#LFK Ak-13-1

Nosaukums
Seni laiki
Vienības Nr.
1
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
15.05.2018
Pierakstīšanas laiks un vieta
00.09.2009, Skulte
Skulte, Mārupes pagasts, Mārupes novads
Atslēgvārdi
Atvērt

SENI LAIKI

Varbūt manas atmiņas par agrākajiem laikiem būs interesanti palasīt maniem dēliem. Par mazbērnu interesi nevar zināt; tomēr rakstu, arī domājot par viņiem.

BĒRNĪBAS GADI

Manus vecākus Annu Dievabērnu (1913-1986) un Teodoru Miltu (1912-2004) salaulāja Raunas mācītājs 1937.gada Jāņos Cēsu apriņķa Jaunraunas pamatskolā, klasē, kurā toreiz vēl bija lielās ērģeles. Teodoram bija pirms tam jāpāriet sievas ticībā, no pareizticīgā pārtopot par luterticīgo, jo divu dažādu konfesiju cilvēkus mācītājs nelaulāja. Kāzās bijuši lūgti daudzi viesi – radi un studiju biedri. Studentu dāvana bija kanoe laiviņa, ko jaunlaulātie otrā dienā izmēģināja dzirnavu dīķī. Mani vecāki studēja agronomiju (lauksaimniecību) Latvijas Valsts universitātē. Tēvs bija sācis strādāt diplomdarbu. Iesākts bija kāds darbs par auniem, bet centīga laboratorijas apkopēja bija izlējusi tukšas visas svarīgās mēģenes ar analīzēm. Tad nu vajadzēja ātri rakstīt citu diplomdarbu, un tas bija par zemes reformu Latvijā. Mamma augstskolu nepabeidza, jo viņai iznāca kārtot eksāmenus jau pirmajā padomju varas gadā. Visu izšķīra eksāmens marksismā. Mācību gados bija apgūta cita filozofija, un šos padomju murgus mamma negribēja atzīt. Esot pat aizgājusi uz eksāmenu, bet nav spējusi atvērt durvis un ieiet eksaminācijas telpā.
Mana dzīve sākās bagātajos Ulmaņa laikos. Piedzimu Cēsu slimnīcā, kur manai mammai veselības uzlabošanai esot bijušas jāēd jēlas aknas. Tā toreiz bija pārbaudīta metode. Aknas atnesa uz šķīvja, kad vēl nebija uzaususi gaismiņa, jo tumsiņā tās bija vieglāk apēst. Ārsti bija mammu brīdinājuši, ka meitene varbūt vēlu sāks runāt un lasīt. Tas nu par laimi nepiepildījās, jo valodnieces dotības man esot izpaudušās ļoti agrā bērnībā. Viena gada vecumā es esot tekoši runājusi. Kristībās man krustmāte, tēvmāsa Vera, uzdāvināja kumeliņu. Kad sākās karš, zirdziņš jau bija paaudzies. Daudzus zirgus saimniekiem atņēma armijas vajadzībām. Lai tā nenotiktu, pārdevām manu zirgu kādam saimniekam, kurš dzīvoja nomaļā vietā un varēja zirgu paslēpt. Par saņemto naudu tēvs no slavenā mākslinieka Leo Svempa nopirka lielu gleznu. Svemps visvairāk gleznoja ziedus un klusās dabas. Šī glezna bija unikāla ar to, ka attēloja dabas skatu – dzeltenus rudzu status un zilus negaisa mākoņus, tālumā spilgti vīdēja sarkans mājas jumts. Glezna bija pie mums līdz 1965.gadam. Toreiz man pa telefonu piedāvāja braukt ekskursijā uz Skotiju. Padomju laikos tā bija necerēta iespēja. Brauciens maksāja 300 rubļu, bet tādas naudas mums nebija. Mamma stāvēja man blakus, kamēr runāju pa telefonu, un teica: „Saki, ka brauksi!” Izdomājām pārdot manu gleznu. Sameklēju cienījamo mākslinieku viņa Tērbatas (toreiz Stučkas) ielas dzīvoklī un jautāju, vai viņam ir kādi norādījumi sakarā ar šo gleznu. Mākslinieks teica, ka viņš vēlētos, lai glezna nonāktu Valsts mākslas muzejā. Kad muzejs nosauca cenu, tā bija tieši 300 rubļu... Brauciens uz Lielbritāniju man bija ļoti vērtīga valodas pieredze. Pēc daudziem gadiem savu bijušo gleznu vēlreiz ieraudzīju Rakstnieku savienības kamīna zālē pirms Tautas frontes kongresa.
Kādu 3 gadu vecumā sāku sūdzēties par labo kāju. Ievērojamais bērnu ārsts profesors Bieziņš konstatēja, ka mana kāja aug resnumā, bet neaug garumā. Mani vajadzēja likt slimnīcā uz ilgu laiku, bet bija jau sācies karš, un profesors atstāt bērnu slimnīcā tomēr neieteica. Profesors ierādīja mammai, kā kāja jāmasē. Pateicoties mammas pūlēm, kāja sāka augt pareizi. Palika tikai neliela deformācija un 1,5 cm īsāka kreisā kāja. Biju sasapņojusies mācīties par balerīnu; jau mācēju stāvēt uz pirkstgaliem. Pamazām sapratu, ka tā nebūs mana īstā profesija. Vēlāk Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā redzēju bērnu, kam šī garuma starpība bija pat 12 centimetri! Tad jau es tomēr biju laimes bērns. No otras iecerētas nodarbošanās mani atvēsināja dzejniece (toreiz vēl ne slavenā) Vizma Belševica. Biju uzrakstījusi dzejoli par pavasari žurnālam „Bērnība”. Belševica man atrakstīja, ka dzejolī esot kaut kas sajaukts: vai tad vizbulītes ziedot reizē ar pūpoliem? Pūpoli taču izplaukstot tad, kad ārā vēl sniegs! Tad nu man kļuva skaidrs, ka arī par dzejnieci es nekļūšu. Manis, lauku bērna, dabas vērojumi tika apšaubīti! Ja tā pilsētas dzejniece neatšķir baltus pūpolus no ziedošiem, kas kokus rotā kā dzeltens plīvurs reizē ar zilajām vizbulītēm, tad man te nav ko darīt. Pie dzejošanas atgriezos, kad bērni gāja skolā un gribējās skolotājas apsveikt ar kādu dzejoli. Kad pie vienas no skolotājām jau mācījās mani mazbērni, skolotāja bija teikusi, ka joprojām glabājot manu dzejoli. Ja runājam par profesijām, mana matemātikas skolotāja bija pārsteigta, ka pēc vidusskolas es nestudēšu matemātiku, bet valodas. Valodniekiem esot nabagu maize, un man taču matemātika tik labi padevās! Skolotāja nezināja, kā visiem spēkiem biju cīnījusies, lai matemātikā dabūtu labas atzīmes.
Bagātie Ulmaņlaiki, ko baudīju tikai 3 gadus, manā bērna izpratnē nozīmēja skaistas, krustmātes Ritas dāvinātas kleitiņas un garšīgus cīsiņus „īstās ādās”, ko no Cēsīm man veda vectēvs. Stāsta, ka man tikai vajadzējis ierunāties par cīsiņiem, kad vectēvs jau gatavojies braukt 15 kilometrus tiem pakaļ.
Te nu jāpastāsta par manu vectēvu Kārli Dievabērnu (1884-1948), kurš atdusas Veselavas kapos. Jaunraunēnieši viņu dēvēja par Dievīti („vecais Dievīts”). Latviešiem uzvārdus piešķīra vācu baroni, ievērojot arī toreizējo zemnieku personīgās īpašības; tādēļ man ir pamats domāt, ka mani senči ir labi ievērojuši Dieva likumus. Dievabērnu Kārļa tēvavārds bija Šķērsts; ģimene dzīvoja Piebalgā. No Piebalgas senčiem maniem dēliem tie izcilie deguni (ne gluži kā Ķencim no brāļu Kaudzīšu romāna „Mērnieku laiki”). Dievabērnu Kārlim bija viens brālis, kura vārdu pēc pazemojošas mantojuma saņemšanas viņš bieži neminēja. Brālis palika tēva mājās dzimtajā Piebalgā, bet Kārlim sniegputeņa laikā atveda mantojumā baltu zirgu. Lai kādu no Dievabērnu dēliem nepaņemtu krievu cara armijā (tajos laikos dienesta laiks bija 25 gadi), Kārli pieņēma par dēlu kāda Marija. Vienīgos dēlus armijā neiesauca. Vēlāk Mariju ievietoja vietējā nabagmājā, bet Kārlim vajadzēja maksāt pagastam par viņas uzturēšanu. Tādēļ meitai Aņai studiju laikā vajadzēja krietni knapināties ar naudu. Pēc Cēsu Skolotāju semināra beigšanas Kārlis Dievabērns kādu gadu nostrādāja Piebalgas Jāņaskolā, bet pēc tam bija Jaunraunas 4-klasīgās pamatskolas skolotājs un arī pārzinis (direktors) – bet ne tikai. Dievabērns Jaunraunā diriģēja kori, vadīja mazpulku biedrību, nodibināja piensaimnieku biedrību un mednieku biedrību. Jubilejās par viņa sabiedrisko darbu visas biedrības kopā ir dāvinājušas sienas pulksteni un sudraba galda piederumu komplektu. Tā kā skolotāja ikdiena pagāja skolas telpās, kuras slaucīja ar zaru slotu, pašļakstinot ūdeni, viņam sākās kakla iekaisums. Ārsts ieteica lietot medu un staigāt pa mežu. Dievabērns iegādājās bites un nopirka medību bisi. Tad nu Jaunraunas skolotāja ģimene bieži ēda zaķa vai stirnas cepeti. Ledusskapju tajos laikos nebija, gaļu turēja kādu laiciņu iemērktu koka silē ar rūgušpienu. Ja lielāks medījums netrāpījās, vectēvs nošāva kādu meža balodi, ko vecmāmiņa noplūca un izcepa, lai tiktu cepetis man, viņu toreiz vienīgajam mazbērnam. Ja galdā bija celts rubeņa cepetis, es dabūju rubeņa sirdi kā garšīgāko kumosu.
Dievabērnu arī aicināja apstāvēt mirušos, ja mācītājs no 9 kilometrus attālās Raunas nebija viegli atvedams. Dievabērns bēru runās izmantoja baznīcas dziesmu grāmatu un Bībeles citātus. Šāds sabiedriskais darbs viņam padomju laikos sagādāja nepatikšanas, par ko bija dārgi jāmaksā. Par šo pakalpojumu Dievabērns naudu neņēma. Sieva Lidija gan dažreiz pukojās, kad kā atlīdzību par apstāvēšanu Dievabērns atnesa tikai kādu rozīņmaizi, galertu vai citu ko no bēru galda, bet Dievabērns bija ar tādu kārtību mierā. Viņš parasti bija ar visu mierā. Nekad neredzēja viņu dusmīgu, bet zobgalīgs viņš varēja būt. Viņa sieva bija gribējusi meitai (manai mammai) likt Amandu vārdā. Dievabērns bija gribējis citu vārdu, Amanda viņam nepatika. Tad nu viņš sācis saukt par Amandu nesen dzimušo telīti, dažreiz pārveidojot to par Ambuli. Lieta nokārtojās pati no sevis; manu mammu nosauca par Annu un dēvēja par Aņu. Zobgalība un humora izjūta izpaudās arī tā, ka vectēvs dažus Jaunraunas iedzīvotājus dēvēja dīvainos vārdos. Atceros gan tikai divus – Ļūļubrēku un Ķeizaru. Ļūļubrēka bija tā iesaukts savas skaļās runāšanas dēļ, ko no viņa mājām Ļūļām varēja sadzirdēt visa apkārtne. Otrs vīrs bija padzēries Raunīša upītē un noteicis: „Nu gan padzēros kā ķeizars”. To kāds bija dzirdējis, un tā radās iesauka. Vīram tādā sakarā arī radušās nepatikšanas: varasvīri prasījuši paskaidrojumus, jo ķeizars bija Krievijas valdnieks, kura vārdu lieki nevarēja valkāt.
Lidijas brālis Alfrēds Lampe bija iesaukts armijā un pazuda I Pasaules karā. Ir saglabājusies 1914.gada 14. novembrī Alfrēda no Petrogradas (Pēterpils jeb Pēterburgas) sūtīta kartiņa. Fotokartiņas otrā pusē ir rakstīts: „Sveiki! Tad par piemiņu nosūtu Jums, mīļiem, šo fotogrāfiju. Tādā formā mēs tagad atrodamies, arī Jūsu mīļais Alfrēds vēl tepat Petrogradā”. Kartiņa adresēta pilsonim K.Dievabērnam. Tad seko adrese krievu valodā: „Novoje Roneburgskoje volosti učiļišķe, čerez gor. Venden”. Tulkojumā tas būtu „Jaunraunas pagasta skolā, caur Cēsu pilsētu”. Toreiz Jaunraunas skolā dzīvoja visa Lidijas ģimene. Vēlāk Lidijas brālis Voldemārs (1893-1966) apprecēja Annu Eicēnu (1919-1992) un aizgāja dzīvot uz mežsarga mājām apmēram 8 kilometrus no Bērzkroga. Mājas bija meža vidū un sauca par Rauņiem.
Skolā sāku iet vispirms neoficiāli, dažreiz ejot klasē un piedaloties mācībās, pēc tam 6 gadu vecumā oficiāli 1. klasē. Pirmajā īstajā skolas dienā mamma raudāja. Iemesls bija tāds, ka skolā sāku iet bez apaviem. Man kājās bija tikai īsas vilnas zeķītes. Atcerējos, ka mūsu mājās bija ienākusi sīkpreču tirgotāja no pilsētas, kura labprāt gribēja mainīt skaistus, dzeltenus bērnu zābaciņus pret gabalu speķa. Bet mums jau nebija tā speķa... Nesapratu, kas te būtu ko raudāt, jo zeķēs man bija viegla gaita un silta kāja. Vasaras apavus (klikatas) taisīja no koka zolēm, ko pēc izmēra pasūtīja galdniekam. Tām paši pienagloja strēmeles no kādas ādas siksnas, un apavi bija gatavi. Manas klikatas bezcerīgi plīsa, jo mamma nevarēja mājās atrast nevienu sagriežamu ādas siksnu. Ādas vietā pienaglotie tautiskās jostas gabali gan bija skaisti, bet drīz izjuka.
Pirms padomju laikiem Jaunraunas skoliņā katrs rīts sākās ar garīgo dziesmu „No salda miega mosties”, pašam skolotājam spēlējot uz skolas ērģelēm. Dziedāšanas stundās skolotājs spēlēja vijoli, pēc kārtas ieklausīdamies katra bērna dziedāšanā; ērģeļu pavadījums laikam būtu mācāmā bērna ausīm par stipru. Pielicis ausi un vijoli tuvāk man, viņš skaidri lika saprast, ka mana dziedāšana īsti labam izpildījumam neatbilst. Vārdos nekas netika teikts, bet no sejas izteiksmes spriedumu varēja nolasīt. Toties pēc pirmās klases beigšanas, paskatoties manā liecībā (ko bija rakstījusi 1.- 2. klases skolotāja), vectēvs nepārprotami paziņoja: „Tev liecībā ir divi četrinieki, un Tu vēl esi mazīc, tev jāmācās otru gadu 1. klasē”. (Dažreiz manas mammas radi runāja veselaviešu izloksnē – mājīna, zirdzīc u. tml.) Vectēvs nomanīja no mana ķeburainā rokraksta, ka man 2.klasē mācīties būtu par agru. Netika ņemts vērā, ka es labi lasīju 5 gadu vecumā un pa vasaru izlasīju praktiski visu skolas bibliotēku, pa grāmatai dienā. Man par to bēdas nebija. Es taču gāju skolā tāpēc, ka man tur patika. Vēlāk, kad 3.klasē garā klepus dēļ paliku atkal uz otru gadu, gada beigās pēkšņi liecībā parādījās vieni vienīgi piecnieki. Vectēvs bija spriedis pareizi. Kad vēl gāju 1. klasē, vectēvs man atļāva ar sarkanu tinti labot 3. un 4.klases skolēnu burtnīcas. Es laboju kļūdas, bet atzīmes lika vectēvs pats. Reiz man gadījās uz burtnīcas uzmest lielu sarkanu tintes traipu. Toreiz rakstīšanai lietoja koka kātā iestiprināmu metāla spalvu, kuru ik pa brīdim vajadzēja mērcēt tintes pudelītē, bet lieko tinti gar pudelītes kakliņu uzmanīgi nopilināt. Ko nu? Sadabūju dzēšgumiju un mēģināju traipu izdzēst. Lapā radās caurums; nekas vairs nebija glābjams.
Aizvēru burtnīcu un nekad vairs pie šī darba neķēros. Nekādus pārmetumus gan nedzirdēju ne no vectēva, ne cietušās burtnīcas īpašnieka.
Jaunraunas skoliņā bija tikai 2 klases telpas: lielākā 1.un 2. klasei, bet mazākā 3. un 4. klasei. Laikam jau daudzi no skolas atbira, tādēļ vecākajās klasēs skolēnu bija krietni mazāk. Skolotājs pārmaiņus pievērsa uzmanību te vienai, te otrai skolēnu grupai. Starpbrīžos visi tika mudināti izskraidīties pagalmā. Skolā strādāja apkopēja, un viņas pienākums bija arī izvārīt pusdienām zupu. Kādu dienu apkopēja nevarēja skolā ierasties, un zupas vārīšana bija uzticēta divām 4.klases meitenēm. Meitenes gribēja vārīt piena zupu, bet atklāja, ka virtuvītē nav smalkā sāls, ir tikai rupjais. Tad nu abas devās pie skolotāja sievas, manas vecmāmiņas, lūgt smalko sāli. Vecmāmiņa painteresējusies, kādam ēdienam smalkais sāls vajadzīgs. Izrādījies, ka zupai...
Ēšana notika pie gara galda skolas pirmajā stāvā. Katrai ēdamtelpai blakus bija guļamistaba; vienā telpā mācījās zēni, otrā – meitenes. Par brokastīm un vakariņām katram bērnam vajadzēja gādāt pašam. Tad vilka ārā līdzpaņemto rupjmaizi, speķi, sviestu, vārītus zirņus vai ko citu. Pēc ēšanas galdu kārtīgi noslaucīja, lai varētu pie tā mācīties. Ja mācības varēja pabeigt ātri un nekādas palaidnības nebija pastrādātas, skolotājs deva atļauju 2. stāva lielākajā klasē rīkot rotaļas. Tad bija jāsagādā spainis ar ūdeni, jāpaņem pilna mute ūdens un jāapsmidzina grīda, lai, slaukot ar zaru slotu, nerastos tik daudz putekļu. Lielākā daļa rotaļu notika dziedāšanas pavadījumā, piemēram, „Zvejnieks mani aicināja”, „Skaisti dziedi, lakstīgala”, „Kas dārzā”. Skolotājs palīdzēja dziedāt un arī mācīja jaunas rotaļu dziesmas.
Kā jau gandrīz katram lauku skolotājam tajos laikos, vectēvam bija sava saimniecība ar zemi. Skolai piederēja vairāk zemes nekā skolotāja ģimene varēja apstrādāt, tādēļ skolas ēkas vienā galā vienistabas dzīvoklītī dzīvoja rentnieka Vecgaiļa ģimene ar 3 bērniem. Es dažreiz pie viņiem iegāju. Ievēroju, ka Vecgaiļu parastā pusdienas maltīte bija cepti kartupeļi, kas pārlieti ar sakultām olām. Vecgailis pats bija laipns vīrs. Ievērojis, ka man patīk ziedošās vilkamēles (kazrozes), Vecgailis pamācīja, ka tās ir indīgas un nevar bāzt mutē. Vairāk par vietējiem augiem uzzināju no Vecgaiļu Pētera (Pekša), kurš bija drusku vecāks par mani. Ielāgoju, ka var lasīt vīnazāli tējai, ka spradzenes aug upītes augstajā krastā un ir gardākas par meža zemenēm. Ēdām arī rūgtās ievogas. Rotaļlietu mums nekādu nebija. Paši taisījām kārklu svilpes un ogu tūtas no koka mizas. Peksis uzmeistaroja traktoriņu, kas bija darbināms ar savelkamu gumiju.
Dievabērniem bija zirgs, govs, aitas un vistas, dažreiz arī zosis un kāds tītars, kā arī ābeļdārzs un sakņu dārzs. Vecāmāte Lidija bija apprecējusi par sevi vecāko Kārli, kad pašai bija tikai 17 gadi. Lidija pēc rakstura nebija tik miermīlīga kā viņas vīrs. Gadījās arī redzēt, ka viņa skaļā balsī strīdējās ar rentnieci Alvīnu, piemēram, par puķu stādīšanu skolas košumdārzā. Alvīna, kaut bīdamās skolotāja kundzes dusmu, atbildi parādā gluži nepalika. Lidijai bija pastiprināta vairogdziedzera darbība, tādēļ viņa ātri uztraucās. Lidija bija beigusi mājturības skolu. Ģimenei tika izšūti galdauti un citas skaistas lietas, un gatavoti arī smalki ēdieni. Viens tāds bija žāvēti bumbieri: bumbierus sagrieza plānās šķēlēs un uzmanīgi žāvēja cepešplītī, palaikam katru šķēli ar rokām izspaidot plānāku. Tas bija gardums ziemai. Netrūka arī pašu žāvētas cūkgaļas, ko karstu un smaržojošu vectēvs stūma ar ķerru („tačku”) augšā pa stāvo upītes krastu, jo žāvējamā pirtiņa atradās upītes ielejā. Upīte vasarās bija bērniem īsts pievilkšanas punkts. Tur varēja atrast gaišzilu un rožainu glūdu un lipināt no tās figūriņas. Upīte bija sekla, bet ļoti auksta. Pāri tai veda laipa, lai pa īsāko ceļu varētu nokļūt Jaunraunas centrā („muižā”), kur bija pasts un veikals. Ja gāja pa lielceļu, bija jānostaigā vairāki kilometri. Upītes kreisajā krastā bija danču placis ar soliem gar malām. Pa retam tur notika zaļumballes: spēlēja pūtēju orķestris un varēja pirkt alu.
Vecmāmiņa Lidija mira kara laikā, 1944.gada oktobrī, sava brāļa, mežsarga Valdemāra Lampes, mājās, kur Dievabērni kopā ar meitu un abiem mazbērniem bija patvērušies no karadarbības. Jaunraunas skolā mantu sargāt palika Natālijas tante. Viņa bija noslēpusi dzijas klavierēs, taukus kūtī, sienas pulksteni maizes krāsnī utt. Bija dzirdēts, ka padomju (krievu) armija ņem visu, kas iepatīkas. Rauņos velosipēdi, medību bises un pulksteņi bija labi noslēpti. Lai gan no kara bēgām, izrādījās, ka frontes līnija gāja tieši caur mežsarga mājām. Lielgabalu uguns zalves lidoja pāri. Dabūjām redzēt, kā tiltiņu ielauza krievu tanks, kā zirgos atjāja Vlasova divīzijas zaldāti. Kāds zaldāts, mums visiem redzot, paņēma Voldemāra stirnādas medību somu, uzkāra plecā un smaidīdams aizgāja. Baidoties, ka mājai neuzmet bumbu, vienu nakti pavadījām mežā zem kokiem. Egļu saknes bija tik grubuļainas, ka bija grūti aizmigt. Kad armija bija projām, vajadzēja nest mājās no meža 2 paslēptās bises. Kāds bija nokārtojis savas vajadzības, likdams pēdas abās pusēs sūnās ieraktajām bisēm... Bet bises bija vietā! Arī Jaunraunas skolu bombardēja, bet neviena bumba to neķēra. Pirms aizbraukšanas uz Rauņiem mēs no bombardēšanas slēpāmies skoliņas pagrabā. Es esot skaļi kliegusi aiz bailēm no mesto bumbu grāvieniem, bet brālītis Egils gulējis ciešā miegā. Jaunraunas skolā pabija gan krievi, gan vācieši. Novēroju, ka kāds krievs nolauza lielu jāņogulāja zaru, apgūlās zālē uz muguras un ēda ogas kā tāds lācis. Es brīnījos, kādēļ viņš neēd ogas, nostājies pie krūma. Krievu armijas cūcības atklājās, kad viņi no skolas aizgāja. Lielā klase bija pārvērsta par ‘tualeti’, kaut gan tualete bija skolas ēkas pirmajā stāvā. Ērģeļu taures bija izlauztas un turpat izmētātas. Krievu karavīri dažreiz cienāja mūs ar brūnām ledenēm. Arī vāciešiem bija ledenes, tikai dzeltenas. Vācieši izcēlās ar savu smalko uzvedību. Viņus apkalpoja krievu gūsteknes, kuras dažreiz palūdza manai mammai atļauju no dārza noplūkt kādus ziedus vai ko citu. Pārpratums radās ar vārdu „dilles”. Krievi neizšķir garos un īsos patskaņus, tādēļ krieviete teica nevis „dill”, bet „dīl”, kas vāciski nozīmē „grīda”. Pēc grīdas lupatas un citu priekšmetu izrādīšanas beidzot abas sapratās. Laikam mamma nezināja, kā dilles sauc krieviski (ukrop). Reiz novēroju, kā vācietis nolika pie klēts zālītē dažus ķieģeļus, pakūra zem tiem mazu uguntiņu un uz mazas panniņas cepa omleti no olu pulvera. Kopā ar vāciešiem karoja arī ukraiņi. Tie mūs dažreiz cienāja ar īstu Ukrainas boršču, ko vārīja dārza malā novietotajā lauka virtuvē – milzīgā apkurināmā katlā uz riteņiem, ko varēja vadāt līdzi, kur vien vajag. Vācieši, jūtot, ka krievu fronte tuvojas, ieteica manai mammai braukt ar kuģi projām uz Vāciju, īpaši tādēļ, ka viņas vīrs bija vācu armijā. Pienāca diena, kad visas nepieciešamās mantas bija saliktas maisos un mums vajadzēja doties tālajā ceļā. Vectēvs Dievabērns gulēja apģērbies savā gultā. Uz mammas aicinājumu celties viņš īsi atteica: „Brauc vie, Aņī. Es palikšu tepat.” Mammai bija šajā brīdī jāizšķiras, ko darīt. Mēs palikām Latvijā.
Patiesībā mežsarga mājā mirušo vecmāmiņu Lidiju vajadzēja apglabāt Jaunraunas kapos, bet kara apstākļos ceļi bija tik nedroši, ka izlēma kapu rakt tuvējā Veselavā, kur jau gulēja Lidijas vecāki Anna Lampe (1868-1945) un Paulis Lampe (1861-1944). Paulis Lampe (saukts par Lampiņu) bija kalpojis Cēsu apriņķa Mārcienas muižā par barona kučieri, bet Anna – par istabeni. Pajūga ilkss zvans vēl ilgi glabājās manas mammas plauktā, un ar to viņa iezvanīja katru Jauno gadu. (Tagad Mārcienas muižu esot nopirkusi un atjaunojusi bijusī žurnāliste Mairita Solima.) Par Pauli Lampi tik vien zinu teikt, ka viņš neesot ēdis gurķus, tāpat kā viņa mazmeita Gaida Lampe (1931-1995). Gaida pēc kara strādāja mežā par atsveķotāju, kas sievietei gan bija pārāk smags darbs. Ar asam kaplim līdzīgu rīku vajadzēja iegriezt skujkoku stumbros vertikālus griezumus un apakšā piestiprināt mazu piltuvīti, kur satecēt sveķiem. Tad sveķus savāca lielās mucās un veda no meža ārā. Tā kā Gaida zināja visas meža takas un bija no tēva daudz ko dzirdējusi par meža dzīvniekiem, pēc tēva nāves viņa strādāja par medību pārzini jeb, kā toreiz to oficiāli krievu valodā sauca par ohotjēgeru un varbūt bija vienīgā sieviete Latvijā šajā amatā. Vēlāk Gaida sēja arī zaru slotiņas, lai izpelnītu pensiju. Gaidas jaunākā māsa Hilda, manas mammas aicināta, kādus pāris gadus dzīvoja „Mežlejās”, lai pabeigtu izglītību vakarskolā un pēc tam izmācītos par grāmatvedi. Hildu mans tēvs pierakstīja kā kolhozā strādājošu, jo citādi vakarskolā nepieņēma; toties skolu būtu grūti pabeigt, ja nevarētu visu dienu mācīties. Hilda nostrādāja dzimtajā Veselavas pagastā par grāmatvedi 30 gadus līdz savai pensijai. Padomju laikā viņa nedrīkstēja svinēt savu dzimšanas dienu, jo tā bija tieši 18.novembrī. Kad sabruka kolhozu sistēma, Hilda nopirka pusi no „Vāckalnu” mājas. Kad viņas tēvam Voldemāram Lampem pienāca pensijas laiks, mežsargmājas vienā galā ar ģimeni iemitinājās jaunais mežsargs – rupjš latgalietis, kurš veco mežsargu un viņa ģimeni visādi pazemoja. Tas tuvināja Voldemāra nāvi. Viņa sieva Anna (1910-1992) pārcēlās dzīvot pie meitām uz „Vāckalniem”, Viņa vecumā zaudēja redzi un arī spēju staigāt, bija kopjama 11 gadus ilgi. No saimniecības vadīšanas Anna neesot atteikusies arī tad, jo dažkārt cūkēdiens bijis jānes pie gultas, lai māte ar roku palūkotu, vai tas ir labi sataisīts. „Vāckalni” ir kāda pusotra kilometra attālumā no Veselavas kapiem, un Hilda ar Gaidu mūsu kopējo radu kapus ir ar visu sirsnību kopušas.
Jau pēc II Pasaules kara, 50. gados, braucām uz Rauņiem ogot. Brūkleņu bija tik daudz, ka grūti bija salasītās ogas no meža iznest. Līdz Rīgai vedām ar kolhoza „bobiku”. Ogas bija labs papildinājums pēckara trūcīgajam azaidam, jo brūklenes var vārīt bez cukura. Ievārījām pilnu koka muciņu.
Jaunraunas skolas rentnieki saimniecības vajadzībām izmantoja riju, kas bija „īsta kā pasakā”: būvēta no aptēstiem baļķiem, ar koka slēģu lodziņiem. Iekšā bija liela kurināma krāsns un ārdi (augstāk režģī saliktas kārtis) labības žāvēšanai un klons (māla grīda) labības kulšanai ar spriguļiem. Spriguļi bija koka sitamie rīki, ar kuriem izdauzīja no vārpām graudus. Labību kūla ar spriguļiem, kad vēl nebija kuļmašīnu. Atceros labības kulšanu ar mašīnu, kur vajadzēja kādus 10 darbiniekus, jo labības kūlīši bija jādod augšā un vienmērīgi jāizlīdzina pirms ielaišanas kuļmašīnā, atsevišķi jāvāc salmi, pelavas un graudi, kurus tūlīt veda uz klēti un bēra klēts apcirkņos. Pēc tādas talkas, ko pabeidza tikai uz vakarpusi, liela daļa talcinieku bija nokūpējuši melni kā mori. Neizpalika vakariņu galds un dziedāšana.
Vectēvs skolas zemē sēja vīķus; ģimene audzēja saknes sev un lopiem un kaltēja ziemai sienu, ko salika gubenī (kūtsaugšā). Cik atceros, ar labības audzēšanu vairāk nodarbojās rentnieki; viņi arī sēja un plūca linus. Linus pirms apstrādes mērcēja mārkā (dīķī); tos kulstīja (sita pret dēlītī iestiprinātām asām adatām), lai nobirdinātu pogaļas un iegūtu linšķiedru. Pēc daudziem gadiem, rediģējot angļu tekstu grāmatai „Ceļvedis pa Latviju”, atradu šādu kļūdu: „kulstīt linus” bija tulkots kā to wash hemp – „skalot kaņepes” (!). Tulkotāja bija augusi Amerikā. Kaņepes skoliņā sēja „kūtspakaļā”, kur vairāk mēslu, un no kaņepju sēklām taisīja kaņepju sviestu. Varbūt tajās kaņepēs bija tieši tik liels narkotisko vielu daudzums, lai latvieši daudz nekurnēdami izturētu 700 gadu verdzību? Biezpiens un kaņepes agrāk bija svarīgs ēdiens. Vēlāk gan noskaidroju, ka ir Cannabis sativa un Cannabis indiana, un tikai tās otras satur narkotikas, ja aug pietiekami karstā klimatā.
Bija arī klēts ar labības apcirkņiem (nodalījumiem) vienā galā un gultu otrā galā, kur varēja gulēt vasaras karstumā. Pie sienām bija sakārtas visādas derīgas lietas, piemēram, labības siets, pūra mērs, bezmēns (stangas svari) utt.
Dievabērniem bija viss tiem laikiem atbilstošais darba inventārs. Man visvairāk patika ekselmašīna. Tajā varēja laist iekšā garus salmus un iegūt sasmalcinātus, ko tad var pievienot lopiem dodamai barībai. Vēl bija sera vāģi lopbarības vešanai, kurvja droška un līnijdroška. Kurvja droška tiešām atgādināja kurvi (grozu) uz atsperēm un riteņiem, kur bija 3 sēdvietas aizmugurē un kučiera vieta priekšā. Tādu braucamo tagad var redzēt filmās, piemēram, kad filmas varoņi vizinās pa Vīnes mežu, mūzikai skanot. Līnijdroškas galvenā sastāvdaļa bija garš dēlis, uz kura, kājas zemē nolaiduši vienā vai otrā pusē, varēja sasēsties pat kādi 6 braucēji. Līnijdroška uz lauku ceļiem nejauki kratījās, jo tai nebija tādu atsperu kā kurvja droškai. Lai nedaudz mīkstinātu droškas drebēšanu, uz sēdamā dēļa klāja salocītu vilnas segu. Mums, bērniem, patika brauciena laikā teikt „āāāāā”, lai balss trīcētu līdz ar drošku. Ziemā, protams, brauca ar kamanām, sasegušies ar segām vai aitādām, jo citādi bija auksti.
Vectēva Dievabērna labsirdība man reiz kļuva zināma pavisam dīvainā veidā. Padomju gados visiem darbiniekiem bija jāpiedalās politiskos semināros. Semināra vadītājs manā darba vietā bija kāds maza auguma komunistiskās partijas biedrs. Reiz viņš minēja, ka pats nākot no Jaunraunas pagasta. Ejot reizē uz tramvaju, ieminējos, ka arī es esmu no Jaunraunas pagasta un esmu Dievabērna mazmeita. „Ak Dievabērns? Nekāds cīnītājs jau viņš nebija”, atteica semināra vadītājs. Atstāstīju šo sarunu mammai. Mamma aizsvilās aiz dusmām. „Kā viņš tā varēja teikt? Viņa brāli, savu skolnieku, mans tēvs, riskēdams ar savas ģimenes drošību, slēpa pagrabā, kad kā komunistu atbalstītājam viņam bija jāslēpjas no vāciešiem.” Vairāk ar semināra vadītāju par šo tematu nerunāju, jo komunistu partijas biedram tajos laikos tāpat vienmēr bija taisnība.
Komunistu aizdomīguma un naida dēļ manam vectēvam bija jāšķiras no dzīves. Tas notika tā. 1946. gadā kļuva zināms, ka ir ierosināts Kārlim Dievabērnam par ilggadēju darbu skolotāja amatā piešķirt ordeni. Taču līdz piešķiršanai tā arī netika. Cēsu avīzē kāds bija uzrakstījis rakstu, kurā Dievabērnam bija nikni un zaimojoši pārmesta Bībeles lasīšana un garīgo dziesmu dziedāšana, kalpošana par „melnsvārci”, kā arī apšaubīts, vai tāds cilvēks drīkstot skolēnus mācīt. Vectēvs nespēja pārmetumus pārdzīvot un septembrī ieiet klasē. Triekas ķertu viņu ievietoja Cēsu slimnīcā, kur viņš mira no plaušu karsoņa. Jaunraunā sāka strādāt citi skolotāji, jo arī otra, jaunāko klašu skolotāja, skolā vairs neatgriezās: viņa pirms kara bijusi aizsargu organizācijā un tagad laikam bija izsūtīta uz Sibīriju. Vienīgā saikne ar Jaunraunas skolu tagad palika Emmas tante (Emma Auziņa), manas mammas māsīca, kura strādāja skoliņā par apkopēju un turpat arī dzīvoja kopā ar mazo dēlu Jāni. Ar Emmas tanti mūsu ģimene sagājās līdz viņas nāvei. Emma prata jokot, palīdzēt īstā brīdi, un nekad nenāca ciemā tukšām rokām, kaut gan pašai ienākumi vienmēr bija mazi. Visas manu bērnu siltās zeķītes bija Emmas tantes adītas. Emmas liktenis bija strādāt par kalponi pie citiem, lai būtu pajumte un iztikšana. Savā mūžā viņa pieredzēja daudzas pārestības no pajumtes devējiem. Visbeidzot atradās kāda neredzīgā, kura mitinājās mazā vienistabas dzīvoklītī Zvaigžņu ielā 15, Rīgā, un tai bija vajadzīga aprūpētāja. Pēc padomju likumiem, iegūstot aprūpētājas statusu, Emma varēja iegūt tiesības īrēt šo dzīvokli. Vēlāk tajā mitinājās arī dēla Jāņa ģimene – sieva Ilona, dēls Atis un meita Māra. Jānis un Ilona daudzus gadus strādāja Sibīrijas zelta raktuvēs. Būdams strauja rakstura, Jānis jau kopš pusaudža gadiem sagādāja ne mazums kreņķu savai mātei. Emma mēdza teikt, ka Sibīrijas tālumos Jānis ir lielākā drošībā nekā Rīgā uz Zvaigžņu vai Tallinas ielas. Kad Jāņa bērniem bija jāsāk iet skolā, ģimene atgriezās Rīgā, un pirmais iespaids viņiem esot bijis tāds, ka Rīga šausmīgi smird, salīdzinot ar Sibīriju. Mani pārsteidza stingrā disciplīna, kādu ievēroja Atis un mazā Māra. Ja viņiem vecāki ko teica, to abi bērni izpildīja momentā un bez ierunām. Vecāki paskaidroja, ka Sibīrijas bargajos apstākļos citādi nav iespējams garantēt bērnu drošību. Viena nepaklausība var nozīmēt traģēdiju; piemēram, izejot no mājas sniega vētrā, var apmaldīties pēc dažiem metriem.
Manā bērnībā mēs ar brāli Emmas tanti labi ieredzējām tāpēc, ka viņa mūs īpaši neuzmanīja, kad bijām vasarā uz laiku atstāti viņas uzraudzībā. Nekas slikts jau arī neatgadījās; mālus iegūt gribēdami, mēs nolauzām lielo cūku kaujamo tuteni, bet Egils, veiksmīgi izvairīdamies no kāju mazgāšanas vakaros, ieguva tādus kā „dzērvju zābakus”, kas vēlāk bija jāārstē. Visspilgtākais piedzīvojums Emmas tantes uzraudzībā notika Pēterdienā. Toreiz bija tik auksts laiks, ka mums abiem sadeva kājās mājās adītas biezas vilnas zeķes. Braucām ar zirga ratiem svinēt. Tur galdi jau bija saklāti; Egils nogaršoja kādu rozā šķidrumu skaistā, mazā glāzītē. Vēlāk pats stāstīja, ka viņam no tās „limonādes” esot visa pasaule sagriezusies riņķī. Sēdēšana pie galdiem un dziedāšana ilga līdz rīta gaismai. Es sēdēju uz sola netālu no Vecgaiļu Ausmas, kurai bija pati skaļākā balss. „Šķiroties sniedzi man roku: nāc līdzi, nāc...” – tā skanēja piedziedājums kādai skaistai dziesmai. Skanēja, protams, arī „Dzīvīte, dzīvīte”, „Gaujas laivinieks”, „Še, kur līgo priežu meži”, tautasdziesmas un daudzas citas visiem pazīstamas dziesmas. Vēlāk man tā nāca miegs, ka ielīdu ārā atstātajos ratos gulēt.
Ar kara laiku man saistās vēl dažas atmiņas. 1941.gadā dzīvojām netālu no Rīgas, Rāmavā, kur tēvam bija darbs lopkopības nozarē. Pēkšņi kā panikā gaisā sacēlās saimniecības vistu bars. Iemesls bija lidmašīnu rūkoņa, kas te bija kaut kas nedzirdēts. Tad drīz visus aplidoja ziņa, ka ir sācies karš. Drīz pārcēlāmies uz Smilteni, kur tēvs strādāja par pasniedzēju piensaimniecības tehnikumā. Mani kādu laiku atstāja Jaunraunā pie vecvecākiem, kamēr pasaulē nāca brālis Egils un ģimene dabūja Smiltenē vietu, kur apmesties. Smilteni lidmašīnas nepārlidoja, bombardēšanas nebija, bet sākās grūtības ar pārtiku. No laukiem pārtiku pilsētā ievest bija aizliegts. Mans vectēvs Dievabērns tomēr paslēpa kādus šķiņķus, medus podiņu un miltu maišeli ragavās zem siena, mani uzsēdināja virsū, un mēs braucām. Neatceros, vai ceļā mūs kāds apturēja, bet es sapratu, ka tas nebūtu vēlams. Tikām jau laimīgi galā. Bet, atgriežoties pie vecākiem, uzreiz sajutu, ka man netiek vairs veltīta tāda uzmanība kā pie vecvecākiem. Tur es varēju nakts vidū iečinkstēties un pieprasīt ko ēdamu, pie tam ar vienu vecmāmiņas nācienu jau es nebiju apmierināma. Man varbūt gribējās ēst tieši tauku maizi (rupjmaizi ar virsū uzsmērētiem cepeša taukiem) vai ko citu īpašu. Smiltenē mani par činkstēšanu pie galda norāja un lika sēdēt tēva kabinetā, kamēr niķis pārgāja. Brēcu, kamēr piekusu; beidzot jau bija vien jāapklust. Kad brālis paaugās, es iemanījos viņu izkomandēt tāpat kā agrāk savu vecmāmiņu. Egils nekad nerunāja pretī. Reiz vajadzēja dabūt viņu pāri sētai, kuru pati gandrīz nevarēju pārvarēt. Stūmu, cik spēka, un pāri viņš bija, tikai iekrita pelnu kaudzē. Egils arī tad nežēlojās. Nekad neesam strīdējušies vai plēsušies, bet par to nopelni pienākas Egilam, ne man. Smiltenē dažreiz man uzticēja gājienu uz veikalu. Lielu gudrību tāda iepirkšanās neprasīja, jo pārtiku varēja iegādāties tikai pret taloniem. Uz talona jau bija rakstīts, piemēram, 100 grami sviesta, 200 grami desas. Lai ar sviestu varētu apsmērētu maizi visa ģimene, sviestu vajadzēja kaut kā „pagarināt”, piemēram, piejaucot rīvētus burkānus. Bija arī ziepju taloni, un arī ziepes bija jātaupa. Tēvs savā kabinetā uz siltā mūrīša salika ziepju gabaliņus, lai izkalst; tad lēnāk tērēšoties. Smiltenē Dārza ielas mājā dzīvojām otrā stāvā, bet pirmajā stāvā dzīvoja kāda cita ģimene. Viņiem bija meita Ilzīte, bet ar to spēlēšanās neiznāca. Ilzīte tikai sēdēja, kur to nolika, un skatījās. Tomēr no apkārtējām mājām kopā salasījās krietns bariņš bērnu, un visi tie sanāca mūsu pagalmā spēlēties. Mūsu māja atradās ezera (Melderezera?) stāvajā krastā; aiz mājas to iejoza kārtīgs dēļu žogs. Uz to pusi bērni vieni nedrīkstēja iet. Kopā ar lielajiem cilvēkiem tur bija skaista pastaigāšanās, īpaši, kad ziedēja ievas. Otrā stāvajā krastā bija tehnikums. No Smiltenes tehnikuma dzīves atceros atstāstītu gadījumu, kad tur bija ieradušies vizītē augsta ranga vācu virsnieki. Smiltenieši bija sarūpējuši tik bagātīgi klātu galdu, ka vācieši nav gribējuši norunātajā laikā doties projām. Tad grupas vadonis licis visiem pagriezt pulksteņus vienu stundu atpakaļ, lai došanās projām tomēr notiktu noliktajā laikā. Vāciešiem precizitāte vienmēr ir bijis svarīgs princips: Ordnung mus sein! (kārtībai jābūt). Toreizējais rauts (viesības) beidzās slikti vienam no skolotājiem: saēdies nepierasti bagātos ēdienus, viņš licis sievai nolikt vēl viņa daļu žāvēto reņģu uz papīra, lai noēstu vēlāk... Otrā rītā viņš jau bija miris no pārēšanās.
Pārtikas trūkuma apstākļos tēvs noorganizēja cūku turēšanu vienā no Dārza ielas šķūnīšiem. Ja to kāds nosūdzētu, būtu lielas nepatikšanas. Viss gan beidzās laimīgi. Malka kurināšanai bija jāgādā pašiem. Tētis un mamma ziemā strādāja ar cirvi un zāģi mežā, lai sagādātu kurināmo ēdiena vārīšanai un siltumam. Tēvs no Smiltenes tika nosūtīts praksē uz Esenes pilsētiņu Vācijā. Prakses laikā viņš, barojot govis ar cukurbiešu graižiem, pazaudēja savu laulības gredzenu. Pirmoreiz viņš to pazaudēja Talsos kādā ezerā. Mamma to ezera smiltīs atrada. Otrreiz gredzens pazuda, strādājot sievastēva auzu laukā. Bijušas sakrautas vairākas auzu gubas. Mamma norādījusi, kura kaudze jāpārmeklē, un gredzenu atrada. Tālajā Vācijā viņa gredzenu atrast nevarēja... Toreiz Vācijā bija lielāks pārtikas trūkums nekā Latvijā, bet ar talonu sistēmu pārtikas produkti tika sadalīti iedzīvotājiem un iestādēm līdz grama precizitātei. Svētdienās pat esot ceptas mazas kūciņas. Neapēsta ēdiena atstāšana uz šķīvja bijusi uzskatīta par vislielāko nepieklājību.
Kad braucām no Smiltenes projām uz Jaunraunu pie vecvecākiem, daudzas grāmatas uz laiku atstājām pie Vilmas kundzes, kura bija palīdzējusi mūsu ģimenei saimniecības darbos. Vēlāk, kad grāmatas atkal bija pie mums, kādā no tām atradām zīmīti ar šādu saturu:
„Es un mana māsa saderam un 1000 latiem, ka cilvēki aizbrauks uz zvaigznēm, kad mēs būsim lieli. Es tam ticu, bet mana māsa netic.
Mans paraksts: ...... Manas māsas paraksts: ......”
Bērnu uzvārds bija Eglītis, bet neatceros vairs abu bērnu vārdus. Varbūt viņi paši ir jau aizmirsuši savas derības.
Smiltenē pie mums kādu dienu ieradās Natālijas tante. Viņa bija tēva attāla radiniece no Skujenes pagasta. Kad mans tēvs gāja Rīgā skolā, Natālijas tante aprūpēja sava mirušā vīra brāli, kurš strādāja bankā. Trūcīgais vidusskolnieks pie viņas vienmēr varēja dabūt kādu zupas šķīvi. Vīrabrālis Dāvīds Upītis Natālijai bija atstājis krietnu naudas summu bankas kontā, lai viņas mūžam pietiktu. Līdz vīrabrāļa nāvei Natālija šo kontu nebija izmantojusi. Vēlāk izrādījās, ka visu naudu piesavinājusies padomju vara, kad tā 1940. gadā ienāca Latvijā. Atceros, ka Natālijas tante sēdēja mūsu virtuvē uz krēsla (kas nezin kāpēc stāvēja gandrīz telpas vidū) un teica apmēram tādus vārdus: „Nu ešu pliks un nabags. Vai pieņemsait mani par kalponi jūsu ģimenē?” Pēc īsas apspriešanās mani vecāki piekrita. Natālijas tante dzīvoja pie mums visu savu atlikušo mūžu. Viņas pārziņā bija gan virtuve, gan kūts. Natālijai īpaši patika kopt sivēnus. Kad pienāca cūkas kaušanas laiks, Natālija slaucīja asaras un centās uz kūts pusi neskatīties. Reiz Natālijas tante smagi saslima ar gripu; pati sāka runāt, ka laikam no dzīves jāatvadās. Viņa pasauca pie gultas mazo Egilu, kuru dēvēja par savu „zelta puisīti”, un novēlēja tam mantojumā savu vienīgo bagātību – no bankas laikiem saglabātu skaistu, zilu krūzi ar apzeltītu maliņu. Tante sāka atveseļoties, bet Egilam radās juridiski pamatots jautājums: „Bet kā tagad būs ar zilo krūzi?” Tante sāka smieties un atdeva krūzi Egilam tūlīt.
Tā nu dzīvojām atlikušos kara gadus Jaunraunā. Tēvs no kara pārnāca, bet ne bez briesmām, jo kara beigas sagaidīja tieši t.s. Kurzemes katlā, kas bija vācu armijas pēdējais pretošanās punkts 1945. gada pavasarī. Visiem tur palikušajiem vīriešiem bija jāiet caur filtrācijas nometnēm, lai noskaidrotu, vai kāds no viņiem nav vāciešu atbalstītājs. Sadabūjis svešu pasi, kas liecināja, ka viņš ir Jānis Štrunkšteins no Tukuma rajona Milzkalnes pagasta, tēvs visām pārbaudēm tika cauri, gan ar izbailēm par reālu viņa nošaušanas inscenējumu. Vēlākā pratināšanā situācija atkal sarežģījusies, un tēvs atzinies, ka viņš ir Smiltenes piensaimniecības skolas skolotājs Milts. Domājams, ka viņam palīdzēja iedzimtais advokāta talants. Administratora un advokāta dotības nav labākais variants ģimenes dzīvē, bet pratināšanā tas varēja nākt par labu.
Tajā laikā tēvs uzzināja par savu vecāku un jaunākā brāļa traģisko likteni. Brālim Oskaram bija tikai 16 gadu. Uz provokācijas pamata vācieši arestēja Oskaru un vecākus, kuri nekad nebija iesaistīti politikā, un ieslodzīja viņus pagastmājas pagrabā. Oskars mēģināja bēgt; viņam sašāva kāju. Pēc tam nošāva viņus visus un līķus sadedzināja. Vēlāk viņu mirstīgās atliekas apglabāja Nītaures masu kapā. Bet tēva māsa Vera bija apprecējusies ar cilvēku, kurš, kā izrādījās vēlāk, bija iesaistīts pretošanās kustībā pret komunistiem. Jau pirms kara sākuma, kad Latvijā valdīja komunisti, Veras vīru arestēja un turēja cietumā. Gribēdama vīru satikt, Vera piedāvāja cietumsargiem savas dārglietas. Cietumsargi dārglietas paņēma, bet vīru viņa nesatika. Veru pašu ieslodzīja cietumā un nomocīja līdz nāvei. Vācu okupācijas laikā Teodora jaunākā māsa Irīna ar ģimeni aizbēga uz Vāciju, vēlāk uz ASV. Ja viņi paliktu Latvijā, padomju vara ģimeni represētu, jo Irīnas vīrs bija pārticis lauku saimnieks. Padomju laikā visus bagātos uzskatīja par padomju varas ienaidniekiem. Pēc kādiem desmit gadiem no Irīnas pienāca pastkarte: viņi visi bija dzīvi. Drošības labad sarakste notika tantes Natālijas vārdā. Viņa bija veca un tolaik no padomju valsts pat nesaņēma pensiju. Natālija teica, ka viņai neesot nekā, ko zaudēt; lai jau metot viņu cietumā par tām vēstulēm. Nekādu sliktu seku šai sarakstei nebija; Irīna pat atsūtīja trīs brāļu ģimenēm kādus drēbju gabalus.

PĒCKARA GADI

Drīz mūsu ģimene pārcēlās no Jaunraunas uz 9 km attālo Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu, kur abi vecāki strādāja par skolotājiem. Dzīvesvieta bija t.s. „Mežapilī” – skaistā divstāvu mājā, kurā bija zēnu internāts un divi dzīvokļi skolotājiem, nepilnu kilometru no tehnikuma galvenajām ēkām. Tēvs bija internāta audzinātājs; viņš lika audzēkņiem skriet rīta rosmi; tiem vajadzēja par sodu izpildīt dažādus saimniecības darbus, ja bija pieķerti pārkāpumos vai neievēroja tīrību istabiņās. Katru vakaru audzēkņiem bija jāsapulcējas garajā gaitenī uz „vakara līniju”, kur notika atskaitīšanās par dienas notikumiem un darbiem un uzklausīti skolotāja rīkojumi. Mēs ar brāli drīz pazinām visus audzēkņus pēc vārda. Viņi mūs jokodamies sauca par „mazajiem nodevējiem”, kaut gan nekādu naidu pret mums neizrādīja. Reiz pat sarīkoja pārbaudi, vai mēs tiešām viņus visus pazīstam. Mēs arī zinājām, kurā kursā katrs mācās. Tādā sakarā Veselavas kapu svētkos atpazinu kādu bijušo audzēkni, kura ģimenes kapi atrodas iepretim mūsējiem. Strādājot par pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā, sastapos ar Priekuļu tehnikuma labākā audzēkņa dēlu. Labākais audzēknis bija kļuvis par ministra vietnieku, bet dēls bija izlutināts, necils students.
Reiz notika kaut kas tāds, kas palika ierakstīts tehnikuma internāta vēsturē uz daudziem gadiem. Egils bija atradis tuvējā mežā kaut ko melnam piķim līdzīgu. Ielicis to virtuves plīts krāsnī pakausēties, bet tad „piķis” sācis aizdomīgi šņākt. Kā jau karu redzējis cilvēks, Egils sapratis, ko tas nozīmē, un iespiedies virtuves kaktā. Varēja jau bēgt ārā no virtuves, bet laikam gribējās arī redzēt, kas notiks. Plīts uzlidoja gaisā, Egilam blakus krita saārdītie ķieģeļi, bet par laimi neviens viņam netrāpīja. Natālijas tante bija izgājusi no virtuves, lai no pieliekamā kambara atnestu kartupeļu putrai pielejamo pienu. Vispirms viņa dzirdēja šausmīgu rībienu, tad ieraudzīja, ka katls ar kartupeļiem ir samīcīts, bet kartupeļi pielipināti pie virtuves griestiem; puse no plīts bija izjaukta. Dārdiens bijis dzirdams arī tehnikuma centrā. Drīz vien atskrēja mājās pārbijušies vecāki. Visi bija ļoti laimīgi, ka ir cietusi tikai plīts. Bija jau dzirdēts, ka tādos negadījumos ir cietuši arī ziņkārīgie bērni.
Saskaitot kopā visus tehnikuma darbinieku bērnus, mūsu bija ap divdesmit. Visi divdesmit jau parasti kopā nesalasījāmies, bet tikāmies mazākās grupiņās. Dažreiz, kaut ko improvizējot, spēlējām teātri; ziemā šļūcām lejā pa stāvo kalniņu aiz skolotāja Matīsa mājas, sēdēdami uz malkas pagales vai kādas citas skolotāja pagalmā „patapinātas” lietas , ja pašam nebija slēpju vai ragaviņu. Vasarā kāpām kokos, rīkojām skriešanas un lēkšanas sacensības, uz Jāņiem nočiepām dažas zemenes tehnikuma dārzā. Gribējām Rīgā nopirkt bumbu, lai spēlētu futbolu, bet savāktās naudas iznāca par maz. Visaktīvāk notika sniega cietokšņa celšana un tā aizstāvēšana pret tiem, kas to nebija cēluši. Katrai grupai bija savs vadonis. No rītiem visi gājām kājām uz Priekuļu pamatskolu; tā atradās ēkā, ko sauca par „Knēžām” un kas agrāk bijusi nabagmāja. Īstā skola bija karā sabombardēta. Kur palika pagasta nabagi, to mēs nezinājām. No Mežapils līdz skolai bija jāiet kāds puskilometrs.
Tehnikuma audzēkņi vairākas reizes gadā rādīja teātri un uzstājās ar citiem priekšnesumiem – vingrošanu, dziedāšanu utt. Neizbēgams pārbaudījums publikai bija garlaicīgā politiskā referāta klausīšanās pirms priekšnesumiem. Bērniem bija stingri noteikts: ja kāds kaut pagrozīsies referāta laikā, tas uz priekšnesumiem palikt nedrīkstēs. Sēdējām kā sastinguši, lai tikai vēlāk visu redzētu. Referāts parasti ilga kādu pusstundu vai ilgāk. Tāds pacietības treniņš bija jāiztur arī pirmskolas vecuma bērniem, un tas ieaudzināja pacietību uz visiem laikiem. Toties priekšnesumi bija gaidīšanas vērti. Reiz audzēkņi izrādīja muzikālo komēdiju „Mucenieks un muceniece”, kurā varonis izteiksmīgi dziedāja un spēlēja īstu klarneti. Citreiz bija improvizēts balets vai dzīvās piramīdas, spēlētas joku etīdes. Ar teātra izrādēm mana tēva vadībā tehnikumieši brauca arī viesizrādēs uz kaimiņu pagastiem. Savukārt pasniedzēji organizēja tehnikumā Rīgas mākslinieku uzstāšanos un deju kursus. Toreiz stilīgākie apavi bija baltas teniskurpes. Teniskurpes varēja padarīt baltākas ar zobu pulveri (zobu pastu tajos laikos nepazina). Audzēkņiem griežot valsi lielajā zālē, no teniskurpēm cēlās mazi, balti mākonīši.
Tehnikuma audzēkņiem bija jāstrādā dažādi praktiski darbi; nostrādātās stundas ierakstīja īpašā grāmatiņā. Lai kā gribējās ēst, bija stingri noteikts neko neņemt no skolas dārziem. Kāds audzēknis bija iebāzis kabatā dažus tomātus, un viņu par to izslēdza no skolas. Tehnikuma virtuvē gatavoja pusdienas, kas visbiežāk bija sutināti kāļi; gaļas jau nebija, labi vēl, ka bija „ķieģelīša” maize. Šo maizi tehnikumam veda ar zirgu no Cēsīm; tā bija no jauktiem miltiem formā cepta maize, kādu latvieši agrāk nepazina un ko slepus dēvēja arī par „Staļina kūku”. Mājās dažreiz ēdām no rudzu miltiem gatavotas pelēkas klimpas. Mammai bija jāraud, to redzot, bet mēs ar brāli labākas klimpas nepazinām un nebēdājāmies. Labi, ka bija govs, kas deva pienu. Kopš kara sākuma mēs nedabūjām ēst nekādus augļus, izņemot kādus skābus ābolus un ogas. Labākie augļu dārzi Latvijā bija izsaluši 1940.gada bargajā ziemā. Augļus aizstāja krāsnī cepti kāļi: tajos esot tikpat daudz vitamīnu kā apelsīnos. Kad vecāki no Ļeņingradas atveda baltmaizi un īstu, baltu cukuru, tie bija svētki. Toreiz ceļš 9 kilometru garumā no Jaunraunas līdz Priekuļiem mums nemaz nelikās garš. Bet kādā saulainā maija dienā tehnikuma virtuvē bija izvārīta frikadeļu zupa. Natālijas tante pēc ēdiena bija aizgājusi ar māla bļodu, domādama, ka tajā iesmels pierasto sakņu sautējumu. Tajā reizē bļodā tika ielieta īsta gaļas frikadeļu zupa. Māla bļodu ar frikadelēm tante nesa izstieptās rokās visu to puskilometru līdz Mežapilij; mēs ar brāli visu ceļu sajūsmināti lēkājām tantei blakus. Reiz pašā ziemas spelgoņā izplatījās ziņa, ka vietējā veikaliņā varēs nopirkt konfektes; katram no liela maisa iesvēra 200 gramus ledeņu, tādēļ jāstāv bija visiem. Nežēlīgi salstot, ārā pie veikaliņa gaidījām savu rindu vismaz pusstundu. Konfektes drīkstējām nogaršot, bet pārējās ledenītes bija jāpataupa saldēdiena vārīšanai.
Tehnikumā pienāca arī 1949. gada marts, kad notika otra izvešana uz Sibīriju. Vidzemē kusa dziļie sniegi. Pa Mežapils logu redzējām, kā gāzelēdamās pa nelīdzeno ceļu lēnām brauc smagās mašīnas ar apcietinātajām ģimenēm. Veda jau visus – vai vecs, vai jauns, mazs vai liels. Starp līdzi vedamajām mantām bija redzama arī viena šujmašīna. Maz ticams, ka tā līdz Sibīrijai nonāca, tāpat kā vārgākie no braucējiem. Aizveda arī vairākus tehnikuma audzēkņus, kuru ģimenes nebija padomju varai tīkamas. Atceros divus izvestos no mammas audzināmās klases: Liliju Vasuli un Viesturu (?) Upmaci. Bet tie nebija vienīgie. Otrā rītā, skolā aizgājuši, dzirdējām, ka aizvesta arī mūsu krievu valodas skolotāja Visokina, laikam vīra dēļ. Patiesībā skolotāju Visokinu skolas direktors bija par izvešanu brīdinājis, un viņa aizbēga uz citu pagastu. Visokinu vēlāk tomēr izsūtīja, pirms tam trīs gadus liekot sēdēt Valmieras cietumā – tajā pašā, kur komunisti spīdzināja un nogalināja manu krustmāti Veru. No izsūtījuma skolotāja Visokina atgriezās. Ar viņas dēlu Svjatoslavu vēlāk apprecējās mana tuva draudzene. Slaviks, kā viņu sauca ģimenē, ar sievu Ernu, slimības gultā gulošo māti un divām meitām gadiem ilgi mita vienistabas dzīvoklī, kamēr sagaidīja trīsistabu dzīvokļa piešķiršanu. Tagad viņi savā dzīvoklī ir tikai divi; meita Māra dzīvo Vācijā, bet Rita – Kanādā. Dzīve bija apmetusi vienu loku un tagad pagriezusies uz citu pusi.
Padomju laikos, lai iegūtu tiesības dzīvot lielākā un labākā dzīvoklī („dabūt platības orderi”), parasti bija jāgaida dzīvokļu rindā 10-20 gadus. Manai ģimenei pat nebija tiesību pieteikties šajā rindā – arī tad, kad man jau bija abi bērni un septiņi cilvēki dzīvojām trīs nelielās istabiņās, jo mēs dzīvojām privātmājā. Tikai 1993.gadā, kad mani dēli jau bija apprecējušies un Latvija atguvusi neatkarību, man bija iespēja īrēt dzīvokli bijušajā armijnieku ciematā. Padomju virsnieka atstātais dzīvoklītis bija pēc izskata briesmīgs – ar norautiem elektrības vadiem un netīrs. Par laimi, es jau strādāju par tulku un varēju maksāt par remontu.
Tehnikumā mamma pasniedza botāniku un augu aizsardzību. Viņa man jau agrā bērnībā mēģināja radīt interesi par dabu un augiem. Es ātri iegaumēju, kādi izskatās cirrus, cumulus un stratus (aitu, gubu un spalvu) mākoņi; iemācījos lietot augu noteicēju. Tomēr izrādījās, ka mani fascinē tieši dažādie nosaukumi, īpaši latīniskie.
Tēvs pasniedza vairākus priekšmetus – lopkopību, meteoroloģiju, fizkultūru utt. Tēvs darīja daudz, bet arī gribēja, lai viņa darbu atzīst. Viņš spēlēja futbolu, basketbolu, arī teātri. Komunistus daudz neinteresēja, kā tika pasniegti speciālie priekšmeti. Viņi vairāk uzmanīja literatūras skolotājus, jo literatūra bija saistīta ar ideoloģiju. Inspektori tehnikuma literatūras skolotājai bargi aizrādīja, ka tā izvēlējusies nepiemērotu tematu audzēkņu sacerējumam: „Aiz aizsaluša loga”. Vai tikai tur neslēpās kādas slepenas pretpadomju idejas? Vēlāk diezgan daudzi Priekuļu tehnikuma absolventi kļuva par slaveniem kolhozu priekšsēdētājiem. Kad tēvs jau bija ap 80 gadu vecs, viens no viņiem atsūtīja tautisku segu par pateicību, ka tēvs esot izglābis viņu no izsūtīšanas. Tēvs tādu notikumu skaidri neatcerējās, bet domāja, ka tas varēja notikt ar audzēkņa pārcelšanu uz citu tehnikumu.
Padomju varas pirmajos gados tēvs nejutās no vajāšanām drošs. Mums Priekuļos dzīvoklī stāvēja maiss ar sausiņiem, ko ņemt līdzi iespējamas izsūtīšanas gadījumā. Tehnikumā strādāja viens pārliecināts komunists, kurš vāca ziņas par visiem, kas varētu būt padomju varas pretinieki. Viņš tēvam izteica draudus, ka drīz tam „uzlikšot vāku”. Bija samontēta fotogrāfija, kurā tēvs redzams kopā ar prezidentu Ulmani. Tā kā tēvs bija Ulmaņa laikā strādājis Sabiedrisko lietu ministrijā, kaut arī tikai par darbvedi, kā arī bijis 1940. gada Latgales dziesmu svētku administrators, viņš nejutās drošs. Lai izvairītos no iespējamām nepatikšanām, mūsu ģimenei vajadzēja Priekuļus pamest.

MEŽLEJAS

Uz jauno vietu Rīgas rajona Babītes pagastā (ko vēlāk sauca arī par Tēriņu ciemu un par Mārupi) pārvācāmies ar vairākiem braucieniem smagajā mašīnā. Stāsta, ka mūsu govs, braucot garām Konservatorijai, sākusi maurot. Es braucu kravas kastē, kurā bija govij Vaives upes pļavās pļautais siens. Bija karsta augusta diena 1949. gadā. Jau Pārdaugavā iebraucot, sāku zīlēt, kuras būs mūsu jaunās mājas. Ap Margrietas ielu jau cerēju, ka mašīna apstāsies. Tomēr braucām vēl kādus pāris kilometrus, kamēr pilsētas māju vairs nebija. Tad iegriezāmies nelīdzenā pļaviņā, kur mūs gaidīja „Mežlejas”, mūsu mājas nākamajiem 60 gadiem. Mājiņu ģimenei bija ierādījis tēva nākamais darba devējs – Rajona lauksaimniecības pārvalde. Iepriekšējie īrnieki tikko vācās ārā; saimniece Irma vēl mums sacepa ābolu pankūkas. Nenojautām, ka māju ir iekārojis kāds krievu veterinārārsts, kā vēlāk izrādījās, ar viltotu diplomu. Pēc dažām dienām divos naktī atskanēja klauvēšana pie durvīm. Klauvēja it kā čekisti (izmeklētāji). Tēvu tā kā pratināja vai viņam ar ko draudēja – to mēs, bērni, nedabūjām zināt. Kādu dienu no vienas istabas bija izmests ārā mūsu galds un durvis aizslēgtas ar lielu piekaramo atslēgu. Sapratām, ka te dzīve nebūs. Kaimiņos dzīvoja Brauna kundze. Viņas meita Vija bija precējusies un dzīvoja Viļņā; vienu mājas daļu Brauna kundze varēja mums izīrēt. Viņas otra meita Māra gatavojās iet 4.klasē tāpat kā es. Kaimiņu Mārīte bija aša, izpalīdzīga un lietišķa. Ja vienai no mums bija darāmi kādi saimniecības darbi, tos bieži darījām abas kopā. Vēlāk abas mūsu mammas brauca uz Rīgas Centrāltirgu ar burkāniem, zaļumiem, biezpienu un krējumu. Mūsu mammai bija jāiemācās viltot krējumu, lai tas būtu staipīgs, rīdziniekiem pa prātam. Liela viltība jau tur nebija: vajadzēja krējumam piekult vārītu, atdzesētu pienu, tad tas skaisti stiepās, kad pacēla uz karotes. Centrāltirgus mammai īsti nepatika. Vēlāk sākām braukt ar lielajām piena kannām uz Bulduriem. Bija gan gabals līdz Zasulauka stacijai ko stiept, bet Jūrmalas tirgū bija svaigs gaiss un tīrība. Dāmas nāca iepirkties, tērpušās rītakleitās, kungi – pidžamās. Tāda bija Jūrmalas mode; vēlāk gan to aizliedza. Kad piens bija pārdots, gājām ar visām tukšajām skārda kannām uz jūru peldēties.
Dzīve pie Rīgas un visa apkārtne bija citāda kā ap Cēsīm. Gāju vēlos vakaros ārā un raudāju, jo man pietrūka to pļavas ziedu un uzkalniņu, kādi bija Vidzemē. Te neauga bezdelīgactiņas, sviesta bumbuļi un gaiļapieši. Pat vizbulīšu nebija, tikai necilie dzeltenie laimiņi un sausās kaķpēdiņas auga Braunu puriņa malā.
Mammai pārcelšanās uz Pierīgu 37 gadu vecumā bija liktenīga. Viņas tēva nāve, darbs nekurinātās tehnikuma klasēs un pārcelšanās uz citādu klimatu skāra veselību. Nākamos 37 gadus viņa nopietni slimoja ar astmu. „Mežlejās” kādus gadus saimniekoja krievu ģimene, bet tad pēkšņi aizbrauca. Atgriezāmies dzeloņdrāšu apjoztajā mājiņā un sākām iekārtot dārzu, izremontējām telpas. Piebūvējām klāt pagrabiņu un priekšnamu.
Pēc tam tēvam bija agronoma darbs Rīgas rajonā, bet drīz viņš kļuva par toreizējā kolhoza „Pionieris” priekšsēdētāju – kā viens no retajiem bezpartejiskajiem šādā amatā. Pirms tam „Pionieri” vadīja partijas ieceltais biedrs Graudiņš. Graudiņš bija atzinies, ka kolhozs ir tiktāl sabeidzis viņa nervus, ka viņa vienīgais glābiņš ir klausīties platē ieskaņoto dziesmu „Šalc zaļais mežs”. Tie bija smagākie gadi Teodora Milta darbīgajā mūžā, jo kolhoza saimniecību vadīt tajos laikos nebija viegli. Kolhoznieki visus jautājumus un nebūšanas gribēja risināt priekšsēdētāja kabinetā (arī tādas lietas kā, piemēram, buļļa ķēdes iegādi). Valdīja organizatorisks haoss. Ar laiku „Pionierī” tika sākta mājputnu audzēšana un nosusinātas purvainās pļavas, lai vairotu aramzemes platību; tika paplašināta kažokzvēru audzēšana. Liela cīņa bija jāizcīna Lauksaimniecības ministrijā, lai meliorētajām platībām tiktu piešķirts minerālmēslojums. Grūtības bija arī ar degvielas iegādi, jo tās vienmēr trūka. Vienu laiku degviela kolhoza vajadzībām tika nelegāli pirkta no tuvumā esošā militārā lidlauka. Kad šo darījumu izsekoja toreizējais OBHS, varēja draudēt nopietnas nepatikšanas. Situāciju glāba degvielas pārzinis Zaļakmentiņš, kurš apgalvoja, ka viņš ir pieņēmis tikai tādu degvielu, par kuru visi dokumenti ir noformēti kolhoza kantorī. Pierādīt pretējo nevienam neizdevās.
Nopietnākās kolhoza vadīšanas problēmas tika risinātas kopā ar kolhoza „Lāčplēsis” grāmatvedi Raimondu Silgalu (piemēram, kā izdevīgāk nokārtot valsts obligātās nodevas, kā „obligāto olu noliet ar pienu” utt.). Interesanti atzīmēt, ka Silgals, kurš pirms kara bija kādas bankas direktors Jelgavā, sava amata dēļ bija izsūtīts uz Sibīriju un skaitījās padomju varai tik bīstams, ka viņam bija noteikti daudzi ierobežojumi un regulāra VDK uzraudzība. Silgalu darbā pieņēma kolhoza „Lāčplēsis” priekšsēdētājs Edgars Kauliņš, kurš nebaidījās atbalstīt cilvēkus grūtā brīdī.
Kolhoza vadīšanas slodzi tēvs varēja izturēt tikai četrus gadus. Vēlāk viņš ar humoru atcerējās gadījumus no kolhoza dzīves, īpaši kolhoznieku asprātības. Tikai Kurzemes katlā piedzīvotais viņa atmiņā līdz mūža pēdējām dienām saglabājās kā baiļpilns notikums.
Tēvs vēlāk strādāja vēl citos amatos, bet viņa pēdējais darbs līdz 80 gadu vecumam bija jaunbūvētās lidostas zaļās zonas ierīkošana, un ar to viņš pamatoti lepojās. Grūtākais šajā darbā bija sazināšanās ar priekšniecību krievu valodā. Tēvs krievu valodu nekad īsti labi neiemācījās. Notika dažādi pārpratumi, piemēram, ar puķu nosaukumiem, ko tēvs krievu valodā tulkoja burtiski: naktsvijoles bija “skripka nočnaja”, zeltslotiņas – “metla zolotaja” utml. Reiz tēvs bija darba vietā paģībis. Sadzirdējis krievu valodā jautājumu par pašsajūtu, viņš dusmīgi atbildējis, ka šajā gadījumā viņš var runāt tikai latviski.
Tēva dzīvi var uzskatīt par laimīgu, jo viņš pieredzēja Latvijas neatkarības atgūšanu. Daudzi viņa laikabiedri to nepiedzīvoja.
Pēc kara ar drēbēm un pārtiku bija jāiztiek, kā var. Skolas formas tērpus ieviesa ap 50-o gadu vidu. No rīta parasti ēdām biezpienu ar maizi; pusdienās gaļas zupa bija tad, ja bija pārdots kaut kas tirgū. Uz aptuveni divus kilometrus attālo skolu gājām kājām. Iešana bija droša, jo pa ceļam nesastapām vairāk kā 2-3 automašīnas. Toreizējais 6.autobuss kursēja ik pa stundu un 10 minūtēm. Biļete maksāja 21 kapeiku, bet nepilnu rubli dienā abu bērnu biļetēm vecāki nevarēja maksāt; ar autobusu braucām vienīgi lietus vai stipra sala laikā. Reiz gājām visa ģimene uz 1 km attālo autobusa pieturu līdz „Zirgādai” (kā bija iesaukts vietējais veikaliņš), tā ietaupot naudu tieši 4 kūkām, kas bija parādījušās t. s. Armijas ekonomiskajā veikalā Vaļņu ielā. Vēlāk biļetes tarifs mainījās tieši iepretim mūsu mājām. Skanēja varen iespaidīgi, kad tumšos vakaros autobusa kasiere skaļi sauca: „Velna Bites! Tarifs mainās!” Kājāmiešana nostiprināja veselību, un es vairs neslimoju kā agrākos gados. Uz skolu vajadzēja iet ar tenisa čībām, kamēr nesala kājas, bet tad arī varēja čībās ievilkt vilnas zeķes. Egilam uzšuva no gumijota auduma lietusmētelīti ar kapuci. Drēbes pārdevējs teica, ka vēlāk drāna nodzeltēšot kā rudens lapa. Mētelītis ne tikai nodzeltēja, bet arī nobira kā rudens lapa. Dažreiz varēja nopirkt kādu nelegāli no fabrikas iznestu audumu, jo veikalā praktiski nekā nebija. Iznešanai izvēlējās tādu tievāku strādnieku; tas kurtuvē izģērbās un aptina sev apkārt auduma baķi. Kāds no viņiem arī iekrita un dabūja sēdēt cietumā. Reiz mammai piedāvāja tādu kā buru audeklu, kurš bijis domāts operas dekorācijām. No tā šūtie palagi kalpoja kādus 20 gadus, bet tos mazgāt gan nebija viegli. Kad gāju vidusskolā, jau varēja izvēlēties kaut ko veikalā, lai uzšūtu izlaiduma kleitu. Vēl 60-o gadu sākumā bija jāmeklē šuvēja vai jāšuj pašam, jo pēc gataviem apģērbiem bija milzīgas rindas, un visiem jau nepietika. Pat 80-ajos gados veikalā ieraudzīta vajadzīgā manta tūlīt bija jānopērk, jo vēlāk to vairs nedabūs. Ziemas drēbes pirka vasarā un otrādi. Darbojās arī tā sauktā ‘blatu sistēma’. Tas nozīmēja, ka es paglabāju tev to, kas ir man pieejams, bet visiem nepietiks. Pretim vajadzēja dot virsmaksu vai kādu citu pakalpojumu. Piemēram, gaļas pārdevējs regulāri noglabā zem letes labu gaļas gabalu vietējai feldšerei, bet feldšere par to pieņem viņa ģimenes locekļus ambulancē bez rindas. Mūsu ģimene iztika praktiski bez blatiem; vienīgais izņēmums bija deficīta zāļu iegāde vienā aptiekā. Par atlīdzību aptiekāre saņēma no mums šķīstošās kafijas bundžiņas, kas toreiz bija deficīts un ko savukārt kāds radinieks varēja sagādāt. Plaši izplatīta bija valsts mantas „nešana uz mājām”. Profesijām, kas saistītas ar pieeju produktiem, algas bija mazas, jo tajās bija ierēķināta iespējamā produktu zagšana. Bija cilvēki, kas zaga ne tikai pašu patēriņam, bet arī pārdošanai uzticamiem cilvēkiem. Veikalā katrs varēja vienā reizē pirkt ierobežotu daudzumu preču. Ja rinda nebija gara, varēja stāvēt rindā otrreiz. Atceros epizodi no vēlākiem padomju laikiem: Normans ir pārnācis no skolas un priecīgi smaida. Iemesls nav vis panākumi skolā, bet tas, ka viņam izdevies nopirkt ģimenei paciņu sviesta! Sviestu vienmēr nevarēja veikalā dabūt. Tomēr aplam būtu sacīt, ka visiem Padomju Savienībā bija jāsamierinās ar pārtikas trūkumu. Augsta ranga komunisti varēja iepirkties speciālos veikalos, kuru adreses parastiem cilvēkiem nebija zināmas. Reiz mūsu ģimene varēja iepirkties tā saucamajā „valūtas veikalā”. Vajadzēja iztērēt no Amerikas sūtītos dolārus. Pirms iekļūšanas veikalā, pie ieejas durvīm mums lika uzrādīt savus dolārus. Nopirkām 3 segas un vairākus metrus kokvilnas un velveta drānas, kas vēlāk pārtapa par gultas veļu un vīriešu biksēm. Latvijas neatkarības gados kāda mana kolēģe atzinās, ka tagad dzīve viņai nesagādājot tik lielu prieku, jo visi var nopirkt visu; agrāk viņai esot bijis tas, ko visi nevar dabūt... 1987. gadā mācīju angļu valodu kādai ārstei. Reiz viņa izkavējās darbā ilgāk, jo bija jāveltī ļoti daudz laika kādam svarīgam komunistu partijas biedram. Par to daktere saņēma gabalu labas, liesas gaļas, kādu parastos veikalos dabūt nevarēja. Viņa man šo gaļas gabalu parādīja un smējās par dīvaino atalgojumu. Viņa pati 17 gadu vecumā bijusi izsūtīta no Latvijas par pretpadomju uzskatu paušanu.
Mēģinot uzlabot ģimenes budžetu, mans tēvs kopā ar savu brāli Jāni „Mežlejās” izveidoja sudrablapsu fermu. Tēvs sagādāja lapsas, bet brālis būvēja sprostus un sētu. Barošanu uzticēja manai mammai. Mums bija piens un olas, ko lapsām dot. Pamata barība bija sasaldēti gaļas atkritumi, ko veda no kombināta. Te nu bija piemērs, ka bizness bez iepriekš norunātiem noteikumiem nes tikai postu. Kad nonāca pie ādu dalīšanas, radās nepārvaramas domstarpības. Katrs zināja sava darba un materiāla vērtību, bet neprata novērtēt otra dalībnieka ieguldījumu. Ģimenes pēc tam nesatikās un nesarunājās vairākus gadus. Mamma bija sasaldējusies un tikko izdzīvoja pēc plaušu operācijas. Mājā ilgi nevarēja iznīdēt lapsu smaku, jo dažas agresīvas lapsu mātes bija jāsasien un jānes iekšā uz mazuļu barošanu, citādi tās varēja mazuļus nokost. Viens tāds izglābts lapsēns pierada pie cilvēkiem, labprāt dzīvoja pa istabu un gulēja uz pleciem kā dzīva apkakle.
Mežlejās istabas kaktā stāvēja vectēva bise, ar kuru gan šaut vairs nevarēja. Kādā rudens vakarā es un vecāki bijām aizgājuši uz koncertu. Egils bija palicis mājās; Natālijas tante laikam gulēja. Pēkšņi istabā ienācis kāds šaubīga izskata krievs. Suns nebija rējis – laikam tādēļ, ka vīrietis gāja rāpus, cepuri turēdams zobos. Egils, juzdamies apdraudēts, paķēris veco bisi un licis vīrietim nekustēties no vietas. Kad ieradāmies mājās, ieraudzījām istabā zem galda sēdošu vīrieti, ko Egils apsargāja, turēdams rokā veco bisi. Vīrietis skaidroja, ka esot savainojis kāju un nācis pēc palīdzības. Izsaucām ātro palīdzību, kura neatrada viņam nevienu pušumu un gribēja braukt projām, Tēvs tomēr pierunāja „ātros”, lai paņem vīrieti mašīnā un aizved kādu gabalu tālāk no mūsu mājas.
Ar aizvešanu tālāk no mājas saistās vēl viens gadījums. Mums bija skaists, pelēks Sibīrijas runcis, vārdā Marķīzs. Marķīzs bija labi paēdis, bet viņam prieku sagādāja ēdiena zagšana. Tante Natālija dažreiz nevarēja saprast, kādēļ viņas šķīvī gaļa nupat bija, bet tagad vairs nav. Marķīzam tas izdevās itin veikli. Kaimiņiene no Rūdām sūdzējās, ka mūsu runcis viņai izzadzis līdaku no verdoša zupas katla. Kaimiņienei gan nevarēja vienmēr ticēt. Bet uz Rīgas pusi dzīvoja kāds miesnieks, kas teicās par gaļas zagšanu Marķīzu nositis. Tomēr izrādījās, ka Marķīzs ir dzīvs. Lai sūdzības apklusinātu, tēvs noorganizēja Marķīza aizvešanu labi tālu Vidzemes virzienā. Bijām pārliecināti, ka stāstam ir pielikts punkts. Tomēr pēc divām nedēļām, izkāmējis un nošņurcis, Marķīzs atkal ieradās Mežlejās. Tad nu vairs viņu projām neraidījām; likās arī, ka Marķīzs savu niķi bija atmetis. Privātas mantas zagšana laikam nav bijusi attaisnota nevienos laikos.
Padomju Savienībā cilvēki baidījās pateikt kaut ko, kas izklausītos pretvalstisks. Pat par politisku anekdošu stāstīšanu varēja nonākt aiz restēm. Mans brālis strādāja kopā ar cilvēku, kuru ieslodzīja par pretrunīgas informācijas vākšanu no padomju avīzēm. Šo nesalaužamā rakstura, liela auguma vīru sauca Gunārs Astra. Viņu 30 gadu vecumā notiesāja un ieslodzīja uz 15 gadiem GULAGĀ, kas bija visbriesmīgākā no Padomju Savienības vergu nometnēm. Pēc soda izciešanas Gunārs Astra turpināja cīņu par Latvijas brīvību, drukājot un izplatot pretpadomju literatūru. Sekoja otrs arests un tiesa, kas šoreiz piesprieda Astram 5 gadus cietuma. Tiesā Gunārs Astra teica: “Es ticu, ka šis laiks pazudīs kā ļauns murgs. Šī pārliecība dod man spēku stāvēt šeit jūsu priekšā.” 1988.gadā, 2 mēnešus pēc atbrīvošanas no cietuma, Astra mira mīklainos apstākļos Krievijas slimnīcā. Ir aizdomas, ka čekisti viņu saindēja. Bērēs Astras zārku klāja toreiz aizliegtais brīvās Latvijas karogs. Brīvprātīgi sanākuši muzikanti spēlēja Latvijas himnu, kura arī toreiz bija aizliegta. To redzot un dzirdot, čekisti riņķoja apkārt kā satracināti dunduri: himnas spēlēšanu vajadzēja apklusināt, bet čekisti neuzdrošinājās to darīt. Pavadītāju bija tik daudz, ka cilvēki Astras kapu aizbēra ar smilšu saujām vien.
Kad studēju augstskolā, bija paredzēts vienu studentu sūtīt mācīties uz Angliju. Fakultātes partijas sekretāre man slepus paziņoja, ka jābrauc būs man – lai sagatavojot piemērotas drēbes (drēbes joprojām bija problēma. Es nedrīkstēju nevienam augstskolā šo ziņu izpaust. Slepenība laikam bija saistīta ar manis novērošanu: tiklīdz ziņa nonāca atklātībā, čekai vajadzēja sākt novērošanu. Brauciens nenotika, jo mūsu nodaļas studenti kopmītnē bija dziedājuši aizliegtas dziesmas. Visa fakultāte tādēļ tika vērtēta kā neuzticama. Pēc pāris gadiem uz Angliju aizbrauca cits students.
Čeka (padomju drošības dienests) Latvijā nodarbojās ar cilvēku novērošanu vēl 1991.gadā pirms mana brauciena uz Zviedriju. Autobusā, braucot mājās, pamanīju vīrieti tipiskā VDK ziemas apģērbā: viņam bija laba auduma pelēks mētelis, nerca ādas cepure un rūtaina skotu šalle. (Tādu „uniformu” valkāja kāds man pazīstams čekists.) Iemesls novērošanai varēja būt mūsu lauku mājas it kā neskaidrā atrašanās vieta, jo pie sētas bija Kalnciema ielas numurs. Tāds neoficiāls numurs bija vajadzīgs, lai vieglāk norādītu adresi taksometriem, ātrajai palīdzībai, gāzes vedējiem utt. Es nolēmu pie mājām neizkāpt, bet braukt līdz lidostai. Vai čekists arī izkāps? Viņš man sekoja līdz kafejnīcai, tad aizslēpās aiz kolonas uzgaidāmajā zālē un lūkojās tumsā, kur gan nekas nebija redzams. Ja viņš nāktu atkal uz autobusu, tas jau būtu uzkrītoši. Palūkojos apkārt – pie autobusa pieturas viņu neredzēju. Iekāpa tikai daži pasažieri. Bez kautrēšanās viņus visus cieši nopētīju. Viens no viņiem stāvēja kājās pustukšajā autobusā; pamanījis manu interesi, viņš sāka šūpoties, izlikdamies piedzēris. Tātad viņi bija apmainījušies. Vēlāk pie mūsu mājas bieži stāvēja svešas mašīnas: laikam vēroja, ar ko mūsu ģimene satiekas. Viņi varbūt baidījās, ka kādi disidenti var nodot man uz Rietumvalstīm vedamu informāciju?
Mani vecāki mums ar brāli stāstīja par labajiem pirmskara laikiem, bet piekodināja klusēt par to ārpus mājas. Mani bērni tika audzināti tāpat. Bērni zināja, ka nedrīkst pārkāpt šo laiku noteikumus, jo citādi varu zaudēt darbu augstskolā. Arī baznīcā iet pedagogs nedrīkstēja. Tādēļ par īpaši drosmīgiem jāatzīst vidusskolnieki, kuri bija reiz Mirušo piemiņas dienā uz Brāļu kapu mūra uzkāruši sarkanbaltsarkano karogu. Cilvēki tajā dienā plūda uz Brāļu kapiem blīvā straumē. Brāļu kapus drīkstēja apmeklēt, jo tajos bija apbedīti arī Pirmajā pasaules karā kritušie. Mēs kopā ar mežsargu Voldemāru un viņa sievu Annu gājām līdz ar citiem apkārt Brāļu kapiem, kad ieraudzījām Latvijas karogu. Uzkrītoši uz to skatīties neuzdrīkstējāmies, kur nu vēl skaļi par to runāt. Viens otru paraustījām aiz rokas, lai parādītu šo brīnumu. Kad bijām karoga vietai jau tuvāk, kāds to norāva lejā. Valdonkulis vēl pēc ilgiem gadiem ar sajūsmu atcerējās šo piedzīvojumu. Notveršanas gadījumā karoga izkārējiem cietumsods bija garantēts. Astoņdesmitajos gados daži studenti notīrīja saaugušos krūmus un iededza sveces pie Latvijas pirmā prezidenta Čakstes pieminekļa II Meža kapos. Viņus gan pratināja, bet nekāds sods netika piespiests, jo tuvojās Latvijas atmodas laiks.
Pēckara gados Rīgas nomalēs zēni spēlēja futbolu un hokeju. Ja kāds nepēlēja futbolu, to par kārtīgu zēnu neuzskatīja. Centra skolās šāda paraduma nebija, jo nebija vietas laukumam. Meitenes piedalījās volejbolā. „Mežlejās” bija laukums ar volejbola tīklu un divas volejbola komandas. Vienā spēlēja divas Miltu ģimenes, bet otras galvenais sastāvs bija Miltu bērni un divi vai trīs kaimiņu zēni. Otrā komanda bieži spēlēja tik ilgi, kamēr tumsas dēļ vēl varēja bumbu saskatīt. Natālijas tante mēdza teikt, ka pie saimnieka darbos mēs droši vien tā nepūlētos. Neiztika jau arī bez darbiem. Visu sienu no tuvējās pļaviņas sanesām mājās bez ratiem. Tēvs tikai jokodams uzsauca: „Vergi, pie darba!”, un viss tika izdarīts. Mums bija sava „Koreja” (toreiz Korejā karoja amerikāņi) – krietni nezālēs ieaugušas kartupeļu vagas, kur katram bija iedalīta sava ravējamā norma.
„Mežleju” dēļ reiz notika tiesāšanās. Ceļa otrā pusē dzīvoja kāds pensionēts dzelzceļnieks, Jūlijs Bite. Viņš bija pēc nāves apprecējis mājas saimnieci, kurai piederēja „Bites”. Kara laikā likumi to atļāva, un tā Jūlijs kļuva par šo māju saimnieku. Mājvārda sakritība ar uzvārdu šo lietu ļāva vieglāk nokārtot. Bet Jūlim tas likās par maz. Kādu dienu viņš atsūtīja uz Mežlejām zīmīti, ka mums jāmaksā viņam īre par „Mežlejām”, kas esot viņa mājīpašums. „Mežlejas” vācu laikā bija cēlusi minētās saimnieces māsa, bet Jūlis apgalvoja, ka cēlājs bijis viņš. Tad nu mūsu tēvs devās uz tiesu pats savu lietu aizstāvēt. Viņš ar saviem jautājumiem iedzina strupceļā lieciniekus, kuri nevarēja paskaidrot, kādos apstākļos ir redzējuši Jūli piedalāmies mājas celšanā. Dzīvojām mierīgi tālāk, lai gan kaimiņš „Bitēs” draudzīgāks pēc tam nekļuva.
Pēc 7-gadīgās skolas beigšanas abi ar Egilu mācījāmies Rīgas 2. vidusskolā. Egilam to neizdevās pabeigt, jo tajā gadā, kad mamma bija mēnešiem ilgi slimnīcā, viņš sāka slikti mācīties. Vecāki viņu pārcēla uz kādu Pārdaugavas skolu, bet arī tas neko neglāba. Beidzot Egils strādāja par laborantu un ar uzslavām par labu uzvedību pabeidza Raiņa 1.vakarskolu. Es pa to laiku biju iestājusies Latvijas Valsts universitātē, lai studētu angļu valodu. Kādu laiku šaubījos, vai labāk nemācīties par ārsti vai juristi. Medicīna bija jāizslēdz tāpēc, ka šad tad uz rokām sametās ekzēma. Juristes karjera varēja būt nedroša tēva biogrāfijas dēļ. Izšķīros par svešvalodām. Svešvalodu apguves līmenis Padomju Savienībā nebija augsts, bet Latvijā un Igaunijā tas bija salīdzinoši labāks. Krievijas nomalēs pat profesionāļiem bija vājas svešvalodu zināšanas. To skaidri redzēju Skotijas braucienā 1965.gadā. Vairākas angļu valodas skolotājas no Sibīrijas lūdza manu palīdzību, lai iepirktos veikalos, jo viņas neko neprata angliski pateikt. Man laimējās vidusskolā trīs gadus mācīties arī latīņu valodu – trīsreiz vairāk nekā to mācījās medicīnas studenti. Vidusskolas ceturtajā klasē pie varas Latvijā nāca cits komunistu partijas vadonis; sākās pārkrievošana, aizliedza mācīt skolā latīņu valodu un aizliedza arī kokles spēli. Kokles spēli uzskatīja par nacionālisma izpausmi; visi kokles skolotāji palika bez darba, līdz atkal radās iecietīgāka attieksme pret šo mūzikas instrumentu. Latīņu valodas mācīšanu skolā gan neatsāka.
Stipendijas toreiz bija mazas, un no mūsu kursa 13 meitenēm vairākas centās kaut ko nopelnīt, brīvdienās vai pa nakti strādājot pastā vai finiera fabrikā. Lai izdzīvotu, galvenais ēdiens bija eļļā cepti kartupeļi un sīpoli. Kas prata, paši šuva drēbes. Arī es gāju šūšanas kursos un, kad pati jau strādāju un pelnīju, sev pašuvu divus rudens un četrus ziemas mēteļus, neskaitot citas, vienkāršākas drēbes. Ietaupījums bija ievērojams. Kamēr mācījos, tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs un labi pelnīja, bet vēlāk aizgāja uz zinātnisko darbu Siguldā, Lopkopības un veterinārijas institūtā par propagandas nodaļas vadītāju. Viņam ierādīja dienesta dzīvokli, kura plānojums bija tieši tāds pats kā manam tagadējam Skultes dzīvoklim; nebija gan balkona. Vienā istabā dzīvoja Natālijas tante, kura vairs strādāt nespēja. Viņa vēroja pa logu, kā darbinieki no rīta aiziet uz institūta ēku un pēcpusdienā atgriežas. Natālijas tante nevarēja saprast, ko tie cilvēki tur dara, jo līdzi nenesa nekādus darba rīkus – ne lāpstas, ne grābekļus. Natālijas tante atgriezās „Mežlejās”, kad tēvs darbu un dzīvokli Siguldā zaudēja. Viņa mira 1964. gada septembrī, neilgi pēc manām kāzām, un ir apglabāta Skujenes kapos. Lielā attāluma dēļ diemžēl viņas kapa vietu sen neesam kopuši. Natālija mūsu ģimenē bija uzticamības un labestības paraugs.
Visi augstskolas beidzēji tika sūtīti darbā uz provinci. Rīgā varēja palikt retā no mums, piemēram, ja vīram bija darbs Rīgā. Es parakstījos, ka strādāšu Burtnieku internātskolā. Jādzīvo bija vietējā elektriķa ģimenes mājā, vienā istabā ar jaunu medmāsu – vēl vienu tādu pašu darbā norīkotu speciālisti. Kad 1962. gada augusta pēcpusdienā ar skolas smago mašīnu bija atvestas manas mantas, no kurām galvenās bija dīvāns un emaljēta mutesbļoda, pie atvērtā loga parādījās skaista čigāniete tautastērpā. Biju ar mieru, ka viņa man pazīlē, jo situācija likās tāda sirreāla. Visi viņas pareģojumi piepildījās gada laikā. Viens no manas ģimenes būšot kroņa maizē. To es nesapratu, un čigāniete teica, ka tas var būt cietums vai slimnīca. Tajā gadā Egilu iesauca armijā. Pareģoja arī viena ģimenes locekļa nāvi. Nomira Natālijas tante. Es iepazīšoties ar tumšmatainu vīrieti. Skolas ballē iepazinos ar Edgaru Graustiņu, kurš bija atbraucis ciemos pie savas Burtnieku māsīcas. Ilgi šajā darbā es nestrādāšot (nostrādāju Burtniekos vienu gadu); man būšot darbs augstā vietā, bet ar ne tik lielu algu (tiku par pasniedzēju Rīgas Politehniskajā institūtā, kur alga liela nebija). Iedevu čigānietei par zīlēšanu rubli un gabalu no mammas līdzdotās ābolmaizes. Pagasts man atveda malku, kuru elektriķa sarunātie vīri palīdzēja saskaldīt; samaksa par to bija „polštopočka” (puslitrs šņabja). Paēst varēja internātskolā. Uz internātskolu gāju apmēram kilometru pa taciņu gar mežmalu. Centos nesabrist kurpes, ja laiks bija mitrs; laipoju ik dienas jo veiklāk. Dažas stundas bija jāpasniedz arī ciemata centrā, kas bija tikpat tālu, bet uz pretējo pusi. Uz turieni bija jāiet gar tādiem kā apaugušiem zemes vaļņiem, kur kādreiz bijuši lauki. Centra skolā bija jāmāca angļu valoda krievu skolēniem. Tas bija briesmīgs pārdzīvojums, jo skolēni bija daudz nepaklausīgāki par internātskolas audzēkņiem. Internātskolā manā audzināšanā nodeva 8.klasi, kas bija pēdējā klase tā laika skolas sistēmā. Tie visi bija mājas bērni, jo internātskola bija atvērta nesen. Internātā palika pa nakti arī daži mājas bērni, ja laiks ārā bija ļoti auksts, sniegs dziļš un mājas tālu. Man bija 24 gadi, bet nejutos daudz vecāka par saviem audzināmiem. Gada laikā apmeklēju visu savu audzēkņu mājas, pat vistālākās. Daži skolēni dzīvoja ļoti pieticīgos apstākļos. Izskatījās, ka nekādus kultūras pasākumus viņiem nevarēju sagādāt, jo ciemā nekādu kultūras resursu nebija. Tomēr kopā ar matemātikas skolotāju sarīkojām skolas zālē krievu klasiķu gleznu izstādi. Gleznas, protams, nebija īstas; tās bija Rīgā iegādātas reprodukcijas. Katrs manas klases skolēns sagatavoja stāstu par kādu no gleznām un kā muzeja gids stāstīja to jaunākajām klasēm. Bijām slēpju pārgājienā uz Pičurgu – siera numuru fabriku, kur tādā kā šķūnī ražoja siera rituļiem numurus no biezpiena un melnas krāsas. Tāda fabrika esot ar numuriem apgādājusi visu plašo Padomju Savienību. Skolēni sarīkoja orientēšanās sacensības, kurās mani aicināja skriet līdzi. Kopā ar citiem skolotājiem piedalījos ciema sarīkojumos – ar dziedāšanu, dzejoļu lasīšanu. Dabūju izdejoties arī ciema un skolas ballēs. Skolotāji bija ļoti sirsnīgi, atklāti, taisnīgi un gudri cilvēki; tādu kolektīvu vēlāk nekad neesmu vairs sastapusi. Direktors (mans nākamais vedējtēvs) turējās pie principa, ka pelnītas uzslavas ir noteikti jāizsaka, bet trūkumus var arī nepieminēt. Skolotāji jutās pateicīgi par tādu attieksmi. Direktoru atlaida no darba par it kā saimnieciskiem pārkāpumiem, bet skolotāji sarīkoja viņam varenu atvadu balli. Reiz no skolas aizbēga divi skolēni. Kad viņus atrada un atveda atpakaļ, abi apgalvoja, ka skolā negribot palikt; lai sūtot viņus uz koloniju (ieslodzījuma vietu). Vajadzēja viņu prātus grozīt un panākt, ka viņi tomēr labāk paliek skolā. Mācību pārzine iesauca abus savā kabinetā, paņēma rokā lielo rādāmkoku un briesmīgā balsī ar dažādām pavēlēm tēloja ‘koloniju’. Rezultātā abi delveri uz ceļiem atrāpoja uz skolotāju istabu un žēlā balsī lūdzās, lai pieņem viņus atpakaļ skolā...
Pavasarī bija jāorganizē 8. klases izlaidums. Bērnu vecāki teica, ka jākauj teļš un jātaisa galerts. Galerta taisīšanu noorganizēju, bet otrā dienā pēc izlaiduma to ar ķerru vedām uz izgāztuvi. Laiks bija karsts; galertu neviens negribēja ēst, bet limonādes un kūku gan varēja būt vairāk.
Tā kā mammas veselība nebija stipra, meklēju iemeslu, lai Burtniekus varētu pamest. Paredzēto trīs gadu vietā Burtniekos nostrādāju tikai vienu gadu. Skolā bija mainījušies direktori, un jaunā direktore man bija paredzējusi pionieru vadītājas amatu. Lai arī biju iemanījusies tēlot padomju varai nekaitīgu cilvēku, tādu amatu es nemūžam nepildītu. Tad jau labāk lai soda par darba pamešanu. No Burtniekiem vienkārši aizbēgu; manas mantas atveda, kad manis tur vairs nebija. Vēl vēlāk aizbraucu pēc dokumentiem.
Mani uzaicināja strādāt jaunizveidotā Rīgas Politehniskā institūta (RPI) Svešvalodu katedrā. Ar algu iztikt bija pagrūti. Vēlāk iemanījos iet uz tirgu un pārdot puķu sīpolus un stādus. Augstskolas pasniedzējam tas skaitījās tāds apkaunojošs pasākums, bet par to nebēdāju. Pazīstami cilvēki mani tirgū neredzēja vai izlikās neredzam. Tikai vienu reizi tirgū pie manis pienāca bijušais students. Viņš atzinās, ka iepērk pienu un pats taisa pārdošanai biezpienu, lai varētu iztikt. Mani tirgus ieņēmumi auga proporcionāli ikgada stādu ražai. Drīz orientējos cenās un pazinu tulpju šķirnes. Ja pārdošana veicās, tajā dienā varēju nopirkt pusdienām gaļu un nedaudz atlicināt citām vajadzībām, kuru bija vesels saraksts.
Darbā ar studentiem ievēroju principu, ka nedrīkstu viņus par sliktu mācīšanos norāt, lai neradītu psiholoģisku barjeru pret manu priekšmetu. Angļu valodu jau toreiz nevienam nevajadzēja. Par to liecina arī pēckara gados izdotā sarunu vārdnīciņa, kurā ir aplūkoti dažādi temati („Iepirkšanās”, „Transports” utt.), bet pēdējais temats ir „Satikšanās ar ārzemnieku”. Interesanti, ar ko tad lasītājs bija sarunājies pirms tam?! Tas rāda, ka tajos laikos nebija reālas iespējas sarunāties ar ārzemnieku. Bez tam par neatļautu kontaktēšanos ar ārzemnieku varēja dabūt sodu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad es sāku organizēt savus angļu valodas kursus, bija iesakņojušās bailes runāt angliski; īpaši bailīgi bija tie, kas bija vadošos amatos. Tādēļ vienu no manām vārdnīciņām sauca „Nebaidies runāt angliski”. Pēc 25 padomju sistēmā nostrādātiem gadiem biju pārliecinājusies, ka svešvalodu mācīšanas metodes bija tā organizētas, lai mācības notiktu gadiem ilgi un bez praktiski izmantojama rezultāta.
Kad 1965. gadā braucu uz Skotiju, grupā bija dalībnieki no dažādām Padomju Savienības malām, divi no Latvijas, bet angļu valdu praktiski mācējām divi: viens tatārs no Krievijas un es. Biju vienīgā latviete šajā grupā. Pirms lidot no Maskavas uz Londonu, mums bija Maskavā trīs dienas jādzīvo viesnīcā un jāklausās norādījumi, kā izturēties brauciena laikā. Nedrīkstēja izturēties vai ģērbties uzkrītoši, par kaut ko brīnīties vai sajūsmināties. To uzsvēra vairākkārt, lai padarītu mūs imūnus pret jebkādiem pozitīviem ārzemju iespaidiem. Bija paredzēts nolikt vainagu pie Kārļa Marksa kapa Londonā; no Londonas neko vairāk arī neredzējām. Devāmies uz Skotiju ar nakts vilcienu. Vilciena kupejā bija arī ūdens krūze un naktspodiņš; par to klusībā drusku pabrīnījāmies. Tā kā bijām nobrīdināti par neko nebrīnīties un nesajūsmināties, tad samērā vienaldzīgi nopētījām skotu dūdinieku orķestri, kas mūs sveica Edinburgā agrā rītā uz vilciena perona; tāpat neviens nebrīnījās par skotu nacionālajiem tērpiem, kuriem raksturīgi ir rūtaini svārciņi un pusgaras zeķes un kurus valkā arī ziemas aukstumā. Skotijas apmeklējuma programma bija ļoti daudzveidīga: tikšanās ar studentiem, deju vakars, zivju tirgus, viesošanās ģimenē, granīta karjers utt. Avīžu virsraksti ziņoja, ka ir ieradušies „pirmie krievi Skotijā pēc II Pasaules kara”. Te nu jāpiebilst, ka bijām pieteikti kā studentu pieredzes apmaiņas grupa. Patiesībā grupā bija dažādu profesiju pārstāvji, bet neviena studenta. Divu nedēļu brauciens uz Lielbritāniju man bija vērtīga valodas pieredze, jo Padomju Savienību no rietumvalstīm šķīra tā sauktais dzelzs priekškars. Nekad nebiju tikusies ar ārzemniekiem; es pat nezināju, vai Rīgā mācītā angļu valoda kur der! Atklāju, ka manu runāšanu skoti saprot. Atceros, ka kļūdaini pateicu tikai vienu izteicienu: „pa taisno” bija jātulko angliski kā „as the crow flies” un nevis „in a bee-line”; pēdējo varot lietot tikai bēgšanas gadījumos. Mani priekšnieki un kolēģi Rīgā atzina šo valodas pieredzi un uzticēja man svarīgākus darbus Svešvalodu katedrā. Tomēr darbs augstskolā man palicis atmiņā kā pelēku dienu virkne, cīnoties ar tuvinieku slimībām, naudas un miega trūkumu, regulārām galvassāpēm un hronisku nogurumu. Medicīnas pakalpojumi bija par brīvu, bet to kvalitāte dažreiz bija apšaubāma. Bija daudz zinošu ārstu, bet bija arī vāji izglītoti medicīnas darbinieki, kuri Latvijā iebrauca no attālām Padomju Savienības vietām. Ar vienu tādu sastapos, kad ar sāpēm vēderā slimnīcā nonāca Millijas tante. Viņa bija ēdusi ledusskapī ilgi glabātas kūkas. Dzirdēju, ka ārsti gribot viņu operēt, un steidzos uz slimnīcu. Biju pārliecināta, ka vaina nav žultsakmeņos, kā ārsti apgalvoja. Brīnumainā kārtā varēju iztaustot saprast, ka Millijai kādreiz ir bijis aklās zarnas iekaisums, kas nav operēts. Par žultsakmeņiem nekas neliecināja. Tad sameklēju nodaļas galveno ārstu, kurš bija ģērbies saburzītā baltā virsvalkā un drīzāk atgādināja karalauka feldšeri. „Jāoperē žultsakmeņi”, viņš lietišķi paziņoja. Biju iepriekš sagatavojusi viņam uzdodamo jautājumu. „Un kas to pierāda? Rentgens? Ir taču dažādas etioloģijas diskinēzijas.” Dakteris aiz pārsteiguma palecās. Latīņu valoda noteikti nebija viņa stiprā puse. „Vai esat ķirurgs?” viņš jautāja. Tagad bija mana kārta aiz pārsteiguma palekties. „Nē. Tikai iecirkņa ārsts”, es pieticīgi atzinos. (Jāsaka, ka praktiski visi ātrās palīdzības mediķi, ierodoties „Mežlejās”, uzskatīja mani par mediķi.) Millijas tantes lietā ārstu konsīlijs lēma, ka viņa var doties mājās, ja pati nevēlas šo operāciju. Protams, ka viņa to nevēlējās. Un nebija jau tā, ka es izmantoju savas latīņu valodas zināšanas bez apjēgas; biju lasījusi medicīnas literatūru. Bet tas pierādīja, ka padomju laikā vajadzēja pašam darboties kā ārstam, juristam un skroderim. Pirmkārt tāpēc, ka bez kukuļa došanas bieži nevarēja speciālistam uzticēties. Otrkārt, viss bija tā organizēts, ka daudzi pakalpojumi vienkārši nebija pieejami. Ļoti grūti bija atrast bērnam aukli vai kādu amata meistaru. Vēl šodien nesaprotu, kādēļ mūrniekmeistars „Mežleju” krāsni izjauca, bet pēc tam pazuda uz neatgriešanos. Līdzīgi notika ar priekšnama mūrēšanu. Te laikam vajadzēja iedarbināt kukuļa vai blata sistēmu.
Gaišāku pārmaiņu un veselības uzlabošanos ienesa vasaras pie jūras, ko izdevās baudīt, sākot ar 1980.gadu. Pirmos divus gadus dzīvojām četrvietīgā koka būdiņā RPI nometnē „Ronīši”, bet vēlāk īrējām istabu pie privātiem saimniekiem. Pierakstīju, cik dienas katrs no mums ir dzīvojis labā gaisā pie jūras. Pietika ar 20 dienām, lai mammas nu Nila veselība manāmi uzlabotos. Domāju, ka Klapkalnciems, ko 8 km joslā ieskauj priežu meži, bija īsta sanatorija abiem plaušu slimniekiem. Ērtības tur bija ļoti vienkāršas: tualete ārā un ūdens jānes no sūkņa; ēdienu gatavojām uz mazas elektriskās plītiņas. Tomēr jutāmies jauki. Pa ceļam no jūras varēja salasīt sēnes. Līdz 1987. gadam nevienam mūsu ģimenē nebija mašīnas. Visa iedzīve bija ar rokām jānes no autobusa pieturas. Dažreiz puikas salika koferus ar mantām uz divriteņa ragiem un pa smiltīm stūma uz īrēto mājvietu.
Lēmums atstāt pasniedzējas darbu radās tad, kad gadījās bez sagatavošanās vadīt nodarbību un vēl saņemt par to uzslavu. Tātad biju nonākusi pie rutīnas; sākās personīgā stagnācija. Dienā, kad biju nostrādājusi RPI tieši 25 gadus (kas toreiz garantēja pielikumu pie pensijas), es aizgāju uz Zinību biedrību. Faktiski ZB mani piemānīja, jo lika darīt manai izglītībai neatbilstošu darbu. Bija jāpērk dažādas kancelejas preces, puķes, transporta biļetes un par pirkumu jāatskaitās. Darba bija ļoti maz – dienā viens vai divi gājieni pa pilsētu. Par angļu valodas mācīšanu man nepatika domāt. Vajadzēja aizmirst padomju laika mācīšanas metodes. Tā kā grāmatvedības uzskaite man bija pilnīgi sveša lieta, pierakstīju ziņas par katru gājienu uz veikalu. Tas mani glāba, kad galvenā grāmatvede mani sāka terorizēt par it kā nepareizi noformētām lietām. Saprašana par grāmatvedības uzskaiti noderēja vēlāk tulkošanas darbā. Iemanījos arī veiklāk runāt krieviski, jo darbā daudzi latviski nemācēja. Alga bija ļoti maza; iztiku, pārdodot šo un to komisijas veikalā. Laiks sakrita ar Tautas frontes dibināšanu. ZB strādāju vienu gadu; arī tur atmosfēra nebija patīkama. Bija plaši izplatīta blatu sistēma. Tā kā es šo sistēmu neatzinu, man bija grūti kārtot darba lietas. Reiz vajadzēja sagādāt biļetes lidojumam uz Maskavu un vilciena biļetes tālākam ceļam uz kādu Krievijas pilsētu. Zinību biedrības oficiāli pieteiktās aviobiļetes man neizsniedza; kasiere teica, ka biļešu vairāk neesot. Iznākot ārā no toreizējās Aeroflota kases, man izskatījās, ka Brīvības pieminekļa Milda manāmi šūpojas. Tas pats notika ar vilciena biļetēm; to vienkārši neesot. Sapratu, ka no manis gaida kukuli. Izlēmu izmēģināt vienīgo alternatīvu: vārdisku uzbrukumu kasierei. Kad jau gatavojos sākt savu draudu runu, pie kases pienāca slavenais aktieris Ģirts Jakovļevs. Pačukstēju viņam, lai nebrīnās, jo tagad notiekošais būs teātris, un sāku klaigāt, draudot ar sūdzēšanos augstās iestādēs utt. Biļetes tūlīt dabūju. Kliegšana un lamāšanās, īpaši krievu valodā, toreiz dažādās vietās bija dzirdama ik dienas. Arī es šo mākslu biju apguvusi. Reiz ‘Agrotornī” pārvaldnieks man ierādīja darbam nekurinātu auditoriju. Uzkritu viņam ar draudiem par sūdzēšanos, un vīrs uzreiz saprata, kurš te ir noteicējs. Turpmāk viņš nāca uz katru nodarbības sākumu un pazemīgi apvaicājās, vai man ko nevajagot.

SVAIGI VĒJI

Vēlāk, jau 90-ajos gados, sākās zemes privatizācija. Zemi ap „Mežlejām” pieprasīja mans tēvs un arī kāds Vilnis Milts (kāda uzvārdu sakritība!), kurš bija mājas un zemes īstais mantinieks. Šis cilvēks nebija alkatīgs un neprasīja atdot zemi līdz mājas paksim, kā notika Hildai ar „Vāckalniem”. Varbūt „Mežleju” māja nebija reģistrēta zemes grāmatā vai nebija nacionalizēta, ienākot padomju varai, tādēļ pirmskara īpašnieki to nevarēja atprasīt.
„Mežleju” zemes privatizācija vilkās divus gadus, jo radās visādi sarežģījumi. Vispirms bija jākārto mammas atstātais testaments. Mājas īpašuma dokumenta nebija ne Mārupē, ne kādos valsts arhīvos, kaut gan māja bija pirkta no ciema padomes. Izrādījās, ka pirkums ir kārtots uz mātes vārda; pirkšanas līgums glabājās pie tēva, bet viņš nebija ar mieru man to dot. Mammas draudzene Hertas kundze tomēr tēvu pierunāja līgumu man atdot, lai varu pieņemt mantojumu. Vēl smagāk gāja ar zemes lietu. Bija pieprasīti līdz šim apstrādātie 0,24 hektāri. Mārupes zemes komisija atteicās 5 dienu laikā izsniegt sēdes protokolu. Pārkāpa arī citus zemes reformas likuma pantus. Visus šos noteikumus es zināju no galvas, jo biju tos vairākas reizes tulkojusi zviedriem. Uzrakstīju sūdzību Augstākās padomes zemes komisijai. Sūdzība nebija tikai par mūsu lietu, bet par pārkāpumiem arī kaimiņu sakarā. Beidzot Mārupes komisija piešķīra „Mežlejām” 0,6 ha zemes, bet vispirms nodēvēja to par apbūves gabalu. Sapratu, ka tas nozīmētu lielu zemes nodokli, un panācu, ka to nosauc par lauksaimniecības zemi. Tad atkal komisija paskaidroja, ka mūsu zemes lieta atrodoties tiesā un neesot Mārupē izskatāma (kas bija nepatiesība). Kad beidzot visi dokumenti bija gatavi un par zemi 10 sertifikāti samaksāti, zemesgrāmatas juriste apstrīdēja 4 no 5 dokumentiem – pagasta lēmumu, inventarizācijas lietu utt. – un lika man iet uz attiecīgajām iestādēm vēlreiz. Te nu man palīdzēja Zviedrijas iestādēs iegūtā pieredze. Noteiktā balsī sacīju, ka man nav ne kompetences, ne tiesību šo dokumentu pareizību apstrīdēt. Ja juristei tie šķiet nepareizi, lai tad pati šīm iestādēm to paziņo; tūlīt piedāvāju iestāžu telefona numurus. Juriste „noplaka”. Nākamais joks notika zemes iemērīšanas laikā. Mērnieks gribēja autoceļa pusē sākt zemes iemērīšanu gandrīz no virtuves loga. Prasīju, vai viņš ceļam piederošo zemi rēķina pēc padomju likumiem vai pirmskara Latvijas likumiem. Mērnieks nevarēja atbildēt. Tad es viņam norādīju, kur beidzas ceļa mala pēc viena un pēc otra likuma. Panācu to, ka starp mūsu īpašumu un ceļu nepalika brīva zemes josla. Vēlāk par to pastāstīju Mārupes galvenajam mērniekam. Mērnieks saskaitās ne pa jokam; pacēla gaisā kaudzi papīru un sita pret galdu, saukdams: „Ārā! Es jums tās robežas anulēšu, ja mācīsiet manu mērnieku!” Pirms metos ārā no kabineta, paspēju vēl atbildēt: „Tad nākamreiz pats māciet savu mērnieku.” Par šo stāstiņu vēlāk ļoti smējās zviedru mērnieki.
Ar īpašumu saistās vēl kāds stāsts. Rankas pagastā, „Pavāriņu” mājās, dzīvoja kādi Dievabērnu radinieki Viņiem nebija bērnu, un savu īpašumu viņi ar testamentu bija novēlējuši manai mammai Annai Dievabērns. Vecīši nomira, bet padomju laiku pirmajos gados mamma saņēma paziņojumu, ka no „Pavāriņu” saimniecības valstij jānodod labība. Par paziņojuma nepildīšanu draudēja bargs sods. Mamma no mantojuma atteicās. Vēlāk, kad tulkoju kartogrāfijas lekcijas, amerikāņu lektors no milzīgas Latvijas karšu kaudzes izvilka vienu lapu un nolika man priekšā, lai pārtulkoju kartes leģendu. Uz kartes bija Rankas „Pavāriņi”! Māja bija netālu no dzelzceļa; apkārt mežs. Vēlāk aizgāju pie Zemes dienesta jurista un jautāju par tiesībām šo īpašumu atgūt. To nevarot izdarīt, ja mantojums ir kādreiz atraidīts.
Pēc darba Zinību biedrībā tomēr atsāku pasniegšanu ar pavisam citām metodēm. Pirmais darbs bija Lauksaimniecības ministrijā. Vairākām kursantu grupām vajadzēja mācīt ar lauksaimniecību saistītus angļu valodas tematus. 1990. gadā sāku savas „mācību tūres” pa Latvijas pilsētām. Strādāju vispirms Cēsīs, jo tā ir mana dzimtā pilsēta. Kad izteicu cēsiniekiem savu piedāvājumu pa telefonu, jau otrā dienā bija noorganizētas divas grupas. Strādāju arī Tukumā, Talsos, Kuldīgā un Valmierā; dzīvoju katrā vietā vienu nedēļu viesnīcā. No pirmdienas līdz sestdienai kursanti mācījās pa vakariem 3 stundas dienā; sestdienas rītā bija pēdējā nodarbība, un sekmes bija tiešām labas. Sākumā bija jānovērš psiholoģiskā barjera, jo citādi nevarēja neko iemācīt. To procesu saucu par „uzpleču noraušanu”. Piemēram, Rūjienā Virķēnu skolā kopā mācījās skolotāji un audzēkņi, bet nodarbībā visiem bija jājūtas vienlīdzīgiem. Vislielākās barjeras runāšanai angliski bija augstāka ranga darbiniekiem – direktoriem, bijušajiem kolhozu priekšsēdētājiem. Par kursiem saņēmu labu atlīdzību, bet galvenais bija morālais gandarījums, ka reāli kaut ko iemācu. Ja kursi notika Rīgā, dažreiz klausītājos iesaistīju arī Nilu vai Normanu. Vienā grupā Nils ar savu samērā labo runāšanu angliski padarīja nerunīgus pārējos; bija grūti tos „atdzīvināt”.
1991.gada janvārī Latvijā ļaudis cēla barikādes un kurināja ugunskurus, lai aizsargātu parlamentu, valdību un televīzijas centru. Kad Vecrīgā notika apšaudes, līdz vieniem naktī pa telefonu no mājas tulkoju ziņas kādam zviedru avīzes žurnālistam. Viņa viesnīcas telefonu pēc dažām stundām pārtvēra kāda sieviete. Izmantoju savas niecīgās zviedru valodas zināšanas un taujāju, kur palicis Bjerns. Sieviete sastomījās un pēc brīža atbildēja vāciski. Tātad notika noklausīšanās. Vairāk par zviedru žurnālistu neko neuzzināju, bet ceru, ka ziņas no Latvijas laikus nonāca kādā Zviedrijas avīzē. Pie mums mājās viesojās arī kāds žurnālists no Krievijas. Viņš teica, ka Krievijā var ievest kārtību tikai ar lielgabalu. Savukārt Krievijas prezidents Jeļcins bija izdevis norādījumu Krievijas armijai Baltijas valstīs nelietot ieročus pret tautu. Šo paziņojumu varēja dabūt latviskā tulkojumā izplatīšanai. Sagādāju dažus eksemplārus un vakara tumsā devos uz tuvējo autobusa pieturu, lai tur vienu no tiem uzlīmētu. Pieturā autobusu gaidīt nāca virsnieki no tuvējās karaspēka daļas. No rīta redzēju, ka kāds bija manis līmēto lapiņu rūpīgi noskrāpējis. Tas nozīmēja, ka jālīmē vēl. Līmēju katru vakaru. Bet vienreiz pieturā stāvēja kāda sieviete. Vilcinājos un gaidīju, ko sieviete darīs. Pēc kāda brīža viņa sāka līmēt uz pieturvietas sienas to pašu Jeļcina uzsaukumu. Iedomājos, ka tā varbūt ir provokācija. Bet varbūt mēs abas darījām to pašu darbu. Sieviete drīz aizgāja, un arī es gāju mājās.
1990. gada beigās mācīju angļu valodu RPI menedžeru kursos. Man piedāvāja nākamajā gadā darbu un lielāku algu. Tajā brīdī un turpmāk uz mani sāka iedarboties kāds spēks, kas vadīja manas gaitas pareizā virzienā. Teicu, ka vairāk šo darbu nedarīšu. Un tiešām, 1991.gada janvārī zemes ierīkotāji uzaicināja mani braukt uz Zviedriju par tulku. Pirms es to uzzināju, jau iepriekšējā rudenī biju pieteikusies zviedru valodas kursos un kaut ko arī iemācījos. Nopirku kucēnu un nosaucu to par Sāru – un izrādījās, ka tieši tā sauca viesnīcu Zviedrijā, kurā dzīvoju veselu mēnesi!
Kad braucām ar autobusu pa Zviedrijas gludajiem ceļiem no lidostas uz Jevli, mani tā aizgrāba izgaismotās zviedru mājas gar ceļa malām un koku zaros sakārtie gaismeklīši, ka sāku pati ar sevi runāt... Es biju ārzemēs – bez Maskavas atļaujas un pamācībām! Tālākais risinājās kā sapnī. Komfortabla viesnīca, bagātīgas brokastis, krāšņi veikali – un nauda kabatā, kuras vērtību mūsu naudā nemaz nezinājām. Par 300 kronām varēja dabūt rožainu korāļu krelles. Vienkāršāki apavi maksāja apmēram 100 kronas. Vai tas bija dārgi? Ja taupījām ēšanai domāto naudu, par kādām 100 kronām dienā varēja iepirkties. Centos atvest katram radiniekam kaut ko. Izrādījās, ka par savu mēneša kabatas naudu (3 000 kronām) Latvijā būtu varējusi nopirkt māju! Bet nožēlu par to nejutu. Bija prieks par pieredzi un iespēju kaut ko dāvināt. Zviedrijā redzēju, kā ar datorprogrammu šķiro datus, zīmē kartes utt. Man vairs nebija bail no datora! Tulkošanā noderēja celtniecības fakultātē lasītie angļu teksti. Piemēram, ģeodēzijas lekciju varēju iztulkot krieviski bez pārpratumiem. Krieviski bija jātulko tādēļ, ka grupā bija igauņi, lietuvieši un latvieši. Te nu jāsecina, ka dzīvē var noderēt jebkādas iegūtās zināšanas. Atskārstot, ka arī dažiem zviedru lektoriem nav viegli lasīt lekcijas angļu valodā, centos ar balss noskaņu un mīmiku viņus visādi atbalstīt. Un viņi taču par saviem līdzekļiem darbojās Latvijas labā! Reiz jau Rīgā, pēc lekcijas par nekustamā īpašuma sastāvu lektors sacīja, ka, viņaprāt, tulkojums esot bijis labāks par lekciju. Ko es runāju, to viņš nevarēja saprast, laikam svarīgi likās, kā es runāju. Taisnību sakot, kopā ar zviedriem centos pārliecināt Latvijas speciālistus par dažām neapgāžamām lietām, bet ne vienmēr ar panākumiem. Reiz lektors, juzdams, ka auditorija viņam netic, sagrāba mani aiz pleciem un teica: „Ja īpašums atrodas te, tad tam ir viena vērtība”. Un, pavilkdams mani otrpus galdam, viņš sacīja: „Ja tas atrodas te, tam ir pavisam cita vērtība.” Latvijas 26 rajonu pārstāvji to dzirdēja un redzēja, bet ar īpašumu vērtēšanu Latvijā tik un tā notika dīvainas lietas.
Zviedrijā mums dažreiz trūka zināšanu par vienkāršām lietām. Ilgi pētījām, vai augi viesnīcas gaitenī ir īsti vai mākslīgi. Viesnīcā brokastīs bija arī pankūku mīkla un tai blakus – vafeļu panna. Pannu neievērojuši, daži no mums mīklu mēģināja izmantot kā mērci. Viens no kursantiem apēda sēnes, ar ko bija garnēts gaļas šķīvis. Restorāna darbinieki bija sākuši viņu novērot, kad tas citu rītu atkal ķēries pie sēnēm. Tas vīrs bija labāks meža pazinējs nekā zviedru oficianti un zināja, ko ēd. Arī man drusku izgāja greizi ar ēdiena pasūtīšanu jūrnieku restorānā. Bijām kādi seši cilvēki. Gandrīz visi pasūtīja lasi. Man likās interesantāk pasūtīt reņģītes Jevles gaumē. Viesmīlis atnesa melni sadedzinātas reņģītes ar visām galvām; tās bija arī šausmīgi sālītas. Tā es uzzināju, ko senos laikos esot ēduši Jevles jūrnieki... Zviedrijā sāku ievērot, ka telpām ir dažādas auras. Jevles Trīsvienības baznīcā bija tik gaiša noskaņa, ka varēja just lielo atšķirību no Latvijas bēdu pilnajām baznīcām. Vēlāk ļoti gaišu auru jutu Somijas vēstnieka namā Tallinā un NATO vēstnieka Imanta Lieģa īrētajā mājā Briselē. Tādās mājās viesi labprāt ļoti ilgi kavējās, neievērodami nekādu programmā norādīto laiku.
Atpakaļceļā no Zviedrijas lidostā radās sarežģījumi ar bagāžas lielo svaru. Praktiski neviens nebija pietaupījis naudu, lai samaksātu par virssvaru. Angļu valodas nepratēji aicināja mani palīgā. Es stāstīju lidostas darbiniecei, ka esam bijuši kursos, ieguvuši vērtīgus materiālus, par ko esam Zviedrijai pateicīgi, un ka tagad tie ir jānogādā mājās. (Patiesībā kursu materiālus zviedri jau bija nosūtījuši uz Rīgu pa pastu.) Darbiniece noklausījās manu emocionālo runu, tad sameklēja kastes, uz kurām bija rakstīts, ka tajās ir par brīvu vedama bagāža. Kad bijām jau lidostas neitrālajā zonā, atkritu solā kā bez spēka. Visa mana enerģija bija izlietota bagāžas glābšanai. Pēc viena mēneša darba Zviedrijā, tulkojot divās svešvalodās, biju nedaudz pārpūlējusies un divas nedēļas nespēju neko tulkot.
Jāsaka, ka tulkošanas darbā pieredzēju dažādas situācijas. Kad bija jātulko mūsu muitas darbiniekiem, organizētāji bija tik nevērīgi, ka pieteica zviedru lektoru, kurš patiesībā bija itālietis. Viņš savukārt izskatījās pavisam samulsis, kad es jau liftā sasveicinājos un apvaicājos viņam par Rīgas iespaidiem zviedru valodā. Tālāk bija jāpieredz dažādas muitnieku viltības. Daži augstākā ranga darbinieki bija savā vietā atsūtījuši uz kursiem pilnīgus „zaļknābjus” – darbiniekus, kas tikko sākuši strādāt muitā. Kad bija jāizpilda kursa uzdevums, tie neko nemācēja iesākt. Nedaudzie priekšnieki riņķoja ap viņiem kā dunduri, mudinot kaut ko rakstīt. Lektori bija no četrām ES dalībvalstīm. Grieķis sāka lamāties; brits draudēja, ka par šo nevēlēšanos strādāt dabūs zināt visa pasaule, bet holandiete sāka raudāt. Tad mūsējie izdomāja, ka pie visas nesaprašanās esot vainīgi abi tulki. Mana kolēģe rīkojās ļoti gudri, paskaidrojot, ka viss runātais ir stenografēts un ka katrs var pārliecināties par tulkošanas pareizību. Starpbrīdī mūs iepriecināja Briseles krievu pārstāvja teiktais, ka tik smaržīgas šokolādes un tik aromātiskas žāvētās gaļas nav nekur citur kā tikai Latvijā. Viņš kādreiz bija dzīvojis Rīgā, bet tagad jau strādāja Briselē.
Citreiz tulkojot radās neparedzētas tehniskas problēmas. Kā jau tipiskam valodniekam, man bija grūti iegaumēt, kā Briselē jāpieslēdzas angļu kanālam, kad runātājs runāja, piemēram, spāniski. Kādu laiku es pat nevarēju saprast, kādēļ redzu zālē runājam vīrieti, bet austiņās skan sievietes balss. Dažreiz aizmirsu ieslēgt mikrofonu. Ja to nepamanīja mans pārinieks, tad drīz vien atsūtīja kādu, kas šo lietu ātri nokārtoja. Notika arī pavisam dīvainas lietas. Rīgā Kongresu namā sinhronajai tulkošanai atvēlētajā telpā ieskrēja kaķis un sāka šaudīties šurpu un turpu. Kaķi kāds drīz aizvāca. Pēc tam pēkšņi nogāzās lejā galdiņš ar visiem mūsu papīriem. Reiz mana pāriniece nobrauca uz grīdas ar visu krēslu. Te nu galvenā problēma bija apvaldīt smieklus. Bijušajā viesnīcā „Latvija” tulku kabīnes aizmugurē pie pašām durvīm notika datorkursu nodarbība. Ārā no kabīnes varēja tikt, ja iekāpa tieši viņu nodarbības teritorijā. Šajā padomju laika viesnīcā uzjautrinoši bija plānotas tualetes. Ja tur gribēja apsēsties, piere atsitās pret tualetes durvīm. Telpas ekonomija... Savukārt NATO mītnē bija galda lampa, kurai visas tulkošanas laikā neatradu slēdzi, un tādēļ nevarēju neko saskatīt savās piezīmēs. Izrādījās, ka vajadzēja pagrozīt lampas pamatni... Lielas nepatikšanas gadījās Latvijas TV centrā. Bija jātulko angliski ieskaņota dokumentāla filma. Tehniskais darbinieks filmu „palaida” un pats aizgāja projām. Vienu brīdi filmas skaņa pazuda, bet nevienu sasaukt nevarējām. Skaņa gan atjaunojās, bet pēc šī gadījuma TV bija mūsu melnajā sarakstā.
Reti, bet bija arī profesionālas grūtības ar dažu vārdu tulkošanu. Lauksaimnieku saietā lektors runāja par kaut kādām cūkām (gild pigs). Nodēvēju tās par kastrētām cūkām (gelded pigs). Bet, kad lektors sāka runāt par šo cūku sivēniem, sapratu, ka esmu smagi kļūdījusies. Tad teicu vienkārši „šīs grupas cūkas”. Starpbrīdi pie manis pienāca tulkotāja, kura labi pārzina lauksaimniecības terminus, un teica, ka tās esot „remontcūkas”. Šādi pilnīgi nesaprotami termini man ir gadījušies vēl divas reizes: anchorman (ziņu reportieris) un saīsinājums NACC (Ziemeļatlantijas sadarbības padome), ko lektors izrunāja neksī. Lai neiznāktu tā kā ar remontcūkām, abos gadījumos teicu, ka noskaidrošu starpbrīdī, kas ar šo vārdu domāts. Dažas grūtības ir bijušas arī lektoriem ar angļu terminiem. Priecīgi bija dāņi, kad viņiem angliski grūti tulkojami vārdi izrādījās latviski tādi paši kā viņu valodā: smēde, skurstenis un feldšeris. Tomēr zviedru valodā dika nav dīķis, bet grāvis, un grav ir kaps vai bedre. Silke nav siļķe, bet zīds. Skandināvu vārdi, bet ar citādu nozīmi. Ir arī daudz vārdu ar līdzīgu nozīmi – spann, burk, skruv, strid, skad, styrman, pulver un punkt. Šī valodu līdzība ir ļoti interesanta; ja padomju laikos mēs nebūtu aiz dzelzs priekškara, es noteikti būtu pētījusi skandināvu un latviešu valodas līdzības. Un vai krievu vārds stolb neatgādina zviedru stolpe, liecinot par ceļa stabu vai robežstabu nozīmi, zviedriem karojot ar krieviem? Un kā tad ar halsduk? Vai tas neizklausās kā krievu galstuk – kaklasaite? Zviedriski gan tas nozīmē šalli. Kaut kāds pārpratums. Ir bijuši gadījumi, kad man tulkojot bija jārunā kā ātrrunāšanas sacensībās, piemēram, aprakstot saules bateriju paneļu sastāvdaļas, ceļgala operācijas gaitu, valsts budžeta skaitļus un pozīcijas. Jāatzīstas, ka studiju laikā sinhrono tulkošanu nemācīja, vienīgi paskaidroja, ka tas ir ļoti grūts darbs, ko bez pārtraukuma var strādāt tikai 15 minūtes. Tautas frontes kongresā tā arī jutos. Vēlāk, vērojot, kā stundu ilgi viens pats tulko no ārzemēm iebraucis latviešu žurnālists, man kļuva skaidrs, ka šo darbu var darīt bez kāda stresa. Gadījās Briselē tulkot vienai arī pusotras stundas.
Vairākas reizes tulkoju Džonam Smitam, kurš bija Amerikā dzimis latvietis, bet nemācēja ne vārda latviski. Džons atrada baznīcu, kurā viņa māte ap 1912. gadu Latvijā iesvētīta, un atstāja 10 dolārus baznīcas ziedojumu traukā. Savas vecmāmiņas uzdevumā izzināt dzimtas vēsturi no Lielbritānijas Latvijā ieradās Klēra. Rīgā viņa atrada brālēnu. Apbrīnoju Klēras nosvērto reakciju, ieraugot brālēna nolaisto mājvietu – sarūsējušās caurules un visu, kas raksturoja padomju laika komunālo (koplietošanas) dzīvokli vissliktākajā variantā. To uzzināja radinieki no vairākām Eiropas valstīm. Tika sagādāta nauda, lai uzlabotu Rīgas brālēna dzīves apstākļus. Vecā vīra dzīve radikāli mainījās: viņš vairs nebija nomākts un kļuva dzīvespriecīgāks, varēja atļauties labi paēst, neraizējoties par izdevumiem. Viņu iepriecināja radinieku apsveikuma kartiņas svētkos un vēstules. Palīdzība turpinājās līdz viņa bēru dienai. Rīgas II Meža kapos uz aizgājēja kapa sagula sārtas krizantēmas kā pēdējais sveiciens no tālumā dzīvojošiem radiniekiem.
Vēl vairāk apbrīnojams bija Klēras labdarības fonds, kas palīdzēja vairākām Rīgas ģimenēm. Naudu fondam vāca Anglijā un Īrijā. Palīdzības sarakstā parasti bija 5 vai 6 ģimenes, kurās bērnus audzināja slima māte vai vecmāmiņa. 1990.gados sociālā palīdzība Latvijā vēl bija neattīstīta. Labdarības fonds darbojās 10 gadus, maksājot par ģimeņu komunālajiem pakalpojumiem, zālēm, izglītību utt.; tika pirktas lietas dzīves apstākļu uzlabošanai – veļas mašīnas, jaunas durvis utt. Tiklīdz kādā ģimenē apstākļi uzlabojās, fonda sarakstos parādījās jauni palīdzības saņēmēji un naudas līdzekļi. Klēra rīkojās kā lielā Līdzcietības dieviete. Viņa ir piemērs tam, ko ir teicis rakstnieks Antuāns de Sent-Ekziperī: ir tikai viena patiesa greznība uz pasaules – cilvēcisko attiecību krāšņums.

Kartes leģenda







Tiek rādīti ieraksti 1-9 no 9.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Jaunrauna
(Jaunrauna, Priekuļu pagasts, Cēsu novads)
1937Tekstā minēta vietaCiems
2Kaļķu iela 1, Rīga
(Kaļķu iela 1, Rīga, LV-1050)
(Nav norādīts)Tekstā minēta organizācijaĒka, māja
3Veselavas kapsēta
("Jaunbaloži", Veselavas pagasts, Cēsu novads, LV-4116)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaKapsēta
4Piebalga(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsēta
5Bērzkrogs
(Bērzkrogs, Veselavas pagasts, Cēsu novads)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaCiems
6Mežlejas
(Mārupes pagasts, Mārupes novads)
1949 - 1949Tekstā minēta vietaĒka, māja
7Bulduri
(Kūdra, Jūrmala)
1949Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
8Zasulauka dzelzceļa stacija
(Zasulauks, Tapešu iela 1, Kurzemes rajons, Rīga, LV-1083, Latvia)
1949Tekstā minēta vietaĒka, māja
9Skulte
(Skulte, Mārupes pagasts, Mārupes novads)
01.09.2009Pierakstīšanas laiks un vietaCiems

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.