#LFK Ak-3-5

#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:42:02
Atšifrējumsarī nava. Domājām gan šā gan tā, bet izeju nevarējām atrast. Ar kājām līdz Rīgai, tas gabals bija pa tālu. Beidzot tomēr mums laimējās. Izrādijās ka arī še Daugavpilī ir kaut kāds evakuācijas punkts. Tur nu pieteicāmies. Mūs reģistrēja un izsniedza talonus ēšanai ēdienu veikalā. Tā ka vilciens gāja uz rīgu tikai pa divām dienām reizi, tad nu bija jāgaida. Nakti pārgulēt dabuju uz solīna. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem (ne)dabūju gulēt ar jumtu virs galvas. Lai gan sols nav pieskaitāms pie patīkamām guļas vietām, tad tomēr šo nakti gulēju brīnišķīgi. Otrā dienā saņēmu biļeti vilcienam. Vakarā tiku siltā vagonā. Sēdēju un snaudu. Un pret rītu biju jau Rīgā. Skaitijās jau 19. septembris.

Rīgā

Ar savu suharu maisiņu rokā soļoju uz veco dzīves vietu, jo kur gan lai citur eju. Sirdi māca bailes, jo nezināju vai ir kāds palicis, pie kā varētu kaut vai pagaidām apmesties. Ko uztraukties jau nebija. Suchari man pietika vēl vismaz divām dienām; un pa to laiku varētu jau kaut kā iekārtoties, ja visi striķi trūktu. Vispirms uzeju pie Erika. Mani saņem viņa māte, jo pats Eriks nav mājās. No viņas uzzinu kā še viss pa vecam un slogs noveļās man no krūtīm. Pēc īslaicīgas atpūtas, dodos uz savām vecajām mājām. Durvis atver Jeta. Tā mani pacienā un sāk stāstīt garus stāstus, par to kā pa manis prombūtnes laiku še ir gājis. Tak miera man nav. Īsi uzkavējies soļoju tālāk pie Ļoša mātes, jo jāgādā lai būtu kas ko mugurā vilkt. Ar tām lupatām, kas man ira ilga staigāšana vairs nava. Loša māte saņem mani laipni. Tak viņa pasaka ka mana uzvalka pie viņas neatrodas un sāk stāstīt savas bēdas, ka viņai ejot grūti. Pats Loša atrodas kaut kur Vācijā un strādā — tikai vēstules no viņa tiek saņemtas. Citu bēdas mani neinteresē, jo man pašam savas ir pietiekošā mērā. Tāpēc pēc neilgas uzkavēšanās atvados un nāku uz mājām. Tā jocīgi ir ap sirdi. Toreiz runāts bija ka mans uzvalks būs pie viņas un nu nav. Ticēt tam ir grūti, jo labi zinu no saviem piedzīvojumiem kā goda jūtas izkūp, ja vēders to prasa. Un tas jau būtu dabīgi, ka varbūt viņiem grūti ejot manu uzvalku pārdeva pa priekšu.

–53–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:43:10
AtšifrējumsJeb varbūt viņi ir godīgi un saka patiesību, kas to lai zina. Tā arī neteicu ne vārda, bet cenšos tikt galā ar visu pats. Esmu atkal mājās un atlaidies uz dīvāna aizmigu. Ne pa velti veiktā ceļa grūtības liek sevi manīt. Vakarā atnāk Herberts un ar to izrunājos. Tas arī ir vislabāk. H. runā skaidri un noteikti. Viņš pastāsta kā še ir gājis un beigās pasaka ka pagaidām varu palikt pie viņa. Daudz dot viņš man nevara, bet to kas būs uz galda ēdīsim visi un kaut ko mugurā vilkt arī atradīsies. Vārdu sakot jūtos kā ģimenes loceklis. Otrā dienā eju uz Martas ielu, jo nu jau ir 3 nedēļas virs gāzēšanas termiņa un šaubos vai vairs varēs plaušu gāzēt. Martas ielā uzzinu ka gāzēšanas kabinets atrodās Valdemāra ielā. Tieku pie ārstes Zikmanes. Tā ir jauna bet enerģiska sieviete. Gaiss iet labi un tieku uzgāzēts. Vispirms nu jāsāk domāt par dokumentiem. Izrādās ka pirmais gājiens jātaisa uz Skolas ielu, kur atrodas filtrācijas punkts. Aizeju tur un noskaidroju ka vajadzīga biogrāfija krievu valodā un dzīves vietas izziņa. Biografiju palīdz man sagatavot Herberts, bet dzīves vietas izziņa iegūstama milicijas nodaļā. Tad vēl nepatikšanas ar sētnieci. Pēc likuma nepierakstīts nevar uzturēties ilgāk par 24 stundām dzīvoklī. Tas jau viss ir jauki, bet pierakstīšanās bez pases nav izdarāma un lai pasi dabūtu vajadzīgs vismaz mēnesis. Tādēļ neklapēju ar ausīm un dzīvoju mierīgs tālāk. Visriebīgāk nu ir ja jāklausās vecajās sievietēs. Pa šo laiku ir iebraukusi no Līgatnes vecā Emīlija. Tā ar Jetu nesatiek un regulāri katrās pāris dienās viņu starpā notiek lamāšanās un pat izkaušanās. Tas mani neuztrauc. Ja gados tai momentā mājā ieeju istabā un vispār nododos lasīšanai. Tak mājā esmu reti. Dienas lielāko daļu aizņem dokumentu kārtošana un vakarus pavadu pie draugiem. Tās pāris stundiņas, kamēr esmu mājās man vai nu Jeta vai arī Emīlija stāsta visādus briesmu stāstus. Tā piemēram: Jeta stāsta ka Lēna ar Emīliju runājusies ka es esmu slims pārbraucis un ja nu nomiršot kur ņemšot zārku. Tas maksājot lielu naudu un naudas brīvas neesot. Par to tikai pasmejos jo Jetu pa šīm dienām esmu mācījies pazīt un zinu ka viņai daudz ticēt nevar. Tak mazs aizdomu velniņš neliek miera — ja nu viņas tiešām tā savā starpā runā? Emīlija sūdzas ka Herbertam Jeta ir tikai pa nastu un labprāt tā būtu Jetu izmetusi uz

–54–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:43:24
Atšifrējumsielas, ja tikai viņai būtu teikšana. Turpretī Herberts nerunā tikpat kā nemaz. Viņš visu savu laiku ziedo darbam. Tikai retu reizi viņš padzen šādus tādus jokus. Es visas savas gaitas un domas izstāstu Herbertam un no viņa saņemu padomus turpmākām gaitām. Viņš izturās pret mani kā mīlošs tēvs kā pret savu dēlu. Tā rokojos saskaņā ar Herbertu un neklausos daudz sieviešu muldēšanā. Mājās atrodas vēl Brunis. Ar to man maz kas kopējs, jo tās ballītes un draugi kas viņam — mani nevelk. Esmu pašreiz apģērbts. Herberts iedeva man savu jauno žokejcepuri un savu rudens mēteli. Bikses dabūju no vecā Aides — kas iedeva Garozas bikses. Tās man ir mazliet pa garām, bet izskatās labi. Ar dokumentiem ir šāda lieta. Vispirms gāju uz Milicijas nodaļu un reģistrējos. Tad pēc nedēļas dabūju dzīves vietas izziņu. Tas ir agrākās mājas grāmatas atradās tagad nodaļā un mājas iedzīvotāju pierakstīšanai atradās jauna mājas grāmata pie sētnieka. Uz vecās mājas grāmatas pamata tad nu arī izziņa tika izdota. Ar to un biogrāfiju gāju uz Skolas ielu. Arī tur cilvēku pilns. Še strādāja pieci pratinātāji. Kā cilvēki runāja, tad viens esot stingrāks, otrs vaļīgāks — tak pietiekoši stingri visi. Es apstājos un šaubījos pie kura tālāk iet. Te pēkšņi izrādījās ka tūlīt pats filtrācijas punkta priekšnieks pieņems. Tā ka cilvēku bija daudz, tad pie priekšnieka kabineta durvīm veidojās gara rinda. Šai rindā biju kā otrais. Priekšnieks izlasija biogrāfiju, uzstādija dažus jautājumus, kurus ar tulka palīdzību atbildēju cik labi pratu. Tad atkal tiku ārā un man bija jāgaida savi dokumenti. Saņēmu papīrus un rezulūcijā man bija atļauts dzīvot Rīgā. Nu tālākais ceļš veda uz Prefektūru. Še atkal gara rinda. Pirmā dienā izstāvējos pa velti, jo rinda bija tik gara ka pat līdz pieņemšanas beigām klāt netiku. Nekas. Otrā dienā stāvēšanu sāku no jauna un tā ka biju atnācis trīs stundas agrāk ķa vajadzīgs, tad rindā biju ceturtais un klāt tiku. Še lieta bija vienkārša. Prasija kuras milicijas nodaļas robežās dzīvos un tad tās milicijas nodaļas priekšniekam uzrakstija rezulūciju. Tad nu atlika tikai doties uz

–55–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:43:51
Atšifrējumsmilicijas nodaļu pēc pases. Tā triju dienu laikā tika man izsniegta. Vajadzīgās fotokartiņas man uztaisīja Straume par brīvu. Pases vietā dabūju pagaidu apliecību uz trīs mēnešiem. Tad nu bija pēc tam jāskrien uz kara komisariātu uz komisiju. Lai to veiktu aizgāju uz IV klīnikulīniku, lai dabūtu rentgena caurskati, kas tad kalpotu par lietišķu pierādījumu manai slimībai un tā uz komisiju tiktu vaļā no dienesta. Rentgena caurskate rādija ka bez labās plaušas ir arī jau kreisās plaušas galotne sākusi apēnoties. Patīkami tas nav, bet tā ka es šai lietā pats nekā darīt nevaru, tad neuztraucos. Tad eju uz komisiju. Tur līdz pusei jāizģērbjas un komisija mani nejautājot grib pataisīt par dienestam derīgu. Kad parādu savu politklīnikas izziņu, mani tūlīt attiec divus metrus atpakaļ, aiz bailēm ka es savu diloni nepielipinātu arī tiem. Lēmums skan — kara dienestam nederīgs. Nu vēl atliek tikai pierakstīšanša. Bet arī to nav viegli izdarīt.
Pēc iebraukšanas Rīgā no sākuma gāzējos pie ārstes Zikmanes. Tomēr man viņa izliekas par paviršu. Apstākļu sagadīšanās dēļ — man iznāk vienu reizi gāzēties pie ārsta Bittes Zārdiņas. Tā ir veca un gudra ārste. Viņa to lietu ņem lēni un pamatīgi un tāpēc viņa man iepatīkas. Var tiešām just ka viņa pie sava darba pieiet ar mīlestību. No tās reizes eju gāzēties pie viņas. Viņa man pastāsta ka labās plaušas galotne ir vietām pieaugusi pie krūšu plēves. Šie saaugumi pretojas pie gāzēšanas plaušas saspiešanai un līdz ar to traucē plaušas izārstēšanai. Lai to novērstu viņa ieteic man iet slimnicā, lai ar operācijas palīdzību — saaugumus pārdedzinot varētu šo lietu nokārtot. Slimnicā iešanu tomēr atlieku, jo vispirms gribu nokārtot šo lietu ar dokumentiem un galvenais pierakstīties dzīvoklī. Tas tāpēc ka pēc likuma ir tā ka uz zināmu dzīvokļu platību vajaga būt ārā noteiktam skaitam iedzīvotāju. Ja skaits nav pilns, tad dzīvokļa pārvalde ieliek trūkstošos cilvēkus vienkārši dzīvoklī. Šai rīcībai par iemeslu ir lielais dzīvokļu trūkums Rīgā. Zināms nav patīkami

–56–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:44:12
Atšifrējumsja dzīvoklī ierodas dzīvot negribēts kāds svešs. Bet es, kamēr neesmu pierakstīts, neskaitos par iedzīvotāju un tā Herbertam var pielikt vienu cilvēku. Tādēļ steidzos kārtot dokumentus, pierakstīties un tikai tad gribu iet slimnicā. Ārste saka ka pāris nedēļām lielas nozīmes šai lietā neesot, bet var gadīties pie ilgākas vilcināšanās sarežģījumi ar ārstēšanu. Tak cits man nekas neatliek.
Man ir bēdīgi ar apaviem. Tie zābaki ar kuŗiem atnācu no Vācijas ir izjukuši un nu nav ko kājās vilkt. Tagad valkāju Herberta slēpju zābakus, bet tie ir šūti slēpošanai nevis iešanai. Tā pie valkāšanas arī tie sāk jukt laukā. Bez tam viņi man ir par mazu. Ir pēdējais laiks pirkt ko kājās vilkt. Bez tam pa šo laiku ir saradušās dažādas citas vajadzības — kas visas prasa naudu. Nevar teikt ka būtu bijis tīri bez naudas, bet kas tas ir 10 rubuļi uz pāris dienām, kad šādu cenu maksā viens pīrāgs, jeb ola tirgū? Tak uz tik lielu ģimeni, kas Herbertam ir jāapgādā nevaru vairāk saņemt. Abi vienu vakaru ar Herbertu apdomājam dažādus ceļus naudas iegūšanai. Neko nevaram labāku izdomāt kā pārdot šujmašīnu. Aizvedam to uz komisijas veikalu pārdošanai. Tā tiek notaksēta pa 6000 rubļiem. Kārtība ir tāda, ka naudu varēs saņemt tikai pēc šujmašīnas pārdošanas, pie kam veikāls par savām pūlēm atrēķinās 1090. Ja laimējas — šujmašīnu pārdod jau otrā dienā, bet var gadīties ka šujmašīna nostāv veikalā mēnesi, divus mēnešus un vēl ilgāk. Tomēr mums „laimējās“. Šujmašīna pēc mēneša stāvēšanas vairs veikalā nebija. Ejam saņemt naudu, bet veikalā mums pasaka ka šujmašīnu paņēmusi kaut kāda kažokādu darbnīcu, kas skaitās pie komisijas veikala piederoša. Tikai jādabon kāda tur direktoru paraksti naudas saņemšanai. Herberts nostaigāja veselu nedēļu līdz sadzina rokā attiecīgo direktoru un tas pateica ka pagaidām naudas nav — tā būšot vēlāk. Bet šis „vēlāk“ varēja vilkties mēnesi jeb vēl

–57–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:44:31
Atšifrējumsilgāk. Tik ilgi mēs gaidīt nevarējām, jo nebija nekādas drošības ka nauda būs. Un kāds mums būtu labums atstāt šujmašīnu darbnīcā, kur ar to strādājot tā tika nolietota un sabružāta. Tak lai šujmašīnu dabūtu atpakaļ vajadzēja staigāt Herbertam vēl vienu nedēļu, lai sagādātu vēl divu citu direktoru parakstus šujmašīnas atpakaļ dabūšanai, beidzot tas bija izdarīts. Paņēmām rokas ratiņus un braucām uz darbnīcu. Jau ielādējām šujmašīnu ratiņos, kad pienāca viens no tur darbnīcā strādājošiem ēbrējiem un par mašīnu piedāvāja skaidrā naudā 4000 rb. Mēs ar Herbertu aprunājāmies, ko darīt. Ārste man bija teikusi ka man galvenais šajā slimībā ir jāsargājas no apsaldēšanās. Tas ir — man bija jāskatās ka nesaslapinu kājas — kas visvieglāk izsauc sasaldēšanos. Tā tad tagad 6. oktobra beigās — tas ir ziemas sākumā — man stipri apavi ir nepieciešami. Ņemot vērā ka šujmašīnu tirgos tika piedāvātas pārdošanā stipri daudz, bet pircēju bija pamaza — tad savu šujmašīnu ātrumā pārdod mums tā vai tā nebija citur izredžu tik drīz, bet ziema ar savu tuvumu neļāva riskēt vēl ilgāk gaidīt, jo katris solis pa sliktu manai veselībai nozīmē pāris mēnešus ilgāku ārstēšanu. Mēs gan kaulējāmies kādu pusstundu lai vismaz vairāk izspiestu, bet pircējs bija noteikts un tā pa 4000 rb. atdevām. Tad vienu svētdienu gājām uz sīkumtirgu iepirkties. Te nelaime — manai lielai kājai zābaku nava. Visvairāk pārdod 42. vai 43. nummura apavus. Beidzot pa visu tirgu sadzinām divus pārus pa manai kājai. Pirmais pāris bija jauni vācu garie zābaki — otrs pāris bija garie juchtādas. Izšķīrāmies par pēdējo pāri, jo tas izlikās pamatīgāki pašūts. Drīz vienojāmies un par 2250 rb. nopirkām. Tad vēl nopirkām biezas galifeikas par 800 rb. No Lēnas dabūju vienu jaku un apakšveļai dabūju no Herberta veļas divus kreklus un tāpat pāri apakšbikšu. Nu ar drēbēm būtu apgādāts.
Lielāko daļu no vakariem pavadu mājā, jo esmu noguris no dienas skriešanām dokumentus kārtojos. Ik pārus vakarus aizeju pie drauga, bet arī tur pāris stundiņas nosēdējis nāku mājās. Nevar jau arī teikt, ka būtu es bijis vienmēr tīri mierīgs. Tā vienreiz nopirkām liķieri un kopā ar Bruni aizgājām

–58–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:44:59
Atšifrējumspie viņa drauga un nodzērām. Bet ja labi apdomā tas jau nebūtu liels grēks. Arī es taču esmu cilvēks un pēdējie pārlaistie gadi man nav bijuši nekādi vieglie. Katrs cenšas sagādāt sev kādu prieku un ja es nopērku pudeli liķiera, tad tas jau kā man liekas nav liels ļaunums. Par naudu, kas atlikusi no šujmašīnas pārdošanas un pēc iepirkumiem, pērku sev papildus sviestu, pienu, kādu olu, jeb vienkārši tirgū kādu pīrāgu. Nevarētu teikt ka mājās mana ēšana būtu bijusi slikta, tak īstā ēsāna bija tikai no rīta kad visi paēd apirms darbā iešanas. Tā ka Lēna ar Herbertu strādāja, tad viņi pusdienas paēda darba vietā, bet mājās palicējiem mums nekādas speciālas pusdienas negatavoja. Tad tikai vakariņas atkal bija spēcīgas kad visi saradās no darba kopā. Interesanti ir arī tas ka Jeta parasti gāja uz uteni — kur viņa pavadīja gandrīz katru dienu. Vai viņa ko no savām lupatām ko pārdeva vai nē — nezinu — jeb varbūt tikai tāpat laiku pavadija nezinu. Liekas ka šai staigāšanai bija tikai tāds ieradums — jo ko nopietnu strādāt Jeta negrib. Ēdienus mājā gatavoja Emīlija — tas ir tai laikā kad viņa atradās Rīgā. Ja kas palika no brokastīm pāri — tad Emīlija šo to man uzsildīja — bet ja nebija nekas — tad speciāli man viņa nekā negatavoja. Tad es iztiku ar sausu maizīti un nopirku tirgū šo to klāt. Naudas man netrūka, jo Jeta šo to udenī pārdeva kā manu veco ziemas mēteli — ar ko es vēl skolā gāju, un šo to no manām vecām lietām. Tāpat Herberts bieži iedeva pa červoncu vai diviem katris pāris dienas. Šāda ēšana nāca man pa labu. Diezgan strauji uzbarojos un jutos arī diezgan spēcīgs. Bija reizes kad Emīlija brauca uz Līgatni pie savas meitas. Tur viņa lasija ārstniecības augus aptiekām, lasija arī sēnes un ogas ziemai, kuŗus veda tad mums uz Rīgu. Tais reizēs Jeta uz uteni negāja, bet palika mājā un Emīlijas vietā gatavoja ēdienu. Tak cilvēciņš lai nu arī kā centās — citus no pacietības izvest varēja. Vispirms Jeta ar savu

–59–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:45:54
Atšifrējumspļāpību un galvenais muļķīgu pļāpību varēja otru izvest no pacietības. Otrkārt viņa izgudroja šo un to un to kā patiesību stāstija vēlāk. Treškārt viņa iedomājās it kā Herberts būtu bagātnieks un tuvākā laikā būtu gaidāms bads. Tā nu viņa „sper“ ko tik var. Herberts jau nu dod, kas nu ir, visiem ēst, bet tad Jeta atsakās, ka negriboties, bet vēlāk citiem stāsta ka dzīvojot pusbadā. Tad vēl bija gadījums ka nejauši Lēna atrada viņas gultā zem spilvena pusmārciņu vārītas gaļas, kamēr viņa centās mums iestāstīt, ka Lēna zupai gaļu neesot nemaz tik daudz nopirkusi, bet atrasto gaļu viņai kāda „laba sieviete“ uz ielas iedevusi. Tāpat arī viņa ar muti vienmēr cenšas Emīlijai „iekost“. Tas viss radija nevajadzīgus asumus, kas māju padarija pa mazo ellīti. Ņemot vērā ka Lēna bija aizņemta darbā, tad kas nu bija man no veļas mazgājams, devu to mazgāt Jetai. Tak viņa mazgāšanu izdara stipri pavirši un ja salāpams vai sašujams — tad to labāk izdarīt pašam nekā dot Jetai, jo tad jau pēdējos nervus, kas jau tā no pārdzīvojumiem man nav nekādi stiprie, varu pazaudēt. Piem: Ja viņa piešujk pogu — tad poga tur labi ja līdz vakaram un tad tā jāpiešuj pa jaunu. Kreklam viens caurums tiek aizlāpīts, bet divi citi atstāti nelāpīti. Nu kad jāvelk krekls mugurā, tad tikai tos „pamana“. Tā nu cenšos padarīt visu, attiecībā uz šūšanu, pats. Arī istabu viņa slauka reizi nedēļā un tad tā ka es, mīlēdams tīrību, dabonu ņemt slotu un pārslaucīt pats.
Emīlija. Ar to arī ir cipars. Viņa uzmetās Herbertam par aizstāvi. Herberta klātbūtnē viņa ir klusa kā kaps. Bet dienu tad cenšas visus rīkot un komandēt. Tāpat viņa uzstāda neiespējamas prasības. Piem: Viņa labprāt būtu izmetusi Jetas uz ielas. Gandrīz katru dienu dzird šādus vārdus: „Tu mana dēla maizi ēdi. Ej dzīvot pie Aidiem“. Herberts Jetu ir pieņēmis un saka lai viņa dzīvo vien. Un tā nu faktiski Emīlijai še nebūtu teikšana. Tak pēc manām domām Herberts dodams Jetai un man atrauj mazliet līdz ar to E. Tā tad še lielāku lomu spēlē aprēķins un nevis līdzjūtība uz Herbertu. Manī gan viņa neko acīs

–60–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:48:40
Atšifrējumspusmērīgi nesaka. Tak, ja varētu ticēt Jetai (tai gan ticēt nevar), tad bieži vien viņa esot izmetusi, ka es par daudz ar draugiem staigājot un ballējoties, un tāpat iedzerot. Tak, ja tas tā arī būtu, tad viņa nezina kādā veidā tas viss nāk un otrkārt salīdzinot ar Bruni — tad mana „uzdzīve“ ne 1/60 no Bruņa „uzdzīves“ nesniedz. Bet tā ka man tieši acīs viņa neko nesaka un vispār bez Jetas neviens neko nesaka, tad arī es liekos mierā un šo jautājumu necilāju. Tikai vienu vienīgu reizi viņa uzstāja ka man līdz vakaram esot jāpierakstās, jo bez pierakstīšanās near dzīvot ilgāk par 24 st. To arī es pats labi zināju. Nepierakstīts es dzīvoju jau pāris nedēļas. Tak pierakstīšanās bez pases nav izdarāma. Lai visu šo nokārtotu, vajadzīgs šāds laiks: 1. Jāpiesakās milicijas nodaļā un jāpieprasa izrakstu no vecās mājas grāmatas (tā atrodas nodaļā), kas ir tajā dzīvoklī dzīvots. No pieteikšanās dienas tikai pēc nedēļas izsniedz izziņu. 2. Tad iet uz Skolas ielas filtrācijas punktu. Pirmā dienā tur klāt netiku, jo tādu kā es ir milzum daudz. Otrā dienā bija svētdiena un tikai trešā dienā tiku cauri ar filtrāciju un saņēmu dokumentu tālākam. Tas ir kopā trīsas dienas. 3. Tad jāiet uz prefektūru lai dabūtu rezulūcija nodaļai pases iegūšanai. Tur arī ir milzīga rinda. Tas man prasija divas dienas laika. 4. Ierados nodaļā pases galdā. Tur saņēmu izziņu pasei, kas bija izpildāma man un mājas pārvaldniekam. Tas nozīmē, ka viena diena atkal pagalam. 5. Ar izziņu atkal uz pases galdu. Pasi izsniedz trešā dienā. — 2 dienas pagalam. 6. Skrienu uz politklīniku pēc izziņas. Te vispirms jāpiesakās pie iekšķīgo slimību ārsta. — 1 diena. Tas nozīmē mani tālāk uz rentgena kabinetu. Tur atkal liela rinda un mani nozīmē uz caurskati pēc 5 dienām. Pēc caurskates izziņu saņēmu otrā dienā. Tā tad politklīnika ir man prasījusi kopā veselu nedēļu. 7. Tā ka kara komisija notiek reizi nedēļā un uz to jāpiesakās caur milicijas nodaļas kara galdu un pēc komisijas rezultātu

–61–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:49:02
Atšifrējumsrezultātu uzzināšanai atkal jāziedo nedēļa, tad kopā iznāk divarpus nedēļas. Tā tad lai tiktu tiktāl un varētu domāt par pierakstīšanos ir jāiziet 7 etapi, kas kopsummā prasa 30 dienas. Un es vēl biju tad nodzīvojis tikai divas nedēļas un lai kā centos par pierakstīšanos vēl nevarēju domāt. Bet Emīlija uzstājās ka man vajaga. Viņa nemaz nedomāja ka visai šai lietai 30 dienas ir īsākais laiks, kas iespējams veselam, bet man jau ņēma laiku nost gaidīšana uz ārstu caurskatēm un gāzēšanu. Rezultātā man šī procedūra vilksies stipri ilgāk. Tad nu noskaitos un pateicu ka es ar Herbertu esmu runājis un viņš zin kā ar mani ir un viņas iejaukšanās ir še nevietā. E. pāris dienas staigāja puktīga, bet tā ka biju vienmēr pret viņas pieklājīgs, tad satikām.
Tagad par manu „uzdzīvi“. Vienreiz nopirku pudeli liķiera kuŗu ar Bruni un viņa draugu nodzērām. Zināms, viņi abi lika pa pudelei pretī. Otro reizi gāju līdzi Erikam uz viņa klubu. Tas skaitijās augstskolas, kur Eriks mācījās, airētāju klubs. Šai klubā biedri un biedrenes sarīkoja vakaru, kuŗā nu tiku arī es uzaicināts. Bez pudeles tā lieta negāja. Otrā rītā biju mājā. Tad vēl vienu reizi Vaļņu ielas zālē tika rīkota balle. Tā ka Erikam bija patafons ar platēm un pastiprinātāju, tad par mūzikas taisītāju tika uzaicināts viņš. Visu priekšmetu pārnēsāšanai viņam vajadzēja palīgu, un tā nu viņš uzaicināja mani un vēl vienu. Par visu to mēs saņēmām kā samaksu trīs pusstopus un labus zakuskus. Tad vēl vienu reizi biju Brunim līdzi uz kādu skolu — rīkotajā ballītē. Tā tad domāju ka tas nav daudz — pat mazāk, daudz mazāk par to kā dzīvo viens otrs no maniem pazīstamiem puišiem. Vienīgais kas man prasija diezgan daudz naudas — bija smēķi, lai gan pārmērīgi daudz nesmēķēju — tikai apmēram caurmērā 15 papirausus dienā. Tad ņemot vērā ka pīpēju nu jau 6 gadus, tad atmešana vairs nav viegla — pie mana rakstura neiespējami. Un otrkārt es neredzu arī iemeslu kādēļ būtu vērts smēķēšanu atmest.
Nevarētu teikt, ka domāju vienīgi par dokumentiem un izklaidēšanos. Domāju arī par nākotni. Aprēķināju savas izredzes un arī savas

–62–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:49:30
Atšifrējumsiespējas. Tad nu izrādijās ka manas iespējas ir ļoti ierobežotas. Mana izglītība nav tāda, kas pieļautu strādāt kādā kancelejā. Smagu darbu svaigā gaisā vairs neļauj sekmīgi veikt mana gāzētā plauša. Arī strādāt kādā fabrikā par virpotāju vai ko citu — darbnīcas putekļos nenāktu pa labu manai plaušai. Nu par naktssargu iet arī nav nozīmes — mazās izpeļņas dēļ. Tā tad atlika mēģināt strādāt par šoferi, jo vairāk vēl tādēļ, ka šis darbs nav pārmērīgi smags un to es jau pazīstu no agrākiem gadiem. Bez tam šofera darbs mani saista un tas jau ir svarīgi lai cilvēks būtu apmierināts. Tā nu cenšos šo mērķi sasniegt. Vispirms jāiet uz veselības pārbaudi IV. politklīnikā. Samaksāju 5 rubļi un tad tālāk pie acu ārsta. Acis man ir labas un neesmu arī krāsu akls. Ārsts atdzīst mani par derīgu. Kā nākošais mani ņem priekšā ausu ārsts. Lai gan mana labā auss ir bojāta, toties pietiek ar kreiso ausi, jo tā dzird labi un arī še tieku atzīts par derīgu. Kā trešais mani ņem priekšā galvenais ārsts. Manas rokas viņam rada šaubas. Tak tās ir spēcīgas un še šķēršļu nevar. Tad vēl tieku pārbaudīts uz sirdi un bruku, bet te vainu nava un tā komisijas lēmums skan šofera amatam derīgs. Tālāk turpinu ceļu uz auto inspekciju. Samaksāju benzīnā 5 rubuļus, no drauga sadzenu satiksmes noteikumu grāmatiņu, no bibliotēkas sadzenu auto teorijas grāmatas un mācos. Tad eju uz eksāmeniem. Satiksmes noteikumus nolieku labi. Motora teorijā tieku izgāzts. Bet še mana vaina nav liela. Pārbaudītāji runā krievu valodu un tā kā es krieviski neprotu, tad man jāizlīdzas ar tulka palīdzību. Tā ka tur speciāla tulka nava, tad tulka pienākumus uzņemās šoferis, kas prot krieviski. Ne katru reizi tas prot un var jautājumu man un tāpat manu atbildi precīzi pārtulkot un tas nāk man par sliktu. Neko darīt samaksāju 15 rubļus otrreiz un pēc divām nedēļām varu likt teorijā otro reizi. Tas eksāmens, kas nolikts otro reizi vairs nav jāliek. Otro reizi man laimējas un arī tas ir nolikts. Tagad paliek vēl trešais un pēdējais —

–63–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:49:56
Atšifrējumsbraukšana. Še nu man ir grūtāki. Nu jau pusotru gada kā neesmu stūri rokā ņēmis un tā nu esmu zaudējis savu agrāko veiklību. Otrkārt — pārbaudītājam blakus sēdot uztraucos. Tomēr būtu eksāmenu nolicis, ja nebūtu aizmirsis atlaist rokas bremzi. Tā nu skaitos izgāzts. Neko darīt. Jāliek braukšana pa otru reizi.
Pa šo laiku mani dokumenti ir tik tālu sadzīvi, ka vēl vajaga tikai pierakstīties dzīvoklī. Tak nu rodas pēkšņas grūtības. Nodaļā nepieraksta kamēr nav darba apliecība, bet darbā mani negrib pieņemt, kamēr neesmu pierakstīts. Laiks negaida un vēl man šoferu kartiņa nava. Tā nu jāķer kāds cits darbs. Izšķiros iet pie auto remontiem — vienīgi lai varētu pierakstīties. Pats zinu ka man jāiet slimnicā uz operāciju un tad tā vai tā strādāšana neiznāks ilga. Tādēļ ņem pirmo darbu kas gadās. Salīgstu V.A.P. transporta bāzē. Ar pirmdienu sāku strādāt. Pusdienas pārtraukums še neskaitās, toties vakaros esmu brīvs stundu ātrāk. Esmu darbā pirmo dienu. Raujos nadzīgi. Te ap pusdienas laiku man pietrūkst smēķu un es eju tos nopirkt. Uz ielas satieku draugu, kuŗu nu jau vairākus gadus netiku redzējis. Sasveicinamies un ceļu turpinam kopīgi. Izrādās ka viņš tikai neilgi atpakaļ kā iebraucis Rīgā, jo ir ticis demobilizēts no Sarkanās armijas. Abi ejam runādamies un stāstam kā katram ir gājis.

Pie „Grant“ kīno mūs abus aptur viens milicis un otrs privātā. Galvenais darītājs ir „Privātais“. Mums uzprasa dokumentus. Tā ka tie mums ir klātu, tad arī tūlīt atdodam. No sākuma domāju ka še ir kāds pārpratums, jo iemesla mūsu apturēšanai nesapstiprinājos. Tak lieta kļuva nopietna, jo viņi nemaz mūsu dokumentus nepētīja, bet iebāza sev kabatā. Tad nāca rīkojums mums apgriezties un kad bijām pagriezušies ar muguru pret viņiem, mums izkratīja kabatas. Tad lika iet pa priekšu un ieveda mūs 7. milicijas nodaļā. Še mūs ievietoja aresta telpās. Sēdējām un gaidījām kāds būs visai šai lietai beigas. Biju pilnīgi mierīgs. Arests man nekā jauna nesniedza, jo ne par velti tak biju izgājis vācu cietumus un koncentrācijas nometnes. Otrkārt apzinājos ka neesmu nekā noziedzies un tā tad, ticēju

–64–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:50:17
Atšifrējumska agrāk vai vēlāk līdz visu apstākļu noskaidrošanai tikšu brīvs. Tomēr kā nekā tagad bija jāgaida. Bija arī man sabiedrība. Viens „meža brālis“, viena meiča par zagtu mantu pārdošanu un divas par zagšanu. Pirmo dienu sēdošiem ēšana nebija paredzēta. Sāka gribēties ēst, jo diena nāca pret vakaru, bet es biju kā tikai brokasti ēdis un pusdienas maize — Herberta mēteļa kabatā, atradās darba vietā. Tomēr pārējie aizturētie bija tik laipni ka iedeva man gabaliņu maizes no savas ēdienu porcijas. Arī mani smēķi gāja uz beigām, kuŗus biju paguvis nopirkt. Kā ne kā nervu saspīlējums lika biežāk smēķēt. Viens milicis bija diezgan laipns. Tam nu palūdzu vai viņš nevarētu priekš manis dabūt smēķus. Tas man iedeva divus smēķus no saviem un solījās vēlāk man atnest veselu paciņu. Tak tā vietā viņš vakarā iedeva man gabalu maizes. Nu labs bija arī tas pats. Tā ka man nauda vēl bija — jo neilgi atpakaļ dabūju no H. 50 rubuļus — tad smēķus dabūju citādā ceļā. Vakarā mūsu arestu telpās ieveda vēl vienu. Tas kā redzams nebija kratīts, jo veicīgi miličiem neredzot no kabatas izņēma ieroci un noslēpa aiz centrālapkures — tā būdams no turpmākās kratīšanas drošs. Tā ka šī lieta — resp. viņa rīcība uz mani neattiecās, tad neteicu par novēroto nevienam ne vārda. Vēlu vakarā vien ar mazu ceremoniju tika palaists vaļā. Tak neizplūdīšu sīkumos, jo rakstu tikai par to, kas attiecas uz mani. Nakti nonīku sēdot uz krēsla, galvu atbalstījis uz galda noliktajās rokās. Bija auksts un salu. Ne par velti bija jau novembra beigas. Sajūta man bija laba, jo tas, kas tika izlaists —aiznesa manu zīmīti Herbertam un vakarā H. atnesa man maizi vakariņām. Tā vismaz biju paēdis un pilnais vēders sajūtu mazliet pacēla. Otrā dienā pret vakaru mums abiem ar draugu lika iet. Mūs izveda uz ielas un divi miliči, ar ieročiem rokā no muguras, kā kādus smagus noziedzniekus veda pa ielas vidu. Par savām domām nerunāšu, jo tās uzmest uz papīra neietilpst manos nodomos. Tikai varu

–65–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:50:36
Atšifrējumspiebilst ka tās nebūt nebija rožainas. Gājiens virzijās pa Lāčplēša, Tērbatas un Stabu ielu. Vispirms apstājāmies pie Stabu ielā atrodošās N.K.V.D nodaļas. Viens milicis iegāja iekšā, bet otrs ar mums palika uz ielas. Tak izrādijās ka te nav tā īstā vieta un tāpēc dabūjām iet tālāk. Tad tuvojāmies Brīvības un Stabu ielā atrodošās N.K.V.D. Iegājām pa vienām durvīm no Stabu ielas. Tur stāvēja vestibilā sardze un, neatceros kas izraidīja mūs ar miličiem uz ielas. Tad gājā iekšā no ielas stūra. Tur priekšā atradās daudz cilvēki privātā. Tie deva kādus tur dokumentus pa lodziņu iekšā uz blakus telpu — saņēma kaut kādus dokumentus arī atpakaļ, bet mēs apsēdāmies uz centrālapkures. Tā patīkami sildīja, un mēs sēdējām un gaidījām. Viens no miličiem iegāja kaut kur dziļāk un pēc laba laiciņa atpakaļ atnācis teica, ka arī še nav īstā vieta. Īstā vieta atrodas Skolas ielā Nr. 32. Te nu es zināju — tas tak ir filtrācijas punkts, kuŗu es jau vienreiz izgāju cauri. Tā nu gājām uz Skolas ielu. Mūs ieveda filtrācijas punkta priekšnieka kabinetā. Miliči tika atlaisti, bet mēs palikām. Vēl vienu reizi izkratīja kabatas, tad iedeva pases vietā tādu pravku un atlaida mājās. Pase un raksts no nodaļas — ko milicis nesa līdzi palika tur. Vēl pieteica, lai parīt atnāk pēc dokumentiem, tad nu atnāku mājās. Mierīgi dzīvoju pa māju un trešā dienā eju uz Skolas ielu. Tieku atkal pie priekšnieka — tas noplāta rokas un pasaka ka vēl nav dokumenti gatavi, pagarina pravku un saka lai atnāku pēc trijām dienām. Dzīvoju pa māju, eju pie ārstes uzgāzēties un saka ka pēdējais laiks iet uz operāciju. Bet kur var iet uz slimnicu, ja nu nav nekādi dokumenti. Faktiski varētu iet slimnicā, bet sazin nu kā pēc tam lai sadzenu tos dokumentus. Kas zin, kur viņi var pa to laiku, kamēr es slimnicā paliktu. Ja jau tā lieta ir sākta kārtot, tad pusceļā negribās pamest. Tā nu mājā tiek sagatavotas divas biogrāfijas krievu valodā un kad eju atkal uz Skolas ielu — tad stiepju tās līdz. Nu jānāk pēc piecām dienām. Tad mani vēlreiz pratinā un pratinātājs pilda tādu anketu, kur uz ļoti daudz jautājumiem jāatbild. Kad tā kārtībā, tad

–66–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:50:58
Atšifrējumsdabonu trijās vietās parakstīties. Uz katru jautājumu biju centies atbildēt plaši. Ko slēpt jau man nebija. Bez tam nebija jau arī nozīmes kaut ko citu stāstīt, jo vairāk tāpēc, ka nebiju nekā tāda noziedzies par ko mani varētu sodīt. No visas pratināšanas man radās iespaids, ka viņi jau pirms manas pratināšanas zināja visu par mani — vismaz galvenos vilcienos. Lai nu kā mani atlaida mājās un atkal lika nākt parīt „pēc dokumentiem“. Šim numuram vairs neticēju, bet ja jāiet ta jāiet. Kad aizgāju — Skolas iela bija cilvēku pilna. Man uzkrita ka šodien bija saradušies ļoti daudz jauniešu manos gados. Beidzot ap pl. 16.00 mūs apmēram 15 gabalus iesauca priekšnieka kabinetā it kā pēc dokumentiem. Tak pēc īsa brīža atnāca viens ar mašīn pistoli un saņēmis pavadrakstu iedzina mūs uz ielas jau gaidošajā „melnā Bertā“. Brauciens sākās un es biju jau Mīlgrāvī. Te bija vesela nometne kuŗā atradās ļoti daudz tādu puišu kā es. Pirmais mūsu gājiens bija uz frizieru kur nodzina matus līdz ādai. Tad iedalīja mūs vienā rotā. Es skaitijos 13 būv bataljona trešā rotā. Vakarā tūlīt saņēmām maizi, cukuru un tabaku — priekš visas dienas. Tad mūs jaunos nozīmēja uz kartupeļu mizošanu. Kartupeļus sākām mizot 12 naktī. Šai nodarbībai ir savas labās un arī sliktās puses. Sliktās puses ir tās: ka no sākuma ir jāsalst, jo telpa ir auksta. Tad vēl bez kartupeļiem jāmizo bietes, kuŗām riņķī ir ledus kārta. Nav patīkami visu laiku turēt rokā ledus gabalu, jo ar cimdiem darbs neveicās. Tad vēl pa nakti mizojot tiek laupīts man tik nepieciešamais miegs. Tomēr ir arī savas labās puses. Darbs ir diezgan patīkams un savā ziņā viegls — un salīdzinot ar citiem darbiem daudz labāks. Tad no pavāra trāpījām zupu — kas pie citiem darbiem nenotiek. Dabūjām malku un no vecas bleķa mucas uztaisījām krāsniņu un tā jutāmies tīri mājīgi. Tā ka bijām daudz, tad sarunās un darbā laiks skrēja nemanot. Otrā rītā gājām uz komisiju. Ārste pēc īsas apskates gribēja mani nozīmēt I grupā. Tak labi bija ka pratu krieviski un tūlīt teicu, ka plaušas beigtas. Viņa gan neticīgi nosmīnēja, bet man par laimi kabatā gadījās ārstes zīme, ko varēju nu parādīt kā lietišķu pierādījumu. Tā nu tiku trešajā grupā — kas nozīmēja, ka esmu vairs derīgs tikai viegliem darbiem — kā barakas mazgāšanai un slaucīšanai, tā arī kartupeļu mizošanai. Privātās drēbes mums atņēma un to vietā izdeva tādu kā angļu formu. Dabūju vēl pāris naktis nomizot kartupeļus. Tad ejot katru dienu pie ārstes un stāstot tai par nepieciešamību

–67–
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 16:51:22
Atšifrējumsuzgāzēties, jo termiņš ir pāri. Tā nu mani vienu dienu nozīmēja uz slimnicu. Bet pirms pārēju uz jauno vēl pāris vārdi par veco. Nometnē bez maizes, zupu deva ēst trīsas reizes dienā — tā ka paēdis tomēr bija — ja arī ne pārmērīgi labi. Katru svētdienu pielaida klāt arī apmeklētājus. Lai gan skaitijos iedalīts būvbataljonā — tomēr pilntiesīgs vēl nebiju. Tas tāpēc ka vajadzēja iziet cauri vēl vienu pratināšanu. Ja nekā sodama neatrada — tad izdeva sarkanarmijas grāmatiņu un bija savs laiks jānodien. Cilvēkus pēc veselības stāvokļa iedalīja četri grupās, pie kam I grupas cilvēki spēja veikt visus smagākos darbus, bet ceturtās grupas cilvēkus demobilizēja — tas ir tādus kam bija sarkanarmijas grāmatiņa. Pirms ienākšanas nometnē, biju iesācis politklīnikā ārstēt zobus. Tā kā tur tādu ar zobu sāpēm bija daudz, tad pie zobārsta klāt varēja tikt vienreiz mēnesī. Tā nu man bija divi dzerokļi ieurbti un caurumos ielikta pagaidu blombe. Pa ilgo laiku blombe bija izkritusi un zobi sāka mežonīgi sāpēt. Tak būdams nometnē pie zobu ārsta vairs netiku un tā dabūju ciest.
Beidzot mani veda uz N.K.V.D. lazareti Duntes ielā. Pati slimnica bija koka baraka pakava veidā. Vispirms mūs iebāza vannā un tad ielika gultā. Te priekšā jau bija vairāki diloņnieki. Izrādijās ka starp tiem ir divi, kurus jāgāzē. Tā nu es biju trešais. Noskaidroju ka še neuzgāzē un ārste šo to šeit saprot no plaušām, lai gan plaušu speciāliste nava. Tāpēc gāzējamie visi trīs sanitāra pavadībā gājām ik pa desmit dienām uz gāzēšanas kabinetu Tērbatas ielā uzgāzēties. Mūsu slimnicā nebija tik vien diloņslimnieki, bet arī ar visādām citādām slimībām. Tā man bažas sagādāja ka mūsu tuvumā tika turēti veneriķi. Mūs no viņiem atdalīja tikai koridors, bet arī to dēļ pa koridoru dabūjām uz ateju iet kopīgi. Šis abas slimības bija lipīgas un tā varēja viegli gadīties ka viens otru aplipinam. Ēšana jau bija še laba un arī Herberts pāris reizes atnāca un šo to atnesa. Vienu otru svētdienu pie mums ieradās ceļojošais kīno un tā varējām noskatīties vienu otru filmu. Vienu reizi mums uzstājās arī Elfrīda Pakule ar dziesmām. Notika arī priekšlasījumi un tā par garlaicību nevarēja sūdzēties. Vienam otram piederīgie no mājas pienesa grāmatas un es arī tās dabūju lasīt. Vienīgais sliktums ka šī baraka bija pilna ar blaktīm un tad tās pa nakti nedeva miera. Pirmajā naktī vien nospiedu pāri par simtu blaktis. Otrā dienā ņēmu savu gultu ārā izdauzīt un dabuju četras tukšas konservu bundžas, piepildīju tās ar ūdeni un tanīs tad ieliku gultas kājas — domādams ka tā blaktis no grīdas netiks iekšā gultā — jo blaktīm jau spārnu nava. No sākuma bija miers, bet tad blaktis rāpoja pa sienu aukšā uz griestiem un tad kad tās atradās virs gultas — tās atlaidās no griestiem un vienkārši iekrita gultā. Un tā cīņa ar tām bija jāsāk no jauna. Pa dienu mana

–68–

Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-3-5
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-11-26 17:08:35
Atšifrējumsgalvenā nodarbošanās bija krāsns kurināšana. Še mums bija izstrādāta vesela technika. Katru dienu slimnicā ienāca viens autiņš ar noledojušu šāļu malku. Mēs jau nu negavējām. Būdami veseli četri vienā istabiņā izskrējām ārā un katrs vienu klēpi paķērām. No citām istabām vēlāk skrejošie bieži vien palika tukšā vai dabūja ļoti maz. Mums šī nelaime gadījās ļoti reti. Būdami diezgan spēcīgi ņēmām tādu klēpi ka tiko varējām nest. Pa visiem četriem ienesām gandrīz veselu stēri. Uz krāsns mums vienmēr žāvējās kādi sausāki gabali un tā ar tiem varējām kurināšanu iesākt. Es tad nu sēdēju pie krāsns un kurināju no rīta līdz vēlam vakaram, ka krāsns palika ļoti karsta. Tā varējām augšējo logu visu ziemu turēt vaļā un mūsu istabā bija silts un sauss gaiss — tā ka bija viegli elpot. Sametos kopā ar vienu pavecāku diloņnieku no Slokas — Cifersonu. Tas spēlēja kārtis ar veneriķiem — kas bija diezgan bagāti uz naudu. Viņam pa lielāko daļu laimējās. Man kāršu spēlei nebija interese un es kārtis rokā neņēmu. Tā nu kad gājām uz gāzēšanos — tad no slimnicas izgājām no rīta. Gāzēšanas kabinetā pieņēma tikai no diviem. Tad nu tās pāris stundas no rīta pavadijām pie manis mājās. Par laimēto naudu Cifersons tad nu parasti izsauca kādu polšu, ko mēs trīsi gāzējamie nodzērām. Tad gāzēšanas kabinetā uzgāzējāmies. Tirgū nopirkām smēķus nākošām desmit dienām un tad gājām atpakaļ uz slimnicu. Ap ziemassvētkiem ārste teica ka manā gāzētā plaušā vai nu taisās jeb jau ir kaverna. Tā tad process iet uz priekšu. Te nu nokavētā operācija liek sevi just. Ziemassvētkus pavadījām mierīgi. Nopirkām tādu mazu eglīti ar divām svecītēm un mums tika kaut kas no svētku sajūtas.

1946. gads

Pienāca nemanot jaunais gads. Nodedzinājām savai eglītei atlijušās svecītes un manījām ka ēdiens tiek dots šodien sevišķi labs. Ejot uz gāzēšanu ārste pateica ka ir jau maza kaversniņa. Ar katru nākamo reizi tā palika lielāka un lielāka. Tak bez operācijas še nekā nevarēja līdzēt. Ārste uzrakstīja zīmi slimnīcas ārstei ka viņa atbild pa mani — ka dos slimnīcā atsevišķu istabu un atbild par mani ka es nebēgšu. Tak nelīdzēja nekas. Slimnīcas ārste nevarēja nekā darīt. Mani atlaist varēja mājās tikai tad, kad dabūšu sarkanarmijas grāmatiņu. Tuvojās vēlēšanas. Īsi pirms vēlēšanām, kas notika 10. februārī saņēmu sarkanarmijas grāmatiņu. Tas nozīmēja ka arī viņi nekā sodāma pie manis neatrada. Nu varēju atviegloti uzelpot. Lai gan to zināju sen — tad tomēr no pratināšanas momenta, kas

–69–
Atšifrēt tekstu
Atvērt

Rīgā

Ar savu suharu maisiņu rokā soļoju uz veco dzīves vietu, jo kur gan lai citur eju. Sirdi māca bailes, jo nezināju vai ir kāds palicis, pie kā varētu kaut vai pagaidām apmesties. Ko uztraukties jau nebija. Suchari man pietika vēl vismaz divām dienām; un pa to laiku varētu jau kaut kā iekārtoties, ja visi striķi trūktu. Vispirms uzeju pie Erika. Mani saņem viņa māte, jo pats Eriks nav mājās. No viņas uzzinu kā še viss pa vecam un slogs noveļās man no krūtīm. Pēc īslaicīgas atpūtas, dodos uz savām vecajām mājām. Durvis atver Jeta. Tā mani pacienā un sāk stāstīt garus stāstus, par to kā pa manis prombūtnes laiku še ir gājis. Tak miera man nav. Īsi uzkavējies soļoju tālāk pie Ļoša mātes, jo jāgādā lai būtu kas ko mugurā vilkt. Ar tām lupatām, kas man ira ilga staigāšana vairs nava. Loša māte saņem mani laipni. Tak viņa pasaka ka mana uzvalka pie viņas neatrodas un sāk stāstīt savas bēdas, ka viņai ejot grūti. Pats Loša atrodas kaut kur Vācijā un strādā — tikai vēstules no viņa tiek saņemtas. Citu bēdas mani neinteresē, jo man pašam savas ir pietiekošā mērā. Tāpēc pēc neilgas uzkavēšanās atvados un nāku uz mājām. Tā jocīgi ir ap sirdi. Toreiz runāts bija ka mans uzvalks būs pie viņas un nu nav. Ticēt tam ir grūti, jo labi zinu no saviem piedzīvojumiem kā goda jūtas izkūp, ja vēders to prasa. Un tas jau būtu dabīgi, ka varbūt viņiem grūti ejot manu uzvalku pārdeva pa priekšu.
Jeb varbūt viņi ir godīgi un saka patiesību, kas to lai zina. Tā arī neteicu ne vārda, bet cenšos tikt galā ar visu pats. Esmu atkal mājās un atlaidies uz dīvāna aizmigu. Ne pa velti veiktā ceļa grūtības liek sevi manīt. Vakarā atnāk Herberts un ar to izrunājos. Tas arī ir vislabāk. H. runā skaidri un noteikti. Viņš pastāsta kā še ir gājis un beigās pasaka ka pagaidām varu palikt pie viņa. Daudz dot viņš man nevara, bet to kas būs uz galda ēdīsim visi un kaut ko mugurā vilkt arī atradīsies. Vārdu sakot jūtos kā ģimenes loceklis. Otrā dienā eju uz Martas ielu, jo nu jau ir 3 nedēļas virs gāzēšanas termiņa un šaubos vai vairs varēs plaušu gāzēt. Martas ielā uzzinu ka gāzēšanas kabinets atrodās Valdemāra ielā. Tieku pie ārstes Zikmanes. Tā ir jauna bet enerģiska sieviete. Gaiss iet labi un tieku uzgāzēts. Vispirms nu jāsāk domāt par dokumentiem. Izrādās ka pirmais gājiens jātaisa uz Skolas ielu, kur atrodas filtrācijas punkts. Aizeju tur un noskaidroju ka vajadzīga biogrāfija krievu valodā un dzīves vietas izziņa. Biografiju palīdz man sagatavot Herberts, bet dzīves vietas izziņa iegūstama milicijas nodaļā. Tad vēl nepatikšanas ar sētnieci. Pēc likuma nepierakstīts nevar uzturēties ilgāk par 24 stundām dzīvoklī. Tas jau viss ir jauki, bet pierakstīšanās bez pases nav izdarāma un lai pasi dabūtu vajadzīgs vismaz mēnesis. Tādēļ neklapēju ar ausīm un dzīvoju mierīgs tālāk. Visriebīgāk nu ir ja jāklausās vecajās sievietēs. Pa šo laiku ir iebraukusi no Līgatnes vecā Emīlija. Tā ar Jetu nesatiek un regulāri katrās pāris dienās viņu starpā notiek lamāšanās un pat izkaušanās. Tas mani neuztrauc. Ja gados tai momentā mājā ieeju istabā un vispār nododos lasīšanai. Tak mājā esmu reti. Dienas lielāko daļu aizņem dokumentu kārtošana un vakarus pavadu pie draugiem. Tās pāris stundiņas, kamēr esmu mājās man vai nu Jeta vai arī Emīlija stāsta visādus briesmu stāstus. Tā piemēram: Jeta stāsta ka Lēna ar Emīliju runājusies ka es esmu slims pārbraucis un ja nu nomiršot kur ņemšot zārku. Tas maksājot lielu naudu un naudas brīvas neesot. Par to tikai pasmejos jo Jetu pa šīm dienām esmu mācījies pazīt un zinu ka viņai daudz ticēt nevar. Tak mazs aizdomu velniņš neliek miera — ja nu viņas tiešām tā savā starpā runā? Emīlija sūdzas ka Herbertam Jeta ir tikai pa nastu un labprāt tā būtu Jetu izmetusi uz ielas, ja tikai viņai būtu teikšana. Turpretī Herberts nerunā tikpat kā nemaz. Viņš visu savu laiku ziedo darbam. Tikai retu reizi viņš padzen šādus tādus jokus. Es visas savas gaitas un domas izstāstu Herbertam un no viņa saņemu padomus turpmākām gaitām. Viņš izturās pret mani kā mīlošs tēvs kā pret savu dēlu. Tā rokojos saskaņā ar Herbertu un neklausos daudz sieviešu muldēšanā. Mājās atrodas vēl Brunis. Ar to man maz kas kopējs, jo tās ballītes un draugi kas viņam — mani nevelk. Esmu pašreiz apģērbts. Herberts iedeva man savu jauno žokejcepuri un savu rudens mēteli. Bikses dabūju no vecā Aides — kas iedeva Garozas bikses. Tās man ir mazliet pa garām, bet izskatās labi. Ar dokumentiem ir šāda lieta. Vispirms gāju uz Milicijas nodaļu un reģistrējos. Tad pēc nedēļas dabūju dzīves vietas izziņu. Tas ir agrākās mājas grāmatas atradās tagad nodaļā un mājas iedzīvotāju pierakstīšanai atradās jauna mājas grāmata pie sētnieka. Uz vecās mājas grāmatas pamata tad nu arī izziņa tika izdota. Ar to un biogrāfiju gāju uz Skolas ielu. Arī tur cilvēku pilns. Še strādāja pieci pratinātāji. Kā cilvēki runāja, tad viens esot stingrāks, otrs vaļīgāks — tak pietiekoši stingri visi. Es apstājos un šaubījos pie kura tālāk iet. Te pēkšņi izrādījās ka tūlīt pats filtrācijas punkta priekšnieks pieņems. Tā ka cilvēku bija daudz, tad pie priekšnieka kabineta durvīm veidojās gara rinda. Šai rindā biju kā otrais. Priekšnieks izlasija biogrāfiju, uzstādija dažus jautājumus, kurus ar tulka palīdzību atbildēju cik labi pratu. Tad atkal tiku ārā un man bija jāgaida savi dokumenti. Saņēmu papīrus un rezulūcijā man bija atļauts dzīvot Rīgā. Nu tālākais ceļš veda uz Prefektūru. Še atkal gara rinda. Pirmā dienā izstāvējos pa velti, jo rinda bija tik gara ka pat līdz pieņemšanas beigām klāt netiku. Nekas. Otrā dienā stāvēšanu sāku no jauna un tā ka biju atnācis trīs stundas agrāk ķa vajadzīgs, tad rindā biju ceturtais un klāt tiku. Še lieta bija vienkārša. Prasija kuras milicijas nodaļas robežās dzīvos un tad tās milicijas nodaļas priekšniekam uzrakstija rezulūciju. Tad nu atlika tikai doties uz milicijas nodaļu pēc pases. Tā triju dienu laikā tika man izsniegta. Vajadzīgās fotokartiņas man uztaisīja Straume par brīvu. Pases vietā dabūju pagaidu apliecību uz trīs mēnešiem. Tad nu bija pēc tam jāskrien uz kara komisariātu uz komisiju. Lai to veiktu aizgāju uz IV klīnikulīniku, lai dabūtu rentgena caurskati, kas tad kalpotu par lietišķu pierādījumu manai slimībai un tā uz komisiju tiktu vaļā no dienesta. Rentgena caurskate rādija ka bez labās plaušas ir arī jau kreisās plaušas galotne sākusi apēnoties. Patīkami tas nav, bet tā ka es šai lietā pats nekā darīt nevaru, tad neuztraucos. Tad eju uz komisiju. Tur līdz pusei jāizģērbjas un komisija mani nejautājot grib pataisīt par dienestam derīgu. Kad parādu savu politklīnikas izziņu, mani tūlīt attiec divus metrus atpakaļ, aiz bailēm ka es savu diloni nepielipinātu arī tiem. Lēmums skan — kara dienestam nederīgs. Nu vēl atliek tikai pierakstīšanša. Bet arī to nav viegli izdarīt.
Pēc iebraukšanas Rīgā no sākuma gāzējos pie ārstes Zikmanes. Tomēr man viņa izliekas par paviršu. Apstākļu sagadīšanās dēļ — man iznāk vienu reizi gāzēties pie ārsta Bittes Zārdiņas. Tā ir veca un gudra ārste. Viņa to lietu ņem lēni un pamatīgi un tāpēc viņa man iepatīkas. Var tiešām just ka viņa pie sava darba pieiet ar mīlestību. No tās reizes eju gāzēties pie viņas. Viņa man pastāsta ka labās plaušas galotne ir vietām pieaugusi pie krūšu plēves. Šie saaugumi pretojas pie gāzēšanas plaušas saspiešanai un līdz ar to traucē plaušas izārstēšanai. Lai to novērstu viņa ieteic man iet slimnicā, lai ar operācijas palīdzību — saaugumus pārdedzinot varētu šo lietu nokārtot. Slimnicā iešanu tomēr atlieku, jo vispirms gribu nokārtot šo lietu ar dokumentiem un galvenais pierakstīties dzīvoklī. Tas tāpēc ka pēc likuma ir tā ka uz zināmu dzīvokļu platību vajaga būt ārā noteiktam skaitam iedzīvotāju. Ja skaits nav pilns, tad dzīvokļa pārvalde ieliek trūkstošos cilvēkus vienkārši dzīvoklī. Šai rīcībai par iemeslu ir lielais dzīvokļu trūkums Rīgā. Zināms nav patīkami ja dzīvoklī ierodas dzīvot negribēts kāds svešs. Bet es, kamēr neesmu pierakstīts, neskaitos par iedzīvotāju un tā Herbertam var pielikt vienu cilvēku. Tādēļ steidzos kārtot dokumentus, pierakstīties un tikai tad gribu iet slimnicā. Ārste saka ka pāris nedēļām lielas nozīmes šai lietā neesot, bet var gadīties pie ilgākas vilcināšanās sarežģījumi ar ārstēšanu. Tak cits man nekas neatliek.
Man ir bēdīgi ar apaviem. Tie zābaki ar kuŗiem atnācu no Vācijas ir izjukuši un nu nav ko kājās vilkt. Tagad valkāju Herberta slēpju zābakus, bet tie ir šūti slēpošanai nevis iešanai. Tā pie valkāšanas arī tie sāk jukt laukā. Bez tam viņi man ir par mazu. Ir pēdējais laiks pirkt ko kājās vilkt. Bez tam pa šo laiku ir saradušās dažādas citas vajadzības — kas visas prasa naudu. Nevar teikt ka būtu bijis tīri bez naudas, bet kas tas ir 10 rubuļi uz pāris dienām, kad šādu cenu maksā viens pīrāgs, jeb ola tirgū? Tak uz tik lielu ģimeni, kas Herbertam ir jāapgādā nevaru vairāk saņemt. Abi vienu vakaru ar Herbertu apdomājam dažādus ceļus naudas iegūšanai. Neko nevaram labāku izdomāt kā pārdot šujmašīnu. Aizvedam to uz komisijas veikalu pārdošanai. Tā tiek notaksēta pa 6000 rubļiem. Kārtība ir tāda, ka naudu varēs saņemt tikai pēc šujmašīnas pārdošanas, pie kam veikāls par savām pūlēm atrēķinās 1090. Ja laimējas — šujmašīnu pārdod jau otrā dienā, bet var gadīties ka šujmašīna nostāv veikalā mēnesi, divus mēnešus un vēl ilgāk. Tomēr mums „laimējās“. Šujmašīna pēc mēneša stāvēšanas vairs veikalā nebija. Ejam saņemt naudu, bet veikalā mums pasaka ka šujmašīnu paņēmusi kaut kāda kažokādu darbnīcu, kas skaitās pie komisijas veikala piederoša. Tikai jādabon kāda tur direktoru paraksti naudas saņemšanai. Herberts nostaigāja veselu nedēļu līdz sadzina rokā attiecīgo direktoru un tas pateica ka pagaidām naudas nav — tā būšot vēlāk. Bet šis „vēlāk“ varēja vilkties mēnesi jeb vēl ilgāk. Tik ilgi mēs gaidīt nevarējām, jo nebija nekādas drošības ka nauda būs. Un kāds mums būtu labums atstāt šujmašīnu darbnīcā, kur ar to strādājot tā tika nolietota un sabružāta. Tak lai šujmašīnu dabūtu atpakaļ vajadzēja staigāt Herbertam vēl vienu nedēļu, lai sagādātu vēl divu citu direktoru parakstus šujmašīnas atpakaļ dabūšanai, beidzot tas bija izdarīts. Paņēmām rokas ratiņus un braucām uz darbnīcu. Jau ielādējām šujmašīnu ratiņos, kad pienāca viens no tur darbnīcā strādājošiem ēbrējiem un par mašīnu piedāvāja skaidrā naudā 4000 rb. Mēs ar Herbertu aprunājāmies, ko darīt. Ārste man bija teikusi ka man galvenais šajā slimībā ir jāsargājas no apsaldēšanās. Tas ir — man bija jāskatās ka nesaslapinu kājas — kas visvieglāk izsauc sasaldēšanos. Tā tad tagad 6. oktobra beigās — tas ir ziemas sākumā — man stipri apavi ir nepieciešami. Ņemot vērā ka šujmašīnu tirgos tika piedāvātas pārdošanā stipri daudz, bet pircēju bija pamaza — tad savu šujmašīnu ātrumā pārdod mums tā vai tā nebija citur izredžu tik drīz, bet ziema ar savu tuvumu neļāva riskēt vēl ilgāk gaidīt, jo katris solis pa sliktu manai veselībai nozīmē pāris mēnešus ilgāku ārstēšanu. Mēs gan kaulējāmies kādu pusstundu lai vismaz vairāk izspiestu, bet pircējs bija noteikts un tā pa 4000 rb. atdevām. Tad vienu svētdienu gājām uz sīkumtirgu iepirkties. Te nelaime — manai lielai kājai zābaku nava. Visvairāk pārdod 42. vai 43. nummura apavus. Beidzot pa visu tirgu sadzinām divus pārus pa manai kājai. Pirmais pāris bija jauni vācu garie zābaki — otrs pāris bija garie juchtādas. Izšķīrāmies par pēdējo pāri, jo tas izlikās pamatīgāki pašūts. Drīz vienojāmies un par 2250 rb. nopirkām. Tad vēl nopirkām biezas galifeikas par 800 rb. No Lēnas dabūju vienu jaku un apakšveļai dabūju no Herberta veļas divus kreklus un tāpat pāri apakšbikšu. Nu ar drēbēm būtu apgādāts.
Lielāko daļu no vakariem pavadu mājā, jo esmu noguris no dienas skriešanām dokumentus kārtojos. Ik pārus vakarus aizeju pie drauga, bet arī tur pāris stundiņas nosēdējis nāku mājās. Nevar jau arī teikt, ka būtu es bijis vienmēr tīri mierīgs. Tā vienreiz nopirkām liķieri un kopā ar Bruni aizgājām pie viņa drauga un nodzērām. Bet ja labi apdomā tas jau nebūtu liels grēks. Arī es taču esmu cilvēks un pēdējie pārlaistie gadi man nav bijuši nekādi vieglie. Katrs cenšas sagādāt sev kādu prieku un ja es nopērku pudeli liķiera, tad tas jau kā man liekas nav liels ļaunums. Par naudu, kas atlikusi no šujmašīnas pārdošanas un pēc iepirkumiem, pērku sev papildus sviestu, pienu, kādu olu, jeb vienkārši tirgū kādu pīrāgu. Nevarētu teikt ka mājās mana ēšana būtu bijusi slikta, tak īstā ēsāna bija tikai no rīta kad visi paēd apirms darbā iešanas. Tā ka Lēna ar Herbertu strādāja, tad viņi pusdienas paēda darba vietā, bet mājās palicējiem mums nekādas speciālas pusdienas negatavoja. Tad tikai vakariņas atkal bija spēcīgas kad visi saradās no darba kopā. Interesanti ir arī tas ka Jeta parasti gāja uz uteni — kur viņa pavadīja gandrīz katru dienu. Vai viņa ko no savām lupatām ko pārdeva vai nē — nezinu — jeb varbūt tikai tāpat laiku pavadija nezinu. Liekas ka šai staigāšanai bija tikai tāds ieradums — jo ko nopietnu strādāt Jeta negrib. Ēdienus mājā gatavoja Emīlija — tas ir tai laikā kad viņa atradās Rīgā. Ja kas palika no brokastīm pāri — tad Emīlija šo to man uzsildīja — bet ja nebija nekas — tad speciāli man viņa nekā negatavoja. Tad es iztiku ar sausu maizīti un nopirku tirgū šo to klāt. Naudas man netrūka, jo Jeta šo to udenī pārdeva kā manu veco ziemas mēteli — ar ko es vēl skolā gāju, un šo to no manām vecām lietām. Tāpat Herberts bieži iedeva pa červoncu vai diviem katris pāris dienas. Šāda ēšana nāca man pa labu. Diezgan strauji uzbarojos un jutos arī diezgan spēcīgs. Bija reizes kad Emīlija brauca uz Līgatni pie savas meitas. Tur viņa lasija ārstniecības augus aptiekām, lasija arī sēnes un ogas ziemai, kuŗus veda tad mums uz Rīgu. Tais reizēs Jeta uz uteni negāja, bet palika mājā un Emīlijas vietā gatavoja ēdienu. Tak cilvēciņš lai nu arī kā centās — citus no pacietības izvest varēja. Vispirms Jeta ar savu pļāpību un galvenais muļķīgu pļāpību varēja otru izvest no pacietības. Otrkārt viņa izgudroja šo un to un to kā patiesību stāstija vēlāk. Treškārt viņa iedomājās it kā Herberts būtu bagātnieks un tuvākā laikā būtu gaidāms bads. Tā nu viņa „sper“ ko tik var. Herberts jau nu dod, kas nu ir, visiem ēst, bet tad Jeta atsakās, ka negriboties, bet vēlāk citiem stāsta ka dzīvojot pusbadā. Tad vēl bija gadījums ka nejauši Lēna atrada viņas gultā zem spilvena pusmārciņu vārītas gaļas, kamēr viņa centās mums iestāstīt, ka Lēna zupai gaļu neesot nemaz tik daudz nopirkusi, bet atrasto gaļu viņai kāda „laba sieviete“ uz ielas iedevusi. Tāpat arī viņa ar muti vienmēr cenšas Emīlijai „iekost“. Tas viss radija nevajadzīgus asumus, kas māju padarija pa mazo ellīti. Ņemot vērā ka Lēna bija aizņemta darbā, tad kas nu bija man no veļas mazgājams, devu to mazgāt Jetai. Tak viņa mazgāšanu izdara stipri pavirši un ja salāpams vai sašujams — tad to labāk izdarīt pašam nekā dot Jetai, jo tad jau pēdējos nervus, kas jau tā no pārdzīvojumiem man nav nekādi stiprie, varu pazaudēt. Piem: Ja viņa piešujk pogu — tad poga tur labi ja līdz vakaram un tad tā jāpiešuj pa jaunu. Kreklam viens caurums tiek aizlāpīts, bet divi citi atstāti nelāpīti. Nu kad jāvelk krekls mugurā, tad tikai tos „pamana“. Tā nu cenšos padarīt visu, attiecībā uz šūšanu, pats. Arī istabu viņa slauka reizi nedēļā un tad tā ka es, mīlēdams tīrību, dabonu ņemt slotu un pārslaucīt pats.
Emīlija. Ar to arī ir cipars. Viņa uzmetās Herbertam par aizstāvi. Herberta klātbūtnē viņa ir klusa kā kaps. Bet dienu tad cenšas visus rīkot un komandēt. Tāpat viņa uzstāda neiespējamas prasības. Piem: Viņa labprāt būtu izmetusi Jetas uz ielas. Gandrīz katru dienu dzird šādus vārdus: „Tu mana dēla maizi ēdi. Ej dzīvot pie Aidiem“. Herberts Jetu ir pieņēmis un saka lai viņa dzīvo vien. Un tā nu faktiski Emīlijai še nebūtu teikšana. Tak pēc manām domām Herberts dodams Jetai un man atrauj mazliet līdz ar to E. Tā tad še lielāku lomu spēlē aprēķins un nevis līdzjūtība uz Herbertu.
Manī gan viņa neko acīs pusmērīgi nesaka. Tak, ja varētu ticēt Jetai (tai gan ticēt nevar), tad bieži vien viņa esot izmetusi, ka es par daudz ar draugiem staigājot un ballējoties, un tāpat iedzerot. Tak, ja tas tā arī būtu, tad viņa nezina kādā veidā tas viss nāk un otrkārt salīdzinot ar Bruni — tad mana „uzdzīve“ ne 1/60 no Bruņa „uzdzīves“ nesniedz. Bet tā ka man tieši acīs viņa neko nesaka un vispār bez Jetas neviens neko nesaka, tad arī es liekos mierā un šo jautājumu necilāju. Tikai vienu vienīgu reizi viņa uzstāja ka man līdz vakaram esot jāpierakstās, jo bez pierakstīšanās near dzīvot ilgāk par 24 st. To arī es pats labi zināju. Nepierakstīts es dzīvoju jau pāris nedēļas. Tak pierakstīšanās bez pases nav izdarāma. Lai visu šo nokārtotu, vajadzīgs šāds laiks: 1. Jāpiesakās milicijas nodaļā un jāpieprasa izrakstu no vecās mājas grāmatas (tā atrodas nodaļā), kas ir tajā dzīvoklī dzīvots. No pieteikšanās dienas tikai pēc nedēļas izsniedz izziņu. 2. Tad iet uz Skolas ielas filtrācijas punktu. Pirmā dienā tur klāt netiku, jo tādu kā es ir milzum daudz. Otrā dienā bija svētdiena un tikai trešā dienā tiku cauri ar filtrāciju un saņēmu dokumentu tālākam. Tas ir kopā trīsas dienas. 3. Tad jāiet uz prefektūru lai dabūtu rezulūcija nodaļai pases iegūšanai. Tur arī ir milzīga rinda. Tas man prasija divas dienas laika. 4. Ierados nodaļā pases galdā. Tur saņēmu izziņu pasei, kas bija izpildāma man un mājas pārvaldniekam. Tas nozīmē, ka viena diena atkal pagalam. 5. Ar izziņu atkal uz pases galdu. Pasi izsniedz trešā dienā. — 2 dienas pagalam. 6. Skrienu uz politklīniku pēc izziņas. Te vispirms jāpiesakās pie iekšķīgo slimību ārsta. — 1 diena. Tas nozīmē mani tālāk uz rentgena kabinetu. Tur atkal liela rinda un mani nozīmē uz caurskati pēc 5 dienām. Pēc caurskates izziņu saņēmu otrā dienā. Tā tad politklīnika ir man prasījusi kopā veselu nedēļu. 7. Tā ka kara komisija notiek reizi nedēļā un uz to jāpiesakās caur milicijas nodaļas kara galdu un pēc komisijas rezultātu uzzināšanai atkal jāziedo nedēļa, tad kopā iznāk divarpus nedēļas. Tā tad lai tiktu tiktāl un varētu domāt par pierakstīšanos ir jāiziet 7 etapi, kas kopsummā prasa 30 dienas. Un es vēl biju tad nodzīvojis tikai divas nedēļas un lai kā centos par pierakstīšanos vēl nevarēju domāt. Bet Emīlija uzstājās ka man vajaga. Viņa nemaz nedomāja ka visai šai lietai 30 dienas ir īsākais laiks, kas iespējams veselam, bet man jau ņēma laiku nost gaidīšana uz ārstu caurskatēm un gāzēšanu. Rezultātā man šī procedūra vilksies stipri ilgāk. Tad nu noskaitos un pateicu ka es ar Herbertu esmu runājis un viņš zin kā ar mani ir un viņas iejaukšanās ir še nevietā. E. pāris dienas staigāja puktīga, bet tā ka biju vienmēr pret viņas pieklājīgs, tad satikām.
Tagad par manu „uzdzīvi“. Vienreiz nopirku pudeli liķiera kuŗu ar Bruni un viņa draugu nodzērām. Zināms, viņi abi lika pa pudelei pretī. Otro reizi gāju līdzi Erikam uz viņa klubu. Tas skaitijās augstskolas, kur Eriks mācījās, airētāju klubs. Šai klubā biedri un biedrenes sarīkoja vakaru, kuŗā nu tiku arī es uzaicināts. Bez pudeles tā lieta negāja. Otrā rītā biju mājā. Tad vēl vienu reizi Vaļņu ielas zālē tika rīkota balle. Tā ka Erikam bija patafons ar platēm un pastiprinātāju, tad par mūzikas taisītāju tika uzaicināts viņš. Visu priekšmetu pārnēsāšanai viņam vajadzēja palīgu, un tā nu viņš uzaicināja mani un vēl vienu. Par visu to mēs saņēmām kā samaksu trīs pusstopus un labus zakuskus. Tad vēl vienu reizi biju Brunim līdzi uz kādu skolu — rīkotajā ballītē. Tā tad domāju ka tas nav daudz — pat mazāk, daudz mazāk par to kā dzīvo viens otrs no maniem pazīstamiem puišiem. Vienīgais kas man prasija diezgan daudz naudas — bija smēķi, lai gan pārmērīgi daudz nesmēķēju — tikai apmēram caurmērā 15 papirausus dienā. Tad ņemot vērā ka pīpēju nu jau 6 gadus, tad atmešana vairs nav viegla — pie mana rakstura neiespējami. Un otrkārt es neredzu arī iemeslu kādēļ būtu vērts smēķēšanu atmest.
Nevarētu teikt, ka domāju vienīgi par dokumentiem un izklaidēšanos. Domāju arī par nākotni. Aprēķināju savas izredzes un arī savas iespējas. Tad nu izrādijās ka manas iespējas ir ļoti ierobežotas. Mana izglītība nav tāda, kas pieļautu strādāt kādā kancelejā. Smagu darbu svaigā gaisā vairs neļauj sekmīgi veikt mana gāzētā plauša. Arī strādāt kādā fabrikā par virpotāju vai ko citu — darbnīcas putekļos nenāktu pa labu manai plaušai. Nu par naktssargu iet arī nav nozīmes — mazās izpeļņas dēļ. Tā tad atlika mēģināt strādāt par šoferi, jo vairāk vēl tādēļ, ka šis darbs nav pārmērīgi smags un to es jau pazīstu no agrākiem gadiem. Bez tam šofera darbs mani saista un tas jau ir svarīgi lai cilvēks būtu apmierināts. Tā nu cenšos šo mērķi sasniegt. Vispirms jāiet uz veselības pārbaudi IV. politklīnikā. Samaksāju 5 rubļi un tad tālāk pie acu ārsta. Acis man ir labas un neesmu arī krāsu akls. Ārsts atdzīst mani par derīgu. Kā nākošais mani ņem priekšā ausu ārsts. Lai gan mana labā auss ir bojāta, toties pietiek ar kreiso ausi, jo tā dzird labi un arī še tieku atzīts par derīgu. Kā trešais mani ņem priekšā galvenais ārsts. Manas rokas viņam rada šaubas. Tak tās ir spēcīgas un še šķēršļu nevar. Tad vēl tieku pārbaudīts uz sirdi un bruku, bet te vainu nava un tā komisijas lēmums skan šofera amatam derīgs. Tālāk turpinu ceļu uz auto inspekciju. Samaksāju benzīnā 5 rubuļus, no drauga sadzenu satiksmes noteikumu grāmatiņu, no bibliotēkas sadzenu auto teorijas grāmatas un mācos. Tad eju uz eksāmeniem. Satiksmes noteikumus nolieku labi. Motora teorijā tieku izgāzts. Bet še mana vaina nav liela. Pārbaudītāji runā krievu valodu un tā kā es krieviski neprotu, tad man jāizlīdzas ar tulka palīdzību. Tā ka tur speciāla tulka nava, tad tulka pienākumus uzņemās šoferis, kas prot krieviski. Ne katru reizi tas prot un var jautājumu man un tāpat manu atbildi precīzi pārtulkot un tas nāk man par sliktu. Neko darīt samaksāju 15 rubļus otrreiz un pēc divām nedēļām varu likt teorijā otro reizi. Tas eksāmens, kas nolikts otro reizi vairs nav jāliek. Otro reizi man laimējas un arī tas ir nolikts. Tagad paliek vēl trešais un pēdējais — braukšana. Še nu man ir grūtāki. Nu jau pusotru gada kā neesmu stūri rokā ņēmis un tā nu esmu zaudējis savu agrāko veiklību. Otrkārt — pārbaudītājam blakus sēdot uztraucos. Tomēr būtu eksāmenu nolicis, ja nebūtu aizmirsis atlaist rokas bremzi. Tā nu skaitos izgāzts. Neko darīt. Jāliek braukšana pa otru reizi.
Pa šo laiku mani dokumenti ir tik tālu sadzīvi, ka vēl vajaga tikai pierakstīties dzīvoklī. Tak nu rodas pēkšņas grūtības. Nodaļā nepieraksta kamēr nav darba apliecība, bet darbā mani negrib pieņemt, kamēr neesmu pierakstīts. Laiks negaida un vēl man šoferu kartiņa nava. Tā nu jāķer kāds cits darbs. Izšķiros iet pie auto remontiem — vienīgi lai varētu pierakstīties. Pats zinu ka man jāiet slimnicā uz operāciju un tad tā vai tā strādāšana neiznāks ilga. Tādēļ ņem pirmo darbu kas gadās. Salīgstu V.A.P. transporta bāzē. Ar pirmdienu sāku strādāt. Pusdienas pārtraukums še neskaitās, toties vakaros esmu brīvs stundu ātrāk. Esmu darbā pirmo dienu. Raujos nadzīgi. Te ap pusdienas laiku man pietrūkst smēķu un es eju tos nopirkt. Uz ielas satieku draugu, kuŗu nu jau vairākus gadus netiku redzējis. Sasveicinamies un ceļu turpinam kopīgi. Izrādās ka viņš tikai neilgi atpakaļ kā iebraucis Rīgā, jo ir ticis demobilizēts no Sarkanās armijas. Abi ejam runādamies un stāstam kā katram ir gājis.
Pie „Grant“ kīno mūs abus aptur viens milicis un otrs privātā. Galvenais darītājs ir „Privātais“. Mums uzprasa dokumentus. Tā ka tie mums ir klātu, tad arī tūlīt atdodam. No sākuma domāju ka še ir kāds pārpratums, jo iemesla mūsu apturēšanai nesapstiprinājos. Tak lieta kļuva nopietna, jo viņi nemaz mūsu dokumentus nepētīja, bet iebāza sev kabatā. Tad nāca rīkojums mums apgriezties un kad bijām pagriezušies ar muguru pret viņiem, mums izkratīja kabatas. Tad lika iet pa priekšu un ieveda mūs 7. milicijas nodaļā. Še mūs ievietoja aresta telpās. Sēdējām un gaidījām kāds būs visai šai lietai beigas. Biju pilnīgi mierīgs. Arests man nekā jauna nesniedza, jo ne par velti tak biju izgājis vācu cietumus un koncentrācijas nometnes. Otrkārt apzinājos ka neesmu nekā noziedzies un tā tad, ticēju ka agrāk vai vēlāk līdz visu apstākļu noskaidrošanai tikšu brīvs. Tomēr kā nekā tagad bija jāgaida. Bija arī man sabiedrība. Viens „meža brālis“, viena meiča par zagtu mantu pārdošanu un divas par zagšanu. Pirmo dienu sēdošiem ēšana nebija paredzēta. Sāka gribēties ēst, jo diena nāca pret vakaru, bet es biju kā tikai brokasti ēdis un pusdienas maize — Herberta mēteļa kabatā, atradās darba vietā. Tomēr pārējie aizturētie bija tik laipni ka iedeva man gabaliņu maizes no savas ēdienu porcijas. Arī mani smēķi gāja uz beigām, kuŗus biju paguvis nopirkt. Kā ne kā nervu saspīlējums lika biežāk smēķēt. Viens milicis bija diezgan laipns. Tam nu palūdzu vai viņš nevarētu priekš manis dabūt smēķus. Tas man iedeva divus smēķus no saviem un solījās vēlāk man atnest veselu paciņu. Tak tā vietā viņš vakarā iedeva man gabalu maizes. Nu labs bija arī tas pats. Tā ka man nauda vēl bija — jo neilgi atpakaļ dabūju no H. 50 rubuļus — tad smēķus dabūju citādā ceļā. Vakarā mūsu arestu telpās ieveda vēl vienu. Tas kā redzams nebija kratīts, jo veicīgi miličiem neredzot no kabatas izņēma ieroci un noslēpa aiz centrālapkures — tā būdams no turpmākās kratīšanas drošs. Tā ka šī lieta — resp. viņa rīcība uz mani neattiecās, tad neteicu par novēroto nevienam ne vārda. Vēlu vakarā vien ar mazu ceremoniju tika palaists vaļā. Tak neizplūdīšu sīkumos, jo rakstu tikai par to, kas attiecas uz mani. Nakti nonīku sēdot uz krēsla, galvu atbalstījis uz galda noliktajās rokās. Bija auksts un salu. Ne par velti bija jau novembra beigas. Sajūta man bija laba, jo tas, kas tika izlaists —aiznesa manu zīmīti Herbertam un vakarā H. atnesa man maizi vakariņām. Tā vismaz biju paēdis un pilnais vēders sajūtu mazliet pacēla. Otrā dienā pret vakaru mums abiem ar draugu lika iet. Mūs izveda uz ielas un divi miliči, ar ieročiem rokā no muguras, kā kādus smagus noziedzniekus veda pa ielas vidu. Par savām domām nerunāšu, jo tās uzmest uz papīra neietilpst manos nodomos. Tikai varu piebilst ka tās nebūt nebija rožainas. Gājiens virzijās pa Lāčplēša, Tērbatas un Stabu ielu. Vispirms apstājāmies pie Stabu ielā atrodošās N.K.V.D nodaļas. Viens milicis iegāja iekšā, bet otrs ar mums palika uz ielas. Tak izrādijās ka te nav tā īstā vieta un tāpēc dabūjām iet tālāk. Tad tuvojāmies Brīvības un Stabu ielā atrodošās N.K.V.D. Iegājām pa vienām durvīm no Stabu ielas. Tur stāvēja vestibilā sardze un, neatceros kas izraidīja mūs ar miličiem uz ielas. Tad gājā iekšā no ielas stūra. Tur priekšā atradās daudz cilvēki privātā. Tie deva kādus tur dokumentus pa lodziņu iekšā uz blakus telpu — saņēma kaut kādus dokumentus arī atpakaļ, bet mēs apsēdāmies uz centrālapkures. Tā patīkami sildīja, un mēs sēdējām un gaidījām. Viens no miličiem iegāja kaut kur dziļāk un pēc laba laiciņa atpakaļ atnācis teica, ka arī še nav īstā vieta. Īstā vieta atrodas Skolas ielā Nr. 32. Te nu es zināju — tas tak ir filtrācijas punkts, kuŗu es jau vienreiz izgāju cauri. Tā nu gājām uz Skolas ielu. Mūs ieveda filtrācijas punkta priekšnieka kabinetā. Miliči tika atlaisti, bet mēs palikām. Vēl vienu reizi izkratīja kabatas, tad iedeva pases vietā tādu pravku un atlaida mājās. Pase un raksts no nodaļas — ko milicis nesa līdzi palika tur. Vēl pieteica, lai parīt atnāk pēc dokumentiem, tad nu atnāku mājās. Mierīgi dzīvoju pa māju un trešā dienā eju uz Skolas ielu. Tieku atkal pie priekšnieka — tas noplāta rokas un pasaka ka vēl nav dokumenti gatavi, pagarina pravku un saka lai atnāku pēc trijām dienām. Dzīvoju pa māju, eju pie ārstes uzgāzēties un saka ka pēdējais laiks iet uz operāciju. Bet kur var iet uz slimnicu, ja nu nav nekādi dokumenti. Faktiski varētu iet slimnicā, bet sazin nu kā pēc tam lai sadzenu tos dokumentus. Kas zin, kur viņi var pa to laiku, kamēr es slimnicā paliktu. Ja jau tā lieta ir sākta kārtot, tad pusceļā negribās pamest. Tā nu mājā tiek sagatavotas divas biogrāfijas krievu valodā un kad eju atkal uz Skolas ielu — tad stiepju tās līdz. Nu jānāk pēc piecām dienām. Tad mani vēlreiz pratinā un pratinātājs pilda tādu anketu, kur uz ļoti daudz jautājumiem jāatbild. Kad tā kārtībā, tad dabonu trijās vietās parakstīties. Uz katru jautājumu biju centies atbildēt plaši. Ko slēpt jau man nebija. Bez tam nebija jau arī nozīmes kaut ko citu stāstīt, jo vairāk tāpēc, ka nebiju nekā tāda noziedzies par ko mani varētu sodīt. No visas pratināšanas man radās iespaids, ka viņi jau pirms manas pratināšanas zināja visu par mani — vismaz galvenos vilcienos. Lai nu kā mani atlaida mājās un atkal lika nākt parīt „pēc dokumentiem“. Šim numuram vairs neticēju, bet ja jāiet ta jāiet. Kad aizgāju — Skolas iela bija cilvēku pilna. Man uzkrita ka šodien bija saradušies ļoti daudz jauniešu manos gados. Beidzot ap pl. 16.00 mūs apmēram 15 gabalus iesauca priekšnieka kabinetā it kā pēc dokumentiem. Tak pēc īsa brīža atnāca viens ar mašīn pistoli un saņēmis pavadrakstu iedzina mūs uz ielas jau gaidošajā „melnā Bertā“. Brauciens sākās un es biju jau Mīlgrāvī. Te bija vesela nometne kuŗā atradās ļoti daudz tādu puišu kā es. Pirmais mūsu gājiens bija uz frizieru kur nodzina matus līdz ādai. Tad iedalīja mūs vienā rotā. Es skaitijos 13 būv bataljona trešā rotā. Vakarā tūlīt saņēmām maizi, cukuru un tabaku — priekš visas dienas. Tad mūs jaunos nozīmēja uz kartupeļu mizošanu. Kartupeļus sākām mizot 12 naktī. Šai nodarbībai ir savas labās un arī sliktās puses. Sliktās puses ir tās: ka no sākuma ir jāsalst, jo telpa ir auksta. Tad vēl bez kartupeļiem jāmizo bietes, kuŗām riņķī ir ledus kārta. Nav patīkami visu laiku turēt rokā ledus gabalu, jo ar cimdiem darbs neveicās. Tad vēl pa nakti mizojot tiek laupīts man tik nepieciešamais miegs. Tomēr ir arī savas labās puses. Darbs ir diezgan patīkams un savā ziņā viegls — un salīdzinot ar citiem darbiem daudz labāks. Tad no pavāra trāpījām zupu — kas pie citiem darbiem nenotiek. Dabūjām malku un no vecas bleķa mucas uztaisījām krāsniņu un tā jutāmies tīri mājīgi. Tā ka bijām daudz, tad sarunās un darbā laiks skrēja nemanot. Otrā rītā gājām uz komisiju. Ārste pēc īsas apskates gribēja mani nozīmēt I grupā. Tak labi bija ka pratu krieviski un tūlīt teicu, ka plaušas beigtas. Viņa gan neticīgi nosmīnēja, bet man par laimi kabatā gadījās ārstes zīme, ko varēju nu parādīt kā lietišķu pierādījumu. Tā nu tiku trešajā grupā — kas nozīmēja, ka esmu vairs derīgs tikai viegliem darbiem — kā barakas mazgāšanai un slaucīšanai, tā arī kartupeļu mizošanai. Privātās drēbes mums atņēma un to vietā izdeva tādu kā angļu formu. Dabūju vēl pāris naktis nomizot kartupeļus. Tad ejot katru dienu pie ārstes un stāstot tai par nepieciešamību uzgāzēties, jo termiņš ir pāri. Tā nu mani vienu dienu nozīmēja uz slimnicu. Bet pirms pārēju uz jauno vēl pāris vārdi par veco. Nometnē bez maizes, zupu deva ēst trīsas reizes dienā — tā ka paēdis tomēr bija — ja arī ne pārmērīgi labi. Katru svētdienu pielaida klāt arī apmeklētājus. Lai gan skaitijos iedalīts būvbataljonā — tomēr pilntiesīgs vēl nebiju. Tas tāpēc ka vajadzēja iziet cauri vēl vienu pratināšanu. Ja nekā sodama neatrada — tad izdeva sarkanarmijas grāmatiņu un bija savs laiks jānodien. Cilvēkus pēc veselības stāvokļa iedalīja četri grupās, pie kam I grupas cilvēki spēja veikt visus smagākos darbus, bet ceturtās grupas cilvēkus demobilizēja — tas ir tādus kam bija sarkanarmijas grāmatiņa. Pirms ienākšanas nometnē, biju iesācis politklīnikā ārstēt zobus. Tā kā tur tādu ar zobu sāpēm bija daudz, tad pie zobārsta klāt varēja tikt vienreiz mēnesī. Tā nu man bija divi dzerokļi ieurbti un caurumos ielikta pagaidu blombe. Pa ilgo laiku blombe bija izkritusi un zobi sāka mežonīgi sāpēt. Tak būdams nometnē pie zobu ārsta vairs netiku un tā dabūju ciest.
Beidzot mani veda uz N.K.V.D. lazareti Duntes ielā. Pati slimnica bija koka baraka pakava veidā. Vispirms mūs iebāza vannā un tad ielika gultā. Te priekšā jau bija vairāki diloņnieki. Izrādijās ka starp tiem ir divi, kurus jāgāzē. Tā nu es biju trešais. Noskaidroju ka še neuzgāzē un ārste šo to šeit saprot no plaušām, lai gan plaušu speciāliste nava. Tāpēc gāzējamie visi trīs sanitāra pavadībā gājām ik pa desmit dienām uz gāzēšanas kabinetu Tērbatas ielā uzgāzēties. Mūsu slimnicā nebija tik vien diloņslimnieki, bet arī ar visādām citādām slimībām. Tā man bažas sagādāja ka mūsu tuvumā tika turēti veneriķi. Mūs no viņiem atdalīja tikai koridors, bet arī to dēļ pa koridoru dabūjām uz ateju iet kopīgi. Šis abas slimības bija lipīgas un tā varēja viegli gadīties ka viens otru aplipinam. Ēšana jau bija še laba un arī Herberts pāris reizes atnāca un šo to atnesa. Vienu otru svētdienu pie mums ieradās ceļojošais kīno un tā varējām noskatīties vienu otru filmu. Vienu reizi mums uzstājās arī Elfrīda Pakule ar dziesmām. Notika arī priekšlasījumi un tā par garlaicību nevarēja sūdzēties. Vienam otram piederīgie no mājas pienesa grāmatas un es arī tās dabūju lasīt. Vienīgais sliktums ka šī baraka bija pilna ar blaktīm un tad tās pa nakti nedeva miera. Pirmajā naktī vien nospiedu pāri par simtu blaktis. Otrā dienā ņēmu savu gultu ārā izdauzīt un dabuju četras tukšas konservu bundžas, piepildīju tās ar ūdeni un tanīs tad ieliku gultas kājas — domādams ka tā blaktis no grīdas netiks iekšā gultā — jo blaktīm jau spārnu nava. No sākuma bija miers, bet tad blaktis rāpoja pa sienu aukšā uz griestiem un tad kad tās atradās virs gultas — tās atlaidās no griestiem un vienkārši iekrita gultā. Un tā cīņa ar tām bija jāsāk no jauna. Pa dienu mana galvenā nodarbošanās bija krāsns kurināšana. Še mums bija izstrādāta vesela technika. Katru dienu slimnicā ienāca viens autiņš ar noledojušu šāļu malku. Mēs jau nu negavējām. Būdami veseli četri vienā istabiņā izskrējām ārā un katrs vienu klēpi paķērām. No citām istabām vēlāk skrejošie bieži vien palika tukšā vai dabūja ļoti maz. Mums šī nelaime gadījās ļoti reti. Būdami diezgan spēcīgi ņēmām tādu klēpi ka tiko varējām nest. Pa visiem četriem ienesām gandrīz veselu stēri. Uz krāsns mums vienmēr žāvējās kādi sausāki gabali un tā ar tiem varējām kurināšanu iesākt. Es tad nu sēdēju pie krāsns un kurināju no rīta līdz vēlam vakaram, ka krāsns palika ļoti karsta. Tā varējām augšējo logu visu ziemu turēt vaļā un mūsu istabā bija silts un sauss gaiss — tā ka bija viegli elpot. Sametos kopā ar vienu pavecāku diloņnieku no Slokas — Cifersonu. Tas spēlēja kārtis ar veneriķiem — kas bija diezgan bagāti uz naudu. Viņam pa lielāko daļu laimējās. Man kāršu spēlei nebija interese un es kārtis rokā neņēmu. Tā nu kad gājām uz gāzēšanos — tad no slimnicas izgājām no rīta. Gāzēšanas kabinetā pieņēma tikai no diviem. Tad nu tās pāris stundas no rīta pavadijām pie manis mājās. Par laimēto naudu Cifersons tad nu parasti izsauca kādu polšu, ko mēs trīsi gāzējamie nodzērām. Tad gāzēšanas kabinetā uzgāzējāmies. Tirgū nopirkām smēķus nākošām desmit dienām un tad gājām atpakaļ uz slimnicu. Ap ziemassvētkiem ārste teica ka manā gāzētā plaušā vai nu taisās jeb jau ir kaverna. Tā tad process iet uz priekšu. Te nu nokavētā operācija liek sevi just. Ziemassvētkus pavadījām mierīgi. Nopirkām tādu mazu eglīti ar divām svecītēm un mums tika kaut kas no svētku sajūtas.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.