#LFK Ak-85-2

Nosaukums
1931.–1933. gads
Vienības Nr.
2
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
18.02.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
03.07.1931 - 09.04.1933
Atslēgvārdi
Atvērt

1931. gads

Piektdien 3. jūlijā 1931. gadā.
Ja, tiešām šodien ir trešais jūlijs, un tas pats vēl kurš zeltā iespiests uz grāmatas vāka muguras. Tā tad man dzimšanas diena! Un Valdis man šo grāmatu ir uzdāvinājis, jau vakar to dabūju, bet man būtu labāki pateicies to šorīt saņemt. Nu, viņš to bij kā pārnesis no grāmatu sietuves un tāpēc gribēja to tūlīt man parādīt, kad es tur pie viņa darbnīcā iegāju tik steidzīgi, sajūsmināta un stāstoša; Liepājā ieradusīs zvērnieca ar divisimti dažādiem dzīvniekiem. Un tur uz Annas tirgus laukuma ceļ teltis ar zīloņu palīdzību. Tur starp ikdienišķo ļaužu pūli kāpj un grozās šie dzīvnieku milzeņi. Mana sajūsma ir tik liela kā Valdis to apbrīno un smejas par manu "šeftešanos", kā izsacīja. Bet vaj tas nav savādi kā manā dzimšanas dienā es rakstu atkal par zīloni. to taču es minēju pagājušo gadu arī. Nuja, par porcelna zīloniti rakstīju - par dāvanu, bet šogad jūsmoju par dzīvu, itkā tas man būtu dāvināts.
Nu, kādas ir manas dāvanas? Visa zemes lode! Jā, zeme, pasaule - globus, tas man vēl uzdāvināts no Valda, un vēl kurvītis ar kūkām, to piecelties atradu uz galda paslēpu zem avīzes. Patika, ļoti patika - saldu baudīt brokasti, kas ātri apmierina un piepilda ja ir bijusi vajadzība pēc brokasta.
Jau vakars, pat nakts. Valdis guļ... viņš guļ uz kušeti, es dzirdu viņu elpojam - viņu elpojam un pulksteni tikšam. - - - Ko vēl? nekā, it nekā vairs istabā nav bez Valda un pulksteņa? Jā, kas lai būtu vēl, kam vēl jābūt? Kas varētu būt? - Nav taču nekā! Nu nav, nav, nav! Bet ir, ir visādi citādi kā bij un kā vajadzēja būt! Kam vajadzēja būt? Krellēm man ap kaklu? Jā, varbūt! -
Jekaup, tu mani šodien piekrāpi, bet tavs skūpsts ar kādu tu mani atkal šodien noskūpstīji, liek man to pieciest un piedot. Labi vien tik ir, ja tā, tad varu dzīvot mūžīgi šij pasaulē. Bet tu pasmējies par šiem maniem viegliem vārdiem, jā, tu Jekaup pasmējies.
Pasmējās, viņš tikai pasmejās, bet nesmējās, un tāpēc es šonakt esmu drusciņ laimīga. Ha! Es esot laimīga! Jā, jā, jā, laimīga gan, salīdzinot šo dzimšanas dienas vakaru ar pagājušo. man šonakt nav izmisums un bēdas, jo viņš - Jekaups ir spiedis un saspiedis manu abu roku pirkstiņus smejošās sāpītēs.
Otrdien 14. jūlijā.
Un šodien ir atkal dzimšanas diena - Valdim. Es viņam neuzdāvināju nekā, tik mazdrusciņ savādāku brokastu galdu saliku, un puķītes no mūsu dārza.
Bet toties viņa meitene to atcerējusēs jau vairāk - trīs rozes iedevusi. Viņam pirmie ziedi no meitenes - no meitenes kura to mīl. Viņš arī mīl un viņi ir laimīgi.
Bet šogad rozes nesūtīja. Mani draugi nekā man neuzdāvināja; Jekaupam nebija naudas, pats atzinās - nevarējis krelles nopirkt. Es gaidu tās uz priekšu. Bet man tās solīja vēl kāds cits draugs dāvināt kad ziemu par tām ieminējos, gatavodamās uz kora vakaru kur čigānu dziesmu izpildījumā būtu tās piemērotas, un pie sarkani ziedainās kleitas. Tas draugs teicās jau esot veikalos pie sarkanām krellēm prasījis tik neesot tādas bijuse. Bet tagad atkal esmu tās pieprasījusi no Jēkaupa. Ak, es toreiz tās būtu vēlējusies no viņa, tik šā kā tā tas nebūtu piepildījies no viņam tad kā dienestā sastāvošam vēl mazāk bij nauda. Bet "viņš" bijušais "Strādnieku Avīzes" atbildīgais redaktors, tās varēja nopirkt. Es būtu lepojusēs ar krellēm varbūt drusciņ par spīti Jekaupam un lai tā nestu tam arī drusciņ greizsirdību un varbūt viņš sāktu laboties. Bet ir pagājis laiks, solījums aizmirsts un aizmirsta es pati. Šovakar dabūju dzirdēt tik neglītas lietas kā es aiz nepatikšanām nezinu kā sevi apmierināt; viņš Jātnieks satiekoties ar vienu šķirtu sievu jau labi gados ar lielu meiteni 12 gadus meiteni. Tā tad viņam atkal silta vietiņa, ejot katru vakaru uz koncertiem, un vēl zem rokas. Ja tas būtu taisnība tad es viņu tikai varu nosaukt... nu, par... nē, man trūkst vārda priekš viņa.
Piektdien 31. jūlijā.
Jau pēdējais jūlijs. Vēl augusta mēnesis un tā vasara atkal pagalam. Un cik maz prieka no šīm vasaras dienām, cik maz izbraukts ar riteni kādā tālākā brauciena, cik maz būts saulītē un vispār tā šogad ir aukstā temperatūrā un aizsegta lietus mākoņiem. Un vēl mazāk no vasaras ir manā dvēselē; vientulīga līdz izmisumam, sarūgtināta, sabeigta, plosīta, apsmieta caur saviem draugiem. Es nesaprotu, kā es vēl vispār maz esmu dzīva? Kā es svētdien aiz psihiskiem pārdzīvojumiem nenomiru? Un tas viss ir caur draugiem, caur manu mīlestību un caur viņu bijušo mīlestību. Kas ir bijis, no tā vairs nav nekā, es esmu atstāta un aizmirsta un lai nu es viena savās domās un jūtās raudu un kliedzu, mocos un sitos nost, tas maniem draugiem vienaldzīgs. Jekaupam pagājušo sestdien bija vārda diena, un es, kā jau arvienu to parūpējos atcerēties. Nu kā varētu? Lai būtu kas savādāks un neparasts, nopirku 12 izmeklētas kartiņas un ar Valdu palīdzību uz visām ko piemērotanu uzrakstīju. Pie viņa durvīm ir kartiņa, un tāpēc arī man patikās lai pastnieks tur iemestu un viņš aiz brīnumiem izņemtu - veselu čupu. Bet kā vēlāk man pateica ka tas viņam nekas sevišķs neesot bijis, pat neesot izskaitījis cik tās. Nu, kā man tas var patikt? Tik nesaprātīgs, tik stūrgalvīgām un kūtrām jūtām ir palicis mans Jekaups. Šī saruna tik arī tad notika otrā dienā un pie tam viņš pats nesapratās uznākt, bet man to vajadzēja caur logu uzsaukt, kad es redzēju kā viņš aizbrauc ar riteni. Un tad tūlīt viņš ķēra pēc pulksteņa - vaj būšot maz laika. Ja, es atkal runāju, atgādināju, atkal visu, visu un vaj tiešām viņš paliks nedzirdīgs uz manām vaimanām, lai daru ko darīdams bet šitāds stāvoklis ir jāizbeidz, jo es nevaru to pārciest - šo viņa nežēlīgo cietsirdību un vēsumu priekš manis. Bet viņš atbild ar jautājienu, jā, maz tad viņam atliekot darīt un taisās kā tik tiktu ārā pa durvīm. Tad es sašutu, es pieslēdzu tās. Un tad man jāredz viss lielākā nežēlība un neģēlība, kā viņš atver logu un lekšot caur to.
Ak, viņš izleks pa logu un atstās mani kā ugunsliesmās! Jā ugunī, kā ugunī bez izejas es to brīdi sajutos. Tad es meklēju glābiņu, vēl viņš bija es saņēmu uz spiedu tā kaklu un lūdzu un saucu par mīļo Jēkaupu, lai viņš Velta, viņa mīļā meitene, viņa labais, patīkamais draudziņš. Ai, es nemaz vairs pati nezinu ko es darīju, tik zinu kā viņš palika stāvot nenoslīgs, nedzirdīgs un neredzīgs. Manī sāka elpa aptrūkt un vairāk nekā es neaptvēru kā tikai vienu - mirt, mirts, šodien tikai mirt. Bet tur stāvēja cilvēks ar tik daudz maiguma un daiļuma un mīlestības uz mani citreiz, kuru es saņēmu tādā pašā vasaras dienā, čij pašā istabā, čij pašā spoguļa priekšā stāvējuši ar savām laimīgām sejām un solījušies mūsu nākotni atdot mūžībai. Bet tagad šis cilvēks, šī man tik skaistā, mīļa galva un seja un acis un viņa smalkās lūpas, vairs neatrod neviena vārda, lai kāda, bet nekādu vārdu es nedzirdēju. Viņš stāvēja galvu nodūris un uzacis raustīdams. Un tā kā es nesagaidīju neko sakām, tad es situ, - ja es situ ar dūri kurā man bija atslēga rokā, pa vienu un otru pusi galvu un saucu kā sadauzīšu, sadauzīšu viņa galvu un tad pate savu. Bet viņš palika vēl nekustīgāks, tik sacīja: "Sit vēl, es palikšu ciets kā bijis!" Ko man bija darīt? Es ieskatījos dziļi acīs un man likās ka viņās tomēr ir mīlestība, bet tikai no tēva iedzimta spītība un cietsirdība ļauj viņam panest šo traģēdiju. Es teicu: "ja nav nekas grozāms, tad šovakar tu redzi mani pēdējo reiz."Un es runāju, runāju vēl daudz un visu aprādīdama. Tad viņš pienāca, saķēra, apkampa, skūpstīja un teica balsī aizkustinātā: "es nebūšu vairs tāds, es būšu citādāks, es būšu citādāks!" Viņa seja glaužas atkal gar manu un viņa rokas spiež manas un man atkal ir tik labi, labi kā mežā rīta atmodā; sāk saule spīdēt un putni dziedāt un viss uz dzīvi, uz dzīvi sauc!
Svētdien 2. augustā.
Šorīt uznāca Jēkabs un kad nogāja, tad uz kumodi radās maza, sarkana kartiņa. Es jau zināju, tur būs krelles. Jā, sarkanas kristāla krelles. Tūlīt aplieku, pie, nupat pašūtas baltās kleitas, ar sarkano samta lenti pārsieto, krelles labi izskatās. Bet kā es zinu kad labi? Viņš Jēkaups neteica nekā, kad arī uzprasīju, viņam tas esot tīri vienaldzīgi. Tā tad nav vairs tās acis kas papriecātos kāds viņa meitenes izskatās. (Mūsu koridorā saskatījos ar diviem puišiem kuri noteica "smuka meitiņa".)
Tad mēs gājām uz lauksaimniecības izstādi, arī viņa mama. Man tā rādās ka ar mani vien viņš negrib iet. Ejot viņš visu laiku turas mātes pusē. Pie izstādes vārtiem liela ļaužu drūzmēšanās, viens lats ieeja, negribam to maksāt, jo rītu šā kā tā būs pazeminātas cenas. Uzejam uz Annes tirgu. Tas šogad ir pavisam nabadzīgs un tukš. Arī te Jekaups iet itkā būtu viens, man jābūt uzmanīgai lai nepazustu, jāskatās uz kuru pusi nu ies, jeb pametīs ar galvu. Es eju nopakaļus, savas rokas berzēdama, bet viņam ne pirkstiņu nedrīkstu piedurt, ne arī laipnāki uzsmaidīt, jo viņa skats ir auksts, lepns un pat varens. Nudien, kā apsmietais, kā neglītais pīlēns es tecēju pakaļ.
Viņš ir iedomīgs uz sevīm, apzinās savu pārāko izskatu par citiem, netrūkstošiem teicieniem un jakiem un tāds kavaliers jau skuķēm patīk un tāpēc viņam pakaļ skrej. Bet es gan vairs ar viņu nekur neiešu, es pārvarēšu sevi, nevaru taču palikt viņam par piedauzību, par balstu. Tas ir briesmīgi, kur bija laiki kad ejot manu roku ne vaļā laida, un tagad, tagad... Es teku viņam pakaļ kā ganelis savam saimniekam, un tā arī uzsauc: "negribi skābu gurķi?" Nē! "Gribu riekstiņus?" Nē! "Nu, ka ir, ies izbraukties ar karuseli!" To arī noraidu un tā mana tirgošanās ir pavisam tāda smieklīga. Bumbrelenai patika no ģipša figūrām stirnas. Es sevī pasmējos un salīdzināju tās ar "koķetīgām jaunkundzēm". Bet ar Jekaupu gandrīz nemaz nevaru pabūt blakus, parunāt un kopīgi pasmieties.
Viņš ir palicis panesams savā apsīkušajā klusēšanā un ar ironiskiem atcirstiem vārdiem. Daudz gan no viņa ironijas man patīk, tā nav muļķīga, arvienu savā vietā, bet viņa paliek apnīkstoša un nomāc katru nopietnāku domu un vārdu. Es jau parasti no viņa tieku pavilkta, bet zināms, to viņš nenostāda itkā es par to varētu apvainoties, es jau zinu kā viņš nekad par mani nesmiesies lai arī es kādreiz ko nepareizāki izdarītu, bet izteiktu. Un še mēs ļoti labi saprotamies, man liekas ka iekš tām zobgalībām ir viņa mīlestība.
Piektdien 7. augustā.
Nu ir atkal puķu laiks: zied dārzā puķuzirnīši un asteres, bet kā krāsotas - visas lillā, bet bet es būtu gribējusi sarkanas un baltas. Mans stūrītis - mana pļaviņa ar kuplu zāli noaugusi... šogad viņu neviens nepļau... to memsītis darīja, sažāvēja un bij siens gulēšanai. Un es pati šovasar maz tur guļu, kādreiz Anna ar papu svētdienās tur izlaižas. Bet man gandrīz neatliek laika tur vārtīties un arī kaut kā nepatīk. Un neviens mani nenāk tur meklēt, neviens mani nesauc pa gaņģa logu lai eju pusdienā; navsoļu, nav balsa kuru es gaidīju, kuru man vajadzēja. Es pate gatavoju pusdienu un ar riteni vedu Valdim. Un tā tās dienas paiet. Nav ko gaidīt, nav ko cerēt, bet ir ko skumt un skumt un skumt un domāt un raudāt... zināt, bet tomēr domāt un jautāt: kāpēc tam tā bij būt? Ak, memsīti, mīļais memsīti! - Par tevi, par tevi memesīti man atkal tik pulku asaru birst. Birst uz grāmatas lapām, birst uz puķēm kuras plūcu priekš tevis... Vaj rozītes jau novītušas, kuras tevi pagājušo sestdien novedu?
- - Es stāvēju un kodu lūpās lai neizplūstu asarās, kad orķestris spēlēja un sarkanie karogi par biedra Skudriņa kapu nolaidās. Arī toreiz orķestris spēlēja kad viņu glabāja un tu memsīti to dzirdēji un redzēji kad es dziedu korī un tad mēs nācām mājās - tu man rokā ieķērusēs un melnā - sarkanām puķēm drāniņā tev bija galvā... tā pate kas tagad... Biedrs no Rīgas tur runu, tad atklāj piemiņas plāksni un Jātnieks ar otru biedri noliek vaiņagu. Atkal spēlē un karogi pārklāj arī mūsu, iekopto zemes gabaliņu, zināms, ne jau priekš tā, bet karogi ir lieli un vējā tie brīvi izplešas, kā gribēdami apņemt un nožēlot tos kuri vairs nejūsmo par orķestra skaņām un sarkaniem karogiem - par skaistajiem, dzīvot aicinošiem karogiem. Tie dus un nezin kā sarkanas begonijas un leduspuķes zied. Un divi rožu ziedi smaržo kā žēlabām apreibināti... Es tik ļoti gribēju ar Jātnieku parunāties, gaidīju un domāju kā viņš pienāks klāt un jautās un teiks kādu vārdu par šīm rozēm un visu citu ko viņa acis redzēja, un ko padomāja atcerēdamies ziemu - kā bij toreiz un tagad. Bet viņš aiziet ar citiem. Es ar riteni, uz šoseju tiem pabraucu garām.
Ar katru rītu, tur darba esot, man paliek nepanesamāki, man ir tā itkā es gribētu un varētu kliegt aiz sirds mokām, par šitādu viņa briesmīgo cilvēka dabu un prātu; nu jau ir gandrīz divi mēneši un mēs neesam ne vārdu pārmainījuši. Paiet dienas un nedēļas un viņš klusē kā mani nemaz nepazītu, kā nekad ar tādu nebūtu bijusi darīšana. Priekš divām nedēļām es trīs dienas darbā nebiju, paslimoju ar vasaras "influneci", tad Valdis gāja un otrā dienā Jātnieks atsūta vēstuli: gribētu atnāks, bet esot neērti, par ko, to jau es pate zināšot, tad viņam būtu ļoti daudz man ko teikt un laikam es viņu būšot nosodījusi kā neatcerējies manu dzimšanas dienu, to esot aizmirsis un nu nezinot kā vainu mīkstināt.
Par to vēstuli es nelikos ne zinis, un viņš tāpat. Cik muļķīgi! Viņš dēvējās man labākais draugs, ka bez manas dvēseles dzīves viņš nevarot savu dzīvi neiedomāties, es esot viņam nepieciešama vajadzīga. Un tādus mīļus vārdus pēdējā laikā viņš man klāstīja pat vēl tālāku gāja - par savu dzīves biedri mūžīgo mani izredzēdams. Es zināms tam vērību nepiegriezu, bet tomēr bij labi sajusties tā kaut ko klausoties, un galvenais bij cilvēks ar kuru var parunāt par visām lietām, ar kuru runas un domas nekad neizsīkst. Es neprasīju viņa mīlestību, bet ja dod, tad varēju būt tikai laimīga, par to ka mani atzīst, ciena un mīla izplūst kaislībā. Ak vai, kā viņš šo zienu un pavasari mani ir mocījis ar savu erotiku, kā gribējis lai reiz tam piederu. Zināms, es nepaliku neatsaucīga, bet tik tālu tas nevarēja iet, jo taču viņš - Jēkups. Bet tomēr, tad es Arturu gribēju, un gribēju Jēkapupu aizmirst. Es kāvos ar savām jūtām. Ak, es nezinu, es viņus mīlu abus! Varbūt nevienu - man tikai vajag cilvēku, cilvēku!
Un labu, mīļu, patiesu izturēšanos pret mani. Man vajag otra domas un savas dot otram un reizēm mīļu glāstu un visu, visu ko mīla var dot! Manās asinīs darbojas viss tas kā man ir vajadzība pēc seksuāliem pārdzīvojumiem. Reizēm es sajūsminos par visu kas ir vīrietisks, es sajūsminos pate par sevi un pat uznāca tāda vēlēšanās iet un saukt Arturu - lai dara ar mani ko grib. Lūk tāda es esmu! Un jo vairāk Jekaups parāda savu lauvas spēku un dabu, jo vairāk viņš man patīk; jo caur visu to, viņš var būt vismaigākais, ja tikai viņš paskatās acīs, apliek rokas ap pleciem un atliec galvu un noskūpsta, - nu, tad ir beigas - deg miesa un prāts.
Arturs tāds nav, viņš prasa tūlīt visu un tas izsauc kaut kādu pretēju sajūtu. Viņš neprot iepriekš sakarsēt kā Jekaups, un tāpēc, es viņu esmu varējusi noraidīt. Bet man patīk kad viņš tumšās drēbēs uzģērbies, ar portfeli padusē iet pa ielu. Viņš iet stingri un laka kurpes kājās. Man patīk vīrietim smalkas laka kurpes. Vīrietim laka kurpes piedod maigumu, smalku gaumi, pazīt sievietes nožēlojamo psihi, prast pret to akurāti un nevainojami izturēties - jo smalkas kurpes dod smalkus ceļus un smalki ceļi, smalkas domas. Bet vaj Arturs tos ceļus iet un tās domas domā? Ai nē, viņš nepavisam neprot domāt, neprot izturēties pret sievieti - dvēseli. Viņš tik prot izģērbt to no burstitēm un tad ar mīkstu roku, mīksti paijāt pieejamo. Nē, tādās lietās viņš nav valdzinoš! Bet tomēr, es nodrebu viņu uzskatot. Kas tas ir?
Svētdien 9. augustā.
Šorīt kantorī Jātnieks svilpjo un kunkurē dziesmas. Vaj tas atkal nerāda cilvēka šauro prātu; viņš var būt omulīgs nezinādams kāda es tai brīdi sajutos, man vispāri ir tik smagi kantorī kā es tur neciešu uzturēties, ne arvienu man nav ko runāt, visas iznesētājas tik tādas zostiņas un pie tam nelaipnas un nebiedriskas. Nekad, par šiem astoņiem gadiem tik apgrūtinoši man tur nav bijis, kā tagad. No visiem tik atstāta un neievērotu, un pie tam kad es tik ļoti alkstu būt biedros ar cilvēkiem. Vēl bij Jātnieks, tam smaidīju, jokojos un vārdus izmainījām, bij jautrāki rīti. Tu, es nezinu kā to izturēšu ja tiešām viņš nesāks par mani interesēties! Kaut varētu izciest! Man jau nav vajadzīga viņa draudzība, ne mīlestība, bet tikai kā cilvēks sāktu izskaidroties, atzītu savas vainas, atvainotos un lūgtu lai es tam vēlu laimes - "jaunajā mīlestībā". Ja, to es tik gribētu, lai tikai runātu un saprastu ka arī es esmu cilvēks un sieviete un meitene, kura tam puķes sūtīja uz skatuves kad uzstājās kora vakarā ar savām solo dziesmām. Es viena no visām iedomājos puķes uzsūtīt un tas tik jauki izskatījās kad vēlāku starp citiem koristiem viņam sarkans zieds dega pie krūts. Es viena par to jūsmoju. Un tad dzimšanas dienā, agrās, dārgās maipuķītes es nonesu viņam mājās. Tad viņš cienāja mani ar vīnu un kūkām. Spēlēja patafons un mēs pat dejojām un viņš izteica vēlēšanos ar mani tā pamatīgi izdejoties zālē. Dziedāja viņš pats un spēlēja klavieres. Un runājām daudz par mūsu jūtām, viņš mani - mazo knausi gribot paturēt uz viesim laikiem - ar mani mūžu nodzīvot. Jā, tā toreiz mēs runājām. Un tagad viss tas sagāzts un kā sabradāts. Un 17. jūnijā viņa vārda dienā es iesūtīju klēpi puķu, ar visvisādām puķēm, sākot no ugunspuķes līdz rozei, skaitā bij vairāk kā 20 sugas. Tas bij oriģināls apsveikums, bet tad jau es rakstīju, kā tās visas un pēdējās. Es domāju gan kā viņš to puķu buntu būs uztvēris kā jau mākslinieka dvēsele, bet viņš nebij arī to sapratis un pateicās pilnīgi prozaiski. Tā tad viņam nav mākslinieka dvēsele!
Vaj tagad viņš nav dusmīgs un varbūt drusku nokaunējies redzot sarkanās krelles? Vaj viņš saprastu kas tās devis?
Jekaups atkal vaj visu nedēļu man neparādās. Un man tā saspiežas sirds ja dzirdu veram viņa durvis un apstājos un klausos un gaidu lai nāktu pie manīm. Bet nenāk, nenāk, nenāk! Mākoņaina, vētraina diena, es arī nekur negribu braukt. Un kur lai viena brauktu, vienmēr tik viena! Vairāk es nekā nezinu kai tik par savu istabu pakrāmēties un kā vakars - tā gulēt, ar vienām un tām pašām smacējošām domām: cik ilgi, cik ilgi tā tas vilksies? Vaj tiešām nu man būs jāsamierinās ar sevi vien, ar savu visšausmīgāko vientulību? Priekš kam mana glītā istaba, priekškam viss: veļas pūrs, un kleitas un virtuves, trīs jaunie alumīnijas katliņi, kam es iekš viņiem vārīšu? Kam manas grāmatas - mans literatūras pūrs? Kam sakrātie, salīmētie avīžu izgriezumi - kā zinātnes un gudrības pūrs? Ak, ko lai viena tos šķirstu, ko glabāju? Un etažera pilna no viņām! Man patīk noskatīties, bet viņas liekas, arī kā aizmirstas, atstātas. Tagad es lasu Treimaņa kopotos rakstus; piecas grāmatas, Valdis tās dāvināja - no Annas tirgus. Lasu tās dzejas, kā lūgšanu grāmatas, itkā uz laiciņu varētu savu sirdi mierināt, jo par vientulību, vilšanos un citām visām dzīves bēdām Treumanis tik labi ir sarakstījis. Viņš saka, kas sirdi meklējot, tam jau tā ir rokā. Ak, ar paša sirdi nepietiek, nepietiek, vajag otres, - otra sirdi! Bet tādas nav un nebūs, nebūs! -
Otrdien 11. augustā.
Saplūcu mūsu dārzā puķes un novedu vienai mūsu kora bijušai koristei, Helenei Siksnai, viņa ir arī partijas biedrene. Viņa ir ļoti trūcīga, dzīvo viena pati un pelnās ar šūšanas darbiem. Bez tam viņai vēl ir kliba kāja un vispār vājš organisms. Bet viņa ir savāda meitene, (zinās ap 26 gadi.) smalkjūtīga, kautra un reti sirsnīga, un visā visumā apslēpta mākslinieces dvēsele: tā izpaužas mīlestībā rakstīt dzejiņas, zīmēt, spēlēt vijoli (kura tagad ir ielikta lombardā) un vēl, redzēja manus veidojumus, un tagad izveidojuse no vienkāršiem mūrnieka māliem, trīs intersantas galviņas. Lieliski viņai izdodas sejas, es tā neprotu. Ja es pie viņas noeju, tad viņa ir priecīga un pateicīga.
Ilgi neuzkavējos, braucu pie Šķēdes tilta pēc zemeņu mētrām. Starp krūmiem vēl var atrast smukas odziņas. Plūcu ar visām lapām un sasienu buntā kā rozes. Par nelaimi tik uznāca lietus un man mugurā tikai gaiša kleita. Gaiss viss nomācies uz pārstāšanos tik drīz nav ko gaidīt, tāpēc braucu līdz Aspazijas birzei. Tur apstājos sasprindzinātās baterejās, līdz noskaidrojas. Tad kāpelēju pa akmeņiem kā kalnu kaza. Vaj es neesmu jocīga, varu būt atkal tik jautra, priecāties pati par sevi, par savu veiklību, par kleitu kurā izskatos tik smuidra un viegli, nesaspīlēti gracioza. Taisu visādas kustības ar rokām stiepdamās pret sauli, kura jau atkal parādās. Un tā aizmirstu visus tos kuri man tā liek ciest un niecīgai sajusties. Te, kur no kokiem rasa līst, kur garās sarkanās puķes aug, kur govis ganās, kur tālāk vilciens svilpj un aiziet tarkšķēdams, un viss tomēr atkal paliek tik kluss un netraucēts, te man ir labi, nav šoreiz vientulības ne ilgošanās. ....
Trešdien 12. augustā.
Šodien nelīst un es atkal nobraucu vakarējā vietā. Uzgāju aveņu krūmus un pa ogai salasīju kādu pus litru. Iebēru burkā un ar cukuru sajaucu, būs kādreiz pie tējas aveņu suliņa pieliet. Zemenes nu ir visas nolasītas, dārgās ogas. Starp tiem krūmu čumuriem, nātrēm, dadžiem un citiem mežonīgiem augiem, paspīdēja kāda rea, rea sārtgalvīte man par prieku. Bet nu vairs nav, nav kas bij krūmāju skaistākā dzīvība... jā, kā krūmāju vasaras dzīvība.
Trešdien 19. augustā.
Kaut kādu spītes prieku es gribu tagad ierakstīt, lai gan tas pieder vakardienai - un pati lieta vakarējam rītam, kantorī. Pēc divu mēnešu, bet kaut kādas personīgas sarunas ar jūrnieku, pēc visu rītu muļķīgās klusēšanas, uzreiz viņš jautā: "kur tu tās krelles dabūji?"
Tādu jautājumu nebiju sagaidījusi un mani pārņēma tādas dusmas, skatīdamās tam acīs, atcirtu: "tu nezini, - no tevis..." Iegāju otrā istabā paņēmu mēteli un iznākot paskatījos uz viņu, cik gara lūpa tam bij. Un tad es teicu vēl "kāds putnis tās atnesa un teica, ka tās sūtot, draugs Arturs." Ai, tas viņam bij par daudz, pienāca man tuvāku un viņa vārdi bij tikai tie: "nevajag zoboties." "Nezobojies tu, nezobošos arī es", atbildēju, paņēmu savu avīzes somu un aizgāju. Tas man patika ka biju tik attapīga tam atcirst. Ak, kā tas viņam ķērās! Tā vajag, tā vajag draugus pārmācīt! Tas tik daudz ar vienu, bet ar otru draugu? Vakar Bumbulene nebija mājās un es iegāju pie Jēkaupa. Ēda vakariņas. Piesolīja arī man. Ēdu, un ēdām no "vienas plekstes" - tik draudzīgi, kā kādreiz... toreiz... Tad apskatos viņa albumus. Cik uzņēmumu ar svešām jaunkundzēm, cik kompānijās nav atradies, glāzītes tukšojis un omulīgi sajuties. Un varbūt tā ir zemākas šķiras sabiedrība, nu un bez šaubām! Kas tie var būt par cilvēkiem kurā atrodas mūsu īrniece, man blakus dzīvojošā šuvēja - 34 g. veca meita. Man teica par viņas kritušo biogrāfiju, kāda koriste, kuras precētais brālis ar šo jaunkundzi uzturot sakarus. Tas zināms arī no citas puses, un vispār viņa esot piederējusi pie "meitām". Un draudzenes viņai tādas pat. Un Jēkaups priecājas šitādā pulkā. Man bija grūti savaldīt savu riebumu pret visu un sāpes kuras atkal ķēra sirdi, es sāku tā vispusīgi par to runāt, par viņu, par sevi, par savām bezcerību un izmisumu dienām. Viņš tik klausās un atbild tikai vienu: "es nevaru vairs būt tas kas biju." Un es tā mocos, un salstu un gaidu kaut vismazāko siltāko vārdiņu un glāstu. Istabā satumsa un gar logu rūtīm sitās stipras lietu lāses. Mūs abu galvas bij atspiestas uz galda malas, mēs nezinājām vairs sevis, kas esim bijuši un kas esam. Viņš atceroties visu tikai kā sapni. Bet es, - kā pagājušo stundu. Tā tad, es nezinu, kas es tagad esmu, kā varu vēl paciest skatīties viņa, tik briesmīgi aukstajās acīs. Bij tikai viņa mīlestības acis vērstas uz mani, bet tagad tās mani vairs neredz, neredz kad mirstu aiz spēka trūkuma. Viņš pastiepj savu roku pār galdu un satvert manu. Ai, tā tomēr viņa roka! Tad vēl vairāk, viņš pieceļas, pienāk un spiež manu galvu. Es noskūpstu tā roku - viņa roku es noskūpstīju, kura atkal mani glāstīja. Un es negribu vairs nekā, kā tikai šos maigos glāstus sajust. Un tad, manas rokas - manas kailās, tievās rociņas ap viņa kaklu... Un viņa lielās, stiprās, sajūsmā, uzbudinājumā apņem visu manu drebošos ķermenīti... Ak, nav glābiņa! Ir atkal tikai viņš un es - tumsas apreibums... Te nelīdz "nē"... manām kājām pat neļauj vairs grīdu skart... mani nes - viņš mani nes un norauj balto gultas segu. - Aizmiršanās. - Ne vārda vairs neteikusi, es izskrēju tūlīt ārā un uznācu dot Valdim vakariņas. Un apguļoties mocījos vēl vairāk; bij mirklis... viņš mans, mans pavisam bija... viņa gulta un viņš. Un nu esmu atkal viena un būšu viena. Vaj ciest, ciest? Jeb aiziet, aiziet? -
Trešdien 2. septembrī.
Šorīt Jātniekam labpatikās ierunāties un apjautāties vaj Cukura arī mani apciemojot, un tad teica ka viņu vajadzēšot likt kādam nošaut, par tiem viņas nedarbiem.
Bezkaunīgais nudien, es nodomāju tad teicu: "tevi arī." Uz to viņš atbildēja smaidīdams "ej nu, ej." Un tā vairāk uz viņu neklausījos un izgāju. Kāds nekrietnis, uz sievieti viņš tā var sacīt, uz to pie kuras skrējis, gājis pastaigāties, sēdējis "ķinītī" un nav kaunējies ar viņu runāt par precēšanos, likdams tai cerības. Un tagad viņš var ņirgāties. Ja viņa bij dumjā, mazticīgā, tad tomēr tās bija viņas stiprās domas un tikai viena vēlēšanās tikt mīlētais un neatstātai. Tagad nu viņa ceļ piedauzības trikus, kā atriebdamies, un viņam to vajadzētu saprast un nezoboties. Ko tur nu teikt, nav dziļākas saprašanas! Svētdien 6. septembrī.
Nuja, taču jau bij šīs dienas rīts, kad Jēkaups no manis nogāja; viņš uznāca plkst. desmitos un nogāja pusdivos. Es jau biju apgūlesēs kad uznāca, jo biju pie Laumaniem, vannā mazgāties.
Es plunčājos siltā ūdenī un no citas istabas - viņu zāles, atskanēja radio koncerts. Un tad es iedomājos ka Olgai ir labāki kā man: istabu istabām, divi bērniņi - astoņus gadus Viesturs un četrus gadus Dzidra, viņai ir ar ko nodarboties, gar ko priecāties. Kaut arī man tā būtu, ka varētu savam bērnam lasīt priekšā stāstiņus, kā tagad Viesturs to grib lai daru. Vaj tad es nevarētu ar Jēkaupu apprecēties un dzīvot mūsu nama trīs istabu dzīvoklī! Un tad arī mums būtu radio un sestdienas vakari būtu daudz citādāki kā tagad. Un es domāju, ja Jēkaups šovakar uznāktu, tad es to pateiktu. Bet es nepateicu tā, es pateicu citādāki, kā es grib'tu vairāk pelnīt, iziet no visa šī trūkuma, tad ieņemt to dzīvokli, ērti, tīri un gaiši būtu visapkārt. Būtu radio. "Sestdienas vakaros es tevi gaidītu atnākam. Es apģērbtu jaunu un smuku kleitu. Tu atnestu vīnu un saldumus un tā mēs savu mīlestību turpinātu." Ko viņš par to domāja, es nezinu, viņš bij noliecies pār mani, galvu uzlicis man uz krūtīm, atļāvās lai manas rokas apkampj tā kaklu un paglauda matus. Bet drusku viņa elpa oda pēc dzēruma. Jā, viņi uz četriem esot izdzēruši divi pusstopi. Man nepatīk šī viņa tukšā vīrišķība. Nepatīk kā vienaldzīgi un gurdi savelk acis un runā par dzīves nevērtību un pat apnikumu. Viņam ir apnikums, nekā nevajagot, nekā negribot. Un tad es teicu ka tas viņam viss caur mani, ka es esmu par traucējumu, un kā cits nekas neatliks kā atsacīties no viņa, lai ar mani tad notiek kas notikdams. Nezinu ko īsti par to viņš domā, bet izteicās ka tā tas nav, ka no manis var tikt vaļā katrā laikā, ja tik to gribētu un ja viņš nākot pie manis, tad tikai tā esot viņa paša brīva griba. Tā tad tomēr var redzēt ka dzirdēt no manis galīgu atsacīšanos, viņam nepatīk. Tad teica ka slikti jau nebūtu ar mani saimnieka meitu apprecēties, jo cits viņa vietā to sen būtu darījis. Bet viņam nevajagot itnekā. "Un mani, mani arī ne?" Tad viņš tikai nopūšas kā zem akmeņa nospiests. Valdis jau arī apgūlies uz kušetei, un viņš - Jēkaups nemaz nejūtas traucēts no Valda, un tas jau arī krāc. Bet mēs varbūt mocījāmies kā verdzināti, no vien, otra tuvuma. Es zinu, es jūtu ka vismaz manu tuvumu viņš, mīl... nē, viņš mīl mani visu, viņš ciena, viņš atzīst, viņš grib mani. Nav viņam citas un nebūs labākas par mani. Viņam nav vajadzīgs skuķes, izņemot "vellu" dzīšanai. Viņš novērtē manu mīlestību un patīk klausīties ko par to saku. Viņš grib lai mīlu. Un tā viņa galva spiež manas krūtis, līdz visa es raustos sajūsmā no stiprākiem skūpstiem. Viņš skūpsta tāpat kā agrāk, manas mazās apaļās krūtis. Un cits nekas neatliek, kā paklausīt tam, kura varu mēs nezinām. "Nē, nē, nē!" es saucu, "ej projām, ej zemē!" Bet, viņš izgriež lampiņu, un tumsas spēks ir skaistāks un vilinošākas par visu... -
Un tad - es piepildīta. Man acis vēl vaļā, bet šķietas ka būtu jau aizmiguse. Viņa rokas man uz pleca. Vēl pievelku viņa galvu un noskūpstu lūpas. Tad saspiež man roku un iziet. Man labi, es gribu tik gulēt, bet pēc nepilnām trīs stundām ir jāceļas augšā. Un tagad ir vakars. Esmu pārnākusi no pastaigāšanās. Izgāju viena un satiku Valdi ar savu meiteni - Paulu. Pastaigājām visi trīs, bet es jau jutu ka viņus traucēju, atvadījos un aizgāju. Iet tik daudz gājēju un liekas ka neviens nav tik vientuļš kā es. Jā, vakaros, nakts stundās Jēkaups kavējas pie manis, bet iziet ar mani viņš negrib nekur. Viņš izgāja viens, ar mēteli uz rokas. Varbūt atkal pie kādiem lustīgiem puišiem, sensācijas meklēt. Negribas ne ticēt ko viņš man pastāstīja, ka vienā sabiedrībā atrodoties, viņš būtu izdzēris gifts glāzīti caur atriebīgu roku, tik kāds cits puisis esot to pamanījis un tā tas novērsts. Ko tur nu teikt, lubniecisks romāns! Viņš šitādās kompānijās, un laikam tas bijis tikai meitu dēļ. Un viņš jau arī ir tāds cilvēks kurš var ātri sariebt un otram skuķi atgriezt, viņš, bez pūlēm var.
Pirmdien 14. septembrī.
Es šovakar ierados partijas komitejas sēdē un runāju b-rnes Sisknas labā: viņa ir iestājusies Valsts amatniecības kolā un galveno nodarbošanos nozari ieņem keramikā, kurā ir paredzamas dāvanas. Ar skolu viņai nācis pretīm pats mākslinieks Aplociņš, takā tā nu ir par brīvu, un ja viņa tiešām parādīs sekmes, tad izsniegšot pabalstu kā uzturam. Bet līdz to dabūs, viņai taču arī vajag ēst un naudas nav. Tāpēc es iedomājos to likt priekšā komitejai. Par šitādu manu tematu komitejas locekļi bij drusku pārsteigti un uzņēma to negaidīti no manas puses - "klusās sproģītes". Bet viņai bij arī vienaldzīgi, vienaldzīgi pret izsalkušo meitenei, novārgušo no savas vientulības un mūžīgo trūkumu. Viņi - biedri, to nesaprot un pasaka "ja nav līdzekļu, tad nevajag skolā iet". Bet es aprādīju no dažādākām pusēm un tad tika piešķirts 20 latu. Mana Helene par to palika visai jautra, ka tik "labdarīgi" biedri. Teicās ka to nepieņemšot, būšot par lepnu, bet es pierunāju ka vajag pieņemt.
Un tad es šovakar biju kora mēģinājumā. Atkal koris, jau otrā pirmdiena man tur! Vairāk kā pēc sešiem mēnešiem, esmu atkal koriste, tā koriste kura pēdējo reizi atstājot kora mēģinājumu, neparedzēja šo ilgo pārtraukumu, visu to kas notiks līdz nākošam mēģinājumam, to vakaru kad es iztrūku, un kad citi tomēr dziedāja, tāpat jautri un dzīvi, bet es tais stundās pārdzīvoju neizsakāmas, neizkliedzošas bēdas. Un kad tad es ierados pie saviem biedriem - koristiem saucu pēc viņu līdzjūtības, tad arī daudzas acis slaucīja asaras. Bet līdz manis vairs neredzēja, nedzirdēja, tā negribēja atkal mani saprast. Un tagad pēc visa pagājušā man tur ierodoties, arī nebija gandrīz nevienas laipnas sejas, kas sagaidītu.
Piektdien 25. septembrī.
Auksts laiks. Vēlēšanu laiks. Un vispārēji grūti dzīves laiki. Tāpēc arī šoreiz netiku pie vēlēšanu darbiem, aiz bezdarbnieku vairuma, bet tik taisnīgi, jau nemaz neizšķīra. Kad nav, nav!
Un tad gribas pieminēt kā Jātnieks šonedēļ katru rītu ir "dūšā". Nu man viņš ir pretīgs, kas tur par cilvēku, ka atmetis arī savu mākslinieka karjeru. Konservatorijā vēl tikai bija jāiet pēdējais gads, bet tas vairs nenotiek. Korī nāk, tā tad tomēr dziedāt grib. Varēja viņš patikt kad bij redaktors, dziedātājs, bet tagad viņam cauri kritis. Tu, tik nejēdzīgas acis viņa šorīt bij, kad uz manīm skatījās! Bet es smējos un zobojos un tad jautāja, kāpēc to apsmejot.
Ceturtdien 1. oktobrī.
Šo dienu es gaidīju, necerēju, bet tomēr domāju ka mani draugi mani apsveiks uz "Veltām". Aizmirsuši? Nav vaļas par tādā lietām domāt? Bet tukšā pavisam nepalikos, šokolādes tāfeles šorīt dabūju no Jātnieka, par darba izpildīšanu; vakarrīt viņš atnāca ar stipru novēlošanos un es padarīju viņa darbus. Domāju ka būs atkal "priecājies", bet esot nogulējies no dienas pārdzīvotiem kreņķiem; apgabala tiesā bij prāva par viņa kā veca redaktora grēkiem vēl, lēmums, ka iznāks iet un nosēdēt.
Par to viņš kantorī runā ar aptīrītāju, bet es neliekos ne dzirdot. Un vispār es nerunāju neko, ja arī viņš iesāk, es dodu strupas atbildes.
Vakarā Tautas nama organizāciju lāpu gājiens uz S.S.S. sporta laukumu. Demonstrācija izskatījās grandioza. Sarkanie karogi uguns apgaismojumā atstāja revolūcijas priekšvakara iespaidu un vēl draudošāki bij ugunīgie lozungi. Es gāju trotuār ļaužu drūzmā. Klausījos mūzikā - orķestrī, un reizēm gribējās paskatīties kur Jātnieks nesa karogu. Un atkal tad viņš izskatījās apzinīgs un gudrāks par citiem un drusku skumjš un vientulīgs savos iespaidos. Bet cik vientulīga biju es, viena, bezgla viena starp tūkstošiem cilvēku. Un ārkārtīgi es gribēju runāt un izteikt savas un dzirdēt citu domas. Bet nav, nav neviena cilvēka! Un ko man šorīt atklāja papus, tas arī man trieciens gandrīz. Viņš pateica ka māmiņa nav mirusi tikai caur plaušu karsoni un izsituma tīfu, bet caur abortu. Ak, un tas ir noticis tikai caur viņu abu nolaidību un muļķību. Papus teica un raudāja. Tāpēc arī, viņam māmiņas nāve tik briesmīga bijusi. Bet es saku, tie abi briesmīgi bijuši savā nepiepildāmā mīlā.
Svētdien 18. oktobrī.
Tagad Valdis liek ali es rakstu. Nu ko? Es būšot rakstniece... ja es rakstu - rakstu romānu. Priekš divām nedēļām viņš man deva ierosinājumu, lai rakstot un es dabūšot lielu honorāru. Un nu jau man iet piektā nodaļa. Es neticu ka tur kas iznāks. Bet Valdis gandrīz pārliecinoši cerē un mani lavē. Un es neticu arī viņam, viņš tik grib mani glābt no šī manas, dzīves tukšuma, lai būtu ar ko nodarboties un arī cerēt. Bet galvenais es rakstīdama sajūtos ļoti pacilātā gara stāvoklī. Es par to vien domāju. Kā no jauna iemīlējusies - es mīlu šo manu romānu... tās visas pagājušās dienas un tā laika cilvēkus. Es esmu kā atdzimusi. Šīs divas nedēļas, nevienu dienu es neesmu kreņķējusēs. Seja nekad bijusi krunkās savilkta, kas tik parasti notiek ja jūtas ir nospiestas. Un enerģiski es eju pa ielu un domāju teikumus, vārdus savam romānam. Kā no darba mājās, tūlīt vairs gulēt neeju, bet tikai rakstu. Kaut vairāk būtu dienās stundas! Kaut tik drīz neatnāktu Ziemas svētki! - es nebūšu necik vēl uzrakstījuse. Par Jēkabu arī tik daudz vairs nedomāju. Es viņam katru sestdienu piesūtu pa kartiņai, ar attiecīgiem vārdiem un jūtām. Sešas jau esmu sūtījusi, bet viņš ne kartiņu nav pieminējis. Pagājušo sestdienu uznāca, uznesa fotogrāfijas no ielas un dārza uzņēmumiem. Iedeva šokolādes. Es devu bumbierus. Tad svaidījām tos pa grīdu. Ejot ārā viņš saspiež man degunu. Pirkstus velk caur matiem un aiz kleitas muguras aizbāž roku. Nu, ko man līdzēja viņa uznākšana? Labāki nebūtu nācis.
18. X. 1931. gadā.
Viņu nedēļu atrakstīja Soņa - no Kaukāzas. Nabadzīte - saslimusi ar plaušām un tur tagad ārstējas. Es nosūtīju vēstuli ar dārza uzņēmumu.
Un Jātniekam es šo nedēļu pateicu, ka viņa dzīves ideāls ir - ērts dzīvoklis un mīksta sieva. Un kā es varu, gan nožēlot ka mūsu draudzība ir likvidējusēs tākā, ne, cilvēks man atmiņā nepaliec, kādu, es tevis savā dvēselē glabāju tas ir viss pagalam. Tu esi tikai viens kails vīrietis un pat vēl vairāk. -
Viņš klausījās ar nodurtu galvu. Nāca iekšā Cukura un tā mūs pārtrauca. Es domāju tagad no katres sarunas izvairīties. Šie mani vārdi tam nedos mieru.
Sestdien 24. oktobrī.
Šīs dienas uz kartiņa, Jēkapam sūtīto, uzrakstīju - Mana ekselence, neaizmirsti! - Un parakstījos ar - Tava eksistence. Lai viņš to tulko kā saprot.
Pirmdien 26. oktobrī.
Gulēju ilgi. Kā piecēlos, tā nāca pastnieks. Vēstule - man (jo pastāvīgi tik nes Valdim). Un no Jekaupa. Cieta, - laikam būs iekšā kāds viņa uzņēmums. Būs kaut ko man labu rakstījis, - domāju.
Priekš uzgriešanas pat nomazgāju tīras rokas, paskatījos spogulī kāda izskatos. Un tad tik apsēdos pie galda un griezu nu vēru vaļā. Bet ko es atradu! Vaj es to maz varu pasacīt kā es to brīdi sajutos? Mana pašas sestdienas kartiņa atpakaļ. Un apzīmēta ar divām jautāšanas zīmēm. Es trīcēju tā, ka katra mana dzīsliņa pušu trūktu. Viņš sūta atpakaļ to, ko es sūtu viņam un gribēju lai pieliek pie citām sūtītām. Tādu kaunu! Tādu spļāvienu ģīmī! Vai, vai, vai! Ja viņam tas uzraksts nepatika, vaj aizdomīgs likās, vaj tad nevarēja uznākt un pajautāt ko tas nozīmē. Bet viņš augstprātīgi attriec atpakaļ. Mans skaistais, mīļais cilvēks to dara. Tas cilvēks kuru es mīlēju un mīlu. Un jūsmoju par viņa rokām un kājām dzeltenās kurpēs. Un klausos pakaļ šiem, kurpju soļiem. Un sestdienas vakaru es arī tos dzirdēju, kad viņš aizgāja un neatnāca atpakaļ. Laikam atkal gāja uz kādu iedzeršanu. Bet es gaidīju uznākam.
Vai, es taču nevarēšu vairs dzīvot!
Vajadzēs... vajadzēs noģiftēties!
Vakarā. Ir vēls, es gribu ierakstīt tikai to; ka nupat nogāja Jēkaups. Vaj mani nomierināja? Nezinu, nezinu! Es biju viņa kastiņā ielikusi vēstuli. Pārnācis no darba tūlīt uznāca. Viņš neesot domājis ka tas atstāšot tādu iespaidu. Un viņš pats jau arī esot nožēlojis kad esot iemetis pasta kastītē. Viņam bij tāds garastāvoklis ka nevarēja runāt, dūšu nestiprinājis ar spirtu. Redzēja ka man ir mājās, lūdzu lai dodot. Atšķaidīja ar ūdeni un deva arī man. Bet es jau par dienu pati biju dzērusi, jo vajadzēja apreibināties, citādi nebūtu varējusi iet uz kantori dežurēt.
Sestdien 31. oktobrī.
Šorīt Valdis aizbrauca uz Rīgu - uz pāris dienām.
Sestdiena 7. novembrī.
Šodien Jēkaupam sūtīju kartiņu ar ūdensrozēm:
- Es nezināju ka zied ūdensrozes. Es pat nebiju tās redzējusi. Tu brauci uz upi. Gribēji lai braucu līdz. Es nebraucu. Ne par ko es nebraucu, - baidījos ka nenoslīgstu. - - - Un tad es turēju savās rokās ūdensrozes, kuras Tu biji plūcis priekš manis. Kad atkal viņas ziedēs? Tad es tās plūkšu priekš Tevis. Bet man nav laivas. Es bridīšu... un stigšu... Un tomēr es bridīšu! Slīgšu? Es bridīšu, bridīšu!.. man vajag viņu dabūt! Viņu man vajag! Vajag, vajag Tevi!.. Tevi... un ūdensrozes no Tevis.
Un atkal viņa.
Sestdien 14. novembrī.
Jēkaupa kartiņa: jūra, būru kuģis, liels mākonis, krasts un meitene rokas izpletusi traucas uz jūras pusi:
- Tā esmu es!.. Tā esmu es!.. -
Biju? Nē!.. Tās dienas domas kurā gaidīju... redzēju Tavu kuģi tuvojamies krastam. - Nemūžam, nemūžam es neaizmirsīšu to... kā kliedzu, kā saucu, kā gavilēju. Man visas zemes laime būs! Man rokā šis mākons... šī jūra un kuģis - un Tu, un Tu, un Tu!..
Tā mana neprātīgā mīlestība. Kur Tava prātīga? Ko dari un domā darīt? Priekš manis nekā nedarīsi! Itnekā... Nekā vairs nē... Bet es gaidu... joprojām es gaidu.
Tā, kas mūžīgi gaida.
Vakarā pulkstens pusvienpadsmitos. Esmu apreibusi; Jēkaups pacienāja ar kāzu šņabi un maz drusciņ cepumiem. Nupat viņš nogāja zemē, jeb noskrēja - sabojājies vēders.
Viņš bijis kāzās, Nīcā.
Tā tad viņš tikai priecājas! Un tur bij atkal meitas. Gāja baznīcā un meitene, viņam blakus ejošā, tam uzsmaidīja, un priecājās par savu skaisto kavalieri. Un pie galda tie ēda un dzēra. Viņš lakstojās gar to. Dejoja un saprotams pat skūpstījās ar meitām.
Un man viņš dāvā īsu brītiņu sava tuvuma un neteiks, nerunās neko ne par sevi, ne par mani.
Dulla galva!
Sestdien 21. novembrī.
Šodien sūtīju kartiņu - skulptūru, kailu, raudošu sievieti. Uzrakstīju: - Tev ir dievs. Tavai mātei ir dievs un baznīca. Bet man nav nekā. Un tāpēc dievs lika Tev mani atstāt. Bet Tevi svētīs ar citu mīlestību, ar citu cēlsirdību. Es nebiju cienīga ne dievu, ne Tavas mīlestības. Bet kas lika tev mani mīlēt - bezdievīgu, neiesvētītu meiteni? Vaj velns Tevi tos gadus vadīja? Tagad Tu esi nācis pie atziņas, ka no manis Tev tikai ir jānovēršas. Tāpat arī Tavai mamai. Bailes no mana grēkojuma. Ak dievs! Cik liels ir mans grēkojums? Vaj neesmu mīlējusi 1 šo debesi un zemi? Vaj neesmu mīlējusi cilvēku sirds? Bet mani soda. Man bezmiega naktis. Man izmisuma dienas stundas un mirkļi. Man būs jāiet baznīcā, jākrīt ceļos un jālūdz apžēlošana, par manu grēcīgo dvēseli. Bet Tevi svētī. Tevi mīl dievs un dod salu mīlestību. .
Ceturtdien 26. novembrī.
Pirmdien Soņai izsūtīju vēstuli. Un šodien atkal kartiņu, ar trīs čigāniņiem. Uzrakstīju: Es Tevi vēl sveicienu Kaukāzā. Bet Tu sveicini Kaukāzu no manis. Lai atstājot viņu, Tev pilnas rokas būtu ar rozēm, bet vēl vairāk ar dzīves prieku, tā kā šiem klaidoņiem. Kuri varbūt arī nākuši no Kaukāza, jeb citiem kalniem, un vēl pēc tūkstoš gadiem, nav zaudējuši savu dzīves prieku. Arī Tevī, atgriežoties būs daudz kalnu skaistuma. Sveika!
Sestdien 28. novembrī.
Jēkaupam sūtu kartiņu ar Žannas D'ark, pieminekli.
- Žanna D'ark, kļuva svēta Žanna, upurēdama sevi veselai tautai. Vaj tā, kura upurē sevi kādam vienam cilvēkam, mīlētam, bet aizgājušam; gaidīdama, mocīdamās, zīlēdama un izlūkodama, savus un viņa šausmīgos dvēseles karus, nevarētu kļūt vēl vairāk svēta. Vaj viņa nepelna vismaz cilvēka, ja ne drauga līdzjūtību. Vaj Tu jo projām neredzi šī kara posta ainas? Vaj Tu nedzirdi? Es gaidu! Gaidu! Gaidu!
Pirmdien 30. novembrī.
Varbūt nekad, tik briesmīgi man nav žēl bijis sevis, kā tagad. Par ko cilvēki priekš manis ir tik nežēlīgi!
Sestdien līdz pusdesmitiem es gaidīju Jēkaupu. Viņš nenāca. Es nevarēju vairs izturēt ne mirkli. Man bij tā, ka tūlīt iziet un vairs neatgriezties. Es skrēju apakšā pie viņa, lai viņš vēl sacītu, vaj darīt to, jeb ne. Es nevarēju! Es zaudēju katru pašsavaldīšanos. Viņa nebija.
- Kur ir Jēkaups? -
- Es nezinu, viņš tik izgāja. - Atbild Bumbulene.
- Vaj uzpucējies? -
- Nezinu, es viņu satiku uz ielas, kad nāca mājās. -
- Sakiet Bumbulene, ko man darīt? Ja tas tā vēl turpināsies, es nevarēšu dzīvot. - Vaj viņš jums arī saka, kur iet?
- Nē, it neko no viņa nedabūs zināt. -
Un kad es vēl vairāk savu sašutumu sāku caur asarām izkliegt, tad viņa smējās. Šī labā, laipnā un dievbijīgā sieviete, tagad smējās par mani un sacīja - Meitiņ, gan jau dzīvosi. Es nevaru saprast ko viņa puišeļa dēļ tik daudz mocīties. Uzspļaun tādam virsū.
- Bet es viņu mīlu un viņš mīlēja mani. Trīs gadus viņš mani mīlēja. -
- Nu, trīs gadus mīlēja, bet tagad trīs gadus vairs nemīl. -
Un man likās, ka tagad šos vārdus viņa izteica kā lepnākā dēla māte, kura lepna uz savu dēlu. Ierunājusies par Dievu. Viņa arī domā, ka varbūt dievs mūs negrib savienot, jo Jēkaups taču tik neticīgs neesot, kā es.
Par šiem vārdiem, es Baumbuleni ienīdu. Ja es viņu biju mīlējusi un cienījusi, kā maigu un saprātīgu sievieti, tad tagad es viņu varēju nīdēt. Man viņa vairs nepatika. Arī viņa par manām ciešanām, par manām mokām, smejas.
Un tādi ir cilvēki! Arī es viņai vairs nevaru pieglausties un pasūdzēties un gaidīt viņas līdzjūtības atbalstu. Bet kādreiz viņa vēlējās, lai tik Jēkaups ar manīm precētos. Un tagad baidās no manas bezdievības. Kamdēļ viņa toreiz nevarēja brīdināt Jēkaupu, atrunāt no manīm un izturēties nelaipni pret mani. Bet tad viņa uzturēja kā savu meitu. Vaj tad tagad es esmu palikusi tik nederīga un nevajadzīga? Ak dievs! Ak dievs!
Un tad ienāca Jēkabs. Mēs iegājām istabā, viņš pietaisīja durvis un es teicu - Teic, cik ilgi tas tā vilksies? Kāpēc tu neuznāci? -
- Kad? - Ak vai, viņš vēl jautās - kad?
- Nu tad klausies, es gribu no tevis, šovakar dzirdēt to, kā tu gribi lai es nomirstu. Tu gaidi lai es nomirstu. - Viņš tūlīt mani saķēra, spieda rokās un teica - Velta, Velta ko tu runā! -
- Jā, jā, - tu gribi to, - es teicu. - Citādi tu būtu uznācis. Tu ne drusku, ne vienu drusciņ tu nepadomā kas var notikt ar mani, kuru katru dienu. - Un viņš spieda mani arvien ciešāki. - Ak dievs! Kas ir šīs par rokām, kuras mani tur! Jā, tās ir tavas rokas. Un tā esmu es! Bet kāpēc man jādomā par nāvi? Tavās stiprajās, maigajās rokās es esmu un man jādomā par nāvi. -
Tad viņš mani apsēdināja uz klēpi. Spieda rokas un glaudās klāt.
- Man ir žēl pašai sevis. - Es raudāju.
- Man ir žēl kad šīs manas rokas, kuras tik daudz priekš tevis ir darījušas, vairs nekustēsies. Manas rokas nekustīgas gulēs zārkā. Un lai kā tu vēl tad sauktu, lai paceļas tā roka, bet viņa necelsies. - Viņš man neļāva runāt. Skūpstīja - skūpstīja, tā spiezdams man muti cieti. Es nebiju apmierināma.
- Manas acis neskatīs vairs tās visas mīļās lietiņas, gar kurām es esmu priecājusies. Es - es, kura tik ļoti grib dzīvot, nevaru dzīvot! -
Un atkal un atkal viņš tikai skūpstīja tā kā man elpa aptrūka. - Arī tava mama mani vairs negrib. Viņa nesaprot mīlestību. Un viņa smejas par mani. Es tavu mamu vairs nemīlēšu. Viņa saka ka viņai gan esot vienalga lai jau precoties, bet es taču esot citādās domā kā tu. Bet kādas ir manas domas? Vaj es tāpat negribu dzīvot kā tu? Vaj tāpat negribu mīlēt? Un vaj es vairāk par viesiem nemīlu sauli un mākoņus. Pavasari un katru gadu laiku. Katru kalnu un leju es mīlu. Un katru puķi un stādu apbrīnoju. Un putnu dziesmas patīk un patīk pašai dziedāt un viss man patīk. Patīk māksla un zinātne un visa dzīve interesējas. Un ļaunums manī nav nekad bijis. Esmu tikai labu domājusi un darījusi. Ne kukainīti es neesmu nonāvējusi, to dieva radībiņu. Vaj tad var sacīt ka man nav dieva? Vaj tava mama gribētu lai mīlu tādu, kuras katru pavasari baltās kleitās un puķēm rokā, nāk ārā no baznīcas? Vaj tās labākas un tikumīgākas? Vaj tām ir vairāk jūtu un domu? Ai, tava mama nesaprot kas ir mīlestība un dzīve. Viņa nepazīst kas ir skaistums un cēlums. Viņa tikai lasījusi bībeli, cik tur tā dzīve parādīta tik viņa zin. Viņa jau arī dzīvē nav dārga, jo viņa skatās uz šo zemes dzīvi, kā uz viesībām, īstā dzīve viņai sāksies pēc nāves. Tāpēc viņai liekas nesaprotamas šīs manas mokas. Viņa nezin kas tas ir dvēseles sauciens pēc cilvēka. Viņa atdevusi savu dvēseli dievam un tas to pieņēmis, tā domā, nav apkaunojis. Bet es savu atdevu cilvēkam un tas mani ir atstājis, neatzinis un apkaunojis. -
Es stāstīju tā kā lekciju un nevienu vārdu viņš strpā neteica. - Un šij istabā arī es vairs nekad nenākšu; ko es te nākšu, ko meklēšu. -
- Es iešu pie tevis, es iešu pie tevis. - Viņš sacīja. Un man likās ka viņš bij atkal tas pats kādreizējais, jo sacīja. -
- Es nekad Velta neizrādu to kas ir iekš manis, kā es sajūtos. -
Tā tad es viņam neesmu pavisam vienaldzīga! Un es glaudos klāt un teicu lai viņš izsauc mani, kādā mīļā vārdiņā.
- Kā tu gribi lai sauc, vaj par ķēpuri, bet cāli? - Un viņš kutināja, ja sūdzējos kā krūtīs sāp.
- Āre, bišķi izspaidīs un būs labi. -
Un es atkal smējos. Un teicu kā pie viņa man labi un ir spēks, - varbūt vienu nakti pārdzīvot.
Jā, to viņš nu saprot, gan, kā galu padarīties nu man nevar ļaut.
Sestdien 5. decembrī.
Šodien sūtīju kartiņu, ar Florencijas ielas svētkiem, kurp starp muzikantiem un dziedātājiem ir kāda sieviete, ar saspiestām rokām uz krūtīm, un izskatās izmisusi.
Bet vakar vakarā uznāca Jēkabs un viņš redzēja to kartiņu, jo biju kā no veikala pārnesusi un nebiju noglabājusi.
Rokās paņēmis skatījās. Es neļāvu un kad neklausīja, tad teica lai paņem pavisam. Bet viņš tādu negribot, jo papriekšu gribot zināt kas tur esot.
Viņš atkal uznesa saldu šņabi. Bija atkal kāzās, (zināms, to jau viņš man bija teicis). Un mēs dzērām. Viņš skatījās manī vaj es dzerot mirkšķināšu acis. Es nemirkšķināju.
- A, tu vari labi turēt. Tu būsi dzērājs. - Viņš sacīja. Un man palika kauns, ja viņš tā domāja. Kad viņš nogāja tad es uz kartiņas uzrakstīju. Bet takā biju apreibusi tad nekā nevarēju sadomāt.
- Nu, kas te ir? Te ir kāds nelaimes gadījums. Šie cilvēki viņai grib palīdzēt, vismaz saprast, bet nekā nesaprot. Kā lai saprot to, ko nevar izdziedāt, ne izspēlēt mūzikā. Te ir cilvēki, mūzika, saule un stiepjas vīnuogu augi. Bet ko tas līdz viņai? Viņi tai jautā un žēlo. Bet kur ir viņš? Kur viņš dzied un kam spēlē kādas kāzu dziesmas? Kam viņš nenāk? Kamdēļ viņš pametis mani vienu! Ak dievs, kā tas tā varētu būt! Un kas vēl būs!.. (Vakarejā)
Viņš man stāstīja par kāzām, cik vienaldzīgs bijis pret savu meitu, ar kuru gājis baznīcā. Tā esot sākusi rūkt, ka viņai iedots tāds puisis, kurš viņu nemaz neievērojot. Viņš esot to aizmirsis, jo vairāk esot pa virtuvi šeftējies ar vecenēm.
Trešdien 9. decembrī.
Kāpēc man negribas ēst? Kāpēc mana miesa uztraukta? Miesa? - Jā, man kā no sestdienas jau trīc rokas, ja ko daru, ja runāju tad trīc balss. Un krūtīs, kreisā pusē sāpes un dūrieni. Un kāpēc man tik savāda seja? Es skatos spogulī un man liekas, ka gar acīm un vaigiem uz leju velkas visskaidrākās sāpju līnijas. Ko es ciešu? Vaj par to, ka sestdienas rītu kantorī, Jātnieks man nostājās pretīm un teica - Ko tu darītu, ja es pa svētkiem apprecētos? -
Es pasmējos un atbildēju, - vaj tad vēl tu neesi precējies? Es jau domāju ka tas ir noticis. -
Jā, man bij nācies dzirdēt par viņa precībām uz Ziemassvētkiem, tāpēc tas nekas jauns nebija. Un es teicu, - vaj tev nav žēl pašam sevis? Man ir tevis žēl. Vaj tev nav žēl. savas jaunības? Tu savu jaunību, savu mīlestību; un savus vēl skaistākos gadus, kur vēl esi kā puišelis, atdod vienai vecīgai sievietei. Pēc četriem gadiem viņai jau būs 40 gadi. Tā taču tad jau ir diezgan nolietojusies. Tev būs, līdz ar viņu, jau tagad, jāsajūtas veca vīra lomā. Sieviete kura jau divus vīrus ir pārdzīvojusi, šķīrusies un citu neko nav zinājusi, kā tikai ar vīriešiem krauties. Un nu beidzot viņa apceļ tevi. Ko tāda zin no mīlestības un cik viņa tevi mīlēs. Nu, bet es novēlu, lai viņa tevi mīlētu un tu nodzīvotu ar viņu līdz dimanta laulībām. Ar Cukuras, tu kaunējies precēties, tad visi tavi piederīgie būtu pretīm. Ar ko tad nu šī ir labāka par Cukuru? Vaj caur to ka viņai ir dzīvokļa ērtības un diezgan solīds frizieru veikals? Tā tad tu precies ar aprēķina - šijos krīzes laikos, būs sieva kas maizi pelna. Tu savu dvēseli esi atdevis vienas sievietes brunčiem un apaļiem gurniem. Ja tu tagad jau vari teikt citiem cilvēkiem ka viņu nemīli, ko arī man esi teicis, tad ko tad tu patiesībā jūti. Man ir žēl ka tu man nepaliki tas mīļais draugs un patīkamais cilvēks, visu laiku kamēr tik tevi pazīstu. Es būtu vēlējusies lai tu apprecētos ar sev piemērotu sievieti. Es būtu gribējusi dzīvot tavai mīlestībai un laimei līdzi. Es būtu tev laimes vēlējusi un priecājusies ka tu esi laimīgs. Bet šo laulību es neatzīstu. Es neatzīstu vairs tevi. Nu es zinu kāds tu esi, kura sieviete tev galimo, kura tev sēž klēpī, tevi paijā un bučo, kura droši izturas pret vīriešiem, ir savā vīzē diezgan nekaunīga, tāda tev rādās interesanta un gudra sieviete. Tu zini pats, cik tādas atzinības tev nav bijušas un kurās vēlāku esi pievīlies. Arī šo tu vēl nepazīsti un zini, kā saldums ātri apnīk. Un es nevaru saprast ko tavi piederīgie saka. Vaj tad viņiem nav kauns? Tu taču nevai ar savu sievu lepoties.
- A, ej paprasi ko viņi saka, tad tu dzirdēsi! -
Šos vārdus viņš izteica tik muļķīgā lepnībā, viņa ģīmis izskatījās tik nekaunīgi laimīga un to nevar noliegt, ka viņa izteiksmē nebūtu bijusi lielība, ar kuru viņš man gribētu spītēt un atriebties. Arī es smaidīju, lai gan es viņam gribēju uzspļaut, tik riebīgs viņš man parādījās. Un es teicu - tu katra cilvēka vērtību esi zaudējis manās acīs. -
Un viņa ģīmis izstiepās garāks. Viņš nodūra galvu un klusēja.
Tad vēl viņš izteica, ja nevarot sadzīvot, tad jau varot arī šķirties.
Es viņam gribēju aizrakstīt, pierādīt to lielo nekaunību un melus; priekš mēneša, viņš nekā par kāzām nezināja, pat nebija vēl skaidrībā ar manīm, bet tikai domājot ka ar manīm viņš nekad neapprecēšoties, jo man viņš nodarītu tikai pārestību.
Tad vēl nezināja ar ko precēties un tādas kāzas ne drusku vēl nebija paredzētas, un tagad, pēc mēneša, jau aicina kāzās. Bet es nerakstīju un laikam arī nerakstīšu. Es izturos ar vislielāko mieru.
Un šorīt viņš saka, - nu, ko ļaudis par mani runā? -
- Neintresējos un nezinu, - es atbildēju. Bet kā būtu ja būtu atbildējusi - neesmu priekš ļaudīm par tevi mītiņu turējusi, lai gan to vajadzētu. Jeb atkal tā varēju sacīt, - Jātnieks ir caurkritis mākslinieks un tagad kļuvis par frizieri. Un arī tā varēju sacīt, - ko tad par tevi runās, vaj tad esi uzstājies kā jaunais mākslinieks un nu gribi dzirdēt kritiku? -
Bet es teicu ka nezinu un negribu zināt. Tad pēc brīža, pār krēsla lēni atspiedies, glumi smaidīdams iesāk, - vaj tev tumša kleita ir priekš kora vakara? - ( viņu vakaru bij pārruna korī, par kleitām, ka visām uz vakaru ir jābūt tumšām.)
- Ko? - Es izlikos ka nedzirdu.
- Vaj tev ir tumša kleita? -
- Nē, - es smīnēju, - vaj tu man gribi dāvināt? -
Viņš smaidīja, laikam domāja ka es esmu dikti laimīga ka viņš nu kāzās aicinās.
- Vaj taisīsi? -
- Es tev pateikšu to, - negrozi savu galvu! - Es dzidri, bet zobgalīgi atcirtu.
- Ak tā, .. nu es nezināju kad tu... nu es atvainojos! - Un ar to pietika, viņš aizgriezās prom.
Nekauņa tāds! Viņš domās ka nu jau es iešu un barošu viņa dvēseli. Frizierei viņš sēdēs pie labās rokas, un man pie kreisās; vienā pusē būs viņa miesīgā mīlestība, otrā - garīgā.
Riebeklis! Gļēvulis! Viņš var stāstīt citiem cilvēkiem ka es esot intersanta sarunu biedrene, bet par sievu nederot. Laikam ar to viņš sevi apmierina, kā mana sievišķība tam nekrita par upuri. Visi viņa mati un pirkstu gali trīcēja un pilēja kaislības sviedros. Bet kad viņš bij gļēvulis savā vīrišķībā, kad neprata mani iekarot, tad es neesmu sieviete. Nu viņam ir tāda, gar kuru vaiga sviedros nevajag cīnīties.
Ceturtdien 10. decembrī.
Šodien snieg. Viss ir balts. Bet kas man? Es nevaru saprast kāpēc man šodien tik apbrīnojams miers? Ja vakar man žuva mute ārā, tāpat arī citas dienas, tad šodien vairs ne. Kabatā es nēsāju pastāvīgi, sausus maizes gabaliņus, cukurā apveltus, lai būtu ko uzēst, ja mute sausa un kaklis žņaudzas citi. Zināms, es turos arī konfektes, bet tās jau ātrāki nozūd.
Es visu dienu smīnēju. Rakstīju romānu. Un man liekas ka ar to es Jātniekam sariebšu. Es smīnu arī kantorī. Šorīt iznēsātāja Brūverene sūdzas, ka neesot laba dūša un saviebj seju.
- Ak vai cik nu veca jūs izskatāties, - es saku. Pēc brīža man pagadās sapīkt un viņa saka - nu tu esi veca. -
- Tas neko nenozīmē - saku es.
- Kā nu ne, tu esi jauna, jauniņa, tu nedrīksti tā sapīkt. -
- Bet vecām arvienu priekšroka - pasaku un nesu ārā pasta avīzes. Ienākot smīnēju. Jātnieks skatās virsū. Es ne. Negaījās mums palikt diviem vien. Un ja Ulmaniete kurot krāsni, ko sāka runāt ar viņu, tad viņš neatbildēja neko vairāk, kā tikai - jā. Varbūt baidīja lai viņa iziet un varētu man ko pasacīt. Es pakāju savas avīzes un viņš skatījās. Man liekas viņš bij tāds sabrucis. Brūtgāns! Es varu tikai smieties! Un tad šorīt es atmodos ar sapni: Bij kaut kādi svētki. Raiņa parkā. Es gāju turp, bija ģērbusēs gaiši, tīri, bet kājās vecas tupelītes un es tecēju cik varēju, steidzos. Tad pa ielu nāca, līdzīgi kaut kaut karavānēm. Tur esošais kalniņš, bij augstāks - liels kalns. Augšā vajadzēja notikt kaut kādai cirkus izrādei. Kādi trīs kamēļi uzkāpa. Bet ceturtais pakāpies, krita atpakaļ. - Ak tu nabadziņš! - es domāju, - Viņš ir slims un tāpēc nevar uzkāpt. - Viena sieviete stāvēja klāt un sita viņam ar garu pātagu. Viņš cēlās, kāpa un krita atkal. Bet šī tik dod ar pātagu. Un šis dzīvnieks bija lielāks par visiem, viņš bij kamēlis, ēzelis un briedis - viss vienā personā. Es sāku saukt pēc valdības, lai taču aizliedz dzīvniekus mocīt. Sieviete pamanījusi ka es tā lielā kliedzēja un žēlotāja, rādīja man ar pātagu un taisījās sist. Bet es izmuku. Un briedis gulēja puskalnā un tik skaisti bij viņa ragi, bet kuri bezspēcīgi bij noliekti pie zemes. Skaidri vairs neredzēju kas ar viņu notika, jo biju aizskrējusi. Bet kā rādās viņš neuzkāpa, bij palicis lejā guļot.
Nu, kas tas ir? Es smejos. Tas ir Jātnieks un viņa līgava. - - -
Sestdien 12. decembrī.
Jēkaupam kartiņa - "Cilvēcība", tur bij plūstošas asinis, naudas maisi, karaļi, zaldāti, buržujs, tauta, zemnieki, bērni un augstu kaila sieviete - piesieta pie rokām.
Rakstīju, sīkiem burtiņiem:
Sūkst krūtīs rēts:
viss, kas bij svēts,
ir pazaudēts.
Sūkst krūtīs rēts - 12. XII. 31.
nolādēts. -
Sirds sāp, bet lūpas zin tik smiet
un ceļš uz pazušanu iet. (apsekdīlz).
Eks-lince. Bildē ir tā,
kura ir tikusi mīlēta,
skūpstīta, auklēta,
lai pēc tam laistu
uz pazušanu iet.
Kādas ārprāta domas!
Šovakar viņš uznāca. Vaj viņš grib mani iemācīt dzert? Es velku pudelīti no kabatas. Neļauj. Otrā kabatā šokolādes. Tās ļauj ņemt. Tad saka - padod tases! -
Jā, glāziņi man nav. Un mēs dzeram sarkanu šņabi. Vēl viņš izvelk no kabatas desu. Es drusku apreibstu. Sēdu klēpī. Bet viņš mani netur un smejas kad veļos ārā. Nesaka arī neko, kad pateicu ka Jātnieks precas. Un ja es gribu pastāstīt kaut ko par viņu, tad neklausās. Es teicu: - saki, kāpēc mani neviens negrib, kāpēc mani nevar apprecēt, vaj tad es pēc sievietes neizskatos? -
Mēs jokojāmies līdz es nonācu atkal līdz brēkšanai, par viņa vēsumu pret manīm. Un es teicu - nu saki, kā es tevi esmu vajadzīga! Nu saki! - Un es ņemu un spiežu viņa roku.
- Lai tagad paliek! - saka Jēkaups. - nesāc jau atkal, - un viņš novilka roku man gar vaigiem.
- Bet Jēkaup! - es skatos un gaidu lai ko teiktu/
- Nu, lai paliek! - viņš izvelk ar pirkstiem man caur matiem.
- Jēkaup! - Es saucu vēl un manas acis un lūpas lūdza, pēc viņa mīlas. Viņš saspieda roku un izgāja.
Svētdien 13. decembrī.
Kā šorīt noeju darbā, tad Ulmaniete aiztur mani un saka - nu... šodien avīzē...
- Paldies dievam! - Es atteicu. -
Jā, Jātnieks ir reģistrējis. Paskatos avīzē arī es. Viņa vēl nav. Un es skaitu pasta avīzes. Jau pāri par pieciem. Viņa nav. Pus seši. Vēl nav. Sievas jokojas, ka tas jau nu gan esot par daudz; pirmo rītu tūlīt nogulēties.
- Jaunā sieva nelaiž vaļā, - viņas smejas. Arī es jokojos. Bet viņas domā, ka man sagrauzta sirds. Ulmaniete pasaka kad nemaz, jo es esot jau pateikusi kā jūtoties, jo es jau nebūšot muļķe kad caru vienu neprātīgu cilvēku iešot kreņķēties. Bet Ulmaniete saka ka Jātnieka sirdi grauzīšot kā ķirmji, ja neprecēja mani. Tik ilgus gadus satikties un vest uz domām par apprecēšanos, bet beigās paņem kādu tur sievu cerēdams labu dzīvi.
- Nu, kad tik vēl nepaliek bez biksām - viņa noteic.
Pulkstens ir seši, un viņa vēl nav. Es skubinu Brūverieni lai iet ārā ar savām avīzēm un pieiet pie frizierenes. Bet Cukura šķībi skatās, kad es strādāju par viņu. Viņš atnāca tik pēc pusseptiņiem. Tā tad es atkal viņa ādu glābu. Vēl es viņu žēloju. - Vienaldzīga un lepna izgāju.
Vienpatsmitos bij partijas biedru sapulce. Viņa nebija. Es sēdēju ar siksnu. Bet dūša kaut kā pilna. Varbūt pārāk pilna. Pat vesela auka plosās. Tik neizrādu. Vakarā abas aizejam uz kino, krievu filmu: "Ceļš pa, dzīvi".
Otrdien 15. decembrī.
Jaunajam pārim, avīzē laimes vēlējums. Kāds, - neierakstīšu, paturēšu avīzi. Laikam tie apsveicēji no viņas puses.
gan vajadzētu būt klāt, jo pēdējā laikā man arvienu par viņu jāskaita. Kad visas bij izgājušas, viņš sāka sodīties par Siliņu, jo tikai esot tāds nervozs vīrelis, kuram pašam rokas ir netīras no saviem darbiem.
- Tīrība jau laba lieta. - es tikai atteicu un gāju ārā. Vēl ko viņš gribēja sacīt, bet es jau vēru durvis.
Piektdien 18. decembrī.
Jātnieka ūte, šorīt nosviesta noliktavā un putekļainām avīzēm. Jaunā, glaunā ūte... Kā tad nu tā! Bet es jau zinu, - būs lustējies.
- Nu, kavalieris atkal pilnā, - Ulmaniete steidzas paziņot. - Vakar kā sāka dzert, tā līdz naktij un tad te arī gulēja. - Sameties šķībs, saraucies, viņš skaitīja avīzes. Un tad vēlāku uz manīm skatījās, kā ko sacīt gribēdams. Es nemaz nešķitos to redzot.
Sestdien 19. decembrī.
Jēkaupam kartiņa ar vasaras dabas skatu. Rakstīju: - Kad es brienu pa sniegu, skatos sniega mākoņos un kad sniegs puteņi sitas sejā; tad es neilgojos viss pēc vasaras mākonīšiem. Pēc tekoša ūdeņa. Pēc zaļo lapu valganumu. Ne arī pēc zivtiņām kurām es varētu miežu maizi drupināt. Un pēc naģītes pa zāli lēkājošo jau pavisam nē. Bet es gribu siltu istabu. Karstu tēju. Vīnu. Tevi. Tavas dusmīgās acis. Tavas smieklīgās uzacis. Tavas spītīgi slinkās lūpas. Tavu labo roku, kuru es varu ņemt savā naģena plaukstā, sist pa to un skaitīt cik Tev ir pirkstu. Un tad gaidīt kad Tu atkal teiktu... Nu, - ko Tu varētu teikt? Vienalga ko, tik teic! (Eks-lince)
Šorīt Ulmaniete man atkal pateica, ka vakar rīt, Jātnieka māte, to atnākusi meklēt, prasījusi cikos viņš atnācis pie darba. Sieva esot tur pie viņas mājās meklējusi, un sūtījusi lai nākot uzzināt kur esot bijis. Viņu starpā jau vairāk reizes - esot bijušas sadursmes. Vēl nav ne salaulājies un neguļ mājās pie sievas. Mēs palikām kantorī divi vien. Es skaitīju avīzes un liku savā somā. Un ko Jātnieks? - Kā no biksām gribēdams izlekt, tā viņš staigāja pa kantori, no viena gala uz otru. Tāds niķis viņam pirmo reizi. Tā kā galvu pazaudējis, kā no nelabā apstāts. Es paskatījos un pasmīnēju.
- Ko tu smīni? - Viņš to uzķēra.
- Tas smīns lai paliek priekš manis. -
Drusku bij piestājis kamēr jautāja un staigāja atkal.
- Nu, tu jau vari pateikt. -
Neatbildēju.
- Tu domā kad es štātējos? -
- Nu, var jau arī štātēties - un es smīnēju vēl spodrāki.
- Nav ko štātēties, - teica viņš.
Un es tam pasacīju, lai nebrīnos, kad saukšu to uz priekšu par - jūs. -
- Kamdēļ? - viņš staigāt apstājās.
- Es citādi nevaru. -
- No kura laika, no vakardienas? -
- Tas nav no svara. -
- Es domāju ka tas nebūtu vajadzīgs. -
- Es citādi nevaru. Pie labākās gribas, es par tu, vairs saukt nevaru. - Viņš tad sacīja, ka tādā gadījumā varot arī nesaukt nekā, varot jau arī izvairīties, no tiešas uzrunas.
- Ja variet tā, dariet! - es teicu.
- Žēl gan man ir, ka tam tā ir jābūt, bet jūs man esiet galīgi sveša persona. -
- Es esmu tas pats. -
- Nu, tad es jūs neesmu pazinusi visus to astoņus gadus. Bet tagad pazīstu. -
- Vaj tu domā kad man ir cita persona, tad es tas vairs neesmu! -
Ienāca Ulmaniete un sāka kantori slaucīt. Bet es biju uztraukta. Un lūpas man drebēja un mute bij sausa, tik liels naids, un dusmas un žēlums man bij. Lepni es liku somu kaklā. Viņš nostājies man iesāņus, vēroja mani. Vaj redzēja to ko izteica mana seja un balss? Lepni izgāju. Pēc astoņu gadu draudzības, cilvēks ir atkal sveš.
Svētdien 20. decembrī.
Papus šorīt redzējis kā Jēkaups ar savu mamu aizejot. Domājams uz baznīcu pie dievgalda.
Viņš iet pie dievgalda! Jauns skaists jauneklis, kurš izskatās tik pašapzinīgs un vispārīgi attīstīts, gāja baznīcai cauri, stājas pie altāra, metās ceļos un lieca galvu priekš mācītāja. Un ja tur bij kāds apzinīgs cilvēks, kurš ieradies kā novērotājs, skatījās uz Jēkaupu ar nožēlošanu un izsmieklu; vēl netrūkst skaistu, jaunu muļķu Jēkaup! Bet vaj tu atceries, kā priekš četriem gadiem es tevi pierunāju pie dievgalda neiet! Un ja iesi, tad es tavs draugs vairs nebūšu. Tu negāji. Arī tava mama to zināja un neturēja uz manīm ļaunu prātu. Vaj tad, ja viņa tik ļoti baidījās no bezdievības, nevarēja tevi no manis brīdināt? Zināms, tu jau to nebūtu klausījies, jo izsacījies, ka, nekāda vara, tevi no manis nevarēs šķirt. Un ja tava mama būtu ļaunu prātu turējusi uz mani, man tas nebūtu paticis, un es pati būtu no tevis aizgājusi. Bet viņa bij vislabākā, un gribēja mani par savu vedeklu. Tik nu tagad viņa nāk pie citām domām ka es nevaru derēt.
Ak, cilvēki, cilvēki!
Otrdien 29. decembrī.
Un nu tik es rakstu. Un rakstīšu par Ziemassvētkiem. Jau dienu, priekš Ziemassvētku vakara, saņēmu kartiņu no Jēkaupa: ziemas skatiņu ar dieviem maziem putniņiem, tā patālāku vienu no otra. Uzrakstījis: Visu to labāko uz Ziemassvētkiem! J- - -bs. Tā kartiņa ar visu to uzrakstu, mani uztrauca un lika domāt, kā tik nu arī man būs no tiem svētkiem. Es tad aprakstīju divas kartiņas, uz vienu kura bij ar zaļiem un dzelteniem rudeņa kokiem, bet arī, ar sniegu, rakstīju. (To jau viņš bij redzējis un zobojās ka tie neesot Ziemassvētki, bet Jāņi.) - Nav jau šis nekāds brīnums, bet tas tieši ir foto uzņēmums; jo, ja arī tie būtu vasars svētki, vaj Jāņi, - es esmu redzējusi daudzreiz, kur vasara jaucas ar ziemu. Kad nav vairs Tevis. Neredzēju ne zaļumus, ne puķītes, ne sauli. Likās ka arī uz zaļajiem kokiem ir sniegs, viss auksts vējos kokiem ir sniegs, un nav neviena kas apmīļotu. Varbūt tagad būs otrādi, - ja apsnigušajās eglēs iedegsies tik daudz gaišas un sirsnīgas saulītes.
Vaj tad priekš mani nebūs neviena? Es ticu atgriežamies savu lielo, mīļo sauli. Un kādi vasars svētki tad būs ziemā! Kā -
Otra kartiņa bij ar diviem putniņiem. Rakstīju: -
Par tālu Tu man esi. Par maz tu man teici. Un tad skaties vēl laisties prom. Ko tad es darīšu viena? Un ko tad Tu tur darīsi? Vai Tu arī tik neesi tāds liels un muļķīgs putniņš. Tu nezini kur laidies, lēkā, un tad kā negribēdams uzsvilp man. Vaj Tu vēli man to labāko? Man labākais būtu, ja Tu laistos pie manis. Vaj tad Tu nemaz to nevari saprast, nevari iedomāties, ko es darīšu bez Tevis? Tu teiksi, - sēdēsi, rakstīsi dienas grāmatu, vaj spēlēsi mandolīnu. -
Tu manu sirdsputniņ, vaj tas nav muļķīgi? Ko Tu knābā manu sirsniņu! Vaj tad mēs netiecāmies viens pēc otra? Cik labi uz viena zariņa! Kā toreiz. - Un vaj Tu domā, ka nevar būt vēl vairāk? Ķē - -
Un tad Ziemassvētku vakarā es viņu gaidīju. Jau visu dienu gaidīju un par to vien domāju. Es to nevarēju ne iedomāties, ja viņš neuznāktu. Man viss jau priekš laika bij uzkopts un padarīts. Pa dienu gāju iepirkdamās. Nopirku mazu niķeļa paplātīti, karafīti un divus glāziņus. Un pudeli vīna. To gādāju priekš Jēkaupa, ko viņam celt priekšā. Un es gāju pa ielu gandrīz laimīgi smaidīdama. Pat ļaudis uz manīm noskatījās. Un Jēkaups brauca ar riteni. Pacēla cepuri. Un es smaidīdama paliecu galvu. Tad vēl nogāju uz jaunliepāju pie Valda. Iedama pa Vakzāles ielu, gribējās satikt Jātnieku, lai arī viņš redzētu ka it spoža esmu svētku un viņa kāzu priekšvakarā. Bet nesatiku. Tad pārnācu Valdis. Ēdam vakariņas. Viss jau bija kā katru gadu: štofēti kāposti, speķa rauši, koržiki, arī alus. Mēs ēdām un arī par to runājām ka nekas netrūkst. Bet mēs taču bijām divi vien. Un cepumus un alu uznesa papus. Manā ķēķī šogad to negatavoja. Jā, kas tad ceps? Kas brūvēs! Kas skatījās kā mēs ēdām un runājām par svētku vakaru? Un mēs bijām tikai divi...
Padzisa elektrība. Vajadzēja dedzināt sveci. Valdis aizgāja satikties ar savu meiteni. Un es paliku tumsā viena sēžot. Un gaidīju un klausījos kas iet pa apakšas gaņģi, vaj tie nebūs Jēkaupa soļi. Jau noslēdza priekšdurvis. Tā tad bij jau pusdesmit. Un viņa nebija. Mani pārņēma kauns. Un tik tiešām tik liels kauns kā vēl nekad. Un nu skaidro bij redzams kā viņš man novēlēja rakstīt dienasgrāmatu un spēlēt mandolīnu. Un es tā gaidīju, ar vīna karafīti! Tad vēl kāds slēdza durvis. Atslēdzās Bumbuļu durvis. Un atkal es cerēju ka viņš. Un kad tās atkal noslēdzās, tad man vairs nebija ko gaidīt. Es domāju, kā aiz sāpēm, es nakti nepārvadīšu un rītu nesagaidīšu.
No rīta ejot darbā, uzģērbu jaunu tumši zilu faldetu svārku un baltām un zilām strīpiņām, zīdu džemperīti. Par spīti Jātniekam.
Kad es iegāju kantorī, tad visi jau bij darbā. Un es tūlīt ieraudzīju uz salocītām avīzēm, divus laimes vēlējumus Jātniekam. Man sirdī iedūrās. Pirmais bij no arodu biedrības biedriem, un otris no avīzes personāla. Atšķirot avīzes pēdējo daļu, ieraudzīju vēl vienu. Bet tas ar zobgalīgu dzeju, un ar parakstu - vecie draugi. -
Citi visi, kā jau svētku rītā triecās un jokojās. Man tiešām vajadzēja sevi valdīt, lai nesaceltu traci. Dusmas, un riebums un naids, pret Jātnieku, bij tik liels ka es gribēju gandrīz tam smērēt. Kraut ar tām avīzēm par viņa noglaudīto galvu un riebīgiem smaidiem ģīmī. Bet es valdījos. Izgāju tik pat mierīgi kā vienmēr. Viens veikals nepaņēma avīzes un man bij jāatnes atpakaļ. Un piecas bij uzskaitītas par daudz. Es sacīju - un piecas jūs tomēr bijāt uzskaitījuši vairāk. -
- Ko - es? - Viņš jautāja.
Un tur, pie durvju galdiņa es stāvēju un skatījos uz viņu - brūtgānu. Un noglaudīts un un uzcirties, tāds tur viņš sēdēja un nepacēla acis uz mani. Bet es skatījos. Gribēju vēl ar to brūtgānu saskatīties. Es skatījos ar piemiegtām acīm. Un tas bij viņš - Arturs, kurš priekš astoņiem gadiem bij manī samīlējies. Ar kuru es vadīju svētkus. Un tā daudzi un dažādi svētki ir pagājuši, kad domājis par mani un gaidījis mani. Un tas cilvēks kurš tik bezgala ierasts. Ar kuru esim runājuši un sprieduši par dzīvi, par cilvēkiem, par precēšanos un par mīlestību, par viņa un manu mīlestību. Un kā viņš mīlot mani un vēlās lai to mīlu es. Un cik var, šij kantorī mani glāstījis, par manīm jūsmojis un aizraudamies skūpstījis. Un tagad, tagad viņš ir precēts vīrs, atdevis savu mīlestību, tai kuru ne gadu nepazīst. Un kura sūtījusi tam kartiņas, nesusi puķītes, savā dvēselē ar viņu dalījusies, tā nu stāv tik tālu un sveša un (liela) lieka. Varbūt arī, šim brīžam, es gribēju visu to izgāzt. Aiz dusmām izkliegt visus viņa nedarbus un necilvēcības bet es savaldījos atkal. Tik pat lepna un nesalauzta izgāju.
Nu tiešām, kad biju ārā uz ielas, viņš kļuva man tik vienaldzīgs ne kurš katris kurš pagāja garām.
Un es domāju ka man taču ir Jēkaups. Un es cerēju ka viņš tagad, no rīta puses, man uznesīs kādu dāvanu. Bet atnāca pusdiena, un viņa vēl nebija. Valdis izgāja. Es apgūlos. Nevarēju mierīgi gulēt. Pēc pusstundas iemigšanas atkal atmodos. Plk. bij pus divi. Tā tad nu vairs Jākautps nebūs. Viņš ir kur aizbraucis. Ko nu bij darīt man? Es izstiepos, cik gara biju un domāju - jā, tagad es vēlos mirt. - Man tā sāpēja krūtīs ka ar roku saķērusi es spiedu, lai nesāpētu. Es gribēju ko iedzert, lai nesāpētu. Un es plātīju muti kā sausumā zivs. Un izmisumu es jutu vislielāko. Un izejas neredzēju nekādas. Un es gribēju tūlīt celties... vaj nu ar Valda bārdas nazi, sevi sagriezt, vaj iet uz jūras moļiem. Bet tā gulēt visus svētku, - es nevaru. Un tad es dzirdēju kā atslēdzās Bumbuļu durvis. Es lecu tūlīt no gultas ārā, skrēju skatīties, kas tur pārnācis. Es redzēju - durvīs bij Jēkaupa atslēga. Viņš ir mājās! Un nu es ar viņu runāšu! Tūlīt, tūlīt es ar viņu runāšu, un es būšu šij dienā atkal glābta. Jā, un viņš pats jau nāca pie manis. Nāca skatīties kāda man egle. Bet tādas man nebija, tik skuju zari vāzēs. Viņš bij ģērbies jaunajās drēbēs, ar iedzeltenu krāgu un kuplu melnu tauriņa šļipsi. Es viņu saņēmu omulīgi. Viņš apsēdās. Piedāvāju cepumus un konfektes. Tad noliku vīna karafīti. Viņš šokolādes. Dzērām. Vēl uznesa pudeli no sava alus. Es jokojos. Un man taču vajag rādīties jautrai. Es biju ietinusies baltā vilnas lakatā. Viņš skatījās uz manu ģemperīti. Un tad es ieķēros viņa žaketes stūros, ar elkoņiem atspiedos uz viņa ceļiem, skatījos tam acīs un stāstīju kā biju to gaidījusi. Viņš tikai klausījās. Bet bij jau atkal steidzīgs, esot jāiet vienā vietā fotografēt. Es rokas ap kaklu tam apķērusi negribēju laist.
- Nu laid, - arī viņš mani apkampa, sev klāt piespiezdams.
Jā, viņam ir labi. Viņš ir skaists. Viņu mīl meitenes. Visas viņu aicina un gaida. Bet mani? - Kartiņas kuras Jēkaupam sāku sūtīt.
Vaj arī šovakar izpūtīsim, izpūtīsi un apskatīsi savā .... . Izpūtīsi .... . Un vēl, bez tiem ko .... .

1932. gads

Svētdien 21. februārī.
Gluži tāpat kā pagājušā gadā, šij datumā - mēnesī, rakstu dienasgrāmatā, pirmās, jaunā gada atzīmes.
Ko rakstīšu? Bet ko rakstīju?
- Memsītim ir sarkani nagi kā rožu pumpuri. - Es rakstīju.
- Memīti!.. Kādi tie tev ir tagad? -
Valdis, tāpat kā tad, ir izgājis satikties ar savu meiteni. Tad es to meiteni nepazinu. Tagad? Viņa ir laba meitene. Mīļa, sirsnīga. Vakar viņa man palīdzēja sataisīties uz izrīkojumu - partijas kora, desmit gadu jubileju. Jaunajā kleitā iešuva sarkanās podziņas, kamēr es parīkojos pa ķēķi un pati gar sevi. Tad aizskrējām pie frizieres. Man salokaja matus, prinča lokās. - Vai patiks Jēkaupam? - - Nu... vai es nebiju tāds pinkains šunelis? - Jautāju tam, rokas ap kaklu aplikdama un stāvēdami pie viņa vārtiem un kurus, slēgdams vaļā teica - Te var nāves smaku dabūt, līdz tos atslēdz. -
Ko viņš atbildēja man? Nekā. Un kad es vēl ciešāki tam paglaudos un sacīju.
- Jēkaup, es darīšu visu priekš tevis... es līdz Grobiņai pat noskrietu tevis dēļ, ja arī šorīt to vajadzētu. -
- Eh... nu, nesāc jau atkal! - Un viņš no manīm atraisījās. Vai ne kā atgrūzdams? Jā - gandrīz.
- Nē, es nesākšu, es tik gribu tevi mazdrusciņ apkampt. Un nu atvadies! - Vieglā bučiņa.
- Un nu skrej uz sētu! - Viņš paspieda man pirkstus, un iegāja pa saviem vārtiem. Tiem vārtiem, kuriem es katru rītu eju garām, un tai pašā namā, veikalā nolieku piecas avīzes.
Sniedziņš viegli putināja. Es aizskrēju pie darba. Kantorī omulīgāki kā citos rītos, pārspriež par kora vakaru, visi arī negulējuši, noguruši, un tad runā katris ko jautrāku, ka apreibuši. Arī es. Un smējos. Smējos sirsnīgi un skaļi.
- Pirmo reizi es dzirdu kā Sproģa jaunkundze smejas - Brīnās Cukur jaunkundze.
Un par tiem vārdiem es smējos vēl skaļāki, varbūt pat skaisti.
- Ko tad, jūs domājat ka Sproģu jaunkundze smieties nemaz nemāk, ka viņa tik brēc vien? - Es atbildēju.
Jā, es smējos, smējos par spīti Jātniekam. Un viņš redzēja ka Jēkaups mani dzirdīja ar limonādi. Arī viņš turpat pie bufetes dzēra alu. Viņš uzmeta man ātru skatu. Un bij... šij skatā bij greizsirdība... Jā, jā, Jātniekam saplok dūša, ja redz mani ar Jēkaupu. Kāpēc viņam nebij sieva līdz? Laikam taču, kā pie sestdienas vakara, kundēm bārdas jādzen.
Par ko vēl lai rakstu? Labāki iešu gulēt, nogurums. Man ir jauna gulta. Anna uzdāvināja. Galdnieks taisīja. Jēkaups izgrieza griezumus, tāpat kā uz skapi - vāzi ar rozēm. Gultu man dāvināja man apmierināšanu... Varbūt - zārka vietā. -
Drīz būs mēnesis kā pa gaņģi vairs nestaigā Jēkaupa soļi. Ātri, formāli uzteica dzīvokli. Un tieši, Jēkaupa dzimšanas dienā - 15. janvārī, man to nācās dzirdēt. Un no kā? No papus. Vai!... Un es... man augšā bij dzimšanas dienas dāvana - "Veltas skices"- un septiņi mazi zīlonīši. Ai, kāda es uzskrēju augšā! Cik šausmīgi bāla bij mana seja un vēl bālākas lūpas.
- Jēkaup... Jēkaup! Ko tu dari ar manīm? - Es domāju ka es būšu beigta, tāda es ieskrēju pie viņa un saucu viņu par riebekli un zvēru. Viņš turēja manas rokas. Bet es būtu gribējusi viņu nosist. Es viņam gādāju prieku, viņa dienā. Darbojos, pūlējos, domāju, rakstīju skicītes par mūsu mīlu. Rakstīju glītā grāmatiņā, ar zelta burtiem uz zaļiem vāciņiem un rozā lapiņās.
Bet ko dabūnu es? Kādu pateicību? Nu, pārsteigumu, kā viņi iziet no šī nama. Godīgi īrnieki, kārtīgi uzsaka dzīvokli, bet kaut kādas iepriekš pārrunāšanas. Un tas ir mans Jēkaups! Savai Veltai, viņš nevarēja jau ātrāki to darīt zināmu. Nujā, kas tad es par tādu viņa Veltu? Es jau tikai saimnieku meita, un īrnieks ir tikai viņš un dara ko apdomā un kā iznāk labāki.
Nesaprotu viss, kā es vispār maz esmu dzīva.
Un viss tas bij jādara zināms papam. Nu viņš zin visu kas Jēkaupam esmu bijusi un tā visu, visu, neko vairs nenoslēpu. Papus bij pārsteigts ir izbijies un žēloja mani un raudāja. Un kā pārmet, kāpēc to jau sen neesot darījusi zināmu, jo tad tās lietas būtu bijušas pavisam citādi.
1932. g.
Ceturtdien 25. februārī.
Vai es rakstīšu par šodienu? Par vakardienu, un drusku atpakaļ citas dienas? Nē, es rakstīšu par pagājušo gadu, un dienu šij mēnesī un datumā. Es rakstīšu par Tevi memsīti.
Memsīti, to svētdienu, to vakaru, kad pie nama piebrauca auto, un Tu lēni kāpi zemē pa trepēm... lēnītiņām Tu kāpi, pieturēdamās pie manis un papus. Es sargājos lai nepiemītu Tam lindraciņu, bet vis uzmanīgāka biju pret Taviem soļiem - lai tos paturētu atmiņā... gadījumā ja no slimnīcas vairs nepārnāktu. Es katru Tavu solīti, kuru pa trepi, zemāk nokāpi, gribēju paildzināt. Un, iedomājoties, kā Tu kāpi, varbūt pēdējo reizi... pēdējo reizi pa šīm trepēm, kur tik daudz un mundri biji kāpusi zemē un augšā. Un vienmēr Tavos soļos bij vieglums, un kurus varbūt pavieglināja dziesmiņa kāda, kāda meldija, kuru Tavas lūpiņas klusītiņām kunkuroja. Bet šodien... šodien memsīti - - Memsīti! Es nezinu kādas šodien ir Tavas lūpiņas... es nezinu kā Tu esi tās saknīpājusi. Es nezinu kāda Tu izskaties. Valdis zin, un grib lai redzu arī es. Nē, es labāki vēl neskatīšos. Varbūt tad, kad Jēkaups būs. Es braukšu uz Karostu pie viņa. Negants, dziļš sniega putenis šorīt jau no paša rīta kad gāju darbā. Papus nāca līdz, arī vakarrīt.
Es krītu no kājām nost. Uzģērbju jauno melno kleiti. Cepurītes brūnais samta iekantējus ar lentīti, apvilkts ar sēru... jā, kā tad, ar sēru. Vispirms jāiet pie biedra Kraukļa. Eju un skatos atpakaļ. Manas istabas logi līdz galam vaļā. Karogs plivinājās... viens pats karogs pa visu Zirņu ielu. Un tas pie mūsu nama. Un pusmasta Memsīti! Kas uzvilka karogu? Tu biji karoga vilcējiņa. Tu arī to uzmanīgi, saritināji katru reizi ap kātu, ja bij stiprāks vējš, lai tik daudz nerausta un neplēš. Memsīti! Priekš kam šodien ir karogs?
- Nu labi, biedrene Sproģe, es jūs saprotu, un izpildīšu jūsu vēlēšanos. Bet citā gadījumā es nekad to nebūtu uzņēmies, jo pie kapa runāt ir ārkārtīgi grūts uzdevums. - Atbildi dod Krauklis.
Karosta. Ī.LKP. štābs.
- Vai kareivi Bumbuli, nevarētu dabūt? -
- Viņš aizbrauca uz Liepāju. -
Ai, aizbraucis. Bet ja nu viņš Liepājā cita darīšanās, un nemaz uz mājām neatnāk. Ko tad?
Tramvajā sēd vairāki virsnieki. Uzmet acis uz manu cepurīti un tad pakavējas pie manis. Kāda gan es izskatos? Memsīti! Kāda nu tagad izskatās Tava Līnite, "maisa" drēbes cepurītē, kura Tev nepatika? Vai šodien man tā piestāv, kad sēra apvilkums?
- Jēkaup! Ko tu domāji kad ieraudzīji karogu? -
- Es - tūlīt tā neko, neapķēru, bet tad iedomājos kā...
- Redzi nu! - Es nevaru valdīt asaras. Jēkaups tur manas rokas un tad man ir jau vieglāki. Un kad viņš piespiež manu galvu sev klāt, tad liekas ka pavisam viegli.
- Jēkaup, vai tu viņu redzēji? -
- Jā. -
- Kāda izskatās? -
- Tāda pat... tāds pats memsis izskatās. -
- Es gribu redzēt! Nāc, iesim abi!
Es ļoti tevi gaidīju. Tu būsi pie manis un tad es varēšu skatīties. -
- Nē, labāki ne! Ir labāki ka tu neredzi un nezini kā viņa istabā ir gulējusi. -
Vai! Es nedrīkstu vairs savu memsīti redzēt.
Istabā uz galda, glāzā, ir trīs baltas tulpītes. Tās dos memsītim līdz.
Atnāk Baldonis. Arī atnes puķīti podiņā.
- Varēja būt, tas ir, var būt daudz sliktāk - saka Baldonis.
- Es jau arī saku - mēģinu runāt es. - Vai tad nevarēja būt, gadīties ka vecāsmamas vietā guļ Valdis, jeb es. Un ja mēs nemaz nemierināsimies, var notikt arī tā, ka tiešām neizturam. Un ko tad? Vai tad Valdis neteiktu, ka mani atkal dzirdēt, būtu laime tāda kādu jeb kad var vēlēties. Un tā nelaime kura ir tagad, pazustu pret to laimi.
- Tā ir - saka Baldonis, - šinī gadījumā ir tikai daba ņēmusi savu. -
Plk. iet uz trijiem.
Kaut būtu tik rīts! Bet vēl nepilna stunda... un...
Vai!.. cik grūti!
Izeju uz ielu. Nāk arodu biedrības biedri. Jātnieks nāca palīgā pierunāt dažus biedrus - biedrenes Sproģei izlīdzēt viņas bēdās. Sanāk pilna, papus istaba. Apsēžas ap galdu. Drusku iedzer un uzkož. Jau tūlīt plk. trīs. Es trīcu. Un laikam katram no šiem sanākušiem skatos acīs, kā brīnīdamās un jautādama, ko viņi še sanākuši, ko darīs. Un vai it nekā cita nevar līdzēt!
Noeju zemē. Uz ielu. - Brauc. - Jau brauc... nē... lien... ak vai! Kā spoki visatbaidošākie lien, divi melni zirgi. Melni rati. Melnie rati jau brauc! Šie rati, kurus es pirmo reizi uz mūs ielu redzu, brauc šurp pie mūsu nama. Un man liekas kā vispār es tādus tik redzu pirmo reizi. man ir tā, itkā es gribētu kliegt, lai nebrauc šurp, un izmisusi uzeju augšā un pasaku, ka rati jau brauc. Sanākušie vīri tūlīt iet ārā - iet manā istabā. Mani pa to laiku citi mierina un palīdz siltāki apģērbties. Es dzirdu troksni pa gaņģi; tur jau ness... es pat ausis spiežu cieti, lai nedzirdētu. Bet redzēt - redzēt negribu nepavisam. Es negribu redzēt mūsu gaņģī... ak jā... es negribu redzēt kad pa mūsu trepēm ness - zārku.
Zārku! Ak dievs, ak dievs tur ness zemē, manu memsīti. Nu ir, nu ir tas brīdis kad memsītis vairs nenoiet. Viņu ness. Viņu ness un vedīs prom. Pavisam prom. Uz visiem laikiem. Aprakt... vedīs aprakt. Memsīti! Memsīti! - Es kliedzu. Nezinu kā valdīties. Bet varbūt es par daudz vēl valdos. Es pati noeju pa trepēm. Un nu... jā, nu es redzu, tiešām - zārks. Tumši dzeltens zārks uz melnajiem ratiem. Un tur iekšā ir mans memsītis. Apkampju un turu zārku. Tas ir mans, mans! Es raudu elsodama. Manu arī kā ļaužu ir pilna iela. Mani pie vienas rokas tur Jātnieks, pie otras Valdis. Spiežu galvu pie zārka un izmisusi raudu.
Rati lēnām brauc. Mēs trīs tūlīt aiz viņiem soļojam. Kaut ilgāki vilktos šis ceļš! Bet te jau ir ārā no pilsētas. Uz šoseju. Pūš vējš un putina sniegs. Es paceļu acis pa sniega klajumiem. Liekas še ir visa pasaule sniegā ieputināta. Bet nē, šī ir tikai plašā šoseja un tur - netālu Centrāl kapsēta. Pamazām viņai tuvojamies. Skujas! Arī skujas jau ir izkaisītas. Aiz kapu vārtiem tūlīt ir skujas un tā līdz kapličai. Man bailes no šīm skujām! Es negribu viņas redzēt! Es negribu tuvoties kapličai! Bet rati apstājas. Un kapličas durvis atveras. Es neticu ka notikušais ir patiesība. Es nemaz nezinu kāpēc mēs še esim atnākuši. Es dzirdu burkšķi uz ratiem un tad uz katafalka. Es redzu zārku. Tikai zārku es redzu. Jā, tas ir tikai zārks... vēl es nekā nezinu. Man tagad tur Jēkaups. Viņš ir maigs. Maigi runā, mierina - Tā ir viņa! Tā ir viņa! -
Es kliegdama uzkrītu uz zārka, kad tas ir atvērts. Tur nu guļ mans memsītis. - Mans memsītis! - es kliedzu. Viņas seja! Es novelku ar roku pa vaigiem. No galvas norauju melno vilnas puķoto lakatiņu. Matiņi! Viņas sirmie matiņi! Viņas smalkās bizītes.
Memsīti! Nesen Tu vēl matus sukādama, nevarēji atmīt vienu bizīti, tad paņēmi šķēres un nogriezi. Mēs vēl jokojamies ka nu viena ir īsāka, tad jau labāki nogriezt pavisam - abas.
Vai, vai memsīti! Tava labā, slimā rociņa. Ņemu to un cilāju, tā ir pavisam vingra. Novelku ar roku pār viņu visu. Melns ķitelis. Pelēkas zeķes. Melnas kurpes. Zem pagalvi, lai tas tas būtu augstāks, saliktas vairākas Strādnieku avīzes, un tās viņa vēl bij lasījusi. Un vecā dziesmu grāmata arī, no kuras viņa dažureiz pa jokam, tā no gara laika dziedāja un turēja tur iekšā lielā Žaņa fotogrāfiju. Tas viņai līdz - dēliņš pagalvī.
- Memsīti! Vai tiešām Tavas lūpiņas vairs neatversies! Dzirdi, dzirdi, Tava Sisīte beidzas nost! Drīz zārku taisa cieti.
Es redzu ka arī citiem vīriešiem, biedriem ir asaras acīs. Mēs ejam izbērt kapa vietu. Un tā būs blakus Skudriņām, tik viena kapa vieta paliks starpā, bet otrā pusē paliks pavisam brīva. Viss tagad ieputināts dziļā sniegā.
Ejot mājās esmu tākā nomierinājusies. Baldonis atvadās. Tam rītu jābrauc uz Karostu - dienestā.
- Nu apmierinaties! - cieši roku spiezdams viņš saka.
Tad eju ar Jēkaupu. Viņš cieši mani tur. Varbūt mani apmierina tikai viņš. Pie viņa man ir labi, un es saku - Jēkaup, tagad tu būsi vienmēr ar mani! Tu būsi memsīša vietā! -
- Tagad par to nerunāsim - viņš atbild, manu roku saspiezdams.
Nogurusi arkārtīgi. Papus istabā, pie jauna apaļa galda ieēdam un drusku iedzeram. Un es dzeru lai nogurtu vēl vairāk, lai nevajadzētu domāt.
Jēkaups brauc uz Karostu. Es eju viņa istabā, viņa gultā gulēt. Bet te uz galda Strādniek Avīze. Pirmā pusē divi nāves ziņojumi: viena skolotāja. Otris:
Mūsu vecmāmiņa un mūsu mīļākais cilvēks
Jūle Graziņš
Negribas izteikt to vienu vārdu. Negribas to ierakstīt dienas grāmatā. Klusi, klusi sirds! Tomēr jāsaka.
Mūsu vecmāmiņa un mūsu mīļākais cilvēks
Jūle Graziņš
mirusi 23. februārī 1931. g.
Uz pavadīšanu kapā, no Centrālkapu kapličas, svētdien 1. martā, plkst. 3 lūdz radus un pazīstamus dziļi noskumušie bērni.
Tas nevar būr, kā šis divas rokas,
Kuras ap tevi kā upes lokas, satrūd un zūd.
Tas nevar būt, kā mīlai tik dziļai ir jāsatrūd,
Nekad, it nekad tas nevar būt! 1931. / 32.g. Juris dienests Mūsīte
Slapjdraņķis.
Liekas, ka nu sirgst pašas sirds saknes. Kāpēc! Vai tad šodien nebija Juris! Un ja nu ilgāki nepakavējās, tas jāsaprot - kazarmās jābūt, un ja vēl ir sava priekšnieka "labā roka", kurš izvēlējies tieši viņu, Juri, sev par sulaini, un ar norunu, ka par visām lietām kas notiek kazarmēs, jātur mēle aiz zobiem.
Uz jautājumu - kas tad tur notiek, Juris bija atbildējis - "o, pie mums iet lustīgi!"
Lustīgi! Vai tā, ko bija pļāpājis Olas brālis Alberts; ka virsnieki uzņemot meitas slepus, un tad iesienot striķī un caur logu laižot lejā. Tātad pazemo, apkauno, izsmej meitenes kuras pie sevis ievilinājuši. Un Juris visu to redz. Aizgāju pie loga, ārā slapjdraņķis. Tāds pat kā dzīvē!
Un kā visi šie pavadītie desmit mēneši? Še ir bijis ko izturēt - sijāt, svērt un mērīt lai kaut ko veselu savāktu kopā. Par Mūsīti.
Jā... un vēl - lūgt... lūgt lai glābtu... Bet nu jau! Mūsīte kļūst ar katru dienu veselāka, spirgtāka. Ja izturēja tik smagu operāciju, tad jau dzīvos vēl ilgi, ilgi. Mans ideālais draugs!
Kāda laime redzēt, ka viņa atkal lasa avīzes un skatās žurnālus. Un kad apnīk, tad pamazītiņām ada man cimdus. Un pavasara saulē viņa atkal rušināsies dārza dobītēs. Mana galva viņas klēpī un veselā roka budžina man matus. Visuzticamākā roka man pasaulē. Tā ir veca, sagraizīta, slima roka, bet viscilvēcīgākā. Tajā ir biss manas dzīves siltums. Tā, manas mājas siltais ķieģelītis, mīkstais spilventiņš.
- Un tu gribēji mirt, mūsīti, kad tevi slimnīcā pārsēja. Bet es neļāvu tev mirt! Es lūdzu tevi izturēt tās sāpes.
- Nu ko tad bērns es tev vairs laba varēšu darīt, tā roka jau nekad vairs stipra nebūs.
Par Mūsīti, pēc viņas slimības.
- Bet mūsīt, manas rokas?
- Ko nu bērns, vai tavas rociņas laiku kopj tādu vecu sakārni. No tā, lai dievs mani pažēlo! Ja manas rokas un kājas nevarēs priekš tevis kustēties, tad jau, lai paņem tos zemes Miķēlis!
- Tad jau arī mani...
- Tādas muļķības, tu galvā neņem! Tu esi jauns, vesels cilvēks. Manas rokas jau diezgan tevi auklējušas. Māsiņa jau teica, ka par jums abiem runājot visa slimnīca. -
Nujā, par mani un Valdi un to veco cilvēku. Vecs! Tas vēl mīļāks... kas visus tavus soļus pavadījis un sargājis... Tas vecais cilvēks... Tā vecā cilvēka acis, vis atklātākās, visuzticamākās.
Bet jaunā cilvēka - Jura acis? Jā... Tajās acīs, kaut kāds, svešums un lūpu kaktiņos kā tāds lielīgs smīns. Par kō?
Par Mīsīti. Par Juri. Bet vai tagad man ar to jānodarbina prāts?
Vai vispirms nav jāizskata viss, šis nodzīvotais gads? Vai katrs mēnesis nav jāizsijā, un katra diena, kas no tās palicis, kas aizmests prom.
Kā zelts no smiltīm jāattīra. Varbūt ir arī dimants, kas ar prātu slīpējams, un tad kā dārgakmens jānoglabā sirdī... Un kas tad ir tas dārgakmens? Ak jā... dārgakmens tas ir šis vecais cilvēks... ar šīm, vēl joprojām zilajām acīm, kurās mirdz tas briljants, tas īstākais, tas dārgākais pasaulē... priekš manis.
Un liekas, ka mans prāts to ir atradis un to noslīpējis tikai nu vienā, no šā gada mēnešiem. Sākās ar to, kad man prāts kliedza... ka šīs acis vairs negribēja skatīties. Acis, kuras bija izrāvusi no nāves rokām...
Mīlestība uz Mūsīti slimo.
Jā, mūsīte vairs neskatītos, jo to nāves roku nebūtu pasitusi sāņus, tad mūsu vecmāmiņu tā būtu sagrābusi. Miegā pamanīju to nāvi tuvojamies... pielecu no gultas, un - ak, mana sarga piere, ledus auksta.
- Mūsīt, manu mīļo, mīļo mūsīt! Kas tev ir, kas tev kait? Skaties uz mani mūsīt, skaties, tā esmu es, tava Litiņa! Tu redzi kā es raudu! Nu skaties, skaties uz mani! Un - vecmāmiņa paskatījās. Un viņas piere kļuva atkal silta.
Jā, jā... nāve mūk no asarām... Tas no mīlestības, tā ir tai nelabai pretestība, to nu tagad zinu; ja nebūtu to brīdi še atradusies, nāve tad šo veco cilvēku būtu paņēmusi. Savu sāpju pārņemta mūsīte būtu nomirusi. Bet no mana izmisuma, un asarām, viņas sirds tika satraukta un tikai tāpēc vien tā neapstājās. Mūsītc brauc uz slimnīcu.
Nāve atkāpās...
Jā, arī nāve necieš izmisumu. Un arī saulē ne... to svētdienas rītu, ar visu savu nespēku, mūsīte piecēlās no gultas, un ar manu un Alda palīdzību piegāja pie loga.
- "Es gribu redzēt sauli", viņa bija teikusi - "cik šodien tā spoža! Un kas tur spēlē?"
No atvērtā kaimiņu loga otrpus ielas, nāca vijoles skaņas. Tik sēras, tik brēcošas, it kā kādam pēdējā diena pasaulē. Vai mūsīte arī tā saprata? Noskatījusies saulē, tai rāmajā rudens saulē, viņa deva piekrišanu lai nu ved uz slimnīcu, kam līdz šim pretojās.
Viņa gribēja vēl redzēt sauli - būt pasaulē, bet ne aizsaulē.
Jā... mīlestība uzvar nāvi... tā nāk tad, ja tai nestājas pretīm. Pretīm tai stājās ārsti, ķirurgi un viņu skalpelis. Bet?
Mūsīte.
Ja to neturētu? Es taču ārsta roku biju saņēmusi, kā vārdotāja, kā pavēlētāja, kā izmisīgākā lūdzēja lai glābj... lai glābj mūsu vecmāmiņu. Jā, jā... šī mīlestības panika, šī mīlestība uz to veco cilvēku, sacēla trauksmi arī ķirurgu sirdī un galvā, un rokā - ka ir jādara viss lai vecā māmiņa dzīvotu. Pirmais gadījums viņiem slimnīcā ka dēļ veca cilvēka tik pārmērīgs pārdzīvojums.
Pārmērīgs! Tāpēc jau nenomira. Un roka arī tur pat kā vesela, var sākt to vingrināt pie adīkļa. Tikai par to galvu sūdzas - esot kā tranā apdullusi un visu ko piemirstot, tā kā nemaz atmiņas vairs. Bet man pašai gan būtu labāki, ja varētu arī kaut ko piemirst, savu galvu neapgrūtināt, bet visa gada gājumā noskatīties kā tādas traģikomēdijas miglu bildēs.
Juris.
Jā, svecīšu ēnās uz sienas, bet nu jau dziest cita pēc citas un gruzdošo skuju smaržu ieelpoju kā kādu svētu smeldzi, kā bērnības Ziemassvētku aizkūpušo zariņu... Zīlējot jauno gadu?
"Daudz laimes Jaunā gadā!" Juris izteica, nobučoja un izbēra uz galda... tur bija visa kā... kā zvaigznes un mēneši, un sirdis... Sirdis! Bet man vajadzēja tikai vienu sirdi... Jura! Vai tā tur bija? Tā rāvās prom... Jurim jābūt kazarmēs, jāgādājot par "tip - top"Jaunā gada dienu, savam priekšniekam.
"Kā to saprast - tip - top?" -
Un atbildi saņēmu - "tas tev ķēpur, nav jāzin." Un vēl viens lūpu šmaukstiens, un Juris pa durvīm prom.
O, kā ienīstu tās Kazarmes! Tos kaprāļus - "kapračus"! Tie samaitā Juri.
Pirmdien 16. maijā.
Vasaras svētki. Otrā svētdiena. Priekšpusdiena. Sēžu dārzā, uz jauna un svaigi krāsota dzeltena soliņa. Arī galdiņš tāds pat. Papus ar Annu guļ zālītē - manā pļaviņā. Tā jau zaļa, liela zāle. Krūmi zaļi. Dobes sataisītas. Puķes sastādītas, tik es savas rokas šoreiz neesmu pielikusi, tas Annas darbs; man nav patika vairs gar viņām rīkoties. Ar memsīti patika stādīt.
Silts laiks. Saule it karsta. Zilas debesis, viegliem baltiem mākonīšiem. Apkārtnes sētās kladzina un ķērc vistas, nodziedās gaiļi. Man arī liekas ka šodien vislabākā vieta te būs dārzā, nekur negribas iet, ne brukt; laikam vakarējais brauciens to vien aizpilda. Jā, vakar ar Valdi apbraucām. apkārt ezeram. Vispirms piebraucām pie memsīša. Uzlikām baltos un dzeltenos vizbuļus un buntiņu vijolītes. Pavasarīgs kaps - mūsu memsītim.
Pa šoseju braucam uz Bernātiem. Tiem garām - neapstādamies. Nīcas upe. Tilts. Pļavas. Tās pļavas, pār kurām ar Katiju esim gājušas uz baznīcu. Tas liekas jau tik sen - jaunībā. Tagad bij pēc pusdiena un baznīcēni visi nostaigājuši. Līdz Nīcas muižai remontē ceļu. Valdis saka - kā Krievijas celtniecībā. - Bet ja būtot jāstrādā no dienu no dienas, gadu no gada, pie šādiem darbiem, viņam ārkārtīgi neciešami tas būtu. Nīcas muižā esmu pirmo reizi. Nekāda varenā nav, vienkāršas ēkas, arī parkas nav, kādas pie muižām esmu redzējusi. Baznīca. Pazīstamas vietas. Te ar Katiju kā skuķeles esim staigājušas, lepodamās kā iznesīgākās, apzinīgākās meitenes. Soli ap baznīcu ir tie paši. Apguļos zālē: te mēs gulējām un klausījāmies ērģeļu koraļos. Un kāda toreiz likās brīnumaina dzīve!
Pāri upei ir uzcelts jauns augsts tilts, toreiz tāda nebija. Mēs braucam pa Nīcas - Otaņķu ceļu atpakaļ. Verstu stabs rāda ka līdz Liepājai ir 28 kl. Gandrīz sabijāmies: ja nu vēl slikts ceļš. Un tas ir tomēr, izbraukts dziļām vagām, putekļains, bet braukt var, tik vējš iepretīm. Palika arī drusku vēsi. Apkārtnē nekas patīkams: mājeles, koki. apstrādāta un neapstrāda zeme. Vienās mājās uzvilkti trīs karogi. Laikam kāzas. Redzējām lidojam vairākus stārķus.
- Kā aviācijas svētkos - saka Valdis. Jā, viņu spārni plaši atplēsti kā lidmašīnu spārni. Divi jaunekļi nāk pretī, uzrunā lai griežoties atpakaļ un ejot uz zaļumballi, netālu te esot.
Vējš atkal tā kā aprimis. Braucam it ērti, bet gabalus vedam riteņus pie rokas. Sasniedzam Friča birzi. Parādu kurās mājās ar Jēkaupu ņēmām pienu. Kur mežmalā sēdējām un dzērām. Vai tiešām tikai visas šīs vietas izsauks mocošas atmiņas? Kur ir tagad Jēkaups? Ko dara, kā pavada svētkus viņš? Ko viņš darīja ar manām vijolītēm? Ko darīja ar gredzentiņu?
Bet ko darīju es kad to atradu uz skapi? Ak, tas jau sen - februāra mēnesī; to viņš tur bij uzlicis lai vakarā kad bij atnācis pie manis. Kad es matus sev no galvas biju izrāvusi, un kad pēc tam viņš turēja mani savās rokās, skūpstīja un apsolījās būt pret mani labs. Jā, to vakaru viņš atkal apsolījās. Bet pēc dažām dienām saņēmu vēstuli, kurā, skaidriem vārdiem pasaka, kā mani nemīlot un kā gredzentiņš esot uz skapja. Un vēl kas? Tas bij dienu priekš koru vakara, kad bij solījies arī uz atnākt. Ko man bij darīt? Ko darīju? Varbūt es biju tuvu ārprātam. Es gribēju iedzert ožamo spirtu, bet nevarēju plauktos sameklēt. Papus augšā arī bij. No sākuma mierināja, pat raudādams, bet vēlāku sāka pielietot draudus, nositīšot, nožņaugs kā kaķi, ja par muļķībām, palaidnībām nerimšoties. Un viņš man sita. Jā, sita un grūsteleja. Uzsvieda uz kušeti un gribēja sasiet, lai nevarētu kustēties no vietas, lai neizdarītu kādas muļķības. Es lūdzu lai atlaiž. Fui, gandrīz kauns Jā, viņu spārni plaši atplēsti kā lidmašīnu spārni. Divi jaunekļi nāk pretī, uzrunā lai griežoties atpakaļ un ejot uz zaļumballi, netālu te esot.
Vējš atkal tā kā aprimis. Braucam it ērti, bet gabalus vedam riteņus pie rokas. Sasniedzam Friča birzi. Parādu kurās mājās ar Jēkaupu ņēmām pienu. Kur mežmalā sēdējām un dzērām. Vai tiešām tikai visas šīs vietas izsauks mocošas atmiņas? Kur ir tagad Jēkaups? Ko dara, kā pavada svētkus viņš? Ko viņš darīja ar manām vijolītēm? Ko darīja ar gredzentiņu?
Bet ko darīju es kad to atradu uz skapi? Ak, tas jau sen - februāra mēnesī; to viņš tur bij uzlicis lai vakarā kad bij atnācis pie manis. Kad es matus sev no galvas biju izrāvusi, un kad pēc tam viņš turēja mani savās rokās, skūpstīja un apsolījās būt pret mani labs. Jā, to vakaru viņš atkal apsolījās. Bet pēc dažām dienām saņēmu vēstuli, kurā, skaidriem vārdiem pasaka, kā mani nemīlot un kā gredzentiņš esot uz skapja. Un vēl kas? Tas bij dienu priekš koru vakara, kad bij solījies arī uz atnākt. Ko man bij darīt? Ko darīju? Varbūt es biju tuvu ārprātam. Es gribēju iedzert ožamo spirtu, bet nevarēju plauktos sameklēt. Papus augšā arī bij. No sākuma mierināja, pat raudādams, bet vēlāku sāka pielietot draudus, nositīšot, nožņaugs kā kaķi, ja par muļķībām, palaidnībām nerimšoties. Un viņš man sita. Jā, sita un grūsteleja. Uzsvieda uz kušeti un gribēja sasiet, lai nevarētu kustēties no vietas, lai neizdarītu kādas muļķības. Es lūdzu lai atlaiž. Fui, gandrīz kauns Pēc trīs dienām. Otrdienā. Kā parasts ap pusdienas laiku gulēju - biju kā apgūlusies. Dzirdu soļus pa trepēm un koridoru. Pienāk pie durvīm un nograb vēstuļu kastiņa.
- Pastnieks - domāju. Kad biju piecēlusies, tad tik gāju ņemt vēstuli ārā. - Tukša! - Brīnums - kur tad vēstule, es taču dzirdēju kā iemeta. - Paskatos un ieraugu kādu mazu saburzītu papīrīti. Atslēdzu un man brīnums ir vēl lielāks - papīrītis ir konfektes veidīgs un ciets.
- Būs kāda burvība, vai ģifte - smiedamās ierunājos, bet drusku arī baidīdamās - nav iežu, pat pirkstus noslauku gan drēbēm. Tad paņemu atkal un skreju zemē pa trepēm pie papus. Skriedama vēl apspaidu un nekaunīgās domas ienāk prātā - kad tik tas nav mans gredzentiņš? -
Ak nē! - Es pat iekliedzos un sirds jau man apstājās.
- Re ko es atradu kastiņā! -
- Kas tur ir? - jautā papus, apspaida un arī nomet uz galda kā kādu burveklu. Tad ņem Anna un taisīs vaļā. Es paliecos un skatos, bet sevī lūdzu - kaut jel nebūtu... kaut nebūtu gre...
Bet - tur jau viņš spīd... Tas ir mans gredzentiņš ar violeto akmentiņu.
Es galvu saķerdama uzskrēju augšā. Es gribēju nomirt tūlīt uz vietas, lai nevajadzētu to vairs zināt.
Mani atkal nomierināja.
Tā tad ir pagājušas vairākas nedēļas un es par Jēkaupu nekā vairs nezinu. Bet tagad es gribēju viņam likt sevi atcerēties: sestdien nopirku desmit buntiņus vijolītes. Sapakāju, vidū iespraustu kuverīti un iesūtīju Jēkaupam. Tās mūsu puķītes. Kā viņš tās uzņēma? Un galvenais - atplēsa kuverīti un viņam bij jāredz atkal tas nelaimīgais gredzentiņš. Otrdien 26. jūlijā.
11/ "Mikretai" Sveiciens!
no - šeit 25 VII. 1932. g.
Veltai Sproģis jkdze Zirņu ielā 44 dz. 5. Liepāja.
Kartiņu ar Liepājas zīmogu un šādi uzrakstu saņēmu šorīt. Pati kartiņa Liepājas Gulbju dīķis. Peldas divi balti gulbīši melnā ūdenī.
- Glīts uzņēmums - arī Valdis saka, ka šādu Liepājas skatu viņš neesot redzējis. Kas var man šo sūtīt? Bet es jau zinu, zinu, kaut arī jau gadi, deviņi, desmiti gadi, bet dvēseles lido un dzīvo.
Pēc šiem gadiem man kartiņa ir atkal no Žani - no Siguldas Žani.
Albumā, pie citām, būs viena vairāk. Esmu pārsteigta. Ārkārtīgi pārsteigta. Arī prieks - kāds nav dzīvē, bet tikai romānos. Gaidīšu vēl.
Sestdien 27. augustā.
Šodien plk trijos dienā, mašīna izsvieda avīzes pirmo numuru - "Jauno Laiku Avīze".
Silta bij diena. Paula, Erna un es satrauktas gājām uz drukātavu. Valdis jau nāca pretīm un ziņoja ka uz Rožu laukuma, avīzes jau esot pārdošanā.
Un nu jau vakars un tās jau lasa viena daļa liepājnieku. Ko domā, ko saka mūsu "draugi" un biedri? Vai ir tiem atriebts? Valdis ir noguris... redaktors... Valdis ir redaktors. Par viņu un mani domā šovakar tik daudz. Bet esim vieni kā kuru katru vakaru. Ko runās no rīta mani darba biedri? (Man ir atvaļinājums)
Svētdien 28. augustā.
Cik sen vēl bij kad Valdis guldamies ik vakarus, sauca mani pie savas gultas, lika tur apsēsties un tad teica:
- nu, kas būs izdosim avīzi? -
Es smējos, tie vārdi bij tikpat kā vakara pātari. Bet pašam viņam acis mirdzēja un uzacis raustījās, un viss tas izteica lielākas cerības uz viņa avīzes lielo iespaido masām. Darbu - kurpniecību jau kā aizmirsis, kaut gan ir tikai trīs nedēļas kā darbnīca likvidēta. Bet nu ir kantoris. Kantoris kā visi citi laikrakstu kantori ar avīzi logā. Un tā ir Valda! Viņš atbildīgais redaktors un izdevējs. Un visa avīze pierakstīta no viņa vien, tik divi ārzemju - biedru īdistu piesūtītie. Bet viens ir mans! Manas domas par kooperāciju. Avīzes izdalītas gandrīz visos veikalos. Kioskos sekmīgi noņem.
Ceturtdien un piektdien izkaisīja un izsūtīja skrejlapiņas. Visi bij nepacietīgi gaidījuši plk. 6, kā ziņots bij iznākšanas laiks.
Atzinīgi izsakās b-ba "Darba Jaunatne". Bet mani darba biedri, ko saka tie? Ko Jātnieks spriež? Varbūt ir it nokaunējies, redzot Veltas brāli, tik pārdrošu darbu sākt. Tā jau priekš pazīstamiem senzācija; kurpnieks redaktors - žurnālists.
Un ko Jēkabs? Arī mazāks būs savilcies. Lai nu rāda viņš ko var! Lai rāda savu vīrišķību un lepojas ar manām ciešanām. Tagad lepošos es. Nesen vēl Jātnieks piezoboja mani, vilkdams caur zobiem:
- literāte, inteliģente. -
Un pat vairāk, ja es atgādināju kā viņš pats sevi nosaucis kādreiz par lupatu, tad tagad viņa acis piesarkušas un nekaunīgi smaidīja un lūpas riebīgi teica -
- un tagad - tagad jūs esat lupata. -
Lupata! - Viņš mani nosauca par lupatu. Bet es pasmējos. Pasmējos un teicu - un to sakar jūs mākslinieka cilvēks! -
No tā rīta, es viņu vairs nešķitos, izejot no kantora ar avīzēm, kā tas bij parasts, neteicu vairs - sveiki. -
Arī uz ielu izvaros saņemt viņa sveicienu. Es negribu uz viņu skatīties. Lai kaujas ar savu sievu, lai lasās ielā ļaudis kad viņi škandalojas. Pat tik tālu gājuši savā "mīlā", ka policijai vajadzējis iejaukties tos apmierināt.
Nejēgas cilvēciņi! Bet es tā vairs neesmu. Viņi visi zin kā manas domas ir kopējas ar brāļa domām.
Jātnieks šorīt gājis garām mūsu kantorim. Varbūt viņš ir visai nokaunējies.
Pirmdien 29. augustā.
Šorīt atnāca Erna un teica:
- Vakar viens liels vīrs gāja pa Lielo ielu un lasīja - skatījās: "Jauno Laiku Avīzi". Viņa paskatījusies kas tas, un tas bijis - Jēkaups.
Nu arī viņš zin. Un šorīt darbā viņa darba biedri pārspriež. Un viņam ir jādzird kā runā par Sproģi. Negribot viņam nu jādomā par mani. Pirmdien 5 septembrī.
Vai man sāp atkal sirds? Par Valdi? Jā, visu pagājušo nedēļu man sāpēja sirds; avīzes man izpārdotas, kioskos pietiekoši, bet veikalos ļoti maz. Bet tas viss vēl nekas, ja dzirdētu apmierinošas atsauksmes. Priekš citiem tās pasakas, citiem - babtistu avīze, citiem - avīze bez mugurkaula, neesot pietiekoši kreisa. Bet citi jūsmo un lasa vairākas reizes cauri. Anita ar Lūsēnu jūsmo. Arī "Strād Av." redakcija atzīstot un saka - valoda jauka. Bet visu nedēļu Valdis gaidīja rakstiskus apsveikumus un kritikas, no draugiem, pazīstamiem un rakstniekiem.
Arī redakcijā gaidīja pieejam jaunus līdzstrādniekus. Bet tikpat kā nekā. Un Valdis nāk mājā saguris, varbūt pat izmisis. Viņš jūtas kā sakauts. Strādājis, prātojis un pūlējies. Cerēja lielu pretīmnākšanu, bet saņem klusēšanu. Pat vietējās avīzes noklusēja, kaut gan bij uzbrukts Joe. Dem. un Tautas Augstskolas kultūras svētkiem.
- Kā ūdeni mutē ieņēmušas - es saku. Tas nu ir vienīgais apmierinājums, no tā redzams kā viņiem nav ko sacīt un varbūt ir sabaidījušies no konkurences. Bet pēc otra numura, ko nu, arī klusēs? Otris numurs ir vēl labāks. Pašā pēdējā brīdī, pirms iznākšanas Valdis saņēma prieku un pārsteigumu: dzejnieks Ed. Treumanis atsūtījis vēstuli, trīs dzejoļus un divas grāmatas savu darbu. Tā tad atzinums! Vislabākais! Tūlīt vienu dzejoli iespieda pirmajā pusē. Tas veltījums "Jauno Laiku Avīzei". Sajūsmā bij Valdis un visi mēs. Ar Ernu gājām uz kantori. Viņa stāstīja man vienas skuķes nelaimīgo mīlestību. Un es teicu - nudien Erna es nesaprotu kā var ciest dēļ mīlestības, kā var sāpēt sirds un sajusties atstāt? Man tā vairs nav! Un it nemaz, nemaz par Jēkaupu es vairs nevaru mocīties -
Un kā es biju izteikusi, pagājušas tālāk, netālu no Rožu laukuma - Jēkaups brauc - pabrauca garām ar riteni. Es pamanīju pašā tuvumā. Ernai gan ātrāki un teica ka uz manīm esot cieši skatījies.
Viņš skatījās! Viņš redzēja mani un sarkanās krelles ap kaklu. Labi kad biju uzlikusi krelles. Ko domāja? Vēlāku redzēju pabrauca garām redakcijai. Arī iekšā skatījās.


1933. gads

Svētdien 9. aprīlī.
No 26. marta līdz 9. aprīlim
Liepājā, Lielā ielā N° 13. tiek sarīkota Veltas Sproģis tēlniecības darbu Izstāde.
Lielā daudzumā ievērojamāko rakstnieku, sabiedrisko darbinieku un vairāku liepājnieku bistes - krūšutēli mālā. Līdz šim maz redzēts portreju veids!
Atvērta no 11 - 6 vakarā. Ieejas maksa 40 sant. Skolniekiem 20 sant.
Šādi, seši sludinājumi, divu nedēļu laikā, pušķoja "Strādnieku Avīzi", pirmajā pusē. Tie paši, bet tikai divi arī vēl "Kurzemes Vārdā", tāpat pirmajā pusē. Un šovakar mani darbi jau atkal ir mājā, ne visi visi, bet daži jau pārnesti. Izstāde slēgta. Vēl lielajos logos ir lielie plakāti, Valda un Paulas gatavoti. Vēl ļaudis rītā agri ies garām, uzmetīs acis un izlasīs "Izstāde". "Veltas Sproģes". Izlasīs kā lasīja abas šīs divas nedēļas, bet iekšā nenāca un negribēja redzēt kas ir aiz šiem plakātiem. Nenāca ne mani darb biedri, ne partijas biedri, ne arī mani desmit gadīgie kora biedri. Nāca tikai sveši un varbūt mani vistuvāk pazīstamie. Vistuvāk? Kas tie bij? Nenāca taču mans "draugs" Jātnieks, bet pateica man aizvakar kantorī "nu, nākošu gadu jūs izstādi neviens vairs neredzēs".
Nenāca Jēkaups. Nenāca viņa māte. Bumbulene, Jēkaups, mani vistuvākie cilvēki! Jēkaups, viņš neredzēja manu izstādi. Neredzēja pats sevi glītā bistē - zaldāta bruņu cepurē. Neredzēja mani ar bizēm. Bumbulene neredzēja memsīti - grošu. Daudz, daudz kas visu to neredzēja. Bet bij arī kas redzēja. Ap simtu cilvēku redzēja. Tie redzēja, sprieda, brīnījās, jūsmoja, spieda man roku un vēlēja laimes.
Vai varu būt nelaimīga? Es jaunā māksliniece, jeb topošā māksliniece, vai varu būt nelaimīga? Es - talanta parādošā un darba lielo mīlestību izpildītāja un pierādītāja, vai varu būt šovakar nelaimīga? Es nezinu. Bet es zinu gan to, kad cilvēki būs man vēl tālāki kā līdz šim. Man būs mazāk draugu un tuvāko pazīstamu. Ir iemantoti skauģi visspilgtākās krāsās, jo citādi viņi būtu nākuši. Es esmu vaikusi savu -atriebusies tiem, kuri mani nonievāja. Es esmu kļuvusi tēlnieca. Par mani runā visā Liepājā, un visā Latvijā. jā, visā Latvijā. Bet tēlniece neesmu un nebūšu priekš viņa - Jēkaupa. Un vai tik priekš viņa es negribēju tā kļūt?
Bet viņš - paskrej man garām ar riteni - viņš ir svešs.
Nē, es būšu tēlniece! Es būšu tā nākošu gadu! Es strādāšu! Es nelikšu viņam sevi aizmirst! Vēl daudz ko viņš dzirdēs!
Tēlniecei Veltai Sproģei. 1933. g.
Es neesmu Puškins kas prot rakstīt
josetes un rondo, bet
Vārds kurās skaņa jau kļūst teikums
- jau ir simfonija.
Tomēr par tēlnieci to, bruneti, vai arī blondo.
Rakstu kā dzejnieks es, un lai šī kā
prelūdija ir.
Neteikšu, viņa ir Teidijs, vai Rodens lielais tēlnieks.
Viņa ir sieviete sīka, maigām un jūtīgām rokām.
Tomēr šie darbi mūs aizrauj, no viņiem
ir dvēselei prieks.
Šie darbi ir tik pat kā granīts, ko tēlnieks
dažreiz cērt sviedriem un mokām.
Ar mokām ar asarām slacīts, šis mōls
kļūst tik valgans, un tēlains.
Ar dvēseles negaisiem plašiem, ar brāzieniem
dvēselei tumstot,
Dzīvajam cilvēkam zūdot, kļūst kad viņš
nejūtīgs zvērains -
viņa vienkāršo zemi, dzīvākas sejas
sev radot. No statujām šīm es nevaru aiziet,
neredzēt tās.
Sirds šķiet, te mālā ir likta,
uz lupām tām visām ir vārdi,
Vārdi kad tikai grāmatās,
tūkstošās grāmatās slēpjas.
Tie kļūst tik telpā ap mums,
bet dvēselē kļūst skaļi un dzīvi.
Tēlniece mīļā, ļauj ilgāk man palikt
un skaties arī uz tevi.
Tēlus mēdz dzejnieki pielūgt,
vai tas marmors vai māls
Būt tavā priekšā kā tiem,
no tevis just mīlētam sevi,
Vis viens man, vai dzīve ir salda,
vai arī asa kā sāls.
Valda sonāte Velta
māsai Veltai. 1933. gadā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.