#LFK Ak-166-9

Nosaukums
Inga Pizāne. 18.03.2020.–09.12.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
9
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
09.12.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
18.03.2020 - 09.12.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

18.03.2020. Pašizolācija. I daļa. Piezīmes par to, kas atcelts, un to, kas neatcelts.

Trešdienas (11. marta) vakarā, ejot ar Kristu un Kasparu no kino un Valdemāra/Kalpaka krustojumā atvadoties, uzjautāju viņiem par turpmākajiem pasākumu plāniem – kino, koncertiem, teātriem, nemaz neiedomājoties, kā "iegriezīsies" publisku pasākumu pasaule vai precīzāk sakot – nogriezīsies. Ka viss no nosauktā tiks atcelts, pārcelts, iepauzēts. Pati biju nolēmusi nedēļas nogalē doties uz dzimto pusi, nenojaušot, ka nolemšu te uzkavēties ilgāk nekā parasti, jo kur skriet? Darbus varu veikt attālināti, un viss pārējais ir no strīpas nost.

Kas atcelts?
Mans brauciens uz dzejas festivālu Ēģiptē "sasvārstījās" jau apmēram divas nedēļas pirms ārkārtas situācijas. Sākumā organizators tikai izteica varbūtību, ka atcels, bet jau tad nojautu, ka diez vai būs. Lidojums bija paredzēts 23. martā, savukārt uz Īriju (Eiropas Dzejas festivāla pasākumu) paredzēto braucienu (17. apr.) oficiāli atcēla 14. martā, pirms 4 dienām.
Par to īpaši nesatraucos, jo viss ir pamatoti. Ne jau tas, kas ar mums nenotiek, mūs definē. Gan jau būs jauni festivāli. Tikmēr esam spiesti gan palēnināt savu tempu, gan paātrināt (vai drīzāk – paplašināt) savu radošo domāšanu, lai rastu jaunus veidus, kā tikt galā ar neparedzēto (daudziem tie ir finansiāli zaudējumi, izaicinājums koncentrēties darbiem, ķerot visas iespējamās informācijas "druskas" par vīrusu, mēģinājums atrauties no soc. tīkliem u.c.)
Apkopojot draugu nostājas un domas, secinu, ka lielākoties manā "burbulī" cilvēki uzvedas apzināti un arī mēģina cits citam palīdzēt vai vismaz uzjautāt, kā iet un ko dara šajos apstākļos. Daži priecājas, ka beidzot ir laiks uzrakstīt draugiem, citi bēdājas, ka tik ilgi ar draugiem nevarēs satikties, vēl citiem – nekas daudz nemainās, vien tagad ir oficiāls attaisnojums iemīļotam dzīvesveidam – izolācijai no sabiedrības. Kā ir man? Darba ziņā nekas nemainās, taču sociālā dzīve ir "uz pauzes". Draugus un domubiedrus parasti satieku bieži (koprakstīšanās, grāmatu klubā, gājienos uz kino utt.) Tas viss šobrīd izpaliek, taču vienlaikus man nav iebildumu šādā pauzē pabūt un izvērtēt to, kā man pietrūkst (visvairāk), tikmēr veltot laiku introvertākām nodarbēm. Brīvajā laikā lasu, rakstu un noskatos kādu filmu vai raidījumu, kā arī eju pastaigās. Pagaidām esmu nobāzējusies pie vecākiem, Krāslavā, taču, iespējams, drīz atgriezīšos Rīgā. Neesmu vēl izlēmusi, kad tieši. Šo pirmo ārkārtas situācijas vilni un trauksmi ir labi izdzīvot kopā ar tuviem cilvēkiem.

Kas neatcelts?


  • Neatcelts šajā laikā ir atbalsts, ko varam sniegt viens otram – pajautājot, kā iet vai piedāvājot palīdzību un/vai idejas (sarakstoties ar Āri no Spiikiizi, radās ideja viņu atbalstīt, nopērkot trīs kafijas, ko izdzeršu tad, kad Spiikiizi būs atkal vaļā. Tā Āris sāka tirgot nākotnes kafijas).
  • Neatcelts ir pavasaris, kurš "nesēž mājās", bet visiem spēkiem spraucas laukā. Neatceltas ir pastaigas svaigā gaisā (vislabāk mežā), lai šos "spraucienus" pavērotu. Šodien laukos klausījos dzērvju kliedzienos, – tas bija skaistākais dienas notikums!
  • Neatcelta ir attālināta kultūras baudīšana. Kultūras cilvēki un organizācijas dāsni piedāvā visdažādākās iespējas – tiešsaistes koncertus, operas, lasījumus, filmas, atlaides grāmatām utt. Par to, kā šis laiks ietekmē/s kultūras un pasākumu nozari, var uzzināt jaunākajā Kultūrdevā.
  • Neatceltas (un pat papildinātas) ir iespējas radoši padarboties pašiem. Rakstīt pandēmijas dienasgrāmatu vai jebko citu (es šobrīd strādāju pie jauna dzejoļu cikla), radīt melnbaltu zīmējumu, kas atklātu idejas, kā padarīt pasauli labāku, fotografēt, lasīt, dziedāt, krāsot, dalīties nostalģijās ar jaunības bildēm, kā tas tagad notiek feisbukā utt.

Pašizolācija. Izaicinājumi un prieki.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šai pandēmijas nedēļā ir koncentrēšanās, tas ir, mēģinājumi pieslēgties jebkam citam, kas nav ziņas par pandēmiju. Gribas visam atsekot un vienlaikus gribas par visu būt informētai. Līdzīgās sajūtās dalās arī mani draugi. Vieglāk ir ar tiem darbiem, kuriem ir termiņš. Tos padaru laikā.
Koncentrēšanos mēģinu trenēt, lasot "Parīzes Dievmātes katedrāli". Grāmata ir 1927. gada izdevums. Lasās ļoti lēni, taču trenēju pacietību un nepadodos. Tāpat palīdz pastaigas, pēc kurām prāts ir "patīrīts". Rakstu dienasgrāmatu, taču Krāslavā tas izdodas daudz retāk nekā Rīgā. Iespējams, tādēļ, ka pietrūkst savas vides un sava rakstāmgalda.
Šeit savukārt, mammas ritmam pieskaņojoties, izdodas kopā parūpēties par regulārām maltītēm, kā arī imunitātes stiprināšanai mamma ik rītu lutina ar granātābolu/burkānu vai apelsīnu/burkānu svaigi spiestu sulu. Tas ļoti uzmundrina. Tāpat kā pastaigas ar suni, sarakste(s) ar draugiem un arī tas, ka šodien beidzot atsāku dzejoļu rakstīšanu.


Nobeigums

Kamēr visa pasaule pašizolējas, ir svarīgi nepašizolēties pašiem no sevis, klausīties sevī, bagātināt sevi, iemācīties kaut ko jaunu. Es gribētu iemācīties atšķirt putnu balsis, sāku jau to šodien lēnām darīt. Ko vēl? Labprāt vēl pabaudīšus filmas. Feisbukā jau dalījos, nopublicēšu arī te dažas filmas, ko var noskatīties par brīvu:
Kristīnes Želves "Mērijas ceļojums";Matīsa Kažas "Vienu biļeti, lūdzu!" + viņa jaunāko filmu "Klejotāji" var noskatīties par maksu TE;Gunta Bojāra "Vīrietis un dālijas";Plašs filmu piedāvājums (lieliem un maziem) ir platformā: https://www.filmas.lv/IDFA dok. filmas: https://www.idfa.nl/en/collection/free
Turpinu arī fotografēt. Te ir viena no manām mīļākajām fotogrāfijām, ko uzņēmu Krāslavā. Ar to arī pagaidām atvados. Lai izdodas veiksmīgi un bagātīgi dzīvot pašizolācijas apstākļos un laikos. Tiekamies tad, kad tiekamies! Rakstīšu vēl, bet ne pārāk regulāri.

IMG-5024.JPG

IMG-5240.jpg

19.03.2020. Pašizolācija (pandēmijas dienasgrāmata). II daļa.

Ir tieši nedēļa kopš ārkārtas situācijas izsludināšanas un arī nedēļa, kopš esmu Krāslavā. Jūtos salīdzinoši mierīgi. Šodien, 20. martā, sācies astronomiskais pavasaris. Saule: te ir, te nav. Kad ir, tā spoguļojas visās virsmās un peļķēs, un mūsu acīs, tā mūs uzmundrina un dod papildu enerģiju, lai tiktu galā ar iekšējiem un ārējiem procesiem.
Lai arī informācijas lavīna, kas pār mums gāžas, nav apturēta, tomēr lielos vilcienos saturiski tā kļuvusi daudz šaurāka, un to var iedalīt:
1) informācijā par koronavīrusu;
2) informācijā par e-kultūras aktivitātēm, ko baudīt pašizolācijas apstākļos;
3) bērnības/jaunības fotogrāfiju lavīnā.
Pārējā informācija, pat ja tāda parādās, šobrīd īpaši aktuāla nav.
Šodien ir piektdiena, brīžiem iedomājos par puķu pārdevējiem, par kāzām un bērēm, un piedzimšanām. Par atceļamiem, pārceļamiem un neatceļamiem pasākumiem. Par draudzeni, kura sarunājas ar gaidāmo mazuli un stāsta viņam par esošo situāciju, par pasauli, kurā viņš ienāks. Tādu, kāda tā tagad ir. Par māsu, ar kuru šorīt un vakar vakarā sarunājos pa telefonu. Runājām, kā cilvēku vidū pieaug aizdomu pilni skatieni, uz ko teicu, ka aizvakar dienasgrāmatā pierakstīju rindu: "Aizdomu pilni skatieni izplatās kā mēris."
Vakar pirms gulētiešanas mamma whattsupā no blakus istabas atsūtīja Credo dziesmu "Neko nevar skaidri zināt", piebilstot, ka tā ir par covid. Smējos skaļā balsī, tādējādi viņa saprata, ka dziesmu esmu saņēmusi. Tā vietā, lai pirms miega turpinātu "Parīzes Dievmātes katedrāli", dienasgrāmatā fiksēju draugu un pazīstamo cilvēku sajūtas par vīrusa skarto pasauli. Draugu briedums un gudrība man ir liels mierinājums. Daugava un pastaigas ir mierinājums. Mūzika. Tuvo cilvēku humora izjūta. Iespēja radoši darboties un turpināt savus darbus, kā arī sadarboties ar citiem radošiem cilvēkiem (Jānis Ķirsis šais dienās atsūtīja jaunu dziesmas demo ar maniem vārdiem, nākamajam Domuzīmes numuram gatavoju dzejoļu ciklu, Jaunajā Gaitā publicēti divi mani (senāki) stāsti) (tiesa gan, man pietrūkst manas Rīgas pastkastes, kur sabirusi aktuālākā kultūras prese un, kas zina, varbūt arī kāda vēstule).
Vakar uzzināju, ka aprīļa žurnālā Santa paredzētais foto materiāls par vēstuļu rakstīšanu, kuram mani fotografēja februārī, pārcelts uz maija numuru. Gaidu ar nepacietību. Kas vēl pārcelts? Koprakstīšana šodien notika neklātienē. Parakstīju gan pamaz, bet paturpināšu kādā citā brīdī. Par lasīšanu runājot, "Parīzes Dievmātes katedrāle" man vedas ļoti lēni. Īpaši tie pilsētas apraksti, kas šķiet ārkārtīgi statiski; gaidu, kad atgriezīsies kāda sižeta līnija. Esmu tikusi līdz 130. lpp.
Šodien internetā parādījusies iespēja noskatīties filmu "Pilsēta pie upes." Esmu to redzējusi kinoteātrī, un kinoteātra apmeklējumi ir viena no lietām, kā man pietrūkst, jo filmas ierīcēs man ne īpaši patīk skatīties. Tomēr tiem, kuri nav redzējuši, tā ir lieliska iespēja. Šī filma atgādina daudzas svarīgas lietas par mirkli un mūžību. Te manas pārdomas: Upe nav ezers, un upe nav jūra. Ar savu plūdumu tieši upe visvairāk līdzinās laika-ritei. Aizplūst viss. Mirklis, vēsture. Tas, ko ātrāk gribam prom, un tas, ko visiem spēkiem gribam paturēt. Jūra savukārt nešķiro, pieņem visu – sīkos un lielos ūdeņus. Viss satiekas mūžības viļņos – visi laiki un cilvēki. Var jau domāt – ko tad viena cilvēka lēmums izmainīs, (..) kaut viss balstās uz lēmumiem. Katrs nelēmums ir lēmums. Katrs skatiens ir lēmums, padota, nepadota roka. Filmas skaistākais lēmums ir Latgale, tās mežonīgums un neskartais upes skaistums. Mūzika totāli ir šīs filmas straume, leņķis – filozofija, upe – laiks, un viss kopā (ar vēstures absurda elementiem) sašūpo galvu un liek jautāt: kur plūstam? Vai esam sava laika kapteiņi vai pasažieri?
Kas vēl? Jā, turpinu sarakstīties ar draugiem, un viens no viņiem (Anglijā dzīvojošais) raksta tā: "I am going mad indoors and then go outside and then go sad then do push ups then be happy and write." Ar šiem viņa vārdiem pagaidām atvados. Domājams, turpināšu apmēram reizi divās dienās apkopot savas un savu draugu domas un sajūtas par pasaulē notiekošo, kā arī par to, kādas iespējas mums šobrīd ir.
Ā, un. P.S. Vakar "salaboju" savas saplīsušās krelles. Nācās pa vienai pērlītei tās uzvilkt uz jaunas auklas. Tas aizņēma 39 minūtes, un tā bija ļoti laba.

IMG-5264.JPG

IMG-5277.JPG

22.03.2020. Pašizolācija III


"How quickly life can change into something very strange," dzied Michelle Gurevich savā jaunākajā skaņdarbā "Love from a distance". Es dziedu viņai līdzi un domāju par to, ka reizēm ir vienkārši jāpasēž ceļa malā. Jo - kur gan skriet? Kaut kādā ziņā visi šobrīd sēžam ceļa malā un gaidām, kad atgūsim vai radīsim savam ceļam jaunu/s virzienu/s. Ne tikai savam. Visas pasaules ceļam.
Tādā situācijā mēs vēl neesam bijuši. Kad viss, kam kāds sakars ar vārdu "plāni", ir vienkārši jāizmet no ikdienas "vārdnīcas", ja neskaita to, ka mūs visus vieno #paliecmājās , #mazgārokas , #ievēro2mdistanci plāni. Tas ir vienīgais, ko varam ieplānot. Līdzās pacietībai un iekšējai cerībai.
Vakar, 21. martā, bija Pasaules Dzejas diena. Parasti šajā datumā visā pasaulē vairākās kafejnīcās (katrā valstī) ir iespēja par kafiju samaksāt ar dzejoli. Esmu jau vairākus gadus svinējusi šo skaisto iespēju. Šogad, kad visas kafejnīcas ciet, svinu šo dienu mājās, vārot kafiju no svaigi iztecinātās bērza sulas un mēģinot uzrakstīt dzejoli vai vismaz kādu skici. Aiz loga – cīruļputenis mijas ar sauli. Es pati: te laukā, te iekštelpās. Mazgāju grīdas, purinu segas, eju fotografēt, slinkoju lasīt, ar parasto zīmuli skicēju idejas uz papīra. Neviena nav īstā. Pagaidām. Lai nogulsnējas.
Kad ar mammu pieejam pie bērza urbuma, tas mūs sagaida ar viļņotu bērza sulas lāsteku. Skaistākais, kas todien redzēts. Līdzās dzērvju pārim, kas pastaigājās pa pļavu. Šādi mirkļi acīmredzot taps par mūsu dienas notikumiem. Tāpat kā ziņas no draugiem, satikšanās ģimenes lokā (kopīgās pastaigās vai kopīgā mājās būšanā).
Šais dienās soc. tīklos vairākas reizes sastapu savu dzeju, kas, protams, mani ļoti iepriecināja. Viens no tiem bija dzejolis, kurā bija vārdi: "mācossamazinātattālumustarpmums, t o p a l i e l i n o t", otrs: "Ziema aiziet un paņem pārāk daudz cilvēku līdzi / Saule? Tā izklausās pēc mūzikas šodien" un trešais: "iespējams, klusums ir vienīgais, kas var mainīt pasauli." Ikvienā no tiem var atrast kādu saikni ar šī-brīža sajūtām.
Es ļoti ceru, ka šis attālums, kas mums citam no cita jātur, patiešām mūs (kaut kādā ziņā arī) satuvinās. Ne tikai citam ar citu, bet arī ar dabu un varbūt piemirstām vērtībām. Tā kā pati šobrīd no sava dzejas plaukta esmu attālināta, dzejas sajūtas Pasaules Dzejas dienā smēlos no interneta. Palasīju dažus rakstus un dzejoļus. No sastaptajiem dzejoļiem mani uzrunāja šīs Silvijas Plātas rindas:

"I want to become
acutely aware
of all I've taken
for granted."

Kā arī dalos ar citātu no raksta, ko izlasīju The Guardian:
"Something about the specificity of poetry allows it to crystalise experience, as if one were pausing time. The brevity of a poem and its precision help us tune out the world and its excesses, so we might return, if only momentarily, to ourselves. As more and more people practise social distancing, what we don’t do becomes just as important as what we accomplish, the way the silences and empty spaces in a poem are crucial to allowing the words that appear on the page to reverberate and sing." (Mary Jean Chan)
Draudzene no Londonas atrakstīja, ka līdzās visam pārējam trakumam, kā arī neatceltajam darbam un apokaliptiski tukšajiem metro un veikalu plauktiem viņai dzīvoklī (+25 000 dzīvokļos) uz nenoteiktu laiku atslēgts ūdens. "Vārdu sakot, mēs nečilojam," viņa raksta, piebilstot, ka Latvija vismaz uzreiz noreaģēja. Tas gan. Man šķiet, ka Latvija rīkojās ļoti operatīvi, un kaut reizi par Latvijas valdību var dzirdēt arī labus vārdus. Tas priecē.
Līdz nākamai reizei! Pacietību un piesardzību! Un humoru, protams:

1.jpg

IMG_4971.JPG

IMG_4986.JPG

23.03.2020. Divi metri (dzejolis) / Pašizolācija IV

Divi metri

Aizdomu pilni skatieni izplatās kā mēris.
Kā apjukums. Mācos sejai pieskarties tikai drošos apstākļos,
nevis nepieskarties
vispār. Ir svarīgi apzināties savu ķermeni.
Kamēr tas ir. Klausos skaņdarbu While We Are Here.
Neapnīk. Mazgājot logus, domāju par to, ka būtu bail
pazaudēt ožu. Mēģinu saprast,
kā jūtos.
Aizeju uz pastu izņemt paciņu, paciņā – dzeja. Atpakaļceļā
skatos uz ziedu tirdziņu, bet neko vairāk.
Kabatā atrodu kinoteātra biļeti. Mājās
skatos uz kalendāru un nesaprotu, kāpēc
nav pāršķirts nākamais mēnesis. Izrādās,
tas pats vēl nav beidzies.
Divi metri – tas ir maz vai daudz?
Laiks dezinficēt rokas, lai varu pieskarties pasaulei.
Laiks dezinficēt laiku, kurā dzīvojam.

VIDEO VERSIJA

25.03.2020. Pašizolācija V

Esmu (drošos apstākļos) atgriezusies Rīgā, iztukšojusi savu pastkasti, izmazgājusi savu balkonu un logus, aizgājusi uz pastu pēc paciņas, uzrakstījusi pandēmijas dzejoli un, jā, secinājusi, ka šeit, galvaspilsētā, viss izskatās (un sajūtās) daudz apokaliptiskāk nekā Krāslavā, kur pandēmiju gandrīz nejūt. Iespējams, cilvēki jūtas brīvāk, kamēr neviens konkrēts vīrusa gadījums nav atklāts tieši tur.
Īpaši apokaliptiski izjūtu to divu metru distanci, kas jāievēro: veikalos, rindās, kas mazajos veikalos izvēršas uz ielas, un, piemēram, suņi staidzinātāji, kas sarunājas pāri diviem metriem. Priecē, ka cilvēki ir piesardzīgi, taču sajūtas – neaprakstāmas.
Sarunājos whattsupā ar draudzeni Vīnē par to, kādi ierobežojumi ir kurā valstī. Vīnē noteikumi ir stingrāki nekā Latvijā, bet ne tik stingri kā Spānijā, kur laukā var iziet tikai ar suni. Cilvēki tiek pieķerti, ejot laukā ar rotaļu suņiem, aizņemas/īrē suņus no kaimiņiem, un, protams, uzfilmēti arī visādi video, kuros cilvēks staidzina cilvēku, kurš izliekas par suni. Līdz smiekliem traģiski. Līdz traģikai komiski.
Es cenšos (iespēju robežās) izvairīties no veikaliem, bet vakara pastaigas turpinu. Vienā no tādām sastapu norādes par dārgumu meklējumiem. Norādēm nesekoju, bet, protams, nopriecājos par rotaļīgumu, par metaforiskumu, par aicinājumu skatīties/meklēt uzmanīgi un rūpīgi. Domāju, ka mums visiem šobrīd noder šis ieteikums: sekot norādēm un, tām sekojot, iespējams, tiksim pie dārgumu lādes – nosargātas veselības un varbūt, varbūt mazākas koncentrēšanās uz materiālām vērtībām un lielākas koncentrēšanās uz vides/pasaules saudzēšanu. Kas zina. Kas zina. Kas zina.
Interesanti, ka Covid strauji ieiet arī valodā. Visupirms jau angļu, bet no tās pa tiešo arī latviešu. Piemēram, kovidioti (COVidiot) (domāju, skaidrojums te nav nepieciešams). No angļu vārdiem man ļoti iepatikās "isolationship". To izdomājis mans mīļākais Instagram/Facebook konts The Language Nerds.
Tikmēr kāpņutelpā pamanu paziņojumu par matu iepirkšanu, ko esmu nokavējusi. Matu pieņemšana notika 21. martā, Pasaules Dzejas dienā. Kas vēl? Mēģinu lasīt. Vakar izlasīju visus stāstus, kas līdzās manam publicēti jaunajā Jaunajā Gaitā, pirms tam arī interesējušos rakstus pagājušās nedēļas KDi numurā. Mēģinu arī rakstīt. Vakaros ņemu pāris stundu pauzes no interneta, citādi var sajukt prātā. No vienas puses, internets mums visu DOD, no otras, visu ATŅEM (ar visu es domāju laiku). Tāda ir tā sajūta. Tas ir mūžīgs līdzsvara meklējums: cik atdot un cik paturēt sev un citām savām interesēm, labsajūtai, prāta tīrīšanai un atpūtai. Tā kā arī darbs norit internetā, tad robežas ir izplūdušas. Palīdzēt var tikai un vienīgi pašdisciplīna, darāmo darbu saraksts, pastaiga, rakstīšana ar roku (dienasgrāmatas, pastkartes, vēstules), ko arī turpinu paralēli bloga ierakstiem un e-pastu sarakstēm ar draugiem. Izskatās, ka arī draugiem (paralēli bažām par finansēm un veselību) rodas radoši uzplaiksnījumi – top jauni literāri darbi utt. Par to prieks!

Nobeigumā daži raksti, ko iesaku izlasīt:
Liāna Langa: Pandēmijas laikā
Reinis Lazda: Pārdzīvot izolāciju
Anete Konste: Visi nevar strādāt no mājām
Anita Reina: Mazās pandēmijas piezīmes (1. daļa)

Kā arī Paolo Conte dziesma "Sparring partner", kuru man atsūtīja Paolo Pantaleo. P.S. Paolo Pantaleo, atdzejotājs un tulkotājs, kurš atdzejojis itāliski arī manu dzeju, pirms laiciņa uzaicināja mani uz virtuālu sarunu (par dzeju, fotogrāfiju u.c.), kura pa daļām tiks publicēta itāļu valodā viņa lapā BALTICA , kur viņš publicē Latvijas aktualitātes. Mīļi, ka sarunai pievienoti fragmenti no manas pandēmijas dienasgrāmatas un dziesmas, kas mums patīk. Pēc tam, iespējams, pārpublicēšu sarunu latviski savā blogā; tikmēr iesaku izlasīt arī Paolo vēstuli dēlam, kurā viņš stāsta, kāpēc iemācījies latviešu valodu: https://bit.ly/3bkibJK

IMG-5405.JPG
IMG-5409.JPG

29.03.2020. Pašizolācija VI

Bet laime mīl klusumu.
(Līga A. Neilande)

Ir svētdiena, 29. marts. Sauli nomainījis vējš, pandēmiju – pagaidām nekas. Par vēju runājot, šodien mani nobiedēja pašas melnais krekls, kas tik strauji plivinājās uz balkona, ka sajaucu to ar cilvēka stāvu un gandrīz palēcos, virtuvē gatavojot pusdienas.
Kas zina, varbūt tas ir film noir iespaids. Pēdējās dienās esmu atgriezusies pie šī elegantā un asprātīgā žanra (par to jau paguvu pastāstīt savā iepriekšējā ierakstā). Vakar uzrakstīju arī vienu melnu īsdzejoli ar nosaukumu Vakcīna. Vēl neesmu izdomājusi, vai (un, ja jā, tad kurā brīdī) to publiskošu. Redzēs. Pēdējās dienās diezgan daudz esmu lasījusi dzeju (angļu valodā). Saņēmu pa pastu Vislavas Šimborskas (poļu dzejnieces, Nobela prēmijas laureātes literatūrā) dzejas izlasi "Map" – palasīju to diezgan daudz un īpaši sirdi uzrunāja vārdi:

We know ourselves only
as far as we've been tested.
I tell you this
from my unknown heart.

Izvilku no plauktiem arī daudzus citus krājumus angliski. Iespējams, tādā veidā modinu sevī atdzejotkāri, tikai jāuziet īstais dzejolis. Tikmēr Džeids Vils (Jayde Will) manu dzejoli "Divi metri" šais dienās atdzejoja angliski. Pagaidām vēl domāju par tā publicēšanas iespējām, bet – lai kā būs – esmu ļoti priecīga, ka tas man tagad pieejams divās valodās. Lūk, fragments:

I look at the calendar and don’t understand, why it hasn’t been turned to the next month.
Turns out, it is far from over.
Two meters – is it little or a lot?
It’s time to disinfect my hands, so I can touch the world.
It’s time to disinfect the time, in which we live.


Šodien (un vakar) paturpināju lasīt arī "Parīzes Dievmātes katedrāli". Esmu tikusi līdz 200. lpp (vēl 30 lpp un ķeršos otrajam sējumam). Īstenībā nav tik traki, kā sākumā likās. Jā, aprakstošās daļas prasa pacietību, taču ir vietas sižetā, kas raisa manī prieku par asprātību, humoru (brīžam – melnu), kā arī vietām melns ir ne tikai humors, bet pati dzīve. Daudz nežēlības.
Pastaigās un laukā pēdējās dienās eju mazāk (jūtu sevī šobrīd mazāk fiziskas enerģijas), uz veikalu savukārt esmu "iemanījusies" doties reizi nedēļā. Pirmdien būs pagājusi tieši nedēļa, kopš tādā esmu bijusi. Kaut kad drīz produktu klāsts būs jāpapildina. Laukā pēdējo reizi biju piektdien, kad gāju izņemt paciņu. Jokaini, bet tieši pandēmijas laikā tās man sāk birt viena pēc otras. Pastaigas laikā uzgāju garāko soliņu rajonā, kas, manuprāt, ir perfekts, lai distancētos.
Kas vēl? Radošums kopumā manī turpina kūsāt. Vakar vakarā nolēmu ievērot Zemes stundu, uz stundu izslēdzot elektrību un internetu, un sveču gaismā rakstīju ar roku dzejoļu skices, pastkartes un lasīju jau pieminētās dzejas grāmatas.
Turpinu kontaktēties (sarakstīties) ar draugiem un māsu, sazvanīties ar mammu (viņa tikko pa telefonu teica, ka Krāslavā šodien puteņo), māsa savukārt dalījās savos iespaidos par savas pirmklasnieces tālmācības uzdevumiem un izaicinājumiem, draugu noskaņojumi – kopumā turas līdzsvarā (izņemot to, ka sāk palēnām pietrūkt klātienes tikšanos, un tas ir saprotami). Man pašai noskaņojums ir salīdzinoši līdzsvarots un mierīgs. Brīžiem uznāk bažas un satraukumi par cilvēku pārgalvību, taču kopumā esmu radusi sevī enerģiju samierināties ar to, ko nevaru ietekmēt, un iespēju robežās ietekmēt to, ko spēju.
Apmēram tā man te iet, un nobeigumā – daži ieteikumi:

Bron-Hīts. Saruna ar Jūliju Dibovsku, Arni Koroševski un Sintiju Kampāni par literatūras kritiku.
Dzeja. ’Cardiac Arrest’, a poem by Paul Kessell
Paolo Pantaleo turpina publicēt mūsu sarunu savā lapā Baltica. Klāt ir 3. daļa (itāliski).
Neviens mani nevar nopirkt. Intervija ar aktrisi Faniju Ardānu

IMG-5512.JPG
IMG-5456.jpg

03.04.2020. Pašizolācija VII

Ja pandēmijas dienasgrāmatas pirmajā daļā vēl bija kāda (naiva) ticība, ka 14. aprīlī ārkārtas situācija varētu beigties, tad tagad, kad rakstu tās septīto daļu, ticības, protams, nav it nekādas, izņemot to, ka viss turpinās. Ar visu es domāju jauno pasauli ar jaunajiem noteikumiem, kuri vairāk vai mazāk tapuši skaidri.
Šorīt (gandrīz) pabeidzu savu otro pandēmijas dzejoli. Gribot vai negribot, visas šīs parādības un tēli (distance, 2 metri, pašizolācija utt.) ienāk pilnīgi visos manos šī-brīža radošajos darbos. No vienas puses, tas priecē, jo, pirmkārt, tas man pašai palīdz apzināt/ies situāciju, sajūtas un notikumus, no otras – nav skaidrs, cik aktuāli tas būs "pēc tam". Lai gan, kas zina, kur un kad būs "pēc tam" un cik ilga būs šī "pagaidu situācija". Gadskaitļi mūsu pasē iesaldēti nav, dzīvojam uz priekšu, iekšupvēršoties pie sevis ar visdažādākajiem jautājumiem. Smieklīgiem, traģiskiem, dramatiskiem.
Un tomēr ir lietas, kas mierina. Viena no tādām ir mūzika. Un mans pēdējo dienu atklājums ir motīvs no filmas La La Land skaņu celiņa (Mia & Sebastian’s Theme) Zagrebas Filharmonijas orķestra izpildījumā (pie klavierēm – Filip Sljivac). Vienkārši ģībstu no skaistuma. Īpaši no stīgu solo (Hauser cello). Jums arī iesaku. Turklāt izpildījuma beigās var paklausīties arī grandiozus aplausus. Aplausi. Klātienē. Kā tādi dinozauri no aizvēstures. Varbūt kādreiz (atkal) varēsim tā.
Aiz loga plosās saprātu zaudējis vējš. Ienesu veļas žāvētāju ar visām drēbēm istabā, jo bail, ka aizpūtīs prom kādu no maniem apģērba gabaliem. Lai arī lielāko daļu laika (kā visi) pavadu mājās, tomēr video pieslēgumiem drēbes noder. Jā, un arī vakara pastaigām, kuras pagājušajā nedēļas nogalē biju izlaidusi, bet ar jaunu spēku un sparu esmu atsākusi. Tās ir manas zāles pret apātiju. Par zālēm runājot, arī draugu e-pasti vai ziņas citos tīklos, kā arī telefonsarunas ar mammu un māsu noteikti mani uztur "formā", kā arī darbi un termiņi, kas vēl palikuši pāri no tā visa, kas atcelts.
Vakar vakarā izdevās ieturēt 3 h pauzi no interneta. Kā allaž secinu, ka pirmā stunda ir visgrūtākā. Kad viena stunda ir izturēta, roka vairs nestiepjas ne pēc telefona, ne datora. Arī grīda top izmazgāta un citi saimnieciski darbi padarīti. Vēl būtu jāpieķeras gludināšanai kādā brīdī.
Tikmēr priecājos par to, ka Paolo Pantaleo turpina savā lapā Baltica publicēt mūsu sarunu, ko papildina gan ar dzeju un mūziku, gan ar manām pandēmijas piezīmēm. Šodien publicēta sarunas 5. daļa.

Nobeigumā – daži lasāmieteikumi:

Aksels Hiršs. Pastkartes.
Boredom is but a Window to a Sunny Day Beyond the Gloom by Neel Burton
SALNA PAVASARĪ. 2. DAĻA. Kino raksti. Elīna Reitere. (par to, kā šobrīd sokas kinopasaulei)
Starpstāvoklis. Fold. Evelīna Ozola.

IMG-5730.jpg

07.04.2020. Pašizolācija VIII (kas palīdz?)

Šis laiks ir kā akvareļpludinājums. Abstrakts, turklāt lēni žūst. Šūpo lapu uz dažādām pusēm, un zīmējums maina noskaņu. Konkrētības šajā laikā ir iespējamas tikai pavisam mazos soļos. Mazos darbos. Mazos rituālos, ko atkārtot un veikt (ar lielu pacietību), lai nesajuktu prātā un neziņā.
Vienu vakaru gandrīz padevos un neizgāju vakara pastaigā. Pēdējā brīdī tomēr saņēmos, jo zinu, ka lielas padošanās sākas ar mazām, ar izkrišanu no ritma, no sevis. To sev ir vērts atgādināt, un es atgādinu. Svarīgi ir neizlaist ēdienreizes, pastaigas, vingrošanu, turpināt saziņu ar draugiem un darīt iespējami daudz regulāru lietu, lai radītu kaut vai stabilitātes "ilūziju", ja pati stabilitāte šķiet no realitātes tāla. Tas palīdz.
Palīdz arī saule, kas nostrādā modinātāja vietā. Palīdz svaigs gaiss, putnu čivināšana. Palīdz ikvakara pāris stundu pauze no interneta. Palīdz sarunas pa telefonu. Palīdz laba kafija. Rakstīšana (marta beigās iesāku jaunu pierakstu kladi, kuru grāmatas prezentācijā uzdāvināja Krista un Kaspars – paldies viņiem), un tajā rakstās labi un daudz.
Šodien mani (ļoti!) uzmundrināja vēstule, ko saņēmu pa pastu. Tajā ir vārdi:
"cilvēki viens otru mīl
vismaz man tā šodien gribētos domāt"
Tāpat pastaigu laikā turpinu kolekcionēt bērnu zīmējumus, ko fiksēju uz ietvēm. Bērnu trotuārzīmējumos joprojām dominē laimīgu cilvēciņu sejas. Citādā veidā šobrīd smaidīgus cilvēkus satikt ir grūti, ja ne neiespējami. Kaut gan – vienreiz vai divreiz šajā laikā man izdevās saslēgties skatienā ar garāmgājēju līdz pat smaida apmaiņai.
Domāju – šis ir jaunu hobiju dzimšanas laiks. Atrast niekpilnas nodarbes, kas uzmundrina. Dot sev sīkus uzdevumus. Pavisam mazus, bet konkrētus. Tas palīdz. Vēl viens no maniem jaunajiem hobijiem ir mākoņu un debesu bildēšana. Un pandēmijas dzejoļu skicēšana. Šobrīd notiek vairāku dzejoļu rediģēšanas process. Paldies māsai, Agnesei un Inesei, kuras man ļoti palīdz ar viedokli, uzmundrinājumu, ieteikumiem un kritiku.
Vakar (par spīti neziņas fonam) sarakstīju dienasgrāmatā savus mērķus, vēlmes, idejas. Jā, iespējams, tā visa realizēšana/ās notiks jaunās formās (vai nenotiks vispār), tomēr galvenais iemesls, kāpēc to visu fiksēju, ir virziena un jēgas sajūta. Apziņa, ka ir lietas, ko gribu īstenot, piepildīt, paveikt. Un gribas apziņa man ir bijusi viena no svarīgākajām visos laikos. Kā reiz teica Rainis: "Kas zina, ko grib, spēj, ko grib." Vēlmju sarakstu veidošana ir viens no (maniem) paņēmieniem, kā trenēju gribu un gribasspēku.
Tas viss, protams, mijas ar apātijas brīžiem, ar šaubu brīžiem, ar bezspēcības uzplaiksnījumiem, ar ieslīgšanu tīklos (bezjēdzīgi ritinot laika joslu, lai aizmirstos).
Bet tad es atceros. Ka dzīvoju. Ka esmu. Ka pavasaris. "Salieku plaukstas kopā bez iemesla un bez skaņas. Nopūšu sveci un ģērbjos vakara pastaigai". Lai ietu.

Nobeigumā daži lasāmvielas ieteikumi:

Paolo Džordāno: Sērgas laikā (fragments no esejas)
It’s Not Enough to Be Right—You Also Have to Be Kind
Kad neiespējamais kļūst iespējams. Jura Žagara krīzes laika komentārs
Saruna ar Juri Rubeni: Solidaritātes brīvā frekvence

IMG_5192.JPG

IMG-5838.jpg

09.04.2020. Pašizolācija IX (nezinu)

Es nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Es nezinu, ko jaunu es varētu uzrakstīt šajā pašizolācijas bloga ierakstā nr. 9. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Nezinu. Diez vai TEVI pārsteigs manas atziņas par to, kā es te, savā pašizolācijā, rakstu dzejoļus vai plēšu matus, kurus nav jēgas plēst, jo tāpat izkrīt gana daudz. Un – lai jau krīt. Man ir slota un grīdas lupata. Un putekļiem pārklājies putekļu sūcējs man ir. Saule aiz loga man ir. Neziņa man ir. Visu dienu miegainība šodien. Trīs kafijas izdzēru, lai gan no janvāra esmu pārgājusi uz divām kafijām dienā. Kas vēl man ir? Man ir jāiet uz veikalu. Man ir skaista fotogrāfija ar vakardienas pilnmēnesi. Varbūt ar to es varu TEVI iepriecināt? Nezinu.

IMG_5209.JPG

12.04.2020. Pašizolācija X

"Debesīs burāja gari, pelēki mākoņi," ir teikums no grāmatas, ko iesāku vakar. Teikums, kas man ļoti iepatikās. Teikums, kas raksturo manu pašizolāciju. Kinoteātra vietā tagad apmeklēju savu balkonu, un tur skatos, ko debesu seansi man sarūpējuši – kādus mākoņus, krāsas, formas, žanrus, noskaņas, putnus, nokrišņus.
Teikums ir no grāmatas "Komēta nāk", kuras autore ir Tūve Jānsone (Somijas ziedru rakstniece, 1914–2001). Grāmata ir par trollīti Muminu. Kurš gan nezina Muminu? Lūk. Man sagribējās ne tikai zināt, bet arī iepazīties. Un kāpēc ne tagad, ja šī grāmata mani itin zinātkāri uzlūkoja no manis pašas plaukta. Par grāmatu paldies māsai. Viņa ir mans grāmatu dīleris. Viņa man dabūja gan šo, gan "Parīzes Dievmātes katedrāli", un, lasot "katedrāli", aizdomājos par to, cik daudz un bieži mēs dzīvojam priekšstatos. Man vienmēr likās, ka es zinu, par ko ir "Parīzes Dievmātes katedrāle". Patiesībā tie bija tikai vāji un brīžam – aplami priekšstati, kas saauguši cits citam virsū. Un tā ir ar tik daudz ko. Daudz ko sakāmies zinām, bet iedziļināties – nav laika. Lielākoties. Ir izņēmumi, protams. Par laimi, manā lokā ne mazums.
Par laiku runājot, ir nodzīvoti 28% laika no 2020. gada. To es zinu, jo sekoju Twitter kontam Progress Bar 2020. Man patīk sekot laikam. Cik atlicis, mēs nezinām, bet – cik pagājis zinām. Mēs, protams, zinām, cik procentu laika ir atlicis šajā gadā, bet to, cik procentu no savas dzīves esam nodzīvojuši – nezinām gan. Neko darīt. Diez vai arī gribētos zināt. Vismaz man noteikti ne. Ar šādu neziņu es varu samierināties, lai gan kopumā neziņa nogurdina. Tās ir daudz, tā aizņem ļoti plašu mūsu apziņas daļu. Pilna apziņa neziņas. Kas pret to palīdz? Mazi "zinu". Zinu, ko ēdīšu brokastīs. Zinu, kuru grāmatu gribu lasīt. Zinu, kādi darbi man jāizdara. Zinu, ka no tumšajiem mākoņiem izlīdusi saule (tikko paskatījos pa logu).
Vienā no iepriekšējiem pašizolācijas bloga ierakstiem biju ieminējusies par mērķu rakstīšanu. Man sanāca 3 lappuses, un lielākais ieguvums ir virzības sajūta. Šajā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka man ir svarīgi sev atgādināt, ka šis laiks nav pauze. Jā, kaut kādā ziņā tā ir pauze, bet, no otras puses, dzīvē pauze nav iespējama. Neviens nepārskaitīs mums šo "zaudēto" laiku mūsu dzīves kontā. Tāpēc cenšos atvairīt domu, ka šī ir pauze. Šī ir dzīve. Jā, jaunā pasaules formātā, bet tomēr – viss turpinās. Jāturpina savi ceļi. Iespēju robežās. Un arī – ļaujot sev just to, ko jūtam. Vērot visa veida emocijas kā mākoņus, arī dusmas, arī šaubas, arī slinkumu, neziņu. Un – cerams, ka tad, kad tie mākoņi aiziet, paliek miera un pateicības sajūta.
Miers ir vēl viena tēma, par kuru beidzamajās dienās daudz domāju, precīzāk – iekšējā miera "drošības spilvens". Par to, cik svarīgi ir tādu veidot, un ka to nevar izveidot dažās dienās. Par iekšējās pasaules mieru jārūpējas katru dienu un ilgtermiņā, lai satrauktākos brīžos būtu mīkstāks pamats, uz kura nokrist. Līdzīgi kā ar finansiāliem iekrājumiem. Santīms pie santīma. Miera mirklis pie miera. Un kas mūsos rada miera stāvokli – tas, protams, katram var būt dažādi. Pastaigas mežā, fiziskas un garīgas formas uzturēšana, dziļas sarunas, kontakta uzturēšana ar tuviem cilvēkiem (pat ja attālināti), grāmatas, kas uzmundrina, meditācijas brīži, pašizziņa, sarunas ar sevi, ar saviem tumšajiem un gaišajiem kaktiem. Lai arī kas tas būtu, novēlu tam atrast laiku!
Lai priecīgas, mierpilnas Lieldienas! Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi:

Dita Rietuma. Zvaigznīšu brīdis.
Silvestrs Savickis. Atlaists zūmā – vai digitālās tehnoloģijas aizstās cilvēksaskarsmi?
Sarah Shaffi and Stephen Carlick. The debate: is it ok to stop reading books you don't like?
Marita Zitmane. 21. gadsimta konstruētā sievišķība: kāda loma tajā ir medijiem?

IMG-6016.jpg

IMG-6003.jpg

18.04.2020.

Gāju uz Omnivu un domāju par to, ka pārāk bieži laiku uztveram kā aizejošu: pagāja laiks, aizgāja laiks, kur palika laiks, kāpēc laiks paiet un aiziet tik ātri. Kā būtu ar nelielu pateicību par to, ka laiks pienāk, atnāk un ir? Pienāca jauns laiks, atnāca jauna diena, laiks mani izvēlas uz vēl vienu dienu,
laiks man dod iespēju būt.
Gāju garām pavasara pilnajiem kokiem un domāju, cik skaisti, ka laiks atnāca. Šodien, šajā skaistajā dienā, kurā var noreibt no saules un ziedkrūmu smaržām. Omnivā izmakšķerēju grāmatu, ko pasūtīju krustmeitiņai vārda dienā, kā arī divas pildspalvas sev. Rakstu ļoti daudz, un, lai rakstītu ar prieku un aizrautību, man nepieciešamas tušas vai flomasterpildspalvas. Citādi jūtos kā bez rokām.
Un rokas man ir ļoti svarīgas. Rokas kā tēls, rokas kā rokas, rokas kā pieskāriena avots. Rokas man patīk fotografēt, rokas tur kameru, rokas fotografē rokas. Rokas pandēmijas laikā tiek pieminētas kā nekad. Rokas kļuvušas bīstamas.
Pēc Omnivas nolēmu ieiet veikalā. Nodezinficēju rokas gan ieejot, gan izejot. Un viena lieta, par ko domāju veikala sakarā, ir par iepirkšanās stilu. Vai nav gadījumā tā, ka tas, cik mērķtiecīgi mēs esam veikalā, līdzinās tam, cik mērķtiecīgi mēs esam dzīvē? Vai, nākot uz veikalu, Tu zini, ko pirksi? Vai Tu uzķeries uz akcijām? Vai Tu salīdzini cenas, izvērtē? Vai Tu esi spontāns (ooo, jauns zefīrs, pamēģināšu?)? Vai Tu nāc ar sarakstu? Vai Tu nāc ar sarakstu un aizmirsti, ka Tev saraksts ir līdzi? Ko tas liecina par Tavu dzīves stilu?
Tās ir tikai pārdomas (vairāk jau analizējot sevi pašu, protams). Varbūt ar mērķtiecību tam nav nekāda sakara, bet varbūt arī ir. Kurš zina teikt, vai svarīgāk ir būt mērķtiecīgam vai spontānam? Piemēram, vai tas, ka es gāju no veikala un uzņēmu to fotogrāfiju (labajā pusē; augšā), bija tāpēc, ka biju spontāna, vai tāpēc, ka biju mērķtiecīga? Kāda tam nozīme? Katrā ziņā es par to tajā brīdī nedomāju, es vienkārši ieraudzīgu aizraujošu kadru.
Internetā ik dienu tiek augšuplādēts divi simti tūkstoši miljonu bildes. Vai internetam vajag vēl arī manas bildes? Es nezinu. Tā par visu var šaubīties. Es nepublicētu, ja domātu, ka nevajag. Bet nedomāju, ka nevarētu iztikt.
Viss, kas ir, ir.
Šonedēļ iesāku MoMAS tiešsaistes fotogrāfijas kursu "Seeing Through Photographs". Neesmu vēl tālu tikusi, bet jau tas vien, ko līdz šim esmu kursā izlasījusi/apguvusi un noskatījusies, ir iekustinājis manī vairākas pārdomu tēmas. Viena no tām – ka fotogrāfs var nofotografēt tikai aktuālo, tikai tur, kur viņš ir, tikai to, ko viņš redz. Fotogrāfija nav attālināti veicams darbs. Attālināti var fotogrāfiju tikai apstrādāt. Lasot (gandrīz) jebkuru grāmatu par fotomākslu, sastapsities/mies arī ar mūžīgo jautājumu: kāpēc tad tā vispār ir māksla, ja tiek nofotografēts tas, kas jau ir? Par to daudz esmu lasījusi gan S. Sontāgas grāmatā, gan arī tagadējos kursa materiālos.
Manuprāt, fotogrāfiju par autordarbu padara sajūtas, ko bildētājs ieliek savā kadrā. Redzējums. Pieredzējums/pieredze. Līdzīgi kā, 5 režisoriem iedodot vienu un to pašu scenāriju un kameru, taptu 5 dažādas filmas, tāpat arī – iedodot 5 fotogrāfiem vai bildētājiem vienu un to pašu vietu un to pašu kameru, taptu 5 dažādas fotogrāfijas. Varbūt neatšķiras tas, ko mēs redzam, bet – kā redzam – noteikti atšķiras: ko ievērojam, ko izceļam, kā iekadrējam, kā kompozicionējam utt. Droši vien tas arī ir svarīgākais: redzējums, sajūtas, nodoms/ideja. Savs stils, savs rokraksts, ko pilnīgi noteikti var attīstīt, pilnveidot, ejot plašumā, dziļumā, mācoties jaunas lietas, apgūstot to, kas jau ir bijis, un – ieklausoties savā laikā un savās sajūtās.
Visādi citādi pašizolācija turpinās Muminu noskaņās (turpinu lasīt fantastisko grāmatu "Komēta nāk", no kuras iemācījos arī fantastisku lamu frāzi 'naktspoda suka'). Grāmata ir ļoti gaiša un filozofiska. Lūk, viens foršs citāts, ko nesen izrakstīju: "Ir grūti iekārot mantas un nepaņemt tās līdzi. Es uz tām tikai nolūkojos un aiziedams paturu tās prātā, jo mani nodarbina kaut kas patīkamāks nekā stiept mugursomas." (39. lpp)
Turpinu arī visu citu iesākto lasāmvielu. Lasāmā ir ļoti daudz un rakstāmā arī. Beidzot saskaņota Domuzīmei paredzētā dzejas kopa, pabeigts viens raksts darbam, no lasāmā – ir plānā daži teksti par kritiku un fotokursu materiāli, kā arī grāmatas. Plānoju iemest aci Hokinga darbā "Īsas atbildes uz svarīgiem jautājumiem" u.c.
Kamēr to visu daru un darīšu, novēlu – iekšēji stiprināt sevi ar lietām, kas patīk un uzrunā, sargāt un saudzēt sevi, domāt labas domas un radīt labas sajūtas. Trenēt pacietību un pateicību. Vienu vakaru tieši to arī darīju – rakstīju dienasgrāmatā lietas, par kurām esmu pateicīga tieši šajā dzīves posmā.

Nobeigumā, kā ierasts, daži lasāmieteikumi u.tml.:

Ivans Ahmetjevs. Visi sapņi glābti
Filmlentes faktūra. Saruna ar režisori Lailu Pakalniņu (par filmu "Pirmais tilts")
Arvo Pärt: The coronavirus has shown us in a painful way that humanity is a single organism
MoMa kursi, to vidū arī "Seeing Through Photographs"
7 dziesmas (7 valodās), ko klausos pašizolācijā

IMG-6222.jpg

IMG-6160.jpg

25.04.2020.

"Cik dīvaini tu jūties, ja tu ej un pēc kaut kā ilgojies."
(trollītis Mumins grāmatā "Komēta nāk")

Ilgas. Neziņa. Ko tā mums nodara? Hlinura Palmasona filma "Balta, balta diena" apliecina, ka zinātgriba var novest arī līdz bīstamām robežsituācijām. Cik daudz zināt ir zināt par daudz? Te, protams, nav runa par akadēmiskām zināšanām, bet gan to, cik daudz zinām vai nezinām par cilvēku, kurš visu mūžu dzīvojis vai dzīvo blakus. Katrā baltā, baltā cilvēkā ir melni, melni nostūri, un "vajag" tikai tos paraustīt aiz ūsām, lai tie kļūtu visai bīstami katram pašam. Filma ir ļoti laba. Islandiska, spriedzi kāpinoša un vizuāli baudāma. Ļoti patika ceļojums cilvēkā: cik tumšos ūdeņos var iebrist. Ārējā vide un laikapstākļi filmā izcili un metaforiski spēlē līdzi cilvēka emocijām – migla (redzamība) diena, nakts (laikrite), upe, akmens, aiz kura "paklūpam" utt. Bija arī daudz citu detaļu, kas mani fascinēja: zirgs, kas ienāk mājā, ar āmuru iecirstais nags, akmens iekrišana upē, iešana cauri tunelim ar mazmeitu rokās. Uz gaismu. Uz cerību, ka var dzīvot tālāk. Pēc zaudējuma, pēc sagrāves. Apmēram tādas sajūtas. Ļoti patika arī mūzikas klātbūtne.
Un, par mūziku runājot, nesenajās dienās pamanīju, ka manī šobrīd ir maz vietas mūzikai ar vārdiem. Tik daudz informācijas tiek uzņemts, ka (pārsvarā) gribas klausīties instrumentālus gabalus. Gan jau tas mainīsies, jo viss ir periodisks. Viss mainās. Vienu brīdi arī filmām sevī nevarēju atrast vietu. Tad notika iekšēja pārslēgšanās. Mazāk gribas lasīt, vairāk skatīties filmas, bet zinu, ka arī tas nav uz ilgu.
Visstabilākās manī ir fotografētkāre un rakstīšana. Šīs abas lietas es daru katru dienu, un nav ne jausmas – kuru vairāk. Trešdien piedzīvoju vienu no pēdējā laika skaistākajām fotodienām. Biju aizgājusi līdz Indrānu ielai, un tur mani sagaidīja kāds gaismēnas placītis, un es biju nesatricināmi pārliecināta, ka tieši "viņš" mani turp pasauca. Sienas spēks un pavasara trauslums, gaismas un ēnas satikšanās man izskatījās kā glezna. Ļoti ilgi pie tās stāvēju. Goda vārds, nesapratu, kā var būt tik skaisti.
Līdzās šim fotogrāfijas māksla man atnesa arī cita veida piedzīvojumu – šonedēļ iznāca maija žurnāls "Santa", kurā esmu viena no rubrikas/fotostāsta "Ar roku rakstītas vēstules" dalībniecēm (paldies Vintrai Vilcānei par uzaicinājumu un rakstu!). Fotosesija notika jau februārī, taču tikai tagad sataustīju, kā tas viss izskatās. Un – ir brīnišķīgi! Fotogrāfe Aiga Rēdmane sajuta un sataustīja manī gan noslēpumaino, gan atklāto, tomēr neviena no fotogrāfijām nepasaka par daudz, un tas ir svarīgākais. Jau fotosesijas laikā jutu, ka esam saslēgušās klātesamības un prieka enerģijā. Tāpat ļoti labi mani sapucēja friziere/grima māksliniece Kristīne Papša, kā arī "sastiloja" Agija Vismane. Tas, ka biju harmonijā un ziņkārē ar izvēlēto tēlu, fotogrāfijām nāca tikai par labu.
Apmēram šādās noskaņās pagāja šī nedēļa. Tāpat arī turpināju tiešsaistes fotokursu. Traucē gan, ka tik daudz jālasa ekrānā, bet cenšos turēt fokusu un nepadoties. Atziņas turpina nākt, un tas priecē. Vīnē dzīvojošā draudzene Elīna pamanīja, ka manās fotogrāfijās ienāk arvien vairāk ģeometrijas. Pati arī esmu to pamanījusi, bet pagaidām neesmu atkodusi, no kurienes šī iedvesma. Vēl šķetinu. Bet tas labi. Man patīk jauni motīvi, jaunas noskaņas. Patīk paplašināt gan tēmu loku, gan to vizuālās izpausmes.
Vēl šonedēļ vienā mazā brīdī biju atgriezusies pie senā svītrojumdzejas (Blackout Poetry) hobija. Mēģināju uztrāpīt sērgas laika noskaņojumam, un, šķiet, ka izdevās. Jā, un – visam pa vidu 23. aprīlī tika atzīmēta Pasaules Grāmatu diena. Kā es to svinēju? Protams, lasot grāmatas (pabeidzu trollīšzemes grāmatu "Komēta nāk"), kā arī – gatavojot J. Rozes Ziņneša rubrikai stāstu par saviem grāmatu plauktiem. Neīsumā tas arī viss. Nobeigumā – viena skumjāka, dzīvi atainojoša fotogrāfija no pirmdienas pastaigas: šūpoles, sadošanās ķēdēs (izolācijās), vientuļš, neapdzīvots soliņš. Atsevišķu bloga ierakstu veltīju draudzenei Nastjai, kura šodien, 25. aprīlī, svinētu savu 34. dzimšanas dienu. Atceroties viņu un mūsu draudzību.
Jā, un no virtuālā satura iesaku pabaudīt:

Satori diskusija: Vai Latvijā būs kultūra pēc "Covid-19"?
Netflix piedāvāta bezmaksas īsfilma (25 min) par mēnešreizēm, pirmo darbu un sapņiem Indijā
Ko teiks Radzobe? Leģendārās latviešu teātra kritiķes pēdējā intervija
Koncerts Z studijā. Labvēlīgais Tips
Pianists Glens Gūlds spēlē Johana Sebastiāna Baha "Goldberga variācijas"
Pedro Almodóvar’s lockdown diary, part 4: viva la tristeza! (par skumjām, seksu, kultūras atbalstu)
Video chat is helping us stay employed and connected. But what makes it so tiring - and how can we reduce ‘Zoom fatigue’?

IMG_5642.JPG

0019-Pizane-200206-Redmane-small.jpg

09.05.2020.

Vienu stundu, septiņpadsmit minūtes un trīsdesmit vienu sekundi šodien veltīju, lai nosvinētu režisora Rolanda Kalniņa dzimšanas dienu. Nosauktais laiks, protams, ir spēlfilmas "Četri balti krekli" garums. Skatījos to trešo reizi. Nav daudz, bet katrā ziņā, trīs reizes to skatoties, pirmreizīgums nepazūd. Tik ļoti svaiga, mākslinieciska un daudzšķautņaina tā ir. Par mūziku, dzeju, mākslu, varu, kritiku, paaudžu saskari. Un Rīgu, kas laiku pa laikam pavīd dažādās gadalaiku noskaņās. Absolūti baudāma un līdzi dziedama, un elpojama filma, kura man atgādināja, ka reiz, pamatskolas deju ansamblī, mēs horeogrāfiski izdejojām vismaz divas no šīs filmas dziesmām: "Alvas zaldātiņus" un "Viņi dejoja vienu vasaru". Atsevišķas kustības spēju atsaukt atmiņā. Ļoti patika šīs abas dejas dejot. Pēc tam esmu dejojusi arī tautas dejas, vēl vēlāk – salsu, bet tagad dejoju tikai mājās pie spoguļa. Mēdzu sacerēt savām mīļākajām dziesmām horeogrāfijas, ko nākamajā vakarā jau esmu aizmirsusi. Mirkļa prieks un aizmirstība.
Šī ir savāda nedēļa. Grūti to izskaidrot, bet viss tajā šķiet neparedzams, pārsteidzošs, brīžam pat mistisks. Sākot ar to, ka kāpņutelpai bija nomainīta slēdzene, par kuru neviens no kaimiņiem neko nezināja un kura nākamajā dienā pazuda kā nebijusi. Tagad caur slēdzenes "tukšumu" var vienīgi vērot (dzelteno) pavasari. Un beidzot ar vēl visādām lietām, kas noritēja citādāk, nekā bija saplānotas vai iecerētas. Ar dažiem pārsteigumiem, vēstulēm un satikšanās priekiem – tuvo, vistuvāko cilvēku lokā. Laiks ritēja ne lēnāk, ne ātrāk, bet citādāk viennozīmīgi. Tā, it kā būtu mainījis gaitu vai rokrakstu.
Vakar savukārt gāju uz tādu kā pusparku/puspagalmu palasīt dzeju, rokā man "Ērti pārnēsājami spārni"...
Eju un kādā 1. stāva balkonā ieraugu eņģeli, kurš pagriezis man spārnus. Nolēmu abus spārnu pārus iemūžināt kopbildē: dzejas spārnus un eņģeļa spārnus. Katrīnas Rudzītes dzeja man ļoti patīk – tā ir atklāta (sevi un sadzīvi atklājoša, pašizzinoša, jautājumus uzdodoša, piemēram: "kā var zināt kas ir vienkārši ikdienas fakti?") Padalīšos vēl divos citātos: "es reiz izlasīju grāmatā ka / ikviena cilvēka dzīvē esot kāds / kuram pār viņu ir neizskaidrojama vara / ja kādu dienu šis cilvēks tev atstātu ziņu / un piedāvātu bēgt pametot visu / tu nedomājot piekristu / aizietu no darba varbūt pat izdzēstos no sociālajiem tīkliem", kā arī "viņa saka ir liela atšķirība starp cilvēkiem kuri / kind of patīk un kuri tiešām patīk".
Par grāmatām runājot, šonedēļ pa pastu pienāca arī stāstu krājums, ko nopirku pēc režisora Pedro Almodovara pandēmijas dienasgrāmatas ieteikuma. Tie ir L. Berlin īsstāsti "A Manual for Cleaning Women", par kuriem viņš saka tā: "“Time stops when you are reading one of L. Berlin’s stories.". Pagaidām esmu izlasījusi tikai vienu (pirmo) stāstu, bet jau tagad varu teikt, ka ir labi un man patiks. Turpinu lasīt arī "Vasaras grāmatu" un "Parīzes Dievmātes katedrāli", bet katrā ziņā ļauju sev attiecīgos brīžos lasīt to iesākto grāmatu, kura visvairāk atbilst noskaņojumam. Tā daru itin vienmēr, lai nezaudētu lasīšanas prieku. Jo lasīšanā tas ir pats svarīgākais – lai roka stiepjas pēc grāmatas.
Vakar, starp citu, kad uz soliņa lasīju Rudzītes grāmatu un vēroju blakus plaukstošo ievu, kura bija pieskandināta ar zvirbuļu čivinājumiem, man ienāca prātā ideja dzejolim. Par to, ka cilvēkiem patīk skatīties uz to, uz ko citi cilvēki skatās. Esmu rindas jau saskicējusi, tagad jāķeras tīrraksta veidošanai. Tikmēr atrakstīja Jūlija no "Kultūrzīmēm" ar ziņu, ka nākamnedēļ, ja nekas nemainās, publicēs manu dzejas kopu par sievieti, kura pamodās no dzejoļa, kas nozīmē, ka maijā man būs divas drukātas dzejas publikācijas: "Kultūrzīmēs" un "Domuzīmē". Gaidu un priecājos.
Par fotografēšanu runājot, šonedēļ biju aizrāvusies ar pašportretiem un paš(ēnas)portretiem, kā arī mazliet gadījās pafotografēt pilsētu un pilnmēnesi. Mēness, manuprāt, ir viena no mierinošākajām parādībām. Tas apliecina visa cikliskumu un to, ka it nekas un it neviens nevar visu laiku būt pilnbriedā. Savs laiks augšanai, savs laiks dilšanai, kāpšanai un nokāpšanai. Virsotnes ir visīslaicīgākās. Tagad, kad tuvojas ārkārtas situācijas ievada nobeigums, sev un mums visiem novēlu pacietību un spēku pielāgoties jauniem nosacījumiem, saglabāt piesardzību un cerēt, ka izdosies. Esam citā pasaulē, bet arī šajā pasaulē prieks ir iespējams. Un, protams, sveiciens visām mammām Māmiņu dienā! Vislielākais sveiciens manai mammai un to cilvēku mammām, kuri mani ir vai bijuši svarīgi.

P.S. Šonedēļ saņēmu ļoti skaistus vārdus par savu grāmatu "Siena, ko nosiltināt" – par to, ka dzejoļi tajā "šķita kā vēstījums no vinila plates". Paldies Guntim!

Nobeigumā, kā allaž, daži lasāmieteikumi:

Kristas Annas Belševicas stāsts "Audums"
Pandēmijas laika saruna ar Renāru Kauperu
Tagad. Viktora Freiberga krīzes laika komentārs (sveicot Viktoru Freibergu ar Soduma balvas iegūšanu!)
Nejaušības māksla I (par fotogrāfiju)
Divi metri (dzejoļa angliskās versijas video)

600B6989-2ACB-4D41-9A7A-B3B52E3AEEA4.JPG

IMG-7341.JPG

19.10.2020. Otrais vilnis I

Esmu nolēmusi paturpināt savas pavasarī iesāktās pandēmijas dienasgrāmatas, tikai šoreiz saukšu tās nevis par pašizolāciju nr. tik un tik, bet par otro vilni nr. tik un tik, jo pašizolācija vairs tik ļoti nenotiek. Notiek maskas, notiek distance, notiek taustīšanās par to, kā ar cilvēkiem sveicināties un vai satikties, bet kopumā satraukums ir mazāks (runāju par sevi, protams,) neskatoties uz to, ka gadījumu skaits ir daudz lielāks nekā pavasarī. Kā runājām e-pastos ar kādu draugu, - cilvēki pie stresa un pandēmijas lielā mērā ir pieraduši, un, kā lasīju šodien divos rakstos, - kopumā pandēmijas baildes ir nomainījis pandēmijas nogurums, tomēr, tomēr, tomēr - jāsavelk kopā visi spēki, lai dzīve turpinātos. Nav laika būt perfektiem, un nogurums var būt un ir, taču rokas ir jāturpina mazgāt, dezinficēt, tāpat kā domas. Sazvērestības vairojas vēl straujāk nekā pats vīruss. Maskas, tīras domas un tīras rokas noder pret to visu!
Šovakar iesāku pārlasīt Paolo Džordāno grāmatu "Sērgas laikā". Vienkārši ieraudzīju to plauktā un sapratu, ka ir īstais laiks apskatīties, kas tajā notiek, jo tā ir laba, mantrveidīga, racionāla un patīkama grāmata, kas mazliet nomierina. Tāds bija iepriekšējs iespaids par to, un, tagad, iesākot to pārlasīt, par to atkal pārliecinos: "Starp visiem ieplānotajiem pienākumiem nav neviena tāda, kuru nevarētu atlikt uz vēlāku laiku vai arī atmest pavisam un bez nožēlas. Mūsu priekšā ir kaut kas lielāks, kas ir pelnījis mūsu uzmanību un cieņu. Kaut kas tāds, kas prasa lielu upurēšanos un vislielāko atbildību, uz kādu vien esam spējīgi." (P. Džordāno)
Pa vidu domām par pandēmiju un iekšējiem un ārējiem notikumiem pašas dzīvē un esamībā mēģinu noskatīties vismaz dažas RIGA IFF filmas - gan tādēļ, ka piedāvājums ir plašs un izcils, gan tādēļ, ka nojaušu, ka šādu izlasi un izvēli pēc šī festivāla nebūs iespējas piedzīvot/saņemt vēl krietnu laiku. Viens no spilgtākajiem brīvdienu iespaidiem ir čehu filma "Kremētājs" (1968), kas ir viens no melnākajiem kino darbiem, kas jelkad redzēts. Trakums un šoks! Absurds un pārsteigums! Izcils operatora darbs un melnbalto kadru kompozīcijas. Filma ir burtiski piesūkusies ar nāvi, ar aukstasinību. Diezgan biedējoši, vienlaikus fascinējoši. Un jāpiekrīt Tomam Treibergam, kurš tvītoja par lielisko aktierdarbu! Patiešām!
Tāpat brīvdienās izbaudīju kultūrtelpas Točka izstādi, piesātināju sevi ar jauno mākslinieku redzējumiem un brīvajiem lidojumiem. Tas bija skaisti, un izstāde bija tik plaša, ka beigās biju gatava kļūt par uz grīdas sēdošu mākslas instalāciju ar nosaukumu "no mākslas nogurusī".
Jā, piesardzīgi, bet dažus pasākumus šajā laikā tomēr turpinu apmeklēt. Kultūras dzīve man ir ļoti svarīga. Turklāt tieši kultūras pasākumos (koncertos, kino, izstādēs) ir vislielākās iespējas ievērot distanci. Pagājušajā nedēļā biju neaizmirstamā mūzikas ceļojumā - koncertā Sirds Katedrāle, kas likās kā laikam pāri stāvošs vai drīzāk pat - laikam pa priekšu aizgājis. Sarežģīts, bet ļoti baudāms skaņdarbs 4 daļās. TE var dzirdēt fragmentu no tā.

Un vēl - kā secinu pati sevī, - arī saziņa ar draugiem šajā laikā ir īpaši svarīga. Man ir svarīgi just un dzirdēt, kā viņi jūtas un par ko domā, kā uztver pandēmiju un kā tiek ar to galā. Tikko saņēmu vienu skaistu e-pastu no draudzenes - ar ļoti skaistu nobeigumu: "Apskauju Tevi ar mīļumu un piesardzību!" Lūk, tad nu apskauju es arī visus tos, kas šo lasa, - ar mīļumu un piesardzību un novēlu pacietību, atbildību un izturību.

Nobeigumā viens īss dzejolis:

***
Man ir tik rētu, cik ir.
Tām patīk uzmanība. Uzmanībai patīk laiks.
Man ir tik laika, cik ir.
Lai uzturētu sevi formā, laiks regulāri skrien,
bet rētu nepaliek mazāk. Laizu tās
kā aploksnes un mēģinu līmēt ciet.
Kā acis uz nakti. Reizēm tās līmējas vaļā.


Un turpinājums sekos....

Daži ieteikumi:

Raksts "Reading, Interrupted"
Uzticies tekstiem, jo teksti ir cilvēki
Festivāls RIGA IFF
Raksts "As the Coronavirus Surges, a New Culprit Emerges: Pandemic Fatigue"
Kā atrast savu aicinājumu un ceļu: saruna ar Induli Paiču
Rvīns Varde: Es gribu atpūsties un tad atkal nogurt
0FC336F9-784F-4732-909C-CD295E3410C0.jpg

F2426304-91A4-42A2-9BF8-1B8BFA62FDB0.jpg

23.10.2020. Otrais vilnis II

"Nav taču svarīgi, kā rodas skaistums.
Reizēm no mīlestības, bet reizēm - no sāpēm un šausmām.
Es apzināti izmantoju vecmodīgo vārdu ‘skaistums’.
Man tas vienkārši patīk."
(Kirils Serebreņņikovs)

Man arī. Es arī apzināti un ļoti bieži lietoju vārdu 'skaistums'. Vai nejaušības ir skaistas?

"Mēs taču ārkārtīgi baidāmies no nejaušībām," teic Kirils Serebreņņikovs Arterritory publicētajā intervijā. Kaut kā iepriekš par to šādā plāksnē nebiju aizdomājusies. Man pašai visu laiku licies (liekas), ka man ļoti patīk nejaušības, jo tās pārsteidz un tās nevar paredzēt, ieplānot utt. Vienlaikus nenoliedzu, ka mums, cilvēkiem, ir bail no nezināmā un visu gribas izskaidrot. Kā šajā pašā intervijā saka Serebreņņikovs, - tieši tāpēc arī rodas sazvērestību teorijas, jo kaut kādu izskaidrojumu un cēloņsakarību gribas atrast vai, ja tādas nav, to izdomāt!

Neziņa var būt arī smaga un nogurdinoša, un tieši tādā šobrīd dzīvojam. Aizvien grūtāk ir kaut ko saplānot un skaidri zināt. Visi plāni var pēkšņi tikt aizslaucīti kā putekļi ar slapju lupatiņu. Un tomēr dzīvot gribas. Laiks ir viens. Neviens neatgriezīs uz vēlāku atliktu dzīvi. Kas ir dzīve? Viss, kas tajā notiek, un viss, kas tajā nenotiek, bet ko gribētos? Piekrītu I. Paičam, kurš saka, ka dzīvē vissvarīgākais ir justies dzīvam.
Ziedi ir viens no trauslākajiem dzīves skaistumiem, kas man liek justies dzīvai. Kā nesen rakstīju feisbukā, - kamēr vien eju uz ziedu tirgu vai veikalu un pērku ziedus, zinot, ka pēc dažām dienām tie novītīs, viss ir kārtībā. Varbūt vissvarīgāk ir atrast nevis to lielo dzīves jēgu, bet to mazo dienas jēgu. Kas ir šodien tāds noticis vai notiek, kā dēļ ir vērts šo dienu piedzīvot kā tiltiņu uz nākamo dienu? Esmu pasākusi pirms miega klausīties YouTube atrodamas 5-minūšu meditācijas, kas atgādina elpot dziļāk un pret sevi un savu dienu izturēties ar maigumu un laipnību.
Jā, un man joprojām ļoti patīk arī ziedus dāvināt. Trešdien satikāmies ar dzejnieci, valodnieci, literatūzinātnieci Lalitu Muižnieci uz sen, sen sarunāto kafiju un nosvinējām viņas grāmatas iznākšanu (ar ziediem, kafiju, kūkām, kā pienākas). Šobrīd, kā zināms, lielāki pasākumi tiek atcelti cits pēc cita, taču autoriem grāmatas iznākšana ir liels notikums, tāpēc lieliska doma ir satikties pa divi un svinēt nevis vienreiz ar 30 cilvēkiem, bet 30 reizes divatā, ievērojot drošības distanci un nebučojoties! Līdzīgi darīs arī Inga Gaile, kurai "Rakstītājas" autogrāfu stunda būs sestdien, un Kārlis Vērdiņš, kurš savus konceptuālos "Gatavās dzejas" autogrāfus dalīs nākamnedēļ. Pie šīm abām grāmatām man vēl jātiek, arī pie Orbītas izdotajiem jaunumiem, bet Lalitas grāmatai esmu jau pusē. Tā ir ļoti trausla, klusa un vienlaikus - kliedziens, un tajā ir tik skaisti vārdi: "Bet saprašana negozējas ceļa vidū."
Lasīšana un kino ir mans mierinājums. Cenšos palasīt katru dienu. Turpinu lasīt "Bird by Bird", kas ir grāmata par rakstīšanu un kurā izlasīju fantastiski skaistu teikumu: "There is ecstasy in paying attention". Nedomāju, ka tas ir pārspīlēts, jo uzmanība, līdzās ziediem, ir veids, kā justies dzīvam. Viens ir dāvāt uzmanību, un otrs - to saņemt. Abējādi tā ir iespēja apzināties, ka esam. Esam, jo mūs redz. Esam, jo mēs redzam. Ar redzēšanu es, protams, domāju plašāku sajūtu - jušanu, dzirdēšanu, vēlmi klātbūt. Domāju, ka uzmanība ir atslēgas vārds, kas var palīdzēt izkļūt cauri šim neziņas pilnajam laikam - pajautāt, kā iet līdzcilvēkiem, paskatīties uz viņiem, ieklausīties, būt vērīgiem pret to, ko viņi saka, iedrošināt.

Pēdējās dienās ir ļoti grūti pamosties, tuvinos ziemas miega un noguruma sajūtai, kas, cerams, pāries. Visticamāk, vaina ir dzelzs trūkumā.
Ā, un otrdien ar māsu bijām brīnišķīgā filmā "Undīne", par kuru viņa saka tā (un precīzāk es nevarēšu pateikt): "Filma, kuru nevarēs aizmirst. Neaizmirstams aktrises skatiens un neaizmirstama filmā aizskartā zemapziņas dzīle: dzīvības, nāves un mīlestības instinkti. Filma "Undīne" ir par spēcīgo instinktu mīlēt, nespēju pieņemt atraidījumu. Kas darās mūsu zemapziņā?" (Aina Nemiro) Un, jā, māsa bija tā, kura vakara gaitā, mazgājot traukus, atcerējās un man uzrakstīja, kur redzēta Undīnes atveidotāja! Jā, Francā!!! Ak, un tad es viņai pajautāju, kuros aktieru atpazīšanas kursos viņa gājusi, jo man ar šo lietu neiet labi. Par filmu varu tikai papildināt, ka mani tā saviļņoja. Patika tā kvēlā un spēcīgā mīlestība, jo bieži tādu uz ekrāniem nevar sastapt.
"Un atbildes? Atbildes ir meklēšanā!" (Lalita Muižniece)
Un nobeigumā dienas prieks - ukraiņu dzejnieks pārcēlis manu dzejoli savā valodā. ŠEIT NOSPIEŽOT, to var izlasīt.

+ Kā allaž, daži ieteikumi:
Asaru fabrika (Vaļžina Morta, atdz. Māris Salējs) (dzeja)
Iespēja RePlay noskatīties Jura Kursieša filmu Oļegs
Give Yourself Permission to be Creative (Ethan Hawke)
Iespēja piedalīties fotokonkursā Distance
Labs raksts par iešanu uz kino un kinoteātru izzušanas draudiem
Bāka. Kaspars Zalāns

B50EBC82-8445-49A3-8103-104262EC6DBD.jpg

IMG-5897.jpg

27.10.2020. Otrais vilnis III

Uz puķi nāc un padziedi līdz mieram,
Vēl meža galos šalkoņa un trīsas,
Ir katra diena liktenīga diena,
Ir katra dzīve liktenīgi īsa,
Un nepietiek, un padziedi līdz mieram (..)

(Velga Krile)

Izejot no mājas bezmērķīgi pastaigāties (tas ir, izvēdināt no galvas info gūzmu), pēkšņi atcerējos, kā meklēju pirkstaiņus Alūksnes ceļojumam. Pirms pašas izbraukšanas izvandīju koridora skapi un atradu 3 melnus pirkstaiņus, kas visi kā viens derēja tikai kreisajai rokai. Klusi nolamājos (neatceros - angliski vai krieviski) un tad tomēr nosecināju, ka nekāds dižais brīnums tas nav, zinot, cik pirkstaiņu, rokaspulksteņu, lietussargu un šaļļu esmu savā dzīvē kaut kur atstājusi vai pazaudējusi. Tagad, šo rakstot, atcerējos Vislavas Šimborskas dzejoli, kurā pausta vēlme, lai miršanas brīdī atnāk nevis visas atmiņas, bet visas pazaudētās lietas: "labāk, lai atgriežas nozaudētās lietas / pa logiem, durvīm - lietussargi, ceļasoma, kurpe, cimds, lai varu sacīt: kam man tas viss".
Beigās, jāteic, ka rokas Alūksnē man nemaz nesala, bet (!) ziema jau tāpat tuvojas, un, izskatās, ka skapis būs jāizvanda vēlreiz, pirms eju pirkt jaunus pirkstaiņus.
Vēl viena lieta, kas nodarbināja manu prātu, kamēr staigājos, bija no pastkastes izņemtā pastkarte, kas sākas ar vārdiem: "Pirmkārt, neatbildi uz šo pastkarti", un beidzas ar "man vairs nav vietas otrkārt". Tūdaļ iedomājos, ko pastkartes sūtītājai šodien uzrakstīšu: "Pirmkārt, saņēmu tavu pastkarti. Otrkārt, uz to neatbildēšu."
Ļoti bieži domās pateicos dzīvei par to, ka man atsūtīti tik brīnišķīgi draugi un cilvēki - tuvāki vai tālāki - nav svarīgi, bet zināšana, ka viņi ir (un ir tik radoši, rotaļīgi, sevi un pasauli izzinoši, kritiski domājoši, asprātīgi un tik daudziem procesiem sevī ejoši, meklējoši) vien mani mierina. Klātienē šobrīd sanāk satikties reti, bet caur sarakstēm un visādi citādi jūtu un baudu viņu esamību.
Runājot par Alūksni, turp ir vērts aizbraukt. Dažādu iemeslu dēļ. Gan tādēļ, lai izbaudītu tiltus un tiltiņus, Alūksnes ezeru, Tempļa kalnu, muižas parku un pašu pilsētu, gan arī visu to nejaušību dēļ, kas katram būs savas un kas būs iespējamas tikai tur. Citiem vārdiem sakot, - paredzamo un neparedzamo apstākļu dēļ. Šodien izlasīju rakstu par šo tēmu, un tāpēc tā iet man līdzi. Raksts liek aizdomāties par to, cik ļoti paredzami dzīvojam savu dzīvi, bet, - ka tieši šis pandēmijas laiks mūs savā ziņā no paredzamības ir izsitis, vienlaikus cilvēks salīdzinoši ātri pierod un pielāgojas "jaunajai normalitātei" un atkal kļūst pats sev diezgan paredzams. Kas labs nenoteiktībā un neparedzamībā? Šāds stāvoklis liek smadzenēm mācīties un kustēties, meklēt jaunus esamības modeļus.
Kas vēl? Atgriežoties no Alūksnes, paguvu noskatīties vēl savu pēdējo RIGA IFF festivāla filmu (online režīmā). Šoreiz to izvēlējos no Nordic programmas. Tās nosaukums ir "Viesību spēles", un tā vēstī par trīsdesmitgadniekiem un viņu krīzēm.
Mani aizrāva! Super-novitātes tur neatrast, taču viss (vai liela daļa), kam cauri iet trīsdesmitgadnieka prāts, tur ir. Īpaši jau apspēlēti stereotipi par veiksminiekiem un neveiksminiekiem. Kurš tad cilvēks īsti uzskatāms par veiksminieku? Un vai tā nav tikai ilūzija? Un ka patiesībā neviens tāds nav?
Lielos vilcienos tas arī viss. Ā, vēl tikai jāpiemin, ka vakar (tomēr) atgriezos pie pandēmijas pirmajā vilnī iesāktās grāmatas "Parīzes Dievmātes katedrāle". Maz jau tur palicis, un varbūt tas, ka atgriezās pandēmijas laika sajūtas, man lika šo grāmatu ņemt atkal rokā un lasīt. No grāmatas vakar dienasgrāmatā izrakstīju šādu citātu:
"Sāpju pārmērības, tāpat kā prieka pārmērības, ilgi nevelkas.
Cilvēka sirds ilgi nevar palikt galējībās."


Nobeigumā - paldies ikvienam, kurš šo lasa, un, kā allaž, - lasāmviela, skatāmviela u.tml.

Izsmeļošs raksts par pieskārienu nozīmi un apdraudējumu pieskārienam pandēmijas laikā
Iespēja noskatīties filmu "Parazīts"
Lenny Kravitz - Chamber (Live)
Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Luīzas Glikas dzeja Ivara Šteinberga atdzejojumā
Atgriešanās bloga ierakstā par "Stikla kupolu" par godu Silvijas Plātas dzimšanas dienai

IMG_9885bw%20(1).jpg

IMG-6028.jpg

01.11.2020. Otrais vilnis IV

Man garšo cepti burkāni, nogatavināti mango, plānās pankūkas ar meža zemeņu ievārījumu, Lindt piena šokolāde ar apelsīnu garšu, cidonijas tējā, upenes, svaigas vīģes, Indijas rieksti, piparmētru saldējums, pēc mammas receptes karijā marinēti gurķīši un KAFIJA (īpaši esmu iecienījusi Latvijā grauzdēto Andrito). Tas, protams, nav viss, kas man garšo, bet šobrīd, šosezon gribas izcelt tieši šīs lietas. Ā, un vēl sviesta pupiņas. Kāpēc rakstu par to, kas man garšo? Vienā vēstulē to man pajautāja K., un nupat atcerējos, ka nebiju viņai atbildējusi. Ceru, ka viņa šo izlasīs un būs priecīga.
Jā, un vakar vēlu vakarā, ejot uz Omnivu pēc pasūtītās kafijas un uz Rimi pēc piena (pankūkām), vēroju kādu lukturi, kas nervozi raustījās pagalma vidū. Ļoti patika noskaņa un nolēmu to nofilmēt. Pēdējā laikā man ļoti patīk veidot nelielus 3-5 sekundes garus (īsus!) video.
Iespējams, to ietekmē pārāk biežā kino skatīšanās vai kas cits, bet impulss atnāk un pats sev izvēlas formu (fotogrāfija, video, dzejolis), un es tur diži neiejaucos. Ļaujos!

"The desire to discover,
the desire to move,
to capture the flavor,
three concepts that describe the art of photography."

(Helmut Newton)

Par filmām runājot, trešdien sanāca redzēt brīnišķīgu dok. filmu par fotogrāfu Helmutu Ņūtonu, ko rāda Splendid Palace. Filma un pats Ņūtons ir (bija) provokatīvs savā darbā, bet sirsnīgs un vienkāršs dzīvē, - vismaz tāda man radās sajūta. Viņš necentās nevienam kaut ko pierādīt, vienkārši darīja to, kas patīk un interesē. Spēlējās ar skaistuma jēdzienu, ar stereotipiem, provokācijām un savu fantāziju, veidojot izcilas fotogrāfijas. Ļoti saistošu stāstījumu filmā veido arī modeles un slavenības, ko Ņūtons ir fotografējis, piemēram, aktrise Šārlota Remplinga, kurai Ņūtons veidoja pirmos kailfoto. Nākamā filma, ko vēlos redzēt, ir "Ar mīlestību, Aznavūrs".
Kā kino iet pandēmijas laikā? Par to jaunajā KDi rakstīja Dita Rietuma. Viņas sleju var izlasīt TE, no savas puses/pieredzes varu piebilst, ka pagaidām kinoteātri vēl darbojas, un visi drošības noteikumi tajos tiek ievēroti (maskās jāsēž visu seansu). Ja tas nebaida, tad visi ceļi ved uz Elizabetes ielu.
Tik bieži kā pērnsezon, protams, uz kino šogad neeju, bet, salīdzinot ar citām kultūriespējām pandēmijas laikā, kino šķiet viena no patīkamākajām. Ļoti patika arī garīgai veselībai veltītais literatūras pasākums "Skumji nebūs vienmēr". Tieši klātbūtne un pārdomātais pasākuma formāts, un tematika ļoti fascinēja. Varēja just, ka Krista Anna un Alise tur ieguldījušas pamatīgu laiku un spēku. Pasākums iedvesmoja arī mani pašu uzrakstīt (un ierakstīt) dzejoli par šo tēmu/sajūtu. Vēl viena laba ziņa ir tāda, ka Jānis Zarāns pasākumu ir nofilmējis, un Feisbuka pasākuma lapā ir pieejams video.
Jāpiebilst, ka pasākumos valda ne tikai prieks par klātienes satikšanos, bet arī diezgan liels apmulsums par būšanu maskās un nezināšanu, kam un cik tuvu var pienākt, lai parunātos. Domāju, ka šāda taustīšanās un šaubīšanās būs vēl krietnu laiku. Kā gan citādi? Par pandēmijas laiku un dzīves virtualizēšanu runājām arī ar māsu mūsu sestdienas pastaigā pa Rīgu. Viņa stāstīja, kā meitiņas uztver pulciņus, kas pārcelti uz online vidi, kur 'skolotājai redzama tikai puse galvas' un nav jūtama viņas enerģija. Tomēr alternatīvu šobrīd nav. Tā vai nekā. Ļoti žēl bērnu un pieaugušo, kuriem daudzi klātienes prieki jāaizvieto ar virtuāliem mēģinājumiem prieku atdarināt, bet diemžēl tas top tikai par prieka izstrādājumu.
BET PRIEKU gribas ĪSTU! Iedomājieties, ja no kokiem kristu mākslīgas lapas? Cik labi, ka krīt īstas!
Un brīvdienās patiešām sanāca tās izbaudīt uz pilnu klapi! Tāpat sanāca noiet gar galeriju Alma, kurā šobrīd apskatāma R. un K. Dzudzilo izstāde ALMA MATER, kas uzdod skatītājam visādus foršus jautājumus, un mums ar māsu visvairāk patika jautājums "Vai tev ir savas domas?"
P.S. Un šis noteikti ir jāpasaka! Tā ir bauda cept dajebko uz pilnīgi jaunas pannas, un man tādas ir DIVAS!
Nobeigumā - viens Ojāra Vācieša dzejolis un pēc tā, kā allaž, - daži lasām/klausām/skatām-ieteikumi.

neatnakusais.jpg

87A64871-DE78-415C-B017-77D64EF9DFE8.jpg


10.11.2020. Otrais vilnis V

I
"Sveika, dzejniece," man e-pastā raksta Agris. Man ļoti patīk vārdi "dzeja", "dzejnieks", "dzejniece"! Man ļoti patīk vārds "iekams" un citi vārdi.
Sestdien rakstīju "Pasaules diktātu latviešu valodā" un jau tagad zinu, ka dažas kļūdas man ir, piemēram, vienā vietā kola vietā ieliku domuzīmi, dažus vārdus aizmirsu ielikt pēdiņās un vārdu Mēness uzrakstīju ar mazo burtu. Priecē tas, ka esmu iztikusi bez komatu kļūdām. Ne velti katru gadu sevi pārbaudu un cilāju valodas hanteles, un trenēju valodas muskuļus. Man ir ļoti svarīgi, lai mana valoda ir labā formā.
Šī nedēļa iesākusies (salīdzinoši) mierīgi – ar darbiem, ar pastaigām, ar radošu ieceru turpināšanu, ar eksistenciālu pārdomu apmaiņu, ar dzejoļu slīpēšanu u.tml. Savā pirmdienas pastaigā satiku burvīgu uzrakstu uz pagalma sienas: "Nepieaudz – bīstami!" Apspriežot to ar māsu, viņas pirmā reakcija bija "tieši tā" , kam sekoja piebilde, ka "bērnība nemaz nav drošāka pasaule", kam varu tikai un vienīgi piekrist. Neesmu no tiem, kam bērnība liekas "laimīgā zeme". Manā bērnībā zāle galīgi nebija zaļāka.
Par bērnību savos radošajos procesos un darbos "domāju" ļoti daudz: izmantoju to kā vielu dzejoļiem un kādam prozas darbam, kuram esmu pusē. Pamazām uztaustu arī nākamā dzejas krājuma sajūtas, motīvus, noskaņas. Protams, pāris gadi vēl paies, to tapinot, tomēr ir labi just virzību un virzienu. Tūdaļ būs tieši gads pagājis, kopš iznāca "Siena, ko nosiltināt". Mēdzu aizdomāties un iekšēji nopriecāties par to, ka paguvu to izdot un noprezentēt pirms pandēmijas, kad visi varējām apskauties un bučoties uz nebēdu.
Izstaigājot pagalmus, rudeni vēl var just. Īpaši uz zemes. Kokos tā vairs nudien ir pamaz. Ir novembris šai nevaldāmi siltajā rudenī – tā es sev to esmu nodēvējusi.

II
Pie jūras izskalotais gliemežvāks izskatās pēc plaušām un atgādina ELPOT dziļi.
Turpinu pirms-miega elpošanas meditācijas, un tās man patiešām palīdz samiegoties un aizmigt.
Bet, jā, svētdien biju pie jūras, un tur bija saule, un tur bija vējš. Jūru man nez kāpēc gribējās salīdzināt ar medu un ļoti, ļoti gribējās priecāties par to, ka un kā mūs pieskata novembra saule!

III
Mamma atsūtīja pastkarti no Krāslavas.

9fc217fd-3bd0-4fa9-ae6b-07b2cd32f65a.jpg

IV
"Kurš deva šo laimi, vienalga. Tu nezini.
Vai nākotne būs, vai vajag maz – noreibums mulss.
Ko vaicāt pēc laika, kad esi pats esības pulss."

(Velga Krile)
Saņēmu dzejas paciņu no Valtera Dakšas – ar Montas Kromas "Refrēniem", Velgas Kriles "Gaismēnu" un Jura Kronberga "Rudens mani raksta", ko biju reiz lasījusi, ņemot bibliotēkā, bet sava eksemplāra man nebija bijis. Tagad ir. Esmu dzejaspriecīgs cilvēks. Gribu, lai ir tāds vārds latviešu valodā, pielīdzinot to dzīvespriecīgam cilvēkam. Bonusā no Valtera saņēmu skandalozo Pelša grāmatu "Demon" (ar prezervatīvu pielikumā) un dažas senas "Jaunās Gaitas". Paldies, Valter!

V
Esam atgriezušies ārkārtas situācijā. Pirms tās piektdien vēl paguvu aiziet uz frizētavu un uz kino. Cik labi! Ļoti priecājos par to. Kinoteātrī sanāca noskatīties filmu, ko ļoti gaidīju, – "Ar mīlestību, Aznavūrs". Tā ir brīnišķīga! Pilnīgs ziņkāres, mīlestības, mūzikas iemiesojums. "Ziņkāre ir pasaules rīts," – kaut kā tā Aznavūrs citēja Fellīni. Ar mani filma runāja visādos veidos, – tās teksts bija vietām ļoti pat dzeja. Aznavūra izteiktā sajūta "Filmēju, tātad esmu" sasaucās ar manu fotografēšanas kāri un dzīves pierakstīt-kāri. "Rakstu, tātad esmu", – tas būtu par mani. Ļoti, ļoti Aznavūra filmā varēja just PRIEKU, kas man ir arī ļoti tuva emocija. Līdzās priekam, protams, vienmēr ir iekšēji pārdzīvojumi, bet just prieku un ziņkāri par to, ko nesīs nākamais rīts ir izšķiroši. Šī filma man to vēlreiz atgādināja.
Nobeigumā, kā allaž, daži lasām-klausām-ieteikumi:
– Kaspara Zalāna dzejas publikācija "Melns aiz naga";
– Toma Treiberga raksts par Rīgas kapiem "Miera salas meklējot";
– Eolikas dziesma ar Velgas Kriles vārdiem "Tu smējies sapnī";
– Warhaus dziesma "Love's a Stranger";
Un daži citāti:
"Drusku dīvaini, ka cilvēki mudina tevi sekot saviem sapņiem, bet sāk braukt augumā, kad tu pārvērties par putnu un pazūdi debesīs, lai apēstu lietusmākoņus." (Vilis Kasims)
"Kas dzīvo grāmatu un puķu pasaulē, ar to klusuma stunda ir saruna." (Zenta Mauriņa)
"Dzeja, manuprāt, var darboties kā tilts starp valodu un to, ko nevar izteikt vārdos." (Elīna Vendija Rībena)
"Es tīru galvu, lai viņa labāk domā. Lai domā uz priekšu, nevis atpakaļ." (Adrija, 5 g.)
"Šajā pandēmijas laikā ir ļoti svarīgi neko nevēlēties, jo, ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās." (@bajars)

IMG-6823.jpg

20.11.2020.

"Un tad sēžu un atkal domāju par viņu.
Es tomēr esmu redzējis šo cilvēku kaut kad iepriekš.
No otras puses – vai tad mēs visi jau neesam viens otru redzējuši kaut kad?"

(Aksels Hiršs)

Jā, droši vien esam. Kaut kad.
Kad?
Vasarā droši vien. Vasarās cilvēki biežāk viens otru redz. Varbūt, varbūt vēl agrā rudenī, bet ne vēlā. Vēlā ne. Vēlā rudenī, atkal citējot Akselu, "ielas ir pilnas ar parastajiem masu skatu dalībniekiem".
Bet, ja tā padomā, patiešām – kas cits mēs cits citam, garāmgājēji, esam? Fons, masu skats. Cik cilvēkos mēs ieskatāmies? Cik cilvēkiem no tiem, kuri mums un kuriem mēs paejam garām, ir iespēja kļūt par kaut ko vairāk? Man katrā ziņā ir tā, – ja man izdodas abpusēji saskatīties ar kādu garāmgājēju, tad viņš/a man vairāk nav tikai garāmgājējs. Viss, ko skārusi mūsu uzmanība, top par kaut ko vairāk. Par mums pašiem kaut kādā ziņā. Šis bērzs, piemēram, – man nebija bērzs, kuram pagāju garām. Viņš mani apturēja, lika sevī ieskatīties. Tā es arī darīju. Bērzs iekļuva manī caur skatienu, uz mirkli tapdams par mani pašu. Jā. "Šis bērzs man jānobildē," es nodomāju.
Tā bija vakara (gandrīz nakts) pastaiga 18. novembrī, ļoti skaistā, tumšā novembra dienā, kas bija lutinājusi mūs un mani ar visādu gaismu, pie kuras vēl atgriezīšos, bet... Diennakti pirms tam es pabeidzu lasīt Viļa Kasima "Lizergīnblūzu". Tas man bija tieši laikā. Un grāmtai ir ļoti svarīgi būt tieši laikā, jo nekas cits tai nemaz neder.
Katrai miniatūrai cauri plūst dūmakains, nostalģisks blūzs, kam gribas dziedāt, dungot līdzi, pat ja nezini vārdus. Tu taču – kā bērnībā – vari tos uzminēt vai dziedāt, kā un ko dzirdi! Mani šis process nofascinēja. Un pašai sagribējās uzrakstīt kaut ko dūmakaini absurdu – pa pusei sapni, pa pusei realitāti. Skaisti saplūst tās robežas. Izbaudīju līdz sirds blūziem.
Jā, un diezgan daudzos radošos procesos šobrīd esmu iekšā. Viens no tiem ir audio-video projekts, pie kura strādāju ar dzejnieku, ar kuru biju sadarbojusies, veidojot anglisko dzejoļa DIVI METRI audio versiju. Džeids Vils ir iztulkojis angliski manu vasarā uzrakstīto dzejoli par Bukovski, un šobrīd veidojam video un audio tam. Audio jau esam ierakstījuši, un šoreiz tajā skanēs arī mana balss. Process ir aizraujošs.
Novembris ir aizraujošs, kā arī neticami daudz saules un siltuma uzplaiksnījumu esam dabūjuši šonovembr. Arī 20. novembrī, manas mammas dzimšanas dienā – rīts un diena nāca saulaina, izgaismojot ziedus uz mana rakstāmgalda un ilgas pēc dzimtās pilsētas, kuru brīvdienās devos apraudzīt.

Šoreiz rakstiņš nedaudz īsāks. Jāatgriežas pie darbiem. Nobeigumā, kā allaž, lasāmviela, klausāmviela un skatāmviela:

"jo prieks ir visauglīgākā zeme"
(Monta Kroma)

IMG-7966.jpg

lizerginbluzs.jpg

09.12.2020. Otrais vilnis VII

"rīts kā satīra bez dzēlības"
(Ojārs Vācietis)

Ziedus manā vāzē nomainījis izrotāts kadiķa zars (paldies māsai!!!), saule joprojām ir reta, bet ļoti gaidīta parādība. Prieks ir neizmērojams, kad tā ložņā pa mājokļa sienām un, iespīdot dzīvoklī, iespīd arī manī pašā un manā noskaņojumā.
Pēdējā laikā esmu rakstījusi mazāk. Tam ir iemesli, bet, šķiet, esmu atgriezusies. Ir mans piedzimšanas gadalaiks, un mēģinu tam noskaņoties. Decembrī ir tapis viens dzejolis. Tiesa, skumjš, bet arī druscītiņ smieklīgs, vismaz tā māsa saka.
Tas viss par decembri, bet vēl pirms tam, novembrī, paguvu ielēkt žurnālā IR, kā arī Eiropas Dzejas festivāla (European Poetry Festival) INTERVIJSARUNĀ ar Stīvenu Fovleru (Steven Fowler), kurš izdomāja šādu formātu, lai kompensētu mūsu nesatikšanos festivālā klātienē, kam bija paredzēts notikt pavasarī Īrijā. Intervijas notika arī ar Krišjāni Zeļģi, Mariju Luīzi Meļķi un Loti Vilmu Vītiņu. Tās ir pieejamas ŠEIT.
Viens no jautājumiem, kas tiek apskatīts un tirzāts intervijās, ir par to, vai dzejnieks drīkst sevi saukt par dzejnieku un kā tas no malas izskatās, kad tā notiek. Viedokļi atšķiras. Es, jāteic, sevi par dzejnieku saukt nekautrējos. Manuprāt, tā ir lieka flirtēšana un drusku liekulība, ja dzejnieks saka "es jau neko, tikai pantus rakstu". Es to uztveru nopietni un par lielu savas dzīves daļu, turklāt mērķtiecīgi šo dzejas ceļu eju, tāpēc teikt, ka dzejnieks neesmu man šķiet mazliet jocīgi. Šķiet, par to nesen vienā sarunā jokojās arī Kārlis Vērdiņš, kā piemēru minēdams arhitektus, kuri nesaka: "es jau neesmu arhitekts, tikai projektēju mājas" vai tml. Intervijā žurnālā IR, savukārt, tiku iztaujāta par Ojāra Vācieša prēmiju, kā arī krājumu "Siena, ko nosiltināt", par kuru tā piešķirta.
Par lasīšanu runājot, novembra pašās beigās iesāku lasīt Ingas Ābeles "Paisumu" (skaists, filozofiski poētisks plūdums dzīves skarbumā), pabeidzu Pūcīša "Dienasgrāmatas" (lasīju ilgi, gada garumā, iesākums bija daudz aizraujošāks nekā beigu daļa, tāpēc ilgi nevarēju pabeigt), Viļa Kasima "Lizergīnblūzu" (nostalģisks un pacilājošs blūzs, kas brīžam aizsviež līdz pat deviņstāvu mājas augstumam un tu tur stāvi un dziedi līdzi, pat nezinot vārdus) un Olgas Gromovas "Cukura bērnu" (gaišticīgi un sirsnīgi pastāstīts par dzīvi izsūtījumā - no bērna skatpunkta). Paralēli "Paisumam" nupat esmu iesākusi Grigorija Služiteļa "Savēlija dienas", kas ir stāsts par kaķi, bet, protams, visā visumā arī par mums, cilvēkiem. Sākums - skaists un ievelkošs. Un, lūk, viens citāts no tā: "Gadiem ejot, es sapratu: agri vai vēlu mēs kļūstam līdzīgi tiem, kurus mīlam."
"It's been so long now
since I've seen you, I say,
that I hardly know myself."

(Enda Wyley)
Arī filmām esmu ļāvusies. Godāra dzimšanas dienā noskatījos viņa 60. gados tapušo darbu "Dzīvot savu dzīvi", kas ir par dzīves un jaunības apjukumu, nejaušībām un neizbēgamībām, alkām pēc aizraujošākas dzīves un par sapņu pārpalikumiem.
Kā arī esmu seriāla "Aģentūra" (JRT) skatīšanās procesā. Pēc pirmās sērijas biju sajūsmā, tad viedoklis pašai ar sevi dalījās, sajūsma sāka pakāpeniski noplakt, sāku saredzēt plaisas scenārijā/dramaturģijā un trūka intrigas. Seriāla pirmais nosacījums, manuprāt, ir ievilkt tā, ka gribas skatīties bez apstājas. Te intrigas pietrūkst. Taču ir JRT aktieru un atmosfēras omulība, pievilcīga melnbaltā estētika, Rīgas filmējumi, ko skatos ar lielu interesi un prieku, tāpat arī laiku pa laikam arī iespraucas kāds labs joks. Katrā ziņā skatīšanos nenožēloju. Tas ir labs atbalsts teātrim un aktieriem šajā skatuvei ļoti nepateicīgajā laikā, ko viņi operatīvi ir izmantojuši, iemēģinot jaunu formātu un piedzīvojumu. Tādas sajūtas.
Pandēmijas ziņā - nogurums, protams, ir. Ļoti pietrūkst dzīvās komunikācijas ar draugiem un domubiedriem, dzīvo dzejas lasījumu un reizēm arī vienkāršas ieskatīšanās acīs garāmgājējiem. Svešinieki kļuvuši vēl svešāki un bīstamāki. Jācer, ka vismaz tuvie tuvāki un saudzīgāki, kā arī gatavi uzklausīt, parunāties un palīdzēt. Sarunas ir ļoti, ļoti svarīgas. Tās atbrīvo no koncentrēšanās uz savām problēmām, ļauj paskatīties uz pasauli no cita skatpunkta, no otra dzīves izjūtas. Domu apmaiņa, sajūtu apmaiņa. Laika dalīšana ar divi un prieka, un skumju dalīšana. Vienkārša, bet svarīga matemātika! :)
Ja pavisam nesanāk tuvos satikt šajā decembra laikā, tad iesaku ķerties papīram un pildspalvai un uzrakstīt mīļajiem vēstules ar roku. Gan pats rakstīšanas process ir meditatīvs un priekpilns, gan arī vēstules saņemšana ir personiski un nekam nepielīdzināmi svētki. Es diezgan bieži dzenāju baložus turpu šurpu, sūtot draugiem vēstules, kā arī turpinu rakstīt dienasgrāmatu ar roku. Par šo tēmu vienā no novembra rītiem kopā ar Sanitu Reinsoni parunājāmies arī Rīta Panorāmā, īpaši koncentrējoties uz pandēmijas dienasgrāmatām.
Tādas lietas, tādi notikumi!

Nobeigumā, kā allaž, - lasām-klausām-skatām-ieteikumi:

Brīnumains klavesīnistes Ievas Salietes un ģitārista Matīsa Čudara koncerts ŠEIT;
Ļoti labs radio raidījums par bērnu bailēm ŠEIT;
Filma "Astrīdas Lindgrēnes jaunība" ŠEIT;
Liānas Langas raksts "Neredzama ienaidnieka izraisīta trausluma pandēmija" ŠEIT;
Lienes Lindes raksts par pandēmijas nogurumu un par to, kā ar to tikt galā ŠEIT;
Dziesma, ko viens otram dziedāsim pēc pandēmijas beigām ŠEIT;
Video sadarbība ar Londonas dzejnieku Charles Putschkin ŠEIT.

IMG-8585.jpg

IMG_0215.jpg

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 43.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Kalpaka bulvāra un Krišjāņa Valdemāra ielas stūris, Rīga
(Kalpaka bulvāris, Rīga)
18.03.2020Minēts tekstāIela
2Ēģipte
(Egypt)
18.03.2020Minēts tekstāValsts
3Īrija
(Ireland)
18.03.2020Minēts tekstāValsts
4Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
5Rīga
(Rīga)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
6Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
7Rīga
(Rīga)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
8Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
9Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
19.03.2020Minēts tekstāPilsēta
10Daugava
(-)
19.03.2020Minēts tekstāUpe
11Rīga
(Rīga)
19.03.2020Minēts tekstāPilsēta
12Anglija
(England, United Kingdom)
19.03.2020Minēts tekstāValsts
13Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
01.03.2020Minēts tekstāPilsēta
14Latvija
(Latvia)
22.03.2020Minēts tekstāValsts
15Latvija
(Latvia)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
16Latvija
(Latvia)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
17Rīga
(Rīga)
25.03.2020Minēts tekstāPilsēta
18Krāslava
(Krāslava, Krāslavas novads)
25.03.2020Minēts tekstāPilsēta
19Vīne
(Vienna, Austria)
25.03.2020Minēts tekstāPilsēta
20Vīne
(Vienna, Austria)
25.03.2020Minēts tekstāPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.