#LFK Ak-85-3

Nosaukums
1934.–1963. gads
Vienības Nr.
3
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
18.02.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
00.10.1947 - 19.01.1963
Atslēgvārdi
Atvērt

1934.–1955. gads

Vienstūkstots, deviņisimti, trīsdesmit ceturtais gads.
Sestdiena.
Divdesmit trešais jūnijs.
Līgo diena.
Lietaina.
Mans dārza stūris ir mitris. Es nevaru tur gulēt. Bet kad es gulēju tur pēdējo reizi? Ak jā, tas bij vēl ceturtdien. Vai ne, taču ne! Es atceros - tas bij trešdien - kad man ielika ilgviļņus. Divas stundas priekš tam gulēju pavisam izģērbusies un saule mani dedzināja. Esmu diezgan nodegusi. Jā, man ir ilgviļņi. Visi saka ka izskatoties smuka. Jaunāka. Meitenes iespaidu vien tik atstājot. Bet kad es no saviem draugiem eju prom, atvados, tad viņi visi slauka acis. Brēc. Visi brēc. Un es tāpat. Bet Valdis saka: "manī tu brēcam nu gan neredzēsi."
Bet papus brēca pagājušo svētdienas rītu, es piecēlos, nogāju zemē pie viņiem un atradu papu sēžam pie galda un raudam.
"Par ko tu brēc?" teicu un apkampu viņu.
"Es iedomājos, kā tu nākošu svētdienas rītu vairs pa augšu nestaigāsi. Tavi soļi vairs nebūs dzirdami." Viņš teica un raudāja vēl jo vairāk. Nestaigāšu? Es? Pa savām trijām istabām. Pa smukajām, gaišajām, saulainajām un glītajām istabām es vairs nestaigāšu. Bet, nestaigās jau arī vairs Valdis. "Maz ir te dzīvots," viņš saka un pieiet pie logiem un velk priekškam - mūsu "labierīcības, demonstrējums"; priekšāki citi, vaļā, citi un atkal vaļā bij tik veikli atvelkami. Žēl, žēl, žēl! Bet tur nekā nekas darīt - dzīvoklis man vairs nebūs. Man nebūs vairs dārza stūrītis. Un es tur gulēju. Skatījos gaisā un gaidīju "gaisa pastu" - airoplānu - metam man zemē Grīšas vēstules.
Grīšas?
Jēkaupa?
Viņa fotogrāfija logā - abi ar sievu. Viņa smejas - galvu tam pieglaudusies.
Lai dzīvo!!!
Grīša! Да здравствует
Ленинград. Rītu es aizbraucu uz Ļeninpili.
Ļeninpili!
Frici!
Tā - es - esmu!
Frici, Frici, Frici!
Soņa! Soņa!
Un te - te Temite!
Upuliti!
Upuciti!
Upčiki!
Upiti!
Puisīti!
Upton!
Uptons Sinklers! Vienu dienu avīzē reģistrēts starp jaunpiedzimušiem: "Uptons Sinklers." "Strādnieku Avīzes" buntličiem un citiem darbiniekiem bij liels brīnums - tādu sagadīšanos. Bet mums - man Paulai un Valdim svarīgs prieks - Uptons reģistrēts rakstnieka Sinklēra vārdā, lai gan tikai Uptons, bet manuskriptā ielaista šī kļūda. Paulas un Valda puisītis! Vēl vakar viņu atnesa un gulēja manā gultā. Viņam ir tikai desmit nedēļas. Bet viņš ir gudris. Guļ un ķepuroja roķelēm, kājelēm, plāta mutīti, smejas un liekas ka pa viņu "nakti" gribētu pretīm runāt.
Jā, 6-tā aprīlī Pauļukam dzima puisītis. Un lai Valdis to zinātu es cietumā iesūtīju divpatsmit kūkas un parakstīju uz ēdiena zīmītes 4. Sproģis. Un viņš bij to ievērojis - parakstījis ar garu pastrīpojumu.
Valdis cietumā un Paulai dzimst bērns! Man brālis sēdēja cietumā.
Par "komunismu". Viņu apvainoja par komunistu jo bij sagatavojies izdot avīzi - "Pārmaiņa". Dzīvoklī izdarīja kratīšanas un viņu apcietināja. Tas bij 24. februārī. Viņu atsvabināja 3. maijā. Tā tad desmit nedēļas pavadīja cietumā. Liekas, kā vis šausmīgāki es to uzņēmu. Un liekas, ka vēl man nekad nebijusi laime tā bij viņu atkal ieraugot. Bet nu es braukšu prom un man Valdis vairs nebūs. Kas man būs? Fricis. Soņa. Termija. Un Griša. Grigorijs Futornijs! Jā, viņš, no Kijevas kurš man ir rakstījis. Daudz rakstījis. Pusotra gada laikā, esmu no viņa saņēmusi pie simtu vēstuļu un divi simtu kartiņu. Viņš mani gaida. Arī viņa māsa gaida. Un māsas puisis arī. Un Aronovs - Ernai kurš raksta/ Man būs jauni draugi! Līst lietus. Rozes izziedējušas. Labi ka jau citas uzziedējušas un jau nobirušas. Arī zemenes Anna sola salasīt - pus literis iznākšot - uz ceļa kāju. Ak, es nevaru ne visu saprast! Un tik daudz ir naudas izdots. Labi ka 60 latus dabūju no Pilsētas Valdes. Par ko? Nu, par manu statuju kuru man pasūtīja vecā valde, pagājušo vasaru. Es prasīju 100 latu, bet to nedeva. Nu labi vēl ka dabūji! Tik žēl ka neredzēju savu "meitu" apstādījumos izliktu. Manu meitu - manu darbu: "Meiteni ar baložiem".
Ak vai, kādas pārmaiņas! Es vairs pie avīzes nestrādāju. Neviens vairs nestrādā. Visi ir cietumā. Visi ir koncentrācijas nometnē Karostā. Arī Jātnieks - Arturs. Un viņš nezinās kad es vairs Liepājā neesmu. Latvijā demokrātija vairs nav. Man arī te vairs nav ko darīt - jābrauc, jābrauc, jābrauc! Žēl tik Valda! Žēl papus! Žēl ir it visu! Žēl arī it visa!
Ai, nav vaļas rakstīt, jāpakojas. Valdis ņem no sienām bildes. Istabas sagrautas. Sukās istabas! Memsītis stāv un skatās. Memsīša- biste. Un Centrāl kapos viņa stāv. Vakar vēl, visu kapu nolikām ar "grietiņām". Memsītis nezin nekā. Memsīti! Es izputināju savu mantiņu. Tu to nebūtu pielaidusi. Bet, es taču atstāju Valdim un Paulai.
Ak, es nevaru vairs rakstīt.
Sveiki, sveiki, sveiki!!!
Ленинград!
Киев!
Харьков!
Mamiņa!
Žanitis!
Viņu kapus vēl redzēšu.
Jā! Griša man brauks līdzi!
Sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki, sveiki!!!
Да здравствует!!!
Par brīvu un varenu republiksaimi. Mūs pulcēja Diženās Krievzemes balss. Lai zeļ tautu celtā un zied mūžam laimē Visvarenā, vienotā Padomju Valsts!
Tēvija brīvajā, tevi mēs slavinam,
Tautām tu draudzības drošākais balsts!
Padomju karogam, mūstautu karogam
Uzvaru uzvarās vadīt un saukt.
Un tā tālāk dziedāju es un -
un - un - un -
Termija.
Termite!
Mana Termite!
Kad? Kad!?! Kad !?!
Veca gada vakarā 1942. g.
1934. gadā Ļeņinpilī.
1935. gadā Donas baseinā.
1936. gadā Ļeņinpilī.
1934. gadā Ļeņinpilī, Maskavā, Kijevā, Ļeņinpilī, Donas baseinā
1935. g. un Staļina arī un Harkovā arī un atkal Ļeņinpils un Ribinska Volga un Kerča un .... un atkal Harkova un Komarovka un Poltang un Rešitilovka.
1942. gads - Vācija Neumarkt. Reslava. Marktredvite. Seeusse. Elizenfels. .... . Baireita.
bet - še viņi ir tie trīspadsmit sveši.
1947. gads!
18. oktobris
pulkstens 6-os no rīta es un papus viens otru apkampām, manos vislielākos dzīves svētkos.
1955. 1955. gads
ar šo pavasari uzejam augšas telpās, kur divas istabas - katram sava.
Laikam teātrī, butafor. cehā..
Ļeņingradā 10. VIII. 37.
Sveiks Valdi! Kad izbraucu no Ribinskas tad no turienes, es tev izsūtīju kartiņu - sportsmeņus. Kartiņas nekur nebija dabūjamas un tā pati bij paņemta līdz no Ļeņiņgradas, tāpēc vairāk sveicienus tev nevarēju aizsūtīt.
Jā, es biju atkal pie Volgas. Ar Sašu tikai drusku paredzējos, jo taisni tai laikā viņam iekrita braukt komandējumā. Un tā visu mēnesi es nodzīvoju viena pati. Atkal pie tās pašas zemnieces, kur pagājušo vasaru. Labi ka bij tur atbraukusi arī toreizējā pazīstamā, kāda literatūras skolotāja, no Ukrainas. Viņa ir ukrainiete, bet vārds Emilija, pa krieviski sauc saīsināti Миля. Šī Miļa, man nu atkal ir viena laba draudzene, 33. g. v. ta man būtu bijis vēl garāks atvaļinājums, tad es būtu braukusi viņai līdz uz mājām. Viņai ir sava mājiņa, dzīvo abi ar tēvu, vairāk arī nav neviena tuvinieka. Viņas vīrs, strādā kopj un Sasi Miļa mani ir iemīlējusi. Nākošu gadu, visādā ziņā viņu apciemošu mājās. Varbūt arī, mēs ar Sašu, kaut kur tad dzīvosim kādā dienvidus stūrī. Labi kad man tāda draudzene, kura ar mani grib dalīties kā ar māsu. Mēs abas jautri laiku pavadījām. Kā cēlāmies, tā uz Volgu prom. Nomazgājāmies un tad kūrām tējmašīni. Dzērām tēju, ēdām cepumus un konzervus. No ogotājām pirkām ogas zilenes. Es krietni uzlabojos un stipri nodegusi esmu. Ir laba sajūta pēc mēneša atpūtas, ūdens un saules. Tagad jau atkal strādāju, kā no 7. VIII. Darbā viss pavecam. Atkal draudzenes, atkal joki un smiekli. Pilna darbnīca savākta ar dekorācijā, kuras remontējam. Mums darbnīcu istabas lielas un aizņem divus stāvus. Vienā pašā istabā karājas pie griestiem divdesmit sešas lampas - ik pa gabalam. Tagad mēs beidzam darbu plk. pusčetros, jo pusdienu turam tikai pusstundu. Un tā kā man tikai desmit minūtes ko iet, tad jau arī tūlīt esmu mājās. Dienas pastāv karstas, saulainas. Uz ielu stūriem pārdod augļus, saknes. Bagāta raža šogad. Es visu ko ēdu, tā kā "nezinu vēl ko lai uzkožu". Laiks arī atliek. Bet es tagad gandrīz neko nedaru, kā guļu kad pārnāku. Netīk arī nekur iet. Kaut kā skumji. Esmu taču viena, kaut gan tā man patīk labāki. Fričuks pārbrauks ap 15. VIII. Bet mēs jau neesim draugi. Cik tā Miļa, mani atkal ir novērtējusi un atzinusi ar cienību visas manas īpašības, tik no Fričuka un Soņas puses es saņemu pretējo. Zināms, Fricis jau nu būtu citādāks, ja viņu neiespaidotu Soņa. Un, - Soņa būtu citāda, ja viņa nebūtu slima. Tad tomēr savāda un kā ērksis, pie kuras nekādi pieglausties es nevaru, viņa man paliek jo projām. Mani tas ļoti krenķī kad ar Friča sievu nevar būt mīļas attiecības. Man draugi jāmeklē citur. Soņa un viņas māte, man kā divas pamātes. Man pat soļi nebij droši istabu pārejot, tāda sajūta pastāvīgi itkā man kādu sprunguli laistu pa kājām. Kad biju aiz durvīm un tās aiztaisītas tad es uzelpoju priecādamās, ka esmu ārā un prom no viņu acīm. Nu kaut kas šausmīgs tas ir! Kāpēc, es to nesaprotu? Par ko lai vēl tev rakstu? Laikam es tev jau vienu reiz sacīju: ja mēs uz pasaules tagad dzīvotu tikai divi vien, tad varbūt es tev rakstītu citādi. Un vispār, jauns jau arī nekas nav. Literatūrā tas pats vecais un dzīvē tas pats vecais - ir jādomā izlasot "Mērnieku laikus". Cilvēki mirst tāpat un apraud veco krustmāti; tāpat kā mēs mūsu veco draugu. Jo projām es dēļ viņas raudu un sapņos redzu. Vel, bij gan mīlestība uz mūsu vecmāmiņu, vēl šodien kā tad, es jūtu viņas trūkumu.
Bet nu draugs, saki taču arī tu, kā dzīvo tu? Ko domā tu? Ko gaidi tu? Vai trīs gadus? Ceturtā ieejam? Bet pēc tam? Pēc mana prāta Valdi, tagad dzīvē nevajag kreņķēties ne par ko, un ne par ko citu tik daudz rūpēties kā vienīgi par savu veselību! Ja nekreņķēsies, būsi vesels un dzīvosi! Dzīvosi un daudz ko dzirdēsi, ja ne redzēsi. Un dzirdēt ir tiek interesanti; kaut arī sirds pārdzīvo. Un vēl reiz es atkārtoju, tikai nekreņķēties! Neko nevajag uzņemt traģiski - kamēr galva nav jāliek uz ešafota. Lūk, tam es saprotu ir dzīves šausmas! Bet, ja tu cilvēks esi vesels ar rokām un kājām un galvenais sirdi, tad tu dzīvot vari. Laime ir - dzīvam būt! Un tāpēc Valduli, esi stipris! Tu esi vēl ļoti jauns! Līdz 40 gadiem tu sajutīsi fiziski sevi vēl kā puika būdams. Bet garīgi būsi vēl stiprāks. Citi tad tik aprecas un bērnus rada. Arī Sašam drīz tie gadi. Bet arī man, viņš liekas kā puika un nu tik sāk cerēt uz dzīvi. Uz dzīvi ar manīm un vispār cilvēcīgākas pēc kuras alcis visu mūžu.
Tagad tu jādomā tik par savu atsvabināšanas dienu, cik tā būs laimīga, kad tu iesi kur gribēsi. Un tevi sagaidīs "jauns cilvēks" kurš ir tavs - tavs Uptons. Tas būs tavs dzīves draugs vistuvākais. Tam, tu teiksi to, ko tu gribēsi un audzināsi kā tev patīk. No Paulas sen es neesmu vēstuli saņēmusi. Bet papus it sīki izraksta kāds ir Upulis. Un man tāds prieks par to! Kaut tikai visiem veselība, tad viss ir labi un būs labi! Tikai tas papus mums tāds pašaubīgs, jo tuvojās vecuma gadi, kaut gan tagad viņš pat atjaunojies ar riteni braukdams.
Domāt Valdi, par ko sliktu nekad nevajag, jo slikts jau patiesībā viss ir dzīvē, bet varbūt vēl sliktāki, kā tas ir citiem. Tāpēc esi tikai dūšīgs un turi jautri prātu. Mazāk domāt par pasaules lietām, jo tur mēs esim par muļķiem saprast. Nevajag domāt, bet vajag tikai ticēt ka viss ir labi un būs labi, tas vienīgais bauslis.
Tagad beigšu. Raksti taču arī man! Par mani nesūdzies ka maz rakstu un niekus rakstu, jo vairāk neko nevaru. Vari būt laimīgs ar šo, un ka tev ir šī māsa - tāda kāda esmu es šodien un vispār, jo varēja arī nebūt un kas tad tev rakstītu. Visu mīļu! Velta.



1958. gads

19. maijs un koki joprojām bez lapām. Auksts un lietus ka jāstaigā pat ziemas drēbēs un cimdos.
Piektdien 23. maijā.
Šodien no kadru daļas vadītājas saņēmu grāmatu Tavores stāstus un kur ir ierakstīts: V. Sproģe - aizejat pensijā. N. Zariņa.
Tā tad, jau tik tālu šīs manas jaunības lapas jau aizšķirtas. Es - pensijā.Bet strādāšu līdz 1. jūnijam. Bet Everts jau vairs nestrādā no 1. maija. Viņa aiziešanā pensijā bij rīkota skaista balle. 1959. gaidā. 10. janvārī.
Šodien nometusies pie gultas es kaucu un ilgi kaucu.
Vēl šorīt, es Valdim rakstīju vēstulē: varbūt mūsu Friceli .... taisa raķetes uz mēnesi. -
Bet plk. vienos no Ļeņingradas pienāca vēstule - atbilde Termijai par viņas tēvu. Un tur es izlasīju - Гр-н Спрогис реабилитирован посмертно.
Nu ir viss! Bet kamēr tas vēl nebij lasāms, es viņu vēl gaidīju.
Termija savā melnā darbu ķitelī stāvēja un lasīja par savu tēvu - реабилитирован посмертно. -
1937. gadā, no 5. uz 6. decembra rītu, kad zaldāti ar flintēm viņu veda ārā, viņš paskatījās tik uz Termites gultiņu - nenoliecās lai to nobučotu - baidīdamies uztraukt. Viņš cerēja, noteikti cerēja kad atgriezīsies. Viņu izveda, aizveda. Soņa uzleca uz zemā loga palodzes un tiko neizgāzās ārā ar visām stenderēm. Un kad viņa no tā nokāpa tad viņas balsī un vārdos itkā bij manāma pateicība tiem kuri atvēra vieglās mašīnas durtiņas un norādījis - ar roku lai viņš kāpj iekšā. - Negrūda! - Soņa teica. Par to, viņa tiem bij pateicīga un neapjēgtos, acumirklīgas laimes. Vakarā, ar smagu galvu izgāju pastaigāties. Šķīda sniegs. Aizgāju līdz koku fabrikai un Sarkanai ielai. Ejot risināju nobeigumu savam romānam. Gāju pa Kaiju ielu. Pagrabināju kapsētas vārtiņus. Būtu vijuši vaļā, būtu iegājusi un piegājusi pie Edgara kapa.
Pa ielu gāja kāds pārītis. Tādā pat slapjdraņķī arī es ar Edgaru tur gājām. Vecliepāja, kur taisa jauno tiltu uz augsto elevatoru, kurš gandrīz tik pat augsts kā vācu baznīca, tur, kā kāda jaunradusies sarkana zvaigzne, mirdzēja spuldze. Uz parādes laukuma krāšņi mirgoja Jaungada egle. Gāja matrožu bariņš. Laikam uz teātri gāja... dzīves teātri. Pārejot tiltu, tie sāka dziedāt - Су Вид фпот непобедим непобедим. bet manas lūpas čukstēja - neuzvaramā. -
Tādas likšu beigas savam romānam.
Svētdien 8. martā.
Ziema jau pagājusi, bez sniega un ledus - gandrīz. Šodien uzģērbu pelēko mēteli un gāju uz namu komiteju sarīkoto pašdarbnieku vakaru kur Jaunsleinis darbojas ka komitejas priekšsēdētājs. Bij atnesis ielūgumu, sestdien. No turienes pārnākot bij atnākusi kāda no bankas Termijas meitām, Ingrīda ierunājās ka viņas mājās norit Sieviešu diena? Nu, viņa sacīja, viena otru apsveicot, no savas mamas viņa esot dabūjusi dāvanai piecus metrus kartunu keitai un sešus kabatas lakatiņus. Termija tūlīt iesaucās:
- Nu teic, teic, lai šī dzird, lai iegaumē! - Es izgāju virtuvē no liela, sāpīga apvainojuma. Un vēl viņa sauca - vai tu tur dzird; Velta; dzirdēji ko uzdāvināja? -
Jā, Termija gaida lielas, vērtīgas dāvanas no manis, kuras es viņai nevaru dot. Bet viņa to nesaprot. 7. martā - viņai taču dzimšanas diena vēl, un arī es neko neuzdāvināju, vienīgi grāmatu "Ziemeļblāzma", un uz kuras uzrakstīju: "Manam ziemeļblāzmas bērnam dzimšanas dienā. Termitei no Veltucīt." Kad no rīta es biju sagatavojusi brokasti, uzvārījusi kakao, tad piegāju pie viņas un modināju uz vaiga noskūpstot un man drebēja balss kad teicu - Termīt, tev šodien dzimšanas dienā, apsveicu, esi dūšīgums še šī grāmata!Viņa paskatījās un sāka ņurdēt - vai, ak šī, vai, nevajadzēja, ja jau, tad jau krievu valodā labāki būtu bijis! Man iesāpējās atkal sirds. Pavirši viņa paskatījās ierakstīto, bet mani par tiem vārdiem nenobučoja. Kaut gan viņa mani bučo diezgan bieži. Par dzimšanas dienas dāvanu kā tas katru reiz tā arī šoreiz, viņa bij vīlusies un vīlusies biju es. Es biju cerējusi ka šij reizē viņa izrādes savu prieku un būs apmierināta. Bet viņa vēl Ingrīdas priekšā nostāda mani tā - ka viņas tante nav saprātīga - neko nav uzdāvinājusi, kā citas mamas to dara. Ja viņai būtu vajadzīgs vairāk kā man, es jau nežēlotu un par saviem pieci simti kuri man glabājas, būtu pirkusi lai vajag tev segtu. Bet tāda vajadzība taču nav. Un pie tam es Valdim aizsūtīju 150 rbļ. Kamēr viņa bij Rīgā uz desmit dienu ekzāmeniem, es pavisam knapi iztiku, ar maizes zupu un auzu pārslām, lai tikai varētu ko aiztaupīt. Bet, kad Termite mani neatcerējās, to viņai nevajag iegaumēt. Es būtu priecājusies, ja Sieviešu dienā, viņa man būtu pārnesusi pat divas kūkas, jo viņa zin cik man tās ļoti garšo. Ja viņa būtu man iedevusi ziepju gabaliņu "Dzintars", arī būtu prieks! Vai to pašu krēma kārbiņu sejai, jo viņa taču zin ka es mīlu mazgāties un smērēties.
Es viņai taču kalpoju, pat maizītes apsmējēju un nolieku priekšā, - tēju un kafiju ieleju un pēc ēšanas visu novācu un nomazgāju. Viņa nezin kas tas ir traukus nomazgāt. Ja es par to ieminos, tad viņai tas liekas ka kas pilnīgi neiespējams - viņa slapinās savas rokas karstā taukainā ūdenī. Tad jau labāki mājās neēst. Viņa domā, ka man tikai tas jādara, ka priekš tam es esmu lai viņai kalpotu.
Skaistas ir baltās Alpu vijolītes, ko Ingrīda atnesa. Bet es esmu salikusi vāzītēs lazdu pumpuriņus, mētras un tos rozā, meža smaržīgos zariņus, kurus sievas sauc par pliederīšiem. Otrdien 10. martā.
Vakar vakarā, es Termitei sāku par to teikt un tā vispārēji kad viņas dzimšanas dienā katreiz iznāk scēna. Viņa noteica kā ar cirvi - lai uz priekšu es vis nekad vairs neapsveicot. Līdz griestiem lekt no prieka, viņa taču nevarējusi dēļ tās grāmatas, par kleitu zināms būtot vairāk priecājusies, bet viņa taču neesot jukusi lai no manis to gaidītu. Es esot stulba un akla un neko neredzot un nesaprotot. Un nosauc mūs abus ar Valdi par nabagiem, bet viņa no mums nekā nevajagot. Un tā tālāk sākas raudāšana, es neesot jokus sapratusi kā viņa Ingrīdai teikusi.
To nakti es atkal negulēju un vietu vietām sāpēja no nerviem; tā pukst un sadur tai vietā.
Pēc pusdienas biju teātrī uz pieņemšanu "Visiem rozes dārzā ziedi". Arī pats autors Miervaldis Birze un dramaturgs V. Grēviņš. Drāma smaga un smuka, ar visām dekorācijām un aktieru spēli.
Trešdien 11. martā.
Biju Kultūras namā, tur Birze runāja par senām rakstnieka parādībām. Viņš visai sīks, smalks, izmocīts cilvēks izskatās. Koncentrācijas lēģerī pie fašistiem izmocīts. Viņš teica, ka savu pirmo darbu uz redakciju nesis vienpadsmit reizes, līdz ticis drukā. Un es gribu sūtīt savu "Bērni un pieaugušie". Kāda pārspīlēla iedomība! Tomēr atļaušu lai Valdis to iesūta.
Vakar bij no viņa divas vēstules ar divām dzejām un vācu valodā aforismi priekš Termites - vācu valodas mācīšanai. Tie esot jāiemācās līdz 20. martam. Es teicu ka Valdis aizmirsis viņu apsveikt dzimšanas dienā, bet par to viņš uzrakstīšot tai dzeju. "Ak liekat mani mierā, ar visām dzimšanas dienām!" - Viņa atbildēja smaga un atturīga. Visu nakti es nevarēju gulēt - puk, puk sāpēja nervi. Trešdien 18. martā 59. g.
Pa naktīm no divi - pieci grādi sals, bet pa dienām pat karsta saule. Esmu jau seju apsauļojusi no vakardienas. Un vakaros, ne vēja un tāds mitrs siltums kā pirms pirmā maija.
Termija klusē, tikai vajadzīgo runā un ik pa laikam nopūšas. Arī es tikai cik vajag. To tiesu sirds nu atkal stipri jūt.
Jā, mēs abas esam lepnas un lai vai mirsim, bet no labiem ieskatiem neatkāpsimies. Vai tas nu ir to vērts!
Un tā visus, visus gadus, mēs esam tikai divi ciešami elementi. Kāda tā ir nelaime kad katris cilvēks par sevi ir tik patstāvīgs par niekiem kaut gan visiem ir vienas prasības - pēc mīlestības un cieņas. Laikam tāda cilvēka nemaz nav, kas otru mīlētu. Mēs mīlam tikai sevi pašu.
Piektdien 20. martā.
Atkal viens traģisks cēliens, bet vēl nav zināms ar ko tas beigsies. Termija nerunā, tikai nepieciešamo. Es vārīju vakariņas. Sildīju ūdeni viņai kur matus mazgāt un vispār nomazgāties. Kadiķīti, prasīju vai ieplucināt? Nē, viņa teica, tas laikam tasot tumšus matus, labāki kumelītes. Es pārstāju ēst, vandos atkal pa skapi un meklēju kumelītes. Kad viņa uzzināja ka es iešu uz pirti, arī viņa nāca līdz. Es nesu somu, kā jau katru reizi. Un kā katru reizi vajag aizrādīt, lai viņa to panes. Pirts rinda bezgalīga, es ierunājos ka tad jau nav vērts stāvēt.
- Kur tad tev jāskrej, tev jāskrej kur? - Pikti un asi viņa uzsauca, kaut gan visu ceļu muti neatdarīja, bet ko es tā gaidīju, lai viņa sāktu piemīlīgi runāt. Biļetes paņēmu, bet kad rindu ieņēmām, tiešām tā izrādījās pārāk gara. Nu arī viņai nepatika, un biļetes atdevu atpakaļ. Nākot aizrādīju par viņas aso toni starp svešiem cilvēkiem un vispār gribēju uzsākt izskaidrošanos, kas katru reiz man jādara. Bet šij reizē viņa man uzkliedza ka negribot nekā no manis dzirdēt un ka nu viņai pietiekot. Es varēju pat lūgt lai viņa saprot cik es ārkārtīgi ciešu dēļ viņas klusēšanas, asuma un vispārējās nevērības pret mani, tad tas neko nelīdzēja. Viņa jūtas apvainota un caura te lieta. Viņai esot pat gluži vienalga kaut es nomirtu viņas priekšā, ja jau traka, nenormāla esot palikusi. Un viņa arī vairs neredzot ka mūsu kopdzīve varētu turpināties, es ar savām iedomām, pamācībām, aizrādījumiem esot izmocījusi.
Jā, par to kad es viņai gribēju paskaidrot pamācīt, ka tādu paviršību nedrīkst pielaist kāda viņai ir pret mani, par to viņa mani nevarot ciest un lai es braucot pie Valda vai nu viņa kur citur ies.
Tāda nu ir man tā pateicība par visiem gadiem ko esmu viņai kalpojusi. Es esmu trīcējusi par viņas labklājību. Vienpadsmit gadus es esmu bijusi viņas kalpone, bet kad es izsaku savu neapmierinātību un trūkumu viņas uzmanību un mīlestību pret mani, tad es esmu netaisna. Vismaz tik daudz viņai nav savaldīšanās lai nekliegtu, bet pārmetu visu mierīgi. Es visus gadus esmu gaidījusi lai viņa mani iemīlētu, tikai tas nav noticis. Kalponi tieši kā tādu, iemīl vairāk nekā viņa mani. Un tā visus gadus ko viņa mani izmocījusi jau ar to savu ārkārtīgo slinkumu mājas dzīvē. Bet es jau arī neprasu lai ko darītu, laika viņai nav. Visus četrus gadus palīdzēju iziet vakara skolu. Es strādāju tāpat, bet visu sagādāju un visu noliku uz galdiņa - lai tikai sēdas un ēd. Un tā vēl līdz šij dienai. Viņa nezin kas tas ir maizi apsmērēt, ne savu tasīti izmazgāt. Un tomēr es esmu viņu izmocījusi, un tik tamdēļ vien kad viņai aizrādīju un pateicu kā es to uzņemu. Vai tad viņa nevarēja pacietīgi uzklausīties, atzīt savas un manas vainas arī, bet izskaidrošanas, mierīgas, divu cilvēku tuvu izskaidrošanos ceļā. Bet uzreiz viņas vārdi bij: - uz priekšu tu nekā man vairs nedāvini! - Tātad, pēdējo prieku man atņem! Man tik ļoti patīk atcerēties un savā nabadzībā daru ko varu. Un ja viņai būtu mazāk kā man, es dotu savu naudu, tad viņa nu priecātos, kad man ir ko dot. Un viņa šovakar taisa lēmumu ka labāk mums šķirties un to izdarīs bez mazākā sirds žēluma. Un viņa tad būs gatava man iet garām pa ielu kā svešniece. Vācies, priekš tam es esmu visu mūžu.



1959. gads

2. maijā. 1959. g. sestdiena
Kad iet atkal labi, tad man ko sūdzēties. To pašu, pēc piektdienas, to svētdienas nakti, Termija "atdzīvojās". Es visu dienu biju aspāzijas birzī un ka nakti apguļos, viņa uzprasīja: vai tu jau guli? Nu guli, guli! - teica.
Kā redzams bij norūpējusies un priecīga ka esmu atkal pārradusies.
Liela dūša! Bet nu pārliecinājos ka caur šīs lielās dūšas viņa ne mazāk cieš. Bez manis jau nu viņa dzīvot negrib vairs.
Kas vēl tik labs pret viņu būs! To viņa saprot.
Bet nu par Maiju.
Vakardiena silta līdz 20 grādiem, un tā jau visu laiku nestāv silts, tikai lielas vētras bijušas un nav lietus.
Cilvēki izmetušies jau it vasarīgi. Un dārziņos ķirši zied un dobēs puķes izstādītas. Agrs pavasars, kaut tik lietu būtu! Mums svētki paiet bez pārmaiņām. Es izgāju parādes noskatīties. Pie koka tilta stāvēju kad gāja pāri teātris. Mani neviens neredzēja. Jutos kā vienmēr vientulīgi. Skatījos vai Everts neskatīsies caur savu logu (uz Ļeņina ielu) kā parasti to viņš dara. Bet laikam bija izbraucis pie māsas uz Dzērvi.
Iegāju teātrī un muļķīga sarunāšanās iznāca ar Valkovski, kas mani tā uztrauca ka kājās, rokās nervi sāka sāpēt.
Kā cilvēks var būt tik aprobežots šis Valkovskis! Ar profesora zināšanām, bet darīšana un domāšana kā ģimnāzistam no pirmās klases. Ar Termiju, vakarā izgājām jūrmalā un sēdējām līdz saules rietam.
Šovakar biju Kultūras namā, noskatījos filmu par Ēģipti
Kā tur varētu paceļot!
Pret Volkovski es biju vienaldzīga un strikta kā vienmēr, kaut gan gāju lai viņam novēlētu priecīgus svētkus un vispār painteresētos vairāk par viņu un paaicinātu pavadīt vismaz. Uz to jau viņš nabags bij gaidījis, un to man vajadzēja darīt. Bet dzirdot atkal no viņa to pašu veco dziesmu - gan jau dieviņš gādās - palika dusmās, joprojām staigā kā pēdējais nabags, bet negādā lai tas tā nebūtu.
- Man jau tie buki badās - viņš saka.
Cik nožēlojams viņš!
Bet ko es varu piežēlot!
Ceturtdien 7. maijā.
Zied ievas. Un smaržo man pie paša deguna uz rakstāmgalda, kur es rakstu par jaunību. Varbūt tas ir pavisam muļķīga laika kavēšana, bet nu esmu iesākusi un gribu turpināt šo romānu par sevi uzrakstīt. Pēdējās dienās laiks vēsāks. Ceturtdien 14. maijā.
Termija svētdien aizbrauca uz Rīgu - ekzameņi. Tē tad mans atvaļinājums. Pirmdien biju aizbraukusi uz Aspazijas birzīti un pagāju pa Grīzupes ceļu un tur pļavās atradu trīs kuplas ievas, zari līdz pašai zemei. Un bezdelīgu actiņas arī jau. Un baltie vizbuļi vēl bij, ēnā, uz gariem kātiem. Vēl tagad viņi labi izskatās istabā. Rakstāmgalds un visas malas nobirušas ievu ziediem.
Vakar ejot uz pastu, caur savu logu skatījās Everts. Pametu viņam ar galvu ka gribu uziet. Jā, viņš tūlīt atgāja no loga un atslēdza durvis. Viens pat mājās.
Vai, cik viņš jocīgs! Kas viņš par cilvēku? Vai, kas es par cilvēku! Varbūt ka viņš nav vairs ar vesela prāta domāšanu - vecuma vājums. Runājot, viņš uz mani neskatās nemaz, tikai pa logu ārā. Un kad paskatās tad tā ka mani nepazītu kā uz ceļu satiktu cilvēku. Un tas ir bijis man tukšs cilvēks! Es skatījos uz viņu domādama par visu kas starp mums bijis, un nenocietos lai viņam paglāstītu galvu, un pat neteiktu ka biju viņu mīlējusi.
- Nu, nesāc jau atkal - viņš teica.
Es to darīju tāpēc, lai viņš būtu priecīgs par to, lai nemocītos ar vecumu un ka ir pavisam nederīgs. Bet varbūt ka viņš nemaz nemokas? Tad tomēr, tomēr, viņš savu prātu savas rokas nekur vairs nevar izlietot. Un darbs bij jāatstāj tad, kad visvairāk bij apgūts. Nu viņš tikai skatās caur logu, pat uz ielu ārā neiet. Bet kā viņš mīlēja iet! No logiem jau plašs skats, visa Ļeņina iela un laukumi redzami. Es sacīju ka šorīt aiziešu un arī gribu kādas stundas noskatīties uz to kustību. Viņš teica lai nākot. Bet kad šorīt zvanīju, viņš nolaida iekšā. Mājā viņš bij, jo kā likās pēc tam bij aizvilcis aizkariņu. Vai cik jocīgi! Viņš negrib mani redzēt! Varbūt vēlreiz rītu pieiet? Varbūt viņš domāja ka nāks kas cits? Un tā beidzās mana pēdējā mīlestība!
"Augstu, augstu vaļā logā" - mana mīlestība, neaizsniedzama, nepielūdzama. Vakarā ar Ketiju bijām Kultūras namā uz filmu "Tas nedrīkst atkārtoties". Izraudājos. Un izskatījās tieši Poltava kur vilciens ar darba migrei uz Vāciju. Un es taču tur biju toreiz!
Sestdien 16. maijā.
Šorīt aizbraucu atkal pēc vasarssvētku zaļumiem. Arī riteni laidu. Pa Grīzupes ceļu braucot atkal atmiņas - tur braukts jaunībā, tad Everts - abi vēl spēka un laimes pilni. Bet nu - tikai viena. Cik ilgi? Izgulējos zālītē, saulē izsildījos. Vēl ievas salauzu, kaut gan birst nost, tomēr trijās vāzēs vēl ir un smaržo arī. Neparasts pavasars; kastaņi zied, ceriņi jau arī ziedos un ievas arī - viss vienā laikā.
Vakarā biju atkal uz dokumentālo filmu par trīs gadu sasniegumiem mūsu zemē. Vareni gan, to nevar ne ticēt, ko cilvēks spēj, bet sasniegumi pierāda.
Svētdien 24. maijā.
Jau divas nedēļas pastāv ziemeļu vējš, ka jāģērbjas pat ziemas drēbēs - tas ir man, bet ir jau sievietes kuras pat kleitās iet. Arī bērni skraida vasarīgi, jo taču viss zied un zaļo. Kastaņi jau sāk birt, to tiesu zied pīlādži.
Jaunatnes teātris viesojas pie mums. Šovakar skatījos pirmo izrādi "Nulle uzvedībā". Ļoti patika, šī rumāņu luga par skolas jaunatni, kur tikai klase rādīta. Pie šveicara, ejot mājās sasveicinājos ar Evertu, pats viņš man pasniedza roku, tā bij silta un mīksta. Varēja manīt ka viņš bij iedzēris un kā toreiz kad strādāja, uz šveicara pultes atspiedies un izmeta pa savam humoram. Man kā jau katru reiz bij neērti, nav ne ko viņam teikt, ne no viņa ko gaidīt. Volkovskis turpat grozījās, un kā redzams būtu gribējis nākt mani vadīt. Tad es pateicu - alabvakar - un izgāju. Nācu un domāju cik es esmu atgrūsts cilvēks no citiem cilvēkiem un galvenais no sava Everta. Tā gribētos runāt un būt cilvēku pulkā, bet viņu man nav. Everta roka bij silta un mīksta.
Ak kaut, es nekad to neredzētu aukstu!.. Manā istabā smaržo ceriņi un maijpuķītes. Uz plauktiņu piecas dzeltenas tulpītes no manas sētas dobes.
Šorīt tādas arī uz kapiem aizvedu.
Sestdien 4. jūlijā.
Vakar bij mana dzimšanas diena. Istaba pilna no liliju smaržām. Arī vēlie jasmiņi un naktsvijoles, savu ziedu tvanu dod. Lilijas gariem kātiem atnesa Aina un ieliku Paulines dāvātā garajā zaļā vāzē. Laikam, kad man palika divdesmit divi gadi; Pauline to vāzi man uzdāvināja. Bet nu kad piecdesmit uptiņi, viņas nesta lilija un tās tiek ieliktas šij vāzē.
Bet Pauline guļ kapos.
Valdis mani apsveica pa dvi reizi un šodien vēl trešo reiz ar dzeju grāmatiņu un tur ir tā dziesmiņa "Rudzi no Krievijas". Tieši tagad es to saņēmu kad rakstu atmiņas par to gadu, kad tā dzeja tiko nodrukāta mūsu Latvijas kādā žurnālā.
Cik man ir brīnišķīgs brālis! Tāds otris ne kur vairs nav pasaulē!
Un Uptons mani arī atcerējies - ar savu roku uzrakstījis sveicienu uz 9. jūliju un ziņo ka beidzis augstskolu.
Uptons ir jurists! Vakar, beigušiem notika izlaiduma akts. Arī Valdis ticis aicināts. Tā ir dzīves uzvara mūsu ģimenē! Vēl Aladinam viena klase vidusskolā. Un redzēs kas tad iznāks!
Vakar vēl lilijas atnesa Kalns, Emilija bij sūtījusi. Dzidra vēl vēlu vakarā uznesa trīs rožu pumpurus, bet šorīt tie jau bij bez spēcīgi - galviņas nokāruši.
Vēl šodien bij vēstule - pastkarte no Frici Volkavski. Bet kur tad paliek mans Everts?!?
Termija uzdāvināja simts rubļus ceļam uz Harkovu.
18. oktobrī 1959. gadā.
Lai dzīvo jaunība!
Šos vārdus es izteicu kad biju uzlikusi savas rokas uz Artura Jātnieka pleciem. Un pēc tam kad viņš mani bij noskūpstījis.
Es aizvēru acis - tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem. Mēs bijām tie paši.
- Tu esi tāda pat! - viņš teica.
Viņš bij atnācis lai paziņotu man ka miris Jerens Krikmanis un lai arī es ietu uz kapiem. Un kad es viņu vadīju ārā pa durvīm, tas ir, gribēju slēgt vaļā, viņš nogrieza virtuvē uguni.
- Nē, ak nē, es atrāvos, es negribēju to kaut kā saprast bet man bij jāsaprot un jādzird:
- Tu jau ļaunā neņemsi...
Un viņš atlieca galvu un skūpstīja. Viņš bij aizgrābts un teica - cik daudz reiz dzīvē tiek izdarīts tā ka nav ne domāts, ne gribēts. Toreiz tā iznāca. Vai viņā runāja par pagātne? Vai tiešām man, šijā pašā grāmatā ir jāraksta par viņa nožēlošanu pēc trīsdesmit gadiem? Viņš solīja atnāk atkal. Un es to vēlos. Ļoti, ļoti es to vēlos! Es celšu jaunību augšā! Es dzīvošu vēl kā atguvusi tagad to, kas man bij nolaupīts. Bet, ja nu viņš vairs nenāks?
Muļļa viņš ir bijis un tāds var izrādīties atkal. Bet arī tas nekas, galvenais ka šīs pašās lapās pēc trīsdesmit gadiem es rakstu atkal viņa vārdu, un tagad aiz muļķīgas nožēlojamas laimes. Vecumdienu laime! Ai, ai, ai!


1960. gads

1960. gads. 22. martā.
Šovakar Termiti pavadīju uz Rīgu, kur viņa aizbrauc uz ekzāmeņiem, uz piecām nedēļām.
Lēnītiņām nācu mājās. Pavasarīgas ielas, lielais sniegs jau notīrīts. Uz Ļeņina ielas, pie vācu baznīcas nostājos un skatījos augšā uz Everta logiem. No tālienes ieraudzīju viņa logā gaismu, uztraucos vai tikai nav slims ja vēl neguļ. Nē, es redzēju viņa pakausi, galvu, un dūmiņus... tie bij papirosu dūmi, "mani tik ienīstie papirosu dūmi, bet šoreiz man gribējās izteikt dūmiņi."
Tie kaut kā mani sasildīja. Un kļuva priecīgi - domājot par šiem siltiem dūmiņiem. Tā bij dzīvība! 3. aprīlī.
Hrusčovs atvadas no Parīzes. Spēlē mūsu himnu un tad Marseļjezes. Svinīgi tik ļoti; un es atkal raudu.
Bet Hrusčova runā ir jūtams nogurums. Kā miera eņģelis viņš soļo pa zemi.
Nu kaut jel, kaut pasaule to saprastu!
.... dzirdami uzrunā - saucieni. Nu iekāpj lidmašīnā, ar milzums daudzumu puķu.
Hrusčovs paceļ savas rokas sev virs galvas. Lidmašīna lēni paceļas un lido uz Maskavu. Lidmašīna 1-18.
Pēc pusdienas atnāca Jātnieks. Un šijā pašās lapās tas man ir jāieraksta. Tajās pašās kur pirms divdesmit astoņiem gadiem kā elpas ap kaklu sev, es vilku tās vārdu rindas. Un tur bij mīlestība un skūpsti un beidzot pat šīs cilpas vairs nebija.
Bet šodien bij atkal skūpsti, glāsti un vēlēšanās kā, toreiz un kā toreiz viņš teica - vai Tu joprojām mani gribi dzīt prom, Velta, mana Velta! -
Jā, tik līdz skūpstiem un vairāk ne. Nē, nē, nē! Bet citu reiz? Es taču pati teicu - citu reiz - vairs neesmu traka! Bet, par to es esmu atkal laimīga! Ak, cik nožēlojami!
Viņš pateica vārdus "Meža (Vētra), kājas" Rorgomiška.
"Ne mūs baznīcā veda, ne ar sveces mums dedza, ne ar dziesmu mūs sveica un mūs svētīja priesters...
Un tad tur bij - mūs laulāja vētra un nakts." 9. aprīlī.
Šodien lielas bēres, miris Liepājas ilggadīgais ķirurgs Nikolajs Jandberģis.
Es izgāju paskatīties. Viņš bij novietots Marksistiskā universitātes zālē. Ļaužu pārpilnība. ES iekšā netiku. Satiku Jātnieku. Un tā ar viņu kopīgi aizgājām līdz kapsētai. Zārku nesa, cauri pilsētai līdz ostmalas kapiem. Sērā drapēta mašīna brauca nopakaļus. Pavisam nesa trīsdesmit trīs vaiņagus. Jūrnieku orķestris. Skaista, saulaina diena.
Bet pārnākot es esmu kaut kā sanervozējusies - par Jātnieku un sevi: kad bijām pie kapiem, es no viņa atsveicinājos, jo aiz kapa žoga ieraudzīju Straumes pāri. Domāju, ko tad tā turēšos blakus viņam, neērti un vispār var ievērot kāds. Un viņa audžu dēls jau redzēja.
Atsveicinoties es jautāju: nez, ka Tu atkal mani apciemosi? -
- Nu nezinu kā man ar laiku būs - teica viņš. Bet kas tā par atbildi! Un cik man žēl kad es to teicu lai atnāk. Kaut es nebūtu to teikusi! Nu viņš domās ka es viņu ļoti gribu un gaidu.
Jā, viņš nav ne drusku mainījies! Viņš bij "ģībis" pēc manis un ir spējīgs arī tagad uz to, bet tik arī to, un vairāk neko. Vai tāda ir interese pēc manis? Viņš taču nejautāja, ka man atkal šī nedēļa ir pagājusi un kā jūtos. Un vai tad pats nevarēja teikt, nolikt kādu vakaru kad atnāks? Ko runāt ir tik daudz, bet lai to kaut kā izmantotu kamēr esmu viena, par to viņš atkal nedomā. Par savu sievu sūdzas, esot vientulis un nelaimīgs. Tas jau viss tā var būt, bet bez tam viņš ir tas pats gļēvulis. Ar sievu nav saticis visus gadus, nekāda saskaņa. Bet aiziet viņš nevar un pameklēt sev piemērotu sievieti. Ak nu viņam arī tāda nav vajadzīga! Viņam tur ir četras istabas un visāda mīksta mājas dzīve, kur tad to var atstāt.
Nu es zinu skaidri, ka mani viņam neiegūt. Bet gandrīz, gandrīz es jau biju galvu zaudējusi un mans miers bij briesmās. Tagad nu tas rimsies. Par viņu nedomāšu vairs. Tā būtu mana pēdējā neprātība - sev jaunas ciešanas sagādāt.
26. septembrī 60. g. pirmdien.
Šorīt ar 288. lapas pusē nobeidzu rakstīt savu "Jaunība". Nu sākšu no gala. Redzēs, cik daudz būšu spējīga gludināt un papildināt.
No paša rīta bij pērkons un nedaudz lietus. Nu spīd atkal saule. Pēc lietainās vasaras, šīs divas pēdējās nedēļas pastāvēja sausas, siltas dienas, labākas kā vasarā.
Uz tirgu āboļu, plūmju un citu augļu bagātība. To visu es pērku un ēdam abas ar Termiju. Arī savāru ievārījumus. Bet kāda tad ir bijusi visa vasara? Divdesmit četras reizes sagāju jūrā, gāju ūdenī kaut arī dienas bij vēsas un lietainas. Bet kā tad ar "Oņeginu"? Visus mēnešus nebiju to manījusi, tomēr gaidīju ik svētdienas - varbūt atnāks. Viņš neatnāca tajā aprīļa mēnesī kad Termijas nebija mājās. Es būtu to vēlējusies un vēl reiz viņu novērot un iepazīt. Bet viņš nenāca. Kā cilvēks tā var apsolīties un vārdu neturēt! Viņš atnāca pēc trīs ar pus mēneša. Es nebiju mājās, biju aizbraukusi uz Zaļo birzi, ar riteni. Bij žēl ka nesatiku. Pagāja atkal nedēļas un tad es biju mājās. Tas bij pirms divām nedēļām. Bij mājās Termija, bet sapratās un izgāja - pie Dzidras pakavēties. Es teicu ka viņš atnācis tādā dienā kad negaidīju, jo esmu apsolījusies kad aiziešu pie Jausleini, viņš man dos puķes un tad abi aiziesim uz kapiem. Es uzaicināju nākt līdz, vismaz līdz Jaunslēnim - kopīgi apciemosim.
Nē, to viņš nevarot, neesot sagatavojies uz tik tālu iešanu.
Nu jā, sievai nav pateicis - nodomāju. Kad bijām palikuši divi vien, viņš ņēma atkal manas rokas, vilka sev klāt un atkal bij "Oņegins". Es rokas gan uzliku uz viņa pleciem, skatījos viņā labi izskatīgā sejā un man bij atkal tāda sajūta kad es esmu visus šos gadus gulējusi burvju miegā un savu šo dzīvi sapņojusi. Tik īsteni tas bij kā pirms trīsdesmit astoņiem (pieciem) gadiem, kad manas rokas gulēja uz viņa pleciem.
Viņš piecēlās no krēsla. Un vēl un vēl viņš tiecās mani satvert un sajust. Es izvairījos. Man mugurā bij puķotā kleita, gaišās kurpītes un uzmetu gaišo mētelīti. Mēs izgājām. Bez skūpsta. Viņš panāca līdz tikai mazu gabaliņu, gribot ieiet pie sava brāļa dēla.
- Varbūt tu esi apvainojies kad eju pie Jaunsleini kad esi atnācis tu? jautāju. Nē, viņš neesot apvainojies, ja esmu solījusies, tad jāiet vien ir. Solījās atnākt citu reiz. Varbūt arī kādu vakaru. Vai es gaidu? Jā, gaidu! Un domāju ka viņam jānāk drīz, citādi es nevaru saprast viņa tiekšanos pēc manis. Bet viņam šis drīz - iet mēnešiem. Tāds bijis tāds paliek!
Cita lieta ir ar Jaunsleini, tas var atnākt pat divas reizes dienā, ja neatrod manis mājā. Bet viņu es negaidu un viņš nāk. Pēdējā laikā jau par bieži. Nes man puķes, ķiršus, bumbierus, ķiplokus un ķirbi no sava dārza. No tā paša kur kādreiz ar Paulini gājām.
- Vai tev vēl ir kaut kas atmiņā no Paulines? - es jautāju.
Jā, esot, viņš reiz to gribējis noskūpstīt, bet saņēmis pļauku.
Bet tagad viņš grib noskūpstīt mani? Tā izskatās! Tiecas apkamt un visādi gar mani priecāties. Ko viņš grib? Draudzību - vecuma dienu mīlestību? Nē, to viņam nedabūt! Viņš nav tas un nekād nav bijis tas vīrietis kāds ir vajadzējis man. Ak, trakas lietas, vēl tagad es saku - viņā nav tas kāds vajadzīgs man.
Un atkal es skaidrāki saprotu kāpēc es cietu dēļ sava "tīģera". Man ir vajadzīgi tādi "tīģeri" kuri mani spēlēdamies paveļ ar savām ķetnām un tad saplosa.
Šis mans tīģeris (Everts) tagad ir nolīdis dzīves nomalē un gaida savu... Kaut es varētu aizbraukt no Liepājas un to nepiedzīvot!
Viņš sacījis savai māsai ka krājot naudu drēbēm un - zārkam. Bet vēl es noglāstīju viņa pieri, silto pieri un paraustīju šķidros, smalkos matus, tad kad vecajā pirtiņā blakus, uz viena palaga, sienā gulējām. Viņš neteica nekā un ļāvās lai glāstu. Ko viņš domāja. Es atgriezu muguru, apsēdos ar savu palagu un klausījos viņa ātrajā, smagajā elpošanā.
Viņa sirds cīnās ar elpu. Un kāds viņš ir aptaukojies! Bet ēd jo projām treknus ēdienus un papirosu neizlaiž no mutes. Viņš mīlē tos, un savu mazo mazmeitu, kura ir kā dzīva lellīte, un arī ļoti savā opapā, argā.
Es biju pie viņa māsas izbraukusi bietes noravēt un negaidīti ieradās viņš ar meitu un abiem bērniem. Es lecu ar tiem - "rikšiem bērīt es palaidu". Diezin ko viņš domāja mani tādu redzot, zaļā mauriņā lecot ar bērniem. Kā teātrī - laikam nodomāja.
Otrdien 27. septembrī. 60. gadā.
Pasaules diena! Visas avīzes un radio ziņo par Pasaules dienu. Bet Valdis par to jau man iepriekš darīja zināmu - atsūtīdams no "Cīņas" 20. repb. izgriezumu, kur par to bij teikts.
Arī es šodien uzrakstu savas atceres un pašreizējās dienas noskaņu. Krievu valodā ar Termijas palīdzību, lai tad aizsūtītu uz redakciju "Идвестия". Bet vispirms aizsūtu Valda cenzūrai.
Šodien līst un tas mazina domas par pasauli.
Svētdien 2. oktobrī.
Pa nakti salnas, un šorīt piecēlusies pulkstens deviņos, sētā uz izklātām vecām lupatām redzēju salnu kā sniegu - biezu kārtu. Bet ap pusdienas laiku silts kā vasarā. Dobītē vēl zied puķuzirnīši un vasaras krizentēmas. Ir uzziedējušas pus pumpuros Mārtiņa puķes.
Termijai liku lai nogriež un uznes augšā. Es piepumpēju riteni lai pabrauktos. Man uzģērbta biezā sarkanā kleita ko Termija atdeva un kurā es jūtos pa trīsdesmit gadiem jaunāka. Esmu tieva viduklī un kupla gurnos. Kad eju, tad visi noskatās.
Bet šodien sēžu uz riteni un laižu pāri jaunam tiltam un kā sarkanais ziņnesis sveicinu pieminekli Liepājas aizstāvjiem. Un ir atkal jāatceras Liepāja tajās dienās kad manis te nebij, bet Harkovā ejot pa ielu, dzirdēju Staļinu pa radio par Liepājas ieņemšanu un lai visa savienības tauta stājas pretīm šiem iebrukumiem. Es arī tad pierakstījos aizmugures sargos, pat šauteni dabūju pacilāt. Jā, un tikai pacilāt - tas nebija manos spēkos. Bet manos spēkos bij visu pārciest. Un tāpēc es varu braukt ar riteni pa šo jauno, šij vasarā atklāto tiltu un sveicāt tai pašā laikā atklāto pieminekli.
Atklāšanas dienā bij atnācis Jaunsleinis un aicināja iet paskatīties to aktu, kaut es jau biju apģērbusies lai ietu. Es biju sapucējusies rūtainā (puszīda kleitā) un gaišajās kurpītēs.
Nāca strādnieku darba vietas organizācija ar karogiem un orķestriem. Un tur tad satiku arī "Oņeginu" no darba nākot. Man patika kad viņš mani tādu redzēja. Un šodien braucot es skatījos apkārt un ļoti būtu vēlējusies viņu redzēt. Pat pa Raiņa ielu braucot var redzēt viņa namu, es skatījos vai nenāks pa durvīm. Un pēcpusdienā gaidīju atnākam. Bet ar Jaunsleni vakar vakarā bijām kino. Svētdien 16. oktobrī.
Vēl dobēs zied puķes. Un manā tāpat: vēl raibo puķuzirnīši, krinģelītes, samtenes - augstas un dzeltenas, vasaras krizantēmas, kuras vasaru man nepatika un bij savaišļojušās pa visu dobi. Bet nu vāzē saliktas izskatās jauki. Un tad pumpuros Mārtiņa puķes, vara dzeltenas un baltas, kurām stingras spurainās lapiņas. Vara krāsas nogriežu, kuras izplaukušas un eju uz kapiem. Pelēko rudens mēteli uzģērbu, jo liekas ar plāno vasaras būtu par aukstu.
Bij sarunāts kad Jaunsleinis mani uz šoseju sagaidīs, pulkstens divpadsmitos. Bet es tur biju pus vienos. Varbūt izgaidījās un iegāja savā būdā. Bet varbūt nemaz neizgāja. Ja būtu bijis, būtu bijis īsāks ceļš līdz kapiem. Bet ja nebija, tad vēl labāki - ko tad nu mēs tā staigāsim kā slēpdamies, itkā liela vajadzība būtu pēc šādas pastaigāšanās. Bet varbūt viņam ir šī vajadzība? Ko tad te skrej pie manis ik pār' dienas un nezin ko un kā norunāt kur varētu satikties un iziet. Un man ir jābūt laipnai, jo viņš taču krāsoja logus mums un atnesa krāsu virtuvi ar ko izkrāsot. Un puķes cik reizes nesīs no sava dārza. Un ķiršus un bumbierus un ķiplociņus arī. Nabadziņš! Bet vai tad man tas vajadzīgs? Nē, tas man nav vajadzīgs!
Bet vajadzīgs būtu, lai vienu reiz vēl, pie manām durvīm piedauzītu mans "tīģeris" Everts. Vakar uz ielu pie priekšdurvīm, stāvēja viņa mazdēls - mazais Jurītis. Viņš izskatījās tāds bēdīgs. Un es domāju - varbūt opapus slims? Bet kaut arī būtu, viņš mani negaidītu. Pirmdien 17. okt.
Es domāju par Evertu, un šodien pa dienu guļot sapņoju kad viņš bij slims - deguns un mute viņam bij ar asinīm un ar jēlumiem.
Kaut man nevajadzētu piedzīvot viņa saslimšanu!
Astoņas reizes esmu bijusi poliklīnikā uz "galvanizāciju" ārstēju savu cisku, kura jau četrus gadus mani nervozē ar to "skudres līšanu". Un tas sākās kad mans tīģeris mani sāka plosīt. Nu liekas ir tā kā labāki, mazāk čabina un lien tie kukaiņi. Varbūt ārstēšana līdzēs.
Piektdien 21. oktobrī.
Vēl zied puķes. Uz tirgu kā puķu oranžērijas. Un sētās dārziņā, kaimiņienes dobē augstas, dzeltenas dālijas mirdz kā saulītes. Un saule šodien ir visu dienu. Aizvakar bij atnācis Jaunsleinis. Atnesa palasīt savu dienasgrāmatu, īsi pirms kara rakstītu, līdz četrdesmit pirmā gada decembra pēdējās dienas. Izcietis nabags diezgan, saņemts cieti kā ostas darbinieku aktīvists, tomēr palicis dzīvs - vajadzējis sameklēt četrus galviniekus. Pēc dienasgrāmatas spriežot viņš ir īsts cilvēks savā taisnīgumā un sirsnībā ar draugiem. Tāpēc jau arī pret mani tāds. Bet mani šī sirsnība ir kaitinājusi un apgrūtinājusi. Teica ka gaidīšot mani svētdien Kultūras namā. Šovakar tur es biju uz Em. Dārziņa lekciju, pēc tam notika koncerts. Patika. Solo dziesmiņas nodziedāja četras sievietes un četras dziesmas vīru koris "Dziedonis" diriģenta Jāņa Dreimaņa vadībā. Ārstē cisku.
Pirmdien 24. oktobrī.
Priekš kam es rakstu še? Cik ilgi man to vajadzēs! Un tad šis virs nebūs nekas priekš tām rokām un acīm un sirds, kas šo ņems un lasīs. Bet varbūt pati iznīcināšu.
Iestājās auksts. Šodien pēdējo reizi biju poliklīnikā - divpadsmito reizi Navokina šķidruma elektrizicija, ciskā, (labajā) kura jau četrus gadus mani nervozē. Nu liekas takā labāki. Un tas viss sākās caur manu "tīģeri", tā man liekas, jo tās bij mocošas dienas. Un tiklīdz es viņu pieminu, par manu cisku skraida kukaiņi - kā dzīvu gribēdami mani apēst.
Sestdien satiku teātra sieviešu garderobisti Ievu Bloku, kura aizgāja pensijā un stāstīja par viņas lepno izvadīšanu - par balli un vērtīgajām dāvanām ko saņēmusi. "Arī Everts bij", viņa pacentās pateikt. Un tas viss lai man iekostu, laikam. Tas viss man atkal tik ļoti sāpēja, kad bij vienalga, kaut arī nāve māktu.
Es nevaru un nevaru samierināties, kad par manu centību un uzvešanos teātrī, mani izvadīja kā suni. Pat ne vienu piemiņas lietiņu kolektīvs man negribēja dot līdz. Un pēc desmit gadu nostrādāšanas. Direktors Lange neatļāvis? Par to kad es viņam lecu acīs? Jā, to es darīju - tādam "saimnieka papum", kurš uz strādnieku - darbinieku skatās bez cieņas. Un viņš panāca ka mani neciena neviens, ja aizliedza ziedojumus priekš manis vākt. Sarakstu liste esot jau bijusi gatava un nolemts ko pirkt. Bet direktors teicis ka neesot vērts kolektīvu vairs apgrūtināt - jo trīs mēnešus es jau esot prom.
Tātad trīs mēnešiem lielāka nozīme, nekā desmit gadu darbam. Nekaunība! Pirmdien. 7. novembris.
Oktobra svētki.
Nesalst. Nelīst. Silts. Saule pat reizēm paspīdēja kamēr darba vietu kolonnas gāja pāri tiltam - jaunajam tiltam, uz parādes laukumu, garām tribīnei. Šij reizē uz laukuma nesapulcējās. Teātris vēl stāvēja ostas malā, kad es jau gāju mājā, nenogaidīju kamēr paiet garām. Un ko gaidīt? Lai kāds mani ierauga - to kuru kolektīvā nemīlēja. Jā, nemīlēja, to es nu dabūju zināt - vai dzirdēt pēc mana Everta izteicieniem, jo neesot ar kolektīvu bijusi draugos, staigājusi kā tāds miera eņģelis gan, bet tomēr jaukusies lietās kur man neesot bijis ko jaukties. Bet kur es jaucos? Kad galdniekam Priedniekam neļāvu pīties ar vienu nelieti meiteni? Jā, es par to gādāju, lai netiktu izjaukta Priednieka ģimenes dzīve. Bet ko tur vandīt augšā?
Pēcpusdienas ar Termiju bijām uzlūgtas uz pusdienu pie Ainas un Paula. Termija aizgāja jau pēc divām stundām - gāja uz krievu teātri skatīt lugu "Люди которых виде".
Es paliku un pārnācu priekš pulksten divdesmit četriem.
Otrdien 8. novembrī.
Šodien nebiju nekur. Pēcpusdienā Termija aizgāja pie Ingrīdas. Bet pie manis atnāca Jaunsleinis. Izdzērām divas vīna pudeles vienu atnesa viņš, otru noliku es. Jā, viņš ir pret mani draudzīgs. Bet, vai tiekšanos mani apkampt, glāstīt un skūpstīt arī ir draudzība? Es to visu noraidu, tomēr spēlēdamās. Viņš nosauca mani par jaunu meiteni - te tik tā varot cīnīties. "Bet tāda Tu man patīc!" Spiezdams mani teica. - Tā var sabojāt attiecības - es sacīju.
Labu gabalu izgāju pavadīt. Tā tad mani vēl iekāro! Un tomēr tas neattiecas vairs uz manīm, bet tikai uz nožēlojamā vecuma vientulības un bezspēcības iekārtu ko labāku. Kā viens tā otris vecis. Un sieva viņam slima un tāpēc meklē kādu izmaiņu no parastās mājas dzīves. Sieva slimo jau desmit gadus, nevar paiet, ir aptaukojusies, nosirmojusi. Tomēr viņš to cienī un ir labs pret viņu.
Svētdien 13. novembrī.
Man nekas vairs netīk. Jaunslēsnis bij uzaicinājis aiziet uz muzeju - gleznu izstādi. Laiks bij labs, sauss, tikai diezgan auksts vējš. Skrēju pa ielu kā uz pirmo satikšanos, jo es biju nokavējusies, ar puķēm krāmējoties lai vāzēs saliktu, kuras vēl no dobes biju uznesusi. Jaunslēnis jau gaidīja. Izstāde bij Titiņa, Cīruļa, Lauvas, Uztica un citu darbi. Bet es jau neko nesaprotu. Un arī viņš neko nevarēja izteikt savu spriedumu. Gandrīz divas stundas tur uzkavējāmies. Kad iznācām, viņš vēl gribēja pierunāt iet vakarā uz Kultūras namu, dokumentālās filmas skatīties. Bet es atteicos. Netīk, nekas vairs netīk.
Bet jāieraksta taču tas, kad biju pie Everta, viņa māsa bij man atsūtījusi pūru kartupeļu un vairākus ļoti lielus un skaistus āboļus. Bijām abas ar Termiju. Viņa meita ar bērniem bij izgājusi un mums vajadzēja uzgaidīt, jo viņa tos kartupeļus nokusi pagrabā. Kad es uzprasīju kā viņš jūtās? Tad atbildēja - taisies tik uz bērēm! - Esot bijis pie ārsta, grūti elpot, bet papirosu no mutes neizlaiž. Mēs runājām kā slikti, maz pazīstami cilvēki.
Kad tik es sāku atcerēties pagājušo, tad mani sagrābj briesmīgs kauns - jo es taču esmu dikti muļķīti teātrī dzīvojusi - savā bērnišķībā un vientiesībā, un mani aizmugurē visi apsmējuši. Tā iznāk pēc viņa vārdiem - kā tāds eņģelis es esot tur gribējusi tur lidināties. Jā, tā tas laikam bij! Es neatradu tur nevienu īstu cilvēku. Un viņi neatrada to pie manis un tāpēc man nevienu piemiņu nedos līdz. Viņi juta ka es nemīlu viņus. Jā nemīlēju, visi karikatūras! Visi dzīrojās, liekuļi, un bez mīlestības pret visu to ko mīlu es.
Pirmdien 19. decembrī.
Laiks, nu jau mēnesis apkārt kā pastāv iekš viena lietus. Bet tieši pirms mēneša uz divām dienām uzkrita sniegs un pat sasalis bij. 19. novembrī gāju uz kapiem, nesu pēdējās puķes no dobītes un citas biju dabūjusi no Annas. Kapsēta bij sniegā. Abi kapiņi kā ar baltu mīkstu segu pārklāti. Bet es nopurināju un uzliku dažus skuju zarus, un tās Māriņu puķes.
Šis sniegs man ļoti nepatika, pārāk agri likās. Bet nu atkal to gribētos, jo apnicis lietus un kur tās tumšās, miglainās dienas. Debesis nav nemaz. Istabā visu dienu tumsa. Citas dienas drusku gaišākas un tad ir sausākas gaiss un ielas tīras kā vasarā. Šorīt vēl dobītē atradu nolauztas sarkanās Māriņu puķes. Nopurināju un ieliku trīs rozītes.
Kad bij 24. - Veltas, atnāca Jaunsleinis ar trīs baltām sprogainām krizantēmām un Simonova skulptūru grāmatiņu. Priekš kam šī uzmanība? Un tā viņš nāk vēl ar vienu. Sestdien bijām iekš kino, dienas izrādē "Pusi iela". Neko nepatika.


1961. gads

1961. gads. pirmdien 9. janvārī.
Bet kā ņēmu tā uzrakstīju 1962. gads. Jocīgi! Varbūt es to rakstīšu ar sevišķu prieku? Jau iesācies Jaunais gads un jau iesākusies otrā nedēļa, bet vēl zied puķes. Un vakar dedzinājām eglīti, bet no rīta, no sētas, no vistiņas dobītes, ienesu svaigas baltas Mārtiņu puķes. Dzīvi, balti ziedi! Un manā dobītē vēl krinģelīte skatījās - ziediņā un pumpuriņš un zaļas lapiņas. Vēl ziema!
Ne sniega, ne sala! Šorīt tāds snieģelis ir, bet šķidrs kā ūdens.
Vakar atnāca Aina ar Paulu un mēs aizdedzinājām svecītes, kaut arī dienas laiks bij, bet tumsa kā mijkrēslī. Izdzērām pudeli vīna, ko J-sleinis bij atnesis pa Jaunu gadu, jo tad mēs dzērām manējo, divi vien. Es viņam lasīju savu romānu un viņš bij sajūsmā. Otrā dienā man raksta vēstulē par to. Vai man ko dod šī viņa uzmanība?

Svētdien. 26. februārī. 1961. g.
Pēc pusdienas veidoju gulbja kaklu - masku mazajai Allītei priekš putnu masku balles skolā. Dzidra Roškna sēdēja virtuvē, man blakus un klausījās intervenciju par aktieriem. Pie durvīm piedaudzīja un tas bij - Jātnieks. Ar Dzidru iepazīstināju, bet viņa tūlīt gāja prom. Nu labi ka gāja! Un labi ka nebija mājā Terma. Tomēr atnāca! Bet ne jau tik tagad, esot bijis atnācis tieši Ziemassvētku dienā, un tās mēs bijām pie Ainas.
Viņš domājot par mani, un noliecās pie manām krūtīm - pie .... blūzītes ar vaļējo "šlisi". Atgāza, un skūpstīja manas lūpas - tās vecās lūpas kā kādreiz jaunās. Jocīgi! Pēc kādām divām stundām pārnāca Termite. Bet ja nepārnāktu un nebūtu jātraucas ka nepārnāk? Kas būtu tad?!? Sestdien 18. martā.
Uz tirgu, sievām plaucēti bērzi un sudraboti lieli pūpoli un - zilie vizbuļi. Vizbuļi! Tātad jau pavasars! Bez sniega un sala pagājusi ziema. Arī Rīgā bij saulainas dienas. Un Vērucis sāka jau tīrīt dārziņu un kaļķot krūmiņus. Desmit dienas biju Rīgā. Arī Siguldā trīs dienas. Ar Valdi meklējām vizbuļus, bet vēl bij tikai lapas, pumpuri tiko virs zemes.
Braucu uz Rīgu Ainas dēļ, televizoru pirkt. Nopirkām. Viņa pārbrauca ātrāki. Vienu nakti gulēju pie Ernas. Citas visas pie Vēras. Zina strādā Izglītības ministrijā. Labi jūtas un labi izskatās. Izmiņu ielika slimnīcā uz pārbaudi kamdēļ bieži temperatūra. Viņa astotā klasē un bieži tāpēc kavē skolu.
Vera cīnās ar visiem spēkiem, pakustās un tad atkal iet gultā.
Trešdien 22. martā 1961. g.
Atkal ziema. Mazs saliņš un sniegs saldē dobēs palīdušos asnus. Tik negodīgs sniegs - tik negaidīts.
Trešdien 12. aprīlī.
Kosmoss iekarots! Pasaules telpā, ap Zemes logi aplidojis cilvēks.
Šorīt, piesēžoties pie galda un rakstot vēstuli, Vērucim, mani iztraucēja spēcīgs radio pārraidījums no (Tess) kad pašlaik ap Zemi riņķo cilvēks kosmiskā kuģī. Un tas ir lidotājs majors Jurijs Gagārins, 27 g. vecs. Visu dienu par to vien runā un pārraida uzvaras maršas.
Es saņēmu rokas un apraudājos - esmu laimīga ka arī es to esmu piedzīvojusi un par to, ka pašas pirmās ziņas dzirdēju es.
No visas pasaules pienāk apsveikumi. Arī Amerikas - VSV. prezidents Kenedijs atsūtījis telegrammu.
Jā, tas ir, mums mirstīgie pat neaptverams notikums, bet tiem, kuri dzims tas būs jau parasts lidojums.
Svētdien 23. aprīlī.
Pamatīgi jauka diena. Ēnā 16 gr. Bet kur tad saulē? Un tāpēc pirmo dienu izbraucu ar riteni. Sarkanā biezajā kleitā, jutos atkal kā gadus no sevis būtu nometusi, ne tikai kā ziemas drēbes. Apbraucu riņķī ap kapsētu un garām braucot Jaunsleiņa namiņam, pieturēju un iegāju apciemot. Viņš bij rakstījis, tā kā šij nedēļā atnāk pie manis, bet tā kā neatnāca, tad vajadzēja apciemot - droši vien atkal slims. Jā, viņa kāja nav vesela, iznākot no slimnīcas, nevar tomēr brīvi staigāt, jāklibo. Nabaga Jaunsleinis! Un viņa tā gribētu priecāties iet un jūsmot par pavasari.
Un par mani? Laikam jau gan. Un sieva viņam knapi tik kustas pa istabām un resna kā zīlonsis. Cik dabā ir skaista, tik pat arī neglīta - ši tā atļaut veidoties cilvēkam ir liela apsūdzība dabas spēkiem. Cilvēks tiek bezjēdzīgi sakropļots un pie tam vēl tas notiek ar sāpēm un ciešanām.
Nupat man ienāk prātā, ka es rakstu par svešiem cilvēkiem, bet nerakstu par savu jauno, skaisto cilvēku - Termiti.
Šodien es skatos uz viņu un teicu:
- Cik tev ir smukas uzacis, acis, plaksti, zobi un lūpas un viss izskats tik maigs un bērnišķīgs. -
Jā, to es redzu savai Termitei. Bet es redzu arī ka viņā nav kā vajadzētu formas: kaklis, krūtis - labi, arī viduklītis un dibentiņš labi, bet tās ciskas vajadzētu būt citādākas, tās ir par vājām un tāpat celīšiem trūkst apaļuma. Lieli, tie arī mazliet varētu būt apaļāki, tad tomēr pie viņas slaiduma, var iztikt. Pati viņa ar sevi ir ir nemierā un kaunas par savu vājumu, bet ēst neēd un es nevaru saprast ko darīt cik visa šī viņas izmeklēšanās ēdienā, uztrauc mani katrā ēdiena laikā.
- Tev ir visa miesa nosēta ar dzimumzīmēm - es teicu, - ja tev būtu bērns, tad viņš tām dotu planētes nosaukumus. - Par šiem vārdiem viņa mani tūlīt apsauc. Nesaprotu kas tā par meiteni, nu it nepavisam viņai nepatīk dzirdēt kaut kas tāds, kas attiecas uz dzimumattiecībām. Tā kā tāda desmit gadus veca, bet arī tāda, meitene sākumā par to slepus runājām un minējām, kas un kā. Bet mana Termite nav vēl ne lāgā pieaugusies. Un par to man ir tik žēl, ka viņas dzimumzīmes neviens vēl nav skūpstījis. Kaut jel šo vasaru kāds viņai rastos! Viņa ir tik vientulīga. Bet ja es vēl nebūtu? Kāda tad būtu viņas dzīve? Varbūt tad jau kādu būtu pārsaukusi mājās.
Sestdien 6. maijs.
Bij liels sausums un putekļi, bet pirms divām dienām uzlija un šo nakti nolija krietni un līst visu priekšpusdienu.
Gribēju braukt pēc ievām, aizgāju jau līdz autobusa, bet tā kā nevarēju to sagaidīt tad atgriezos atpakaļ. Skatos kaimiņu dārzā ieva jau drīz būs balta. Tātad būtu jāpasteidzas! Pašlaik runā Hruščovs Armēnijā.
Bet mani kaut kā sāk nogurdināt visi šie mudinājumi, slavinājumi un lielīšanās. Sociālisma laikmetā vēl tik daudz trūkumu, netaisnības un noziedzības no cilvēkiem kuriem dota uzticība, bet kura pārvēršas blēdībās. Un valsts mantas izsaimniekošanā.
Vakar teātrī skatījos uz šo tēmu opereti "Mīla un vasarnīca", lietuviešu teksts un mūzika. Mūzika patika, bet saturs un visi skati - sekli un ar muļķīgiem jokiem.
Publika gan ļoti aplaudēja, bet uz pieņemšanas izrādēm jau nāk lētā publika un tukši tingeļi - tangeļi patīk. Galvenā lomas aktrise Velta Valdmane neizsauc ne mazāko simpātiju, trūkst pavisam sejas - ne izskats, ne izteiksme, skatās kā tāda parādība, vai kā tāds slims putns. Augumiņš smalks, patīkams, bet kur, kad trūkst sejas.
12. maijā iesim abi ar J-sleini uz Valmieras izrādi "Putni bez spārniem". Viņš bij atnācis 1. Maijā, atnesa vīna pudeli un savus ceptos speķa raušus. Bet ko tas viss līdz! Viņš sajūsminās par mani un izturas tā kā iemīlējies skolas puika. Priekš kam tas vajadzīgs! Labāki izturētos kā vīrs savos gados. Bet tādi vīrieši kuri ir labi un tīri savā dzīvē un diezgan bagāti ar zināšanām un spriedumiem, visi tādi romantiski.
Un kur Fricis Volkovskis! Vakar mani nogrāba un nāca mani vadīt un pieklājības pēc nevarēju noraidīt, kaut gan labāki tad būt vienai, nekā tāds nāk blakus. Un viņš ir laimīgs mani redzot un iet ar mani. Bet ko tas dod man? Nekā. Un tomēr sirds pēc kā alkst, un tas būtu - otra kāda stipra sirds kas palīdzētu man vieglāki elpot vēl pēdējo mūža gājumu.
Bet tāda sirds taču man ir - Valdis taču man ir! Valdis man palīdz dzīvot un ar viņu nekad nav garlaicīgi, kaut arī mans brālis. Kaut jel Jsleinim - būtu tāds spēks! Bet pret Valdi viņš ir tikai tāds "taurenīts" - kā Termija saka. Un Valdis kā ērglis kuram sasieti spārni - to saku es. 3. jūlijs.
Tātad dzimšanas dienas! Man un papum. Vakar biju uz kapiem, noliku sarkanas studentu neļķes..
Bet šorīt jau it agri man? Rozes! Trīs sarkanas rozes! Violeti sarkanas, kuplas un svaigi zaļām lapām. Smaržo! Bet tās smaržo asāki, kā tās kuras man pasniedza Kalne Emīlija. Rozā un īstas rozes, maigas un gleznas. Viena izplaukusi pilnīgi, tad viena vēl ne pavisam, bet citi zied pus pumpuros - laikam tādi kāda biju es kad mani skaistu saģērbtu veda krustīti - baltā kleitā un rozā lentēm. Kur tas viss! Valdis apsveikdams teica, ka šogad es vēl biju jauna, bet nākošo gadu jau būs jārēķinājas ka jau vecums.
Jā, tad paliks sešdesmit. Sešdesmit... Vai tiešām tiešām sešdesmit? Bet kā es uzvelkos? Tā kā izskatos?
Ai, ai, ai, divas Jāņu naktis es pavadīju kā vecā romānā. Vecā pirtiņa, kurai vējš pūta un aurēja cauri bet es satinusies, sarāvusies gulēju sienā, starp bērziem, vīgriežiem, grietiņām, rudzu puķēm, nakts vijolēm, pojenēm un ērkšķrozēm un dārza rozēm, arī zemeņu mētrām un kumelītēm. Tā es visu to biju izpušķojusi, pie Everta māsas Kates Artmanes, kur nodzīvoju piecas dienas. Grābu sienu, ravēju bietes, kartupeļus un pupas. Un gaidīju atnākam Evertu savu Kārli, kurš Jāņojās pie sava dēla Žorža. Tur bij visa viņa ģimenes meitas ar bērniem un znotu. Es gaidīju Kārli, bet atnāca šis znots Arturs un kurš nebrauca līdz sievai uz Liepāju un vēl kad bij jābrauc visas uz Tallinu.
Šis trīsdesmit trīs gadus vecais igaunietis, mazais purcīķis, nācis lai satiktos ar manīm. Viņš dabūjis dzirdēt ka Veltiņa esot pie tantes un nācis šurp.
Vai!.. Es pārvērtos par trīsdesmit gadiem jaunāka. Es kļuvu priecīga, pat laimīga kad viņš ir nācis še un nav braucis sievai līdz. Tātad es vēl varu "vilkt" kā sieviete!
14. jūlijā. piektdiena.
Šodien dzimšanas diena Valdim, un atsūtīja man mazu foto uzņēmumu un saka ka mazais Valdiņš jau izskatās pēc vecīša. Jā, tāds nu liekas gan, bet izskatoties ar pavairojamo stiklu, tad ir jaunāks un acīs jaunības trauksme zem biezajām melnajām uzacīm kā diviem lokiem. Piecdesmit četri gadi! Priekš vīrieša tā vēl jaunība. Lai dzīvo šī jaunība!
Bet savā dzimšanas dienā tā i nenobeidzu - pārtrauca rakstīt apsveicēji - Aina ar Paulu un viņiem līdz radiniece Lilija, septiņpadsmit gadus veca. Aina pasniedza lielu buntu rozā, skaistas neļķes. Paldies, paldies, paldies!!! Kas par godu! Es noliku vīna pudelīti, bet kuru pat neizdzērām, jo sākās negaiss un viņi gribēja tikt sausā mājās. Izgāju pavadīt un kad atgriezos, bij atnācis Fricis Vulkovskis, un tas apsveica un iedeva grāmatu Набережная Мойки!?, bez tam - vēl no azotes izņēma vīna pudeli.
Viens, un vienīgais cilvēks no teātra kurš mani atceras.
19. jūlijā, trešdien.
Nevaru pielikties lai aprakstītu savas Jāņu naktis ar jauno inženierīti. Vienu nakti viņš ieņēma manu guļas vietu pirtiņā, tā kā man bij jāguļ pļavā siena gubā. Bet otru nakti kad biju apgūlusies, viņš lauzās pie manis pirtiņā, kā Uldis pie Baibiņas. Man patika šī spēle, bet es biju nobijusies līdz nāvei. Tad sāku runāt nopietni, lūdzu lai iet prom, un kad neklausīja, tad durvis pati attaisīju un skrēju uz istabu celt augšā saimnieci. To viņa negribēja pielaist, dusmodamies tad pa ceļu aizgāja. Bet gulēt vairs mierīgi nevarēju, sēdēju uz ceļa un gaidīju gaismu. Pēc tam, ka sētiņa jau visa bij gaiša tik ielīdu atpakaļ savā migā.
Likām nekad tur vairs neiznāks būt. Bet nu par vasaru un kuras kā nav tā nav. Lija jau visu maija mēnesi. Jūnija pirmā pusē viena nedēļa bij karsta, un mums par to laiku remontēja dzīvokli. Bet nu tikai līst, vētras, un ja nelīst tad auksts un mākoņains. Šij mēnesī pavisam kādas četras dienas ir bijusi tīra saule, bet tā vienmēr uzlīst. Ļaudis runā ka līšot septiņas nedēļas, jo sāka līt 10. jūlijā. Bēdīgi pavisam!
27. jūlijā - ceturtdien.
Biju iesākusi iet jūrā - ar 21. piecas dienas turp gāju un izpeldējos, kaut arī nebija pat ne silta diena, bet saulē varēja pajust vasaru, un ūdenī bij tīri silti un patīkami. Arī smiltīs, krūmos varēja pasauļoties. Bet kad aizgāju sesto reizi, tad jūrmalā nebūtu bijis par daudz ziemas mētelis un cimdi. Baltas, lielas bangas vēlās, cilvēki apģērbušies tupēja aiz krūmiņiem, bet ūdenī redzēju divus. Man nebija dūšas to darīt. Šodien vēl aukstāks, melni padebeši vien vien veļas un rudeņa iespaids un aukstums. Vai tiešām 61. gads būs bez vasaras? Gaidījām to, bet tās vietā rudens klāt.
Dzidrai šodien dzimšanas diena, un es uzrakstu septiņas paskārtes - izmeklētas un uz katras kaut ko piemērotu uzrakstu. Termija ienes, un pati no savas puses - Ķīnas dvielīti. Piektdien 28. jūlijā.
Šodien apmetās tā kā siltāks un laiciņu varēja sajust un arī redzēt sauli. Bet drīz viens sāka atkal līt, un sadeva tā itkā tas būtu gaidīti un vajadzīgs.
Nu, pavisam neganti. Bet labi kad mūsu istabā tagad ir smuki un patīkami - Termija nopirka grāmatu plauktu ar diviem, bieziem aizbīdāmies stikliem. Maksāja sešdesmit pieci rubļi. Es no savas puses pieliku tikai trīspadsmit.
Abas esam ļoti priecīgas, jo cits mājīgums mūsu istaba.
Termija sāk pieņemties - un pati atrod kad divi kauliņi pie kakla esot pazudusī.
Viņa ēd pusdienas ēdnīcā, un vakarā es atkal ko sagatavoju. Pēdējā laikā viņa bij novājējusi ka sāk palikt bailes. Aizvedu pie ārsta, izdarot visas analīzes, izrādās kad ir vesela, bet tikai pārāk nervoza. Ārsts teicis ka vajagot precēties. Bet tas laikam nenotiks nekad. Kāpēc? Rets meitenes eksemplārs?
Trešdien 2. augustā.
Tas bij pēc trīspadsmit gadiem, kad es atkal redzēju viņu - Jēkaupu Bumbuli, un tas bij 1948. gada vasarā.
Šovakar - 1961. gada vasarā - atkal pēc trīspadsmit gadiem es viņu redzēju. Visus gadus, visas vasaras esmu to gribējusi redzēt, bet nekur un nekad viņš man nav ceļā sastapies. Šovakar bij atnācis Jaunslienis, gāju pavadīt. Un tur uz Zāļu ielu, netālu no viņa mājām viens brauca pretīm ar riteni. Jau pa gabalu iedomājos ka tas būs viņš. Jā, tas bij... viņa acis, viņa taisnais deguns, viņa smalkās lūpas, viņa plānā seja, viņa dziļais skats. Viņš skatījās... skatījās un saskatās bij pārsteigums un uztraukums. Bet - jau vecuma pazīmes šij skaistajā sejā. Bet es! Kāda viņam izskatījos es? Es biju mētelī un lakatiņā. Un lūpas bij uzkrāsotas. Labi, ka tā - būšu bijusi taču svaigāka - kaut kas no toreizējās.
Pirmdien 7. augustā.
Es rakstu tikai šodien, pulksten vienpadsmitos pēc noklausītām ziņām par kosmonautu Hermani Titovu. Vēl viens lido. Bet kur? Vai tas tiešām tik skaidri zināms? Vakar rīt pulksten deviņos palaists otris kosmiskais kuģis Восток 2, ar šo drošsirdi. Un vēl viņš turas gaisā visi simti septiņdesmit kilometru augstumā. Viņš apriņķojis Zemes lodi jau divpadsmit reizes, tā ziņoja šorīt septiņos. Bet tās vairs nav tās ziņas, kādas ziņoja vakar, tās bij triumfējošas un drošas, šodien tās ir šaubīgas - nepārraida vairs viņa pašreizējo atrašanās vietu, ne stāvokli.
Nupat atkal pārraida un atkal tikai par apsveikumu telegrammām uz Maskavu. Visi gaida atgriešanos.
Ak vai, ak vai, es sāku nervozēt.
Pirmdien 14. augustā.
Atkal tikai pēc nedēļas, bet jau pagājušā pirmdienā pulkstens vienpadsmitos es klausījos ziņas ka Hermanis Titovs, pulkstens desmitos nolaidies uz Zemes.
Es biju priecīga un svinīga to dienu. Bij iebraukusi Ketija un es aizbraucu viņai līdz uz Nīcu un sabiju tur trīs pilnas dienas. Laiks bij kā "vasarā". Bet visumā kā rudenī ir atkal Liepājā, paspīd gan saule, bet te atkal gāž liets un auksts vējš.
Vakar aizbraucu uz kapiem. No turienes piebraucu pie Jaunsleiņa un tur bij ieradies arī Jātnieks. Tas man ļoti bij pa prātam - viņš redzēja mani vasarīgā jaunā spilgtā kleitā un jaunajās dzeltenās kurpēs. Tas bij efektīvi!
(To vakaru kad pārbraucu no Nīcas, bijis viņš atnācis un parunājies ar Termiju.) Bet ko man vēl deva un dod šī redzēšanās ar viņu un vispār tas Jaunsleinis.
Es tomēr esmu viena. Viņiem katram pa sievai - "ģimenes galvai", kas viņus tur grožos un no kurām viņi dreb. Bet pie manis "lien". Jātnieks gāja mājās pudienās un tad iešot uz futbolu.
Es gāju uz jūru, Jaunsleinis nāca līdz, pastāvēja pie riteni un drēbēm. Es krūmos pārģērbos un ieskrēju viļņos. Gaiss auksts, bet ūdens silts.
Otrdien 15. augustā.
Šorīt sapucējos un gāju pie Ainas, lai apsveiktu uz dzimšanas dienu, un nesu trīs gabaliņus tualetes ziepes un odekolonu pudelīti. Aiz trūkuma pārpilnības labāku neko nevarēju nopirkt. Bet viņiem jau vairāk kā mums. Satiku Ainu pa ceļam ar radinieci Liviju. Tā arī dāvanu iedevu. Nācu arī tūlīt mājās un uznāca tāds lietus kā debess plūdi. Drīz paspīd saule, bet tad gāž atkal. To vairs nevar izturēt!
Sestdien 19. augustā.
Šorīt man bij jāiet uz satikšanos lai dabūtu puķes gladioles. Un tur jau viņš nāca pretīm ar garajiem rozā ziediem, un tās ātri paķēru lai nenotiktu kas briesmīgs - jo tas taču bij gandrīz pretīm logiem, kuros dzīvo "Juris". Nē, to viņš nebūtu drīkstējis redzēt, kad es vēl spēlējos ar vīrieša pasniegtām puķēm. Un droši vien jau arī neredzēja. Nu, ko viņš, šis Jaunsleinis man tās nes? Viņš nesīšot vēl daudz - jo ļoti ziedot. Bet es teicu kad es gladiolas nemīlu, ka labāki būtu asteres. Skāde kad viņš to nav zinājis, tad būtu stādījis asteres, bet tās neesot nemaz.
Svētdien 20. augustā.
No rīta divpadsmitos viņš atkal klāt un ar vīna pudeli kabatā. Viņš gribot iedzert un tad iet pastaigāties. Iedzērām arī, tikai ne visu. Kad mēs sēdējām netālu no ezera niedroja, viņš teica - vai tu man bučiņu nekad nedosi? -
- Nē, kāpēc lai to es darītu! - atbildēju. Un viņš atkal samierinājās, tikai sauca par meitenīti un glāstīja manu zodu.
Nē, es neesmu mainījusies, jo projām es esmu neganta - man vajadzīgs vīrietis uzbrucējs, nežēlīgs, mocītājs, iekarotājs un manis pazinējs. Bet Jaunsleinis to nezin un mani nepazīst. Viņš nezin kad man ir vajadzīgs spēks un tas nav ne viņa ķermenī, ne dvēselē. Ko viņš man var dot? Itin neko!
Man ar viņu garlaicīgi. Bet cik intersanti tādu pastaigu būtu bijis izdarīt ar Valdi. Cik viņš būtu daudz ko pateicis!
Otrdien - 22. augustā.
Nav vairs nekāda prieka pasaulē - dzird tikai kara valodas un lietu gāžam.
Un no Maskavas atbilde par manu vēstuli rakstīto "Pasaules dienā"! Atvainojiet ka tik vēlu atbild un ziņo kad ar daudzajām informāciju vēstulēm manējo nevarējuši ievietot.
Nu labi ka ar tā, taču tas būs dokuments par kādreizējām cilvēku ciešanām. Un Saša tur dzīvos! Kādreiz jau viņi meklēs un pētīs par to Vīgantu, kur tas palika. Otrdien 5. septembrī.
Vasara! Ir iestājusies vasara! Kā septiņas nedēļas bij cauri, tā pārstāja līt. Tātad desmitā jūlijā nedrīkst ielīt, tad līst katru dienu, un ja ne dienu, tad nakti. Bet nu jau otra nedēļa un laiks saulains, rāms pat vēja vairs nav, ne mākoņi, ne pērkons, kā tas bij visas nedēļas. Pagājušo nedēļu biju pie Ketijas Nīcā. Un bez pārspīlējuma var sacīt, ka tās, bij pirmās dienas kad varēja kleitā justies vasarīgi, nevajadzēja baidīties vai nebūs par aukstu vai nesāks līt. Saule un tīras zilas debesis un vakaros zvaigznes.
Jaunsleinis jau trīs reizes nesis gladiolas. Man katru reizi jāiet pretīm, un tad viņš tās nes kopīgi ar savu dzelteno portfeli saņēmis, galvu atliecis un pa gabalu jau smaida ieraudzījis manī. Es paņemu tūlīt puķes un tas iznāk pat nevarīgi. Jā, šīs puķes nestas no viņa man neko nedod. Bet ja Everts būtu man atnesis pienenīti, es būtu bijusi laimīga. Un vai tad tāda nebiju? Viņš tad plūca man vizbuļus, bezdelīgu actiņas, pureņus un deva man saplūktos, un tas bij mīļi un patīkami.
Bet šis var rozes nest un gladiolas, un tomēr es viņam ne roku negribu piedot. Svētdien izgājām pastaigāties un sēžot zālītē pie Pūkones kanāla, viņš gulstas man tuvāk, kā galvu gribēdams ielikt man klēpī, bet es atvirzos un mana roka nevar pacelties lai noglāstītu viņa galvu, to augsto pieri un kura nemaz nav tik muļķa. Nē, man viņš nepatīk un neko nedod. Bet ko viņš domā? Cerē? Trešdien 27. septembrī.
Bij iestājusies vasara, un tad jau pārbiedēja ar rudeni, sāka no jauna līt un kļuva aukstāks. Bet nu jau divas nedēļas tik mīlīgs laiciņš kāds reti var būt septembrī. Bez neviena vējiņa, saule un valgs siltums ar rudens smaržām. To patīkami izjust bij Nīcā, pie Ketijas. Kamēr viņa raka savas kartupeļu vagas, man atļāva upes malā sauļoties. Rītos gan liela rasa un pavēss, bet vakari silti, un debesis ar zvaigznēm un mēnesi. Var vēl ar plikiem lieliem un bez galvas lakatiņa, ko visu trīs vasaras mēnešus nevarēja, bij jāsalst, jāmirkst lietū.
Piektdien 13. oktobrī.
Kā vasaras rīts! Ar plikiem lieliem var iet. Es braucu pēc malkas ar Griķīti un Žannu. Ar plikiem lieliem un ķitītē un nemaz nav auksts, kaut ir tikai deviņi no rīta. Bet kur tad vēlāku, pie Valītes, kā vai sauļoties! Malkas savests daudz, šķūnītis pilns un sētā arī vēl kaudzīte. Bet Griķīšiem kaudze kā divu stāvu māja.
Sestdien 21. oktobris.
Jo projām laiks uzturas pasilts un sauss.
Otrdien 7. novembrī.
Oktobra svētki un liels notikums - šovakar Termite aizbrauc uz Melnās jūras piekrasti - Suhumu, Gagru un Sočiem. Dabūja ceļa zīmi un bez piemaksas.
Pirmdien 20. novembrī.
Eju pie Ainas pārgulēt, lai no rīta brauktu uz Rīgu - Vēra aicina.
Otrdien 28. novembrī.
Šorīt pārbraucu no Rīgas. Pirmdien 4. decembrī.
Atgriezās Termīte, ar vakara vilcienu. Man atveda četrus kilogramus mandarīnus un vīna pudeli. Tikai zināms par manu naudu. Dienvidi Termīti saņēmuši savā varā - tik ļoti negribējies braukt mājās.
Ceturtdien 28. decembrī.
Sals un sniegs. Salst līdz 15 gr.
Rakstu visiem Jaungada apsveikumus. Valdis ka 23. dec. atrodas sanatorija Ogrē - "Saulstaros".



1962. gads

Piektdien 2. martā.
Visi vakari, visas dienas viena otrai līdzīgas. Pat Jaunā gada vakars tāds bija, kas ne ar ko neatšķīrās no katra vakara. Divas ar Termiju, tikai paskatījāmies pa logu, kur raķetes uzlidoja un tad atkal viss kā bijis. Bet šovakar dabūju dzirdēt vēl nekad nedzirdēto: mūsu tēvam bijušas septiņdesmit divas sievietes... tik viņš esot saskaitījis - varbūt kāda vēl iztrūkusi. To pastāstījis kādreizējai īrniecei Luterenei. Šovakar, to viņa man pateica man, kad pie viņiem biju aizgājusi palīdzēt pašūt meitai karnevāla tērpu.
Tātad, papus ir dzīvojis kā īsts zemes - tas dzīves "baudītājs". Un tāds ir bijis mūsu papus - tikumības mācītājs. Pat mana "vīra māte" - Bumbulene, bijusi viņa mīļākā. Man šovakar sāp sirds. Pirmdien 12. martā.
Sals krities, bet sniega tik daudz un snieg vēl tur klāt. Dziļa ziema. Šorīt divas reizes aizbraucu uz koku zāģētavu pēc brīvmalkas. Rezerves jau vēl lielas, ko vasaru savilku ar ratiņiem, tomēr jāvelk klāt, lai nevajadzētu pirkt malku, arī nākošo ziemu.
Otrdien 20. martā.
Rītu pavasara diena, bet sals no rīta 14 grādi. Sniega bagātība. Diena liekas būs mirdzoši skaista - saule krāso sārtas debesis. Braukšu uz zāģētavu pēc brīvmalkas.
Trešdien 21. martā.
Pirmā pavasara dienā ieradās strazdi mūsu sētas būrī. Šorīt pūta dienvidus vējš un tas viņus laikam atdzina. Bet sals vēl 5 grādi pusdienas laikā, tomēr saule spoža. Vēl ar ragaviņām aizbraucu pēc malkas. Bet rītu jau vairs nevarēs - būs vietām jau plika zeme.
Termija palika mājās no darba.
Svētdien 24. martā.
Pirmā diena bez sala. Ledus blāķi saulē šķīst, tek pažobeles.
Ceturtdien 29. martā.
Salst jo projām, šorīt atkal logi aizsaluši. Ledus kamaras ēnainās vietās uz ielām jo projām. Sētā, dārziņā sniegs sasalās un lēni kūst tikai ap pusdienas laiku.
9. maijs. Trešdiena.
Uzvaras un miera diena. Ir pārdzīvots karš un vēl tik daudz gadu pēc kara. Klausos dziesmās un maršās un apraudos par pārraidītiem kara stāstiem. Par maz, daudz par maz, par vēl par to rakstīts, attēlots un biedēts. Vai tad tiešām, tiem, kuri jo projām piesauc vēlēdamies karu, nav cilvēki! Nav cilvēki ar prātu un jūtām, citādi jau atombumbas nespridzinātu. Un vēl Ziemassvētku salā! Viņiem taču ir Kristus ir paraugs, tamdēļ vien jau, cienību pret, pret viņu un to salu, nedrīkstētu tādu cilvēces noziegumus darīt.
Bet ko darīsim kad auksts un vēls pavasars? Koki kaili. Pirms Maija svētkiem gan iestājās pāris dienas pat vasarīgs siltums, izrāva puķes - vizbules, vijolītes, arī pureņi un baltie vizbuļi uz tirgus. Tā gribētos izbraukt ar riteni un pašai tos plūkt, bet pie tik zemas temperatūras kā 9 - 10 grādi, nav prieks braukt. Rītos pat pieci grādi. Ziemas drēbes jāģērbjas. Nelādzīgi pavisam!
10. maijā. Ceturtdien.
Valdis atsūtījis lapu no "Rīgas balss". Tajā vairāki cilvēki apraksta savus priekšstatus par dzīvi pēc divdesmit gadiem.Būšot jau viss piepildījies no cilvēces mūžsenā sapņa - komunisma. Jā, tad jau arī es to varu vēl piedzīvot! Ja man tagad paliks tikai sešdesmit, tad jau varbūt nodzīvošu arī vēl divdesmit gadus. Un kas tas ir? Vai tad es nu varētu ar kaut ko saslimt un nomirt? Šo avīzes lapu es turēšu sev par iedvesmotāju mērķa sasniegšanai. Pēc divdesmit gadiem es atkal to gribu turēt savās rokās un lasīt šo uzrakstīto. Bet tikai tad, ja arī Valdis vēl tad dzīvo! Un kāpēc lai viņš nedzīvotu, kurš piecus gadus pat jaunāks par mani.
Dzīvosim, Valdi! Mūsu "komunismā". To dzīvi, par kuru mums stāstīja papus jau 1913. - 1014. gadā, kad sākām jau ko saprast uz Sarkanās ielas kad skraidījām.
Otrdien 3. jūlijā.
Mana dzimšanas diena un kurā nu ir pienākuši tie nevēlamie sešdesmit gadi. Ir atbraucis Valdis un no paša rīta mani apsveica ar savu, man veltīto dzeju un kurā man vēlē elpot vēl tik pat daudz. Vakarā atnāca Emīlija Kalns, Volkovskis, Jaunsleinis un Katija (Lukševisa). Iedzērām un uzkodām. No Ernas bija gara vēstule. No Vēras - nekā.
Pirmdien 9. jūlijā 1962. gadā.
Vēl dažas minūtes pirms sešiem vakarā un šijās minūtēs pie manām durvīm piedaudzīs... Jēkaups Bumbulis. Es drebu gaidot, bet ko darīšu kad atvēršu tam durvis! Un ja nu pēc vakardienas viņš neatnāk? Ko tad?
Ceturtdien 12. jūlijā.
Uz mana galda guļ vēstule ar adresi - Ž. Bumbulim. Un es pati esmu atkal trīsdesmit gadus veca un pat jaunāka. Vakar, no mājās Irmas, dzirdēju sakām:
- Cik jūs skaista tagad! -
Skaista! Kā tad? Nu kā lai ne, ka trīsdesmit gadu "traģisko" smagumu, esmu nometusi. Liekas kad visi garāmejošie cilvēki, ejot pa ielu, uzmet man tādus vērīgus skatus. Kāda tad nu izskatos? Nu kā, es taču atkal smejos... Jēkaups ir atkal licis smieties. Ja viņš neatnāca, par to nekas, jo es taču biju aicināta pie viņa draugiem, jaunajiem ģimenes cilvēkiem Arņa un Marijas (iesauktas "Čika",) Kalpiņiem. Tas bija otrdienas vakaru. Bet arī tur viņa nebija. Un vainojams bija lietus, jo viņš bija solījies būt līdzēt būvēt Kalpiņam garāžu, Moskvičam. Pēc darba, četros jau piegājis, bet tā kā lijis, mūrēt nevar, steidzies pie kādiem citiem darbiem. Čika teica ka daudz strādājot - remontējot dzīvokļus. Ar Čiku iepazinos, pastāstīdama savu dzīvi prombūtnes laikā. Viņa aicināja aiziet atkal vakar, bet es atturējos, un uzrakstīju viņam vēstuli, un to nodošu rītu no rīta Čikai lai savukārt nodod viņam.
Bet kas būs tālāk? Kas būs!
Un kaut arī vairāk nekas, tad ari vairāk neko nevajag. Es, viņa acīs esmu atkal ieskatījusies, dzirdējusi no viņa lūpām - Ķēpuritis -, vēl, viņa izdarīto lielo muļķību - mani atstājot, tā sagandējot tikai pats savu dzīvi, un vēl - šīs lūpas bija atkal uz manām lūpām un mana roka žņaudza viņa roku.
Dzīve, mana dzīve, cik tu gan esi bagātīga man! Šijās lapās es atkal rakstu par viņu - Jēkaupu. Žēl tikai ka tagad viņš saucoties - Žanis - Tā nu es gan nesaukšu!
Bet ko nu darīs ar lietu? Otrdien, 10. jūlijā, tai septiņu brāļu gulētāju dienā sāka līt un nu līst bez pārtraukuma. Pagājušo vasaru bija tas pats, lietū mirkām un nu atkal. Saules stariņu jau jau vispār šo pavasarī un nu jau pus vasaras, neesam gandrīz redzējuši. Divas dienas es biju izgājusi jūrmalā un tas arī viss. 22.jūlijā. 1962.
Jēkaupa noplūktais ziediņš un pasniegts man, šajā dienā.
Svētdien 26. augustā.
Es rakstu ar Zīnas dāvāto pildspalvu. Pirmo reizi manā mūžā pildspalva! Un pirmo reizi Zīnucis bija mūsu mājās. Ar lidmašīnu atlidoja 9. augustā. Bet vakar jau atkal aizlidoja. Zīnucis! Kādus svētkus viņa ienesa manā dzīvē! Mēs dziedājām un viņš - Jēkaups palīdzēja. Viņš tīkami uzsāka "Div' pļaviņas es nopļāvu". Arī Frici Volkovski ataicināju lai iepazīstinātu ar Zinu. Bet tas tikai klusēja un kad tika pie vārda tad mēs pārējie nevarējām sagaidīt kad beigs, jo garlaicīgi sāka stāstīt Andersona pasaku "Laimes kalēja". Svētki, uz manas ielas reiz nu arī bija svētki! Un tad viesojamies pie Ketijas Nīcā. Pa Bārtas upi, visas trīs ar laivu braucām. Atgriezāmies 16. un atradu Jēkaupu virtuvē, amizējoties ar Termīti - viņa tam neesot cepusi olu.
Es tad bēru, no savas saujas, tam mutē, no Ketijas atvestos cukurzirnīšus. Kā redzēju viņam tas patika.
Ak, vai tiešām šajās lapās, atkal rakstu par viņu! Viņš aizgāja vēlu. Ar riteni bija. Izgāju pavadīt. Šķiroties viņš mani nobučoja. Otrā vakarā ieradās atkal. Termīte ar Zīnu gāja uz pirti. Es paliku negājusi. Palikuši vieni, tūlīt atkal mani noskūpstīja. Bet tad nolika mazo šņabja pudelīti - uz atvadībām, jo viņu komandējot uz Vaiņodi, kādu internāt skolu līdzēt nobeigt, telpas krāsot. Pirtniecēm pārnākot, aizgāja pēc krāsām un lakas, jo Zina taisīja papīra krelles un tās vajadzēja izkrāsot. Atnākdams nolika atkal vīna pudeli - uz Termijas atvadībām. Viņam patīk ar Termīti jokoties.
Viņš izbrauca 18. no rīta. Bet Termija 18. vakarā, abas ar Zinu pavadījām. Nākot pa Rīgas ielu, piesējās mums divi, viens, kurš bija ar mūzikas kasti; kurā esot fleite, pieķērās man, nosaucot sevi par Visvaldi Asniņu un ka spēlējot mūsu teātrī. Es viņam iepatikos.
Bet laikam jau "cerēja", tēloja bēdīgu ka neļāvu nākt augšā līdzi.
Tātad visādi gājis!
Bet kā nu iet Termijai dienvidos ar melnajiem? Kaut jel tur būtu saule! Še, pie mums tā skopa, tik pat kā nemaz. Otrdien, 21. kad, atkal gājām uz autoostu, tur stacijā, ieraudzīju Jēkaupu. Pārsteigums tas nekāds gan nebija, jo iepriekšējā dienā, pārnākot mums no jūras, atradu vēstuļu kastītē papīrīti ar uzzīmētu ģīmi kā ripiņu un burtu Ž. Kā tad tā? Kāpēc nav Vaiņodē? nobrīnos. Tagad uzprasīju. Esot atbraucis pēc darba rīkiem. Pagāja mums līdz vēl pa pilsētu un tad iesēdināja autobusā kurš atkal mūs veda un Nīcu. Bet ko lai domāju un ko lai daru tagad? Kad viņš atkal nāks? Nu jau nācis tik daudz reizes, ka nevaru ne saskaitīt. Un kur tās pavadītās stundas! Pie ezera! Uz ezera! Un kopējas jūsmas un nopūtas!.. Kad atkal tā būs? - Kā sapnis, ko! - Saka viņš. Un kāds vēl! Visu nakti sapņoju, kad viņš man galvā uzlika savu cepuri - joķeni. Trešdien 29. augustā.
Vairākas dienas plosās vētra. Un šorīt pat tik auksts, kā gandrīz cimdi neskādētu. Varbūt trešais un ceturtais kosmonauti kurus palaida 11. un 12. augustā, būs to pasauli sašūpojuši, un vētras to apgāzīs. Kā ziņo, tad uz visas zemes lodes plosoties viesuļi un taifūni.
Vēl biju nodomājusi iet jūrā, bet kur nu! Pavisam sešpadsmit peldes izņēmu ar visu Bārtas upi.
Sestdien 1. septembrī.
Jēkaups sacīja arī tā:
- Varbūt bijis labāki, ja mēs nebūtu vairs satikušies. -
Kā viņš to būtu domājis un sapratis? Bet ko tagad domāju es? It kā nav ticība viņa vārdiem? Jā, kāpēc tad man ir jādomā, kad viņš uz to Vaiņodi nemaz nav aizbraucis. Kāpēc tad būtu melojis? Tāpēc, lai nevajadzētu nākt pie manis kamēr esmu viena. Bet kāpēc ne? Termijas dēļ jau viņš nenāk, lai tikai ar viņas pajokotu. Es domāju kaut ko citu, bet pagaidām par to klusēšu.
Jau divas nedēļas esmu viena.
Te bija tādi svētki! Bet nu liekas itkā es būtu visu to tikai sapņojusi. Pārāk garš un sarežģīts sapnis bijis! Šodien pirmā skolas diena. Viņš teica ka līdz pirmajam tam Vaiņodes internātam jābūt gatavam.
Un es cerēju ka viņš jau šodien būs mājās un ieradīsies pie manis.
Un ja nu neatnāk nemaz kamēr Termija nav! Bet es tik ļoti, ļoti gaidu! Sestdien 8. septembrī.
Pēc nedēļas un atkal vakarā, gaidot - Juri. Jā, Juri, jo viņš ar - Juris - parakstījās uz zīmītes, ko atradu otrdien no jūras pārnākusi un ļoti izslāpusi dzērt un kārodama arbūzi. No kastītes izņemot papīrīti, lasīju:
- Kur tu klimsti? Kā dieva nepieņemta... apskaties apkārt! Juris -
Juris! Kā es priecājos un smējos! Un, uz skapīti kad ieraudzīju arbūzi, tad ar mazo algiju, kura man bija uznākusi līdz, abas smējāmies skaļi un aizrautīgi. Tā tik var izdarīt Juris! Un arī tā, ka šovakar neatnāks? Kāpēc tad neatnāks šovakar, un kad tieši biju pārliecināta kad ieradīsies.
Nujā, viņš nāk, ierodas tādā brīdī, kad nemaz negaidu. Viņu sestdienu, tiko kā biju nolikusi rakstīt nost un sāku klāt gultu, te izdzirdu metienu logā. Pieskrēju, paskatos, stāv... Juris stāv ar visām mantiņām un kad atvēru logu, uzsauca - atslēdz durvis! -
Tieši kā no Vaiņodas, ar autobusu un pēc tam ar taksi atlaidis.
Nu ko, paradīze manās māsās! Viņš nolika vīna pudeli, dzērām un baudījām mūsu - svētvakaru.
Svētvakaru... un tad, mūsu, pēc mīlestības izslāpušās rokas, turējām viens otru visu nakti... visu nakti man blakus gulēja Juris!
Un no rīta es viņam klāju brokastu galdu. Bet viņš mani sūtīja pēc šņabi. Tas man nepatika. Tomēr gāju, tikai nepārnesu, jo nebija mazās pudelītes. Tad gāja viņš un atnesa lielo. Bet par kādu naudu? Manu? Nē, viņš tikai lūdza tam aizdot trīsdesmit rubļus, esot izdzīvojies no naudas, un par darbu Vaiņodē, saņemšot no tresta tikai pēc visas noformēšanas.
Nu ko, es iedevu. Vai tad nu viņam es nedrīkstēšu naudu dot! Manam Jurim! Un tā pagāja visa diena, tik labi!
Pēc pusdienas viņš pievīlēja priekšdurvju atslēgu, divas stundas nodarbojās, nelika mieru līdz slēgsies. Un tad atkal atnesa vīna pudeli. Un tad kad bija vakars, gājām - gulēt.
- "Palasi man ko priekšā no romāna?" teica. Jā, guļot es viņam lasīju priekšā par viņu, un kad biju tikusi līdz gredzenam, aizcirtu burtnīcu cieti un nogriezu uguni.
No rīta turpināju lasīt. Juris sēdēja ar nokārtu galvu un kad apklusu, teica - man liekas ka būtu noklausījies savu apsūdzības rakstu. -
Tā, nu viņš zin ka esmu mocījusies un ka viņš vienīgais kāds man bijis vajadzīgs. Un man prieks kad arī viņam patīk attēlotais Juris un arī Molle.
Un viņš atnāca otrdienas vakarā, ēdām arbūzi un - viens otru... dzērām... Ieradās arī trešdien. Arī ceturtdien un palīdzēja salmupuķītēm piesiet stieplītes. Ieradās arī vakar un kopīgi ēdām pusdienu. Es, ceturtdien un piektdienas vakaru biju teātrī uz Valmiera viesizrādi, "Ticu tev" un "Mērnieku laiki".
Liekas, ka mūsu "Mērnieku laiki", bija labāki. Tie, kur savu darbu, ielikām mēs divi ar Evertu. Ai, jā!.. Bet kas nu notiek ar Evertu? Rītu vakaru, viņš brauc uz Rīgu, uz vēža slimnīcu, lai pārbaudītos, vai lai atļautos operācijai. Kas to nu zin! Vakar rīt es tur aizgāju, aiznesu salmu puķītes - domāta saulgriezītes pie viņa taisītās mājiņas, un divas lellītes - domātās viņa mazbērnus - Jurītis un Lainīte.
Tātad, mūsu pēdējais darbs - viņa un mans, paliek kopējs! Ejot projām, apkampu, noglāstīju galvu un pat nobučoju viņa lūpas. -
Vai, cik smagi!
Nē, viņš pārbrauks un nekas bīstams ar viņu nebūs!
Vakar, Juris pētīja manas rokas bildi un tad sacīja - tev vēl kāds bijis... jā!.. Ko viņš domāja tā sacīdams? Un kāpēc šovakar negribēja būt pie manis? Bet, vai tad man nu nepietiek! Lai nenāk! Vai man ir kādas tiesība uz to? Nē, nē, nē!..
Nebija un nebūs atkal!
Bet, tas kas bijis, mūžam ne paliks - ir! - Man ir viss!
Es esmu Mēnesi aizsniegusi! -
Pirmdien 10. septembrī.
Plaukst mana baltā gladiole! No manas dobes. To vētra laupīja, es nogriezu to izplaukušu tikai ar vienu ziedu, bet nu jau divi nāk klāt. Garajā, zaļajā vāzē tā ielikta un tai apkārt sīkās, mazās baltās puķītes, kā miesas sardzes.
Bet, kas notiek ar manu miesu? Vai tā arī neplaukst Jura rokās? Un ja viņa nebija sestdienas vakaru (kaut gan gribējis nākt, bet atlicis) tad atnāca svētdien - vakar. Pēc lietainām dienām, tā kā parādījās atkal saule, kaut gan ne visai droša, tad es ap pusdienas laiku, aizbraucu ar riteni uz kapiem. Bet pēc pusdienas "kad biju izgulējusies, trīs reiz pie durvīm klauvēja"... jā, un tas bija atkal Juris. Un šovakar atkal Juris! Kā no savas jaunās darba vietas nākdams, kilogramu plūmes man atnesa. Tās vēl nebija šogad ēdusi. Un nu jau drīz divpadsmit un pirms pusstundas viņu aizvadīju. Izgāju līdz uz ielas, un priecādamās pa šiem saviem soļiem blakus viņam, uzdziedāju: "Klau rudens vētras kā kokos krāc! Kā jūtas gavilē, līksmo prieks!"
Jā, līksmo! Un dzīvoju es un mani muskulīši Jura rokās. Mēs abi dzīvojam - šajās atsauktajās dienās... Un kas būtu bez tām! Bez šiem vārdiem sajās lapās?
No Kijevas vakar, Valda otra kartiņa. Aronovs un idists Gapoņenko, liekot mani sirsnīgi sveicināt. Ai, cik viss tas ir intersanti! Un Valdim norakstīju vēstuli uz Harkovu. Dzīvē kā pasakā šķiet! Termija atsūtīja sveicienu no Gogras. Un vienīgi sveicienu, no trīs kartiņām to vien dzirdu, nevienu vārdu nesaka kā iet.
Bet lai kā, saules jau laikam pa pilnam. Klusu vasara pagājusi vienās vētrās un lietū. UN nu pēdējā laikā līst bez apstājas. Jau pilnīgs rudens!
Pirmdien 17. septembrī.
Atkal aizgāja Juris. Un vakar aizgāja kad pulkstens jau rādīja pus divi naktī. Aizgāja un atstādams manī... Ko? Ak, neko! Varu sacīt tikai to - ja es būtu jaunāka! - Kas tad būtu? Nu, tad viņš par savu sievu nedomātu vairs nemaz. Bet nu viņš atbildējs man, uz viņas nakts jautājumu - vai mazdrusciņ tu mani mīli? - Es to jautāju kad biju Odetas lomā un viņš - prinča. Neatbildēja, tik atkārtoja - mazdrusciņ - kā sāpīgi iesmejoties. Bet vakar teica - nē, es nemīlu, es saku tev taisnību... mīlēju, jā,.. tas bija pavasars, ziedonis, labākais kas varēja būt. Pēc tam, ar sievu bija vasara. Bet tagad - atvasara. -
Jā, par sievu viņš tā kā mocās, nekas labs tur nav bijis, bet dzīvot gribējis, tikai palicis viens. Sacīja, lai neapvainojoties, bet tāds viņš esot. Bet kad sacīju kad braukšu uz Rīgu, tad teica lai to atliekot līdz oktobrim. Kāpēc?
Nu, viņš mani tai lidmašīnā iesēdināšot un pats arī iekāpšot, pavadīšot. Tas man bij kas negaidīts! Un tad dzirdēju: - Tevis dēļ, jau es visu ko varētu darīt! - Manis dēļ, visu ko! Kā tas saprotams? Bet šovakar viņš mani nenoskūpstīja. Paēda vakariņas, pagulēja uz dīvāna un tad cēlās un gāja mājās lai varētu izgulēties. Paglāstīja galvu, labsirdīgi smaidot ar piemiegtām acīm. Un kad es sacīju lai taču skatās uz mani, tad saņēmu atbildi - saulē nevajag skatīties!
Ak, kaut es būtu jaunāka! Bet, vai viņš mani nav apjūsmojis kā toreizējo? Es taču biju Odeta viņa rokās! Bet nu esmu atkal tikai gulbis... un vēl mirstošāk. Pagājušo nedēļu viņš taču bija nācis četrus vakarus. Un skapim pietaisīja atslēgu. Termijai par prieku? Jā, viņš esot redzējis kad skapis nav kārtībā. Un nu viņš to saveda kārtībā! Un sarkanās krelles paņēma līdz lai arī savestu kārtībā - lai var viegli un ērti aizāķēt. Viņa dāvātās krelles!
Ak, kaut būtu jaunāka! Kaut notiktu brīnums un kļūtu ar katru dienu jaunāka! Bet vai tad tāda es jau neesmu kļuvusi?
Ceturtdien 27. septembrī.
Visu šo laiku tik par Juri un mani ir rakstīts. Bet ne vārds par Termijas atgriešanos no dienvidiem un par Valda svētceļojumu Harkovā un Kijevā. Un saticies ar cilvēkiem, kuri liek sveicināt mani.
Bet Termija stāsta par "koncertiem" kādus sagādājuši vietējie karstie pielūdzēji. Viņa pārradās 18. vakarā. Un... meta logā, tieši tad, kad Juris un Molle bija aizmirsušies... nē, mēs bijām tie, kādi mēs varam būt - ņemdami un dodami viens otram ko spējam. -
Termija bija pirkusi vīna pudeli, tā bija tikusi vaļā un aplaistījies viss kas koferī. Otrā dienā Juris bija klāt ar grāmatiņu kur padomi kā iztīrīt viņa traipus. Darba drēbēs ieradās, nemaz nenovilkās, bet nostāvēja kādas divas stundas, vai vairāk. Bija sevišķi omulīgs. Bet kad atkal ieradās svētdienas pēc pusdienā, savu zilo vasaras mēteli arī nenovilka, sēdēja tāpat un skatījās kā mēs ar Termiju sūcam un spļaujam granāt āboļus. Viņš tikai pagaršoja bet neēda savu nolikto tiesu. Es noliku tad trīs ābolīšus, tos nomizoja ar vienu garu miziņas ķēdīti un apēda tā visu trīs. Es lasīju dzejolīšus (ķīniešu) par granātāboļiem un vīnu. Lasīju un smējos. Bet Juris bija ne visai ieraujams runāšanā, ne smiešanā. Izskatījās ar ko neapmierināts. Tad pacienāju ar saviem, skābētiem kāpostiem un divām maizes šķēlītēm. Pēc tam, vēl izsmēķēja papirosu un tad gāja. Tā kā Termija vārtījās pa manu gultu, tad tai viņš roku nemaz nepiedeva. Es izgāju līdz virtuvē, roku piedodot man izgāja un aiz sliekšņa esot, pasita man zem zoda - maigi un varbūt ar kādu domu, kuru es nu nezinu. Un visas šīs dienas es nu par to domāju. Gaidu arī atnākam, bet nenāk. Vai es sāku baiļoties? Nē, es tikai nezinu nekā ko man domāt. -
Bet viņam taču jānes manas krelles. Grāmata ko paņēma lasīt. Un - aizdotā nauda trīsdesmit rubļus. Svētdien dusmojās ka joprojām vēl neesot algu saņēmis. Bet ja nu ir saņēmis? Varbūt nu dzer vīnu, ar saviem kaimiņiem kur arvienu ieiet.
Bet, vai man nāk virsū domas arī varbūt vēl kas sliktāks, par šīm aizdomām? Vai viņš nāca katru vakaru kad gribēja ēst? Un nu kad nav naudas nav vajadzības nākt? Bet kā man nav kauns tā rakstīt! Bet, vai tad vispār viņa izturēšanās ir bijusi tā cilvēcīgā, tā visu prātīgākā, kādai vajadzēja būt pret manīm? Taču ne! Bet tā kā tas ir Juris, man bija jāņem par labu tāds kāds ir!
Pēc lielajām vētrām un lietus plūdiem, nu jau četras dienas vasarīgi lēnas, saulainas, siltas. Un vai tad Juris nevarēja atnākt un aicināt iziet mani pastaigāties? Tik jauki būtu bijis! Šorīt, satiekot Jaunsleini uz tirgu, aicināja rītu vakaru uz kino profesoru Mamloku skatīties. Apsolīju iet. Nabadziņš! Viņš atnāca vienu vakaru ar vīna pudeli lai ar mani sadzertu, bet es atteicos. Mums runājot, uz pudeli skatoties, kura bija nolikta uz galda, atnāca Juris. Nu ko, beidzot es ķēros pie pudeles un pa trijiem nu izdzērām. Vai Jaunsleinis aizgāja apvainojies, noskumis? Nezinu. Bet uz kino aicina tomēr. Ai, kaut Juris aicinātu!
Sestdien 29. septembrī.
Nē, Juris uz kino neaicina. Un es gāju vakar ar Jaunsleini. Gāju, kaut arī, tieši pirms manas iziešanas, pārsteidza Juris, pieklauvēja, ienāca kā parasti. Bet man vajadzēja iet. Sapucējos pelēkajā kostīmiņā. Viņš noskatījās un nosauca par meiteni uz godu. Viņš palika, es steidzos. Bet kad biju gaitenī, pie trepēm, vajadzības dzīts nāca zemē arī viņš un ieraugot mani vēl še, uzspieda uz lūpām ātru skūpstu. Nu, tā tik var izdarīt atkal Juris! Kad pārnācu, Terma stāstīja kā pavadījis laiku ar viņu, viņam vajadzējis izdzert pusīti "ļergu", ko kāds paziņa iedevis. Sēdēja virtuvē, dzēris un uzkodis žāvētas renģītes, kuras arī bijušas iedotas. Kad es pārnācu, tad bija jau aizgājis. Bet šovakar klāt atkal. Termija aizgāja uz krievu teātri. Un nu, pirms divpadsmitiem aizgāja viņš. Kā šovakar jūtos? Liekas ka manī kāds tukšums un...\
Ak, es alkstu viņu visu!.. Bet, viņš? Ne mazāk mani... tikai ir - novecojies kā vīrietis. Es saudzēju viņu un nelieku to just. Man taču vienalga, kaut tikai viņš ir pie manis!
Otrdien 9. oktobrī.
Pēc lietus gāzēm, nu jau divas nedēļas uzturas sauss, silts un saulains laiks. Un kādi vakari! - Kā gleznā! - saka Juris. Kā tava butaforija uz skatuves, kur ne lapiņa nenodreb. -
Jā, tā mēs sēdējām pagājušo svētdienas vakaru pirms pusnakts, apstādījumos uz soliņa. Nu atkal būs soliņš, kuram iešu garām ar noreibušu galvu. Un reibu to vakaru, no tās vīna pudeles no kuras viņš mani dzirdināja un es viņu. Un mūsu pagājušās dienas kā dārgākais, spožākais atspīdums likās mums un atspīdums arī mēs paši.
Viņš nevēlējās kājām iet mājās, viņš aizturēja taksi un mēs abi pārbraucām, līdz manām mājām. Es dzīvoju kā pa sapņiem!
Bet svētdien, gandrīz visu dienu viņš bija pie manis, un strādāja. Sataisīja gluddzelzi; elektrisko plītīti. Vakarā gājām uz kino. Bet vai būtu gājis, ja Jaunsleinis nebūtu aicinājis, atrakstot vēstuli? Ieradās arī pats svētdien un palika nepatīkami pārsteigts ieraugot še atkal Juri. Juris, mums diviem virtuvē ēdot pusdienas, teica lai ejot uz kino. Bet es atbildēju - ar viņu ne! Es iešu tad, kad tu mani aicināsi. -
Jaunsleinis aizgāja, pēc Jura aiziešanas, bet dzirdēja ka pēc stundas būšot atpakaļ. Tad drīz cēlās un gāja arī Jaunsleinis.
Kino mums abiem nepatika, filma - "Septiņas aukles". Muļķīgs inscinējums! Sacīju ka aicināšu tagad es uz kaut ko labu.
- Nu redzēs, redzēs, kas tas labais būs - atteica. Tātad, tad jau nedomā atteikties! Bet viņu var jau ieraudzīt "sabiedrības" no kuras sprieduma viņš tā laidās, jo neesot taču oficiāli šķīries. To viņš nekad arī neizdarīs. Un es gaidu, ka atnāks un paziņos, kad ar sievu ir atkal salīguši mieru. Viņš pats ilgojas.
Sestdien 13. oktobrī.
Vai tiešām šai dienas grāmatai būs jāpiedzīvo uguns liesmas līdz ar mani? Jā, es metīšos uguns liesmās līdz ar mani? Jā, es metīšos uguns liesmās ar visu šo grāmatu. Ko vairāk es varu sacīt! Visu nedēļu es gaidīju Juri, jo pie atvadīšanās taču sacīja ka atnākšot pat jau pirmdien - nobeigt plītīti kā vajaga. Bez tam, lai sameklējot dēlīšus, stiklu, izmērcējot mālus, varbūt jau varēs mēģināt lelli, kuru plastilīnā esmu sākusi veidot.
Bet nu vēl šovakar viņš nenāk. Ko nu lai domāju? Es nevaru nekur atbildi rast lai cik necik samierinātos. Vai tiešām viss ir bijis pārāk garš sapnis un kurš beidzas bez - beigām. -
Nē, es nevaru tam ticēt kad viņš būtu pēdējais pļēguris. Nē, nē, nē! Kaut tik ar viņu nav kas noticis? Ar sievu salabis? Kaut jel būtu tā! Kaut būtu tā! Un tad man būtu dota visa debess laime. - Un - vairāk gaidīšanas mokās nemocītos. Kaut būtu tā! Kaut rītu viņš atnāktu un to pateiktu! Bet ja nu dzēris visu nedēļu, ja nu atkal aizgājis no darba un blandās bez kapeikas? Ko tad! Kā tad es dabūšu savu naudu! Varbūt es biju pārāk lētticīga un vieglprātīga, šo naudu viņam dodot. Kāpēc tik to es darīju? Bet kā es varēju neticēt Jurim? Viņam kuram arī tagad vēl dieva tikumi svēti - tas labais patiesais un godīgais sirdī.
Svētdien 14. oktobrī.
Šodien vēl gaidīju. Aizbraucu uz kapiem. Uzliku kuplas sarkanas un dzeltenas dālijas. Pārbraucot, noteikti cerēju ka Juris ieradīsies. Bet nu astoņi vakarā un viņa nav. Vai vismuļķīgā aušība? Bet varbūt labi ka tā jau tagad sākās, uz priekšu būšu ar prātu savos gados. Un par naudu nemaz ak vairs nav žēl. Lai nenāk, lai neatdod! Šā kā tā, es to būtu notērējusi ceļojumā uz laukiem. Tagad tā aizgājusi manu mīlas zemi apceļojot - kā birzī, un ceļus ar riteņiem, un "Kailo mēness salu", ar laivu. Aizbraukt jaunības zemē un sajusties kā dieviem Adonīdam un Afrodītei, taču nevarēja notikt bez "ceļa" naudas. Vai es būšu ko zaudējusi, ja tiešām viņš izrādītos - nieks? Es būšu tikai ieguvusi! Bet, vai mani nevajaga sodīt un briesmīgi sodīt, ka es par Jurīti varu domāt un sacīt! Varbūt viņš izbraucis, no darba vietas, talkā kolhozniekiem? Varbūt citas kādas darīšanas? Kur tad paliks tie, tik ļoti ticamie izteiktie vārdi - nu, priekš tevis es varētu darīt visu ko! -
Kam tā varēju rakstīt! Mīļais draugs, piedod! Bet, vai cilvēkam kurš dzer, var ticēt? Viņš domā gan un labu grib, bet dara alkohols.
Nu redzēs ko teikšu rītu, parītu un - nākošo svētdienas vakaru, šijā stundā. Pirmdien 15. oktobrī.
No paša rīta. Nakti slikti gulēju. Šorīt bija stipri sapumpis zem acīm. Tātad sirds juta! Bet es laikam esmu pārāk pārsteidzīga un slima savās iedomās. Kaut kas tikai ir atgadījies. Viņš taču gribēja tikai labu mums! Un pats sacīja - palīdzēt ja, kur varēšu palīdzēšu... -
Un tas, zināms nozīmēja lai vairāk nekā no viņa neprasu. Nu, ko tad lai vēl prasu?
- To jau nu es negaidu lai nu mani tu vestu pie altāra - atbildēju, un, lai savu sirds mieru patur kāds tas ir.
Viņš, viņu svētdienu sacīja, ka nevarot man piedot ka es pirmā viņu uzmeklēju. Viņš pats būtu mani uzmeklējis.
- Vēl pēc trīsdesmit gadiem? - jautāju.
Nē, viņš negribot ka medījot viņu, bet medīt gribot viņš. Un vai tad nebūtu bijis labāki ja viņš būtu pie manis ieradies.
Jocīgais! Kad tad tas būtu bijis! Es taču gaidīju to visus gadus, kamēr esmu Liepājā.
Varbūt tagad, kad laiku nerādīsies un gribēs zināt, vai atkal nesākšu medīt, vai neiešu pretīm tam pie darba, vai mājas tuvumā negaidīšu.
Nu, lai viņam tad ir tas baudījums - to es nedarīšu. Kaut gan vajadzētu, jo plītīte nedeg, kuru atstāja nenobeigtu. Kad tikai nav noticis kas ļauns!
Un nekā es to nevaru dabūt zināt.
Bet mēs taču lidosim uz Rīgu! Cik tad vēl tālu oktobra svētki!
- Tava nauda, kura manā kabatā, tev kā zelta fonds sacīja.
Nē, par naudu es nebaidos, kaut arī tā būtu jāzaudē. Es baidos par viņu pašu, ka tikai nav nejēgā piedzēries un atkal atlaist no darba.
Ak stundas steidzoties un nesat man skaidrību!
Otrdien 16. okt.
Nu ko... Adonīds būs aizgājis atpakaļ savā valstībā. Un Afrodīte pat nezin ne pēdas uz to. Ko es nu varēt domāt, ko darīt?
Mallei, Juris pazudis. Un, vai viņa nevar domāt arī tā - ka Juris ir miris pavisam? Svētdien, viņa bija kapsētā un tur nesa divus zārkus, divi vīrieši traģiskā nāvē miruši - saspiesti no vilciena, turpat darbnīcā. Bet kur tad strādā Juris? Vai arī ne tur pat kur dzelzceļu darbnīcas?
Malle redzēja zārkus nesam un bēriniekus, bet ar riteni, viņai negribējās tuvāku iet. Un... ja nu tur aiznes Juri!.. Malles acu priekšā un viņa to nezināja? Viņa mudīgi brauca mājās lai sagaidītu Jura trīs pieklauvienus pie durvīm. Bet viņš... viņa rokas gulēja kapā... kapā, kurā viņa Malle, ne puķi nebija iemetusi...
Nezināja... nezināja kur ir Juris... un nezin vēl šorīt. Un tāpēc viņa gaida, gaida visu dienu un visvairāk vakaru, kad tomēr viņš nāks. -
Trešdien 17. oktobrī.
Šorīt Malle atmodās ar labu sapni: Juris tai iedeva baltus puķu zirnīšus, bet viņa tam pretīm rozā pušķīti un viņš tos itkā piesprauda sev pie krūtīm. Un šī apmaiņa notika degošas plīts priekšā, kura bija vaļā un tajā liesmoja daudzas pagales. Mierīga un priecīga Malle gāja uz tirgu, lai atkal nāktu, gatavotu pusdienu Termijai un pēc tam gatavotos gaidīt Juri.
Nu redzēs kas būs šovakar. Bet varbūt viņa nemaz vairs negaida? Kāpēc tad šorīt, kā piecēlusies novāķa izveidoto plastilīna lelli? Satina un nolika nost, ko tad ar to vairs darīt ja Juris nenāk to atliet!
Otrdien 23. oktobrī.
Ak Malle, Malle ko tu pati sev dari pāri! Vai tad tā nu var? Bet, tāda jau tu esi! Vai tad neesi tikai vīlusies? Juris ieradās ceturdienas vakaru 18. okt. Ko darīja, ko teica Malle? Nu ko, bija rāma un pretīga, noņēma viņš šallīti un cepurīti uzlika uz plaukta. Kā no darba nācis, atnesa ģipsi - lelles atliešanai. Neesot varējis to sadabūt, tāpēc nav nācis. Bet svētdien bijis izbraucis uz kolhozu pie drauga - logus sataisīt. Tātad nevainība - kā viss bija atkal tik labi! Pagudrojām kā nostādināt lelli. UN sestdien atnesa dēlīti ar iestiprinātu stiepli. NU, un par to Malle Juri noskūpstīja - kā kādreiz, uz pirkstu galiem pastiepusies. Un Juris maigi tās lūpas saņēma. Juris sacīja ka divas nedēļas neesot dzēris. Bet vakar, algas dienā bij atkal "pastiprinājies". Malle nāca mājās ar pāršūto ziemas mēteli un Juris to bija gaidījis, logi bija tumsā, pārstaigājies un gribējis sagaidīt lai redzētu cik tālu lelle. Atnes konfektes "vāverīti", laikam trīsimts gramus un kad pārnāca Terma, tad bija jādala uz pusēm, jo esot nesis abām meitenēm. Mīļais Juris!
Trešdien 21. novembrī.
Tikai pēc mēneša atkal ķeros pie šīm lapām. Tad kad atkal lūstu kopā. Kas tad atkal? Vai tad es nupat neesmu uz sava dīvāna, galvu apspīd kā kalnu saule, Jura, pie sienas pieliktā spuldze. Es ērti varu atspiesties pret skapi un spilvēnu un tā rakstīt ar Zinas dāvāto pildspalvu.
Rakstīt un gaidīt Juri. Jā, gaidīt... Uz jaunā, zaļā rotaļīgā galdiņa, jaunais, rozā pelnu trauciņš un atkal es gribētu redzēt kad tur ir sabiruši pelni no viņa papirosiem, vai cigaretēm. Svētdien trauciņu viņš nolika uz manu dīvānu kur sēdēju un pats arī apsēdās, bet Termija sēdēja pie rakstām galda un kaut ko šuva.
Par ko mēs runājām? Juris bija sliktā omā par mūsu "labklājībai", bet es mazliet pakaitināju - nerunājot līdz, drīzāk ne pa prātam viņam un ar Termai ne.
- Tu esi traka! Tevi vajadzētu ievietot trakā namā! Tu esi riebīga! Stulbene pēdējā! Par tevi jau visi cilvēki smejas. Neviens tevi necieš. Viss nams tevi neieredz. Un tā, tālāk, un tā tālāk, līdz aiz dusmām viņa ko svieda un tiko neizsita logu. Es valdījos ar visiem spēkiem, lai nepiegrieztu vērību tam. Juris pabrīnējās par manu "naivumu", kas neredzot patieso dzīvi. Es tikai klusēju.
Viņa aizgāja vēsi un atturīgi.
Nu ko? Kas citādi viens var būt, pēc visa dzirdētā, kad Termija tā mani nolamāja un atklāja manu "patieso būtību".
Vairs nevarēju prātu zaudēt? Mana mīļā cilvēka klātbūtnē, viņa uzdrošinājās mani tā nolamāt un rādīt kādas mums ir attiecības. Un kas man vairs var būt pret manu Termīti? Liekas kad nu viņa ir darījusi pēdējo, visbriesmīgāko ļaunumu. Un kad es viņai to sāku izmisīgi skaidrot, izmisīgāka kļuva Termija. Viņa neesot domājusi ko izrunājot, un lūdzās piedošanu, lai viņai pašai un nevajadzētu iet slīcināties aiz sirdsapziņas pārmetuma. Nu ko? Samaitātu virs veselu nevar dabūt! Un es pati nu esmu iespaidojusies tā, itkā patiesībā es būtu tā riebīgā. Un ko pie tādas vairs nāks Juris! Pirms tam to vakaru, viņš noņēma mēru, lai piegrieztu stiklu jaunajam galdiņam. Un vēl taču būtu jānāk un spuldzītei jāpieliek raujamais aparātiņš - iededzināšanai un apdzēšanai. Un vēl jānes nauda! Pirms nedēļas vēl viņš aizņēmās desmit rubļus un solīja pēc 21. sākt atdot. Juri! Es zinu, tu nāksi un atdosi. Tu esi cilvēks, kad atbild ko runā un ko dara. Un tad taču mēs taisīsim lelli! Nu jau tik pat tā kā gatava.
Bet viņš nenāks vairs kā līdz šim. Arī viņām es likšos riebīga. Vai tiešām? Nē, ne riebīga, bet nesaprasta un tāla gan, un nesimpātiska. Un ja nu arī tā, kas par to? Varbūt tā tam vajadzēja atkal būt un visam beigties negaidot, kā tas sākās.
Bet cik es biju laimīga pa Oktobra svētkiem! Viņš atnāca pirmās dienas vakarā. Un uzģērbis tumši sarkanu virskreklu, ko tūlīt pamanīju. Kā tas man patika! Bet viņš maigi apjūsmoja mani, manu kleitu, izsakot ka tā man labi piestāvot un noskūpstīja uz vaiga. Istabā sēdēja Fricis Volkovskis, arī bija atnācis mani apciemot. Juris lika lai mēs divas velkam lozes - tūte un kārba. Es izvilku kārbu - šokolādes, bet Termai kaste pus kilogramu šokolādes konfektes. Es noliku vīna pudeli, Bet tā ka Juris jau bija sadzēries, tad drīz atlaidās uz dīvānu, aizmiga un nemaz nemanīja ka guļu tam blakus. No rīta jautri atmodāmies. Es cēlos jau agrāki, kamēr Terma un viņš vēl gulēja, es kūru plīti; vārīju kafiju un tad cēlās Juris. Es gludināju viņa sagulētās bikses. Pēc tam viņš aizgāja uz veikalu un atnesa baltu maizi un vīnu. Un mēs brokastojām kā jau pa svētkiem. Terma piecēlās un aizgāja. Bet mums atgriezās kādreizējie svētki... mēs bijām atkal tikai mēs... mēs divi tik tādi varam būt. Un kad es teicu: - skaties man acīs! - Tad arī viņš paskatījās, skatījās un tās bija tās pašas tīrās, skaidrās, maigās acis... un kurās arī tagad netrūka jūsmas par mani.
Ak, Juri! Ko tu man nesīs turpmākās dienās! 24. novembrī, sestdienā.
Ir rīts. Pelēks, ar tiko manāmu salniņu uz malkas šķūņa jumtiem. Es braucu uz bērēm. Onkuļa bērēm. Vakar krietni izraudājos, palīdzot dziedāt garīgās dziesmas. Visu laiku man skanēja ausī papus balss, kad tam kādreiz patika uzdziedāt šīs dziesmas. Un tās, viņi, šie brāļi ir dziedājuši kopīgi, abu kāzās un svētku dienās.
Bet pie mums kad onkulis ieradās pa Ziemas svētkiem, tad dziedājām jautras tautas dziesmas. Bet nu, vakar es dziedāju vienam gluži viena no visas mūsu dzimtas. Es vien viņam teicu pēdējos vārdus, zārkā kājgalī stāvēdama. Nabagi, mēs paliekam nabagāki un nabagāki. Un nāve biedē mūs un staigā pa pēdām - kā ķerot vēl tos atlikušos Sproģus.
Nonesu divdesmit ziedu galviņas baltās krizantēmas, ar Termas katrai desmit būs. Tante, es un Termija vienīgie tuvinie pavadītāji.
Un tas ir manā vārda dienā.
Es esmu satraukta arī par to... ja nu arī šovakar Juris neatnāk? - Mēs zināms nebūsim mājās, bet pārnākot to jau manīšu, vai būs bijis vai ne. Kādas mokas atkal man ir iestājušā! Bet tās pāries drīz, un varbūt tikai ar šo nāvi, es šonedēļ esmu tik nospiesta, itkā viss mans prieks būtu miris. Nu redzēs, redzēs, kāds būs šis vakars!
Sestdien 24. plk. desmitos vakarā.
Te nu viņš ir šis vakars. Nupat kā pārradāmies no bērēm. Kastītē pasts. Ķeru to, uz avīzi "Komunists" uzrakstīts: Sveiciens, Veltai! Juris.
Tātad bijis! Cik labi un viegli palika! Vēl ir gara vēstule no Ernas, Valda, skaists apsveikums no JSleiņa, un Algijas kartiņa.
Tātad Juris bijis un droši vien brīnījies kur nu esmu visu dienu.
bet nu viņa būs rītu! Kāda atkal laime!
Pirmdien 26. novembrī.
Tu Malle nekreņķējies ja Juris neatnāk! Tur jau ir zināms iemesls - viņam nav naudas, jo viņš taču aizgāja ar visu siļķu burku, ko bija lūdzis man ietaisīt, un teica vēl ka atnesīšot sīpolus un cik maksās siļķes, naudu atdošot.
Sestdien, ja arī nauda nebija, tomēr nāca - lai apsveiktu Veltu.
Bet vakar nenāca, ko tad tukšā nāks. Tomēr es viņu ļoti gaidīju, jo taču bija atnācis Kalnu pāris. Un Emīlija kūkas atnesa un Kalns saldu šņabi. Arī dzeltenās vienkāršās krizantēmas vēl no Emīles. Mēs iedzērām, arī Termija, un gaidījām trīs pieklauvienus pie durvīm. Gaidīju jau no paša rīta, domāju nāks interesēties, kur tad bijušas. Bet atbrauca Katija, savas māsas meitas mašīnā. Un tad braucām vizināties, aizlaidām līdz tantei. Atpakaļ braucot, piegāju pie Kalniem un paņēmu Emīli, lai nebūtu jābrauc ar taksi.
Jā, tātad, nekreņķējies Malle! Juris nāks, viņš ir smalkjūtīgs, negrib tikai ierādīt ka ir bez naudas.
Otrdien 27. novembrī.
Šodien aizbraucu atkal pie tantes. Pārbraucot gaidīju atkal Juri. Bet atnāca Volkovskis.
Kad Juris atnāks, tad jautāšu:
- Ar ko mēs esam pret tevi noziegušās? -
Varbūt es viena tikai? Bet šovakar vēl nav mājās Termija un man ienāk prātā - ja nu Juris nolicis satikšanos Termijai, vai sagaidījis viņu pie bankas? Vai tas nevarētu būt? Pēdējā vakarā viņš sacīja, ienākot virtuvē un atrodot viņu vienu, bet istabā, tumšā biju es.
- Atkal mums tā izdevība būt diviem! -
Un vai viņš nebija nepatīkami vīlies, kad es tomēr biju mājās? Varbūt tāpēc viņš arī bija tāds nevēlīgs un pikts. Un atnesa arī Termas bildīti, kuru bija ielicis rāmītī. Tātad viņš gribējs iztapt viņai! Bet viņai ierāmējums nepatīk. Arī nodusmojās par Jura vārdiem, kā arī līdis klāt un pētījis viņas seju, kur pašlaik spiedusi pinņus. Bet kā man nav kauna tā rakstīt! Viņš taču gribēja mani redzēt manā vārda (24.) dienā.
Viņam nav naudas un tāpēc nenāk.
Trešdien 28. novembrī.
Es iedomājos kaut ko briesmīgu; vai tikai Juris nebūtu ieskatījies šajā dienas grāmatā, kad aizpagājušo nedēļu gājām uz pirti un viņš viens palika mājās, taisot jaunai spuldzei to pavelkamo verķi.
Grāmata bija rakstāmgaldā, un kad es to ņēmu, es atradu to pašā priekšā, kā pati to tā nebūtu likusi. Ja nu viņš ir palasījis? Tad nu jāmirst nost! Nē, tā nebūs, viņš vienkārši nenāk naudas dēļ - neērti ja nevar atdot pat par siļķēm. Bet par tām es jau nemaz naudu neņemtu. Un varbūt viņam nav vairs neviens zobs mutē un tāpēc acī negrib rādīties. Un - varbūt "nolūdzies" sievu. Ir jāgaida, tikai jāgaida! Bet cik viss tas ir mokoši un muļķīgi! Tā nav saprātīga darīšana no viņa puses. Varētu jau piezvanīt, telefona numuru pateica. Un es vēl jokojos, ja zvanīšu un pienāks sieva, tad lūgšu lai pasaka, lai atnāk pie "putniņiem". Bet, es jau nezvanīšu. Nemūžam to nedarīšu!
Ceturtdien 29. novembrī.
Es nu tiešām varu visu savu prātu izdomāt, par Jura izturēšanos. Bet viens jau nu skaidrs - es, viņam neesmu vienaldzīga. Es biju iedomājusies un cerējusi par daudz. Viņš arī maz domā un prāto, ja pielaiž šādu izvairīšanos divas nedēļas. Bet, ja jau cilvēks ir vienaldzīgs, tad jau viņš nedomā kā tas otris jūtas. Tā interesējās par veidojumu, un nu vairs i neatceros. Vajadzētu ar viņu kopīgi apspriesties, kā darīt tālāk. Bet nekas, lai viņš rīkojās un dzīvo kā pašam labāki. Rakstu gultā pret skapi atspiedusi plecus, bet pret silto krāsni - kāju pēdas. Uzsnidzis sniedziņš. Šodien ar Irmu bijām pēc malkas un priecājāmies ka diena kā vasarā. Bet vakarā - ziema. Pēc stundas - sniega vietā lietus, tek ūdens caurules šļakstīdams.
Cik slikti esmu sākusi rakstīt, tik pavirši. Un caur Juri, nerakstu arī vairs romānu. Kaut jel kas noskaidrotos. Atnāktu, atdotu naudu, lai man būtu mierīga sirds. Jā, jā, viņam neērti nākt. Viņš nāks algas dienā - 4. decembrī. Bet Jaunsleinis mani aicināja uz savu dzimšanas dienu.
Piektdien 30. novembrī.
Visiespējamākais ir tas, ka Juris "audzē zobus" un tāpēc negrib nāks tāds bezzobis. Varbūt drīz tie jau būs "izauguši", kopš jau iet pie zobu tehniķa. Bet man ir cerības ka šovakar viņš atnāks, jo sapņiem gribu ticēt: man, uz kreisās rokas pirkta bija sudraba gredzens ar spožu "aci". Tad vēl, kāds vīrs atnesa garas, zaļas vārpas un košus magoņu ziedus, tikai tā kā Termai, bet es tās liku vāzēs. Bez tām, vēl saņēmām kādas spilgti zaļas lapas ar baltiem ziediem.
Un gulta bija neapklāta, un tad jau vienmēr mans sapnis piepildās. Nu redzēs!
Sestdien 1. decembrī.
Sasnidzis sniedziņš un mazs saliņš slidenas padarījis ietves. Es gāju pa dienu uz pirti un atcerējos kad arī 1947. ap šādu laiku gāju pa Zāles ielu, vācu zaldāta zābakus un ieraudzīju - Juri. Viņš mani nepazina. Bet nu? Divas reizes viņš mani, uz pirti pat vadīja. Bet nu? Nu viņš atkal mani neapzīst... Ja pazītu, tad tā neizturētos. Divas nedēļas nerādīties. Nē, nedēļu, viņu sestdienu jau bija nācis. Lai mani apsveiktu. Ja būtu bijusi, to nezinu kas būtu bijis tad. Jā, jā viņam nepatīkami nākt bez naudas un - un bez zobiem. Viņš nāks 4. decembrī - savā algas dienā.
Bet cik pārāk mocoša šī gaidīšana!
Svētdien 2. decembrī.
Arī šī diena kaut kā pavadīta. Uz kino, pirmo seansu, no rīta puses, ar Ketiju, noskatījāmies filmu "Ilgā prombūtne". Skatījos un domāju, ka būtu man, satiekot Sašu? Vai viņš man nebūtu svešs?
Man liekas es palikšu slima. Ja pirms trīsdesmit gadiem es gribēju bēgt no Liepājas un arī aizbēgu, tad tagad man nebūs vairs spēka aizbēgt. Es vairs necīnīšos, es saslimšu no pasaules nekaunības un aiziešu no tās. Pasaulē taču dzīvo arī viņš, tas, tāds kurš tik nedomājoši izturas pret mani. Nerādās... viņš vairs nerādās. Kā to lai pārcieš! Vai tad it nemaz viņš neatbild par savu rīcību? Nu labi, naudu viņš atnesīs. Bet vai tikai šīs naudas dēļ es biju viņam vajadzīga? Ja tā nebūtu bijusi vajadzēja, varbūt, to sestdienu, no Vaiņodes nebūtu pie manis nācis un palicis divas naktis. Viņam vajadzēja naudu un tikai atcerējās Alandes ielu...
Ak nē, nē, nē!.. Tas nav tiesa! Es es pati biju viņam vajadzīga un viņš nāks atkal. Nāks tad, kad būs saņēmis algu, 4. decembrī. Un tas būs jau parītu! Viņš atnesīs arī stiklu galdiņam, ko būs noslīpējis.
Un balerīnu taču vajag atliet!
Varbūt viņš ir apvainojies kad viņu sestdienu nebiju mājās. Viņš taču nāca lai mani redzētu. Un kā redzams nesis neko nav, nav varējis nopirkt šokolādes kārbu, jo tad to būtu atstājis uz skapjaugšu, kā neseni to arbūzi. Vēl tikai jāpaciešas divas dienas!
Pirmdienas rītu, 3. decembrī.
Ne divas minūtes nebija jāpaciešas. Tik līdz kā pabāzu zem dīvāna šo grāmatu, tā - trīs klauvējieni pie durvīm. Es lecu no gultas vietas, skreju pie durvīm. Juris! Un viņa vārdi: - ni tikai tik tālu... es klīstu kā Gogoļa mirušās dvēseles... -
- Mirušā? Kāpēc tu piesauc mirušos? Man bailes, ko tu runā? -
- Nu ko, vakar nodzēru bēres. -
- Bēres? - Ak, viņu sestdienu es, bet nu šo, atkal viņš. - Kas pa bērēm? - Varbūt māte? Domāju, bet vai tad nebūtu ziņojis?
Un tad nomierinājos. Nomiris viņa kaimiņš Apinis, sen gadus jau pazīstams un tā sieva viņa skolas biedrene. Nupat guļot slimnīcā ar lauztu cisku. Apinis nomiris tieši manā vārda dienā, kad pārnācis no darba. Nu ko, neviena cita piederīgā nav un viņam nu bijis jādara viss. Un kad nogādāts mironis uz morgu, tad pēc tam vēl atskrējis lai... nu, taču - Velta.
Mīļai, mīļai, mīļai! Tu nesi man rozes uz Veltām. Uz dīvāna sēdēdams, un man uz tā guļot, tu man tās pasniedzi, Juri! Un tās bija tās rozes, kurās bija tā inde... Un nu atkal viņš bija man blakus. Izstāstīja visu notikumu un sestdienas apbedīšanu, sīki, jo sīki, un laikam tikai tāpēc kad bēru sīvais vēl bija galvā. Un tomēr tas bija Juris un viņa glītā seja, melnie mati un akurātība apģērbā. Kādu viņš redzēja mani? Zilajā, nomazgātajā džemperī, sarāvusies sēdēju uz dīvānu ar visām kājām. Bet kad pastaipījos, lai pārgrozītu savu stāvokli, es redzēju... viņa acis uzkrita uz to nomazgāto džemperīti... Jā, caur to spiedās ārā manas mazās, apaļās krūtis... tās, kuras viņam patika un - patīk arī vēl tagad...
- Cik tu mani dari laimīgu! - Turot viņa rokas sev plūcot tā matus, es, to atkal viņam pateicu. Un vai tāpēc viņa mani tā skūpstīja, kā kādreiz uz dīvāna Zirņu ielā? Kaut arī kā! Kad tik skūpsta!
Šīs divas nedēļas, lai nu paliek manas pēdējās mokas! Nekad es vairs sevi nemocīšu!
5. decembrī.
"Beidz ilgoties reiz sirds, beidz ilgoties!"
Vislabāki tā man sacīt! Ko tas līdz, kad Juris atnāca atkal pirmdienas vakaru, bet vakar vakarā, savā algas dienā, un šodien, kā svētku dienā, nerādās. Pirmdien viņš pievilka spuldzīti pie manas guļas vietas. Ilgi darbojās, jo kontakts negribēja un negribēja darboties. Bet viņš neatlaidās - lai panāktu to, ka varu kā "jokdari" raustīt - iedegšanai un nodzēšanai. Rūpīgi, ļoti rūpīgi un ar lielu pacietību strādāja. Bet, vai man ar to vien pietiek?
Es gaidīju vakar, gaidīju šovakar. Un taču vajadzētu nākt kā brīvdienās. Bet viņam citas darīšanas un atrod interesantāka vietu. Būtu varējis atnākt un uzaicināt arī uz kino. Bet to jau man nesagaidīt.
Labi kad atnestu naudu tad arī tā vairs negaidītu un nemocītos par viņa vīra vārdu. Varbūt nu viņa ies pie mirušā Apiņa sievas, jo tā skolas biedrene un viņa sieva, jau apzīmējusi par tā brūti. Un nu cerot ka viņš dzīvokli atstās un ies pie viņas. Var jau būt arī tā! Un - lai iet! Tikai lai godīgi izturas pret mani! Ja šovakar neatnāk, tas jau arī nav visai godīgi un parāda nevisai vajadzību pēc manis.
Pēc pusdienas biju aizgājusi pie Jsleiņa, jo bija ielūdzis - izdzert viņa dzimšanas dienā. Bet, nabadziņš nevar dzert - tā māga atkal nekārtībā, nevarot ne ēst, ne dzert.
Pirmdien 10. decembrī.
- Man nav vajadzīga, ne tu, ne kāda cita, - tā Juris man teica sestdienas vakaru. Cik labi ka tā viņš teica! Atklāti, būs; nemaldinot. Bet vai tad mani vēl var maldināt? Un es taču uz to atbildēju:
- Nebaidies, esi mierīgs! Es negaidu lai Tu mani bildinātu. Man vīnu vairs nevajag. Bet, vajaga - Tevi! -
Jā, viņu! Viņu, kurš piektdienas vakaru bija atnesis un nolicis gaitenī - uz skapi piegriezto galdiņa stiklu. Bez tam vēl - saplēstai kristāla glāzītei pielicis - novirpojis koka kājiņu. Mēs abas nebijām mājās. Un tad viņš atnāca sestdien. Un es noliku vīna pudeli.
- To es taisīju priekš tevis... tu katreiz dzersi no tās, bet es no lielās. -
Nu kā tad! Viņš no veselās, augstākās, bet es no samontētās zemākās.
Tātad viņš gatavojas dzert ar mani jo projām uz priekšu! Ko tad vēl man vajag!
Šorīt tikai, atkal sāpīgi uztraucos dēļ Termijas, pieminot Valda vārda dienu. Cik viņa var Valdi ienīdīt! Un kā man tas sāp! Visus gadus viņš taču ir mans tuvākais cilvēks mājā, bet nekad es neesmu varējusi parunāt ar viņu par savu brāli. Viņai par to ne kāda interese un pat neredz un nejūt cik viņš man ir tuvš un dārgs. Cik tas ir grūti panest! Mēs esam tik tuvas, un tomēr mēs viena otru neredzam un nedzirdam... mēs esam tālas un svešas viena otrai, kaut gan, es pat kā savā klēpī viņu auklēju. Bet ko tur var darīt, mantojums no mātes, vienaldzīga pret cilvēkiem un nespēja tos mīlēt. Un tāda gluži ir Termija!
Trešdien 26. decembris.
Pēc 18 gr. sala. nu atlaidies un snieg sīks sniedziņš. Ezers pārsalis. Būtu slidas pārslidinātos savā sapņu zemē, Juri domās jūtot blakus. Bet es pārvedu ragavas, mantojumu no onkuļa. Varbūt rītu jau braukšu uz sētu pēc malkas, arī būs sports!
Bet šodien ir otrā diena bērnības un jaunības svētkiem. Un tāpēc aizvakar es uzpušķoju eglīti. Juris tā vēlējās, sestdienas vakarā bija atnācis un sacīja ka atnākšot. Jā, eglīte šogad visaugstākā. Un viņš uz tās aizdedzināja vienu - savu svecīti. Es, vēl divas - Termas un savu. Juris nolika lielo vīna pudeli un dažādas šķirnes šokolādes konfektes. Terma uzkrita kā vanags, es ieplētos un sargāju tās kā pūķis. Saliku dažādos trauciņos. Terma vīnu nedzer. Viņa aizgāja pie Zentas. Nu ko, mēs sildījām savas atmiņas eglītes svecīšu liesmiņās. Atcerējāmies mūsu kādreizējo jautro vakaru pie manas eglītes. Krēslā, uz Juri skatoties, likās ka viņš ir tāds pats no sejas. Un tie paši smukie baltie zobi, tikai tie gan ir tikai kā divu nedēļu veci - protēze kā augšā, tā apakšējos. Jauns Juris izskatās jauns, un tumši zilajā uzvalkā kā glītākais jaunietis, zem kura paspīdēja ķiršbrūnā apkaklīte.
Kādu viņš redzēja mani? Es biju uzģērbusi biezo, sarkano kleitu. Viņš noskatījās, bet neteica nekā. Mana roka noglāstīja viņa melnos matus. Es baudīju svētlaimi. Kristāla glāzītes noskanēja kā pulksteņi. Un kad viņš, pēc izdegušām, aizdedzināja vēl vienu svecīti, sakot - lai eglīte nav garlaicīgi! - Tad es saņēmu viņa abas rokas. Viņš?.. Nē, viņš manas, ne. Bet tad gan, kad neļāvu viņam mest konfektes, Termai, kura bija jau atgriezusies, sēdēja manā gultā un lasīja. Konfektes taču jāpietaupa! Vai nu jāapēd uzreizu!
Jā, manas rokas spieda Juris! Bet, vai arī ne... Sirdi? Nē, nē, nepavisam arī ne!
Un šodien es teicu Termītei: - Cik man ir viegla sirds, cik brīva un laimīga jūtos, itkā no kā atsvabinājusies. Nu jā, es esmu atsvabinājusies no "nākotnes"! Man nevajadzēs vairs būt "gatavai"... savest sevi kārtībā... jo taču var atnākt viņš. Bet nu viņš vairs nenāks, un ja vēl atnāk, tad viņam un man, būs vienalga kāda izskatos, jo viņš nenāks vairs kā līdz šinējais un man nebūs jābaidās - ja nu viņš vēlās lai esmu tāda un tāds kādu viņš īsti gribētu un tam vajadzētu. Nu viņš jau ir izmeklējis kādu tam vajag, mirušā kaimiņa sievu Ernu Apīni. Izmeklējis? Nē, viņš esot spiests pie viņas iet, to prasot cilvēcība, un otris - lai glābtu savu ādu no savas mājas "plēsoņiem", jo viņš nevarot vairs paciest dzīvi starp viņiem. Un savas sievas saniknots tā, ka viņu vakaru nosauca rupjās vārdā. Viņš neesot dzirdējis zvanam pulksteni, bet sieva nav pamodinājusi. Dabūjis izsaukt taksi un aizbraukt darbā ar 12 minūšu novēlošanos.
- Vai tas ir cilvēks! - sodījās.
Bet pie Apīnes esot jāiet viņa vainas dēļ, jo caur viņu tā nu guļot slimnīcā ar lauztu ciskas kaulu. Šī Apīne viņam jau biedrene no skolas laikiem, un nu jau 17 gadus dzīvojot vinā mājā. Viņa sen jau to gribot - esot ieķērusies kā ērce, jo viņas vīrs jau neesot bijis vīrs, bet lempirs un slimīgs dzērājs. Viņa strādājot par sardz. milicijā. 10. XI. tas esot bijusi, balle un viņa to paņēmusi līdz. Viņš padejojis ar citām. Šī bijusi krietni iedzērusi, aiz greizsirdības, zāles durvīs, šim iesitusi pa seju. Ejot mājās līdusi atkal klāt, bet viņš pagrūdis ar roku - ej prom! - sakot.
No šī vieglā pagrūdiena viņa kritusi un viņš dabūjis to aizgādāt uz slimnīcu. (Nu jā, tāpēc jau viņš to laiku nerādījās, jo bija aizņemts ar to nelaimi - skrejot uz slimnīcu un apbērējot Apīni). Un nu arī viņš tur ejot, jo bez viņa un tās slimā tuberkulozes dēla, viņai neesot neviena. Viņa brēcot un lūdzot lai viņš to nu neatstājot. Un viņš nodomājis pie tās iet - kā apakšīrnieks. Tomēr būšot kā mājās, sievietes aprūpēts un galvenais - kur savu darba galdu novietot. Viņam neesot citas izejas. Lai es neapliekot greizsirdīga, teica, jo viņš būšot tas pats priekš manis, to jau iepriekš pateikšot, lai "grožus" tam nepiesienot. Viņš to nemīlot. - Arī tevi ne! - sacīja. Bet tad turpināja tālāk, ja viņam tai dzīves puķu buķetē esot arī tā mīlestības puķe, tad tā esi tu... bet par tik, cik saista pagātne -
Viņu sestdienas vakaru es Juri pamocīju, piedāvājot onkuļa mājiņu un sevi. Tur būs divas istabas, kur darbnīcu ierīkot arī, un galvenais - es, tā mīlestības puķe.
- Tu mani sāc mocīt un taisīt sarežģījumus - atsaucās. Nē, tur aiziet dzīvot viņš negribot. Tātad, Liepājas ērtības pirmā vietā par mani? Bet es jau arī tad paskaidroju, ka arī to nekad neizvēlētos, jo manos spēkos vairs nav uzsākt ģimenes dzīvi. Tomēr es kaitināju tālāk, ka sievietei, kura mazāk tam nozīmīga kā ar, nu atdos visu sevi, visas gādības par to. - Tā nu klās tev galdiņu rītu, pusdienā, vakarā... klās tev gultu, uz viņas rokas gūlās tava galva, viņa saņems tavu siltumu un glāstus... tu viss būsi viņas... Bet kad atnāksi pie manis, tad man būs jāsamierinas ar druskām. -
- Tās nebūs druskas! - iesaucās atkal.
Ak Juri draugs! Vai tad es nu atļaušu līdzšenējo - tevi gaidīt un mīļi saņemt, lai apkrāptu Apīni? Nē, to es nedarīšu! Ja ar sievu viņš būtu izlīdzis, tad gan, jo zinātu, ka jūtas jau tur nav, tikai ieietais dzīves ceļš. Bet nu kad ir aizgājis no sievas un dzīvo pie citas, tad manas rokas ap viņa kaklu vairs nevīsies. Ja jau Apīnei viņš dārgāks kā man, lai tad viņa ir droša, ka es to neatņemšu.
- Vai viņas mīlestības ir bagātāka, par manu jautājumu.
- Nē! - Bija cieta atbilde. - Ja tev būtu dzīvoklis, es izvēlētos tevi. -
Tomēr, cik es varu būt laimīga!
Laimīga izvadot 1962. gadu. Un viegla es eju pa ielu, kā lidojot, kā slidinoties, jo jūtos kā vēl nekad ziemas aukstumā... man ir galvā cepure no pelēka mākslīgā karakule un tāds pats krāgs. Visi uz mani noskatās. Bet uz tādu sieveli ar lakatiņu neviens nepaceļ acis. Vēl tikai Jurim tādu mani vajadzēja redzēt!
- Ķēpurs! - Viņš atkal teiks.
Piektdien 28. decembrī.
Pēdējās 1962. gada dienas un pēdējās lapas šij kladei. Bet kādas būs pēdējās stundas šā mēneša pēdējai dienai? Es izteicu vēlēšanos Jurim, lai viņš būtu pie manis un Jauno gadu sagaidītu. Atbildēja ka nezinot kur būšot, bet kur iet, nekas padomā neesot. Tātad, viņam nav tik svarīgi būt pie manis! Varbūt sirdsapziņa neatļaus nākt... sēdēs mājās, vai kur citur, lai savu "līgavu" Apini nekrāptu, jo taču būs kas viņai jāsaka, kur bijis.
Man ienāk prātā, varbūt šī jau viņam līgava sen, un tikai tāpēc sieva novērsās. Kaut ko dabūja zināt, palika tai pretīgs un kā lepna sieva to vairs nepieņēma. Kas to lai zin!
- Melot es protu labi - viņš saka - bet tikai tā lai glāstu savu ādu un citam nekaitē. -
Bet tomēr, man gribas ticēt visam, visam ko viņš teicis. Kaut atnāktu un mēs divi vien sagaidītu Jauno gadu. Bet tas jau nenotiks un es viena atkal nīkšu. Kā pirms trīsdesmit diviem gadiem. - Tad gribēju sev sagriezt rokas. Bet tās veselas vēl pēc 32 gadiem. Tātad, cik laimīga es esmu! Jo, šīs rokas taču saķēra un turēja viņš. Un izvadot pa durvīm, (24. vakarā viņš teica, manu roku turot - neskumsti... vēl viss nav pagalam! -
Skaista ziem, sals, diezgan daudz sniega. Šodien biju aizbraukusi pie tantes. Gaidot autobusu, pastaigājos pa sniegaino ceļu, kur viss mirdzēja saulē. Baltās tāles! Bet tās manī neizsauca nekādas ilgošanās. Kaut kā viss vienaldzīgs un bāls. Bet tas jau slikti, vecumā manāms. Jaunā gada apsveikumus pavisam izsūtīju piecpadsmit, citam vēstuli, citam kartiņas. Nē, vienu - sešpadsmit, Zinai arī ar kuru draudzība ir panīkusi.
Pirmdiena 31. decembris.
Sala, sniegs, migla, jauns mēneša sirpītis. Tāds ir šovakar izejot uz ielas. Termija aizgāja pie Zentas un tikai manis dēļ, ja gadījumā tomēr ierastos Juris. Es atstāju virtuvē uguni un pati arī izskrēju, cerēdama ka viņš nāks, redzēs gaismu, uzgaidīs. Un tad ieraudzīs mani kā nosarmojušu šādā ziemas tērpā. Nu ir pukstens deviņi. Nav vairs ko cerēt. Tātad diagnoze atkārtojas pēc trīsdesmit diviem gadiem! Nu nekas, pasaulē vēl nebijusi diagnoze, tā man liekas. Un vēl jau stāv priekšā 15. janvāris, viņa dzimšanas diena. Uz to jau esmu ielūgusi. Bet ko lai daru šovakar? Ir labi arī tā! Viņš atnāks rītu. Bet, tas jau vairs nebūs tas. Es zinu ka citur viņam bija labāki būt, nekā pie manis. Citādi taču būtu rāvies še. Un ko vēl es domāšu, ka vispārīgi es biju iedomājusies par daudz - viņu žēlot, ticēt ka ir tik nelaimīgs, vientuļš un pamests. Un, ja nebūtu vajadzējis to manu naudas palīdzību, tad ne šis nebūtu bijis. Tikai vajadzība viņu spieda, vasaru tā mani lenkt. Kad brauca uz Priekuli, varbūt arī gribēja aizņemties naudu, bet nebija izdevība. Nekad viņš nebūtu nācis to nakti, pārbraucot no Priekules. Tikai nauda viņam lika to darīt un aplaimot mani tās divas naktis un dienas. Bet arī labi! Ko tad es būtu par viņu zinājusi? Un man var būt pavisam mierīgs prāts. Viņa man vairs nav! Paliec sveiks Juri! Paliec sveiks mans atdzimšanas gads! Lai sveiki visi kas man tuvi un kam es pati!
Nupat pārraidīja pa radio, ka kādā ģimenē šajās pēdējās dienās vecajā gadā, Vērai Motohinai piedzimuši četri dēli. Jaunais tēvs esot uztraukts, jo līdz šim bija tikai viena meita. Visi četri nosaukti četru kosmonautu vārdā. Laimīgā māte jūtoties labi. Mazie visu laiku atrodoties ārstu uzraudzībā. Kāds pārbagāts notikums!.. Mātei tikai 27. gadi. Es priecājos tam līdz.
Un tomēr, man kremt un kremt. Es iedomājos un noskumstu, kāpēc Juris man nevarēja visu dot, to ko vīrietis sievietei dod, ja tā viņam tuva.
27. XII. atklāja jauno, Liepājas tirdzniecības namu "Kurzeme". Trešās dienas vakarā, tur, pirmo reizi iegāju ar Termiti. Plaši un ērti jau ir. Un netrūkst arī kas acis kairina un skumdina prātu. Vakar tur gāju tur tikai garām, gar stikloto sienu - vitrīnām, kurā sakāpuši "kungi un dāmas". Un es domāju, vai tad Juris nevarēja būt tas, kas mani tur ieved un liek lai izvēlos kaut ko "pieklājīgu". Tad viņš būtu īsts draugs un viņa vārdi attaisnotos - nu priekš tevi jau es darītu visu ko! -
Bet viņš nav ne painteresējies kā man ar naudu, vai uz Jaunu gadu nevajag. Lūk, tas no viņa ir nepieklājīgi! Jaunā gada dāvanu viņam vajadzēja atnest jau tāpēc vien, ka mana nauda pie viņa. Bet viņš par to nopirka dāvanu un aiznesa savai "līgavai".
Vai es esmu nekaunīga tā sakot?
Nē, jo nepareizi viņš rīkojas. Mazs domājošs cilvēks! Nu nekas, nekas, ja jau tā, tad arī es, ar rītdienu būšu atturīga, rāma, bez prieka, bez jūsmošanas ja atnāks. Un vēl jautājums, vai maz atnāks. Un vēl jautājums, vai maz atnāks. Ja viņš negribēja Jauno gadu ar mani sagaidīt, tad jau arī negrib, nedomā to ar mani sākt kaut ko kopīgu.
Cik es esmu aizmirsta! Es cerēju ka šogad, mani aicinās Everts savā ģimenē, jo taču aizsūtīju viņam un bērniem - Jurītim un Lienītei apsveikumus. Bērniem es tā patīku, tik laimīgi kad aizeju, bet viņi nevar ielūgt. Droši vien viņa meita - Erna, baidās ka nepavedu viņas vīru, jo no Jāņu nakts jau kaut ko zin.



1963. gads

Sestdien 5. janvārī 1963. gadā.
Izlietu ūdeni nesasmelsi... Bet es taču esmu pat "podu" izlējusi, šijās lapās, vecā gada vakarā. Ak, es nekaunīgā! Un - ak, es laimīgā!
Jā... izlējusi žulti, noliku kladi nost un sāku lasīt jauno kalendāru. Kad kādas divdesmit minūtes trūka no divpadsmitiem, dzirdēju ka uz ielas sāk jau sprikšķināt. Izgāju gaitenī, atvēru logu lai paskatītos. Un es skatījos un domāju - ja nu nāktu Juris. Kāds nāca, steidzās, aiz sētas vārtiem pagāja garām. Un tad kāds pagrabinās pie ielas durvīm. Pieskrēju pie otra loga. Un - ak, Juris!!!
Es iemirdzējos kā zvaigzne, nokritu kā zvaigzne pa trepēm un atslēdzu durvis. Tā tik vari izdarīt Juris! Pašā pēdējā brīdī, bet atsteidzies lai mani vēl redzētu vecā vakarā un lai ar mani, Jauno gadu sagaidītu. Viņš bija nosalis, vēl silts un karsts. Viņa rokas bija mīkstas, bet tās sildīja manu ķermeni, kaut gan sacīja, ja salstot no viņa, tad laidīšot vaļā. Ak, ledus gabalā, lāstekā viņš varēja mani sasaldēt!
- Kā es gribēju būt pie tevis! - teica. Esot sadzēris ar Apīnes slimo dēlu, tas vientulis nīkstot, kad apguldījis, tad skrējis šurp. Es uzliku vīna pudeli, un kristāla glāzītēs. Kad Kremlis zvanīja divpadsmito stundu, mēs arī saskandinājām. Un tad viņa ilgais skūpsts. Un tad eglīti aizdedzinājām. UN tad atkal dzērām. Un tad atkal laimes bez jēgas... viņš atkal pie manis Jaunā gada naktī!
Un kad atkal mani satvēris turēja, tad atvainojās ka vēl neatdod man naudu, bet pēc 4. I sākšot nolīdzināt. Bija pateicīgs ka ļauju viņam ar to rīkoties, jo viņš vēl nevarot atsperties.
Termija pārnāc no Zentas, ap pl. vieniem. Viņa gribēja iet gulēt. Mēs tad izvācāmies virtuvē. Viņš no portfeļa izņēma šņabi. Atvainojās ka vairāk neko neesot atnesis. Es noliku ceptu pīlīti, sautētās saknes, ietaisītu siļķi. Iedzērām nedaudz, un beidzot es pat divas glāzītes atlēju atpakaļ pudelē un viņš atļāva.
Kad pl. rādīja pus seši, es gāju viņu vadīt. Ejot pa ielu es jūsmoju par šo agro Jaunā gada stundu, atcerēdamās ka vairāk kā trīsdesmit gadus šai rītā neesmu bijusi uz ielas. Viņš teica ka brīnoties par manu, jo projām labo, mīļo, sirsnīgo dvēseli, ka tādi cilvēki jau mūsu laikos vairs neesot un vēl es tā kā meitene, kā maza joprojām, tāda esot bijusi, un tāda palikusi.
Rīts bija rāms, kaut sals jūtams ass. Netālu pie viņa mājām, pastiepos uz pirkstu galiem un saskūpstījāmies.
- Un tagad skaties kā es ļipīšu! -
Un es aizļipoju, aizskrapsķināju pa nosalušo sniegu, atskatīdamās un pamezdama vēl ar roku. Viņš stāvēja un skatījās. Ko domāja? Es skrēju ilgi, tālu, līdz iegriezos Zirņu ielā. Cik es biju laimīga!
Vai viņam patika mana ziemas cepure un krāgs? Pelēkais mākslīgais karakuls. Šodien es veidoju egli un viņu un sevi iekš tās, to uzstādīšu, aizdedzināšu viņa dzimšanas dienā.
Pirmdien 7. janvārī.
Esmu pārnesusi no fotogrāfa savas bildītes, kur uzņemos tāpēc lai parādītu Jurim viņa dzimšanas dienā. Es izskatos tur brīnum jauka! Ar sarkanām krellēm un ar mazliet smaidu - domājot par viņu. Bet kāpēc viņš neatnāca, ne sestdien, ne vakar? Bija taču viņa algas diena - 4. Un solīja pēc ceturtā sākt nolīdzināt. Un vai nevarēja ierasties arī ar kādu nieciņu priekš manis uz Jauno gadu?
Nē, viņam sirdslieta še nav!
Un naudu atkal iztērēs un atkal vilcinās ar atdošanu. Tas nu vairs nav godīgi! Maz kas var var notikt un es, savu grūti krāto naudu vēl varu pazaudēt.
Kas tad šim nu tāds darāms, kad nevar atnākt. Nujā, vajadzība nespiež. Un varbūt vispār viņam nevar visu ticēt ko saka. Nu lai kā būdams, es tikai gribu vēl noorganizēt to dzimšanas dienu - pārsteigt tā ka nekad viņš nebūs cerējis, ne varētu iedomāties - no māliem izveidotā eglē stāvētu un iekš gariem viņa un mans attēls. Un kur tad vēl attiecīgie vārdi būs! Un tad, pēc šīm svinībām, es, viņu vairs negaidīšu. Lai nu krāmējas atkal ar savu jauno sievu!
Trešdien 9. janvārī.
Nu tiešām es esmu īsts "Vaņka - Ugtaņka"! Un - apdraudēta pati no sava prāta. Vai tad man kādreiz vēl bijis - tāda šaubīšanās par cilvēku un pie tam ka šis cilvēks ir mans Juris. Iekš viniem pārmetumiem sev, iekš vienas nokaunēšanās.
Piedod, piedod atkal Juri!
Vakar biju aizbraukusi pie tantes. Atradu slimu - asins izplūdums galvā un paralizēta kreisā roka.
Atgriezusies, vakarā sēdēju un rakstīju vēstuli Mirdzai, kura kā biju saņēmusi un arī viņas fotogrāfiju. Steidzos atbildēt (viņa ir sanatorijā "Ogrē", un arī savu bildīti atsūtīja.) Termija ēda vakariņas. Pie durvīm trīs piesitieni. O, Juris! Es pieskrēju pie durvīm. Mēs saskatījāmies.
- Ko tu tāda sapucējusies? - jautāja.
Biju biezā sarkanā kleitā ar gaišo krādziņu un sarkanām krellēm. Es apgriezos trīs reizes riņķī lai apskata manu matu apgriezienu.
- Jums patīk? - jautāja Terma.
- Nē! - atbildēja.
Un es tik smējos, tāpat kā toreiz kad nogriezu bizes. Kad ievedu istabā, viņš iespieda man saujā lielu apelsīni. Pašu lielāko esot aiznesis mātei. Es izmetu apelsīni gaisā.
Kāds prieks! Bet kad viņš apskatīja sastiķētos stikla gabalus uz rakstāmgalda, nekā nesakot kur ies, izgāja, bet kad atgriezās tad atnesa lielu, slīpētu stiklu. Viņam to vairs nevajagot. O, kāds nu ir rakstāmgalds! Nu ir īsts! Tā man esot Jaunā gada dāvana. Es devu viņam vakariņas. Bet viņš jau atkal maolika mazo pusīti. divas glāzītes iekampu arī es un ļoti smējos. Kad gāju prom, aicināja mani arī iziet. Atkal prieks! Un savā hūtē, kā nosarmojusi es paķēros zem rokas. Viņš tūlīt ierunājās vai nevajagot naudu? Ja, tad daļu varot dot, bet ja varot iztikt, tad lai vēl pagaidot. Viņš esot licis pagatavot kruķus - viņai, lai būtu kad nāks no slimnīcas.
Juris cīnās un mokas nu ar šo sievieti un arī ar mani. Mani, viņš negrib zaudēt, tā tas novērojams. Mēs gājām un par to runājām un atkal dzirdēju, ka vienīgā esot bijusi es. Mēs apgājām apkārt eglei, gar kafē "Kaija", pagājām un es ierunājos, kad tur viņam vajagot mani ievest. To jau varot! Mēs jūsmojām par skaisto, rāmo, balto, spožo ziemas vakaru.
Un nu es viņu gaidīšu 15.
Es esmu laimīga!
Rakstu gultā un tāpēc tāds rokraksts.
Pirmdien 14. janvārī.
Gandrīz jau viss sagatavots rītdienai - Jura dzimšanas dienai. Šodien visu dienu veidoju no māliem egli uz tās saliku 55 svecītes. Nu neredzēts skats! Un iekš zariem mūsu abu galvas un mūsu matos galos, katram pa trijām svecēm deg un liesmo mūsu prāts. -
Un uz galdiņa zem stikla paliku "dzejoli": "Pirms gadiem trīsdesmit trīs, ka Tu jau man sāki zust, es rakstīju Tev, uz bildītes savas: Es gribu lai paliec vienmēr kāds bijis, kas jūsmo un mīl, un apreibst no mīlas... Ja ne, tad še draugs, ņem glāzīti vīna!" 15. I. 1930. Un Juris pats arī jau atnesis jubilejas vakaram - iedeva, bet noteica lai neliekot un klāt neķeroties. Domājams šokolādes kārba! Es to uzliku uz skapja augšu. Atkal skapis! Man jāatceras gredzens. Bet rītu es teikšu lai viņš pats to noņem. Tas bija ceturtdienas vakaru kad atkal bija atnācis. Un vēl - vakar vakarā bija, noķēru uz ielas, pie durvīm, jo es nācu mājās, biju apciemot tanti. Viņai sliktāki.
Uz vienu stundu tikai atnācis, jo esot mājās darbs, palmas kādam zārkam jāpagatavojot. Tomēr uzkavējās vēl otru stundu. Un kas bija, kas ne, runāja kaut kā nesakarīgi par savu slimo draudzeni, viss kaut kā izklausījās kad viņš sāk šaubīties pie viņas iet dzīvot. Kaut jel būtu tā! No vienas puses, es mudinu, bet arī lieku pie sirds, pārdomāt ka atkal neizdara kādu muļķību.
Otrdien 15. janvārī.
Skaista ziema, par to vien runā un raksta, kaut arī sals nepārtraukti, arī šorīt 18 gr. Un sniega kalni ielās krājās. Bet es nemaz salu nejūtu. Un nupat sēžu un rakstu šo un krāsns nāk liela svelme. Es gaidu Juri. Iedegtas visas spuldzes viņam par godu. Un tad likšu lai pagaida virtuvē, kamēr aizdedzināšu svecītes. Bet ja nu kas gadījies un nemaz neierodas? Tad būtu kā iekš kino.
Sestdien 19. janvārī.
Nē! Juris ieradās jau tūlīt - pusseptiņos. Es viņu aizturēju virtuvē, līdz aizdedzināju uz māla egles piecdesmit piecas svecītes. Vai ieraugot to, viņš bija ļoti pārsteigts? Pārsteigts gan, bet likās ka ne visai priecīgs. Vai tāpēc, kad tūlīt jau ieraudzīja abas galviņas? Mēs saskūpstījāmies. Tad viņš izlasīja atceres vārdus un tā vakara. Tad salocīja papīri un iebāza kabatā, kuram nebija ne adresētā, ne paraksta. To viņš ievēroja. Un tad mēs saskandinājām glāzītes. Un tad, Juris glāba svecītes, kuras augšdaļā ģība, locījās un kursa, jo karstums bija par lielu. Viņš sacīja:
- Kaut kas vienreizējs pasaulē! Tā tik kaut kas uz Marsa varētu būt! Mīļš, mīļš paldies tev! Tu esi pūlējusies ļoti. -
No skapjaugšas viņš noņēma šokolādes kārbu, kuru es pašūpoju savās rokās, patīksminājos un tad tikai izvēlējos ko ņemt. Viņam krita sirds. Man? Nierīte, pēc viņa vārdiem.
Pārnākot Termai, mēs piesēdām pie virtuves galdiņa, līdz pusē diviem. Gāju vadīt. Sals. Nedaudz viņš bija apreibis. Un kur tad noguris, un tāpēc pavadīju līdz viņa mājām, jo rītu taču darba diena. Es pārskrēju kā sniega pārsla. Bet kad apgūlos, galva griezās un tad iedomājos, ka es jau varēju arī pakrist uz slidenām ietvēm, un neviens to nebūtu pamanījis, jo gājēju jau vairs nebija. Par to esot iedomājies arī Juris, un tāpēc arī otrā vakarā atkal ieradās. Es gan nebiju mājās, bet drīz ierados un viņa pateicis komplimentu - nu šitā apģērbies, nu gan tu labi izskaties! -
Kad sēdāmies ēst vakariņas, viņš atkal izvilka mazo pusīti. Es gan protestēju, bet nekas nelīdzēja, pusotras glāzītes izdzēru tomēr, bet kad atkal pielēju pilnu, tad lūdzu lai atļauj atliet pudelītē pie tur vēl palikušā. Jā, to viņš atļāva. Un tad kad bija jau cauri vienpadsmit cēlās un gāja mājā.
- No tevis jau nevar aiziet - sacīja. Viņš priekšdurvīs, saskūpstījāmies. Un atkal man patika vienai lidot atpakaļ.


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.