija 15. decembrī 1937. g. Darbojās līdzi pagasta biedrībā korī un kā aktieris. Tāpat bij aktīvs aizsargu nodaļas dalībnieks – īsts nacionāls latvietis. 1945. gada janvārī boļševiki viņu apcietināja, esot notiesāts uz 15 gadiem. Šajā pašā gadā viņš miris Ziemeļos kaut kur ap Vorkutu. Vieglas smiltis! Sievu un bērnus 25. martā 1949. gadā aizveda uz Sibīriju. Manta visa tika izputināta.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 14:15:57
Atšifrējums

Brālis Arturs dzimis 1901. gada 30. sept. Skolā gājis trīs ziemas. Pusgadu kopā ar mums vecākiem brāļiem pusgadu dienēja Latgales partizāņu pulkā un vēlāk gadu obligātā kara dienestā. Kopā ar brāli Alfrēdu uzbūvēja jaunas ēkas, meliorēja pļavas un labi iekopa zemi Āžkalnos. Bij aktīvs sabiedrības darbinieks pagasta biedrībās un aizsargu organizācijā. 22. februārī 1925. gadā apprecējās ar Alvīni Labari, dzimušu 1906. gadā. Viņu meita Rasma dzimusi 2. okt. 1936. g. Beigusi Limbažu vidusskolu 1955. g. Pēc boļševiku uzvaras 1944. gadā brālis Arturs pāra gadus strādāja kādā Rīgas rūpnīcā un vēlāk pats pieteicās un tika notiesāts uz 25 gadiem katorgā. Dabūja izciest pāri pa 7 gadiem, kad uz amnestijas pamata tika atbrīvots un tagad strādā Rīgā. Zeme tika atņemta un manta konfiscēta jau 1944. gadā. Brālis Ernests dzimis 1910. gada 16. aprīllī. Apmeklēja Vainižu pamatskolu un pabeidza Rozulas 6 klašu pamatskolu. Mācījās arī Limbažu vidusskolā 2 gadi. Tad bij ilgāku laiku slims un vidusskolu vairs nepabeidza. Strādāja kā kuļgarnitūras vadītājs un vēlāk pats bij kuļmašīnas īpašnieks. Tepat viņš iegādājas zāģu gateri. Tomēr melnais darbs pie mašīnām viņam nebij pa prātam, tamdēļ viņš palika par kanceles darbinieku. Nolika pagasta darbveža palīga un vēlāk pagasta darbveža eksāmenu. Bij darbveža palīgs Vainižos un vēlāk pagasta darbvedis Augstrozes pagastā. 1944. gadā boļševikiem atgriežoties bij darbveža amats jāpamet un gadu pusotru viņš bēguļoja, tad pieteicās milicijai. Pie tiesas gan viņu nesauca. 1935. gada 1. janvārī viņam bij kāzas ar Veltu Āboltiņu dzimušu 1914. gadā. Velta beigusi Limbažu vidusskolu. Viņiem ir bērni: meita Dzidra dzimusi piektdien 17. aprīllī 1936. gadā, dēls Juris, dzimis 1938. g. 25. martā arī piektdienā un meita Māra dzimusi 1945. vaj 1946. gadā. No 1944. gada rudens viņu ģimene dzīvoja sievas jaunsaimniecībā Vainižu Purmaļos.

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-33-1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-10-25 14:26:16
Atšifrējums

1949. gada 25. martā latviešu izvešanas laikā Ernesta sieva ar bērniem, tēvu un māti un vecmāmiņu tika aizvesti uz Sibīrijas Tomskas apgabalu. Ernests pats vaj nu nebij mājās vai aizbēdzis kur citur un palika neaizvests. Tomēr pēc gada viņš pats labprātīgi par savu naudu aizbrauca uz Sibīriju pie savas ģimenes. Mājās visa iedzīve un inventārs tika pārdoti un izputināti. Sibīrijā nomira un apglabāti Veltas vecāki un vecmāmiņa. Pati Velta saslima ar dzemdes vēzi un meita Dzidra ar locītavu reimatismu. 1956. gadā martā Ernests ar sievu un bērniem pārbrauca no Sibīrijas savā mājā Purmaļos, iestādamies kolhozā. Kolhozs viņiem deva slaucamo govi un citāda veida palīdzību. Velta jau bij neārstējami slima, vēl nomocījās visu varu un 7. novembra rītā 1956. gadā viņa nomira. Svētdien 11. novembrī viņu paglabāja mūsu ģimenes kapu nodalījumā. 1956. gada septembrī no Sibīrijas pārbrauca arī brāļa Alfrēda sieva Margrieta ar abām meitām. Biruta Sibīrijā ilgi slimojusi ar kājas kaula tuberkulozi un labā kāja viņai ir nespēcīga. Viņa apmetās uz dzīvi Rīgā pie mātes māsas Klabienes. Grieta ar jaunāko meitu Āriju palika uz dzīvi savās mājās un tagad kopj grupu kolhoza slaucamo govju. No kolhoza viņai deva govi, sienu un drusku labības.

Atšifrēt tekstu
Atvērt

Ziņas par mūsu dzimtu.

Jānis Andreja d. Golvers 1956. g. Ziņas par mūsu dzimtu.Gribu šeit uzrakstīt dažas ziņas par mūsu – Golveru dzimtu. Ceru ka maniem bērniem būs interesanti palasīt par savas dzimtas tēviem un vectēviem. Man tagad žēl ka es neizvaicāju savu tēvu par viņa tēva un vectēva dzīvi un darbību. Ar man daudz kas palicis nezināms. Agrāk mūsu vectēvi dzīvojuši tagadējās "Mežleju" mājas vietā šaipus vītoliem, es vēl tur izlauzu akmeņus no agrākā mājas pamata. Otrā pusē atradušās "Suitu" mājas. Tā ap 125 gadu atpakaļ toreizējais Vainižu muižas īpašnieks šīs abas mājas muižai. "Muižperi" – tā agrāk saukušās šās mājas. Ļaudis uz tagadējo "Āžkalnu" māju vietu un "Inku" ļaudis uz tagadējiem Jaunķēņiem. Mans vectēvs gan sūdzējis Rīgā un Pēterburgā gribēdams dabūt mājas atpakaļ, bet neko nepanācis. Muižas īpašnieks nomiris bez tuvākiem mantiniekiem un Vainižu muiža pārgājusi valsts īpašumā kā "kroņa" muiža. Jaunajā vietā no sākuma mājas sauktas vecajā vārdā, bet vēlāk pārdēvētas par "Āžkalniem". Tur bijis liels kalns no kura pagastu ļaudis veduši granti ceļu labošanai. Pa šo kalnu ganījušies un lēkājuši vectēva āži un kazas un no tā arī mājas iesauktas par Āžkalniem. Kā cēlie mūsu dzimtas uzvārds Golvers? Mans brālis Ernests domā ka tas atvasināts no vācu vārda "Goldvekr", es domāju, ka tas cēlies no vārda "galva" vaj "golva". Vectēvs un viņa tēvs bijis ilgus gadus par pagasta vecāko un tad uzvārdu došanas laikā pieņemts uzvārds "Galvers" jeb "Golvers". Mans vectēvs Klāvs bijis enerģisks vīrs, kas nevarējis ar muižu sadzīvot. Viņš kopā ar vairākiem citiem Valmieras apriņķa pagastu vecākiem braucis uz Pēterburgu iesniegt ķeizaram sūdzību par nekārtību un nelikumībām no muižnieku puses. Šis pagastu vecāko brauciens taisnību meklēt ir aprakstīts Augusta Deglava romānā "Rīga". Tur vectēvs attēlots kā ar lielu, biezu, mēlnu bārdu un matiem apaudzis enerģisks zemnieks, kas kvēli sūdzējies par netaisnību. Ziemas laikā atpakaļ no Pēterburgas braucot vectēvs stipri saaukstējies dabūjis plaušu karsoni un nomiris laikam 1872. gadā ap 45 gadus vecs. Uz viņa kapa krusta Umurgas kapsēta ir uzraksts ar viņa dzimšanas un miršana datiem. Pēc viņa nāves saimniecību vadījusi viņa sieva, mana vecmāte. Viņu es drusku atceros kā lieku niknu sievieti kurai bija grūti pa prātu izdarīt. Viņas mātes uzvārds bija "Krūze", bet kristīto vārdu, diemžēl, es neatceros. Viņa nomira ap 1898. gadu, kādus tīs gadus gulēja uz gultas, jo ķermeņa labo pusi bij ķērusi trieka. Viņai jau arī nav klājies viegli vīram jaunam nomirstot palika 6 bērni no 2–14 gadu vecumā. Kā viņa spēja tos visus izaudzināt, vecāko dēlu Jāni izskolot par mācītāju un divus jaunākos dēlus Mārtiņu un Klāvu izvadīt agrāk sauktā "Kreicskolā". Viņai bij 6 bērni, dēli: Jānis, Andrejs mans tēvs, Mārtiņš un Klāvs un meitas: Marija un Kristīne. Vecākais dēls Jānis, pabeidza Tērbatas universitātes teoloģijas fakultāti. Mācītāju vietu Latvijā viņš nevarēja dabūt, jo toreiz noteikšana par mācītāju vēlēšanu piederēja baroniem un tie latviešus mācītāja amatā labprāt nelaida. Tēvocis bija par mācītāju Odesas vaj Kijevas kara apgabalos un laikam apkalpoja arī turienes ev.-luterāņu draudzības. Viņš bij precējies kādu vācu ārsta meitu v. Dornburg, kura dabūja pūrā kādu muižiņu Besarābijā. Viņiem bija divi dēli, kuri gan skaitījās par vāciešiem. Tēvocis nomira jauns, braucot pavasarī amata darīšanās pāri upei, ielūzis caur ledu upē, pamatīgi izmērcējies, saaukstējies, saslimis un ar to pašu nomiris. Viņu es drusku atceros, jo viņš bija atbraucis Āžkalnos uz savas mātes bērēm. Tēvocis Mārtiņš pabeidzis "kreicskolu" izmācījies par melderi, rentējis dzirnavas vairākās vietās, pēdīgi bij iepircis dzirnavas Latgalē kaut kur pie Krāslavas, bij precējies, palika viena meitiņa, kura arī drīz pēc viņa nomira, dzirnavas mantoja viņa sieva, kura apprecējās otrreiz un tā dzirnavas pārgāja svešās rokās. Šis tēvocis tāpat nomira diezgan jauns. Cik atceros, viņa dzirnavas sauca par "Baltiņu" dzirnavām. Tēva brālis Klāvs tāpat palika par dzirnavnieku, rentēja dzirnavas leišos un poļos, īsi priekš 1914. gada kara bij sarunājis pirkt kādas dzirnavas Polijā un daļu naudas iemaksājis, uznākot karam 1915. gadā atbēga pie mums un Āžkalnos nodzīvoju kādu gadu, tad sameklēja kādas dzirnavas Porchoras apriņķī Pleskavas guberņā. Tur pie viņa 1918. gadā es nodzīvoju trīs mēnešus, kamēr tiku šurp uz Latviju. Latvija toreiz bij ieņemta no vāciešiem. 1920. vai 1921. gadā tēvocis ar sievu un dēlu Nikolaju repatriējās uz Latviju, kādu laiku dzīvoja pie mums un tad sameklēja darbu kādās dzirnavās jūrmalā. Viņš nomira Tūjas Melbāržu dzirnavās 1933. gadā, mani brāļi viņu atveda no turienes un paglabāja Umurgas kapos 4. jūlijā blakus savam tēvam Klāvam. Dēls Nikolajs dzīvo pa Rīgu. Tēvoča sieva Paulīne bij latgaliete agrāk kalpojusi pie viņa par saimnieci. Tēva māsa Marija apprecējusies ar kaimiņu Kliesmītes pusmāju saimnieku Jāni Jeršu. Vīram dzīvam esot viņi dzīvoja diezgan turīgi, bet pēc vīra nāves viņai gāja diezgan pagrūti. Viņai bija diezgan daudz bērnu, bet vairāki nomira maziņi. Palika 3 bērni, dēls Gotfrīds, kurš, kā vienīgais dēls bija diezgan izlutināts. Viņš bij dzimis ap 1902. gadu, kara dienestā Liepājā kalpojot bij dabūjis venērisko slimību, kas neatturīgi dzīvojot vienmēr progresēja un nevarēdams sāpes izciest viņš 1923. gada 28. februārī nošāvās. Meita Zelma dzimusi 1893. gadā, apprecēja kādu rīdzinieku Brēdi, ar kuru dažus gadus kopā sadzīvojuši izšķīrās. No šīs laulības palika viens dēls, kurš 1944. gadā krita kaujās latviešu leģionā vācu pusē. Viņš bij arī precējies un paliks viens puisēns, ko Zelma tagad audzina. Zelma otrreiz apprecējās ar manu bijušo kara biedri Jāni Virsi no Vitrupes, viņš stipri rausta valodu. Viņiem ir dēls Kārlis kurš ir tāds garā vājš. Meita Melānija apprecējās ar Eduardu Antonko no Stalbes. Bij divi dēli. Vecākais Žanis krita kaujās Sarkanā Armijā 1945. gadā. Otrs dēls Elmārs apprecējis Hildu Kārkliņu, viņiem ir dēls Ēvalds dz. 1955. Tēva jaunākā māsa Kristīne bij precējusies ar kādu rentnieku Mārtiņu Cauci. Tas bija drukns vīrs ar melnu bārdu. Dažus gadus viņi dzīvoja kā rentnieki Āžkalnos, pēc tam dažādās mājās tuvākā apkārtnē. Caucis mira gadā Kārkliņu mājās. Viņiem bij 4 meitas un 1 dēls. Dēliņš jau maziņš sadega ugunsgrēkā kādā būdelē netāļ no Umurgas pagasta centra. Vecākā meita Vera precējusies ar Vidrižu jaunsaimnieku Gulbi, otra meita Vilma palika neprecēta, trešā meita Milda precējusies ar Kalnmuižas jaunsaimnieku Kalsonu. Ir 2 dēli un 2 meitas. Jaunākā meita Zelma precējusies ar amatnieku Jāni Vankeru un agri palika atraitne. Viņai ir vairāki bērni, bet cik īsti, to nezinu. Tā nu esmu par tava tēva brāļiem un māsām šo to uzrakstījis un nu mēģināšu pastāstīt par savu tēvu Andreju Klāva d. Golveru. Viņš dzimis kā savu vecāku otrais dēls 1860. 15./27. februārī. Vecākam brālim Jānis izmācoties par mācītāju, viņam bijis jāpaliek par saimnieku. Tēvs viņam nomiris, kad viņam bija tik 12 gadu un šādā vecumā viņš esot sācis strādāt visus lauku darbus. Jaunībā viņš bija ļoti stiprs un darbos, sevišķi siena pļaušanā neviens viņam nevarēja turēt līdzi. Skolu gan viņš apmeklējis tik divas ziemas, bet grāmatu un avīžu lasīšana viņam ļoti labi veicās. Viņš mīlēja vakaros avīzes un grāmatas bērniem un sievai lasīt priekšā, ar to ieinteresēdams arī mūs bērnus uz grāmatu lasīšanu. Kara dienestā nokalpojis piecus gadus Maskavā un Kalugā. Bijis uz parādi ķeizera Aleksandra III kronēšanā. Pārnācis no kara dienesta sācis mājās saimniekot, iepircis no kroņa par dzimtu Āžkalnu mājas. Cik atceros katru gadu bija jāmaksā izpirkšanas maksa 80 rubļi gadā, kas toreiz bij liela nauda. Tāpat uzcēlis dzīvojamo māju un citas ēkas. Apprecējies ar māti 1893. gada 14 (26.) nov. Māte to reiz dzīvojusi turpat kaimiņos Umurgas Miežos pie savas precētās māsas Viktorijas. Nevaru teikt, ka tēvs bija labs saimnieks. Viņš mīlēja turēties pie visa veca, ierasta, saimniekojot pēc vecām parašām, uz visu jauno skatīdamies ar neuzticību. Cik atminos gandrīz katru vasaru pietrūka maizes un bij jaunekļi pirkt pilsētā vaj aizņemoties no radiem. Labību kūla ar rijām. Kuļmašīnu pirmo reizi pie mums ieveda ap 1914. gadu. Mīlēja arī iedzert, no mājām uz krogu gan nekad negāja, bet izbraucot uz pilsētu vienmēr pārbrauca mājās piedzēries. Gadījās vienmēr kādi draugi, kas viņu pierunāja ieiet krogā, izpirka pirmie un kāds tēvs bij drusku iereibis, tad vairs naudu netaupīja, deva dzert visiem pienācējiem. Grūti nācās tādās reizēs viņu dabūt no kroga laukā. Pusi mājas zemes vienmēr vaj nu izrentēja vai izgraudoja. Reiz pieņēma kalpu Tomu Lapiņu. Tam bij jādod daudz labības, tagad rudzi nepaauga tā ka pašiem necik neatlika.Visu mājas zemi sākām paši apstrādāt pēc 1914.–1919. gada kara, kad mēs, dēli, pārnācām no kara dienesta un tad labklājība gāja strauji uz augšu. Tēvs neko nepretojās, kad pārnākuši no kara dienesta sākām paši rīkoties un saimniekot. Vēlāk mājas pārdalīja uz pusēm starp brāļiem Alfrēdu un Arturu, man viņi palīdzēja uzcel ēkas un deva zirgu un divas govis līdz. Tēvs savā mūžā nav neko slimojis. Saslima ar kuņģa vēzi un pēc pāris mēnešu slimošanas nomira 16. maijā 1935. gadā 76. dzīves gadā. Debesbraukšanas dienā 26. maijā paglabājām Umurgas kapos. Mūsu māte Katrina Emilija Galvera dzimusi Jirgena ir Augstrozes skolotāja un ērģelnieka meita dzimusi Augstrozes Laures kalnā 1868. gada 15. (27.) aprīlī. Viņas tēvs darbojies ilgus gadus par ērģeļu spēlētāju Augstrozes baznīcā un bij plaši pazīstam kā ērģeļu būvētājs. Viņa taisītās ērģeles bija atrodamas visās apkārtējās skolās, arī Vainižos. Viņš un tāpat viņa sieva mūsu mātes māte nodzīvoja ilgu mūži pāri 80 gadiem un nomira dēla mājās Mazstraupes Klāniņos. Viņiem bij pavisam 7 meitas un viens pats jaunākais dēls. Meitu vārdi: Amēlija, Viktorija, Matilde, Alvīne, Anna un Emma. Mūsu māte laikam pēc vecuma bij piektā meita. Amēlija bij precējusies ar kādu skolotāju Bērziņu, viņai bērna nebij. Viktorija bij kaimiņos Umurgas Miežos par saimnieci. Viņas vīrs uzvārdā Skancis nomira jauns palika 3 meitas un dēls Voldemārs, kurš krita pasaules karā kaut kur pie Ķekavas 1916. gadā kādā krievu pulkā. Vecākā meita Alma izprecēta Ozolniekos (bijušā Āžu krogā); viņai 3 dēli, no kuriem vecākais Alberts tagad saimnieko Ozolniekos, viņam ir liels pulks bērnu. Abi pārējie dēlis Pēteris un Arnolds laikam juku laikos dabūjuši galu. Meita Irma bij precējusies ar Kaužu saimnieku Richardu Krišmani, bet drīz nomira un Kauža apprecēja citu. Meita Elza bij precējusies ar Jāni Zvīguli, Umugras biedrības līdzdarbinieku un vēlāk pagasta vecāko. Viņiem bij divi dēli, pa kara laiku viņi aizbēguši un neko tuvāku par viņiem nezinu. Mātes māsa Matilda bij precējusies ar kādu skolotāju, dzīvoja pa Kuldīgu neko tuvāk par viņiem nezinu. Mātes māsa Alvīne bija precējusies ar kādu Plēsumu, dzīvoja pa Rīgu, bij 4 dēli Jānis, Kārlis, Arturs un Ernests un meita Emma. Jānim Plācī bij kalēju darbnīca, Arturs pēc 1905. gada bija aizlaidies uz Ameriku un tur ticis pie dolariem, Ernests bij beidzis jūrskolu. Mātes māsa Anna nomira neprecēta. Mātes māsa Emma bij precējusies ar Rozules "Šmits" māju saimnieku Ernestu Freimani, bij divi dēli un divas meitas, viens dēls bij par mācītāju Mālīšu draudzē. Mātes brālis Voldemārs bij ilgus gadus par rakstvedis Rozules pagastā, iepirka "Klāmaņu" mājas un tad darbojās kā biedrības grāmatvedis-darbvedis. Plācī apprecēja Straupes skolotāju meitu Paegli. Bij dēls un meita. Viņš bij nopircis vairākas mājas pie izdevības par lētu maksu un tad atkal ar peļņu pārdeva. Dēlam bij nopirkts Veļķa muižas centrs Vaidavas pagastā, un tas tur saimniekoja. Tagad dažas rindiņas par savu māti. Māti vienmēr atcerēšos kā labu mīļu cilvēku, kas ar mums bērniem nekad nebārās un mūs nepēra un neplēsa aiz matiem vaj citādi nepārmācīja. Viņa noraudājās ja mēs kādu reizi neklausījām, tad jau mēs arī centāmies viņu nesāpināt un paklausīt. Tēvs bieži pārbraucot piedzēris mājās, dzērumā viņa to nekad nebāra, otrā rītā tik saudzīgos vārdos aizrādīja par dzeršanu un naudas iztērēšanu. Tāpat ar gājējiem vaj svešiem cilvēkiem nekad nebārās. Viņa bij stipri ticīga sieviete, lai gan svētulību ārēji neizrādīja. Jaunībā bijusi liela dziedātāja. Atminos, ka tēvs priekš 1905. gada svētdienas rītos turēja lūgšanas – visi mājas ļaudis kopā nodziedāja pāri dziesmas un nolasīja no sprediķu grāmatas tās dienas sprediķi. Uz baznīcu gan diezgan reti brauca. Pēc 1905. gada šo svētdienas svētbrīdi vairs neturēja un arī uz baznīcu tēvs vairs nebrauca. Viņš sirdījās uz toreizējo Umurgas draudzes mācītāju vācieti Hiršleidtu, kas nemieriem sākoties bij atstājis draudzi un aizbēdzis projām. Tēva mēdza teikt, "kas tas par ganu, kas grūtā brīdī atstāj savu ganāmpulku un laižas lapās, tas ir derēts gans, ne īsts gans, tas mums nevar nekādu ceļu rādīt uz debesīm". Mēs bijām pavisam 7 bērni no kuriem 3 nomira bērnībā – Emīls nomira 9 mēnešu vecumā, Viktors 3 mēnešus vecs un meitiņa Milda nomira 3 gadus veca. Es vēl atceros viņa savārgusi un teica mātei: "Mammīņ, es miršu nost," un tiešām pēc pāris dienām viņa nomira. Toreiz jau pie ārstiem nebrauca, deva šādas tādas pašu lasītas tējas vaj kādus pilienus. Runāja tā, kam lemts mirt, tas nomirs un zāles nelīdzēs. Toreiz jau arī ārstu bija maz. Limbažos bij viens vaj divi un tie paši neko daudz nezināja un zemnieki pie viņiem maz brauca. Vairāk gāja pie šādiem tādiem kaktu ārstiem, večiem vaj vecenēm. Domāju ka mātei bij labas vecumdienas, dēliem klājas labi, nekāda trūkuma nebij, dabūja izauklēties dēlu bērnus. Bieži vien viņa atnāca pie mums uz Mazlejām mūs apraudzīt un šo to palīdzēt. Māte nomira ar vēzi 1942. gada 25. jūnijā, jūlijā viņu paglabājām Umurgas kapos blakus savam vīram mūsu tēvam. Labi, ka viņa vairs neredzēja nākošās boļševiku varas laikus, kad dēliem bija jābēguļo un dzimtas mājas tika izputinātas un dēlu ģimenes aizvestas uz Sibīriju. Tagad lūkošu pastāstīt kaut ko par sevi. Esmu dzimi 1894. gada 26. oktobrī kā savu vecāku pirmais bērns. Drusku atceros sava tēva māti kā niknu sievieti, kurai vedekla – mana māte nekādi nevarēja izdarīt pa prātam. Māte staigāja noraudājusies un nobēdājusies. Šis mātes skumīgais gara stāvoklis ir atstājis iespaidu arī uz mani un padarījis manu raksturu par kautrīgu un klusu kas atraujas no sabiedrības. Neprotu būt sabiedrībā jautrs un īstu draugu nav bijis. Lasīt un rakstīt iemācījos ļoti agri piecu sešu gadu vecumā. Toreiz priekš 1900. gada bija angļu-būru karš Dienvidāfrikā, tēvs pastāvīgi abonēja laikrakstu un vakaros to lasīja mājiniekiem priekšā. Avīzē bieži bij interesanti apraksti par būru varoņdarbiem, ka viņi muļķojuši angļus. Es bieži nevarēdams sagaidīt vakaru, interesēdamies kas avīzē rakstīts, bieži skrēju pie mātes lai izlasa kādu vārdu vaj rindiņu kas drukāts avīzē, no parādītiem vārdiem un teikumiem tad pats drīz vien izmācījos lasīt visu kas drukāts avīzē un grāmatās. Māte bieži atveda no sava tēva vaj brāļa grāmatas, sevišķi atminos vecos "Austruma" vaj "Mājas Viesa" mēnešraksta sējumus, kurus ar lielu interesi izlasīju. Tāpat lasīju bībeli un dziesmu grāmatu. Skolā sāku iet tikai 11 gadu vecumā. Mācības man lielas grūtības nesagādāja, vienmēr bij pirmais vaj viens no labākiem skolēniem. Mani skolotāji Vainižu pamatskolā bij: P. Strazdiņš pēc viņa apcietināšanas par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā, J. Epermanis un J. Lezdmačs no Umurgas Kaļļiem. Divās ziemās nogāju Vainižu skolā, tad tēvs mani augusta mēnesī aizveda jau vasaras skolā uz Rozulas ministrijas skolu. Tur mani drīz vien piedalīja 4. nodaļai. Pārbaudei mums lika izrēķinātu kādu aritmetisku uzdevumu, kuru es izrēķināju pirmais nekā ceturtklasnieki. Ceturtā klasē mācības bij krievu valodā, kā: matemātika, vēsture, ģeogrāfija, dabas zinības. Ar krievu valodu vēl lāga neveicās un uzdotos gabalus nācās pa lielāki daļai iemācīties no galvas. Drīz gan biju ielauzījies krievu valodā tiktāl ka tas vairs grūtības nesagādāja. Visās mācības man bij 5 izņemot dziedāšanu kas bij un ir mana vājā puse. Pie kora dziedāšanas mani nemaz nelaida kamēr citi dziedāja es lasīju grāmatas. Mēģināju pie skolotāja Puriņa ņemt klavieru stundas, bet arī tur man bija mazas sekmes. Ņēmu pie Puriņa arī vācu valodas stundas un tīri labi ielauzījos šajā valodā. Skolā pie kopgalda nepiedalījos, ēdu no līdzdotās maizes un pavalga, noskatoties kā citi garšīgi paēd pusdienas. Viss lielais vairums skolēnu pie kopgalda nepiedalījās. Trūcīgi ēdot un dzīvojot pa iekšu lasīdams grāmatas atpaliku augšanā un paliku nespēcīgs. Reiz Lieldienu brīvlaikā tēvs mani sūtīja kopā ar kalpa Lapiņa dēlu Jāni uz mežu malku zāģēt. Pirmo dienu sazāģējām maz, bet otru dienu bij vēss miglains laiks, lai nesaltu tad rāvām dūšīgi, vakarā tikko jaudājām mājās pāriet. Es biju tā pārmocījies ka man tik ļoti trīcēja rokas, ka vairs nevarēju pogas aiztaisīt un pat lāga parunāt nevarēju. To pavasari vairs skolā nevarēju iet. Pa vasaru gan izveseļojos, tomēr tas atstāja sliktu iespaidu, no tā laika man reizēm raustās valoda. Pat vēl vecumā ārsts Kārkliņš mani izmeklējot prasīja vaj neesot slimojis ar bērnu trieku, esot tādas pazīmes. Skolu pabeidzu 1911. gada maija mēnesī. Visās mācībās man bij 5, tik dziedāšanā ielika 3. Izsniedza arī uzslavas rakstu. Priekš manis tāds bij piešķirts tik diviem – K. Klīģeram un P. Strazdiņam. Drīzi pēc skolas beigšanas, lāga neatceros, 1912. vaj 1913. gada pavasarī izgāju iesvētīšanas mācību. Divu nedēļu laikā bij dūšīgi jāmācās katķisms un bībelstāsti un mācītāja Hiršleidta lekcijas par ticības jautājumiem. Mēs, vairāki iesvētamie gulējām Umurgas biedrības garderobes telpās, jo izstaigāt līdz mājām nebij iespējams. Iesvētīšana notika Pūpolu svētdienā, cik atceros laiks toreiz bij silts un jauks. Nekādas svinības uz iesvētīšanu man nerīkoja. Strādāju pie tēva saimniecībā visus darbus līdz iesaukšanai kara dienestā. 1914. gada augustā iesākās pirmais pasaules karš. 1915. gada janvārī man bija jāierodas uz iesaukšanu kara dienestā pie komisijas Valmierā. Par laimi dabūju uz vienu gadu atvaļinājumu, jo toreiz biju pārāk tievs un vēl uz kāda panta pamata, kas paredzēja iesaukšanas atlikšanu kamēr otrs dēls nav 16 gadus vecs. Tas varbūt man izglāba dzīvību, jo lielākā daļa toreiz iesaukto aizgāja bojā 1915. gada atkāpšanās kaujās Polijā. 1916. gada janvārī mani noņēma kara dienestā. Bijām labs pulciņš tādu, kam iesaukšana šādu vaj tādu iemeslu dēļ bija pagarināta. Mūs nosūtīja apmācībai uz trešo apmācības bataljonu Pēterhofā pie Somijas jūras līča netālo no Petrogradas. Tur mēs dzīvojām milzīgā ēkā manēža, kur miera laikā apmācīti jātnieki. Šajā ēkā dzīvoja pāris tūkstošu apmācamo kareivju, varēja vaj apmaldīties, kamēr dabūja rokā savas guļas vietu. Jāguļ bij divstāvu nārās, katram jau bij savs guļammaiss. Apmācīja mūs steigā, kā jau kara laikā. Apmācītāji bij dižkareivji un kaprāļi, virsnieki tur bij pavisam maz. Apmācītāji mīlēja daudz, kā jau krievi, lamāties un uzlikt sodus, bet vēlāk, kad dusmas bij pārgājušas uzliktos sodus atkal atlaida. 1915. gada rudenī bij nodibināti latviešu strēlnieku bataljoni un latviešu karavīri no visām krievu karaspēka daļām steidzām turp. Arī mēs visi savas rotas karavīri latvieši iesniedzām priekšniecībai lūgumu pārcelt mūs uz latviešu pulkiem un apriļļa beigās dabūjām atļaujas un mūs nosūtīja uz latviešu rezerves bataljonu Jurjevā tagadējā Tartu Igaunijā. Toreiz bij agrs pavasaris, bet tad atkal uznāca aukstums un uzkrita sniegs. Braucot redzējām savādu ainu: ievas ziedēja, bet koku lapas un zeme bij balta no sniega. Jurjevā dzīvojām miera laiku, Krasnojarskas pulka kazarmās. Tur bij daudz vienstāva ēku, kazarmas un saimniecības ēkas, kurām un plašam laukumam apkārt bij augsta sēta ar vārtiem, pie kuriem stāvēja sargi, tā ka bez atļaujas uz pilsētu nevarēja tikt. Mani iedalīja 4. rotā 2. vada 1. nodaļā. Agrākais rotas sastāvs neilgi pirms mūsu atbraukšanas bij aizsūtīts uz pozīcijām un pagāja labs laiks kamēr rota salasījās pilna. Vakaros uz "poverku" še dziedāja "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils", "Dievs svētī ķeizaru" un "Dievs svētī Latviju", kā arī noskaita tēvreizi. Disciplīna šeit bija stiprāka kā krievos, tik daudz gan nelamājās, bet uzliktos sodus arī bij jāpilda. Šeit es arī vienīgo reizi dabūju nostāvēt zem plints 2 stundas. Man iedeva stipri sarūsējušu plinti, es to diezgan pavirši notīrīju un par to man uzlika sodu "два часа под винтовку". Nebij jau viegli nostāvēt nekustoties ar flinti uz pleca, bet pēc tam gan zināju ar visādiem līdzekļiem padarīt flinti spožu. Šeit man iznāca vienīgā reize būt slimam un iet pie ārsta. Stāvot sardzē laukā pie malkas lietainā un vējainā laikā saaukstējos, man pietūka kakls un vaigi un nācās 10 dienas pavadīt vietējā ambulancē okolodkā. Vairāk par visu dienesta laiku pie ārsta netiku bijis. 16. jūlijā mūs, kādas 5 rotas, izsūtīja no Jurjevas uz Rīgu. Tur komandatūra mūsu rotu iedalīja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā, kas stāvēja kādas 20 verstis no Rīgas pie Daugavas pretim "Nāves salai". 19. jūlijā pēc jaunā stila 1. augustā mēs tur ieradāmies. Rota tika izdalīta pa visu pulku. Es pieteicos un tiku kopā ar vairākiem biedriem ložmetēju rotā. Bij jāmācās izjaukt, salikt, nosaukt ložmetēju daļas, jāiet uz ierindas mācībām. Zaldātam jau mieru nedod. Mūsu bataljona komandieris pulkvedis Kalniņš bij laikam visstingrākais no visiem latviešu pulka komandieriem, viņš nelika kareivjiem mieru, dzina mācībās, bieži sapulcēja visu pulku kopā un tad pūta kā kareivji teica "Курземский дух". No 5.–26. augustam pulks stāvēja pozīcijā "Nāves salā". No ložmetējiem stāvēja pozīcijās četri, pārējie bij rezerve. Es dabūju nodzīvot "Nāves salas" pozīcijās 10 dienas. Toreiz tur bij diezgan mierīgi, tik pa reizei vācieši izlaida pa mīnai vaj lielgabala granātai, nepagāja gan nevienas dienas kad kāds kareivis nebūtu kritis vaj ticis ievainots. Vāciešu pozīcijas atradās ļoti tuvu, pa šaujamlūkām ilgi nedrīkstēja skatīties, varēja drīz dabūt lodi pierē. Pa naktīm nedrīkstēja gulēt, vienmēr bij jābūt kaujas gatavībā. Pāri Daugavai bij uzcelts šaurs kājinieku tilts uz pontoniem, pa kuru naktīs notika apgāde un satiksme ar aizmuguri. 26. augustā krievi mūs nomainīja un pārgājām savās agrākās mītnēs. Tur izbūvējām zemnīcas un zirgiem staļļus, gatavojamies ziemai, bet 12. (25.) septembrī pienāca pavēle pārcelties uz Rīgu – uz Mīlgrāvi. Tur pulks apmetās Ziemeļblāzmā. Mūsu ložmetēju komanda novietojās Mangaļu pagasta namā uz paša Daugavas krasta. Šajā namā bij centrāla apkure un dzīve bij laba. Visa komanda novietojās vienā lielā zālē. Sākas atkal mācības un ložmetēju šaušanas apmācības un manevri pa jūrmalas kāpām – ar vārdu sakot sagatavošanās nākošām kaujām. "Ziemeļblāzmā" tika bieži rīkotas teātra izrādes, koncerti un ballītes, īsi sakot dzīve mums tur bij laba. Bataljons tika pārdēvēts par pulku, lai gan viņš arī pēc tam bij tikai astoņas rotas. No Ziemeļblāzmas uz pozīcijām izgājām 30. novembra vakarā, izgājām klusu, tā ka rīdzinieki nemaz nemanīja mūsu aiziešanu. Stāvējām kaut kur pie Ložmetēju kalna, tur bija sausa paaugsta vieta, vācu pozīcijas atradās tālu. 19. dec. pārvietojāmies kaut kur pa kreisi aiz Babītes ezera zemā purvainā vietā. Naktī uz 23. decembri sākās daudzinātais latviešu Ziemassvētku uzbrukums. Mūsu ložmetējam ar trešā pulka 6. rotu bij jāpiedalās uzbrukumā taisni mūsu stāvēšanas vietai pretim esošām vācu pozīcijām. Šis uzbrukums bij tikai tāda demonstrācija, lai vācieši neatvilktu spēkus pret galveno uzbrukuma vietu. Galvenā uzbrukuma vieta bij labi tālu no mums pa kreisi un tajā piedalījās visa pirmā strēlnieku brigāde pulkveža Brieža vadībā. Par to ir daudz rakstīts avīzēs un grāmatās un to es šeit neatkārtošu. Mūsu nelaimīgā 6. rota bij izgriezusi eju vācu dzeloņdrātīs, daļa no rotas paspēja arī izskriet cauri šai ejai un vairāk arī neko. Vācieši atklāja tādu šauteņu, ložmetēju un granātu uguni, ka rota drīz vien tika iznīcināta. Vēlāk saskaitīja rotu 60 vīru un bija ap 250. Mūsu ložmetējam bij dots uzdevums pēc vācu ierakumu ieņemšanas atvairīt pretinieka pretuzbrukumus. Mēs gājām kopā ar rotas pēdējiem vīriem un mums izdevās tikt laimīgi atpakaļ bez zaudējumiem. Atminos, man gadījās aiz kāda liela ciņa (tur bija ciņaina pļava) vācu ložmetēja lodes kapā šo cini, bet es tik ciešāk piespiežos pie zemes, lai lodes neķer muguru. Kad vācu atvairīšanas uguns palika lēnāka, sāka arī palikt gaišāks un bija jāmanās atpakaļ. Nolūkoju otru cini un ložmetēja uguns starpbrīdī aizlēcu aiz tā un tā tālāk, kamēr tiku tālāk nost no vācu ierakumiem. Atceļā palīdzēju iznestu kādu ievainoto. Daži strēlnieki bij nokavējuši atkāpšanos, palika gaišs un viņi nogulēja visu dienu aiz kāda aizsega kamēr vakarā tika atpakaļ. Kas bij stiprāk ievainoti tie turpat nobeidzās vaj kustoties vācieši viņus nošāva. Visu dienu pavadījām meža malā metrus 400 no vācu ierakumiem. No rīta sniegs bij mīksts, savārtījāmies slapji, dienu laiks noskaidrojās un palika auksts, tā ka bij liela salšana. Pret vakaru vāciešu izsūta no sāniem (flanga) un aizmugures uzbrūkošie strēlnieki, un mēs arī aizgājām uz šiem ierakumiem. Tie bij stipri izbūvēti, uz pazemes vietas uzmesti stāvi vaļņi, aplieti ar ūdeni un uzledojuši, tā ka pat bez vācu uguns tur būtu grūti iekļūt. Metās jau krēsla. Bija sācies vācu pretuzbrukums, šeit bij salasījušies daudz karavīru lielāko tiesu krievi, viņi klaiņoja pa vācu atstātām zemnīcām, dzēra tur atrasto degvīnu un virsnieki vairs nevarēja ievest nekādu kārtību, tā ka izredzes atsist vācu pretuzbrukumu bij mazas. Komandieris pavēlēja rotai un mūsu ložmetējam atiet uz savām pozīcijām un aizstāvēt tās pret varbūtējo vācu uzbrukumu. Aizgājām atpakaļ, uzstādījām ložmetēju vecajā vietā un dežūrējām pa nakti pie tā. Mūsu zemnīcai bij trāpījusi vācu granāta un izsitusi caurumu griestos. Pa nakti zemnīca bij pilna ar strēlniekiem, tā ka pat atsisties nebij iespējams, labi ja tāpat stāvot varēja kādu brītiņu nosnausties. Otras dienas vakarā visa latviešu strēlnieku pirmā brigāde pārvietojamies uz otrās brigādes uzbrukuma vietu pie ložmetēju kalna. Tur vācieši nebij spējuši izsist strēlnieku no ieņemtā apvidus. Tur strēlnieki un sibīrieši vēl vietām gāja uzbrukumā un paplašināja ieņemto apvidu. Man tur kaujās piedalīties neiznāca. Bij liela salšana un nīkšana sniegā aizsardzības ķēdē. 31. janvārī mūsu ložmetēju atvilka rezervē pie komandas transporta Lāča mājās. 1. janvārī visu 3. pulku izmainīja un tas pārgāja atpūtā uz Rīgu. Visas komandas mantas nevarēja uzreiz aizvest uz Rīgu un mūsu ložmetēju ļaudis palika tās apsargāt Lāčos līdz 5. janvārim, kad arī mēs ieradāmies Rīgā. Mūsu ložmetēju komanda dzīvoja Kuldīgas ielā 14 trīsstāvu mūra namā. Rīgā nedabūjām ilgi dzīvot, jau 10. janvāra vakarā mūs steidzīgi izsauca uz pozīcijām. Vācieši bij gājuši uzbrukumā un atspieduši krievu daļas gandrīz līdz saviem agrākiem ierakumiem. 12. janvāra rītā gājām vairāki latviešu pulki uzbrukumā. Šim izbrukumam nebij nekādu panākumu – aizgāja bojā lielākā daļa no mūsu pulka. Uzbrukuma vieta bij purvs apaudzis ar retām priedītēm. Uzbrukumu izdarīja viļņveidīgi, pulku. Priekšējā vilnī bij 7. un 8. rota un mūsu komandas 3. vads ar 2 ložmetējiem. Mūsu komandas 1. vads ar 2 ložmetējiem bij 3. vilnī. Pazuda abi trešā vada ložmetēji ar visiem kareivjiem un komandas priekšnieku poručiku Šreiberu kurš gāja tiem līdzi. Palika pāris kareivju kas tika ātrāk ievainoti. Arī no 2. ložmetēju vada vairāki krita un citi tikai ievainoti. Mūsu pirmā vadā nošāva vada komandieri vecāko unteroficieri Pēteri Enni, kuram lode trāpīja taisni pierē. Vēl ievainoja kareivjus Bāliņu un Rīsteri. No rotām ievainoja vaj nošāva lielāko pusi. Krita daudz virsnieku. Otra nelaimīgā diena pulkam bij 17. (30.) janvāris. Tad vācieši uzbruka krievu 11. Sibīrijas strēlnieku pulkam, tie atkāpās un mums steidzīgi bij jāiet tiem palīgā pretuzbrukumā. Vāciešus gan aizdzinām atpakaļ, bet arī mums bij lieli zaudējumi. Krita vaj tika ievainoti daudz virsnieku un strēlnieku. Krita ar 2. bataljona komandieris poručiks Elsis. Šajā kaujā arī man iznāca krietni vien piedalīties. Biju pie ložmetēja kā 2. numurs, pats pie mērķēšanas un šaušanas gan netiku, jo šāva pirmais numurs Jaunzems, bet bija jāpalīdz pie šaušanas, jānes vaj jāvelk ložmetējs. Pēc šām kaujām mūsu pulks bija pavisam samazinājies. 26. janvārī pārnācām atpūtā uz Rīgu agrākās mītnēs Kuldīgas ielā 14. Tur mums atsūtīja papildinājumu no rezerves bataljona. Arī mūsu komandai pienāca 40 jauni ložmetējnieki. Komanda tika pārformēta un sadalīta 6 vados. Es tiku iedalīts 2. vada pie otra ložmetēja kā pirmais numurs – наводчик. Šeit Kuldīgas ielā mēs nodzīvojām 2 mēnešus, bij atkal ierindas mācības, mācības ar ložmetēju un tā tālāk. Te mēs sagaidījām februāra revolūciju un tās sekas. Disciplīna pulkā pamazām izira un pulka kaujas spējas samazinājās. Kareivjiem gan dzīve palika vieglāka un patīkamāka. 1917. gada janvārī iesauca kara dienestā 1898. gadā dzimušos, starp tiem arī manu brāli Alfrēdu. Viņu apmācīja rezerves bataljonā Smiltenē un pēc tam tika iedalīts 2. Rīgas strēlnieku pulka sapieru komandā. 31. martā (Lielā Piektdienā) izgājām no Rīgas uz pozīcijām. Šoreiz mums bij jāsargā ierakumi pie Ķekavas. Šeit mēs nostāvējām visu aprīļa mēnesi un tikai 3. maijā mūs nomainīja un mēs atnācām atkal uz Rīgu. Toreiz frontē bija brāļošanās laiks, reizēm mūsējie ar vācu kareivjiem sagājās un sarunājās. Virsnieki gan to negribēja pielaist. Šoreiz mūsu komanda apmetās Laboratorijas ielā 11. Mūsu ložmetējam istaba bija 5. stāvā, tā ka bij liela kāpelēšana pa trepēm. Visus 1. numurus paaugstināja par jefreitoriem un tā arī es dabūju vienu strīpu. 7.–14. maijā biju atvaļinājumā mājās. 30. maijā izgājām no Rīgas uz pozīcijām, šoreiz bij jāstāv pa labi no Olaines, sausā vietā un smilšu kalniņa. 31. maijā mūsu artilērija apšaudīja vāciešus, tie šāva pretī un mums nācās ciest cilvēku zaudējumus. Starp citu viena granāta sprāga mūsu zemnīcas priekšā caur vaļējām zemnīcas durvīm granātas šķembas nosita vienu rotas unteroficieri un kādu kareivi smagi ievainoja sānos. Es sēdēju pie zemnīcas lodziņa un lasīju grāmatu. Lodziņa stikli sabira man klēpī. Vācu pozīcijas bij vairāk kā versti tālu, laiks pastāvēja karsts, dienām un naktīm nodarbojāmies ar kāršu spēli, jo citādi bij nāvīgi garlaicīgi, nezinājām kā laiku pavadīt. 14. jūnijā 4. latviešu pulks mūs nomainīja un mēs atnācām uz Rīgu, 4. pulka telpās. Komanda šoreiz dzīvoja Marijas ielā 4, atkal piektajā stāvā. Pa Jāņiem tāpat uz "zaķa" aizbraucu uz mājām, kur nodzīvoju dažas dienas. Mācības mums vairs nav, pa dienām daudz brīva laika, apmeklējam kino vaj staigājam pa pilsētu. Daudz laika pavadām pie kāršu spēles, pa lielākai daļai spēlējam uz naudu. Es reizēm vinnēju reizēm atkal pazaudēju. 18. jūlijā atkal aizgājām uz pozīcijām. Šoreiz bij pa kreisi no Jelgavas šosejas pie Misas upes. Vieta jauka, agrākais tīrums, priekšā pļava pa kuru līkumo Misas upes. Vācu pozīcijas 1600 soļu atstātu, aiz tām Olaines muižas drupas. Laiks karsts, ejam upē peldēties, vācieši šauj ar artilēriju, dažreiz jāpaķer drēbes un jāskrien uz ierakumiem paglābties no granātām. Vēlāk mums aizliedza iet peldēties, piedraudot ar nodošanu tiesai. Šeit mēs nostāvējām veselu mēnesi, vācieši gatavojās uzbrukumam un bieži apšaudīja mūsu pozīcijas, pie kam mums bija zaudējumi – dažus nosita un vairākus ievainoja. 19. augustā – 1. septembrī pēc jaunā stila vācieši sāka savu uzbrukumu, atklājot artilērijas viesuļuguni pa kreisi no mums pie Ķekavas un Nāves salas (Nāves salu krievi jau pavasarī bij atdevuši vāciešiem) un pa labi Ložmetēju kalna. Pret mums lielgabalu uguns nebij visai spēcīga. 20. augusta rītā vāci nāca arī pret mums uzbrukumā, ko ar ložmetēju un flinšu uguni atsitām. Mēs izšāvām 12 ložmetēju lentes. Priecājāmies par uzvaru, te pulksten 9. rītā pienāk pavēle atkāpties – vācieši pie Nāves salas pārcēlušies pāri Daugavai un draud mūs atgriezt. Palēnām gājām atpakaļ, pie vakara bijām pie Torņakalna un vakarā un naktī izgājām cauri Rīgai gājām uz Ikšķiles pusi pretī vāciešiem. 21. augusta dienu pavadījām rezervē kaut kur pie Rotkaļa mājām, pie vakara priekšējie atkāpās, vācieši bij ielauzušies mums flangā, izcēlās panika, visi sāka bēgt atpakaļ. Jāsaka, ka karaspēks mums tur bij daudz, bet nebij vairs disciplīnas, neklausa virsniekiem un cīnīties ar vāciem nevienam nebij vairs patikas. Atkāpjoties gāja dažādi, cits bija aizklīdis tāļu projām un tikai pēc ilgāka laika atkal salasījāmies kopā. No komandas daži bij pazuduši, vaj nu krituši gūstā vaj aizbēguši. Mūsu komanda dzīvoja pa Līgatni, stāvēja pozīcijās pie Siguldas un rezervē pie Nītaures. Pēc revolūcijas mūsu pulku aizsauca uz Cēsīm, kur mūsu ložm. vads dzīvoja Jaunā ielā 7 Fogeļa mājā, tur mums bija plašs, ērts dzīvoklis, bieži rīkojām ballītes. Es vairākas reizes aizgāju līdz mājām ciemā un pēc aizdara, jo ar pārtiku sāka iet vienmēr sliktāk. 11. (25.). janvārī mūsu pulks izbrauca no Cēsīm uz Donas apgabalu pret Kaļedina balto pulkiem. Braucām caur Ļeņingradu, Maskavu, Saratovu. Stacijā Nikitovka izkrāmējāmies no vagoniem un gājām kājām no sādžas uz sādžu, triekdami baltos projām. 10 (23.) februārī ieņēmām Rostovu un pēc dažām dienām gājām pāri Donai Kubanas apgabalā. Tur aizgājām diezgan tālu līdz stacijai Krilovskaja. Tad atbraucām atpakaļ Rostovā un no turienes pēc nedēļas izbraucām atpakaļ uz Maskavu. Tur notika pulka demobilizācija un jauna pulka formēšana. Izmaksāja labu tiesu naudas un deva ceļā līdz produktus, skatoties pēc vietas kur katrs bij uzdevis kurp brauks. Tā ka Latvija visa februāra beigās bij ieņemta no vāciešiem un pagaidām nebij izredzes tur iekļūt, tad lielākā daļa strēlnieku pierakstījās jaunajā pulkā. Tā ka man nebija kurp braukt un bij solīts ka pēc divu mēnešu nodienēšanas varēs atkal tikt no dienesta vaļā, tad arī es pierakstījos no jauna un paliku ložmetēju rotā. Drīz pēc tam daļu no pulka pārcēla uz Kalugu, tur bij nodedzināta liela artilērijas noliktava un mums bij jāapsargā atlikušās noliktavas un jāpilda sardzes dienests. Jāsaka, ka tur bij ļoti laba dzīve, ēdināja labi un dienests nebij grūts. Dabūju sazināties ar tēva brāli Klāvu un Alfrēdu, kurš arī bij pie tā apmeties, uzsacīju dienestu un pēc divu mēnešu nokalpošanas Sarkanajā Armijā tiku atvaļināts un 2. (15.) jūlijā ierados pie viņiem Udochas dzirnavās Porchovas apriņķī. Tur nodzīvoju 3 mēnešus un tad ar bēgļu vilcienu pārbraucu pāri robežai Pleskavā, no kurienes pēc 10 dienu karantīnas iebraucām Valmierā. No Valmieras abi ar Alfrēdu sukojām kājām uz mājām un svētdien 14. (27.) oktobrī ieradāmies mājās. Gada beigās Sarkanā Armija sekojot atejošiem vāciešiem atkal ieņēma lielāko daļu Latvijas. 26. februārī bij iesaukšana un mani atkal noņēma Sarkanajā Armijā. Pāris nedēļas nostāvēju Rīgā kur mūs saformēja un apmācīja. Tiku atkal ložmetejniekos, 9. Padomju Latvijas strēlnieku pulkā. Šie trīs mēneši Sarkanarmijā bija visgrūtākie manā kara dienesta laikā. Slikti bij ar pārtiku izdeva ļoti maz, te viss bij izpostīts, paši pirkt neko nevarējām, bij jādzīvo pusbadā, tāpat ēkas šeit bija nopostītas, vairāk iznāca dzīvot skuju būdās . Tāpēc bijām priecīgi, kad 22. maijā vāci un Baloža brigāde sāka uzbrukumu, pārrāva sarkano fronti un ieņēma Rīgu. Mums bij jāmet liels līkums, kamēr pie Ķekavas tikām pāri Daugavai. Lielākā daļa mobilizētie karavīri izklīda un steidzās uz savām mājām. Arī es laidu kājām vaļu un 26. maijā pārnācu mājās. Nebij lemts ilgi mājās dzīvot, 12. jūnijā mani un Alfredu atkal mobilizēja Limbažos Nacionālajā armijā. Arturs izgāja mācībā un viņš palika pagaidām mājās apstrādāt zemi. Valmierā abi ar Alfredu pieteicāmies un tikām iedalīti komendanta komandā. Valmierā mums klājās labi, katru pārdienu gan bija jāiet karaulā, bet tas nekas, ar to varēja apmierināties. 5. oktobrī arī brāli Arturu iesauca kara dienestā un viņš arī tika pie mums. 8. oktobrī sākās Bermonta uzbrukums Rīgai, tur bija vajadzīgi visi latviešu spēki. Noņēma no austrumu frontes ierindas pulkus un sūtīja pret vāciešiem. No Valmieras komendanta komandas izlasīja visus spējīgākos un aizsūtīja uz Latgali. Kādu laiku dzīvojām Vec-Gulbenes muižā, saformēja Latgales partizāņu pulka 4. bataljonu, kas sastāvēja no komendantu kareivjiem. Decembra sākumā mūs pārvietoja uz Latgali, gājām caur Balviem, Liepnu, Viļāniem. Stāvējām priekšējās līnijās kaut kur pie Beresku un Zēģeļu mājām. Tur jau nekādi ierakumi nebij. Dzīvojām pa sādžām un viensētām un priekšā izlikām posteņus. Pēc Bermontiešu izdzīšanas no Latvijas, mūsu karaspēku pārveda uz Latgali un 3. janv. iesākās mūsu uzbrukumus lieliniekiem. Līdz februāra beigām visa Latgale bij atbrīvota. Mūsu rotai arī iznāca piedalīties vairākās kaujās; gāja visādi: reizēm nebij nekāda panākuma un reizēm aizdzinām sarkanos krietni atpakaļ. Mēs visi trīs brāļi bijām kopā vienā nodaļā. Arturs 1920. gada pavasarī tika atvaļināts no dienesta un 1921. gada novembrī atkal no jauna iesaukts obligātā kara dienestā. 1920. gada pavasarī un vasarā vairs nekādu kauju nebija, reizēm gāja izlūkošanā un patramdīja sarkanos. 1920. gada Lieldienās mūsu rota gāja izlūkošanā, izdzina krievus no kādas sādžas un atņēma viņiem vienu ložmetēju. Šis ložmetējs kādu laiku mūsu 14. rotā un mani pielika par to vadītāju. Vēlāk šo ložmetēju nodeva ložmetēju rotai un mēs abi ar Alfrēdu pārgājām ložmetēju rotā. Stāvējām dažādos ciemos un viensētās tagadējās Abrenes un Kārsavas rajonos. 11. augustā 1920. gadā tika parakstīts ar Padomju Savienību miera līgums. Tad mūsu pulks ieņēma robežapsardzības dienestu. Septembra sākumā mani pārcēla par rakstvedi uz rakstvežu komandu pulka štābā, kas stāvēja Višgorodas ciema skolas ēkā. Tur nokalpoju gandrīz pusgadu līdz manai atvaļināšanai no kara dienesta. Tur diezin kāda patīkama dzīve vis nebij skatoties pēc dzīvokļa un pārtikas stāvokļa, bet varēja daudz ko iemācīties, kas dzīvei vēlāk labi noderēja. Par visu, kas man gājis pa kara dienestu laiku var palasīties manās piezīmēs, kabatas kalendāros, kur svarīgākie notikumi ir tuvāk aprakstīti. Arī vēlāk es katru dienu atzīmēju kas tajā dienā darīts un citus svarīgākos notikumus. 24. februārī 1921. gadā tiku atvaļināts no kara dienesta kā jaunākais rakstvedis (divas strīpiņas uz uzšuvēm) un pārbraucu mājās Āžkalnos. Tajā pašā pavasarī man tika piešķirta zeme no Vainižu muižas zemes. Zemes gabals Nr 29. 14,4 hektāri. Pirmā reizē gan man zeme netika piešķirta – manam tēvam esot zemes diezgan – pārsūdzēju tālāk, bez tam vēl bij izdarītas citas nepareizības un tamdēļ pirmo piešķiršanu atcēla un pie otrreizējas dalīšanas arī es dabūju savu gabalu. Tagadējais Inka Ozoliņš toreiz bija par zemes dalīšanas komitejas priekšsēdētāju, to reiz viņu saukāja par ministru. Viņš pats sev iedalīja pašu labāko gabalu par kuru viņš visādi pūlējās. Pirmo 1921. gada pavasari es pats apstrādāju tik 7 pūrvietas no savas zemes, pārējo izrentēju meldera brālim Jānim Pētersonam, kurš rudenī iesēja 4,5 pūrv. rudzu. Arī nākošos 1922–23 gadā pļavas dažas pūrvietas zemes devu lietošanā Jānim Gulbim, viņam tāpat devu lielāko daļu no salmiem par ko viņš maksāja un deva kūts mēslus zemes mēslošanai. Brālis Arturs 1922. gadu bij kara dienestā, visu zemi nācās apstrādāt abiem ar Alfrēdu. 1923. gada ziemā sagādājām būvmateriālus un uzcēlām kūti Mazlejās, dzīvojamo ēku uzcēlām 1924. gadā. Žol. Mežgailis no Priedītēm bij par meistaru un mēs trīs brāļi dūšīgi strādājām pie būves un citus darbus. Jumtus ēkām es viens pats uzsitu, tāpat ielikām grīdas un griestus. 1925. gada pavasarī piebūvējām kūtij barības šķūni. Šajā gadā pabeidzām galīgi izbūvēt dzīvojamo ēku – iemūrēju skursteni un rierus, ielika logus un durvis. 1925. gada 15. novembrī bij mūsu kāzu diena. Apprecēju Karlīnu Mārča meitu Stumpi no Vainižu Ušām. Viņa dzimusi 1902. gada 7.(20.) martā Augstrožu Ķilkās. Viņas tēvs Mārcis Stumps dzīvojis vairākās mājās Vainižos un apkārtnē, kā: Kliesmītēs, Vec-Ķeņos, Rozalas Āžkalnos un beidzot Maz-Straupes Entēs, pirmā pasaules kara laikā viņš nopirka Vainižu Ušas mājas. Tās bij plašas mājas ap 100 pūrvietas aramzemes, mežs, pļavas. Līnas māte nomira ar vēzi, kad viņai bij 18 gadu un viņai bij jāvada saimniecība. Vēlāk vecais apprecējās otrreiz ar Almu Matisoni no kaimiņu Klētniekiem. Vecajam Ušam bij divi brāļi, viens nomira neprecējies, otrs Jānis braukāja apkārt uzpirkdams gaļu un citas preces un veda šīs preces uz Rīgas tirgu. Arī mūsu nobarotās cūkas viņš uzpirka un aizveda uz Rīgu. Tādējādi viņš bij ticis pie naudas un nopirka Rīgas tuvumā Ādažos kādu jaunsaimniecību. Viņš mira 1938. gadā, atstājot vienu meitu. Vēl sievas tēvam bij māsa Kristīne, precējusies ar Jēkabu Cilinski. Vecākā meita Kristīne precējusies ar Vanki Teodoru dzīvo Rozulas Strēlniekos. Viņiem divi dēli Arturs un Viktors, kurš studējis par ārstu. Otra Cilinsku meita Emma dzīvo Rīgā Apguldes ielā savā mājā, precējusies Antonu Zalcmani: tramvajnieku. Viņiem ir dēls Jānis. Cilinsku dēls Viktors izstudēja par ārstu, dzīvoja par ārstu Elejā, pēc tam Jelgavā kur apprecējās. Vācu okupācijas laikā bij sadarbojies ar vāciešiem, un aizgāja tiem līdzi uz Vāciju. Sievas tēvam bij divi dēli un trīs meitas no kurām viena Emma mirusi bērnībā. Vecākais dēls Jānis un meita Milda palika Ušās par saimniekiem pēc tēva nāves, katram pus māja. Jānis 1925. gada apprecēja Mildu Lozbergu. Viņiem ir divi dēli: Arnolds un Osvalds. Jānis mira 1954. g. janvārī. Otrs manas sievas brālis Kārlis bij drusku paskolots, strādājis kā darbvežu palīgs un kancelejas darbinieks, vēlāk bij grāmatu tirgotājs Limbažos. Apprecēja Limbažu namsaimnieka meitu Alisi Jēkabsons. Viņiem bij dēls Ludis, pazuda Lielajā Tēvijas karā vācu armijas rindās un meita Aija, kas strādā par skolotāju. Kārlis nomira jauns 1934. gada 25. sept. 36 gadu vecumā. Sievas māsa Milda dzimusi 1906. gadā, mantoja pusi no Ušu mājas, apprecējās ar Jāni Rozīti no Rozulas pagasta. Ir divi dēli: Ādolfs, dzimis 1933. gadā un Kārlis Juris, dzimis 1944. 4. novembrī. Mana sieva Karlīna dabūja pūrā līdz 3 gadu vecu ērzeli Frici, 3 govis, cūku, aitas un citu saimniecības inventāru. Man pašam bij zirgs Fricis, divas govis un cits inventārs, tā ka dzīvi uzsākām ar krietnu inventāru. Tomēr vēlāk nācās vēl ļoti daudz iegādāties dažāda lauksaimniecības inventāra. Dzīvē mēs vienmēr pamazām gājām uz augšu, iegādājāmies mašīnas, uzlaboju zemi, iegādājos šķirnes sēklas un t. t. Nekavējās ierasties arī jaunā audze. Pirmā meita – Lidija Skaidrīte piedzima sestdien 9. oktobrī 1926. gadā no rīta. Otra meita – Mirdza Leontīne piedzima otrdien 10. janvārī 1928. gadā no rīta. Trešā meita – Maiga Emīlija – piedzima piektdienas vakarā pirms Vasaras svētkiem 22. maija 1931. g. Nu beidzot gaidītais dēls – Ēvalds Ziedonis – piedzima svētdienas rītā 31. martā 1935. gadā. 1925. gada pavasaris bij agrs un silts, zemi varēja sākt agri strādāt. Raža laukos un pļavās izdevās laba. Šajā gadā piebūvējām kūts galā barības šķūni, dzīvojamai ēkai iemūrēja skursteni un rieres, ielika durvis un logus, ielika grīdas un griestus. 1925. g. 18. novmebrī abi ar Linu ienācām šeit dzīvot. Pirmo ziemu mums kalpone – Paulīne Kauliņa, kura vasarā bij par ganu Āžkalnos. 1926. gada pavasaris bij vēls, pie zemes strādāšanas tika vēlu un raža visiem bija diezgan vāja. Šajā vasarā neko nebūvēju. 1927. gada pavasarī sniegs gan nokusa agri, bet vēlāk bij stipri vēss un lietains laiks. 11. maijā pat uzkrita biezs sniegs. Raža arī nebij visai teicama. Šajā pavasarī uzbūvējām Mazlejas klēti ar vāguzi. Āžkalnos uzbūvējām labības šķūni ar riju. Šajā gadā bija Golveru Emma pie mums par kalponi. 1928. gads bij tā saucamais "slapjais gads". No pavasara sākuma līdz 8. maijam bij apžuvuse, varēja pat slapjākās zemēs strādāt, bet tad palika vēss, sāka bieži līt un reizēm nāca pat sniegs, tā ka zemes darbi apstājās pat sausākās zemēs. Kam stingrākas māla zemes, tas vaj nu nemaz nedabūja iesēt, vaj iesētā labība iznīka un noslīka. Manā smilšainā zemē zaudējumi nebij visai lieli. Vasarāju labība iztrūka ap 30–40 pūru, tāpat kartupeļi izaugtu ap 100 pūri vairāk. Rudzi bij labi, arī āboliņš audzis ļoti labi, tā ka lopbarības pietika. Šajā gadā izbūvēju labības šķūni, kas šajā slapjajā gadā labi noderēja. Tāpat šinī gadā nopirku kartupeļu rokamo mašīnu. 1929. gads bij tāds vidējs gads, raža vidēja, laiks arī tāds ne sauss, ne slapjš. Bij Fogeļu Olga par dienestmeitu. Tēvs ar Ernestiņu Bersei pārņēma no Vainižu Patērētāju b-bas kuļgarnitūru. 1930. bij auglīgs gads. Pavasarī sniegs nokusa agri un jau ap 7. aprīlli varēju sākt zemi strādāt. Sienalaiks gan bij samērā lietains bet toties auga labība. Labība nāca agri gatava. Jau 7. augustā nokūla rudzus Mazllejās. Augustā uznāca ļoti stipra lietus gāze, kas iznesa tiltu pie Strautiņiem – toreiz vēl nebij jaunais tilts un dambis, daudzreiz nācās braukt pāri, kad ūdens smēlās vāģos un gāja pāri vāģu kurvim. Visu novembra pirmo pusi bij silts un ārkārtīgi lietains un atkal iznesa tiltu. Rudzu, vasarāju un kartupeļu raža bij ļoti laba. Toruden valsts sāka iepirkt no zemkopjiem labību. Toreiz vēl nebij Limbažos dzelzceļa un rudzus nācās vest uz Ozolu staciju. Toruden iegādājos radio aparātu. 1931. gadā ļoti ilgi pieturējās biezais sniegs, uznāca liels siltums un nokusa ātri un ļoti lielu plūdi ap 23. aprīlli. Pēc tam pieturējās silts laiks, zeme ātri nožuva un zemi varēja drīz sākt strādāt. Biezais sniegs bij izpūdējis rudzu un bij vispārēja rudzu neraža. Man uzauga ap 8 pūri no pūrvietas, bet dažiem bij pilnīgi jāizar laukā. Vasarājs izauga labs. Rudenī agri – sept. beigās – uznāca stiprs sals, kas apsaldēja virsējos kartupeļus, tā ka visi kartupeļi bij jāpārlasa. Šis gads bij tā saucamais "krīzes gads". Sviesta un gaļas cenas nokritās uz pusi, tā ka visiem zemniekiem bij liels naudas trūkums, īpaši lielākiem saimniekiem, kam algotie strādnieki. Šogad es aizvedu visvairāk piena – 2422 kg piena no govs un pārdevu gaļā 10 cūkas. Šinī gadā uztaisīja tiltu un uzdambja ceļu pie strautiņa pāri Braslai, tā kā vairs nav jābaidās, kā plūdu laikā pārbraukt. 1932. gadā ziemā sniega bij maz, pavasaris diezgan agrs, siena laiks sauss, raža vidējā. Rudenī nopirku no Klētnieka kumeļu Ernu. 1933. gads bij samērā sauss, pavasarī sniegs nokusa agri, bet pavasaris bij visai sauss. Arī jūnijs un jūlijs bij sausi, āboliņš un vasarājs īsiņi. Rudzi un kartupeļi labi. Šajā gadā es uzbūvēju pirti-kalti un Āžkalnos uzbūvēja jauno dzīvojamo ēku. 1934. gada ziema bija ar daudziem atkušņiem un sniega nebij daudz. Sniegs nokusa agri. 1. maijā bij +27° C silts un 4. maijā jau ziedēja ievas un 10. maijā jau ziedēja ābeles un ceriņi, 8. jūnijā ziedēja rudzi. Jūnijs bij vēsāks par maiju un 18. jūnijā bij salna, kas apsaldēja kartupeļu lakstus. Siena laiks un tāpat rudzu laiks bij lietaini. Septembra 3 nedēļas bij ļoti siltas un sausas Rudzus šogad pirmo reizi iekuļu pāri par 100 pūriem. Ražas arī labas, kartupeļi auguša vidēji un bij ļoti miltaini. Āboliņš un siens vāji, toties atāls auga lieliski. Nopļāvu un izkaltēju 8 lielus vezumus atāla. Šogad iegādājos zāles pļāvēju. Piena cenas pavisam nokritās, par kilo sviesta maksāja tik 70–80 santīmu, tā ka es pārtraucu pienu vest. 15. sept. Limbažos pienāca pirmais vilciens. 1935. gadā sniegs nokusa jau februāra beigās. Martā reizēm uzsniga un atkal nokusa un galu galā pavasars bij diezgan vēls un vēss, jūlijā sauss un rudens lietains. Raža vidēja, saknes vājas. Nopirku cirsmu pie Runeiša par 245 latiem, tur bij malka un baļķi, kurus sazāģēju dēļos. 1936. gads palika atmiņā kā "sausais gads". Nebij nekāda lāga ziema, sniegs nokusa agri un aprīļļa beigās bij jau stipri silts. Pirmās zirņauzas iesēju jau 2. maijā un pārēji labību arī iesēju agri. Pavasaris, vasara un rudens bij sausi. Uzlija gan pārkoņu lietus diezgan bieži, bet pēc tam vienmēr bij sauss un zemi ātri izžāvēja. Viss nāca agri pļaujams vaj novācams. 15. maijā ziedēja ievas. Šinī gadā iegādājos labības pļaujmašīnu, tā kā pļaušana labi šķīrās. Rudzus nopļāva no 20–25. jūlijam un vasarāju no 3–11. augustam. Rudzus nokūlu 6. augustā un vasarāju 3. septembrī. Kartupeļus noņēmām no 11–21. augustam. Labības birums šogad man bij vidējs, tiem kas vēlu sēja bij vājš. Sakņaugu šogad maz. Uzbūvēju cūkkūtiņu, istabas izlīmēju ar tapetēm. Lidija rudenī sāka iet skolā. 1937. gada pavasaris arī bij agrs. Ievas zied ap 14. maiju, ābeles ap 17. maiju. Raža apmierinoša – paauga labi arī āboliņš un kartupeļi. Mirdza sāka rudenī skolā iet. Ēvalds un arī Maiga daudz slimoja. 1938. g. jau priekš Ziemassvētkiem uzkrita biezs sniegs uz nesasalušas zemes, janvārī un februārī bij ļoti biezs sniegs, kas daudziem izpūdēja rudzus. Sniegs nokusa jau marta sākumā. Vasarā un pavasarī lietus bij pietiekoši un rudenī jau bij pārāk daudz. Raža bij laba, rudzus iekūlu ap 120 pūru un valstij nodevu 5 tonnas rudzu. Vasarājs, āboliņš, kartupeļi un saknes labas. Ienākumi naudā labi. Mirdza no 10. marta līdz 25. aprīllim bij Limbažu slimnīcā – slimoja ar slapjo plevrītu. Es pats arī pārpūlējos un samaitāju sirdi. 1939. agri nokusa sniegs, bij kailsala un atkusnis, tā kā ļoti stipri iznīcināja āboliņu. Man iznāca tik 15 kaudzes. Pavasaris pavēss un lietains, bet jūlijs, augusts un septembris ļoti sausi, lietus reti uzlija. Arī oktobrī un novembrī maz nokrišņu, tik uz Ziemassvētkiem sanāca biezs sniegs. Rudzi šogad man atkal iznāca 120 pūru, arī auzas un kartupeļu diezgan. Pats es stipri mocījos ar sirdi – kad tik dabūju aukstumu vaj ko celt, tad bij grūti. Pa vasaru – silto laiku gan varēju strādāt un savu zemi apkopt. 1940. gads. Janvāris un februāris noturējās ļoti auksti ar dziļu sniegu. Sals daudzreiz sniedzās pāri 30° C un dažas dienas pat bija pāri 40°. Tāpat marta mēnesī bij stingra ziema. Ar sliecēm brauca līdz pus aprīllim. Sniegs nokusa palēnām un lieli plūdi nebija. Līdz pat Jāņiem bij vēss un sauss laiks. Pa siena laiku un visu rudeni bij stipri lietains un aizkavēja darbus. Lielais sals nosaldēja visas ābeles. Ja es nebūtu pasteidzies apzāģēt, varbūt kāda būtu vēl atdzīvojusēs. Pļavās siens un tīrumā āboliņš bij pavisam vājš. Rudzi man un tāpat citiem kaimiņiem paauga vareni. Rudziem man bij rekordbirums – 52 maisi ap 135 pūri, auzas 65 maisi – 150 pūru no 6 pūrvietām. Kartupeļi un saknes labi auguši. Latvijai šis bij liktenīgs gads, ienāca krievu karaspēks un nodibinājās padomju vara, kas līdz pamatiem sagrozīja visu agrāko valsts iekārtu. Krietnu cilvēku vietā pie varas tika dažādi sliņķi un saules brāļi. Cenas precēm tik paaugstinātas un preces bij maz dabūjamas. Man pa ziemu ar veselību gāja diezgan grūti, bet vasarā varēju zemi apkopt. 1941. gads. Bij auksta, dziļa un gara ziema, vēl 19. aprīllī aizbraucu uz skolu ar ragavām. Pavasaris līdz pat Jāņiem bij vēss un sauss. Jūlijs, augusts un septembris bij karsti ar stipriem pērkoņu negaisiem. Rudens atkal sākās agri, jau 15. oktobrī bij ragavu ceļš. Jau novembrī sākās stiprs aukstums. Raža bij pavāja, graudi sīki un viegli. 22. jūnijā sākās karš starp Vāciju un Padomju Savienību, ko lielākā daļa latviešu ar nepacietību gaidīja. No kara mēs šeit Vainižos maz ko dabūjām redzēt, jo krievus drīz vien aiztrieca projām. 1942. gadā vācieši atkal ielauzās tālu Krievijā līdz Volgai un Kaukāzam, bet gada beigās atkal bij spiesti sākt atkāpšanos. Šis gads pagāja zem kara ietekmes – viss ir normēts, brīvā tirgū neko pirkt nedabū, bet slepenā maiņas tirdzniecībā vēl viss kas bij dabūjams. Pagājušā ziema bij stipri auksta, vairākas dienas sals bij pāri 30°, un sniegs pastāvēja līdz pus aprīllim. Pavasaris bij vēss un sauss. Ievas sāka ziedēt 29. maijā un rudzi 27. jūnijā. Ap pusjūniju palika silts un lietains laiks tā kā labība un kartupeļi paauga apmierinoši, vienīgi siens un āboliņš iznāca pavisam maz. Aprīļļa sākumā es saslimu ar plaušu karsoni un nogulēju uz gultas 3 nedēļas, no tām 2 nedēļas slimnīcā un aprīļļa un maija mēnesī biju darba nespējīgs. Puisis – Alfreds Plotnieks – dzīvoja pie manis 1,5 mēnešus un apstrādāja laukus. 1943. gadā sniegs bij tik janvāra un februāra mēnešos, novembrī un decembrī silts. Vasara bij samērā vēsa, siena laiks lietains. Bij ilgi lietus periodi un tad atkal sausuma periodi. Āboliņš paauga ļoti labi. Rudzi cieta no pelējuma un mākslīgo mēslu trūkuma un raža bij diezgan maza ap 30 maisu. Kvieši un mieži labi. Auzas cieta no rūsas un bij vieglas. Kartupeļi labi auguši. Maigai bij laimīga aklās zarnas operācija – bij slimnīcā no 28. aprīļļa līdz 30. maijam. Mirdza pabeidza pamatskolu. Lidija gāja Umurgas lauksaimniecības skolā. Kara laikos sākās vāciešu atkāpšanās visās frontēs. Iesauca kara dienestā latviešu jaunekļus un vīrus no 1915.–1924. g. dzimušus. Rudenī nodevu zirgu – balto Frici – gaļas normā, viņš bij slims ar "baušlagu" un nebij vairs darbā lietojams. 1944. gadā nebij nekāda lāga ziema, tik līdz pus janvārim, kad sniegs nokusa, tad atkal reizu reizēm uznāca, bet nekāda lāga braukšana nebij. Pavasaris arī nebij nekāds lietains un vēss – ievas ziedēja maija beigās. Vasara un rudens diezgan labi. Rudenī vācu karaspēks atkāpās un ienāca Sarkanā Armija. Septembra sākumā mums bij ierakumus taisīt Mazstraupes pagastā aiz Elles purva. Tur nostrādājām divas nedēļas: atkāpjoties vācieši tur nemaz neapmetās. Krievi ieveda atkal savu kārtību, dalīja zemi – šoreiz pa 15 hektāriem, bij jābrauc nebeidzamās šķūtīs un jādod dažādi produkti. Visus jaunākos vīriešus mobilizēja kara dienestam un vecākiem vīriešiem bij meža darbos un pie dzelzceļa būves. Es nostrādāju pa mežu no 1945. gada 6. februāra līdz 20. martam. Papriekš biju pie koku ciršanas un vēlāk pie izvešanas no Dikļu meža un Dikļu staciju. 1945. gada ziema nebij visai bārga un sniegs pa vidam, kas nokusa palēnām un nebij lielu plūdu. Pavasars bij pavēss un vasara un rudens lietaini. Ražas ziņā šis gads bij sliktāks par pagājušo gadu. Āboliņš uzauga pavisam maz, tāpat labība un kartupeļi mazāk. Piena šovakar bij maz, bij tikai 3 slaucamās govis un no tām divas ālavas. Pavasarī viena govs nobeidzās un viena grūsna tele noslīka, tāpat nobeidzās kumeļš un nodega pirts. Daudzi aizsargi tika notiesāti spaidu darbos un citi šur tur bēguļo. 1946. ziema nebij visai un sniega arī ne visai daudz, tāpat kā iepriekšējā gadā. Vasara vēsa, maz dabūju sauļoties. Decembrī brauca ratiem, ka kūpēja vien. Raža ne visai laba. Āboliņš gan paauga labi, tāpat rudzi un kvieši, bet no auzām nebij nekā, saēda rūsa un nokņāpu gar zemi. Pūrs auzu svēra tik ap 24 kilo. Krievijas dienvidos šovasar sējumi izdeguši, tur ir bads. Spieda mums nodot labību virsnormā un pārdot valstij iepirkumos. Šovasar Lidija un Mirdza izgāja iesvētīšanas mācībā un 28. jūlijā Umurgas baznīcā tika iesvētītas. Mirdza septembrī pārgāja uz Rīgu mācīties frizieres amatu. Maiga pabeidza pamatskolu un rudenī sāka apmeklēt vidusskolu. 1947. gadu var saukt par sauso gadu, jo nokrišņu bij maz. Ziema bija diezgan auksta, bij pat 35° sals. Sniegs pietiekoši uzkrita tik ap februāra vidu, baļķus no Melnā meža uz Dauguļiem veda pa pusmelnu zemi. Pavasaris bij sauss, zemi sāka strādāt diezgan agri un apsējās agrāk kā citos gados. Tāpat vasara un rudens līdz novembrim bij sausi. Sevišķi vāja šogad bij āboliņu un siena raža. Āboliņš kailajā ziemā izsala. Izauga tik 18 kaudzes no 9 pūrvietām, tas pats skābenes un baltās puķes. Atāls neauga un zirgi un govis dzīvoja pusbadā. Labība bij vidēja, salmi bij īsi, bet graudi sausi un svarīgi. Kartupeļi maz un maziņi, no saknēm arī nav nekā. 1948. gadā bij silta ziema. Sniegs nokusa marta sākumā, vēl jau reizēm uznāca sniegs, bet atkal nokusa. Es sāku zemi strādāt 19. aprīllī. Sēšanu sāku 7. maijā un drīz tiku ar sēšanu galā. Vasara bij izdevīga labības augšanai. Rudens arī bij labs un līdz Jaungadam sniega uz ilgāku laiku nebij. Raža paauga laba. Šajā gadā zemniekus spieda nodot agri pirms termiņa labību – kviešus un auzas – lika sadzīt vairākiem kaimiņiem kopā tik, cik vajadzēja, lai izpildītu norma un tad atkal brauca uz citu vietu. Pārējo labību varēja kult vēlāk. Tāpat kartupeļus steidzināja nodot, veda ar auto uz dobi. Lauksaimniecības nodoklis bij uzlikts ļoti augsts, tā: Vec-Dreimanim 20000 rubļu un Liel-Ķītam 22000 rubļu, kas nevarēja maksāt, tiem aprakstīja mantu un dažus ielika cietumā. Mūsu partorgs kādā sapulcē izteicās, ka "kulakus" ielikšot kuverā un aizsūtīšot uz Sibīriju, žēlastības nebūšot. Meža kokmateriālus sacirtām jau novembra sākumā. Es ar Lidiju izcirtām 63 ciešmetru Ķirbižu mežā. Izvešanu sāka decembrī, bet nebij ziemas ceļu. Pāris reižu aizbrauca ar zirgu uz vešanu, bet sniegs atkal ātri nokusa un bij jābrauc mājās. Man bij jāizved 40 kub. metri, kurus izvedu nākošā gada febr. Bij jāizbraucas 6 reizes turp ar zirgu, pēdējo reizi vedu ar ratiem. 9. februārī nodega Vainižu pamatskola; pēc tam skola pārgāja uz pagastnamu un izpildu komiteju uz Kļaviņiem. 5–7. martā mums izdeva padomju pases. Mirdza izmācījās par frizieri un sāka strādāt patstāvīgi. Rīgā šos pēckara gados bij grūtības ar pārtiku, mums bij jādod Mirdzai un jāpārdod Zalcmaņiem daudz gaļas, kartupeļu, miltu, putraimu un citu pārtikas produktu. Turpat citi rīdzinieki braukāja apkārt pa laukiem iepirkdami lauku ražojumus savai iztikai. Rudenī sāka rakstīt laikrakstos un stāstīt sapulcēs par kolhoza labumiem un aicināt zemniekus dibināt kolhozus, bet atrada maz dzirdīgas ausis. Nodibinājās arī pirmie kolhozi Latvijā. 25. martā 1949. gadā – latviešu tautas sēru diena. Pa nakti piebrauca klāt čekisti un vietējie varas vīri, pavēlēja sakrāmēt līdzņemamas mantas un braukt šiem līdzi. Cilvēki no uztraukuma paķēra līdzi dažādas mantas, bieži visvajadzīgākās atstājot mājā. No mūsu pagasta aizveda kādas 70 personas: Lielķītu, Mazķītu, Osv. Varblanu, K. Liepiņu, J. Krauļi, Tāšu Pīkšēnu, Viķenu, Selkeļu Rīmeru, Krocas, Jaunzemu, Lidmeņu brāļu Ernestu, brāļa sievu Grietu ar ģimeni un vēl citas. Ar zirgiem aizveda līdz Umurgai un no turienes ar auto uz Valmieru un tālāk pa dzelzceļu uz Sibīriju, Omskas un Tomskas un dažus arī uz Amūras apgabaliem. Agrāk lasīju grāmatās ka Āfrikā ķēruši nēģerus veduši uz Ameriku un pārdevuši par vērgiem. Neticami ka XX. gada simtenī varēja šādas lietas notikt. Bez kaut kādas tiesas un izmeklēšanas daži varasvīri sastāda viņiem nepatīkamo personu sarakstu, daudzas ģimenes nemaz nebij ievestas "kulaku" sarakstā un dažus tā dēvētos "kulakus" atstāja mierā. Palikušo sēklu un pārējo labību aizveda uz Limbažiem valsts noliktavās un mēbeles saveda vienkopus un pārdeva. Pēc šādām briesmām visi pārējie zemnieki bij nobijušies un vairs nedrīkstēja pretoties kolhoziem, jo baidījās no otrreizējās izvešanas, kā to piedraudēja kādā sapulcē komunīsts Bāliņš. Vainižu pagastā nodibinājās pavisam pieci kolhozi: "Drosme", "Progress", "Draudzība", "1. maijs" un mūsējais "Jaunā dzīve". Mūsējo kolhozā par pr-ja bij izraudzīts Ziedkalna dēls Vilis Pētersons un par rēķinvedi pieņēma manu meitu Lidiju. Iztrūkstošā sēkla bij atkal jāved uz rudens atdošanu no Limbažiem atpakaļ. Pirmo pavasari mēs strādājām dūšīgi, iztikām bez trakotru palīdzības. Pavasaris bij agrs un izdevīgs, apsējām labi. Jūlija un augusta mēneši bij lietaini, visas pļavas nevarējām nopļaut. Rudzi bij pavāji, bet vasarāja raža laba. Milzum daudz labības bij jānodod valstij, tāpat piespieda nodot traktoru stacijai, lai gan tā mūsu kolhozā neko nedarīja, bez tam kādas 15 tonnas labības bij jānodod virs plāna. Tomēr ar visu to uz izstrādes dienu varēja izsniegt 2,7 kg labības, 4 kg kartupeļu un 1,25 rbļ. naudā. Tādu apmaksu turpmākos gados vairs nevarēja sasniegt. 1949.–50. gada ziemā mūsu kolhozam bija jāsacērt 1900 ciešmetri kokmateriāla Salacas pagastā pie Zonepes stacijas. Es arī braucu 3 reizes uz turieni pa dzelzceļu un beidzot ar zirgu. Kolhozā bij daudz vairāk jāstrādā, kā savā bijušā individuālā saimniecībā , brīva diena reti kad gadījās un par visu lielu darbu saņem tik niecīgu apmaksu. 1950. gadā atkal bij agrs pavasaris, ievas ziedēja ap 8. maiju. 2. maijā mūsu kolhozs sāka sēšanu un sēja un stādīja līdz 15. jūnijam. Jūlijā iesākās mazo kolhozu apvienošana, Vainižu pagastā palika divi kolhozi – mūsējais "Uzvara" un Ždanova vārdā nosauktais. Par kolhozu pr-ju nāca Dobrovs, rēķinvedi Ķillis, Lidija bij par uzskaitvedi un Vilis pr-ja vietnieks un noliktavas pārzinis. Raža šogad vēl bij tīri laba un paspējām arī novākt, daudz labības bij jānodod valstij. Uz darba dienu iznāca 2,4 kg labības, 1 kīlo kartupeļu un 1,29 rbļ. naudā. Šajā gadā šādi notikumi ģimenes dzīvē: Maiga pabeidza vidusskolu un rudenī iestājās medicīnas māsu skolā pie IV. Rīgas pilsētas slimnīcas, Ēvaldam bij aklās zarnas operācija, Limbažu slimnīcā bij no 29. jūlija – 12. augustam, Mirdzu ievainoja automobilis, kas to bij piespiedis pie mājas sienas. Ievainota kāja un drusku saspiestas krūtis. Lidijai 6. novembrī. piedzima meitiņa Ārija un viņa sarakstījās ar Vili Pētersonu, viņi dzīvoja pie mums līdz pavasarim un tad pārgāja dzīvot Āžkalnos. Pa ziemu kolhozam bij jāsacērt 2400 ciešmetri koksnes un jāizved 1300. Tur pagāja kādi 3 mēneši. 1951. gadā zemi varēja sākt strādāt diezgan agri, bet pavasaris līdz pat Jāņiem bij vēss, apsala pat ābelēm, ķiršiem un pat jāņogām ziedi un bij vāja ābolu un ogu raža. Rudzu raža bij vāja, vasarāju apmierinoša. Par izstrādes dienu izsniedza 2 kilo labības un 54 kapeikas naudā. Ēvalds pabeidza pamatskolu un sāka iet Limbažu vidusskolā, dzīvoja internātā. 4. febr. nodega ciema padomes ēka Kļaviņi un ciems pārgāja uz Strautiņiem. Tāpat nodega 3. septembrī skaistais Umurgas biedrības nams, un dažas dienas agrāk nodega Pociema lauksaimniecības biedrības nams. 1951–2. gada ziemā kolhozam bij jacērt un jāved kokmateriāli Raunas pagastā, jāved uz Dzērbenes staciju. 1952. gada pavasarī arī varēja agri sākt zemi strādāt. Pavasaris bij vēss, rudens lietains. Ražas novākšana ievilkās vēlu un kūlām vēl nākošā gada februārī. Daži hektāri kartupeļu palika nenovākti. Uzkrita biezs sniegs uz nesasalušas zemes, nenoņemtie kartupeļi vēl bij lietošanai derīgi – raka priekš kolhoza lopiem. Par izstrādes dienu 1,5 kg labības un viens rublis naudā. Meža darbi Sveiciemā un Kirbižos. Es pāri mēnešu biju pie kokmateriālu izvešanas, biezā sniega un nesasalušas zemes dēļ stipri nomocījos un sabeidzu veselību. 26. febr. 1952. Lidijai Āžkalnos piedzima puisēns, kurš nākošu gada janvāra sākumā nomira un 10. janvārī to paglabāja Umurgas kapos. Maiga pēc med. māsu skolas beigšanas dažus mēnešus bij darbā Preiļu rajonā un no 1. decembra 1952. g. sāka strādāt par medicīnas māsu jaunatvērtā Vidrižu lauku slimnīcā. 1953. gada pavasarī biezais sniegs ātri nokusa, zeme drīz vien apžuva un varēja zemi strādāt. 14. aprīllī jau sēja pirmās auzas. Ap 7to maiju uznāca sniegs un apmetās auksts, tāpat maija beigās bij salnas un vēss laiks. Sēšanu nobeidza jūnija sākumā. Zirgi bij ļoti vāji, sējas laikā vairāki zirgi vairs nespēja vilkt un bij jāatbrīvo no darba. Rudens bij silts un lietains, kartupeļus paspēja norakst, bet ar kulšanu nenieka. Uz darba dienu tik 700 grami labības un 1 rublis. Meža ciršana bij Pociema mežā – izcirtām jau decembrī. Kolhozs gājis stipri uz leju. No hektāra caurmērā izkulti 6,6 centneri labības, piens izslaukts 1300 litri no govs. Naudas ieņēmumi arī daudz mazāki. 1954. nebij nekāda bieza ziema, sniegs nokusa jau ap pus martu, bez aprīlli un maijā bij biežas nakts salnas. Ievas ziedēja ap 18. maiju. Ābeles ziedēja ap 26. maiju, visas bij pilnas ar ziediem. Rudenī bij bagāta ābolu, ķiršu un jāņogu raža. Es līdz 21. maijam gāju kolhoza darbos, tad paliku slims ar sirdi. No 1.–21. jūnijam biju Limbažu slimnīcā, tur man maz ko varēja palīdzēt. Atlaižot no slimnīcas ārste Viļuma man teica "Nekāds spēka vīrs vairs nebūsiet, labi ja varēsit lēnām pastaigāt un kādu vieglāku darbiņu pastrādāt." Tā jau arī ir. Līdz ko drusku reizēm pastrādāju ir grūti ar sirdi, un vēlāk ar plaušām kas no zāļu lietošanas arvien vairāk tiek sabojātas. Vairākas reizes domāju ka nupat gals man ir klātu, bet izrādījās, ka pēdējā stunda man vēl situsi. Noslimoju visu 1955. gadu un šodien ir 1956. gada 19. aprīllis. Daudz gan viens nevaru – kādu gabaliņu pastaigāt. Sirds, plaušu artērija ķepē ciet, nepiegādā asinis plaušām. Zāles "jodots" ko lieto pret artēriju pārkaļķošanu atkal nepanes plaušas, kuru pūslīši ir stipri paplašinājušies. 1955. gada ziema nebij nekāda bārgā, bet pavasari gan ļoti nokavējās. Sniegs nokusa tik aprīļļa beigās. Maija mēnesī bij stipras lietus gāzes un upe 4 reizes pārplūda. Zemes darbi ļoti nokavējās. Vasara bij ļoti silta un arī sausa, tāpat rudens silts, tā kā dabūju novākt ražu. Decembrī gan sakrita biezs sniegs un uznāca stiprs sals. Kartupeļi mums pašiem izauga ļoti labi, arī saknes pietiekoši. Jāņogu daudz, ābolu gan maz. Par 1954. gadu kolhozs uz darba dienu deva 230 grami labības un 2 rubļi naudā, par 1955. g. 600 grami rudzu un 39 kapeikas naudā. Visi kolhoznieki palika kolhoza parādnieki. Līna audzēja kopā priekš kolhoza 0,5 ha cukurbietes tepat aiz mūsu kūts. Es palīdzēju ravēt un retināt un rudenī nodarināt. Iznāca tik 2300 kilogrammu bietes. Jāsaka, ka daudzos pushektāros pat tik daudz neievāca un dažviet palika bietes nenovāktas. Pavasarī par kolhozu pr-ju ievēlēja agrāko Limbažu rajona prokuroru Odriņu, bet ko šeit vairs var pats labākais pi-js ko izlabot. 14. oktobrī mūsu dēls Ēvalds aizgāja kara dienestā. Viņš tika nosūtīts uz Staļingradu sakarnieku pulku mācību rotā. 1956. gads atkal bij "slapjais gads". Dziļais sniegs nokusa tik aprīļļa beigās, vēl 6. maijā vietām pakalnēs bij redzams sniegs. Zemes darbi sākās vēlu. Visa vasara un rudens ļoti lietaini. Visi lauku darbi ļoti aizkavējās, daudz pļavu palika nenopļautas. Palika nenoraksti 20 hektāru kolhoza kartupeļu, jo jau 29. oktobrī stipri sasala zeme un 5. novembrī uznāca sniegs. Pats es pa vasaru un rudeni varēju cik necik palīdzēt sievai pie darbiem mājās – palīdzēju apkopt kartupeļus un dārzeņus, ievākt sienu un noraku lielāko daļu no saviem kartupeļiem. Sākot ar novembri esmu pavisam darba nespējīgs un mani drīz aiznesīs uz kapu kalniņu. Šo rakstu 14. dec. 1956. gadā. Mans brālis Alfrēds dzimis 3. jūlijā 1898. gadā. Skolā gājis trīs ziemas. Kara dienestā iesaukts 1917. gada pavasarī. Dienēja 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka sapieru komandā. Vēlāk, komunistu varas laikā bij iesaukts 16. latviešu pulkā. Nacionālajā armijā dienējām kopā Latgales partizāņu pulkā. Kopā ar brāli Arturu izbūvēja Āžkalnos jaunas labas ēkas. Dabūja no tēva pusi no Āžkalnu zemes. 1932. gada 14. februārī apprecējās ar Margaritu Tomaševic. Viņu meita Biruta dzimusi 3. oktobrī 1933. gadā un meita Ārija 15. decembrī 1937. g. Darbojās līdzi pagasta biedrībā korī un kā aktieris. Tāpat bij aktīvs aizsargu nodaļas dalībnieks – īsts nacionāls latvietis. 1945. gada janvārī boļševiki viņu apcietināja, esot notiesāts uz 15 gadiem. Šajā pašā gadā viņš miris Ziemeļos kaut kur ap Vorkutu. Vieglas smiltis! Sievu un bērnus 25. martā 1949. gadā aizveda uz Sibīriju. Manta visa tika izputināta. Brālis Arturs dzimis 1901. gada 30. sept. Skolā gājis trīs ziemas. Pusgadu kopā ar mums vecākiem brāļiem pusgadu dienēja Latgales partizāņu pulkā un vēlāk gadu obligātā kara dienestā. Kopā ar brāli Alfrēdu uzbūvēja jaunas ēkas, meliorēja pļavas un labi iekopa zemi Āžkalnos. Bij aktīvs sabiedrības darbinieks pagasta biedrībās un aizsargu organizācijā. 22. februārī 1925. gadā apprecējās ar Alvīni Labari, dzimušu 1906. gadā. Viņu meita Rasma dzimusi 2. okt. 1936. g. Beigusi Limbažu vidusskolu 1955. g. Pēc boļševiku uzvaras 1944. gadā brālis Arturs pāra gadus strādāja kādā Rīgas rūpnīcā un vēlāk pats pieteicās un tika notiesāts uz 25 gadiem katorgā. Dabūja izciest pāri pa 7 gadiem, kad uz amnestijas pamata tika atbrīvots un tagad strādā Rīgā. Zeme tika atņemta un manta konfiscēta jau 1944. gadā. Brālis Ernests dzimis 1910. gada 16. aprīllī. Apmeklēja Vainižu pamatskolu un pabeidza Rozulas 6 klašu pamatskolu. Mācījās arī Limbažu vidusskolā 2 gadi. Tad bij ilgāku laiku slims un vidusskolu vairs nepabeidza. Strādāja kā kuļgarnitūras vadītājs un vēlāk pats bij kuļmašīnas īpašnieks. Tepat viņš iegādājas zāģu gateri. Tomēr melnais darbs pie mašīnām viņam nebij pa prātam, tamdēļ viņš palika par kanceles darbinieku. Nolika pagasta darbveža palīga un vēlāk pagasta darbveža eksāmenu. Bij darbveža palīgs Vainižos un vēlāk pagasta darbvedis Augstrozes pagastā. 1944. gadā boļševikiem atgriežoties bij darbveža amats jāpamet un gadu pusotru viņš bēguļoja, tad pieteicās milicijai. Pie tiesas gan viņu nesauca. 1935. gada 1. janvārī viņam bij kāzas ar Veltu Āboltiņu dzimušu 1914. gadā. Velta beigusi Limbažu vidusskolu. Viņiem ir bērni: meita Dzidra dzimusi piektdien 17. aprīllī 1936. gadā, dēls Juris, dzimis 1938. g. 25. martā arī piektdienā un meita Māra dzimusi 1945. vaj 1946. gadā. No 1944. gada rudens viņu ģimene dzīvoja sievas jaunsaimniecībā Vainižu Purmaļos. 1949. gada 25. martā latviešu izvešanas laikā Ernesta sieva ar bērniem, tēvu un māti un vecmāmiņu tika aizvesti uz Sibīrijas Tomskas apgabalu. Ernests pats vaj nu nebij mājās vai aizbēdzis kur citur un palika neaizvests. Tomēr pēc gada viņš pats labprātīgi par savu naudu aizbrauca uz Sibīriju pie savas ģimenes. Mājās visa iedzīve un inventārs tika pārdoti un izputināti. Sibīrijā nomira un apglabāti Veltas vecāki un vecmāmiņa. Pati Velta saslima ar dzemdes vēzi un meita Dzidra ar locītavu reimatismu. 1956. gadā martā Ernests ar sievu un bērniem pārbrauca no Sibīrijas savā mājā Purmaļos, iestādamies kolhozā. Kolhozs viņiem deva slaucamo govi un citāda veida palīdzību. Velta jau bij neārstējami slima, vēl nomocījās visu varu un 7. novembra rītā 1956. gadā viņa nomira. Svētdien 11. novembrī viņu paglabāja mūsu ģimenes kapu nodalījumā. 1956. gada septembrī no Sibīrijas pārbrauca arī brāļa Alfrēda sieva Margrieta ar abām meitām. Biruta Sibīrijā ilgi slimojusi ar kājas kaula tuberkulozi un labā kāja viņai ir nespēcīga. Viņa apmetās uz dzīvi Rīgā pie mātes māsas Klabienes. Grieta ar jaunāko meitu Āriju palika uz dzīvi savās mājās un tagad kopj grupu kolhoza slaucamo govju. No kolhoza viņai deva govi, sienu un drusku labības.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.