#LFK Ak-10-2

Nosaukums
1942. gads
Vienības Nr.
2
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Faili
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0025
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0026
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0027
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0028
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0029
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0030
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0031
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0032
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0033
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0034
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0035
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0036
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0037
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0038
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0039
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0040
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0041
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0042
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0043
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0044
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0045
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0046
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0047
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0048
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0049
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0050
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0051
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0052
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0053
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0054
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0055
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0056
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0057
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0058
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0059
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0060
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0061
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.03.2018
Pierakstīšanas laiks un vieta
01.01.1942 - 10.05.1942
Atslēgvārdi
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:36:27
Atšifrējums1942. g.
1. janvāris.
Jā, šodien sākās jaunais gads! Savādi! Vesels gads! Kāds būs šis gads? Esmu drusku miegaina no pagājušās nakts. Sāku šķirstīt Doku Ata kopotos rakstus. Diez, ko zēni dara? Meitenes? Droši vēl guļ! Te kas tas! Atnākusi Rūda māsa. Vai kas atgadījies? Aizraujas elpa.
"Irma, Rūdis man lūdza atnākt pie Jums un pateikt, ka viņš", Rūda māsa Alma šeit ievelk elpu, "šodien aizbrauc!"
"Šodien?" izsaucos tā it kā gaidīdama, lai to noliedz. Bet nekā... Alma apstiprinoši pamāj ar galvu
Milzīgā steigā aizdrāžos pie Veltas,tad Rutas. Sirds dauzās krūtīs kā neprātīga.
Aizskrienam uz staciju. Nav! "Vai jau aizbraukuši?" pirmā brīdī ienāk prātā doma. Nē! Nevar būt! Aizejam uz kazarmām. Jā! Rūda māsa un draugs Arvis jau ir priekšā. Rūdis ir priecīgi pārsteigts, mūs ieraugot. Ir tik daudz vēl ko teikt, bet nespēju parunāt. Balss savādi dreb. Kā vienmēr tādos brīžos sākam pļāpāt kaut ko nenozīmīgu. Rūdis iedod man no sava frenča pogu. To glabāšu, kamēr viņš pārnāks, jeb arī turēšu par piemiņu.
Ejam uz staciju. Vilciens neatiet laikā. Salst. Kājas nemaz nejūtu. Rūdis dzen mājās. Bet tā negribas iet. Velta arī velk mājās. Nu, labi! Iesim arī! Atsveicināmies, kas pēc manām domām ir vismokošākais brīdis. Velta ar Arvi iet pa priekšu, mēs ar Rutu no muguras. Vairākas reizes griežamies apkārt.
"Rutiņ, vai neaiziesim vēl atpakaļ?" nedroši iebilstu.
"Tu gribi?" jautā Ruta Es jūtu, ka arī viņa to vēlas.
"Jā!" vienkārši nosaku.
Velta to uzskata par muļķošanos. Lai... Ejam Rūdis nāk pretīm. Cieši saspiež manu roku. Vēl kādu laiciņu paliekam, tad ejam. Rūdis kareivīgi mūs sveicina.
"Uz redzēšanos!"
Kāds neredzamu roku sažņaudz man kaklu. Rūdis stingri tur manu roku savējā.
"Atā, Dukšelīt!" vairāk nedabūnu pāri lūpām. Arī Dukša acis ir valgas.
"Atā!" strauji apgriežos un gandrīz skriešus dodos prom. Vēl paskatos atpakaļ. Duksis stāv un noskatās mums pakaļ. Vīri stāv ir tumšs. Ir uzlecis mēnesis. Latvijas saulīte pie cepures ir balta. Ak, kaut tā tāda būtu vienmēr...
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:36:38
AtšifrējumsVakarā.
Ir tik savādi... Tā kā kaut kā trūktu... Bija Viktors ar Otti. Viņu uzvešanos es neattaisnoju. Viņi piesola Rūdim koka krustu. Kā nu tā var! Nejūtos labi! Esmu apsaldējusi arī kāju. Sāp! Acīs stāv Rūda tēls ar Latvijas saulīti pie cepures. Tu taču pārnāksi, vai nē, Dukšel? Tevi gaida... Ernis, mamma, Tīra šo to jautā. Man ir tīk grūti atbildēt! Ak, kaut es nesāktu raudāt! Naktī... tad... Tikai ne tagad!
2. janv.
Ak, kāpēc neatver manu fakultāti. Cik ilgi tālai nīkstu? Cik ilgi? Esmu pati sev gluži apnikusi. Ārā briesmīgi salst. Negribot ir jādomā par Duksi. Ko viņš dara? Vai vēl brauc? Iet? Ak, Dukšel! Man jau salst te istabā. Es esmu neapmierināta. Bet Tu? Ai, Duksi, es Tevi apbrīnoju! Man ir kauns par sevi. Kauns...
3. janv.
Viktors stipri slims. Biju ciemos. Ir ļoti mīļš, gaidīšot mani atkal rīt. Labi!
4. janv.
Kā solīts apciemoju Viktoru. Runājam par Zentas Mauriņas jauno romānu "Dzīves vilcienā". Pēc manām domām, tas ir līdzīgs lubu literatūrai. Arī Vika to saka. Vakarā aizgāju pie Veltas. Tā arī nav gluži vesela! Bija arī Ruta. Daudz runājām par Rūdi. Meiteņu simpātijas, cik jūtu, ir Rūda pusē. Redzi, Dukšel Tu neesi viens! Dukšel, mēs runājam par Tavu mazpuka sirojumu Baltezera salās. Vai atceries? Es daudz stāstīju arī meitenēm. Bet ne visu... Es stāstīju arī par mūsu izbraucieniem ar riteņiem un atceries to braucienu ar zēģelīti. Dukšel, kad es to visu atceros, tad man gribas raudāt, es nezinu par ko! Vai atceries kā noslēdzām mūsu draudzību? Tur... Bet tu jau zini!
5. janv.
Sapņoju pavisam nelabu sapni. Nevaru iedomāties, kur tādi murgi rodas. Savā melnā taftas kleitā mazgāju traukus. Tādus nejaukus taukainus nažus. Tad slaucīju naudu. Naudas ripiņas bija lielā taukainā bļodā. Bija it kā balle, kā nē. Īsti nevaru saprast. Tad pēkšņi biju
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:39:17
Atšifrējumsuz kara lauka. Biju žēlsirdīgās māsas apģērbā. Uz pleciem sanitārā soma, pie priekšauta revolveris. Apkārt šausmīgs troksnis, asinis, vaidi... Šausmīgi! Tad nezin no kurienes nāca tāda savāda liela lode ar spārniem, lidinājās man virs galvas un tad izurbās pēc kārtas cauri deniņos Rūdim, Sašam un Arvim. Visi likās beigti. Devu balderjāņus. Rūdis vēl bija dzīvs. Lai velti nemocītos, gribēju to nošaut, bet lodes skrēja prom. Tad es iedevu Rūdim revolveri un teicu lai šauj mani. Šausmīgās bailēs es atmodos! Ilgi nevarēju neko aptvert. Beidzot sapratu, ka tas ir bijis sapnis.
Atkal mani moca jautājums: "Ko iesākt? Kur dabūt darbu? Kad sāksies mana fakultāte?" Tie ir jautājumi uz kuriem neatrodu atbildes.
Aizeju pie Viktora. Tam jau ir labāki. Šo to spriežam. Viktors negrib laist mājās. Ja nebūšu laikā, būs tracis mājās. Ar buču un solījumu, ka atnākšu rīt beidzot tieku vaļā. Visu mani pavada domas par Duksi. Kāpēc tas tā?
6. janv.
Zvaigznes diena... Šogad šo dienu nesvin. Kāpēc? Nezinu. Aizeju pie daktera. Vajadzīgas dažas zālītes. Sākam runāties. Viņa man iesaka pēc iespējas vairāk dzīvi pavadīt priekos. Bet par ko lai priecājos? Ka mani draugi ir kur kurais? Ka manu tautu verdzina atkal ienaidnieks? Par to, ka mana dzīve ir tukša? Par to, ka es vēl esmu dzīva? Varbūt... Mājās nākot aizeju pie Viktora. Sākam debatēt par nebeidzamo tēmu: Vai draudzība var pastāvēt vīrieša un sievietes starpā? Runājam vispār par draudzību. Nāk prātā saruna ar Sašu un Rūdi. Šie draugi noslēpumus savā starpā neatzīst. Viktors jā. Šodien arī viņš vairs tos negrib atzīt, tikai tik daudz, kas attiecas uz darbu tautas labā un ja to nedrīkst otrs zināt. (Varbūt tā viņš ir domājis arī agrāk.) Cik savādi! Mēs ar Rūdi neslēdzam draudzību. Rūdis neaizstāv draudzību sievietes un vīrieša starpā. Bet tomēr noslēdza! Un vai tā nebija un nav jauka draudzība? Varbūt no Rūda puses tā jau ir mīlestība! Iespējams... Par šo draudzību neviens nekā nezin. Man šķiet, ka arīRūdis Arvim, "trešajam draugam bez noslēpumiem",
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:39:42
Atšifrējumsnav neko teicis. Tā tad slepena draudzība. Ausīs skan Rūda teiktie vārdi par sarūgtinājumu manis dēļ, par nesaprašanu, par aizraušanos ar Ritu, par ilgām pēc manas draudzības. Tas bija tur...mežā... Nē! Ne gluži! Tas bija meža pļavā. Gara zāle... Sveķu smarža... Bišu dūkšana... Saule... Un Tu... Tu gulēji... Tava galva bija manā klēpī. Riteņi kā paklausīgi zirgi stāvēja priežu pudurī. Es glāstīju Tavus mīkstos matus. Jutu, ka Tev nācās grūti runāt, bet cik ātri mēs atrisinājām visus pārpratumus. Tad veidojās nerakstīti likumi mūsu draudzībai. Tos apzīmogoja draudzīgs skūpsts. To juta zāle un vējš, to redzēja cīrulis debess plašumā... Un mēs...
"Duksi, vai šī draudzība vienmēr pastāvēs tāda mūsu starpā?" es jautāju, nopieni viņu uzlūkodama.
"Jā, Irma! Tai ir jāpastāv!" cik pārliecinoši skanēja šie vaidi. Mans draugs... Kur Tu tagad esi? Es pat to nezinu... Vai kādreiz vēl nāks skaistākas dienas? Es nezinu vai skaistākas vispār vēl var būt... Duksi, paskaties un Orionu! Vakarā ar Tīru aizgājām pie Zelmeņiem. Laipni mūs pacienāja ar zivtiņu zupu. Zelmaņu kdzei vēl izrādījās, ka ir dzimšanas diena. Patīkami patērzējām par bijušajiem laikiem t.i. par mazpulku, kam piederēja mana sirds. Uzņēmos arī sakārtot boļševiku izārdīto albūmu. Tas ir patīkams darbs, tikai drusku uzplēš jau kaut cik sadzijušās rētas. Kāpēc gan cilvēkam nervi ir, ja ne tamdēļ lai tos bojātu?
7. janv.
Nejūtos īsti vesela. Aizgāju pie kakla ārsta. Akūts mandeļu iekaisums. 3 dienas gultā utt. Ne jau nu gulēšu nekā! Atnāca Vika. Sākam atkal strīdēties par to, kura mazpulks bijis labāks. Iemesls tam - no Zelmeņa pārnestās fotogrāfijas. Viktors nolasīja man arī pamatīgu lekciju sakarā ar Rūda izvadīšanu. Saki ko gribi - tas bija mans pienākums. Duksi, un tu arī taču priecājies vai nē? Pēc manām domām tas bija nopietns brīdis... Tu brauci...Varbūt uz fronti... Kas zin... Duksi, vai vēl redzamies... Draudzības vārdā nekas nav grūti... Arī saņemt bārienus! Tici, Duksi! Es nemaz citādi to nevaru iedomāties.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:41:04
Atšifrējums8. janv.
Biju pilsētā. Satiku Āriju un Birutu. Abas studē. Es vēl staigāju apkārt. Arī viņām par manu fakultāti nekas nav zināms. Tas man ļoti uztrauc. Ārija pierunāja iet ar viņu uz kīno. Nu, vienalga! filma saucās "Jāņugunis". Skatījos otru reizi un jāatzīst - man patika. Kronikā kā vienmēr kara skati. Līdz šim tos skatījos samērā mierīgi. Bumbu sprādzieni, uzlidojums, lielgabalu šāviņi... Tas man likās kaut kas līdzīgs izdomātai spēlei, bet tagad, es nezinu kas man ir noticis. Duksi, man jādomā par Tevi. Vai arī Tu tāpat joņo cauri dzeloņstieplēm? Kur Tu esi? Ak, kaut agrāk saņemtu Tavu vēstuli. Jāatzīstas to gaidu jau no tā brīža, kad Tu aizbrauci. Duksi, raksti ātrāk... Bet es zinu, ka tu to katrā ziņā darīsi tiklīdz būs iespējams. Es ļoti gaidu... Tu taču neesi aizmirsis savu draudzeni? Dukšeli, Tev taču iet samērā labi, vai ne? Nākot vakar mājās no kīno, es ieraudzīju krītošu zvaigzni. Stāsta, ka tanī brīdī kaut ko vajagot vēlēties, tad tas piepildās. Ak, kaut tas tā būtu! Es klusu pie sevis nomurmināju:" Kaut Duksis pārnāktu"... Vai mana vēlēšanās, drīzāk lūgšana piepildīsies? Es tam, ne mirkli nešaubīdamās, ticu!
11. janv.
Salst... Šodien glabā rakstnieci Ivandi Kaiju. Gribētos aiziet un pavadīt to pēdējā gaitā, bet augstāk par visu tomēr ir jāstāda pienākums. Ivandi Kaiju ļoti labprāt lasīju. Neilgi atpakaļ pabeidzu pēdējo sējumu. Nezinu kāpēc, bet Ivande K. man liekas garā tīra. Tagad viņas vairs nav. Tā ir aizgājusi... Tā mēs aiziesim viens pēc otra. Kurš būs pirmais, kurš pēdējais, to nezinam. Viens aiziet ātri, otrs vēlu. Par vienu skumst un sēro daudzi, par otru - neviens. Tā tas dzīvē ir un arī, laikam, būs! Lai salda dusa Tev, rakstniec, dzimtenes smiltājā!
Ar Viktoru nokārtojam vienu otru lietu, kas pēc manām domām nemaz tik svarīga nav. Bet ko lai dara? Viktors aicina uz kīno. Nu, labi! Aizejam. Kā vienmēr svētdienas vakaros cilvēku kā melns. Nekas, varam arī pagaidīt! Nezinu, kas ir noticis, bet Viktors pret mani ir neparasti uzmanīgs, varētu teikt pārāk mīļš. Skatoties filmu viņš visu laiku
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:41:36
Atšifrējumsgribēja manu roku turēt savējā. Savādi! Esmu diezgan daudz domājusi, kāpēc tas tā, bet bez panākumiem. Viņš vienkārši mani lutina. Mājās nākot uzgājām pie Veltas, gribējām pazobot Otti. Bet to tur neatradām. Bija Ruta, Laimonis un vēl kāds jauneklis, kura vārdu turpat uz vietas aizmirsu. Likās, ka bijām šo sabiedrību izsituši no sliedēm. Gājām prom. Ceļā satikām Otti. Viktors sāka zobot, bet Ottis neko nesaprata. Žēl! Tā ir!
Vakarā.
Vai tiešām drīz būs pavasaris? Taču nevarētu būt! Istabā ir uzklīdis traki skaists taurenītis. Raibs! Būs raiba vasara! Pabaroju ar ūdeni un cukuru. Neēd! Būtu vismaz ēdis! Iedomājoties pavasari, sirds nodreb pavasara gaidās! Tāds savāds prieks, bet arī bailes! Atkal pavasaris un kā nekā mitrs...
12. janv.
Kas par pārsteigumu! Inga Rīgā! Gluži negaidot ierodas pie manis abas ar Veltu. Ak, mīļā Inga! Beidzot atkal Rīgā! Tāds savāds prieks, ka latvieši atgriežas atpakaļ dzimtenē. Atvedusiman Horācija dzejas, diezgan jocīgu grāmatzīmi, Drēzdenes ģerboni un Drēzdenes skatiņus. Ak, Inga, paldies! Tu neesi mani aizmirsusi, Ir patīkami pēc 9 mēn. atkal parunāties. Ir tik daudz ko stāstīt, ka nemaz nevaram aprast no kura gala sākt. Vecā "Kamčatka" sabiedrība ir atkal kopā. Vienā spriedelēšanā un tērzēšanā paiet vakars. Eju vadīt uz tramvaju. Smejamies, krītam un čalojam! Ir patīkami justies atkal nebēdīgam un palaidnīgam kā bursakam.
13. janv.
Ū! Pirksti galīgi nosaluši! Biju pārdaugavā pēc piena un nokārtoju māsas darīšanas skolā. Salst pēc traka. Biju arī universitātē. Tomēr, laikam, sāks! Ak, kaut tā būtu! Oma drusku uzlabojās! Labi! Līdz tam laikam mēģināšu šo to rakstīt. Mācīšos arī angļu. Pašai prieks par tādu enerģiju. Tagad sēžot pie siltas krāsns un dzirdot, ka ārā gaudo vējš, man atkal acu priekšā paviz baltas stepes un es nezinu kāpēc dzeloņu stropules, es dzirdu dārdoņu un redzu Tevi, Duksi!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:41:51
AtšifrējumsTu nezini, kā es gaidu Tavu vēstuli! Dukšelīt! Kur tu esi? Tu taču esi dzīvs, vai nē? Noteikti! Duksi, vai Tu domā par dzimteni, vai Tu domā par savu mazo Kripatu? Vai neesi to aizmirsis? Vai atceries Vecgada vakaru un 1. janv.? Dukšelīt, cik ilgi Tevi neredzēšu? Tu taču zini, ka Tevi gaida vēl kas! Viktors, pēc manām domām, strādā nepareizi. Nākat abi ar Sašu! Jūs esiet tik nepieciešami!
14. janv.
Abas ar Ingu uzmeklējam Ligitu. Ak, tu palaidņa Murduks! Ir jauki satikties ar cilvēku, ar kuru ir blakus nosēdēti visi ģimnāzijas gadi, izbēdātas vienas bēdas un izpriecāti visi prieki. Nu jau Murduks ir medicīnas students, bet es... Nekas! Izrunājām visu, kas uz sirds. Nemanot paiet stundas. Atceramies un stāstam Ingai par eksāmeniem. Tas viss liekas tik tāls un reizēm arī tik tuvs. Šīs dienas vairs nekad nenāks... Nē! Nē! Kad tu kā nebēdīgs skolnieks mēģināji nošmaukt kādu stundu un izkaulēt labāku atzīmi. Viss nelabais ir aizmirst, atmiņā paliks tikai skaistais. Tieši no Ligitas aizgāju pie ārsta. Esot šausmīga mazasinība. Kāpēc? Asins grimšana arī sliktāka. Citiem vārdiem sakot, laikam, tomēr Dr. Siliņam taisnība. Kāpēc man tagad jādzer kaļķi? Tomēr nejaukas aizdomas ir. Un pati arī es jūtos tik savādi. Varbūt iedomas, bet, kas to zin. Nav labi! Bet spēka un gribas man vēl ir daudz. O, pat ļoti daudz! Vajaga tikai gribēt... Un es gribu!
15. janv.
Vēstule no Dukša! Ak, cik es esmu priecīga! Gluži negaidīta un tomēr tik gaidīta. Biju aizgājusi pie Veltas, sākam runāties. Pastāstīju, ka uz ielas šodien satiku Arvi. Man likās viņš uzkrītoši laipns. Runājam par Rūdi. Nākot mājās redzu vēstuļnieku ar pilnu somu vēstuļu. "Kaut arī man viņš būtu atnesis vēstuli no Dukša!" nodomāju. Un te, kas tas! Patiešām vēstuļu kastītē vēstule. Mīļa, mīļa... Cik tuva liekas uzruna: Labdien, draudziņ! Tā tad Duksis ir Lepeļā. Kur tā ir? Kas tā ir? Nezinu! Ak, Tu palaidni! Viņam koka tupelītes esot tik siltas, siltas... Visapkārt šausmīga nabadzība! Istabās galdelis, ķeblis un pussalauzta gulta. Uz krāsns lupatas un no tām lejā raugoties izbrīnējušās bērnu acis un zem tās omulīgi urkšķot sivēns. Jā, Dukšel, daudz ko Tu redzi! Protams, Duksi, to Tavu atsūtīto buču pieņemu. Ko citu man darīt? Paldies, par šo vēstuli.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:42:14
Atšifrējums16. janv.
Ak, kas par garu vēstuli! Un tur klāt vēl sīva! Duksis, man šķiet, priecāsies! Maz prieka viņam ir tajos sniega klajumos. Duksi, vai Tu priecāsies? Ko? Par manu sūtīto buču arī?
Aizgāju vakarā pie Rūda māsas. Liekas, ka arī tā ir samierinājusies ar savu vientulību. Dzīvoklis man liekās tik tukšs, varbūt tāpēc, ka Dukša nav. Bija nepārvarama vēlēšanās atvērt Dukša istabas durvis, bet mana labā kautrība arī šoreiz bija stiprāka. Bija kauns no Almas un Veltas. Bija tik savādi, gandrīz neticami, ka Duksis ir tik tālu prom. Likās, ka atvēršu durvis un tur man pretīm, kā vienmēr, nāks Duksis. Satvers manu roku un mīļi to noglāstīs. Bet... Istaba droši vien ir auksta un tumša... Ja arī atvērtu, mani neviens negaidītu un neteiktu: "Kā es priecājos, ka Tu esi šeit"...
Nē! Nē! Tur nav neviena. Mājās ejot klusēju. Velta šo to runā. Pie debesīm mirdz zvaigznes. Spožas, spožas... Tur esi tu Orion! Tas ir labi! Sveiks! Sveicini Duksi!
18. janv.
Svētdiena... Sanāksme pie Viktora. Aizeju nedaudz minūtes ātrāk. Tur priekšā 2 nepazīstami puiši. Tas viens nekas... Viktors ir pikts. Abas ar Rutu dabūnam drāzienu, nezinu kāpēc tas mani uzjautrina. Vēlāk eju klaiņot. Ir labi vienai tā iet un prātot. Prātot par daudzām kādreiz aizkustinātām tēzēm. Domāju par lietām, uz kurām vēl neviens nav atbildi devis. Tad nejūt arī salu, jo iekšā ir tik silti. Zem kājām žēli vaid sniegs, bet man nav ne mazākā līdzjūtības, nē, nē!
19. janv.
Nezinu kāpēc, bet šodien gaidīju "brāli Teodoru". Neatnāca. Visu dienu lasīju, arī visu vakaru. Acis bija savādi nogurušas, bet tas nekas! Tomēr sirdī tādas savādas izjūtas. Vai arī es justu tāpat kā Inguna?
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:42:40
Atšifrējums20. janv.
Kas par varenu staigāšanu! Jutos pilnīgi kā ārsta asistents tajās mājas vizītēs! Voilā! Nē, ārsts gan es savā mūžā nebūšu! Ejot pa pilsētu tie šamaņi mani uztrauc. Katrā es saskatu kādu līdzību Rūdim. Es sāku baidīties par savu redzi. Nav labi! Arī plaušās labā pusē nejauki durās! Cik tas ir nejauki! Pat gaisu ieelpot nevar, cik grib! Tad mani vienmēr nomāc tādas savādas domas! Ilgas pēc kaut kā nesasniegta... Es īsti nezinu kas! Rodas visādi jautājumi, bieži pat nepamatoti, muļķīgi, bet gribas tomēr uz tiem atbildēt. Arī šausmīgas dusmas uz augstskolas vadību. Ak, kaut jel viņi sāktu ko darīt! Tā pilnīgi cilvēks var nonīkt! Sarūsēt! Velta arī sāk iet vingrošanas kursos. Skaidrs, ka es tur esmu nederīga... Kam vispār es deru? Šausmīgi sauss grāmatu tārps! Ko man darīt? Ko? Iestāties kādos muļķīgos kursos? Nē! Nē!
23. janv.
Esmu slima. Droši vien saaukstējusies. Bet kāpēc krūtīs tik nejauki durās? Mamma aizsūta pie ārsta. Pleirīts! Ak, šausmas! Tas nozīmē gulēt. Dienā ir tīri labi, bet vakarā... Naktī... Ak, cik nejauki! Nevaru gulēt. Jādomā par visādām muļķīgām lietām. Ak, kaut varētu aizmigt...
24. janv.
Guļu...
25. janv.
Vēl vienmēr guļu...
27. janv.
Ir labāki! Ceram, ka drīz būšu vesela. Nezinu, kas par nelaimi - kā pieceļos nejauki reibst galva. Mazasinība? Piķis viņu zin! Ir pavisam nelāgi tā dzīvot istabā, gulēt un baidīties no caurvēja. Neviens nenāk arī ciemos. Nu, kas tad zin, ka es esmu tik muļķīgi saslimusi? Bet tomēr... Sirdī tāds kā rūgtums. Dusmojos pati uz sevi. Nu, Viktors strādā, vakarā skolā... Bet... Es esmu vienkārši egoiste. Laimonis jau [atm]. Ottis. Piķis, lai rauj! Duksi, Tu taču
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:43:02
Atšifrējumsgan būtu atnācis, vai nē? Bet kur tu tagad esi? Kāpēc neraksti? Dukšelīt...
28. janv.
Atnāca "brālis Teodors". Izrunājāmies. Kā redzu šie dūšīgi raujās. Uzaicināja arī man paciemoties. Labi! Teodora brāli vācieši nošāvuši... Cik tas ir šausmīgi. Es redzu šausmīgu naidu Teodora acīs! Runājam par Rūdi, Zani, Ritu, Līnu u.c. meitenēm, kuras nemaz nepazīstu. Norunājam vēl kādreiz tikties. Man liekas viņš tiešām prātīgs zēns. Kas viņā ir enerģijas un gribas... Kaut man būtu puse... Viņš ir savās smadzenēs pat jau konstruējis - perpetuum mobile. Ak, Dievs!
29. janv.
Ārā putina. Žēli gaudo vējš. Ir tā pavisam savādi. Liekas, ka esmu pasaulē pavisam viena. Ir tāda neizsakāma vēlēšanās rakstīti Duksim. Neesmu vēl viņa vēstuli saņēmusi, bet lai... Viņš katrā ziņā priecāsies! Man par to arī ir prieks. Uzrakstu tīri mīļu vēstuli. Duksi, vai atceries balto Biķernieku baznīcu? Atceries kā mēs tur sēdējām uz sliekšņa? Tad bija rudens. Lēni krita lapas... Bet tagad... Nemaz nezinu, kur Tu īsti esi, sēžu viena uz baltā sliekšņa. Nav spēka paciesties. Nezinu, kas kavē? Vai tas ir nogurums, vai mīļas atmiņas? To gan nerakstu, ka tur sēdēdama arī saaukstējos. Ak, šis muļķīgais pleirīts! Raksti labi drīz! Ja?
Šodien man ir īsta vēstuļu rakstīšanas diena. Māsīca Valērija Liepājā arī gaida. Jāraksta! Pati brīnos, cik spēji darbojas manas smadzenes. Okē! Rakstīšu arī Ritai. Ir drusku savādi... Kā nekā... Ka neizceļas kāds pārpratums, ka Rita nekļūst uz mani greizsirdīga. Ak,kaut viņa saprastu pareizi manu vēstuli. Man liekas, viņai Rūdis patīk. Bet mēs ar Rūdi esam draugi, un tur ir starpība. Vai Rūdim Rita patīk? Daudz viņš ir par Ritu stāstījis, bet gan kā par meiteni, kas spētu būt derīga latviešu tautai. Lai arī kā gribu kļūt laba pret Ritu, lai jel izzustu visas aizdomas. Es valdīšu par sevi, es būšu tikai draudzene Rūdim! Bet vai es neesmu jau kaut kas vairāk? Rūdis, varbūt, man nē, bet
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:43:54
Atšifrējumses Rūdim? Man liekas, ka Rita Rūdim jau sen vairs nav rakstījusi, un Rūdis Ritai arī nē! Vai es būtu vainīga? Nē, to es negribu, bet arī zinu, ka Rūdis mani mīl, tur par kaut ko nesasniedzamu, cēlu, līdzīgu skaistai dzejai kā viņš pats saka. Ai, Rūdi, tā nemaz nav! Esmu tāds pats vienkāršs cilvēciņš, kā citi. Ideālists bez reālista nevar dzīvot. To taču zini. Neesmu arī tīri garīgi bagātība, kā Tev liekas. Duksi, padomā! Vai Rita rakstīs? Vai nejutīsies aizvainota, ka caur mani dabū Rūda adresi? Rita, tā nebūs, vai nē?
Vakarā.
Mēģināju strādāt. Neiet! Nevaru sēdēt saliektu muguru. Gribēju sākt atkal rakstīt savu Loengrīnu. Šis darbs man ļoti patīk, lai gan prasa briesmīgu uzmanību, Līdzīgs mūka darbam, starpība tā, ka mūki pārrakstīja bībeli, bet es - operas tekstu.
Kopā ar veltu un Rutu aizbraucam uz pilsētu kaut ko nopirkt Mizonim. Tā lieta nav tik vienkārša! Veikali galīgi tukši! Bet ilgas staigāšanas dabūju vienu grāmatu "Karaļi trimdā". Neesmu lasījusi. Gandrīz kauns nest!
1. febr.
Pēc diezgan ilga laika biju atkal Brāļu kapos. Kluss... Balta sega pārklāta par kapu rindām. Miers. Skaists miers. Savādi kļūst uzlūkojot tukšās vietas... Vai kādreiz tajās atkal neguldīs Latvijas dēlus? Dēlus, kas izpirks brīvību... Pēc gadiem atkal baltā sniega seja klās kapu kopiņas un vai starp šīm kapu kopiņām man nebūs jāmeklē mīļi cilvēki? Duksis jau tagad ir karā... Vai tas pienāks? Citi vēl ir tur! Arī par Alfrēdu nav nekādas ziņas! Saša! Neviens neko nezin! Vai būsim kādreiz visi atkal kopā? Jautrā, palaidnīgā, mīļā kompānija! Gaužām man ir palikuši pāri. Kas būs pēc vairākiem gadiem? Kas to zin?
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:44:56
AtšifrējumsVakarā.
Čalas, sarunas un mūzika piepilda Janča istabu. Ierodamies ar Veltu vēlāk. Nav īsti jautri. Arī man ir jābūt jautrai! Tas nav tik viegli. Sarunājamies ar Viju. Atnāk Viktors. Labi! Sākam runāt, tā arī paiet viss vakars. Abi ātrāk aizejam. Mums ir daudz ko runāt! Debesis zvaigžņu piebārstītas. Orions! Zini, Duksi, es atgriežos no balles! No balles, kurā izdejoju vienu deju. Vai nav jocīgi! Ballē aiziet un prātīgi runāt.
2. febr.
No paša rīta aizeju uz augstskolu. Vēl nav nekā noteikta. Ak, cik tas ir šausmīgi! Tā un tā nu beigās, kā īsti? Aizeju pie Viktora. Laimonis zobo Viku - viņš esot šorīt slaucījis putekļus, mani gaidīdams. Parādu Laimonim mēli un tas aiziet uz skolu. Viktors ir pret mani ļoti mīļš. Kopējais darbs un intereses mūs ir ļoti tuvinājušas. Nav nekādas liekas kautrības. Tā ir arī labi. Varbūt, Vika, Tu esi pārāk mīļš, bet tādi jau jūs bijāt arī ar Duksi. Skumji kļūst iedomājoties tos trīs draugus - vienu meiteni un divus zēnus, kas vienmēr kala jaunus ideālus, viens otru atbalstīdami.
3. febr.
"Okē, Otti, iešu ar!" atbildu, kad Ottis mani aicina uz kīno. Aizejam arī pie Rutas. Ejam visi trīs. Beidzot ar Rutu panākam to, ka noguldam Otti uz ielas visā garumā. Ir gan viņš savāds puika! Aizejam par vēlu. Nu, gaidīt jau arī neiesim! Ottis aicina līdz pie Zommera kdzes, lai nodotu aizsūtīšanai Alfrēdam pīpi. Neejam. Abas ar Rutu dodamies pie Rūda māsas. Vienmēr mani pārņem tāda savāda sajūta ieejot šinī dzīvoklī... Te kādreiz abi ar Rūdi daudz ko esam pārsprieduši. Nāk atmiņā vēlais rudens vakars. Miglains... Es biju dienā daudz raudājusi. Ārsts man pateica, ka ar manām plaušām ir ļaunāki. Nebija nekur miera un es aizbraucu pie Dukša. Neko neteicu, gribēju būt jautra, bet man neizdevās. Likās, ka Duksis kaut ko jūt. Atceros, ka sēdēju uz dīvāna galvu nokārusi. Duksis no sākuma mani novēroja, tad maigi, tikko pieskārdamies, aplika man rokas ap pleciem. Bija tik labi pie šī stiprā pleca. Ārā aiz loga smaidīja apmācies mēness-sirpis. Negribējās ne par ko domāt. Savāds nogurums. Likās, ka esmu citā pasaulē, pasaulē, kurā nav sāpju un... Uz vaiga jutu savādi maigus un miglus glāstus. Duksis! Kā zēns vispār var
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:45:17
Atšifrējumstik maigi glāstīt. Krēsla jau bija mūs cieši ietinusi savā seģenē. Mīksti mati skāra manu vaigu... Un tad... Manas lūpas aizvēra skūpsts. Maigs, kautrs un draudzīgs. Zuda laiks, zuda priekšmetu kontūras. Zuda viss... Dzēru kā no kristāla biķera... Man liekas, ka šie skūpsti gribēja sevī ieskaut visas mans skumjas, bēdas un asaras. Visu, visu...
Tagad tas liekas tik tāls... Dukša istaba tumša un tukša... Nav! Arī Rūda māsai nav nekādu ziņu. Sirds ir nemierīga, bet gaida, kaut ko mīļu tālu, Duksi... Nākot mājās runājam ar Rutu par Dukša dzimšanas dienu. Kā sagādāt viņam kādu pārsteigumu? Nosūtīt, skaistu apsveikumu? Nē! Tomēr nē! Grāmatu? Gandrīz... Varbūt garu, garu vēstuli, vēstuli no dzimtenes, no latviešu meitenēm? Jā!
Vēlāk.
Savādi gan būs, ka kādam mazam palaidnim mācīšu latviešu val., matemātiku un vācu val. Bet tomēr tā būs! Centīšos būt laba skolotāja.Un griba jau man ir! O, jā!
6. febr.
Biju uz "Minhauzena precībām". Nekas! Bada laikā jau velns mušas arī ēd!
7. febr.
Tā! Esmu paaugstināta! Negribas īsti ticēt! Ar ko gan būtu to izpelnījusies? Nezinu! Esmu patīkami pārsteigta! Jā, un vēl! Vēstule no Ritas! Tik negaidīta un priecīgi pārsteidzoša! Paldies, Rita! Katrā ziņā Jums rakstīšu. Tas bija kā sveiciens no pagājušās skaistās vasaras... Nezinu, kas man velk pie šīs meitenes. Man viņa patīk, lai gan esmu to tikai vienreiz redzējusi. Vai kļūsim draudzenes? Daudzas lietas dzīvē ir stipri savādas. Kāpēc tās ir tādas? Vai tām tādām jābūt? Varbūt... Bet kas vispār ir savāds? Vai arī tas, ka šorīt atnāca Arvis? Taču nē! Bet varbūt tomēr...
Vakarā.
Biju pie Veltas uz dzimšanas dienu. Ir patīkami sastapt atkal bijušās klases biedrenes un pārrunāt kādreiz bijušos kopīgos priekus un bēdas... Nezinu kāpēc, bet man liekas, es neiederos šajā sabiedrībā. Man smiekli sagādā sāpes. Es vispār sevi vairs nepazīstu. Man liekas, ka es smejos tikai tamdēļ, lai nebūtu jāraud! Un tas ir tik grūti... Nejūtos labi! Varbūt tas tamdēļ... Vienmēr ir jādomā par Duksi! Kāpēc viņš neraksta? Ai, Dukšelīt, Tev taču nav noticis nekas ļauns? Nē! Nē!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:45:43
Atšifrējums8. febr.
Svētdiena... Putina... Ko Tu, Duksi, tagad dari? Kur Tu esi? Vēl vienmēr Lepelā? Dukšelīt... Cik ļoti vēlētos šodien aiziet pie Tevis ciemos, pieglaust vaigu pie Tava pleca un nedomāt ne par ko! Duksi... Jā, šodien man ir jāiet uz sanāksmi. Agrāk arī Tu nāci! Viktors... Kas ar viņu ir noticis? Viņš ir tik neparasti uzmanīgs, laipns un pakalpīgs un mīļš... Man ir grūti, redzot viņu tādu. Kur slēpjās iemesls? Ko viņš manī ir atradis? Nejūtu neko citu kā tikai draudzību. Tas ir arī labākais! Kāpēc viņi ir sastrīdējušies ar Rūdi? Vai iemesls neesmu es? Ak, kaut tā nebūtu! Bet vai nav? Pēcpusdienā aizgāju pie sava brālēna. Neatceros, kad pēdējo reizi tur biju. Visi pret mani ir sevišķi laipni, bet kāpēc es jūtos kā svešiniece viņu vidū? Jā, mazais Zigis man patīk! Vismaz viens!
9. febr.
Jauka ziemas diena. Sniegs zaigo! Naktī ir snidzis. Saule... Atkal pēc tik daudz dienām tā smaida man sejā. Abi ar Viktoru izejam pastaigāties. Ejam uz kapiem. Celiņi netīrīti. Brienam pa mīksto sniegu, atstādami tajā pēdas. Viss klusu... Tikai vējš nopūš no piesnigušiem kokiem brīnišķas sniega pārslas. Negribas nemaz runāt. Vai arī cilvēki dzīvē neatstāj atmiņas kā mēs pēdas sniegā? Atmiņas... Kas sasilda mūsu dvēseles vētrainās nestundās. Atmiņas... Acu priekšā uzaust citas smiekliem piebārstītas ziemas. Tālā bērnības zeme...
- Par ko Tu ,mazā, domā?- līdzās atskan Viktora balss.
- Par ziemu... - atbildu.
Brāļu kapos dziļš miers... Kāpēc mani vienmēr moca tāds trauksmains nemiers? Kāpēc? Kad būs miers? Bet uz to jau nav jāatbild... Kādreiz mums līdzi nāca arī Saša... Tagad? Jā, daudz dzīve prasa un ņem. Saša... Tur augšā, kur tagad ir milzīgas kupenas, uz sola sēdējām mēs ar Duksi. Skudras steidzīgi gāja pa sūnaino akmeni. Vējš atpūta vēstošu rožu smaržu... Šalca ozoli svētbirzē... Duksi, vai atceries reibinošu siena smaržu? Vai atceries meiteni, kas sēdēja Tev līdzās? Man liekas, ka mūsu dvēseles bija pacēlušās augstu, augstu tālā bezgalībā. Un mēs... Mēs raudzījāmies tām pakaļ... Vai arī Tev, Duksi, neliekas, ka tā bija viena no skaistākām dienām pagājušā vasarā?
- Nu gan, mazām Tu esi aizsapņojusies! -
Ak! Piedod, Vika!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:47:12
AtšifrējumsViktors ir bezgala uzmanīgs un rūpīgs! Aizbraucam uz Mežaparku. Ir jauki klīst pa baltām takām...
- Kad Tevi redzēšu, mazā?-
- Nezinu!-
- Atnāc vakarā! Lūdz, lūdzu...-
- Nē! - noteikti atbildu.
- Kāpēc tā! -
- Vika, tāpēc, ka negribu tik ļoti pie Tevis pierast! Esmu jau tā... nenobeidzu.
- Tu saki pieradusi? -
- Jā! Tā ir! Vai arī Tev tā neliekas?
- Un vai tur kas ļauns? - mani paņemdamas aiz rokas, jautā Viktors.
- Nav! Bet tā... -
- Tu domā būs grūti atrast? Bet ja nu tas nemaz nebūs jādara? Sev pievilkdams klāt, smaida Viktors.
- Neaušojies! Vika, būs labāki, ja šovakar neiešu!-
Beigās man jāapsola rītvakar iet uz kīno. Nu, labi!
10. febr.
Kaut varētu savam privātskolniekam kaut kā palīdzēt. Viņš ir tīri lāga puika, bet... Uzrakstīju vēstuli Ritai. Mīļu, draudzīgu vēstuli. Man šķiet, Rita priecāsies! Rakstīju par sevi, par darbu, par ziemu, par visu... Rakstīju cik ļoti gribētu aiziet tālu kaut kur piesnigušā mežā, meklēt zaķu pēdiņas un klausīties skaisto ziemas simfoniju... Bet...
11. febr.
Pirmā privātstunda pie Veltas brāļa Oļģerta. Nekas! Varbūt, tiksim uz priekšu. Mājās braucot iegriezos pie Viktora. Runājam par Kaiju, Viņa ir diezgan neapskaužamā stāvoklī. Šodien ļoti gaidīju vēstuli no Dukša, bet nekā. Ak, kamdēļ viņš neraksta? Aizgāju pie Ritas. Izrunājām, kas runājams un tad... Jā, runājam par Rūdi. Mājās nākot visu laiku skatījos Orionā. Orion, sveicini Duksi! Ak, mans bruņiniek, izpildi manu lūgumu. Ā, tur krīt zvaigzne! Ak, kaut Duksis pārnāktu! Kaut pārnāktu... Dukšelīt...
12. febr.
Gaidu vēstuli...
13. febr.
Stāstīju Oļģertam par Blaumaņa Indrāniem. Nejūtos nemaz kā skolotāja, bet gan... Skolniece... Šīs stundas mani aizved gaišā ēkā ar baltām logu rindām... Tur klase... Un kas tur! Tur Ligita, Inga, Velta, Mirdza... es...
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:47:30
AtšifrējumsIr savādi tagad justies kā autoritātei! Pavisam savādi! Braucot mājās, iegāju pie Vika. Runājam... Vēl vienmēr nesaprotu, kur slēpjas iemesls! Ko nozīmē Vika izturēšanās? Agrāk tas bija citādi... Ilgojos pēc mājām... Varbūt... Bet vēstuļu kastīte tukša...
14. febr.
Jā, atkal večera! Šoreiz Laimonis svin savu dzimšanas dienu. Ir parastā sabiedrība, arī dažas jaunas sejas. Ak, sīkums! Jā, arī Arvis ir! Savā ziņā es par to priecājos. Viens no trim draugiem. Saša... Vai viņš vēl dzīvs? Duksis... Jā, kas zin, ko tagad viņš dara. Kā uzminējis par ko es domāju, Arvis jautā:
- Irma, kā jūs domājiet, ko tagad dara Rūdis? -
- Ak, Arvi, es tiešām nezinu! Stāv sardzē...un redz... - apklustu.
- Nu ko? - maigā balsī, redzēdams, ka man ir skumji par to runāt, jautā Arvis.
- Orionu! - ātri pametu skatu uz Arvi, tad noduru galvu.
- Orionu? Kāpēc tieši Orionu? -
- Tāpēc, ka es to mīlu! - klusu nosaku un pasmaidu. Jūtu, ka acis kļūst valgas. Vai arī Arvis to mana? Draudzīgi viņš paspiež manu roku. Paldies, Arvi! Man patīk Arva savādais smaids. Tas ir tik īpatns, bet tomēr arī tik pazīstams... Cik divi draugi spēj līdzīgi smaidīt. Man ir labi Arva tuvumā, bet arī drusku skumji. Neviens man tā neatgādina Rūdi kā Arvis. Un tā tam arī ir jābūt! Ir labi parunāt ar šo zēnu. Arī dejot... Vai arī manī kaut kas Arvim neatgādina Rūdi? Ir tā drusku aizdomas! Vai arī šis zēns sāk domāt par mani? Un atklāti runājot, tas nebūt nav nepatīkami! Kāpēc tas tā? Šīs drošās, stiprās rokas! Dejojot jūtu ķermeņa vingrumu, katru kustību, katru muskuli... Viņa elpa glāsta manu vaigu... Kad drusku pagriežu galvu mūsu mati saskaras, es steidzīgi atraujos sānis, bet Arvis vēl ciešāki mani pievelk sev klāt. Tomēr visa nakts ir par nogurdinošu tādās večerās. Bet ko darīt? Viens otrs snauž. Nejūtu, ka man māktos virsū miegs, bet ir tā kā drusku nogurums. Daudz dejojam. Un tad vēl tie šausmīgie pastnieki! Pilnīgi nevaru izturēt! Labi, ka nav jāizcīna parasti enerģiskās cīņas! Ar Laimoni jau ātri tikt galā! Ar Otti arī! Ar Viktoru? Nu arī! Bet Arvi? Nevarētu teikt, ka būtu jāved asiņaina cīna, bet... Viņam ir sava taktika. Maigi viņš glāsta rokas, mīļi uzsmaida un tad ar pēkšņu kustību apskauj tevi. Nu tad ir jāpacīnās... Atkal drusku parunājam. Neapzinīgi un nepārtraukti čivinu... Te pēkšņi manas lūpas aizver Arva skūpsts. Jūtu, ka pukst Arva sirds, bet varbūt tā ir manējā. Esmu pārsteigta. Ak, šis skūpsts! Arī Rūdis tāpat mani skūpstīja. Ak! Es nevaru... Asaras saskrien
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:48:57
Atšifrējumsacīs.
- Bet, meitenīt! Vai es jūs aizvainoju? Lūdzu, lūdzu piedodiet! Savās saņemdams manu roku, vaicā Arvis.
- Ak, nē! Nē! - nespēju valdīt par sevi.Jūtu, ka Arvis mani pievelk sev klāt cieši, cieši... Es atļauju... Kāpēc? Nezinu!
- Ak, es saprotu, Irma! Saprotu! - noskūpstīdams manu auss galiņu, čukst Arvis. Vienu mirkli redzu viņa maigo draudzīgo smaidu un tad viss pazūd ap mums. Atmostos kā no sapņa. Arvis, smaidīdams, mani sapurina.
- Tā šo asariņu, un to, un to... čukst Arvis, skūpstīdams manas acis. Sāku smaidīt, asaras slaucīdama.
- Nu, tā! Galvu augšā, Irma! Gan būs labi! - draudzīgi saspiezdams manu roku, saka Arvis. Piekrītoši pamāju ar galvu. Nākošā reizē sastopoties koridorā, Arvis vaicā vai uzsākšot es cīņu. Piekrītoši pamāju ar galvu.
- Jā, sen jau zinu, ka Jūs esiet drosmīga meitene! Ai, tādas man patīk! Visu pārvarēt ar smaidu uz lūpām, uz šīm pašām, skaistām, maigām lūpiņām, kuras es tūlīt skūpstīšu. Un liekas es attopos, Arvis jau cieši tur mani savās rokās. Solu pērienu un ko vēl nē! Arvis par to priecājas. Arvi, Arvi, nebūs labi! Silts, miglains rīts klājas pār pilsētu, kad dodamies uz māju. Eju ar Arvi. Meklējam pie debesīm greizos ratus un Orionu, kas jau tikko vairs ir saskatāms. Nepārtraukti Arvis runā. Priecājas par manu aso gribu un dievišķo sievišķību. Mani viņš uzstāda par paraugu. Ak, Arvi, es nebūt tāda neesmu! Nē! Nē! Arvis atbild, ka viņš neesot vienīgais, kas tā domā. Vai tā ir? Draudzīgs rokas spiediens un mēs šķiramies. Atļauju paturēt savu roku viņam ilgāk, kā parasti.
15. febr.
Brīnišķīgs rīts! Izeju pastaigāties. Istabā jūtos nogurusi un miegaina. Neesmu arī daudz gulējusi. Dažas stundas... Esmu vēl vakardienas iespaidā. Paslīd garām Laimonis, Vika un Arvis. Domas apstājas pie Arva. Kāpēc tas tā? Salīdzinu šos trīs draugus - Rūdi, Arvi un Sašu. Sevī apņemos, līdzīgi Remarkam, kaut ko rakstīt par draudzību, kur kādā personā arī es varētu runāt par sevi. Vēl ir jāpagaida! Rūdi pazīstu, pēc manām domām, diezgan labi, Sašu - arī! Vēl jāiepazīstas tuvāk ar Arvi. Kā to izdarīt? Bet gan jau izdomāšu! Vakarā aizeju pie Veltas. Runājam par vakardienu, dalāmies iespaidiem un pārdzīvojumiem. Protams, kā vienmēr, stāstu tikai šo to, kas man tuvs un mīļš, to noklusēju...
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:48:57
Atšifrējums16. febr.
Jā, šī diena ir citāda kā pārejās! Daudz, daudz! Ak, vai es esmu rīkojusies pareizi? - Nezinu, kāpēc pieņēmu Vika priekšlikumu un noslēdzu šo slepeno... Ak, es nespēju to izrunāt! Bet kamdēļ gan nē? Es zinu, ka esmu pārgalvīga, bet kas par to? Nekas! Nekas nav iegūts un nekas arī zaudēts! Varbūt iegūts gan... Ak, labāk par to nedomāšu! Nē! Nē! Vai es priecājos? Nezinu... Nē, nedomāšu!
Oho! Tomēr cilvēks veido apstākļus! Mans uzdevums - piesaistīt Arvi mūsu grupai! O, Vika, Tu pats man nolīdzini ceļu! Voilā! Es nebūtu es, ja es to nepanākšu! Man jādabū Arvis mūsu grupā! Vai ir vērts šaubīties? O, nē! Bet varbūt tomēr? Nu, to redzēs! Arvi piesargies! Tev būs darīšana ar tādu meitēnu kā mani! Vai saprati? Man tikai Tevi jādabū rokā! Kā to izdarīt? Tas, katrā ziņā, jādara neuzkrītoši. Kaut kas būs jāizdomā! Vienmēr un visur mērķis jāstāda augstāk par visu citu. Un vēl šinī gadījumā. To es varu darīt ar tīrāko sirdsapziņu!
17. febr.
Ak, jaukā diena! Kā pašu labo gan sūtīts jau no paša rīta ierodas Arvis. Ak, kas par labām ziņām! Vēstule no Dukša! Sveicieni un... Ak, cik labi! Sirds dauzās priekā kā neprātīga. Ai, labi rakstīšu garu, garu vēstuli! Runājam labu laiku ar Arvi. Jūtu, ka sarunas rit brīvi un nepiespiesti. Arvi, mēs vēl beigās kļūsim kaut kas vairāk kā tikai paziņas! Vai man tas būtu nepatīkami? O, nē! Arī tagad jau es skaitu viņu par kaut ko vairāk kā tikai paziņas. Man liekas, ka Arvis dara tāpat.
Vakarā norunājam kopīgi iet pie Rūda māsas, lai aiznestu vēstules. Ejam kopīgi. Diezgan vēss. Šaura mēness maliņa spīd pie debess.
- Vai tas neizskatās kā bildes! - rādu mēnesi.
- O, jā! Zinu, man viņš atgādina krodzinieku, kas slēpjas aiz letes! - saka Arvis.
- Varbūt... -
Klusējam labu laiku.
- Irma, Tev nesalst? - mani zem rokas saņemdams, jautā Arvis. Izbrīnījusies uz viņu paskatos. Esmu pārsteigta par tādu Arva rūpību.
- Nē, Arvi! -
- Pastāsti, lūdzu, kaut ko! - saspiezdams manu roku, lūdz Arvis.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 11:49:18
Atšifrējums- Ko lai Tev, Arvi, pastāstu? -
- Ak, vienalga ko! Man tik ļoti patīk klausīties Tavā balsī! Tu proti brīnišķīgi stāstīt! Lūdzu, lūdzu... -
Sākam runāt par šo to. Beidzot sāku stāstīt Arvim par savu brālēna dēlu Zigi. Sarunas rit gludi. Redzu, ka ar Arvi var runāt par visu. Un tas ir labi. No bērnu audzināšanas pārejam uz teātri un operu. Nemanot piet ceļš. Ir savādi kopā ar Arvi iet pie Rūda. Bet patiesībā jau mēs ejam pie Almas. Rūda svainis stāsta par dzīvi Krievijā. Tā man izklausās neticama. Jā, Rūdis saņems daudz vēstuļu. Tas mani iepriecina!
Ir jau stipri satumsis, kad ejam mājās. Kā mazi spoži punktiņi pie debesīm mirdz svaigznes. Ceļš gluži slidens. Arvis vienmēr mani īstā brīdī saķer. Ejam čalodami. Stāstu Arvim, cik jauki svētdienas rītos ir aiziet uz Brāļu kapiem, smelt tur spēkus un atgūt dvēselē maiņu. Arvis domīgi klusē. Ciešāk pievilkdams mani klāt, Arvis saka:
- Irma, Tu esi pavisam citāda kā pārējās meitenes! -
- Arvi, nē tā nav! -
- Es zinu, ka tā ir! To es zināju jau agrāk, kad Tevi pazinu tikai, pēc nostāstiem! Tā tas tiešām ir! -
- Es zinu, Arvi, vai Tu nemaldies! -
- Nē, noteikti nē! Bet saki, kad Tevi atkal redzēšu? –
Protams, atbildu, ka nezinu! Beigās norunājam vienu vakaru iet uz teātri. Pie mājas draudzīgi šķiramies. Draudzīgi noskan mans – česentrī!
21. febr.
Jā, es apbrīnoju pati sevi! Gluži mierīgi, bez kādas liekas kautrības es aizeju pie Arva! Arī viņš to uzskata tīri dabīgi. Es nezinu, vai es esmu tā pati meitene... Runājam par visu. Arvis stāsta par Rūdi un Sašu, par kopīgām ekskursijām, par atmiņām no Mālpils. Ir patīkami tā kavēties pie tā, kas sen aizgājis un pagājis un kā vairs nav, un kas zin, vai arī kādreiz būs... Rūdis... Saša... No tiem palicis pāri Arvis! Jā, un es! Ak, kaut es spētu piesaistīt Arvi mūsu grupai! Es darīšu visu! Jā... Arvis mani pavada. Kādu laiciņu pastaigājāmies. Ir tik labi pie tādas drošas rokas. Arvis pa retam saspiež manu roku un pievelk mani ciešāki klāt. Arvis, kā vienmēr, lūdz, lai kaut ko pastāstu. Stāstu par dažām ekskursijām, sajūtām un pārdzīvojumiem. Beidzot saku:
- Arvi, vai Tev nav galīgi apnikusi.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:00:36
Atšifrējumsmana pļāpāšana? -
- Ai, nē! Nē, Irma! Man tik ļoti patīk klausīties, ka Tu stāstī! -
- Ej, nu ej! -
- Tā ir Irma! Kā jau Tu pati zini, es arī runāju diezgan daudz, protams, ar cilvēkiem, ar kuriem ir vērts runāt! Bet, Irma, kad Tu runā un es eju klausīdams Tev blakus, man ir viena vienīga vēlēšanās, kaut Tu runātu un runātu...! -
- Un nekas nebeigtu, ko! - smejos.
- Nē, nesmejies! Tā ir. Tevī ir kaut kas tāds, ko nevar nosaukt vārdā! Tādas meitenes otras vairs nav! -
- Arvi, tā nerunā! - saku.
- Jā, bet tomēr tā tas ir! - šķiroties, Arvis saka.
Nevaru saprast, kas ir tas, kas man pie šī zēna velk. Viņa klātbūtnē es jūtos pavisam labi. Vai tā nebija arī ar Duksi? Jā tomēr... Un viņi ir draugi! Un es? Jā, arī es!
Nezinu, kur slēpjas iemesls... Kāpēc viņi ir tik uzmanīgi! Tāds vienmēr bija Rūdis ar Sanu. Tāds ir Arvis, jā, Viktors un Laimonis. Īsti latviešu zēni - sirsnīgi, mīļi, laipni, drusku iedomīgi un pārdroši. Bet vai arī es neesmu tāda pati? Un tomēr...
22. febr.
Pārnācu no vienas večeras! Šoreiz bija pie Rutas. Tā jau nekas... Bet kāpēc es nejutos labi šajā sabiedrībā? Vienīgais tuvais cilvēks bija Vika. Jā, arī Laimonis un Velts. Bet... Jā, arī šoreiz man neizdevās sastapt starp cilvēkiem cilvēkus. Vai kādreiz tos atradīšu? Daudz dejoju, bet parastu no manis sagaida zobgalības, smiekli un asprātības, bet tas man likās tik nejēdzīgi, ka kāda pilnā nozīmē, neatvēru muti. Ak, kā tas ir apnicis tēlot šo mūžīgi jautro un smejošu. Ak, ja kāds redzētu, kas tādos brīžos notiek manā dvēselē, tas pārbītos. Bet es protu pār sevi valdīt! Jā, es to gribu!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:14:49
Atšifrējums23. febr.
Voilā! Atnāca Arvis! Biju tīri mājas kārtībā izmetusies rīta tupelēs un ap pleciem apņēmusi rīta kleitu. Drusku sarku par šādu tualeti. Ak, bet Arvis teica, ka viņam tā es vēl labāki patīkot. Jūtos Arva klātbūtnē pavisam ērti; pļāpāju, čaloju, bet daudz šinīs čalās ir arī nopietnības. Nezinu, kāpēc tas tā, jo parasti mēdzu tikai čivināt. Arvis stāstija par pagājušo vasaru Cēsīs. Viņš esot staigājis pastalās un salāpītās biksēs. Ak, kā es smietos, jo Arvis vienmēr mīl staigāt šlipsē. Smejamies abi. Es savukārt pastāstu par vienu otru jocīgu lauku atgadījumu. O, mēs jau esam labi paziņas! Man jāiet pie Rutas. Ejam visi.
- Bet, Irma, kur Tev vēl tik brūnas rokas? - izbrīnījies iesaucas Arvis, redzēdams mani blūzē ar īsām piedurknēm.
- Vai zini, Arvi, Tu, laikam, neesi brūnas rokas nemaz redzējis! - saku un lielīgi savelku roku muskuļus. Arvim acis iemirdzas. Jā, šis zēns mīl sportu un stingrus muskuļus, mīl drosmīgas meitenes!
24. febr.
Nepatīkama saruna ar Viku! Bet es jūtu, ka es, kā jau lielāko tiesu, būšu uzvarētāja. O, arī meitenes var uzvarēt, Vika! Jā, jā!
25. febr.
Lūdzamā diena. Bet es nemaz nejūtu, ka ir svētdiena. Man ir jāiet uz stundu pie Oļģerta. Pienākums augstāks par visu! Tomēr drusku pukojos... Jā, bet vai tas nav atbildīgs un svarīgs pienākums mācīt jaunatni un ne tikai mācīt, bet arī audzināt! Audzināt un ieaudzināt tajā, Tēvzemes mīlestību... Kvēlu, kvēlu! Vai es to spēšu? Ak, kaut es to spētu! Es to gribu un arī varu! Jā! Mājinieki ir neapmierināti, ka es pat svētdienās neliekos mierā. Mamma neļaušot man pilnīgi pa velti ziedot savus spēkus! Kas tā darot? Vienas stundas vietā nosēžot trīs? Un par to feniņiem! Smiekls! Es tikai drusku pasmaidu! Lai jau izdarās! Es taču zinu, ko es daru! Es esmu jauna un ...
Vakarā eju ar Arvi uz teātri "Gatavības apliecība". Tas liek atcerēties manu pēdējo dienu skolā. Ak, cik kļūst skumji!
- Irma, kāpēc Tu nerunā? Vai kaut kas nav kā vajaga? - norūpējies jautā Arvis.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:15:07
AtšifrējumsAk, nē, Arvi! Tikai ir tā drusku savādi, redzot visu to uz skatuves, kas ir tik dziļi pārdzīvots un izjusts. - Kas ir aizgājis un nekad vairs nenāks. Tās bija skaistas dienas...
- Irma, Tev ir jānāk vēl skaistākām dienām! - saka Arvis, saņemdams manu roku.
Mēģinu to atvilkt atpakaļ. Arvis nelaiž.
- Ak, Irma, ļauj man tikai mazu laiciņu paturēt to savā rokā! - Nezinu, kāpēc, bet atļauju. Arvis cieši saspiež. Jūtu, cik mana roka ir vēsa, salīdzinot ar Arva. Tā kļūst pamazām siltāka no Arva siltuma. Cik tā ir labi! Vai tiešām Arvis ir ar mieru atdot man savu siltumu? Duksis gribēja man atdot savas plaušas! Jā, nu kur gan ir tagad Duksis? Mājās ejot to vaicāju Arvim.
- Jā, mēs esam šeit, bet Rūdis... domīgi nosaka Arvis, aizstādamies priekšā vējam. Paldies, Arvi! Ak, kamdēļ mani visi tā lutina? Es taču neesmu nemaz tik laba! Nē, nē! Ai, Arvi, es nemaz neesmu to pelnījusi, ka Tu tik labi par mani domā! Jā, Duksis darīja tāpat! Ak, kāpēc es saku "darīja". Es zinu, ka viņš to dara arī tagad. Draugi... Jā, līdzīgi Remarka draugiem. Bet te situācija ir savādāka. Kādas būs beigas? Kā mēs nobeigsim šo... Jā, šo... Bet ko īsti? Ak, labāk par to nedomāt! Tas tā kā tā neatkarāsies no mums!
27. febr.
Jā, esmu uzvarētāja! Hallo, Vika! Ko Tu par to saki? Nu, protams, neko! Voilā!
28. febr.
Pieņēmu atkal vienu skolnieku! Sestā klase nav joks! Ak, bet gan jau! Kaut arī nejaukā matemātika. Es esmu es!
1. marts.
Svētdiena...Ir tik vientuļi... Varbūt skumji... Kāpēc tas tā? Nejūtos arī vesela. Plaušas čīkst. Cik maz vajaga, lai es nokārtu galvu. Es dusmojos pati uz sevi! Man ir jāsaņem sevi rokās! Jā, to es darīšu! Visi mani uzskata par drosmīgu, par tādu, kuru nebaida pats nelabais! Es gribu tāda būt!
Labi! Es iešu katru dienu uz Mežaparku pasniegt stundas! Es to varu! Es gribu! Un es to veikšu! Es nebūtu es, ja nedabūtu to puiku uz kājām!
Vakarā prātoju, kāpēc neatnāk Arvis... Vai viņš solīja? Nē! Jocīgs meitens!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:16:07
Atšifrējums5. marts.
Nespēju nemaz ticēt! Ak, vai tas ir tiesa? Duksis Rīgā! Jā, patiesi! Ļoti nemīlīga diena. Nāku no Mežaparka. Vējš sviež sniega saujas sejā. Salst... Nezinu, vai tāpēc, vai arī kāda cita nezināma iemesla dēļ gandrīz skrienu.
- Irma, Tev bija ciemiņi! - mani mājās sagaida mamma.
- Ak, lai! - esmu nosalusi un ļoti nelabā omā.
- Vai tad Tu nemaz negribi zināt kas? - mamma neatlaižas, - mini nu! -
- Kā tad lai es uzminu? Ruta...
- Nē! -
- Velta! -
- Arī nē! -
- Tad es nezinu! - novilkdama mēteli saku.
- Rūda māsa! -
- Atnesa vēstuli? - strauji apmetos apkārt. - Kur ir? -
- Vēstuli nē! - vienu mirkli mani pārņem šausmas. Vai noticis kas ļauns. Bet mamma jau turpināja.
- Rūdis arī bija! -
- Rūdis!? - šinī vārdā izskan mana izbrīna ir apslēptais prieks. Pēc dažām sekundēm jau esmu uz ielas un dodos pie Rūda brāļa. Jā, te jau viņš ir! Draudzīgs rokas spiediens, mīļš smaids... Jā, tas ir tas pats Duksis! Sveiks, Dukšelīt, atkal Rīgā. Jautāju tik daudz, ka Rūdis nemaz nespēj atbildēt. Arī Arvis jau ir atnācis. Esmu neizsakāmi priecīga Dukšelīt...
6. martā.
Šodien esmu pavisam nelaba skolotāja! Neuzmanīga un izklaidīga! Viena stunda liekas garāka par mūžību. Ak, kaut tas pulkstens kustētos ātrāki. Mani taču gaida Duksis. Pie tramvaja satieku Arvi. Tas mudina lai steidzoties. Es jau steidzos! Voilā! Vēl brīdis un mēs jau tīri ērti sēžam līdzās uz tahtas un stāstam, kas divus mēnešus viss nav noticis. Nevaru visu vēl aptvert! Duksis Rīgā! Vai tas nav sapnis? Un tomēr nē! Nē! Nav! Tā ir īstenība! Duksis! Man liekas, ka viņš ir kļuvis drusku citādāks. Jā, protams, vīrišķīgāks! Tīri mierīgi viņš runā par gūstekņu šaušanu un līdzīgām lietām. Ak, tas vairs nav mans Dukšelis!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:16:21
AtšifrējumsKā vienmēr plucinu Duksi aiz ausīm un viņš ir atkal tas pats Duksis, ar mīļo smaidu... Mani pārņem šausmas, dzirdot par dzīvi Padomijā. Jā, un tur dzīvo un klīst mūsu latviešu zēni.. Ak, kaut Duksim nebūtu jābrauc atpakaļ! Taču arī te ir tik daudz ko darīt! Tik nemanot paiet stundas. Runājam un runājam.. Vai kādreiz vispār varēsim šo tematu nobeigt? Nezinu...
7. martā.
Rīt ir mana dzimšanas diena! Pašai liekas neticami, ka man jau būs 20 gadu. Cik ilgi atpakaļ, kad vēl skraidīju tepat uz pamatskolu, čaloju un čivināju. Bet vai tagad es nedaru to pašu? Un tomēr... Nu es esmu skolotāja! Arī tas ir neticami!
Šodien visi mani draugi ir pie manis! Vika, Laimonis, Jancis, Arvis, Marta, Velta... Jā, un Duksis! Vai es to varēju iedomāties?! Cik tas ir patīkami! Man liekas, ka, sevišķi zēni, mani ļoti, ļoti lutina! Viņi ir darījuši visu, lai man sagādātu kādu prieku. Un tas viņiem ir izdevies! O, jā! Paldies!
Vakars norit diezgan labi! Ir tāds labs mājīgums! Un viņi jau visi ir man tīri tuvi, tomēr...
8. martā.
Laimes vēlēji, ziedi, apsveikumi... Ar ko esmu to pelnījusi? Esmu pavisam savādi satraukta. Daudz netrūkst, lai sāktu raudāt... Paldies, paldies...
Vakarā.
Visi aizgājuši... Kluss... Vienīgi tikšķ pulkstens. Uz galda ziedi... Aizgājusi mana dzimšanas diena... Prom... Esmu 20 g. v. Otrais gadu desmits... Lielā dzīve... Straujais ritums... Kņada... Un niecīgs cilvēks... Jā, cilvēks! Vai es esmu pelnījusi, ka mani sauc par cilvēku? Man liekas, citi par to ir pārliecināti, bet es nē! Nē! Man vēl ir jāveidojas, jāveido sevi, jāstrādā un tad... Un tad... Vēl ir tālu, ļoti tālu, līdz pilnībai! Vai to sasniegšu... Nezinu! Bet centīšos. Mēģināšu to sasniegt! Man tas ir jādara! Man ausīs skan Branda vārdi:
" Tiks piedots, ja tu nespēji!,
Bet mūžam nē, ja negribēji!"
Tik daudz dažādas sajūtas valda manī, ka nevaru tās visas vārdā nosaukt! Es nepazīstu vairs nemaz sevi!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:17:07
Atšifrējums9. martā.
Biju pie Dukša. Es esmu priecīga! Duksis mani vairs neuzskata par meiteni tādā nozīmē, bet gan par draugu. Jā, tādu pat kā Arvis! Artī es tagad Duksim varu uzticēt daudz vairāk. Esmu savāda meitene, bet, lai... Es gribu būt laba draudzene!
11. martā.
Nezinu, ko lai rakstu! Esmu galīgi sašutusi! Kā nu tā var! Viktors man aizliedz runāt ar Duksi, Rutu... Ko man darīt? Ievērot personīgās intereses? Nē! tomēr lietas labā ir "jāupurē" viss!
14. marts.
Mājās īsts satraukums! Ernim šovakar pirmais koncerts! Ak, kaut izdotos labi!
Zālē diezgan savāda publika. Nomale! Ko teiks par Don-Hosē āriju? - tikko ieeju zālē, pati sev jautāju. Arī Tīra skatās bažīgi apkārt. Sirds lec vai pa muti ārā, gaidot pirmos vaidus.
Brīnišķīgi noskan solo partija no kantātes "Tēvijai". Kādas varenas augšas! Publika dauza rokas un kājas! Pasniedz ziedus! Efekts! Ernis ir ieguvis nedalītu piekrišanu. Un ko jaunam māksliniekam vairāk vajaga? Arī pārējās dziesmas skan labi! Uzelpojam! Ak, nevaru taču aizmirst nepieminētu goda mielastu! Mākslinieki un skolotāji! Arī es! Kozdama pīrāgā es uzjautrinu ar tādu domu pati sevi! Voilā!
15. martā.
Atkal svētdiena... Jā... Viktors ir pati laipnība... Vakarā atnāk Duksis ar brāli Teodoru. Lai dabūtu mani laukā, stāsta, ka rīt jābrauc atpakaļ... Tā kā negribu ticēt! Bet ko var zināt... Beidzot atklājās! Palaidņi! Nu pa, pa, gan atmaksāšu. Nosēžam vakaru pa kafejnīcām. Nu šad tad jau var atļauties. Nākot mājās, abi ar Duksi pamatīgi noveļamies un smejam. Rīt Duksis brauks uz Mālpili. Laimīgu ceļu! Sveicini Ritu! Tikai neaizmirsti! Atā! Gaidīšu...
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:17:58
Atšifrējums16. III.
Nezinu kāpēc, bet Rīga liekas tā kā tukšāka. Nejūtos labi. Šausmīgi klepoju. Laikam, esmu iznākusi pārāk ātri laukā pēc kalna saules. Dienu paņem mani skolnieki.
19. III.
Esmu sajūsmā par Žvīguli! Vai kāds vēl labāki varētu nospēlēt Trīni? Un tepat rodas arī otrs jautājums - un proti - vai labāki kāds kavalieri nospēlētu kā šovakar Vika? Man šķiet, ka nē! Zini, Vika, Tu esi tīri lāga zēns!
23. III.
Vēstule no Ritas! Neraksta neko prātīgu. Vārdu sakot, čivina! Jā, Rūdis ir laikam, vēl Mālpilī! Tuvākās dienās braukšot! Bet vajadzēja jau būt Rīgā! Sirdī kaut kas sāp... Tāds kā rūgtums... Vai tiešām Tev, Duksi, ir tik grūti uzrakstīt kaut ko vairāk, kā tikai izteikt muļķīgu atvainošanos. Tikai divas rindas... Tik nevīžīgi uzrakstītas... Man liekas, ka tās pat ir oficiālas... Ak, es daudz tikai iedomājos... Bet vai tikai iedomājos?... Kaut varētu par to nedomāt!
29. III.
Pūpola svētdiena...
31. III.
Biju uz "Purvinieka meitu". Nekas! Tīri laba ludziņa! Ak, šovakar mani teātra garderobiste nosauca par kundzi. Un es, muļķa meitene, nosarku. Viktors, protams, par to uzjautrinājās! Nezin, par ko šī noturēja Viku? ...
1. aprīlis.
Atkal pirmais aprīlis... Tas atgādina skolu un visas nerātnības... Kas gan netika strādāts 1. aprīlī! Vēl pagājušā gadā... Jā, tad es biju skolniece... Tagad... Skolotāja... Jā, no ārpuses! Nē, es neesmu mainījusies! Es esmu tā pati nerātnā meitene. Es tāpat
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:18:01
Atšifrējumsvēl smaidu... Es protu skumjas slēpt vēl labāki! O, dzīve mani jau ir mācijusi. Šī nav pirmā stunda! Es protu tēlot...Man ir drosme! Vai 27. III. nebija uzstāšanās! Skaidri pateikšu, ka esmu latviete un uz Vāciju nedomāju braukt un nebraukšu!
- Jūs brauksiet! -
- Nē! Es nebraukšu! Ja kalpošu, tad kalpošu tai zemei, kuru saucu par savu Tēvzemi! Vai nu jums ir skaidrs? -
Nav neviena, kas kārtotu šīs nepatīkamās lietas. Un vai es to nespēju, un kā vēl! Es esmu latviešu meitene, kam vēl sevi vajadzēs parādīt...
2. IV.
Zaļā Ceturtdiena... Ejam pie Dieva galda. Ir reizē svinīgi un savādi. Sudraba biķeris man atgādina iesvētīšanu... Ak tas liekas sen... Gribas lūgt par visiem mīļajiem.. Vakarā dabūnu zināt, ka Duksis ir slimnīcā.
3. IV.
Lielā Piektdiena... Skumjā, drūmā diena... Daudz gadus atpakaļ šinī dienā krustā sists ir mūsu Pestītājs. Vai arī mēs vēl šodien nedzenam naglas cauri tā rokām? - Viņš vienīgais skumst par cilvēces postu...
Aizeju pie Dukša uz slimnīcu. Ir vairāki apmeklētāji. Ir savādi. Nemaz negribas runāt. Ir tik labi klusēt...
4. IV.
Aizeju pie Dukša... Nodaļā nav neviena apmeklētāja. Esmu vienīgā. Duksis priecīgs... Arī es...
5. IV.
Pirmās Lieldienas! Ciemiņi! Kņada!
6. IV.
Paziņojums no Darba Pārvaldes! Kas mani atkal sagaida?
7. IV.
Briesmīga izrunāšanās... Nepatika nemaz domāt...
11. IV.
Beidzot esmu izkarojusi, ka varu vasaru strādāt, kur gribu! Voilā!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:18:25
Atšifrējums12. IV.
Duksim dzimšanas diena! Uzrakstu garu, garu apsveikumu! Cik tomēr labi, ka viņš ir no slimnīcas ārā. Kaut tikai nesūtītu atkal uz Krieviju! Nemaz nevaru iedomāties... Atkal zaudēt...
18. IV.
Garām braukdama, apciemoju, Duksi! Kas par priekšlikumu! Brauksim uz Mālpili! Arī brālis Teodors aicina! Nezinu... padomāšu...
Vakarā.
Visi aizgājuši uz Mērnieku laikiem. Atnāk Vika. Ir ļoti kluss un nerunīgs. Klauvē! Kas tas?! Duksis! Nelaimīga sagadīšanās. Te nu viņi ir abi! Mans draugs un... Vika ātri aiziet! "Še, roka, Duksi! Es braucu!" "Irma, Tu esi pamatīga!" priecājas Duksis. Šo to vēl pārrunājam. Tā tad, arīai ------- dā!
19. IV.
Dūmaka... Īsts vasaras dienas iespaids... Būs jauks brauciens! Nav ilgi, kad vējš svilpo gar ausīm, čukst un dveš. Es, Ruta, Duksis... Skanoši riteņi... Pavasara diena... Saules bagātība... Es esmu tik priecīga! Pirmais lielākais izbraukums pēc aukstās ziemas! Saule glāsta vaigus, skūpsta lūpas... Bet... Kādus 17 km aiz Ropažiem sākas briesmīgs ceļš... Dubļu jūra... Sniegs... Ūdens... Ak! Esmu tik bezgala nogurusi! Duksis palīdz kā var... Kangari... Ak, šausmas! Bet, uz priekšu, tikai uz priekšu! Mežs dvašo, zemes elpa ir reibinoša un smaga. Esmu gluži nogurusi, tur tālu aiz mežiem paceļas Mālpils - mūsu mērķis.
Skaļš sauciens un pēc brītiņa Rita mūs apsveic. Redzu šo meiteni otru reizi, bet tā liekas gluži tuva. Mēs ienesam pārmaiņas vienmuļā iztakātā dzīvē. Meitēns dažādiem jautājumiem. Kājas smagas kā ar svinu pielietas. Drusku atpūšamies un tad sākās tradicionālā dejošana.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:19:22
AtšifrējumsDubļainais ceļš, parkets, valša skaņas, smaidošās sejas, čalas un smiekli paslīd kā uz ekrāna. Jūtu briesmīgu nogurumu un redzu savas dubļainās kurpes. Bet tomēr jādejo. Iejūku virpuļojošā pūlī. Viss griežas, šūpojas. Kā par brīnumu nogurums zūd. Dejoju daudz... Sarunājos... Jūtos pavisam labi šo meiteņu vidū, lai gan visur redzu ziņkārīgas acis un čukstus. Zinu, esmu pārmaiņa...
Vēl ilgi pat guļamtelpā nenorimst smiekli un čalas, līdz miegs aizver plakstus...
19.
Tikko paveru acis man jau uzsmaida divas citas acis. Anniņa. Viena no manām jaunām paziņām. Jā, un tur jau ir arī citas. Sākas atkal lutināšana un runāšana.
"Ziniet, Irma, es nevaru Jūs nemaz iedomāties kā skolotāju!" - saku Lapenīte.
"Es arī nē!" piebalso Anniņa.
"Es arī nē!" piebalso citas.
Redzu, šīs meitenes par mani zin diezgan daudz. Varu iedomāties, ka esmu tām sagādājusi pārsteigumu. Esmu viņām tik līdzīga, gan vecumā, gan citādi. Bet tomēr... Viņas ir skolnieces... Es - skolotāja. Kad pastāstu par saviem skolniekiem, tas viņas uzjautrina. Viņas vienkārši to nevar iedomāties! Sapošamies! Visu laiku kāds meitēns mūs pavada! Jau pirms brokastīm sākas dejošana! Zvans! Visi izjūk, katrs uz savu pusi! Brokastis!
Saule bagātīgi lej savu zeltu pār zemi. Ejam apskatīt apkārtni. Tu baltā Mālpils baznīca, kapsēta... Skola. Tumšupīte... Mergupīte. Tās strauji veļ ūdeņus. Straume... Vai arī dzīve nav tāda straume? ... Apmetamies kādā kalnā uz liela akmens. Aizeju kādu gabaliņu Mergupītes krastos. Ir tik jauki noglaudīt vaigu bērza stumbram, dzirdēt tā dzīvības pulsu un redzēt pie kājām straujos ūdeņus... Diena piet nemanot. Krēslo... Rīt jābrauc atkal atpakaļ uz Rīgu. Vēlu vakarā izejam ar Ritu pastaigāties. Runājam par šo to. Rita ir neapmierināta, ka iestājusies šinī skolā. Jā, viņai ir jāizšķiras par turpmāko.
"Irma, es nedomāju, ka kādreiz ar Tevi staigāšu šeit!" mani pie rokas saņemdama, saka Rita.
"Es arī nē!" atbildu.
"Zini, Irma, kad Tevi pirmo reizi
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:20:08
Atšifrējumsredzēju, es Tevi turēju par lepnāko un iedomīgāko meiteni pasaulē!"
Pasmaidu. Tā ir ar daudziem. Negribas daudz runāt. Ir tik labi tā pastaigāties pa liepu gatvi. Kad esam jau gultā, atnāk ciemiņi vēl no blakus istabas. Sākas kņada no gala... Apsolos ierasties uz izlaidumu. Centīšos vārdu turēt. -
20. IV.
Agrs rīts. Mums jābrauc! Pārņem šausmas iedomājoties dubļaino ceļu. Bet ir jābrauc! Ko citu darīt? Laimīga ceļa vēlējumi, rokas spiedieni, smaidi un ielūgumi pavada mūs ceļā. Ruta ar Ritu pavada nelielu gabalu. Tad - Ardievas - un mūs apņem dzestrais rīta gaiss. Pēc stundas braucam, sasniedzam 5. km. Šausmīgi dubļi! Vai tā tas būs visus 20 km līdz Siguldai? Ak, vienkārši neiespējami! Zēni kurn, ka mūs klausījuši. Bet ceļš uzlabojas... Beigās ir gluži sauss. Pat put! Pēc veselas ziemas atkal Siguldā. Gauja... Pelēki zaļās gravas... Avotiņu čalošanu,balsis, putnu dziesmas... Pavasaris... Ak, es esmu tur laimīga! Ir aizmirsies viss pelēkais, drūmais, nejaukais. Saule... Ceļš aizlokas tālē... Pavasara balsis... Dabas atmoda. Sirds... Km pēc km ved tuvāki Rīgai! Tur jau paceļas baznīcu torņi, pilsētas ēkas... Tā gaida mūs! Tā mūs ir sagūstījusi!
25. IV.
Cik gan ātri laiks var mainīties. Atkal pūš auksts ziemelis met smiltis acīs un purina drēbes. Drēgns! Zinu, ka Rita ir iebraukusi! Mani meklējusi, bet nav sastapusi mājās! Nekas! Gan es viņu uzmeklēšu! Aizeju pie Dukša! Nav! Bet būšot... Ko tas līdz!? Man taču ir stunda. Nē, vairāk kavēt es nevaru! Atnākšu vēlāk!
Jā beidzot sastopu šo meitēnu, galīgi nosalušu, bet smaidošu. Ak, Tu palaidnīgā Rita! Runājam, smejamies un mētājamies zobgalībām. Atnāk Arvis ar kādu meitēnu. Lofiju. Traki nejauks vārds, bet pats meitēns nekas! Čalojam! Nezinu, kāpēc nerunājam neko prātīgu!
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:21:11
AtšifrējumsNedomāju, ka tā būtu mana vaina. Tādi smējēji ir visi! Lai!
26. IV.
Rūdis, Rita un es aizejam uz Tautas teātri. Tur rāda "Pusaudzi". Nekas, tīri jauka luga. Aktieri gan varēja būt labāki.
Rita atnāk pie manis uz pusdienām. Runājam par bijušo vasaru, ekskursiju... Nolasu vienu otru fragmentu no sava ekskursijas apraksta. Liekas ka Ritai šis darbs patīk. Spriežam par šo to. Arī par to, kā brālis Teodors ar Duksi var saprasties. Mums abām tā ir mīkla. Klusībā apņemos par to runāt ar Duksi.
27. IV.
Atnāk Arvis. 3. V. viņu iesvēta. Tīri vienkārši viņš man jautā:
"Irma, vai Tu nāksi uz manu iesvētīšanu?"
"Ja aicināsi, iešu!" atbildu.
Tas ir viss. Arī paspiež manu roku. "Norunāts!"
29. IV.
Vakars. Mācos savus vingrinājumus. Ierodas Duksis. Sveiks, draudziņ! Runājam, kas nāk tīra prāta. Starp citu Duksis jautā:
"Nu, uz iesvētīšanu pie Arvi nāksi?"
"Nezinu!" paraustu plecus.
"Kā nezini!?"
"Nu tā! Ja, kaut ko dabūsim, tad iesim!" atbildu.
"Vispār, kas Tev ir jādabū? Lai nu Velta ar Rutu! Bet Tu nemaz nedrīksti nenākt!" sparīgi nosaku Duksim.
"Kā tad tā?" brīnos.
"Nepavisam vienkārši! Arvis ir mans draugs! Tu esi mana draudzene, tā tad arī Arvim. Es domāju teorijā."
"Ak, tā? Nu tā, jau ir! Nu labi, jau labi! Iešu!" nosaku.
Duksis pasmaida. Smejam par draudzību. Abiem ir jāatzīst, kaut kas nav tā, kā vajag [..]!
Projām iedams Duksis saka:
"Irma, padomā par to, vai Tu mani nesodi par to, ko Tev kādreiz teicu!"
Varu jau tūlīt atbildēt. Bet... Jā, kādreiz Duksis teica, ka mani
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:22:17
Atšifrējumsmīlot. Arī es tam ticēju. Ticēju līdz tam laikam, kad viņš pārbrauca no Krievijas. Bet tad... Tad es jutu, ka tā tomēr nav. Mēs bijām draugi, bet... Zinu, ka Duksis mīl Ritu, ja to vispār var saukt par mīlestību, pēc manām domām tā ir tikai jūsmošana. Neesmu greizsirdīga. O, nē! Es zinu, ka mīlestība ir slāpes pēc sevis paša, pēc tā, kas mēs esam īstenībā. Mīlestībā cilvēks mēdz sevi atdot visu un pavisam, bet ne tādēļ, lai sevi pazaudētu, bet gan lai savai dzīvei piešķirtu esamības nozīmi. Es zinu, ka mīlestība cilvēka dzīvei piešķir jaunu jēgu un nozīmi. Es biju pateicīga, par šo mīlestību visai pasaulei, kaut arī tā vilkās tikai mazu brītiņu. Varens spēk mīt mīlestībā. Unamuno saka: ..."caur mīlu mēs izjūtam, ka miesā ir gars." Mīlestība ir visu lielo ideju iedvesmotāja un raisītāja.
Es vēl tagad mīlu šo palaidnīgo Duksi, bet gan pavisam citādi, kā man agrāk likās. Pavisam citādi. Es esmu priecīga, ka man ir izdevies pašai pārvarēt sevi. Es varu būt laba pret Ritu. Es tāda arī esmu! Sākumā man likās, ka tas man būs grūti. Bet nē! Es esmu atteikusies no šīs mīlestības. Esmu nākusi pie slēdziena, ka atteikšanās nav zaudējums, bet gan - ceļš uz iekšēju burvību!
Cilvēks dzīvās un nedzīvās dabas pasaulē ir vienīgā būtne, kas pats sevi apzinās. Tam ar sevis apziņu ir jāapzinās visa daba un jācenšās tā pāraugt, jāiegūst vajadzīgā brīvība, lai varētu pārvaldīt pats sevi. Mīlestībai bez uzticības nav nekādas lielas nozīmes. Jā, tāds ir arī Duksis! Viņam nebija uzticības. Vai man tādas ir? Nezinu... Bet skaidrs ir tas, ka mīlestība bez uzticības ir tas pats, kas papīra nauda bez zelta seguma. Un to es nekad negribētu! Nē! Nē! Visu, vai arī neko! Un Duksis man vēl jautā, vai es viņu nenosodu? Nē, Dukšel! Nemaz! Gluži pretēji. Un tomēr, cik bieži es esmu sev jautājusi: "Kāpēc Duksis
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:22:20
Atšifrējumsman to teica? Kāpēc?" Un man bija jāvaldās, lai neraudātu. Man liekas, ka esmu kļuvusi, pretēji visam, bagātāka nekā biju.
Vēl viens jautājums mani moca: "Kā beigsies mūsu draudzība, ja vispār to par draudzību var saukt!"
Pēc manām domām draudzībā ir jādzer viens un tas pats vīns, tikai no divām glāzēm, bet mīlestībā - divi dažādi vīni no vienas glāzes. Kā ir ar mums? Ne viens, ne otrs! Kāpēc gan Duksis man piedāvāja šo draudzību, ja pats tai netic? Jā, kāpēc? Nezinu, ja Duksis to jautātu viņš man varētu atbildēt. Varbūt... Neticu, ka tā bija vainas apziņa. Nē! Kaut kāda žēlastības pavīdēšana! Ak, es tam nespēju ticēt! Nē, Duksis ir par labu, lai varētu izdarīt kaut ko tādu. Un ja arī tomēr, es viņu nevarētu nosodīt, jo tikai caur viņu es sāku pazīt sevi. Es sāku saprast, ko nozīmē atteikties. Līdz tam es to nepazinu. Es sāku saprast, ko nozīmē mīlestība. Bet tad... Manī viss bija [], sabrucis un vienīgais glābiņš bija asaras. Es raudāju, bieži nezinādama, par ko īsti. Manī cēlās un auga doma - ienīst! Bet tad es pati par sevi smejos. Vai tiešām arī es biju tikai parasta meitene, kas tāpat kā visas šādos gadījumos mīlestību var pārvērst naidā. Nē! Es negribu būt tāda un arī nevaru. Es negribu nosodīt pati sevi! Man bija sevi jāpārvar! Es to gribēju! Kā to izdarīt? Jutu, ka Rita man palīdzēs! Aizrakstīju Tai gandrīz svešai meitenei vēstuli. Cik tas tomēr bija grūti... Bet tas ir pārvarēts. Es esmu priecīga, ka tas ir tik tālu. Esmu pat iemīlējusi šo meiteni! Esmu pieteikusi nežēlīgu cīņu pati sev, jo tā vienīgā spēj līdzēt! Sirds dziļumos tomēr šad, tad, es jutu, ka šī rēta asiņo. Tā liek atcerēties, kas aizgājis un pagājis, bet tagad es spēju šīs sāpes pārvarēt. Vai tas nenozīmē, ka esmu kaut arī tikai dažus milimetrus pacēlusies pāri ikdienai un parastam
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:23:58
Atšifrējumscilvēkam. Tas man nekad nebija ienācis prātā, bet tad man Dr. Jērums to atgādināja: "Jūs esiet vēl tik jauna, bet tomēr stāvat pāri parastam cilvēkam." Kad es protestēju, ar pārliecinošu žestu viņš nobeidza: "Jūs pati to vēl neziniet!" Nezinu vai tam ticēt?
3. V.
Svinīgas ērģeļu skaņas plūst pār dievlūdzēju galvām, paceļas savienojas, lido... Līdz izgaist baznīcas velvēs... Asaras aizmiglo acis. Cik tālu liekas tas, kad arī es tā nācu balta kā sniega pūka pirmo reizi pie dievgalda. Pamanu Arvi. Viņš iet nopietni. Baznīca dievlūdzēju pieblīvēta. "Fibicha Poema" paceļ cilvēka dvēseli līdz savām skaņām. Liekas, ka Arvis priecājās par mūsu puķēm. Tik tuvs liekas šis zēns.
Vakarā.
Pie Arva diezgan daudz viesu. Lielākā daļa sveša. Bet tīri jauki cilvēki. Jautrība! Nezinu kāpēc, bet nevaru būt īsti jautra. Dejojam, dziedam, runājamies un čalojam kā jau viesībās. Drusku moka arī nogurums. Atsēžos gultā. Tur jau priekšā Rūdis ar Rutu snauž. Uzlieku savu galvu uz Rūda pleca. Viņš apņem mani ap pleciem, pievelk klāt un guļ tālāk. Bet vai gan ļaus tev aizvērt acis. Mans galda biedrs Arva brālēns sāk raustīt augšā, otrs aicina dejot, trešais dod konfektes un nekas nelīdz kā celties augšā. Arī Arvis neļauj palikt mierā. Pēc kāda fokstrota atlaižamies gultā abi ar Arvi. Esam pēc skaita sestie. Ierīkojamies ērti. Aiz muguras spilvens. Ierīkojos ērti, aizveru acis un gulēšu. Arvis ņems mani aizsardzībā. Jūtu Arva vaigu pie savējā, viņa ķermeņa siltumu un rokas glāstu uz pleca. Ir tik labi! Aplieku savu roku viņam ap kaklu. Skatos arī Arvis ir aizvēris acis. Daru arī es to pašu. Pa miegam dzirdu Arva balsi: "Nu liekat taču drusku meitenei miera! Lai atpūšas!" Kņada apklust. Paveru acis. Tumšs. Sakustos.
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:24:59
Atšifrējums"Nelieši! Uzmodināja tevi?"
"Es jau nemaz neesmu nogurusi!" atbildu, bet acis jau man ir ciet.
Manu, ka Arvis mani pievelk pavisam cieši klāt, viņa elpa glāsta manu seju un es izgaistu pati sev. Atmostos. Nevaru saprast kur esmu. Sēžu Arvim klēpī, patiesību sakot guļu, Arvis dzied:
"Čuči mana līgaviņa"...
"Kā es te gadījos?" izbrīnījusies jautāju.
"Tu nekā nemanīji?"
"Nē!"
"Tev nelika mieru un es Tevi paņēmu klēpī un tā Tu gulēji. Bija tik jauki uz Tevi skatīties. Tu miegā smaidīji. Un es Tevi nemodināju, jo domāju, ka Tev ir labi!"
"Man bija labi! Bet cik ilgi es esmu gulējusi?" vaicāju.
"...Tāds laiciņš ir! Bet Tu varēji gulēt vēl. Man vēl viena roka nav nogurusi!"
"O nē, Arvi. Tagad es gribu atkal dejot!" esmu jau kājās. Arvis apliek rokas man ap vidu, pievelk cieši klāt un sākam x arī šūpoties dejā.
"Nāc, Irma, iesim dejot!" saka Rūdis un jau sāk griezties.
"Kā jūties?"
"Labi!"
"Vai Tu nedejo par daudz?" rūpējās Duksis.
Papurinu galvu. Nejauši uzkāpju viņam uz kājas. Duksis strauji mani noskūpsta uz vaiga un sāk strauji griezties valša ritmā.
Svīst jau gaisma. Nogurums liels. Drusku sāp arī galva. Plaušās arī nav kārtība. Tomēr es neesmu tik stipra, lai izturētu visu nakti. Uzvelku mēteli un nepamanīta izeju ārā. Dziest zvaigznes... Austrumu pamale jau balo. Kāds nāk! Piespiežos pie stenderes. Arvis! Irma, kāpēc tu esi ārā?
"Tāpat!" atbildu!
"Tu vēl saaukstēsies! Nāc iekšā!"
"Bet... Tu arī esi ārā!"
"Nu es nācu skatīties, kur Tu paliec!" saka Arvis, paņem mani pie rokas un uzvelk augšā. Vēl dažas dejas un policijas stunda beigusies. Iesvētīšana nosvinēta, draudziņi
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:25:14
Atšifrējums4. V.
Pirmdiena... Vienmēr es esmu šo dienu centusies ar steigu aizmirst... Un vēl pēc balles... Rīts... Kāja sāp... Esmu sadejojusies. Jā, šodien jāiet, pie ķirurga. Miegs nāk kā mākonis! Neko darīt! Nekas jau sevišķs nav, bet staigāt ar satītu kāju arī nav patīkami un pie tam vēl klibot. Pūtina sniegs... Tāds esot maijs, tāds - pavasaris. Bet laikam tā arī būs pēdējā ziemas spīts. Ak, kā es gaidu sauli... Saule... Es alkstu tavus glāstus, tavu elpu; saule... Tu dodi spēku visam, dod arī man, dod... Manai tautai izturību, spēku...
5. V.
Muļķīgā kāja! Guļu un lasu! Prātoju un realizēju neiespējamo!
6. V.
Vēl vienmēr guļu. Bet arī tā ir labi! Ārā nejauks laiks! Lietus! Mitrs!
Duksis bija pie manis. Solījās atnākt atkal rīt man pakavēt laiku. Tas ir patīkami, ja kāds domā par tevi un atcerās, bet x arī vientulība ir jauka. Tā dara cilvēku bagātāku...
Protams, te ir jāšķiro, kāda vientulība; es nedomāju izolācijas vientulību, kad cilvēks ilgojās pēc cilvēkiem un nav neviena, kam izstāstīt savas bēdas un priekus. Es domāju tādu vientulību, kas rada cilvēkam apkārt savu valstību, kurā dzīvo paša cilvēka iedomātās būtnes, valda turienes likumi. Šī vientulība dod tik daudz cilvēkam ar to laikam es pamatīgi dabūšu iepazīties vasarā!
7. V.
Duksis neprot turēt solījumu!
9. V.
Biju uz pārsiešanu, arī, pa ceļam, uzgāju pie Vika! Spriedām par braucienu uz Mālpili. Kas tur iznāks? Nezinu!
Vakarā biju uz kino. "Es apsūdzu" cik tas jau izsaka daudz! Es tomēr atbalstu Tomasu. Kāpēc ļaut cilvēkam tik ļoti mocīties, ja šīs mokas mīļotam cilvēkam var saīsināt? Es darītu tāpat! Un gribētu, lai arī ar mani dara tāpat!
10. maijā.
Šodien iesvēta Skaidrīti. Jā, kādreiz ar šo meiteni man šis tas bija kopīgs. (Vismaz man tā likās!) Bet tagad! Dzīvojam katra savā pa-
Atšifrēt tekstu
#LFK Ak-10-2
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2018-12-17 12:25:45
Atšifrējumssaulē! Sākumā domāju, ka nemaz nevarēšu tikt. Nejaukā kāja! Bet tad sasparojos un aizgāju, Vikam un Laimonim asistējot. Bija lielāko tiesu pazīstamas sejas. Arī Marta ar Ritu. Savu kādreizējo kautrīgo Martu es nemaz vairs nepazīstu. Tā ir otra Rita, tikai tai ir vārds Marta. Un kādreiz mēs bijām draudzenes, sēdējām uz viena sola, priecājāmies un kopīgi bēdājāmies. Un tagad?
Mēs esam gandrīz svešas. Citādi jau bija kā jau iesvētībās. Dejojām arī. Pat es ar aptīto kāju. Brīnišķīgs vakars elpoja sejā, kad nācām mājās. Cik jauki ir maija vakari!
Atšifrēt tekstu
Atvērt

1942. gads

1. janvāris.
Jā, šodien sākās jaunais gads! Savādi! Vesels gads! Kāds būs šis gads? Esmu drusku miegaina no pagājušās nakts. Sāku šķirstīt Doku Ata kopotos rakstus. Diez, ko zēni dara? Meitenes? Droši vēl guļ! Te kas tas! Atnākusi Rūda māsa. Vai kas atgadījies? Aizraujas elpa.
"Irma, Rūdis man lūdza atnākt pie Jums un pateikt, ka viņš", Rūda māsa Alma šeit ievelk elpu, "šodien aizbrauc!"
"Šodien?" izsaucos tā it kā gaidīdama, lai to noliedz. Bet nekā... Alma apstiprinoši pamāj ar galvu
Milzīgā steigā aizdrāžos pie Veltas,tad Rutas. Sirds dauzās krūtīs kā neprātīga.
Aizskrienam uz staciju. Nav! "Vai jau aizbraukuši?" pirmā brīdī ienāk prātā doma. Nē! Nevar būt! Aizejam uz kazarmām. Jā! Rūda māsa un draugs Arvis jau ir priekšā. Rūdis ir priecīgi pārsteigts, mūs ieraugot. Ir tik daudz vēl ko teikt, bet nespēju parunāt. Balss savādi dreb. Kā vienmēr tādos brīžos sākam pļāpāt kaut ko nenozīmīgu. Rūdis iedod man no sava frenča pogu. To glabāšu, kamēr viņš pārnāks, jeb arī turēšu par piemiņu.
Ejam uz staciju. Vilciens neatiet laikā. Salst. Kājas nemaz nejūtu. Rūdis dzen mājās. Bet tā negribas iet. Velta arī velk mājās. Nu, labi! Iesim arī! Atsveicināmies, kas pēc manām domām ir vismokošākais brīdis. Velta ar Arvi iet pa priekšu, mēs ar Rutu no muguras. Vairākas reizes griežamies apkārt.
"Rutiņ, vai neaiziesim vēl atpakaļ?" nedroši iebilstu.
"Tu gribi?" jautā Ruta Es jūtu, ka arī viņa to vēlas.
"Jā!" vienkārši nosaku.
Velta to uzskata par muļķošanos. Lai... Ejam Rūdis nāk pretīm. Cieši saspiež manu roku. Vēl kādu laiciņu paliekam, tad ejam. Rūdis kareivīgi mūs sveicina.
"Uz redzēšanos!"
Kāds neredzamu roku sažņaudz man kaklu. Rūdis stingri tur manu roku savējā.
"Atā, Dukšelīt!" vairāk nedabūnu pāri lūpām. Arī Dukša acis ir valgas.
"Atā!" strauji apgriežos un gandrīz skriešus dodos prom. Vēl paskatos atpakaļ. Duksis stāv un noskatās mums pakaļ. Vīri stāv ir tumšs. Ir uzlecis mēnesis. Latvijas saulīte pie cepures ir balta. Ak, kaut tā tāda būtu vienmēr...
Vakarā.
Ir tik savādi... Tā kā kaut kā trūktu... Bija Viktors ar Otti. Viņu uzvešanos es neattaisnoju. Viņi piesola Rūdim koka krustu. Kā nu tā var! Nejūtos labi! Esmu apsaldējusi arī kāju. Sāp! Acīs stāv Rūda tēls ar Latvijas saulīti pie cepures. Tu taču pārnāksi, vai nē, Dukšel? Tevi gaida... Ernis, mamma, Tīra šo to jautā. Man ir tīk grūti atbildēt! Ak, kaut es nesāktu raudāt! Naktī... tad... Tikai ne tagad!
2. janv.
Ak, kāpēc neatver manu fakultāti. Cik ilgi tālai nīkstu? Cik ilgi? Esmu pati sev gluži apnikusi. Ārā briesmīgi salst. Negribot ir jādomā par Duksi. Ko viņš dara? Vai vēl brauc? Iet? Ak, Dukšel! Man jau salst te istabā. Es esmu neapmierināta. Bet Tu? Ai, Duksi, es Tevi apbrīnoju! Man ir kauns par sevi. Kauns...
3. janv.
Viktors stipri slims. Biju ciemos. Ir ļoti mīļš, gaidīšot mani atkal rīt. Labi!
4. janv.
Kā solīts apciemoju Viktoru. Runājam par Zentas Mauriņas jauno romānu "Dzīves vilcienā". Pēc manām domām, tas ir līdzīgs lubu literatūrai. Arī Vika to saka. Vakarā aizgāju pie Veltas. Tā arī nav gluži vesela! Bija arī Ruta. Daudz runājām par Rūdi. Meiteņu simpātijas, cik jūtu, ir Rūda pusē. Redzi, Dukšel Tu neesi viens! Dukšel, mēs runājam par Tavu mazpuka sirojumu Baltezera salās. Vai atceries? Es daudz stāstīju arī meitenēm. Bet ne visu... Es stāstīju arī par mūsu izbraucieniem ar riteņiem un atceries to braucienu ar zēģelīti. Dukšel, kad es to visu atceros, tad man gribas raudāt, es nezinu par ko! Vai atceries kā noslēdzām mūsu draudzību? Tur... Bet tu jau zini!
5. janv.
Sapņoju pavisam nelabu sapni. Nevaru iedomāties, kur tādi murgi rodas. Savā melnā taftas kleitā mazgāju traukus. Tādus nejaukus taukainus nažus. Tad slaucīju naudu. Naudas ripiņas bija lielā taukainā bļodā. Bija it kā balle, kā nē. Īsti nevaru saprast. Tad pēkšņi biju uz kara lauka. Biju žēlsirdīgās māsas apģērbā. Uz pleciem sanitārā soma, pie priekšauta revolveris. Apkārt šausmīgs troksnis, asinis, vaidi... Šausmīgi! Tad nezin no kurienes nāca tāda savāda liela lode ar spārniem, lidinājās man virs galvas un tad izurbās pēc kārtas cauri deniņos Rūdim, Sašam un Arvim. Visi likās beigti. Devu balderjāņus. Rūdis vēl bija dzīvs. Lai velti nemocītos, gribēju to nošaut, bet lodes skrēja prom. Tad es iedevu Rūdim revolveri un teicu lai šauj mani. Šausmīgās bailēs es atmodos! Ilgi nevarēju neko aptvert. Beidzot sapratu, ka tas ir bijis sapnis.
Atkal mani moca jautājums: "Ko iesākt? Kur dabūt darbu? Kad sāksies mana fakultāte?" Tie ir jautājumi uz kuriem neatrodu atbildes.
Aizeju pie Viktora. Tam jau ir labāki. Šo to spriežam. Viktors negrib laist mājās. Ja nebūšu laikā, būs tracis mājās. Ar buču un solījumu, ka atnākšu rīt beidzot tieku vaļā. Visu mani pavada domas par Duksi. Kāpēc tas tā?
6. janv.
Zvaigznes diena... Šogad šo dienu nesvin. Kāpēc? Nezinu. Aizeju pie daktera. Vajadzīgas dažas zālītes. Sākam runāties. Viņa man iesaka pēc iespējas vairāk dzīvi pavadīt priekos. Bet par ko lai priecājos? Ka mani draugi ir kur kurais? Ka manu tautu verdzina atkal ienaidnieks? Par to, ka mana dzīve ir tukša? Par to, ka es vēl esmu dzīva? Varbūt... Mājās nākot aizeju pie Viktora. Sākam debatēt par nebeidzamo tēmu: Vai draudzība var pastāvēt vīrieša un sievietes starpā? Runājam vispār par draudzību. Nāk prātā saruna ar Sašu un Rūdi. Šie draugi noslēpumus savā starpā neatzīst. Viktors jā. Šodien arī viņš vairs tos negrib atzīt, tikai tik daudz, kas attiecas uz darbu tautas labā un ja to nedrīkst otrs zināt. (Varbūt tā viņš ir domājis arī agrāk.) Cik savādi! Mēs ar Rūdi neslēdzam draudzību. Rūdis neaizstāv draudzību sievietes un vīrieša starpā. Bet tomēr noslēdza! Un vai tā nebija un nav jauka draudzība? Varbūt no Rūda puses tā jau ir mīlestība! Iespējams... Par šo draudzību neviens nekā nezin. Man šķiet, ka arīRūdis Arvim, "trešajam draugam bez noslēpumiem", nav neko teicis. Tā tad slepena draudzība. Ausīs skan Rūda teiktie vārdi par sarūgtinājumu manis dēļ, par nesaprašanu, par aizraušanos ar Ritu, par ilgām pēc manas draudzības. Tas bija tur...mežā... Nē! Ne gluži! Tas bija meža pļavā. Gara zāle... Sveķu smarža... Bišu dūkšana... Saule... Un Tu... Tu gulēji... Tava galva bija manā klēpī. Riteņi kā paklausīgi zirgi stāvēja priežu pudurī. Es glāstīju Tavus mīkstos matus. Jutu, ka Tev nācās grūti runāt, bet cik ātri mēs atrisinājām visus pārpratumus. Tad veidojās nerakstīti likumi mūsu draudzībai. Tos apzīmogoja draudzīgs skūpsts. To juta zāle un vējš, to redzēja cīrulis debess plašumā... Un mēs...
"Duksi, vai šī draudzība vienmēr pastāvēs tāda mūsu starpā?" es jautāju, nopieni viņu uzlūkodama.
"Jā, Irma! Tai ir jāpastāv!" cik pārliecinoši skanēja šie vaidi. Mans draugs... Kur Tu tagad esi? Es pat to nezinu... Vai kādreiz vēl nāks skaistākas dienas? Es nezinu vai skaistākas vispār vēl var būt... Duksi, paskaties un Orionu! Vakarā ar Tīru aizgājām pie Zelmeņiem. Laipni mūs pacienāja ar zivtiņu zupu. Zelmaņu kdzei vēl izrādījās, ka ir dzimšanas diena. Patīkami patērzējām par bijušajiem laikiem t.i. par mazpulku, kam piederēja mana sirds. Uzņēmos arī sakārtot boļševiku izārdīto albūmu. Tas ir patīkams darbs, tikai drusku uzplēš jau kaut cik sadzijušās rētas. Kāpēc gan cilvēkam nervi ir, ja ne tamdēļ lai tos bojātu?
7. janv.
Nejūtos īsti vesela. Aizgāju pie kakla ārsta. Akūts mandeļu iekaisums. 3 dienas gultā utt. Ne jau nu gulēšu nekā! Atnāca Vika. Sākam atkal strīdēties par to, kura mazpulks bijis labāks. Iemesls tam - no Zelmeņa pārnestās fotogrāfijas. Viktors nolasīja man arī pamatīgu lekciju sakarā ar Rūda izvadīšanu. Saki ko gribi - tas bija mans pienākums. Duksi, un tu arī taču priecājies vai nē? Pēc manām domām tas bija nopietns brīdis... Tu brauci...Varbūt uz fronti... Kas zin... Duksi, vai vēl redzamies... Draudzības vārdā nekas nav grūti... Arī saņemt bārienus! Tici, Duksi! Es nemaz citādi to nevaru iedomāties.
8. janv.
Biju pilsētā. Satiku Āriju un Birutu. Abas studē. Es vēl staigāju apkārt. Arī viņām par manu fakultāti nekas nav zināms. Tas man ļoti uztrauc. Ārija pierunāja iet ar viņu uz kīno. Nu, vienalga! filma saucās "Jāņugunis". Skatījos otru reizi un jāatzīst - man patika. Kronikā kā vienmēr kara skati. Līdz šim tos skatījos samērā mierīgi. Bumbu sprādzieni, uzlidojums, lielgabalu šāviņi... Tas man likās kaut kas līdzīgs izdomātai spēlei, bet tagad, es nezinu kas man ir noticis. Duksi, man jādomā par Tevi. Vai arī Tu tāpat joņo cauri dzeloņstieplēm? Kur Tu esi? Ak, kaut agrāk saņemtu Tavu vēstuli. Jāatzīstas to gaidu jau no tā brīža, kad Tu aizbrauci. Duksi, raksti ātrāk... Bet es zinu, ka tu to katrā ziņā darīsi tiklīdz būs iespējams. Es ļoti gaidu... Tu taču neesi aizmirsis savu draudzeni? Dukšeli, Tev taču iet samērā labi, vai ne? Nākot vakar mājās no kīno, es ieraudzīju krītošu zvaigzni. Stāsta, ka tanī brīdī kaut ko vajagot vēlēties, tad tas piepildās. Ak, kaut tas tā būtu! Es klusu pie sevis nomurmināju:" Kaut Duksis pārnāktu"... Vai mana vēlēšanās, drīzāk lūgšana piepildīsies? Es tam, ne mirkli nešaubīdamās, ticu!
11. janv.
Salst... Šodien glabā rakstnieci Ivandi Kaiju. Gribētos aiziet un pavadīt to pēdējā gaitā, bet augstāk par visu tomēr ir jāstāda pienākums. Ivandi Kaiju ļoti labprāt lasīju. Neilgi atpakaļ pabeidzu pēdējo sējumu. Nezinu kāpēc, bet Ivande K. man liekas garā tīra. Tagad viņas vairs nav. Tā ir aizgājusi... Tā mēs aiziesim viens pēc otra. Kurš būs pirmais, kurš pēdējais, to nezinam. Viens aiziet ātri, otrs vēlu. Par vienu skumst un sēro daudzi, par otru - neviens. Tā tas dzīvē ir un arī, laikam, būs! Lai salda dusa Tev, rakstniec, dzimtenes smiltājā!
Ar Viktoru nokārtojam vienu otru lietu, kas pēc manām domām nemaz tik svarīga nav. Bet ko lai dara? Viktors aicina uz kīno. Nu, labi! Aizejam. Kā vienmēr svētdienas vakaros cilvēku kā melns. Nekas, varam arī pagaidīt! Nezinu, kas ir noticis, bet Viktors pret mani ir neparasti uzmanīgs, varētu teikt pārāk mīļš. Skatoties filmu viņš visu laiku gribēja manu roku turēt savējā. Savādi! Esmu diezgan daudz domājusi, kāpēc tas tā, bet bez panākumiem. Viņš vienkārši mani lutina. Mājās nākot uzgājām pie Veltas, gribējām pazobot Otti. Bet to tur neatradām. Bija Ruta, Laimonis un vēl kāds jauneklis, kura vārdu turpat uz vietas aizmirsu. Likās, ka bijām šo sabiedrību izsituši no sliedēm. Gājām prom. Ceļā satikām Otti. Viktors sāka zobot, bet Ottis neko nesaprata. Žēl! Tā ir!
Vakarā.
Vai tiešām drīz būs pavasaris? Taču nevarētu būt! Istabā ir uzklīdis traki skaists taurenītis. Raibs! Būs raiba vasara! Pabaroju ar ūdeni un cukuru. Neēd! Būtu vismaz ēdis! Iedomājoties pavasari, sirds nodreb pavasara gaidās! Tāds savāds prieks, bet arī bailes! Atkal pavasaris un kā nekā mitrs...
12. janv.
Kas par pārsteigumu! Inga Rīgā! Gluži negaidot ierodas pie manis abas ar Veltu. Ak, mīļā Inga! Beidzot atkal Rīgā! Tāds savāds prieks, ka latvieši atgriežas atpakaļ dzimtenē. Atvedusiman Horācija dzejas, diezgan jocīgu grāmatzīmi, Drēzdenes ģerboni un Drēzdenes skatiņus. Ak, Inga, paldies! Tu neesi mani aizmirsusi, Ir patīkami pēc 9 mēn. atkal parunāties. Ir tik daudz ko stāstīt, ka nemaz nevaram aprast no kura gala sākt. Vecā "Kamčatka" sabiedrība ir atkal kopā. Vienā spriedelēšanā un tērzēšanā paiet vakars. Eju vadīt uz tramvaju. Smejamies, krītam un čalojam! Ir patīkami justies atkal nebēdīgam un palaidnīgam kā bursakam.
13. janv.
Ū! Pirksti galīgi nosaluši! Biju pārdaugavā pēc piena un nokārtoju māsas darīšanas skolā. Salst pēc traka. Biju arī universitātē. Tomēr, laikam, sāks! Ak, kaut tā būtu! Oma drusku uzlabojās! Labi! Līdz tam laikam mēģināšu šo to rakstīt. Mācīšos arī angļu. Pašai prieks par tādu enerģiju. Tagad sēžot pie siltas krāsns un dzirdot, ka ārā gaudo vējš, man atkal acu priekšā paviz baltas stepes un es nezinu kāpēc dzeloņu stropules, es dzirdu dārdoņu un redzu Tevi, Duksi! Tu nezini, kā es gaidu Tavu vēstuli! Dukšelīt! Kur tu esi? Tu taču esi dzīvs, vai nē? Noteikti! Duksi, vai Tu domā par dzimteni, vai Tu domā par savu mazo Kripatu? Vai neesi to aizmirsis? Vai atceries Vecgada vakaru un 1. janv.? Dukšelīt, cik ilgi Tevi neredzēšu? Tu taču zini, ka Tevi gaida vēl kas! Viktors, pēc manām domām, strādā nepareizi. Nākat abi ar Sašu! Jūs esiet tik nepieciešami!
14. janv.
Abas ar Ingu uzmeklējam Ligitu. Ak, tu palaidņa Murduks! Ir jauki satikties ar cilvēku, ar kuru ir blakus nosēdēti visi ģimnāzijas gadi, izbēdātas vienas bēdas un izpriecāti visi prieki. Nu jau Murduks ir medicīnas students, bet es... Nekas! Izrunājām visu, kas uz sirds. Nemanot paiet stundas. Atceramies un stāstam Ingai par eksāmeniem. Tas viss liekas tik tāls un reizēm arī tik tuvs. Šīs dienas vairs nekad nenāks... Nē! Nē! Kad tu kā nebēdīgs skolnieks mēģināji nošmaukt kādu stundu un izkaulēt labāku atzīmi. Viss nelabais ir aizmirst, atmiņā paliks tikai skaistais. Tieši no Ligitas aizgāju pie ārsta. Esot šausmīga mazasinība. Kāpēc? Asins grimšana arī sliktāka. Citiem vārdiem sakot, laikam, tomēr Dr. Siliņam taisnība. Kāpēc man tagad jādzer kaļķi? Tomēr nejaukas aizdomas ir. Un pati arī es jūtos tik savādi. Varbūt iedomas, bet, kas to zin. Nav labi! Bet spēka un gribas man vēl ir daudz. O, pat ļoti daudz! Vajaga tikai gribēt... Un es gribu!
15. janv.
Vēstule no Dukša! Ak, cik es esmu priecīga! Gluži negaidīta un tomēr tik gaidīta. Biju aizgājusi pie Veltas, sākam runāties. Pastāstīju, ka uz ielas šodien satiku Arvi. Man likās viņš uzkrītoši laipns. Runājam par Rūdi. Nākot mājās redzu vēstuļnieku ar pilnu somu vēstuļu. "Kaut arī man viņš būtu atnesis vēstuli no Dukša!" nodomāju. Un te, kas tas! Patiešām vēstuļu kastītē vēstule. Mīļa, mīļa... Cik tuva liekas uzruna: Labdien, draudziņ! Tā tad Duksis ir Lepeļā. Kur tā ir? Kas tā ir? Nezinu! Ak, Tu palaidni! Viņam koka tupelītes esot tik siltas, siltas... Visapkārt šausmīga nabadzība! Istabās galdelis, ķeblis un pussalauzta gulta. Uz krāsns lupatas un no tām lejā raugoties izbrīnējušās bērnu acis un zem tās omulīgi urkšķot sivēns. Jā, Dukšel, daudz ko Tu redzi! Protams, Duksi, to Tavu atsūtīto buču pieņemu. Ko citu man darīt? Paldies, par šo vēstuli.
16. janv.
Ak, kas par garu vēstuli! Un tur klāt vēl sīva! Duksis, man šķiet, priecāsies! Maz prieka viņam ir tajos sniega klajumos. Duksi, vai Tu priecāsies? Ko? Par manu sūtīto buču arī?
Aizgāju vakarā pie Rūda māsas. Liekas, ka arī tā ir samierinājusies ar savu vientulību. Dzīvoklis man liekās tik tukšs, varbūt tāpēc, ka Dukša nav. Bija nepārvarama vēlēšanās atvērt Dukša istabas durvis, bet mana labā kautrība arī šoreiz bija stiprāka. Bija kauns no Almas un Veltas. Bija tik savādi, gandrīz neticami, ka Duksis ir tik tālu prom. Likās, ka atvēršu durvis un tur man pretīm, kā vienmēr, nāks Duksis. Satvers manu roku un mīļi to noglāstīs. Bet... Istaba droši vien ir auksta un tumša... Ja arī atvērtu, mani neviens negaidītu un neteiktu: "Kā es priecājos, ka Tu esi šeit"...
Nē! Nē! Tur nav neviena. Mājās ejot klusēju. Velta šo to runā. Pie debesīm mirdz zvaigznes. Spožas, spožas... Tur esi tu Orion! Tas ir labi! Sveiks! Sveicini Duksi!
18. janv.
Svētdiena... Sanāksme pie Viktora. Aizeju nedaudz minūtes ātrāk. Tur priekšā 2 nepazīstami puiši. Tas viens nekas... Viktors ir pikts. Abas ar Rutu dabūnam drāzienu, nezinu kāpēc tas mani uzjautrina. Vēlāk eju klaiņot. Ir labi vienai tā iet un prātot. Prātot par daudzām kādreiz aizkustinātām tēzēm. Domāju par lietām, uz kurām vēl neviens nav atbildi devis. Tad nejūt arī salu, jo iekšā ir tik silti. Zem kājām žēli vaid sniegs, bet man nav ne mazākā līdzjūtības, nē, nē!
19. janv.
Nezinu kāpēc, bet šodien gaidīju "brāli Teodoru". Neatnāca. Visu dienu lasīju, arī visu vakaru. Acis bija savādi nogurušas, bet tas nekas! Tomēr sirdī tādas savādas izjūtas. Vai arī es justu tāpat kā Inguna?
20. janv.
Kas par varenu staigāšanu! Jutos pilnīgi kā ārsta asistents tajās mājas vizītēs! Voilā! Nē, ārsts gan es savā mūžā nebūšu! Ejot pa pilsētu tie šamaņi mani uztrauc. Katrā es saskatu kādu līdzību Rūdim. Es sāku baidīties par savu redzi. Nav labi! Arī plaušās labā pusē nejauki durās! Cik tas ir nejauki! Pat gaisu ieelpot nevar, cik grib! Tad mani vienmēr nomāc tādas savādas domas! Ilgas pēc kaut kā nesasniegta... Es īsti nezinu kas! Rodas visādi jautājumi, bieži pat nepamatoti, muļķīgi, bet gribas tomēr uz tiem atbildēt. Arī šausmīgas dusmas uz augstskolas vadību. Ak, kaut jel viņi sāktu ko darīt! Tā pilnīgi cilvēks var nonīkt! Sarūsēt! Velta arī sāk iet vingrošanas kursos. Skaidrs, ka es tur esmu nederīga... Kam vispār es deru? Šausmīgi sauss grāmatu tārps! Ko man darīt? Ko? Iestāties kādos muļķīgos kursos? Nē! Nē!
23. janv.
Esmu slima. Droši vien saaukstējusies. Bet kāpēc krūtīs tik nejauki durās? Mamma aizsūta pie ārsta. Pleirīts! Ak, šausmas! Tas nozīmē gulēt. Dienā ir tīri labi, bet vakarā... Naktī... Ak, cik nejauki! Nevaru gulēt. Jādomā par visādām muļķīgām lietām. Ak, kaut varētu aizmigt...
24. janv.
Guļu...
25. janv.
Vēl vienmēr guļu...
27. janv.
Ir labāki! Ceram, ka drīz būšu vesela. Nezinu, kas par nelaimi - kā pieceļos nejauki reibst galva. Mazasinība? Piķis viņu zin! Ir pavisam nelāgi tā dzīvot istabā, gulēt un baidīties no caurvēja. Neviens nenāk arī ciemos. Nu, kas tad zin, ka es esmu tik muļķīgi saslimusi? Bet tomēr... Sirdī tāds kā rūgtums. Dusmojos pati uz sevi. Nu, Viktors strādā, vakarā skolā... Bet... Es esmu vienkārši egoiste. Laimonis jau [atm]. Ottis. Piķis, lai rauj! Duksi, Tu taču gan būtu atnācis, vai nē? Bet kur tu tagad esi? Kāpēc neraksti? Dukšelīt...
28. janv.
Atnāca "brālis Teodors". Izrunājāmies. Kā redzu šie dūšīgi raujās. Uzaicināja arī man paciemoties. Labi! Teodora brāli vācieši nošāvuši... Cik tas ir šausmīgi. Es redzu šausmīgu naidu Teodora acīs! Runājam par Rūdi, Zani, Ritu, Līnu u.c. meitenēm, kuras nemaz nepazīstu. Norunājam vēl kādreiz tikties. Man liekas viņš tiešām prātīgs zēns. Kas viņā ir enerģijas un gribas... Kaut man būtu puse... Viņš ir savās smadzenēs pat jau konstruējis - perpetuum mobile. Ak, Dievs!
29. janv.
Ārā putina. Žēli gaudo vējš. Ir tā pavisam savādi. Liekas, ka esmu pasaulē pavisam viena. Ir tāda neizsakāma vēlēšanās rakstīti Duksim. Neesmu vēl viņa vēstuli saņēmusi, bet lai... Viņš katrā ziņā priecāsies! Man par to arī ir prieks. Uzrakstu tīri mīļu vēstuli. Duksi, vai atceries balto Biķernieku baznīcu? Atceries kā mēs tur sēdējām uz sliekšņa? Tad bija rudens. Lēni krita lapas... Bet tagad... Nemaz nezinu, kur Tu īsti esi, sēžu viena uz baltā sliekšņa. Nav spēka paciesties. Nezinu, kas kavē? Vai tas ir nogurums, vai mīļas atmiņas? To gan nerakstu, ka tur sēdēdama arī saaukstējos. Ak, šis muļķīgais pleirīts! Raksti labi drīz! Ja?
Šodien man ir īsta vēstuļu rakstīšanas diena. Māsīca Valērija Liepājā arī gaida. Jāraksta! Pati brīnos, cik spēji darbojas manas smadzenes. Okē! Rakstīšu arī Ritai. Ir drusku savādi... Kā nekā... Ka neizceļas kāds pārpratums, ka Rita nekļūst uz mani greizsirdīga. Ak,kaut viņa saprastu pareizi manu vēstuli. Man liekas, viņai Rūdis patīk. Bet mēs ar Rūdi esam draugi, un tur ir starpība. Vai Rūdim Rita patīk? Daudz viņš ir par Ritu stāstījis, bet gan kā par meiteni, kas spētu būt derīga latviešu tautai. Lai arī kā gribu kļūt laba pret Ritu, lai jel izzustu visas aizdomas. Es valdīšu par sevi, es būšu tikai draudzene Rūdim! Bet vai es neesmu jau kaut kas vairāk? Rūdis, varbūt, man nē, bet es Rūdim? Man liekas, ka Rita Rūdim jau sen vairs nav rakstījusi, un Rūdis Ritai arī nē! Vai es būtu vainīga? Nē, to es negribu, bet arī zinu, ka Rūdis mani mīl, tur par kaut ko nesasniedzamu, cēlu, līdzīgu skaistai dzejai kā viņš pats saka. Ai, Rūdi, tā nemaz nav! Esmu tāds pats vienkāršs cilvēciņš, kā citi. Ideālists bez reālista nevar dzīvot. To taču zini. Neesmu arī tīri garīgi bagātība, kā Tev liekas. Duksi, padomā! Vai Rita rakstīs? Vai nejutīsies aizvainota, ka caur mani dabū Rūda adresi? Rita, tā nebūs, vai nē?
Vakarā.
Mēģināju strādāt. Neiet! Nevaru sēdēt saliektu muguru. Gribēju sākt atkal rakstīt savu Loengrīnu. Šis darbs man ļoti patīk, lai gan prasa briesmīgu uzmanību, Līdzīgs mūka darbam, starpība tā, ka mūki pārrakstīja bībeli, bet es - operas tekstu.
Kopā ar veltu un Rutu aizbraucam uz pilsētu kaut ko nopirkt Mizonim. Tā lieta nav tik vienkārša! Veikali galīgi tukši! Bet ilgas staigāšanas dabūju vienu grāmatu "Karaļi trimdā". Neesmu lasījusi. Gandrīz kauns nest!
1. febr.
Pēc diezgan ilga laika biju atkal Brāļu kapos. Kluss... Balta sega pārklāta par kapu rindām. Miers. Skaists miers. Savādi kļūst uzlūkojot tukšās vietas... Vai kādreiz tajās atkal neguldīs Latvijas dēlus? Dēlus, kas izpirks brīvību... Pēc gadiem atkal baltā sniega seja klās kapu kopiņas un vai starp šīm kapu kopiņām man nebūs jāmeklē mīļi cilvēki? Duksis jau tagad ir karā... Vai tas pienāks? Citi vēl ir tur! Arī par Alfrēdu nav nekādas ziņas! Saša! Neviens neko nezin! Vai būsim kādreiz visi atkal kopā? Jautrā, palaidnīgā, mīļā kompānija! Gaužām man ir palikuši pāri. Kas būs pēc vairākiem gadiem? Kas to zin?
Vakarā.
Čalas, sarunas un mūzika piepilda Janča istabu. Ierodamies ar Veltu vēlāk. Nav īsti jautri. Arī man ir jābūt jautrai! Tas nav tik viegli. Sarunājamies ar Viju. Atnāk Viktors. Labi! Sākam runāt, tā arī paiet viss vakars. Abi ātrāk aizejam. Mums ir daudz ko runāt! Debesis zvaigžņu piebārstītas. Orions! Zini, Duksi, es atgriežos no balles! No balles, kurā izdejoju vienu deju. Vai nav jocīgi! Ballē aiziet un prātīgi runāt.
2. febr.
No paša rīta aizeju uz augstskolu. Vēl nav nekā noteikta. Ak, cik tas ir šausmīgi! Tā un tā nu beigās, kā īsti? Aizeju pie Viktora. Laimonis zobo Viku - viņš esot šorīt slaucījis putekļus, mani gaidīdams. Parādu Laimonim mēli un tas aiziet uz skolu. Viktors ir pret mani ļoti mīļš. Kopējais darbs un intereses mūs ir ļoti tuvinājušas. Nav nekādas liekas kautrības. Tā ir arī labi. Varbūt, Vika, Tu esi pārāk mīļš, bet tādi jau jūs bijāt arī ar Duksi. Skumji kļūst iedomājoties tos trīs draugus - vienu meiteni un divus zēnus, kas vienmēr kala jaunus ideālus, viens otru atbalstīdami.
3. febr.
"Okē, Otti, iešu ar!" atbildu, kad Ottis mani aicina uz kīno. Aizejam arī pie Rutas. Ejam visi trīs. Beidzot ar Rutu panākam to, ka noguldam Otti uz ielas visā garumā. Ir gan viņš savāds puika! Aizejam par vēlu. Nu, gaidīt jau arī neiesim! Ottis aicina līdz pie Zommera kdzes, lai nodotu aizsūtīšanai Alfrēdam pīpi. Neejam. Abas ar Rutu dodamies pie Rūda māsas. Vienmēr mani pārņem tāda savāda sajūta ieejot šinī dzīvoklī... Te kādreiz abi ar Rūdi daudz ko esam pārsprieduši. Nāk atmiņā vēlais rudens vakars. Miglains... Es biju dienā daudz raudājusi. Ārsts man pateica, ka ar manām plaušām ir ļaunāki. Nebija nekur miera un es aizbraucu pie Dukša. Neko neteicu, gribēju būt jautra, bet man neizdevās. Likās, ka Duksis kaut ko jūt. Atceros, ka sēdēju uz dīvāna galvu nokārusi. Duksis no sākuma mani novēroja, tad maigi, tikko pieskārdamies, aplika man rokas ap pleciem. Bija tik labi pie šī stiprā pleca. Ārā aiz loga smaidīja apmācies mēness-sirpis. Negribējās ne par ko domāt. Savāds nogurums. Likās, ka esmu citā pasaulē, pasaulē, kurā nav sāpju un... Uz vaiga jutu savādi maigus un miglus glāstus. Duksis! Kā zēns vispār var tik maigi glāstīt. Krēsla jau bija mūs cieši ietinusi savā seģenē. Mīksti mati skāra manu vaigu... Un tad... Manas lūpas aizvēra skūpsts. Maigs, kautrs un draudzīgs. Zuda laiks, zuda priekšmetu kontūras. Zuda viss... Dzēru kā no kristāla biķera... Man liekas, ka šie skūpsti gribēja sevī ieskaut visas mans skumjas, bēdas un asaras. Visu, visu...
Tagad tas liekas tik tāls... Dukša istaba tumša un tukša... Nav! Arī Rūda māsai nav nekādu ziņu. Sirds ir nemierīga, bet gaida, kaut ko mīļu tālu, Duksi... Nākot mājās runājam ar Rutu par Dukša dzimšanas dienu. Kā sagādāt viņam kādu pārsteigumu? Nosūtīt, skaistu apsveikumu? Nē! Tomēr nē! Grāmatu? Gandrīz... Varbūt garu, garu vēstuli, vēstuli no dzimtenes, no latviešu meitenēm? Jā!
Vēlāk.
Savādi gan būs, ka kādam mazam palaidnim mācīšu latviešu val., matemātiku un vācu val. Bet tomēr tā būs! Centīšos būt laba skolotāja.Un griba jau man ir! O, jā!
6. febr.
Biju uz "Minhauzena precībām". Nekas! Bada laikā jau velns mušas arī ēd!
7. febr.
Tā! Esmu paaugstināta! Negribas īsti ticēt! Ar ko gan būtu to izpelnījusies? Nezinu! Esmu patīkami pārsteigta! Jā, un vēl! Vēstule no Ritas! Tik negaidīta un priecīgi pārsteidzoša! Paldies, Rita! Katrā ziņā Jums rakstīšu. Tas bija kā sveiciens no pagājušās skaistās vasaras... Nezinu, kas man velk pie šīs meitenes. Man viņa patīk, lai gan esmu to tikai vienreiz redzējusi. Vai kļūsim draudzenes? Daudzas lietas dzīvē ir stipri savādas. Kāpēc tās ir tādas? Vai tām tādām jābūt? Varbūt... Bet kas vispār ir savāds? Vai arī tas, ka šorīt atnāca Arvis? Taču nē! Bet varbūt tomēr...
Vakarā.
Biju pie Veltas uz dzimšanas dienu. Ir patīkami sastapt atkal bijušās klases biedrenes un pārrunāt kādreiz bijušos kopīgos priekus un bēdas... Nezinu kāpēc, bet man liekas, es neiederos šajā sabiedrībā. Man smiekli sagādā sāpes. Es vispār sevi vairs nepazīstu. Man liekas, ka es smejos tikai tamdēļ, lai nebūtu jāraud! Un tas ir tik grūti... Nejūtos labi! Varbūt tas tamdēļ... Vienmēr ir jādomā par Duksi! Kāpēc viņš neraksta? Ai, Dukšelīt, Tev taču nav noticis nekas ļauns? Nē! Nē!
8. febr.
Svētdiena... Putina... Ko Tu, Duksi, tagad dari? Kur Tu esi? Vēl vienmēr Lepelā? Dukšelīt... Cik ļoti vēlētos šodien aiziet pie Tevis ciemos, pieglaust vaigu pie Tava pleca un nedomāt ne par ko! Duksi... Jā, šodien man ir jāiet uz sanāksmi. Agrāk arī Tu nāci! Viktors... Kas ar viņu ir noticis? Viņš ir tik neparasti uzmanīgs, laipns un pakalpīgs un mīļš... Man ir grūti, redzot viņu tādu. Kur slēpjās iemesls? Ko viņš manī ir atradis? Nejūtu neko citu kā tikai draudzību. Tas ir arī labākais! Kāpēc viņi ir sastrīdējušies ar Rūdi? Vai iemesls neesmu es? Ak, kaut tā nebūtu! Bet vai nav? Pēcpusdienā aizgāju pie sava brālēna. Neatceros, kad pēdējo reizi tur biju. Visi pret mani ir sevišķi laipni, bet kāpēc es jūtos kā svešiniece viņu vidū? Jā, mazais Zigis man patīk! Vismaz viens!
9. febr.
Jauka ziemas diena. Sniegs zaigo! Naktī ir snidzis. Saule... Atkal pēc tik daudz dienām tā smaida man sejā. Abi ar Viktoru izejam pastaigāties. Ejam uz kapiem. Celiņi netīrīti. Brienam pa mīksto sniegu, atstādami tajā pēdas. Viss klusu... Tikai vējš nopūš no piesnigušiem kokiem brīnišķas sniega pārslas. Negribas nemaz runāt. Vai arī cilvēki dzīvē neatstāj atmiņas kā mēs pēdas sniegā? Atmiņas... Kas sasilda mūsu dvēseles vētrainās nestundās. Atmiņas... Acu priekšā uzaust citas smiekliem piebārstītas ziemas. Tālā bērnības zeme...
- Par ko Tu ,mazā, domā?- līdzās atskan Viktora balss.
- Par ziemu... - atbildu.
Brāļu kapos dziļš miers... Kāpēc mani vienmēr moca tāds trauksmains nemiers? Kāpēc? Kad būs miers? Bet uz to jau nav jāatbild... Kādreiz mums līdzi nāca arī Saša... Tagad? Jā, daudz dzīve prasa un ņem. Saša... Tur augšā, kur tagad ir milzīgas kupenas, uz sola sēdējām mēs ar Duksi. Skudras steidzīgi gāja pa sūnaino akmeni. Vējš atpūta vēstošu rožu smaržu... Šalca ozoli svētbirzē... Duksi, vai atceries reibinošu siena smaržu? Vai atceries meiteni, kas sēdēja Tev līdzās? Man liekas, ka mūsu dvēseles bija pacēlušās augstu, augstu tālā bezgalībā. Un mēs... Mēs raudzījāmies tām pakaļ... Vai arī Tev, Duksi, neliekas, ka tā bija viena no skaistākām dienām pagājušā vasarā?
- Nu gan, mazām Tu esi aizsapņojusies! -
Ak! Piedod, Vika!
Viktors ir bezgala uzmanīgs un rūpīgs! Aizbraucam uz Mežaparku. Ir jauki klīst pa baltām takām...
- Kad Tevi redzēšu, mazā?-
- Nezinu!-
- Atnāc vakarā! Lūdz, lūdzu...-
- Nē! - noteikti atbildu.
- Kāpēc tā! -
- Vika, tāpēc, ka negribu tik ļoti pie Tevis pierast! Esmu jau tā... nenobeidzu.
- Tu saki pieradusi? -
- Jā! Tā ir! Vai arī Tev tā neliekas?
- Un vai tur kas ļauns? - mani paņemdamas aiz rokas, jautā Viktors.
- Nav! Bet tā... -
- Tu domā būs grūti atrast? Bet ja nu tas nemaz nebūs jādara? Sev pievilkdams klāt, smaida Viktors.
- Neaušojies! Vika, būs labāki, ja šovakar neiešu!-
Beigās man jāapsola rītvakar iet uz kīno. Nu, labi!
10. febr.
Kaut varētu savam privātskolniekam kaut kā palīdzēt. Viņš ir tīri lāga puika, bet... Uzrakstīju vēstuli Ritai. Mīļu, draudzīgu vēstuli. Man šķiet, Rita priecāsies! Rakstīju par sevi, par darbu, par ziemu, par visu... Rakstīju cik ļoti gribētu aiziet tālu kaut kur piesnigušā mežā, meklēt zaķu pēdiņas un klausīties skaisto ziemas simfoniju... Bet...
11. febr.
Pirmā privātstunda pie Veltas brāļa Oļģerta. Nekas! Varbūt, tiksim uz priekšu. Mājās braucot iegriezos pie Viktora. Runājam par Kaiju, Viņa ir diezgan neapskaužamā stāvoklī. Šodien ļoti gaidīju vēstuli no Dukša, bet nekā. Ak, kamdēļ viņš neraksta? Aizgāju pie Ritas. Izrunājām, kas runājams un tad... Jā, runājam par Rūdi. Mājās nākot visu laiku skatījos Orionā. Orion, sveicini Duksi! Ak, mans bruņiniek, izpildi manu lūgumu. Ā, tur krīt zvaigzne! Ak, kaut Duksis pārnāktu! Kaut pārnāktu... Dukšelīt...
12. febr.
Gaidu vēstuli...
13. febr.
Stāstīju Oļģertam par Blaumaņa Indrāniem. Nejūtos nemaz kā skolotāja, bet gan... Skolniece... Šīs stundas mani aizved gaišā ēkā ar baltām logu rindām... Tur klase... Un kas tur! Tur Ligita, Inga, Velta, Mirdza... es... Ir savādi tagad justies kā autoritātei! Pavisam savādi! Braucot mājās, iegāju pie Vika. Runājam... Vēl vienmēr nesaprotu, kur slēpjas iemesls! Ko nozīmē Vika izturēšanās? Agrāk tas bija citādi... Ilgojos pēc mājām... Varbūt... Bet vēstuļu kastīte tukša...
14. febr.
Jā, atkal večera! Šoreiz Laimonis svin savu dzimšanas dienu. Ir parastā sabiedrība, arī dažas jaunas sejas. Ak, sīkums! Jā, arī Arvis ir! Savā ziņā es par to priecājos. Viens no trim draugiem. Saša... Vai viņš vēl dzīvs? Duksis... Jā, kas zin, ko tagad viņš dara. Kā uzminējis par ko es domāju, Arvis jautā:
- Irma, kā jūs domājiet, ko tagad dara Rūdis? -
- Ak, Arvi, es tiešām nezinu! Stāv sardzē...un redz... - apklustu.
- Nu ko? - maigā balsī, redzēdams, ka man ir skumji par to runāt, jautā Arvis.
- Orionu! - ātri pametu skatu uz Arvi, tad noduru galvu.
- Orionu? Kāpēc tieši Orionu? -
- Tāpēc, ka es to mīlu! - klusu nosaku un pasmaidu. Jūtu, ka acis kļūst valgas. Vai arī Arvis to mana? Draudzīgi viņš paspiež manu roku. Paldies, Arvi! Man patīk Arva savādais smaids. Tas ir tik īpatns, bet tomēr arī tik pazīstams... Cik divi draugi spēj līdzīgi smaidīt. Man ir labi Arva tuvumā, bet arī drusku skumji. Neviens man tā neatgādina Rūdi kā Arvis. Un tā tam arī ir jābūt! Ir labi parunāt ar šo zēnu. Arī dejot... Vai arī manī kaut kas Arvim neatgādina Rūdi? Ir tā drusku aizdomas! Vai arī šis zēns sāk domāt par mani? Un atklāti runājot, tas nebūt nav nepatīkami! Kāpēc tas tā? Šīs drošās, stiprās rokas! Dejojot jūtu ķermeņa vingrumu, katru kustību, katru muskuli... Viņa elpa glāsta manu vaigu... Kad drusku pagriežu galvu mūsu mati saskaras, es steidzīgi atraujos sānis, bet Arvis vēl ciešāki mani pievelk sev klāt. Tomēr visa nakts ir par nogurdinošu tādās večerās. Bet ko darīt? Viens otrs snauž. Nejūtu, ka man māktos virsū miegs, bet ir tā kā drusku nogurums. Daudz dejojam. Un tad vēl tie šausmīgie pastnieki! Pilnīgi nevaru izturēt! Labi, ka nav jāizcīna parasti enerģiskās cīņas! Ar Laimoni jau ātri tikt galā! Ar Otti arī! Ar Viktoru? Nu arī! Bet Arvi? Nevarētu teikt, ka būtu jāved asiņaina cīna, bet... Viņam ir sava taktika. Maigi viņš glāsta rokas, mīļi uzsmaida un tad ar pēkšņu kustību apskauj tevi. Nu tad ir jāpacīnās... Atkal drusku parunājam. Neapzinīgi un nepārtraukti čivinu... Te pēkšņi manas lūpas aizver Arva skūpsts. Jūtu, ka pukst Arva sirds, bet varbūt tā ir manējā. Esmu pārsteigta. Ak, šis skūpsts! Arī Rūdis tāpat mani skūpstīja. Ak! Es nevaru... Asaras saskrien acīs.
- Bet, meitenīt! Vai es jūs aizvainoju? Lūdzu, lūdzu piedodiet! Savās saņemdams manu roku, vaicā Arvis.
- Ak, nē! Nē! - nespēju valdīt par sevi.Jūtu, ka Arvis mani pievelk sev klāt cieši, cieši... Es atļauju... Kāpēc? Nezinu!
- Ak, es saprotu, Irma! Saprotu! - noskūpstīdams manu auss galiņu, čukst Arvis. Vienu mirkli redzu viņa maigo draudzīgo smaidu un tad viss pazūd ap mums. Atmostos kā no sapņa. Arvis, smaidīdams, mani sapurina.
- Tā šo asariņu, un to, un to... čukst Arvis, skūpstīdams manas acis. Sāku smaidīt, asaras slaucīdama.
- Nu, tā! Galvu augšā, Irma! Gan būs labi! - draudzīgi saspiezdams manu roku, saka Arvis. Piekrītoši pamāju ar galvu. Nākošā reizē sastopoties koridorā, Arvis vaicā vai uzsākšot es cīņu. Piekrītoši pamāju ar galvu.
- Jā, sen jau zinu, ka Jūs esiet drosmīga meitene! Ai, tādas man patīk! Visu pārvarēt ar smaidu uz lūpām, uz šīm pašām, skaistām, maigām lūpiņām, kuras es tūlīt skūpstīšu. Un liekas es attopos, Arvis jau cieši tur mani savās rokās. Solu pērienu un ko vēl nē! Arvis par to priecājas. Arvi, Arvi, nebūs labi! Silts, miglains rīts klājas pār pilsētu, kad dodamies uz māju. Eju ar Arvi. Meklējam pie debesīm greizos ratus un Orionu, kas jau tikko vairs ir saskatāms. Nepārtraukti Arvis runā. Priecājas par manu aso gribu un dievišķo sievišķību. Mani viņš uzstāda par paraugu. Ak, Arvi, es nebūt tāda neesmu! Nē! Nē! Arvis atbild, ka viņš neesot vienīgais, kas tā domā. Vai tā ir? Draudzīgs rokas spiediens un mēs šķiramies. Atļauju paturēt savu roku viņam ilgāk, kā parasti.
15. febr.
Brīnišķīgs rīts! Izeju pastaigāties. Istabā jūtos nogurusi un miegaina. Neesmu arī daudz gulējusi. Dažas stundas... Esmu vēl vakardienas iespaidā. Paslīd garām Laimonis, Vika un Arvis. Domas apstājas pie Arva. Kāpēc tas tā? Salīdzinu šos trīs draugus - Rūdi, Arvi un Sašu. Sevī apņemos, līdzīgi Remarkam, kaut ko rakstīt par draudzību, kur kādā personā arī es varētu runāt par sevi. Vēl ir jāpagaida! Rūdi pazīstu, pēc manām domām, diezgan labi, Sašu - arī! Vēl jāiepazīstas tuvāk ar Arvi. Kā to izdarīt? Bet gan jau izdomāšu! Vakarā aizeju pie Veltas. Runājam par vakardienu, dalāmies iespaidiem un pārdzīvojumiem. Protams, kā vienmēr, stāstu tikai šo to, kas man tuvs un mīļš, to noklusēju...
16. febr.
Jā, šī diena ir citāda kā pārejās! Daudz, daudz! Ak, vai es esmu rīkojusies pareizi? - Nezinu, kāpēc pieņēmu Vika priekšlikumu un noslēdzu šo slepeno... Ak, es nespēju to izrunāt! Bet kamdēļ gan nē? Es zinu, ka esmu pārgalvīga, bet kas par to? Nekas! Nekas nav iegūts un nekas arī zaudēts! Varbūt iegūts gan... Ak, labāk par to nedomāšu! Nē! Nē! Vai es priecājos? Nezinu... Nē, nedomāšu!
Oho! Tomēr cilvēks veido apstākļus! Mans uzdevums - piesaistīt Arvi mūsu grupai! O, Vika, Tu pats man nolīdzini ceļu! Voilā! Es nebūtu es, ja es to nepanākšu! Man jādabū Arvis mūsu grupā! Vai ir vērts šaubīties? O, nē! Bet varbūt tomēr? Nu, to redzēs! Arvi piesargies! Tev būs darīšana ar tādu meitēnu kā mani! Vai saprati? Man tikai Tevi jādabū rokā! Kā to izdarīt? Tas, katrā ziņā, jādara neuzkrītoši. Kaut kas būs jāizdomā! Vienmēr un visur mērķis jāstāda augstāk par visu citu. Un vēl šinī gadījumā. To es varu darīt ar tīrāko sirdsapziņu!
17. febr.
Ak, jaukā diena! Kā pašu labo gan sūtīts jau no paša rīta ierodas Arvis. Ak, kas par labām ziņām! Vēstule no Dukša! Sveicieni un... Ak, cik labi! Sirds dauzās priekā kā neprātīga. Ai, labi rakstīšu garu, garu vēstuli! Runājam labu laiku ar Arvi. Jūtu, ka sarunas rit brīvi un nepiespiesti. Arvi, mēs vēl beigās kļūsim kaut kas vairāk kā tikai paziņas! Vai man tas būtu nepatīkami? O, nē! Arī tagad jau es skaitu viņu par kaut ko vairāk kā tikai paziņas. Man liekas, ka Arvis dara tāpat.
Vakarā norunājam kopīgi iet pie Rūda māsas, lai aiznestu vēstules. Ejam kopīgi. Diezgan vēss. Šaura mēness maliņa spīd pie debess.
- Vai tas neizskatās kā bildes! - rādu mēnesi.
- O, jā! Zinu, man viņš atgādina krodzinieku, kas slēpjas aiz letes! - saka Arvis.
- Varbūt... -
Klusējam labu laiku.
- Irma, Tev nesalst? - mani zem rokas saņemdams, jautā Arvis. Izbrīnījusies uz viņu paskatos. Esmu pārsteigta par tādu Arva rūpību.
- Nē, Arvi! -
- Pastāsti, lūdzu, kaut ko! - saspiezdams manu roku, lūdz Arvis.
- Ko lai Tev, Arvi, pastāstu? -
- Ak, vienalga ko! Man tik ļoti patīk klausīties Tavā balsī! Tu proti brīnišķīgi stāstīt! Lūdzu, lūdzu... -
Sākam runāt par šo to. Beidzot sāku stāstīt Arvim par savu brālēna dēlu Zigi. Sarunas rit gludi. Redzu, ka ar Arvi var runāt par visu. Un tas ir labi. No bērnu audzināšanas pārejam uz teātri un operu. Nemanot piet ceļš. Ir savādi kopā ar Arvi iet pie Rūda. Bet patiesībā jau mēs ejam pie Almas. Rūda svainis stāsta par dzīvi Krievijā. Tā man izklausās neticama. Jā, Rūdis saņems daudz vēstuļu. Tas mani iepriecina!
Ir jau stipri satumsis, kad ejam mājās. Kā mazi spoži punktiņi pie debesīm mirdz svaigznes. Ceļš gluži slidens. Arvis vienmēr mani īstā brīdī saķer. Ejam čalodami. Stāstu Arvim, cik jauki svētdienas rītos ir aiziet uz Brāļu kapiem, smelt tur spēkus un atgūt dvēselē maiņu. Arvis domīgi klusē. Ciešāk pievilkdams mani klāt, Arvis saka:
- Irma, Tu esi pavisam citāda kā pārējās meitenes! -
- Arvi, nē tā nav! -
- Es zinu, ka tā ir! To es zināju jau agrāk, kad Tevi pazinu tikai, pēc nostāstiem! Tā tas tiešām ir! -
- Es zinu, Arvi, vai Tu nemaldies! -
- Nē, noteikti nē! Bet saki, kad Tevi atkal redzēšu? –
Protams, atbildu, ka nezinu! Beigās norunājam vienu vakaru iet uz teātri. Pie mājas draudzīgi šķiramies. Draudzīgi noskan mans – česentrī!
21. febr.
Jā, es apbrīnoju pati sevi! Gluži mierīgi, bez kādas liekas kautrības es aizeju pie Arva! Arī viņš to uzskata tīri dabīgi. Es nezinu, vai es esmu tā pati meitene... Runājam par visu. Arvis stāsta par Rūdi un Sašu, par kopīgām ekskursijām, par atmiņām no Mālpils. Ir patīkami tā kavēties pie tā, kas sen aizgājis un pagājis un kā vairs nav, un kas zin, vai arī kādreiz būs... Rūdis... Saša... No tiem palicis pāri Arvis! Jā, un es! Ak, kaut es spētu piesaistīt Arvi mūsu grupai! Es darīšu visu! Jā... Arvis mani pavada. Kādu laiciņu pastaigājāmies. Ir tik labi pie tādas drošas rokas. Arvis pa retam saspiež manu roku un pievelk mani ciešāki klāt. Arvis, kā vienmēr, lūdz, lai kaut ko pastāstu. Stāstu par dažām ekskursijām, sajūtām un pārdzīvojumiem. Beidzot saku:
- Arvi, vai Tev nav galīgi apnikusi mana pļāpāšana? -
- Ai, nē! Nē, Irma! Man tik ļoti patīk klausīties, ka Tu stāstī! -
- Ej, nu ej! -
- Tā ir Irma! Kā jau Tu pati zini, es arī runāju diezgan daudz, protams, ar cilvēkiem, ar kuriem ir vērts runāt! Bet, Irma, kad Tu runā un es eju klausīdams Tev blakus, man ir viena vienīga vēlēšanās, kaut Tu runātu un runātu...! -
- Un nekas nebeigtu, ko! - smejos.
- Nē, nesmejies! Tā ir. Tevī ir kaut kas tāds, ko nevar nosaukt vārdā! Tādas meitenes otras vairs nav! -
- Arvi, tā nerunā! - saku.
- Jā, bet tomēr tā tas ir! - šķiroties, Arvis saka.
Nevaru saprast, kas ir tas, kas man pie šī zēna velk. Viņa klātbūtnē es jūtos pavisam labi. Vai tā nebija arī ar Duksi? Jā tomēr... Un viņi ir draugi! Un es? Jā, arī es!
Nezinu, kur slēpjas iemesls... Kāpēc viņi ir tik uzmanīgi! Tāds vienmēr bija Rūdis ar Sanu. Tāds ir Arvis, jā, Viktors un Laimonis. Īsti latviešu zēni - sirsnīgi, mīļi, laipni, drusku iedomīgi un pārdroši. Bet vai arī es neesmu tāda pati? Un tomēr...
22. febr.
Pārnācu no vienas večeras! Šoreiz bija pie Rutas. Tā jau nekas... Bet kāpēc es nejutos labi šajā sabiedrībā? Vienīgais tuvais cilvēks bija Vika. Jā, arī Laimonis un Velts. Bet... Jā, arī šoreiz man neizdevās sastapt starp cilvēkiem cilvēkus. Vai kādreiz tos atradīšu? Daudz dejoju, bet parastu no manis sagaida zobgalības, smiekli un asprātības, bet tas man likās tik nejēdzīgi, ka kāda pilnā nozīmē, neatvēru muti. Ak, kā tas ir apnicis tēlot šo mūžīgi jautro un smejošu. Ak, ja kāds redzētu, kas tādos brīžos notiek manā dvēselē, tas pārbītos. Bet es protu pār sevi valdīt! Jā, es to gribu!
23. febr.
Voilā! Atnāca Arvis! Biju tīri mājas kārtībā izmetusies rīta tupelēs un ap pleciem apņēmusi rīta kleitu. Drusku sarku par šādu tualeti. Ak, bet Arvis teica, ka viņam tā es vēl labāki patīkot. Jūtos Arva klātbūtnē pavisam ērti; pļāpāju, čaloju, bet daudz šinīs čalās ir arī nopietnības. Nezinu, kāpēc tas tā, jo parasti mēdzu tikai čivināt. Arvis stāstija par pagājušo vasaru Cēsīs. Viņš esot staigājis pastalās un salāpītās biksēs. Ak, kā es smietos, jo Arvis vienmēr mīl staigāt šlipsē. Smejamies abi. Es savukārt pastāstu par vienu otru jocīgu lauku atgadījumu. O, mēs jau esam labi paziņas! Man jāiet pie Rutas. Ejam visi.
- Bet, Irma, kur Tev vēl tik brūnas rokas? - izbrīnījies iesaucas Arvis, redzēdams mani blūzē ar īsām piedurknēm.
- Vai zini, Arvi, Tu, laikam, neesi brūnas rokas nemaz redzējis! - saku un lielīgi savelku roku muskuļus. Arvim acis iemirdzas. Jā, šis zēns mīl sportu un stingrus muskuļus, mīl drosmīgas meitenes!
24. febr.
Nepatīkama saruna ar Viku! Bet es jūtu, ka es, kā jau lielāko tiesu, būšu uzvarētāja. O, arī meitenes var uzvarēt, Vika! Jā, jā!
25. febr.
Lūdzamā diena. Bet es nemaz nejūtu, ka ir svētdiena. Man ir jāiet uz stundu pie Oļģerta. Pienākums augstāks par visu! Tomēr drusku pukojos... Jā, bet vai tas nav atbildīgs un svarīgs pienākums mācīt jaunatni un ne tikai mācīt, bet arī audzināt! Audzināt un ieaudzināt tajā, Tēvzemes mīlestību... Kvēlu, kvēlu! Vai es to spēšu? Ak, kaut es to spētu! Es to gribu un arī varu! Jā! Mājinieki ir neapmierināti, ka es pat svētdienās neliekos mierā. Mamma neļaušot man pilnīgi pa velti ziedot savus spēkus! Kas tā darot? Vienas stundas vietā nosēžot trīs? Un par to feniņiem! Smiekls! Es tikai drusku pasmaidu! Lai jau izdarās! Es taču zinu, ko es daru! Es esmu jauna un ...
Vakarā eju ar Arvi uz teātri "Gatavības apliecība". Tas liek atcerēties manu pēdējo dienu skolā. Ak, cik kļūst skumji!
- Irma, kāpēc Tu nerunā? Vai kaut kas nav kā vajaga? - norūpējies jautā Arvis. - Ak, nē, Arvi! Tikai ir tā drusku savādi, redzot visu to uz skatuves, kas ir tik dziļi pārdzīvots un izjusts. - Kas ir aizgājis un nekad vairs nenāks. Tās bija skaistas dienas...
- Irma, Tev ir jānāk vēl skaistākām dienām! - saka Arvis, saņemdams manu roku.
Mēģinu to atvilkt atpakaļ. Arvis nelaiž.
- Ak, Irma, ļauj man tikai mazu laiciņu paturēt to savā rokā! - Nezinu, kāpēc, bet atļauju. Arvis cieši saspiež. Jūtu, cik mana roka ir vēsa, salīdzinot ar Arva. Tā kļūst pamazām siltāka no Arva siltuma. Cik tā ir labi! Vai tiešām Arvis ir ar mieru atdot man savu siltumu? Duksis gribēja man atdot savas plaušas! Jā, nu kur gan ir tagad Duksis? Mājās ejot to vaicāju Arvim.
- Jā, mēs esam šeit, bet Rūdis... domīgi nosaka Arvis, aizstādamies priekšā vējam. Paldies, Arvi! Ak, kamdēļ mani visi tā lutina? Es taču neesmu nemaz tik laba! Nē, nē! Ai, Arvi, es nemaz neesmu to pelnījusi, ka Tu tik labi par mani domā! Jā, Duksis darīja tāpat! Ak, kāpēc es saku "darīja". Es zinu, ka viņš to dara arī tagad. Draugi... Jā, līdzīgi Remarka draugiem. Bet te situācija ir savādāka. Kādas būs beigas? Kā mēs nobeigsim šo... Jā, šo... Bet ko īsti? Ak, labāk par to nedomāt! Tas tā kā tā neatkarāsies no mums!
27. febr.
Jā, esmu uzvarētāja! Hallo, Vika! Ko Tu par to saki? Nu, protams, neko! Voilā!
28. febr.
Pieņēmu atkal vienu skolnieku! Sestā klase nav joks! Ak, bet gan jau! Kaut arī nejaukā matemātika. Es esmu es!
1. marts.
Svētdiena...Ir tik vientuļi... Varbūt skumji... Kāpēc tas tā? Nejūtos arī vesela. Plaušas čīkst. Cik maz vajaga, lai es nokārtu galvu. Es dusmojos pati uz sevi! Man ir jāsaņem sevi rokās! Jā, to es darīšu! Visi mani uzskata par drosmīgu, par tādu, kuru nebaida pats nelabais! Es gribu tāda būt!
Labi! Es iešu katru dienu uz Mežaparku pasniegt stundas! Es to varu! Es gribu! Un es to veikšu! Es nebūtu es, ja nedabūtu to puiku uz kājām!
Vakarā prātoju, kāpēc neatnāk Arvis... Vai viņš solīja? Nē! Jocīgs meitens!
5. marts.
Nespēju nemaz ticēt! Ak, vai tas ir tiesa? Duksis Rīgā! Jā, patiesi! Ļoti nemīlīga diena. Nāku no Mežaparka. Vējš sviež sniega saujas sejā. Salst... Nezinu, vai tāpēc, vai arī kāda cita nezināma iemesla dēļ gandrīz skrienu.
- Irma, Tev bija ciemiņi! - mani mājās sagaida mamma.
- Ak, lai! - esmu nosalusi un ļoti nelabā omā.
- Vai tad Tu nemaz negribi zināt kas? - mamma neatlaižas, - mini nu! -
- Kā tad lai es uzminu? Ruta...
- Nē! -
- Velta! -
- Arī nē! -
- Tad es nezinu! - novilkdama mēteli saku.
- Rūda māsa! -
- Atnesa vēstuli? - strauji apmetos apkārt. - Kur ir? -
- Vēstuli nē! - vienu mirkli mani pārņem šausmas. Vai noticis kas ļauns. Bet mamma jau turpināja.
- Rūdis arī bija! -
- Rūdis!? - šinī vārdā izskan mana izbrīna ir apslēptais prieks. Pēc dažām sekundēm jau esmu uz ielas un dodos pie Rūda brāļa. Jā, te jau viņš ir! Draudzīgs rokas spiediens, mīļš smaids... Jā, tas ir tas pats Duksis! Sveiks, Dukšelīt, atkal Rīgā. Jautāju tik daudz, ka Rūdis nemaz nespēj atbildēt. Arī Arvis jau ir atnācis. Esmu neizsakāmi priecīga Dukšelīt...
6. martā.
Šodien esmu pavisam nelaba skolotāja! Neuzmanīga un izklaidīga! Viena stunda liekas garāka par mūžību. Ak, kaut tas pulkstens kustētos ātrāki. Mani taču gaida Duksis. Pie tramvaja satieku Arvi. Tas mudina lai steidzoties. Es jau steidzos! Voilā! Vēl brīdis un mēs jau tīri ērti sēžam līdzās uz tahtas un stāstam, kas divus mēnešus viss nav noticis. Nevaru visu vēl aptvert! Duksis Rīgā! Vai tas nav sapnis? Un tomēr nē! Nē! Nav! Tā ir īstenība! Duksis! Man liekas, ka viņš ir kļuvis drusku citādāks. Jā, protams, vīrišķīgāks! Tīri mierīgi viņš runā par gūstekņu šaušanu un līdzīgām lietām. Ak, tas vairs nav mans Dukšelis! Kā vienmēr plucinu Duksi aiz ausīm un viņš ir atkal tas pats Duksis, ar mīļo smaidu... Mani pārņem šausmas, dzirdot par dzīvi Padomijā. Jā, un tur dzīvo un klīst mūsu latviešu zēni.. Ak, kaut Duksim nebūtu jābrauc atpakaļ! Taču arī te ir tik daudz ko darīt! Tik nemanot paiet stundas. Runājam un runājam.. Vai kādreiz vispār varēsim šo tematu nobeigt? Nezinu...
7. martā.
Rīt ir mana dzimšanas diena! Pašai liekas neticami, ka man jau būs 20 gadu. Cik ilgi atpakaļ, kad vēl skraidīju tepat uz pamatskolu, čaloju un čivināju. Bet vai tagad es nedaru to pašu? Un tomēr... Nu es esmu skolotāja! Arī tas ir neticami!
Šodien visi mani draugi ir pie manis! Vika, Laimonis, Jancis, Arvis, Marta, Velta... Jā, un Duksis! Vai es to varēju iedomāties?! Cik tas ir patīkami! Man liekas, ka, sevišķi zēni, mani ļoti, ļoti lutina! Viņi ir darījuši visu, lai man sagādātu kādu prieku. Un tas viņiem ir izdevies! O, jā! Paldies!
Vakars norit diezgan labi! Ir tāds labs mājīgums! Un viņi jau visi ir man tīri tuvi, tomēr...
8. martā.
Laimes vēlēji, ziedi, apsveikumi... Ar ko esmu to pelnījusi? Esmu pavisam savādi satraukta. Daudz netrūkst, lai sāktu raudāt... Paldies, paldies...
Vakarā.
Visi aizgājuši... Kluss... Vienīgi tikšķ pulkstens. Uz galda ziedi... Aizgājusi mana dzimšanas diena... Prom... Esmu 20 g. v. Otrais gadu desmits... Lielā dzīve... Straujais ritums... Kņada... Un niecīgs cilvēks... Jā, cilvēks! Vai es esmu pelnījusi, ka mani sauc par cilvēku? Man liekas, citi par to ir pārliecināti, bet es nē! Nē! Man vēl ir jāveidojas, jāveido sevi, jāstrādā un tad... Un tad... Vēl ir tālu, ļoti tālu, līdz pilnībai! Vai to sasniegšu... Nezinu! Bet centīšos. Mēģināšu to sasniegt! Man tas ir jādara! Man ausīs skan Branda vārdi:
" Tiks piedots, ja tu nespēji!,
Bet mūžam nē, ja negribēji!"
Tik daudz dažādas sajūtas valda manī, ka nevaru tās visas vārdā nosaukt! Es nepazīstu vairs nemaz sevi!
9. martā.
Biju pie Dukša. Es esmu priecīga! Duksis mani vairs neuzskata par meiteni tādā nozīmē, bet gan par draugu. Jā, tādu pat kā Arvis! Artī es tagad Duksim varu uzticēt daudz vairāk. Esmu savāda meitene, bet, lai... Es gribu būt laba draudzene!
11. martā.
Nezinu, ko lai rakstu! Esmu galīgi sašutusi! Kā nu tā var! Viktors man aizliedz runāt ar Duksi, Rutu... Ko man darīt? Ievērot personīgās intereses? Nē! tomēr lietas labā ir "jāupurē" viss!
14. marts.
Mājās īsts satraukums! Ernim šovakar pirmais koncerts! Ak, kaut izdotos labi!
Zālē diezgan savāda publika. Nomale! Ko teiks par Don-Hosē āriju? - tikko ieeju zālē, pati sev jautāju. Arī Tīra skatās bažīgi apkārt. Sirds lec vai pa muti ārā, gaidot pirmos vaidus.
Brīnišķīgi noskan solo partija no kantātes "Tēvijai". Kādas varenas augšas! Publika dauza rokas un kājas! Pasniedz ziedus! Efekts! Ernis ir ieguvis nedalītu piekrišanu. Un ko jaunam māksliniekam vairāk vajaga? Arī pārējās dziesmas skan labi! Uzelpojam! Ak, nevaru taču aizmirst nepieminētu goda mielastu! Mākslinieki un skolotāji! Arī es! Kozdama pīrāgā es uzjautrinu ar tādu domu pati sevi! Voilā!
15. martā.
Atkal svētdiena... Jā... Viktors ir pati laipnība... Vakarā atnāk Duksis ar brāli Teodoru. Lai dabūtu mani laukā, stāsta, ka rīt jābrauc atpakaļ... Tā kā negribu ticēt! Bet ko var zināt... Beidzot atklājās! Palaidņi! Nu pa, pa, gan atmaksāšu. Nosēžam vakaru pa kafejnīcām. Nu šad tad jau var atļauties. Nākot mājās, abi ar Duksi pamatīgi noveļamies un smejam. Rīt Duksis brauks uz Mālpili. Laimīgu ceļu! Sveicini Ritu! Tikai neaizmirsti! Atā! Gaidīšu...
16. III.
Nezinu kāpēc, bet Rīga liekas tā kā tukšāka. Nejūtos labi. Šausmīgi klepoju. Laikam, esmu iznākusi pārāk ātri laukā pēc kalna saules. Dienu paņem mani skolnieki.
19. III.
Esmu sajūsmā par Žvīguli! Vai kāds vēl labāki varētu nospēlēt Trīni? Un tepat rodas arī otrs jautājums - un proti - vai labāki kāds kavalieri nospēlētu kā šovakar Vika? Man šķiet, ka nē! Zini, Vika, Tu esi tīri lāga zēns!
23. III.
Vēstule no Ritas! Neraksta neko prātīgu. Vārdu sakot, čivina! Jā, Rūdis ir laikam, vēl Mālpilī! Tuvākās dienās braukšot! Bet vajadzēja jau būt Rīgā! Sirdī kaut kas sāp... Tāds kā rūgtums... Vai tiešām Tev, Duksi, ir tik grūti uzrakstīt kaut ko vairāk, kā tikai izteikt muļķīgu atvainošanos. Tikai divas rindas... Tik nevīžīgi uzrakstītas... Man liekas, ka tās pat ir oficiālas... Ak, es daudz tikai iedomājos... Bet vai tikai iedomājos?... Kaut varētu par to nedomāt!
29. III.
Pūpola svētdiena...
31. III.
Biju uz "Purvinieka meitu". Nekas! Tīri laba ludziņa! Ak, šovakar mani teātra garderobiste nosauca par kundzi. Un es, muļķa meitene, nosarku. Viktors, protams, par to uzjautrinājās! Nezin, par ko šī noturēja Viku? ...
1. aprīlis.
Atkal pirmais aprīlis... Tas atgādina skolu un visas nerātnības... Kas gan netika strādāts 1. aprīlī! Vēl pagājušā gadā... Jā, tad es biju skolniece... Tagad... Skolotāja... Jā, no ārpuses! Nē, es neesmu mainījusies! Es esmu tā pati nerātnā meitene. Es tāpat vēl smaidu... Es protu skumjas slēpt vēl labāki! O, dzīve mani jau ir mācijusi. Šī nav pirmā stunda! Es protu tēlot...Man ir drosme! Vai 27. III. nebija uzstāšanās! Skaidri pateikšu, ka esmu latviete un uz Vāciju nedomāju braukt un nebraukšu!
- Jūs brauksiet! -
- Nē! Es nebraukšu! Ja kalpošu, tad kalpošu tai zemei, kuru saucu par savu Tēvzemi! Vai nu jums ir skaidrs? -
Nav neviena, kas kārtotu šīs nepatīkamās lietas. Un vai es to nespēju, un kā vēl! Es esmu latviešu meitene, kam vēl sevi vajadzēs parādīt...
2. IV.
Zaļā Ceturtdiena... Ejam pie Dieva galda. Ir reizē svinīgi un savādi. Sudraba biķeris man atgādina iesvētīšanu... Ak tas liekas sen... Gribas lūgt par visiem mīļajiem.. Vakarā dabūnu zināt, ka Duksis ir slimnīcā.
3. IV.
Lielā Piektdiena... Skumjā, drūmā diena... Daudz gadus atpakaļ šinī dienā krustā sists ir mūsu Pestītājs. Vai arī mēs vēl šodien nedzenam naglas cauri tā rokām? - Viņš vienīgais skumst par cilvēces postu...
Aizeju pie Dukša uz slimnīcu. Ir vairāki apmeklētāji. Ir savādi. Nemaz negribas runāt. Ir tik labi klusēt...
4. IV.
Aizeju pie Dukša... Nodaļā nav neviena apmeklētāja. Esmu vienīgā. Duksis priecīgs... Arī es...
5. IV.
Pirmās Lieldienas! Ciemiņi! Kņada!
6. IV.
Paziņojums no Darba Pārvaldes! Kas mani atkal sagaida?
7. IV.
Briesmīga izrunāšanās... Nepatika nemaz domāt...
11. IV.
Beidzot esmu izkarojusi, ka varu vasaru strādāt, kur gribu! Voilā!
12. IV.
Duksim dzimšanas diena! Uzrakstu garu, garu apsveikumu! Cik tomēr labi, ka viņš ir no slimnīcas ārā. Kaut tikai nesūtītu atkal uz Krieviju! Nemaz nevaru iedomāties... Atkal zaudēt...
18. IV.
Garām braukdama, apciemoju, Duksi! Kas par priekšlikumu! Brauksim uz Mālpili! Arī brālis Teodors aicina! Nezinu... padomāšu...
Vakarā.
Visi aizgājuši uz Mērnieku laikiem. Atnāk Vika. Ir ļoti kluss un nerunīgs. Klauvē! Kas tas?! Duksis! Nelaimīga sagadīšanās. Te nu viņi ir abi! Mans draugs un... Vika ātri aiziet! "Še, roka, Duksi! Es braucu!" "Irma, Tu esi pamatīga!" priecājas Duksis. Šo to vēl pārrunājam. Tā tad, arīai ------- dā!
19. IV.
Dūmaka... Īsts vasaras dienas iespaids... Būs jauks brauciens! Nav ilgi, kad vējš svilpo gar ausīm, čukst un dveš. Es, Ruta, Duksis... Skanoši riteņi... Pavasara diena... Saules bagātība... Es esmu tik priecīga! Pirmais lielākais izbraukums pēc aukstās ziemas! Saule glāsta vaigus, skūpsta lūpas... Bet... Kādus 17 km aiz Ropažiem sākas briesmīgs ceļš... Dubļu jūra... Sniegs... Ūdens... Ak! Esmu tik bezgala nogurusi! Duksis palīdz kā var... Kangari... Ak, šausmas! Bet, uz priekšu, tikai uz priekšu! Mežs dvašo, zemes elpa ir reibinoša un smaga. Esmu gluži nogurusi, tur tālu aiz mežiem paceļas Mālpils - mūsu mērķis.
Skaļš sauciens un pēc brītiņa Rita mūs apsveic. Redzu šo meiteni otru reizi, bet tā liekas gluži tuva. Mēs ienesam pārmaiņas vienmuļā iztakātā dzīvē. Meitēns dažādiem jautājumiem. Kājas smagas kā ar svinu pielietas. Drusku atpūšamies un tad sākās tradicionālā dejošana. Dubļainais ceļš, parkets, valša skaņas, smaidošās sejas, čalas un smiekli paslīd kā uz ekrāna. Jūtu briesmīgu nogurumu un redzu savas dubļainās kurpes. Bet tomēr jādejo. Iejūku virpuļojošā pūlī. Viss griežas, šūpojas. Kā par brīnumu nogurums zūd. Dejoju daudz... Sarunājos... Jūtos pavisam labi šo meiteņu vidū, lai gan visur redzu ziņkārīgas acis un čukstus. Zinu, esmu pārmaiņa...
Vēl ilgi pat guļamtelpā nenorimst smiekli un čalas, līdz miegs aizver plakstus...
19.
Tikko paveru acis man jau uzsmaida divas citas acis. Anniņa. Viena no manām jaunām paziņām. Jā, n tur jau ir arī citas. Sākas atkal lutināšana un runāšana.
"Ziniet, Irma, es nevaru Jūs nemaz iedomāties kā skolotāju!" - saku Lapenīte.
"Es arī nē!" piebalso Anniņa.
"Es arī nē!" piebalso citas.
Redzu, šīs meitenes par mani zin diezgan daudz. Varu iedomāties, ka esmu tām sagādājusi pārsteigumu. Esmu viņām tik līdzīga, gan vecumā, gan citādi. Bet tomēr... Viņas ir skolnieces... Es - skolotāja. Kad pastāstu par saviem skolniekiem, tas viņas uzjautrina. Viņas vienkārši to nevar iedomāties! Sapošamies! Visu laiku kāds meitēns mūs pavada! Jau pirms brokastīm sākas dejošana! Zvans! Visi izjūk, katrs uz savu pusi! Brokastis!
Saule bagātīgi lej savu zeltu pār zemi. Ejam apskatīt apkārtni. Tu baltā Mālpils baznīca, kapsēta... Skola. Tumšupīte... Mergupīte. Tās strauji veļ ūdeņus. Straume... Vai arī dzīve nav tāda straume? ... Apmetamies kādā kalnā uz liela akmens. Aizeju kādu gabaliņu Mergupītes krastos. Ir tik jauki noglaudīt vaigu bērza stumbram, dzirdēt tā dzīvības pulsu un redzēt pie kājām straujos ūdeņus... Diena piet nemanot. Krēslo... Rīt jābrauc atkal atpakaļ uz Rīgu. Vēlu vakarā izejam ar Ritu pastaigāties. Runājam par šo to. Rita ir neapmierināta, ka iestājusies šinī skolā. Jā, viņai ir jāizšķiras par turpmāko.
"Irma, es nedomāju, ka kādreiz ar Tevi staigāšu šeit!" mani pie rokas saņemdama, saka Rita.
"Es arī nē!" atbildu.
"Zini, Irma, kad Tevi pirmo reizi redzēju, es Tevi turēju par lepnāko un iedomīgāko meiteni pasaulē!"
Pasmaidu. Tā ir ar daudziem. Negribas daudz runāt. Ir tik labi tā pastaigāties pa liepu gatvi. Kad esam jau gultā, atnāk ciemiņi vēl no blakus istabas. Sākas kņada no gala... Apsolos ierasties uz izlaidumu. Centīšos vārdu turēt. -
20. IV.
Agrs rīts. Mums jābrauc! Pārņem šausmas iedomājoties dubļaino ceļu. Bet ir jābrauc! Ko citu darīt? Laimīga ceļa vēlējumi, rokas spiedieni, smaidi un ielūgumi pavada mūs ceļā. Ruta ar Ritu pavada nelielu gabalu. Tad - Ardievas - un mūs apņem dzestrais rīta gaiss. Pēc stundas braucam, sasniedzam 5. km. Šausmīgi dubļi! Vai tā tas būs visus 20 km līdz Siguldai? Ak, vienkārši neiespējami! Zēni kurn, ka mūs klausījuši. Bet ceļš uzlabojas... Beigās ir gluži sauss. Pat put! Pēc veselas ziemas atkal Siguldā. Gauja... Pelēki zaļās gravas... Avotiņu čalošanu,balsis, putnu dziesmas... Pavasaris... Ak, es esmu tur laimīga! Ir aizmirsies viss pelēkais, drūmais, nejaukais. Saule... Ceļš aizlokas tālē... Pavasara balsis... Dabas atmoda. Sirds... Km pēc km ved tuvāki Rīgai! Tur jau paceļas baznīcu torņi, pilsētas ēkas... Tā gaida mūs! Tā mūs ir sagūstījusi!
25. IV.
Cik gan ātri laiks var mainīties. Atkal pūš auksts ziemelis met smiltis acīs un purina drēbes. Drēgns! Zinu, ka Rita ir iebraukusi! Mani meklējusi, bet nav sastapusi mājās! Nekas! Gan es viņu uzmeklēšu! Aizeju pie Dukša! Nav! Bet būšot... Ko tas līdz!? Man taču ir stunda. Nē, vairāk kavēt es nevaru! Atnākšu vēlāk!
Jā beidzot sastopu šo meitēnu, galīgi nosalušu, bet smaidošu. Ak, Tu palaidnīgā Rita! Runājam, smejamies un mētājamies zobgalībām. Atnāk Arvis ar kādu meitēnu. Lofiju. Traki nejauks vārds, bet pats meitēns nekas! Čalojam! Nezinu, kāpēc nerunājam neko prātīgu! Nedomāju, ka tā būtu mana vaina. Tādi smējēji ir visi! Lai!
26. IV.
Rūdis, Rita un es aizejam uz Tautas teātri. Tur rāda "Pusaudzi". Nekas, tīri jauka luga. Aktieri gan varēja būt labāki.
Rita atnāk pie manis uz pusdienām. Runājam par bijušo vasaru, ekskursiju... Nolasu vienu otru fragmentu no sava ekskursijas apraksta. Liekas ka Ritai šis darbs patīk. Spriežam par šo to. Arī par to, kā brālis Teodors ar Duksi var saprasties. Mums abām tā ir mīkla. Klusībā apņemos par to runāt ar Duksi.
27. IV.
Atnāk Arvis. 3. V. viņu iesvēta. Tīri vienkārši viņš man jautā:
"Irma, vai Tu nāksi uz manu iesvētīšanu?"
"Ja aicināsi, iešu!" atbildu.
Tas ir viss. Arī paspiež manu roku. "Norunāts!"
29. IV.
Vakars. Mācos savus vingrinājumus. Ierodas Duksis. Sveiks, draudziņ! Runājam, kas nāk tīra prāta. Starp citu Duksis jautā:
"Nu, uz iesvētīšanu pie Arvi nāksi?"
"Nezinu!" paraustu plecus.
"Kā nezini!?"
"Nu tā! Ja, kaut ko dabūsim, tad iesim!" atbildu.
"Vispār, kas Tev ir jādabū? Lai nu Velta ar Rutu! Bet Tu nemaz nedrīksti nenākt!" sparīgi nosaku Duksim.
"Kā tad tā?" brīnos.
"Nepavisam vienkārši! Arvis ir mans draugs! Tu esi mana draudzene, tā tad arī Arvim. Es domāju teorijā."
"Ak, tā? Nu tā, jau ir! Nu labi, jau labi! Iešu!" nosaku.
Duksis pasmaida. Smejam par draudzību. Abiem ir jāatzīst, kaut kas nav tā, kā vajag [..]!
Projām iedams Duksis saka:
"Irma, padomā par to, vai Tu mani nesodi par to, ko Tev kādreiz teicu!"
Varu jau tūlīt atbildēt. Bet... Jā, kādreiz Duksis teica, ka mani mīlot. Arī es tam ticēju. Ticēju līdz tam laikam, kad viņš pārbrauca no Krievijas. Bet tad... Tad es jutu, ka tā tomēr nav. Mēs bijām draugi, bet... Zinu, ka Duksis mīl Ritu, ja to vispār var saukt par mīlestību, pēc manām domām tā ir tikai jūsmošana. Neesmu greizsirdīga. O, nē! Es zinu, ka mīlestība ir slāpes pēc sevis paša, pēc tā, kas mēs esam īstenībā. Mīlestībā cilvēks mēdz sevi atdot visu un pavisam, bet ne tādēļ, lai sevi pazaudētu, bet gan lai savai dzīvei piešķirtu esamības nozīmi. Es zinu, ka mīlestība cilvēka dzīvei piešķir jaunu jēgu un nozīmi. Es biju pateicīga, par šo mīlestību visai pasaulei, kaut arī tā vilkās tikai mazu brītiņu. Varens spēk mīt mīlestībā. Unamuno saka: ..."caur mīlu mēs izjūtam, ka miesā ir gars." Mīlestība ir visu lielo ideju iedvesmotāja un raisītāja.
Es vēl tagad mīlu šo palaidnīgo Duksi, bet gan pavisam citādi, kā man agrāk likās. Pavisam citādi. Es esmu priecīga, ka man ir izdevies pašai pārvarēt sevi. Es varu būt laba pret Ritu. Es tāda arī esmu! Sākumā man likās, ka tas man būs grūti. Bet nē! Es esmu atteikusies no šīs mīlestības. Esmu nākusi pie slēdziena, ka atteikšanās nav zaudējums, bet gan - ceļš uz iekšēju burvību!
Cilvēks dzīvās un nedzīvās dabas pasaulē ir vienīgā būtne, kas pats sevi apzinās. Tam ar sevis apziņu ir jāapzinās visa daba un jācenšās tā pāraugt, jāiegūst vajadzīgā brīvība, lai varētu pārvaldīt pats sevi. Mīlestībai bez uzticības nav nekādas lielas nozīmes. Jā, tāds ir arī Duksis! Viņam nebija uzticības. Vai man tādas ir? Nezinu... Bet skaidrs ir tas, ka mīlestība bez uzticības ir tas pats, kas papīra nauda bez zelta seguma. Un to es nekad negribētu! Nē! Nē! Visu, vai arī neko! Un Duksis man vēl jautā, vai es viņu nenosodu? Nē, Dukšel! Nemaz! Gluži pretēji. Un tomēr, cik bieži es esmu sev jautājusi: "Kāpēc Duksis man to teica? Kāpēc?" Un man bija jāvaldās, lai neraudātu. Man liekas, ka esmu kļuvusi, pretēji visam, bagātāka nekā biju.
Vēl viens jautājums mani moca: "Kā beigsies mūsu draudzība, ja vispār to par draudzību var saukt!"
Pēc manām domām draudzībā ir jādzer viens un tas pats vīns, tikai no divām glāzēm, bet mīlestībā - divi dažādi vīni no vienas glāzes. Kā ir ar mums? Ne viens, ne otrs! Kāpēc gan Duksis man piedāvāja šo draudzību, ja pats tai netic? Jā, kāpēc? Nezinu, ja Duksis to jautātu viņš man varētu atbildēt. Varbūt... Neticu, ka tā bija vainas apziņa. Nē! Kaut kāda žēlastības pavīdēšana! Ak, es tam nespēju ticēt! Nē, Duksis ir par labu, lai varētu izdarīt kaut ko tādu. Un ja arī tomēr, es viņu nevarētu nosodīt, jo tikai caur viņu es sāku pazīt sevi. Es sāku saprast, ko nozīmē atteikties. Līdz tam es to nepazinu. Es sāku saprast, ko nozīmē mīlestība. Bet tad... Manī viss bija [], sabrucis un vienīgais glābiņš bija asaras. Es raudāju, bieži nezinādama, par ko īsti. Manī cēlās un auga doma - ienīst! Bet tad es pati par sevi smejos. Vai tiešām arī es biju tikai parasta meitene, kas tāpat kā visas šādos gadījumos mīlestību var pārvērst naidā. Nē! Es negribu būt tāda un arī nevaru. Es negribu nosodīt pati sevi! Man bija sevi jāpārvar! Es to gribēju! Kā to izdarīt? Jutu, ka Rita man palīdzēs! Aizrakstīju Tai gandrīz svešai meitenei vēstuli. Cik tas tomēr bija grūti... Bet tas ir pārvarēts. Es esmu priecīga, ka tas ir tik tālu. Esmu pat iemīlējusi šo meiteni! Esmu pieteikusi nežēlīgu cīņu pati sev, jo tā vienīgā spēj līdzēt! Sirds dziļumos tomēr šad, tad, es jutu, ka šī rēta asiņo. Tā liek atcerēties, kas aizgājis un pagājis, bet tagad es spēju šīs sāpes pārvarēt. Vai tas nenozīmē, ka esmu kaut arī tikai dažus milimetrus pacēlusies pāri ikdienai un parastam cilvēkam. Tas man nekad nebija ienācis prātā, bet tad man Dr. Jērums to atgādināja: "Jūs esiet vēl tik jauna, bet tomēr stāvat pāri parastam cilvēkam." Kad es protestēju, ar pārliecinošu žestu viņš nobeidza: "Jūs pati to vēl neziniet!" Nezinu vai tam ticēt?
3. V.
Svinīgas ērģeļu skaņas plūst pār dievlūdzēju galvām, paceļas savienojas, lido... Līdz izgaist baznīcas velvēs... Asaras aizmiglo acis. Cik tālu liekas tas, kad arī es tā nācu balta kā sniega pūka pirmo reizi pie dievgalda. Pamanu Arvi. Viņš iet nopietni. Baznīca dievlūdzēju pieblīvēta. "Fibicha Poema" paceļ cilvēka dvēseli līdz savām skaņām. Liekas, ka Arvis priecājās par mūsu puķēm. Tik tuvs liekas šis zēns.
Vakarā.
Pie Arva diezgan daudz viesu. Lielākā daļa sveša. Bet tīri jauki cilvēki. Jautrība! Nezinu kāpēc, bet nevaru būt īsti jautra. Dejojam, dziedam, runājamies un čalojam kā jau viesībās. Drusku moka arī nogurums. Atsēžos gultā. Tur jau priekšā Rūdis ar Rutu snauž. Uzlieku savu galvu uz Rūda pleca. Viņš apņem mani ap pleciem, pievelk klāt un guļ tālāk. Bet vai gan ļaus tev aizvērt acis. Mans galda biedrs Arva brālēns sāk raustīt augšā, otrs aicina dejot, trešais dod konfektes un nekas nelīdz kā celties augšā. Arī Arvis neļauj palikt mierā. Pēc kāda fokstrota atlaižamies gultā abi ar Arvi. Esam pēc skaita sestie. Ierīkojamies ērti. Aiz muguras spilvens. Ierīkojos ērti, aizveru acis un gulēšu. Arvis ņems mani aizsardzībā. Jūtu Arva vaigu pie savējā, viņa ķermeņa siltumu un rokas glāstu uz pleca. Ir tik labi! Aplieku savu roku viņam ap kaklu. Skatos arī Arvis ir aizvēris acis. Daru arī es to pašu. Pa miegam dzirdu Arva balsi: "Nu liekat taču drusku meitenei miera! Lai atpūšas!" Kņada apklust. Paveru acis. Tumšs. Sakustos.
"Nelieši! Uzmodināja tevi?"
"Es jau nemaz neesmu nogurusi!" atbildu, bet acis jau man ir ciet.
Manu, ka Arvis mani pievelk pavisam cieši klāt, viņa elpa glāsta manu seju un es izgaistu pati sev. Atmostos. Nevaru saprast kur esmu. Sēžu Arvim klēpī, patiesību sakot guļu, Arvis dzied:
"Čuči mana līgaviņa"...
"Kā es te gadījos?" izbrīnījusies jautāju.
"Tu nekā nemanīji?"
"Nē!"
"Tev nelika mieru un es Tevi paņēmu klēpī un tā Tu gulēji. Bija tik jauki uz Tevi skatīties. Tu miegā smaidīji. Un es Tevi nemodināju, jo domāju, ka Tev ir labi!"
"Man bija labi! Bet cik ilgi es esmu gulējusi?" vaicāju.
"...Tāds laiciņš ir! Bet Tu varēji gulēt vēl. Man vēl viena roka nav nogurusi!"
"O nē, Arvi. Tagad es gribu atkal dejot!" esmu jau kājās. Arvis apliek rokas man ap vidu, pievelk cieši klāt un sākam arī šūpoties dejā.
"Nāc, Irma, iesim dejot!" saka Rūdis un jau sāk griezties.
"Kā jūties?"
"Labi!"
"Vai Tu nedejo par daudz?" rūpējās Duksis.
Papurinu galvu. Nejauši uzkāpju viņam uz kājas. Duksis strauji mani noskūpsta uz vaiga un sāk strauji griezties valša ritmā.
Svīst jau gaisma. Nogurums liels. Drusku sāp arī galva. Plaušās arī nav kārtība. Tomēr es neesmu tik stipra, lai izturētu visu nakti. Uzvelku mēteli un nepamanīta izeju ārā. Dziest zvaigznes... Austrumu pamale jau balo. Kāds nāk! Piespiežos pie stenderes. Arvis! Irma, kāpēc tu esi ārā?
"Tāpat!" atbildu!
"Tu vēl saaukstēsies! Nāc iekšā!"
"Bet... Tu arī esi ārā!"
"Nu es nācu skatīties, kur Tu paliec!" saka Arvis, paņem mani pie rokas un uzvelk augšā. Vēl dažas dejas un policijas stunda beigusies. Iesvētīšana nosvinēta, draudziņi rokas spiedieni un dzestrais rīts apņem patīkami mūs...
4. V.
Pirmdiena... Vienmēr es esmu šo dienu centusies ar steigu aizmirst... Un vēl pēc balles... Rīts... Kāja sāp... Esmu sadejojusies. Jā, šodien jāiet, pie ķirurga. Miegs nāk kā mākonis! Neko darīt! Nekas jau sevišķs nav, bet staigāt ar satītu kāju arī nav patīkami un pie tam vēl klibot. Pūtina sniegs... Tāds esot maijs, tāds - pavasaris. Bet laikam tā arī būs pēdējā ziemas spīts. Ak, kā es gaidu sauli... Saule... Es alkstu tavus glāstus, tavu elpu; saule... Tu dodi spēku visam, dod arī man, dod... Manai tautai izturību, spēku...
5. V.
Muļķīgā kāja! Guļu un lasu! Prātoju un realizēju neiespējamo!
6. V.
Vēl vienmēr guļu. Bet arī tā ir labi! Ārā nejauks laiks! Lietus! Mitrs!
Duksis bija pie manis. Solījās atnākt atkal rīt man pakavēt laiku. Tas ir patīkami, ja kāds domā par tevi un atcerās, bet arī vientulība ir jauka. Tā dara cilvēku bagātāku...
Protams, te ir jāšķiro, kāda vientulība; es nedomāju izolācijas vientulību, kad cilvēks ilgojās pēc cilvēkiem un nav neviena, kam izstāstīt savas bēdas un priekus. Es domāju tādu vientulību, kas rada cilvēkam apkārt savu valstību, kurā dzīvo paša cilvēka iedomātās būtnes, valda turienes likumi. Šī vientulība dod tik daudz cilvēkam ar to laikam es pamatīgi dabūšu iepazīties vasarā!
7. V.
Duksis neprot turēt solījumu!
9. V.
Biju uz pārsiešanu, arī, pa ceļam, uzgāju pie Vika! Spriedām par braucienu uz Mālpili. Kas tur iznāks? Nezinu!
Vakarā biju uz kino. "Es apsūdzu" cik tas jau izsaka daudz! Es tomēr atbalstu Tomasu. Kāpēc ļaut cilvēkam tik ļoti mocīties, ja šīs mokas mīļotam cilvēkam var saīsināt? Es darītu tāpat! Un gribētu, lai arī ar mani dara tāpat!
10. maijā.
Šodien iesvēta Skaidrīti. Jā, kādreiz ar šo meiteni man šis tas bija kopīgs. (Vismaz man tā likās!) Bet tagad! Dzīvojam katra savā pasaulē! Sākumā domāju, ka nemaz nevarēšu tikt. Nejaukā kāja! Bet tad sasparojos un aizgāju, Vikam un Laimonim asistējot. Bija lielāko tiesu pazīstamas sejas. Arī Marta ar Ritu. Savu kādreizējo kautrīgo Martu es nemaz vairs nepazīstu. Tā ir otra Rita, tikai tai ir vārds Marta. Un kādreiz mēs bijām draudzenes, sēdējām uz viena sola, priecājāmies un kopīgi bēdājāmies. Un tagad?
Mēs esam gandrīz svešas. Citādi jau bija kā jau iesvētībās. Dejojām arī. Pat es ar aptīto kāju. Brīnišķīgs vakars elpoja sejā, kad nācām mājās. Cik jauki ir maija vakari!

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.