#LFK Nmk-2-1

Nosaukums
Indriķa iela
Vienības Nr.
1
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
02.01.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
00.01.2012, Torņakalns
Rīga
Atslēgvārdi
Atvērt


Nmk02-Mana-Indrika-iela-0001.jpg

16.02.2012 Mana Indriķa iela

Indriķa iela

Indriķa iela Rīgā atrodas Pārdaugavā, Torņakalnā. Tā viegli sameklējama pilsētas kartē un dabā. Ielas sākums ir kāpas virsotnē pie Torņakalna stacijas. Iela virzās cieši līdzās Jelgavas dzelzceļa līnijai, garām Torņakalna baznīcas dārzam un turpinās gar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijas aizmuguri līdz Robežu ielai.

Indriķa iela posmā starp Altonavas ielu un Torņakalna ielu [1. att.] ir mana vienīgā dzīves vieta kopš 1939. gad, tāpēc man ir bijusi reta iespēja vērot šo ielu un tuvāko apkārtni ilgā laika periodā un dažādos laikmetos, atmiņām sniedzoties gandrīz 70 gadu tālā pagātnē. Vēlējos tās īsumā atstāstīt un sakārtot zināmā secībā – par pašu ielu un tās apbūvi kopumā, par dārziem un žogiem, ielas apgaismojumu, dzelzceļa klātbūtni un viaduktiem, par atsevišķiem namiem un cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši gandrīz pirms 90 gadiem, vēlākos laikos un mūsu dienās.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0002.jpg
1. att. [1996.g.]

Kopš savas bērnības Indriķa ielu atceros kā klusu, smilšainu, vasarās putekļainu, bet pēc ceriņiem un liepām smaržojošu ielu līdzās Rīgas-Jelgavas dzelzceļam un neiedomājamu bez Torņakalna baznīcas zvanu skaņām īpašos brīžos

Priecājos, ka savas atmiņas varu papildināt ar Annelīzes un Alberta Leffleru [Anneliese Löffler, Albert Löffler] stāstījumu par dzīvi Torņakalnā 1920.–1930. gados. Stāsts par pašu Leffleru ģimeni aprakstā par māju Indriķa ielā Nr. 16.

Informācija par ielas vēsturi, nosaukuma izcelsmi, dzīvojamo ēku arhitektiem, pirmajiem īpašniekiem u.c. meklējama 19.03.2011. TV raidījumā "Ielas garumā. Indriķa iela un Grobiņas iela." Katram interesentam iesaku atrast iespēju noskatīties šī raidījuma ierakstu. Mans stāsts tikai papildinās raidījumā sniegto informāciju.

No TV raidījuma "Ielas garumā"

Lilita Eglīte: Ielas pirmais nosaukums, iespējams ir Atgriežu iela. 1861. gadā Rīgas adrešu grāmatā minēta jau Henrichstraße, tad Гейнриковская улица. No 1885. gada 23. maija ielas nosaukums ir Indriķa iela.

Voldemārs Eihenbaums: Pēc vēsturnieka domām ielas nosaukumam ir divi avoti: 1. Iela dalās divās daļās. Ielas sākums līdz mājai Nr.12 ir Torņakalna teritorijā, bet māja Nr.14 un tālākās atrodas Altonas teritorijā. Rīdzinieku ārpilsētas izpriecu vieta Altona piederēja Heinriham fon Rautenfeldam. 2. Pirmā ēka šajā iela, Nr.10, būvēta 1884. gadā pēc arhitekta Heinriha Šēla projekta. Viens no pirmajiem iedzīvotājiem 1885. gadā mājā Nr.14 bija Heinrihs Šmits. 3. Bet 1933. gadā māju Nr.12 uzcēla franču-vācu izcelsmes inženieris Heinrihs Šatē.

V. N. Heinriha Šatē vārds 1933. gadā gan vairs nevarēja ietekmēt 1885. gadā reģistrēto Indriķa ielas nosaukumu, tāpat kā Heinriha Saulīša vārds, kurš Indriķa ielā Nr.16, dz. 2a dzīvoja 1955.–1995. gadā. Tomēr vārds "Heinrihs" dažādos laikos un dažādās saistībās ar Indriķa ielu atkārtojas visai bieži.

Apbūve
Indriķa ielai raksturīga divu atšķirīgu veidu apbūve.
No ielas sākuma pie Fr. Brīvzemnieka ielas līdz krustojumam ar Olīvu ielu apbūvi veido galvenokārt individuāla stila koka konstrukcijas 1-2 stāvu savrupmājas. Vairākas projektētas kā vasaras mājas ar verandām un lieveņiem. Mājas ir tikai ielas kreisajā pusē un tikai ar pārskaitļa numuriem.
Pie katras mājas ir lieli koki un ēnains dārzs. Dzīvokļos daudzviet vēl malkas apkure, saglabājušās senās krāsnis un plīts virtuvēs. Agrākos gados kurināmo novietoja pagrabos – to prasīja sadzīves kultūra – vai malkas šķūņos aiz mājas, ja ēkai pagrabtelpu nebija.
Ūdens pumpji pagalmos gan ir izzuduši. Tie ar aukstu, gardu ūdeni apgādāja iedzīvotājus laikā, kad ne visas mājas bija pieslēgtas pilsētas ūdensvadam un kanalizācijas sistēmai.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0003.jpg

2004. g.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0061.jpg

2004. g.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0004.jpg

1981. g. aprīlis

Citāda vienveidīga apbūve ar savu īpašo mikrovidi sākas pie Indriķa ielas krustojuma ar Altonavas ielu. Te ielas labajā pusē, cieši līdzās dzelzceļam vienotā rindā atrodas vairākas tipveida dzelzceļnieku dienesta mājas. Tām visām ir nepārskaitļa numuri. Pie katras mājas ir neliels dārzs. Ieeja dzelzceļnieku tipa mājās ir no Sliežu ceļas puses.

Apgaismojums

Līdz ar braucamās daļas asfaltēšanu tika uzstādītas jaunas laternas ielas apgaismošanai. Iepriekšējās, savu laiku nokalpojušās, bet romantiskās, graciozās, slaidās laternas ar pakāpenisku pāreju uz spirālveida noslēgumu augšmalā, kur šūpojās speciālā spuldze, palikušas atmiņās. Mūsdienās, protams, tumšajās diennakts stundās iela ir krietni gaišāka nekā sendienās.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0005.jpg

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0006.jpg

Žogi

Katra gruntsgabala robežas Indriķa ielā rūpīgi iezīmēja žogi gan no ielas puses ar slēdzamiem ieejas vārtiem, gan starp kaimiņmājām.
Biju vēl pavisam maza, bet atceros, ka vakaros kāds no vecākiem pie šiem vārtiņiem nolika naudiņu un trauku pienam. Mans uzdevums bija no rīta noskriet pa kāpnēm līdz ielai un piepildīto piena pudeli ienest virtuvē.

No dēļiem, brusām vai latiņām veidotos žogu posmus balstīja apaļkoka, retāk betona stabi. Koka stabu zemē ieraktā daļa ar laiku sāka trunēt un tie vairs nespēja noturēt sētas starpposmus. Daļa žogu sabruka. Ideoloģiskus motīvu dēļ žogus atjaunot neļāva. Ar īpašu rīkojumu atlikušās žogu daļas nojauca, neņemot vērā, ka žogi un ielas malā augošie koki vienmēr palīdzējuši noturēt irdenās kāpu smiltis pret nobrukšanu uz ietves pusi. Nelīdzēja arī dzejnieka Ojāra Vācieša raksts "Cīņā" par žogu estētisko un funkcionālo nozīmi smilšainajā Torņakalnā.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0007.jpg
Bijušā žoga paliekas pie mājas Indriķa ielā Nr. 12 1980. g. 2. III

Koki

Mūsdienās, kad žogu vairs nav, senie liepu stādījumi pilda savu komplekso funkcionālo uzdevumu. Koku sakņu sistēma nostiprina smilšaino ielas reljefu, lapotne slāpē skaņ un efektīvi aiztur ielas un dzelzceļa putekļus. Īpaši svarīgi tas bija tbvaika lokomatīvju laikā. Toreiz katrai liepu lapai dūmu un putekļu nosēdumi iezīmēja melnu dzīlojuma rakstu, bet liepu ziedi smaržoja pēc sodrējiem.
Liepu rinda pie mājām Indriķa ielā Nr. 14 un Nr. 16 vēl arvien iezīmē abu apbūves gabalu sarkano līniju, koku stumbri aizstāj kādreizējo žogu, veidojot nosacītu šķirtni starp dārzu smilšainā uzkalniņā un ielu, lapotne piesaista putnus un kā zaļš, rudeņos dzeltens aizkars attīra gaisu no ielas putekļiem.
Laika gaitā lielie koki sagādā arī kādu nevēlamu problēmu. Mājas Nr.16 gruntsgabala perimetru iezīmē 16 liepas un dārza vidū aug 4 vareni ozoli. Koku vainagi pakāpeniski tā izpletās, ka to zari gandrīz saslēdzās, veidojot zaļu jumtu pār dzīvojamo māju. Vasarās saule dzīvokļos vairs neiespīdēja, un dūmvadu vilkme bija apgrūtināta. 1995. gada rudenī, saziņā ar namu apsaimniekotāju SIA "Zemgale", dzīvokļa 2a īpašnieks O. Heislers liepas apzāģēja.
2002. gada martā nelūgti ieradās citi zāģētāji ar speciālu aprīkojumu un ķērās liepu rindai no viena gala ne tikai pie zaru, bet visu koku apzāģēšanas.


Vīri dokumentus neuzrādīja, bet, fotoaparātu ieraudzījuši, aizbrauca. Tajā reizē izdevās ielas malā augošos kokus nosargāt.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0009.jpg
26. III 2002.

Ietves

Manas agrās bērnības gados Indriķa ielas ietves vietā bija smilšaina taciņa, dažviet ķieģeļi. Mūsu dzīves vietas zonā trotuāra vietā bija garas, platas, 2–3 rindās līdzās saliktas laipas. Zem gājēju soļiem elastīgie dēļi šūpojās. Par to liels prieks bija bērniem, bet māmiņām ar mazuļiem ratiņos vajadzēja uzmanīties, lai ratiņu riteņi neiesprūst spraugās starp laipām. kara beigu posmā un pēckara gados laipas nemanāmi pazuda. Ikdienas gaitās atkal bridām pa smiltīm. Tikai vietām ietvi veidoja ķieģeļu salikums. Asfaltētu trotuāru ierīkoja 1980. gadā, pēc braucamās daļas rekonstrukcijas iepriekšējā vasarā.

Braucamā daļa

Ielas vidusdaļa starp Fr. Brīvzemnieka un Torņakalna ielu bija bruģēta. Apaļo akmeņu bruģis tur saglabājies līdz mūsdienām. Pārējā ielas braucamā daļa bija ļoti smilšaina, grūti izbraucama. Tāpēc transporta kustība pa to gandrīz nenotika. Ziemās bērni netraucēti varēja braukt ar ragaviņām vai slēpēm tieši pa ielas vidu no uzkalniņa pie mācītāja mājas. Citos gadalaikos un citā, līdzenākā vietā ielas vidū, transporta kustības netraucēti, zēni spēlēja futbolu. Kaudzēs sakrautās skolas somas veidoja nosacītus vārtus. Kad futbolistu nebija, meitenes, aplī sastājušās, spēlēja volejbolu.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0010.jpg
24. VII 2011.

Ielas posmā aiz Olīvu ielas kara gados bija izrakta dziļa, gara patvertnes bedre. Vēlāk to pamazām piepildīja ar sadzīves atkritumiem un nolīdzināja. Tuvumā dzīvojošais fizkultūras skolotājs Krišs Matuzels tur ierīkoja sporta laukumu skriešanai, tāllēkšanai, granātas mešanai u.c. sporta nodarbēm. Uz bērnu slimnīcas žoga bija atzīmēts attālums no starta līnijas. Transportam šis smilšainais ielas posms nebija izbraucams. Tas sportotājus netraucēja.
Vasarās, kad pirkām malku nākamajai apkures sezonai, vienmēr ar bažām vērojām, vai zirgs uzvilks 2 metru gar baļķu vezumu pa slīpo, smilšaino uzbraucamo ceļu līdz pagalmam. Reizēm vajadzēja zirgam palīdzēt un malkas vezumu pastumt.

Asfalta segums ievērojami palielināja kustību pa Indriķa ielu. Tagad bieži abos virzienos aiztraucas ātrā palīdzības mašīna, jo iela kļuvusi par īsāko un ātrāko ceļu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu.

Dzelzceļa klātbūtne
Lai arī Indriķa iela visā tās garumā iet līdzās vilciena sliežu ceļam, dzelzceļa klātbūtne mūs, pamatiedzīvotājus, nekad nav traucējusi ne tvaika lokomotīvju laikā, ne mūsdienās. Dzelzceļu izjūtam kā savdabīgu dzīvības artēriju un iespēju ērti nokļūt Jelgavas, Tukuma-Jūrmalas vai Rīgas-Saulkrastu virzienā. Tālajos gados, kad ledus iešanas laikā Daugavā izņēma pontonu tiltu, mūsu puses iedzīvotāji ar vilcienu 5–7 minūšu laikā nokļuva pilsētas centrā, lai dotos savās darba vai mācību gaitās.
Katra apkārtnes bērns šeit ir izaudzis, ar sajūsmu skatoties garāmbraucošos vilcienus un pakāpeniski dzelzceļa klātbūtni uztverot kā pašsaprotamu, neiztrūkstošu šīs vides sastāvdaļu. Ja vilcienu kustība mūs netraucēja, tad vienmēr saausījāmies, kad ziemeļvējam pūšot, piemājas dārzā varēja klausīties pūtēja orķestra deju mūzikas spēli Arkādijā. Tas notika laikā, kad vēl nebija izdemolēta un nodedzināta Arkādijas brīvdabas estrāde un iznīcināts deju laukums. Tagad nav arī unikālās arhitekta Šmēlinga 1910. gadā projektētās un uzceltās restorāna, vēlākās kinoteātra "Arkādija" ēka.

Deju mūzikas vietā pat bez ziemeļvēja palīdzības 9. maijā arvien varenāk dzirdam ālēšanos un policijas sirēnas no Uzvaras laukuma, bet garāmbraucošos vilcienus pat nepamanām.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0011.jpg
16. II 2012.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0012.jpg
9. att. [1994. g.]

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0013.jpg
2005.

Viadukti
Ejot pa Indriķa ielu, acis priecē skats uz trim arhitektoniski skaisti veidotiem viaduktiem pāri dzelzceļa sliedēm. Interesanti, ka kājām šķērsojot visus trīs viaduktus trīs savstarpēji netālu esošos viaduktus, uz abām pusēm redzamas pilnīgi atšķirīgas ainavas.

Friča Brīvzemnieka ielas viadukts ar tramvaju līniju pār to paver skatu uz Torņakalna staciju, sliežu ceļu pārmijām, peroniem, pasažieru plūsmu. Tālumā redzamo Rīgas panorāmu tagad aizsedz Nacionālās bibliotēkas jaunceltnes siluets. Šis tilts ir laba vieta svētku salūta vērošanai no Pārdaugavas puses. Pēdējos gados skatu mazliet traucē Arkādijas lielo koku galotnes.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0014.jpg
VI 1996.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0015.jpg
26. III 2011.

Otrpus viaduktam labi pārskatāma simetriska grava starp Indriķa un Grobiņas ielu ar paralēli novietotām sliedēm. Tā turpinās līdz Torņakalna ielas viaduktam.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0016.jpg
26. III 2011.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0017.jpg


Torņakalna ielas viadukts glabā skarbas atmiņas no vācu armijas atkāpšanās kaujām 1944. gada septembrī. Par tām atgādina piemiņas zīme netālajā Saules alejā.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0018.jpg

Šķērsojot Torņakalna viaduktu, uz abām pusēm redzams atšķirīgs 4 sliežu ceļu zīmējums. Labajā pusē paralēli ejošās sliedes jau tilt kreisajā pusē sadalās, novirzoties Jelgavas un Tukuma virzienos.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0019.jpg
2011.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0020.jpg
2011. (Rīga – Jelgava – 1868.; Rīga – Tukums – 1877.)

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0021.jpg

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0022.jpg
1996.

Pēc bombardēšanas uz tilta bija daudz nogalinātu armijas zirgu. Mans tēvs piedalījās šo dzīvnieku savākšanas darbos. Zirgu līķus sameta Māras dīķī netālu no slūžām pie O. Vācieša ielas.Turpmākajās vasarās Māras dīķa ūdens kļuva par infekcijas perēkli. Mēs abi ar brāli arī tikām pie izsitumiem uz kājām. Māmiņa mūs bija aizvedusi uz toreiz labiekārtoto Māras dīķa peldētavu līdzās Mārupes ielai, lai bērni pabradātu pa baltām smiltīm klāto dīķa krastmalu. Ārsta pirmais jautājums bija: "Vai bērni nav bijuši saskarē ar Māras dīķa ūdeni?"Ja vien tas būtu manos spēkos, es labprāt Māras dīķa slūžu tuvumā izveidotu pieminekli karā nogalināto armijas zirgu piemiņai.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0023.jpg
Vieta Māsa dīķi, kur 1944. g. rudenī tika samesti kaujas laikā bojāgājušie armijas zirgi.

Altonavas ielas viadukts šķērso tikai Rīgas - Tukuma virziena sliedes. Šis viadukts ir visgleznieciskākais, skatoties gan no ielas līmeņa, gan to šķērsojot.

Vienā pusē dzelzceļa sliedes ar slaidu loku pagriežas Jūrmalas virzienā. Otrā pusē, virzienā uz Rīgu, redzama grava un sliežu ceļa līkums, Tālāk izslejas Torņakalna baznīcas smaile kā galvenā dominante ainavā.Viadukta loks, sliežu ceļa pagrieziens un pārbrauktuve bieži saistījuši gleznotāju uzmanību. Tie redzami vecmeistaru Ludolfa Liberta, Niklāva Strunkes u.c. mākslinieku gleznās. Šis viadukts redzams arī 2005.g. un 2007.g. Latvijas Pasta izdotajās pastmarkās.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0024.jpg
24. VII 2011.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0025.jpg
24. VII 2011.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0026.jpg
24. VII 2011.

Torņakalna baznīca
Jau minēju, ka dzīve Indriķa ielā un tuvākajā apkārtnē nav iedomājama bez Torņakalna baznīcas zvana skaņām svētdienu rītos un citos baznīcas dzīves svarīgos brīžos. Tomēr bija laiks, kad baznīcas zvans klusēja - tas "...darbaļaužu masām un dažiem biedriem traucē atpūtu brīvdienās...". Dievkalpojumu laikā īpaši svētkos baznīcā bija "modrās acis", kas ziņoja mācību iestādēm un darba vietām par baznīcā redzamām personām. Šī iemesla dēļ arī es 1959. gadā iesvētīta Sv.Jāņa baznīcā - tālāk no dzīves vietas...

Baznīca tomēr klusi un nemanāmi darbojās. Baznīcēnu bija maz, trūka līdzekļu celtnes apsaimniekošanai. Vēlākos gados, ar baptistu draudzes līdzdalību, situācija uzlabojās. Radās iespēja atjaunot jumta segumu, nostiprināt torņa konstrukciju un restaurēt torņa pulksteni. Zvans atkal aicinoši skanēja.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0027.jpg
1985. / 2010.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0028.jpg
VI 1996.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0029.jpg
23. II 1980.

Nami un ļaudis
Ejot pa Indriķa ielu, vienmēr esmu vērojusi dzīvojamās mājas savā ielā. Dažās esmu ciemojusies, dažās iegriezusies kādā īpašā nolūkā (poliklīnikā, bibliotēkā), bet daudzām tikai garām gājusi. Tomēr gadu ritējumā sakrājušies iespaidi un atmiņas, kādu citiem šīs ielas iedzīvotājiem varbūt nav - viņu dzīves "stāžs" šeit ievērojami īsāks. Nekādā ziņā nevēlos un nevaru sacensties ar to izsmeļošo, uz profesionālas izpētes datiem balstīto informāciju par Indriķa ielu, tās nosaukuma izcelsmi, par dzīvojamo ēku arhitektiem, pirmajiem īpašniekiem u.c., kāda ir cienījamās žurnālistes Lilitas Eglītes un privātvēsturnieka Voldemāra Eihenbauma rīcībā un viņu veidotajā 19.03.2011. TV raidījumā "Ielas garumā. Indriķa un Grobiņas iela".
Māja Nr. 2 vienmēr bijusi aiz augsta, necaurredzama žoga ar nikni rejošu suni iekšpusē. Sevišķi skaļi mājas sargs reaģē uz vīriešu kārtas garāmgājējiem. Pēdējā laikā mājas sarga balsi vairs nedzird...
Māja Nr. 4 izceļas ar skaitu, dekoratīvām detaļām bagātu fasādi un celtniecības laikam atbilstoši moderniem dzīvokļiem - augstiem griestiem, plašiem logiem, skaistām krāsnīm, greznām tapetēm, ar ūdensvadu un vannu. Aiz bagātīgi greznotām ārdurvīm atradās neliels gaitenis un trepju telpa ar flīzētiem paneļiem un kāpnes ar skaistām margām uz otro stāvu. Tādu šo namu atceros, kad bērnībā reizēm tur ciemojos pie savu vecāku paziņām divām sirmām "Augstjaunkundzēm" māsām Natālijas un Olgas Augustēm.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0030.jpg
16. II 2012.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0031.jpg
Indriķa iela Nr. 4, 2011. g. 24. VII


Krietni vēlāk jau studiju gados šīs ēkas citā dzīvoklī ciemojos pie skolas biedres Māras un viņas tuviniekiem Ozašvili. Šajā namā dzīvojis gleznotājs Edgars Vinters ar ģimeni, vēlāk komponists Edmunds Goldšteins un viņa māte.
Mājas vienkāršots makets atrodas kinopilsētiņā "Cinevilla". To izgatavoja mākslas filmas "Rīgas sargi" uzņemšanas vajadzībām.


Māja Nr.6

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0032.jpg
16. II 2012.

Ap 1949.-1952. g. pazinām tur dzīvojošo Dīču ģimeni. No viņu stāstītā uzzināju, ka to savai ģimenei būvējis prasmīgs mūrniekmeistars Krastiņš. Liktenis nebija lēmis Krastiņu ģimenei šajā namā dzīvot.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0033.jpg
16. II 2012.

Arī manā grāmatplauktā ir lielā, bieži šķirstītā LATVIJAS PUTNU grāmata tumšzaļos vākos. Tā ir mīļa piemiņa no tēva māsas, manas krustmātes Metas Neimanes (1899. - 1952.), bioloģijas skolotājas Jelgavā.
N. Transehe un R. Sināts
LATVIJAS PUTNI
Meža departamenta izdevums
Rīgā 1936
Ar 27 krāsainām un 8 melnām tabulā
Savulaik domāju, ka šī grāmata ir liels retums. Pirms daudziem gadiem to ieraudzīju O. Vācieša (1933. - 1983.) muzejā uz dzejnieka rakstāmgalda. O. Vācietis vienmēr centies grāmatā atrast ziņas par katru ieraudzītu, agrāk neredzētu putnu.
Šajā sakarā zīmīga izrādījās pēdējā reize, kad garāmejot redzēju O. Vācieti. dzejnieks stāvēja uz tiltiņa pie Arkādijas un baroja meža pīles Mārupīte

Māja Nr. 8 - ģimenē to saucām par mācītājmāju. Tajā vienmēr dzīvojuši Torņakalna baznīcas mācītāji ar ģimenēm. Visilgāk tur dzīvoja Ev. Luteriskās baznīcas virsmācītāj Vilis Augstkalns [1914. - 1987.]. Vēlāk tā bija mājvieta Ev. Luteriskās baznīcas arhibīskapam Kārlim Gailītim [1936. - 1992.], tad teoloģijas doktoram, Rīgas Lutera draudzes mācītājam Jurim Rubenim ar ģimeni. Ēkai ir interesanta vēsture. Tā savulaik pārvesta no Slokas ielas. Bagātu informāciju par to sniedza 2004. gada novembra TV raidījums "Ielas garumā. Torņakalna iela".

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0034.jpg
29. V 2011.


Māja Nr. 8a un Nr. 8b ir visjaunākās un vienīgās daudzstāvu celtnes Indriķa ielā. Tajās atrodas RCB Torņakalna filiālbibliotēka, RTU Dzelzceļa transporta institūts, dienesta viesnīcas u.c. iestādes. 2011. g. 19. marta TV raidījumā "Ielas garumā. Indirķa iela un Grobiņas iela" privātvēsturnieks V. Eihenbaums nelielo klajumu starp ielu un piecstāvīgās ēkas korpusu cildinoši nosauca par Indriķa laukumu".

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0035.jpg
16. III 2012.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0036.jpg
16. II 2012.

Būtu jauki, ja ielas iemītnieki to atcerētos un nosaukumu lietotu ikdienā. Varbūt šis "Indriķa laukums" ir īstā vieta, kur 12. jūlijā, kad vārdadienu svin Indriķis, sarīkot Indriķa ielas svētkus? Vajadzīgi tikai enerģiski organizatori un atsaucīgi iedzīvotāji.
Māja Nr. 10

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0037.jpg
IX 2011.

Māja Nr.10 ir divstāvu vasarnīcas tipa būve uzkalniņā ar verandu abos stāvos. Neskaidri atceros, ka vecāki šo māju sauca ar holandiešu jūrnieka māju, Kas to teicis un kāpēc tāds nosaukums, nezinu. Ap 1917. - 1938. gadu šeit dzīvoja baltvācu zinātnieks, ornitologs un mikologs Ferdinands Erdams Šolls [1874. - 1966.]
Zinātnieku F. Štollu labi pazina Lefferu ģimene, kura ap 1920. - 1930. gadu dzīvoja Indriķa iela Nr. 16., tieši manā dzīvoklī. Lefferu jaunākā meita Anneliese [1924.] labprāt uzticēja savas atmiņas par zinātnieku.
F. Štolls pētījis putnus, atdarinājis putnu balsis, gatavojis putnu izbāžņus. Daudz laika zinātnieks veltījis Latvijas sēņu izpētei, atklājis vairākas iepriekš nezināmas sēņu sugas un zīmējis tās. Sākotnēji Štolls sēnes zīmējis ar krāsainiem zīmuļiem, bet iznākums nav bijis veiksmīgs. Štolls lūdzis padomu Annelieses mātei - māksliniecei Alisei Lefferai un viņas vadībā mācījies akvarelēšanas tehniku. rezultātā radusies liela skaista akvareļzīmējumu kolekcija, kas tagad glabājas Rīgā. Daļa no šīs kolekcijas pirms dažiem gadiem bija apskatāma Rīgas Dabas muzejā.
Zinātnieks F. Štolls kopā ar Lefferu ģimenes un citiem baltvācu bērniem devies pastaigās pa tuvāko apkārtni, mācot viņiem ieklausīties un atdarināt putnu dziesmas, vērot dabu, augus, pētīt sēnes u.c. Vācijā mūsu dienās darbojas zinātnieka Ferdinanda E. Štolla pētījumiem veltīts muzejs.

Māja Nr. 10a ir īpaši maza. Tajā pēckara gados dzīvoja Jāzeps Baikšķis ar sievu. Jāzeps kaimiņiem palīdzēja sazāģēt malku, bet drīz kļuva invalīds - zaudēja kāju. Viņa sieva strādāja par sētnieci. Pirmā pasaules kara gados jeb agrākos "juku" laikos viņi bija pazaudējuši savu vienīgo dēlu Klementu. Abi vecīši rūpīgi kŗaja pečkara laika avīzes, kurās bija redzams PSRS Sarkanās armijas virspavēlnieka Klementa Jefremoviča Vorošilova portrets. Baikšķu pāris bija pārliecināts, ka Vorošilovs ir viņu reiz pazudušais dēls. Portretiska līdzība tiešām bija, sakrita vārds, tēvavārds un vecums, bet citi karavadoņa oficiālās biogrāfijas dati absolūti atšķīrās. reiz Baikšķi vērsās pie maniem vecākiem ar lūgumu rakstīt vēstuli Staļinam, lai noskaidrotu patiesību. Vēstule tika sagatavota un nosūtīta, bet atbildes nebija. Baišķu pāris to uztvēra ar sapratni un līdz mūža galam nezaudēja pārliecību, ka viņu dēls "mīļais Klemis", ir dzīvs un ieņem ļoti augstu posteni valstī...


Māja Nr. 12 - vecākās paaudzes iedzīvotāji to sauc bijušā īpašnieka vārdā - par Šatē māju. Atceros, ka no Šatē mājas līdz Biešu ielai apkārtnes iedzīvotājiem bija nelieli ģimenes dārziņi, dažiem tikai kāda dobe. Smilšainajā, koku saknēm pilnajā augsnē nekādu labo ražu gan iegūt nevarēja.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0038.jpg
IX 2011.

Māja Nr. 14 ir vienstāvīga vasaras māja ar 2-3 dzīvokļiem. Tā, līdzīgi kā blakus esošā māja atrodas uzkalniņā ar liepu rindu ielas malā reiz bijušā žoga vietā. Mājas korpuss veido taisnu leņķi. Ēkas daļas, kas ar galu vērsta pret dārzu un ielu, sākotnēji noslēdzās ar verandu un izeju uz dārzu. verandas logus rotāja vairākas mazas krāsaina stikla rūtis. Vēlākos gados verandas logus un durvis aizbūvēja un telpu apvienoja arī dzīvojamo istabu. Fasādē vietām vēl saglabājušās dekoratīvās detaļas no mājas sākotnējā izskata. Pa slīpu bruģētu uzbraucamo ceļu var nokļūt pagalmā un pie divām ieejām dzīvokļos. Abu durvju priekšā ir kāpnes un mazs lievenītis.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0039.jpg
IX 2011.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0040.jpg
16. II 2012.

Daļa mājas iedzīvotāju ir mainījušies, bet vienmēr tur dzīvojuši labi kaimiņi. Kopš agras bērnības atmiņā palikuši šeit daudzus gadus dzīvojošie Baušķenieki vairākās paaudzēs. Mani 6-10 gadu vecumā, protams, visvairāk interesēja Baušķenieku lielās, lēnīgas vistas ar pinkainajām kājām, kas čāpoja kā lāči, abas kazas, draudzīgie suņi, kaķi u.c. viņu mājdzīvnieki. Biju laimīga, ja drīkstēju no rokas pacienāt neparastās, dekoratīvās vistas, paglaudīt baltos, spriganos kazlēnus, samīļot suņus un kucēnus. Sirmā Baušķenieku kundze reizēm pāri žogam pasniedza burciņu ar kazas pienu vai pāris tikko dētas, vēl siltas olas. Mūsu pirmais sunītis izauga no kaimiņu dāvātā kucēna, un pirmās iemaņas fotografēšanā man iemācīja Baušķenieku vidējās paaudzes pārstāve Valijas kundze. Viņiem blakus dzīvoklī gandrīz jau 60 gadus dzīvo laipnie, strādīgie, izpalīdzīgie Manakovu ģimenei piederošie. Pavisam nesen viņi remonta laikā atklāja dziļas, plašas pagraba telpas. Par pagraba esamību līdz šim neliecināja ne grīdas segums, ne jebkādas bijušā pagraba loga pazīmes ēkas fundamenta daļā. Vecās mājas prot ilgstoši glabāt savus noslēpumus.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0041.jpg
16. II 2012.

Māja Nr. 18 ir divstāvu 8 dzīvokļu māja, kas piederēja Bērnu slimnīcas ķirurgam Dr. Dalbiņam. Ārsts ar kundzi un dēlu Juri apdzīvoja vienu dzīvokli otrajā stāvā. Divos citos dzīvokļos dzīvoja abas Dr. Dalbiņa māsas ar ģimenēm.
Kara laikā mājas pagalmā bija izrakta patvertne. Pēc kara balto smilšu uzbērums virs patvertnes Dalbiņmājas zēniem un viņu draugiem no blakus mājas bija īstā vieta, kur "spēlēt kariņus". Kad vēlāk patvertnes bedri aizbēra un nolīdzināja, Dr. Dalbiņš tur iestādīja ābelīti. Tagad tā izaugusi liela un ik pavasari krāsņi uzzied. Vecais augļu koks diemžēl netiek pareizi kopts un saudzēts. Tomēr ābele ir kā dzīva piemiņa laikmetam un bijušajam mājas īpašniekam Dr. Dalbiņam. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas un īpašumu denacionalizēšanas Dr. Dalbiņa dēls Juris ieguva īpašuma tiesības uz māju, bet drīz to pārdeva. Tagad māja pieder romiem.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0042.jpg

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0043.jpg

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0044.jpg



Māja Indriķa un Altonavas ielas stūrī (adrese: Altonavas iela Nr. 9). Pirms kara un vairākus gadus pēc tā ēkā darbojās Torņakalna poliklīnika Nr. 19. To dibinājusi un vadījusi Dr. Amālija Poriņa. Kad mājas telefons un maksas telefoni ielās bija retums, poliklīnikas reģistratūras darbinieces kaimiņmāju iedzīvotājiem izņēmuma kārtā atļāva izmantot reģistratūras telefonu. kad 1956. gada 17. novembrī mājās manās rokās nomira vecmāmiņa, skrēju uz poliklīniku, lai to paziņotu vecākiem darba vietā. Man, protams, atļāva uz brīdi izmantot poliklīnikas telefonu un, izdzirduši manu sarunu ar mammu, apjautājās vai nevajag palīdzēt. Mūsdienās šāda attieksme liekas neiespējama.. Ap 1962. gadu poliklīnika nepiemērotu telpu dēļ pārcēlās uz Kokles ileu Nr. 12. Vecajās telpās ilgāku laiku vēl darbojās zobārstniecības nodaļa. Ap 1985. gadu arī tā pievienojās Torņakalna poliklīnikai Kokles ielā. Ilgāku laiku nams bija mazapdzīvots. Tagad tas pieder romiem.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0045.jpg
16. II 2012.


Māja Nr. 20.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0046.jpg
16. II 2012.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0047.jpg
16. II 2012.

Šeit dzīvojis rakstnieks Antons Austriņš un vairāki citi kultūras darbinieki. Savas dzīves laikā A. Austriņš ļoti iemīļojis šo vietu un Torņakalnu. Samērā ilgi šajā mājā dzīvoja leģendārais fizikas skolotājs Krišs Matuzels ar kundzi un dēlu Klāvu. Ar šeit dzīvojošās Blumbergu ģimenes bērniem vienlaicīgi mācījāmies Rīgas 32. pamatskolā un Rīgas VĻKJS 30. gadadienas vārdā nosauktajā 4. vidusskolā, tagadējā Rīgas angļu ģimnāzijā.

Māja Nr. 5 u.c. dzelzceļnieku mājas.

Pie Indriķa ielas krustojuma ar Altonavas ielu atrodas pirmā mājas ielas labajā pusē, pirmā ar nepārskaitļa numuru un vienu no vairākām nelielām, zaļi krāsotām tipveida mājām dzelzceļnieku ģimenēm.
Pārējās vienotā rindā atrodas aiz ielas neliela pagrieziena, tieši līdzās Rīgas-Jelgavas virziena dzelzceļa sliedēm.
Visām šīm mājām ir nepārskaitļa numuri. Pie katras ir neliels dārzs. No Indriķa ielas turpinājuma puses zemo tipveida māju rinda gandrīz nav pamanāma. Ieeja tajās ir no dzelzceļa puses, tikai dažus metrus no sliedēm. Bracot ar vilcienu, var pārredzēt dzelzceļnieku rosīšanos savos piemājas dārzos. Agrākos gados dzelzceļnieku ģimenes turēja vistas un citus mājputnus, trušus, bites, kā arī pa kādai kazai vai govij. Pēckara laikā reizēm no viņiem pirkām pienu.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0050.jpg
24. VII 2012.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0051.jpg
24. VII 2012.

Nu jau grūti pamanīt, ka šajā tipveida māju rindā vienas mājas trūkst. Neatceros patieso iemeslu (laikam bombardēšana), bet ap 1943. - 1944. gadu tā nodega līdz pamatiem. Pirms šī nelaimes gadījuma tajā dzīvoja Liepājas, vēlāk Jelgavas augstākā ranga dzelzceļa ierēdņa Palepa ģimene - viņa kundze, jauna gleznotāja Lidija Palepa ar māti un dēlu Jānīti.
Palepu 1941. gadā izsūtīja, un viņš gāja bojā. Pēc ugunsgrēka Lidija Palepa kādu laiku strādāja Olaines pamatskolā par zīmēšanas skolotāju. Vēlākos gados viņa kļuva gleznotāja prof. Konrāda Ubāna kundze.
Jānis Paleps strādāja par ķirurgu vienā no lielākajām Latgales slimnīcām un kādu laiku tur ar savu ģimenes dzīvoja.


Māja Nr. 16

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0052.jpg
2001. g. 15. apr. – Lieldienas, pēc sniega vētras iepriekšējā naktī


1937. – 1939. g., skatoties no ielas puses, uzkalniņā redzama koka konstrukcijas divstāvu vasaras savrupmāja [citos dokumentos – māja ar mansardu], ar verandu un balkonu, ar darvotu papes jumtu, ar rotājumiem un dekoratīvi funkcionālām detaļām fasādē.
Ēka atrodas dārza vidū ar žogu un liepu stādījumu visapkārt gruntsgabalam, ar slēdzamiem ieejas vārtiem un kāpnēm aiz tiem un lieliem divpusveramiem vārtiem slīpa uzbraucamā cēla priekšā. Plānojums un telpu savstarpējā sasaiste norāda, ka sākotnēji māja projektēta vienai ģimenei, saglabājot iespēju dzīvojamās telpas augšstāvu un apakšstāvu izmantot kā 2 atsevišķus dzīvokļus. Mājai nav bēniņu un pagraba, bet ir speciāla telpa malkai aiz virtuves. Iekštelpās vērojama celtniecības laika namdaru prasme un tendences - oriģinālajām krāsnīm nav tā sauc. "štepseļu", jo krāsnis paredzētas 50 gadu ilgam ekspluatācijas laikam bez nepieciešamības piekļūt dūmu ejām, durvīm pildiņu konstrukcija, logu rāmjiem pārdomāta, dekoratīva furnitūra, verandā sprūdrata mehānisms ārējo no ozolkoka profilētām līstēm veidoto žalūziju darbināšanai, noapaļoti stūri sienu un griestu savienojuma vietās, zālē griestu gleznojums, plafoni lustru stiprināšanas vietās u.c. Māja pilsētas ūdensvadam un kanalizācijas sistēmai pievienota 1937. gadā. Šodien, 2011. gadā, daudz kas no minētā palicis tikai mājas ilgiedzīvotāju atmiņās un senās fotogrāfijās.
Nejaušs atradums un neparedzēta satikšanās ir ļāvusi precizēt gan ēkas tapšanas laiku, gan uzzināt daudz interesanta par cilvēkiem un ikdienas norisēm šajā māja krietni pirms 1939. gada, kad šeit sāka dzīvot mana ģimene.
Nesen remonta laikā jumta konstrukcijā tika atrasts 1898. g. 12. dec. laikraksts "Düna Zeitung". Domāju, ka laikrakstu aiz jumta spāres kā sveicienu nākamajām paaudzēm atstājis kāds namdaris ēkas tapšanas laikā.
Atmodas gados tūrisma sezonas laikā šeit, viņu pašu vārdiem runājot, "uz labu laimi, tikai garāmejot", iegriežas vairāki baltvācu tūristi, vispirms Štrausi, citā reizē Leffleri, kuri bērnībā kopā ar vecākiem dažādos laikos dzīvojuši tieši manā dzīvoklī. Šie cilvēki savstarpēji nebija pazīstami un vieni par otriem uzzināja tieši pateicoties savas senās dzīves vietas apciemojumam. Mums izveidojas draudzīgas attiecības un sarakste, iegūstot informāciju par ļaudīm un ikdienas norisēm šajā vietā gandrīz 90 gadu tālā pagātnē.
1920. – 1930. g. ēkas pirmajā stāvā dzīvoja Leffleru ģimene – Gustavs Lefflers, grāmatu veikala īpašnieks Tirgoņu ielā, viņa kundze Alise Lefflera, māksliniece – gleznotāja, un viņu trīs bērni – Ģertrūde [1914. – 19... .], Alberts [1920.] un Anneliese [1924.].
Šī ģimene divās iepriekšējās paaudzēs saistīta ar fon Lisanderu un Hollanderu dzimtām. Viens no Hollanderiem kādu laiku bija Rīgas mērs (rātskungs). Viņa portrets, darināts vitrāžas tehnikā, redzams Mazajā Ģildē. Rātskungs Hollanders Rīgai dāvinājis gleznu epitāfiju, kas atrodas Pētera baznīcā.
Kad Leffleru vecākā meita Ģertrūde paaugās līdz skolas vecumam, ģimenes tēvs Gustavs Lefflers piedalījās vācu pamatskolas nodibināšanā Olīvu iela Nr. 9, lai daudzajiem torņakalnā dzīvojošajiem baltvācu bērniem nebūtu jābrauc pāri Daugavai uz skolu pilsētā. Vācu bērniem Torņakalnā bija pieejama Svētdienas skola baznīcas pagrabstāva telpās. Ap 1920. – 1930. g. Torņakalna baznīcas ērģelnieks arī bija baltvācietis. Gustavs Lefflers miris 1924. gadā, kad jaunākā meita Anneliese bija tikai 17 dienas veca.
Leffleru ģimene labi pazina tuvumā dzīvojošo zinātnieku Ferdinadu E. Štollu [skat. aprakstu par māju Indriķa ielā Nr. 10]. F. Štolls pie mākslinieces Alises Lefflera kundzes mācījās akvareļtehnikā zīmēt savus izpētes objektus – sēnes. Ar Leffleru u.c. bērniem viņš staigāja pa tuvējo apkārtni, mācot bērniem ieskatīties dabā, pētīt sēnes,vērot putnus un ieklausīties putnu balsīs. Bērni viņu mīļi dēvēja par "Onkel Štoll". Leffleru un Štollu ģimenes turpināja pazīšanos ari pēc pārcelšanās uz dzīvi Vācijā līdz pat zinātnieka nāvei 1966. g.
1930. g., mātes sliktās veselības dēļ, Leffleri pārcēlās uz Korsikas salu Vidusjūrā. Vēlāk viņi atgriezās Rīgā, bet dzīvoja citur.
Kā visi baltvācieši 1938. g. Leffleri atstāja Latviju un vairākos zirgu pajūgos cauri Polijai devās Hannoveres virzienā. Svešumā un kara apstākļos Leffleru ģimenei sākās smags un dramatisks dzīves posms. Mātes veselība neuzlabojās. Anneliese pārtrauca mācības un strādāja smagus lauku darbus, pelnot iztiku slimajai mātei un sev. Kad brālis Alberts atgriezās pēc vācu armijā pavadītajiem kara gadiem un gūstekņu nometnes Vorkutā, Anneliese atsāka pārtrauktās mācības lauksaimniecības mājturības skolā. Tālāk sekoja nogurdinošs, garu stundu darbalaiks kāda atpūtas centra kafejnīcā daudzu gadu garumā. Kad gadu nasta palielinājās un intensīvais, vienmēr skrienošais darb ritms kļuva par smagu, Anneliese strādāja par mājturības skolotāju.
Astoņdesmitajos gados Anneliese Lefflera aktīvi iesaistījās humānās palīdzības sūtījumu sagatavošanā un nosūtīšanā uz Latviju. Savā toreizējā dzīves vietā Špringē, Hannoveres tuvumā, viņa ar divriteni apbraukāja iedzīvotājus, vākdama drēbes un apavus, pati tos mazgāja, laboja, gludināja un pakoja pašas savāktajās banānu kastēs sūtīšanai uz Latviju [skat. Ārijas Klimkānes publikāciju "Hedvigas kundzes avīze", 1996. g. aug.].
No Kanādas puses humānās palīdzības sniegšanā Latvijai pievienojās aŗi Annelieses brālis, Ontario pavalstī dzīvojošais Alberts Loefflers ar ģimeni. Humānaās palīdzības sūtījumi Latvijā nonāca vairākas reizes gadā. Sūtījumu sadalai Anneliese un Alberts uzticēja Mateja baznīcai. Daudz gadu garumā Anneliese Lefflere regulāri reizi gadā ieradās Latvijā, lai sekotu, ka humānā palīdzība tiešām nonāk līdz cilvēkiem, kuriem tā visvairāk vajadzīga. Vienmēr viņa apciemoja arī mūs un savu bērnības mītni, aizgāja līdz skolai Olīvu ielā un baznīcai. Latvijā viesojies arī Alberts Loefflers ar kundzi, viņu bērni un citi tuvi

tuvinieki.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0054.jpg
[1993. g. jūn.] Rīgā Anneliese Lefflera ar brāli Albertu un viņa kundzi Ģertrūdi Brīvdabas muzejā

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0053.jpg
Anneliese Lefflera, 2. no labās, ar radiniecēm, Rīgā [1992. g.]

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0055.jpg
2000. g. Ozoliņš Alberta Lefflera īpašumā Kanādā izaudzis no bērnības mājas dārzā Torņakalnā Indriķa iela 16 paceltas zīles.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0057.jpg
Anneliese Lefflere ar Atzinības Krustu 2003. / 30. XI 2011.

Viņi ir vairākas reizes dzīvojuši senajā dzīvoklī un priecājas, ka telpās vēl redzami viņu tēva roku pieskārieni... Īpaši jāatzīmē, ka Leffleru personīgā tiešā šefībā bija sešas ģimenes dažādās Latvijas vietās un arī mana ģimene – kā īpaši draugi no "Jūsu – mūsu" dživokļa. Šadu terminu lietojām vēstulēs, kad runa bija par viņu bijušo un mūsu esošo dzīves vietu. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā tā bija nenovērtējama, ļoti praktiska un dziļi aizkustinoša palīdzība – Anneliese neaizmirsa pat kādu kārumu" mūsu runājošajam viļņpapagailītim Čirītim.Ar saviem privātiem līdzekļiem Anneliese un Alberts Leffleri ir piedalījušies arī Mārupes ielas pansionāta "Saulrieti" labiekārtošanā. Par pašaizliedzīgo, nesavtīgo humāno palīdzību Latvijas Mateja baznīca izvirzīja Anneliesi Leffleru apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Kapitulāts nolēma šo apbalvojumu aizstāt ar speciālu Latvijas valsts Atzinības [Pateicības?] Rakstu.
Interesanti, ka Leffleri arī atceras Indriķa ielu kā klusu un ļoti smilšainu. Viņu bērnības laikā reiz vairāki vīri uz rokām nesuši skapi no Altonavas ielas stūra, jo zirgs nav spējis vezumu pavilkt. Dzīvoklis toreiz bijis bez pieslēguma pilsētas ūdensavadm un kanalizācijas sistēmai.
Annelies un Alberts Leffleri nav aizmirsuši latviešu valodu un vienmēr uzsver, ka ir dzimuši Rīgā.
Pēdējos gados Anneliese uz Latviju brauca retāk, tomēr 2011. gada vasarā atkal satikāmies "Jūsu – mūsu" dzīvoklī Indriķa ielā. Sarakste un telefona sakari mūsu starpā turpinās. Tagad Alberts Loefflers dzīvo Kanādā savas vecākās meitas ģimenē.
Anneliese mīt Vācijā, Veco ļaužu centrā "Brigittenstift". Viņa savus spēku robežās palīdz citiem centra iedzīvotājiem, apkopj puķes centra teritorijā un strādā filigrānus rokdarbus. Ar tiem un pašas vārītām "Gotiņām" viņa piedalās centra "Brigittenstift" rīkotajos Ziemassvētku tirdziņos un savus rokdarbus sūt draugiem kā sveicienus svētkos.
Pēc 1930. gada Indriķa ielā Nr. 16 dzīvojušas vēl divas citas baltvācu ģimenes – Šmitheni un Štrausi. Tūristu gaitās pa Rīgu šeit pāris reizes iegriezušies vairāki Štrausu ģimenes pārstāvji – nu jau aizsaulē esošā Dagmāra Štrauss, vēlāk viņas dēls Volfgangs Štrauss ar kundzi Karīnu un viņu Dēļu. Viņus joprojām saista atmiņas par dzīvi Indriķa ielā, skolu Olīvu ielā, baznīcu u.c. vietām Torņakalnā.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0058.jpg
Dagmāra Štrauss pie Māras dīķa 1971.


Pēc baltvāciešu repatriācijas 1939. gadā māju Indriķa ielā Nr. 16 nopirka man tēva, Eduarda Neimaņa, radinieks, inženieris Vilhelms Matuzelis [1876. – 1955.], viens no Latvijā ražoto lokomotīvju radītājiem.
Kad mans tēvs apsvēra iespēju ar ģimeni pārcelties no Jelgavas uz Rīgu – tuvāk savai darba vietai, V. Matuzelis viņa piedāvāja īrēt dzīvokli savas nesen iegādātās mājas pirmajā stāvā. 1939. g. māja Indriķa ielā Nr. 16 kļuva par turpmāk vienīgo, pastāvīgo dzīves vietu ēkas īpašniekam Vilhelmam Matuzelim un pirmā stāva īrniekiem – Neimaņu ģimenei
Vilhelms Matuzelis, pensionējies 1938. g., dzīvoja visai pieticīgi un savu ierobežoto ienākumu ietvaros rūpējās par mājas uzturēšanu.
Matuzeļa kungs – tā ģimenē viņu dēvējām, pazinām kā inteliģentu, punktuālu, smalkjūtīgu, ar labām manierēm apveltītu cilvēku. VIņa vaļasprieks bija pulksteņi. Viņš tos kolekcionēja un labprāt laboja. Arī mani vecāki kāzās 1937. g. 31. dec. saņēma Matuzeļa kunga dāvinātu lielu "Junghans" firmas sienas pulksteni. Viņa dzīvoklī bija daudz grāmatu vācu valodā, dažāds vārdnīcas un zināma veida retums kara laikā – radio ar "austiņām". V. Matuzelis labprāt spēlēja šahu ar Grinfeldu māja [Altonovas ielā Nr. 7a] dzīvojošo literātu un skatuves runas pedagogu Ernestu Zeltmati. Īpašos gadījumos pastkastē vienmēr atradām Matuzeļa kunga rakstītu apsveikumu. Mēs, savukārt, svētdienās un svētkos aicinājām viņu pusdienās.
V. Matuzelis ļoti pārdzīvoja mājas nacionalizēšanu 1949. gadā. Stājās spēkā apdzīvojamās platības normas. "Lieko kvadratūru" ierādīja citiem. Bijušā mājas īpašnieka rīcībā palika neliela bibliotēkas istabas otrajā stāvā un virtuve ar gaiteni. Pārējās otrā stāva istabās sāka dzīvot Bornu ģimene - Anna Borns ar māti un meitu, arhitektūras studenti Elgu. Kad Borni pārcēlās uz citu dzīvesvietu, katrā no trijām istabām apmetās citas, kopā trīs ģimenes. Katra savā istabā iemūrēja plīti, viesistabu sadalīja ar šķērssienu. Pirmā stāva istabas griesti draudoši ieliecās. Saskaņa iedzīvotāju starpā neizveidojās. Namu pārvalde par ēku maz rūpējās. Sarūgtināts un vientuļš Matuzeļa kungs 1955. gada Jāņos slimnīcā nomira.
Mēs, Nemaņu ģimene, dzīvojām Jelgavā, bet tēvs no 1937. gada strādāja Rīgā, Šoseju un zemesceļu departamentā. Lai tēvam ikdienā nevajadzētu braukt ar vilcienu uz darbu un atpakaļ, vecāki ar prieku pieņēma V. Matuzeļa piedāvājumu īrēt dzīvokli viņa mājā. 1939. gada novembrī mani vecāki, Eduards [1905. – 1963.] un Benita [1910. – 1995.] Neimaņi kopā ar mani, 4 mēnešus veco meitu Vitu [1939.], ieradāmies Torņakalnā un iekārtojāmies V. Matuzeļa mājas Indriķa ielā Nr. 16 pirmā stāva dzīvoklī.
Par mūsu dzīvi šajā vietā un šajā mājā esmu jau netieši minējusi saistībā ar vides un ikdienas norišu vērojumiem ilgā laika periodā. Vissenākā un neparasti spilgtākās atmiņas un sevis pašas apzināšanos šajā mājvietā man saistās ar kādu aukstu ziemas dienu 1941. gadā. Toreiz man bija pusotrs gads. Sēdēju ar baltu aitādu izklātās ragaviņās. Māmiņa mani vizināja pa sniegā izraktu celiņu ap māju, bet es kā apburta klausījos zīlītes čivināšanā. Čivā, čivā, čivā! – centos paust savu sajūsmu. No tā brīža agrajā bērnībā mani vienmēr uzrunājušas putnu balsis. Kad paaugos, vēroju putnus barotavā pie loga un līdz pat šim laikam ik gadu atzīmēju kalendārā to datumu, kad janvārī pirmo reizi pēc ziemas saulgriežiem izdzirdu zīlītes "lemeša kalšanu". Parasti tas notiek ap 4. – 10. janvāri.
1942. gadā piedzima mans brālis Eduards. Pēc Jelgavas sabombardēšanas mums pievienojās mūsu "zelta vecmāmiņa" Anna Meldere [1887. – 1956.], Jelgavas pazīstamākā dāmu šuvēja. Četrus gadus šeit dzīvoja arī otra vecmāmiņa Katrīne Neimane [1869. – 1956.], Vilhelma Matuzeļa māsīca.
Dzīvojamā māja, 1955. gadā zaudēja bijušo rūpīgo, kaut tobrīd jau beztiesisko īpašnieku, un padomju laika namu pārvaldes pienācīgi neaprūpēta, strauji tuvojās avārijas stāvoklim. Sešdesmito gadu sākumā ēka ārēji vēl saglabāja sākotnējā izskata iezīmes – veranda ar balkonu virs tās, oriģinālos logu rāmju un slēģus, ārdurvis, bet iekštelpas stipri cieta bojātā jumta seguma dēļ.
1964. gadā Rīgas pilsētas Ļeņina rajona namu pārvalde Nr. 96 mājai veica nesaudzīgu kapitālremontu, likvidējot daudzas sākotnējās būvdetaļas fasādē un iekštelpās. Ēkas ārējais izskats krasi izmainījās. Kapitālremonta laiku izjutām ka'vēl vienu nopietnu pārbaudījumu saistībā ar šo dzīvesvietu. Šeit dzīvojot, esam pārlaiduši kara un pēckara gadus, esam nesekmīgi mēģinājuši emigrēt rietumu virzienā 1944. gada rudenī un liktenīgi izglābušies no deportācijām austrumu virzienā 1949. gada 25. martā.
Šeit mūsu saticīgajā ģimenē un labestības gaisotnē abi ar brāli esam izauguši, aizvadījuši skolas gadus un uzsākuši darba gaitas. No šīs mājas pēdējā ceļā uz kapsētu Jelgavā izvadīti mūsu vistuvākie - abas vecmāmiņas un vecāki. Te iepazīti jauki, neaizmirstami kaimiņi un vērots, kā 72 gadu garumā mainās vide un iedzīvotāji vienlaicīgi ar izmaiņām valsts dzīvē.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0059.jpg
Vita ar brāli Eduardu un Brāļa bērniem Laimu un Mārtiņu [1989.g.]


Mans brālis Edurads ir būvinženieris ar pieredzi visa darba mūža garumā industriālu, sabiedriski nozīmīgu un individuālu būvprojektu celtniecībā un rekonstruēšanā.Es savu dara dzīvi esmu aizvadījusi rūpnieciskā dizaina jomā. Darba gaitu sākumā konstruēju sadzīves priekšmetus izgatavošanai vietējās rūpniecības uzņēmumos. Pēdējos 24 gadus, līdz aiziešanai pensijā 1995. g., projektēju mēbeles un mēbeļu komplektus rūpnieciskai masveida, sērijveida un individuālai izgatavošanai toreizējās Latvijas Kokapstrādes rūpniecības ministrijas pakļautībā esošajos mēbeļu ražošanas uzņēmumos. Tagad vadot pensijas gadus nesteidzīgi varu vērot, kā ilglaicīgā dzīves vieta neatgriezeniski noveco. Vairāk nekā 110 gadu senās celtnes tehniskais stāvoklis nav teicams. Visapkārt redzu tik daudz sakārtojamu un uzlabojamu lietu, bet fiziskā spēka un materiālo iespēju krietni pietrūkst. Tomēr īpaša attieksme un neatkārtojama mājas sajūta saistībā ar šo vietu man ir nezūdoša jebkuros apstākļos.
Mūsdienās māja Indriķa ielā Nr. 16 ir pašvaldības īpašums. Tajā ir trīs privatizēti dzīvokļi.

Nmk02-Mana-Indrika-iela-0060.jpg
(1996.)


Es patiesi priecātos, ja manām atmiņām un vērojumiem ar savu stāstu pievienotos vēl citi Indriķa ielas iedzīvotāji.
2011. g. vasarā Torņakalnā


Cerot uz atsaucību - Vita Neimane

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Torņakalns
(Rīga)
01.01.2012Pierakstīšanas laiks un vietaPilsētas daļa

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.