#LFK Ak-59-31

Nosaukums
31. nodaļa. Rīgas L. Paegles 1. vidusskolā
Vienības Nr.
31
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
03.12.2018
Pierakstīšanas laiks un vieta
1996, Lielvārde
Lielvārde, Ogres novads
Atslēgvārdi
Atvērt

Rīgas L. Paegles 1. vidusskolā

Rīgas L.Paegles 1.vidusskolas direktora pienākumus sāku pildīt 1952.gada 24.janvārī. Lai izvairītos no liekiem sarežģījumiem darbā, izglītības ministru V. Samsonu palūdzu līdz mācību gada beigām mācību daļas vadītājas Gildu Potjomkinu un Mirgu Tīzenbergu (Kuļikovsku) nenomainīt. Manu lūgumu ievēroja.
Iepazinos ar pedagogu kolektīvu. Jau pirmajā pedagogu padomes sēdē darba biedriem stingri pieprasīju izvairīties no liberālisma skolēnu zināšanu vērtēšanā. Šo prasību kolektīvs uzņēma ar lielu atsaucību. Sakarā ar liberālisma izskaušanu sekmības procents 3. un 4. ceturkšņa beigās bija zemāks nekā iepriekšējā direktora Alfrēda Žagatas laikā. Par sekmības procenta krišanos pilsētas TIN nekādus pārmetumus man neizteica. Nākošajā mācību gadā sekmju līmenis sāka celties. To nodrošināja lieliskais pedagogu kolektīvs. Labākie pedagogi bija: Helēna Francmane (kr.val.), Jānis Āboliņš (latv.val.), Kārlis Baums(fizika), Gunārs Hofrats (fizika), Imants Strazdiņš (matemātika), Pauls Bekeris (dab.zin.), Velta Trautmane (ģeogr.), R.Rudājs (fizk.), Elza Rusmane (angļu val.), Johanna Skiltere (matem.), Jakovs Poļāks (milit.apm.), Leopolds Purviņš (latv.val.), Eiženija Lielā (vēsture), Arturs Birnsons (dzied.un matemātika), Lidija Jaunzeme (matemātika), Imants Plotnieks, Valdis Vanags (1. - 4.kl.), Veronika Mežgaile (kr.valoda), Boša (vēst.), sk.Lēve (dab.un ķīmija) un daudzi citi.
Gandrīz visas pilsētas skolotāju metodiskās apvienības vadīja 1.vidusskolas pedagogi.
Pirmajā gadā skolā nebija partorganizācijas. To nodibināja nākošajā gadā. Skolā lielas lomas tai nebija. Skolā bija laba komjauniešu organiācija. Tās komitejā bija tādi komjaunieši kā Anrijs Kavalieris, Ivars Spriņģis, Aivars Upītis (Andreja Upīša mazdēls) u.c.
Dziedāšanas un matemātikas skolotāja Artūra Birnsona vadībā skolā darbojās spēcīgs dramatiskais kolektīvs. Tas iestudēja tādas lugas, kā, piem., L.PaeglesRunga, iz maisa!”, kurā pirmos soļus aktieru mākslā spēra zēni un meitenes, kuri vēlāk kļuva par pazīstamiem aktieriem: Imants Skrastņš, Ints Burāns, Lolita Cauka, Didzis Cauka, Ausma Kantāne, Nauris Klētnieks, Uldis Vazdiks, Ilze Vazdika u.c.
Artūram Birnsonam pateicība pienākas arī par to, ka skolai bija pilsētā labākais zēnu koris.
Daudzi skolas absolventi vēlāk kļuva par pazīstamiem ziātniekiem. Zinātņu doktori: Haralds Jansons(1953), Mārtiņš Rempe(1955), Olafs Ūdris(1952); zinātņu kandidāti: Maija Eihe(1956), lauks.zin.kand. Ieva Šprunka(1956), ķīm.zin.kand. Kārlis Heidemanis(1952), med.zin. kand. Leopolds Ozoliņš(1954), med.zin.kand.
Bez šiem absolventiem jāmin vēl sekojošie:
1.Arhitekts Gunārs Asaris (1953.) - Ļeņina prēmijas laureāts
2.Arhitekts Kārlis Alksnis (1957.) - Ļeņ. pr. Laureāts
3.Inženieris Emīls Tīzenbergs (1956.) - republikas prēmijas laureāts
4.Ārsts Oļģerts Putniņš (1954.) - rep. pr. Laur.
5.Med.z.dokt. Juris Leja (1956). - rep. pr. Laureāts
6.Ārsts Olafs Ūdris (1952.) - rep.pr.laur.
7.Med.z.dokt. Aija Žilevica (1958)
8.Tautas skat.māksl. Ģirts Jakovļvs (1958) – LĻKJS pr.laur.
9.Kinorežisors Ivars Seleckis (1952) – LĻKJS pr.laur.
10.Sark. kr. B-bas pr-js Uldis Laucis (1955.)
11.Rīgas Bērnu slimnīcas galv. Ārsts Ivars Lamsters
12.Ārste Mudīte Olte (Dūda) (1956)
13.Ārste Zaiga Agende (Gundare) (1956)
14.Arhitekts Juris Skalbergs (1953)
15.Arhitekts Ilgvars Stukmanis (1953)
16.Jurid. Zin.dokt. Anrijs Kavalieris (1952)
17.Žurnālists Mihails Savisko (1954)
18.Žurnālists Edmunds Zabis (1952(
19.Žurn. Silvija Geikina (1957)
20.Dizainers Māris Gundars (1956)
21.Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš (1953)
22.Docents Gunārs Slaidiņš (1953)
23. Ieva Blaua (Strautmane) (1957)
Visās sporta sacensībās rajonā un pilsētā pirmās vietas ieguva 1.vidusskolas audzēkņi.
“ Mēs esam paeglieši,” viņi dižojās. Skolā darbojās specializētā futbolistu klase. Es biju treneru padomes priekšsēdētājs.
Futbolistu klases statuss nebija labi pārdomāts. Treneru algošanai nauda bija, bet vasaras sporta nometnes finansēšanai nebija. Futbolistu klases problēmas apsprieda LKP CK 1.sekretāra J.Kalnbērziņa kabinetā. Šajā apspriedē asi kritizēju vadošo orgānu neizdarību problēmas risināšanā: ” Nezinu, kurš ir tas nepraša, pēc kura iniciatīvas atvēra futbolistu klasi. Vispirms bija jāatrisina finansēšanas jautājums,”- ar tādiem vārdiem, runas gaitā iekarsis, nobeidzu savu uzstāšanos. Pēc apspriedes man klāt pienāca J.Kalnbērziņš, sniedza roku un teica: ”Lūdzu, piedodiet, b.Kudiņ! Tas “nepraša” esmu es. Futbols – mans mīļākais sporta veids. Ļoti gribējās, lai Latvijai būtu teicama futbola komanda!”
Visu ko, bet to es nebiju iedomājies.
“Ļoti atvainojos, b.sekretār!” teicu Kalnbērziņam, “savā runā biju par daudz iekarsis tieši tādēļ, ka futbols patīk arī man”.
Futbola klases problēma apspriedē pie LKP CK sekretāra netika atrisināta. No futbolistu klases skolā nekas labs neiznāca.
Skolu dzīvē radikālas izmaiņas sākās pēc PSKP 19. kongresa (5.- 14. 0kt. 1952.), kurā PSKP CK sekretārs G.Maļenkovs savā atskaites referātā pateica burtiski dažus vārdus par politehnisko izglītību. Ar to pietika, lai visas valsts skolās sāktos politehniskās izglītības ieviešanas epopeja. Dienas gaismā tika celti K.Marksa izteicieni par skolēnu mācīšanas savienošanu ar ražošanas darbu.Taču 19. gadsimta mācība par politehnisko izglītību bija novecojosi un 20.gs. Nederēja. Pati par sevi 19. gadsimta mācība par mācību savienošanu ar ražošanu nebija slikta un 19.gadsimta apstākļos bija realizējama, bet 20. gadsimtā zinātniski tehniskās revolūcijas apstākļos bērnu darbs modernajos uzņēmumos nebija izmantojams. Par to uzrakstīju rakstu “Skolotāju avīzei”. Šajā rakstā izteicu savas domas par skolēnu sagatavošanu dzīvei mūsdienu apstākļos. Tomēr politehniskās izglītības maratons visās skolās pieņēmās spēkā.
Vajadzēja steidzīgi atvērt metālapstrādes un galdniecības darbnīcas, elektrotehnikas un mašīnmācības kabinetus. Lai to visu izdarītu, bija vajadzīgi naudas līdzekļi, bet budžetā tos neparedzēja. Izglītības vadošās iestādes skolām rekomendēja izmantot šefu palīdzību. L.Paegles vidusskolai šefs bija 3. Remontkantoris. Darbgaldu un nepieciešamā inventāra vietā Rīgas 3.Būvkantoris skolai piešķīra vienas skrūvspīles, pāris uzgriežņu atslēgas un kādas trīs vīles. Ar to bija jāiztiek!
Vēl nebija atrisināta kabinetu un darbnīcu problēma, bet jau vajadzēja organizēt skolēnu ražošanas praksi. Jauna problēma! Uzņēmumos trūka darbavietu! Arī nekādas kvalifikācijas skolēniem nebija. Lai šo problēmu atrisinātu, skolām uzdeva organizēt profesionālo apmācību. Skolās atvēra galdnieku, atslēdznieku, elektriķu, traktoristu, šoferu u.c. Klases. Katra skola audzēkņus varēja apmācīt tikai vienā – divās specialitātēs. Lai apmierinātu visu skolēnu intereses, katrā skolā būtu jāatver simtiem specializācijas klašu, kas, protams, nebija reāli. Domāju, ka laukos apstākļi skolēnu sagatavošanai dzīvei būs vienkāršāki, tādēļ radās ideja par pārcelšanos darbā uz kādu lauku vidusskolu.
Dzīves apstākļi Rīgā vēl bija slikti. Kartīšu sistēma jau bija atcelta. Cena regulāri katru gadu 1. martā pazemināja. Cilvēku materiālā labklājība, kaut arī lēnām, ar katru gadu uzlabojās, tomēr vēl joprojām palika zemā līmenī, karš valsts ekonomiku bija sagrāvis līdz pašiem pamatiem.
Ja izpostītās tautsaimniecības atjaunošanai izlietotos līdzekļus sadalītu starp iedzīvotājiem, tad katra ģimene varētu iegādāties pa automobilim.
Dīvaini, bet nekādi nevaru atcerēties, ko mēs toreiz ēdām. Atceros, ka katru rītu gāju uz tirgu pēc piena. Tirgū to varēja iegādāties tikai vienā vietā. Pilsētā bija vairāki veikali ar izkātni “Piena produkti”. Kā par izsmieklu, jo šajos veikalos piena nekad nebija! Tirgū no zemniekiem varēja nopirkt dārzeņus, dažreiz arī kādu gaļas gabalu.
Šādos apstākļos dzīvojot, saslimu ar kuņģa hiperacīdo gastrītu. Šajā pašā laikā uz kājas atvērās rēta no 24 gadus atpakaļ iegūtā ievainojuma, kuru nekādi nevarēja sadziedēt.
Kad pēc ārstēšanās Kaukāzā atgriezos mājās, mans dienesta dzīvoklis bija par vienu istabu samazinājies, jo to bija “okupējis” mans vietnieks mācību un audzināšanas darbā Leopolds Purviņš. Par to es nebēdājos.
Vēlāk pie mums uz pastāvīgu dzīvi ieradās Jadvigas māte Apolonija Rancāne, māsa Anna ar ģimeni, brālis Henriks, māsa Eleonora.
1955.gada 27.martā piedzima Skaidrīte.
Mans kuņģis arvien vairāk “streikoja”. Vislabākās zāles tam būtu saudzējoša diēta, bet Rīgā to ievērot nebija iespējams. Nekas cits neatlika, kā pārcelties dzīvot uz laukiem. Aizgāju uz Izglītības ministriju un lūdzu pateikt, kurā lauku vidusskolā man atrastos darbs. No visām piedāvātajām izvēlējos Lielvārdes vidusskolu. Iepazinos ar Lielvārdes ciematu. Tas man iepatikās. Nolēmu, ka Lielvārdei uz visiem laikiem jākļūst par manas dzimtas mājvietu.
1956.gada 23.oktobrī sāku strādāt par Lielvārdes vidusskolas direktoru.
Jadviga Rīgā strādāja sākumā par 2.bērnu nama audzinātāju, bet pēc tam – par 2.kl.skolotāju Rīgas 8. pamatskolā (vēlāk – 50.vidusskola) līdz 31.08.1955. Ieradusies Lielvārdē, iekārtojās darbā par audzinātāju internātā un par zīmēšanas un mājturības skolotāju.

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Lielvārde
(Lielvārde, Ogres novads)
1996Pierakstīšanas laiks un vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.