#LFK Ak-166-1

Nosaukums
Santa Remere. 17.03.2020. Ārkārtas detokss.
Vienības Nr.
1
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
18.03.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
17.03.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

17.03.2020. Ārkārtas detokss.

Es zinu, ka ārā notiek milzīgas nepatikšanas. Šodien visvairāk jūtu līdzi nelaimīgajiem, kas mašīnu rindā iesprūduši pie Polijas/Vācijas robežas, varu tikai iztēloties, cik tas ir mokoši, absurdi, klaustrofobiski. Medicīnas teltīs mirstošajiem pagaidām spēju just līdzi tikai ar prātu, šis izmisums emocionāli vēl liekas tik tālu kā Sīrija, kuras ziņām katru dienu paeju garām kā bezpajumtniekam – rezignēti, bez spējas kaut ko ietekmēt. Bet viss strauji mainās, un es apzinos, ka jau pēc nedēļas varbūt ēdīšu savu cepuri, taču pašlaik manā dzīvē vēl nekas nav mainījies uz slikto pusi. Šī atziņa gan nāk reizē ar skumju apjausmu, ka varbūt man nav bijusi īsta dzīve – neesmu tieši atbildīga ne par vienu uzņēmumu, darbinieku, pasākuma norisi. Principā bez manis plašāka sabiedrība var diezgan labi iztikt, tomēr mana rīcība tīši vai netīši var ietekmēt citus, jo mēs visi, kā izrādās, esam savienoti diezgan ciešā ķēdītē.
Strādāju no mājām jau gadiem, bieži daru to kopā ar bērniem un sociālā izolācija man ir jau iestaigāta taciņa. Sākumskolnieks pārnāk ap vieniem, bērnudārziniekam visa grupa šogad ir bijusi slima jau vairākas reizes, un šī mums ir jau kāda trešā karantīna – kurš tās vairs skaita? Jā, bērni ir drusku atstāti novārtā, kamēr uzrakstu vai iztulkoju tekstu, bet mums ir konstruktori un multenes, kuru pietiks vēl ilgam laikam. Jaunie apstākļi, kad arvien vairāk cilvēku uz laiku nonāk „mājas birojā” jeb no mājām strādājošo māmiņu statusā, man rada pat tādu kā saviesīgi pacilājošu sajūtu – varu drošāk dalīties šīs rutīnas izpausmēs un gandarījumā, ka pa vidu darbiem esmu uzcepusi cepumus un pat notamborējusi bērnu pasūtīto dinozauru.
Kopš ārkārtas stāvokļa noteikšanas man sāk mazināties zilie loki zem acīm, jo atcelti vairāki darbi, kurus būtu bijis grūti paspēt, par kuriem būtu jādeg, jādomā naktī, kad beidzot ir kluss, un par kuriem ir bijis grūti sev atzīt, ka ir par grūtu. Vairs nav jānervozē par to, lai dzirdētu modinātāju, un nav jācīnās ar bērniem, spiežot iet uz skolu un dārziņu, no kura pēc pāris stundām tāpat zvanīs un teiks, ka mazais atkal klepo un jāved mājās. Varam neiet sēdēt pārslogotās ārstes uzņemšanas telpā, lai dabūtu attaisnojuma zīmi, receptes nevajag – tās vēl palikušas no iepriekšējās reizes. Mēs šīs dienas jūtamies vispārēji laimīgāki un pat neguļam līdz desmitiem, bet pieceļamies diezgan laicīgi paši ar savu iekšējo pulksteni. Es nododu darbus bez atgādinājuma par nodošanas termiņu, bet, ja kaut ko nepaspēju, varu pateikt – ak, man bērni mājās neļauj! Un apkārtējie izturas saprotoši, jo mani teksti nav neatliekamas dzīvības glābšanas operācijas, kamēr palikšana kopā ar bērniem reizēm ir.
Sāku just saķeri ar dzīvi – cik daudz es izdaru, kāpēc to daru, nevis tikai paklausu, jo kāds gaida, kādam vajag, kaut šo kādu nekad neesmu satikusi. Manās darba attiecībās ir parādījies es. Pieļauju, ka ne uz ilgu laiku, jo, atceļot kultūras pasākumus, atceļas arī mans kauliņu apgrauzējas darbs.
Vēl es beidzot varu nenervozēt par visiem pasākumiem, uz kuriem neaiziešu. Jūtu atvieglojuma sajūtu, kad kaut kas tiek atkal atcelts. Stulbi, bet tā ir. Ceru sagaidīt brīdi, kad gribēšu pasākumus atpakaļ, un zinu, ka tāds pienāks, bet es gribu tos pati sagribēt, nevis iet tikai tāpēc, ka citā laikā nebūs vai citādi nebūšu lietas kursā. Digitālās simfoniju pārraides nav domātas man, pat ja idejiski atbalstu mākslinieku vēlmi turpināt pulcēt un dalīties, vismaz kaut kādā formātā vēl parādīt priekšnesumu, kas ilgi ticis gatavots un gaidīts. Bet simfonijās man patiešām vajag klātbūtni, internetā es paeju tām garām. Kā bezpajumtniekam.
Patiesībā jau daudzus gadus gandrīz neesmu klausījusies mūziku mājās vai austiņās, jo neesmu spējusi sevī atrast tai telpu, mēģinot paspēt katru dienu. Manī nav bijis vietas, kur ielaist mūzikas radītās sajūtas, bet aizvakar vakarā sēdēju uz dīvāna un klausījos dziesmu pēc dziesmas. Muļķīgas, vienkāršas, sentimentālas – es atkal tās sajutu. Varbūt eksistenciālais fons atrāvis vaļā kādu sprostu, bet varbūt man tiešām bija vajadzīgas brīvdienas – bez paredzama gala, bez stresa par to beigšanos, un tikai ārkārtas stāvoklis mani ir piespiedis paņemt šo pauzi.
Es gribētu kaut kā ietekmēt notikumus, un pašlaik tas ir iespējams vēl pavisam vienkāršā veidā – savedot kārtībā sevi, lieki laukā neejot, lieki nepērkot, neejot slimam pie citiem un nelaižot uz skolu slimus bērnus. Un tas ir tas, ko man jau labu laiku ir gribējies. Es esmu spiedusi sevī skrienošās pasaules ritmu kā tādus sausus kartupeļus. Tā vietā, lai piešķaudītā zālē noskatītos bērnu izrādi, kurā atgādina, cik svarīgi ir atrast laiku, ko pavadīt kopā ar bērnu, un cik sliktas pretējā gadījumā var būt sekas, man beidzot ir iedots pats šis laiks, kurā būt kopā, nemeklējot, kur aiziet un kā nodarbināt.
Es saprotu, ka būtu jābaidās no gaidāmās neparedzamības, bet manas sajūtas drīzāk liek domāt, ka esmu beidzot sataustījusi pamatu zem kājām. Sen neesmu apmeklējusi ballītes – parasti tikai paskatos, vai pietiekami daudzi ir atķeksējušies pie pasākuma, un nodomāju, ka gan jau citi aizies manā vietā, jo man nav spēka, nav laika. Aizvakar nolēmu iet pret straumi un kaut ko darīt pati savā vietā. Noliku gulēt bērnus un pusnaktī aizgāju ciemos pie cilvēka, kurš izmisīgi lūdza ciemos visus savas frendlistes simtus. Biju atnākusi vienīgā.


Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-3 no 3.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Polija
(Poland)
17.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsmašīnu rindā iesprūduši pie Polijas/Vācijas robežas
2Vācija
(Germany)
17.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsmašīnu rindā iesprūduši pie Polijas/Vācijas robežas
3Sīrija
(Syria)
17.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsšis izmisums emocionāli vēl liekas tik tālu kā Sīrija, kuras ziņām katru dienu paeju garām

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.