#LFK Ak-85-1

Nosaukums
1922.–1923. gads
Vienības Nr.
1
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
18.02.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
12.12.1922 - 28.01.1923
Atslēgvārdi
Atvērt

1922. gads

Otrdien 12. decembrī. 1922. g.
Šodien pēdējā dienā pārliecināšanās dēļ reģistrēšanas. Pavisam slikta dūša bij tur sēdot. Sarunājos ar vienu jaunkundzi 36 gadus vārdā Anna Bauce. Dzīvoja agrāk Bērziņu namā. Ierunājos pa Bērziņiem. Viņa teica ka Edgars esot gājis pie viņas amzierēties - lakstojies kā gar jaunu meiteni, reizēm pat līdz griestiem izceldams. Kādreiz viņš esot arī iereibis. Viņa teica kā nopietni domājoš cilvēks viņš neesot. Man to klausoties sirds vai pagura. Mans cildenais, mīļais Edgars ar manīm tāpat amzierējas kā ar Bauces jaunkundzi. Es tā pate priekš viņa kas Bauces jaunkundze - tik ar jaunu mieru ko apkampjot patīkamāka sajūta. Ja Viņam tik patīk sievieti spiest un apkampt... "Ak! es esmu pazuduse!" Viņš mani nekad mīlēt nevar un nekad, nevar man dot to tīro mīlestību. Cik briesmīgi! Nekā no dzīves nevaru baudīt. Es nolādu viņu un likteni kāds man uzlikts. Man tik asaras jālej dēļ viena puišeļa. Es laikam esmu garīgi saslimuse. Vaj vesels cilvēks tā mocītos dēļ mīlestības? Kad tas beigsies? "Edgar! nu nedzen mani izmisumā!" Es ticu. Tu māksi - Tu mīli mani. Tu spiedīsi un glāstīsi atkal mani - bet man tas sāpēs dara un spiež un žņaudz kā smagas ķēdes... Nē! tie glāsti ir visu maigākie un dārgākie - jā - visa mana dzīve tik ir Tavi glāsti...
Piektdien 15. decembrī. 1922. g.
Viss ir nieks par visu smejies - lai citi raud un vaid - Jā! lai citi to dara - es vairs ne - raudas kuras domāju mūžam nebeigsies tagad būs beigušās. Tagad gan vēl gribētu raudāt - vēl par visām reizēm...
Un raudāt dēļ to ka vairs nebūs raudas - tās dārgās asaras...
Kādas iedomas bij uz Viņa tīro mīlestību. - Kur nu viņa ir? - Nav - nav mīlestības - nav arī vairs pie manis - nav ko mīlēt, nav ko ciest. Bet vaj tik es nesapņoju - vaj tiešām šo saku tiešamībā? Ja, tas ir pateicība. Pulkstens bij gandrīz pusdesmit. Sēdēju un šuvu jauko kleiti. Pie durvīm pieklapēja - atvērās un ienāca Edgars. Kā apmulsu - tik iesaucos: "Edgar!"
Istaba bij nekārtībā - pat gulta nebij apklāta. Neveikli sasveicinājāmies. Viņš esot redzējis logā uguni un tāpēc esot tik vēlu nācis - nākot no Karostas bijis pie brāli uz jubileju. Viņš arī ievēroja nekārtību un jautāja: "saki Linit kamdēļ tev tāda nekārtība?" Aizrādīju ar nevaļu. Viņš bij iereibis - no izturēšanās neko zināt nevarēja - tik no elpas. Viņš bij tik ļoti mīļš - glāstīja vaigus - sēdēja klēpī, spieda pa vidu tik stipri kā vaj iesāpējās. Kā bērnu zem ceļgaliem. Viņš mani apņēma lai varētu labāki uz klēpi uzsēdināt. (Ak, man vaj kauns to teikt) jutu viņa rokas pieskaramies sev pie kailas miesas... Man palika tik neērti un kauns. Bet Viņš tik smaidīja un pat kājas lielu noglāstīdams... Sajutu to ko briesmīgi - gribēju tādiem glāstiem pretoties bet nespēju. Un tad Viņš teica galvu man pieglauzdams: "saki Linit vaj tu kādu mīli?" Nebij nekā uz tam ko atbildēt. Un atradu par nevajadzīgu uz to dot skaidro atbildi - jo Viņu kā nopratu bij pārņēmusi "erotika". Un tad iemeta gultā un gribēja sabučot. To tu ne! Laid vaļā, laid vaļā, ja negribi lai nomirstu. Un tad Viņš pēkšņi gribēja aiziet - no sākuma gan nenopratu bet vēlāku: - Viņam palika slikta dūša... Viņam izejot es vaj prātu zaudēju. Gribēju galvu triekt gar durvīm lai saplīst gabalos... Nezināju kas pašlaik notiek - nevarēju aptvert vaj tiešām mans ideālais Edgars tā piedzēries ka paliek slikta dūša - man jāredz kā streipuļodams aiziet. Alkohols bij Viņu erotikā iedzinis - Viņš nāca tāpēc pie manis... Pēc dažām minūtēm atkal uznāca. Parādīju figuriti - ļoti priecājās. Teica ka esot ļoti noguris - trīs naktis esot dežurējis un tagad vēl tas alkohols to pavairo - pats apzinājās ka ir par daudz iedzēris - lai gan prāts bij skaidris. Apsēdās gultas malā - atkal ņēma uz klēpi - atgāza atpakaļ un tiecās pēc skūpsta laikam - izvairījos - nepatika tāda Viņa izturēšanās. Nolieca galvu uz klēpi un snauda. Redzēju kā mokās ļoti žēl palika. Nedrīkstēju ne pakustēties lai neiztraucētu. Būtu ļāvuse vaj visu nakti tā snaustu - bet bij Viņam jābrauc prom. Laiks bij jau modināt - bet nezināju kā to lai izdaru - glāstīju lēni matus un klusu teicu ka laiks uz staciju iet. Atmodās un mudīgi taisījās prom. Izgāju tāpat viegli ģērbusēs ar plaiku galvu pavadīt. Man bij auksti - drebēju. Viņš to juta un teica lai eju atpakaļ - lai nesaldējoties. Bet man nepatika iet - nevarēju atstāt Viņu vienu - jo Viņš ar mokām gāja uz priekšu un sūdzējās ka ļoti nākot miegs. Man bij žēl Viņa - bet līdzēja nekā nevarēju. Pie atslēdznieku ielas stūri taisījāmies šķirties - nezinu kā tas bij kā kā ne tik jutu ka Viņš atgāzis galvu man atpakaļ - stingri mani tur un Viņa lūpas uz manām... Es paliku kā beigta nedrīkstēju ne elpot - baidījos iztraucēt brīdi kas man likās tad kas lielas - bet tomēr arī nepatīkams... Paliku kā apreibuse - atspiedos uz Viņa štoka ko turēju rokā un skatījos tumsā - prātā nāca vasaras svētdienas vakara satikšanās - jo te tā pate vieta kur pie žoga piespiedusīs raudāju - tumsa bij tāda pat un Viņš tajā nozuda un es paliku izmisumā raudam... Arī tagad gribēju raudāt, bet nevarēju - un nezināju par ko lai raudu - bet sirds sāpēja un man bij grūti - grūti... Tad Viņš paņēma zem rokas un veda atkal gabaliņu uz priekšu. Es teicu: "Ko šis viss nozīmē - kas ir ir - jo nekā nesaprotu." Viņš teica ka še nav nekas nesaprotams un atkal skūpstīja - skūpstīja ilgi - ilgi... Ar katru skūpstu es paliku nemierīgāka, domāju kad Viņš mani apsmej kad esmu tik padevīga. Teicu ka man vajag galīgi ar Viņu izrunāties. Apsolījās uznākt svētdien - ja tik iebraukšot.
Un tad atkal lūdza skūpstu - drusku - drusku bij kauns bet tomēr gandrīz pate galvu atliecu atpakaļ...
Skūpstīja kaisli - ilgi - pat zīzdams lūpas... Vēl droši vārdi un sniedzam rokas - bet Viņš atkal noliecās pār mani un lūdz vēl atvadīšanos skūpstu - tad gan teicu lai paliek uz svētdienu - jo rādījās tas par daudz. Arī roku noskūpstīja - ilgi pie lūpām paturēdams... Tad vēlējām viens otram visu labu gājām katrs uz savu pusi - es skriešus. Tagad jau pulkstens viens. Uz lūpām jūtu vēl ko tādu lipīgu - ka Viņa siekalas - patīkams tas nav, bet noslaucīt negribu un aplaizos it kā pēc medus ēšanas... Vaj tas tad ir skūpsts ja lūpas tik cieti kopā - pat mēli un zobus jūtu? Un Viņš teica: "Vaj iekodu?" Gandrīz jau iekoda... Man tagad jāsaviebjas - man nepatīk tie skūpsti - tie nenāca aiz mīlestības kādu pirmo skūpstu gaidīju - tie bij aiz kaislības... Man tagad liekas itkā .... vairs nemīl. - Viņš no manis tikai paģēr skūpstus - tāda Viņa mīlestība. - Nezinu kas gan ar manīm notiks... - - -
Sestdien 16. decembrī / g. 22.
No rīta pieceļos ar nepatīkamu sajūtu. Nepatīk atminēties vakarējo notikumu - tā jau bij vaj traģēdija. Gandrīz kā riebums paliek atminoties tos daudzos skūpstus.
Vaj tā visi vīrieši skūpsta? Esmu gan muļķe - it neko nezinu. Ko Viņš sajuta skūpstīdams? - Man nebij nekas patīkams - gaidīju tik kad drīzāki ietu nost. Es zinu - tas tāpēc kad Viņš bij iereibis - domāju to kā visu dzērāja kaislo skūpstu tāpēc saceļ tā kā riebumu. Bet kā Viņu mīlu tāpēc atvēlēju - jo Viņš kāri skūpstus dzēra... Vaj Viņš vēl pēc tiem ilgojas?
Piektdien 22. decembrī.
Esmu pavisam dienas grāmatu aizmirsuse. Kā no otrdienas esmu darbā - rakstam vēlēšanu kartiņas. Arī pagājušo nedēļu strādāju līdz piektdienas pusdienas laikam. Esmu ļoti priecīga par darbu. Pēc svētkiem atkal tūlīt būs darbs - jo nepabeidzu savu darbu. Katru vakaru gaidīju uznākam Edgaru - un vakar negaidīju bet uznāca uz neilgu laiku. Paspēlēja drusku mandolīnus - paauklēja, pakutināja, paspieda un vairāk nekas nebij.
Es biju nospiesta redzot viņu tik jautru. Arī es gribētu tāda būt - bet ne par ko nevaru. Atdevu figuriti - devu kā dāvanu uz ziemas svētkiem
Viņš teica ka man dāvināšot lelli. Figurite ir kur zemnieka puisis taisās skūpstīti meiteni - tas Viņš un es, - aka klāt, divas aitiņas un izbirušas zemenītes no apgāzta kurvīša, arī divi kociņi un divi kadiķu zariņi iesprausti. Teicu kad tie nokaltuši lai iesprauž zaļus...
Paņēma arī mandolīnu līdz.
Šodien izlaidu Viņam kartiņu kā apsveikumu ziemas svētkos un dzimšanas dienā - rītā Viņam paliek 21 gads. Arī Žanim izsūtīju. Gaidu arī no viņa. Kad tik neatbrauc pats ja vēl kartiņa nav. Nebūtu labi ja atbrauktu. Man tā vien prātā ir kad atbrauks. Satikties jau nu būtu patīkami... Eh! kas būs, būs. Iešu tagad gulēt - nāk miegs - rītu agri atkal celšos lai varu.
29. dec. 22. g.
Esu slima, sāp galva. Pārnācu no darba pusdienā. Mājās atradu no Žani kartiņu, - Jaun - gada apsveikums. Uz kartiņu dzejiņa: Ko līdz viss, kas plaukts un sēts -
Sirdij miera trūkst:
Iegūts daudz - daudz pazaudēts -
Tas lūk, sāp un sūkst. -
Dod, kā mocos pazaudēt
To, kas zaudējams -
Dod, ka varu aizmirst spēt,
Kas nav aizsniedzams.
P. Blau's
Pats raksta: Novēlu Jums daudz, daudz laimes Jaunā Gadā un visspožākā sekmes topošai veidotājai /ect./ māksliniecei. Man jāatvainojas jūsu priekšā, ka pat kartiņu neizsūtīju uz svētkiem. Gribēju Jūs pats personīgi apsveikt, bet redzēt kā kas nu ir noticies. Citiem viņi bij prieka svētki, bet man... Visu daiļu. JK.
Vakarā, guļu gultā ar apsietu galvu - gaidu Edgaru.
Sestdien 30. decembrī.
No rīta galva vairs nesāpēja. Biju darbā. Vakarā pārskrēju mājā - ar steigu vien gatavojos uz balli. Sarīko Liepājas un apkārtnes studenti. Par labu trūcīgiem studentiem. Ar Anniņu aizejam. Cena 100 rub. Priekš mums tas pārāk daudz. Bet redzot ar skujām dekorēto ieeju un staigājam studentus - mūs tik ļoti valdzina ka atdodam pēdējos grašus un ieejam skaisti dekorētā zālē...
Un tagad pulkstens tik viens - deja tur pilnā spēkā, bet es jau atkal savā istabiņā. Kaut varētu to izteikt ko mana dvēsele tagad pārdzīvo. Tiešām es traka palikšu. Pašai tik maz naudas - bet atdevu velniem prom lai līksmo, dzīrojas. Izrīkojums par labu trūcīgiem studentiem? Ne! Tas tik priekš tam lai viņu trūkumu Sapņos par Edgaru 7.


1923. gads

Pirmdien 22. janvārī. 1923.
Šo nakti sapņoju sapni: satiku uz ielu Edgaru - apkampu, pieglaudos Viņam un prasīju kāpēc Viņš nenāk. Asaras lielas lāses bija pa vaigiem. Mēs gājām pa Aldaru ielu. Vasaras laiks bij. Saule spīdēja, kokiem bij zaļas lapas. Mēs gājām viens otru apkampuši - pa ēnas pusi. Viņš ēda baltu maizīti, to mama esot priekš viņa izcepuse. Viņš teica kad esot dabūjis ko dzirdēt pa manīm - kā es esot izteikuse par mani un Viņu citiem cilvēkiem un vēl ko - neatminu. Tad es teicu kad tas nav tiesa. Ak tā! Viņš vēl teica kad Viņa mama esot teikuse kad man esot cits kuru mīlot. Un tad es sāku visu Viņam izteikt, teicu ka citu nevienu nemīlu, ka neatbildu nemaz uz Žaņa vēstuli. Teicu kādu dzejiņu uz Jaunu gadu viņš atsūtīja kur saka ka esmu nesasniedzama un.t.t. Teicu kā viņam ko atbildēt nezinu. Prasīju Viņam kā pavadījis svētkus un ka viņu ļoti gaidīju. Kā baidīju vakaros līdz pus astoņiem un tad tik gāju izrīkojumu. Viņš esot pa svētkiem dežurējis. Prasīju vai saņēmis "ziemas svētku" kartiņu. Esot saņēmis. Par vēstuli nedabūju paprasīt. Tad Viņu apkampu cieši, cieši. Arī Viņš mani. Un tad es jautāju vai vēl man neuzticas un teicu lai saka kā mani mīl. Un Viņš klusu teica: "mīlu Līnit." Un tad pamodos.
Ticu šim sapnim. Viņš tiešamībā teiks kad mīl. Tāpat kā toreiz sapņoju kad ejam konfektes ēzdami pa Kaiju ielu un kā raudāju - tik Viņš līdz jūtību rādīja un teica kad nemīl. Un tas pareizi, toreiz Viņš to neteica - bet tagad teiks ka tiešām mīl.
Vēl sapņoju, kad Viņš spēlēja kokli un es mandolīnu. Vēlāku kokli es spēlēju. Smuki sapņi - būs viss labi.
Otrdien 23. janvārī.
Esmu lielos darbos: no rīta izdodu avīzes. Pārskrēju mājā - paķēru rateļus un abi ar Valdi braucām pēc malkas - kuru izdod pilsēta nespējniekiem, to dabūn arī mūsu vecmāmiņa.
Ieskrēju vēl pie zobu ārsta - pieblombēju priekšas zobu, vēl viens dibena zobs plombējams - jāiet atkal rītu. Pie malkas izstāvējāmies - izgaidījāmies - izsalāmies un tomēr nedabūjām - neatveda no malkas sētas. Lādēju pilsētas valdi vaj raudādama - bez gala dusmas pārņēma.
Tad no trijiem līdz deviņiem strādāju līdz pie balsu skaitīšanas. Nu es esmu gan lielā "činā" - ar Liepas valdes vīriem darīšanas un viņu uzticību ka izdaru pareizi. Tagad par to vairs nav vaļas rakstīt - citu reizi. Žaņa vēstule 1923. g.
Tagad kā esmu pārnākuse no darba.
Istaba ļoti auksta, jo ir pie sala un pūš liels vējš un manai istabiņai tas stipri sajūtams.
Uzvāru kafiju un ēdu tauku maizi. Kurinu krāsni un domāju par Žani, jo no viņa taču šodien saņēmu vēstuli. Tā tad jāieraksta:
Neņemiet tik par dusmu ka uzdrošinos Jūs traucēt paša darba laikā, t. i. vēlēšanu priekšvakarā. Nebūtu gan to darījis, traucēt mierīgus cilvēkus, bet uzmācās dažādas domas. Jūs laikam esiet ļoti aizņemta ar tiem darbiem tanī valdē.
Negribu pie Jums griezties un Jums ko pārmest. Gribu, tikai uzstādīt pāris jautājienus. Tas pirmais jautājiens ir: es varu pielaist (un tas tā arī ir) kā Jūs uz mani 9.
par šo un to variet dusmīga būt, bet kā Jūs šitik lakoniski un tā variet pārvērsties, to lūk es nesaprotu jo Jūsu garu es pazīstu vienīgi kā brīvu. Visu, ko no Jums lūdzu, - ir tas, lai Jūs netaisītu spriedumu par mani par daudz ātri, jo ja Jūs to darīsiet - tad vilsaties. Tas otris jautājiens ir: ak, nē, - nav jau otra jautājiena. Pagaidām nav, līdz nogaidīšu no Jums atbildi uz pirmo. Tā dabūt es gan ceru. Par sevi nekas intersants nav ko teikt. Visu šito ziemas periodu pavadīju kā nu kuru reizi var, kad ir iesācies lauku dzīves ziemas klusums. Nedomājiet tik kad Jūs vien strādājiet, es jau arī dūšīgi rāvos: cērtu alkšņus, vedu žagarus un vēl daudz ko. Pa vaļas brīžiem no vietējās bibliotēkas ņēmu grāmatas lasīt milzīgās porcijās. Bet nu es laikam izkritu pavisam no toņa, tādēļ būs jābeidz. Un vēl labas dienas Jums un kas vēl grozās Jūsu tuvumā, - un man vairāka nav. Ak ta - vēl pasveiciniet pie gadījuma Komerovski.
Visu labu. ZK.
Šeit : AM - os 1923. gadā 21. janvārī.
Tā - nu varu iet gulēt - krāsne izkurējusies un dienas piedzīvojumi sarakstīti. Apgulšos študierēšu ko Žanim atbildēt. Par viņa vēstuli esmu pavisam vienaldzīga. 10.
Atkal kartiņa.
Sestdien 27. janvārī. 23. g.
Visas šīs dienas nebij vaļas rakstīt. Ceturtdien līdz deviņiem vakarā skaitījām balsis tad arī nobeidza. Vakarā pārnākot atradu no Žani atkal kartiņu: puskailu sievieti, klāt maza franču dzejiņa un pats par franciski arī vēl uzrakstījis. Sazin nu, kas tie ir par vokabeļiem. Otrā pusē rakstījis: Nosūtu Jums šo dievu izredzēto - zemes meitu. Esmu dūšīgi apbruņojies ar pacietību. Vai ne tā?
Šodien viņam izlaidu vēstuli. Rakstīju atkal kādas desmit reiz lūdz norakstīju. Negribētu nemaz viņu še atkal ierakstīt - lai labāki paliek noslēpums. Piespiestas jūtis tur saliku iekšā. Viņš jau to zin kad to daru pretīm savai brīvībai. Bet lai viņš mazākais paliek priecīgāks, lai arī netic. Un gala iznākums kad ir ļauns - lai, arī man tāpat iet kā viņam. Šovakar iešu uz "soc. dem." izrīkojumu. Iešu paamzierēties ar viņreizējo kavalieri cukur balodīti...
Svētdien 28. janvārī.
Piecos no rīta pārnācu no izrīkojumu. Bijām abas ar Paulīni. Ar cukurbalodīti dejojām, visu vakaru ar viņu pavadījām. Atvadīja līdz vārtiem. Ilgi vēl runājām. Ar viņu ir ko runāt - gan prātīgi gan arī pajokojot. Viņš tādu cienību un laipnību rāda man. Viņš tāds godīgs, labs puisītis. Runā tik vajadzīgo - ne nevērtīgus, tukšus vārdus. Nākot viņš man zem rokas paķeras - un man tad gribot negribot jānodreb - savādas trīsas pāriet pa kauliem un tā tas ir katru reiz reiz jūtot viņa pieduršanos. Kas tas ir? Un tad viņš man liekas tāds tuvš kā mīļš. Katrā ziņā viņam es patīku, lai gan esmu jau vecāka par viņu. Viņam vajag būt tikai kādi 18 gadi ja daudz 19. Šovakar tur pat būs koncertu mītiņš, viņš aicināja lai ejam. Pēc tam viņš katrā ziņā nāks atkal vadīt. Bet ja nu gadās satikt Edgaru?.. Ja, Edgars - kas es Viņam esmu - viņš man nerāda tādu cienību un laipnību kā cukurbalodīts. - Ja, Edgars patiesībā necienī mani - viņš nesaprot mani un nekad nesapratīs un nekad mīlēt nevarēs. No cukurbalodīša to gan var sagaidīt - tik viņš ir par jauniņu priekš iemīlēšanās un es viņam par vecu - lai gan arī tik izskatos kā 18, 19 gadus.
Tagad domāju kad būs labāki priekš manis ja no satikšanās ar Edgaru izvairos - jo pēc tam tik man jācieš. Starp mums nekas nevar būt. Man vienai mīlēt ir grūti - grūti saņemt no Viņa tikai līdzjūtību un kādu kaislu glāstu un skūpstu... Par verdzeni būt ir grūti. Es Viņu uz mūžu sirdī ieslēgšu. Pa retam aizrakstīšu kādu vēstulīti.
Vakarā pulksten vienpadsmitos. Ak vai! nu vairs labi nebūs. Aizgāju uz koncertu mītiņu. Bij atkal cukurbalodīts. Nāca atkal pavadīt - mani zem rokas paķēris. Gaiša mēnesnīca. Ejam lēnām - lai gan sirds iekšā mudina iet ātrāk - bet laikam gan tā tik tam vajag būt. Esim pie korķu fabriķi - vērīti skatos vai tik pretīm nenāks Edgars - jo laiks uz staciju iet. Un ak! tiešām nāca Viņš - jau pa gabalu pazinu. Man sirds pagura un aiztrūka elpa - atrados kā starp ugunīm. Nezināju vaj galvu noliegt jeb pacelt uz augšu. Saņēmu 12.
un paskatījos cieti Viņam virsū. Tāpat Viņš - Viņš tāpat - ak, Viņš neskatījās kā likās - aizgāja ātri, lepni uz štoku atspiezdamies. Ak vai! Es vairs nespēju uz priekšu iet - es biju kā ar karstu ūdeni aplieta. Nekā vairs nedzirdēju ko runāja cukurbalodīts - ne ko man atbildēt.
Piktums uznāca uz cukurbalodīt - vaj sāpēja tā vieta kur viņš savu roku turēja. Atnākot pie vārtiem drusku aprimu un vēl laiciņu papļāpājām. Viņš dzied "soc. dem." korī, aicināja arī man ar Paulīni. Dziesmas smukas dzied - gribētu iemācīties - teicām kad otrdien jau būsim uz mēģinājumu. Bet tagad domāju ka tur vairs neiešu. Priekš kam man tur iet? Es neciešu vairs cukurbalodīti satikties - es ar viņu vairs nesatikšos. Priekš kam man tādu puišeli vajag - man viņš nav vajadzīgs - ne par ko viņš vairs nepatīk - lai iet.
Bet Edgar! mīļais, labais! nāc Tu. Bet Tu vairs nenāksi - jo redzēji kad eju ar citu. Tu esi dusmīgs uz mani.
Ak mīlulīt, labulīt nedusmo, es Tevi mīlu - Tu mans vienīgais - Tev vienam piederēt gribu es. Tici man! Tici kā mīlu tikai Tevi, bet viss tas, kā Tu manai sirdij liec ciest un vaj izmisumā iedzen - tas lika iet ar cukurbalodīt - jo viņš tāds godīgs puisītis - gribējās tik pajokoties, jo tad es drusku apmierinās - izklīdinu smagās domās. Edgar! tad tāpēc tici man esmu uzticīga tikai Tev un mūžam būšu tāda. Nāc, nāc! ņem mani - visa piederu Tikai Tev!
Un ja Tu nenāksi tad es nedzīvošu - nav tad vairs iemesls dzīvot. Bet es ticu - ceru ka sagaidīšu


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.