#LFK Ak-166-13

Nosaukums
Keita. 18.03.2020.–13.06.2020. COVID-19 North London.
Vienības Nr.
13
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
13.06.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
18.03.2020 - 13.06.2020, Londona
London, Greater London, United Kingdom
Atslēgvārdi
Atvērt

18.03.2020.

Ir nomācies un pelēks rīts. Šodien man ir brīvdiena, varu ilgāk pagulēt, bet kaut kā īsti neguļas. Bērniem pēc likuma šodien ir jābūt skolā, bet viņi arī šodien nekur neies. Tā ir mūsu ģimenes izvēle. Šodien skolai vairs nav jāpaziņo, jo visiem jau viss ir skaidrs, kāpēc bērni palika mājās.
Rīta cēliens mums paiet ļoti mierīgi, jo nevienam nekur nav jāsteidzas. Vīrs arī strādā no mājām. Viņam ir šādas tādas svarīgas video konferences, tad nu mēs tai laikā katrs kaut ko klusītēm padarām, lai netraucētu.
Pusdienlaikā mums ir paredzēts apskatīt jauno dzīvokli, mēs pārvācamies aprīļa beigās. Tad nu īsi pirms 12tiem mēs ejam to skatīties. Ierodoties pie mājas, mums aģentūras darbinieks paziņo, ka esošie īrnieki ir ar COVID-19 pazīmēm un sevi izolējuši uz 14 dienām (tāds ir izdots jaunais noteikums).
Dzīvokli apskatīt neizdodas. Iekšā ir tāds satraukums: ja nu tie cilvēki ir tikai ne ar pazīmēm, bet tiešām slimi ar to vīrusu un ja viņi izolē sevi vēl uz ilgāku laiku? Vai mēs vispār varēsim pārvākties, vai tā pārvākšanās būs droša? Droši zināt nevar neko. Sarunājām ar aģentu, ka līdz ko būs droša pieeja dzīvoklim, lai viņš mums ziņo.
Ejam mājās. Paēdam visi pusdienas.
Vīrs atgriežas atpakaļ pie darba, es ar mazāko bērnu kādu laiku paspēlējos, visu laiku, ik pa 5 minūtēm, apdeitojot wordometrs jaunākos datus. Iekšā ir nereāls satraukums un bailes ieraudzīt šodienas ciparus. Ap plkst. 4 UK iesniedz savus datus. Cipari ir līdzīgi tiem, kādus gaidīju, vairāk kā 600 jauni gadījumi, bet pagaidām nav norādīts mirušo skaits. Stundu vēlāk uzrodas mirstības dati. Man paliek slikti no tiem cipariem +33 jauni nāves gadījumi..
Abi ar vīru noskatāmies jaunāko valstsvīru uzstāšanos, kur tiek paziņots, ka no piektdienas slēdz skolas. skolas ir atvērtas medicīnas personāla, policijas, ugunsdzēsēju bērniem. Visdrīzāk tā būs viena vienotā skola tuvākajā apkārtnē, kur vienkārši tiks pieskatīti dažāda vecuma bērni, to vēl viņi lemšot pēc vajadzības.
Ir klāt vakars, mazākais tiek ielikts gulēt. Jāpadara vēl šādi tādi darbiņi un padomā noskatīties kādu skaistu filmu, prasās atlaist mazliet spriedzi. Neviens nezina, ko rītdiena atnesīs, jo viss mainās ik pa stundām..

19.03.2020.

Gribētos sākt ar rītu, bet nekā nebija. Miegs saraustīts, jo mazākais bērns raudāja, tad sāka klepot. Pirmā doma, protams, kas galvā ir, jāiet izmērīt temperatūra. Neko, izmērīju temperatūru, viss labi. Atnesu padzerties suliņu, klepus norimās un visi nogulējām līdz gandrīz plkst. 9.
Atšķirībā no vakardienas, man šodien ir pēcpusdienā jāstrādā. Vispār ir tāds slinkums, darīt negribas neko. Sataisu kafiju un pasērfoju Feisbukā. Tur man vietējie draugi salikuši dažnedažādas Tesco tukšu plauktu bildes. Milzīgais diennakts Tesco ir pilnīgi tukšs. Nu labi, rotaļlietu plaukti nav safočēti. Skatos un pilnīgi nespēju noticēt. Nē, nu mēs jau ar paspējām kambarīti vairāk piebāzt, ja nu kas, lai ir ar ko zupu izvārīt. Tādi paši patērētāji jau vien esam. Lai nu kā, tādi skati mani biedē. Tas kā no šausmu filmām, kur pasludināts pasaules gals.
Sēžu, dzeru savu otro krūzi kafiju, kad saņemu zvanu no priekšnieka. Man tiek apstāstīta jaunākā situācija: divi no mūsu kantoriem (tā es saucu Betting shops) tiks slēgti, jo vismaz 5 darbinieki ir sevi izolējuši. Noskurinos, jo visus nosauktos cilvēkus labi pazīstu. Lai nu viņiem laba veselība!
Aizeju paspēlēties ar mazāko bērnu, īsti negribas, bet nu tā pat neko citu jēdzīgu īsti negribu. Sabūvējam milzu koku sliežu konstrukciju apkārt visai istabai, vispār tāds lepnums, jo tā baigi labi sanāca. A, nē, mazais rakars izdomā, ka viņam nepatīk un ņem un vienā minūte manis 40 minūtes veidoto mākslu sajauc. Sajūta, ka tās sliedes sadedzināšu, kad viss būs pāri. Pašai jāsmejas par šo.
Zvans pie durvīm, pastnieks piegādā pirms nedēļas internetā pasūtītās sejas maskas. Var redzēt, ka pastnieks ir ļoti piesardzīgs. Es ar uzreiz saņemto paciņu noslauku ar antibakteriālām salvetēm. Es pirmo reizi turu rokās medicīnisko masku. Iepriekš nekad nav bijusi tāda vajadzība.
Lielākais bērns atnāk pie manis un sūdzas, ka viņai atkal reibst galva. Tad nu uz brīdi visi vīrusi aizmirstas, jo ir nedaudz satraukums par meitu, jo šī kaite atkārtojas diezgan regulāri. Bijām pagājušajā pirmdiena pie daktera, teicās, ka noņems asins analīzes, bet nu ar visu trakumu mums jāgaida. Aizvakar atnāca vēstule, ka 8. aprīlī. Izklausās vēl tālu, bet nav jau izvēles, jāgaida.
Izdomājām iziet laukā, jo meita saka, ka viņai sajūta, ka vienkārši vajag svaigu gaisu. Laukā nedaudz līst. Mums padomā vienkārši apmest līkumu pa pāris ielām un nākt mājās. Atpakaļceļš sanāk caur vietējo centriņu. Nu jāsaka, ka tur viss, diemžēl, izskatās bez jebkādām izmaiņām, kafejnīcas pilnas, veci ļaudis, kuriem jau 4 dienas būtu sevi jāizolē, knapi kustēdami kaut kur, cik nu ātrā solī var, dodas. Sajūta, ka mēs vienīgie, kaut kādi ķertie un apzinīgie.
Atnākot mājās, atkal tiek ievērota stingra roku mazgāšanas procedūra, lai gan mēs pilnīgi nekam pat nepieskarāmies, šim paradumam jau ir spēks. Mēs kā kārtīgi angļi iedzeram pēcpusdienas tēju ar cepumiem. Īstenībā jau vairāk tāpēc, ka laukā bija nejauks laiks, gribējās, lai bērni iedzer kaut ko siltu.
Dodos uz darbu.
Saliku visas pirmās nepieciešamības preces – gumijas cimdus, antibakteriālās salvetes, sejas maskas (to vairāk tāpēc, ka man nelāgs paradums degunu aiztikt; un, ņemot vērā, ka strādāju ar naudu, to labāk nevajadzētu darīt ) virogels (latviešu ražojuma smērīte, kuru iesmērē degunā un pēc tautas nostāstiem pat gripas vīrusu nogalinot; cik tur taisnība nezin neviens, bet iesmērējot tādu tu kaut kā tomēr sajūtiies drošāk.) Pa ceļam uz darbu, kas ir nieka 7 minūtes kājām, fiksi iečekoju jaunākos vīrusa datus, šis ar iegājies kā ikdienas rutīna. Varbūt nevajadzētu bendēt nervus skatoties, bet man kaut kā labāk zināt, nekā dzīvot ilūzijā. Jaunākie dati ir trakāki par vakardienas, bet nu tas jau bija sagaidāms. Taču cilvēki joprojām tusē apkārt it kā nekas nebūtu noticis. Ierodos darbā, te visi zirgu skriešanās reisi atcelti. Suņu reisi vēl palikuši. Kantorī ienāk kāds regulārais apmeklētājs, pablisinās, ka nav zirgu skriešana un apjucis iet prom. Sēžu, dzeru jau kuru tēju un prātoju, ka, iespējams, drīz arī šo bodi taisīs ciet. Cerams, ka nē, jo man nav nekādu iebildumu pasēdēt un padzert smalki mierā tēju. Jokoju.
Valdības ikvakara runā nekādu izmaiņu nav. Nu jācer, ka tur tās visas gudrās galvas zina, ko dara. Bet no malas viss izskatās tā diezgan relaksēti, bet varbūt tā arī vajag. Pilnīgi sasmējos. Neko, atsēdēšu vēl kantorī 3 stundas un tipāšu mājās, padomā noiet gar vietējo lielāko pabu, paskatīties, vai cilvēki ievēro valdības noteikumu tur nedoties bez liekas vajadzības.
Nu bļāviens, kāds var manam latvju prātam izskaidrot, kāda būtu tā vajadzība mēra laikos iet uz pabu? Nu vienīgi, lai vēl vairāk nodzertu savu prātu un nebūtu spējīgs saviem spēkiem atveseļoties, ja noķer to vīrusu. Un tad mēs pārējie, apzinīgie izlasīsim ikdienas mirušo skaitu un skriesim izpirkt tukšus veikalus. Par to, kas darījās pabā, uzrakstīšu rīt. Tagad ieslēgsim ar kolēģi kādu filmu paskatīties. Nu ir laiki pienākuši, ka darbā var tādas lietas darīt.

V7E7vlg.png

LVkYwfO.png

kYOVITq.png

20.03.2020.

Nekādīgi nevaru vairs atcerēties, kāda vella pēc šorīt abi ar vīru pamodāmies pirms septiņiem. Nepamet sajūta, ka kaut kas pamodināja.. Moš nē, vienkārši paši par sevi smuki kopā mostamies. Vīrs laimīgi iemiga, es dīdījos, dīdījos, līdz nolēmu celties, jo citādi no tādas muļļāšanās pa gultu galva sāk sāpēt. Sataisīju kafiju un, ieejot lielajā istabā, gandrīz ar sirdi aizgāju, tur sastieptas visas rotaļlietas. Nu mums parasti mājas ir perfekta lietu kārtība – beidzi spēlēties, savāc mantas atpakaļ pa vietām. Līdz šim tas 100% darbojās. Bet nu ir citi apstākļi. Tiek būvēts un taisīts kaut kas tāds, ar ko plāno spēlēties arī rīt, parīt un kas vēl zina, cik ilgi.
Rīta cēliens mums paiet kā ierasti. Vīrs strādā, mēs kaut ko čubināmies. Man pie miskastes stāv vakardienas darba forma, sabāzta maisā. Es kā atnāku mājas no kantora, tā visu, kas man mugurā, uzreiz maisā iekšā. Nu kāds, redz, to uzskatīja par miskastes maisu un tur jau smuki pa virsu sāk rasties atkritumi.
Sēžu un bez maz vai blenžu tukšā sienā. Tad sāku pārdomāt visādus nākotnes iespējamos scenārijus, jo esošais darbs var kuru katru brīdi nebūt. Nē, nu pēc kopējā ģimenes izstrādātā finanšu krīzes plāna mums vajadzētu joprojām smuki iztikt, jo vīram ir diezgan stabils, labi apmaksāts darbs. Bet šajos juku laikos tak nekad nekas nav garantēts. Nu lūk, ja domā, tad ar’ izdomā. Mazākā bērna auklīte (tagad mums viņu nevajag, jo vīrs no mājām strādā) strādā pārtikas veikalā. Uzjautāju viņai, vai nevajag nakts strādniekus. Esmu gatava piestrādāt pāris naktis nedēļā. Tas ar’ nebūtu slikti, jo esošajā darbā uz doto brīdi vienkārši atsēžu. Auklīte uzziņo, ka pagaidām ir darbā šausmīgi aizņemta, sazināsimies vēlāk. Ceru, ka tur kaut kas sanāks, jo tad arī mums būtu privileģēta bezstresaina pieeja ēdienam. Tas šajos laikos ir ļoti svarīgi.
Izejam ar kinderiem kārtējā pastaigā. Nolemts ir katru reizi iet pa citām ieliņām. Nonākam līdz mazdārziņu rajonam, īstenībā tas te pat 300 metru attālumā no mājām vien ir. Daudzreiz tur garām iets, skriets un skūterots. Šoreiz gan tāda citādāka sajūta, jo, redz, tur ir dārziņš, kur varētu kādu kartupeli iestādīt un sīpolu izaudzēt, ja nu visi striķi trūkst. Es kā izbijusi kārtīga lauku meitene māku pilnīgi visus darbus, varētu vēl gotiņu tur ieviest. Sapņot nav slikti. Bet nu īstenībā ikviens var pieteikties uz šiem dārziņiem un par niecīgām naudiņām izīrēt no pašvaldības. Vienīgi domāju, ka tagad visi jau izķerti.
Pārnākam mājas. Pošos atkal uz darbu.
Izeju pāris minūtes ātrāk, jo atkal neliek mieru tas vietējais krogs. Vakar vakarā man telefons nomira, nedabūju nobildēt. Bet nu tur viss bija kā ierasti – dzīve karsti kūsāja. Pilns ar vecākā gājuma cilvēkiem, kuri tādā lielā angļu mierā nesteidzīgi sūc savu lāgerīti. Liela daļa no tiem onkuļiem ir kantora patstāvīgie apmeklētāji. Pensionāru dzīvesveids. Pasēž krogā, izdzer alu un tad pāri ielai ienāk kantorī paskatīties, kā zirdziņi skrien. Uzliek kādu likmi, naivi cerēdami, ka vinnēs, nu pie zaudējuma dodas savu bēdu atkal krogā slīcināt. Tāds nebeidzamais stāsts dienu no dienas. Ne pandēmijas apstākļos tās tādas ļoti relaksētas, patīkamas vecumdienas, jo vecīši izskatās ļoti laimīgi. Bet nu uz doto brīdi stāsts ir cits – paši izaicina savu likteni. Ja kas ar viņiem notiks, tāpat vairs nevarēs pasūdzēties. Šodien tad arī pirms darba fiksi nogāju garām, viss pa vecam un domāju, kā jau pie piektdienas, krogu vakarā gāzīs apkārt. Saspiegot vairs neiešu. Lai mirst visi, ja nav prāta un paši uzprasās. Skarbi skan, zinu!
Darbā te viss bez izmaiņām, kāds ienāk/iziet, kaut ko paskatās, uzliek kādu suņu likmi. Dažs pēkšņi dikti runātīgs, grib pārspriest esošo situāciju. Es tad tik nosaku – ziniet ko, es padomjlaikos esmu dzimusi, talonu sistēmu piedzīvojusi, es te netaisos bikses čurāt, ja nedabūšu tualetes papīra rulli. Skatās brīnās. Lai pabrīnās.
Tā, eju wordometrs apskatīt jaunākos apdeitus. Itālijas cipari gāž no kājām: +627 mirušie. Sirds sāk sāpēt. Nu bet pēc sajūtām ir tā, ka UK iet Itālijas ceļu, ļoti jau to negribētos, bet paskatoties uz mūsu mirstības cipariem, baigās naivās cerības nav.
Klausos tagad Borisu (premjerministru) tiešraidē. No šī vakara slēdz visus bārus, restorānus un veikalus. Neko nesaka par kantoriem.
Es tā tagad dzīvi iztēlojos, kā visi mani patstāvīgie vecīši tagad krogā ātri, ātri alu dzer uz sacīkstēm. Eh.... Bet labi vien ir, šī tusēšanās vienreiz bija jāizbeidz. Pagaidām vēl darbā esmu viena. Vēlāk vakar pusē atnāks kolēģis, šoreiz tas ir priekšnieks, tad nu visu ar’ zināšu sīkāk. Kaut kā sajutos labi, ka no rīta uzjautāju auklītei par darbu. Nu mazums šodien tiešām pēdējā dienā.
Vājprāts! Tu, cilvēks, no rīta pamostoties, nevari būt drošs vairs par vakaru.

qhqaEPe.png

21.03.2020.

Gudrs cilvēks netiksi – ar ko lai šodien sāk savu stāstu. Tik daudz kas ir noticis, ka pēc sajūtām liekas ir pagājusi vismaz nedēļa. Vājprāts!
Pamodos ap septiņiem, gulēt varu vēl pusotru stundu, jo tad zvanīs modinātājs. Šodien ir paredzēta pilna darbadiena no 8 rītā līdz 10 vakarā. Nu es vispār strādāju nedēļā 30 stundas, parasti izvēlos sev labākos laikus. Bieži sanāk 2 pilnas dienas un viena pusīte un 4 brīvdienas. Nav slikti tā, jo paralēli vēl studēju, tad ir laiks visam. Bet, ak jel! Šodiena ir pavisam citādāka. Cenšos atgūties no šoka. Boriss slēdza arī kantorus. Un tur nebija laika ne sagatavoties, nekā, bija uzreiz jāslēdz ciet. Atbrauca priekšnieks. Abi sēdējām koka ģīmjiem, īsti nesarunādamies. Parasties viņš ļoti runātīgs, sirsnīgs un labs cilvēks, visu laiku var sarunāt, sabīdīta kā labāk vajag. Tad nu abi sēžam un gaidām kompānijas oficiālo e-pastu. Saka, ka būs ap 8 vakarā. Laiks šausmīgi velkas. Beidzot ir e-pasts ar tālākām norādēm un procedūrām, kā pareizi aizslēgt visu ciet. To iesaka darīt šodien. Sajūtas vienkārši sirreālas, joprojām nevaru noticēt, ka tas tiešām notiek manā mīļajā Londonā. Nu neko, jēga sēdēt kantorī vairs nav, riktējamies uz mājām. Abi ar priekšnieku izlemjam, ka būs labāk, ja viņš mani aizvedīs mājās, liekas, ka uz ielām varētu būt daudz satrakojusies tauta. Tak piektdienas vakars, visi bija sacerējušies iet aizliet mūli, a figu, pat kantorus slēdz. Vispār visu laiku kopš uzzināju, ka tiešām slēdzam ciet, lūpa raustījās, raudāt gribējās. Ar prātu tu cilvēks saproti, ka tas viss tikai uz labu, bet sirds tāda satraukta. Gribas vienkārši ieritināties vīram klēpī, lai samīļo. Priekšnieks aizved mājās. Borisa runu redzēju daļēji, tādēļ ar vīru nolēmām noskatīties kopā vēlreiz, jo darba nebūs vēl uz nenoteiktu laiku, gribas vienkārši kārtīgi noklausīties, vai ir kāds risinājums mums visiem, kas šovakar palika atvērtu žokli. Noklausoties finanšu ministra naudas sadalījumu, es sāku šausmīgi raudāt, slūžas ir pavērušās. Nespēju noticēt visam, ko viņš saka, jo tas viss liekas nereāli. Tiek paziņots visiem, kas šovakar palika bez darba, ka valsts turpinās maksāt 80% no algas. Tā tak ir ahujena (atvainojos par šo prasto valodu, bet savādāk nevar izteikties normāli) milzīga nauda. Vispār jau tā raudāšana nebija dēļ naudas. Vienkārši vairs nervi neizturēja un labi vien ir, izraudājos un palika labāk. Darīt negribējās neko, aizgāju gulēt.
Tad nu par šodienu Sataisīju termosā līdzi kafiju, jo šodien uz kantori eju tikai es ar priekšnieku, mēs apbraukāsim vairākus, lai atslēgtu elektrību, ūdeni, aiznestu naudu uz banku
Abi satiekamies un atkal klusējam. Tā elektrības atslēgšanas štelle kaut kā sit pa nerviem, liekas kaut kā ļoti nopietni. Esam ieradušies nedaudz par agru, jāgaida, kad varēs beidzot attaisīt seifus, jo tiem ir uzlikti laika ierobežojumi mūsu drošībai ikdienā. Beidzot seifi ir vaļā. Tad nu abi skaitām, skaitām un skaitām tūkstošus. Lēnām nogādājam bankā. Vienā reizē uz banku var nest 5 tūkstošus, tas atkal mūsu drošībai. Tāda procedūra bijusi vienmēr. Tad nu ap plkst. vieniem esam sabijuši vairākos kantoros, saskatījuši naudu, pilnīgi jau šilierējas no cipariem. Šefs atved mājās. Tāda tukšuma sajūta. Atnākot mājās, visas drēbes pa taisno, mēteli ieskaitot, ielieku mazgāties, palieku burtiski apenēs. Mazais bērns ieskrien virtuve un sāk ņirgt par mani. Tad nu abi kārtīgi izsmējāmies, ir jau ar’ smieklīgi. Iedzeru vēl vienu kafiju, apēdu kaut kādu vecu maizi, kas mētājas uz galda. Ārā jau nemetīs, vērtības tak tagad citas. Izlemjam iziet ārā, vajag nopirkt iknedēļas ēdienu, parasti iepērkamies reizi nedēļā. Saplānojam pirkuma sarakstu. Daudz neko nevajag – kartupeļus, pienu, ja būs tad varētu arī kādu gurķi, jogurtu. Sarakstā ir arī kaut kas garšīgs. Aizejam uz vietējo centru, es ar bērniem veikalā neeju, vīrs viens pats – uzlika sejas masku, uzvilka cimdus. Ar kinderiem pastaigāju vienkārši pa ielu. Nu jāsaka, ka joprojām nekas nav mainījies, ielas pārpildītas. Ja vakar Boriss slēdza kafejnīcas, tad šodien visas tās bodes pēkšņi pārtapušas par Take away iestādēm un bizness kā parasti. Tāda sajūta, ka te vieni vienīgi idioti dzīvo, tu pat brīnīdamies gudrs netiksi, ka tas tiešām tā ir. Vīrs fiksi iepērkas, kaut ko ir dabūjis, kaut ko nav, bet vissvarīgākais ir nopirkts. Ejam mājās, laiks vispār fantastiski skaists un saulains. Londona ir tik skaista pavasarī. Mājas cītīgi katra prece tiek noslaucīta ar antibakteriālām salvetēm. Brīžam liekas, ka moš mums pilni simts nav, ka šitik traki visu darām, bet nu no sevis jau neaizmuksi.
Izpildām savu ikdienas tējas dzeršanas rituālu un vīrs ar bērniem iet vingrot. Lielajā istaba tiek pārbīdītas mēbeles. Mēs vispār ļoti sportiska famīlija kopumā. Es pati skrējēja pēc dabas. Ļoti patīk skriet – tālu un daudz. Es šodien sportošanu izlaidīšu, rīt pievienošos, tā pat jau neko citu nebūs ko darīt.
Ha, pieķēru sevi pie domas, ka šodiena atšķiras no citām dienām. Es neesmu bijusi skatīties vīrusa datus pilnīgi nevienu reizi. Kaut kāda tāda dīvaina sajūta šodien, moš vienaldzība, moš vēl šoks, cik ātri viss vakar notikās. Pieļauju, ka vēlāk paskatīšos kopā ar Borisa runu. Tagad iešu paspēlēties ar mazāko bērnu, šim vēl atlicis laika šodien. Nevarētu teikt, ka baigi gribētos, bet viņš neatlaidīgi krīt uz nerviem.
He-he, no šī brīža viens otra nervus varēsim kacināt pēc sirds patikas. Sajūta, ka jānovēl sev izturība.

krzksKD.jpg

22.03.2020.

Šis rīts ir īpašs! Esmu kā vienmēr pamodusies agrāk nekā vajadzētu. Caur aizkaru malu var redzēt zilas debesis. Saulaini rīti paši par sevi jau uzlabo noskaņojumu. Sāku jau atkal dīdīties pa gultu. Pašai šis nenormāli besī ārā. Nu kāpēc es vienkārši nevarētu kā visi citi normāli cilvēki svētdienas dienā nošņākt līdz pus divpadsmitiem? Galu galā nav tak zīdainis jābaro. Bet nu jā, esmu pamodusies un iepūt! Dzirdu, ka meitai nozvana modinātājs. Tas ir ļoti netipiski svētdienai, bet kā jau teicu, šodiena ir īpaša – šodien ir Mātes diena. Es dzirdu mazo cilvēciņu aktīvi rosāmies. Galvā uzreiz uzjundī visi dzemdību piedzīvojumi. Uzmetas zosāda. Forši tā neplānoti padzīvoties atmiņās. Jūtos laimīga. Tu cilvēks saproti un novērtē to, kas tev ir – divi veseli bērni. (jā, jā, jā man ar’ kā visiem normāliem cilvēkiem, ir brīži, kad gribas viņus adot adoptācijā. Jokoju) Dzirdu tuvojamies soļus, fiksi tēloju, ka vēl guļu. Bērns grib justies īpašs, nevar prieku sabojāt! Meita pārlaimīga ienāk istaba un atnes man pašas sarūpētu dāvanu – dažādas sejas maskas, vannas putas un tam visam par virsu ir paštaisīta plastmasas sirsniņa ar uzrakstu – HOPE. Šis mani saraudina. Sajūtas dalītas, jo tas liek atkal atcerēties esošo vīrusa situāciju. Sirsniņas tekstam ir pilnīga taisnība – cerība mirst pēdējā un mēs letiņi esam cīnītāji un nebūs te nekādas mirttantes. Samīļojamies, sabučojamies . Meita vēl atnes man gultā kafiju. Nu svētlaime, ko lai vēl citu saka!
No gultas neizkāpu līdz pat izslavētajiem plkst. 12, nu mošīt tomēr drusku agrāk. Bet labi zinu, ka vīrs gulēja ilgi. Nepievērsu laikam uzmanību. Mazākais bērns pamodās, bija atnācis pie manis. Tad aizgāja TV paskatīties. Vīrs mums visiem uztaisīja gardas cepeškrāsnī ceptas maizītes. Ļoti garšīgas sanāca. Parasti šādus svētkus ejam kaut kur ārpus mājas nosvinēt. Tagad apstākļi ir tādi, kādi ir un visi, neskatoties uz to, brokastis izbauda. Vīrs nodod instrukcijas meitai, ka mammai šodien ir svētki un trauki un virtuve ir viņas ziņā. Ārprāts, cik tas bērns ir nelaimīgs! Kaut ko pie sevis, tipiski tīneidžerim, pabubina, bet visu smuki izdara. Vēl pasauc mani, lai atrādītu kā izberzusi manu tējas podiņu pilnīgi baltu. Nu malacīte meitiņa!
Kaut ko muļļājamies, muļļājamies, līdz atceramies, ka mums takš ir komunālais dārzs, kuru nekad neviens neizmanto. Tad nu paķeram bumbu, krītiņus, lecamauklu un, protams, ar pulti vadāmu mašīnīti un metamies baudīt saulīti. Ar vīru pēdējā brīdī uztaisām vēl līdzi kafiju. Mēs tur aptuveni kādu stundu nodauzāmies. Laiks ir brīnišķīgs! Pasakains! Izdomājam vēl apmest kādu līkumu pa kādu vēl neredzētu ielu. Smukas ielas izstaigājam. Vienā no ielām bija daudz manu sapņu māju. Nu tādas ar augstiem griestiem, lieliem logiem.
Atnākot mājās, atkal tiek ievērotas visas roku mazgāšanas procedūras. Sāk jau apnikt, ja godīgi. Ar vīru pārspriežam, diez cik ilgi cilvēki pēc šī visa vēl saglabās šo ieradumu? Neiestāsies riebums mazgāt ilgi un dikti rokas? Jāsmejas pilnīgi. Divreiz nodziedi Happy Birthday dziesmiņu un zina, ka rokas ir pienācīgi ilgi mazgātas. Par šo ir pilns nets ar jokiem. Bet nu mazākajam bērnam šis reāli darbojas.
Nogriezu vīram matus. To daru, ja nemaldos, jau kādus gadus 8 stabili. Nav jau grūti. Tagad tā vīriešu mode vienkārša – galvai apkārt gandrīz lisiks un augšā čupčiks.
Vīrs ieliek mazāko bērnu vannā. Es tai laikā sāku taisīt vakariņas. Būs mums kārtīgs latvju ēdiens –kartupeļu biezputra ar ribiņām un salātiem. Paralēli gatavošanai nepametu novārta ikdienas rituālu, iečekoju jaunākos datus. Oi, tie cipari sāpīgi, ļoti, ļoti sāpīgi. Skatos un saprotu, ka mēs neizbēgami ejam to smagāko ceļu. Nu besī ārā visi tie, kas nevar iztikt bez līdzi paņemtas kafijas. Tāda izlaista pasaule bez jebkādam dzīves vērtībām. Man saslimstot, pateicoties tādiem, var nebūt slimnīcā vietas. Nu traki būtu. Boriss paziņo ka visiem riska grupas cilvēkiem tik izsūtīta vēstule un viņi nedrīkstēs atstāt māju vismaz 12 nedēļas. Baigi ilgi tas skan. Nodrošināšot ēdiena, medikamentu piegādi.
Paēdam vakariņas. Es nomazgāju traukus. Var redzēt, ka meita par šo ir laimīga, ātri aiziet uz savu istabu, ķipa kaut kādās ātrās svarīgās darīšanās.
Vīrs ar bērniem skatās filmu, es pēc ilgiem laikiem piesēžos pie datora uzrakstīt šodienas notikumus. Pēkšņi vīrs ar mazāko bērnu skrien vemt. Es pilnīgi apjukusi, tik fiksi nespēju pat noreaģēt. Beigās jau neizvēmās, bet visiem kaut kādas jocīgas sajutas vēderā ir, pat man. Laikam treknais latvju ēdiens būs pie vainas. Bet nu vismaz garšīgs bija. Mazākais bērns atnāk, ieritinās man klēpī, saprotu, ka drīz jāiet pievienoties filmas vakaram. Jāizbauda nekā nedarīšanas laiks, jo no rītdienas es būšu profesionāla skolotāja sākumskolas bērnam un tīneidžerim 8. klasē. Drusku bail noblamēties, ja nu kaut ko nezināšu.
my8b5Tc.png

Q6F3p1E.png

23.03.2020.

Pamostos no vīra modinātāja. Normāla padarīšana, tak šodien ir pirmdiena, kādam tak ir arī jāstrādā. Vispār drusku ņirga nāk, sāk likties, ka no šodienas varētu būt kā tai filmā "Groundhog day", nu tajā, kur onkulītis pamodās un katru dienu bija viena un tā pati diena un vienas un tās pašas situācijas. Onkulis iemācījās spēlēt klavieres un ko tik vēl nē, smieklīgi, ja būtu smieklīgi. Bet ir smieklīgi.
Lai nu kā pamodusies esmu, jāceļas augšā, jo mūsu guļamistaba ir vīra ofiss, un viņš jau ir sataisījis kafiju un ir darbos iekšā. Ķirbītis (tā mēs saucam mazāko bērnu) ir piecēlies, visus izkomandējis un laimīgs, ka nav jāiet uz skolu un bez atļaujas ieslēdzis televizoru un lūr kaut kādas mimekraft muļķības. Pateicu, ka, lai slēdz prom, žuļiks tāds. Noeju garām meitas istabai, šī vēl guļ. Nu pēc visiem nosacījumiem viņai bija jāsēž jau stalti pie galda un cītīgi jāmācās. Tak pirmdiena skolas diena. Ha, a vai tad kādu tas baigi satrauc? Nē! Visi ir relskēti un mierīgi, visu paspēsim, izdarīsim. Esmu katra bērna sapņu skolotāja.
Brokastīs uzcepu visiem olas. Oi, viens ir skaidrs, es nemāku uzcept olu. Labi, ka nav uz izstādi jānes, jo skats drausmīgs – apdedzis un pusjēls vienlaicīgi.
Meita vairākkārt atnāk un uzjautā, ka varbūt vajadzētu ielogoties tai skolas atsūtītajā linkā, kur mācīties. Apsolos to izdarīt vēlāk.
Laukā jau atkal ir fantastiski skaista diena. Sapakojam mantas un atkal dodamies uz savu komunālo dārzu. Vispār vakar pēc mums vēl četras ģimenes gāja rindas kārtībā tur spēlēties. Dārzs, kurā nekad nebiju nevienu redzējusi, tagad tiek beidzot lietots. Nu brīnišķi! Ilgi nesanāca mums tur paspēlēties, jo atbrauca kaut kāda mašīna ar onkuļiem un sāka tur kaut ko darboties. Gājām pastaigā. Vispār man patīk tā klaiņošana pa nezināmām ielām. Meita gan izbesījusies.
Ķirbītis ar’ stenēdams iet – ta kājas, ta galva, ta vēders sāp. Grib, lai panesu. Nekā nebija, jāapstaigājas!
Pastaigas vidū saņēmu ziņu no labāks draudzenes, viņai cilvēkam kaut kāds neliels klepus, bet tā kā darbs saistīts ar riska grupas cilvēkiem, viņai ir ieteikts sevi uz 14 dienām izolēt. Žēl viņas, bet viņa ir stiprākais cilvēks pasaulē, viņa šis nieka divas nedēļas izturēs. Paies nemanot.
Aizmaldamies līdz ielai, kur sāk parādīties cilvēki, nolemjam tur neiet, griežamies atpakaļ un ejam mājās. Ceļš līdz mājām vēl tāls, bērni var no sirds izkustēties.
Esam iegājuši nākamajā līmenī – dzeram karsto šokolādi, piekožot vēl cepumiņu. Par grūtiem laiki nekas neliecina.
Meita saņēmusi pati kaut kādu linku no skolas, drusciņ kaut ko mācās, daudz nekas neesot. Es neaizgāju paskatīties, rīt uzmetīšu aci. Ķirbītis kaut ko spēlējas. Es sarakstos ar vienu citu draudzeni. Man zināms cilvēks nomiris no šīs negantās kaites. Ir ļoti, ļoti bēdīgi. Nu murgs kaut kāds. Savācos!
Sāku domāt, ko ēdīsim vakariņās. Varētu to un vēl nez ko, bet visiem ēdieniem pietrūkst pa sastāvdaļai, vēl negribas sākt mēra laika receptes. Nolemjam, ka man jāaiziet uz veikalu. Nodrošinos ar masku un cimdiem un prom uz bodi. Beidzot veikalā ir salīmētas distanču līnijas un plauktos ir ēdiens. Uraaaaaa! Karš ir beidzies!!! OK, vīna plaukti ir tukši. Bet nu tas viss ļoti loģiski, bārus slēdza – nodzersies tagad tauta mājas.
Nopirku visu vajadzīgo, arī kaut ko garšīgu. Pie reizes painteresējos, vai varētu dabūt lielas kartona kastes. Neredzu jēgu pasūtīt, tērēt naudu, ja tagad veikalos tās kastes ir vairāk nekā vajag. Noderēs pārvācoties. Sarunājam, ka atliks man, kad varu, lai atnāku pakaļ. Vispār bija tāda feina sajūta tai bodē, jo beidzot, beidzot kaut kas tiek ievērots. Atnākot mājās visa dezinfekcijas brigāde mani apstrādā. Te viss ir smalki atstrādāts, lai neievazātu to draņķi istabā.
Sāku taisīt vakariņas. Vīrs atnāk un paziņo, ka viņam darbā sāk atlaist cilvēkus. Atlaiž kādu no priekšniecības, kas nostrādājis jau vairākus gadus. Iekšā uzreiz tāds kā satrauks arī par vīra darbu. Viss būs labi, arī ja nebūs, mēs esam cīnītāji. Pirms 10 gadiem atbraucām uz Londonu ar vienu čemodānu un sākām visu no nulles. Esam visiem sūdiem izgājuši cauri, ja vajadzēs, tad šito ar’ pārdzīvosim, bet nu jau ar pieredzi.
Paēdam vakariņas. Vīrs sataisīja garšīgus makaronus, viņam labi sanāk. Nē, nu es iesāku, viņš mērcīti pabeidza
Viņš ir mērcīšu speciālists.
Vispasaules datus kaut kad pēcpusdienā jau iečekoju. Nu gāž no kātiem pamatīgi tie cipari. Eh, bet ira arī pozitīva ziņa, Itālijai otro dienu ap 600, nav vismaz 800. Nekā priecīga jau tur nav, bet tomēr 200 ir atšķirība.
Ir jau pāri astoņiem, kad piefiksēju, ka nav bijusi Borisa oficiālā runa, kas parasti ir ap plkt. 4.30. Ieeju netā paskatīties. Izlasu, ka runa būs 8.30, iekšā ir milzu satraukums un ir nojauta, ka būs kaut kas ļoti svarīgs. Vīrs vēl drusku strādā. Aizeju pastāstu, ka pēc 15 min jāiet tiešraidē skatīties.
Ieslēdzam TV un Boris paziņo par LOCKDOWN. Runa bija īsa un ļoti konkrēta. Ārā drīkst iet tikai uz pārtikas veikalu viena persona no ģimenes. Drīkst iziet pasportot, pastaigāt ar distanci. Transportu drīkst izmantot tikai medicīnas, policijas un citi svarīgo dienestu cilvēki. Neievērojot noteikumus, cilvēki tiks sodīti. Sajūtas dalītas, jo es šo gaidīju jau sen, bet kad tas pienāk, ir tāda komandantstundas sajūta. Bet nu viss uz labu. Mēs kopā to varam. Londonai tas bija sen nepieciešams, te ir 10 miljoni, lielākā pilsēta Eiropā.
Cipari būs vēl smagi, bet būs labi.
Mēs saprotam, ka mūsu ikdienā nekas nemainīsies.
Ielieku Ķirbīti gulēt. Viņš 15 min nevarēja izvēlēties, kādu pasaku grib. Beigās izvēlējos es un bija neapmierināts.
Meita man laiž vannā ūdeni, jo bērns ļoti grib, lai izmēģinu viņas dāvanu. Nu jāsaka, ka neesmu vannu fans, es labi ja reizi gadā ko tādu daru. Nu ir šī reize pienākusi, un es esmu pilnībā tam gatava. Sadedzinu svecītes, atnesu bačokā teju, uzslēdzu Prāta Vētru un relaksācija var sākties. Skats pa rubli, jo tējas krūze stāv uz poda. Nu nav kaut kā mūsu vannas istaba paredzēta smalkām angļu porcelāna servīzēm. Vannu izbaudīju, kas zin, tā kā nekas cits darāms nebūs, moš atkārtošu šo vientulības procedūru tagad biežāk, jo nu ei nu sazin, cik ilgi te vēl būs 80 kvadrāmetros jātusē.
Atnāku uz dzīvojamo istabu, tur tā nedaudz pavēss, šī istaba parasti pāvēsa, jo salīdzinoši liela un mazs radiators. Tad nu ieslēdzu elektrisko kamīnu, sastutēju kājas gaisā un nododos rakstīšanai. Filmas šovakar neviens neskatās.
Vīrs kaut ko pie datora vēl darbam dara, bērni guļ. Uzlieku vēl prātniekus arī uz televizora.
Forši tā īstenībā pasēdēt vienatnē.
Drīz jau būs jāiet gulēt. Jātaupa spēki rītdienai, tak atkal viss būs no gala.
UjWK0hz.jpg

24.03.2020.

Rīts atkal ir saulains. Tas sāk besīt ārā, jo saulains nozīmes silts un silts nozīmē sēdēt visu dienu kādā smukā parkā ar piknika grozu. Nekā nebija. Šodien ir pirmā diena Lokdownā un par parkiem varam aizmirst. Uznāk nostalģija par iepriekšējo dzīvoklīti, kur dzīvojām, jo tur mums bija pašiem savs dārziņš. Ģimene, kas tur tagad dzīvo, ir mums tuvi draugi. Vakar Feisbukā bija ielikusi bildi, ka bērni laukā teltī tusē. Eh... Kas to būtu domājis, ka man sāktu skaust mazs pleķītis zemes. Bet nu ir kā ir un ir labi. Atkal esmu pamodusies ofisā un jūtos tur lieka, jo vīrs jau strādā. Eju sataisīt kafiju. Sataisu, a izrādās piens bija vecs, sarāva visu kafiju kunkuļos. Pretīgi! Nu neko, jātaisa no jauna. Liekot pienu ledusskapī, ieraugu aizvakar nopirktas dilles, sāk jau mazliet bojāties, fiksi vajag sakapāt un saldētavā iekšā. Dilles tak latvietim dikti svarīgas. Ne velti klīda jociņi – Dill with it!! Sacīts – darīts. Kafiju izdzeršu vēlāk, jo ja tagad tās dilles nesakapāšu, tad būs jāmet ārā.
Pagalmā kāds sāk spēlēt bumbu. Eju paskatīties, sajūtos kā veca lauku tante, kura visu dienu sēž pie loga un špionē. Bet nu tā tagad ar’ būs viena no izklaidēm. Nekas dižs jau te tāpat nenotiks, jo iela, kur mēs dzīvojam ir garlaicīgi klusa. Forši, vēl neredzēta ģimenīte iznākusi izmantot pagalmu. Prieks. Sagriežu dilles. Taisu beidzot to kafiju, kad dzirdu vēl lielāku kņadu dārzā. Paskatos un nespēju noticēt. Apakšējā stāvā kaimiņiene ar saviem diviem bērniem pievienojās tai ģimenei. (Te vajag ielikt tādu kārtīgi acis bološu emociju.) Nu tak Boriss vakar skaidri un gaiši pateica, ka famīlijas kopā nedrīkst tusēt. Bet nu šīs ģimenes jau izsenis ir izcēlušās. Mēs, kad ievācāmies šajā dzīvoklī (mūsu kāpņu telpā ir tikai 3 dzīvokļi, katrā stāvā pa vienam) viņi – apakšējie kaimiņi vienu vakaru plkst. apmēram ap 8 klauvē pie durvīm un mums paziņo, ka viņu līgumā esot rakstīts, ka plkst. 7 vakarā ir jābūt izslēgtām gaismām un klusumam. Viņam esot tāds darbs, kur jāceļas 4 naktī un esot jāizguļas. Vīrs toreiz stāvēja tur pie durvīm un pat lāga cilvēks nezināja, ko atbildēt, jo tādi noteikumi nav pat cietumos visticamāk. Es nezinu, ko viņš atbildēja tai brīdī, bet arī mēs gājām lasīt kontraktu un valsts oficiālos trokšņošānas (un gaismas izslēgšanas, par šo riktīgi jārēc) noteikumus. Protams, mūsu kontraktā nekas tāds nebija, vīrs nogāja lejā un viņiem paskaidroja, ka mēs netaisāmies dzīvot viņu dzīvi un 7 gulēt neiesim. Cik atceros, tas vīrietis sāka sūdzēties, ka viņš dzirdot mazo bērnu lēkājam vai kaut ko tādu, tad arī vīrs pateica, ka, jā, mūsu bērni lēkās un dauzīsies kā visi normāli bērni. varam ņemt vērā, ka viņi guļ un papildus skaļi mūziku vakaros neklausīties, bet pilnīgi noteikti uz pirkstgaliem nestaigāsim. Nu tad lūk, viņiem ar veselo saprātu kopumā, laikam, nav viss kārtībā un tad izdomājuši mērā laikos sadraudzēties ar kaimiņiem. Es sēžu, dzeru kafiju un blisinos. Var redzēt, ka tā otrā ģimene ir ļoti apjukusi, mamma vairākkārt apsauc bērnus, lai nāk pie viņas. Pēc apmēram 5–7 minūtēm viņi ieiet istabā. Lejas kaimiņi turpina tusēt. Man iekšās viss vārās, nu kur šitik debīli var būt. Plāns ir gatavs. Ir jāuztaisa kaut kāds uzraksts sētā, lai tiem, kuriem lēnāk pielec, ir skaidri noteikumi. Sadabūju papīru un uzrakstīju – Be responsible. One family at the time. Thx un uzzīmēju lielu sarkanu sirdi. Sataisāmies iet ārā . Meita saka, ka viņai daudz laika nebūs, jo drīz sāksies nākamā skolas nodarbība. Izejam ārā. Izrādās dārzā ir viens cits kaimiņš ar savu pusauga dēlu, dēlam ir kaut kādas veselības problēmas. Es savējiem pasaku, ka viņiem ir jāiet atpakaļ istabā, ka fiksi pielikšu uzrakstu un arī nākšu. Pa gabalu parunājos ar onkuli, viņam mana ideja par vienu ģimeni ļoti patīk, jo var redzēt, ka cilvēks satraukts par savu bērnu. Neizdodas man tās lapeles piestiprināt kā gribētos, jo mājās nav pareizās līmlentes. Nu jācer, ka kādu laiku turēsies un visai mājai noteikumi būs skaidri. Onkulis paliek sētā, es eju atpakaļ uz istabu. Pēc kādas pusstundas sēta ir tukša, varam doties arī mēs. Meita tagad vairs nevar, jo sākusies kaut kāda stunda skolā. Eju tik ar Ķirbīti. Ārā ir pilnīga vasara, nav pat pufaika jāvelk. Ķirbītis guļ uz asfalta un zīmē vairākas saulītes. Vispār viņš tur izdomāja visādas spēles, kurām nebija nekāda loģiska skaidrojuma, bet es kā izrādās visu spēlēju pareizi, pēc noteikumiem, un viņš bija laimīgs. Apmēram pēc 40 min ejam istabā, jāpalaiž kāda cita ģimene pasauļoties.
Varētu tur sēdēt visu dienu. Eh....
Vīram atkal ir vairākas svarīgas video konferences ar Ameriku, mēs klusītēm kaut ko padarām – Ķirbītis drīkst paskatīties televizoru. Ko meita dara, nezin neviens. Viņa reti kad parādās ārā no savas istabas. Tipisks tīneidžeris, grib, lai liek mieru. Es tai laikā sarakstos ar draudzeni, kura vakar dēļ klepus iespundēta karantīnā. Cik labi, viņai viss ir labi, neesot vairs klepojusi. Taisot ģenerālo tīrīšanu mājā.. Kaut ko vēl pačatoju netā. Lēnām jāsāk atkal domāt, ko taisīt vakariņās. Kā man šis sāk riebties. Murgs, ka nevar uztaisīt vienreiz nedēļā ēst un miers. Nē, redz katru dienu kaut kas jāšmorē, varētu padomāt, ka es esmu pavārs. Nu neko, kopīgi nolemj, ka vārīsim vistas zupu. Bērni laimīgi, jo ļoti garšo. Vārīšu pilnu grāpi (kurzemnieku vārds katliņam), lai pietiek divām dienām. Tik labi paliek ap sirdi, rīt nebūs jātaisa nekas. Sāku gatavot, piezvana vīrene. Viņa man bieži zvana, mums ļoti labas attiecības, noklačojamies visu zupas tapšanas laiku. Tur izskan dažādas versija par slimību un kā viņa ar meitas ģimeni moš jau ir uz slimojusi pašai nezinot, jo decembrī visiem pēc kārtas strīpiņā esot pēkšņi bijis nenosakāmās izcelsmes diezgan smags plaušu karsonis, viņai bija vistrakāk, ārstējas kādas trīs nedēļas ar 3 veidu antibiotikām. Bet nu šo atstājam kā pieniņu, ja tiešām tas būtu bijis vīrus, tad jau sen LV būtu baigā izplatība. Bet būtu interesanti kaut vai priekš zināšanas uztaisīt antibodi analīzes. A mazums bija, jo tur tā netipiski veseliem 5 cilvēkiem vienam pēc otra bija plaušu karsonis. Parasti jau plaušu karsoņi nav lipīgi. Sazvērestības teorijas. Pilnīgi jāsmejas.
Uzvāru zupu ar daudz dillēm, protams, bez tām nevar neko. Paēdam vakariņas, nomazgāju traukus. Šodien Ķirbīti ieliekam ātrāk gulēt, jo filmu skatīsimies mēs. Beidzot ir ārā trešā sezona mūsu mīļajam seriālam Westworld. Pēkšņi uznāk tāds miegs, ka nespēju acis vairs noturēt vaļā, īstenībā nav nemaz tik vēls, ir kaut kur tik pēc 11, nekad gulēt agri neesmu gājusi, jo tak ļoti bieži beidzu strādāt tik 10 vakarā. Bet nu viss, acis līp ciet. Jāiet gulēt. Tāda muļļāšanas pa māju tā nogurdina un ir tikai pirmā diena lokdownam. ĀRPRĀTS!

fFCACxJ.jpg

GXFBBjh.jpg

25.03.2020.

Rīta cēlienā viss ir tik garlaicīgi vienāds. Grūtākais visā šajā ir nevis sēdēt istabā, bet tas, ka tev liek sēdēt. Tāpēc tu katru rītu piefiksē, nebūtu visādi noteikumi par brīvu kustību, noteikti pat neatcerētos, kādi tie rīti bija. Normālos apstākļos tak būtu svētlaime, ka nekur nav jāiet. Nu neko. Sataisu savu kafiju. Vispār ir apņemšanās beigt dzert kafiju, varbūt arī šī būtu tā reize, jo kafijas kapsulas tūliņ beigsies un man patīk dzert tikai tādu kafiju, kur smuki piespiež aparātam podziņu un nekas cits nav jādara. Jā, jā te ir bijuši daudzi maurotāji, ka mēs piecūkojam vidi ar tām kapsulām, bet es labi apzinos, ka ar citiem pārtikas iepakojumiem tas ir vairāk.. Bet nu jā, moš jābeidz dzert. Īsti tam iemeslu ja godīgi neredzu, kaut kāda pareizā tantiņa iekšā saka, ka tā vajadzētu. Nē, labāk jāpaskatās, kur netā nopirkt kapsulas.
Vīram šodien ļoti daudz un svarīgas darba konferences, ļoti, ļoti gara darbadiena priekšā.
Sēžu virtuvē. Vispār ļoti patīk sēdēt virtuvē. Virtuve jau kopš bērnības ir svarīgākā vieta visā māja. Šajā dzīvoklī ļoti paveicies, ka virtuve ir gana liela, te var ielikt arī galdu (parasti angļiem dzīvokļos virtuvēs galdam vietas nav. Tā arī būs jaunajā dzīvoklī.) Nu lūk, tad nu sēžu un kaifoju. Apakšējie kaimiņi iziet dārza. Pirmais, ko māte dara, fiksi izlasa ziņojumu uz sienas. Emocijas īsti nevar saprast, bet es pieļauju, ka nepatīk, jo viņa bija tā, kurai pašai prāta nepietika, ka kopā tusēšana ir aizliegta.
Nu man toč nepatiktu, ja kāds publiski tā norādītu. Bet te nav runa par patikšanu, te dažiem vajag konkrētu rīcības plānu. Neko, viņa tur pastaigājas, pastaigājas, kamēr vecākais bērns kaut ko paskraida un drīz vien iet arī iekšā. Ņemot vērā, ka viņi iet 7 gulēt, viņi arī ceļas 5 un tad nu tur trokšņo tā, ka mājai jumts ceļas augšā
Varbūt mums ar vajadzētu noiet lejā un pateikt, ka mums līgumā rakstīts, ka jāguļ līdz vismaz deviņiem. Ņirdzu.
Ar laiku pie tiem trokšņiem pierod un nedzird. Vienreiz gan dzirdēju, kad svētdienas ļoti agrā rīta stundā skrūvēja kopā kaut kādu mēbeli.
Sētā atnāk vēl kaut kādi bērni. Noliek futbola vārtus.
Šī ideja gan nav visai gudra un varētu citiem aizliegt spēlēt bumbu, jo ja lielie sāks močīt futbolu, tad pirmā stāva kaimiņi sāks sūdzēties, jo būs bail, ka izsit logus. Nu redzēs, kā viss vēl būs.
Diena šausmīgi velkas. Es sēžu netā, tur patiesībā sēžu katru dienu. Mums tur 14 gadus ilga draudzības grupiņa ar viena vecuma bērnu mammām. Tur tiek pārspriesti 90% no visas dzīves. Tur ar iet kā īstā famīlijā. Cik reizes tur nav bijusi kašķi, cik reizes atvainošanās, smaiļošanās. Smieklīgi un mīļi tas viss. Meitenes man svarīgas un šajos grūtajos laikos tur tā forši var parunāt un dabūt morālu atbalstu, vai vienkārši notrulināt prātu.
Ejam laukā. Ārā ir debešķīgi brīnišķīgi saulaini skaista diena. Ķirbītis ir nobruņojies ar burbulupūšamajiem. Sāka pūst un nepatika, ka paliek slapjas rokas. Nezinu, ko viņš bija iztēlojies savā prātā. Nu kā var savādāk pūst burbuļus, ja nav slapjas rokas. Mēs ar meitu, dārza sēžot, dzirdam, ka vīrs ieslēdz mikroviļņu krāsnī, īstenībā katru viņa kustību dzirdam. Sākam abas smieties, ja jau dienas vidū, kad skaņa tiek diezgan absorbēta ikdienas apkārtējos trokšņos, tik labi dzirdam aiz aizvērtiem logiem mikroviļnu krāsns kustības pa lielu gabalu, tad bail paliek iedomāties, kā visi klausās manu vīterošanu dušā, Ķirbīša maurošanas uznācienus un visādus citus sadzīvisku trokšņus. Vīrs izrādās sildīja aukstu kafiju un pievienojās mums. Viņš ilgi nepalika, izlemjam, ka vajag aiziet uz veikalu šādas tādas lietas nopirkt un pie reizes izlūkos, kas darās vietējā centrā. Aizsūtu watsapā sarakstu – olas, pienu, tomātus, gaļu. Gadus 6 vismaz pārtiku pirkām tikai Aldi veikalā, tur daudz draudzīgākas cenas, vienīgi veikals ir patālu no mājām. Tad nu tagad nekur nepērsimies un mēra laikā budžets ir pieskaņots dārgāka veikala cenām. Vīrs aiziet uz veikalu, mēs vēl drusku pasēžam dārzā un pošamies uz istabu . Meitai atkal sāksies kaut kādas mācības. Ko viņa tur mācās, es tiešām nezinu. Arī miera laikos es baigi nesekoju līdzi. Kaut kā paļaujos uz mūsu ģimenes iedzimto veselo saprātu, ka, ja kaut kas ir jāizdara, to izdara. Man vairakkārt ir arī bijuši zvani no skolas, kur pats direktors viņu ir slavējis. Atceros, sēdēju darbā un zvana nepazīstams numurs. Līdz ko dzirdu, ka no skolas, sastingstu, gaidu, ka tūliņ pateiks, ka bērns kaut ko salauzusi un ir jau slimnīcā. Psiho māšu loģika. Bet nu toreiz direktors piezvanīja, lai pavēstītu, ka meita ir labākā klasē angļu valodā. Nu tad iedomājieties manu pāva lepnumu. Mans latvju bērns ir labākais angļu valodā, sit pušu pašus angļus. Viņš vēl tur pastāstīja, cik viņai labi izdodas rakstīt sacerējumus utt. Vienu vārdu sakot, tagad ar paļaujos, ka viņa, bērns, zina, ko dara un apzinīgi mācās. Ai, nu ja ar’ ja nemācās, vienalga.
Vīrs atnāk no veikala. Ir dabūjis visu, veikalā tik joprojām neesot vīna un arī stipro dzērienu plaukti ir tukši. Cilvēki joprojām esot daudz. Bet nu tādi paši kā mēs, kas aiziet nopirkt kaut ko, arī veido to masu.
Nekas jēdzīgs nenotiek. Mēs kaut ko ar Ķirbīti trinamies. Dzirdu, ka meita ir sākusi spēlēt kaut kādu datora spēli, ir vairāki video zvani ar draudzenēm. Tur istabā notiek jautra čalošana. Durvis ir aiztaisītas ciet, lai Ķirbis netraucē. Ļoti labi, svarīga tāda kontaktēšanās ar vienaudžiem.
Hmm, apdomāju, ka moš nebūtu slikti, ja vajadzētu taisīt vakariņas, būtu vismaz ko darīt. Man nekad nekas nebūs labi.
Ak jā. Atcerējos tak, ka ziņās izlasīju, ka Princis Čārlzs saslimis ar vīrusu. Šis tak drusku uztrauc, jo cilvēks vecs tomēr. Bet tai pat laikā nāk prātā baisi melni angļu jociņi. Šī ir prinča Viljama iespēja tikt pa taisno pie troņa. Ārprāts ar mani.
Vīrs iznāk, paziņo, ka jābūt īpaši klusiem, tagad būs ļoti, ļoti svarīga konference. Pirmā doma, kas ienāk prātā, ka būtu īstais brīdis ieziesties ar to eļļu un tēlot tos gliemežus virtuvē klusītēm uz grīdas. Tā jau nav baigi viegli nosēdēt istaba, kur nu vēl klusītēm, tak visu laiku gribas darīt tieši pretēji. Jāsmejas.
Šodien es atkal ļoti bieži čekoju wordometrs datus, biju pāris dienas pierimusi, bet nu esmu atkal atpakaļ. Anglijas cipari rādās labi, bet tad izlasu, ka īstos ciparus iedos vēlu vakarā. Eh, zinu, ka būs daudz.
Vīrs darbu beidz kā ierasti ļoti vēlu. Apēdam vakardienas zupu. Zupa garšīgāka nekā vakar. Ēdot izdomājām, ka iziesim vakarā pastaigā, vajag drusku galvu izvēdināt. Ikdienā tas nebūtu nekas neparasts, esam šad tad slinkojuši ar vakariņu taisīšanu un gājuši uz vietējo krogu paēst. Tagad sajutāmies kā zagļi, noziedznieki, kuri pārkāpj likumu. Neko, izgājām brīnišķīga pastaigā pa mazajam ieliņām. Brīnišķīgs vakars, tik pavasarīgi silti. Magnolijas arī tumsā izskatās savādāk. Kāds uz ielas malas izlicis kasti ar bērnu grāmatu. Es piestāju un atrodu arī kādu, kas Ķirbim var noderēt. Manējie nebija pamanījuši, ka es apstājos un jau sen vairs nav redzami. Pieskrienu viņiem klāt. Nolemjam doties mājās. Forša pastaiga bija, iespējams, šo iedibināsim kā Ikdienas rutīnu. Meita ieliek Ķirbi gulēt. Viņai jau sen tāds pienākums šad tad palīdzēt brālim izmazgāt zobus, izlasīt pasaciņu. Dziesmiņu nodziedu es. Tas ļoti svarīgi, jo es bieži vakaros strādāju, tad nu vienmēr, kad esmu mājās, dziesmiņu dziedu es. Tur arī ir īpašs rituāls ar klēpī sēdēšanu, apskāvieniem, šūpošanos. Mīļi tā ļoti.
Bērni guļ. Mēs skatāmies atkal savu seriālu. Šis sāk baidīt, jo vāveres ritenis ir sācies. Gaidu pirmos kašķus, tādi pilnīgi noteikti būs. Jāiet gulēt labāk, nevis jādomā muļķības.

asxl1Q4.jpg

eue6hCQ.png

ZtWqBSq.png

26.03.2020.

Ieejot šorīt virtuvē pirmais, ko ieraudzīju bija pusvītušas lilijas vāzē virtuvē uz loga. Skatījos un palika bēdīgi, jo nu jau kādus gadus 6 stabili mums visu laiku mājas vāzēs ir svaigi ziedi, bet vai tagad vairs pirksim, nezinu. Tomēr citi laiki, citas prioritātes. Nu vēl jāpadomā, varbūt viena maza vāzīte uz virtuves galda būtu forši. Tomēr psihiskā veselība ar svarīga. Ja galds būs tukšs, tas tieši atgādinās par stāvokli pasaulē.
Kafija ir beigusies. Vīrs nolemj aiziet pakaļ. Vispār kaut kā baigi bieži vazājamies pa veikaliem. Kādreiz braucām reizi nedēļā tik. Bet nu tad ar’ piepirkām pilnu māju. Tagad tik pa druskai, neļauj jau ar daudz vairs pirkt. Ja sulas kādreiz pirkām 10, tad tagad drīkst tik divas un tā ar visu. Vīrs atnāk ar kafiju, dabūjis divas dažādas kastītes divos dažādos veikalos. Kapsulu kafija arī ir deficīta prece. Veikalos ir jaunu noteikumi – iekšā laiž pa pāris cilvēkiem, cik iziet, tik drīkst ieiet. Pie veikaliem ārpusē ir ļoti, ļoti, ļoti gara rinda. Cilvēki distanci diži neievēro. Nu kaut kādu, bet 2 metri tiešām nav.
Tad nu abi kā zombiji izdzērām kafiju. Es atkal cepu olas. Sanāk jau mazliet labāk, laikam pannu kārtīgi uzkarsēju un eļļu nepažēloju. Bērni olas neēdīšot. Paši vainīgi. Ēd zaptsmaizi.
Paskatos vēlreiz kārtīgi pa logu.... Tur blakus manām lapelēm uz garāžas durvīm ir uzradusies jauna. Nevaru salasīt, bet var redzēt, ka izrakstīts ir padaudz. Oi, nu ir tāda ziņkārība, kas tur rakstīts, ka miera nav. Vēl vairāk interesē, kurš to uzlika. Moš lejas kaimiņi? Moš kaut ko sūdzas. Žēl, ka nav binoklis, varētu tagad kārtīgi špionēt. Kauns jau arī lejā iet bez iemesla tā skatīties, tak tagad visi ar’ pie logiem sēž. Nu neko paskatīsimies, kad iesim sētā spēlēties. Meita kaut ko mācās, šodien neesot daudz, vismaz viņa tā saka. Ķirbītis mācībām nav pieķēries nevienu reizīti. Mani tas arī nesatrauc, ko gan piecgadīgs bērns varētu savā dzīvē nokavēt, ja pāris mēnešus patrillināsies. Burtus māk, lasīt arī kaut ko diezgan labi lasa. Kaut ko pat māk saskaitīt. Nu paspēs, vēl visu paspēs. Galu galā kasīties ar skolotāju (mani) tagad nebūtu vēlams.
Kaut kā visi pēkšņi atduramies virtuvē, arī vīrs. Viņam šodien arī drusku mazāk darba, tad var tā brīvāk pakustēt. Izdomāju, ka meitai jāaiznes miskaste un pie reizes jānofotografē tā jaunā lapa, nu tak man (klaču tantei) miera galīgi nav. 🤣 🤣 🤣
Meita atnāk ar bildi. Izrādās nekādas razborkas neviens netaisa (drusku pat žēl, būtu vismaz kāds ekšens mums te), kaimiņiene ierosina uztaisīt kaimiņu watsapa grupu, lai zinām, kā laikus sētā organizēt un vai kādam nevajag kādu palīdzību. Nu šī ideja ir ļoti jauka un brīnišķīga. Aizsūtu uz norādīto numuru ziņu, kas mēs tādi esam, kurā dzīvoklī dzīvojam. Tante jau esot mūs ievērojusi, apjautājās vai meitai ar patīk skeitot? Apmaināmies vēl dažiem teikumiem un viņa solās mani pievienot grupai, kad būs pieteikušies vairāki cilvēki.
Izejam sēta arī mēs. Ķirbītis ierunājās, ka viņš vairs negrib iet sēta, ka labāk varētu aiziet uz paundinieku, viņam esot sakrāti 7 paundi, viņš nopirkšot mums 7 lietas. Žēl drusku viņa paliek, nav jau ar’ te neko baigi ko darīt. Vislaik viens un tas pats ar tām pašām ierastām famīlijas sejām. Es jau arī negribu nepārtraukti lēkāt un skriet. Man vispār spēļu laukumi un tādas āru atrakcijas nekad nav baigi saistījušas, tagad to daru, jo tā vajag, būtu izvēle, nekad to nedarītu. Nē, nu parkā bez ierobežojuma varu paspēlēt bumbu, bet ne jau katru dienu.
Ieejam istabā. Pēc kāda laika vīrs saka, ka viņam vajag izvēdināt galvu, tad nu mēs ar Ķirbīti piesakāmies līdzi, meita nenākšot. Izejam mazo ieliņu pastaigā. Šur tur redzama vēl kādu ģimeni. Visi mums redzamie ļoti ievēro noteikumus, daži paiet garām, bet ne pa ietvi.
Vai nu mēs vai viņi aiziet uz ceļu
Mašīnas uz ielām ir maz. Redzēju divus autobusus, tie abi pustukši, bet nu OK, ir dienas vidus, šis nav nekāds rādītājs.
Ārā bijām labi ja minūtes 20, Ķirbītis atkal bija vīlies, ka neejam uz paundinieku. Eh. Vīrs dodas atpakaļ strādāt, es noklausos finanšu sadalījumu. Tas, kā atbildīgā persona to visu pasniedz, ir ļoti aizkustinoši, mani visas nosauktās jomās, kur tiek piešķirta nauda, neskar, bet jau atkal mani saviļņo līdz asarām. Ļoti patika viens viņa teiktā, to derētu arī visiem atcerēties mūžīgi mūžos – valsts jums grūtā brīdī palīdzēs, bet esiet godprātīgi un pēc tam palīdziet arī valstij, maksājiet godīgi nodokļus. Ai, nu tur bija dziļāka tā jēga, es tik tā virspusēji atceros.
Taisīšu vakariņas. Kaut ko tādu te neviens gadiem nebūs ēdis. Vārīšu makaronu pienzupu. Meita ir laimīga, Ķirbis nezin kas tas ir, bet ēdīšot. Viņš vispār tāds labs bērns, ēd visu, kas uz galda. Vīrs saka, neēdis, ka vajag kaut ko nopietnāku. Ir vēl aizvakardienas zupa. Viņam tur pietiks. Uzvāru zupu. Meitai tomēr negaršo, esot atcerējusies savādāku. Ķirbis sēžot pie galda, gaidot, kamēr zupa atdzisīs, sāk dziedāt paša izdomātu dziesmu par corona vīrusu. Nekādi sakarīgi vārdi tur nav, tikai – carona vīrus, carona vīrus. Es saku, lai pastāsta, ko viņš zina par to vīrusu. Viņš īsi un skaidri pasaka, ja tu to dabū, tad nomirsti. Paliek nelabi. Abi ar vīru saskatāmies. Izskaidrojam bērnam visu godīgi, kā ir. Nestāsta tur kaut kādas pasakas.. Visi nemirst, nomirst daži, bet tāpēc lai tik daudzi nemirtu, mums pārējiem ir jāpasēž vairāk istabā. Nevar saprast, vai tā ideja patīk, jo tak tik ļoti gribas uz paundinieku. Zupa viņam arī negaršo. Visi ēd to pārpalikušo zupu. Es vienīgā laimīga izēdu tukšu grāpīti ar pienzupu. Iespējams, ka vēderam tas nepatiks un tagad būs tā reize, kad noderēs daudz tualetes papīrs. Jāņirdz.
Paskatos wordometrs jaunākos datus. Cipari ir šausmīgi bēdīgi. Mums šodien 114 mirušie. Kaut nu mums pietiktu aprūpes tiem, kuriem visvairāk tas nepieciešams. Bail domāt par rītdienu.
Pulkstenis ir nedaudz pirms 8. Astoņos jāiet uz ielas aplaudēt NHS (veselības aprūpes sistēma) darbiniekiem. Mums ir sazīmētas paldies lapiņas.. Piecas minūtes pirms astoņiem nobļaujos pa visu māju, ka jāsāk ģērbties tūliņ jāiet uz ielas. Visi ļoti paklausīgi nāk bez ierunām ģērbties, minūti pirms skrienam lejā. Jau ejot lejā pa trepēm dzirdam saucienus un ovācijas. Man kā raudātājai pēc dabas jau asaras birst kā pupas, neizejot pat uz ielas. Izejam ārā. Tas emocijas nevar vārdiem aprakstīt, visa iela gavilē. Kāds aplaudē no loga, kāds tā pat kā mēs iznācis uz ielas. Mašīnas brauc, pīpina. Mēs izgājām ārā no savas ieliņas, tur 50 metri līdz tādai rosīgākai ielai. Es stāvu un raudu. Pilnīgi neticas, ka tas tiešām notiek un kāpēc tas notiek. Grūti laiki pasaulē, bet šāda kopības un saliedētības sajūta ir kaut kas nu tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīgs. Saskatāmies, sasmaidāmies ar apkārtējiem. Viss protams ar distanci. Nu tāda emociju jūra. Vīrs beigās drusku nofilmēja, bet tad jau bija pierimis. Ejam atpakaļ istabā. Ķirbītim jāiet lēnām gulēt. Viņš tur kaut ko pretojas. Kad jau nodziedāta dziesmiņa, izdomā, ka gribot vēl ēst.. Vīrs paliek dusmīgs, bet beigās jau kaut ko dabū.
Vīrs ar meitu doma skatīties filmu Leons
Filma laba, bet es negribu. Ieeju dušā un ielienu gultā. Man te uz tumbočkas jau ļoti sen stāv kaut kāda grāmata, moš pienācis laiks to palasīt. Nē, paskatījos, nelasīšu tomēr, kaut kāda ļoti prasta lubene. Izlepusi. Varētu tā kā gulēt, bet negribas. Jāpaskatās būs netā kaut kādas muļķības. Rīt esmu nolēmusi atsākt studijas. Bet tas būs rīt un kas būs rīt, to nezin neviens.

6Qhe0Sp.jpg

JuMQsFn.jpg

LZhb1if.jpg

27.03.2020.

Pamodos nedaudz pēc sešiem no šausmīga drebuļa. Baigi auksts. Izrādās logs visu nakti bijis vaļā. A tas logs principā blakus gultai. Nesaprotu kā agrāk nemanīju, ka pūš pa taisno virsū. Iesnas klāt. Tizli. Saprotu, ka gulēšana jau nekāda te vairs nebūs, jo nevar paelpot lāgā. Aizeju uztaisu daudz tējas. Tējas dzērāja esmu jau izsenis, bez tās es nevaru nekur. Īsta angļu lēdija. 🤣 Nevaru saprast, kur tagad dzert to tēju, gultā, dzīvojamā istaba vai virtuvē. Ķirbis izvēli atrisina, jo arī viņš ir pamodies. Murgs. Nu pulkstens ir knapi septiņi. Tas nozīmē ilgu un nebeidzami garu dienu istabā. 🙈 🤣 Nu neko, abi ieriktējamies lielajā istaba uz dīvāna. Ķirbītis drīkst paskatīties Televizoru. Visi guļ un gulēs vēl veselas divas stundas vismaz. Es sērfoju netā. Lasu visādas muļķības. Varētu jau pamācīties, bet kaut kā nespēju sakoncentrēt domu, moš vēlāk. Mēs ar Ķirbīti kaut ko apēdam, neko dižu, kaut kādas maizītes. Sāk sāpēt galva. Pašai tagad jāsmejas, bet protams tajā brīdī pirmā doma, kas galvā ir – tās ir slimības pazīmes. 👀 🙈 🤣 Bet ja nopietni, tad laikā, kad cilvēki kā debili skrēja, grāba, pirka tualetes papīru, mēs gājām un pirkām zāles. Daudz zāles, nu ļoti daudz. Mēs tur miera laikos pus Rīgu izārstēt varētu. Galu galā, brīdī, ka saslimsi un tev četru cilvēku ģimenei būs sevi pilnībā jāizolē no pasaules uz 14 vai vairāk dienām, tad tualetes papīram nebūs vairs nekāda vērība. Zāles mīļie, cilvēki, zāles ir svarīgākais tādos laikos. Mums ir dažādi temperatūras nositēji, klepus sīrupi, sūkajamās konfektes. Un tas viss intensīvas ārstēšanas daudzumā. Un man vienalga, ko citi domā. Mums tas bija svarīgākais.. Tad nu iedzeru tableti, lai tā galva nesāp, lai ar kas tur būtu.
Lēnām famīlija sāk mosties, sāk smaržot pēc kafijas. Izrādās vīrs jau ir darbā. Mēs ar Ķirbīti bijām pietaisījuši istaba durvis, lai citiem netraucētu. Trakums, ir vēl rīts. Sētā nekas nenotiek.
Aizdomājos, diez kā maniem zirgu onkulīšiem iet? Viegli jau noteikti nav, pieradumam galu galā liels spēks. Nepietiek, ka kantorus aizslēdza, tak pat mājas nevar paskatīties, jo tak visus skriešanas reisus atcēla, pat futbolu atcēla. Traki. Vispār bija man tāds ļoti, ļoti vecs onkulītis, nu uz gadiem 85, iespējams vairāk. Nāca katru dienu, regulāri. Ieradās 10 no rīta un gāja mājas 5, nu kā uz darbu. Tad kaut kad neilgi pirms Ziemassvētkiem viņš iemaldījās ap 9 vakarā. Es viņam noteicu, ka ir vēls un drīz slēdzamies ciet. Laiks mājas iet. Viņš tur pasēdēja un tad pēc kādām 15 minūtēm man uzjautāja: Ir rīts vai vakars? Palika jocīgi. Viņam vairs nebija nojausmas ne par ko. Pastāstīju, ka ir vakars, ka jāiet gulēt. Kopš tā vakarā neesmu viņu nekad vairs redzējusi. Mums ar kolēģiem bija divi varianti – vai nu viņš ir miris vai iespundēts pansionātā. Nevar saprast, kurš no šiem ir trakāks. Kaut kā nespēju iedomāties onkulīti bez iespējas skatīties savus zirdziņus un gulēt kaut kādā pansionāta gultā. Tad nu tagad tāda sajūta par visiem saviem vecīšiem, ka viņi ir kā iespundēt pansionātos. Nu cerams, mēs drīz atkal tiksimies. Man jau ļoti labas attiecības ar viņiem visiem. Lielākoties visu dzīvesstāstus, jaunākās klačas zinu. Eh, ceru drīz viss šis beigsies.
Mums te nekas diži nenotiek. Dārzā arī nekādi interesanti piedzīvojumi. Laukā kaut kāds nejauks vējš, iespējams, tāpēc nav tur bumbotāju.
Ārprāts, Borisam ir pozitīvas vīrusa analīzes. Esot sevi izolējis. Šis nu gan ir baigais pagrieziens. Tu cilvēks sēdi un domā, ka šodien jau no garlaicības varēs galus atdot, bet ne te tādas ziņas. Neilgi pēc tam paziņo, ka arī veselības ministrs slims. Tur tak viss tas kantoris būs aplaists, tak viņi tur visi kopā čupojas.
Izejam dārzā, nav maz tik auksti. Izdauzījāmies veselu stundu, ja ne vairāk. Ķirbis tur uzstājās ar dažnedažādiem scēnu paraugiem, jo viņam ir savi pašizdomātie spēļu noteikumi un izņemot mani neviens tiem nepiekāpjas. Tad nu tur gāžas pie zemes, spiedz, kliedz. Man vienalga. Nav galīgi noskaņojums tur iedziļinātos un skaidroties.
Ienākam istabā, vīrs atpakaļ pie darba.
Meita čalo ar draudzenēm. Vienīgie, kam īsti nav ko darīt esam mēs ar Ķirbīti, mums viss ir pieriebies.
Piezvana galvenais lielais priekšnieks, mazākais priekšnieks jau vakar brīdināja, ka zvanīšot. Neko, apjautājās, kā mums visiem iet vai nav vajadzīga kāda emocionālā palīdzība? Esot izstrādātas atbalsta grupas, kur varot zvanīt vajadzības gadījumā. Liek precizēt, vai mana norādītā adrese sakrīt ar esošo adresi, kur dzīvoju. Tikšot uz mājām izsūtītas visas vēstules par naudas plūsmu. Neesot pamata satraukumam. Smieklīgākais, ka uzsākot sarunu, ēdu cepumu un nedaudz sakairināja kaklu. Tad nu sarunas sākumā baigi klepoju. Gan jau nodomāja, ka esmu slima.
Mēs ar Ķirbīti esam izbesījušies. Galva nesāp. Mācīties negribas. Kaut kāda tizla diena. Vīrs beidz strādāt. Ēst gatavot slinkums. Ēdīsim picu. Kamēr pica cepās, fiksi izsūcu grīdu. Šis dzīvoklis ir brīnišķīgs, te visu laiku ir kārtība, pietiek reizi nedēļā izsūkt grīdu, lai skaitītos, ka māja ir sakārtota. Vienu vārdu sakot, ja vakarā savāc mantas un nākošajā dienā pieceļoties saklāj katrs savu gultu, māja ir kārtīga.
Apēdam to picu. Nebija garšīga. Bet tika apēsta tik un tā. Sakārtoju virtuvi. Paskatos jaunākos covida datus. Šis vispār nu nemaz nav smieklīgi. Itālijai gandrīz tūkstotis. Ārprāts, vesels tūkstotis, tas tak ir nenormāli daudz. Anglijai ar jau pie 200. Ej tu nost
Mēs te vēl kādu gadu varēsim istaba sēdēt. Šis tik ātri nebeigsies. Drīz būs jāsāk prasīt cietumniekiem padoms, kā veiksmīgi nesajukt parastā četrās sienas. OK, OK es pārspīlēju. Nekā traka te nav, vienkārši kaut kāda galīgi neizdevusies diena.
Ak jā! Tak no vakardienas dakteru plaudēšanas man ir zilas abas plaukstas. No sirds ir atbalstīts.
Jāpaskatās kāda filma (šis ar sāk jau apnikt) un jācer, ka rītdiena būs savādāka 🤣 🤣 🤣 Pilnīgi jāsmejas.
P.S. Pa Skonto radio sāk skanēt Backstreet Boys. Smieklīgi. Gara diena bija. Un nav jau vēl beigusies, tak vēl tā filma...

xU1JW2J.jpg

IAOVsR5.jpg

28.03.2020.

Rīts iesākās bez jebkādām lielām pārmaiņām. Es ar Ķirbīti atkal divatā sēžu dzīvojamā istaba, kamēr citu laimīgi šņāc. Viss OK, es nekad neesmu bijusi nekāda gulētaja. Varu iet ļoti vēlu gulēt un agri celties pati no sevis bez jebkad problēmām. Dažreiz liekas, ka nu tik gulēs vēl, bet tā nav. Šorīt kopā skatāmies manu bērnības mīļāko multeni "Ābolu maiss". Ķirbītim īsti nepatīk, bet skatās. Viņš vispār cimperlīgs pēc dabas. Kā viņš pats mums teica, viņam patīkot vadīt. Priekšnieks aug. 🤣 🤣 🤣
Kā vienmēr visas durvis pievērtas, lai guļavām netraucējam. Dzirdu, ka vīrs kliedz, ka drīz celšoties un uztaisīs visiem brokastis. Kāda svētlaime! Virtuvē ir milzu rosība. Vīrs sauc brokastīs. Nu jāsaka, ka nekad nekad mūžā man nav bijušas tādas brokastis. Brokastīs ir načo ar divām paštaisītām mērcītēm. Nu ir labi laiki pienākuši, ka šitā var brokastot. Paēdam. Ķirbītim mērcīte bija pa asu, tur ļoti daudz ķiploka. Es jūtu visu savu gremošanas sistēmu, asā mērce pamatīgi silda. Man patīk. Forši tādas pārmaiņas, vismaz kaut kas pilnīgi savādāks.
Piezvana vīrene. Viņai bija paredzēts braukt ciemos šodien pie mums uz divām nedēļām. Sen jau nopirkām biļetes. Pāris nedēļas atpakaļ vēl prātojām, vai viņa varēs/nevarēs braukt. Bet nu te viss ir slēgts un nav ko prātot. Viņa cilvēciņš satraucas par to, lai tik Rainers naudu atgriež. Vīrs mēģina katru vakaru, vēl nav izdevies. Nu redzēs kā tur būs, summa nav liela, ja nu akurāt nesanāks, tad pārdzīvosim. Viņa būtu braukusi bērnus palīdzēt brīvlaikā pieskatīt, nu nesanāktu abas nedēļas, bet vismaz vienu, jo brīvlaiks sākas tik pēc nedēļas. Biju jau nobriedusi ēst gatavošanas brīvdienām. Bet nu nekā! Bet labi vien ir, ka robežas slēdza un mums nebija jāpieņem lēmums par braukšanu. Risks tak tomēr milzīgs.
Izskatās, ka šī ir perfekta diena lai sāktu kasīties. 🤣 🤣 Laiks ārā ir pretīgs.
Tāds nomācies un milzīgs vējš. Nē, nu kopumā man par to ir prieks, jo, ņemot vērā, ka ir sestdiena un būtu smuks laiks, tad tak apzinīga un godīga pilsoņa pienākums būtu iet sēdēt parkā zālītē bariņā cieši cieši un dzert. Sarkasms. 🤣 🤣 🤣
Bet laiks arī izglābj kāda dzīvību. Forši!
Ledusskapis ir pustukšs. Jau atkal taisāmies uz veikalu. Šoreiz tā nopietnāk. Ies tikai vīrs, varētu iet es, bet viņš var vairāk panest. Noteikumi pie veikala ļoti strikti, visi stāv 2 metru attālumā laukā garā rindā. Rindā iet diezgan raiti uz priekšu. Vīrs no saraksta dabū gandrīz visu, kaut ko nedabūja, bet tas vienalga. Ir uzradies stiprais grādīgais alkohols. Tas ir jānopērk, mazums svētki jāsvin (jau vakarā 🤣 🤣 🤣 🍸), maska, cimdi, dezinfekcijas apstrāde pārnākot mājas ir iegājusies tik ļoti, ka tas viss pat vairs neliekas nekas ārkārtējs. Kā tādi robotiņi visu izdarām. Uz veikalu tik drīz neiesim vairs. Mums vispār kambarīši diezgan piebāzti, jāsāk būs ēst tas, jo drīz tak jāpārvācas. Nu redzēs!
Vīrs ir pieteicies arī uztaisīt vakariņas. Ir pilnīga brīvdienas sajūta. Vakariņās būs Tikka Masala. Viņam labi sanāk, nu vismaz mums tā liekas. Bija ciemiņi atbraukuši, kuri vēlāk mums prasīja šo viņa recepti un meitenīte savā dzimšanas dienā viesiem taisīja vistiņu. Brīnišķīgi!
Ķirbītis atnāk un paziņo, ka šodien neesot bijusi tējas dzeršana. Un viņam ir pilnīga taisnība. Šitā vīra brīvdiena visu ikdienas rutīnu ir izjaukusi. Es jau zinu, ka Ķirbītim vairāk cepumiņu graušana interesē nevis tā tēja. Mīlīgi.
Šefs atsūta ziņu, ka pirmdien 11.30 jāpieslēdzas konferences zvanam. Ir norādīti numuri un instrukcijas, kas būs tālāk jādara. Interesanti, ko un kas stāstīs. Neliels satraukums.
Jautāju, vai viņš ko zina? Nezinot neko. Nu labi. Gaidām pirmdienu.
Ārā nenotiek pilnīgi nekas. Vienīgi vējš rauj nost manas lapeles. Tas bija sagaidāms. Ceru, visi izlasīja.
Ar bērniem paspēlējam bumbu, ir jau pāri septiņiem, kaimiņi laikam guļ, it kā nevajadzētu bumbot, bet situācija ir mainījusies un bumbu tagad spēlēsim, kad gribēsim. Ar Ķirbīti vēl izdejojamies, ir kaut kāda nenosakāma rakstura spēlē ar mūzikas pieaudzēšanu ik pa ļoti ilgam laikam, kur ir 8 dzīvības, kuras, ja beidzas, sākas no jauna un tad visi (es vienīgā) zaudē. Mani viss apmierina. Neko nesapratu, bet skan forša mūzika un var padejot.
Vakariņas ir burvelīgi dievīgas. Apēdu pat papildporciju. Vistiņa tik sulīga, mīksta. Arī Ķirbītis apēd visu rūkdams. Nu garšoja bērnam ļoti. ❤️ ❤️ ❤️
Vīrs ar meitu nomazgā, noslauka traukus. Es tikmēr ielieku Ķirbīti gulēt. Viņš jau atkal nevar izvēlēties pasaku. Traks ar to neizlēmību. Nodziedu dziesmiņu. Vispār jau Ķirbītis dzied skaļāk par mani, piekliedz man pilnas ausis. 🤣 🤣 🤣
Sēžu virtuvē, meita atsūta watsapā ziņu (nu ir slinki laiki pienākuši), ka gribētu tēju. Es būšu visiem iemācījusi dzert tēju. Izdzēra vienu lielu krūzi un atsūtīja vēl vienu ziņu, ka gribētu vēl. Viņa ar tēvu skatās filmu. Es atkal neko negribu skatīties. Klačojos netā ar draudzenēm, lasu visādas muļķības, vispār jau visu dienu notralināju daudz pie telefona, ai, bet tas normāli. Tie kovida cipari jau sāk likties normāli pat. Nekas nepārsteidz. Kaut kāds veselības VECIS šodien ierunājās, ka ja UK nepārsniegs 20 tūkstošus mirušo, tad mēs visi būsim izdarījuši labu darbu. Vāks. Tagad ir tūkstotis. Tad te nav ko vairāk nemaz skaitīt un bendēt nervus, te ir skaidrāks par skaidru, ka labi nebūs.
Iešu tomēr pievienoties tai filmai. Labu filmu viņi skatās – V for Vendetta.
Ceru, ka arī rīt būs neforšs laiks. Nespēju noticēt, ka kādreiz mūžā būtu iedomājusies priecāties par neforšu laiku.
Paliec mājas, izglāb dzīvību!!!

P. S. Filmas skatīšanās beidzās, jo meitai ir slikta dūša, laikam pārdzērās bērns tēju. Nu jācer, ka viss būs labi, ka nav kāds vēdernieks....eh... 🙈 🙈 🙈

Xx6ASj4.png

29.03.2020.

Tie rīti, kad pagriež pulksteni, ir pilnīgi nesaprotami. Man cilvēkam padaudz jau to gadu, varētu sacīt, ka pusmūža krīzes gadi, bet es joprojām katru reizi kā pagriež pulksteni rēķinu, cik būtu pēc vecā laika. Un ne jau tā vienkārši, jo man nav pilnīgi nekādas saprašanas, uz kuru pusi greiza, jo man viss automatizēts, pats pārlec. Tad nu es labi zinu, ka vēl kādas dienas divas trīs staigāšu un rēķināšu, cik tad būtu tagad diez plkst. Viens vai tomēr divi pēc vecā laika, ja tagad ir divpadsmit.
Ķirbītis guļ ilgāk, it kā. 🤣 🤣 🤣
Meita vakarvakar izvēmās un bērnam viss bija labi. Nu padaudz sadzērās to tējiņu un vakariņas ar visi tā brangi pieēdām, jo bija dikti garšīgas. ❤️
Es te palasīju dažas citu cilvēku dienasgrāmatas. Nu tādi tēlaini dziļi apraksti....Mani kolhoznieka stāsti klāt nestāv. 🤣 🤣 Nu es nekad neesmu bijusi rakstītāja pēc dabas, es lietuviete, kreile, kurai darbojas pilnīgi citas smadzeņu puslodes. Nu attaisnojos! 🤣 🤣 🤣
Lai nu kā, kaķa brauciens uz laukiem mašīna bija iespaidīgi aprakstīts. Žēl, ka kaķi nemāk lasīt un rakstīt, gribētos dzirdēt arī otras puses stāstu. Diez tie cilvēciņi mācēja uzvesties? 🤣 🤣 🤣 Dievinu kaķus, kādu dienu man būs pilni kakti maziem murrājošiem kamoliņiem. 🤣 ❤️
Neko, kā jau iespundētiem istabā un svētdienās rītā, te nekas dižs nenotiek. Es sataisīju angļu brokastis, tās īstenībā jau sanāk arī kā pusdienas, jo nemanot jau ir ļoti vēls. Šis ēdiens mums visiem ļoti garšo. Sakārtoju virtuvi. Vispār šis dzīvoklis ir skaists, nu tādā vēsturiski skaistā mājā, ar vēsturiskiem logiem, ko pēc likuma nedrīkst mainīt neviens, tikai restaurēt. Tas tāpēc, lai saglabātu vēsturisko fasādi. Uz ielas puses mums ir koka logi, sētas pusē metāla. Un nav dubultie stikli, tāpēc ja laukā ir lielāks vējš, aizkari plīvojas. Un šodien ir tieši tāds vējš, ka virtuvē ir pavēsi, vējš no sētas puses, tas laikam sanāk ziemeļrietumiem. 🙈. Bet nu mēs varam paši saslēgt siltumu, cik gribam, tā kā šodien sils visu dienu. Paskatos pa logu un tavu brīnumu. Snieg! Knapi kaut ko var redzēt, bet skaitās, ka snieg.
Vīrs ar meitu kaut ko mācās. Mēs te visi esam/ būsim ciparu galvas. Meita jau gadus 8 mācās programmēšanu, ir maza speciāliste šajā jomā jau, es nesen pieslēdzos. Viņi abi mani skolotāji.
Mēs ar Ķirbīti trinamies. Viņš gribētu iet laukā, bet nu auksti izskatās un ko tad tur tai sētā darīs, saslims tik tur.
Vīrs ar meitu pievienojās dzīvojamā istabā, uzspēlējam kaut kādu pašu izdomātu spēli. Ķirbim kā vienmēr ir savi noteikumi, šis sāk mazlietiņ jau apnikt. Bet nu nav īstie laiki lai pāraudzinātu. 🤣 🤣 🤣
Ilgi spēlēt nesanāk, jo sākas mazie kašķi. Nolemjam paskatīties kādu multeni, varētu jau filmu, bet pielāgojamies Ķirbim.. Izvēle aizņem ilgāk nekā skatītos filmu. Nolemjam par Rapumdzeli. Filma ir knapi pusē, kad Ķirbis paziņo, ka viņam tā multene nepatīk. Drīkst iet paspēlēt Minecraft. Tad nu mēs pārējie laimīgi skatāmies Salātlapiņu. Īstenībā gadiem nebiju skatījusies. Atkal patika. ❤️
Sētā onkulītis mazgā mašīnu (ļoti sena gada izlaiduma SAAB). To onkulītis dara ļoti regulāri. Nekad neesmu piefiksējusi, no kurienes mašīna uzrodas un kur paliek pēc tam, bet pucēšanas darbi vienmēr ir ļoti nopietni, līdz perfekcijai, var redzēt, ka mašīnai šī cilvēka dzīvē ir ļoti īpaša vieta. Domāju, ka mašīna pat netiek braukta. Neizskatās lietota. Īstenībā nekad ar’ nav bijusi netīra, bet pulēšanas darbi ir svarīgi.
Turpinām muļļāties kur nu kurais.
Vakariņas šodien nav jātaisa, ir vēl vakardienas indieši. Uzsildām. Kaut kas nebija īsti riktīgi, nebija vairs garšīgi. Visticamāk uzsildot vista par daudz sasila. Nevar saprast, bet šodien vista bija sausa. Apēdām jau tā pat, nekas traks nebija, bet salīdzinājumā ar vakardienu, sajūta, ka ēd citu ēdienu.
Meita tvarsta Ķirbīti uz gulētiešanu, ai, kā viņam patīk viņu kaitināt. 🤣 🤣 🤣
Abiem ir īstas māsu/brāļu attiecības. Brīžam liekas – zeme paveries. Tas mazais ir tik slīpēts. Un viņa izdomu uz delverībām es apbrīnoju. Viņiem 8 gadu starpība. Vienaudži izķīvētos un miers, bet te kaut kā būtu jocīgo, ka meita sistu viņam. Ķirbis to izmanto. Bet nu nekā traka tur nav, viņa pa kluso viņam iekniebj ar, citādi jau galīgi izlaidīsies un kāps uz galvas. Bet nu tad nāk uz sūdzas, tas nekas, ka pats visu uzsācis. Es cenšos neiejaukties. Tas abiem nepatīk. 🤣 🤣
Beidzot Ķirbis guļ.
Es jau pa dienu pasekoju līdzi visādiem notikumiem pasaulē. Mums tika paziņots, ka jārēķinās kā minimums ar 6 mēnešiem sprostā. Nu kā būs būs, ceru ka neizšķirsimies pa to laiku, jo šis būs baigais pārbaudījums mums visiem. 🤣 🤣 🤣
Bet tagad viss vēl mierīgi. Skatīsimies ar vīru krievu izdzīvotāju vai kā tur to raidījumu sauc. Kur uz vientuļas salas ir izdzīvošanas spēle. Izskatās jau daudzsološi – aktieri pret ekstrasensiem. Ekstrasensu komanda ir tik rēcīga. Viņi no sirds tic, ka viņiem ir spējas un jau visticamāk zina, ka uzvarēs. 🤣 🤣 🤣 🤣
Nu kur ir tie visi šamaņi un burvji. Abrakadabra – aizburiet taču prom to covidu. 🤣 🤣 🤣❤️
Arlabunakti.

h82Byij.png

30.03.2020.

Rīts ir nomācies un pelēks. Pēc maniem aprakstiem varētu šķist, ka Londona tiešām ir kā stāsta – nebeidzams lietus un migla. Patiesībā Londonā ir ļoti jauks laiks. Nu ok, te līst, bet līst pilnīgi visur. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks, nekad neapniks priecāties par dabas skaistumu. Un kombinācijā ar centra skaistajām baltajām mājām, mana dvēsele gavilē. Tik tagad jāsēž istabā, nevar to skaistumu izbaudīt. Jācer, ka sāks lietus līst, tad nenesīsies domas par skaistiem ziedošiem ķiršu kokiem un pikniku groziem.
Kā jau pie pirmdienās – vīrs ir darbos, durvis uz mūsu guļamistabu/ofisu ir ciet. Ja kaut ko vajag, tad obligāti pieklauvējam, jo nekad nevar zināt, vai nav kāda svarīga konference. Negribētos iepeldēt tur lauksaimnieces paskatā. Reputācija tomēr svarīga. 🤣
Šodien esmu apņēmusies kaut ko ar Ķirbīti pamācīties. Sirdsapziņa ir ieslēgusies, ka tak oficiāli skaitās skola un ka pilnīgi neko neesam darījuši jau veselu nedēļu.
Pavēlas brokastis mums visiem uztaisa vīrs. Ēdam cepeškrāsnī ceptas maizītes. Ķirbis kaut ko ņerkājas. Izskatās, ka viņš tieši mēra laikos sāk palikt izvēlīgs uz ēdienu. Tak iepriekš visu ēda, pat skolotājas skola slavēja, ka ir viens no retajiem bērniem, kurš apēd visu vienmēr. Moš mēs vienkārši mājās nemākam ēst vairs taisīt. Beigās jau kaut ko apēda. Nekas, kad gribēs ēst, ēdis visu. Pirmās pasaules valstīs vēl neviens no bada, kad ir pieeja ēdienam, nav nomiris. Šis vispār izklausās uz doto situāciju mazliet dīvaini, atceroties tos vājprātīgi tukšos plauktus. Tak kam bija nauda, tas iebrauca bez maz ar ekskavatoru veikalā un piegrūda sev pakšus pilnus un tagad sēž un tāpat to neēd un joprojām skrien kaut ko pirkt. Kam nebija naudas, tie iet uz zupas virtuvi. Cik nevienlīdzīga sabiedrība. Nē, nē es neiztaisos par nekādu labo. Es neesmu gājusi nevienam palīdzēt. Tā kā nosodīt nebūtu nekādas tiesības, vienīgi jācer, ka tie, kas piegrūda māju pilnu ar ēdienu, sāks to arī ēst, nevis izmetīs miskastē. Sliecos uz otro variantu.
Mācīšanās mums ar Ķirbīti neiet gluži kā plānota. Nē, nu kaut ko es mācos, bet vai viņš, es neesmu īsti droša. Vienvārdsakot, es sēžu un trenēju angļu valodas prasmes lasīšana skaļi, lasu jau kuru grāmatu. Viņam it kā interesē, bet tai pat laikā – vienalga. Sēž klausās, kaut ko ik pa laikam iekomentē. Mēs mājās runājam tikai latviski, bet Ķirbītim jau ar to ir mazliet problēmas, viņš labprātāk izvēlas angļu valodu. Mums nākas ļoti ļoti bieži viņu apsaukt, lai runā latviski. Tad nu tā viņa runāšana ir divi vārdi latviski, trīs angliski, četri latviski, viens angliski. Bet nu vismaz smadzenes māk divās valodās tekoši teikumu kopā smuki salikt, tā arī ir vesela zinātne. 🤣
Ir pulkstens 11.20, man pēc desmit minūtēm ir jāpieslēdzas darba konferencei. Aizņemos no meitas blociņu un pildspalvu (pašai nekā tāda nav). Sarakstu tur visas iespējami vajadzīgās lietas – paroles, adreses, pieejas kodu. Tas gadījuma ja nu vajadzēs, lai nav jāmeklē, jo nav ne jausmas, ko prasīs, kad logošos iekšā. Ir iekšējs satraukums. Ir 11.29, kad ievadu telefonā norādīto numuru. Tieši pusē piespiežu zvanīt. Tur ir instrukcija, kas jāspiež un jāievada tālāk. Esmu veiksmīgi pievienojusies. Programma liek nosaukt manu vārdu. Galvenais boss sasveicinās. Saprotu, ka viņš redz visus, kuri pieslēdzās. Sākas šausmīgs ņigu nēģu, sāk pieslēgties visi. Es dzirdu visus saucam savus vārdus, saprast nevar pilnīgi neko. Pēkšņi iestājas klusums. Laikam esam atslēgti no tiešsaistes. Nē, sāk runāt lielais priekšnieks, uzjautā katram atsevišķi, vai ir saņēmis vēstuli par naudas plūsmu. Es uz mājām nebiju saņēmusi, bet tiešais priekšnieks pirms tam man atsūtīja elektroniski. Beidzot ir noskaidrots, ka kāds ir/kāds nav saņēmis vēstuli. Tiek paziņots, ka tiem, kuriem nav vēstule, priekšniekam tūlīt pēc konferences jāaizsūta elektroniski. Lielā bosa runa ir skaidra un īsa. Tiek paziņots, ka mūsu kantoriem (kopā bijām kādi 5 kantori pieslēgušies, kas ir apmēram uz 25 cilvēkiem) no plkst. 5 līdz 7 vakarā ir dots laiks piereģistrēties valsts 80% algai. Un paziņo, ka darbs uzņemas segt atlikušos 20%. Uztraukumam neesot pamata, visi saņems tik pat lielu algu kā līgumā paredzēts. Ir tikai viens noteikums – mums pašiem ir noteiktajā laikā jaielogojas sistēmā un jāpiesakās. Atsūtītajā vēstule ir visas instrukcijas. Saruna beidzās. Drošības labad uzlieku telefonā atgādinājumu, lai neaizmirstu ielogoties norādītajā adresē, jo te tak’ laiks pa istabu muļļājoties vienkārši pazūd.
Ar Ķirbīti neesam mācījusies neko. Izdomājām, ka saliksim kādu puzli. Izvēlētā puzle iedzen mani izmisumā. Tur tak viss izskatās vienādi un ir vienādā zilā tonī. Puzle ir domāta 4+ gadiem. Pa manam varētu īzī būt 40+. 🤣 Šilierējas gar acīm tie dzīvnieciņi un ūdeņi. Bērns cītīgi pats liek to puzli. Puzle nav liela, bet ņemšanās, kādā secībā obligāti jāliek detaļa, to visu likšanu ievelk uz apmēram divām stundām. Pa vidam tur vēl paspējām sakasīties abi. Man jau sākumā negribējās to puzli likt, nu kur vēl divas stundas. Bet laiks ārā ir nejauks, tāpat jau neko citu nav ko darīt, tad vismaz divas stundas jau ir pagājušas.
Sērfoju netā. Saprotu, ka netā veikalos apģērbam ir milzīgas atlaides, nu pārsvarā ap 70%. Mēs esam nolēmuši nepirkt pilnīgi neko lieku, pilnīgi. tikai tik, cik, ja bērniem kurpe sāks spiest vai apakšbikses vairs nederēs. Būs ļoti smagā pēckrīze. Jākrāj nauda zeķē. Bet piedāvājumi ir ļoti vilinoši. 🙁
Nozvana telefonā atgādinājums par ielogošanos valdības algas platformā. Eju uz "ofisu" pie vīra. Gribu, lai viņš ar’ uzmet aci, vai visu izdaru pareizi. Te nevar pieļaut kļūdas, lieta tomēr nopietna. Nekā sarežģīta tur nebija. Vajadzēja savadīt datus un paroles. Tur bija aprakstīts, kas un kā un tad bija jāpiekrīt, ka esi “uz doto brīdi esmu pandēmija ietekmēts darbinieks”. Viss ļoti vienkārši. Apmēram 10 minūtes vēlāk uzzvana priekšnieks un painteresējas, vai neaizmirsu pieteikties naudai. Patīkama sajūta, vismaz finansiālā puse ir sakārtota. Tagad tik jāizdomā plāns, kā veiksmīgi nenojūgties spēlējoties ar bērnu. Jā, man nepatīk sēdēt stundām un spēlēties.
Tā, jātaisa vakariņas. Neko sakarīgi nevarēju izdomāt, tad izņēmu no ledusskapja lasi. 🤣 Ok, ok šoreiz izņēmu pelmeņus. Tos kaut kad senāk netālajā krievu veikaliņā nopirkām. Pelmeni nebija garšīgi, nezinu kāpēc, moš par ilgu saldētavā stāvējuši, kaut kā pēdējās dienās nekas īsti labi negaršo. 🤣
Un tā nebeidzamā trauku mazgāšana un virtuves kārtošana ar sāk krist uz nerva. Nu cik var! Jaunajā dzīvoklī būs trauku mazgājamā mašīna beidzot, bet vot neesmu īsti droša, vai man patiks, jo man ļoti nepatīk, ja ir kaut viens netīrs šķīvis izlietnē. Bet nu tauta slavē tās mašīnas dikti. Nu redzēs. Vēl jau vispār jāpārvācas, tad varēs domāt. Vācijā esot aizliegta pārvākšanās. Viss apstādināts.
Šī vakara valdības runā piemin faktu, ka netiek paziņoti visi īstie miršanas gadījumi. Man jau bija tāda aizdoma. Tā ir visās valstīs. Pat Latvijā noklusē, lai neceltu cilvēkos paniku. Kas tad notika ar to Ogres tanti, kurai bija smags plaušu karsonis tā pēkšņi, vajadzēja plaušu ventilatoru un vēlāk Rīga nomira... Tiešām bija tāds pēkšņs plaušu rakstījis ne no kā? Mums Latvijā mēdz tā bieži būt? Nu kaut kā neticas. Sazvērestību teorijas jau atkal. Bet nu te godīgo pateica, ka tā ir, jo visus gadījumus vēl nevar apstiprināt, ka miruši no vīrusa un drīz būšot klāt arī reālie cipari, kuri nomiruši mājās. Paga, paga..ko? Kādās mājās, kādi vēl nomirušie? Kāpēc viņi netika līdz slimnīcai, kāpēc nomira mājās? Kas par bardaku? Šis sāk satraukt. Brrrrr.
Turpinām ar vīru skatīties to krievu raidījumu. vispār te ļoti labi parāda, cik atšķirīgi var cilvēki veidot attiecības pie vienādiem dzīves apstākļiem. Aktieri ir ļoti draudzīgi (pat pārāk), ekstrasensi uzvedas kā īstas raganas. Brrrr..
Tagadējie apstākļi mums arī puslīdz daudziem vienādi, bet katrs ar šo situāciju izdzīvo pēc savas saprašanas. Kādam nervi neiztur, kādam ir pilnīgi vienalga. Un tad ir tādi kā es, 🤣 kuri sēž skatās ziņas, seko līdzi un kaut ko savā prātā funktierē un taisa sazvērestības formulas. 🤣
He, he , vismaz interesantāka diena bijusi.
Rīt tiešām atsākšu mācības. 😎 🤣 😎

*Rītdiena- mistiska vieta, kur lielākoties glabājas visas apņemšanās un sapņi. 🤣 🤣 🤣

sDQBn2e.jpg


E1FdSSO.png

31.03.2020.

Aizgāju uz virtuvi precizēt, kas šodien par datumu. Pārliecinos, ka martā tiešām ir 31 diena. Es tā uzreiz nevaru atcerēties. Jūk man tie mēneši un datumi. Vienīgais, ko tiešām skaidri zinu, ka decembrī ir 31 diena. Labi, labi pārspīlēju, bet tiešām biju apjukusi, cik dienas ir martā. Tagad zinu, līdz nākošajam gadam. Izdomāju uzcept pankūkas. Drausmas, kā piekūpināju virtuvi. Jau laicīgi aiztaisīju durvis, bet tik un tā visa māja dūmos. Atrāvu visus (abus) iespējamos virtuves logus. Pēc neilga laika dzirdu, ka vairāki kaimiņi piever savējos. 🤣 Esmu piekūpinājusi visu pagastu. Pankūkas bija garšīgas, tiek apēstas visas. Meita aiziet mācīties, vīrs atpakaļ pie darbiem. Šodien viņam nav nevienas konference. Urāā...varam bļaustīties! 🤣 Ķirbītis paņēmis manu telefonu skraida pa istabām, dziedot dziesmiņas, filmē apkārt notiekošo. Video ir pat līdz 10 minūtēm gari. Man visi ir obligāti jānoskatās, tāda ir Ķirbja pavēle. Es šmaucos, pārtinu ātri uz priekšu, tak tikko to visu dzīvē jau redzēju, ko man vēl skatīties. Sēžam dzīvojamā istabā, tā sanāk ielas puse, virtuve ir sētas pusē. Nu lūk, pēkšņi uz ielas sākas jautra žvidzināšana. Uz ielas ir kaut kādi lejas kaimiņiem pazīstami cilvēki, tur ir sieviete ar diviem maziem bērniem. Šādas tādas ikdienas sarunas tiek apspriestas caur logu. Es pie loga negāju, jo būtu jau tā nesmuki, bet dzirdēt var visu labi, dēļ tiem mūsu gadsimtu vecajiem logiem. Nu lūk, beigās tiek tur nospriests, ka uz ielas tak nekāda runāšana nebūs, lai tak viņi nāk iekšā. Tā arī dzīvojam, atbildība nekāda. Kā jau iepriekš teicu tiem lejas kaimiņiem tur tā grūtāk ar noteikumu saprašanu. Liela jezga sākas iekštelpās, jo nu kaimiņienes bērni divi un uz ielas divi sastaptie var kārtīgi izdauzīties. Šeit laikam derētu tas teiciens, pasaki kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Mēra laika svarīgā draudzība. Tāds tādu atrod. Boriss pat aizliedza ciemoties pie radiem, kur nu pie kaimiņiem. Bet nu dēļ tādiem tie ikdienas statistikas dati ir drausmīgi.
Izejam beidzot ar bērniem atkal pagalmā. Laiks nav baigi silts, bet vismaz nelīst. Meita nav diži laimīga, jo viņai nebūtu pilnīgi nekas pretī sēdēt un sēdēt un sēdēt netraucētai savā istabā. Bet nu drusku vajag iziet svaiga gaisā, ja jau laikapstākļi to atļauj. Vīrs ar pievienojas uz padsmit minūtēm. Spēlējam spēlei"What's the Time Mr Wolf "(http://www.helpmykidlearn.ie/activities/3-4/detail... ) Ir baigā jautrība, sevišķi smieklīgs ir Ķirbītis, jo viņš pats skrien rokās vilkam. Vīrs ieiet istabā. Mēs vēl kādu laiku paspēlējam bumbu. Ienākot istabā, uzlieku tējai ūdeni vārīties. Sarakstos ar to draudzeni, kuru iespundēja uz divām nedēļām karantīnā. Viņai viss labi. Izdomājām sazvanīties. Ir tik jauka saruna, izsmejamies no sirds, eh ..nu tik forši. Ķirbis atnāk un dusmīgi paziņo, ka tak gribot to tēju. Ārprāts, aizmirsu, norunāju veselu stundu pa telefonu. Atvados no draudzenes un ar milzu vainas apziņu eju uztaisīt to tēju. Ūdens jau 100x atdzisis, jāliek vārīties no jauna.
Vakariņās vāru frikadeļu zupu, vāru daudz, lai pietiek nu vismaz divām dienām ar cerību, ka pietiks trim. Saprotu, ka ir beidzies krējums. Vīrs noskrien uz vietējo mazo bodi pakaļ. Bode ir burtiski pāri ielai. Tas tā saucamais Babaju veikaliņš. Baigi labi, ka mums te tāds ir, cik reizes nav izglābis pankūkas, zupas un sacepums. 🤣
Zupa sanāca laba, garšo visiem. Vienīgi Ķirbis pēkšņi pats nemāk ēst, vajagot , lai pabaro. Mammīte pabaroja savu bērniņu. Ārprāts! Domāju, ka cilvēkiem bez bērniem te būtu kas sakāms. 🤣
Virtuve šodien sakārtojas diezgan zibenīgi, jo jau gatavošanas laikā visu biju savākusi, vajadzēja tik nomazgāt četras bļodiņas un izmazgāt grīdu. Un viss.
Šodienas cipari ir ļoti bēdīgi, gandrīz 400 mirušie. Tas cipars sāp. 10 gadus tomēr te dzīvojam, Ķirbītis te dzimis, te mūsu mājas. Es tos ciparus uztveru ļoti personiski. Hmmm.. no otras puses paskatos kopīgo statistiku, cik ikdienā UK nomirst cilvēki un tas ir ap 2 tūkstoši dienā, kas esot ap sešsimts tūkstošiem gadā. Tad tie cipari vairs neliekas tik traki. Boriss saka, ka 98% joprojām ir veca gada gājuma cilvēki no riska grupas. Šodien ir arī divi bērni: 19 gadus un 13 gadus veci puiši, esot bez veselības problēmām. Nu jau Ķīnas statistikā bija, ka mirst arī bērni, bet ļoti maz. Un tagad jau arī skaidrs, līdz ko nomirs bērns to trīs dienas pavisam pasaules ziņām stāstīs. Tik cilvēki aizmirst, ka katru dienu visās valstīs diemžēl mirst bērni, tik par to ziņas neraksta. Bet nu šī ir laba lieta, jo tādā veidā vismaz vēl tie, kam nepieleca, aizdomāsies, ka pasargāts nav neviens. Kaut kā šķiet, ka jauniešiem ir tik dziļa vienaldzība uz šo: mēs jauni, mūs tas neskar. Tad nu šīs ziņas drusku viņus pabaida. Tādos laikos tā arī vajag.
Bērni guļ. Mēs ar vīru turpinām savu krievu ziepeni. Diezgan sviestains tur viss, bet tas ir tas, ko tieši smadzenēm tagad vajag, kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu.
Jāiet gulēt.
Mācībām atkal nepieķēros.

01.04.2020.

Yes, iedevu beidzot vīram "aprīli" Neatceros, kad pēdējoreiz bija sanācis. Viņš pārāk viltīgs un apzinīgs parasti. Bet šorīt es kaut kā pirmā noreaģēju, kas par datumu un vēl gultā guļot pateicu, ka viņam zirneklis uz segas. Tas bija smieklīgi, kādā zibens ātrumā viņš fiksi purināja segu. A es tā smējos, ka lāgā nevarēju pateikt: April, april!
Neapvainojās, tas labi. Mēdz jau būt visādi, es dažreiz apvainojis gan. Izbesī, ka es neiedomājās kaut ko tik ģeniālu.
Virtuvē līdzīgi izjokoju meitu. Viņa riktīgi apvainojās. Laikam nav kārtīgi izgulējusies. Uztaisīju kafiju un pievienojos Ķirbītim dzīvojamā istabā. Iedodu viņam arī aprīli. Viņš neko nesaprot. Izskaidroju, kas šodien pa dienu un kā drīkst jokoties. Var redzēt, ka viņam šī ideja ļoti patīk. Jābūt gataviem, ka mūsu šodien būs pilni mati, kabatas un paduses zirnekļiem, mušām un ziloņiem. 🤣
Uz ielas (dzīvojamās istabas puses) ir kaut kāds mistisks troksnis. O, tēvs ar dēlu ķimerē mašīnu. Lūk, laiki pienākuši, ka parastais anglis taisa pats kapotu vaļā un mēģina kaut ko labot. Ilgi tur nekas nenotika, laikam pietrūka saprašanas, bet nu vismaz centās. 🤣
Pusdienas mums ir arī brokastis, jo tak te nevar laicīgi izčammāties. Un ja taisītu trīs ēdienreizes, tad mums būtu jāapmetas dzīvot virtuvē. Šad tad palasu, ka kāds gatavo trīs ēdienus vienai ēdienreizei, un neko vairs negribu dzirdēt par tādiem cilvēkiem. 🤣 Ārprāts, šito apņēmību. Cik var ēst! Vēlajās brokastīs/agrajās pusdienās mums ir atkal angļu brokastis. Galīgi trūkst izdomas, ko citu taisīt. Gribu mājkalpotāju pavāru, kurš katru dienu taisa visādus zilus brīnumus. Viss tas ēdiens, ko ēdam ir tā apnicis.
Izejam laukā. Laiks ir nomācies, bet silts. Šur tur logos var redzēt kādu seju, kura pienākusi paskatīties, kuri tad tur ārā tagad trobelē. Ķirbis ir paņēmis līdzi metramēru, tie mums ir kā kaut kādi mistiski vārti, pieskaroties vidum ir 1 punkts, uzsitot pa malu ir 20. To spēli nospēlējam gandrīz stundu. Pilnīgi garlaicīga, bet kaut kā viegli spēlējas. Ķirbis sevi ir iecēlis par metramēra taisnotāju un jūtas ļoti svarīgs, lai arī darba nav daudz. Drusku vēlāk vēl paspējām Vilka spēli. Ejam istabā. Tēju jau vairs dzert negribas, bet dzeram. Ir pilnīgs besis. Darīt negribas pilnīgi neko.
Ārprāts, šodienas cipari uzdzen šausmas. Tik nesen tādi bija Itālijai, Spānijai, un tas viss likās tuvu, bet tomēr tālu. Un šodien mums ir 560 mirušie. 560, es nespēju noticēt. Tas tak ir pilnīgs ārprāts. Tās vairs nav ziņas, tā ir realitāte, tas notiek tepat aiz namdurvīm. Situācija ir ļoti nopietna, cik saprotu, ārsti jau izdara izvēles, kuram dzīvot un kuram nē, jo prioritāte ir glābt jaunos, spēcīgos. Patinot bildi atpakaļ, atcerēsimies, ka pirmā divām nedēļām, kad vecīšiem pāris dienas bija aizliegts iziet no mājām, viņi turpināja staigāt apkārt. Nu lūk, un te ir rezultāts. Te tiešām ir jāpiekrīt, ka bērni uzvedas un saprot lietas labāk nekā pieaugušie. Nu cik grūti ir saprast vienkāršu lietu – paliec mājās, izglāb dzīvību. Bet nē strebelē vēl kaut kur apkārt. Tādi paši jau bija vecīši kantorī, kad es daļai aizrādīju, ka viņiem jāiet mājās, teicās, ka dzīvi nodzīvojuši, var mirt. Nu tad lūk te arī ir reāli piemēri – 560 mirušie. Drausmas. 😷
Feisbukā izlasu ziņu – mana tuva latviešu paziņa, kura dzīvo netālu un viņas vīrs bērna skolā skolotājs, sāk atkopties no negantā vīrusa. Septiņas dienas esot bijušas kā murgs, bet nu esot pirmā diena, kad varot normāli paelpot. Satraukums un prieks vienlaicīgi. Labi, ka viss paliek labāk. Bet viņai tak vēl trīs bērni un vīrs astmatiķis. Nu jācer, ka vis tur būs labi.
Vīram piezvana draugs, viņš piedāvā ka mēs varētu dzīvot viņu mājā. Māju viņi nopirka pirms vairākiem gadiem, paši smuki sataisīja. Piedāvājums ir ļoti vilinošs, jo tur būtu dārzs un dārzā ir vēl atsevišķa viesu māja, tā varētu būt vīra darbavieta. Jāmaksā būtu tikai tik, cik viņi paši maksā bankai kredītu. Viss skan baigi labi....bet tas ir pilnīgi Londonas otrā galā un takš šis murgs arī beigusies un būs jāiet atpakaļ uz skolu/darbu. Mums tak jaunā mītne tepat netālu, drusku lejā pa kalnu. Mans darbs un bērnu skolas pāris minūšu attālumā. Draugs ar ģimeni jau pārcēlies uz Skotiju. Viņiem būs trešais bebītis un tur tomēr drošāk grūtniecei. Bet nu šis variants atkrīt, jo mēs aizvakar samaksājām depozītu par jauno mājokli un summas tur milzīgas un līgums kā minimums uz diviem gadiem. Bet tā ideja par ofisu ārpus mājas un dārzu vasarā joprojām tīk. Moš, kas zin padzīvosim tur pāris mēnešus. Atļauties jau samaksāt varam divām mītnēm, ja vajag.
Kaut kur Feisbuka klīda ziņā, ka 8.30 būs Borisa runa, to gaidīju ar satraukumu, jo pagājušajā reizē, kad Boriss runāja tik vēlu, tad paziņoja par lockdown. Sagaidu tos pusdeviņus un izrādās, ka tas bijis aprīļa joks. Stulbi joki. Es jau savā prātā biju iedomājusies, ka paziņos par aizliegumu vispār iet laukā utt.
Negribas pilnīgi neko, pat skatīties tos krievus, bet uzlikām un bija tīri tā neko.
Jāiet gulēt, rīt esmu nolēmusi celties agri un iet skriet.

qYxZyFn.jpg

g4mG21W.jpg

02.04.2020.

Apņēmība piecelties un iet skriet ir pačibējusi, jo pamodos kopā ar vīra modinātāju īsi pirms deviņiem. Šito slinkumu, nesaprotu, kur es pēkšņi tāda gadījusies. Ārprāts, tik daudz to apņemšanos. Ko es te tēloju, ka kaut ko darīšu, ja pati apzinos, ka negribu darīt pilnīgi neko. Laikam jau vajag tomēr saglabāt kaut kādu ticību, ka varu sevi piespiest darīt lietas, kuras (ne)gribu. Izkāpjot no gultas, saprotu, ka baigi sen nav mainīta gultas veļa, (vairāk par nedēļu būs), diez vispār vairs ir balta? Man patīk tikai balta gultas veļa. Patīk tā foršā viesnīcas sajūta, kad iekrīti baltos, tīros, smukos palagos. Vienīgi ar baltu grūti, baltam ir jābūt baltam, līdz ko sāk nomazgāties pelēks, fiksi vajag jaunu.
Ķirbītis vēl guļ, brīnums, ka nepamodās, jo vīra modinātājs rūc kā traktors. Meita ir pamodusies un jau kaut ko mācās, istabā ir pilnīga tumsa, iesaku atvērt aizkarus, lai nebojātu redzi. Viņa nenormāli necieš visādas tādas norādes. Saspītēsies un sēdes speciāli tumsā. Nu riktīgi tīnis. Attaisa gan tos aizkarus. Ķirbis pamostas un sāk kaut ko joņot pa istabām, laikam pārgulējis jēgu, ja jau šitik daudz enerģijas, tikko acis paverot. Gribot šokolādes cepumus. Slikta māte – iedevu. Lai ēd, nekas nenotiks. Atkal jau ir jātaisa brokastis, tiešām nekas dzīvē labāks nav izdomāts par nebeidzamu ēšanu. Nu cik var.
Izdzēru vienu, otru, trešo kafiju, tas nav uz labu, zinu, ka paliks slikti. Neesmu radusi dzert vairāk par divām kafijām, un tās ar kārtīgu pauzi. Jā, palika slikti. Iedomājoties vien par kafijas smaržu, velk uz augšu.
Ar Ķirbīti piesēžamies mācīties, šis bērnam galīgi nepatīk. Atrod 100 un vienu iemeslu, lai kaut kur aizietu un padarītu, ka tik nebūtu cipariņi un burtiņi jāraksta. Es palieku dusmīga, pasaku, ka nedrīkstēs darīt neko foršu, ja šitā turpinās. Viņš dusmās man iesit. Aiznesu uz tualeti, lai pasēž un padomā. Bet nu, zinot viņu, ir skaidrs, ka tur izdomās sev izklaides un to par sodu neuzskatīs. Sāk tur histēriski kliegt. Ir taču apbižotais. Aizgāju, aprāju, jo vīrs tak strādā. Nomierinājās. Kā jau zināju, sāk tur spēlēties ar ūdeni izlietnē un izspiež visas ziepes. Liku nākt atpakaļ uz virtuvi pabeigt rakstīt burtiņus. Nu ļoti negribīgi atnāca. Nu tik nelaimīgs bērns, bet turpina zirgoties, beigās jau saprata, ka joki mazi, ja neizdarīs prasīto, tad būs jāsēž visa atlikusī diena. Tad nu sāka beidzot kaut ko rakstīt. Ārprāts, kādus ķiņķēziņus tur savilka, bet nu centās, vismaz viņš tā domāja. Oi, rīt tā vairs nevarēs, rīt vajadzēs jau arī smuki.
Ģimene LV ir nolēmusi ģimenes sarakstīšanās čatu pārvērst par video zvaniem. Šis ir jauki, bet nu mēs 10 gadus dzīvojam, līdz šim neviens negribēja video zvanus taisīt, te pēkšņi Ķīnas varonis vīruss visu maina.
Izeju ar bērniem sētā. Man jau tur izveidojies vesels rituāls. Es parasti eju ar tējas vai kafijas krūzi, šodien tā bija tēja. Tad nu tur ir tāds soliņš, to pārnesu garāžu galā un lentītēm dzeru tēju, kamēr bērni vieni paši kaut ko spēlējas. Šodien to tējas dzeršanu novilcināja maksimāli ilgi. Bija interesanti paskatīties, kā abi negribīgi, bet tomēr viens otram, piekāpjas. Kas zin, varbūt šī visa pandēmija nāks viņu attiecībām pa labu. Nav jau ar baigās izvēles, ir jau tikai viņi divi vien. Un vai nu tu pieņem spēles noteikumus vai nespēlē. Ļoti vienkārši tas viss. Nu izdzēru beidzot tēju un pievienojos vakar izdomātajai spēlei. Mums ar meitu tā spēle sāk iepatikties, tur ir baigā fiška apakšā. Ķirbis joprojām domā, ka ir ļoti svarīgs un ir jau arī. Atnes aizripojušu bumbu, sakārto metramēru. Mēs ar meitu ik pa laikam speciāli to bumbu aizsperam tālu lai viņam vairāk darba. Laiks paiet nemanot, tas forši.
Ejam istabā. Šodien jau ir labāks noskaņojums un tēju dzeru ar prieku. Ķirbītis vandās pa kambari, izvēlas cepumiņus. Tie tur sapirkti tā pavairāk. Vajag jau mēra laikos kādu prieku/saldumiņu. Īstenībā bija daudz, esam krietni izēduši, būs jāpiepērk vēl klāt, lai nav tā, ka beigās palikusi tik viena paka bez izvēles. 🤣
Vīrs piesakās uztaisīt vakariņas, bet nodod instrukcijas sagriezt , sacept sīpolus, papriku, ķiplokus, gaļu. Pilnīgi sajutos, kā viņš taisa ēst. 🤣 Es laikam esmu riktīgi slinka vienkārši.
Pa radio skan Dona (man nepatīk Dons, vispār nesaprotu, kurš viņam ļāva Dziesmu svētkos Krustceļu dziesmu sabojāt) dziesma "Ja tu man esi", es uz pirmo sadzirdu – "Ja tu man besī" un panesās nenormāli rēcīga dziesma. Patikās. 🤣 🤣 🤣 Vakariņās top Čili konkorne. Atkal jau taisām vismaz divām dienām. Šodien ar rīsiem, rīt kaut ko citu pievārīšu. Šis arī viens no bērnu mīļākajiem ēdieniem. Vispār jau visiem garšo. Jāsaka, ka vīrs mak izvārīt perfektus rīsus, nu tādus forši birstošus. Es māku izvārīt rīsu putru. 🤣
Vakariņas bija garšīgas.
Pulkstens ir nedaudz pirms astoņiem, kad atceros, kā šodien tak plkst. 8 jāiet plaudēt visiem citiem strādnieciņiem, kuri joprojām iet un dara darbiņus mūsu labā. Fiksi sataisāmies un pa trepēm lejā. Ir nedaudz pirms astoņiem, uz ielas ir klusums, sajūta, ka šie cilvēciņi aizmirsti. Nu pēkšņi pie logiem un uz ielas sāk zibenīgā ātrumā rasties cilvēki un aiziet.... Man atkal asaras pa gaisu. Klapējam kārtīgi no sirds. Garām paiet kāda sieviete un pasaka: "Paldies!" Tauta to sadzird un klapēšana ir daudz intensīvāka, viņa tiek pavadīta kā varonis. Man jau atkal sāp plaukstas. Ļoti emocionāli tādi brīži, ļoti, ļoti. Skumja šī visa kopējā situācija, bet būs labi, viss būs labi, ir jābūt! Ejam istabā.. Ķirbītis vēl drīkst 10 minūtes paspēlēties. Patiesībā tas viss ievilksies vairāk par pusstundu, bet nu ok, nevienam jau ar nekur rīt nav agri jāceļas, tad nu tā gulētiešana ir tāda ļoti relaksēta. Lejas kaimiņi jau vairāk kā stundu guļ. Redz, pat nesanāk laika aiziet pateikties ne dakteriem ne pārdevējiem. Vot, kā tā var gulēt tik svarīga brīdī? 🤣 🤣 🤣 Jokoju.
Tā, Ķirbis beidzot guļ. Meita drīkst vēl drusku kaut ko pie kompīša padarīt. Mēs atkal skatīsimies to krievu realitātes šovu. Moš labāk Peaky Blinders vēlreiz noskatīties.
P.S. Šodienas cipari bija ļoti bēdīgi, nu ļoti ļoti. Tik ļoti, ka pat runāt par to negribās.

PrXqgYK.jpg

03.04.2020.

Plīv' ielās sēru lentes
Aust tumšos toņos rīts
Un skumstošajai tautai
Un skumstošajai tautai
Pat suņi gaudo līdz.

Tieši tā gribas sākt šo rītu. Šī dziesma( Ievadhimniskais rekviēms) ir no izrādes “Šveiks". Laba izrāde bija. Ar stopiem braucu uz Rīgu, lai redzētu. Atpakaļtikšana gan pēc izrādes bija traka, jo bija jau vēls un uz to pusi nebija pārāk daudz mašīnu. Tur grāmatu par maniem stopu piedzīvojumi varētu uzrakstīt. Šito drosmi. Tagad toč tā nevarētu, bet gan jau varētu, ja vajadzētu un ļoti gribētu.Toreiz tak redzēt šo izrādi bija dzīves jēga. Nu re, vakardienas Francijas cipari mani tā satrieca. Ļoti vēlu vakarā tik paskatījos un gandrīz paģību. Tagad jāgatavojas tādiem arī mums. Un tādi noteikti būs. Diemžēl. 🤐
Savādāk rīts kā rīts. Viss tik ierasti un garlaicīgi sāk palikt. Tu bez maz jau zini, kurā brīdī kas notiksies un kur tu ko redzēsi. 🙊 🤣 🙊.
Ķirbis atkal virpuļo pa māju, izskatās, ka tā jau ir sava veida sevis izklaidēšana. Tā jau īsti netraucē, ja viņš vienīgi nemaurotu. 🤣
Brokastis laikam šodien neēdām, nevaru atcerēties tādu kopīgi sēdēšanas faktu, katrs kaut ko sagrabināja. Es personīgi neēdu neko. Ķirbim uztaisīju auzu putru, to apēda visu, ko ēda citi -–nezinu, bet nu paši lielie, var kaut ko atrast.
Vīrs izdomā, ka jābrauc tomēr uz Aldi nedēļas pārtikas iepirkumā, jo vietējā Sainsbury viss baigi dārgs. Tad nu aizbrauca. Sataisījām sarakstu, ceru visu dabūs. Kā jau ierasts pie veikala garas rindās, cilvēki ietur distanci. Ļoti labi. Atbrauca mājas ar daudziem maisiem. Iztērējis £100. Ir nopircis arī puķes, šis ļoti priecē. Puķītes gan izskatās nedaudz pavītušas, nu puķu lapas, paši ziedi vēl ir ok. Ēdienam vajadzētu uz nedēļu pietikt, ja nu akurāti vajadzēs pienu, tad to pāri ielasveikalā nopirksim. Citādi ceram, ka nebūs vairs jāiet uz bodi.
Ķirbis jau atkal negrib mācīties, nu viss mātē, neko nevar bērnam pārmest. 🤣
Piezvana vīrene, Ķirbis laimīgs, jo zina, ka tagad nekāda mācīšanās vairs nebūs, fiksi kaut kur nozūd citā istabā. Nu tik viltīgs. Daudz neko tur neparunājām, nekā interesanta nebija ko apklačot. Jokojos. Viņai atnāca kaimiņiene pie loga kaut ko pastāstīt, tad nu beidzām sarunu.
Gāju meklēt kinderi. Tavu nelaimīgu bērnu, ka tomēr bus jāmācās.
Šodien tā pavēli izgājām pagalmā. Izrādās laukā ir tik ļoti silts, pilnīgi raudāt gribas, ka esam iespundēti četrās sienās. Kļavām lapas plaukst. No rītdienas bērniem sākas divu nedēļu brīvlaiks un āra būs brīnišķīgs laiks. Oi, tas ne par ko labu neliecina, te vajag pilnīgu Lockdownu, pilnīgu un ar steigu, jo smuks laiks un bērnu brīvlaiks ir vienādojums ar pandēmijas šausmām. Te tak cilvēkiem nav tā prātiņa, nu nav. Pilnīgi gribas kliegt. Bet nu neko, mūsu galvenais uzdevums ir nosargāt sevi, lai tie citi tad paši peras ar savu saprašanu..
Ierastā metramēra spēle sāk jau visiem apnikt. Būs jāizdomā kaut kas jauns. Ejam istabā. Tēju dzert būtu tā kā jau par vēlu, bet tauta pieprasa, pieradumam spēks..
Aaaa es tak pirms ārā iešanas izcepu ķiploku grauzdiņus, Ķirbis teica, ka smaržojot pēc zivis. Pagaršoja, noskurinājās un izspļāva ārā. Nopriecājos, ka vispār mutē iebāza. Tad nu tagad pie tējas apēdu gandrīz visus grauzdiņus, paliek nedaudz slikti. Saprotu, ka ir jau gana vēls un vakariņas vairs negribēšu. Uzvārdu vakardienas mērcei klāt makaronus. Neēdu neko, tik padzert tēju.
Vīrs ar bērniem aiziet skatīties kaut kādu filmu, es tikmēr jau atkal sakārtoju virtuvi. Mājkalpotājas loma joprojām ir vakanta. 🤣 🤣 🤣
Noskatos valdības runas ierakstu. Tur apstāsta kritušo skaitu, tas ir lielāks par vakardienas, tuvu 700, bet nu Francijai atkal pāri tūkstotim. Bet nu tūkstotis vai 700 – dižās atšķirības nav, abi cipari gāž no kātiem. Vēl stāsta, ka izmēģinot vairākas jaunas zāles,un aicina saslimušos brīvprātīgi pieteikties izmēģinājumiem. Esot jau gandrīz tūkstotis izmēģināts, tagad gaidot rezultātu. Nu jātur īkšķus tik stipri, cik var, ka kādas no zālēm darbotos. Te prasās brīnumi, lai tiktu no šiem sūdiem ārā.
Izlasu Feisbukā tādu skarbi patiesu joku. Tur pie tukšas baznīcas bildes pielikts teksts: "Tukšas baznīcas gaida, kad zinātnieki iegūs vakcīnu pret vīrusu. Lai varētu paziņot, ka Dievs ir izglābis cilvēci."
Precīzi, ļoti precīzi. Kur ir tas jūsu Dievs? Ak jā, pareizi, viņš soda visus grēciniekus tagad. Nu jā, visam ir šabloniskas atbildes. Bet nu lai jau tic, kam grib, lai tik nenāk un man neskalo smadzenes. Es cilvēks Londonā dzīvoju, te simts to Dievu un simtiem taisnības.. Un jāsaka, ka mani draugi ļoti saprotoši, neviens neko neuzspiež, arī ja pat tic rūķītim dārzā. Ā, nē, bija viens kolēģis, katolis, kurš aizliedza man svinēt Ziemassvētkus, neatceros kāpēc, bet es atceros, ka bija baigi uzvilcies, es tik viņam noteicu, ka tev kā kristietim vajadzētu man grēciniecei piedot. Ha, dabūja!
Nodziedu Ķirbītim dziesmiņu, viņš principā uzreiz arī aizmieg. Uztaisu tēju un dodos skatīties pēdējo sēriju izdzīvotajiem. Uzminēju, kurš uzvarēs. Tā uzvara bija tizla. Džeks mācēja zaudēt ar godu. Pirms padevās, viņš pateica meičai, ka ļaus viņai uzvarēt, īstenībā nebija vairs spēka noturēties, negribēja parādīt, ka vājāks par sievieti. Tizlenis. Meitenei sabojāja uzvaras prieku. Tā pat viņa būtu uzvarējusi. Viņa nepriecājas cilvēks. Bet ko nu vairs....
Jāiet gulēt, rīt tak sestdiena, diena, kad visi laimīgi muļļāsimies pa māju, nezinot ko lāgā iesākt.

AH8riAC.png
tkIpINM.png

04.04.2020.

Ķirbis pārlaimīgs burtiski ielec pie mums gultā un gandrīz salauž man mugurkaulu. Pat nedzirdēju, ka ir pamodies, es parasti dzirdu katru mazāko troksnīti. Tad nu ir laimīgi pamodies, pēc viņa domām derētu tā kā visiem celties....un... un nedarīt neko. 🤣 Miegs nenāk, bet labprāt varētu vēl pavāļāties pa gultu, nav taču pilnīgi nekur jāsteidzas. Aizejam ar Ķirbīti jau atkal uz dzīvojamo istabu, uzklāju viņam uz sofas sedziņu, lai varētu tur apēst šokolādes maizīti. Vispār mājās ir ļoti stingri noteikumi ar ēdienu. Bērni ēd tikai un vienīgi virtuvē pie galda. Noteikumu ir ļoti viegli ievērot un 99.9% gadījumu to arī ievēro. Ķirbītis šad tad drīkst apēst šokolādes maizīti dzīvojamā istabā, ja uz sofas ir sedziņa. Šis vienīgais mājas noteikums palīdz visam izskatīties jaunam, smukam. Cilvēki parasti netic, ka mums ir divi bērni un viens ļoti ļoti aktīvs. Ir gan un drīkst darīt visu, izņemot staigāt apkārt ar ēdienu un sulas glāzēm. Nu lūk: abi ar Ķirbīti sēžam dzīvojamā istabā diezgan ilgi, jo kā jau pie brīvdienās vīrs guļ ilgāk.
Vispār man noskaņoja nekāds, te smieties, te raudāt gribas pilnīgi bez iemesla. Vienkārši apnicis sēdēt istabā dēļ šīs situācijas. Nekā traka jau nav, bet darbdienās grūtāk, tad bieži jābūt klusiem. Dzīvoklis jau paliels, nevar sūdzēties, bet tāpat tak vienkārši gribas trobelēt. 🤣 🤣 🤣 Jokoju. Lūk ir brīži, kad viss ir ZB.
Paēdām brokastis. Laiks ir ļoti skaists...eh....man uznāk bimba, sēžu virtuvē pie galda un raudu, raudu un raudu. Meita atnes savas mīkstās mantiņas, lai man vieglāka raudāšana, visi samīļo. Raudu bez iemesla. (Nav jau gan bez iemesla, viss, kas kaut kur bija sakrājies, tagad iztek). Es zināju, ka vienā brīdī tas nāks ārā un labi vien ir.
Sētā iznāk kāda ģimene. He, he, sieviete ir nošpikojusi manu krēsliņu ideju, pirms tam neviens tā nedarīja, arī viņai ir līdzi krūze. Nu forši tā pasēdēt drusku mierā. Ģimenei ir līdzīga vecuma bērni, miera apstākļos varētu pievienoties, būtu visiem pa biedram. Ņemot vērā, ka laukā ir ļoti skaists laiks, viņi tur pavada diezgan ilgu laiku, mums tas sāk nedaudz besīt, jo brīdī, kad kādu tur redzi, tev ar sagribas iet ārā, lai gan pirms tam negribējās. Vīrs vairākkārt iet pie loga. Nu nebija viņi nemaz tik ilgi, tik tā likās. Vīrs ar bērniem iziet ārā. Ko viņi tur spēlē nezinu, bet laukā sabija daudz daudz ilgāk par iepriekšējo ģimeni. Es esmu priecīga, ka man ir brīvdiena no visām tām spēlēm. Paskatos šad tad pa logu un ar to man arī pietiek. Ienāk atpakaļ istabā, kārtīgi visi nomazgā rokas. Arī bumba katru reizi tiek kārtīgi nomazgāta. Nu it kā nekas nav baigi aiztikts, bet droši paliek droši, mazgājam visu, ko varam, pat atslēgas katru reizi. Gan jau esam bišķi kukū.
Zvans pie durvīm. Meita palēkdamās domā, ka tas viņai, jo nesen pasūtīja baleta čībiņas Amazonē.Te jau kādu laiciņu uz pirkstgaliem vien staigā, tagad nolēmusi patrenēties. Nē, tas ir aizvakar pasūtītās pārvākšanās kastes. Iepriekš bija doma veikalā savākt, tā pagājušo reizi, kad pārvācāmies darījām, bet šoreiz izdomāju, ka, ņemot vērā visus apstākļus, labāk pasūtīsim. Pasūtījām arī burbuļu plēvi traukiem. Baigi nepatīk tā ideja par to plēvi, jo tak baigi piecūkā dabu, bet nu tādi laiki. Tagad mums ir 125 m milzu rullis ar plēvi. Vājprāts. Vispār jau visas tās kastes un plēves dārgi sanāca, bet nav jau izvēles. Nu lūk, kurjers tur lejā kaut ko ņemas, es no augšas uzjautāju, vai tiešām mums, jo dažreiz viņi viltīgi piespiež mūsu zvanu, bet patiesībā vajag kaimiņus. Kaut ko tur viņš pie sevis nomurmina, ka esot esot mums. Lēni kāpj augšā. Es pagāju pretī. Viņš abas milzu pakas atstāja pusceļā. Ja tā izdarītu normālos apstākļos, es apvainots, tagad ir ok, var saprast, ka cilvēks maksimāli izvairās no kontakta, tak vēl pie 100 cilvēkiem šodien jāiet, risks liels. Kādu citu dienu nāks vēl cita izmēra un lielums kastes.Te tik vienas.
Uztaisu sev kafiju, aizeju uz lielo istabu, apsēžos uz dīvāna un aizmigu, nespēju atcerēties, kad es būtu gulējusi pa dienu. Nu moš kad Ķirbis bija bēbītis tad, bet nē, es neesmu no gulētājiem, parasti nobrīnos, kad pieauguši veseli, jauni cilvēki dienas vidū guļ. Moš vecums. 🤣 Domāju, ka tas dēļ raudāšana. Iespējams tā tagad būs norma pagulēt. Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pamostoties kafija bija auksta, izlēju ārā. Jaunu netaisīju.
Sētā neviena nav. Es ierosina iziet ārā otrreiz, galu galā laiks ir smuks, man noskaņojums arī labs. Izgājām visi ārā. Vīrs ar meitu spēlēja bumbu spēli, bet nu jau ar advancētiem noteikumiem, kad punkti iet arī mīnusos. Vajadzēs šo spēli patentēt, sauksim par pandēmijas spēli. 🤣 Mēs ar Ķirbīti spēlējam spēli, kur paslēpj mantu un, meklējot jāsaka siltāks siltāks....Vot neatceros tai spēlei īsto nosaukumu. Viņš slēpj visu laiku vienā vietā. Cik smieklīgi. Ierosināju, lai paslēpj kaut kur citur. Aizgāja, paslēpa pie lejas kaimiņu logiem un nokliedzās, ka varu nākt. Spēju iztēloties kaimiņu sejas. 🤣 Laukā sabijām diezgan ilgi, gribējās vēl ilgāk, bet bija tā sajūta, ka jāpalaiž vēl kāds. Iegājām istabā. Vīrs pieteicās taisīt ēst. Taisīs vjetnamiešus, ja pareizi atceros. Viņam ļoti patīk taisīt tādus visādus ēdienus un arī ļoti garšīgi sanāk. Sētā tā arī neviens neiznāca, eh.... Būtu palikuši ilgāk, bet tad ar neuzzinātu, ka neviens negribēja nākt. Vīrs taisa ēst, es izdomāju, ka jāiet beidzot izskriet. Ir jau diezgan vēls, nu pēc septiņiem. Aizeju sameklēju savu ietērpu – vecās labās kedas. Tām jau kādi gadi astoņi būs. Klīst runas, ka jaunās vajagot pēc cik tur tiem noskrietiem kilometriem, a man vienalga, tās ir manas mīļākās kediņas un es skrienu un skrienu un skrienu. Skriešanas jaka vispār kādus 16 gadus veca, mīļa tāda, nemaz netaisos mainīt. Krekliņš ar ar vēsturi, no Londonas Olimpiādes laikiem. Viss tāds ļoti svarīgs. Es no tiem, kam nav svarīgi jaunākie brendi, lai sportotu, nu kaut vai pidžamā var skriet, galvenais kusties. Izeju ārā. Tāds kaifs! ❤️ ️Vakars ir tik ļoti, ļoti silts. Saulīte lēnām riet, visa debesmala tik smuka. Skrienu zigzagus pa mazajām ieliņām. Neskrienas tik viegli, cik ierasts un gribētos, bet ko var gribēt, sen nav skriets, daudz cepumiņi ēsti. Izlēmu, ka iesākumā pietiks 3 kilometri. Tieši pie 3 arī apstājos un atlikušo gabalu, kas sanāk uz pus kilometru, lēni, lēni nostaigāju.. Tā sajūta, kad tu apstājies ir vislabākā. To nevar vārdos aprakstīt. Super, laimes hormoni ir dabūti. Vispār pa šo nedēļu kamēr nebiju vairāk neko ka sētu redzējusi, daba ir tā pamodusies. Bērziem lapas tūliņ jau būs uzplaukušas pilnībā. Zied tik daudzi nezināmi koki, krūmi. Tāds skaistums.
Izskriešana bija tieši tas, kas šodienai bija vajadzīgs. ️❤️
Paēdam vakariņas, bērni pa gultām un mēs uzsākam skatīties austrāliešu šovu. Ja nevar ceļot dzīvē, jāceļo pa šoviem. 🥂

aDywOW9.jpg

7aHTaxG.jpg

05.04.2020.

Tā! Nu kā tas varēja notikt? Sēžu un nesaprotu. Nē, patiesībā tik tikko attaisīju acis. Es aizmirsu, ka vakar bija lielākais kantora notikums: "Grand National" gada lielākais un nozīmīgākais zirgu skriešanās reiss. To te zina visi. Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Tie ir kantora svētki. Tai dienā brīvs nav nevienam, jo darbā ir tik daudz, ka pat visi kopā esot nevar visu lāgā izdarīt, bet, neskatoties uz to, visi ir smaidīgi un priecīgi. Šis ir riktīgs komandas darba. Slinkajiem grūti. 🤣
Kantoris ir visu dienu līdz pat reisa sākumam, kas ir 5.15, pilns. Būtībā ir tā, ka pārsvarā uz "Grand National" nāk cilvēki, kuri nekad, ne pie kādiem citiem apstākļiem nenāktu uz kantori. Anglijā svin šo skriešanos. Vīram pat darbā pagājušajā gadā bija totalizators. Nu vienvārdsakot, tas ir notikums ne pa jokam. Nu lūk, es tik ļoti gaidīju šo dienu un aizmirsu. 🙊 Nu ok, reiss bija atcelts, bet es tāpat nespēju noticēt, ka es aizmirsu. Aizgāju netā paskatīties, ko raksta, izrādās bijis virtuālais reiss? Oho, interesanti, vai tad tas tiešām skaitīsies? Neizklausās godīgi, pagājušajā gadā uzvarēja iepriekšējā gada uzvarētājs, ko tādu negaidīja neviens. Un šogad uzlikuši multeņu sacīkstes? Bet nu jā, tas tomēr ir baigais robs zirgu naudas plūsmai, vajadzēja kaut ko izdomāt. Mums ikdienā ir virtuālie reisi un cilvēki tos diezgan spēlē, bet tie ir tie regulārie kantoros sēdētāji, tie zina par tādiem. Nu neko, šis ieies vēsturē, un es arī ar savu slikto atmiņu. 🙈
Rīts mājas paiet ņigi ņegu, galva pilnīgi no visa sāp. Nekas nenotiek, bet tai pat laikā tāda spriedze. Paēdām brokastis, es uztaisīju. Nekā ģeniāla: angļu parastās. Padomā noēst visu, cik varam pirms izvācamies, un pupiņas ir daudz, tas nozīmē, ka ēdīsim bieži.Tas labi, jo mums arī visiem garšo.
Izejam visi sētā. Tavu prieku un bēdu! Ārā ir pilnīga vasara, oficiālie cipari rada 21, bet saulītē ir daudz, daudz, daudz vairāk, es teiktu, ka ir visi 25. Nu tik labi, bet kas tur labs, ka tu skaties pulkstenī un piedomā, ka ārā var palikt apmēram stundu, nu varbūt drusku ilgāk, tak visiem gribas pasildīt kauliņus. Es esmu maikā un šortiņos, kājas kā līķim, izskatos pēc īra, ko pludmales smiltīs nepamanītu. 🤣 A pārējie gan saģērbušies ka ziemeļnieki, sāk lēnām pa kārtai visu vilkt nost. Ķirbis čīkst, ka esot karsti, aiziet pasēdēt ēnā. Vīrs ar meitu spēle badmintonu, izrādās mājās ir visādas ārā spēles, tik kaut kur pagultēs sabāztas, ja pakustina pelēkas šūnas, tad var atcerēties, kur kas nobāzts. Viņi abi ļoti līdzīga rakstura, abiem patīk uzvarēt, tad nu tur tāda baigā spriedze viņu starpā, piesienas par mazākajiem sīkumiem. Ja godīgi, neesmu īsti droša, vai kāds no viņiem tiešām zina precīzi noteikumus. Bet laukums ir uzzīmēts, un tur viss notiek. Ķirbītis vāļājas pa zemi ēnā, es uz soliņa sauļoju savas baltās pleznas. Nu daudz jau tur nesanāca pasēdēt, bet var jau redzēt nelielu sārtumu uz ciskām. Vasaras sezona ir atklāta. Tāda dīvaina gan šogad. Ejam negribīgi istabā. Jā, uzreiz pēc mums cita ģimene iziet dārzā. Tas jau bija sagaidāmas. Vispār blakus mums ir privātmāja. Skauž, tur bērni pa batutu lēkā, sāk smaržot pēc šašlika. Bet nu nekas, mums vēl ir paveicies, ka ir tā sēta, citiem pat tādas nav.
Ņemot vērā smuko laiku, ziņas stāsta, ka britu tautai nepietiek prāta, vazājas bariem apkārt pa publiskām vietām, neievēro noteikumus... Eh, tas jau bija sagaidāms. Tas tā krīt uz nerva, liela daļa no tiem klejotājiem dzīvo privātmājās ar lieliem dārziem, bet nē, nevar sēdēt desu cept, jāvazājas apkārt. Es tak jau pa logu ievēroju milzu rosību tieši no privātmāju puses. Mūsu ielas turpinājumā ir tikai privātmājas un tur tādā pēkšņa kustība. Skumji.
Pusdienās katrs apēda kaut ko, īsti nezinu ko. Vakariņas nebūs jātaisa, jo ir vēl tas vjetnamiešu ēdiens.
Izdomājām iziet vēlreiz sētā, nesanāca, jo tur aiz krūmiem, ko pa logu nevarēja redzēt, kāds jau bija. Nogājām lejā un tikai tad sapratām. Vīrs ar bērniem uzgāja augšas, es aizgāju skriet. Ir jau kārtīga pievakare un uz ielām nav vairs daudz cilvēku, bet es ar skrienu tik pa privātmāju ieliņām, ja kāds nāk pretī, tad es fiksi uzlecu uz ceļa braucamo daļu. Cilvēki pasaka paldies. Tas te vispār ļoti tipiski, man ļoti tā pieklājība patīk. Šodien skrējās ļoti viegli, bet vēl nepārforsēju, gribētos jau uzreiz 10 km, bet saprotu, ka labāk tik kādus 5. Skrienot jau rēķinu, kā rīt skriešu zigzagus, lai neizskrienu uz lielajām ielām, kur ir daudz cilvēku un savācu tos savus 10 km. Atskrienu mājās, fiksi duša un uzlieku sildīties vakariņas. Vīrs ar austiņām sēž pie galda, pieslēdzis kompim klavierītes (mazus klavieru taustiņus). Mūzika ir viņa stellīte. Man tāds prieks, neatceros, kad pēdējo reizi redzēju viņu trinkšķinām kaut ko. Var redzēt, ka cilvēciņš ir ļoti laimīgs.️ ❤️
Es atceros, ka plkst. 8 būs karalienes uzruna tautai. Šī būs trešā reize viņas mūžā, kad viņa uzrunās savu tautu. Lieku meitai izslēgt BBC One uz televizora, šis ir jāredz, jābūt vēstures lieciniecei, galu galā kaut kas tāds nenotiek katru dienu. Ja godīgi es miera laikos vispār ziņas neskatoties, nu ok, kaut ko drusku par Brexitu paskatījos. Precīzāk tieši pusnaktī sēdēju un skatījos, kā oficiāli izstājāmies, bet tas atkal tāds vēsturisks brīdis, tādi ir jāredz. Karaliene sāk savu runu, tā ir ierakstīta, tas gan neliekas forši, bet nu vienalga. Runa ir uzmundrinoša. Vecā sieviņa cenšas, cik var apvienot savu tautu. Jauki!
Paēdām vakariņas. Tā kā ir jau pavēls, tad Ķirbim pa taisno jāiet gulēt. Izrādās viņam ar tēvu vakar bijis dīls, ka drīkst gulēt mūsu istabā. Nu ko, aizstiepu viņa matracīti uz mūsu istabu. Kā jau paredzēju, ka, būdams mūsu istabā, tik ātri neaizmigs. Gāju aprāt, ja negulēs, tad būs jāiet atpakaļ uz savu istabu. Ilgi vēl tur kaut ko zirgojās, beigās jau aizmiga.
Anglijas cipari šodien ir vieni no augstākajiem: pāri 600. Francija ļoti priecē: tikai 500, aizvakar bija vēl pāri tūkstotim. Šis viss ievieš cerību. Mūsu cipari ir drausmīgi, bet te uz salas ar viss mazliet vēlāk sākās, tad tie cipari ar vēl būs kādu laiku drausmīgi. Jāgaida, jāgaida, jāgaida....
OMG, Boriss aizvests uz slimnīcu. Cik saprotu tad drošības nolūkos, lai nepaliktu sliktāk. Viņš jau desmito dienu cīnās ar melno nezināmo un joprojām esot augsta temperatūra. Šodien arī ziņās lasīju, ka viņa līgavai, kura stāvoklī, esot covida pazīmes. Nejauki, bet nu tas jau bija sagaidāms. Lai cilvēciņiem laba veselība! Šito stresu grūtniecības laikā. Brrrr.
Ar vīru skatāmies vairākus seriālus un raidījumus. Pat nepamanījām ka plkst. ir jau gandrīz divi naktī. Miegs īsti nenāk, bet jāiet gulēt, rīt tak pirmdiena. 🙈 🙊 Kas ta man, man vienalga, man brīvdiena. 🤣 🎉

wvL2ccV.jpg

06.04.2020.

Sāp kājas, nevar lāgā izkāpt no gultas. Nu tomēr veseli 8 km divās dienās noskrieti. 🤣 Biju aizmirsusi tādus laikus, kad pēc tik niecīgiem attālumiem kaut kas sāp. O, izrādās pietupties ir vēl sāpīgāk. Labais visā šajā ir, ka sāp arī rokas un presīte, redz, tas pierāda, ka tiešām skrienot strādā daudz muskuļu grupas. Iestaigājos un ir jau labāk, lai gan apsēžoties sāp arī dibens. 🤣
Bērniem oficiāli ir sākušās Lieldienu brīvdienas, bet meitai ir uzdoti kaut kādi uzdevumi spāņu valodā. Šī tādā neizpratnē plikšķina acis.
Nu ko darīsim brīvdienas? 🤣 Pilnīgi pareizi, turpināsim būt atbildīgi pilsoņi un sēdēsim istabā. Paga, jāpaskaita, cik ilgi mēs te jau laimīgi sēžam, apmēram divas nedēļas būs, ne? Kaut kā liekas ilgi, bet tai pat laikā baigi ātri tas laiks pagājis.
Mums te nekas īsti notiek. Vīrs strādā. Viņam jau deviņos no rīta bija ļoti svarīga konference, tad mēs ar Ķirbīti kaut ko pa virtuvi darbojāmies. Laiks laukā atkal izskatās brīnišķīgs. Sētas lielajam kokam arī sāk parādīties zaļgana nokrāsa, nemanot ļoti, ļoti strauji viss plaukst. Sataisu kafiju un sērfoju netā. Vārds pa vārdam un nonāku pie savas kārtējās sazvērestības teorijas, ka meita iespējams ir izslimojusi vīrusu. Tai laikā, kad viņa saslima baigi par pazīmēm vēl nerunāja, lika tik mazgāt rokas. Februāra beigās šeit bija nedēļu brīvlaiks un pēc tam visi, kuri bija bijuši Itālija slēpot, nedrīkstēja nākt uz skolu, tas bija ieteikums, tas nebija obligāti. Tai laikā to lietu nopietni neuztvēra neviens. Nu lūk, nedēļu vēlāk meitai bija augsta temperatūra, sāpēja kakls, pāris reizes sūdzējās, ka trūkstot elpas, bija slikta dūša, nedaudz caureja un pēc tam sākās klepus. Klepoja vēl kādu nedēļu vai ilgāk pēc tām. Bet interesanti šajā visā, ka neilgi pēc tam saņēmām vēstuli no meitas skolas, ka skolotājai oficiāli apstiprināts Covid-19, ka skola tiks uz neilgu laiku slēgta, lai izdezinficētu. Skolotājas vārdu nesaka, esot privāta lieta. Ok tajā brīdī arī meitas pazīmes ar vīrusu nesaistīju. Tagad gan tinu atpakaļ un domāju, ka iespējams bija, jo tak tā skolotāja visu laiku skolā bija arī pirms simptomu parādīšanās un tu nezinot aplipini citus. Nu lūk, gaidu to antibody testu, meita būs pirmā, kuru gribēšu notestēt. Vīrs saka, ka man pilni simts nav, jo ja būtu viņai bijis, būtu arī mums. Taisnība, bet tai pat laikā, takš dzird, ka daudzi izslimo bez simptomiem, ir tikai pārnēsātāji. Un īstenībā mums te visiem pēc kārtas bija nelaba pašsajūta, nu bez temperatūras, tika kaut kādi mistiski galvas reiboņi utt. He, he... man patīk nodarboties ar sazvērestībām.
Izlasu, ka visi "Grand National" ienākumi tiek novirzīti NHS, šis ir ļoti cēli.
Vīram jau atkal ir kaut kāda konference, mēs ar bērniem taisāmies laukā, lai netraucētu. Nesanāca, jo kāds cits izgāja pirms mums.Te baigi jāvaktē, laiks pagalmā ir uz izķeršanu, sevišķi no rītiem.
Ap pusdienlaiku izejam sēta visi. Ķirbis taisa pats savu kaut kādu karuseļa konstrukciju, mēs pārējie spēlējam kārtējo pašizdomāto spēli. Man jāsaka godīgi, neatceros, kad es tik daudz būtu ar bērniem laukā būdām kaut ko spēlējusies. Parasti jau tā ārā būšana tāda savādāka, nav tā, ka iet laukā ar mērķi spēlēt spēles un tā katru dienu bez izņēmuma. 🤣
Lai slavēti visi tie, kam tādas nodarbes neapnīk. Man nav nekas pret paspēlēties, bet tikai citos apstākļos, kur var pamainīt atrašanās vietu un iespēja paspēlēties nav jāvaktē pa logu. 🙈 🤣
Pusdienās izdomāju uztaisīt omleti. Turiet lūdzu olas no manis pa gabalu. 🤣 Tā bija olu katastrofa, nu vismaz tā izskatījās. Garšoja jau īstenībā normāli, bet Gordonam Ramzijam te būtu pilnīgi noteikti kas sakāms. Izlidinātu manu omleti misenē ar visu pannu. 🤣
Atnāca vēl kaut kādas pasūtītās kastes. Šīs izskatās baigi lielas, nesaprotu ko tik milzīgas pasūtījām, bet gan jau tai brīdī, kad sūtījām bija baigā fīča apakšā, ka tieši tādas vajag. Virtuve sāk aizkrauties ar pārvākšanās atribūtiem. Varētu jau sākt krāmēties, tomēr negribas divas nedēļas dzīvot starp kastēm, bet nagi niez. Pārvākšanās ir viena ļoti laba lieta, jo tad var izlidināt ārā visu lieko. Un mēs esam naski ārā lidinātāji, metu ārā visu bez žēlastības. Ok, ok, es nemetu miskastē, nesu uz labdarības veikaliņiem. Patiesībā piekopjam minimālistisku dzīvošanas stilu – dažas mēbeles un nekādi aizbāzti kalti, man personīgi vajag telpu, kur elpot. Iegāju dzīvojamā istaba un sapratu, ka te nebūs daudz ko krāmēt, tik cik lampas un bildes jāsaliek kastē, jāsadala sofa, jānoskrūvē galdiem kājas.
Vispār kaut kad aizvakar zvanīja dzīvokļu aģents, teicās, ka iespējams būs pieeja dzīvoklim, sarunāšot, ka esošie īrnieki izies laukā. Mēs ar vīru izdomājām, ka nemaz negribam tur tagad iet. Galu galā tie cilvēki bija, iespējams vēl ir, ar covida pazīmēm, tak neko par tiem cilvēkiem nezinām, cik tīrīgi, cik bieži vēdina telpas utt. Vīrs ar bērniem dzīvokli nav redzējuši. Tur vesels stāsts, kāpēc. Bet nu uz doto brīdī tas neko nemaina, redzēs, kad būs tukšs dienā, kad ievāksimies.
Taisu vakariņas, vīrs vēl strādā, viņš vispār strādā daudz, daudz vairāk nekā kādreiz no ofisa. Vakariņās atkal būs ribiņas, atradu ledusskapī, tad nu jāapēd, jo tagad maksimāli jāizēd viss līdz pārvācamies. Klāt ēdīsim salātiņus un cepeškrāsnī ceptus kartupeļus ar sviestu un dillītēm. Uztaisīju un eju skriet, paēdīšu vēlāk. Vīrs ar bērniem ēd. Es ārā ejot apēdu dažas karotes salātus.
Gudri tas nebija, gurķis skrienot kaklā "sēž". Skrējās viegli, kājas vairs nesāp. Ārā ir jau tumšs, ļoti patīk vērot, kā cilvēki dzīvo, te pārsvarā cilvēkiem nav aizkari, tad tā forši var redzēt kā iekārtotas mājas. Pētot interjerus, ātri neskrējās. Nemanot esmu atskrējusi gandrīz atpakaļ pie mājas, izdomāju, ka jāpiemet klāt vēl kāds km, noskrienu gar darbu... Centriņā neierasts klusums. Kantorī viss ok, logi nav izsisti. Paskrienu garām vietējam krogam, ļoti dīvaina sajūta, viss tumšs. Spoku ciematiņš. Skrienu mājās. Pie 6 km apstājos, biju jau sadomājusies skriet 10, bet par vēlu, lai baigi blandītos tumsā viena. Nav bail, vienkārši nepatīk.
Ienākot istabā, pirmais ko uzzinu ir, ka Boriss ielikts intensīvajā terapijā. Hmmmm... nu jācer, ka viss labi. Domāju, ņemot vērā, ka viņš tomēr liela fiška, viņu tā vairāk uzmana, nevis viss tik traki, bet nu kas zina. Sajūtas tik un tā dīvainas.
Iegāju dušā, neko īsti vairs ēst negribu.
Ielieku Ķirbīti čučiņāt, sataisu daudz tēju un dodos skatīties Westworld. Trešā sezona ir labi uztaisīta. Otrā man nepatika.
Un vēl viena diena istabā ir pagājusi.

ALm7Egx.png

07.04.2020.

Smiekli caur asarām.
Vakar vakar gulēt ejot uzvilku sen neredzētu naktskrekliņu. Smuks un glauns tāds, tik kaut kā baigi apspīlēts. Gāju speciāli spogulī paskatīties, lai tiešām saprastu ka tā esmu es un peņuārs mans. 🙈 Eh, šī istabā sēdēšana un kambaris pilns ar cepumiem te nenāk par labu galīgi. 🤣Te meitēna dūdas vietā tagad ir būda. Es jau arī saprotu, ka tā nedaudzā skriešana ar te nelīdzēs, te vienkārši jābeidz ēst tos cepumus. Lai gan veselas 3 dienas jau neesmu ēdusi, jo man dzelžaina apņēmība, kad sportoju, tad neknakstinos. Bet tik ātri jau tie kilogrami nekūst. 🤣 🙈
Nu lūk, šorīt pamodos ar cerību, ka izskatos labāk. 🤔 🤣 Nē, izskatos trakāk, seja papildus saņurcījusies palagos. Labi, ka nekur nav jāiet. Nojaušu, ka liekais svars pēc karantīnas būs problēma daudziem. Oi, nē, man personīgi līdz liekajam svaram vēl tālu, ļoti ļoti tālu, tik te drusku par sevi jokoju.
Rīts kā rīts. Vīrs ofisā, meita savā istabā, mēs ar Ķirbīti kaut kur: te virtuvē, te dzīvojamā istabā, te viņa istabā. Viņa istaba tāda ļoti mīlīga, maziņa istabiņa, daudzi, kad uzzina, cik liela, nespēj noticēt. Brīnās, vīpsnā. Es istabiņu saucu par kambarīti. Istabā ir veseli 6 kvadrātmetri. Izklausās šausmīgi maz, bet viņam piecgadniekam vairāk nekā pietiek, cik tad viņš tur to laiku pavada. Tā pat lielāko daļu viņam vēl ir vajadzīgs blakus pieaugušais. Vot tīnim jau savādāk, tīnim vajag mieru un savu vietiņu, lai gan arī jebkurš tīnis būtu laimīgs par saviem privātajiem 6 kvadrātmetriem. Savs stūrītis ir un paliek tomēr savs. Nu lūk, šorīt Ķirbis savā istabiņā savilcis visus iespējamos mājas spilvenus. Salikti tur vairākās čupas, tā esot mana māja. Tad nu tur kādu stundu vai pusotru novāļājos pa zemi. Jau atkal tur tā guļot uznāca miegs, gandrīz aizmigu. Tā vēlā gulēt iešana būs pie vainas, jo nu senāk divos, trijos gulēt negājām viss. Piecelties uz darbu būs grūti, kad atkal vajadzēs.
Man sāk jukt dienas un laiki. Bieži eju skatīties kalendārā un rēķinu, kas par datumu, skatos atpakaļ, kad viss šis sākās, šķirstu tālāk, domāju, kad varētu beigties. Saprašanas par nākotni nekādas, bet viens ir skaidrs – 19. izvācamies. Piezvana jaunā dzīvokļa aģents. Apstāsta, ka esošie īrnieki joprojām sevi izolē, bet esot teikušies, ka izvāksies laicīgi. Ļoti labi, tas priecē un ir vismaz kāda skaidrība, ka viņi sveiki un (gandrīz) veseli. Vēl aģents precizē, ka mums no dzīvokļa iekšpuses ir pieeja bēniņiem un kāpņutelpā pie dzīvokļa esot kaut kādas kambaris/neliela noliktava. Šīs abas lietas ļoti priecē. Mantu mums nav daudz, bet tā pat forši, būs kur nolikt visus koferus utt.
Izejam jau atkal sēta. Meitai tā sētā iešana riebjas, nesaka jau īsti neko, bet pēc nopūtām un sejas izteiksmes tas viss labi redzams. Nē, nu es arī neesmu nekādā sajūsmā. Ja varētu tur tā iziet pasēdēt, pačilot ar citiem kaimiņiem kopā, bērni ar tur tā forši kopā paspēlētos... Bet tagad tā ārā iešana jau kā iešana uz darbu. Fiksi, fiksi ejam laukā, kamēr sēta tukša, jo tak nezin, vai vēlāk varēs un svaigu gaisu vajag.
Esmu nolēmusi, kad viss šis murgs beigsies, es nedzērāja pēc dabas, tā piedzērušos un kaifā vemšu. Nopietni.
Vīrs mums pievienojas. Ķirbītis kaut ko savā nodabā virpuļo, mēs pārējie spēlējam badmintonu uz maiņām.
Vīrs iegāja istabā, mēs izdomājam vēl drusku palikties. Nekā nebija. Viens kaimiņš atvēra logu un uzjautāja, vai būtu ok, ka viņi pēc 10 minūtēm nāktu laukā. Nē, nebūtu viss! Tieši tā prasījās atbildēt. Lūk tādi laiki pienākuši, ka tevi jau nekaunas ierobežot. Ārā pat stundu nebijām. Cik nu varēju, pieklājīgi viņam atbildēju, ka protams un uzreiz jau savācām savas parpaliņas un gājām istabā. Lielāko dusmu uzsita tas, ka kaimiņš tur pasēdēja labi ja 20 minūtes, moš pat mazāk. A mums vairs luste ārā iet nebija. Sabojāta diena.
Boriss jūtoties labi, esot naktī bijis ar skābekļa masku. Boriss saņemies, te nevar tā vienkārši pa slimnīcas gultām valstīties, kad valstī grūti laiki! Jokoju. 🤣 🤣 🤣 Lai viņam laba veselība un ātrāk tiek uz pekām. 🤞
Atlikusī diena paiet diezgan ātri, pat tik ātri, ka nemanot jau ir diezgan vēls. Atkal jātaisa ēst. Sacepu cepeškrāsnī vistu, sataisīju kartupeļu biezputru un kaut kādus salātiņus. Apņēmība skriet šodien nav, bet tak vajadzētu gan, ņemot vēra to šoka stāvokli, kā izskatījās vakar vakarā peņuārs. Bet no otras puses veikalos baigās atlaides, moš vienkārši jānopērk jaunas štātītes par izmēru lielākas un miers. Jokoju, jokoju. Vienkārši negribas skriet un viss, tas kaimiņš pie vainas, sabojāja omu.
Lieku Ķirbīti gulēt, viņš izdomā, ka gribot vēl ēst, tad nu atļāvu apēst vēl jogurtiņu, bet ar nosacījumu, ka nebūs dziesmiņa, jo man ļoti nepatīk tādas kaut kādas ēšanas, kad jau ir izmazgāti zobi. Ai, nu beigās jau nodziedāju arī to dziesmiņu. Svarīgs jau mums abiem tas vakara rituāls un Ķirbis slīpēts, viņš to zina un izmanto.
Skatīties šovakar īsti neko negribas. Ieslēdzām to austrāliešu ceļošanas šovus, bet īsti neskatījāmies. Vienkārši parunājāmies par dzīvi. Forši tā parunāties līdz gandrīz plkst. vieniem naktī. ️❤️

YZlRAP7.png

08.04.2020.

Drausmas, tak aizmirsu, ka meitai 10.10 jābūt uz asins noņemšanu, plkst ir 9.50 un viņa vēl guļ. Fiksi modinu un pa galvu pa kaklu taisāmies. Vīram lieku izsaukt taksi, diži jau šī ideja nepatīk, bet citu iespēju nav, jo tiesību mums nav ne vienam. Tā jau sen būtu mašīnīte. Vispār jau te baigā vajadzība pēc mašīnas nav bijusi, tāpēc arī to tiesību nav. Mēs klejotāju tauta, ļoti daudz visur ar kājām un nav pretenziju ceļot ar vilcienu, tā tāda burvība. Bet nu atpakaļ pie tā takša. Fiksi, fiksi skrienam lejā. Abas esam ar maskām, cimdiem un virogelu degunā sasmērētu. Laukā izrādās jau no rīta ir karsts. Esam saģērbušās kā ziemeļnieces. Šoferim nav maskas, dīvaini, bet nu vienalga. Mums ir, turklāt tās īstās ķirurgu, tas arī drusku mierina, lai gan tā ideja braukt galīgi nepatīk un kur nu vēl uz poliklīniku. Ņemot vērā covida apstākļus, tās analīzes ņems kaut kādā tālā speciālā bērnu poliklīnikā. Ierodamies 10 min par vēlu, bet tur nekādas steigas. Poliklīnika viss distancēts, ar stingrām norādēm. Tantei uzņemšanā maskas nav, izskatās ļoti relaksēta, mēs ar saviem cimdiem drusku dīvainas liekamies. Aizsūta mūs uz otro stāvu kaut kur pa labi. 🤣 Aizejam. Tur nākošā tante bez maskas relaksēti pieraksta mūsu datus un paziņo, ka neesam sistēmā, lai zvanu savam ģimenes ārstam. Mēģinu sazvanīt, tie tur neceļ, beigās izdodas. Skaidroju, kas par lietu, neizdodas. Iedevu tai uzņemšanas tantei parunāt. Beigās ieskaidroja, ko mēs gribam. Solās atsūtīt papīrus. Gaidām. Atnāk māsiņa un paziņo, ka papīri vēl nav, vai nevaru uzzvanīt otrreiz. Sazvanu tanti vēlreiz, izrādās sapratusi nepareizi e-pastu, nosūtīšot vēlreiz. Mūs aizsūta uz citu telpu, tur izņemot mūs, neviena nav. Ātrāk gribas tikt ārā no turienes, tomēr te katrs nāk ar savu kaiti un tu nezini, vai nav slims, mēs tak ar domājam, ka slimi neesam, bet drošs tak nevar būt par neko. Beidzot atnāk medmāsa un aicina mūs iekšā kabinetā. Meita tāda drusku bailīga, bet turas ļoti braši. Iedurt izdodas ar pirmo reizi. Smuki satecina 5 pudelītes un paziņo, ka rezultāti varētu būt pirmdien. Abas māsiņas ir ļoti draudzīgas un pilnīgi bez jebkādām stresa pazīmēm, tas mierina, lai gan prāta viena doma – ātrāk tikt mājās. Izsaucu atkal taksi. Taksistam atkal nav nekādas aizsardzības. Ceļš uz mājām diezgan tāls, braucam kādas 20 minūtes, neskatoties uz to, ka satiksmes vispār nav nekādas, uz ielām šur tur ir cilvēki, bet tas pārsvarā pie pārtikas veikaliem tik. Viss ļoti dīvaini, Londonā, kur parasti viss mudž, ir pustukša, nē tukša. Fū, beidzot esam mājās. Cimdus novilku jau laukā, iemetu miskastē uz stūra, tādus pat negribu mājas miskastē mest. Abas ar meitu sevi kārtīgi noberzām. Visas drēbes arī pa taisno veļas mašīnā. Tagad tik jāgaida analīžu rezultāti. Jācer, ka viss būs labi un ka vajadzēs tik kādus vitamīnus vairāk padzert. Tad jau redzēs. Ir satraukums par to visu.
Ieeju lielajā istabā, tur Ķirbītis tāds aizdomīgs sašļucis sēž. Fiksi izmēru temperatūru. Bļāviens: 37.8°, pats saka, ka jūtoties labi, lai gan tā īsti neizskatās. Aaaaa, nu tak nevar būt, ka tā zaraza būs tikusi mūsmājās. Neko, aizeju uztaisu visiem karstu tēju. Esmu salasījusies visādas tautas gudrības, ka jādzer kaut kas karsts, ja tā zaraza tikusi organismā, tad pastāvot iespēja ar karstumu to iznīdēt kaklā, lai netiek līdz plaušām. Šis viss ir pilnīgs murgs, jo vīruss tak ir asinīs, bet man vienalga, karsta tēja vēl nevienu nav nogalinājusi (ja nu vienīgi pārāk karstu dzerot applaucē kaklu 🤣). Padzeram tēju.
Šoreiz vairāk uzmanu, lai Ķirbis tieši dzer tējiņu, nevis ēd tik cepumiņus. Izdzēra visu un aizskrēja spēlēties.
Pāris stundas vēlāk Ķirbītim temperatūras vairs nav. Neko nesaprotu, bet tas ļoti labi, ka pazuda bez zālēm, tātad organisms cīnās un ir izcīnījis, lai arī kas tas nebija. Vispār normālos apstākļos es par tik zemu temperatūru vispār nesatrauktos, tā pat neskaitās. Sāku pievērst uzmanību, kad ir ap 38.5°. Bet tas arī atkarīgs, kuram no mums tā temperatūra ir. Lai nu kā, Ķirbis jūtas labi, ejam sētā. Oficiālie dati rāda, ka laukā ir +21°, bet nekā nebija, saulē ir visi 26°. Riktīgi cepina, man jau ir pa karstu, spēlēties negribas. Atstāju bērnus savā nodabā. Nu nav tak pieaugušajiem vienmēr jāizklaidē bērni. Pie garlaicības sāk veidoties vislabāk iztēle. Sēžu dzeru savu kafiju. Saule tā spīd, ka redzēt nevar neko, un mūsmājās nav atrodamas pilnīgi nevienas saulesbrilles. Nesaprotu, kur visas nobāztas, nebrīnītos, ja būtu izmetas ārā. Nekādas dārgās mēs jau nepērkam, ko gadiem taupītu, tāpēc domāju, ka sen misenē. Tik kur tās tagad nopirks, Praeku aizslēdza (jokoju). Nē, nu netā var pirkt, bet negribu. Problēmas. 🤣
Dzeru to savu kafiju, te pēkšņi baigais troksnis, paskatos... O, lejas kaimiņiene ar abiem bērniem pie loga. Abas meitenītes sakāpušas uz palodzes sit pa rūtīm. Gaida kaut kādu reakciju no mums. Nu mana nostāja par viņiem visiem zināmā, es pat neizliekos pieklājīgi draudzīga, turpinu dzert savu kafiju, it kā nekas nebūtu noticis. Ok, ok, ok, neesmu es tāda ragana, teicu Ķirbītim, lai aiziet sasveicinās. Tad nu Ķirbis aizskrēja laimīgs pie viņu logiem. Var redzēt, ka visi, ieskaitot māti, ir laimīgi par viņa uzrašanos pie loga. Cik interesanti. Tagad noderētu tās saules brilles, varētu brīvi skatīties uz to logu pusi bez labuma sajūtas. 🤣 Tinu filmu atpakaļ.... Kaut kas tur viņiem (kaimiņiem) nav riktīgi, nav kādu nedēļu jau redzēti sēta nemaz. Vai tik kāds no viņiem nebūs slims un vai tik nebūs sevi izolējuši. Tā varētu būt, jo Ķirbja pieiešana pie loga viņiem bija milzīgs notikums. Lielākā meitenīte ir tieši Ķirbja vecumā. Bērns sāka Ķirbim kaut ko stāstīt un varēja pa gabalu redzēt, ka bērns ir tik laimīga. Ķirbis, protams, tur izpaudās ar visādām jēlībām un visi bija laimīgi. Drīz arī gājām istabā.
Meita dīc, ka grib krāsot matus. Nogāju fiksi pārielas veikalā nopirkt blondu matu krāsu. Apsolīju, ka vakarā nokrāsošu.
Vīrs strādā šausmīgi daudz, sāk sūdzēties ka sāp acis. Trakums.
Vakariņās ēdīsim picu, varētu jau kaut ko uztaisīt, bet tak tā saldētavāapilna visādiem brīnumiem un būtu ļoti vēlams izēst maksimāli tukšu pirms pārvācamies. Kamēr cepas pica, vīrs ar bērniem iziet vēlreiz laukā, vairāk jau dēļ sevis, jo tak visu smuko un saulaino dienu nosēdējis pie kompja. Kamēr šie tur laukā, es ielīdu paskatīties oficiālos kritušo ciparus. Nav galīgi labi, bet mani vairs tik ļoti tas nesatrauc, esmu jau apradusi, bet tomēr smadzenēm vajag laiku, lai apsmadzeņotu to lielo ciparu, nu gandrīz tūkstotis kritušo. 🤐 Eh, galvenais pašiem neiekļūtu tai statistikā. Neko citu jau padarīt nevar.
Manējie uznāk augšā, ēd picu. Es dodos izskriet. Perfektāku laiku skriešanai grūti iztēloties. Skrējās viegli, bet negribējās daudz. Labu gabalu pirms mājām apstājos, jo gribu lēnām izbaudīt vakara mieru, klusumu un pavasara smaržu.
Ieejot istabā, meita ar matu krāsu jau stāv pie durvīm. Tad nu pa taisno ar ķēros klāt. Bērns dikti laimīga. Ņemot vērā, ka viņa jau ir blonda, es saku, ka diži neko nevarēšu redzēt. Un tā arī bija, tur tāds tonītis it kā saule drusku būtu pabalējuši tie mati. Sarunājām, ka rīt mēģināsim vēlreiz. Trakie tīņu gadi. Kaut ko jau ieminējās, ka varētu vienu matu pusi zilu, otru rozā. 🤣 Viņai paveicies ar mums, ka mēs tādi atvērti visādām trakām idejām, bet vai esmu gatava krāsot tagad zilus un rozā matus, par to gan droša neesmu. 🤣
Labi, ka vietējā veikalā tādas krāsas nav.
Visi guļ. Ķirbis jutās labi. Ar vīru skatāmies American Horror Story pēdējo sezonu. Šis īsti gudri nav, jo man ir riktīgi bail. Ceru, ka varēšu pagulēt.

GiVCZGL.jpg

09.04.2020.

Nekas īpašs nenotiek, tā teiktu Emīls Pudelis. Tomēr gribas zināt, kas tur ne tik īpašs notika viņa dzīvē tai dienā.
Mums viss ir pa vecam, tik sāk tā ikdiena riktīgi krist uz nerva. Tu cilvēks pamodies un bezmērķīgi klīsti pa māju. Labi, ka bērniem šī situācija tīri labi patīk. Meita jau ņirdza, ka viņas dzīvesveids esot nosaukts par karantīnu. 🤣 Aaa, tak vakar dabūja sen pasūtītās baletkurpītes, tagad tur mokās un mēģina nostāvēt uz pirkstgaliem, sāpot ļoti. Es ar pirmo reizi redzu tādu baletkurpi, nezināju, ka viņas tādas, nu tik ļoti cietas, nav brīnums, ka tām dejotājām pirksti lupatās. Bet nu meita tur kaut ko neatlaidīgi, klupdama krizdama, mēģina, sejā var redzēt vilšanos. Nu jā, domāja, ka būs viegli.
Vīrs ieminās, ka vajadzētu sākt lēnām pakoties. Sarunājam, ka atstāsim uz pirmdienu visu, jo tūliņ Lieldienas, lai nav te pa svētkiem aizkrauts kastēm. Vispār pilnīgi nekāds svētku noskaņojums.
Teikšu kā ir, es esmu tā latvju gara uzturētāja starp mums te draugiem. Lieldienās tad arī visi, kas var sanāk mūsmājās, tad ir kopīga olu krāsošana, sišanās. Forši svētki. Rādās, ka šogad pēc Kariņa ieteikuma krāsosim savas olas un atrādīsim caur video, nu jācer, ka šis nebūs obligāti un nerādīs Panorāmā. 🤣 🤣 🤣
Vīrs strādā, pēdējā dienā pirms Lieldienu breika. Tad tur padaudz tā darba, iznāk vairākkārt mūs trobelētājus apsaukt. 🙈
Beidzot izejam dārzā. Kastaņiem lapas pa divām dienām burtiski jau gandrīz pilnībā izplaukušas, tūliņ ziedu pumpuri būs jau redzami. Pa kokiem un miskastēm dricelē vāveres. Tās te tādas kā vietējās vienmēr bijušas, laikam jau patīk tas miskastes, jo tur šad tad vāks palicis vaļā var kādu gardumu dabūt. Bet tās tik manas domas, es neesmu vāvere, es nezinu, kāpēc viņām patīk dzīvot sētas kokā.
Bērni kaut ko spēlējas paši savā nodabā, par šo prieks, jo beidzot māk sevi nodarbināt, es varu uzelpot, mierīgi pasēdēt un pasauļot kājas. Ļoti, ļoti silta pavasara diena.
Ieejot istabā tēju vairs neprasās dzert, laikam jau tāpēc, ka laukā tik karsti. Pa kluso pie kambarīša padzeros kolu. Daudz tur vairs nav, labi ja kāds puslitrs, bet Ķirbim rādīt negribu. Izdzers visu uzreiz. Man tak pašai gribas 🤣🤣🤣. Jokoju. Viņam vienkārši nevajag dzert kolu.
Jādomā, ko uztaisīt vakariņās. Vīrs ierosināja kaut kādus makaronus ar spinātiem un pesto mērci. Sacepu, savārīju ko nu varēju, pārējo atstāju viņa ziņā, jo es nemācēšu tā smuki visu salikt kopā, lai labi garšīgi.
Meita atnāk un ierunājās, ka viņai draudzene pieteikusies Londonas mūzikla izmēģinājumam un tikusi pieņemta. Viņa arī gribot pamēģināt. Aktrise viņa laba, daudz spēlējusi visādos skolas teātros, tiešām labi sanāk, bet dziedamā balss gan īsti nav, bet to var trenēt. Tad nu ar tēvu dodas piemeklēt kādu labu dziesmu. Šis būs nopietni, jo vīram tāda kā vairāk vai mazāk absolūtā dzirde, tad nu tagad zinu, ka trenēšana būs pamatīga. Bet nu ļoti labi, lai ņemas.
Vakariņas šodien paēdam laicīgi, jo gribējām iziet nelielā vakarā pastaigā pirms satumst, sen tak nav būts. Diena bija tik silta, bet vakarā tāds nejauks vējš, it kā silti, bet tai pat laikā kakls jāpiesedz, ka nesapūš. Ilgi arī nestaigājām. Pafotografēju smuks kokus.
Atnākot mājas, sakārtoju virtuvi, pirms tam atstāju, jo citādi tā pastaiga būtu bijusi vēla. Mazgāju virtuvē grīdu un dzirdu kaut kādu dīvainu troksni... Johaidī tak ceturtdiena, 8 bija jāiet plaudēt. Aizmirsām! Eh, nu tik tizli. Neko, ātri ieskrēju meitas istabā pie loga, atrāvu vaļā un aplaudēju, cik nu varēju. Zinu, zinu lejas kaimiņu jau guļ un nebija priecīgi par šo manu skaļo uznācienu, bet lai viņi priecājās, ka es nebiju paņēmusi grāpja vākus kā daudzi to dara. 🤣
Pabeidzu kārtot virtuvi, ieliku Ķirbīti gulēt. Meita cītīgi trenējas dziedāt. Mēs pietaisījām dzīvojamās istabas durvis, lai viens otram netraucētu. Skatīsimies tālāk to šausmeni. Nezinu, kā es varēju viena noskatīties 13 sezonas, dzīvojot pirmajā stāvā, kur man durvis uz dārzu bija atvērtas pilnīgi vaļā un dārzam bija viegla pieeja jebkuram no ielas. Vēsā mierā tā skatījos vēlu vakaros viena. Tagad aiz aizbultētām durvīm otrajā stāvā bail. Vecums laikam. Jāiet gulēt.
P. S. Boris vairs nav intensīvajā aprūpē. Šis priecē ļoti.️ ❤️

qsJvz0a.png

0w5XXzh.png

10.04.2020.

No gultas izkāpu ap pusdienlaiku. Ok, biju aizgājusi uztaisīt sev kafiju, bet pēc tam ielīdu atpakaļ migā. Šodien mūsu guļamistabā nav ofiss un var ņurcīties, cik ilgi grib. Pagalmā jau labu laiku kāds spēle bumbu. Tā ģimene laikam gulēt neiet, ja jau 9 no rīta, kad gāju taisīt kafiju, viņi jau skraidīja pa sētu. Šito apņēmību.
Brokastis īsti nebija, arī pusdienās nē. Apēdām kaut ko tam visam pa vidu. Laiks ārā joprojām ir fantastisks. Ejam sētā. Man ar Ķirbīti jau ir iesauļojusies seja: pandēmijas iesauļojums, nu tas gandrīz tas pats kā celtnieku. 🤣 Pāri ielai kāds izbāzis kājas ārā pa logu un tver saulīti. Šādus skatus kā jokus kādreiz varēja krievu portālos redzēt, tagad tā ir realitāte. 🤣 Ārā bijām diezgan ilgi, izrādās man ir talants spēlēt badmintonu, iepatikās, ka pat nevarēju beigt.
Zvana telefons, tur galvenais priekšnieks. Satraukta paceļu. Viņš apjautājās, kā mums visiem iet un paziņo, ka no rītdienas būs tikai viena kontaktpersona, kurai zvanīt, ja rodas kaut kādi jautājumi. Es vēl kārtīgi noprasīju, vai darbā viss pa vecam un nekas nav mainījies? Nu mazums sāk atlaist cilvēkus. Viss esot, kā bija, nevajagot satraukties. Viegli teikt.
Ai, no tās pārvākšanās sāk sāpēt galva. Izdomātais plāns pačibēja. Bija doma palikt tās piecas naktis no 19. līdz 24. varam ievākties jaunajā dzīvoklī pie drauga, kurš gribēja, lai lai īrējam to māju, bet tur sieva tomēr ar bērniem atgriežas atpakaļ un mūsuprāt tāda palikšana tur būtu pārāks riskanta šajos apstākļos, tāpēc fiksi sameklējām AirBnb tuvākajā apkaimē dzīvoklī. Vispār ļoti smuks dzīvoklītis, tik jāgaida apstiprinājums. Gan jau tik rīt apstiprinās, ja apstiprinās, mazums vairs nemaz negrib laist iekšā cilvēkus.
Diena pagāja nemanot. Sabijām vēlreiz laukā. Forši bija tā vakarpusē mierīgi pasēdēt, padzert tēju. Meita negribēja vairs nākt. Ķirbis gan vēl tīri laimīgs tusēt kopā ar mums, lai arī nekāda spēlēšanas no mūsu puses nebija. Vienkārši tīrs vakara čils.
Vakariņas ar nebija jātaisa, jo bija joprojām vakardienas makaroni. Tur visiem īsti nepietiek, bet man ēst negribējās, tad nu es padzēru tikai tēju. Šodien neiešu skriet, nav noskaņojuma, jo tik forši jau dārzā pasēdējām, tur noķēru savus laimes hormonus šim vakaram.
Lieku gulēt Ķirbīti, dziedāju daudzas dziesmiņas, bija kaut kāds dziedamais noskaņojums. Vīrs klusēja, bet es labi zinu, ka neizķeru daudzas pustaktis un ko tur vēl nē. 🤣 A ko darīt, ja ne visiem ir dziedamā balss. Šad tad viņš jokodams man pasaka, ka šķībi dziedu. 🤣🤣🤣 Bet nu vai tad kādu tas satrauc? Nē! Laimīga dziedu tālāk. Nu nevar visi būt solisti, korī es labi iederos, cik nav dziedāts. 🤣🤣🤣
Noskatījāmies to amerikāņu šausmeni. Feinas beigas vienmēr visām sezonām. Nav vairs bail. ️❤️

Ed0mPap.png

11.04.2020.

Uraaa, dzīvoklītis ir apstiprināts. Tāda forša sajūta. Vīram atnāca uz e-pastu atgādinājums, lai neaizmirst, ka drīz jādodas uz Londonu. Smieklīgi, tā sistēma jau nezin, ka mēs tepat ap stūri dzīvojam.
Domājam tur ar kājām aiziet, kad aizvedīs mantas uz noliktavu. Nu moš es tik ar bērniem iešu, vīrs ar mašīnu, tad jau redzēs. Bet nu vismaz palikšana ir nokārtota. Īstenībā gaidu šo visu, jo tās jau arī būs kā brīvdienās no ikdienas. Ķirbis jau vispār pārlaimīgs, viņam nenormāli patīk viesnīcas un tādas visādas citādas mītnes. Un ,ņemot vērā visu apstākļus, ka jāsēž četrās sienās, tā būs feina izraušanās mums visiem.
Brokastis arī šorīt neēdām, nav ne jausmas no kā pārtiekam. Meitai ir paredzēta kūkas cepšana tiešsaistē ar draudzeni, bet nav vajadzīgo sastāvdaļu, tad nu nolemjam, ka vīrs aizies uz veikalu un pie reizes nopirks arī kaut ko rītdienas svētkiem. Neko daudz netaisīsim, bet šodien jau vismaz ir noskaņojums uztaisīt kaut ko. Vīrs aiziet. Atsūta SMS, ka pazaudējis pa ceļam masku, izkritusi no kabatas. Es saku, ka jānāk atpakaļ mājās, jo tomēr tā maska svarīga, mājās nākot, atrada to masku un varēja iet atpakaļ uz veikalu. Veikalā viss kā parasti, visi cik nu var ievēro distances.
Cik forši, atnesa lielu pušķi ar tulpītēm. Tāds mazs nieks uzbūra svētku sajūtu. Jā, ziedi, ziedoši koki, krūmi ir mana vājība. Ļoti, ļoti patīk. Beidzot kaut ko uzēdam, ir jau pus divi, labi Ķirbis ar meitu jau kaut ko apēduši agrāk, bet mēs ar vīru tagad tik. Manai figūrai tas ar pa sliktu nenāk. Meita sāk cept kūku. Žēl bērna, jo elektriskais mikseris saplīsis un esošais ir kaut kāds ļoti aizvēsturisks vistiešākajā nozīmē. Es kaut kad labu laiciņu atpakaļ vietējā antikvariāta veikaliņā nopirku. Nu jāsaka, ka tai laikā cilvēkiem nebija saprašanas, ka rokturim būtu jāatrodas sānā nevis augšā, jo ļoti grūti kult, praktiski neiespējami. Nesaprotu, kāpēc nav izmests ārā. Bet nu tā kā čalendžam ir jābūt godīgam, tad es nevaru viņai piepalīdzēt, lai gan gribētos. Tikmēr izejam dārzā. Es atkārtojos, bet joprojām ir ļoti, ļoti skaists laiks. Principā tūliņ visiem koki jau būs lapas, vasara ir sākusies. Atkal spēlējam badmintonu, sāk jau apnikt, lai arī labi padodas, līdz pandēmijas beigām varētu pretendēt uz atcelto olimpiādi. 🤣
Ienākam istabā, meita ir pabeigusi torti. Cik zinu, tad tur gāja visādi, arī asaras pa gaisu. Mēs esam žūrija, jāsalīdzina abu meiteņu tortes. Hmmmm...diezgan negodīgā cīņa. Otrai tortei virsū ir veikalā pirkts zaķis, meita taisījusi pati (sanācis tāds kāds sanācis) un tur vēl visādas tādas lietiņas, kuras ļoti atšķiras, jo var tomēr redzēt, ka otram bērnam ir palīdzēts. Mēs ar vīru izsakāmies ļoti godīgi, pieminot tā veikala zaķa esamību. Abas meitenes piekrīt. Beigās uzvarēja otra meitenīte un draudzība. Meitenes abas ir labākās draudzenes pasaulē un mīļas bez gala.️ ❤️
Nolemjam, ka varētu iziet pastaigā un pie reizes aiziet līdz krievu veikaliņam, varbūt tur būs baltas olas. Pastaiga bija tieši tas, kas vajadzīgs. Maldamies pa mazajam ieliņām, lai maksimāli izvairītos no cilvēkiem. Tas mums arī uzdodas. Krievu veikaliņā cilvēku nav, bet mēs ar Ķirbīti (meita negribēja nekur iet) iekšā neejam, esam paklausīgi pilsoņi, ja teica, ka veikalā drīkst iet tik viens cilvēks, tad tā arī jādara. Es nemaz arī negribu tur iet. Baltās olas nav. Žēl! Nopērkam pelmeņus un tās aizdomīgās olu uzlīmes. Parasti man tādas ar slāviem saistās un krievu veikalā arī pērkam, tad jau kaut kāda taisnība tur būs. Būs dažas sīpolu mizas, tad nu redzēsim, kas tur sanāks.
Vakariņās ēdam pelmeņus. Ķirbītis katru reizi atgādina, ka pirmoreiz pelmeņus ēdis Latvijā pie omes un viņam dikti esot garšojis. Foršas tādas omju atmiņas.
Mani mīļie bērni, mazbērni, ja jūs kādreiz dzīvē lasiet šo dienasgrāmatu, tad ziniet, ka mēs te Londonā nedzīvojām arī "mēra laikos" sliktu dzīvi, lai varbūt brīžam lasot te tā izklausās, nē, nē tā pilnīgi noteikti nav. Mums te viss ir tā skaisti un smalki. 🥂 Es ,piemēram, tikko izmēģināju kā rītdien svētkiem brokastīs klāšu galdu. Šis ir ļoti svarīgi, jo svētkus ja svin, tad jāsvin ar glanci, nevar nomest rosola bļodu galda vidū un sēdēt un priecāties. Nē nu tā arī var, bet te tā nenotiek. Tad nu izmazgāšu virtuvē grīdu un ķeršos klāt sudraba galda piederumu pulēšanai.

P. S. Ķirbītis, gulēt ejot, par Lieldienu zaķi vien runāja. Cik skaista ir bērnība!️ ❤️

8Ou2sm7r.jpg

AKnaGxv.jpg

12.04.2020.

Šodien ir Lieldienas. Ēdelīga diena bija.
Ķirbītis mani pamodināja. Mēs abi klusītēm, nepamodinot pārējos, aizgājām uz virtuvi, sataisīju viņam auzu putriņu, viņš bērns jau nevarēs nociesties līdz olas būs gatavas, tak pārējie vēl guļ, un ej nu sazin, kad modīsies. Nav jau baigās vajadzības viņus modināt speciāli. Ķirbis aiziet uz lielo istabu, es apņēmības pilna sagatavoties svētkiem. Šodien tad nu būs tā kārtējā reize, kad no bufetes tiks izcelti smalkie angļu porcelāna trauki, sudraba ieroči un kārtīgi izgludināts baltais galdauts. Sākumā gan vēl jādabū kaut mazliet kāda sīpolu miza, kur oliņu drusku nokrāsot. Vīrs vakar veikalā speciāli kilogramu sīpolus nopirka, bet viņiem tik plānā kārtiņā tā miza. Eh.... Nācās visu kilogramu nomizot, lai kaut cik mizas dabūtu. Sīpolus, tādus plikiņus, ieliku ledusskapī, būs tagad jādzīvo atlikušās dienas no sīpoliem. Uzliku katliņā mizas savārīties, lai vēlāk, kad liksim oliņas, būtu jau ievārījusies krāsa. Sataisīju sev kafiju, apsēžos virtuvē pie galda un sapratu, ka būs tik ļoti žēl iet prom no šīm mājām. Man te tik ļoti patīk. Te daudz skaistu atmiņu. Šis ciematiņa gals ir brīnišķīgs, bet arī šausmīgi dārgs. Tāds dzīvoklītis mēnesī īre maksā £2000 (nu salīdzināsim, lai pēc simts gadiem ir skaidrs cik tad tas bija). Aizgāju paskatīties oficiālos datus. Nu tā, Latvijā minimālā alga uz rokas ir €378 (£332), Anglijā minimālā alga ir apmēram £1100 mēnesī. Vienvārdsakot tev ir jāpelna kārtīgi virs minimālā, lai varētu atļauties labi dzīvot abās valstīs. Bet nu tagad pārvāksimies uz ciema lētāko gaļu, lai ietaupītu mēnesī £600 un, nedaudz papildus iekrājot, beidzot nopirktu kaut ko savu. Ceram ka tagad tie īpašumi, kas maksāja pusmiljonu, nokritušies nedaudz un būs mūsu budžetā. Nu pandēmija kādam var nākt arī par labu. Bet ja pa visam godīgi, par pirkšanu tagad nedomājam, tagad godam jāpārdzīvo šis murgs un tad skatīsimies kas un kā.
Izgludināju galdauts. Kā man patīk svētkus svinēt ar balti klātu galdu, ar to vien pietiek, tu izklāj uz galda balto drānu un svētki ir klāt. Galds izskatās tik skaisti. Vēl tik jāizvāra oliņas un varēsim sēsties pie galda. Vīrs ar meitu ir pamodušies, ķersimies klāt oliņu vārīšanai. Šogad mēs izvārījām vienkārši miziņās un uzlikām tās slāvu nakļeikas. Beugās jau sanāca smuki. Īstenībā jau noslinkojām, tak laukā viss zied, varēja smuki smukās olas sakrāsot, bet ja nav noskaņojuma, tad nevajag. Tāpat smuki. Apsēdāmies pie galda, ir brīnišķīga svētku sajūta. Es olu kaujā zaudēju kā jau katru gadu, tas nepārsteidz. Stiprākā ola šogad ir vīram. Esam paēduši brokastis, novācu galdu. Eh, trauku gan daudz, bet te nederētu arī tauku mazgājamā mašīna, jo smalkus traukus tādā nemaz nevar likt.
Vīrs iziet dārzā paslēpt šokolādes olas, to mums vairāk nekā saprašanas. Ķirbis jau visu rītu par zaķi vien runā un gaida, kad tad beidzot būs. Vīrs pamāj ar roku, ka olas paslēpis. Es tā "neuzkrītoši" iesaucos, ka laikam redzēju dārzā zaķi, jāiet skatīties vai nav kāda oliņa. Tavu laimīgo bērnu, fiksi tiek uzvilktas tupelītes kājas un pa trepēm lejā prom. Meita jau visu saprot, bet arī paņem groziņā pa kādai olai, vairāk jau tāpēc, lai nesabojātu Ķirbim prieku. Nu forši, ka sapirkām daudz tās olas. Šī bezbēdīgā bērnībā ir tik forša. Ilgi ārā nepalikām, jo sapratām, ka lejas kaimiņi arī grib nākt tēlot zaķi 🤣 (tātad ir veseli vai jau veseli). Tad nu ejam istabā, bet labi vien ir, jo tagad tak tik daudz olu, ka vajag visas pārskaitīt, atrast garšīgākas, smukākās. Ķirbim tur liela ņemšanās ap to groziņu.
Es sataisīju vēl vienu kafiju un lielajā istabā uz dīvāna atkal iesnaudos. Šis tik tiešām jau paliek smieklīgi, vismaz to kafiju netaisītu. 🤣
Pamodos, izgājām kārtīgi sētā. Tur sabijām diezgan ilgi. Mums lēnām ieslēgusies vienaldzība pret kaimiņiem, jo pēcpusdienā tāpat esam vienīgie, kas iziet sētā.
Ienākot istabā, uzlieku ūdeni vārīties, dzersim tēju un ēdīsim meitas vakardien cepto kūku. Kūka nebija pārāk garšīga, bet to jau nojautām, viņa bērns tak nevarēja kārtīgi visu saputot, tāpēc arī tā viss, bet kopumā bija labi, jo man ļoti patīk tā tēju no īstām tējas tasītēm dzert. Tu sajuties ka lēdija. 🤣
Vīrs ierunājās par to, ko ēdīsim vakariņās. Nu kā ko? Tās atlikušās divas olas no brokastīm tak. 🤣 Es negribu taisīt neko. Tāda sajūta, ka visu dienu jau ēdam, nu cik var. Tad nu viņš uztaisīja garšīgus spageti ar kaut kādu itāļu mērcīti. Izēdu vairāk nekā plānots. Būtu labāk ēdusi tās olas, tagad jūtos pārēdusies.
Ķirbīti ieliekamu ātrāk gulēt. Tā nebija pārāk gudra ideja, jo viņam īsti miegs vēl nav ne vienā acī, tad nu tur kaut kādus pigorus taisa un pārbauda mūsu pacietību. Beigās teicu, ka var vēl drusku paspēlēties. Tad nu tur kaut ko gultā spēlējās, kamēr aizmiga.
Atkal tāda skumja sajūta, sēžot lielajā istabā uz sofas.
Paskatījāmies kaut kādu seriālu.
Gulēt ejot, domāju, ar kuru istabu rīt sākšu pakošanās darbus. Neko prātīgu neizdomāju. Nekas, rīt sapratīšu, tak rīts gudrāks par vakaru.

yL5pOuS.jpg

13.04.2020.

Šorīt kaut kā auksti istabā, nav jau brīnums, jo pēkšņi laukā 26 grādu vietā ir tik kādi divpadsmit. Ā, siltumu aizmirsu ieslēgt. Satinusies sedziņā, fiksi aizskrēju uz virtuvi ieslēgt. Pēc kādām 10 min jau jutīsim izmaiņas. Nē nu nav jau tik auksti, tik pierasts bija jau pie riktīgi siltuma, a tagad 22 grādi liekas traki. 🤣
Palikušas vairs 2vas kafijas kapsulas. Vīrs parasti dzer divas. Tad nu rodas jautājums, kurš no mums šorīt kafiju nedzers. 🤣 Ok, ok ir jau vēl tā aizdomīgā šķīstošā, darbā tak tādu visu laiku dzeru un nav ne vainas, a mājas kaut kā jocīgi liekas. To šķīstošo kafiju nopirkām ar domu "mēra" laikiem, jo kad cilvēki traki pirkās, tad arī mūs tas satrauca. Tu nemanot plūsti līdzi masai. Esmu laba sieva, uztaisīju vīram kapsuliņu kafiju. A tā šķīstošā arī izrādās tīri laba. Nekā tur slikta jau nav, vienkārši pierod pie noteiktām lietām. Tas arī viss. Tēlos te izlepušos. Iegāju dzīvojamā istabā un galīgi aizmirsos. Sērfoju bezmērķīgi internetā. Izrādās Boriss vakar izrakstīts no slimnīcas. Neticami, ka vakar to palaidu galam, jo tak šajos laikos cītīgi sekoju līdzi ziņām. Ierunājis pateicības runu slimnīcas personālam. Ļoti labi, ka sāk atveseļoties, tak mums viņu vajag, bez šī murga tak Brexits būs godam jāizbeidz. Bet nu kuru tagad satrauc Brexits. Brexits uz visa šī izskatās kā tāds joks. Ja kādreiz domāja, kā savilks galus pēc izstāšanās, tad tagad, laikam nopirkuši vienkārši naudas drukājamo mašīnu, jo UK ir viena no dāsnākajām naudas dalītājām pasaulē. 🤐 🤔 🤣 Bail pat domāt, kas būs pēc visa šī, cik lielus nodokļus maksāsim. Ā nē, Boriss tak taisās pieprasīt to naudu atpakaļ no Ķīnas. 🤣 Good Luck! 🤣
Aizsēdējos tur tai istabā. Tak jāsāk kravāties. Labi, ka vismaz dzīvojamā istabā nav daudz mantu. Tad nu nolēmu sākt ar to. Tur knapi kastes dibenu nosedza. Tad izdomāju guļamistabas kumodi pielikt klāt, tur trīs atvilktnēs pilns ar loriņiem. Lielākā daļa no tā visa, kas likās tik ļoti vajadzīgs tais atvilktnēs, lidos miskastē. Beigās sanāca tik viena kaste, un milzīgs miskastes maiss.Tik laba sajūta. Tad arī sapakoju visu mūsu gultas atvilktņu sastāvu. Principā visi krāmi ir sapakoti trīs kastēs. Mūsu istabā palikušas tik drēbes, bet tās šodien neaiztikšu. Vispār neko nekravāšu šodien, nu tak veselas trīs kastes jau ir 🤣, bet labs darbiņš padarīts, lai arī daudz neliekas: 4 lielie miskastes maisi tika izmesti. Tātad vairāk iet miskastē nekā līdzi. Pārvākšanās ir tik laba lieta. Bet arī mums tas ir drusku bīstami, jo mēs esam no tiem, kas bez žēlastības lidinās ārā visu. Varam vēlāk attapties, ka izlidinātā lieta noderētu. Bet parasti jau tā tas nenotiek, visu, ko noliek ar domu, ka kaut kad noderēs, tā arī nekad nevajag.
Vīrs noņem televizoru no sienas, atsedzam kamīnu (mums elektriskais bija), tad nu tagad tur tai vietā noliksim galdiņu un uz to TV. Negribas vēl pakot iekšā, tak vēl seriāli vakarā jāskatās. Noņemam arī nost visu citu, kas bija pie sienām: bilžu rāmji, gleznas, tāfelītes.Tagad būt jāaizšpaktelē ciet visi caurumi. Mums dzīvoklis jāatstāj tādā stāvoklī, kādā saņēmām. Būs vēl jāpiekrāso sienas, labi, ka ir vēl tieši tā pati krāsa, jācer, ka vēl lietojama. Darba vēl daudz, bet šodienai tie vairs nav mani, apsēžos iedzert tēju dzīvojamā istabā, tik nav kur krūzīti nolikt.
Laukā šodien nebijām, nebija jau laika, bet ir auksts, arī ja nekrāmētos, neietu. Es tagad tā piesardzīgi, ņemot vērā, ka Ķirbim jūtīga auss. Var tak arī istabā pasēdēt. Bet nu būtu labāk, ja varētu iziet ārā, jo tagad te visam kastēm pa vidu vēl divi plēšas.
Neko vairs nekrāmēju. Vairāk galvā prātoju, cik vēl palicis un kā darbus sadalīt uz atlikušajām dienām.
Vīrs pieteicās uztaisīt vakariņas. Atkausēju vistu, tā tur vēl pilna saldētava. Tā arī tika iepirkta krīzes laikiem. Izskatās, ka šonedēļ visu nedēļu to ēdīsim, līdz saldētava būs tukša.
Tak ārā nemetīs, bet ledusskapis jāiztīra. Vienīgais labums, ka šim ledusskapim laba saldētava, nekad nav aizsalusi.
Vakariņas bija garšīgas, Ķirbītim ļoti garšo indiešu ēdieni, nu labi, es viņam pielieku vēl papildus klāt krējumu, lai nav tik asi, jo mums pārējiem garšo tāds paasāks.
Dīvaina sajūta virtuvē, jo nav ierastās gleznas un tāfelītes .Bet uz galda vēl baltais galdauts, vāzēs svaigi ziedi.
Izskatās, ka arī mums pagarinās ierobežojumus. Tas jau bija sagaidāmas. Es vispār uzskatu, ka Londonai vajadzētu lietot stingrākus. Nu vismaz divas trīs nedēļas tādus, ka drīkst tikai iet uz veikalu un aptieku, neko citu. Jo tā sportošana te ir nevietā, tak tagad visa Londonā pēkšņi treniņtērpos staigā pa ielām. Visi tik sportiski, diez kur palika bezjēdzīgā dirnēšana pie telefoniem. Smieklīgi. Sajūta, ka šis murgs nekad nebeigsies ar tādu atbildības līmeni. Nē, nu es drusku paspīlēju, bet kopumā tāda sajūta ir.
Ķirbis guļ. Mēs slēdzam prom jau kuru filmu, jo neviena neuzrunā. Tad vīrs uzslēdza tagadējās realitātes filmu Contagion. Biju sagatavojusies realitātes šausmām, bet nekā.... Realitāte ir skaudrāka, lai arī tie cipari vēl nav tik lieli kā filmā. Tur no citas puses visu ataunoja nekā es gaidīju. Biju sagatavojusies šausmenei. Vilšanās? Es esmu dīvaina.
Jāiet gulēt, tak rīt atkal darba (kravāšanās) diena.

mwpwTZ6r.jpg

LRUTm8h.jpg

14.04.2020.

Šorīt gribējās gulēt un nedarīt neko. Te atkal noderētu mājas rīkotaja, kura varētu tā smuki visu sapakot. Bet nu jāceļas jau vien bija. Šķīstošā kafija īstenībā ir vairāk nekā ok. Ķirbītis šorīt savu brokastu putru negribēja ēst ar zapti, viņam tā viļņveidīgi, vienu rītu ēd tikai zapti, citu paziņo, ka zapte nekad nav garšojusi. Gudrs tu cilvēks netiksi. Vīram šodien darbadiena, tad nu atkal ir jābūt klusiņiem, pa šīm četrām dienām jau tā uz pirkstgaliem staigāšana ir piemirsusies. Jāiegrožo sevi atkal no jauna. 🤣 Ķirbim svētki, ņemot vērā, ka es nodarbošos ar pakošanu, viņš varēs daudz sēdēt pie planšetes. Izskatās ļoti apmierināts ar tādu ideju, slēpj smaidu, bet var redzēt, kā acis mirdz.️ 🌝 Lai jau, nekas ļauns notiks, vismaz nemaisīsies pa kājām. Šodien padomā maksimāli daudz sapakot. Izdomāju sākt ar Ķirbja istabu. Ienesu tur kasti un ko jūs domājiet, pats Ķirbis klāt ir, vairs nekādus kompjus nevajag, sāk taisīt kastē māju, paprasa vēl šķēres, jo logus vajagot izgriezt. To gan sarunājām šodien nedarīt, jo vēl neesmu īsti droša, vai kastes pietiks, bet atļāvu ar vairākām kopā saliktām kastēm tuneļu labirintus taisīt. Lūk, nemaz nebija visa diena pie kompīša. Sakrāmēju visu viņa istabā, kopā ar mantām, drēbēm un grāmatām sanāca divas kastes, plus divas mazākas ar sliedēm. Ar vīru nolemjam, ka viņa skapi līdz neņemsim, tas nepārcietīs vēl vienu pārbraucienu. Būs jānopērk jauns, šis ar tāds ļoti bērnišķīgs, iepriekšējā reizē, kad pārvācāmies, draudzene atdeva. Te tā smuki tieši aiz durvīm iederējās, bet jaunajās mājas vietu neredzam.. Dodos tālāk uz meitas istabu. Oi, nu tur tik tēvs un māte trūkst. 🤣 Grāmatu plaukts drausmīgi lipīgs. Visur tur tāda viņas organizēta kārtība, ka saprast nevar pilnīgi neko. Bet nu es diezgan fiksi visu pa savai saprašanai sašķiroju no tā plaukta, neiedziļinoties ne bardakā, ne lietu pielietojumā. Grāmatas gan liku viņai izšķirot, jo visas līdz neņemsim. Liku arī izšķirot drēbes. Man bail to skapi vaļā taisīt, un viņa ar negrib, ka es redzu to ūber lielo bardaku, tur tak viss vienā mučkulī kaut kā iekšā sastūķēts. 🤣 🙊 🤣 Šad tad viņa sakārto, bet tas uz vienu dienu. Brīžiem man jau uznāk dusmas, bet kopumā es baigi nestresoju, nu bērnam tāds vecums, ko padarīt. A ja izaugs un joprojām tā būs, nu tad neko, tad tā jau būs viņas dzīve un izvēles. Viņa ļoti labi zin, ka man patīk kārtība, tāpēc, ja netaisa skapja durvis vaļā un nelien dziļāk grāmatplauktā, tad no malas viss izskatās kārtīgi. Viltīga meitene, tā arī vajag. 🤣
Oi, ļoti daudz lido miskastē, nu ļoti, es teiktu, ka uz doto brīdi 50 uz 50, viss, kas nav aiztikts gadu, tiek iebāzts maisā prom nešanai. Meita tur kaut ko ļoti lēni šķiro, mēs ar Ķirbīti ejam sētā. Laiks ir saulains, bet dzestrs. Spēlēties īsti negribās, bet nav baigās izvēles, jo viņš citādi klīst tur viens kā rēgs. Spēlējamies mammās un tētos, es esmu bērns, Ķirbis ir mamma. Viņa vienīgais rīcība ir vairākkārtīgi man bērnam, parādīt, kur krūmos ir mana istaba ar balkonu. Tur no balkona arī esot 3 trepītes uz leju, ja gribēsies man paspēlēties dārzā. 🤣 Tik daudz reizes cītīgi stāstīja, ka jau es beigās arī pilnīgi to vietu izjutu kā savu.️ 🌝
Ienākot istabā, Ķirbis tad metās pie tās planšetes. Es palīdzēju meitai sapakot, beidzot bija izšķirojusi.
Ļoti daudz lietu iet uz miskasti. Pilnīgi žēl, manējiem diezgan labas drēbes bija, bet nu neko. Saliku tos maisus ar drēbēm pie miskastēm vaļā, ja nu kādam kas noder, lai ņem. Normālos apstākļos nestu uz labdarības veikaliņu. Daudz to maisu bija, visus pat nenofočēju. Grāmatas noliku kastē uz ielas, arī šādas tādas savas somas, visas lietas kā jaunas gandrīz.
Vakariņās ēdam tos pašus indiešus. Kamēr tur sildījās, es vēl fiksi paspēju salikt savas drēbes, tur arī bez žēlastības šķiroju. Man sanāca sev divas kastes, bet tas ar veļu ieskaitot. Vīrs ar vēlāk izšķiroja savas drēbes, viņam tur bija kādi 4 uzvalki, visus izmeta ārā. Senāk viņam darbā vajadzēja uzvalkus, tad nu skapī bija kādi padsmit vismaz. Tagad jau labu laiku nevajag. Tad sapratām, ka tādi sastāvējušies jau visi, jāmet ārā. Kad vajadzēs, tad nopirks kādu jaunu. Šovasar tak uz kāzām neies, tas toč. Viņam cilvēkam vispār palika viena kaste, bet nu tas arī ir tik, cik tagad pietiek. Vajadzēs, tad nopirks jaunas, a kāda jēga, ka skapī stāv lietas, ko nelieto. Nu lūk, skapī palika tik gultas veļa un segas. Tas viss, man gana. Man bieži ciemiņi brauc, burtiski viena skapja daļa pilna segām, spilveniem. Varu bez problēmām smuki izguldīt līdz 6 cilvēciņiem. Segas saliku maisos, gultas veļu vēl atstāju. To vēl domāju pielietot, ja vajadzēs kaut kur kaut ko ietīt, nu galdus, datorus piemēram un pa virsu burbuļplēvi. Drošs paliek drošs, kāda kārtā vairāk.
Ķirbītis guļ, meita kaut ko vēl pie kompīša. Mēs skatāmies filmu. Tāds baigais nogurums, bet tik laba sajūta, šodien tik daudz izdarīts. Rīt ķeršos klāt virtuvei. 🙈
P. S. Pedingtona Lācītis dodas jaunā piedzīvojumā. Viņš mums visiem dikti mīļš.

6wxX4To.jpg

I2UOFdF.png

15.04.2020.

Mīļie cilvēki, padomājiet labi, vai jums gribas lielu virtuvi. 🤣
Pamodos agrāk nekā gribētos. Laukā atkal ir smuks laiks, bet man vienalga, jo šodien paredzēts sapakot virtuvi. Ķirbis nokliedzās, ka putru neēdīšot (nu moš zaptes burku vienkārši piedāvāt 🤣). Apēda pāris brokastu pārslas. Es sēžu un blenžu sienā, nekādas saprašanas, ar ko īsti sākt. Sākumā uzšmorēšu visiem brokastis, jo pārslas tak nav nekāda ēšanā. Nekā jauna, uztaisīju angļu brokastis. Kārtīgi paēdām, nākamā ēdienreize visticamāk būs tikai vakarā, jo man tak plānā virtuvē rosīties. Šodien ļoti priecātos par trauku mašīnu, jo sākumā tak viss vēl jāsakārto, lai varētu kaut ko sākt pakot. Tā mazgāšana aizņem tik daudz laika. Nevaru saprast, vai tiešām ir tik daudz trauki vai es vienkārši esmu super lēna. 🤣 Beidzot virtuve ir kārtīga. Varu sākt pakoties. Nu tad aiziet! Ķēros klāt bufetei. Slikti vien no domas paliek. Tas tak pilnīgs murgs visu satīt, salikt. Trakākais, ka tie trauki tak smagi, nevar daudz vienā kastē likt, tak nepanesīs normāli. Ietīšana veicas diezgan labi, bet tik apnicīgs, vienmuļš process. Un tā jau ir tikai bufete, vēl tak visi citi skapīši pilni ar pannām, grāpīšiem un "pīlēm". Te ar nesanāk neko diži izmest, jo tādas lietas tak tā ārā nemet, lai gan būtu tik labi. Vienvārdsakot, te virtuvē viss nav tik vienkārši. Tak vēl divi kambari nebaltai dienām piepirkti pilni. 🤣 Vājprāts. Sapakoju to bufeti, palika vēl alkohols, nevaru nevienu kasti atrast, tur prasās mazāka, citāda, kur tikai pudeles smuki saliek, a tādas man nav. Lēnām sāk tīrīties arī citi plaukti, jo miksēju kastēs lietas, lieku traukus un kaut ko citu vieglāku pa starpai balansam. Virtuvē vien jau ir sešas kastes un pēc manām aplēsēm būs vēl vismaz kādas četras, varbūt trīs. Sadomājām visi iziet laukā, vīrs arī grib galvu drusku izvēdināt. Nekur jau neiesim, tik cik pagalmā, novaktējām pa logu, ka neviena nav un fiksi lejā pa trepēm. Izrādās bija gan, neredzējām aiz krūmiem. Vai arī lejas kaimiņi tieši reizē ar mums gāja, viņiem tiešā izeja uz sētu. Nu neko, čāpojām atpakaļ. Vīram bija kaut kāda konference, tā arī nesanāca iziet ārā. Vispār lejas kaimiņiene baigi uzresnējusi, diez vai nav atkal stāvoklī vai vienkārši izbauda karantīnu. 🤣 Neko, kamēr viņi dārzā, es sakrāmēji vēl vienu kasti un uzliku vistu atlaidēties (vista mums būs katru dienu šonedēļ 🤣). Virtuvē sāk veidoties neliela atbalss. Cik interesanti. O, kaimiņi iegāja iekšā, tagad varam mēs iet. Meitai jau noteicu, ka nespēlēšos, viņai vajadzēs brāli nodarbināt, jo jūtos kā caur gaļas mašīnu izmalta. Šito vārgumu. Ārprāts. Sēžu dārzā, sauļoju kājas un sērfoju netā. Anglijas cipari spridzina. Tomēr klusībā pie sevis nopriecājos, ka nedzīvoju Amerikā, tad vienkārši varbūt nevarētu pat atļauties braukt uz slimnīcu vajadzības gadījumā.Tur tak, ja tev nav apdrošināšana, neviens neārstē. Mums tuvi radi NY dzīvo, tur vienkārši ārprāts darās.. Un Tramps vispār nedrīkst vērt muti vaļā, viņš tak nemāk nevienu sakarīgu teikumu kopā salikt. Diez viņš ir kādreiz sevi dzirdējis no malas? Ai, nu bet ko tur daudz, mēs cītīgi sēžam savā pagalmā, apzinīgi pildām pienākumu pret sevi, galvenais ir nenokļūt bēdīgajā statistikā, tas arī viss.
Apnika sēdēt tai dārzā, ejam istabā, var redzēt, ka meita priecīga, viņai izbesīja ar Ķirbi spēlēties. Tur jau vairāk tāda kasīšanās no abu puses bija, bet es neiejaucos.
Ķirbis šodien daudz sēž pie planšetes. Eh...bet nu viņš tāds mazs, slīpēts gudrinieks, visu ko tur dara, dara ļoti advancētā līmenī, ka es brīžam tik noblisinos un neko nesaprotu, ko man stāsta.
Sakrāmēju vēl vienu kasti. Vista ir atlaidusies. Ieliku cepeškrāsnī cepties. Vīrs pievārīšot rīsus un uztaisīšot dārzeņu mērci. Es fiksi pievācu visu, kas vēl apkārt mētājās. Tāds kaut kāds besis, bet pašai neticās, ka pieveicu tos divus lielos kambarus.
Man tur tai vienā kambarī ir vesels lielais koferis pilns ar Ziemassvētku dekorācijām, ļoti patīk svētkus svinēt skaisti. Vīrs bija šokā, kad pateicu.
Nezinu, ko viņš bija iedomājies, kur tad es tās mantas dabūju, tak Ziemassvētkos katrā stūrī kaut kas spīd un laistās. Lai nu kā, kambari ir laba lieta, bet tikai ne tad, kad japarvācas un tu pandēmijas iespaidā esi pielicis pilnus kaktus ar makaroniem. 🤣
Paēdam vakariņas. Es drīz ieviesīšu papīra traukus, nu cik reizes dienā var tos mazgāt.Tiešam nav nekas labāks, ko darīt? Kaut kā kādreiz to tā nejutu, tagad te, istabā sēžot, riktīgi jūtos kā trauku mazgātāja.
Vīrs paņēma krāsu, te bija vēl palikusi un piekrāso tās aizšpaktelētās sienas. Te jau tā nevar atstāt kaut kā, visam jābūt smuki. Bet mēs arī gribam atstāt smuki, jo ja nē, tad neatdos depozītu. Aģents vakar zvanīja, teica, lai 19., kad izvāksimies, atslēgu iemetam ofisā caur vēstuļu caurumu. Neviens te nenāks neko pārbaudīt, kamēr esam iekšā. Teica, ka mums uzticoties. Nu tādi laiki, parasti jau nāk, pēta, uzreiz pasaka, ka tas un tas un velnezkas nav kārtībā. Bet nu tagad ir kā ir, un tas pat labi, jo 20. jau nāk iekšā jaunie īrnieki un tur nebūs īsti laikā pierādīt, ka to tepiķi vienā vietā sadedzinājām mēs. Ne nu mēs tur it kā salabojām, tagad izskatās kā uzlieta superlīme. 🤣 🙊 🤣 Īsti jau pamanīt nevar, tas pie ārdurvīm, mazs pleķītis. Ķirbis vienreiz žāvēja sausu lācītis ar fēnu un nolika ieslēgtu fēnu pie zemes un tur momentā izkusa caurums. Ai nu kā būs-būs, tagad tur neko nevar padarīt. Viss cits dzīvoklī ir exelentā kārtībā.
Vīrs ar meitu skaitīsies Donnie Darko. Riktīgi forša filma, bet man nav noskaņojuma. Man porcelāns un kambari šilierējas gar acīm. Es nodošos muļķīgi sērfošanai netā. Jāpalasa latviešu, krievu ziņu kanāli.
Rīt domāju pabeigt kārtīgi virtuvi. Un tad jāķeras klāt skapīšu, ledusskapja mazgāšanai. Jau tagad negribas.

wYYCXy3.png

xv0EjC3.png

16.04.2020.

Šodiena bija ļoti darbīga un nogurdinoša diena. Jau no paša rīta sāku rosītos. Brokastīs apēdām kaut kādas maizītes, tas arī viss. Meitas uzdevums šodien nodarbināt Ķirbi, lai visu dienu nesēž pie kompja. Virtuvē lietu ko krāmēt nav palicis daudz, bet nu viss kārtīgi jāizmazgā: skapīši, cepeškrāsns, tvaika nosūcējs, kambari. Tad nu cītīgi tur rosījos. Drausmas, cik sarežģīti ir mazgāt cepeškrāsnī. Labi, ka jauna, nesen pirms Ziemassvētkiem tik nomainīja, bet tik un tā, tas ir murgs. Cepeškrāsns te paliek. Te paliek arī veļasmašīna un ledusskapis. Anglijā parasti izīrē dzīvokļus ar tehniku. Pārējās mēbeles ir mūsu.
Atcerējos, ka tak kamīns japārkrāso. Mēs bijām nokrāsojuši melnu, īstenībā smuki izskatījās, bet mums viss jāatstāj kā bija, tad nu fiksi gāju krāsot, jo vajag vairākās kārtās un tak katrai kārtai vēl jānožūst. Ļoti patīk krāsot. Piekrāsoju vēl šādus tādus pleķīšus uz sienām, kurus tā ikdiena neredz, bet tomēr ir. Pilnīgi iepatikās.
Krāsa nožuva, pārkrāsoju vēl pāris reizes. Virtuvē darba vēl daudz, sajūta, ka mēs kā cūkas visu laiku dzīvojāmies, neskatoties uz to, ka kārtīgi likās. Ok, ok, nekā traka nav, vienkārši gribas visu atstāt perfekti. Laukā šodien nebijām, nesanāca laika. Diena pagāja nemanot
Aizgāju uz dzīvojamo istabu, a tur Ķirbītis sarkaniem vaigiem sēž. Izmērīju temperatūru: 38°. Izskatās tāds sašļucis. Iedevu zālītes, parasti nedotu, bet intuitīvi gribējās iedot. Trakums. Nu ļoti ceru, ka nekas nopietns. Tur pat lielajā istabā pamanīju, ka aizkari vēl nav noņemti. Nebeidzams tas kravāšanās stāsts.
Ķirbītis mierīgi paskatījās multenīti un no zālēm temperatūra bija kritusies, kopā virtuvē apēdām pa jogurtam. Izskatās tagad dzīvelīgāks, nu jācer, ka tā arī paliks. Bet zinu, ka naktī iešu taustīt pieri. 🤞🤞🤞
Lielākā vakara izgāšanās: biju sadomājusies pēc ilgiem laikiem kaut ko iedzert, atradu kambarī karstvīnu, domāju, ko nu ārā lies, jāizdzer, izrādās tā bija kaut kāda sula, tāds aplauziens. 🤣
Visā visumā noskaņojums vakarā ir pilnīgi nekāds. Visu laiku Ķirbītis galvā. Eh... Kaut nu būtu vesels 🤞🤞🤞

Z6zmh38.png

erBXcv6.png

17.04.2020.

Vakarnakt piecas reizes gāju taustīt Ķirbītim galvu. Viņš kaut kā ļoti slikti gulēja un es ar. Pie katras viņa kustības es augšā. Temperatūru nemērīju, tik pataustīju ar roku. Nebija karsts. No rīta, kad pamodās izmērīju, bija 37° jutās viņš labi. Vairāk ar pa dienu nemērīju, jo nekas neliecināja, ka būtu. Nevar saprast, kas viņam ir ar tām temperatūrām ik pa laikam. Bet nu labi, ka viss labi.️ 🙂
Vakar kaut kā likās, ka viss jau gandrīz izdarīts, bet nekā, šodien rosījos vēl vairāk. Vīrs šodien un pirmdienu ir paņēmis brīvu, tad nu šodien arī cītīgi darbojās: jauca ārā šādas tādas mēbelēs un palīdzēja pakoties. Es gāju katrai istabai cauri, atbīdiju no sienām visas mēbeles, lai pārliecinātos, ka sienas nav netīras. Pie reizes nomazgāju grīdas līstes. Sakasījos ar meitu, viņas istabā zem rakstāmgalda tāds bardakā un kaut kādu mistiski pleķi uz paklāja. Nācās berzt un mazgāt, beigās jau iztīrīju, bet biju dusmīga. Izjaucām Ķirbīša skapi, sarunājām, ka nonesīsim uz miskasti vakarā, kad vairs tauta pie logiem nesēdēs. Lēnītēm tik tiešām var sākt visām redzēt galu .Katrā istabā, kur biju, gāju prom tikai tad, kad pilnībā viss bija sadarīts. Daudz laikā sanāk pavadīt, bet laba sajūta promejot, jo zini, ka, iznesot mēbeles, viss būs tīrs un smuks. Laukā šodien nebijām, gribējās.iziet, bet pēc ļoti ilgiem laikiem lija.
Īstenības ļoti atsvaidzinošu, jo kādu laiku nebija lijis, bija kāda vēsāka diena, bet bez lietus. Viss tik ļoti smuki sazaļojis.
Šodien pusdienas nebija, jo brokastis vēlu ēdām, tad ap četriem izcepām čikennagetus. Tas laikam launags skaitījās. 🤣 Parasti mēs tādus neēdam, bet atkal jau trakā vājprāta iepirkšanās bumā, bijām nopirkuši, likās, ka tas ir variants, ja nu kas.
Es nezinu, kur šodien palika laiks, nu drausmīgi ātri pagāja. Vīrs atnāca, prasa, ko vakariņas ēdīsim, es saku, ka tikko tak ēdam, a nē izrādās jau kādas 3h pagājušas. Man ēst negribējās, viņš sev un bērniem sacepa tādu feinu smuku omleti. (Nu reti kurš māk izcept tik drausmīga paskatā kādu es cepu 🤣🤣🤣) Viņam vienmēr sanāk labi, tur laikam kaut kādā knifiņš. Kamēr viņi ēda, es piebeidzu guļamistabu un fiksi kārtīgi izsūcu koridoru, jo kaimiņi jau guļ, negribas vēl vēlāk trokšņot. Meita ielika Ķirbīti gulēt. Vispār viņa visu dienu nejūtas pārāk labi, reiba drusku galva. Es uzzvanīju uz poliklīniku par tiem analīžu rezultātiem, daktere teoca, ka visas analīzes ir labas. Es internetā lasīju, ka tieši pusaudžu meitenēm var tā būt, bet gribas pilnībā izslēgt kaut ko citu. Viņa nosēdēja ar dziesmiņu, jo man galīgi nebija laika, gribējās visu pēc iespējas ātrāk pabeigt.
Virtuvē aizstūmām ledusskapi cita vietā un sanesām lielāko daļu kastes no dzīvojamās istabas. Negribas, ka rīt maršē tik daudz pa maniem tīrajiem paklājiem. Vīrs izjauca arī viesistabā sofu, lai vieglāk nest. Es sapakoju gandrīz visu virtuvē, palika tik viena liela krūze (tur abi ar vīru rīt dzersim kafiju), četras karotes un četras bļodas. Brokastīs būs visiem pārslas ar pienu. Atstāju vienu kasti vaļā, tur tad ielikšu vēl tējkannu. Iztīrīju vēl vannasistabu. Baigi vēlu viss sanāca, kad beidzu tīrīt bija jau pāri pusnaktij. Man pirksti piepampuši, bet nu viesu dienu kaut ko tīrīju, berzu, krāsoju, kāds tur brīnums.
Varētu teikt, ka nu beidzot viss tik tiešām ir izdarīts, bet atcerējos, ka tak ledusskapim vispār nepieskārās. Nu bļāviens, kaut kāda nebeidzamā misija. Un tie ir tikai 85 kvadrāti. Izdomāju, ka rīt arī ledusskapi nemazgāšu, atnāksim ar bērniem svētdien, tas izīrētais dzīvoklītis nav tik tālu. Nu vismaz manai saprašanai nav. Sanāk kādi 4 km vienā virzienā, bet kas tad tas ir. Būs mums smuka pastaiga, galvenais lai laiks labs. Vīrs brauks svētdien palīgā draugam, kurš rīt palīdzēs pārvākties, mājās flīzes virtuvē likt. Tad nu mēs trijatā atnāksim un visu smuki sadarīsim.
Šodien vairs nekādu filmu, pa taisno gultā. Milzu nogurums.
P.S. mums pagarināja Lokdownu vēl par trim nedēļām. Un Ķīna sāk vilkt ārā savus skeletus no skapja. Šodien pēkšņi 1200 mirušie. Tur tik pāris nulles jāpieliek, tad jau būs īstie cipari. Tur tā melo. Arī vācieši melo.

tNOrgtl.png

0qVUgKq.png

18.04.2020.

Pamodos pilnīgi nekāda, knapi kustējos, šorīt būtu bijis tas rīts, kad labprāt gulētu līdz pusdienlaikam. Piecēlos, sataisīju kafiju.
Cikos būs mašīna vēl nezinām, vajadzētu būt ap vienpadsmitiem. Šorīt palikuši paši pēdējie darbiņi, ietīt televizoru, sofas visas mīkstās daļas, nu visu, ko negribam, lai nosmērē. Darba vairs baigi daudz nebija, bet tāpat kaut kā laiks paiet nemanot tos darot. Brokastis ēdam virtuvē kur nu kurais, Ķirbītis uz sava trip-trap krēsla pakāpiena, apsēdās pie zemes un tur nolika bļodiņu.
Draugs uzzvanīja, ka nav varējis atrast savas mājas atslēgu, ka būs daudz vēlāk nekā domājām.
Ņemot vērā, ka bija uzradies neplānotas laiks, izlēmu iztīrīt ledusskapi. Ledusskapjus mazgāt arī pinķerots kaut kāds. Bet nu biju priecīga, ka neatstāju uz rītdienu. Ap vieniem atbrauca draugs. Mašīna esot mazāk nekā domājam, redzēs, cik varēs vienā reizē salikt. Plānā bija divas reizes, vienu aizved un noliktavu, otra paliek mašīna un tad to pēc tam 24. pa taisno uz jauno dzīvokli. Puiši kaut kā bija abi iedomājušies, ka viņi divatā visu darīs. Es atkal pilnīgi pašsaprotami, ka tak ar palīdzēšu nest. Tak mūsu lietas, darbs tak jāpadara, katra roka svarīga.. Pirms covida man bija sarunāti darba puiši palīgā, a tagad jau nav baigās izvēles. Īsti pat nepatika ideja par drauga palīdzību, ja godīgi, bet nu mēs zinām, ka viņš vēl apzinīgāks par mums, jo sieva grūtniece tūliņ brauks mājas, nevar atļauties nekādas vaļības. Bet tik un tā viņam iekšā nākot bija mūsu robotu tīrīšanas apstrāde. 🤣
Tad nu draugs krāmēja mantas mašīna, es ar vīru nesu lejā. Pirmā tūre aizgāja uz noliktavu, tur bija pārsvarā visas mantas, mēbeles lielākas un smagākas, tās tad atstāsim mašīnā, lai nav tik daudz jācilā. Beigās tieši tā arī bija, ka sanāca divas mašīnas tieši tieši. Nu kā nomērīts! Pēc pirmās tūres pasūtījām Dominos picu, kamēr gaidījām picu, krāmējāmies tālāk. Uz ielas 2x apstājas (ievērojot distanci) divas ģimenes ar jautājumu, vai mūsu dzīvoklis ir jau izīrēts. Lūk tāda piekrišana ir šim rajonam un atrašanās vietai. Mums burtiski 100 metrus no mājām ir viena no labākajām Londonas parastajām vidusskolām, tas ar nosaka dzīvokļa cenu un pieprasījumu.Te skolas piešķir pēc attāluma, jo tuvāk dzīvo, jo lielāka iespēja tikt iekšā. Meita tur mācās.
Atveda picu, gardi paēdām, sen nebija tāda svaiga ēsta.
Puiši turpināja krāmēties, mēs nolēmām, ka ar bērniem jau dosimies ceļā uz izīrēto airbnb dzīvoklīti, būs forša pastaiga. Un tiešām bija. Ārā tik skaists pavasaris vai jau pat vasara, kaut kur smaržo pēc siena, prasās atgulties, žēl ja ceļa malā tik. Sen nebija tik tālu ar mērķi iets. Gājām labas 40–50 minūtes. Piegājām pie pie mājas un pēc pāris minūtēm arī puiši bija klāt.
Ķirbītis ir tik laimīgs, var izvirpuļoties pēc sirds patikas, eh, cik forši tā, bērniem jau patīk tādi piedzīvojumi. Mūsu mazais "apsruri" Londonas holidejs var sākties! Vīrs aizbrauca draugam līdzi, rīt tās flīzes liks. Nu cerams, ka liks arī, ka nenojāņos džeki šovakar pa daudz. 🤣
Ārprāts, mums salst kājas, mēs esam atraduši no dēļu/lamināta grīdas. Mums dzīvoklī virtuvē bija labs biezs, silts linolejs un visur citur paklāji. Nu ļoti silti bija, par čību eksistenci nezināja ne viens. Nu tagad visi uzvilkām botes atpakaļ, a ko darīt, čību ta īsti nav, un arī ja būtu, neiedomātos paņemt līdzi. Laikam visu nedēļu botās staigāsim. 🤣 Būs smirdīgo sieriņu saiets. 🤣
Atnācām te jau pavēlu, pēc sešiem. Tad nu fiksi uzbrūvēju angļu brokastis, tas ideālais ēdiens visām ēdienreizēm. Ķirbis pats pieteicās iet gulēt, nu dikti bērnam visa tā būšana citur patīk.️ ❤️ Meita ar pārlaimīga, jo tikusi pie dubultgultas. Vienvārdsakot, visi priecīgi.
Ķirbītim tā gulēšana nesanāca kā bija plānojis, jo sveša vieta tomēr. Aizgāju pagulēt blakus līdz iemiga. Meita kaut ko pie kompīša. Es sadomāju ieiet vannā, jāizmanto tik smuka vannaistaba. Būs arī laba relaksācija muskuļiem, tak pagājušo reizi pat patika.
Jurģi ir baigā padarīšana .Nevaru sagaidīt nākamo nedēļu, kad beidzot pārvāksimies pa īstam.

b2pBQPZ.png

LuiARMJ.jpg

18.03.2020.

Ir nomācies un pelēks rīts. Šodien man ir brīvdiena, varu ilgāk pagulēt, bet kaut kā īsti neguļas. Bērniem pēc likuma šodien ir jābūt skolā, bet viņi arī šodien nekur neies. Tā ir mūsu ģimenes izvēle. Šodien skolai vairs nav jāpaziņo, jo visiem jau viss ir skaidrs, kāpēc bērni palika mājās.
Rīta cēliens mums paiet ļoti mierīgi, jo nevienam nekur nav jāsteidzas. Vīrs arī strādā no mājām. Viņam ir šādas tādas svarīgas video konferences, tad nu mēs tai laikā katrs kaut ko klusītēm padarām, lai netraucētu.
Pusdienlaikā mums ir paredzēts apskatīt jauno dzīvokli, mēs pārvācamies aprīļa beigās. Tad nu īsi pirms 12tiem mēs ejam to skatīties. Ierodoties pie mājas, mums aģentūras darbinieks paziņo, ka esošie īrnieki ir ar COVID-19 pazīmēm un sevi izolējuši uz 14 dienām (tāds ir izdots jaunais noteikums).
Dzīvokli apskatīt neizdodas. Iekšā ir tāds satraukums: ja nu tie cilvēki ir tikai ne ar pazīmēm, bet tiešām slimi ar to vīrusu un ja viņi izolē sevi vēl uz ilgāku laiku? Vai mēs vispār varēsim pārvākties, vai tā pārvākšanās būs droša? Droši zināt nevar neko. Sarunājām ar aģentu, ka līdz ko būs droša pieeja dzīvoklim, lai viņš mums ziņo.
Ejam mājās. Paēdam visi pusdienas.
Vīrs atgriežas atpakaļ pie darba, es ar mazāko bērnu kādu laiku paspēlējos, visu laiku, ik pa 5 minūtēm, apdeitojot wordometrs jaunākos datus. Iekšā ir nereāls satraukums un bailes ieraudzīt šodienas ciparus. Ap plkst. 4 UK iesniedz savus datus. Cipari ir līdzīgi tiem, kādus gaidīju, vairāk kā 600 jauni gadījumi, bet pagaidām nav norādīts mirušo skaits. Stundu vēlāk uzrodas mirstības dati. Man paliek slikti no tiem cipariem +33 jauni nāves gadījumi..
Abi ar vīru noskatāmies jaunāko valstsvīru uzstāšanos, kur tiek paziņots, ka no piektdienas slēdz skolas. skolas ir atvērtas medicīnas personāla, policijas, ugunsdzēsēju bērniem. Visdrīzāk tā būs viena vienotā skola tuvākajā apkārtnē, kur vienkārši tiks pieskatīti dažāda vecuma bērni, to vēl viņi lemšot pēc vajadzības.
Ir klāt vakars, mazākais tiek ielikts gulēt. Jāpadara vēl šādi tādi darbiņi un padomā noskatīties kādu skaistu filmu, prasās atlaist mazliet spriedzi. Neviens nezina, ko rītdiena atnesīs, jo viss mainās ik pa stundām..

19.03.2020.

Gribētos sākt ar rītu, bet nekā nebija. Miegs saraustīts, jo mazākais bērns raudāja, tad sāka klepot. Pirmā doma, protams, kas galvā ir, jāiet izmērīt temperatūra. Neko, izmērīju temperatūru, viss labi. Atnesu padzerties suliņu, klepus norimās un visi nogulējām līdz gandrīz plkst. 9.
Atšķirībā no vakardienas, man šodien ir pēcpusdienā jāstrādā. Vispār ir tāds slinkums, darīt negribas neko. Sataisu kafiju un pasērfoju Feisbukā. Tur man vietējie draugi salikuši dažnedažādas Tesco tukšu plauktu bildes. Milzīgais diennakts Tesco ir pilnīgi tukšs. Nu labi, rotaļlietu plaukti nav safočēti. Skatos un pilnīgi nespēju noticēt. Nē, nu mēs jau ar paspējām kambarīti vairāk piebāzt, ja nu kas, lai ir ar ko zupu izvārīt. Tādi paši patērētāji jau vien esam. Lai nu kā, tādi skati mani biedē. Tas kā no šausmu filmām, kur pasludināts pasaules gals.
Sēžu, dzeru savu otro krūzi kafiju, kad saņemu zvanu no priekšnieka. Man tiek apstāstīta jaunākā situācija: divi no mūsu kantoriem (tā es saucu Betting shops) tiks slēgti, jo vismaz 5 darbinieki ir sevi izolējuši. Noskurinos, jo visus nosauktos cilvēkus labi pazīstu. Lai nu viņiem laba veselība!
Aizeju paspēlēties ar mazāko bērnu, īsti negribas, bet nu tā pat neko citu jēdzīgu īsti negribu. Sabūvējam milzu koku sliežu konstrukciju apkārt visai istabai, vispār tāds lepnums, jo tā baigi labi sanāca. A, nē, mazais rakars izdomā, ka viņam nepatīk un ņem un vienā minūte manis 40 minūtes veidoto mākslu sajauc. Sajūta, ka tās sliedes sadedzināšu, kad viss būs pāri. Pašai jāsmejas par šo.
Zvans pie durvīm, pastnieks piegādā pirms nedēļas internetā pasūtītās sejas maskas. Var redzēt, ka pastnieks ir ļoti piesardzīgs. Es ar uzreiz saņemto paciņu noslauku ar antibakteriālām salvetēm. Es pirmo reizi turu rokās medicīnisko masku. Iepriekš nekad nav bijusi tāda vajadzība.
Lielākais bērns atnāk pie manis un sūdzas, ka viņai atkal reibst galva. Tad nu uz brīdi visi vīrusi aizmirstas, jo ir nedaudz satraukums par meitu, jo šī kaite atkārtojas diezgan regulāri. Bijām pagājušajā pirmdiena pie daktera, teicās, ka noņems asins analīzes, bet nu ar visu trakumu mums jāgaida. Aizvakar atnāca vēstule, ka 8. aprīlī. Izklausās vēl tālu, bet nav jau izvēles, jāgaida.
Izdomājām iziet laukā, jo meita saka, ka viņai sajūta, ka vienkārši vajag svaigu gaisu. Laukā nedaudz līst. Mums padomā vienkārši apmest līkumu pa pāris ielām un nākt mājās. Atpakaļceļš sanāk caur vietējo centriņu. Nu jāsaka, ka tur viss, diemžēl, izskatās bez jebkādām izmaiņām, kafejnīcas pilnas, veci ļaudis, kuriem jau 4 dienas būtu sevi jāizolē, knapi kustēdami kaut kur, cik nu ātrā solī var, dodas. Sajūta, ka mēs vienīgie, kaut kādi ķertie un apzinīgie.
Atnākot mājās, atkal tiek ievērota stingra roku mazgāšanas procedūra, lai gan mēs pilnīgi nekam pat nepieskarāmies, šim paradumam jau ir spēks. Mēs kā kārtīgi angļi iedzeram pēcpusdienas tēju ar cepumiem. Īstenībā jau vairāk tāpēc, ka laukā bija nejauks laiks, gribējās, lai bērni iedzer kaut ko siltu.
Dodos uz darbu.
Saliku visas pirmās nepieciešamības preces – gumijas cimdus, antibakteriālās salvetes, sejas maskas (to vairāk tāpēc, ka man nelāgs paradums degunu aiztikt; un, ņemot vērā, ka strādāju ar naudu, to labāk nevajadzētu darīt ) virogels (latviešu ražojuma smērīte, kuru iesmērē degunā un pēc tautas nostāstiem pat gripas vīrusu nogalinot; cik tur taisnība nezin neviens, bet iesmērējot tādu tu kaut kā tomēr sajūtiies drošāk.) Pa ceļam uz darbu, kas ir nieka 7 minūtes kājām, fiksi iečekoju jaunākos vīrusa datus, šis ar iegājies kā ikdienas rutīna. Varbūt nevajadzētu bendēt nervus skatoties, bet man kaut kā labāk zināt, nekā dzīvot ilūzijā. Jaunākie dati ir trakāki par vakardienas, bet nu tas jau bija sagaidāms. Taču cilvēki joprojām tusē apkārt it kā nekas nebūtu noticis. Ierodos darbā, te visi zirgu skriešanās reisi atcelti. Suņu reisi vēl palikuši. Kantorī ienāk kāds regulārais apmeklētājs, pablisinās, ka nav zirgu skriešana un apjucis iet prom. Sēžu, dzeru jau kuru tēju un prātoju, ka, iespējams, drīz arī šo bodi taisīs ciet. Cerams, ka nē, jo man nav nekādu iebildumu pasēdēt un padzert smalki mierā tēju. Jokoju.
Valdības ikvakara runā nekādu izmaiņu nav. Nu jācer, ka tur tās visas gudrās galvas zina, ko dara. Bet no malas viss izskatās tā diezgan relaksēti, bet varbūt tā arī vajag. Pilnīgi sasmējos. Neko, atsēdēšu vēl kantorī 3 stundas un tipāšu mājās, padomā noiet gar vietējo lielāko pabu, paskatīties, vai cilvēki ievēro valdības noteikumu tur nedoties bez liekas vajadzības.
Nu bļāviens, kāds var manam latvju prātam izskaidrot, kāda būtu tā vajadzība mēra laikos iet uz pabu? Nu vienīgi, lai vēl vairāk nodzertu savu prātu un nebūtu spējīgs saviem spēkiem atveseļoties, ja noķer to vīrusu. Un tad mēs pārējie, apzinīgie izlasīsim ikdienas mirušo skaitu un skriesim izpirkt tukšus veikalus. Par to, kas darījās pabā, uzrakstīšu rīt. Tagad ieslēgsim ar kolēģi kādu filmu paskatīties. Nu ir laiki pienākuši, ka darbā var tādas lietas darīt.

V7E7vlg.png

LVkYwfO.png

kYOVITq.png

20.03.2020.

Nekādīgi nevaru vairs atcerēties, kāda vella pēc šorīt abi ar vīru pamodāmies pirms septiņiem. Nepamet sajūta, ka kaut kas pamodināja.. Moš nē, vienkārši paši par sevi smuki kopā mostamies. Vīrs laimīgi iemiga, es dīdījos, dīdījos, līdz nolēmu celties, jo citādi no tādas muļļāšanās pa gultu galva sāk sāpēt. Sataisīju kafiju un, ieejot lielajā istabā, gandrīz ar sirdi aizgāju, tur sastieptas visas rotaļlietas. Nu mums parasti mājas ir perfekta lietu kārtība – beidzi spēlēties, savāc mantas atpakaļ pa vietām. Līdz šim tas 100% darbojās. Bet nu ir citi apstākļi. Tiek būvēts un taisīts kaut kas tāds, ar ko plāno spēlēties arī rīt, parīt un kas vēl zina, cik ilgi.
Rīta cēliens mums paiet kā ierasti. Vīrs strādā, mēs kaut ko čubināmies. Man pie miskastes stāv vakardienas darba forma, sabāzta maisā. Es kā atnāku mājas no kantora, tā visu, kas man mugurā, uzreiz maisā iekšā. Nu kāds, redz, to uzskatīja par miskastes maisu un tur jau smuki pa virsu sāk rasties atkritumi.
Sēžu un bez maz vai blenžu tukšā sienā. Tad sāku pārdomāt visādus nākotnes iespējamos scenārijus, jo esošais darbs var kuru katru brīdi nebūt. Nē, nu pēc kopējā ģimenes izstrādātā finanšu krīzes plāna mums vajadzētu joprojām smuki iztikt, jo vīram ir diezgan stabils, labi apmaksāts darbs. Bet šajos juku laikos tak nekad nekas nav garantēts. Nu lūk, ja domā, tad ar’ izdomā. Mazākā bērna auklīte (tagad mums viņu nevajag, jo vīrs no mājām strādā) strādā pārtikas veikalā. Uzjautāju viņai, vai nevajag nakts strādniekus. Esmu gatava piestrādāt pāris naktis nedēļā. Tas ar’ nebūtu slikti, jo esošajā darbā uz doto brīdi vienkārši atsēžu. Auklīte uzziņo, ka pagaidām ir darbā šausmīgi aizņemta, sazināsimies vēlāk. Ceru, ka tur kaut kas sanāks, jo tad arī mums būtu privileģēta bezstresaina pieeja ēdienam. Tas šajos laikos ir ļoti svarīgi.
Izejam ar kinderiem kārtējā pastaigā. Nolemts ir katru reizi iet pa citām ieliņām. Nonākam līdz mazdārziņu rajonam, īstenībā tas te pat 300 metru attālumā no mājām vien ir. Daudzreiz tur garām iets, skriets un skūterots. Šoreiz gan tāda citādāka sajūta, jo, redz, tur ir dārziņš, kur varētu kādu kartupeli iestādīt un sīpolu izaudzēt, ja nu visi striķi trūkst. Es kā izbijusi kārtīga lauku meitene māku pilnīgi visus darbus, varētu vēl gotiņu tur ieviest. Sapņot nav slikti. Bet nu īstenībā ikviens var pieteikties uz šiem dārziņiem un par niecīgām naudiņām izīrēt no pašvaldības. Vienīgi domāju, ka tagad visi jau izķerti.
Pārnākam mājas. Pošos atkal uz darbu.
Izeju pāris minūtes ātrāk, jo atkal neliek mieru tas vietējais krogs. Vakar vakarā man telefons nomira, nedabūju nobildēt. Bet nu tur viss bija kā ierasti – dzīve karsti kūsāja. Pilns ar vecākā gājuma cilvēkiem, kuri tādā lielā angļu mierā nesteidzīgi sūc savu lāgerīti. Liela daļa no tiem onkuļiem ir kantora patstāvīgie apmeklētāji. Pensionāru dzīvesveids. Pasēž krogā, izdzer alu un tad pāri ielai ienāk kantorī paskatīties, kā zirdziņi skrien. Uzliek kādu likmi, naivi cerēdami, ka vinnēs, nu pie zaudējuma dodas savu bēdu atkal krogā slīcināt. Tāds nebeidzamais stāsts dienu no dienas. Ne pandēmijas apstākļos tās tādas ļoti relaksētas, patīkamas vecumdienas, jo vecīši izskatās ļoti laimīgi. Bet nu uz doto brīdi stāsts ir cits – paši izaicina savu likteni. Ja kas ar viņiem notiks, tāpat vairs nevarēs pasūdzēties. Šodien tad arī pirms darba fiksi nogāju garām, viss pa vecam un domāju, kā jau pie piektdienas, krogu vakarā gāzīs apkārt. Saspiegot vairs neiešu. Lai mirst visi, ja nav prāta un paši uzprasās. Skarbi skan, zinu!
Darbā te viss bez izmaiņām, kāds ienāk/iziet, kaut ko paskatās, uzliek kādu suņu likmi. Dažs pēkšņi dikti runātīgs, grib pārspriest esošo situāciju. Es tad tik nosaku – ziniet ko, es padomjlaikos esmu dzimusi, talonu sistēmu piedzīvojusi, es te netaisos bikses čurāt, ja nedabūšu tualetes papīra rulli. Skatās brīnās. Lai pabrīnās.
Tā, eju wordometrs apskatīt jaunākos apdeitus. Itālijas cipari gāž no kājām: +627 mirušie. Sirds sāk sāpēt. Nu bet pēc sajūtām ir tā, ka UK iet Itālijas ceļu, ļoti jau to negribētos, bet paskatoties uz mūsu mirstības cipariem, baigās naivās cerības nav.
Klausos tagad Borisu (premjerministru) tiešraidē. No šī vakara slēdz visus bārus, restorānus un veikalus. Neko nesaka par kantoriem.
Es tā tagad dzīvi iztēlojos, kā visi mani patstāvīgie vecīši tagad krogā ātri, ātri alu dzer uz sacīkstēm. Eh.... Bet labi vien ir, šī tusēšanās vienreiz bija jāizbeidz. Pagaidām vēl darbā esmu viena. Vēlāk vakar pusē atnāks kolēģis, šoreiz tas ir priekšnieks, tad nu visu ar’ zināšu sīkāk. Kaut kā sajutos labi, ka no rīta uzjautāju auklītei par darbu. Nu mazums šodien tiešām pēdējā dienā.
Vājprāts! Tu, cilvēks, no rīta pamostoties, nevari būt drošs vairs par vakaru.

qhqaEPe.png

21.03.2020.

Gudrs cilvēks netiksi – ar ko lai šodien sāk savu stāstu. Tik daudz kas ir noticis, ka pēc sajūtām liekas ir pagājusi vismaz nedēļa. Vājprāts!
Pamodos ap septiņiem, gulēt varu vēl pusotru stundu, jo tad zvanīs modinātājs. Šodien ir paredzēta pilna darbadiena no 8 rītā līdz 10 vakarā. Nu es vispār strādāju nedēļā 30 stundas, parasti izvēlos sev labākos laikus. Bieži sanāk 2 pilnas dienas un viena pusīte un 4 brīvdienas. Nav slikti tā, jo paralēli vēl studēju, tad ir laiks visam. Bet, ak jel! Šodiena ir pavisam citādāka. Cenšos atgūties no šoka. Boriss slēdza arī kantorus. Un tur nebija laika ne sagatavoties, nekā, bija uzreiz jāslēdz ciet. Atbrauca priekšnieks. Abi sēdējām koka ģīmjiem, īsti nesarunādamies. Parasties viņš ļoti runātīgs, sirsnīgs un labs cilvēks, visu laiku var sarunāt, sabīdīta kā labāk vajag. Tad nu abi sēžam un gaidām kompānijas oficiālo e-pastu. Saka, ka būs ap 8 vakarā. Laiks šausmīgi velkas. Beidzot ir e-pasts ar tālākām norādēm un procedūrām, kā pareizi aizslēgt visu ciet. To iesaka darīt šodien. Sajūtas vienkārši sirreālas, joprojām nevaru noticēt, ka tas tiešām notiek manā mīļajā Londonā. Nu neko, jēga sēdēt kantorī vairs nav, riktējamies uz mājām. Abi ar priekšnieku izlemjam, ka būs labāk, ja viņš mani aizvedīs mājās, liekas, ka uz ielām varētu būt daudz satrakojusies tauta. Tak piektdienas vakars, visi bija sacerējušies iet aizliet mūli, a figu, pat kantorus slēdz. Vispār visu laiku kopš uzzināju, ka tiešām slēdzam ciet, lūpa raustījās, raudāt gribējās. Ar prātu tu cilvēks saproti, ka tas viss tikai uz labu, bet sirds tāda satraukta. Gribas vienkārši ieritināties vīram klēpī, lai samīļo. Priekšnieks aizved mājās. Borisa runu redzēju daļēji, tādēļ ar vīru nolēmām noskatīties kopā vēlreiz, jo darba nebūs vēl uz nenoteiktu laiku, gribas vienkārši kārtīgi noklausīties, vai ir kāds risinājums mums visiem, kas šovakar palika atvērtu žokli. Noklausoties finanšu ministra naudas sadalījumu, es sāku šausmīgi raudāt, slūžas ir pavērušās. Nespēju noticēt visam, ko viņš saka, jo tas viss liekas nereāli. Tiek paziņots visiem, kas šovakar palika bez darba, ka valsts turpinās maksāt 80% no algas. Tā tak ir ahujena (atvainojos par šo prasto valodu, bet savādāk nevar izteikties normāli) milzīga nauda. Vispār jau tā raudāšana nebija dēļ naudas. Vienkārši vairs nervi neizturēja un labi vien ir, izraudājos un palika labāk. Darīt negribējās neko, aizgāju gulēt.
Tad nu par šodienu Sataisīju termosā līdzi kafiju, jo šodien uz kantori eju tikai es ar priekšnieku, mēs apbraukāsim vairākus, lai atslēgtu elektrību, ūdeni, aiznestu naudu uz banku
Abi satiekamies un atkal klusējam. Tā elektrības atslēgšanas štelle kaut kā sit pa nerviem, liekas kaut kā ļoti nopietni. Esam ieradušies nedaudz par agru, jāgaida, kad varēs beidzot attaisīt seifus, jo tiem ir uzlikti laika ierobežojumi mūsu drošībai ikdienā. Beidzot seifi ir vaļā. Tad nu abi skaitām, skaitām un skaitām tūkstošus. Lēnām nogādājam bankā. Vienā reizē uz banku var nest 5 tūkstošus, tas atkal mūsu drošībai. Tāda procedūra bijusi vienmēr. Tad nu ap plkst. vieniem esam sabijuši vairākos kantoros, saskatījuši naudu, pilnīgi jau šilierējas no cipariem. Šefs atved mājās. Tāda tukšuma sajūta. Atnākot mājās, visas drēbes pa taisno, mēteli ieskaitot, ielieku mazgāties, palieku burtiski apenēs. Mazais bērns ieskrien virtuve un sāk ņirgt par mani. Tad nu abi kārtīgi izsmējāmies, ir jau ar’ smieklīgi. Iedzeru vēl vienu kafiju, apēdu kaut kādu vecu maizi, kas mētājas uz galda. Ārā jau nemetīs, vērtības tak tagad citas. Izlemjam iziet ārā, vajag nopirkt iknedēļas ēdienu, parasti iepērkamies reizi nedēļā. Saplānojam pirkuma sarakstu. Daudz neko nevajag – kartupeļus, pienu, ja būs tad varētu arī kādu gurķi, jogurtu. Sarakstā ir arī kaut kas garšīgs. Aizejam uz vietējo centru, es ar bērniem veikalā neeju, vīrs viens pats – uzlika sejas masku, uzvilka cimdus. Ar kinderiem pastaigāju vienkārši pa ielu. Nu jāsaka, ka joprojām nekas nav mainījies, ielas pārpildītas. Ja vakar Boriss slēdza kafejnīcas, tad šodien visas tās bodes pēkšņi pārtapušas par Take away iestādēm un bizness kā parasti. Tāda sajūta, ka te vieni vienīgi idioti dzīvo, tu pat brīnīdamies gudrs netiksi, ka tas tiešām tā ir. Vīrs fiksi iepērkas, kaut ko ir dabūjis, kaut ko nav, bet vissvarīgākais ir nopirkts. Ejam mājās, laiks vispār fantastiski skaists un saulains. Londona ir tik skaista pavasarī. Mājas cītīgi katra prece tiek noslaucīta ar antibakteriālām salvetēm. Brīžam liekas, ka moš mums pilni simts nav, ka šitik traki visu darām, bet nu no sevis jau neaizmuksi.
Izpildām savu ikdienas tējas dzeršanas rituālu un vīrs ar bērniem iet vingrot. Lielajā istaba tiek pārbīdītas mēbeles. Mēs vispār ļoti sportiska famīlija kopumā. Es pati skrējēja pēc dabas. Ļoti patīk skriet – tālu un daudz. Es šodien sportošanu izlaidīšu, rīt pievienošos, tā pat jau neko citu nebūs ko darīt.
Ha, pieķēru sevi pie domas, ka šodiena atšķiras no citām dienām. Es neesmu bijusi skatīties vīrusa datus pilnīgi nevienu reizi. Kaut kāda tāda dīvaina sajūta šodien, moš vienaldzība, moš vēl šoks, cik ātri viss vakar notikās. Pieļauju, ka vēlāk paskatīšos kopā ar Borisa runu. Tagad iešu paspēlēties ar mazāko bērnu, šim vēl atlicis laika šodien. Nevarētu teikt, ka baigi gribētos, bet viņš neatlaidīgi krīt uz nerviem.
He-he, no šī brīža viens otra nervus varēsim kacināt pēc sirds patikas. Sajūta, ka jānovēl sev izturība.

krzksKD.jpg

22.03.2020.

Šis rīts ir īpašs! Esmu kā vienmēr pamodusies agrāk nekā vajadzētu. Caur aizkaru malu var redzēt zilas debesis. Saulaini rīti paši par sevi jau uzlabo noskaņojumu. Sāku jau atkal dīdīties pa gultu. Pašai šis nenormāli besī ārā. Nu kāpēc es vienkārši nevarētu kā visi citi normāli cilvēki svētdienas dienā nošņākt līdz pus divpadsmitiem? Galu galā nav tak zīdainis jābaro. Bet nu jā, esmu pamodusies un iepūt! Dzirdu, ka meitai nozvana modinātājs. Tas ir ļoti netipiski svētdienai, bet kā jau teicu, šodiena ir īpaša – šodien ir Mātes diena. Es dzirdu mazo cilvēciņu aktīvi rosāmies. Galvā uzreiz uzjundī visi dzemdību piedzīvojumi. Uzmetas zosāda. Forši tā neplānoti padzīvoties atmiņās. Jūtos laimīga. Tu cilvēks saproti un novērtē to, kas tev ir – divi veseli bērni. (jā, jā, jā man ar’ kā visiem normāliem cilvēkiem, ir brīži, kad gribas viņus adot adoptācijā. Jokoju) Dzirdu tuvojamies soļus, fiksi tēloju, ka vēl guļu. Bērns grib justies īpašs, nevar prieku sabojāt! Meita pārlaimīga ienāk istaba un atnes man pašas sarūpētu dāvanu – dažādas sejas maskas, vannas putas un tam visam par virsu ir paštaisīta plastmasas sirsniņa ar uzrakstu – HOPE. Šis mani saraudina. Sajūtas dalītas, jo tas liek atkal atcerēties esošo vīrusa situāciju. Sirsniņas tekstam ir pilnīga taisnība – cerība mirst pēdējā un mēs letiņi esam cīnītāji un nebūs te nekādas mirttantes. Samīļojamies, sabučojamies . Meita vēl atnes man gultā kafiju. Nu svētlaime, ko lai vēl citu saka!
No gultas neizkāpu līdz pat izslavētajiem plkst. 12, nu mošīt tomēr drusku agrāk. Bet labi zinu, ka vīrs gulēja ilgi. Nepievērsu laikam uzmanību. Mazākais bērns pamodās, bija atnācis pie manis. Tad aizgāja TV paskatīties. Vīrs mums visiem uztaisīja gardas cepeškrāsnī ceptas maizītes. Ļoti garšīgas sanāca. Parasti šādus svētkus ejam kaut kur ārpus mājas nosvinēt. Tagad apstākļi ir tādi, kādi ir un visi, neskatoties uz to, brokastis izbauda. Vīrs nodod instrukcijas meitai, ka mammai šodien ir svētki un trauki un virtuve ir viņas ziņā. Ārprāts, cik tas bērns ir nelaimīgs! Kaut ko pie sevis, tipiski tīneidžerim, pabubina, bet visu smuki izdara. Vēl pasauc mani, lai atrādītu kā izberzusi manu tējas podiņu pilnīgi baltu. Nu malacīte meitiņa!
Kaut ko muļļājamies, muļļājamies, līdz atceramies, ka mums takš ir komunālais dārzs, kuru nekad neviens neizmanto. Tad nu paķeram bumbu, krītiņus, lecamauklu un, protams, ar pulti vadāmu mašīnīti un metamies baudīt saulīti. Ar vīru pēdējā brīdī uztaisām vēl līdzi kafiju. Mēs tur aptuveni kādu stundu nodauzāmies. Laiks ir brīnišķīgs! Pasakains! Izdomājam vēl apmest kādu līkumu pa kādu vēl neredzētu ielu. Smukas ielas izstaigājam. Vienā no ielām bija daudz manu sapņu māju. Nu tādas ar augstiem griestiem, lieliem logiem.
Atnākot mājās, atkal tiek ievērotas visas roku mazgāšanas procedūras. Sāk jau apnikt, ja godīgi. Ar vīru pārspriežam, diez cik ilgi cilvēki pēc šī visa vēl saglabās šo ieradumu? Neiestāsies riebums mazgāt ilgi un dikti rokas? Jāsmejas pilnīgi. Divreiz nodziedi Happy Birthday dziesmiņu un zina, ka rokas ir pienācīgi ilgi mazgātas. Par šo ir pilns nets ar jokiem. Bet nu mazākajam bērnam šis reāli darbojas.
Nogriezu vīram matus. To daru, ja nemaldos, jau kādus gadus 8 stabili. Nav jau grūti. Tagad tā vīriešu mode vienkārša – galvai apkārt gandrīz lisiks un augšā čupčiks.
Vīrs ieliek mazāko bērnu vannā. Es tai laikā sāku taisīt vakariņas. Būs mums kārtīgs latvju ēdiens –kartupeļu biezputra ar ribiņām un salātiem. Paralēli gatavošanai nepametu novārta ikdienas rituālu, iečekoju jaunākos datus. Oi, tie cipari sāpīgi, ļoti, ļoti sāpīgi. Skatos un saprotu, ka mēs neizbēgami ejam to smagāko ceļu. Nu besī ārā visi tie, kas nevar iztikt bez līdzi paņemtas kafijas. Tāda izlaista pasaule bez jebkādam dzīves vērtībām. Man saslimstot, pateicoties tādiem, var nebūt slimnīcā vietas. Nu traki būtu. Boriss paziņo ka visiem riska grupas cilvēkiem tik izsūtīta vēstule un viņi nedrīkstēs atstāt māju vismaz 12 nedēļas. Baigi ilgi tas skan. Nodrošināšot ēdiena, medikamentu piegādi.
Paēdam vakariņas. Es nomazgāju traukus. Var redzēt, ka meita par šo ir laimīga, ātri aiziet uz savu istabu, ķipa kaut kādās ātrās svarīgās darīšanās.
Vīrs ar bērniem skatās filmu, es pēc ilgiem laikiem piesēžos pie datora uzrakstīt šodienas notikumus. Pēkšņi vīrs ar mazāko bērnu skrien vemt. Es pilnīgi apjukusi, tik fiksi nespēju pat noreaģēt. Beigās jau neizvēmās, bet visiem kaut kādas jocīgas sajutas vēderā ir, pat man. Laikam treknais latvju ēdiens būs pie vainas. Bet nu vismaz garšīgs bija. Mazākais bērns atnāk, ieritinās man klēpī, saprotu, ka drīz jāiet pievienoties filmas vakaram. Jāizbauda nekā nedarīšanas laiks, jo no rītdienas es būšu profesionāla skolotāja sākumskolas bērnam un tīneidžerim 8. klasē. Drusku bail noblamēties, ja nu kaut ko nezināšu.
my8b5Tc.png

Q6F3p1E.png

23.03.2020.

Pamostos no vīra modinātāja. Normāla padarīšana, tak šodien ir pirmdiena, kādam tak ir arī jāstrādā. Vispār drusku ņirga nāk, sāk likties, ka no šodienas varētu būt kā tai filmā "Groundhog day", nu tajā, kur onkulītis pamodās un katru dienu bija viena un tā pati diena un vienas un tās pašas situācijas. Onkulis iemācījās spēlēt klavieres un ko tik vēl nē, smieklīgi, ja būtu smieklīgi. Bet ir smieklīgi.
Lai nu kā pamodusies esmu, jāceļas augšā, jo mūsu guļamistaba ir vīra ofiss, un viņš jau ir sataisījis kafiju un ir darbos iekšā. Ķirbītis (tā mēs saucam mazāko bērnu) ir piecēlies, visus izkomandējis un laimīgs, ka nav jāiet uz skolu un bez atļaujas ieslēdzis televizoru un lūr kaut kādas mimekraft muļķības. Pateicu, ka, lai slēdz prom, žuļiks tāds. Noeju garām meitas istabai, šī vēl guļ. Nu pēc visiem nosacījumiem viņai bija jāsēž jau stalti pie galda un cītīgi jāmācās. Tak pirmdiena skolas diena. Ha, a vai tad kādu tas baigi satrauc? Nē! Visi ir relskēti un mierīgi, visu paspēsim, izdarīsim. Esmu katra bērna sapņu skolotāja.
Brokastīs uzcepu visiem olas. Oi, viens ir skaidrs, es nemāku uzcept olu. Labi, ka nav uz izstādi jānes, jo skats drausmīgs – apdedzis un pusjēls vienlaicīgi.
Meita vairākkārt atnāk un uzjautā, ka varbūt vajadzētu ielogoties tai skolas atsūtītajā linkā, kur mācīties. Apsolos to izdarīt vēlāk.
Laukā jau atkal ir fantastiski skaista diena. Sapakojam mantas un atkal dodamies uz savu komunālo dārzu. Vispār vakar pēc mums vēl četras ģimenes gāja rindas kārtībā tur spēlēties. Dārzs, kurā nekad nebiju nevienu redzējusi, tagad tiek beidzot lietots. Nu brīnišķi! Ilgi nesanāca mums tur paspēlēties, jo atbrauca kaut kāda mašīna ar onkuļiem un sāka tur kaut ko darboties. Gājām pastaigā. Vispār man patīk tā klaiņošana pa nezināmām ielām. Meita gan izbesījusies.
Ķirbītis ar’ stenēdams iet – ta kājas, ta galva, ta vēders sāp. Grib, lai panesu. Nekā nebija, jāapstaigājas!
Pastaigas vidū saņēmu ziņu no labāks draudzenes, viņai cilvēkam kaut kāds neliels klepus, bet tā kā darbs saistīts ar riska grupas cilvēkiem, viņai ir ieteikts sevi uz 14 dienām izolēt. Žēl viņas, bet viņa ir stiprākais cilvēks pasaulē, viņa šis nieka divas nedēļas izturēs. Paies nemanot.
Aizmaldamies līdz ielai, kur sāk parādīties cilvēki, nolemjam tur neiet, griežamies atpakaļ un ejam mājās. Ceļš līdz mājām vēl tāls, bērni var no sirds izkustēties.
Esam iegājuši nākamajā līmenī – dzeram karsto šokolādi, piekožot vēl cepumiņu. Par grūtiem laiki nekas neliecina.
Meita saņēmusi pati kaut kādu linku no skolas, drusciņ kaut ko mācās, daudz nekas neesot. Es neaizgāju paskatīties, rīt uzmetīšu aci. Ķirbītis kaut ko spēlējas. Es sarakstos ar vienu citu draudzeni. Man zināms cilvēks nomiris no šīs negantās kaites. Ir ļoti, ļoti bēdīgi. Nu murgs kaut kāds. Savācos!
Sāku domāt, ko ēdīsim vakariņās. Varētu to un vēl nez ko, bet visiem ēdieniem pietrūkst pa sastāvdaļai, vēl negribas sākt mēra laika receptes. Nolemjam, ka man jāaiziet uz veikalu. Nodrošinos ar masku un cimdiem un prom uz bodi. Beidzot veikalā ir salīmētas distanču līnijas un plauktos ir ēdiens. Uraaaaaa! Karš ir beidzies!!! OK, vīna plaukti ir tukši. Bet nu tas viss ļoti loģiski, bārus slēdza – nodzersies tagad tauta mājas.
Nopirku visu vajadzīgo, arī kaut ko garšīgu. Pie reizes painteresējos, vai varētu dabūt lielas kartona kastes. Neredzu jēgu pasūtīt, tērēt naudu, ja tagad veikalos tās kastes ir vairāk nekā vajag. Noderēs pārvācoties. Sarunājam, ka atliks man, kad varu, lai atnāku pakaļ. Vispār bija tāda feina sajūta tai bodē, jo beidzot, beidzot kaut kas tiek ievērots. Atnākot mājās visa dezinfekcijas brigāde mani apstrādā. Te viss ir smalki atstrādāts, lai neievazātu to draņķi istabā.
Sāku taisīt vakariņas. Vīrs atnāk un paziņo, ka viņam darbā sāk atlaist cilvēkus. Atlaiž kādu no priekšniecības, kas nostrādājis jau vairākus gadus. Iekšā uzreiz tāds kā satrauks arī par vīra darbu. Viss būs labi, arī ja nebūs, mēs esam cīnītāji. Pirms 10 gadiem atbraucām uz Londonu ar vienu čemodānu un sākām visu no nulles. Esam visiem sūdiem izgājuši cauri, ja vajadzēs, tad šito ar’ pārdzīvosim, bet nu jau ar pieredzi.
Paēdam vakariņas. Vīrs sataisīja garšīgus makaronus, viņam labi sanāk. Nē, nu es iesāku, viņš mērcīti pabeidza
Viņš ir mērcīšu speciālists.
Vispasaules datus kaut kad pēcpusdienā jau iečekoju. Nu gāž no kātiem pamatīgi tie cipari. Eh, bet ira arī pozitīva ziņa, Itālijai otro dienu ap 600, nav vismaz 800. Nekā priecīga jau tur nav, bet tomēr 200 ir atšķirība.
Ir jau pāri astoņiem, kad piefiksēju, ka nav bijusi Borisa oficiālā runa, kas parasti ir ap plkt. 4.30. Ieeju netā paskatīties. Izlasu, ka runa būs 8.30, iekšā ir milzu satraukums un ir nojauta, ka būs kaut kas ļoti svarīgs. Vīrs vēl drusku strādā. Aizeju pastāstu, ka pēc 15 min jāiet tiešraidē skatīties.
Ieslēdzam TV un Boris paziņo par LOCKDOWN. Runa bija īsa un ļoti konkrēta. Ārā drīkst iet tikai uz pārtikas veikalu viena persona no ģimenes. Drīkst iziet pasportot, pastaigāt ar distanci. Transportu drīkst izmantot tikai medicīnas, policijas un citi svarīgo dienestu cilvēki. Neievērojot noteikumus, cilvēki tiks sodīti. Sajūtas dalītas, jo es šo gaidīju jau sen, bet kad tas pienāk, ir tāda komandantstundas sajūta. Bet nu viss uz labu. Mēs kopā to varam. Londonai tas bija sen nepieciešams, te ir 10 miljoni, lielākā pilsēta Eiropā.
Cipari būs vēl smagi, bet būs labi.
Mēs saprotam, ka mūsu ikdienā nekas nemainīsies.
Ielieku Ķirbīti gulēt. Viņš 15 min nevarēja izvēlēties, kādu pasaku grib. Beigās izvēlējos es un bija neapmierināts.
Meita man laiž vannā ūdeni, jo bērns ļoti grib, lai izmēģinu viņas dāvanu. Nu jāsaka, ka neesmu vannu fans, es labi ja reizi gadā ko tādu daru. Nu ir šī reize pienākusi, un es esmu pilnībā tam gatava. Sadedzinu svecītes, atnesu bačokā teju, uzslēdzu Prāta Vētru un relaksācija var sākties. Skats pa rubli, jo tējas krūze stāv uz poda. Nu nav kaut kā mūsu vannas istaba paredzēta smalkām angļu porcelāna servīzēm. Vannu izbaudīju, kas zin, tā kā nekas cits darāms nebūs, moš atkārtošu šo vientulības procedūru tagad biežāk, jo nu ei nu sazin, cik ilgi te vēl būs 80 kvadrāmetros jātusē.
Atnāku uz dzīvojamo istabu, tur tā nedaudz pavēss, šī istaba parasti pāvēsa, jo salīdzinoši liela un mazs radiators. Tad nu ieslēdzu elektrisko kamīnu, sastutēju kājas gaisā un nododos rakstīšanai. Filmas šovakar neviens neskatās.
Vīrs kaut ko pie datora vēl darbam dara, bērni guļ. Uzlieku vēl prātniekus arī uz televizora.
Forši tā īstenībā pasēdēt vienatnē.
Drīz jau būs jāiet gulēt. Jātaupa spēki rītdienai, tak atkal viss būs no gala.
UjWK0hz.jpg

24.03.2020.

Rīts atkal ir saulains. Tas sāk besīt ārā, jo saulains nozīmes silts un silts nozīmē sēdēt visu dienu kādā smukā parkā ar piknika grozu. Nekā nebija. Šodien ir pirmā diena Lokdownā un par parkiem varam aizmirst. Uznāk nostalģija par iepriekšējo dzīvoklīti, kur dzīvojām, jo tur mums bija pašiem savs dārziņš. Ģimene, kas tur tagad dzīvo, ir mums tuvi draugi. Vakar Feisbukā bija ielikusi bildi, ka bērni laukā teltī tusē. Eh... Kas to būtu domājis, ka man sāktu skaust mazs pleķītis zemes. Bet nu ir kā ir un ir labi. Atkal esmu pamodusies ofisā un jūtos tur lieka, jo vīrs jau strādā. Eju sataisīt kafiju. Sataisu, a izrādās piens bija vecs, sarāva visu kafiju kunkuļos. Pretīgi! Nu neko, jātaisa no jauna. Liekot pienu ledusskapī, ieraugu aizvakar nopirktas dilles, sāk jau mazliet bojāties, fiksi vajag sakapāt un saldētavā iekšā. Dilles tak latvietim dikti svarīgas. Ne velti klīda jociņi – Dill with it!! Sacīts – darīts. Kafiju izdzeršu vēlāk, jo ja tagad tās dilles nesakapāšu, tad būs jāmet ārā.
Pagalmā kāds sāk spēlēt bumbu. Eju paskatīties, sajūtos kā veca lauku tante, kura visu dienu sēž pie loga un špionē. Bet nu tā tagad ar’ būs viena no izklaidēm. Nekas dižs jau te tāpat nenotiks, jo iela, kur mēs dzīvojam ir garlaicīgi klusa. Forši, vēl neredzēta ģimenīte iznākusi izmantot pagalmu. Prieks. Sagriežu dilles. Taisu beidzot to kafiju, kad dzirdu vēl lielāku kņadu dārzā. Paskatos un nespēju noticēt. Apakšējā stāvā kaimiņiene ar saviem diviem bērniem pievienojās tai ģimenei. (Te vajag ielikt tādu kārtīgi acis bološu emociju.) Nu tak Boriss vakar skaidri un gaiši pateica, ka famīlijas kopā nedrīkst tusēt. Bet nu šīs ģimenes jau izsenis ir izcēlušās. Mēs, kad ievācāmies šajā dzīvoklī (mūsu kāpņu telpā ir tikai 3 dzīvokļi, katrā stāvā pa vienam) viņi – apakšējie kaimiņi vienu vakaru plkst. apmēram ap 8 klauvē pie durvīm un mums paziņo, ka viņu līgumā esot rakstīts, ka plkst. 7 vakarā ir jābūt izslēgtām gaismām un klusumam. Viņam esot tāds darbs, kur jāceļas 4 naktī un esot jāizguļas. Vīrs toreiz stāvēja tur pie durvīm un pat lāga cilvēks nezināja, ko atbildēt, jo tādi noteikumi nav pat cietumos visticamāk. Es nezinu, ko viņš atbildēja tai brīdī, bet arī mēs gājām lasīt kontraktu un valsts oficiālos trokšņošānas (un gaismas izslēgšanas, par šo riktīgi jārēc) noteikumus. Protams, mūsu kontraktā nekas tāds nebija, vīrs nogāja lejā un viņiem paskaidroja, ka mēs netaisāmies dzīvot viņu dzīvi un 7 gulēt neiesim. Cik atceros, tas vīrietis sāka sūdzēties, ka viņš dzirdot mazo bērnu lēkājam vai kaut ko tādu, tad arī vīrs pateica, ka, jā, mūsu bērni lēkās un dauzīsies kā visi normāli bērni. varam ņemt vērā, ka viņi guļ un papildus skaļi mūziku vakaros neklausīties, bet pilnīgi noteikti uz pirkstgaliem nestaigāsim. Nu tad lūk, viņiem ar veselo saprātu kopumā, laikam, nav viss kārtībā un tad izdomājuši mērā laikos sadraudzēties ar kaimiņiem. Es sēžu, dzeru kafiju un blisinos. Var redzēt, ka tā otrā ģimene ir ļoti apjukusi, mamma vairākkārt apsauc bērnus, lai nāk pie viņas. Pēc apmēram 5–7 minūtēm viņi ieiet istabā. Lejas kaimiņi turpina tusēt. Man iekšās viss vārās, nu kur šitik debīli var būt. Plāns ir gatavs. Ir jāuztaisa kaut kāds uzraksts sētā, lai tiem, kuriem lēnāk pielec, ir skaidri noteikumi. Sadabūju papīru un uzrakstīju – Be responsible. One family at the time. Thx un uzzīmēju lielu sarkanu sirdi. Sataisāmies iet ārā . Meita saka, ka viņai daudz laika nebūs, jo drīz sāksies nākamā skolas nodarbība. Izejam ārā. Izrādās dārzā ir viens cits kaimiņš ar savu pusauga dēlu, dēlam ir kaut kādas veselības problēmas. Es savējiem pasaku, ka viņiem ir jāiet atpakaļ istabā, ka fiksi pielikšu uzrakstu un arī nākšu. Pa gabalu parunājos ar onkuli, viņam mana ideja par vienu ģimeni ļoti patīk, jo var redzēt, ka cilvēks satraukts par savu bērnu. Neizdodas man tās lapeles piestiprināt kā gribētos, jo mājās nav pareizās līmlentes. Nu jācer, ka kādu laiku turēsies un visai mājai noteikumi būs skaidri. Onkulis paliek sētā, es eju atpakaļ uz istabu. Pēc kādas pusstundas sēta ir tukša, varam doties arī mēs. Meita tagad vairs nevar, jo sākusies kaut kāda stunda skolā. Eju tik ar Ķirbīti. Ārā ir pilnīga vasara, nav pat pufaika jāvelk. Ķirbītis guļ uz asfalta un zīmē vairākas saulītes. Vispār viņš tur izdomāja visādas spēles, kurām nebija nekāda loģiska skaidrojuma, bet es kā izrādās visu spēlēju pareizi, pēc noteikumiem, un viņš bija laimīgs. Apmēram pēc 40 min ejam istabā, jāpalaiž kāda cita ģimene pasauļoties.
Varētu tur sēdēt visu dienu. Eh....
Vīram atkal ir vairākas svarīgas video konferences ar Ameriku, mēs klusītēm kaut ko padarām – Ķirbītis drīkst paskatīties televizoru. Ko meita dara, nezin neviens. Viņa reti kad parādās ārā no savas istabas. Tipisks tīneidžeris, grib, lai liek mieru. Es tai laikā sarakstos ar draudzeni, kura vakar dēļ klepus iespundēta karantīnā. Cik labi, viņai viss ir labi, neesot vairs klepojusi. Taisot ģenerālo tīrīšanu mājā.. Kaut ko vēl pačatoju netā. Lēnām jāsāk atkal domāt, ko taisīt vakariņās. Kā man šis sāk riebties. Murgs, ka nevar uztaisīt vienreiz nedēļā ēst un miers. Nē, redz katru dienu kaut kas jāšmorē, varētu padomāt, ka es esmu pavārs. Nu neko, kopīgi nolemj, ka vārīsim vistas zupu. Bērni laimīgi, jo ļoti garšo. Vārīšu pilnu grāpi (kurzemnieku vārds katliņam), lai pietiek divām dienām. Tik labi paliek ap sirdi, rīt nebūs jātaisa nekas. Sāku gatavot, piezvana vīrene. Viņa man bieži zvana, mums ļoti labas attiecības, noklačojamies visu zupas tapšanas laiku. Tur izskan dažādas versija par slimību un kā viņa ar meitas ģimeni moš jau ir uz slimojusi pašai nezinot, jo decembrī visiem pēc kārtas strīpiņā esot pēkšņi bijis nenosakāmās izcelsmes diezgan smags plaušu karsonis, viņai bija vistrakāk, ārstējas kādas trīs nedēļas ar 3 veidu antibiotikām. Bet nu šo atstājam kā pieniņu, ja tiešām tas būtu bijis vīrus, tad jau sen LV būtu baigā izplatība. Bet būtu interesanti kaut vai priekš zināšanas uztaisīt antibodi analīzes. A mazums bija, jo tur tā netipiski veseliem 5 cilvēkiem vienam pēc otra bija plaušu karsonis. Parasti jau plaušu karsoņi nav lipīgi. Sazvērestības teorijas. Pilnīgi jāsmejas.
Uzvāru zupu ar daudz dillēm, protams, bez tām nevar neko. Paēdam vakariņas, nomazgāju traukus. Šodien Ķirbīti ieliekam ātrāk gulēt, jo filmu skatīsimies mēs. Beidzot ir ārā trešā sezona mūsu mīļajam seriālam Westworld. Pēkšņi uznāk tāds miegs, ka nespēju acis vairs noturēt vaļā, īstenībā nav nemaz tik vēls, ir kaut kur tik pēc 11, nekad gulēt agri neesmu gājusi, jo tak ļoti bieži beidzu strādāt tik 10 vakarā. Bet nu viss, acis līp ciet. Jāiet gulēt. Tāda muļļāšanas pa māju tā nogurdina un ir tikai pirmā diena lokdownam. ĀRPRĀTS!

fFCACxJ.jpg

GXFBBjh.jpg

25.03.2020.

Rīta cēlienā viss ir tik garlaicīgi vienāds. Grūtākais visā šajā ir nevis sēdēt istabā, bet tas, ka tev liek sēdēt. Tāpēc tu katru rītu piefiksē, nebūtu visādi noteikumi par brīvu kustību, noteikti pat neatcerētos, kādi tie rīti bija. Normālos apstākļos tak būtu svētlaime, ka nekur nav jāiet. Nu neko. Sataisu savu kafiju. Vispār ir apņemšanās beigt dzert kafiju, varbūt arī šī būtu tā reize, jo kafijas kapsulas tūliņ beigsies un man patīk dzert tikai tādu kafiju, kur smuki piespiež aparātam podziņu un nekas cits nav jādara. Jā, jā te ir bijuši daudzi maurotāji, ka mēs piecūkojam vidi ar tām kapsulām, bet es labi apzinos, ka ar citiem pārtikas iepakojumiem tas ir vairāk.. Bet nu jā, moš jābeidz dzert. Īsti tam iemeslu ja godīgi neredzu, kaut kāda pareizā tantiņa iekšā saka, ka tā vajadzētu. Nē, labāk jāpaskatās, kur netā nopirkt kapsulas.
Vīram šodien ļoti daudz un svarīgas darba konferences, ļoti, ļoti gara darbadiena priekšā.
Sēžu virtuvē. Vispār ļoti patīk sēdēt virtuvē. Virtuve jau kopš bērnības ir svarīgākā vieta visā māja. Šajā dzīvoklī ļoti paveicies, ka virtuve ir gana liela, te var ielikt arī galdu (parasti angļiem dzīvokļos virtuvēs galdam vietas nav. Tā arī būs jaunajā dzīvoklī.) Nu lūk, tad nu sēžu un kaifoju. Apakšējie kaimiņi iziet dārza. Pirmais, ko māte dara, fiksi izlasa ziņojumu uz sienas. Emocijas īsti nevar saprast, bet es pieļauju, ka nepatīk, jo viņa bija tā, kurai pašai prāta nepietika, ka kopā tusēšana ir aizliegta.
Nu man toč nepatiktu, ja kāds publiski tā norādītu. Bet te nav runa par patikšanu, te dažiem vajag konkrētu rīcības plānu. Neko, viņa tur pastaigājas, pastaigājas, kamēr vecākais bērns kaut ko paskraida un drīz vien iet arī iekšā. Ņemot vērā, ka viņi iet 7 gulēt, viņi arī ceļas 5 un tad nu tur trokšņo tā, ka mājai jumts ceļas augšā
Varbūt mums ar vajadzētu noiet lejā un pateikt, ka mums līgumā rakstīts, ka jāguļ līdz vismaz deviņiem. Ņirdzu.
Ar laiku pie tiem trokšņiem pierod un nedzird. Vienreiz gan dzirdēju, kad svētdienas ļoti agrā rīta stundā skrūvēja kopā kaut kādu mēbeli.
Sētā atnāk vēl kaut kādi bērni. Noliek futbola vārtus.
Šī ideja gan nav visai gudra un varētu citiem aizliegt spēlēt bumbu, jo ja lielie sāks močīt futbolu, tad pirmā stāva kaimiņi sāks sūdzēties, jo būs bail, ka izsit logus. Nu redzēs, kā viss vēl būs.
Diena šausmīgi velkas. Es sēžu netā, tur patiesībā sēžu katru dienu. Mums tur 14 gadus ilga draudzības grupiņa ar viena vecuma bērnu mammām. Tur tiek pārspriesti 90% no visas dzīves. Tur ar iet kā īstā famīlijā. Cik reizes tur nav bijusi kašķi, cik reizes atvainošanās, smaiļošanās. Smieklīgi un mīļi tas viss. Meitenes man svarīgas un šajos grūtajos laikos tur tā forši var parunāt un dabūt morālu atbalstu, vai vienkārši notrulināt prātu.
Ejam laukā. Ārā ir debešķīgi brīnišķīgi saulaini skaista diena. Ķirbītis ir nobruņojies ar burbulupūšamajiem. Sāka pūst un nepatika, ka paliek slapjas rokas. Nezinu, ko viņš bija iztēlojies savā prātā. Nu kā var savādāk pūst burbuļus, ja nav slapjas rokas. Mēs ar meitu, dārza sēžot, dzirdam, ka vīrs ieslēdz mikroviļņu krāsnī, īstenībā katru viņa kustību dzirdam. Sākam abas smieties, ja jau dienas vidū, kad skaņa tiek diezgan absorbēta ikdienas apkārtējos trokšņos, tik labi dzirdam aiz aizvērtiem logiem mikroviļnu krāsns kustības pa lielu gabalu, tad bail paliek iedomāties, kā visi klausās manu vīterošanu dušā, Ķirbīša maurošanas uznācienus un visādus citus sadzīvisku trokšņus. Vīrs izrādās sildīja aukstu kafiju un pievienojās mums. Viņš ilgi nepalika, izlemjam, ka vajag aiziet uz veikalu šādas tādas lietas nopirkt un pie reizes izlūkos, kas darās vietējā centrā. Aizsūtu watsapā sarakstu – olas, pienu, tomātus, gaļu. Gadus 6 vismaz pārtiku pirkām tikai Aldi veikalā, tur daudz draudzīgākas cenas, vienīgi veikals ir patālu no mājām. Tad nu tagad nekur nepērsimies un mēra laikā budžets ir pieskaņots dārgāka veikala cenām. Vīrs aiziet uz veikalu, mēs vēl drusku pasēžam dārzā un pošamies uz istabu . Meitai atkal sāksies kaut kādas mācības. Ko viņa tur mācās, es tiešām nezinu. Arī miera laikos es baigi nesekoju līdzi. Kaut kā paļaujos uz mūsu ģimenes iedzimto veselo saprātu, ka, ja kaut kas ir jāizdara, to izdara. Man vairakkārt ir arī bijuši zvani no skolas, kur pats direktors viņu ir slavējis. Atceros, sēdēju darbā un zvana nepazīstams numurs. Līdz ko dzirdu, ka no skolas, sastingstu, gaidu, ka tūliņ pateiks, ka bērns kaut ko salauzusi un ir jau slimnīcā. Psiho māšu loģika. Bet nu toreiz direktors piezvanīja, lai pavēstītu, ka meita ir labākā klasē angļu valodā. Nu tad iedomājieties manu pāva lepnumu. Mans latvju bērns ir labākais angļu valodā, sit pušu pašus angļus. Viņš vēl tur pastāstīja, cik viņai labi izdodas rakstīt sacerējumus utt. Vienu vārdu sakot, tagad ar paļaujos, ka viņa, bērns, zina, ko dara un apzinīgi mācās. Ai, nu ja ar’ ja nemācās, vienalga.
Vīrs atnāk no veikala. Ir dabūjis visu, veikalā tik joprojām neesot vīna un arī stipro dzērienu plaukti ir tukši. Cilvēki joprojām esot daudz. Bet nu tādi paši kā mēs, kas aiziet nopirkt kaut ko, arī veido to masu.
Nekas jēdzīgs nenotiek. Mēs kaut ko ar Ķirbīti trinamies. Dzirdu, ka meita ir sākusi spēlēt kaut kādu datora spēli, ir vairāki video zvani ar draudzenēm. Tur istabā notiek jautra čalošana. Durvis ir aiztaisītas ciet, lai Ķirbis netraucē. Ļoti labi, svarīga tāda kontaktēšanās ar vienaudžiem.
Hmm, apdomāju, ka moš nebūtu slikti, ja vajadzētu taisīt vakariņas, būtu vismaz ko darīt. Man nekad nekas nebūs labi.
Ak jā. Atcerējos tak, ka ziņās izlasīju, ka Princis Čārlzs saslimis ar vīrusu. Šis tak drusku uztrauc, jo cilvēks vecs tomēr. Bet tai pat laikā nāk prātā baisi melni angļu jociņi. Šī ir prinča Viljama iespēja tikt pa taisno pie troņa. Ārprāts ar mani.
Vīrs iznāk, paziņo, ka jābūt īpaši klusiem, tagad būs ļoti, ļoti svarīga konference. Pirmā doma, kas ienāk prātā, ka būtu īstais brīdis ieziesties ar to eļļu un tēlot tos gliemežus virtuvē klusītēm uz grīdas. Tā jau nav baigi viegli nosēdēt istaba, kur nu vēl klusītēm, tak visu laiku gribas darīt tieši pretēji. Jāsmejas.
Šodien es atkal ļoti bieži čekoju wordometrs datus, biju pāris dienas pierimusi, bet nu esmu atkal atpakaļ. Anglijas cipari rādās labi, bet tad izlasu, ka īstos ciparus iedos vēlu vakarā. Eh, zinu, ka būs daudz.
Vīrs darbu beidz kā ierasti ļoti vēlu. Apēdam vakardienas zupu. Zupa garšīgāka nekā vakar. Ēdot izdomājām, ka iziesim vakarā pastaigā, vajag drusku galvu izvēdināt. Ikdienā tas nebūtu nekas neparasts, esam šad tad slinkojuši ar vakariņu taisīšanu un gājuši uz vietējo krogu paēst. Tagad sajutāmies kā zagļi, noziedznieki, kuri pārkāpj likumu. Neko, izgājām brīnišķīga pastaigā pa mazajam ieliņām. Brīnišķīgs vakars, tik pavasarīgi silti. Magnolijas arī tumsā izskatās savādāk. Kāds uz ielas malas izlicis kasti ar bērnu grāmatu. Es piestāju un atrodu arī kādu, kas Ķirbim var noderēt. Manējie nebija pamanījuši, ka es apstājos un jau sen vairs nav redzami. Pieskrienu viņiem klāt. Nolemjam doties mājās. Forša pastaiga bija, iespējams, šo iedibināsim kā Ikdienas rutīnu. Meita ieliek Ķirbi gulēt. Viņai jau sen tāds pienākums šad tad palīdzēt brālim izmazgāt zobus, izlasīt pasaciņu. Dziesmiņu nodziedu es. Tas ļoti svarīgi, jo es bieži vakaros strādāju, tad nu vienmēr, kad esmu mājās, dziesmiņu dziedu es. Tur arī ir īpašs rituāls ar klēpī sēdēšanu, apskāvieniem, šūpošanos. Mīļi tā ļoti.
Bērni guļ. Mēs skatāmies atkal savu seriālu. Šis sāk baidīt, jo vāveres ritenis ir sācies. Gaidu pirmos kašķus, tādi pilnīgi noteikti būs. Jāiet gulēt labāk, nevis jādomā muļķības.

asxl1Q4.jpg

eue6hCQ.png

ZtWqBSq.png

26.03.2020.

Ieejot šorīt virtuvē pirmais, ko ieraudzīju bija pusvītušas lilijas vāzē virtuvē uz loga. Skatījos un palika bēdīgi, jo nu jau kādus gadus 6 stabili mums visu laiku mājas vāzēs ir svaigi ziedi, bet vai tagad vairs pirksim, nezinu. Tomēr citi laiki, citas prioritātes. Nu vēl jāpadomā, varbūt viena maza vāzīte uz virtuves galda būtu forši. Tomēr psihiskā veselība ar svarīga. Ja galds būs tukšs, tas tieši atgādinās par stāvokli pasaulē.
Kafija ir beigusies. Vīrs nolemj aiziet pakaļ. Vispār kaut kā baigi bieži vazājamies pa veikaliem. Kādreiz braucām reizi nedēļā tik. Bet nu tad ar’ piepirkām pilnu māju. Tagad tik pa druskai, neļauj jau ar daudz vairs pirkt. Ja sulas kādreiz pirkām 10, tad tagad drīkst tik divas un tā ar visu. Vīrs atnāk ar kafiju, dabūjis divas dažādas kastītes divos dažādos veikalos. Kapsulu kafija arī ir deficīta prece. Veikalos ir jaunu noteikumi – iekšā laiž pa pāris cilvēkiem, cik iziet, tik drīkst ieiet. Pie veikaliem ārpusē ir ļoti, ļoti, ļoti gara rinda. Cilvēki distanci diži neievēro. Nu kaut kādu, bet 2 metri tiešām nav.
Tad nu abi kā zombiji izdzērām kafiju. Es atkal cepu olas. Sanāk jau mazliet labāk, laikam pannu kārtīgi uzkarsēju un eļļu nepažēloju. Bērni olas neēdīšot. Paši vainīgi. Ēd zaptsmaizi.
Paskatos vēlreiz kārtīgi pa logu.... Tur blakus manām lapelēm uz garāžas durvīm ir uzradusies jauna. Nevaru salasīt, bet var redzēt, ka izrakstīts ir padaudz. Oi, nu ir tāda ziņkārība, kas tur rakstīts, ka miera nav. Vēl vairāk interesē, kurš to uzlika. Moš lejas kaimiņi? Moš kaut ko sūdzas. Žēl, ka nav binoklis, varētu tagad kārtīgi špionēt. Kauns jau arī lejā iet bez iemesla tā skatīties, tak tagad visi ar’ pie logiem sēž. Nu neko paskatīsimies, kad iesim sētā spēlēties. Meita kaut ko mācās, šodien neesot daudz, vismaz viņa tā saka. Ķirbītis mācībām nav pieķēries nevienu reizīti. Mani tas arī nesatrauc, ko gan piecgadīgs bērns varētu savā dzīvē nokavēt, ja pāris mēnešus patrillināsies. Burtus māk, lasīt arī kaut ko diezgan labi lasa. Kaut ko pat māk saskaitīt. Nu paspēs, vēl visu paspēs. Galu galā kasīties ar skolotāju (mani) tagad nebūtu vēlams.
Kaut kā visi pēkšņi atduramies virtuvē, arī vīrs. Viņam šodien arī drusku mazāk darba, tad var tā brīvāk pakustēt. Izdomāju, ka meitai jāaiznes miskaste un pie reizes jānofotografē tā jaunā lapa, nu tak man (klaču tantei) miera galīgi nav. 🤣 🤣 🤣
Meita atnāk ar bildi. Izrādās nekādas razborkas neviens netaisa (drusku pat žēl, būtu vismaz kāds ekšens mums te), kaimiņiene ierosina uztaisīt kaimiņu watsapa grupu, lai zinām, kā laikus sētā organizēt un vai kādam nevajag kādu palīdzību. Nu šī ideja ir ļoti jauka un brīnišķīga. Aizsūtu uz norādīto numuru ziņu, kas mēs tādi esam, kurā dzīvoklī dzīvojam. Tante jau esot mūs ievērojusi, apjautājās vai meitai ar patīk skeitot? Apmaināmies vēl dažiem teikumiem un viņa solās mani pievienot grupai, kad būs pieteikušies vairāki cilvēki.
Izejam sēta arī mēs. Ķirbītis ierunājās, ka viņš vairs negrib iet sēta, ka labāk varētu aiziet uz paundinieku, viņam esot sakrāti 7 paundi, viņš nopirkšot mums 7 lietas. Žēl drusku viņa paliek, nav jau ar’ te neko baigi ko darīt. Vislaik viens un tas pats ar tām pašām ierastām famīlijas sejām. Es jau arī negribu nepārtraukti lēkāt un skriet. Man vispār spēļu laukumi un tādas āru atrakcijas nekad nav baigi saistījušas, tagad to daru, jo tā vajag, būtu izvēle, nekad to nedarītu. Nē, nu parkā bez ierobežojuma varu paspēlēt bumbu, bet ne jau katru dienu.
Ieejam istabā. Pēc kāda laika vīrs saka, ka viņam vajag izvēdināt galvu, tad nu mēs ar Ķirbīti piesakāmies līdzi, meita nenākšot. Izejam mazo ieliņu pastaigā. Šur tur redzama vēl kādu ģimeni. Visi mums redzamie ļoti ievēro noteikumus, daži paiet garām, bet ne pa ietvi.
Vai nu mēs vai viņi aiziet uz ceļu
Mašīnas uz ielām ir maz. Redzēju divus autobusus, tie abi pustukši, bet nu OK, ir dienas vidus, šis nav nekāds rādītājs.
Ārā bijām labi ja minūtes 20, Ķirbītis atkal bija vīlies, ka neejam uz paundinieku. Eh. Vīrs dodas atpakaļ strādāt, es noklausos finanšu sadalījumu. Tas, kā atbildīgā persona to visu pasniedz, ir ļoti aizkustinoši, mani visas nosauktās jomās, kur tiek piešķirta nauda, neskar, bet jau atkal mani saviļņo līdz asarām. Ļoti patika viens viņa teiktā, to derētu arī visiem atcerēties mūžīgi mūžos – valsts jums grūtā brīdī palīdzēs, bet esiet godprātīgi un pēc tam palīdziet arī valstij, maksājiet godīgi nodokļus. Ai, nu tur bija dziļāka tā jēga, es tik tā virspusēji atceros.
Taisīšu vakariņas. Kaut ko tādu te neviens gadiem nebūs ēdis. Vārīšu makaronu pienzupu. Meita ir laimīga, Ķirbis nezin kas tas ir, bet ēdīšot. Viņš vispār tāds labs bērns, ēd visu, kas uz galda. Vīrs saka, neēdis, ka vajag kaut ko nopietnāku. Ir vēl aizvakardienas zupa. Viņam tur pietiks. Uzvāru zupu. Meitai tomēr negaršo, esot atcerējusies savādāku. Ķirbis sēžot pie galda, gaidot, kamēr zupa atdzisīs, sāk dziedāt paša izdomātu dziesmu par corona vīrusu. Nekādi sakarīgi vārdi tur nav, tikai – carona vīrus, carona vīrus. Es saku, lai pastāsta, ko viņš zina par to vīrusu. Viņš īsi un skaidri pasaka, ja tu to dabū, tad nomirsti. Paliek nelabi. Abi ar vīru saskatāmies. Izskaidrojam bērnam visu godīgi, kā ir. Nestāsta tur kaut kādas pasakas.. Visi nemirst, nomirst daži, bet tāpēc lai tik daudzi nemirtu, mums pārējiem ir jāpasēž vairāk istabā. Nevar saprast, vai tā ideja patīk, jo tak tik ļoti gribas uz paundinieku. Zupa viņam arī negaršo. Visi ēd to pārpalikušo zupu. Es vienīgā laimīga izēdu tukšu grāpīti ar pienzupu. Iespējams, ka vēderam tas nepatiks un tagad būs tā reize, kad noderēs daudz tualetes papīrs. Jāņirdz.
Paskatos wordometrs jaunākos datus. Cipari ir šausmīgi bēdīgi. Mums šodien 114 mirušie. Kaut nu mums pietiktu aprūpes tiem, kuriem visvairāk tas nepieciešams. Bail domāt par rītdienu.
Pulkstenis ir nedaudz pirms 8. Astoņos jāiet uz ielas aplaudēt NHS (veselības aprūpes sistēma) darbiniekiem. Mums ir sazīmētas paldies lapiņas.. Piecas minūtes pirms astoņiem nobļaujos pa visu māju, ka jāsāk ģērbties tūliņ jāiet uz ielas. Visi ļoti paklausīgi nāk bez ierunām ģērbties, minūti pirms skrienam lejā. Jau ejot lejā pa trepēm dzirdam saucienus un ovācijas. Man kā raudātājai pēc dabas jau asaras birst kā pupas, neizejot pat uz ielas. Izejam ārā. Tas emocijas nevar vārdiem aprakstīt, visa iela gavilē. Kāds aplaudē no loga, kāds tā pat kā mēs iznācis uz ielas. Mašīnas brauc, pīpina. Mēs izgājām ārā no savas ieliņas, tur 50 metri līdz tādai rosīgākai ielai. Es stāvu un raudu. Pilnīgi neticas, ka tas tiešām notiek un kāpēc tas notiek. Grūti laiki pasaulē, bet šāda kopības un saliedētības sajūta ir kaut kas nu tik ļoti, ļoti, ļoti brīnišķīgs. Saskatāmies, sasmaidāmies ar apkārtējiem. Viss protams ar distanci. Nu tāda emociju jūra. Vīrs beigās drusku nofilmēja, bet tad jau bija pierimis. Ejam atpakaļ istabā. Ķirbītim jāiet lēnām gulēt. Viņš tur kaut ko pretojas. Kad jau nodziedāta dziesmiņa, izdomā, ka gribot vēl ēst.. Vīrs paliek dusmīgs, bet beigās jau kaut ko dabū.
Vīrs ar meitu doma skatīties filmu Leons
Filma laba, bet es negribu. Ieeju dušā un ielienu gultā. Man te uz tumbočkas jau ļoti sen stāv kaut kāda grāmata, moš pienācis laiks to palasīt. Nē, paskatījos, nelasīšu tomēr, kaut kāda ļoti prasta lubene. Izlepusi. Varētu tā kā gulēt, bet negribas. Jāpaskatās būs netā kaut kādas muļķības. Rīt esmu nolēmusi atsākt studijas. Bet tas būs rīt un kas būs rīt, to nezin neviens.

6Qhe0Sp.jpg

JuMQsFn.jpg

LZhb1if.jpg

27.03.2020.

Pamodos nedaudz pēc sešiem no šausmīga drebuļa. Baigi auksts. Izrādās logs visu nakti bijis vaļā. A tas logs principā blakus gultai. Nesaprotu kā agrāk nemanīju, ka pūš pa taisno virsū. Iesnas klāt. Tizli. Saprotu, ka gulēšana jau nekāda te vairs nebūs, jo nevar paelpot lāgā. Aizeju uztaisu daudz tējas. Tējas dzērāja esmu jau izsenis, bez tās es nevaru nekur. Īsta angļu lēdija. 🤣 Nevaru saprast, kur tagad dzert to tēju, gultā, dzīvojamā istaba vai virtuvē. Ķirbis izvēli atrisina, jo arī viņš ir pamodies. Murgs. Nu pulkstens ir knapi septiņi. Tas nozīmē ilgu un nebeidzami garu dienu istabā. 🙈 🤣 Nu neko, abi ieriktējamies lielajā istaba uz dīvāna. Ķirbītis drīkst paskatīties Televizoru. Visi guļ un gulēs vēl veselas divas stundas vismaz. Es sērfoju netā. Lasu visādas muļķības. Varētu jau pamācīties, bet kaut kā nespēju sakoncentrēt domu, moš vēlāk. Mēs ar Ķirbīti kaut ko apēdam, neko dižu, kaut kādas maizītes. Sāk sāpēt galva. Pašai tagad jāsmejas, bet protams tajā brīdī pirmā doma, kas galvā ir – tās ir slimības pazīmes. 👀 🙈 🤣 Bet ja nopietni, tad laikā, kad cilvēki kā debili skrēja, grāba, pirka tualetes papīru, mēs gājām un pirkām zāles. Daudz zāles, nu ļoti daudz. Mēs tur miera laikos pus Rīgu izārstēt varētu. Galu galā, brīdī, ka saslimsi un tev četru cilvēku ģimenei būs sevi pilnībā jāizolē no pasaules uz 14 vai vairāk dienām, tad tualetes papīram nebūs vairs nekāda vērība. Zāles mīļie, cilvēki, zāles ir svarīgākais tādos laikos. Mums ir dažādi temperatūras nositēji, klepus sīrupi, sūkajamās konfektes. Un tas viss intensīvas ārstēšanas daudzumā. Un man vienalga, ko citi domā. Mums tas bija svarīgākais.. Tad nu iedzeru tableti, lai tā galva nesāp, lai ar kas tur būtu.
Lēnām famīlija sāk mosties, sāk smaržot pēc kafijas. Izrādās vīrs jau ir darbā. Mēs ar Ķirbīti bijām pietaisījuši istaba durvis, lai citiem netraucētu. Trakums, ir vēl rīts. Sētā nekas nenotiek.
Aizdomājos, diez kā maniem zirgu onkulīšiem iet? Viegli jau noteikti nav, pieradumam galu galā liels spēks. Nepietiek, ka kantorus aizslēdza, tak pat mājas nevar paskatīties, jo tak visus skriešanas reisus atcēla, pat futbolu atcēla. Traki. Vispār bija man tāds ļoti, ļoti vecs onkulītis, nu uz gadiem 85, iespējams vairāk. Nāca katru dienu, regulāri. Ieradās 10 no rīta un gāja mājas 5, nu kā uz darbu. Tad kaut kad neilgi pirms Ziemassvētkiem viņš iemaldījās ap 9 vakarā. Es viņam noteicu, ka ir vēls un drīz slēdzamies ciet. Laiks mājas iet. Viņš tur pasēdēja un tad pēc kādām 15 minūtēm man uzjautāja: Ir rīts vai vakars? Palika jocīgi. Viņam vairs nebija nojausmas ne par ko. Pastāstīju, ka ir vakars, ka jāiet gulēt. Kopš tā vakarā neesmu viņu nekad vairs redzējusi. Mums ar kolēģiem bija divi varianti – vai nu viņš ir miris vai iespundēts pansionātā. Nevar saprast, kurš no šiem ir trakāks. Kaut kā nespēju iedomāties onkulīti bez iespējas skatīties savus zirdziņus un gulēt kaut kādā pansionāta gultā. Tad nu tagad tāda sajūta par visiem saviem vecīšiem, ka viņi ir kā iespundēt pansionātos. Nu cerams, mēs drīz atkal tiksimies. Man jau ļoti labas attiecības ar viņiem visiem. Lielākoties visu dzīvesstāstus, jaunākās klačas zinu. Eh, ceru drīz viss šis beigsies.
Mums te nekas diži nenotiek. Dārzā arī nekādi interesanti piedzīvojumi. Laukā kaut kāds nejauks vējš, iespējams, tāpēc nav tur bumbotāju.
Ārprāts, Borisam ir pozitīvas vīrusa analīzes. Esot sevi izolējis. Šis nu gan ir baigais pagrieziens. Tu cilvēks sēdi un domā, ka šodien jau no garlaicības varēs galus atdot, bet ne te tādas ziņas. Neilgi pēc tam paziņo, ka arī veselības ministrs slims. Tur tak viss tas kantoris būs aplaists, tak viņi tur visi kopā čupojas.
Izejam dārzā, nav maz tik auksti. Izdauzījāmies veselu stundu, ja ne vairāk. Ķirbis tur uzstājās ar dažnedažādiem scēnu paraugiem, jo viņam ir savi pašizdomātie spēļu noteikumi un izņemot mani neviens tiem nepiekāpjas. Tad nu tur gāžas pie zemes, spiedz, kliedz. Man vienalga. Nav galīgi noskaņojums tur iedziļinātos un skaidroties.
Ienākam istabā, vīrs atpakaļ pie darba.
Meita čalo ar draudzenēm. Vienīgie, kam īsti nav ko darīt esam mēs ar Ķirbīti, mums viss ir pieriebies.
Piezvana galvenais lielais priekšnieks, mazākais priekšnieks jau vakar brīdināja, ka zvanīšot. Neko, apjautājās, kā mums visiem iet vai nav vajadzīga kāda emocionālā palīdzība? Esot izstrādātas atbalsta grupas, kur varot zvanīt vajadzības gadījumā. Liek precizēt, vai mana norādītā adrese sakrīt ar esošo adresi, kur dzīvoju. Tikšot uz mājām izsūtītas visas vēstules par naudas plūsmu. Neesot pamata satraukumam. Smieklīgākais, ka uzsākot sarunu, ēdu cepumu un nedaudz sakairināja kaklu. Tad nu sarunas sākumā baigi klepoju. Gan jau nodomāja, ka esmu slima.
Mēs ar Ķirbīti esam izbesījušies. Galva nesāp. Mācīties negribas. Kaut kāda tizla diena. Vīrs beidz strādāt. Ēst gatavot slinkums. Ēdīsim picu. Kamēr pica cepās, fiksi izsūcu grīdu. Šis dzīvoklis ir brīnišķīgs, te visu laiku ir kārtība, pietiek reizi nedēļā izsūkt grīdu, lai skaitītos, ka māja ir sakārtota. Vienu vārdu sakot, ja vakarā savāc mantas un nākošajā dienā pieceļoties saklāj katrs savu gultu, māja ir kārtīga.
Apēdam to picu. Nebija garšīga. Bet tika apēsta tik un tā. Sakārtoju virtuvi. Paskatos jaunākos covida datus. Šis vispār nu nemaz nav smieklīgi. Itālijai gandrīz tūkstotis. Ārprāts, vesels tūkstotis, tas tak ir nenormāli daudz. Anglijai ar jau pie 200. Ej tu nost
Mēs te vēl kādu gadu varēsim istaba sēdēt. Šis tik ātri nebeigsies. Drīz būs jāsāk prasīt cietumniekiem padoms, kā veiksmīgi nesajukt parastā četrās sienas. OK, OK es pārspīlēju. Nekā traka te nav, vienkārši kaut kāda galīgi neizdevusies diena.
Ak jā! Tak no vakardienas dakteru plaudēšanas man ir zilas abas plaukstas. No sirds ir atbalstīts.
Jāpaskatās kāda filma (šis ar sāk jau apnikt) un jācer, ka rītdiena būs savādāka 🤣 🤣 🤣 Pilnīgi jāsmejas.
P.S. Pa Skonto radio sāk skanēt Backstreet Boys. Smieklīgi. Gara diena bija. Un nav jau vēl beigusies, tak vēl tā filma...

xU1JW2J.jpg

IAOVsR5.jpg

28.03.2020.

Rīts iesākās bez jebkādām lielām pārmaiņām. Es ar Ķirbīti atkal divatā sēžu dzīvojamā istaba, kamēr citu laimīgi šņāc. Viss OK, es nekad neesmu bijusi nekāda gulētaja. Varu iet ļoti vēlu gulēt un agri celties pati no sevis bez jebkad problēmām. Dažreiz liekas, ka nu tik gulēs vēl, bet tā nav. Šorīt kopā skatāmies manu bērnības mīļāko multeni "Ābolu maiss". Ķirbītim īsti nepatīk, bet skatās. Viņš vispār cimperlīgs pēc dabas. Kā viņš pats mums teica, viņam patīkot vadīt. Priekšnieks aug. 🤣 🤣 🤣
Kā vienmēr visas durvis pievērtas, lai guļavām netraucējam. Dzirdu, ka vīrs kliedz, ka drīz celšoties un uztaisīs visiem brokastis. Kāda svētlaime! Virtuvē ir milzu rosība. Vīrs sauc brokastīs. Nu jāsaka, ka nekad nekad mūžā man nav bijušas tādas brokastis. Brokastīs ir načo ar divām paštaisītām mērcītēm. Nu ir labi laiki pienākuši, ka šitā var brokastot. Paēdam. Ķirbītim mērcīte bija pa asu, tur ļoti daudz ķiploka. Es jūtu visu savu gremošanas sistēmu, asā mērce pamatīgi silda. Man patīk. Forši tādas pārmaiņas, vismaz kaut kas pilnīgi savādāks.
Piezvana vīrene. Viņai bija paredzēts braukt ciemos šodien pie mums uz divām nedēļām. Sen jau nopirkām biļetes. Pāris nedēļas atpakaļ vēl prātojām, vai viņa varēs/nevarēs braukt. Bet nu te viss ir slēgts un nav ko prātot. Viņa cilvēciņš satraucas par to, lai tik Rainers naudu atgriež. Vīrs mēģina katru vakaru, vēl nav izdevies. Nu redzēs kā tur būs, summa nav liela, ja nu akurāt nesanāks, tad pārdzīvosim. Viņa būtu braukusi bērnus palīdzēt brīvlaikā pieskatīt, nu nesanāktu abas nedēļas, bet vismaz vienu, jo brīvlaiks sākas tik pēc nedēļas. Biju jau nobriedusi ēst gatavošanas brīvdienām. Bet nu nekā! Bet labi vien ir, ka robežas slēdza un mums nebija jāpieņem lēmums par braukšanu. Risks tak tomēr milzīgs.
Izskatās, ka šī ir perfekta diena lai sāktu kasīties. 🤣 🤣 Laiks ārā ir pretīgs.
Tāds nomācies un milzīgs vējš. Nē, nu kopumā man par to ir prieks, jo, ņemot vērā, ka ir sestdiena un būtu smuks laiks, tad tak apzinīga un godīga pilsoņa pienākums būtu iet sēdēt parkā zālītē bariņā cieši cieši un dzert. Sarkasms. 🤣 🤣 🤣
Bet laiks arī izglābj kāda dzīvību. Forši!
Ledusskapis ir pustukšs. Jau atkal taisāmies uz veikalu. Šoreiz tā nopietnāk. Ies tikai vīrs, varētu iet es, bet viņš var vairāk panest. Noteikumi pie veikala ļoti strikti, visi stāv 2 metru attālumā laukā garā rindā. Rindā iet diezgan raiti uz priekšu. Vīrs no saraksta dabū gandrīz visu, kaut ko nedabūja, bet tas vienalga. Ir uzradies stiprais grādīgais alkohols. Tas ir jānopērk, mazums svētki jāsvin (jau vakarā 🤣 🤣 🤣 🍸), maska, cimdi, dezinfekcijas apstrāde pārnākot mājas ir iegājusies tik ļoti, ka tas viss pat vairs neliekas nekas ārkārtējs. Kā tādi robotiņi visu izdarām. Uz veikalu tik drīz neiesim vairs. Mums vispār kambarīši diezgan piebāzti, jāsāk būs ēst tas, jo drīz tak jāpārvācas. Nu redzēs!
Vīrs ir pieteicies arī uztaisīt vakariņas. Ir pilnīga brīvdienas sajūta. Vakariņās būs Tikka Masala. Viņam labi sanāk, nu vismaz mums tā liekas. Bija ciemiņi atbraukuši, kuri vēlāk mums prasīja šo viņa recepti un meitenīte savā dzimšanas dienā viesiem taisīja vistiņu. Brīnišķīgi!
Ķirbītis atnāk un paziņo, ka šodien neesot bijusi tējas dzeršana. Un viņam ir pilnīga taisnība. Šitā vīra brīvdiena visu ikdienas rutīnu ir izjaukusi. Es jau zinu, ka Ķirbītim vairāk cepumiņu graušana interesē nevis tā tēja. Mīlīgi.
Šefs atsūta ziņu, ka pirmdien 11.30 jāpieslēdzas konferences zvanam. Ir norādīti numuri un instrukcijas, kas būs tālāk jādara. Interesanti, ko un kas stāstīs. Neliels satraukums.
Jautāju, vai viņš ko zina? Nezinot neko. Nu labi. Gaidām pirmdienu.
Ārā nenotiek pilnīgi nekas. Vienīgi vējš rauj nost manas lapeles. Tas bija sagaidāms. Ceru, visi izlasīja.
Ar bērniem paspēlējam bumbu, ir jau pāri septiņiem, kaimiņi laikam guļ, it kā nevajadzētu bumbot, bet situācija ir mainījusies un bumbu tagad spēlēsim, kad gribēsim. Ar Ķirbīti vēl izdejojamies, ir kaut kāda nenosakāma rakstura spēlē ar mūzikas pieaudzēšanu ik pa ļoti ilgam laikam, kur ir 8 dzīvības, kuras, ja beidzas, sākas no jauna un tad visi (es vienīgā) zaudē. Mani viss apmierina. Neko nesapratu, bet skan forša mūzika un var padejot.
Vakariņas ir burvelīgi dievīgas. Apēdu pat papildporciju. Vistiņa tik sulīga, mīksta. Arī Ķirbītis apēd visu rūkdams. Nu garšoja bērnam ļoti. ❤️ ❤️ ❤️
Vīrs ar meitu nomazgā, noslauka traukus. Es tikmēr ielieku Ķirbīti gulēt. Viņš jau atkal nevar izvēlēties pasaku. Traks ar to neizlēmību. Nodziedu dziesmiņu. Vispār jau Ķirbītis dzied skaļāk par mani, piekliedz man pilnas ausis. 🤣 🤣 🤣
Sēžu virtuvē, meita atsūta watsapā ziņu (nu ir slinki laiki pienākuši), ka gribētu tēju. Es būšu visiem iemācījusi dzert tēju. Izdzēra vienu lielu krūzi un atsūtīja vēl vienu ziņu, ka gribētu vēl. Viņa ar tēvu skatās filmu. Es atkal neko negribu skatīties. Klačojos netā ar draudzenēm, lasu visādas muļķības, vispār jau visu dienu notralināju daudz pie telefona, ai, bet tas normāli. Tie kovida cipari jau sāk likties normāli pat. Nekas nepārsteidz. Kaut kāds veselības VECIS šodien ierunājās, ka ja UK nepārsniegs 20 tūkstošus mirušo, tad mēs visi būsim izdarījuši labu darbu. Vāks. Tagad ir tūkstotis. Tad te nav ko vairāk nemaz skaitīt un bendēt nervus, te ir skaidrāks par skaidru, ka labi nebūs.
Iešu tomēr pievienoties tai filmai. Labu filmu viņi skatās – V for Vendetta.
Ceru, ka arī rīt būs neforšs laiks. Nespēju noticēt, ka kādreiz mūžā būtu iedomājusies priecāties par neforšu laiku.
Paliec mājas, izglāb dzīvību!!!

P. S. Filmas skatīšanās beidzās, jo meitai ir slikta dūša, laikam pārdzērās bērns tēju. Nu jācer, ka viss būs labi, ka nav kāds vēdernieks....eh... 🙈 🙈 🙈

Xx6ASj4.png

29.03.2020.

Tie rīti, kad pagriež pulksteni, ir pilnīgi nesaprotami. Man cilvēkam padaudz jau to gadu, varētu sacīt, ka pusmūža krīzes gadi, bet es joprojām katru reizi kā pagriež pulksteni rēķinu, cik būtu pēc vecā laika. Un ne jau tā vienkārši, jo man nav pilnīgi nekādas saprašanas, uz kuru pusi greiza, jo man viss automatizēts, pats pārlec. Tad nu es labi zinu, ka vēl kādas dienas divas trīs staigāšu un rēķināšu, cik tad būtu tagad diez plkst. Viens vai tomēr divi pēc vecā laika, ja tagad ir divpadsmit.
Ķirbītis guļ ilgāk, it kā. 🤣 🤣 🤣
Meita vakarvakar izvēmās un bērnam viss bija labi. Nu padaudz sadzērās to tējiņu un vakariņas ar visi tā brangi pieēdām, jo bija dikti garšīgas. ❤️
Es te palasīju dažas citu cilvēku dienasgrāmatas. Nu tādi tēlaini dziļi apraksti....Mani kolhoznieka stāsti klāt nestāv. 🤣 🤣 Nu es nekad neesmu bijusi rakstītāja pēc dabas, es lietuviete, kreile, kurai darbojas pilnīgi citas smadzeņu puslodes. Nu attaisnojos! 🤣 🤣 🤣
Lai nu kā, kaķa brauciens uz laukiem mašīna bija iespaidīgi aprakstīts. Žēl, ka kaķi nemāk lasīt un rakstīt, gribētos dzirdēt arī otras puses stāstu. Diez tie cilvēciņi mācēja uzvesties? 🤣 🤣 🤣 Dievinu kaķus, kādu dienu man būs pilni kakti maziem murrājošiem kamoliņiem. 🤣 ❤️
Neko, kā jau iespundētiem istabā un svētdienās rītā, te nekas dižs nenotiek. Es sataisīju angļu brokastis, tās īstenībā jau sanāk arī kā pusdienas, jo nemanot jau ir ļoti vēls. Šis ēdiens mums visiem ļoti garšo. Sakārtoju virtuvi. Vispār šis dzīvoklis ir skaists, nu tādā vēsturiski skaistā mājā, ar vēsturiskiem logiem, ko pēc likuma nedrīkst mainīt neviens, tikai restaurēt. Tas tāpēc, lai saglabātu vēsturisko fasādi. Uz ielas puses mums ir koka logi, sētas pusē metāla. Un nav dubultie stikli, tāpēc ja laukā ir lielāks vējš, aizkari plīvojas. Un šodien ir tieši tāds vējš, ka virtuvē ir pavēsi, vējš no sētas puses, tas laikam sanāk ziemeļrietumiem. 🙈. Bet nu mēs varam paši saslēgt siltumu, cik gribam, tā kā šodien sils visu dienu. Paskatos pa logu un tavu brīnumu. Snieg! Knapi kaut ko var redzēt, bet skaitās, ka snieg.
Vīrs ar meitu kaut ko mācās. Mēs te visi esam/ būsim ciparu galvas. Meita jau gadus 8 mācās programmēšanu, ir maza speciāliste šajā jomā jau, es nesen pieslēdzos. Viņi abi mani skolotāji.
Mēs ar Ķirbīti trinamies. Viņš gribētu iet laukā, bet nu auksti izskatās un ko tad tur tai sētā darīs, saslims tik tur.
Vīrs ar meitu pievienojās dzīvojamā istabā, uzspēlējam kaut kādu pašu izdomātu spēli. Ķirbim kā vienmēr ir savi noteikumi, šis sāk mazlietiņ jau apnikt. Bet nu nav īstie laiki lai pāraudzinātu. 🤣 🤣 🤣
Ilgi spēlēt nesanāk, jo sākas mazie kašķi. Nolemjam paskatīties kādu multeni, varētu jau filmu, bet pielāgojamies Ķirbim.. Izvēle aizņem ilgāk nekā skatītos filmu. Nolemjam par Rapumdzeli. Filma ir knapi pusē, kad Ķirbis paziņo, ka viņam tā multene nepatīk. Drīkst iet paspēlēt Minecraft. Tad nu mēs pārējie laimīgi skatāmies Salātlapiņu. Īstenībā gadiem nebiju skatījusies. Atkal patika. ❤️
Sētā onkulītis mazgā mašīnu (ļoti sena gada izlaiduma SAAB). To onkulītis dara ļoti regulāri. Nekad neesmu piefiksējusi, no kurienes mašīna uzrodas un kur paliek pēc tam, bet pucēšanas darbi vienmēr ir ļoti nopietni, līdz perfekcijai, var redzēt, ka mašīnai šī cilvēka dzīvē ir ļoti īpaša vieta. Domāju, ka mašīna pat netiek braukta. Neizskatās lietota. Īstenībā nekad ar’ nav bijusi netīra, bet pulēšanas darbi ir svarīgi.
Turpinām muļļāties kur nu kurais.
Vakariņas šodien nav jātaisa, ir vēl vakardienas indieši. Uzsildām. Kaut kas nebija īsti riktīgi, nebija vairs garšīgi. Visticamāk uzsildot vista par daudz sasila. Nevar saprast, bet šodien vista bija sausa. Apēdām jau tā pat, nekas traks nebija, bet salīdzinājumā ar vakardienu, sajūta, ka ēd citu ēdienu.
Meita tvarsta Ķirbīti uz gulētiešanu, ai, kā viņam patīk viņu kaitināt. 🤣 🤣 🤣
Abiem ir īstas māsu/brāļu attiecības. Brīžam liekas – zeme paveries. Tas mazais ir tik slīpēts. Un viņa izdomu uz delverībām es apbrīnoju. Viņiem 8 gadu starpība. Vienaudži izķīvētos un miers, bet te kaut kā būtu jocīgo, ka meita sistu viņam. Ķirbis to izmanto. Bet nu nekā traka tur nav, viņa pa kluso viņam iekniebj ar, citādi jau galīgi izlaidīsies un kāps uz galvas. Bet nu tad nāk uz sūdzas, tas nekas, ka pats visu uzsācis. Es cenšos neiejaukties. Tas abiem nepatīk. 🤣 🤣
Beidzot Ķirbis guļ.
Es jau pa dienu pasekoju līdzi visādiem notikumiem pasaulē. Mums tika paziņots, ka jārēķinās kā minimums ar 6 mēnešiem sprostā. Nu kā būs būs, ceru ka neizšķirsimies pa to laiku, jo šis būs baigais pārbaudījums mums visiem. 🤣 🤣 🤣
Bet tagad viss vēl mierīgi. Skatīsimies ar vīru krievu izdzīvotāju vai kā tur to raidījumu sauc. Kur uz vientuļas salas ir izdzīvošanas spēle. Izskatās jau daudzsološi – aktieri pret ekstrasensiem. Ekstrasensu komanda ir tik rēcīga. Viņi no sirds tic, ka viņiem ir spējas un jau visticamāk zina, ka uzvarēs. 🤣 🤣 🤣 🤣
Nu kur ir tie visi šamaņi un burvji. Abrakadabra – aizburiet taču prom to covidu. 🤣 🤣 🤣❤️
Arlabunakti.

h82Byij.png

30.03.2020.

Rīts ir nomācies un pelēks. Pēc maniem aprakstiem varētu šķist, ka Londona tiešām ir kā stāsta – nebeidzams lietus un migla. Patiesībā Londonā ir ļoti jauks laiks. Nu ok, te līst, bet līst pilnīgi visur. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks, nekad neapniks priecāties par dabas skaistumu. Un kombinācijā ar centra skaistajām baltajām mājām, mana dvēsele gavilē. Tik tagad jāsēž istabā, nevar to skaistumu izbaudīt. Jācer, ka sāks lietus līst, tad nenesīsies domas par skaistiem ziedošiem ķiršu kokiem un pikniku groziem.
Kā jau pie pirmdienās – vīrs ir darbos, durvis uz mūsu guļamistabu/ofisu ir ciet. Ja kaut ko vajag, tad obligāti pieklauvējam, jo nekad nevar zināt, vai nav kāda svarīga konference. Negribētos iepeldēt tur lauksaimnieces paskatā. Reputācija tomēr svarīga. 🤣
Šodien esmu apņēmusies kaut ko ar Ķirbīti pamācīties. Sirdsapziņa ir ieslēgusies, ka tak oficiāli skaitās skola un ka pilnīgi neko neesam darījuši jau veselu nedēļu.
Pavēlas brokastis mums visiem uztaisa vīrs. Ēdam cepeškrāsnī ceptas maizītes. Ķirbis kaut ko ņerkājas. Izskatās, ka viņš tieši mēra laikos sāk palikt izvēlīgs uz ēdienu. Tak iepriekš visu ēda, pat skolotājas skola slavēja, ka ir viens no retajiem bērniem, kurš apēd visu vienmēr. Moš mēs vienkārši mājās nemākam ēst vairs taisīt. Beigās jau kaut ko apēda. Nekas, kad gribēs ēst, ēdis visu. Pirmās pasaules valstīs vēl neviens no bada, kad ir pieeja ēdienam, nav nomiris. Šis vispār izklausās uz doto situāciju mazliet dīvaini, atceroties tos vājprātīgi tukšos plauktus. Tak kam bija nauda, tas iebrauca bez maz ar ekskavatoru veikalā un piegrūda sev pakšus pilnus un tagad sēž un tāpat to neēd un joprojām skrien kaut ko pirkt. Kam nebija naudas, tie iet uz zupas virtuvi. Cik nevienlīdzīga sabiedrība. Nē, nē es neiztaisos par nekādu labo. Es neesmu gājusi nevienam palīdzēt. Tā kā nosodīt nebūtu nekādas tiesības, vienīgi jācer, ka tie, kas piegrūda māju pilnu ar ēdienu, sāks to arī ēst, nevis izmetīs miskastē. Sliecos uz otro variantu.
Mācīšanās mums ar Ķirbīti neiet gluži kā plānota. Nē, nu kaut ko es mācos, bet vai viņš, es neesmu īsti droša. Vienvārdsakot, es sēžu un trenēju angļu valodas prasmes lasīšana skaļi, lasu jau kuru grāmatu. Viņam it kā interesē, bet tai pat laikā – vienalga. Sēž klausās, kaut ko ik pa laikam iekomentē. Mēs mājās runājam tikai latviski, bet Ķirbītim jau ar to ir mazliet problēmas, viņš labprātāk izvēlas angļu valodu. Mums nākas ļoti ļoti bieži viņu apsaukt, lai runā latviski. Tad nu tā viņa runāšana ir divi vārdi latviski, trīs angliski, četri latviski, viens angliski. Bet nu vismaz smadzenes māk divās valodās tekoši teikumu kopā smuki salikt, tā arī ir vesela zinātne. 🤣
Ir pulkstens 11.20, man pēc desmit minūtēm ir jāpieslēdzas darba konferencei. Aizņemos no meitas blociņu un pildspalvu (pašai nekā tāda nav). Sarakstu tur visas iespējami vajadzīgās lietas – paroles, adreses, pieejas kodu. Tas gadījuma ja nu vajadzēs, lai nav jāmeklē, jo nav ne jausmas, ko prasīs, kad logošos iekšā. Ir iekšējs satraukums. Ir 11.29, kad ievadu telefonā norādīto numuru. Tieši pusē piespiežu zvanīt. Tur ir instrukcija, kas jāspiež un jāievada tālāk. Esmu veiksmīgi pievienojusies. Programma liek nosaukt manu vārdu. Galvenais boss sasveicinās. Saprotu, ka viņš redz visus, kuri pieslēdzās. Sākas šausmīgs ņigu nēģu, sāk pieslēgties visi. Es dzirdu visus saucam savus vārdus, saprast nevar pilnīgi neko. Pēkšņi iestājas klusums. Laikam esam atslēgti no tiešsaistes. Nē, sāk runāt lielais priekšnieks, uzjautā katram atsevišķi, vai ir saņēmis vēstuli par naudas plūsmu. Es uz mājām nebiju saņēmusi, bet tiešais priekšnieks pirms tam man atsūtīja elektroniski. Beidzot ir noskaidrots, ka kāds ir/kāds nav saņēmis vēstuli. Tiek paziņots, ka tiem, kuriem nav vēstule, priekšniekam tūlīt pēc konferences jāaizsūta elektroniski. Lielā bosa runa ir skaidra un īsa. Tiek paziņots, ka mūsu kantoriem (kopā bijām kādi 5 kantori pieslēgušies, kas ir apmēram uz 25 cilvēkiem) no plkst. 5 līdz 7 vakarā ir dots laiks piereģistrēties valsts 80% algai. Un paziņo, ka darbs uzņemas segt atlikušos 20%. Uztraukumam neesot pamata, visi saņems tik pat lielu algu kā līgumā paredzēts. Ir tikai viens noteikums – mums pašiem ir noteiktajā laikā jaielogojas sistēmā un jāpiesakās. Atsūtītajā vēstule ir visas instrukcijas. Saruna beidzās. Drošības labad uzlieku telefonā atgādinājumu, lai neaizmirstu ielogoties norādītajā adresē, jo te tak’ laiks pa istabu muļļājoties vienkārši pazūd.
Ar Ķirbīti neesam mācījusies neko. Izdomājām, ka saliksim kādu puzli. Izvēlētā puzle iedzen mani izmisumā. Tur tak viss izskatās vienādi un ir vienādā zilā tonī. Puzle ir domāta 4+ gadiem. Pa manam varētu īzī būt 40+. 🤣 Šilierējas gar acīm tie dzīvnieciņi un ūdeņi. Bērns cītīgi pats liek to puzli. Puzle nav liela, bet ņemšanās, kādā secībā obligāti jāliek detaļa, to visu likšanu ievelk uz apmēram divām stundām. Pa vidam tur vēl paspējām sakasīties abi. Man jau sākumā negribējās to puzli likt, nu kur vēl divas stundas. Bet laiks ārā ir nejauks, tāpat jau neko citu nav ko darīt, tad vismaz divas stundas jau ir pagājušas.
Sērfoju netā. Saprotu, ka netā veikalos apģērbam ir milzīgas atlaides, nu pārsvarā ap 70%. Mēs esam nolēmuši nepirkt pilnīgi neko lieku, pilnīgi. tikai tik, cik, ja bērniem kurpe sāks spiest vai apakšbikses vairs nederēs. Būs ļoti smagā pēckrīze. Jākrāj nauda zeķē. Bet piedāvājumi ir ļoti vilinoši. 🙁
Nozvana telefonā atgādinājums par ielogošanos valdības algas platformā. Eju uz "ofisu" pie vīra. Gribu, lai viņš ar’ uzmet aci, vai visu izdaru pareizi. Te nevar pieļaut kļūdas, lieta tomēr nopietna. Nekā sarežģīta tur nebija. Vajadzēja savadīt datus un paroles. Tur bija aprakstīts, kas un kā un tad bija jāpiekrīt, ka esi “uz doto brīdi esmu pandēmija ietekmēts darbinieks”. Viss ļoti vienkārši. Apmēram 10 minūtes vēlāk uzzvana priekšnieks un painteresējas, vai neaizmirsu pieteikties naudai. Patīkama sajūta, vismaz finansiālā puse ir sakārtota. Tagad tik jāizdomā plāns, kā veiksmīgi nenojūgties spēlējoties ar bērnu. Jā, man nepatīk sēdēt stundām un spēlēties.
Tā, jātaisa vakariņas. Neko sakarīgi nevarēju izdomāt, tad izņēmu no ledusskapja lasi. 🤣 Ok, ok šoreiz izņēmu pelmeņus. Tos kaut kad senāk netālajā krievu veikaliņā nopirkām. Pelmeni nebija garšīgi, nezinu kāpēc, moš par ilgu saldētavā stāvējuši, kaut kā pēdējās dienās nekas īsti labi negaršo. 🤣
Un tā nebeidzamā trauku mazgāšana un virtuves kārtošana ar sāk krist uz nerva. Nu cik var! Jaunajā dzīvoklī būs trauku mazgājamā mašīna beidzot, bet vot neesmu īsti droša, vai man patiks, jo man ļoti nepatīk, ja ir kaut viens netīrs šķīvis izlietnē. Bet nu tauta slavē tās mašīnas dikti. Nu redzēs. Vēl jau vispār jāpārvācas, tad varēs domāt. Vācijā esot aizliegta pārvākšanās. Viss apstādināts.
Šī vakara valdības runā piemin faktu, ka netiek paziņoti visi īstie miršanas gadījumi. Man jau bija tāda aizdoma. Tā ir visās valstīs. Pat Latvijā noklusē, lai neceltu cilvēkos paniku. Kas tad notika ar to Ogres tanti, kurai bija smags plaušu karsonis tā pēkšņi, vajadzēja plaušu ventilatoru un vēlāk Rīga nomira... Tiešām bija tāds pēkšņs plaušu rakstījis ne no kā? Mums Latvijā mēdz tā bieži būt? Nu kaut kā neticas. Sazvērestību teorijas jau atkal. Bet nu te godīgo pateica, ka tā ir, jo visus gadījumus vēl nevar apstiprināt, ka miruši no vīrusa un drīz būšot klāt arī reālie cipari, kuri nomiruši mājās. Paga, paga..ko? Kādās mājās, kādi vēl nomirušie? Kāpēc viņi netika līdz slimnīcai, kāpēc nomira mājās? Kas par bardaku? Šis sāk satraukt. Brrrrr.
Turpinām ar vīru skatīties to krievu raidījumu. vispār te ļoti labi parāda, cik atšķirīgi var cilvēki veidot attiecības pie vienādiem dzīves apstākļiem. Aktieri ir ļoti draudzīgi (pat pārāk), ekstrasensi uzvedas kā īstas raganas. Brrrr..
Tagadējie apstākļi mums arī puslīdz daudziem vienādi, bet katrs ar šo situāciju izdzīvo pēc savas saprašanas. Kādam nervi neiztur, kādam ir pilnīgi vienalga. Un tad ir tādi kā es, 🤣 kuri sēž skatās ziņas, seko līdzi un kaut ko savā prātā funktierē un taisa sazvērestības formulas. 🤣
He, he , vismaz interesantāka diena bijusi.
Rīt tiešām atsākšu mācības. 😎 🤣 😎

*Rītdiena- mistiska vieta, kur lielākoties glabājas visas apņemšanās un sapņi. 🤣 🤣 🤣

sDQBn2e.jpg


E1FdSSO.png

31.03.2020.

Aizgāju uz virtuvi precizēt, kas šodien par datumu. Pārliecinos, ka martā tiešām ir 31 diena. Es tā uzreiz nevaru atcerēties. Jūk man tie mēneši un datumi. Vienīgais, ko tiešām skaidri zinu, ka decembrī ir 31 diena. Labi, labi pārspīlēju, bet tiešām biju apjukusi, cik dienas ir martā. Tagad zinu, līdz nākošajam gadam. Izdomāju uzcept pankūkas. Drausmas, kā piekūpināju virtuvi. Jau laicīgi aiztaisīju durvis, bet tik un tā visa māja dūmos. Atrāvu visus (abus) iespējamos virtuves logus. Pēc neilga laika dzirdu, ka vairāki kaimiņi piever savējos. 🤣 Esmu piekūpinājusi visu pagastu. Pankūkas bija garšīgas, tiek apēstas visas. Meita aiziet mācīties, vīrs atpakaļ pie darbiem. Šodien viņam nav nevienas konference. Urāā...varam bļaustīties! 🤣 Ķirbītis paņēmis manu telefonu skraida pa istabām, dziedot dziesmiņas, filmē apkārt notiekošo. Video ir pat līdz 10 minūtēm gari. Man visi ir obligāti jānoskatās, tāda ir Ķirbja pavēle. Es šmaucos, pārtinu ātri uz priekšu, tak tikko to visu dzīvē jau redzēju, ko man vēl skatīties. Sēžam dzīvojamā istabā, tā sanāk ielas puse, virtuve ir sētas pusē. Nu lūk, pēkšņi uz ielas sākas jautra žvidzināšana. Uz ielas ir kaut kādi lejas kaimiņiem pazīstami cilvēki, tur ir sieviete ar diviem maziem bērniem. Šādas tādas ikdienas sarunas tiek apspriestas caur logu. Es pie loga negāju, jo būtu jau tā nesmuki, bet dzirdēt var visu labi, dēļ tiem mūsu gadsimtu vecajiem logiem. Nu lūk, beigās tiek tur nospriests, ka uz ielas tak nekāda runāšana nebūs, lai tak viņi nāk iekšā. Tā arī dzīvojam, atbildība nekāda. Kā jau iepriekš teicu tiem lejas kaimiņiem tur tā grūtāk ar noteikumu saprašanu. Liela jezga sākas iekštelpās, jo nu kaimiņienes bērni divi un uz ielas divi sastaptie var kārtīgi izdauzīties. Šeit laikam derētu tas teiciens, pasaki kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats. Mēra laika svarīgā draudzība. Tāds tādu atrod. Boriss pat aizliedza ciemoties pie radiem, kur nu pie kaimiņiem. Bet nu dēļ tādiem tie ikdienas statistikas dati ir drausmīgi.
Izejam beidzot ar bērniem atkal pagalmā. Laiks nav baigi silts, bet vismaz nelīst. Meita nav diži laimīga, jo viņai nebūtu pilnīgi nekas pretī sēdēt un sēdēt un sēdēt netraucētai savā istabā. Bet nu drusku vajag iziet svaiga gaisā, ja jau laikapstākļi to atļauj. Vīrs ar pievienojas uz padsmit minūtēm. Spēlējam spēlei"What's the Time Mr Wolf "(http://www.helpmykidlearn.ie/activities/3-4/detail... ) Ir baigā jautrība, sevišķi smieklīgs ir Ķirbītis, jo viņš pats skrien rokās vilkam. Vīrs ieiet istabā. Mēs vēl kādu laiku paspēlējam bumbu. Ienākot istabā, uzlieku tējai ūdeni vārīties. Sarakstos ar to draudzeni, kuru iespundēja uz divām nedēļām karantīnā. Viņai viss labi. Izdomājām sazvanīties. Ir tik jauka saruna, izsmejamies no sirds, eh ..nu tik forši. Ķirbis atnāk un dusmīgi paziņo, ka tak gribot to tēju. Ārprāts, aizmirsu, norunāju veselu stundu pa telefonu. Atvados no draudzenes un ar milzu vainas apziņu eju uztaisīt to tēju. Ūdens jau 100x atdzisis, jāliek vārīties no jauna.
Vakariņās vāru frikadeļu zupu, vāru daudz, lai pietiek nu vismaz divām dienām ar cerību, ka pietiks trim. Saprotu, ka ir beidzies krējums. Vīrs noskrien uz vietējo mazo bodi pakaļ. Bode ir burtiski pāri ielai. Tas tā saucamais Babaju veikaliņš. Baigi labi, ka mums te tāds ir, cik reizes nav izglābis pankūkas, zupas un sacepums. 🤣
Zupa sanāca laba, garšo visiem. Vienīgi Ķirbis pēkšņi pats nemāk ēst, vajagot , lai pabaro. Mammīte pabaroja savu bērniņu. Ārprāts! Domāju, ka cilvēkiem bez bērniem te būtu kas sakāms. 🤣
Virtuve šodien sakārtojas diezgan zibenīgi, jo jau gatavošanas laikā visu biju savākusi, vajadzēja tik nomazgāt četras bļodiņas un izmazgāt grīdu. Un viss.
Šodienas cipari ir ļoti bēdīgi, gandrīz 400 mirušie. Tas cipars sāp. 10 gadus tomēr te dzīvojam, Ķirbītis te dzimis, te mūsu mājas. Es tos ciparus uztveru ļoti personiski. Hmmm.. no otras puses paskatos kopīgo statistiku, cik ikdienā UK nomirst cilvēki un tas ir ap 2 tūkstoši dienā, kas esot ap sešsimts tūkstošiem gadā. Tad tie cipari vairs neliekas tik traki. Boriss saka, ka 98% joprojām ir veca gada gājuma cilvēki no riska grupas. Šodien ir arī divi bērni: 19 gadus un 13 gadus veci puiši, esot bez veselības problēmām. Nu jau Ķīnas statistikā bija, ka mirst arī bērni, bet ļoti maz. Un tagad jau arī skaidrs, līdz ko nomirs bērns to trīs dienas pavisam pasaules ziņām stāstīs. Tik cilvēki aizmirst, ka katru dienu visās valstīs diemžēl mirst bērni, tik par to ziņas neraksta. Bet nu šī ir laba lieta, jo tādā veidā vismaz vēl tie, kam nepieleca, aizdomāsies, ka pasargāts nav neviens. Kaut kā šķiet, ka jauniešiem ir tik dziļa vienaldzība uz šo: mēs jauni, mūs tas neskar. Tad nu šīs ziņas drusku viņus pabaida. Tādos laikos tā arī vajag.
Bērni guļ. Mēs ar vīru turpinām savu krievu ziepeni. Diezgan sviestains tur viss, bet tas ir tas, ko tieši smadzenēm tagad vajag, kaut ko pilnīgi bezjēdzīgu.
Jāiet gulēt.
Mācībām atkal nepieķēros.

01.04.2020.

Yes, iedevu beidzot vīram "aprīli" Neatceros, kad pēdējoreiz bija sanācis. Viņš pārāk viltīgs un apzinīgs parasti. Bet šorīt es kaut kā pirmā noreaģēju, kas par datumu un vēl gultā guļot pateicu, ka viņam zirneklis uz segas. Tas bija smieklīgi, kādā zibens ātrumā viņš fiksi purināja segu. A es tā smējos, ka lāgā nevarēju pateikt: April, april!
Neapvainojās, tas labi. Mēdz jau būt visādi, es dažreiz apvainojis gan. Izbesī, ka es neiedomājās kaut ko tik ģeniālu.
Virtuvē līdzīgi izjokoju meitu. Viņa riktīgi apvainojās. Laikam nav kārtīgi izgulējusies. Uztaisīju kafiju un pievienojos Ķirbītim dzīvojamā istabā. Iedodu viņam arī aprīli. Viņš neko nesaprot. Izskaidroju, kas šodien pa dienu un kā drīkst jokoties. Var redzēt, ka viņam šī ideja ļoti patīk. Jābūt gataviem, ka mūsu šodien būs pilni mati, kabatas un paduses zirnekļiem, mušām un ziloņiem. 🤣
Uz ielas (dzīvojamās istabas puses) ir kaut kāds mistisks troksnis. O, tēvs ar dēlu ķimerē mašīnu. Lūk, laiki pienākuši, ka parastais anglis taisa pats kapotu vaļā un mēģina kaut ko labot. Ilgi tur nekas nenotika, laikam pietrūka saprašanas, bet nu vismaz centās. 🤣
Pusdienas mums ir arī brokastis, jo tak te nevar laicīgi izčammāties. Un ja taisītu trīs ēdienreizes, tad mums būtu jāapmetas dzīvot virtuvē. Šad tad palasu, ka kāds gatavo trīs ēdienus vienai ēdienreizei, un neko vairs negribu dzirdēt par tādiem cilvēkiem. 🤣 Ārprāts, šito apņēmību. Cik var ēst! Vēlajās brokastīs/agrajās pusdienās mums ir atkal angļu brokastis. Galīgi trūkst izdomas, ko citu taisīt. Gribu mājkalpotāju pavāru, kurš katru dienu taisa visādus zilus brīnumus. Viss tas ēdiens, ko ēdam ir tā apnicis.
Izejam laukā. Laiks ir nomācies, bet silts. Šur tur logos var redzēt kādu seju, kura pienākusi paskatīties, kuri tad tur ārā tagad trobelē. Ķirbis ir paņēmis līdzi metramēru, tie mums ir kā kaut kādi mistiski vārti, pieskaroties vidum ir 1 punkts, uzsitot pa malu ir 20. To spēli nospēlējam gandrīz stundu. Pilnīgi garlaicīga, bet kaut kā viegli spēlējas. Ķirbis sevi ir iecēlis par metramēra taisnotāju un jūtas ļoti svarīgs, lai arī darba nav daudz. Drusku vēlāk vēl paspējām Vilka spēli. Ejam istabā. Tēju jau vairs dzert negribas, bet dzeram. Ir pilnīgs besis. Darīt negribas pilnīgi neko.
Ārprāts, šodienas cipari uzdzen šausmas. Tik nesen tādi bija Itālijai, Spānijai, un tas viss likās tuvu, bet tomēr tālu. Un šodien mums ir 560 mirušie. 560, es nespēju noticēt. Tas tak ir pilnīgs ārprāts. Tās vairs nav ziņas, tā ir realitāte, tas notiek tepat aiz namdurvīm. Situācija ir ļoti nopietna, cik saprotu, ārsti jau izdara izvēles, kuram dzīvot un kuram nē, jo prioritāte ir glābt jaunos, spēcīgos. Patinot bildi atpakaļ, atcerēsimies, ka pirmā divām nedēļām, kad vecīšiem pāris dienas bija aizliegts iziet no mājām, viņi turpināja staigāt apkārt. Nu lūk, un te ir rezultāts. Te tiešām ir jāpiekrīt, ka bērni uzvedas un saprot lietas labāk nekā pieaugušie. Nu cik grūti ir saprast vienkāršu lietu – paliec mājās, izglāb dzīvību. Bet nē strebelē vēl kaut kur apkārt. Tādi paši jau bija vecīši kantorī, kad es daļai aizrādīju, ka viņiem jāiet mājās, teicās, ka dzīvi nodzīvojuši, var mirt. Nu tad lūk te arī ir reāli piemēri – 560 mirušie. Drausmas. 😷
Feisbukā izlasu ziņu – mana tuva latviešu paziņa, kura dzīvo netālu un viņas vīrs bērna skolā skolotājs, sāk atkopties no negantā vīrusa. Septiņas dienas esot bijušas kā murgs, bet nu esot pirmā diena, kad varot normāli paelpot. Satraukums un prieks vienlaicīgi. Labi, ka viss paliek labāk. Bet viņai tak vēl trīs bērni un vīrs astmatiķis. Nu jācer, ka vis tur būs labi.
Vīram piezvana draugs, viņš piedāvā ka mēs varētu dzīvot viņu mājā. Māju viņi nopirka pirms vairākiem gadiem, paši smuki sataisīja. Piedāvājums ir ļoti vilinošs, jo tur būtu dārzs un dārzā ir vēl atsevišķa viesu māja, tā varētu būt vīra darbavieta. Jāmaksā būtu tikai tik, cik viņi paši maksā bankai kredītu. Viss skan baigi labi....bet tas ir pilnīgi Londonas otrā galā un takš šis murgs arī beigusies un būs jāiet atpakaļ uz skolu/darbu. Mums tak jaunā mītne tepat netālu, drusku lejā pa kalnu. Mans darbs un bērnu skolas pāris minūšu attālumā. Draugs ar ģimeni jau pārcēlies uz Skotiju. Viņiem būs trešais bebītis un tur tomēr drošāk grūtniecei. Bet nu šis variants atkrīt, jo mēs aizvakar samaksājām depozītu par jauno mājokli un summas tur milzīgas un līgums kā minimums uz diviem gadiem. Bet tā ideja par ofisu ārpus mājas un dārzu vasarā joprojām tīk. Moš, kas zin padzīvosim tur pāris mēnešus. Atļauties jau samaksāt varam divām mītnēm, ja vajag.
Kaut kur Feisbuka klīda ziņā, ka 8.30 būs Borisa runa, to gaidīju ar satraukumu, jo pagājušajā reizē, kad Boriss runāja tik vēlu, tad paziņoja par lockdown. Sagaidu tos pusdeviņus un izrādās, ka tas bijis aprīļa joks. Stulbi joki. Es jau savā prātā biju iedomājusies, ka paziņos par aizliegumu vispār iet laukā utt.
Negribas pilnīgi neko, pat skatīties tos krievus, bet uzlikām un bija tīri tā neko.
Jāiet gulēt, rīt esmu nolēmusi celties agri un iet skriet.

qYxZyFn.jpg

g4mG21W.jpg

02.04.2020.

Apņēmība piecelties un iet skriet ir pačibējusi, jo pamodos kopā ar vīra modinātāju īsi pirms deviņiem. Šito slinkumu, nesaprotu, kur es pēkšņi tāda gadījusies. Ārprāts, tik daudz to apņemšanos. Ko es te tēloju, ka kaut ko darīšu, ja pati apzinos, ka negribu darīt pilnīgi neko. Laikam jau vajag tomēr saglabāt kaut kādu ticību, ka varu sevi piespiest darīt lietas, kuras (ne)gribu. Izkāpjot no gultas, saprotu, ka baigi sen nav mainīta gultas veļa, (vairāk par nedēļu būs), diez vispār vairs ir balta? Man patīk tikai balta gultas veļa. Patīk tā foršā viesnīcas sajūta, kad iekrīti baltos, tīros, smukos palagos. Vienīgi ar baltu grūti, baltam ir jābūt baltam, līdz ko sāk nomazgāties pelēks, fiksi vajag jaunu.
Ķirbītis vēl guļ, brīnums, ka nepamodās, jo vīra modinātājs rūc kā traktors. Meita ir pamodusies un jau kaut ko mācās, istabā ir pilnīga tumsa, iesaku atvērt aizkarus, lai nebojātu redzi. Viņa nenormāli necieš visādas tādas norādes. Saspītēsies un sēdes speciāli tumsā. Nu riktīgi tīnis. Attaisa gan tos aizkarus. Ķirbis pamostas un sāk kaut ko joņot pa istabām, laikam pārgulējis jēgu, ja jau šitik daudz enerģijas, tikko acis paverot. Gribot šokolādes cepumus. Slikta māte – iedevu. Lai ēd, nekas nenotiks. Atkal jau ir jātaisa brokastis, tiešām nekas dzīvē labāks nav izdomāts par nebeidzamu ēšanu. Nu cik var.
Izdzēru vienu, otru, trešo kafiju, tas nav uz labu, zinu, ka paliks slikti. Neesmu radusi dzert vairāk par divām kafijām, un tās ar kārtīgu pauzi. Jā, palika slikti. Iedomājoties vien par kafijas smaržu, velk uz augšu.
Ar Ķirbīti piesēžamies mācīties, šis bērnam galīgi nepatīk. Atrod 100 un vienu iemeslu, lai kaut kur aizietu un padarītu, ka tik nebūtu cipariņi un burtiņi jāraksta. Es palieku dusmīga, pasaku, ka nedrīkstēs darīt neko foršu, ja šitā turpinās. Viņš dusmās man iesit. Aiznesu uz tualeti, lai pasēž un padomā. Bet nu, zinot viņu, ir skaidrs, ka tur izdomās sev izklaides un to par sodu neuzskatīs. Sāk tur histēriski kliegt. Ir taču apbižotais. Aizgāju, aprāju, jo vīrs tak strādā. Nomierinājās. Kā jau zināju, sāk tur spēlēties ar ūdeni izlietnē un izspiež visas ziepes. Liku nākt atpakaļ uz virtuvi pabeigt rakstīt burtiņus. Nu ļoti negribīgi atnāca. Nu tik nelaimīgs bērns, bet turpina zirgoties, beigās jau saprata, ka joki mazi, ja neizdarīs prasīto, tad būs jāsēž visa atlikusī diena. Tad nu sāka beidzot kaut ko rakstīt. Ārprāts, kādus ķiņķēziņus tur savilka, bet nu centās, vismaz viņš tā domāja. Oi, rīt tā vairs nevarēs, rīt vajadzēs jau arī smuki.
Ģimene LV ir nolēmusi ģimenes sarakstīšanās čatu pārvērst par video zvaniem. Šis ir jauki, bet nu mēs 10 gadus dzīvojam, līdz šim neviens negribēja video zvanus taisīt, te pēkšņi Ķīnas varonis vīruss visu maina. negribās.
Izeju ar bērniem sētā. Man jau tur izveidojies vesels rituāls. Es parasti eju ar tējas vai kafijas krūzi, šodien tā bija tēja. Tad nu tur ir tāds soliņš, to pārnesu garāžu galā un lentītēm dzeru tēju, kamēr bērni vieni paši kaut ko spēlējas. Šodien to tējas dzeršanu novilcināja maksimāli ilgi. Bija interesanti paskatīties, kā abi negribīgi, bet tomēr viens otram, piekāpjas. Kas zin, varbūt šī visa pandēmija nāks viņu attiecībām pa labu. Nav jau ar baigās izvēles, ir jau tikai viņi divi vien. Un vai nu tu pieņem spēles noteikumus vai nespēlē. Ļoti vienkārši tas viss. Nu izdzēru beidzot tēju un pievienojos vakar izdomātajai spēlei. Mums ar meitu tā spēle sāk iepatikties, tur ir baigā fiška apakšā. Ķirbis joprojām domā, ka ir ļoti svarīgs un ir jau arī. Atnes aizripojušu bumbu, sakārto metramēru. Mēs ar meitu ik pa laikam speciāli to bumbu aizsperam tālu lai viņam vairāk darba. Laiks paiet nemanot, tas forši.
Ejam istabā. Šodien jau ir labāks noskaņojums un tēju dzeru ar prieku. Ķirbītis vandās pa kambari, izvēlas cepumiņus. Tie tur sapirkti tā pavairāk. Vajag jau mēra laikos kādu prieku/saldumiņu. Īstenībā bija daudz, esam krietni izēduši, būs jāpiepērk vēl klāt, lai nav tā, ka beigās palikusi tik viena paka bez izvēles. 🤣
Vīrs piesakās uztaisīt vakariņas, bet nodod instrukcijas sagriezt , sacept sīpolus, papriku, ķiplokus, gaļu. Pilnīgi sajutos, kā viņš taisa ēst. 🤣 Es laikam esmu riktīgi slinka vienkārši.
Pa radio skan Dona (man nepatīk Dons, vispār nesaprotu, kurš viņam ļāva Dziesmu svētkos Krustceļu dziesmu sabojāt) dziesma "Ja tu man esi", es uz pirmo sadzirdu – "Ja tu man besī" un panesās nenormāli rēcīga dziesma. Patikās. 🤣 🤣 🤣 Vakariņās top Čili konkorne. Atkal jau taisām vismaz divām dienām. Šodien ar rīsiem, rīt kaut ko citu pievārīšu. Šis arī viens no bērnu mīļākajiem ēdieniem. Vispār jau visiem garšo. Jāsaka, ka vīrs mak izvārīt perfektus rīsus, nu tādus forši birstošus. Es māku izvārīt rīsu putru. 🤣
Vakariņas bija garšīgas.
Pulkstens ir nedaudz pirms astoņiem, kad atceros, kā šodien tak plkst. 8 jāiet plaudēt visiem citiem strādnieciņiem, kuri joprojām iet un dara darbiņus mūsu labā. Fiksi sataisāmies un pa trepēm lejā. Ir nedaudz pirms astoņiem, uz ielas ir klusums, sajūta, ka šie cilvēciņi aizmirsti. Nu pēkšņi pie logiem un uz ielas sāk zibenīgā ātrumā rasties cilvēki un aiziet.... Man atkal asaras pa gaisu. Klapējam kārtīgi no sirds. Garām paiet kāda sieviete un pasaka: "Paldies!" Tauta to sadzird un klapēšana ir daudz intensīvāka, viņa tiek pavadīta kā varonis. Man jau atkal sāp plaukstas. Ļoti emocionāli tādi brīži, ļoti, ļoti. Skumja šī visa kopējā situācija, bet būs labi, viss būs labi, ir jābūt! Ejam istabā.. Ķirbītis vēl drīkst 10 minūtes paspēlēties. Patiesībā tas viss ievilksies vairāk par pusstundu, bet nu ok, nevienam jau ar nekur rīt nav agri jāceļas, tad nu tā gulētiešana ir tāda ļoti relaksēta. Lejas kaimiņi jau vairāk kā stundu guļ. Redz, pat nesanāk laika aiziet pateikties ne dakteriem ne pārdevējiem. Vot, kā tā var gulēt tik svarīga brīdī? 🤣 🤣 🤣 Jokoju.
Tā, Ķirbis beidzot guļ. Meita drīkst vēl drusku kaut ko pie kompīša padarīt. Mēs atkal skatīsimies to krievu realitātes šovu. Moš labāk Peaky Blinders vēlreiz noskatīties.
P.S. Šodienas cipari bija ļoti bēdīgi, nu ļoti ļoti. Tik ļoti, ka pat runāt par to negribās.

PrXqgYK.jpg

03.04.2020.

Plīv' ielās sēru lentes
Aust tumšos toņos rīts
Un skumstošajai tautai
Un skumstošajai tautai
Pat suņi gaudo līdz.

Tieši tā gribas sākt šo rītu. Šī dziesma( Ievadhimniskais rekviēms) ir no izrādes “Šveiks". Laba izrāde bija. Ar stopiem braucu uz Rīgu, lai redzētu. Atpakaļtikšana gan pēc izrādes bija traka, jo bija jau vēls un uz to pusi nebija pārāk daudz mašīnu. Tur grāmatu par maniem stopu piedzīvojumi varētu uzrakstīt. Šito drosmi. Tagad toč tā nevarētu, bet gan jau varētu, ja vajadzētu un ļoti gribētu.Toreiz tak redzēt šo izrādi bija dzīves jēga. Nu re, vakardienas Francijas cipari mani tā satrieca. Ļoti vēlu vakarā tik paskatījos un gandrīz paģību. Tagad jāgatavojas tādiem arī mums. Un tādi noteikti būs. Diemžēl. 🤐
Savādāk rīts kā rīts. Viss tik ierasti un garlaicīgi sāk palikt. Tu bez maz jau zini, kurā brīdī kas notiksies un kur tu ko redzēsi. 🙊 🤣 🙊.
Ķirbis atkal virpuļo pa māju, izskatās, ka tā jau ir sava veida sevis izklaidēšana. Tā jau īsti netraucē, ja viņš vienīgi nemaurotu. 🤣
Brokastis laikam šodien neēdām, nevaru atcerēties tādu kopīgi sēdēšanas faktu, katrs kaut ko sagrabināja. Es personīgi neēdu neko. Ķirbim uztaisīju auzu putru, to apēda visu, ko ēda citi -–nezinu, bet nu paši lielie, var kaut ko atrast.
Vīrs izdomā, ka jābrauc tomēr uz Aldi nedēļas pārtikas iepirkumā, jo vietējā Sainsbury viss baigi dārgs. Tad nu aizbrauca. Sataisījām sarakstu, ceru visu dabūs. Kā jau ierasts pie veikala garas rindās, cilvēki ietur distanci. Ļoti labi. Atbrauca mājas ar daudziem maisiem. Iztērējis £100. Ir nopircis arī puķes, šis ļoti priecē. Puķītes gan izskatās nedaudz pavītušas, nu puķu lapas, paši ziedi vēl ir ok. Ēdienam vajadzētu uz nedēļu pietikt, ja nu akurāti vajadzēs pienu, tad to pāri ielasveikalā nopirksim. Citādi ceram, ka nebūs vairs jāiet uz bodi.
Ķirbis jau atkal negrib mācīties, nu viss mātē, neko nevar bērnam pārmest. 🤣
Piezvana vīrene, Ķirbis laimīgs, jo zina, ka tagad nekāda mācīšanās vairs nebūs, fiksi kaut kur nozūd citā istabā. Nu tik viltīgs. Daudz neko tur neparunājām, nekā interesanta nebija ko apklačot. Jokojos. Viņai atnāca kaimiņiene pie loga kaut ko pastāstīt, tad nu beidzām sarunu.
Gāju meklēt kinderi. Tavu nelaimīgu bērnu, ka tomēr bus jāmācās.
Šodien tā pavēli izgājām pagalmā. Izrādās laukā ir tik ļoti silts, pilnīgi raudāt gribas, ka esam iespundēti četrās sienās. Kļavām lapas plaukst. No rītdienas bērniem sākas divu nedēļu brīvlaiks un āra būs brīnišķīgs laiks. Oi, tas ne par ko labu neliecina, te vajag pilnīgu Lockdownu, pilnīgu un ar steigu, jo smuks laiks un bērnu brīvlaiks ir vienādojums ar pandēmijas šausmām. Te tak cilvēkiem nav tā prātiņa, nu nav. Pilnīgi gribas kliegt. Bet nu neko, mūsu galvenais uzdevums ir nosargāt sevi, lai tie citi tad paši peras ar savu saprašanu..
Ierastā metramēra spēle sāk jau visiem apnikt. Būs jāizdomā kaut kas jauns. Ejam istabā. Tēju dzert būtu tā kā jau par vēlu, bet tauta pieprasa, pieradumam spēks..
Aaaa es tak pirms ārā iešanas izcepu ķiploku grauzdiņus, Ķirbis teica, ka smaržojot pēc zivis. Pagaršoja, noskurinājās un izspļāva ārā. Nopriecājos, ka vispār mutē iebāza. Tad nu tagad pie tējas apēdu gandrīz visus grauzdiņus, paliek nedaudz slikti. Saprotu, ka ir jau gana vēls un vakariņas vairs negribēšu. Uzvārdu vakardienas mērcei klāt makaronus. Neēdu neko, tik padzert tēju.
Vīrs ar bērniem aiziet skatīties kaut kādu filmu, es tikmēr jau atkal sakārtoju virtuvi. Mājkalpotājas loma joprojām ir vakanta. 🤣 🤣 🤣
Noskatos valdības runas ierakstu. Tur apstāsta kritušo skaitu, tas ir lielāks par vakardienas, tuvu 700, bet nu Francijai atkal pāri tūkstotim. Bet nu tūkstotis vai 700 – dižās atšķirības nav, abi cipari gāž no kātiem. Vēl stāsta, ka izmēģinot vairākas jaunas zāles,un aicina saslimušos brīvprātīgi pieteikties izmēģinājumiem. Esot jau gandrīz tūkstotis izmēģināts, tagad gaidot rezultātu. Nu jātur īkšķus tik stipri, cik var, ka kādas no zālēm darbotos. Te prasās brīnumi, lai tiktu no šiem sūdiem ārā.
Izlasu Feisbukā tādu skarbi patiesu joku. Tur pie tukšas baznīcas bildes pielikts teksts: "Tukšas baznīcas gaida, kad zinātnieki iegūs vakcīnu pret vīrusu. Lai varētu paziņot, ka Dievs ir izglābis cilvēci."
Precīzi, ļoti precīzi. Kur ir tas jūsu Dievs? Ak jā, pareizi, viņš soda visus grēciniekus tagad. Nu jā, visam ir šabloniskas atbildes. Bet nu lai jau tic, kam grib, lai tik nenāk un man neskalo smadzenes. Es cilvēks Londonā dzīvoju, te simts to Dievu un simtiem taisnības.. Un jāsaka, ka mani draugi ļoti saprotoši, neviens neko neuzspiež, arī ja pat tic rūķītim dārzā. Ā, nē, bija viens kolēģis, katolis, kurš aizliedza man svinēt Ziemassvētkus, neatceros kāpēc, bet es atceros, ka bija baigi uzvilcies, es tik viņam noteicu, ka tev kā kristietim vajadzētu man grēciniecei piedot. Ha, dabūja!
Nodziedu Ķirbītim dziesmiņu, viņš principā uzreiz arī aizmieg. Uztaisu tēju un dodos skatīties pēdējo sēriju izdzīvotajiem. Uzminēju, kurš uzvarēs. Tā uzvara bija tizla. Džeks mācēja zaudēt ar godu. Pirms padevās, viņš pateica meičai, ka ļaus viņai uzvarēt, īstenībā nebija vairs spēka noturēties, negribēja parādīt, ka vājāks par sievieti. Tizlenis. Meitenei sabojāja uzvaras prieku. Tā pat viņa būtu uzvarējusi. Viņa nepriecājas cilvēks. Bet ko nu vairs....
Jāiet gulēt, rīt tak sestdiena, diena, kad visi laimīgi muļļāsimies pa māju, nezinot ko lāgā iesākt.

AH8riAC.png
tkIpINM.png

04.04.2020.

Ķirbis pārlaimīgs burtiski ielec pie mums gultā un gandrīz salauž man mugurkaulu. Pat nedzirdēju, ka ir pamodies, es parasti dzirdu katru mazāko troksnīti. Tad nu ir laimīgi pamodies, pēc viņa domām derētu tā kā visiem celties....un... un nedarīt neko. 🤣 Miegs nenāk, bet labprāt varētu vēl pavāļāties pa gultu, nav taču pilnīgi nekur jāsteidzas. Aizejam ar Ķirbīti jau atkal uz dzīvojamo istabu, uzklāju viņam uz sofas sedziņu, lai varētu tur apēst šokolādes maizīti. Vispār mājās ir ļoti stingri noteikumi ar ēdienu. Bērni ēd tikai un vienīgi virtuvē pie galda. Noteikumu ir ļoti viegli ievērot un 99.9% gadījumu to arī ievēro. Ķirbītis šad tad drīkst apēst šokolādes maizīti dzīvojamā istabā, ja uz sofas ir sedziņa. Šis vienīgais mājas noteikums palīdz visam izskatīties jaunam, smukam. Cilvēki parasti netic, ka mums ir divi bērni un viens ļoti ļoti aktīvs. Ir gan un drīkst darīt visu, izņemot staigāt apkārt ar ēdienu un sulas glāzēm. Nu lūk: abi ar Ķirbīti sēžam dzīvojamā istabā diezgan ilgi, jo kā jau pie brīvdienās vīrs guļ ilgāk.
Vispār man noskaņoja nekāds, te smieties, te raudāt gribas pilnīgi bez iemesla. Vienkārši apnicis sēdēt istabā dēļ šīs situācijas. Nekā traka jau nav, bet darbdienās grūtāk, tad bieži jābūt klusiem. Dzīvoklis jau paliels, nevar sūdzēties, bet tāpat tak vienkārši gribas trobelēt. 🤣 🤣 🤣 Jokoju. Lūk ir brīži, kad viss ir ZB.
Paēdām brokastis. Laiks ir ļoti skaists...eh....man uznāk bimba, sēžu virtuvē pie galda un raudu, raudu un raudu. Meita atnes savas mīkstās mantiņas, lai man vieglāka raudāšana, visi samīļo. Raudu bez iemesla. (Nav jau gan bez iemesla, viss, kas kaut kur bija sakrājies, tagad iztek). Es zināju, ka vienā brīdī tas nāks ārā un labi vien ir.
Sētā iznāk kāda ģimene. He, he, sieviete ir nošpikojusi manu krēsliņu ideju, pirms tam neviens tā nedarīja, arī viņai ir līdzi krūze. Nu forši tā pasēdēt drusku mierā. Ģimenei ir līdzīga vecuma bērni, miera apstākļos varētu pievienoties, būtu visiem pa biedram. Ņemot vērā, ka laukā ir ļoti skaists laiks, viņi tur pavada diezgan ilgu laiku, mums tas sāk nedaudz besīt, jo brīdī, kad kādu tur redzi, tev ar sagribas iet ārā, lai gan pirms tam negribējās. Vīrs vairākkārt iet pie loga. Nu nebija viņi nemaz tik ilgi, tik tā likās. Vīrs ar bērniem iziet ārā. Ko viņi tur spēlē nezinu, bet laukā sabija daudz daudz ilgāk par iepriekšējo ģimeni. Es esmu priecīga, ka man ir brīvdiena no visām tām spēlēm. Paskatos šad tad pa logu un ar to man arī pietiek. Ienāk atpakaļ istabā, kārtīgi visi nomazgā rokas. Arī bumba katru reizi tiek kārtīgi nomazgāta. Nu it kā nekas nav baigi aiztikts, bet droši paliek droši, mazgājam visu, ko varam, pat atslēgas katru reizi. Gan jau esam bišķi kukū.
Zvans pie durvīm. Meita palēkdamās domā, ka tas viņai, jo nesen pasūtīja baleta čībiņas Amazonē.Te jau kādu laiciņu uz pirkstgaliem vien staigā, tagad nolēmusi patrenēties. Nē, tas ir aizvakar pasūtītās pārvākšanās kastes. Iepriekš bija doma veikalā savākt, tā pagājušo reizi, kad pārvācāmies darījām, bet šoreiz izdomāju, ka, ņemot vērā visus apstākļus, labāk pasūtīsim. Pasūtījām arī burbuļu plēvi traukiem. Baigi nepatīk tā ideja par to plēvi, jo tak baigi piecūkā dabu, bet nu tādi laiki. Tagad mums ir 125 m milzu rullis ar plēvi. Vājprāts. Vispār jau visas tās kastes un plēves dārgi sanāca, bet nav jau izvēles. Nu lūk, kurjers tur lejā kaut ko ņemas, es no augšas uzjautāju, vai tiešām mums, jo dažreiz viņi viltīgi piespiež mūsu zvanu, bet patiesībā vajag kaimiņus. Kaut ko tur viņš pie sevis nomurmina, ka esot esot mums. Lēni kāpj augšā. Es pagāju pretī. Viņš abas milzu pakas atstāja pusceļā. Ja tā izdarītu normālos apstākļos, es apvainots, tagad ir ok, var saprast, ka cilvēks maksimāli izvairās no kontakta, tak vēl pie 100 cilvēkiem šodien jāiet, risks liels. Kādu citu dienu nāks vēl cita izmēra un lielums kastes.Te tik vienas.
Uztaisu sev kafiju, aizeju uz lielo istabu, apsēžos uz dīvāna un aizmigu, nespēju atcerēties, kad es būtu gulējusi pa dienu. Nu moš kad Ķirbis bija bēbītis tad, bet nē, es neesmu no gulētājiem, parasti nobrīnos, kad pieauguši veseli, jauni cilvēki dienas vidū guļ. Moš vecums. 🤣 Domāju, ka tas dēļ raudāšana. Iespējams tā tagad būs norma pagulēt. Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pamostoties kafija bija auksta, izlēju ārā. Jaunu netaisīju.
Sētā neviena nav. Es ierosina iziet ārā otrreiz, galu galā laiks ir smuks, man noskaņojums arī labs. Izgājām visi ārā. Vīrs ar meitu spēlēja bumbu spēli, bet nu jau ar advancētiem noteikumiem, kad punkti iet arī mīnusos. Vajadzēs šo spēli patentēt, sauksim par pandēmijas spēli. 🤣 Mēs ar Ķirbīti spēlējam spēli, kur paslēpj mantu un, meklējot jāsaka siltāks siltāks....Vot neatceros tai spēlei īsto nosaukumu. Viņš slēpj visu laiku vienā vietā. Cik smieklīgi. Ierosināju, lai paslēpj kaut kur citur. Aizgāja, paslēpa pie lejas kaimiņu logiem un nokliedzās, ka varu nākt. Spēju iztēloties kaimiņu sejas. 🤣 Laukā sabijām diezgan ilgi, gribējās vēl ilgāk, bet bija tā sajūta, ka jāpalaiž vēl kāds. Iegājām istabā. Vīrs pieteicās taisīt ēst. Taisīs vjetnamiešus, ja pareizi atceros. Viņam ļoti patīk taisīt tādus visādus ēdienus un arī ļoti garšīgi sanāk. Sētā tā arī neviens neiznāca, eh.... Būtu palikuši ilgāk, bet tad ar neuzzinātu, ka neviens negribēja nākt. Vīrs taisa ēst, es izdomāju, ka jāiet beidzot izskriet. Ir jau diezgan vēls, nu pēc septiņiem. Aizeju sameklēju savu ietērpu – vecās labās kedas. Tām jau kādi gadi astoņi būs. Klīst runas, ka jaunās vajagot pēc cik tur tiem noskrietiem kilometriem, a man vienalga, tās ir manas mīļākās kediņas un es skrienu un skrienu un skrienu. Skriešanas jaka vispār kādus 16 gadus veca, mīļa tāda, nemaz netaisos mainīt. Krekliņš ar ar vēsturi, no Londonas Olimpiādes laikiem. Viss tāds ļoti svarīgs. Es no tiem, kam nav svarīgi jaunākie brendi, lai sportotu, nu kaut vai pidžamā var skriet, galvenais kusties. Izeju ārā. Tāds kaifs! ❤️ ️Vakars ir tik ļoti, ļoti silts. Saulīte lēnām riet, visa debesmala tik smuka. Skrienu zigzagus pa mazajām ieliņām. Neskrienas tik viegli, cik ierasts un gribētos, bet ko var gribēt, sen nav skriets, daudz cepumiņi ēsti. Izlēmu, ka iesākumā pietiks 3 kilometri. Tieši pie 3 arī apstājos un atlikušo gabalu, kas sanāk uz pus kilometru, lēni, lēni nostaigāju.. Tā sajūta, kad tu apstājies ir vislabākā. To nevar vārdos aprakstīt. Super, laimes hormoni ir dabūti. Vispār pa šo nedēļu kamēr nebiju vairāk neko ka sētu redzējusi, daba ir tā pamodusies. Bērziem lapas tūliņ jau būs uzplaukušas pilnībā. Zied tik daudzi nezināmi koki, krūmi. Tāds skaistums.
Izskriešana bija tieši tas, kas šodienai bija vajadzīgs. ️❤️
Paēdam vakariņas, bērni pa gultām un mēs uzsākam skatīties austrāliešu šovu. Ja nevar ceļot dzīvē, jāceļo pa šoviem. 🥂

aDywOW9.jpg

7aHTaxG.jpg

05.04.2020.

Tā! Nu kā tas varēja notikt? Sēžu un nesaprotu. Nē, patiesībā tik tikko attaisīju acis. Es aizmirsu, ka vakar bija lielākais kantora notikums: "Grand National" gada lielākais un nozīmīgākais zirgu skriešanās reiss. To te zina visi. Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Tie ir kantora svētki. Tai dienā brīvs nav nevienam, jo darbā ir tik daudz, ka pat visi kopā esot nevar visu lāgā izdarīt, bet, neskatoties uz to, visi ir smaidīgi un priecīgi. Šis ir riktīgs komandas darba. Slinkajiem grūti. 🤣
Kantoris ir visu dienu līdz pat reisa sākumam, kas ir 5.15, pilns. Būtībā ir tā, ka pārsvarā uz "Grand National" nāk cilvēki, kuri nekad, ne pie kādiem citiem apstākļiem nenāktu uz kantori. Anglijā svin šo skriešanos. Vīram pat darbā pagājušajā gadā bija totalizators. Nu vienvārdsakot, tas ir notikums ne pa jokam. Nu lūk, es tik ļoti gaidīju šo dienu un aizmirsu. 🙊 Nu ok, reiss bija atcelts, bet es tāpat nespēju noticēt, ka es aizmirsu. Aizgāju netā paskatīties, ko raksta, izrādās bijis virtuālais reiss? Oho, interesanti, vai tad tas tiešām skaitīsies? Neizklausās godīgi, pagājušajā gadā uzvarēja iepriekšējā gada uzvarētājs, ko tādu negaidīja neviens. Un šogad uzlikuši multeņu sacīkstes? Bet nu jā, tas tomēr ir baigais robs zirgu naudas plūsmai, vajadzēja kaut ko izdomāt. Mums ikdienā ir virtuālie reisi un cilvēki tos diezgan spēlē, bet tie ir tie regulārie kantoros sēdētāji, tie zina par tādiem. Nu neko, šis ieies vēsturē, un es arī ar savu slikto atmiņu. 🙈
Rīts mājas paiet ņigi ņegu, galva pilnīgi no visa sāp. Nekas nenotiek, bet tai pat laikā tāda spriedze. Paēdām brokastis, es uztaisīju. Nekā ģeniāla: angļu parastās. Padomā noēst visu, cik varam pirms izvācamies, un pupiņas ir daudz, tas nozīmē, ka ēdīsim bieži.Tas labi, jo mums arī visiem garšo.
Izejam visi sētā. Tavu prieku un bēdu! Ārā ir pilnīga vasara, oficiālie cipari rada 21, bet saulītē ir daudz, daudz, daudz vairāk, es teiktu, ka ir visi 25. Nu tik labi, bet kas tur labs, ka tu skaties pulkstenī un piedomā, ka ārā var palikt apmēram stundu, nu varbūt drusku ilgāk, tak visiem gribas pasildīt kauliņus. Es esmu maikā un šortiņos, kājas kā līķim, izskatos pēc īra, ko pludmales smiltīs nepamanītu. 🤣 A pārējie gan saģērbušies ka ziemeļnieki, sāk lēnām pa kārtai visu vilkt nost. Ķirbis čīkst, ka esot karsti, aiziet pasēdēt ēnā. Vīrs ar meitu spēle badmintonu, izrādās mājās ir visādas ārā spēles, tik kaut kur pagultēs sabāztas, ja pakustina pelēkas šūnas, tad var atcerēties, kur kas nobāzts. Viņi abi ļoti līdzīga rakstura, abiem patīk uzvarēt, tad nu tur tāda baigā spriedze viņu starpā, piesienas par mazākajiem sīkumiem. Ja godīgi, neesmu īsti droša, vai kāds no viņiem tiešām zina precīzi noteikumus. Bet laukums ir uzzīmēts, un tur viss notiek. Ķirbītis vāļājas pa zemi ēnā, es uz soliņa sauļoju savas baltās pleznas. Nu daudz jau tur nesanāca pasēdēt, bet var jau redzēt nelielu sārtumu uz ciskām. Vasaras sezona ir atklāta. Tāda dīvaina gan šogad. Ejam negribīgi istabā. Jā, uzreiz pēc mums cita ģimene iziet dārzā. Tas jau bija sagaidāmas. Vispār blakus mums ir privātmāja. Skauž, tur bērni pa batutu lēkā, sāk smaržot pēc šašlika. Bet nu nekas, mums vēl ir paveicies, ka ir tā sēta, citiem pat tādas nav.
Ņemot vērā smuko laiku, ziņas stāsta, ka britu tautai nepietiek prāta, vazājas bariem apkārt pa publiskām vietām, neievēro noteikumus... Eh, tas jau bija sagaidāms. Tas tā krīt uz nerva, liela daļa no tiem klejotājiem dzīvo privātmājās ar lieliem dārziem, bet nē, nevar sēdēt desu cept, jāvazājas apkārt. Es tak jau pa logu ievēroju milzu rosību tieši no privātmāju puses. Mūsu ielas turpinājumā ir tikai privātmājas un tur tādā pēkšņa kustība. Skumji.
Pusdienās katrs apēda kaut ko, īsti nezinu ko. Vakariņas nebūs jātaisa, jo ir vēl tas vjetnamiešu ēdiens.
Izdomājām iziet vēlreiz sētā, nesanāca, jo tur aiz krūmiem, ko pa logu nevarēja redzēt, kāds jau bija. Nogājām lejā un tikai tad sapratām. Vīrs ar bērniem uzgāja augšas, es aizgāju skriet. Ir jau kārtīga pievakare un uz ielām nav vairs daudz cilvēku, bet es ar skrienu tik pa privātmāju ieliņām, ja kāds nāk pretī, tad es fiksi uzlecu uz ceļa braucamo daļu. Cilvēki pasaka paldies. Tas te vispār ļoti tipiski, man ļoti tā pieklājība patīk. Šodien skrējās ļoti viegli, bet vēl nepārforsēju, gribētos jau uzreiz 10 km, bet saprotu, ka labāk tik kādus 5. Skrienot jau rēķinu, kā rīt skriešu zigzagus, lai neizskrienu uz lielajām ielām, kur ir daudz cilvēku un savācu tos savus 10 km. Atskrienu mājās, fiksi duša un uzlieku sildīties vakariņas. Vīrs ar austiņām sēž pie galda, pieslēdzis kompim klavierītes (mazus klavieru taustiņus). Mūzika ir viņa stellīte. Man tāds prieks, neatceros, kad pēdējo reizi redzēju viņu trinkšķinām kaut ko. Var redzēt, ka cilvēciņš ir ļoti laimīgs.️ ❤️
Es atceros, ka plkst. 8 būs karalienes uzruna tautai. Šī būs trešā reize viņas mūžā, kad viņa uzrunās savu tautu. Lieku meitai izslēgt BBC One uz televizora, šis ir jāredz, jābūt vēstures lieciniecei, galu galā kaut kas tāds nenotiek katru dienu. Ja godīgi es miera laikos vispār ziņas neskatoties, nu ok, kaut ko drusku par Brexitu paskatījos. Precīzāk tieši pusnaktī sēdēju un skatījos, kā oficiāli izstājāmies, bet tas atkal tāds vēsturisks brīdis, tādi ir jāredz. Karaliene sāk savu runu, tā ir ierakstīta, tas gan neliekas forši, bet nu vienalga. Runa ir uzmundrinoša. Vecā sieviņa cenšas, cik var apvienot savu tautu. Jauki!
Paēdām vakariņas. Tā kā ir jau pavēls, tad Ķirbim pa taisno jāiet gulēt. Izrādās viņam ar tēvu vakar bijis dīls, ka drīkst gulēt mūsu istabā. Nu ko, aizstiepu viņa matracīti uz mūsu istabu. Kā jau paredzēju, ka, būdams mūsu istabā, tik ātri neaizmigs. Gāju aprāt, ja negulēs, tad būs jāiet atpakaļ uz savu istabu. Ilgi vēl tur kaut ko zirgojās, beigās jau aizmiga.
Anglijas cipari šodien ir vieni no augstākajiem: pāri 600. Francija ļoti priecē: tikai 500, aizvakar bija vēl pāri tūkstotim. Šis viss ievieš cerību. Mūsu cipari ir drausmīgi, bet te uz salas ar viss mazliet vēlāk sākās, tad tie cipari ar vēl būs kādu laiku drausmīgi. Jāgaida, jāgaida, jāgaida....
OMG, Boriss aizvests uz slimnīcu. Cik saprotu tad drošības nolūkos, lai nepaliktu sliktāk. Viņš jau desmito dienu cīnās ar melno nezināmo un joprojām esot augsta temperatūra. Šodien arī ziņās lasīju, ka viņa līgavai, kura stāvoklī, esot covida pazīmes. Nejauki, bet nu tas jau bija sagaidāms. Lai cilvēciņiem laba veselība! Šito stresu grūtniecības laikā. Brrrr.
Ar vīru skatāmies vairākus seriālus un raidījumus. Pat nepamanījām ka plkst. ir jau gandrīz divi naktī. Miegs īsti nenāk, bet jāiet gulēt, rīt tak pirmdiena. 🙈 🙊 Kas ta man, man vienalga, man brīvdiena. 🤣 🎉

wvL2ccV.jpg

06.04.2020.

Sāp kājas, nevar lāgā izkāpt no gultas. Nu tomēr veseli 8 km divās dienās noskrieti. 🤣 Biju aizmirsusi tādus laikus, kad pēc tik niecīgiem attālumiem kaut kas sāp. O, izrādās pietupties ir vēl sāpīgāk. Labais visā šajā ir, ka sāp arī rokas un presīte, redz, tas pierāda, ka tiešām skrienot strādā daudz muskuļu grupas. Iestaigājos un ir jau labāk, lai gan apsēžoties sāp arī dibens. 🤣
Bērniem oficiāli ir sākušās Lieldienu brīvdienas, bet meitai ir uzdoti kaut kādi uzdevumi spāņu valodā. Šī tādā neizpratnē plikšķina acis.
Nu ko darīsim brīvdienas? 🤣 Pilnīgi pareizi, turpināsim būt atbildīgi pilsoņi un sēdēsim istabā. Paga, jāpaskaita, cik ilgi mēs te jau laimīgi sēžam, apmēram divas nedēļas būs, ne? Kaut kā liekas ilgi, bet tai pat laikā baigi ātri tas laiks pagājis.
Mums te nekas īsti notiek. Vīrs strādā. Viņam jau deviņos no rīta bija ļoti svarīga konference, tad mēs ar Ķirbīti kaut ko pa virtuvi darbojāmies. Laiks laukā atkal izskatās brīnišķīgs. Sētas lielajam kokam arī sāk parādīties zaļgana nokrāsa, nemanot ļoti, ļoti strauji viss plaukst. Sataisu kafiju un sērfoju netā. Vārds pa vārdam un nonāku pie savas kārtējās sazvērestības teorijas, ka meita iespējams ir izslimojusi vīrusu. Tai laikā, kad viņa saslima baigi par pazīmēm vēl nerunāja, lika tik mazgāt rokas. Februāra beigās šeit bija nedēļu brīvlaiks un pēc tam visi, kuri bija bijuši Itālija slēpot, nedrīkstēja nākt uz skolu, tas bija ieteikums, tas nebija obligāti. Tai laikā to lietu nopietni neuztvēra neviens. Nu lūk, nedēļu vēlāk meitai bija augsta temperatūra, sāpēja kakls, pāris reizes sūdzējās, ka trūkstot elpas, bija slikta dūša, nedaudz caureja un pēc tam sākās klepus. Klepoja vēl kādu nedēļu vai ilgāk pēc tām. Bet interesanti šajā visā, ka neilgi pēc tam saņēmām vēstuli no meitas skolas, ka skolotājai oficiāli apstiprināts Covid-19, ka skola tiks uz neilgu laiku slēgta, lai izdezinficētu. Skolotājas vārdu nesaka, esot privāta lieta. Ok tajā brīdī arī meitas pazīmes ar vīrusu nesaistīju. Tagad gan tinu atpakaļ un domāju, ka iespējams bija, jo tak tā skolotāja visu laiku skolā bija arī pirms simptomu parādīšanās un tu nezinot aplipini citus. Nu lūk, gaidu to antibody testu, meita būs pirmā, kuru gribēšu notestēt. Vīrs saka, ka man pilni simts nav, jo ja būtu viņai bijis, būtu arī mums. Taisnība, bet tai pat laikā, takš dzird, ka daudzi izslimo bez simptomiem, ir tikai pārnēsātāji. Un īstenībā mums te visiem pēc kārtas bija nelaba pašsajūta, nu bez temperatūras, tika kaut kādi mistiski galvas reiboņi utt. He, he... man patīk nodarboties ar sazvērestībām.
Izlasu, ka visi "Grand National" ienākumi tiek novirzīti NHS, šis ir ļoti cēli.
Vīram jau atkal ir kaut kāda konference, mēs ar bērniem taisāmies laukā, lai netraucētu. Nesanāca, jo kāds cits izgāja pirms mums.Te baigi jāvaktē, laiks pagalmā ir uz izķeršanu, sevišķi no rītiem.
Ap pusdienlaiku izejam sēta visi. Ķirbis taisa pats savu kaut kādu karuseļa konstrukciju, mēs pārējie spēlējam kārtējo pašizdomāto spēli. Man jāsaka godīgi, neatceros, kad es tik daudz būtu ar bērniem laukā būdām kaut ko spēlējusies. Parasti jau tā ārā būšana tāda savādāka, nav tā, ka iet laukā ar mērķi spēlēt spēles un tā katru dienu bez izņēmuma. 🤣
Lai slavēti visi tie, kam tādas nodarbes neapnīk. Man nav nekas pret paspēlēties, bet tikai citos apstākļos, kur var pamainīt atrašanās vietu un iespēja paspēlēties nav jāvaktē pa logu. 🙈 🤣
Pusdienās izdomāju uztaisīt omleti. Turiet lūdzu olas no manis pa gabalu. 🤣 Tā bija olu katastrofa, nu vismaz tā izskatījās. Garšoja jau īstenībā normāli, bet Gordonam Ramzijam te būtu pilnīgi noteikti kas sakāms. Izlidinātu manu omleti misenē ar visu pannu. 🤣
Atnāca vēl kaut kādas pasūtītās kastes. Šīs izskatās baigi lielas, nesaprotu ko tik milzīgas pasūtījām, bet gan jau tai brīdī, kad sūtījām bija baigā fīča apakšā, ka tieši tādas vajag. Virtuve sāk aizkrauties ar pārvākšanās atribūtiem. Varētu jau sākt krāmēties, tomēr negribas divas nedēļas dzīvot starp kastēm, bet nagi niez. Pārvākšanās ir viena ļoti laba lieta, jo tad var izlidināt ārā visu lieko. Un mēs esam naski ārā lidinātāji, metu ārā visu bez žēlastības. Ok, ok, es nemetu miskastē, nesu uz labdarības veikaliņiem. Patiesībā piekopjam minimālistisku dzīvošanas stilu – dažas mēbeles un nekādi aizbāzti kalti, man personīgi vajag telpu, kur elpot. Iegāju dzīvojamā istaba un sapratu, ka te nebūs daudz ko krāmēt, tik cik lampas un bildes jāsaliek kastē, jāsadala sofa, jānoskrūvē galdiem kājas.
Vispār kaut kad aizvakar zvanīja dzīvokļu aģents, teicās, ka iespējams būs pieeja dzīvoklim, sarunāšot, ka esošie īrnieki izies laukā. Mēs ar vīru izdomājām, ka nemaz negribam tur tagad iet. Galu galā tie cilvēki bija, iespējams vēl ir, ar covida pazīmēm, tak neko par tiem cilvēkiem nezinām, cik tīrīgi, cik bieži vēdina telpas utt. Vīrs ar bērniem dzīvokli nav redzējuši. Tur vesels stāsts, kāpēc. Bet nu uz doto brīdī tas neko nemaina, redzēs, kad būs tukšs dienā, kad ievāksimies.
Taisu vakariņas, vīrs vēl strādā, viņš vispār strādā daudz, daudz vairāk nekā kādreiz no ofisa. Vakariņās atkal būs ribiņas, atradu ledusskapī, tad nu jāapēd, jo tagad maksimāli jāizēd viss līdz pārvācamies. Klāt ēdīsim salātiņus un cepeškrāsnī ceptus kartupeļus ar sviestu un dillītēm. Uztaisīju un eju skriet, paēdīšu vēlāk. Vīrs ar bērniem ēd. Es ārā ejot apēdu dažas karotes salātus.
Gudri tas nebija, gurķis skrienot kaklā "sēž". Skrējās viegli, kājas vairs nesāp. Ārā ir jau tumšs, ļoti patīk vērot, kā cilvēki dzīvo, te pārsvarā cilvēkiem nav aizkari, tad tā forši var redzēt kā iekārtotas mājas. Pētot interjerus, ātri neskrējās. Nemanot esmu atskrējusi gandrīz atpakaļ pie mājas, izdomāju, ka jāpiemet klāt vēl kāds km, noskrienu gar darbu... Centriņā neierasts klusums. Kantorī viss ok, logi nav izsisti. Paskrienu garām vietējam krogam, ļoti dīvaina sajūta, viss tumšs. Spoku ciematiņš. Skrienu mājās. Pie 6 km apstājos, biju jau sadomājusies skriet 10, bet par vēlu, lai baigi blandītos tumsā viena. Nav bail, vienkārši nepatīk.
Ienākot istabā, pirmais ko uzzinu ir, ka Boriss ielikts intensīvajā terapijā. Hmmmm... nu jācer, ka viss labi. Domāju, ņemot vērā, ka viņš tomēr liela fiška, viņu tā vairāk uzmana, nevis viss tik traki, bet nu kas zina. Sajūtas tik un tā dīvainas.
Iegāju dušā, neko īsti vairs ēst negribu.
Ielieku Ķirbīti čučiņāt, sataisu daudz tēju un dodos skatīties Westworld. Trešā sezona ir labi uztaisīta. Otrā man nepatika.
Un vēl viena diena istabā ir pagājusi.

ALm7Egx.png

07.04.2020.

Smiekli caur asarām.
Vakar vakar gulēt ejot uzvilku sen neredzētu naktskrekliņu. Smuks un glauns tāds, tik kaut kā baigi apspīlēts. Gāju speciāli spogulī paskatīties, lai tiešām saprastu ka tā esmu es un peņuārs mans. 🙈 Eh, šī istabā sēdēšana un kambaris pilns ar cepumiem te nenāk par labu galīgi. 🤣Te meitēna dūdas vietā tagad ir būda. Es jau arī saprotu, ka tā nedaudzā skriešana ar te nelīdzēs, te vienkārši jābeidz ēst tos cepumus. Lai gan veselas 3 dienas jau neesmu ēdusi, jo man dzelžaina apņēmība, kad sportoju, tad neknakstinos. Bet tik ātri jau tie kilogrami nekūst. 🤣 🙈
Nu lūk, šorīt pamodos ar cerību, ka izskatos labāk. 🤔 🤣 Nē, izskatos trakāk, seja papildus saņurcījusies palagos. Labi, ka nekur nav jāiet. Nojaušu, ka liekais svars pēc karantīnas būs problēma daudziem. Oi, nē, man personīgi līdz liekajam svaram vēl tālu, ļoti ļoti tālu, tik te drusku par sevi jokoju.
Rīts kā rīts. Vīrs ofisā, meita savā istabā, mēs ar Ķirbīti kaut kur: te virtuvē, te dzīvojamā istabā, te viņa istabā. Viņa istaba tāda ļoti mīlīga, maziņa istabiņa, daudzi, kad uzzina, cik liela, nespēj noticēt. Brīnās, vīpsnā. Es istabiņu saucu par kambarīti. Istabā ir veseli 6 kvadrātmetri. Izklausās šausmīgi maz, bet viņam piecgadniekam vairāk nekā pietiek, cik tad viņš tur to laiku pavada. Tā pat lielāko daļu viņam vēl ir vajadzīgs blakus pieaugušais. Vot tīnim jau savādāk, tīnim vajag mieru un savu vietiņu, lai gan arī jebkurš tīnis būtu laimīgs par saviem privātajiem 6 kvadrātmetriem. Savs stūrītis ir un paliek tomēr savs. Nu lūk, šorīt Ķirbis savā istabiņā savilcis visus iespējamos mājas spilvenus. Salikti tur vairākās čupas, tā esot mana māja. Tad nu tur kādu stundu vai pusotru novāļājos pa zemi. Jau atkal tur tā guļot uznāca miegs, gandrīz aizmigu. Tā vēlā gulēt iešana būs pie vainas, jo nu senāk divos, trijos gulēt negājām viss. Piecelties uz darbu būs grūti, kad atkal vajadzēs.
Man sāk jukt dienas un laiki. Bieži eju skatīties kalendārā un rēķinu, kas par datumu, skatos atpakaļ, kad viss šis sākās, šķirstu tālāk, domāju, kad varētu beigties. Saprašanas par nākotni nekādas, bet viens ir skaidrs – 19. izvācamies. Piezvana jaunā dzīvokļa aģents. Apstāsta, ka esošie īrnieki joprojām sevi izolē, bet esot teikušies, ka izvāksies laicīgi. Ļoti labi, tas priecē un ir vismaz kāda skaidrība, ka viņi sveiki un (gandrīz) veseli. Vēl aģents precizē, ka mums no dzīvokļa iekšpuses ir pieeja bēniņiem un kāpņutelpā pie dzīvokļa esot kaut kādas kambaris/neliela noliktava. Šīs abas lietas ļoti priecē. Mantu mums nav daudz, bet tā pat forši, būs kur nolikt visus koferus utt.
Izejam jau atkal sēta. Meitai tā sētā iešana riebjas, nesaka jau īsti neko, bet pēc nopūtām un sejas izteiksmes tas viss labi redzams. Nē, nu es arī neesmu nekādā sajūsmā. Ja varētu tur tā iziet pasēdēt, pačilot ar citiem kaimiņiem kopā, bērni ar tur tā forši kopā paspēlētos... Bet tagad tā ārā iešana jau kā iešana uz darbu. Fiksi, fiksi ejam laukā, kamēr sēta tukša, jo tak nezin, vai vēlāk varēs un svaigu gaisu vajag.
Esmu nolēmusi, kad viss šis murgs beigsies, es nedzērāja pēc dabas, tā piedzērušos un kaifā vemšu. Nopietni.
Vīrs mums pievienojas. Ķirbītis kaut ko savā nodabā virpuļo, mēs pārējie spēlējam badmintonu uz maiņām.
Vīrs iegāja istabā, mēs izdomājam vēl drusku palikties. Nekā nebija. Viens kaimiņš atvēra logu un uzjautāja, vai būtu ok, ka viņi pēc 10 minūtēm nāktu laukā. Nē, nebūtu viss! Tieši tā prasījās atbildēt. Lūk tādi laiki pienākuši, ka tevi jau nekaunas ierobežot. Ārā pat stundu nebijām. Cik nu varēju, pieklājīgi viņam atbildēju, ka protams un uzreiz jau savācām savas parpaliņas un gājām istabā. Lielāko dusmu uzsita tas, ka kaimiņš tur pasēdēja labi ja 20 minūtes, moš pat mazāk. A mums vairs luste ārā iet nebija. Sabojāta diena.
Boriss jūtoties labi, esot naktī bijis ar skābekļa masku. Boriss saņemies, te nevar tā vienkārši pa slimnīcas gultām valstīties, kad valstī grūti laiki! Jokoju. 🤣 🤣 🤣 Lai viņam laba veselība un ātrāk tiek uz pekām. 🤞
Atlikusī diena paiet diezgan ātri, pat tik ātri, ka nemanot jau ir diezgan vēls. Atkal jātaisa ēst. Sacepu cepeškrāsnī vistu, sataisīju kartupeļu biezputru un kaut kādus salātiņus. Apņēmība skriet šodien nav, bet tak vajadzētu gan, ņemot vēra to šoka stāvokli, kā izskatījās vakar vakarā peņuārs. Bet no otras puses veikalos baigās atlaides, moš vienkārši jānopērk jaunas štātītes par izmēru lielākas un miers. Jokoju, jokoju. Vienkārši negribas skriet un viss, tas kaimiņš pie vainas, sabojāja omu.
Lieku Ķirbīti gulēt, viņš izdomā, ka gribot vēl ēst, tad nu atļāvu apēst vēl jogurtiņu, bet ar nosacījumu, ka nebūs dziesmiņa, jo man ļoti nepatīk tādas kaut kādas ēšanas, kad jau ir izmazgāti zobi. Ai, nu beigās jau nodziedāju arī to dziesmiņu. Svarīgs jau mums abiem tas vakara rituāls un Ķirbis slīpēts, viņš to zina un izmanto.
Skatīties šovakar īsti neko negribas. Ieslēdzām to austrāliešu ceļošanas šovus, bet īsti neskatījāmies. Vienkārši parunājāmies par dzīvi. Forši tā parunāties līdz gandrīz plkst. vieniem naktī. ️❤️

YZlRAP7.png

08.04.2020.

Drausmas, tak aizmirsu, ka meitai 10.10 jābūt uz asins noņemšanu, plkst ir 9.50 un viņa vēl guļ. Fiksi modinu un pa galvu pa kaklu taisāmies. Vīram lieku izsaukt taksi, diži jau šī ideja nepatīk, bet citu iespēju nav, jo tiesību mums nav ne vienam. Tā jau sen būtu mašīnīte. Vispār jau te baigā vajadzība pēc mašīnas nav bijusi, tāpēc arī to tiesību nav. Mēs klejotāju tauta, ļoti daudz visur ar kājām un nav pretenziju ceļot ar vilcienu, tā tāda burvība. Bet nu atpakaļ pie tā takša. Fiksi, fiksi skrienam lejā. Abas esam ar maskām, cimdiem un virogelu degunā sasmērētu. Laukā izrādās jau no rīta ir karsts. Esam saģērbušās kā ziemeļnieces. Šoferim nav maskas, dīvaini, bet nu vienalga. Mums ir, turklāt tās īstās ķirurgu, tas arī drusku mierina, lai gan tā ideja braukt galīgi nepatīk un kur nu vēl uz poliklīniku. Ņemot vērā covida apstākļus, tās analīzes ņems kaut kādā tālā speciālā bērnu poliklīnikā. Ierodamies 10 min par vēlu, bet tur nekādas steigas. Poliklīnika viss distancēts, ar stingrām norādēm. Tantei uzņemšanā maskas nav, izskatās ļoti relaksēta, mēs ar saviem cimdiem drusku dīvainas liekamies. Aizsūta mūs uz otro stāvu kaut kur pa labi. 🤣 Aizejam. Tur nākošā tante bez maskas relaksēti pieraksta mūsu datus un paziņo, ka neesam sistēmā, lai zvanu savam ģimenes ārstam. Mēģinu sazvanīt, tie tur neceļ, beigās izdodas. Skaidroju, kas par lietu, neizdodas. Iedevu tai uzņemšanas tantei parunāt. Beigās ieskaidroja, ko mēs gribam. Solās atsūtīt papīrus. Gaidām. Atnāk māsiņa un paziņo, ka papīri vēl nav, vai nevaru uzzvanīt otrreiz. Sazvanu tanti vēlreiz, izrādās sapratusi nepareizi e-pastu, nosūtīšot vēlreiz. Mūs aizsūta uz citu telpu, tur izņemot mūs, neviena nav. Ātrāk gribas tikt ārā no turienes, tomēr te katrs nāk ar savu kaiti un tu nezini, vai nav slims, mēs tak ar domājam, ka slimi neesam, bet drošs tak nevar būt par neko. Beidzot atnāk medmāsa un aicina mūs iekšā kabinetā. Meita tāda drusku bailīga, bet turas ļoti braši. Iedurt izdodas ar pirmo reizi. Smuki satecina 5 pudelītes un paziņo, ka rezultāti varētu būt pirmdien. Abas māsiņas ir ļoti draudzīgas un pilnīgi bez jebkādām stresa pazīmēm, tas mierina, lai gan prāta viena doma – ātrāk tikt mājās. Izsaucu atkal taksi. Taksistam atkal nav nekādas aizsardzības. Ceļš uz mājām diezgan tāls, braucam kādas 20 minūtes, neskatoties uz to, ka satiksmes vispār nav nekādas, uz ielām šur tur ir cilvēki, bet tas pārsvarā pie pārtikas veikaliem tik. Viss ļoti dīvaini, Londonā, kur parasti viss mudž, ir pustukša, nē tukša. Fū, beidzot esam mājās. Cimdus novilku jau laukā, iemetu miskastē uz stūra, tādus pat negribu mājas miskastē mest. Abas ar meitu sevi kārtīgi noberzām. Visas drēbes arī pa taisno veļas mašīnā. Tagad tik jāgaida analīžu rezultāti. Jācer, ka viss būs labi un ka vajadzēs tik kādus vitamīnus vairāk padzert. Tad jau redzēs. Ir satraukums par to visu.
Ieeju lielajā istabā, tur Ķirbītis tāds aizdomīgs sašļucis sēž. Fiksi izmēru temperatūru. Bļāviens: 37.8°, pats saka, ka jūtoties labi, lai gan tā īsti neizskatās. Aaaaa, nu tak nevar būt, ka tā zaraza būs tikusi mūsmājās. Neko, aizeju uztaisu visiem karstu tēju. Esmu salasījusies visādas tautas gudrības, ka jādzer kaut kas karsts, ja tā zaraza tikusi organismā, tad pastāvot iespēja ar karstumu to iznīdēt kaklā, lai netiek līdz plaušām. Šis viss ir pilnīgs murgs, jo vīruss tak ir asinīs, bet man vienalga, karsta tēja vēl nevienu nav nogalinājusi (ja nu vienīgi pārāk karstu dzerot applaucē kaklu 🤣). Padzeram tēju.
Šoreiz vairāk uzmanu, lai Ķirbis tieši dzer tējiņu, nevis ēd tik cepumiņus. Izdzēra visu un aizskrēja spēlēties.
Pāris stundas vēlāk Ķirbītim temperatūras vairs nav. Neko nesaprotu, bet tas ļoti labi, ka pazuda bez zālēm, tātad organisms cīnās un ir izcīnījis, lai arī kas tas nebija. Vispār normālos apstākļos es par tik zemu temperatūru vispār nesatrauktos, tā pat neskaitās. Sāku pievērst uzmanību, kad ir ap 38.5°. Bet tas arī atkarīgs, kuram no mums tā temperatūra ir. Lai nu kā, Ķirbis jūtas labi, ejam sētā. Oficiālie dati rāda, ka laukā ir +21°, bet nekā nebija, saulē ir visi 26°. Riktīgi cepina, man jau ir pa karstu, spēlēties negribas. Atstāju bērnus savā nodabā. Nu nav tak pieaugušajiem vienmēr jāizklaidē bērni. Pie garlaicības sāk veidoties vislabāk iztēle. Sēžu dzeru savu kafiju. Saule tā spīd, ka redzēt nevar neko, un mūsmājās nav atrodamas pilnīgi nevienas saulesbrilles. Nesaprotu, kur visas nobāztas, nebrīnītos, ja būtu izmetas ārā. Nekādas dārgās mēs jau nepērkam, ko gadiem taupītu, tāpēc domāju, ka sen misenē. Tik kur tās tagad nopirks, Praeku aizslēdza (jokoju). Nē, nu netā var pirkt, bet negribu. Problēmas. 🤣
Dzeru to savu kafiju, te pēkšņi baigais troksnis, paskatos... O, lejas kaimiņiene ar abiem bērniem pie loga. Abas meitenītes sakāpušas uz palodzes sit pa rūtīm. Gaida kaut kādu reakciju no mums. Nu mana nostāja par viņiem visiem zināmā, es pat neizliekos pieklājīgi draudzīga, turpinu dzert savu kafiju, it kā nekas nebūtu noticis. Ok, ok, ok, neesmu es tāda ragana, teicu Ķirbītim, lai aiziet sasveicinās. Tad nu Ķirbis aizskrēja laimīgs pie viņu logiem. Var redzēt, ka visi, ieskaitot māti, ir laimīgi par viņa uzrašanos pie loga. Cik interesanti. Tagad noderētu tās saules brilles, varētu brīvi skatīties uz to logu pusi bez labuma sajūtas. 🤣 Tinu filmu atpakaļ.... Kaut kas tur viņiem (kaimiņiem) nav riktīgi, nav kādu nedēļu jau redzēti sēta nemaz. Vai tik kāds no viņiem nebūs slims un vai tik nebūs sevi izolējuši. Tā varētu būt, jo Ķirbja pieiešana pie loga viņiem bija milzīgs notikums. Lielākā meitenīte ir tieši Ķirbja vecumā. Bērns sāka Ķirbim kaut ko stāstīt un varēja pa gabalu redzēt, ka bērns ir tik laimīga. Ķirbis, protams, tur izpaudās ar visādām jēlībām un visi bija laimīgi. Drīz arī gājām istabā.
Meita dīc, ka grib krāsot matus. Nogāju fiksi pārielas veikalā nopirkt blondu matu krāsu. Apsolīju, ka vakarā nokrāsošu.
Vīrs strādā šausmīgi daudz, sāk sūdzēties ka sāp acis. Trakums.
Vakariņās ēdīsim picu, varētu jau kaut ko uztaisīt, bet tak tā saldētavāapilna visādiem brīnumiem un būtu ļoti vēlams izēst maksimāli tukšu pirms pārvācamies. Kamēr cepas pica, vīrs ar bērniem iziet vēlreiz laukā, vairāk jau dēļ sevis, jo tak visu smuko un saulaino dienu nosēdējis pie kompja. Kamēr šie tur laukā, es ielīdu paskatīties oficiālos kritušo ciparus. Nav galīgi labi, bet mani vairs tik ļoti tas nesatrauc, esmu jau apradusi, bet tomēr smadzenēm vajag laiku, lai apsmadzeņotu to lielo ciparu, nu gandrīz tūkstotis kritušo. 🤐 Eh, galvenais pašiem neiekļūtu tai statistikā. Neko citu jau padarīt nevar.
Manējie uznāk augšā, ēd picu. Es dodos izskriet. Perfektāku laiku skriešanai grūti iztēloties. Skrējās viegli, bet negribējās daudz. Labu gabalu pirms mājām apstājos, jo gribu lēnām izbaudīt vakara mieru, klusumu un pavasara smaržu.
Ieejot istabā, meita ar matu krāsu jau stāv pie durvīm. Tad nu pa taisno ar ķēros klāt. Bērns dikti laimīga. Ņemot vērā, ka viņa jau ir blonda, es saku, ka diži neko nevarēšu redzēt. Un tā arī bija, tur tāds tonītis it kā saule drusku būtu pabalējuši tie mati. Sarunājām, ka rīt mēģināsim vēlreiz. Trakie tīņu gadi. Kaut ko jau ieminējās, ka varētu vienu matu pusi zilu, otru rozā. 🤣 Viņai paveicies ar mums, ka mēs tādi atvērti visādām trakām idejām, bet vai esmu gatava krāsot tagad zilus un rozā matus, par to gan droša neesmu. 🤣
Labi, ka vietējā veikalā tādas krāsas nav.
Visi guļ. Ķirbis jutās labi. Ar vīru skatāmies American Horror Story pēdējo sezonu. Šis īsti gudri nav, jo man ir riktīgi bail. Ceru, ka varēšu pagulēt.

GiVCZGL.jpg

09.04.2020.

Nekas īpašs nenotiek, tā teiktu Emīls Pudelis. Tomēr gribas zināt, kas tur ne tik īpašs notika viņa dzīvē tai dienā.
Mums viss ir pa vecam, tik sāk tā ikdiena riktīgi krist uz nerva. Tu cilvēks pamodies un bezmērķīgi klīsti pa māju. Labi, ka bērniem šī situācija tīri labi patīk. Meita jau ņirdza, ka viņas dzīvesveids esot nosaukts par karantīnu. 🤣 Aaa, tak vakar dabūja sen pasūtītās baletkurpītes, tagad tur mokās un mēģina nostāvēt uz pirkstgaliem, sāpot ļoti. Es ar pirmo reizi redzu tādu baletkurpi, nezināju, ka viņas tādas, nu tik ļoti cietas, nav brīnums, ka tām dejotājām pirksti lupatās. Bet nu meita tur kaut ko neatlaidīgi, klupdama krizdama, mēģina, sejā var redzēt vilšanos. Nu jā, domāja, ka būs viegli.
Vīrs ieminās, ka vajadzētu sākt lēnām pakoties. Sarunājam, ka atstāsim uz pirmdienu visu, jo tūliņ Lieldienas, lai nav te pa svētkiem aizkrauts kastēm. Vispār pilnīgi nekāds svētku noskaņojums.
Teikšu kā ir, es esmu tā latvju gara uzturētāja starp mums te draugiem. Lieldienās tad arī visi, kas var sanāk mūsmājās, tad ir kopīga olu krāsošana, sišanās. Forši svētki. Rādās, ka šogad pēc Kariņa ieteikuma krāsosim savas olas un atrādīsim caur video, nu jācer, ka šis nebūs obligāti un nerādīs Panorāmā. 🤣 🤣 🤣
Vīrs strādā, pēdējā dienā pirms Lieldienu breika. Tad tur padaudz tā darba, iznāk vairākkārt mūs trobelētājus apsaukt. 🙈
Beidzot izejam dārzā. Kastaņiem lapas pa divām dienām burtiski jau gandrīz pilnībā izplaukušas, tūliņ ziedu pumpuri būs jau redzami. Pa kokiem un miskastēm dricelē vāveres. Tās te tādas kā vietējās vienmēr bijušas, laikam jau patīk tas miskastes, jo tur šad tad vāks palicis vaļā var kādu gardumu dabūt. Bet tās tik manas domas, es neesmu vāvere, es nezinu, kāpēc viņām patīk dzīvot sētas kokā.
Bērni kaut ko spēlējas paši savā nodabā, par šo prieks, jo beidzot māk sevi nodarbināt, es varu uzelpot, mierīgi pasēdēt un pasauļot kājas. Ļoti, ļoti silta pavasara diena.
Ieejot istabā tēju vairs neprasās dzert, laikam jau tāpēc, ka laukā tik karsti. Pa kluso pie kambarīša padzeros kolu. Daudz tur vairs nav, labi ja kāds puslitrs, bet Ķirbim rādīt negribu. Izdzers visu uzreiz. Man tak pašai gribas 🤣🤣🤣. Jokoju. Viņam vienkārši nevajag dzert kolu.
Jādomā, ko uztaisīt vakariņās. Vīrs ierosināja kaut kādus makaronus ar spinātiem un pesto mērci. Sacepu, savārīju ko nu varēju, pārējo atstāju viņa ziņā, jo es nemācēšu tā smuki visu salikt kopā, lai labi garšīgi.
Meita atnāk un ierunājās, ka viņai draudzene pieteikusies Londonas mūzikla izmēģinājumam un tikusi pieņemta. Viņa arī gribot pamēģināt. Aktrise viņa laba, daudz spēlējusi visādos skolas teātros, tiešām labi sanāk, bet dziedamā balss gan īsti nav, bet to var trenēt. Tad nu ar tēvu dodas piemeklēt kādu labu dziesmu. Šis būs nopietni, jo vīram tāda kā vairāk vai mazāk absolūtā dzirde, tad nu tagad zinu, ka trenēšana būs pamatīga. Bet nu ļoti labi, lai ņemas.
Vakariņas šodien paēdam laicīgi, jo gribējām iziet nelielā vakarā pastaigā pirms satumst, sen tak nav būts. Diena bija tik silta, bet vakarā tāds nejauks vējš, it kā silti, bet tai pat laikā kakls jāpiesedz, ka nesapūš. Ilgi arī nestaigājām. Pafotografēju smuks kokus.
Atnākot mājas, sakārtoju virtuvi, pirms tam atstāju, jo citādi tā pastaiga būtu bijusi vēla. Mazgāju virtuvē grīdu un dzirdu kaut kādu dīvainu troksni... Johaidī tak ceturtdiena, 8 bija jāiet plaudēt. Aizmirsām! Eh, nu tik tizli. Neko, ātri ieskrēju meitas istabā pie loga, atrāvu vaļā un aplaudēju, cik nu varēju. Zinu, zinu lejas kaimiņu jau guļ un nebija priecīgi par šo manu skaļo uznācienu, bet lai viņi priecājās, ka es nebiju paņēmusi grāpja vākus kā daudzi to dara. 🤣
Pabeidzu kārtot virtuvi, ieliku Ķirbīti gulēt. Meita cītīgi trenējas dziedāt. Mēs pietaisījām dzīvojamās istabas durvis, lai viens otram netraucētu. Skatīsimies tālāk to šausmeni. Nezinu, kā es varēju viena noskatīties 13 sezonas, dzīvojot pirmajā stāvā, kur man durvis uz dārzu bija atvērtas pilnīgi vaļā un dārzam bija viegla pieeja jebkuram no ielas. Vēsā mierā tā skatījos vēlu vakaros viena. Tagad aiz aizbultētām durvīm otrajā stāvā bail. Vecums laikam. Jāiet gulēt.
P. S. Boris vairs nav intensīvajā aprūpē. Šis priecē ļoti.️ ❤️

qsJvz0a.png

0w5XXzh.png

10.04.2020.

No gultas izkāpu ap pusdienlaiku. Ok, biju aizgājusi uztaisīt sev kafiju, bet pēc tam ielīdu atpakaļ migā. Šodien mūsu guļamistabā nav ofiss un var ņurcīties, cik ilgi grib. Pagalmā jau labu laiku kāds spēle bumbu. Tā ģimene laikam gulēt neiet, ja jau 9 no rīta, kad gāju taisīt kafiju, viņi jau skraidīja pa sētu. Šito apņēmību.
Brokastis īsti nebija, arī pusdienās nē. Apēdām kaut ko tam visam pa vidu. Laiks ārā joprojām ir fantastisks. Ejam sētā. Man ar Ķirbīti jau ir iesauļojusies seja: pandēmijas iesauļojums, nu tas gandrīz tas pats kā celtnieku. 🤣 Pāri ielai kāds izbāzis kājas ārā pa logu un tver saulīti. Šādus skatus kā jokus kādreiz varēja krievu portālos redzēt, tagad tā ir realitāte. 🤣 Ārā bijām diezgan ilgi, izrādās man ir talants spēlēt badmintonu, iepatikās, ka pat nevarēju beigt.
Zvana telefons, tur galvenais priekšnieks. Satraukta paceļu. Viņš apjautājās, kā mums visiem iet un paziņo, ka no rītdienas būs tikai viena kontaktpersona, kurai zvanīt, ja rodas kaut kādi jautājumi. Es vēl kārtīgi noprasīju, vai darbā viss pa vecam un nekas nav mainījies? Nu mazums sāk atlaist cilvēkus. Viss esot, kā bija, nevajagot satraukties. Viegli teikt.
Ai, no tās pārvākšanās sāk sāpēt galva. Izdomātais plāns pačibēja. Bija doma palikt tās piecas naktis no 19. līdz 24. varam ievākties jaunajā dzīvoklī pie drauga, kurš gribēja, lai lai īrējam to māju, bet tur sieva tomēr ar bērniem atgriežas atpakaļ un mūsuprāt tāda palikšana tur būtu pārāks riskanta šajos apstākļos, tāpēc fiksi sameklējām AirBnb tuvākajā apkaimē dzīvoklī. Vispār ļoti smuks dzīvoklītis, tik jāgaida apstiprinājums. Gan jau tik rīt apstiprinās, ja apstiprinās, mazums vairs nemaz negrib laist iekšā cilvēkus.
Diena pagāja nemanot. Sabijām vēlreiz laukā. Forši bija tā vakarpusē mierīgi pasēdēt, padzert tēju. Meita negribēja vairs nākt. Ķirbis gan vēl tīri laimīgs tusēt kopā ar mums, lai arī nekāda spēlēšanas no mūsu puses nebija. Vienkārši tīrs vakara čils.
Vakariņas ar nebija jātaisa, jo bija joprojām vakardienas makaroni. Tur visiem īsti nepietiek, bet man ēst negribējās, tad nu es padzēru tikai tēju. Šodien neiešu skriet, nav noskaņojuma, jo tik forši jau dārzā pasēdējām, tur noķēru savus laimes hormonus šim vakaram.
Lieku gulēt Ķirbīti, dziedāju daudzas dziesmiņas, bija kaut kāds dziedamais noskaņojums. Vīrs klusēja, bet es labi zinu, ka neizķeru daudzas pustaktis un ko tur vēl nē. 🤣 A ko darīt, ja ne visiem ir dziedamā balss. Šad tad viņš jokodams man pasaka, ka šķībi dziedu. 🤣🤣🤣 Bet nu vai tad kādu tas satrauc? Nē! Laimīga dziedu tālāk. Nu nevar visi būt solisti, korī es labi iederos, cik nav dziedāts. 🤣🤣🤣
Noskatījāmies to amerikāņu šausmeni. Feinas beigas vienmēr visām sezonām. Nav vairs bail. ️❤️

Ed0mPap.png

11.04.2020.

Uraaa, dzīvoklītis ir apstiprināts. Tāda forša sajūta. Vīram atnāca uz e-pastu atgādinājums, lai neaizmirst, ka drīz jādodas uz Londonu. Smieklīgi, tā sistēma jau nezin, ka mēs tepat ap stūri dzīvojam.
Domājam tur ar kājām aiziet, kad aizvedīs mantas uz noliktavu. Nu moš es tik ar bērniem iešu, vīrs ar mašīnu, tad jau redzēs. Bet nu vismaz palikšana ir nokārtota. Īstenībā gaidu šo visu, jo tās jau arī būs kā brīvdienās no ikdienas. Ķirbis jau vispār pārlaimīgs, viņam nenormāli patīk viesnīcas un tādas visādas citādas mītnes. Un ,ņemot vērā visu apstākļus, ka jāsēž četrās sienās, tā būs feina izraušanās mums visiem.
Brokastis arī šorīt neēdām, nav ne jausmas no kā pārtiekam. Meitai ir paredzēta kūkas cepšana tiešsaistē ar draudzeni, bet nav vajadzīgo sastāvdaļu, tad nu nolemjam, ka vīrs aizies uz veikalu un pie reizes nopirks arī kaut ko rītdienas svētkiem. Neko daudz netaisīsim, bet šodien jau vismaz ir noskaņojums uztaisīt kaut ko. Vīrs aiziet. Atsūta SMS, ka pazaudējis pa ceļam masku, izkritusi no kabatas. Es saku, ka jānāk atpakaļ mājās, jo tomēr tā maska svarīga, mājās nākot, atrada to masku un varēja iet atpakaļ uz veikalu. Veikalā viss kā parasti, visi cik nu var ievēro distances.
Cik forši, atnesa lielu pušķi ar tulpītēm. Tāds mazs nieks uzbūra svētku sajūtu. Jā, ziedi, ziedoši koki, krūmi ir mana vājība. Ļoti, ļoti patīk. Beidzot kaut ko uzēdam, ir jau pus divi, labi Ķirbis ar meitu jau kaut ko apēduši agrāk, bet mēs ar vīru tagad tik. Manai figūrai tas ar pa sliktu nenāk. Meita sāk cept kūku. Žēl bērna, jo elektriskais mikseris saplīsis un esošais ir kaut kāds ļoti aizvēsturisks vistiešākajā nozīmē. Es kaut kad labu laiciņu atpakaļ vietējā antikvariāta veikaliņā nopirku. Nu jāsaka, ka tai laikā cilvēkiem nebija saprašanas, ka rokturim būtu jāatrodas sānā nevis augšā, jo ļoti grūti kult, praktiski neiespējami. Nesaprotu, kāpēc nav izmests ārā. Bet nu tā kā čalendžam ir jābūt godīgam, tad es nevaru viņai piepalīdzēt, lai gan gribētos. Tikmēr izejam dārzā. Es atkārtojos, bet joprojām ir ļoti, ļoti skaists laiks. Principā tūliņ visiem koki jau būs lapas, vasara ir sākusies. Atkal spēlējam badmintonu, sāk jau apnikt, lai arī labi padodas, līdz pandēmijas beigām varētu pretendēt uz atcelto olimpiādi. 🤣
Ienākam istabā, meita ir pabeigusi torti. Cik zinu, tad tur gāja visādi, arī asaras pa gaisu. Mēs esam žūrija, jāsalīdzina abu meiteņu tortes. Hmmmm...diezgan negodīgā cīņa. Otrai tortei virsū ir veikalā pirkts zaķis, meita taisījusi pati (sanācis tāds kāds sanācis) un tur vēl visādas tādas lietiņas, kuras ļoti atšķiras, jo var tomēr redzēt, ka otram bērnam ir palīdzēts. Mēs ar vīru izsakāmies ļoti godīgi, pieminot tā veikala zaķa esamību. Abas meitenes piekrīt. Beigās uzvarēja otra meitenīte un draudzība. Meitenes abas ir labākās draudzenes pasaulē un mīļas bez gala.️ ❤️
Nolemjam, ka varētu iziet pastaigā un pie reizes aiziet līdz krievu veikaliņam, varbūt tur būs baltas olas. Pastaiga bija tieši tas, kas vajadzīgs. Maldamies pa mazajam ieliņām, lai maksimāli izvairītos no cilvēkiem. Tas mums arī uzdodas. Krievu veikaliņā cilvēku nav, bet mēs ar Ķirbīti (meita negribēja nekur iet) iekšā neejam, esam paklausīgi pilsoņi, ja teica, ka veikalā drīkst iet tik viens cilvēks, tad tā arī jādara. Es nemaz arī negribu tur iet. Baltās olas nav. Žēl! Nopērkam pelmeņus un tās aizdomīgās olu uzlīmes. Parasti man tādas ar slāviem saistās un krievu veikalā arī pērkam, tad jau kaut kāda taisnība tur būs. Būs dažas sīpolu mizas, tad nu redzēsim, kas tur sanāks.
Vakariņās ēdam pelmeņus. Ķirbītis katru reizi atgādina, ka pirmoreiz pelmeņus ēdis Latvijā pie omes un viņam dikti esot garšojis. Foršas tādas omju atmiņas.
Mani mīļie bērni, mazbērni, ja jūs kādreiz dzīvē lasiet šo dienasgrāmatu, tad ziniet, ka mēs te Londonā nedzīvojām arī "mēra laikos" sliktu dzīvi, lai varbūt brīžam lasot te tā izklausās, nē, nē tā pilnīgi noteikti nav. Mums te viss ir tā skaisti un smalki. 🥂 Es ,piemēram, tikko izmēģināju kā rītdien svētkiem brokastīs klāšu galdu. Šis ir ļoti svarīgi, jo svētkus ja svin, tad jāsvin ar glanci, nevar nomest rosola bļodu galda vidū un sēdēt un priecāties. Nē nu tā arī var, bet te tā nenotiek. Tad nu izmazgāšu virtuvē grīdu un ķeršos klāt sudraba galda piederumu pulēšanai.

P. S. Ķirbītis, gulēt ejot, par Lieldienu zaķi vien runāja. Cik skaista ir bērnība!️ ❤️

8Ou2sm7r.jpg

AKnaGxv.jpg

12.04.2020.

Šodien ir Lieldienas. Ēdelīga diena bija.
Ķirbītis mani pamodināja. Mēs abi klusītēm, nepamodinot pārējos, aizgājām uz virtuvi, sataisīju viņam auzu putriņu, viņš bērns jau nevarēs nociesties līdz olas būs gatavas, tak pārējie vēl guļ, un ej nu sazin, kad modīsies. Nav jau baigās vajadzības viņus modināt speciāli. Ķirbis aiziet uz lielo istabu, es apņēmības pilna sagatavoties svētkiem. Šodien tad nu būs tā kārtējā reize, kad no bufetes tiks izcelti smalkie angļu porcelāna trauki, sudraba ieroči un kārtīgi izgludināts baltais galdauts. Sākumā gan vēl jādabū kaut mazliet kāda sīpolu miza, kur oliņu drusku nokrāsot. Vīrs vakar veikalā speciāli kilogramu sīpolus nopirka, bet viņiem tik plānā kārtiņā tā miza. Eh.... Nācās visu kilogramu nomizot, lai kaut cik mizas dabūtu. Sīpolus, tādus plikiņus, ieliku ledusskapī, būs tagad jādzīvo atlikušās dienas no sīpoliem. Uzliku katliņā mizas savārīties, lai vēlāk, kad liksim oliņas, būtu jau ievārījusies krāsa. Sataisīju sev kafiju, apsēžos virtuvē pie galda un sapratu, ka būs tik ļoti žēl iet prom no šīm mājām. Man te tik ļoti patīk. Te daudz skaistu atmiņu. Šis ciematiņa gals ir brīnišķīgs, bet arī šausmīgi dārgs. Tāds dzīvoklītis mēnesī īre maksā £2000 (nu salīdzināsim, lai pēc simts gadiem ir skaidrs cik tad tas bija). Aizgāju paskatīties oficiālos datus. Nu tā, Latvijā minimālā alga uz rokas ir €378 (£332), Anglijā minimālā alga ir apmēram £1100 mēnesī. Vienvārdsakot tev ir jāpelna kārtīgi virs minimālā, lai varētu atļauties labi dzīvot abās valstīs. Bet nu tagad pārvāksimies uz ciema lētāko gaļu, lai ietaupītu mēnesī £600 un, nedaudz papildus iekrājot, beidzot nopirktu kaut ko savu. Ceram ka tagad tie īpašumi, kas maksāja pusmiljonu, nokritušies nedaudz un būs mūsu budžetā. Nu pandēmija kādam var nākt arī par labu. Bet ja pa visam godīgi, par pirkšanu tagad nedomājam, tagad godam jāpārdzīvo šis murgs un tad skatīsimies kas un kā.
Izgludināju galdauts. Kā man patīk svētkus svinēt ar balti klātu galdu, ar to vien pietiek, tu izklāj uz galda balto drānu un svētki ir klāt. Galds izskatās tik skaisti. Vēl tik jāizvāra oliņas un varēsim sēsties pie galda. Vīrs ar meitu ir pamodušies, ķersimies klāt oliņu vārīšanai. Šogad mēs izvārījām vienkārši miziņās un uzlikām tās slāvu nakļeikas. Beugās jau sanāca smuki. Īstenībā jau noslinkojām, tak laukā viss zied, varēja smuki smukās olas sakrāsot, bet ja nav noskaņojuma, tad nevajag. Tāpat smuki. Apsēdāmies pie galda, ir brīnišķīga svētku sajūta. Es olu kaujā zaudēju kā jau katru gadu, tas nepārsteidz. Stiprākā ola šogad ir vīram. Esam paēduši brokastis, novācu galdu. Eh, trauku gan daudz, bet te nederētu arī tauku mazgājamā mašīna, jo smalkus traukus tādā nemaz nevar likt.
Vīrs iziet dārzā paslēpt šokolādes olas, to mums vairāk nekā saprašanas. Ķirbis jau visu rītu par zaķi vien runā un gaida, kad tad beidzot būs. Vīrs pamāj ar roku, ka olas paslēpis. Es tā "neuzkrītoši" iesaucos, ka laikam redzēju dārzā zaķi, jāiet skatīties vai nav kāda oliņa. Tavu laimīgo bērnu, fiksi tiek uzvilktas tupelītes kājas un pa trepēm lejā prom. Meita jau visu saprot, bet arī paņem groziņā pa kādai olai, vairāk jau tāpēc, lai nesabojātu Ķirbim prieku. Nu forši, ka sapirkām daudz tās olas. Šī bezbēdīgā bērnībā ir tik forša. Ilgi ārā nepalikām, jo sapratām, ka lejas kaimiņi arī grib nākt tēlot zaķi 🤣 (tātad ir veseli vai jau veseli). Tad nu ejam istabā, bet labi vien ir, jo tagad tak tik daudz olu, ka vajag visas pārskaitīt, atrast garšīgākas, smukākās. Ķirbim tur liela ņemšanās ap to groziņu.
Es sataisīju vēl vienu kafiju un lielajā istabā uz dīvāna atkal iesnaudos. Šis tik tiešām jau paliek smieklīgi, vismaz to kafiju netaisītu. 🤣
Pamodos, izgājām kārtīgi sētā. Tur sabijām diezgan ilgi. Mums lēnām ieslēgusies vienaldzība pret kaimiņiem, jo pēcpusdienā tāpat esam vienīgie, kas iziet sētā.
Ienākot istabā, uzlieku ūdeni vārīties, dzersim tēju un ēdīsim meitas vakardien cepto kūku. Kūka nebija pārāk garšīga, bet to jau nojautām, viņa bērns tak nevarēja kārtīgi visu saputot, tāpēc arī tā viss, bet kopumā bija labi, jo man ļoti patīk tā tēju no īstām tējas tasītēm dzert. Tu sajuties ka lēdija. 🤣
Vīrs ierunājās par to, ko ēdīsim vakariņās. Nu kā ko? Tās atlikušās divas olas no brokastīm tak. 🤣 Es negribu taisīt neko. Tāda sajūta, ka visu dienu jau ēdam, nu cik var. Tad nu viņš uztaisīja garšīgus spageti ar kaut kādu itāļu mērcīti. Izēdu vairāk nekā plānots. Būtu labāk ēdusi tās olas, tagad jūtos pārēdusies.
Ķirbīti ieliekamu ātrāk gulēt. Tā nebija pārāk gudra ideja, jo viņam īsti miegs vēl nav ne vienā acī, tad nu tur kaut kādus pigorus taisa un pārbauda mūsu pacietību. Beigās teicu, ka var vēl drusku paspēlēties. Tad nu tur kaut ko gultā spēlējās, kamēr aizmiga.
Atkal tāda skumja sajūta, sēžot lielajā istabā uz sofas.
Paskatījāmies kaut kādu seriālu.
Gulēt ejot, domāju, ar kuru istabu rīt sākšu pakošanās darbus. Neko prātīgu neizdomāju. Nekas, rīt sapratīšu, tak rīts gudrāks par vakaru.

yL5pOuS.jpg

13.04.2020.

Šorīt kaut kā auksti istabā, nav jau brīnums, jo pēkšņi laukā 26 grādu vietā ir tik kādi divpadsmit. Ā, siltumu aizmirsu ieslēgt. Satinusies sedziņā, fiksi aizskrēju uz virtuvi ieslēgt. Pēc kādām 10 min jau jutīsim izmaiņas. Nē nu nav jau tik auksti, tik pierasts bija jau pie riktīgi siltuma, a tagad 22 grādi liekas traki. 🤣
Palikušas vairs 2vas kafijas kapsulas. Vīrs parasti dzer divas. Tad nu rodas jautājums, kurš no mums šorīt kafiju nedzers. 🤣 Ok, ok ir jau vēl tā aizdomīgā šķīstošā, darbā tak tādu visu laiku dzeru un nav ne vainas, a mājas kaut kā jocīgi liekas. To šķīstošo kafiju nopirkām ar domu "mēra" laikiem, jo kad cilvēki traki pirkās, tad arī mūs tas satrauca. Tu nemanot plūsti līdzi masai. Esmu laba sieva, uztaisīju vīram kapsuliņu kafiju. A tā šķīstošā arī izrādās tīri laba. Nekā tur slikta jau nav, vienkārši pierod pie noteiktām lietām. Tas arī viss. Tēlos te izlepušos. Iegāju dzīvojamā istabā un galīgi aizmirsos. Sērfoju bezmērķīgi internetā. Izrādās Boriss vakar izrakstīts no slimnīcas. Neticami, ka vakar to palaidu galam, jo tak šajos laikos cītīgi sekoju līdzi ziņām. Ierunājis pateicības runu slimnīcas personālam. Ļoti labi, ka sāk atveseļoties, tak mums viņu vajag, bez šī murga tak Brexits būs godam jāizbeidz. Bet nu kuru tagad satrauc Brexits. Brexits uz visa šī izskatās kā tāds joks. Ja kādreiz domāja, kā savilks galus pēc izstāšanās, tad tagad, laikam nopirkuši vienkārši naudas drukājamo mašīnu, jo UK ir viena no dāsnākajām naudas dalītājām pasaulē. 🤐 🤔 🤣 Bail pat domāt, kas būs pēc visa šī, cik lielus nodokļus maksāsim. Ā nē, Boriss tak taisās pieprasīt to naudu atpakaļ no Ķīnas. 🤣 Good Luck! 🤣
Aizsēdējos tur tai istabā. Tak jāsāk kravāties. Labi, ka vismaz dzīvojamā istabā nav daudz mantu. Tad nu nolēmu sākt ar to. Tur knapi kastes dibenu nosedza. Tad izdomāju guļamistabas kumodi pielikt klāt, tur trīs atvilktnēs pilns ar loriņiem. Lielākā daļa no tā visa, kas likās tik ļoti vajadzīgs tais atvilktnēs, lidos miskastē. Beigās sanāca tik viena kaste, un milzīgs miskastes maiss.Tik laba sajūta. Tad arī sapakoju visu mūsu gultas atvilktņu sastāvu. Principā visi krāmi ir sapakoti trīs kastēs. Mūsu istabā palikušas tik drēbes, bet tās šodien neaiztikšu. Vispār neko nekravāšu šodien, nu tak veselas trīs kastes jau ir 🤣, bet labs darbiņš padarīts, lai arī daudz neliekas: 4 lielie miskastes maisi tika izmesti. Tātad vairāk iet miskastē nekā līdzi. Pārvākšanās ir tik laba lieta. Bet arī mums tas ir drusku bīstami, jo mēs esam no tiem, kas bez žēlastības lidinās ārā visu. Varam vēlāk attapties, ka izlidinātā lieta noderētu. Bet parasti jau tā tas nenotiek, visu, ko noliek ar domu, ka kaut kad noderēs, tā arī nekad nevajag.
Vīrs noņem televizoru no sienas, atsedzam kamīnu (mums elektriskais bija), tad nu tagad tur tai vietā noliksim galdiņu un uz to TV. Negribas vēl pakot iekšā, tak vēl seriāli vakarā jāskatās. Noņemam arī nost visu citu, kas bija pie sienām: bilžu rāmji, gleznas, tāfelītes.Tagad būt jāaizšpaktelē ciet visi caurumi. Mums dzīvoklis jāatstāj tādā stāvoklī, kādā saņēmām. Būs vēl jāpiekrāso sienas, labi, ka ir vēl tieši tā pati krāsa, jācer, ka vēl lietojama. Darba vēl daudz, bet šodienai tie vairs nav mani, apsēžos iedzert tēju dzīvojamā istabā, tik nav kur krūzīti nolikt.
Laukā šodien nebijām, nebija jau laika, bet ir auksts, arī ja nekrāmētos, neietu. Es tagad tā piesardzīgi, ņemot vērā, ka Ķirbim jūtīga auss. Var tak arī istabā pasēdēt. Bet nu būtu labāk, ja varētu iziet ārā, jo tagad te visam kastēm pa vidu vēl divi plēšas.
Neko vairs nekrāmēju. Vairāk galvā prātoju, cik vēl palicis un kā darbus sadalīt uz atlikušajām dienām.
Vīrs pieteicās uztaisīt vakariņas. Atkausēju vistu, tā tur vēl pilna saldētava. Tā arī tika iepirkta krīzes laikiem. Izskatās, ka šonedēļ visu nedēļu to ēdīsim, līdz saldētava būs tukša.
Tak ārā nemetīs, bet ledusskapis jāiztīra. Vienīgais labums, ka šim ledusskapim laba saldētava, nekad nav aizsalusi.
Vakariņas bija garšīgas, Ķirbītim ļoti garšo indiešu ēdieni, nu labi, es viņam pielieku vēl papildus klāt krējumu, lai nav tik asi, jo mums pārējiem garšo tāds paasāks.
Dīvaina sajūta virtuvē, jo nav ierastās gleznas un tāfelītes .Bet uz galda vēl baltais galdauts, vāzēs svaigi ziedi.
Izskatās, ka arī mums pagarinās ierobežojumus. Tas jau bija sagaidāmas. Es vispār uzskatu, ka Londonai vajadzētu lietot stingrākus. Nu vismaz divas trīs nedēļas tādus, ka drīkst tikai iet uz veikalu un aptieku, neko citu. Jo tā sportošana te ir nevietā, tak tagad visa Londonā pēkšņi treniņtērpos staigā pa ielām. Visi tik sportiski, diez kur palika bezjēdzīgā dirnēšana pie telefoniem. Smieklīgi. Sajūta, ka šis murgs nekad nebeigsies ar tādu atbildības līmeni. Nē, nu es drusku paspīlēju, bet kopumā tāda sajūta ir.
Ķirbis guļ. Mēs slēdzam prom jau kuru filmu, jo neviena neuzrunā. Tad vīrs uzslēdza tagadējās realitātes filmu Contagion. Biju sagatavojusies realitātes šausmām, bet nekā.... Realitāte ir skaudrāka, lai arī tie cipari vēl nav tik lieli kā filmā. Tur no citas puses visu ataunoja nekā es gaidīju. Biju sagatavojusies šausmenei. Vilšanās? Es esmu dīvaina.
Jāiet gulēt, tak rīt atkal darba (kravāšanās) diena.

mwpwTZ6r.jpg

LRUTm8h.jpg

14.04.2020.

Šorīt gribējās gulēt un nedarīt neko. Te atkal noderētu mājas rīkotaja, kura varētu tā smuki visu sapakot. Bet nu jāceļas jau vien bija. Šķīstošā kafija īstenībā ir vairāk nekā ok. Ķirbītis šorīt savu brokastu putru negribēja ēst ar zapti, viņam tā viļņveidīgi, vienu rītu ēd tikai zapti, citu paziņo, ka zapte nekad nav garšojusi. Gudrs tu cilvēks netiksi. Vīram šodien darbadiena, tad nu atkal ir jābūt klusiņiem, pa šīm četrām dienām jau tā uz pirkstgaliem staigāšana ir piemirsusies. Jāiegrožo sevi atkal no jauna. 🤣 Ķirbim svētki, ņemot vērā, ka es nodarbošos ar pakošanu, viņš varēs daudz sēdēt pie planšetes. Izskatās ļoti apmierināts ar tādu ideju, slēpj smaidu, bet var redzēt, kā acis mirdz.️ 🌝 Lai jau, nekas ļauns notiks, vismaz nemaisīsies pa kājām. Šodien padomā maksimāli daudz sapakot. Izdomāju sākt ar Ķirbja istabu. Ienesu tur kasti un ko jūs domājiet, pats Ķirbis klāt ir, vairs nekādus kompjus nevajag, sāk taisīt kastē māju, paprasa vēl šķēres, jo logus vajagot izgriezt. To gan sarunājām šodien nedarīt, jo vēl neesmu īsti droša, vai kastes pietiks, bet atļāvu ar vairākām kopā saliktām kastēm tuneļu labirintus taisīt. Lūk, nemaz nebija visa diena pie kompīša. Sakrāmēju visu viņa istabā, kopā ar mantām, drēbēm un grāmatām sanāca divas kastes, plus divas mazākas ar sliedēm. Ar vīru nolemjam, ka viņa skapi līdz neņemsim, tas nepārcietīs vēl vienu pārbraucienu. Būs jānopērk jauns, šis ar tāds ļoti bērnišķīgs, iepriekšējā reizē, kad pārvācāmies, draudzene atdeva. Te tā smuki tieši aiz durvīm iederējās, bet jaunajās mājas vietu neredzam.. Dodos tālāk uz meitas istabu. Oi, nu tur tik tēvs un māte trūkst. 🤣 Grāmatu plaukts drausmīgi lipīgs. Visur tur tāda viņas organizēta kārtība, ka saprast nevar pilnīgi neko. Bet nu es diezgan fiksi visu pa savai saprašanai sašķiroju no tā plaukta, neiedziļinoties ne bardakā, ne lietu pielietojumā. Grāmatas gan liku viņai izšķirot, jo visas līdz neņemsim. Liku arī izšķirot drēbes. Man bail to skapi vaļā taisīt, un viņa ar negrib, ka es redzu to ūber lielo bardaku, tur tak viss vienā mučkulī kaut kā iekšā sastūķēts. 🤣 🙊 🤣 Šad tad viņa sakārto, bet tas uz vienu dienu. Brīžiem man jau uznāk dusmas, bet kopumā es baigi nestresoju, nu bērnam tāds vecums, ko padarīt. A ja izaugs un joprojām tā būs, nu tad neko, tad tā jau būs viņas dzīve un izvēles. Viņa ļoti labi zin, ka man patīk kārtība, tāpēc, ja netaisa skapja durvis vaļā un nelien dziļāk grāmatplauktā, tad no malas viss izskatās kārtīgi. Viltīga meitene, tā arī vajag. 🤣
Oi, ļoti daudz lido miskastē, nu ļoti, es teiktu, ka uz doto brīdi 50 uz 50, viss, kas nav aiztikts gadu, tiek iebāzts maisā prom nešanai. Meita tur kaut ko ļoti lēni šķiro, mēs ar Ķirbīti ejam sētā. Laiks ir saulains, bet dzestrs. Spēlēties īsti negribās, bet nav baigās izvēles, jo viņš citādi klīst tur viens kā rēgs. Spēlējamies mammās un tētos, es esmu bērns, Ķirbis ir mamma. Viņa vienīgais rīcība ir vairākkārtīgi man bērnam, parādīt, kur krūmos ir mana istaba ar balkonu. Tur no balkona arī esot 3 trepītes uz leju, ja gribēsies man paspēlēties dārzā. 🤣 Tik daudz reizes cītīgi stāstīja, ka jau es beigās arī pilnīgi to vietu izjutu kā savu.️ 🌝
Ienākot istabā, Ķirbis tad metās pie tās planšetes. Es palīdzēju meitai sapakot, beidzot bija izšķirojusi.
Ļoti daudz lietu iet uz miskasti. Pilnīgi žēl, manējiem diezgan labas drēbes bija, bet nu neko. Saliku tos maisus ar drēbēm pie miskastēm vaļā, ja nu kādam kas noder, lai ņem. Normālos apstākļos nestu uz labdarības veikaliņu. Daudz to maisu bija, visus pat nenofočēju. Grāmatas noliku kastē uz ielas, arī šādas tādas savas somas, visas lietas kā jaunas gandrīz.
Vakariņās ēdam tos pašus indiešus. Kamēr tur sildījās, es vēl fiksi paspēju salikt savas drēbes, tur arī bez žēlastības šķiroju. Man sanāca sev divas kastes, bet tas ar veļu ieskaitot. Vīrs ar vēlāk izšķiroja savas drēbes, viņam tur bija kādi 4 uzvalki, visus izmeta ārā. Senāk viņam darbā vajadzēja uzvalkus, tad nu skapī bija kādi padsmit vismaz. Tagad jau labu laiku nevajag. Tad sapratām, ka tādi sastāvējušies jau visi, jāmet ārā. Kad vajadzēs, tad nopirks kādu jaunu. Šovasar tak uz kāzām neies, tas toč. Viņam cilvēkam vispār palika viena kaste, bet nu tas arī ir tik, cik tagad pietiek. Vajadzēs, tad nopirks jaunas, a kāda jēga, ka skapī stāv lietas, ko nelieto. Nu lūk, skapī palika tik gultas veļa un segas. Tas viss, man gana. Man bieži ciemiņi brauc, burtiski viena skapja daļa pilna segām, spilveniem. Varu bez problēmām smuki izguldīt līdz 6 cilvēciņiem. Segas saliku maisos, gultas veļu vēl atstāju. To vēl domāju pielietot, ja vajadzēs kaut kur kaut ko ietīt, nu galdus, datorus piemēram un pa virsu burbuļplēvi. Drošs paliek drošs, kāda kārtā vairāk.
Ķirbītis guļ, meita kaut ko vēl pie kompīša. Mēs skatāmies filmu. Tāds baigais nogurums, bet tik laba sajūta, šodien tik daudz izdarīts. Rīt ķeršos klāt virtuvei. 🙈
P. S. Pedingtona Lācītis dodas jaunā piedzīvojumā. Viņš mums visiem dikti mīļš.

6wxX4To.jpg

I2UOFdF.png

15.04.2020.

Mīļie cilvēki, padomājiet labi, vai jums gribas lielu virtuvi. 🤣
Pamodos agrāk nekā gribētos. Laukā atkal ir smuks laiks, bet man vienalga, jo šodien paredzēts sapakot virtuvi. Ķirbis nokliedzās, ka putru neēdīšot (nu moš zaptes burku vienkārši piedāvāt 🤣). Apēda pāris brokastu pārslas. Es sēžu un blenžu sienā, nekādas saprašanas, ar ko īsti sākt. Sākumā uzšmorēšu visiem brokastis, jo pārslas tak nav nekāda ēšanā. Nekā jauna, uztaisīju angļu brokastis. Kārtīgi paēdām, nākamā ēdienreize visticamāk būs tikai vakarā, jo man tak plānā virtuvē rosīties. Šodien ļoti priecātos par trauku mašīnu, jo sākumā tak viss vēl jāsakārto, lai varētu kaut ko sākt pakot. Tā mazgāšana aizņem tik daudz laika. Nevaru saprast, vai tiešām ir tik daudz trauki vai es vienkārši esmu super lēna. 🤣 Beidzot virtuve ir kārtīga. Varu sākt pakoties. Nu tad aiziet! Ķēros klāt bufetei. Slikti vien no domas paliek. Tas tak pilnīgs murgs visu satīt, salikt. Trakākais, ka tie trauki tak smagi, nevar daudz vienā kastē likt, tak nepanesīs normāli. Ietīšana veicas diezgan labi, bet tik apnicīgs, vienmuļš process. Un tā jau ir tikai bufete, vēl tak visi citi skapīši pilni ar pannām, grāpīšiem un "pīlēm". Te ar nesanāk neko diži izmest, jo tādas lietas tak tā ārā nemet, lai gan būtu tik labi. Vienvārdsakot, te virtuvē viss nav tik vienkārši. Tak vēl divi kambari nebaltai dienām piepirkti pilni. 🤣 Vājprāts. Sapakoju to bufeti, palika vēl alkohols, nevaru nevienu kasti atrast, tur prasās mazāka, citāda, kur tikai pudeles smuki saliek, a tādas man nav. Lēnām sāk tīrīties arī citi plaukti, jo miksēju kastēs lietas, lieku traukus un kaut ko citu vieglāku pa starpai balansam. Virtuvē vien jau ir sešas kastes un pēc manām aplēsēm būs vēl vismaz kādas četras, varbūt trīs. Sadomājām visi iziet laukā, vīrs arī grib galvu drusku izvēdināt. Nekur jau neiesim, tik cik pagalmā, novaktējām pa logu, ka neviena nav un fiksi lejā pa trepēm. Izrādās bija gan, neredzējām aiz krūmiem. Vai arī lejas kaimiņi tieši reizē ar mums gāja, viņiem tiešā izeja uz sētu. Nu neko, čāpojām atpakaļ. Vīram bija kaut kāda konference, tā arī nesanāca iziet ārā. Vispār lejas kaimiņiene baigi uzresnējusi, diez vai nav atkal stāvoklī vai vienkārši izbauda karantīnu. 🤣 Neko, kamēr viņi dārzā, es sakrāmēji vēl vienu kasti un uzliku vistu atlaidēties (vista mums būs katru dienu šonedēļ 🤣). Virtuvē sāk veidoties neliela atbalss. Cik interesanti. O, kaimiņi iegāja iekšā, tagad varam mēs iet. Meitai jau noteicu, ka nespēlēšos, viņai vajadzēs brāli nodarbināt, jo jūtos kā caur gaļas mašīnu izmalta. Šito vārgumu. Ārprāts. Sēžu dārzā, sauļoju kājas un sērfoju netā. Anglijas cipari spridzina. Tomēr klusībā pie sevis nopriecājos, ka nedzīvoju Amerikā, tad vienkārši varbūt nevarētu pat atļauties braukt uz slimnīcu vajadzības gadījumā.Tur tak, ja tev nav apdrošināšana, neviens neārstē. Mums tuvi radi NY dzīvo, tur vienkārši ārprāts darās.. Un Tramps vispār nedrīkst vērt muti vaļā, viņš tak nemāk nevienu sakarīgu teikumu kopā salikt. Diez viņš ir kādreiz sevi dzirdējis no malas? Ai, nu bet ko tur daudz, mēs cītīgi sēžam savā pagalmā, apzinīgi pildām pienākumu pret sevi, galvenais ir nenokļūt bēdīgajā statistikā, tas arī viss.
Apnika sēdēt tai dārzā, ejam istabā, var redzēt, ka meita priecīga, viņai izbesīja ar Ķirbi spēlēties. Tur jau vairāk tāda kasīšanās no abu puses bija, bet es neiejaucos.
Ķirbis šodien daudz sēž pie planšetes. Eh...bet nu viņš tāds mazs, slīpēts gudrinieks, visu ko tur dara, dara ļoti advancētā līmenī, ka es brīžam tik noblisinos un neko nesaprotu, ko man stāsta.
Sakrāmēju vēl vienu kasti. Vista ir atlaidusies. Ieliku cepeškrāsnī cepties. Vīrs pievārīšot rīsus un uztaisīšot dārzeņu mērci. Es fiksi pievācu visu, kas vēl apkārt mētājās. Tāds kaut kāds besis, bet pašai neticās, ka pieveicu tos divus lielos kambarus.
Man tur tai vienā kambarī ir vesels lielais koferis pilns ar Ziemassvētku dekorācijām, ļoti patīk svētkus svinēt skaisti. Vīrs bija šokā, kad pateicu.
Nezinu, ko viņš bija iedomājies, kur tad es tās mantas dabūju, tak Ziemassvētkos katrā stūrī kaut kas spīd un laistās. Lai nu kā, kambari ir laba lieta, bet tikai ne tad, kad japarvācas un tu pandēmijas iespaidā esi pielicis pilnus kaktus ar makaroniem. 🤣
Paēdam vakariņas. Es drīz ieviesīšu papīra traukus, nu cik reizes dienā var tos mazgāt.Tiešam nav nekas labāks, ko darīt? Kaut kā kādreiz to tā nejutu, tagad te, istabā sēžot, riktīgi jūtos kā trauku mazgātāja.
Vīrs paņēma krāsu, te bija vēl palikusi un piekrāso tās aizšpaktelētās sienas. Te jau tā nevar atstāt kaut kā, visam jābūt smuki. Bet mēs arī gribam atstāt smuki, jo ja nē, tad neatdos depozītu. Aģents vakar zvanīja, teica, lai 19., kad izvāksimies, atslēgu iemetam ofisā caur vēstuļu caurumu. Neviens te nenāks neko pārbaudīt, kamēr esam iekšā. Teica, ka mums uzticoties. Nu tādi laiki, parasti jau nāk, pēta, uzreiz pasaka, ka tas un tas un velnezkas nav kārtībā. Bet nu tagad ir kā ir, un tas pat labi, jo 20. jau nāk iekšā jaunie īrnieki un tur nebūs īsti laikā pierādīt, ka to tepiķi vienā vietā sadedzinājām mēs. Ne nu mēs tur it kā salabojām, tagad izskatās kā uzlieta superlīme. 🤣 🙊 🤣 Īsti jau pamanīt nevar, tas pie ārdurvīm, mazs pleķītis. Ķirbis vienreiz žāvēja sausu lācītis ar fēnu un nolika ieslēgtu fēnu pie zemes un tur momentā izkusa caurums. Ai nu kā būs-būs, tagad tur neko nevar padarīt. Viss cits dzīvoklī ir exelentā kārtībā.
Vīrs ar meitu skaitīsies Donnie Darko. Riktīgi forša filma, bet man nav noskaņojuma. Man porcelāns un kambari šilierējas gar acīm. Es nodošos muļķīgi sērfošanai netā. Jāpalasa latviešu, krievu ziņu kanāli.
Rīt domāju pabeigt kārtīgi virtuvi. Un tad jāķeras klāt skapīšu, ledusskapja mazgāšanai. Jau tagad negribas.

wYYCXy3.png

xv0EjC3.png

16.04.2020.

Šodiena bija ļoti darbīga un nogurdinoša diena. Jau no paša rīta sāku rosītos. Brokastīs apēdām kaut kādas maizītes, tas arī viss. Meitas uzdevums šodien nodarbināt Ķirbi, lai visu dienu nesēž pie kompja. Virtuvē lietu ko krāmēt nav palicis daudz, bet nu viss kārtīgi jāizmazgā: skapīši, cepeškrāsns, tvaika nosūcējs, kambari. Tad nu cītīgi tur rosījos. Drausmas, cik sarežģīti ir mazgāt cepeškrāsnī. Labi, ka jauna, nesen pirms Ziemassvētkiem tik nomainīja, bet tik un tā, tas ir murgs. Cepeškrāsns te paliek. Te paliek arī veļasmašīna un ledusskapis. Anglijā parasti izīrē dzīvokļus ar tehniku. Pārējās mēbeles ir mūsu.
Atcerējos, ka tak kamīns japārkrāso. Mēs bijām nokrāsojuši melnu, īstenībā smuki izskatījās, bet mums viss jāatstāj kā bija, tad nu fiksi gāju krāsot, jo vajag vairākās kārtās un tak katrai kārtai vēl jānožūst. Ļoti patīk krāsot. Piekrāsoju vēl šādus tādus pleķīšus uz sienām, kurus tā ikdiena neredz, bet tomēr ir. Pilnīgi iepatikās.
Krāsa nožuva, pārkrāsoju vēl pāris reizes. Virtuvē darba vēl daudz, sajūta, ka mēs kā cūkas visu laiku dzīvojāmies, neskatoties uz to, ka kārtīgi likās. Ok, ok, nekā traka nav, vienkārši gribas visu atstāt perfekti. Laukā šodien nebijām, nesanāca laika. Diena pagāja nemanot
Aizgāju uz dzīvojamo istabu, a tur Ķirbītis sarkaniem vaigiem sēž. Izmērīju temperatūru: 38°. Izskatās tāds sašļucis. Iedevu zālītes, parasti nedotu, bet intuitīvi gribējās iedot. Trakums. Nu ļoti ceru, ka nekas nopietns. Tur pat lielajā istabā pamanīju, ka aizkari vēl nav noņemti. Nebeidzams tas kravāšanās stāsts.
Ķirbītis mierīgi paskatījās multenīti un no zālēm temperatūra bija kritusies, kopā virtuvē apēdām pa jogurtam. Izskatās tagad dzīvelīgāks, nu jācer, ka tā arī paliks. Bet zinu, ka naktī iešu taustīt pieri. 🤞🤞🤞
Lielākā vakara izgāšanās: biju sadomājusies pēc ilgiem laikiem kaut ko iedzert, atradu kambarī karstvīnu, domāju, ko nu ārā lies, jāizdzer, izrādās tā bija kaut kāda sula, tāds aplauziens. 🤣
Visā visumā noskaņojums vakarā ir pilnīgi nekāds. Visu laiku Ķirbītis galvā. Eh... Kaut nu būtu vesels 🤞🤞🤞

Z6zmh38.png

erBXcv6.png

17.04.2020.

Vakarnakt piecas reizes gāju taustīt Ķirbītim galvu. Viņš kaut kā ļoti slikti gulēja un es ar. Pie katras viņa kustības es augšā. Temperatūru nemērīju, tik pataustīju ar roku. Nebija karsts. No rīta, kad pamodās izmērīju, bija 37° jutās viņš labi. Vairāk ar pa dienu nemērīju, jo nekas neliecināja, ka būtu. Nevar saprast, kas viņam ir ar tām temperatūrām ik pa laikam. Bet nu labi, ka viss labi.️ 🙂
Vakar kaut kā likās, ka viss jau gandrīz izdarīts, bet nekā, šodien rosījos vēl vairāk. Vīrs šodien un pirmdienu ir paņēmis brīvu, tad nu šodien arī cītīgi darbojās: jauca ārā šādas tādas mēbelēs un palīdzēja pakoties. Es gāju katrai istabai cauri, atbīdiju no sienām visas mēbeles, lai pārliecinātos, ka sienas nav netīras. Pie reizes nomazgāju grīdas līstes. Sakasījos ar meitu, viņas istabā zem rakstāmgalda tāds bardakā un kaut kādu mistiski pleķi uz paklāja. Nācās berzt un mazgāt, beigās jau iztīrīju, bet biju dusmīga. Izjaucām Ķirbīša skapi, sarunājām, ka nonesīsim uz miskasti vakarā, kad vairs tauta pie logiem nesēdēs. Lēnītēm tik tiešām var sākt visām redzēt galu .Katrā istabā, kur biju, gāju prom tikai tad, kad pilnībā viss bija sadarīts. Daudz laikā sanāk pavadīt, bet laba sajūta promejot, jo zini, ka, iznesot mēbeles, viss būs tīrs un smuks. Laukā šodien nebijām, gribējās.iziet, bet pēc ļoti ilgiem laikiem lija.
Īstenības ļoti atsvaidzinošu, jo kādu laiku nebija lijis, bija kāda vēsāka diena, bet bez lietus. Viss tik ļoti smuki sazaļojis.
Šodien pusdienas nebija, jo brokastis vēlu ēdām, tad ap četriem izcepām čikennagetus. Tas laikam launags skaitījās. 🤣 Parasti mēs tādus neēdam, bet atkal jau trakā vājprāta iepirkšanās bumā, bijām nopirkuši, likās, ka tas ir variants, ja nu kas.
Es nezinu, kur šodien palika laiks, nu drausmīgi ātri pagāja. Vīrs atnāca, prasa, ko vakariņas ēdīsim, es saku, ka tikko tak ēdam, a nē izrādās jau kādas 3h pagājušas. Man ēst negribējās, viņš sev un bērniem sacepa tādu feinu smuku omleti. (Nu reti kurš māk izcept tik drausmīga paskatā kādu es cepu 🤣🤣🤣) Viņam vienmēr sanāk labi, tur laikam kaut kādā knifiņš. Kamēr viņi ēda, es piebeidzu guļamistabu un fiksi kārtīgi izsūcu koridoru, jo kaimiņi jau guļ, negribas vēl vēlāk trokšņot. Meita ielika Ķirbīti gulēt. Vispār viņa visu dienu nejūtas pārāk labi, reiba drusku galva. Es uzzvanīju uz poliklīniku par tiem analīžu rezultātiem, daktere teoca, ka visas analīzes ir labas. Es internetā lasīju, ka tieši pusaudžu meitenēm var tā būt, bet gribas pilnībā izslēgt kaut ko citu. Viņa nosēdēja ar dziesmiņu, jo man galīgi nebija laika, gribējās visu pēc iespējas ātrāk pabeigt.
Virtuvē aizstūmām ledusskapi cita vietā un sanesām lielāko daļu kastes no dzīvojamās istabas. Negribas, ka rīt maršē tik daudz pa maniem tīrajiem paklājiem. Vīrs izjauca arī viesistabā sofu, lai vieglāk nest. Es sapakoju gandrīz visu virtuvē, palika tik viena liela krūze (tur abi ar vīru rīt dzersim kafiju), četras karotes un četras bļodas. Brokastīs būs visiem pārslas ar pienu. Atstāju vienu kasti vaļā, tur tad ielikšu vēl tējkannu. Iztīrīju vēl vannasistabu. Baigi vēlu viss sanāca, kad beidzu tīrīt bija jau pāri pusnaktij. Man pirksti piepampuši, bet nu viesu dienu kaut ko tīrīju, berzu, krāsoju, kāds tur brīnums.
Varētu teikt, ka nu beidzot viss tik tiešām ir izdarīts, bet atcerējos, ka tak ledusskapim vispār nepieskārās. Nu bļāviens, kaut kāda nebeidzamā misija. Un tie ir tikai 85 kvadrāti. Izdomāju, ka rīt arī ledusskapi nemazgāšu, atnāksim ar bērniem svētdien, tas izīrētais dzīvoklītis nav tik tālu. Nu vismaz manai saprašanai nav. Sanāk kādi 4 km vienā virzienā, bet kas tad tas ir. Būs mums smuka pastaiga, galvenais lai laiks labs. Vīrs brauks svētdien palīgā draugam, kurš rīt palīdzēs pārvākties, mājās flīzes virtuvē likt. Tad nu mēs trijatā atnāksim un visu smuki sadarīsim.
Šodien vairs nekādu filmu, pa taisno gultā. Milzu nogurums.
P.S. mums pagarināja Lokdownu vēl par trim nedēļām. Un Ķīna sāk vilkt ārā savus skeletus no skapja. Šodien pēkšņi 1200 mirušie. Tur tik pāris nulles jāpieliek, tad jau būs īstie cipari. Tur tā melo. Arī vācieši melo.

tNOrgtl.png


18.04.2020.

Pamodos pilnīgi nekāda, knapi kustējos, šorīt būtu bijis tas rīts, kad labprāt gulētu līdz pusdienlaikam. Piecēlos, sataisīju kafiju.
Cikos būs mašīna vēl nezinām, vajadzētu būt ap vienpadsmitiem. Šorīt palikuši paši pēdējie darbiņi, ietīt televizoru, sofas visas mīkstās daļas, nu visu, ko negribam, lai nosmērē. Darba vairs baigi daudz nebija, bet tāpat kaut kā laiks paiet nemanot tos darot. Brokastis ēdam virtuvē kur nu kurais, Ķirbītis uz sava trip-trap krēsla pakāpiena, apsēdās pie zemes un tur nolika bļodiņu.
Draugs uzzvanīja, ka nav varējis atrast savas mājas atslēgu, ka būs daudz vēlāk nekā domājām.
Ņemot vērā, ka bija uzradies neplānotas laiks, izlēmu iztīrīt ledusskapi. Ledusskapjus mazgāt arī pinķerots kaut kāds. Bet nu biju priecīga, ka neatstāju uz rītdienu. Ap vieniem atbrauca draugs. Mašīna esot mazāk nekā domājam, redzēs, cik varēs vienā reizē salikt. Plānā bija divas reizes, vienu aizved un noliktavu, otra paliek mašīna un tad to pēc tam 24. pa taisno uz jauno dzīvokli. Puiši kaut kā bija abi iedomājušies, ka viņi divatā visu darīs. Es atkal pilnīgi pašsaprotami, ka tak ar palīdzēšu nest. Tak mūsu lietas, darbs tak jāpadara, katra roka svarīga.. Pirms covida man bija sarunāti darba puiši palīgā, a tagad jau nav baigās izvēles. Īsti pat nepatika ideja par drauga palīdzību, ja godīgi, bet nu mēs zinām, ka viņš vēl apzinīgāks par mums, jo sieva grūtniece tūliņ brauks mājas, nevar atļauties nekādas vaļības. Bet tik un tā viņam iekšā nākot bija mūsu robotu tīrīšanas apstrāde. 🤣
Tad nu draugs krāmēja mantas mašīna, es ar vīru nesu lejā. Pirmā tūre aizgāja uz noliktavu, tur bija pārsvarā visas mantas, mēbeles lielākas un smagākas, tās tad atstāsim mašīnā, lai nav tik daudz jācilā. Beigās tieši tā arī bija, ka sanāca divas mašīnas tieši tieši. Nu kā nomērīts! Pēc pirmās tūres pasūtījām Dominos picu, kamēr gaidījām picu, krāmējāmies tālāk. Uz ielas 2x apstājas (ievērojot distanci) divas ģimenes ar jautājumu, vai mūsu dzīvoklis ir jau izīrēts. Lūk tāda piekrišana ir šim rajonam un atrašanās vietai. Mums burtiski 100 metrus no mājām ir viena no labākajām Londonas parastajām vidusskolām, tas ar nosaka dzīvokļa cenu un pieprasījumu.Te skolas piešķir pēc attāluma, jo tuvāk dzīvo, jo lielāka iespēja tikt iekšā. Meita tur mācās.
Atveda picu, gardi paēdām, sen nebija tāda svaiga ēsta.
Puiši turpināja krāmēties, mēs nolēmām, ka ar bērniem jau dosimies ceļā uz izīrēto airbnb dzīvoklīti, būs forša pastaiga. Un tiešām bija. Ārā tik skaists pavasaris vai jau pat vasara, kaut kur smaržo pēc siena, prasās atgulties, žēl ja ceļa malā tik. Sen nebija tik tālu ar mērķi iets. Gājām labas 40–50 minūtes. Piegājām pie pie mājas un pēc pāris minūtēm arī puiši bija klāt.
Ķirbītis ir tik laimīgs, var izvirpuļoties pēc sirds patikas, eh, cik forši tā, bērniem jau patīk tādi piedzīvojumi. Mūsu mazais "apsruri" Londonas holidejs var sākties! Vīrs aizbrauca draugam līdzi, rīt tās flīzes liks. Nu cerams, ka liks arī, ka nenojāņos džeki šovakar pa daudz. 🤣
Ārprāts, mums salst kājas, mēs esam atraduši no dēļu/lamināta grīdas. Mums dzīvoklī virtuvē bija labs biezs, silts linolejs un visur citur paklāji. Nu ļoti silti bija, par čību eksistenci nezināja ne viens. Nu tagad visi uzvilkām botes atpakaļ, a ko darīt, čību ta īsti nav, un arī ja būtu, neiedomātos paņemt līdzi. Laikam visu nedēļu botās staigāsim. 🤣 Būs smirdīgo sieriņu saiets. 🤣
Atnācām te jau pavēlu, pēc sešiem. Tad nu fiksi uzbrūvēju angļu brokastis, tas ideālais ēdiens visām ēdienreizēm. Ķirbis pats pieteicās iet gulēt, nu dikti bērnam visa tā būšana citur patīk.️ ❤️ Meita ar pārlaimīga, jo tikusi pie dubultgultas. Vienvārdsakot, visi priecīgi.
Ķirbītim tā gulēšana nesanāca kā bija plānojis, jo sveša vieta tomēr. Aizgāju pagulēt blakus līdz iemiga. Meita kaut ko pie kompīša. Es sadomāju ieiet vannā, jāizmanto tik smuka vannaistaba. Būs arī laba relaksācija muskuļiem, tak pagājušo reizi pat patika.
Jurģi ir baigā padarīšana .Nevaru sagaidīt nākamo nedēļu, kad beidzot pārvāksimies pa īstam.

b2pBQPZ.png

LuiARMJ.jpg

nwj3vVG.jpg

19.04.2020.

Oi, nakts bija murgaina, gulēju ar Ķirbi vienā gultā. Nu tak ārprāts, viņam rokas un kājas pa gaisu, rotē ap savu asi. Nesaprotu, kā viņš miegā jūt, ka gultā ir vieta, kur rotēt. Savā gultā tak nerotēja. Un vēl nepārtraukti spēra segu nost. Varēja jau gulēt pats savā atsevišķā gultā, te vietas kur gulēt astoņiem cilvēkiem, negribēja viens pats citā istabā. Var jau saprast, sveša vieta tomēr. Un pamodās arī septiņos, teicu, ka vēl jāguļ. Traks neesi jau septiņos sākt atsēdēt dienu. 🤣 Es vēl mēģināju gulēt, īsti jau nesanāca, Ķirbis blakus acīm vaļā turpināja savu akrobātiku. Tad kaut kur īsi pēc astoņiem cēlāmies augšā. Sataisīju kafiju un mēģināju atrast labāko vietu internetam, te nenormāli slikti sakari, ķipa wifi, bet reāli sajūta, ka zagtu no kaimiņiem. Paēdām brokastis un lēnu garu posāmies ceļā uz dzīvokli. Laiks ārā saulains, bet tāds auksts vējš, Ķirbim obligāti kapuce galvā, lai gan brīžam liekas karsti, tomēr ar viņa ausīm jokot nevar. Atnākot pie dzīvokļa, bija dīvaina sajūta, tu saproti, ka šī ir pēdējā reize. Ieejot iekšā joprojām māju sajūta, neskatoties to, ka tukšs. Pārielas veikalā bijām nopirkuši kolu un cepumus, lai ir ko pagrauzt bērniem. Kārtīgi, kārtīgi ar putekļsūcēja mazo galu izsūcu visu. Istabā, kura bija izsūkta, bērni vairs nedrīkstēja iet. Virtuvi atstāju pēdējo. Beigās izskrēju cauri visam, lai pārliecinātos, ka nekas nekur nav aizmirsts. Iznesu visas mantas kāpņu telpā un ātri izsūcu arī to (mūsu stāvā). Tad atslēdzu putekļsūcēju un aiztaisīju durvis. Viss. Īstenībā biju gaidījusi, ka asaras birs, bet nē, bija laba sajūta. Tāda, ka virzāmies tuvāk plānam – savai mājiņai, viss uz labu. Nu tak tik labi skan: māja Londonā.️ 🙂
Tur pat koridora sapanckājāmies, aiznesu vēl pēdējo miskasti un devāmies atpakaļ uz holideju. Tagad oficiāli esam bezpajumtnieki. 🤣 Nogājām garām aģentūras ofisam, man tur bija jāieliek aploksnē atslēgas un jāiemet vēstuļu šķirbā, kas durvīs.
Mēs ar meitu norkāvušās kā bomzenes, man putekļsūcējs sadalīts pa divām somām, viņai pilna mugursoma ar kaut ko, ar ko īsti nezin neviens. 🤣 Ai nu, tur visādi skoči, švammes, nu pilns loriņiem. Ā,pareizi, interneta rūteris, tas tur ar daudz kabeļiem. Atpakaļceļš bija ļoti ļīgans. Netālu no dzīvoklīša, nu burtiski 30 metrus, arī ir mazs veikaliņš. Piestājām. Uzliku masku, ieskrēju nopirkt kaut ko ēdamu. Bērni palika laukā, Ķirbis kliedza, ka gribot arbūzu, tad arī nopirku. Nebija īsti garšīgs, vienā pusē jau drusku ieskābis, to nogirezu nost un apēdam gandrīz visu tik un tā. Bija jau diezgan vēls, kad atnācām "mājās", vīrs uzrakstīja, ka ar drīz braukšot. Flīzes neesot likuši. 🤣
Mājās fiksi uzvārīju makaronus ar kaut kādām aizdomīgam sardeļveidīgām desām, tās nopirku tai veikaliņā. Ķirbim garšoja, nekad nebija tādas ēdis.
Interesanti ēdieni sanāca. Tieši beidzam ēst, kad atbrauca vīrs.
Ķirbim joprojām būšana te ļoti patīk: skrien un lec no sofas uz puffa, tur vesela šķēršļu atrakcija izdomāta. Ātri sagura, pusdeviņos jau bija aizmidzis. Gribēja, lai tētis paguļ blakus. Tā gulta trijiem izskatās par šauru. Nevar saprast, vai kādam no mums nebūs jāguļ citā istabā.
Sākām skatīties kaut kādu angļu seriālu, nosaukumu neatceros, slinkums iet meklēt nosaukumu, bet forši tāds, vienīgi prieku bojāja tas "zagtais" internets 🤣, bet vienu sēriju izmocījām.
Jā, gulēsim atsevišķi, pārāk liels nogurums visiem, lai tur kā cīsiņi gulētu, un tak vel jāatceras fakts ka Ķirbis guļot arī "skrien". 🤣 🤣 🤣

P .S. Anglijas kritušo cipars šodien mazliet vērtīgāks, "tikai" ap 500, skan jau nežēlīgi daudz, bet vakar bija gandrīz tūkstotis. Jācer, ka drīz līkne ies uz leju.

krrmeCz.jpg

20.04.2020.

Acu plakstiņš raustās. Vēl vienu tādu nakti nezinu, vai izturēšu. Gaidu piektdienu kā atpestīšanu. Tak vakarnakts atkal nav lāgā gulēta, jo tā gulēšana ar Ķirbi ir murgs augstākajā pakāpē. Vismaz viņš no rīta septiņos (atkal) izskatās izgulējusies. Nu visi nevar būt laimīgi. 🤣 Tā kārtīgi aizmigu labi ja ap kādiem plkst. 4. Kā tu cilvēks piever acis, tā notiek kaut kāda negaidīta rotācija vai pīkstieni. Beigās jau vienkārši atslēdzos no noguruma.
Šodien nekas baigi diži nav padomā. Vīram joprojām brīvs, plānojam iziet pastaigā. Vispār te tāda rosīgāka apkārtne, jo atrodamies vienas minūtes gājienā no metro stacijas. Šo vietu pilnīgi noteikti ieteiktu draugiem, kur palikt Londonā. Ok, nav lēta, mums tagad dēļ Covida ir 60% atlaide, cilvēki priecīgi, ka vispār kāds vietējais izīrē, jo tūristu tak nav, bankām rēķini jāmaksā. Nu lūk, izdomājām iziet drusku paskatīties, kas te notiek, beigās izlēmām aizmaldīties līdz lielajam Tesco. Īstenībā senāk netālu no Tesco dzīvojām, līdz pārvācāmies uz dzīvokli, no kura izvācāmies tikko.Tā apkārtne ļoti labi zināma, Tesco nebija arī tālu no pēdējām mājām un būs tuvu nākamām. Mēs paliekam savā rajona visu laiku, pielāgojamies bērnu skolām.
Šī ir tikai trešā reize 10 gadu laikā, kad pārvācamies, 8 gadus nodzīvojam tai dzīvoklī tuvu Tesco. Šodien ar nogājām garām. Mums tur bija dārziņš pašiem savs. Es biju puķu pavēlniece. Pietrūkst drusku.
Laiks ārā saulains, bet ļoti brāzmains vējš, neganti auksti brīžam pūta. Londonas daba pavasarī, eh....tas ir kaut kas tik ļoti skaists (es laikam jau šo atkārtoju ļoti bieži). Te principā cilvēki stāda pie mājām kaut ko tādu, kas kādā brīdī ziedēs. Ārkārtīgi skaisti viss plaukst. Ļoti patīk dažādās kļavas: sarkanās, dzeltenās. Pilnīgi neticami, ka tādas eksistē.
Kādās 40 minūtes gājām līdz Tesco. Īsti jau nesteidzamies. Gājām maksimāli pa mazajam ieliņām, lai izvairītos no cilvēkiem. Kopumā tauta ir ļoti apzinīga, gadās pa kādam, kas azisapņojies telefonā, bet kad attopas, tad fiksi malā.
Mēs kā jau apzinīgi pilsoņi ievērojām noteikumus, ka veikalā drīkst iet tikai viens. Vīrs aizgāja stāvēt rindā, rinda ļoti gara, kā jau pie milzu veikala.
Mēs palikām sēdēt uz maliņas nost no visiem. Ļoti dīvaina sajūta, tu esi pie Tesco, bet nedrīksti iet iekšā. Abas ar meitu pārrunājām, cik forši būtu tagad tur pastaigāt. Un to saku es, cilvēks, kam riebjas pārtikas veikali. 🤣 Gaidījām vīru gandrīz stundu. Izskatās tāda gaidīšana te nav nekas neierasts. Diezgan daudzi cilvēki kaut kur piesēž, atstutējas, var redzēt, ka arī tādi apzinīgie kā mēs. Ir gribējies iziet vismaz līdz veikalam. Te jau nedrīkst nekur braukt, ja tas nav saistīts ar darbu. Tu nevari iekāpt mašīnā un aizbraukt uz kādu dabas rezervātu atpūsties. Pat jāskrien savā apkārtnē. Bet nu tas viss loģiski, jāierobežo Londonā kustība līdz minimumam. Tak gribas ātrāk brīvību.
Vīrs sapirkās vairāk nekā plānots. Atkal daudz visādu sneku. Mēs arī izbaudām karantīnu. 🤣 Čāpojām mājas.
Gājām citu ceļu, nu tā, lai interesantāk. Tur vispār nevienu cilvēku nesatikām. Ā nē, puisis ar skūteri pabrauca garām no mugurpuses, atvainojās mums ļoti.
Ķirbītis bija drusku vīlies, ka neaizgājām uz parku, apsolīju rīt. Te blakus ir parks, uz parku drīkst iet, tik nedrīkst piknikot. Var spēlēt spēles ar distanci, bet nekāda tusēšanās, paspēlēji bumbu un ej mājās. Es jau pavēroju, cilvēki ar cītīgi to ievēro. Malači.
Vīrs sāka taisīt vakariņas. Tikmēr mēs ar meitu atkal nodevāmies viņas matu krāsošanai. Frizieriem tur būtu kas sakāms. 🤣 Sākumā balinājām, mūžam neesmu to darījusi. Viņai palika sarkana galva, nevarējām noturēt vajadzīgo laiku. Fiksi skaloja ārā. Mati sanāca rudi raibi. 🙈 Bet nu nekas, uzlikām pa virsu rozā. Tās visas viņas idejas, es tik izpildu pēc labākās sirdsapziņas un saprašanas. Beigu beigās ir rozā, nevar vairs redzēt tik ļoti pleķus, rīt iesim laikam zilo krāsu pirkt. Vienvārdsakot, viss notiek.
Paēdām vakariņas. Sakārtoju virtuvi. Te nav švammītes un aizmirsām ar nopirkt.
Tad nu trauki jāmazgā ar trauku lupatu kā senāk laukos. Lupata vēl nesmird. 🤣
Iemidzināju Ķirbīti, laikam ar iemigu, tik dzirdēju vīru prasām, vai neskatīšoss filmu? Skatīšos, protams. Viņš jautājis, jo es esot ilgi pazudusi, izrādās kādu stundu nogulēju gandrīz.
Šodiena piefiksēju filmas nosaukumu: The English game. Par to, kā futbols radās. Ļoti angliska filma, man patīk. Iesnaudos jau atkal vīram uz pleca. Noskatījos tik vienu sēriju un sapratu, ka jāiet fiksi gulēt, jāķer tas miega vilnis. Īstenībā jau bija ļoti vēls tik un tā. Sen vajadzēja iet gulēt.

R6C6GAX.png

y3rxBJj.jpg

tYuxmqU.png

21.04.2020.

Šis rīts jau cerīgāks. Ķirbēns sāk aprast ar šo vietu un gulēja jau labāk.. Ja tā padomā, ja mēs tiešām būtu brīvdienās, viņa gulēšana varētu sabojāt daudz ko, senāk tak tā nebija. Bet domāju, ka viss tāpēc, ka viņa sirsniņa saprot, ka nav māju pagaidām, nav sava gultiņa nekur. Bet nu forši, ka kaut cik izgulējos, varētu vispār padomāt, ka man zīdainis blakus guļ. Bet nu mēs tak lietas uztveram savādāk un nav jau te nekāda pāraudzināšanas iestāde, kur bērnus spīdzina, var takš pāris naktis paciesties galu galā, lai ar kā tas varbūt nebesītu kopumā. Miers bērna sirsniņā ir vissvarīgākais. Nav gultiņa, ir mamma.
No šodienas vīrs atpakaļ pie darba. Te guļamistabā nav galdu, tad nu aiznesa virtuves galdu uz vienu no istabām.
Šis dzīvoklis mums visiem draudzīgs, jo "darbistaba" prom no dzīvojamās zonas, aiztaisot visas durvis, mēs varam pat droši kariņus spēlēt. 🤣 Vīram šausmīgi daudz darba, pat pusdienas pārtraukumu neņēma, es aiznesu dažas sviestmaizes.
Laiks ārā ir ļoti labs.
Ķirbītis atgādina, ka jāiet uz to parku. Es izrēķināju labāko laiku, kad iet.
No rītiem tur visticamāk varētu būt vairāk bēbju mammas, tās parasti apzinīgas, agri iet ar ratiem staigāt un vēl kaut kādi cilvēki ar maziem bērniem. Tad nu viņi visi ap pusdienlaiku iet mājās gulēt. Visu šo esmu novērojusi visādas spēļu istabās. Mēs izgājām pirms diviem. Tiešām parks bija gandrīz tukšs, iespējams, ka mani aprēķini nebija pareizi un parks tukšs bija visu laiku, bet stundu vēlāk sāka uzrasties pusaugu bērni.
Arī ar to biju rēķinājusies. Mēs tad arī gājām drīz mājas, kopā ar ceļu turp un atpakaļ sabijām ārā divas stundas. Ļoti forša sajūta tur tai parkā, tāda plašuma un brīvības. Sen nebiju brīvi jutusies, pat pasēdējām drusku, bet nu bez jebkāda ēdiena, to nedrīkst. Mēs godīgi pilsoņi. Vispār jau tuvumā mums neviena nebija, tā kā arī nepārkāpām nevienu noteikumu. Ceļš no mājām uz to parku iet caur meža taku. Baigā burvība. Brīnišķīga ārā būšana sanāca. Ai nu sīkie kaut ko savā nodabā nevarēja sadalīt, bet es tam īsti nepievērsa uzmanību. 🤣
Ķirbis parkā noskatīja vienam puisim pa gabalu dronu. Tagad par to vien runā. Viņam no dzimšanas dienas vēl ir £35, nu tā jau neizklausās maz priekš piecgadnieka, bet priekš drona gan. Cītīgi meklēja kādu par apmēram 20 naudiņām, nevarot tomēr visu tā iztērēt. Mans dēls, pareiza pieeja. 🤣 😘 Atradām kaut kādu, bet pirksim tikai, kad ievāksimies īstajās mājas, tagad jau nav īsti kur atsūtīt.
Internets drausmīgi slikts, pārsvarā lietojam vīra telefona datus. Beigas vīrs aizsūtīja e-pastu tiem īpašniekiem, viņi sagādāja citu pieslēgumu, precīzāk, vīrs aizgāja uz viņu citu dzīvokli blakus mājā un paņēma pats, pēc iedotām instrukcijām.Tagad mums ir Alexa. 🤣 Sākumā visi izķēmojamies, uzdodot muļķīgus jautājumus, bet ātri apnika. Meitai gan liela interese, gribot tādu. 🙊 Nē, nu tā jau inčīgi, sevišķi tīņiem.
Vakariņas nebija jātaisa, ēdām vakardienas čillikonkorni.
Ķirbītis ātri aizmiga. Mēs noskatījies to angļu seriālu. Izrādās tas tāds viensezonas tik, bet nu tāds jauks. Tāda baigā cilvēcība tur tai visā stāstā apakšā. 👌
Es arī izmantoju izdevību un gāju agrāk gulēt ar cerību, ka šonakt Ķirbis arī gulēs labi.
P. S. Anglijā no ceturtdienas sāks izmēģināt Covid vakcīnu uz cilvēkiem. Divas vakcīnas, ja pareizi sapratu: Kembridžas Universitātes izstrādātu un Londonas Imperial Koledžās (koledža nenozīmē to, kā latvietis to saprot, šajā gadījumā tā ir viena no labākajām Londonas Universitātēm). Neesmu vakcīnas attīstībai īsti sekojusi līdzi, bet liekas, ka daudz tādu mēģinājumu pasaulē vēl nav. Zinu, ka Amerika martā jau kaut ko sāka mēģināt, tad kaut kādi rezultāti, vai darbojas, būs ap Jāņiem. Un vakcīna tad ap nākamā gada Jāņiem tik. Bet nekur jau nav teikts, ka amerikāņu darbosies, tāpēc svarīgi pēc iespējas vairāk valstīm darboties. 🤞🤞🤞🤞🤞

yNfyAVx.jpg

xEZZQUN.png

22.04.2020.

Būtu brīnišķīgs rīts, jo Ķirbis gulēja labi, varētu ilgāk pagulēt, bet tavu sagadīšanos, es atkal esmu pamodusies ofisā, šī bija vienīgā istabā, kur bija vieta galdam. Tad nu gribot negribot jāceļas augšā. 🙈
Īsti negribas darīt neko, mazliet dusmas par to, ka nevarēju ilgāk pagulšņāt. Sataisīju kafiju. Palasījām ar Ķirbīti grāmatiņas, nu viņš lasīja. Oksfordas Universitātei ir brīnišķīga mājas lapa ar dažāda līmeņa grāmatām lasīšanas apguvei. (Oxford reading tree) Ķirbītim lasīšana tur ļoti patīk, mēs katru dienu īstenībā palasām. Tur var arī klausīties audio. Viņš parasti izlasa pats un tad noklausās vēlreiz. Vispār es vakar sajaucu, nevis Kembridžā, bet Oksfordā rīt uzsāks vakcīnas testēšanu uz cilvēkiem. Man būtu gribējies, lai Kembridžā, jo Kembridža smukāka pilsēta. Un arī universitāte tāda iespaidīgāka. Smieklīgi kritēriji. 🤣 Ļoti turu īkšķus par pozitīviem iznākumiem. 🤞
Brokastis sacepu franču tostus, vīram likās par saldu. Mums pārējiem garšoja..
Laiks šodien paiet kaut kā nemanot. Izdomājām iziet lēnā pastaigā ar bērniem (kā vienmēr pa mazam ieliņām). Aiziesim līdz Aleksandra parkam. Tas ir viens vareni smuks parks.Tur ar ir BBC televīzijas galvenais tornis. Tornis necils bez gala, bet funkciju pilda, jo atrodas Londonas augstākajā punktā. Tad nu no šī parka paveras arī elpu aizraujošs skats uz pilsētu. Nofočēt to nevar. Bildēs ne pēc kā neizskatās.
Laiks joprojām brīnišķīgs, siltāks nekā vakar, Ķirbis pat bez hūdija. Pastaiga uz parku sanāca gara, bieži nācās iemest aci Google kartē, lai saprastu, kur iet tālāk. Ja ietu pa taisno zinātu, tad zinātu kur, bet tur negribējās, jo tur visticamāk vairāk cilvēku. Negribu tādu stresainu pasākumu, foršāk klīst, pētīt smukas mājas, ziedošus ceriņus, vistērijas.
Mums bija plānā aiziet pie viena tāda maza koka, tur bērniem patīk kāpelēt. Tuvojamies Aleksandra pilij un saprotam, ka pašai pilij apkārt visur žogs. Ahā, parkā ir arī padaudz policijas. Tātad viss notiek, nekādas vaļības. Nu šis ir viens no Londonas lielajiem parkiem, tāpēc te arī policija, bet cilvēku ļoti maz, un visi ļoti apzinīgi. Neredzēju pilnīgi nevienu, kurš pārkāptu noteikumus, un parkā mēs sabijām ilgi. Kokā iekāpt nesanāca, gājām koka virzienā, kad policija mūs apsauca, sakot ka kokā nedrīkst kāpt, jo ja nokritīs, nebūs iespējams izsaukt ātro palīdzību. Acīmredzot viņiem jau ir pieredze, zināja, kas mums padomā, bet tas koks arī ir tāds, ka prasās bērniem iekāpt, tak normāla padarīšana miera laikos, nav tur kur krist. Ķirbi jau tā pat vienu nelaistu, a meitai kājas karājas jau pie zemes gandrīz tur sēžot. Bet nu viss labi, gājām tālāk zālītē. Izskraidījāmies, paspēlējām bumbu, badmintonu un maldījāmies atkal mājās. Pa ceļam apēdam līdzpaņemtos cepumus. Šodien laukā bijām ilgi, nu tā parēķinot sanāk vairāk kā 4 stundas, nostaigāts ar ap kādiem 15 km. Parks nav tālu, bet mēs apzināti metām līkločus.
Pēc ilgiem laikiem paskatījos valdības runu tiešraide. Tie sekretāri, vai kā viņus tur sauc, domā, ka ir sasniegta Anglijas pandēmijas kulminācija. Gribas paslavēt Londonu. Londonas saslimušo līkne ļoti izteikti iet uzleju, nu ļoti. Malači mēs esam, bet to arī var visur redzēt uz ielām, vīrs arī saka, ka veikalos visi cenšas būt ļoti uzmanīgi. Visu laiku jau "lauki" par Londonu smejas, ka te bezmaz zirga galvas dzīvo, neko nesaprot, a izrādās Londonas līkne vienīgā iet uz leju, lauku līkne paliek nemainīga vai pat brīžam paceļas uz augšu. Kaut kā izskatās, ka laukos tur visu tā relaksēti uztver, jo gan jau domāja, ka visas nelaimes cēlonis ir tikai Londonā, kas protams ir arī taisnība, jo tak ap 10 miljoniem mazā pleķītī saspiesti. Mēs Londonā varam saņemties, ja vajag. ❤️ ❤️ ❤️ Lai nu kā, vajag visas līknes dabūt zemu. Mirušie joprojām daudz, gandrīz 900, bet nu UK vismaz godīgi raksta tos slimnīcā mirušo ciparus, lai arī cik skarbi tie nebūtu. Vācija ar Krieviju, tās abas izskatās iet Otrā pasaules kara taktiku: slēpj mirušos, grūti laikam izrauties no Hitlera un Staļina paradumiem. 🤣 🤣 🤣 Joks kā joks, bet tā nu viņš izskatās. Man nu jau vairāki zināmie Vācijā nomira no coronas, a uzrakstīja, ka nomira ar sirdi, lai gan viens cilvēks nekad nebija slimojis ar sirdi. Nu ja, kad cilvēks mirst, sirds tik tiešām apstājās. 🙈 🤣 Manas sazvērestības teorijas, te vēl Ķīna, Brazīlija, Indija, Baltkrievija arī jāpieskaita.... ko vēl varētu?
Vakariņas šodien taisīju es, bija tīri ciešamas. Visi visu apēda. 🙈 🤣
Ķirbis no lielās staigāšanas jau ēdot klanījās, tad nu fiksi gājām mazgāt zobus, pidžamā iekšā un pa gultām. Aizmiga divās minūtēs.
Man negribējās skatīties ne filmu, ne iet gulēt, neko negribējās. Beigās ar vienu aci telefonā, ar otru skatījos kaut kādu vīra izvēlētu filmu. Neko īsti tur nesapratu..
Vēl tikai divas naktis holidejā un beidzot dosimies uz mājām. Nevaru vairs sagaidīt.️ 😊

Wf22HxT.jpg

AqNzkxG.jpg

23.04.2020.

Jau pamostoties gaidīju dienas beigas, biju kā bērns gatava iet ātrāk (jau no rīta) gulēt, lai tik ātrāk pienāktu piektdiena. Tā jau te tai dzīvoklītī nav ne vainas, bet kaut kā viss pa pakšiem visur mētājas: kastes koferī, vēl kaut kādas nenosakāmas parpalas. Mani tas traku padara.
Gāju brokastīm nopirkt olas, citādi nebija ko ēst. Veikaliņš te pat ap stūri. Protams virogels degunā un maska uz sejas. Pārdevējs, kamēr biju veikalā, vislaik šķaudīja. Es tieši nopriecājos, ka ir maska. Ilgi tur nebiju, labi ja trīs minūtes, bet trīs minūtes šķaudīt gan ir ilgi.
Brokastis paēdām vēlu, pie reizes jau sanāk pusdienas. Mēs kā žīdi ietaupām uz vienu ēdienreizi. 🤣 Jokoju. Īstenībā Ķirbis ar meitu jau vienmēr kaut ko no rīta apēd, tik tā kopīga brokastu ēšanā citreiz ievelkas līdz vakaram. 🤣
Es gaidu šī murga beigās kā atpestīšanu. Man vienalga, ka ir tādi kas sēž un čurā no kaifa biksēs, ka beidzot var būt mājās ar savu famīliju un izbaudīt. Jā, izbaudīju nedēļu, divas, trīs, mēnesi. Viss, man gana! Man gribas drusku mieru sev. Kaut vienkārši izdzert kafiju pilnīgā klusumā.
Parunājos ar draudzeni Latvijā, tak tur vispār nav nekāda īsta karantīna. Viņa saka, ka ieskrējusi fiksi Spicē (lielveikals Rīgā), jo bērnam apavi spiež, esot bizness kā vienmēr, ģērbtuvēs pat rindas. Es biju izbrīnīta, jo kaut kā biju iedomājusies, ka Latvijā arī viss ciet, nu vismaz pēc nostāstiem tā sapratu. Tur tak tiešām ir reāla brīvība. Principā dari, ko gribi, tik ievēro 2 m distanci. Nu reāli forši. Īstā karantīnā būtu grūti, kad vaļā ir tikai pārtikas veikals un aptieka un parkā zālīte sēdēt nav vēlams, jo policija jau uz tevi skatās aizdomīgi. 🤣 Tagad tas viss sāk besīt, bet vēlāk, pēc gadiem, būs kārtīgi karantīnas stāsti. 🙊
Pēcpusdienā visi aizgājām uz parku. Vīrs ilgi nevarēja, bet vismaz 15 min paspēlējām badmintonu. Es ar bērniem paliku vēl kādu stundu, ja ne ilgāk. Šodien bija gada siltākā diena. Mēs visi maikās un šortos un parkā ar basām kājām..
Ķirbis baigi iedresēts uz cilvēkiem, nu gandrīz kā uz suņiem, ka jāturas pa gabalu. Viņš, mums staigājot, ļoti laicīgi paziņo, ka tuvojas cilvēks un jāiet malā, vai nav jāiet, jo cilvēks pats jau zālīte iebridis un gaida, kad mēs paiesim garām. Mēs vienmēr pasakām paldies. Mums arī.
Vīrs strādāja atkal ilgi, īsi pirms astoņiem tik beidza.
Vakariņās izcepām frī kartupeļus ar čikennagetiem, tie vēl no vecā dzīvokļa, paņēmu speciāli līdzi, jo zināju, ka te neko dižu nešmorēsim un noderēs. Fiksi paēdām un aidā prom uz ielas astoņos uz iknedēļas plaudēšanu. Eh, te tas rajons tāds mazliet savādāks, it kā nav tālu no mūsu, bet drusku cita publika. Te nav tādas kopīgas saprašanās, kā atbalstīt tādus plaudēšnas pasākumus. Bet nu nobruņojušies ar pannu plaudējām kārtīgi. Mašīnas, autobusi braucot garām pīpināja. Gribējām iet istabā, kad redzējām, ka ātrā palīdzība tuvojas, nu tad tur riktīgi sitām pa tām pannām. Varēja redzēt, ka viņi laimīgi. Nu forši tak tā. Un tāda atbalstīšana neko nemaksā, tik cik iziet uz ielas un parādīt, ka tev nav vienalga, kamēr tu sēdi un nedari neko, citi riskē ar dzīvību. Un Londonā tiešām riskē. Man arī svarīgi bērniem ieaudzināt kaut kādas vērtības, pienākumu, līdzcietību, sapratni. Idejiski jāsaprot, ka apkopējas, pārdevējas darbs ir tik pat svarīgs, cik baņķiera, katrs izdara savu ķēdes posmu, lai viss labi funkcionētu. Un nav labāku vai sliktāku cilvēku tāpēc.
Ienākot istabā, Ķirbis drīkstēja vēl padauzīties, bet arī viņam ienāca prātā ideja, ka jāiet ātrāk gulēt, tad ātrāk pienāks rīts. Sataisījāmies un gāja Ķirbis gulēt, bet nekāda gulēšana īsti nenotika, jo pārāk agrs, miegs vēl īsti nenāca, tad nu tur abi muļļājāmies labu laiku. Beigās arī man uznāca kārtīgs snaudiens, aizskrēju fiksi izmazgāt zobus un pa gultām. Tak tā ātrāk pienāks ilgi gaidītais rīts. ❤️

YqAUk6s.png

24.04.2020.

Šorīt visi smaidīgi, laimīgi. Beidzot būsim mājās. Vēl tik pāris stundiņas jāpaciešas. Šis dzīvoklis jāatstāj pus vienos, jaunais pieejams vienos. Es cītīgi visu sakārtoju. Man tāda daba, nespēju atstāt aiz sevis cūku staļļus. Pat izmazgāju grīdu. Ja pilnīgi godīgi, atstājām tīrāku nekā ienācām. Draugs ar mašīnu kavējās, teicās būt pēc vieniem. Jaunajā dzīvokli mūs gaida tieši vienos atslēgas saņemšana. Tad nu es ar bērniem pus vienos devos ceļā uz dzīvokli. Īstenībā tur prasās daudz ilgāk nekā pusstunda, ko iet, bet nu ir jāpaspēj, ātrāk nezinājām, ka draugs kavēsies. Gājām ļoti ātri. Ķirbis ar skūteri, bet es to skūteri vilku, jo pārsvarā pa kalnu uz augšu. Visi liekie kilogrami būs sadeguši pa šīm aktīvajām pārvākšanās dienām. Daudz arī neēdam, šorīt vispār tik picas gabaliņu mazu apēdu. Ķirbis kaut ko ņerkst, esot grūti stāvēt uz skūtera, nu kā tad, man jau protams nav grūti vilkt. 🤣
Laiks ārā karstāks par karstu. Man visa mugura slapja. Bez piecām vienos sapratu, ka tomēr nepaspēsim, uzzvanīju aģentam, pateicu, ka kavēsimies 5 minūtes. Vēl noprasīju, kur viņu satikt. Šis atbild, ka esot dzīvokli 😱, es nespēju savām ausīm noticēt. Kādā sakarā viņš iegāja dzīvoklī? Kas laukā vietas nav, tak apkārt vēl parks, man tak vajag tikai atslēgas. Ko lai es tagad iesāku ar to dzīvokli, ja nu viņš tomēr slims? Es gāju un dusmās vārījos, nu tāds idiots. Pienācām pie mājas un vīrs arī atbrauca. Draugs bija tomēr ieradies ātrāk. Neko, aizgājām ar vīru uz dzīvokli, nav jau izvēles. Aģentam maska, bet tas nemaina faktu ka tak kaut ko apčamdījies un pieelpojis mums te. 😠 Vīrs nabags bija bez maskas, man bija. Nu jācer, ka šis pasākums beigsies labi. Ai, nu es tak kā dulla muša sapūtu gaisā kaut kādu antibakteriālu šķidrumu, vīrs teica, ka galu drīzāk no tā atdos. 🤣🤣🤣
Bet man vajadzēja to aģenta ārā dabūt, es nevarētu mierīgi paelpot, ja nesasmidzinātu. Šis dzīvoklis nav atstāts pārāk labā stāvoklī, neviens nav pacenties pat aizšpaktelēt sienā caurumus vai izvilkt vecās skrūves. Un prasās arī pārkrāsot. Nesalīdzināt ar to, kā mēs atstājām citiem īrniekiem. Bet nu man bija svarīgi tā atstāt, jo vajadzēja dabūt atpakaļ depozītu, un mums arī paziņoja, ka atdos visu.
Man ienākot te jaunajā dzīvoklī bija morāli grūti ar šo kolhoza prastumu, jo pierasts dzīvot bija šiki, ciema krutajā galā, vēsturiskā mājā. Nē, nu te viss ir pilnīgi normāli, tik tāda Hruščovkveidīga māja, parasta, nekas īpašs, bet tak visa šī pārvākšanās ir savas mājiņas vārdā, tā kā viss ir labi. ️❤️
Paga, Paga, Paga, es jau esmu pieminējusi to faktu, ka no šodienas man ir ilgi gaidītā trauku mašīna? 🤣❤️🤣
No skatīšanās uz to ierīci jau trauki paši mazgājās. Nevaru sagaidīt, kad izpakošos, nu vai jau atradīšu traukus ko tur iebāzt. 🤣
Ķirbītis ir laimīgs, atrada kasti ar savu vārdu un prasīja izkrāmēt un arī izkrāmēja, pusi sabāza zem gultas, otru pusi staipīja apkārt un domāja, vai nevajagot tomēr miskastē, mans bērns. Vispār kamēr mēs tur mantas augšā nesām, šie abi ar meitu tur vairākkārt sakasījās tā, ka visa iela rībēja. Bija jautri.
O, satikām vairākus kaimiņus, izskatījās, izklausījās ļoti jauki, kāds atvieglojums pēc tiem dīvaiņiem tur lejā vecajās mājās. 🤣
Tā esam oficiāli pārvākušies, nepagāja ne piecas stundas. Sastelēju Ķirbītim gultu un mūsu gultu, šīs abas gultas ļoti viegli salikt. Vīrs saskrūvēja meitas un salika viesistabas sofu. Kaut kur tam visam haosam pa vidu vēl sabijām uz fikso Tesco. Tas mums tagad tuvu. Nu mēs ar bērniem atsēdējām atkal gaidīšanas režīmā, vīrs ātri ieskrēja nopirkt kaut kādus gatavos ēdienus.
Tad nu sastelēja arī galdu. Mikrenē uzsildījām un paēdām to ēdienu. Abiem kinderiem ļoti patīk savas istabas. Vispār dzīvoklis ir par 10 kvadrātmetriem mazāks, bet bērnu istabas ir lielākas. Te kopā ir 74 kvadrāti, mazāka virtuve un dzīvojamā istaba, bet viss ļoti labi. Galvenais, ka ir trauku mašīna. 🤣
Ķirbītis aizmiga viens pats bez jebkādas blakus gulēšanas, pasēdēšanas pie gultas vai rociņas paturēšanas. Lūk, cik svarīga bērnam ir sava gulta un vieta. Vīrs Tesco nopircis man arī drinku. Nu tak jānosvin šis viss. Pandēmijas jurģi galu galā, viegli nebija, bet mēs to izdarījām.
Īsti nezinu, kas notiek pasaulei, jo nekam nav bijis laika.
Uzslēdzām kaut kādu māju pārtapšanas realitātes šovu ar slavenībām, nu bļāviens, nevienu nepazīstu. Kas tās tādas par zvaigznēm, ja pat Vikipēdijā nav. Tādi kā no mana kantora. 🤣🤣
Bet nu šovs tāds traki izklaidējošs. Izdzēru drinku, apreiba galva un aizgāju gulēt. Ceru, ka Ķirbis arī labi gulēs. 🤞🤞🤞

BccDgHn.jpg

L3lyNGU.jpg

Dgw0t2h.png

25.04.2020.

Pus nakti nav gulēts. Es laikam izklausos pēc čīkstules, bet nu tik ļoti, ļoti, ļoti sāp visas maliņas, ka no sāpēm nevarēju pagulēt. Vakar kādas 50 reizes tak uzkāpts līdz trešajam stāvam un ne jau nu tukšām rokām. Labi, ka Ķirbis gulēja neiepīkstoties. Un trakākas visā, ka pamodos pirms septiņiem, jo mūsu guļamistabā ir divi logi un abiem priekšā kādas pussalūzušas žalūzijas un istabā pilnīgi gaišs. Tās jau te bija, būs jānomaina.
Tā arī vairs neaizmigu. Izkāpjot no gultas, sapratu, ka arī galva sāp. 🤣 Nu vāks!
Gāju meklēt kurā no kastēm varētu būt tējkanna, jāuzvāra kafija, man ļoti paveicās, es atradu ar otro piegājienu. Vispār slikti paliek paskatoties, cik daudz vēl jāpako. Man vajag burvju nūjiņu, lai uzbur jau rītdienu.
Pusdienu kārtoju virtuvi. Tā ir neiespējamā misija. Te tā virtuve ir daudz mazāka. Bet man kaut kā jādabū tajā vēl papildus divi lieli kambari iekšā. Nu ok, vecajās mājās vienā kambarī stāvēja putekļusūcējs un koferi. Koferi tagad ies uz bēniņiem. Īstenībā sākumā ātri tik piekārtoju, lai ir kur apgriezties, atradu pannu, katliņu un uztaisīju visiem normālas brokastis. Ēdamgalda atrašanās viesistabā man galīgi nepatīk, bet nu nav jau izvēles, virtuvē nav vietas. Viesistabā būs arī bufete, kas stāvēja virtuvē. Kā man riebjas sekcijas ar traukiem viesistabās. Nu lūk, man tāda viena tagad būs. 🤣 Vīrs ieskrūvēja atpakaļ durvis, sakrāmēju visu atpakaļ, nu neizskatās tik traki, vienīgi tāda tumša liekas tai stūrī, būs gaismiņas jāsadabū.
Meitai atkal ir slikti. Šis man vispār necik vairs neliekas smieklīgi. Nu kaut kas tur nav riktīgi. Pirmdien zvanīšu dakterei, ir jārok tālāk. Nu nevar bērns katru otro dienu sūdzēties, ka tūliņ ģībs.
Ķirbis visu dienu ar kompi rokā staigā. Pats jau laimīgs, ka drīkst tādas vaļības. Es uz viņu paskatījos un man pilnīga vienaldzība, lai skatās muļķikus un spēlē spēles, tak tāpat te tam visam bardakam pa vidu citu neko nav ko darīt.
Pēcpusdienā kārtīgi pieķērāmies dzīvojamai istabai, tur jau sāk izskatīties normāli.
Izdomājām, ka jāiziet uz piemājas parku, mums te tagad burvīgi zaļi, plaši un parks tieši aiz loga. No rīta vispār bija sajūta, ka esmu pamodusies kaut kādā Latvijas mazpilsētā. Tās mājiņas tādas latviskas, aiz loga bērzi un ceriņi un Londonai neraksturīgs klusums. Nu jāsaka, ka tas ir dzīvokļa bonuss. Laiks ārā fantastisks. Blakus mājā kādreiz dzīvoja Ķirbja auklīte, Ķirbis šajā apkārtnē vispār jūtas kā mājās. Satiku arī auklītes kaimiņieni. Izrādās viņai brālis no covida nomiris. ☹️ Diezgan jauns, tik 50 gadi. Fū, nu tā zaraza! Sāk jau besīt ārā.
Laukā ilgi nebijām, jo visiem gribējās ēst.
Vīrs izvārīja garšīgus itāļu makaronus. Es tikmēr fiksi izmazgāju grīdas, drausmīgi netīrs te viss. Nu grīdu es mazgāju ar lupatiņu uz ceļiem. Es īstenībā savādāk nemaz nemāku, citādi liekas, ka ar slapju lupatu tik apmuļļā visu. Bet nu šoreiz tā ātri, lielā ģenerālā mazgāšana vēl būs. Nu ja godīgi, galīgi negribējās pilnīgi neko darīt. Pilnīgs un absolūts besis. Es īzī varētu arī vēl nedēļu dzīvot starp kastēm, vienīgi Ķirbis tad arī nedēļu ar kompim apkārt liderēs. 🤣 Viņam jau patiktu, tas vairāk kā skaidrs.
Oi, johaidī, Anglijas kritušo cipars pārsniedz 20 tūkstošus, tas ir kaut kas prātam neaptverams, un tie ir tikai no slimnīcām, bail pat domāt, cik vēl ir nez no kurienes. Bet nu realitātē visas valstis neskaita visus un dažas pat apzināti melo.
Ai nu zb viss tas covida murgs, tak te nebeigsies nekas, kamēr nebūs vakcīna.
Vakar Oksfordas profesors, kurš izdomājis vakcīnu, teica, ka īsti negribot, lai angļu vakcīna darbojas politisku iemeslu dēļ. Nē, nu labrīt! Ko tad vispār domāja? Viņa pamatojums, ķipa Ķīna ievārīja sūdus, Anglijā izglāba. Bet man vienalga, kurš izglābj, galvenais izglābiet. Nu forši, ja tā būtu Anglija, galu galā te tak ir pasaules labākās somkolas ar gudrākajām galvām, nu tad vells pārrāvis negribēs te kaut ko. 🤣 Davai, lai tik cep augšā ko var un atbrīvo mūs no visa šī murga.
Ķirbja lepnums par savu lielo istabu ir apbrīnojams, tur fantazē, kur ko liks un ko darīs. Tik forši. Pats sataisījās uz gultu, es tik dziesmiņu nodziedāju.
Man pašai rīti ar vakariem jaucas. Nu tāds nogurums, ka pat nav spēka lāgā aizvilkties uz gultu, bet nu kāda gulta, tak vēl tas aizdomīgas slavenību pārvērtību šovs bija jāskatās. Nevar izjaukt dienas ritmu. ️ 🤣❤️🤣

OGSPeKX.jpg

1trhRMO.jpg

84R3Ck1.jpg

26.04.2020.

Tā vietā, lai pabeigtu pakoties, mēs šodien pus dienu nodarbojamies ar lietu pirkšanu internetā. Nē nu, pamodos, uztaisīju kafiju, pielēju pienu, a tas izrādījās saskābis. Fui pretīgi, izlēju ārā. Ne kara apstākļos sūtītu meitu uz veikalu pakaļ, tagad jādomā vēl papildus saraksts, ko pie reizes nopirkt. Noriebusies tā vazāšanās pa pārtikas veikaliem tik bieži. Es neatceros vispār, kā izskatās tie veikali, bet kopumā kaut kā pārāk bieži sanāk. Vispār te tizli, nav pārielas veikaliņi nekur, tuvākais ir Tesco un tas nemaz nav tik tuvu, kāds kilometrs tāpat apmēram ir. Mums tas neliekas tālu, bet tikai aizskriet pēc piena ir tālu gan. Vīrs pamodās vēlāk un aizgāja pēc piena, trauku mašīnas tabletēm un vēl kaut kādiem niekiem. Mantas neviens nekrāmē. Ok, es drusku kaut ko pakrāmēju paralēli, kamēr pētījām IKEA, Wayfair un Dulem (tie tādi standarta veikali, kur visu mājai pērkam). Mums vajag tik daudz, vājprāts, šitā mājai nesakrāsim un nākamreiz vajadzēs samaļotu lai pārvāktos, nu tak tā jau likās daudz to pancku. Bet nu vajag visās istabās, koridorā, virtuvē lampas, kaut ko citu logiem priekšā, to visu atradām Dilem un Wayfair. IKEA nopirkām meitai skapi, koridoram divus skapjus, kaut kādu paklājus, traukus, lai var kārtīgi izmantot to trauku mašīnu, jo tagad tik četri šķīvji, ko tur var iekšā likt. Oi, tak šodien izmēģināju to trauķeni, tāda svētlaime.️️ ❤️ 🥂 ❤️
Vienvārdsakot, visu sapirkāmies, tik dies vien zina, kad atsūtīts, jo ar covidu tagad gari piegādes laiki, bet nu nav jau izvēles, pats nevar aizbraukt un nopirkt, viss tak ciet.
Laukā šodien nebijām, biku žēl, jo laiks bija fantastisks, bet nu gribējās atrast visu, ko vajag pie vienas reizes. Pievakarē sakārtoju visu mūsu istabu un arī Ķirbītim. Principā meitas istaba vairs tikai palikusi, bet viņai vajag skapi.
Hmmmm… Anglijas cipari šodien gandrīz uz pusi mazāki kā vakar, kritušie tik mazliet virs 400, tie bez maz vai svētki. Bail domāt kaut ko par exit stratēģijām, nu kāda Londonā var būt exit stratēģija. Diez kā viņi to iedomājas – 10 miljonus vienā mazā zemes pleķītī turēt 2 metru distancē? 🤔 🤣
Tiem, kas bijuši kaut reizi Londonā, tak ir skaidrs, ka tas izklausās pēc joka. Te pateiks, ka ir nedaudz brīvība, cilvēki to uztvers kā tusiņu. Līdzīgi, kad Putins izsludināja sākumā brīvdienas. 🤣 Tauta to ar tā uztvēra. 🤣
Istabā ir parādījušās atkal koka vilciena sliedes, met līkumus cauri visam dzīvoklim. Tas priecē, jo kāds netup kompī. Vakarā gan vienīgā sliežu demolētāja biju es, jo kāds bija ļoti, nu ļoti piekusis. 🤣 Nu, iespējams, ka tā arī bija, mazums, būvēt sliedes ir vājprātā nogurdinoši. 🤣
Meitai atkal vakarā bija slikti, atnāca pie mums un teica, ka guļot griežas galva un ir slikta dūša, nu tas neizklausās galīgi labi. 🤔
Mēs nekādu filmu neskatījāmies, pasērfojām vēl pa veikaliem, nesanāca baigi jēdzīgi, jo bija slikts internets.
Sirdī visu laiku nemiers par meitu, nevarēju lāgā aizmigt. Nu jācer, ka tas tik no straujas augšanas un hormoniem, ka nav nekas nopietns, bet nu mierā nelikšos, kamēr nebūs kāda apstiprināta atbilde, kāpēc viņai tā ir. 🤔

27.04.2020.

Ir pienākuši laiki, kad man vienkārši gribas ilgi izgulēties. Ķirbis kaut ko naktī mauroja, besī ārā viss šis, viņš pats no rīta neko neatceras, stāsta, ka esot murgojis pa korona vīrusu, ļoti viltīga atbilde. 🤣
Ā, izrādās šodien ir pirmdiena. Tātad čaklākie šodien strādās. 🤣
Ķirbja klases vecāku watsapa sarakstē (to esmu noslēgusies uz klusumu) sarakstītas miljons ziņas, tur lielākai daļai pirmie bērni, nu tad tur valda pirmdzimto perfekcijas sacensības – bērnam jābūt vislabākajām no labākajiem. Drusku palasīju un sapratu, ka tur daudziem pilns rublis nav. Tad arī atcerējos, ka tieši dēļ tiem noslēdzu to grupu uz klusumu. Ai, nu tur plātās, ka piecgadnieki bez maz vai Hariju Poteru lasa, bet nu tādā stilā, ka liek citiem sajusties nelgām. Kas man par daļu, mēs Putina holidejā, kad gribam, tad kaut ko darām, kad negribam, tad varam visu uz pandēmijas stresu norakstīt. 🤣
Ņemot vērā negulēto nakti, tad klīstu kā tāds rēgs pa māju, viss krīt uz nerva, piedevām atkal jābūt klusākiem, jo vīram darbs.
Ak jā, atcerējos vakardienas jauko notikumu, ko biju aizmirsusi. Tak vakar no rīta pretēji kaimiņi mums pie durvīm bija nolikuši pašceptus cepumiņus kastītē ar uzrakstu Welcome, dzīvokļa numuru un savus vārdus. Lūk, tas ir super jauki.️ ❤️ Uzreiz vecās mājas kaimiņi prāta, viņi pat neveicinājās. Tad nu atcerējos par cepumiņiem un viena pati apēdu. Tur rozīnes bija iekšā, manējiem tādi cepumi negaršo. Tagad jāizdomā, kā pateikt paldies. Gaidu, kad pandēmija beigsies, te ir tāds feins komunālais dārzs, tad varēsim te kopā jauki pasēdēt. Vispār te nopļāva no rīta agri visur zālīti, laukā tā smaržo pēc vasaras. Laiks ļoti sutīgs, pa logu izskatījās auksts un pelēks, a ne, bija riktīgi silts. Zāle jau līdz pēcpusdienai bija sažuvuši gandrīz. Sabiju ar bērniem pārsētas parkā. Viņi tik forši uzdauzījās pa to svaigi pļauto zāli. Mēs ar meitu ņirdzām, kas to būtu domājis, ka var spēlēties ar nopļautu zāli parkā un kur nu vēl apmēram divas stundas no vietas. 🤣 Why? 🤣 Ķirbim vispār ļoti patika, būs mans laucinieces gēns.
Ienācām istabā, pirmais, ko dzirdu no vīra, ka draugam, kurš palīdzēja pārvākties piektdien, esot visas kovida pazīmes. 🤐 😱 Nejūtoties galīgi labi. Pirmā doma, kas galvā: sākam gaidīt arī mēs. Otra: moš jau es slimi, tik nezinām. Trešā: davai taisām fiksi to karsto tēju, 🤣 kas indējot to zarazu kaklā, lai netiek līdz plaušām. Nostāsti internetā klīda, ka kaut kas karsts palīdz iznīdēt. Uztaisīju tēju, pieliku tur vēl C vitamīnu un medu.
Vienubrīd paliek nelabi, liekas ka sāp galva, sāku sazīmēt sev simptomus, īstenībā jau nekā nav, bet jumtiņš uz brīdi brauc prom (varbūt jāsāk bērnam Hariju Poteru likt lasīt, ja jau esmu tajā stadijā 🤣).
Vot izdzēru to tēju un beigās jau pat aizmirsu, kāpēc dzeru, jo dzerot vislaik domāju, kā labāk iekārtot dzīvojamo istabu. Bīdīju simt un vienu reizi galdu no viena uz otru stūri, beigās palika, kur bija: pie ieejas. Sāk besīt viss ārā. Aizkari arī nenormāli gari, tos vajadzētu atšūt, bet vai tad es pēc šuvējas izskatos. Kaut kādas mazītiņas adatiņas man ir, bet neesmu droša, vai ar roku atšujot izskatīsies smuki. Vispār liekas, ka viesistabā vajadzēs tos baltos plānos aizkarus. Man tādi tik ļoti, ļoti, ļoti, ļoti nepatīk. Nu man te ir tik daudz kompromisu un samierināšanās, ka pilnīgi neticami, ka esmu tik piekāpīga.
Paēdām vakariņas, trauki tika sastūķēti trauķenē, diezgan tukša izskatījās, bet es ieslēdzu, jo citādi no rīta nebūtu trauku, jo pagaidām ir tikai 4 šķīvji. Ok, ir smalkie porcelāna, bet tie tak stāv sekcijā 🤣 un paredzēti svētkiem. Te nu bija, nopērk super dārgus traukus (Wedgwood) un nobāž sekcijā un ikdienas lietošanai tiek papildus iepirkti IKEA. Loģiku toč vairs neredzu (bet nu jā, tos smalkos nedrīkst likt trauķenē, tas daudz ko izskaidro 🤐). Un cik te nesen brīnījos par omītēm, kas tā dara. 🤣 Tagad vēl tik adīklītis pietrūkst ikvakara filmu skatoties.
Bet tas viss štrunts, galvenais nesākt šonakt klepot nevienam. 🤞 🤞 🤞
Arlabunakti.
zytKTpp.jpg

aSVJkj8.jpg

CQX3fUk.jpg

28.04.2020.

Šodiena burtiski tika kaut kā nomuļļāta. Es laikam drīz pārcelšos gulēt uz dzīvojamo istabu, gribas kaut vienu rītu ilgāk pagulēt. Un to saku es – cilvēks, kurš varēja senāk aiziet gulēt vienos un celties pus septiņos bezprobļēmo.
Šodien visu dienu lija lietus, nu ne daudz, bet lija, tad pēc divām nedēļām būs maz covidiešu kritušie, jo slikti laikapstākļi kā jau mēs zinām ir labi, lai cīnītos ar coronu.
Rīta cēlienu vispār nepamanīju, kaut kā nobumbulējām tā, ka atjēdzos tik ap pusdienslaiku. Darīt negribējās pilnīgi un galīgi neko, pašai jau sāk besīt šis. Vēl vairāk besī, ka pilns nets ar padomiem, kā pilnvērtīgi pavadīt karantīnu, vajagot mācīties, pilnveidot sevi. Tos padomus visticamāk izdomājuši vientuļnieki, kuriem nav vispār sajēgas, ko runā. 🤣 Karantīna viņu dzīvē ir bijusi ikdiena – sēdi istabā un nekas nenotiek, jo esi tur viens un dari, ko gribi. Es varētu konkursu uzrīkot par dusmīgiem skatiem (es aiziešu un uzreiz uzvarēšu, simtpunkt), (jau atkal) nopūtām, dziļi (viss ir labi, viss ir labi) ievilktām elpām. 🤣🤣🤣
Ā, tak Boris no vakardienas ir atpakaļ, tikpat izspūris kā vienmēr. 🤣 Priecē fakts, ka Anglijā sāk daudz vairāk testēt, tagad sanāk ap 80 tūkstošiem dienā. No rītdienas būs vēl vairāk. Ir iespējams pat testu pasūtīt uz mājām, maksā, ja nemaldos, £145, neesmu īsti droša, vai tas ir tas pats tests, ko taisa slimnīcās vai vienkārši kāds uzvārās.
Mūsu draugs, kuram covida pazīmes, nejūtas diez ko labi, esot vīram teicis, ja rīt nekas nemainīsies, zvanīšot ātrajiem vai brauks pats uz slimnīcu, grib arī uztaisīt testu. Ļoti ceru, ka viņš jutīsies labāk, bet testu uztaisīt būtu brīnišķīgi, tad arī mums būtu kaut kāda skaidrība. Mēs te, trīsreiz nospļaujos, visi jūtamies labi, ja neskaita, ka "jumtiņš brauc ciet no istabā sēdēšanas" problēmām. 🤣
Dzīvoklis joprojām tāds svešs, bet sāku aprast ar domu, ka šīs ir mūsu mājas. Izdomājām beidzot ievērtēt bēniņus. Ķirbim tā ideja patīk un reizē nepatīk. Saklausījies, ka bēniņos spoki dzīvojot, bet tai pat laikā tāda liela interese, bet augšā gan nekāpšot, pat ne drusciņ. Oi, tur baigais bardaks, kaut kādi galdi, krēsli, veci paklāji 😱, bet nu plaši bēniņi – pa visu dzīvokli. Forši, būs mums arī, kur visu lieko nobāzt, jācer, ka tur nebūs žurkas (un spoki). 🤣 🙈 🙊Salikām jau tur visas tukšās kastes un burbuļplēvi. Nu kad vajadzēs, tad nebūs jāpērk atkal tik daudz viss no jauna. Dabai arī draudzīgi. Vietas jau tur pietiekami. Vakariņas taisīja vīrs, viņš strādā un vēl taisa ēst, kamēr es slaistos, ne slikti esmu iekārtojusies. 🙈 🙊 😱 🤣 Bet nu viņš pats gribēja.
Ķirbis laikam driģenes saēdies šodien, nekādīgi nebija gulēt dabūjams. Tas laikam tāpēc, ka ārā nebijām, nesanāca iztērēt enerģiju pļavā zāli mētājot. 🤣 Vīrs viņam stāstīja tik rēcīgu pasaku par kaut kādiem vājprātīgiem kaķiem. Tur abiem tāda jautrība bija, es arī smējos. Labi, ka sociālais dienests to nezina, gan jau skaitītos, ka traumē bērnu – nav atbilstoši pieņemtajām vakaru pasaku normām. 🤣 Vakarā dziesmiņā arī tika izvēlēta Anniņa Vanniņa, tur tak beigās tieši saka “Labrīt”. Bet nu smuki nodziedāju, Ķirbis lielāks dziedātājs par mani.
Tā ikvakara TV skatīšanās jau sāk pieriebties, gribas iziet kaut kur ārā, apēst kādu prastu desu vietējā pabā. Nu nekad mūžā nebūtu pat pieļāvusi domu, ka man varētu būt skumjas pēc paba, tad iedomājies, kā ir maniem zirgu vecīšiem, tak tā bija viņu visā dzīvē.
Viens ir skaidrs – tu cilvēks nevari būt drošs ne par ko. Cerams vismaz, ka rītdien nelīs. 🙊
P. S. Eu, bet mums tak ir bēniņi, tur varētu nozust rīt uz kādām pāris stundām. 🤣

CSixjNO.jpg

nf7SC77.jpg

29.04.2020.

Eh, šodiena traku ciparu diena bija. UK beidzot tika saskaitīti visi mājās un aprūpes mājās mirušie, tas cipars nenormāls: pāri 4 tūkstošiem, pilnīgs vājprāts. Bet nu es uz to atkal skatos no godīguma viedokļa, daudzās valstīs tādus neskaita vispār un kur nu vēl ar atpakaļejošiem datumiem. Mums jau ik pa laikam pieskaitīja klāt, bet tagad ir galējais uz doto brīdi, laikam.
Bet bija arī labas ziņas šodien, Borisam piedzimis dēls. Cik saprotu, tad viņam tas ir piektais bērns. No iepriekšējām attiecībām ir jau lieli bērni. Nu tad, lai vecākiem izturība un bēbim veselība!
Laukā atkal līst. Es kārtīgi parosījos pa māju: nomazgāju visas durvis, pamazgāju arī sienas, kur likās bišķiņ pa daudz netīrs. Krāsa ir pasūtīta, bet ar visu šito kovidu laikam būs tik maija vidū vai pat beigās. Nu tā jau varētu aiziet uz veikalu pakaļ, bet tak nav tādu veikalu vaļā, tā kā nekas neatliek kā gaidīt.
Mūsu draugs ar kovida pazīmēm nav varējis šodien tikt līdz testam, mēģināšot rīt. Jūtoties tāpat kā vakar. Tas laikam labi. Mums nav nekādu pazīmju. 🤞 Īstenībā, ja godīgi, ja draugam būtu. es tad ar gribētu, lai mums ir, un miers, izslimotu un varētu bezstresaini dzīvot tālāk, nebūtu visi nenormāli psihie tīrīšanas rituāli jāievēro. Bet nu no otras puses, a ja nu smagi slimojam, eh, gudrs netiksi... Bet nu kā būs-būs, tur jau arī baigā izvēle nebūs galu galā.
Mēs ar Ķirbīti šodien labi daudz pamācījāmies, viņš tā diezgan negribīgi sākumā, bet beigās pat iepatikās. Laukā nebijām, bet gribējās ļoti. Tā vietā abi noskatījāmies filmu par lauvu dzīvi. Izdomāju, ka katru dienu skatīsimies kādu izglītojošu filmu. Ķirbim patika, lai gan satraucas, vai Londonas mežos arī dzīvojot. Teicu, ka nē, bet varēja redzēt, ka man īsti netic. 🤣
Vīrs šodien atkal ir pārstrādājis jēgu, kā 9 no rīta sāka bez pārtraukuma, tā tik pus deviņos vakarā beidza. Esot nenormāli daudz darba. Tas jau laikam labi.
Piezvanīja Ķirbja bijusī auklīte, man īsti ar viņu negribējās runāt, teicu, ka mazgāju durvis, sameloju 🙊 🤐, teicos, ka atzvanīšu, bet kaut kā ka īsti nebija noakaņojuma klačoties. Tā jau galvā par daudz informācijas, gribas pilnīgi mieru. Sarakstīties vēl varētu, bet runāt – nē!
Ko dara meita visu dienu, nezin neviens, ik pa laikam var dzirdēt, ka uzkliedz Ķirbim, lai iet ārā no no viņas istabas, a šis viņu speciāli kaitina. Un vēl dzird, ka virtuvē čab papīri, tātad ir dzīva, ēd kaut ko. Parādās arī uz ēdienreizēm, bet ātri pazūd. 🤣 Ok, vēl zinu, ka viņa cītīgi izmācās, esot skolotājas rakstījušas labas atsauksmes par viņas darbiem. Nu vismaz viņa tā saka, pati neesmu lasījusi pilnīgi neko. Palasu kā latvju mammām skola iet un kā ne kristiete pārmetu krustu 🤣 un nopriecājos, ka mēs tā relaksēti visam pieejam un skolotājiem nav ne jausmas, ka meitai ir arī vecāki. 🤣
Vakariņas ēdām vakardienas ēdienu, tik pievārīju klāt sarkanos 😱 🤣 makaronus. Tie krīzes trakumā bija iepirkti. Izrādījās tie kaut kādi no lēcām, negaršīgi bija. Nē nu gan jau, ja saliek citā kombinācija. var ēst.
Ķirbis ātri aizmiga. Sataisīju tēju, skatījāmies to pārvērtību šovu un palika auksti. Ieslēdzu siltumu, kaut kā ļoti drēgns pēkšņi likās. Ceru, ka tā arī ir, jo laukā līst, nevis sāk parādīties kādi simptomi. Jā, jā zinu – pilna galva muļķībām.
Aizgāju gulēt.

c7ni4MZ.png

30.04.2020.

Šorīt nesanāca nekāda lēnā vazāšanās pa māju, jo plkst. 10–11 bija sarunāts, ka aizejam uz airbnb dzīvokli savākt katliņu, ko tur aizmirsām. Nopirkām jaunu un aizmirsām tur. Labs tāds katliņš un tepat jau vien dzīvojam, jāaiziet tik pakaļ. Tad nu fiksi ar Ķirbi sataisījos un devāmies ceļā. Laiks ārā nomācies, vējains, bet nelīst. Auksti īsti nav, bet par siltu arī nenosauksi. Ceļā pavadījām labas 45–50 minūtes katrā virzienā. Cilvēku uz ielām principā vispār nav, bet nu laiks nekāds, varbūt tāpēc, bet tas labi, mūsu iešanu arī atvieglo. Aizgājām līdz dzīvoklim, izrādās sieviete, kurai bija jāiedod mums tas grāpis esot ar covida pazīmēm. Izskatās, ka tas covids vai tā pazīmes ir burtiski visur. 🤔 Nu neko, apgriezāmies un gājām mājās. Smuki zied rozā kastaņi, vairāk jau nozied, jo visa zeme jau pilna ziediem.
Atnācām mājās, bija jau pāri 12. Īsti ko pakoties vairs nav, ja neskaita meitas drēbes, bet tur skapis jāgaida. Vēl kaut kur pa malām saliktas stāv bildes un kāda glezna. Gāju pētīt, kur kas varētu iederēties. Hmmmmm... nevaru atrast vietu gandrīz nekam. Bildes, gleznas, tā pat kā mēbeles tika pirktas un pieskaņotas tam dzīvoklim, tur ļoti labi viss iederējās, a te pat mūsu smukās mēbeles izskatās kā kolhozā, nu ķipa kaut ko kaut kur nolika, lai būtu. 🤣 Bet nu ir kā ir, tagad neko jaunu nepirksim, citādi jau toč to naudu nekad nesakrāsim. Vot savā būdiņā varēsim pirkt un saskaņot visu.
Šodien atkal ar Ķirbi mācījāmies, vairs nepatika, taisīja teātrus, mētāja pa gaisu visu. Ieliku viņu savā istabā, teicu, ka var droši jau iet gulēt, ka nekā cita šodien nebūs. Sāka tad riktīgi uzstāties – plēst žalūzijas, kāpt uz spainīšiem, stumdīt mēbeles. Nu riktīgi pievērst manu uzmanību. Es iegāju iekšā un pateicu, lai tūlīt pat visu sakārto un nāk mācīties, kompji un TV atņemts uz divām dienām. Man par pārsteigumu viss tika momentā izdarīts un kā špicbuks sēdēja un darīja visu ko liku. Kompi un TV vēlāk prasīja, bet tak jau pateicu, ka nebūs. Bija šokā, bet neko neteica. Nu te viens mazs Ķirbēns nesprēgās, galu galā, kurš te ir saimnieks. 🤣
Vakariņās izvārīju frikadeļu zupu, kaut kāda ūdeņaina sanāca, bet bija garšīga tik un tā. Pietiks arī rītdienai. Tas priecē.
Vīrs visu dienu kā vienmēr bija ļoti aizņemts darbos, pa dienu nesanāca sazināties ar draugu par veselību. Tad nu vakarā draugs atsūtīja ziņu, ka sievai (viņa stāvoklī un arī uztaisīja testu) tests atnācis negatīvs. Brīnišķīgas ziņas!
Viņam gan liekot pārtaisīt, lūk tur gan mazliet aizdomīgi, jo, redz, viņš bija ar simptomiem, sieva nē. Varbūt viņam radīja kaut ko pozitīvu... Nu cerams, ka nē. Viņiem cilvēkiem tiešām to zarazu tagad nevajag. Galu galā tak eksistē arī parastās saaukstēšanās joprojām.Turam īkšķus, lai viņam arī atbilde ir negatīva. 🤞 🤞
Ķirbis pats sataisījās pilnībā uz gultu, arī zobus izmazgāja (es parasti palīdzu, jo gribu, lai kārtīgi tīri). Laikam grib parādīt, ka māk uzvesties, ir pilnīgs paraugbērns. Nu ļoti labi, ka tā cenšas.
Mēs ar vīrus sākām skatīties kaut kādu amerikāņu šovu, kur brīvprātīgie ieiet cietumā uz diviem mēnešiem. Ļoti interesanti. Bet nu jāsaka, ka dažs no ieliktņiem tāds duraks, izskatās, ka mazāk veselā saprata par tiem īstajiem noziedzniekiem.
Istabā bija pavēsi, atstiepām to savu elektrisko kamīnu. Tik forši, silti uzreiz palikās. ️❤️

JUmPkA4.jpg

01.05.2020.

Līst. Nē, drīzāk gāž kā ar spaiņiem. Vīram kaut kāda svarīga konference, fiksi lēcu ārā no gultas.
No šodienas mums ar Ķirbi ieviesta cita mācīšanās stratēģija. Pēc brokastīm pa taisno mācamies un, ja labi mācījies, tad varēs dabūt kompīti, ja atkal ālēsies, tad nebūs nekas. Skatījās uz mani aizdomīgi, bet saprata, ka joki nebūs. Tad nu arī ļoti smuki sarakstīja visu, ko vajadzēja, izlasīja divas grāmatiņas un priecīgs paķēra kompīti. Vēl sarunājām, ka vēlāk pamācīsimies arī matemātiku. Piekrita.
Vīrs paņēma mazu pauzi, lai aizietu uz Tesco kaut ko ēdamu nopirkt, pat piena nav.
Vispār ļoti velkas laiks, jo laukā nevar iziet, ik pa laikam tā gāž, ka cauri nevar redzēt. Noskatījāmies ar Ķirbi filmu par zirnekļiem. Fu, neomulīgi palika, pilnīgi sajūta, ka kaut kur lien kāds garām pūkainām kājām un lūr ar sazin cik tur acīm virsū. 🤣
Vīram piezvanīja nezināms numurs, izrādās vecā dzīvokļa jaunie īrnieki, meitas jauno datorkrēslu esam pasūtījuši uz veco adresi, tur tai kastei virsū bija numurs, tad nu šis uzzvanīja. Vīrs aizgāja pakaļ un pazuda. Zvanu un prasu, kur palika, vai viss labi. Jā, viss labi! Klačojoties ar to īrnieku. Šie izrādās no Lietuvas. Nu tad tur daudz kopīga ko runāt (viss ar distanci, vīrs maskā). Šiem dzīvoklis ļoti patīkot, sieva vispār esot sajūsmā, Domāju gan, tāds dzīvoklis nevar nepatīk. Tak kompete. To tā nevar vārdos izstāstīt, tas sajūtu kopums.
Aaaa, ņirga nāk 🤣, tiem lietuviešiem bijuši lejas kaimiņi sūdzēties.Tieši ap plkst. 7 vakarā, atkal stāstījuši savu gulētiešanas rituālu. 🤐🙈🤣 Viņi vismaz mēģina un moš kādreiz tur dzīvos tāds, kurš būs gatavs dzīvot viņu dzīvi. Vīrs pat neprasīja neko, lietuvietis pats sāka stāstīt, ka jocīgi kaimiņi esot. 🤣🤣🤣 Nu vismaz tas tāds mierinājums, ka ne tikai mēs tā domājam. Vispār Lietuvā dzīvojot tuvu Latvijas robežai un vienmēr braucot uz Liepāju, patīkot tur ļoti pludmale. Liepāja arī ir mana mīļākā jūra. Nekad nav paticis nevienā vietā Rīgas līcī. Nē nu aizbraukt jau var, bet īsta jūra ir Liepājā. ❤️
Vīrs atveda krēslu, meita ņemas pati sastelēt, sākumā tā kā gaidīja, ka to darīsim mēs, bet saprata, ka šodien neviens neko neskrūvēs, tad sastelēja pati. Nu tur bija ilga ņemšanās, bet salika. Tagad viņai ir pirmās formulas krēsls. 🤣
Covida sakarā klīst baumas, ka slimnīcas mirušo dati pieskaitīti divreiz, Citās ziņas atkal saka, ka mirušo skaits esot divreiz lielāks. Nu vai zinies, tieciet skaidrībā tak vienreiz – ir divreiz mazāk vai tomēr divreiz vairāk? Skaitīt nemāk! 🤣
Ar vīru turpina skatīties to cietumnieku šovu. Tiešam interesanti. Ņergām iesaku visu mūžu dzīvot godīgi, ja ne, cietumā būs kirdikš. 🤐🤣 🤐🤣
Rīt brīvdiena, cik labi, nevajadzēs uz pirkstgaliem staigāt. Arī smuku laiku sola. ️❤️

864Qmsm.jpg

02.05.2020.

Naktī gulēju slikti. No rīta nežēlīgi nāca miegs. A šeku-reku, Ķirbis stāv pie gultas kā rēgs un paziņo, ka esot pamodies, gribot ēst. 🤣
A es ta guļu un vēl negribu un vēl mazāk gribu celties augšā. Bet nu man paveicās, viņš nestāvēja manā gultas pusē, bet gan vīra, tad nu atbildība par bērnu barošanu no manis nost. 🤣 Jokoju. Īstenībā jau visi arī cēlāmies, nebija jau nemaz vairs tik agrs. Vīrs uztaisīja mums visiem brokastis. Baigi nepatīk, ka dzīvojamā istabā ir ēdiena smaka. Nezinu kā tie cilvēki var izturēt tās open plan virtuves. Man pat smaka nepatīk un tā ir tikai no ceptām maizītēm pēc brokastīm. Bet nu gan jau pierod pie visa.
Šodien beidzot varējām pielikt bildes, gleznas pie sienām. Vīram visu laiku nesanāca darbdienās, jo tak 9 vakarā neurbsi ar urbi. Bija grūti atrast bildēm vietu, bet beigās smuki tomēr atradās.
Diena saulaina, neizskatās baigi silta, bet saulaina. Es ārā nebiju. Vīrs ar bērniem izgāja piemājas parkā paspārdīt bumbu, es jūtos atvieglota, ka varu neiet un nedarīt neko, pabūt viena.
Pārāk ilgi gan viņi ārā nebija, varbūt bija, tik man gribējās pabūt ilgāk vienai.
Ķirbis atnāca vēlāk pie manis un neizpratnē teica, ka šodien neesam mācījušies, vai tad nevajagot? Es tā paskatījos uz viņu un domāju, gribu es šodien mācīties vai negribu. 🤣 Es šodien negribēju, tad arī noteicu, ka šodien sestdiena, varam nemācīties. Tavu laimīgu bērnu. ️ 🙂 🤣
Tā vietā gāju būvēt kaut kādus mistiskus bumbiņu torņus, neesmu īsti droša, ko man labāk patīk ar viņu darīt – mācīties vai spēlēties. Maza aizdoma, ka mācīties. 🤣 Visu cieņu vecākiem, kuriem patīk spēlēties ar bērniem. Nu miera laikos jau savādāk, bet tagad, oi........
Vakariņās apēdām pēdējo mistisko vistu, kas bija iepirkta trakā bada laikā. Vispār tā vista garšīga, kaut kā aizdomīgi, ka var saldēta vista būt garšīga. Bet ir!
Boriss savam dēlam iedevis trīs vārdus: Wilfred Lawrie Nicholas .
Pirmais vārds esot viņa vectēva, otrs sievas vectēva un trešais esot to dakteru vārdi, kuri izglāba viņam dzīvību. Sagadīšanās pēc abiem dakteriem vienāds vārds.
Gāju aiztaisīt aizkarus un pamanīju, ka vietējā spēļu laukumā spēlējas bērns. Bija kaut kur jau ap pus deviņiem vakarā. No mūsu loga ļoti labi pārredzams viss. Māte staigā bažīga apkārt, skatās, vai kāds netuvojas, tikmēr tēvs šūpolēs šūpina bērnu. Oi, pamanīja mani. Aizgāja prom. Nē, nu es jau tos cilvēkus saprotu, Ķirbis arī dikti grib pašūpoties, a ko darīt? Kas notiks, ja visi šitā darīs? Bet nu viņi bija tādi ļoti piesardzīgi, apzinājās, ko dara. Iespējams vairs arī nenāks, jo neiedomājās, ka būs lūriķi no logiem. Bet es jau neko, es vienkārši gāju aiztaisīt aizkarus.
Ķirbis guļ.
Mēs joprojām skatāmies to cietumnieku šovu. Saucās, laikam, ja pareizi atceros, 60 dienas cietumā..
Beigās uznāca miegs, aizgājām gulēt pussērijā. Vispār viss apnicis, pat gulēt. 🙈 🤣

03.05.2020.

Šodien svētdiena, var it kā ilgāk pagulēt, vismaz nav steiga iet prom no guļamistabas. Tad nu aizgāju sataisīju kafiju un ielīdu atpakaļ gultā. Meklēju internetā aizkarus dzīvojamai istabai.
Redz, tur lieta tāda, ka radiators zem loga un, aiztaisot ciet garus aizkarus, viss siltums ies laukā, a man ļoti nepatīk īsie aizkari. Ķirbītim tādi bija viņa istabā, bet tur nebija citu variantu, jo istaba maziņa un arī labi izskatījās. Bet dzīvojamā istabā – nemūžam. Tad nu skatījos visādas variācijas romiešu žalūzijām, vienīgi tas logs ļoti plats – virs trīs metri būs, tur vajag divas, bet vai savienojuma vieta smuki izskatīsies? Eh.....
Skumstu pēc brokastīm ārpus mājas, nu tik ierasti bija, ja man svētdiena brīva, gājām brokastīs. Neatceros nevienu reizi, kad nebūtu gājuši. Nekādu pārsteigumu brokastis nebūs – tās pašas vecās labās angļu brokastis, vīrs vēl nopirka hašbraunus. Perfekti! 👌🏻
Izdomājām pastaigas pēc aiziet līdz vietējam centram. Man vajag puķes rītdienas Latvijas svētkiem.Tad nu sasmērējām virogelu degunā, nordrošinājāmies visi ar maskām, jo zināju, ka ciematiņā būs vairāk cilvēku. Laiks laukā nomācies, bet ļoti sutīgs. Tuvojoties centriņam, visi uzlikām maskas. Uztaisījām arī selfiju.
Līdz šim nekad mums visiem nebija bijusi reizē virsū maska. Ķirbim vispār pirmo reizi, krīt arī nost, nav jau bērniem paredzēta, tak tā ķirurgu maska. Nu mums ir bilde vēsturei.
Jā, centriņā padaudz cilvēku, bet tas tāpēc, ka tur četri pārtikas veikali.
Cilvēki cītīgi stāv rindās.
Interesanti, ka pie eco veikala rinda garāka nekā pie sainsbury. Es ar bērniem iekšā veikalā negāju, pasēdējām uz soliņa. Te viss tā cilvēcīgi, ir soliņi, nav kā pie Tesco jāsēž uz apmalēm. Vīrs ilgi nebija, jo nopirka tikai puķes un mazu kūciņu. Apņēmīgākie jau ceptu paši, bet nu man nav garantijas, ka izceps un būs garšīga. 🤣
Vīrs izmēģinājumam paņēma Disneja kanālu. Tur mēnesi var par velti skatīties. Nezinu, man visi tie par velti piedāvājumi liekas ļoti aizdomīgi, bet nu ok. Noskatījāmies to jauno The Lion King. Filma ļoti jauka, bet nu tik gaaaaaaara. Godīgi, es nevarēju beigas sagaidīt. Ķirbis vispār nīka ārā, bet nu noskatījās.
Visi kaut ko muļļājamies, kur nu kurais.
Puķes uz galda izskatās ļoti skaisti.
Man vēl padomā nopirkt kādas puķītes podiņā virtuves palodzei, tur tāda ļoti pateicīga vieta pie izlietnes. Ak jā, man izlietne atkal ir pie loga .Kā man tas patīk. Tas ļoti tipiski Anglijai.
Lejas kaimiņiem izklausās, ka ir bērns ar mentālām problēma, šodien to ļoti labi var dzirdēt. Žēl tur visu, jo izklausās, ka bērnam grūti un vecāki mēģina pēc iespējas labāk tikt galā ar situāciju (sajūta, ka kaut kādas lēkme). Nav pārāk skaļi, bet dzird.
Vīrs vakariņās uztaisīja indiešus, bija ļoti garšīgi. Man prieks, ka bērniem tādi ēdieni garšo, sevišķi Ķirbim, parasti izēd visu.
Trauku mašīna joprojām tiek mazgāta pustukša, tur pat sistēma pati rāda, ka ir pustukša, bet ja vakarā neieslēgšu to mašīnu, tad no rīta nebūs no kā ēst. Gaidu kad IKEA ieradīsies ar jaunajiem šķīvjiem, bet tak nav īsti saprašanas, kad tas būs. Tak visa IKEA tagad notiek tikai onlainā.
Es kā vienmēr vakaros pumpēju ļoti daudz tējas. Vakaros filmu skatoties stabili izdzeru kādus. 2.5 litrus, bet tā vienmēr bijis. Noskatījāmies to cietumnieku šovu. Lūk dažam labam dalībniekam vajadzētu uz psiheni – glupāki par glupiem. 🤔
Gulēt ejot atcerējos, ka mums tak visiem ir sadāvināti krekliņi ar uzrakstu – Latvietis/Latviete. Hm, tik jāsāk domāt, kur ir ar visu to pārvākšanos.
P. S. Akācijas ļoti skaisti saziedējušas.

apwrUBz.jpg

F8kNO0J.jpg

yvl0JiL.jpg

04.05.2020.

4. maijs – Latvijas neatkarības proklamēšanas diena. Latvijā ir brīvdiena. Mums nekā tāda nav. Tā kā es riktējos ātri ārā no vīra ofisa. Uztaisīju kafiju un pievienojos Ķirbis dzīvojamā istabā muļķikus paskatīties. Sāk parādīties mazliet māju sajūta. Forši tā pasēdēt mierā un multenīti paskatīties. Ķirbītis iegūlās klēpī. Izdzēru kafiju un gāju modināt meitu. Nu tak vismaz jātēlo, ka mācās. Nē, nē viņa ļoti apzinīgi visu pilda, lai gan, kā paveru durvis tā spēle kaut kādas spēlītes. 🤣
Svētku sajūtas nav nekādas, bet nu kur tā radīsies, svētkus radām mēs paši.
Laiks ārā mazliet nomācies, bet izskatās patīkams. Man jau sāk palikt vienalga, kāds tas laiks, nu vismaz šodien es tā domāju.
Vīram piezvanīja no meitas skolas un apjautājās, kā viņai iet, kā tiek galā ar šo situāciju, vai uztur kontaktus ar draugiem. Jauka saruna esot bijusi.
Mēs ar ar Ķirbīti pamācījāmies, šodien tas bērnam ir kā zobu sāpes. Darīt jau dara, bet nu var redzēt, ka labāk patikās Putina brīvdienu režīms. Nē, nu man nekas arī nebūtu pretī, bet ej nu sazin, cik vēl ilgi te sēdēsim, kaut kas jāpamācās tomēr ir.
Vīram ideja, ka jāiet laukā visiem skriet un vingrot. Tad nu mēs visi – hop – kedās iekšā un prom uz parku skriet. Ķirbis paraugskrējējs, nu dikti tā mīlīgi skrēja visiem pa priekšu. Nu jāsaka, ka viņš priekš saviem apmēriem skrēja ļoti ātri un noskrēja tāda tempā veselu apli, kurš ir ap 600 metriem. Vīrs ar meitu turpināja skriet. Mēs abi atlaidāmies zālīte atpūsties, jo nu piekusa tak mazās kājiņas. Pēcāk visi kopā izvingrojāmies. Nojaušu, ka pie apkārtējās mājas logiem mūs kāds varētu vērot. 🤣 Parks tak kā uz delnas. Paraugģimenīte (pirmoreiz 🤣) vingro.
Pēcpusdienas tēja šodien mums bija īpaša, kā jau teicu, svētkus mēs tak radām paši. Tad nu ceļam godā atkal skaistos traukus, gludinām kārtīgi balto galdautu un sarūpējam kādu našķi. Nekā īpaša, bet beigās sanāca vienkārši smuki. Un tad tu cilvēks piesēdies pie tāda galda un IR tā svētku sajūta. Daudz jau neko nevajag. Kūciņa bija garšīga, bet nu man laikam abas kreisās rokas, tak ilgi ņēmos ar zemeņu dekorāciju. Aizsūtīju omei bildes, viņa domā, ka bērni taisīja, nu pie tā arī paliksim. 🤣 Forši, tā smalki patējojām. Pastāstīju arī bērniem, kāpēc galdauts un kas par svētkiem. Ķirbis jau tu aizrāvies ar baigo fantazēšanu, ka arī viņš dzimis Latvijā pirms 30 gadiem un visu atceras.️ ❤️ 🤣
Vīrs aizgāja atpakaļ strādāt, es nokopu galdu. Galdautu atstāju, lai vēl pastāv.
Koka grīda ir vājprāts, nu tak katru putekli redz, es te mazgāju 2x dienā, pilni simts man toč nav, it kā nebūtu nekas labāks darāms. Normāli besī, ka var redzēt kaut mazāko gruzīti. Gribu tik no tā vaļā, jo besī arī mazgāt. Man vajag arī grīdas mazgājamo mašīnu. 🙈
Anglijas mirušo covida cipari ir mazlietiņ virs 200, tie arī ir šodien īsti svētki. Tāds cipars pēdējo reizi bija kaut kad marta vidū. Eh, cik labi būtu, ja tagad varētu izbeigt Lockdownu un covids būtu pieveikts. Bet nekā nebija! Boriss ir apsolījis plānu, kā lēnām iesim atpakaļ dzīvē. Nu tad ļoti gaidu to, nevarētu teikt, ka man gribas lokdowna beigas, jo apzinos, ka būs atkal traki cipari, bet valsts nevar būt mūžīgi slēgta. Nu jācer, ka gudras galvas ir mācījušās no savām kļūdām un tagad rīkosies pareizāk. Ak jā, izlasīju, ka Londonā uz laiku slēdza papildus atklāto slimnīcu, londonieši malači, mūsu līkne ir zemāka par šādiem tādiem laukiem.️ ❤️ 👌🏻
Vakarā aizgāju izskriet, tikmēr vīrs bija vannā un meita ielika Ķirbīti gulēt.
Es atnācu, nodziedāju viņam dziesmiņu.
Esmu nolēmusi kārtīgi pievērsties smukas figūras atgūšanai un arī mācībām. Pats no sevis jau nekas nenotiks. Tas tāpat kā ar to svētku sajūtu – vai nu radi /dari vai negaidi zilus brīnumus.

4RWT7vY.png

05.05.2020.

Tā apņēmība atgūt formu šorīt bija lielāka par lielu. Palūdzu vīram mani nofočet dažādos rakursos, jo zinu, man bildes ir liela motivācija. Jā, bildes ir tādas kādas ar gaidīju – drausmīgas. 🙈 🤣 Vienvārdsakot, tais bildēs ir pavisam cits cilvēks – Pandēmijas cepumiņš. 🤣 Nu tak beigu beigās to kambari kāds izēda tukšu. Tiem mazajiem rakariem jau tie cepumi, atšķirībā no manis, labumā negāja. Viss, ir ko vainot. Vainojam sikspārni šajā visā un punkc. 🤣
Bet nu apņemšanās sajūta ir lieliska, kaut nu tādā ar paliktu.
Par Ķirbja stāvēšanu no rītiem pie gultas es labāk varbūt paklusēšu. Nu tak pasācis septiņos celties, laikam tās žalūzijas pie vainas, atver acis un istabā gaišs, domā, ka laiks celties un laimīgs cilpo pie mums.
Tā arī neaizmigu, sensena problēma, iespējams mums ar Ķirbi vienāda – pamodies un nevari aizmigt. Man tik nav neviens, kam krist uz nerva, pastāvot pie gultas. 🤣
Brokastīs nolēmu ēst tikai divas olas, nu tak apņemšanās nomest riepu kaut kā jāsāk pildīt.
Mums tā ikdienā sāk kļūt ļoti vienādā, burtiski viss ir ļoti paredzams. Kādā brīdī vīram būs kāda konference, viņš tur laimīgi sakliegsies ar kolēģiem, mēs centīsimies būt klusini, Ķirbis kasīsies ar māsu, tad kaut kad gribēsies ēst, tad iesim laukā, nāksim iekšā, mācīsimies, atkal ēdīsim, un burtiskii kā vāveres ritenī. Boring.
Lai nu kā, šodien vietējā parkā satikām H klasesbiedru (labāk nebūtu satikuši). Nu tā māte, oi.... Tas puisītis vienreiz bija vecajās mājās uz play date pie Ķirbja. Nu lūk, toreiz tā māte atved to bērnu un sāk šiverēt pa manu māju, rauj vaļā kambarus un lien iekšā manā guļamistabā. Tas viss bez uzaicinājuma. Redz, viņai vienmēr gribējies redzēt kādi tie dzīvokļi izskatās. Hallooooooo... mīļais cilvēk, es tevi pirmo reizi redzu un tu lien manos kambaros un guļamistabā? Es toreiz tā apstulbu, ka biju mēma.
Nu lūk, šodien ar pigori. Ierauga mūs un domā nu tik būs tusiņš. Var redzēt, ka Ķirbītim arī interese, jo puisis jau jauks, bet Ķirbis iedresēts turēties pa labu gabalu, muka no tā bērna prom, a tā glupā māte nesaprot – kāpēc. Nu tad es viņai arī pateicu skaidri un gaiši, ka nevēlos nekādas kopīgas spēles. Tā tādā neizpratnē. Nē, nu labrīt, dēļ tādiem, kam tā lēnāk pielec, mēs te vēl gadiem istabā sēdēsim. Viņa vēl man stāsta, ka viņas bērni nezin, kas notiek, zin tikai, ka nav jāiet uz skolu, bet nav teikusi kāpēc.Tad nu es pateicu, ka Ķirbis gan visu zin un labi saprot, nu tik, cik tādā vecumā kaut kas ir jāsaprot. Blisinās, bolās. Jā, piecgadniekam tika apgaismots par notiekošo pasaulē. Labi ka Ķirbītim vairāk prāta, viņš pateica bērnam, ka nedrīkst tagad spēlēties kopā un aizskrēja spārdīt bumbu. Es arī par to laimīga, aizskrēju viņam pakaļ.
Īsti pat atvadīties negribējās. Eh...
Atnākot mājās, izlasīju ar Ķirbi trīs grāmatas, rīta pusē viņš nemācēja uzvesties, visas ierīces ir atņemtas līdz rītdienas pusdienlaikam.
Sēžam ar Ķirbi diezgan lielā besī, viņš cilvēciņa nebija rēķinājies, ka nevarēs spēlēt savu Minecraft, a man vienkārši viss krīt uz nerva. Tā nu abi kaut kur klīstam. Meita – tā tur dzīvo savā "poniju pasaulē", viņai viss ir brīnišķīgi, tik lieciet mieru. Mēs ar Ķirbīti tādi divi vien, kuri augu dienu kaut ko funktierē un mēģina to dienu padarīt nu kaut mazliet savādāku.
Sēžu tualetē un dzirdu telefonu zvanām.
Skrienu, cik nu ātri varu skatīties, jo man uz telefonu tak parasti neviens nezvana. Zvans no kantora paša galvenā. Es tādā šokā. Apjautājās, kā man un ģimenei iet, pajokojām par noēšanos. Piefiksēju specifisku jautājumu – "Ja vajadzētu, vai būtu gatava rīt iet uz darbu?" Nu kāda runa, protams, ka būtu! Vispār ļoti jauks onkulis izklausījās. Es tik tā domāju, vai viņš tiešām visiem darbiniekiem zvanīja? Jebkurā gadījumā tas tā jauki.
Atlikusī diena mums ar Ķirbīti turpinājās ka pirms zvana – nekāda.
Vīrs strādāja ļoti ilgi, skriet nesanāca aiziet, bail drusku pazaudēt to rīta apņemšanos par formas atgūšanu.
Vakarā noskatījāmies Westworld visu sezonu. Nu trulas beigas. Esmu apjukusi un nesaprotu, vai man tā filma patika vai nē? Tā varētu arī raksturot manu šodienu kopumā. Ai nu, galvenais rīt pamosties septiņos un iet skriet, tad jau būs labi.

rB2dyxN.png

06.05.2020.

Šis rīts bija brīnišķīgs, pilnīgi neticas, ka tiešām pamodos ar modinātāju un aizgāju skriet. Biju aizmirsusi to rīta skriešanas burvību. Gaiss tā smaržo, pilsēta lēnām mostas. Nu jāsaka, ka netipiski klusa, parastā ikdienā ap to laiku būtu baigais ņigi ņegu, tagad šur tur tik aizbrauc kāda mašīna.
Grūti saņemties un sākt kustēties, bet kad tu sāc, tad prasās vēl un vēl un vēl. Izčamājos nedaudz pēc septiņiem. Pirmie divi kilometri vairāk vai mazāk, bet ir pret kalnu. Ir ļoti grūti uzsākt skrējienu pret kalnu. Es vispār biju ļoti pārsteigta, kad pirmoreiz atbraucu uz Londonu, cik te viss paugurains. Biju šorīt sadomājusi aizskreit līdz Aleksandra parkam, beigās paliku tik mežā. Hmmm... Liekas, ka būs jāceļas vēl agrāk, pārāk daudz cilvēku un pārāk daudz izvairīšanās manevru pa brikšņiem. Ilgi meža nebiju, jo līdz mežam jau bija gandrīz 4 kilometri. Vispār tāda burvība tur tai mežiņā, varētu tur padzīvoties kādu laiku. Attapos, ka esmu noskrējusi savus plānotos 10 km, viegli jau neskrējās, pie sestā kilometra visu laiku gribējās stāties, šausmīgi sāka sāpēt kājas, bet nu es saņēmos un noskrēju 10. Līdz mājām vēl labs gabals. Likās, ka kāds pusotrs kilometrs, bet beigās bija veseli trīs. Tos tad arī lēnu garu nostaigāju. Mājās biju tik īsi pirms deviņiem. Ķirbis sēdēja un skatījās multeni.... Es pārsteigta, tak šodien nedrīkstēja neko skatīties. Izrādās vīrs šo palaidis garām, Ķirbis laimīgs, zin tak, ka nedrīkst, bet klusē. Žuļiks tāds. Bet nu es arī tā darītu. 🤣
Izskatās, ka diena būs izdevusies, jo es vienmēr pēc skriešanas jūtos vairāk nekā fantastiski. Dušā ūdens izrādījās auksts. Mums te tagad tāds aizdomīgs boileris vai kas tas tur ir, nevar saprast. Es slēdzu ārā, man bail, ka neuziet gaisā, nekad neko tādu dzīvē iepriekš nebiju redzējusi. Kad ieraudzīju, nopietni domāju, ka tas kāds gāzes balons. 🤣 Vēl man maza aizdoma, ka šausmīgi daudz ēd elektrību. Gribu saņemt pirmo elektrība rēķinu, lai saprastu, kas un kā. Bail atstāt vislaik ieslēgtu, negribas mēneša beigās pārsteigumu. Kaut kā jau nomazgājos, vajadzēja tik noskaloties fiksi.
Brokastis mijās ar pusdienām. Izcepu pankūkas, vīram negaršo, viņš uzskata, ka tas ir saldais ēdiens, tāpēc viņam sacepu ar sieru pildītas. Tāpat nebija īpaši laimīgs. 🤣 🙄 🤣 Nu neko. Bērni gan ēda laimīgi. Es apēdu vienu vienīgu, jo tak nekādas izēšanās vairs te nebūs. 🤣
Jau trešo dienu pēc kārtas gājām visi kopā vingrot. Meita jau ir spējīga bez apstāšanās labā tempā noskriet trīs kilometrus. Tas priecē. Vienīgi nebija pārāk laimīga, lai neizteiktos savādāk, kad teicu, ka tētis ies atpakaļ strādāt, mēs paliksim vēl laukā. Nezinu, vai viņa speciāli trenējas vai kā, bet tā acu bolīšana un nopūtas ir varenas. 🤣 Iegājām istabā tik pēc ūdens, jo laukā ļoti silti un baigi gribējās dzert. Nu es īstenībā arī varētu pabolīt acis, jo man ar nepatīk tā pienākuma ārā iešana, bet tak grēks sēdēt istabā, kad laukā tik smuks laiks. Man liekas, kad viss šis murgs beigsies un bērni būs atpakaļ skolā (tur arī vairākas reizes dienā iet laukā), es ārā vispār vairs neiešu ar viņiem nekad. 🤣 Joki ta joki, bet nu tiešām. Tagad skaidrs, no kurienes meitai tā acu bolīšana – visa mātē. 🤣
Vēlāk atkal ar Ķirbīti pamācījāmies, ai nu par baigo mācīšanos jau to īstenībā nenosauksi. Viņš izlasīja trīs grāmatiņas. Nu jāsaka gan, ka lasīšana padodas arvien labāk un labāk. Var arī redzēt, ka pašam baigais lepnums, es ar paslavēju. Aizskrēja laimīgi lēkādams pa koridoru visiem pavēstīt, ka esot labi lasījis. Nācās apsaukt, jo vīram kārtējā konference.
Es atkal esmu kļuvusi par riktīgu mājsaimnieci. Patīk tas kādam vai ne, bet tas ir fakts.
Vakariņās izvārīju spagetti bolognese. Tas arī tāds kārtīgs bērnu ēdiens, visiem garšos, varēs arī rītā ēst. Un vispār atcerējos, ka visnegaršīgāko picu esmu ēdusi tieši Itālija, nekāda sakara ar vakariņām, vienkārši tās gatavojot domāju par mūsu ceļojumiem un atcerējos to picu.
Baltijas valstīs no 15. maija taisa vaļā savstarpējo robežu, kas ir ļoti apsveicami, jo nu tak mūžīgi nevar būt ciet, jāsāk kaut kāda kustība un tur tak tie cipari mazi vai pat nekādi salīdzinājumā ar mums. Mums vēl gandrīz 700 mirušo vienā dienā, bet Boriss jau saka, ka iespējams ar pirmdienu mīkstinās nosacījums. 🙄 🤣 Skaidrs ir viens – līdz ko kaut ko atļaus, ierobežojumu nekādu nebūs, tie cipari būs 3x lielāki un mēs te līdz Ziemassvētkiem kūkosim. Nu kaut man nebūtu taisnība. Boriss vēl apsolījis 200 tūkstošus testu katru dienu līdz maija beigām, nu lai viņiem izdodas, būtu jau labi, bet es tam neticu. Es vispār vairs īsti neticu nekam.
Meitai par diezgan šerpu uzkliegšanu Ķirbim ne par ko tika atņemts kompis, sēž bēdājas, bet nu neko, jāiet gulēt, ir jau arī vēls, jāpadomā, kā uzvedās. 🙈
Es arī jūtu tos rīta 10 kilometrus, bet tas tāds patīkams nogurums. Jāiet gulēt, rīt tak atkal padomā agri celties un skriet️. ❤️

QbQ2hyX.jpg

uLzK83u.jpg

07.05.2020.

Šorīt pamodos nedaudz pirms modinātāja, paskatījos pulkstenī un sataisījos fiksi vēl desmit minūtes pagulēt. Smieklīga doma. Bet nu tā arī neizkāpu no gultas pirms modinātāja, lai gan biju nomodā. Vispār ļoti, ļoti, ļoti sāp kājas, nu tik ļoti, ka katra kustība ir nepanesami sāpīga. Bet nu es sevi pazīstu, muskuļi ir jāiesilda un tad jau būs ok. Ātri saģērbos un prom. Šorīt ielas likās vēl klusākas nekā vakar. Varbūt tāpēc, ka rīt šeit ir brīvdiena un daudzi jau šodienu par tādu uzskata. Pirmos kilometrus skrēju burtiski ar asarām acīs. Tie kas kādreiz ir kaut mazliet vingrojuši sapratīs manas sāpes. Ap kādu trešo kilometru muskuļi iesila un bija jau labi. Skrējās ļoti lēni, bet nu es arī ne uz kādiem rekordiem netaisījos iet. Galvenais piecelties un skriet, tas jau iesākumā ir daudz. Laiks fantastisks, silts, saulains, viss zied, smaržo. Mežā arī cilvēku mazāk, tas priecē. Tas ko ievēroju bija – vairāk pusaudži, nu tādi ap meitas vecumu. Vieni paši skrēja. Lūk tas mani riktīgi pārsteidza un priecēja. Tik kaut kā nespēju iedomāties meitu mostamies septiņos un ļekatojam pa mežu, bet gan jau pierod un iepatīkas.
Mājas skrienot, satiku Ķirbja klasesbiedra tēti, izrādās viņš ar nesen pārvācies un dzīvo mūsu kāpņutelpā – stāvu zemāk. Viņam vienistabas dzīvoklis (pa latviešu modei divistabu). Tai pašā stāvā dzīvo skolotāja no Ķirbja skolas. Viņš viens pats audzina dēlu. Izšķīries, sieva dzīvo Nīderlandē. Viņš arī laikam no turienes, jo nav anglis, bet es nejautāju. Parunājāmies par esošu situāciju valstī. Domājam pilnīgi vienādi. Viņam esot diezgan grūti strādāt no mājām, jo nav neviens, kas pieskata bērnu, kamēr viņš kaut kādās video konferencēs utt., esot brīži, kad bērns ienāk, gribot ēst vai ko citu, a viņam visu bosu svarīga konference. A ko darīt? Tak tas bērns arī nevar no 8 līdz 5 kaut kur viens nekustīgi sēdēt. Nav jau vēl tik liels. Meita varētu 9 dienas nekustīgi sēdēt, lieciet tik mieru. 🤣
Šodien esmu nolēmusi atsākt mācības. Aizgāju sameklēt, kur mans mīļais, sarkanais kompis pēc pārvākšanās iebāzts. Atvēru un sapratu, ka daudzas lietiņas jau piemirsušās, bet tai pat laikā it kā viss ir skaidrs. Tātad nav tik traki ar mani. Bet nu daudz vēl jāmācās, lai būtu pavisam skaidra bilde, ko un kāpēc daru. Man patīk tā sajūta, ka esmu atpakaļ disciplinētā ritmā. Es kā mazi bērni tad jūtos labāk, tāda bezmērķīga muļļāšanās ir destruktīva, lai gan bija vajadzīga, es nu nekādi nebūtu varējusi atsākt kārtīgi skriet vai mācības pirms tā pārvākšanās haosa. Galīgi nespēju sakoncentrēt domu. Nu gan jau, ja vajadzētu, tad varētu, bet nebija jau arī nekādas baigās vajadzības. Ej nu saproti – tas labi vai slikti. Bet nu visu ko daru, daru priekš sevis un man nevienam par to nav jāatskaitās. Gribu slinkoju, gribu visu varu izdarīt viena nedēļā. Abos gadījumos jūtos labi.️ 🙂
Atnāca daļa no IKEA pasūtījuma. Ķirbim pēc viņa izvēles tika pasūtīts paklājiņš ar mašīnu ceļiem. Man tādi nepatīk, bet nu ļāvām pirkt. Tas paklājiņš, man par pārsteigumu, ir ļoti maziņš. Nē, nu kad pirkām, tad es redzēju izmērus, bet kaut kā galvā neiztēlojos, ka tas ir tik maziņš. Ķirbis pats ļoti apmierināts, pusdienu tur kaut ko braukājās ar mašīnītēm un būvēja virsū sliedes. Nu tas arī ir galvenais, ka viņam patīk. Gan jau rīt būs vienalga – ir vai vai nav tur tas paklājs, bet vismaz šodien ņemšanās bija pamatīga. Meitas skapis būšot pēc pāris dienām.
Pēcpusdienā laukā satikām to Ķirbja skolas skolotāju. Oi, tur kādas labas 20 minūtes norunājām. Brīnišķīgi mums te tie kaimiņi. Teica, ka dārzā var stādīt puķītes, ja gribot. Tas izklausās brīnišķīgi. Es savā prātā apsvēru domu, ka kādā kastē kartupeli un burkānu iestādīt. Nu tas vairāk, lai Ķirbis redz reālā dzīvē tādas lietas, neba nu ēšanai.
Vīrs šodien beidza strādāt ļoti laicīgi, jo rīt brīvs, tad tur tāda kā īsā diena, kas viņa gadījumā nozīmē beigt strādāt tieši darbalaika beigās.
Vakars tāds liderīgs, visi izskatās ar visu apmierināti, pat Ķirbis laimīgs, pats sataisījās uz gultu.
Mēs sākam skatīties otro sezonu krievu izdzīvošanas šovam. Vadītāja Jana ir tik brīnišķīga, tie teksti tik tieši un patiesi. 🤣 👍 👌🏻
Sagribējās aiziet uz kino.

08.05.2020.

Šodiena ir skriešanas lūzuma punkts. Nozvanīja modinātājs septiņos un kustēties negribējās nemaz. Šodien te brīvdiena, bija sajūta, ka nav jau kur steigties, arī vīram brīvs, varēšu izskriet jebkurā brīdi, bet, zinot sevi, sapratu, vai nu tagad vai arī nekad. Tad nu cēlos un gāju. Sāpēt nesāp vairs nekas. Muskuļiem ir atmiņā un manējie paraduši, ka es palaikam traki uzvedos. Bet tā galva, tā šodien galīgi jukusi, visu laiku cīņa ar savu iekšējo slinko – var tak apstāties un paiet drusciņ. Šis konkrēti pierāda, ka viss ir mūsu galvās, jo tak sāpēt vairs nesāp nekas. Tik grūti skrējās. Laiks vairāk nekā fantastisks. Izejot skriet, netālu no mājām, satiku vienu savu kantora onkulīti. Prieks mums abiem acīs. Man par to, ka viņš dzīvs (nu mazums kas), var redzēt, ka viņam mani ieraugot cerība, ka moš drīz tiks pie zirdziņiem. Sasveicinājāmies, apjautājāmies, kā iet, bet viss tā ļoti ātri, neiedziļinoties detaļās. Mežā skrējēju kā jau pie brīvdienas ļoti maz. Suņi ar laikam šodien kakāt gribēs vēlāk vai nekakās vispār. 🤣🤣 Burtiski neviena suņa nav. Vakar gandrīz kaklu lauzu, manevrējot gar astēm.
Ak jā, tak aizvakar saņēmu savu pirmo pilno valsts maksāto algu (80% valsts + 20% kantoris). Biju ļoti patīkami pārsteigta, jo alga bija stipri lielāka nekā gaidīju par savām kontrakta stundām. Izrādās viņi izvelk pēdējo sešu mēnešu vidējo. No tiem bija kādi trīs mēneši, kad ļoti daudz strādāju, jo tā vajadzēja, kolēģiem bija šādas tādas problēmas. No vienas puses prieks, no otras žēl drusku valsts, ja maksātu mums tik kā kontrakta, tāpat būtu labi. Bet nu tā negaidītā naudiņa nosedz iepriekšējos neplānotos pārvākšanās izdevumus.
Atskrēju mājās, vīrs jau rosījās pa virtuvi. Ātri ieskrēju dušā (ar siltu ūdeni).
Kā man patīk ēst pašas negatavotus ēdienus. Brokastis izbaudīju līdz pēdējam kumosam.
Vīrs apņēmies Ķirbim nogriezt matus, parasti to daru es, bet nu forši, lai mēģina. Ķirbis kaut ko tur staipās, ņaud, nevar mierīgi nosēdēt. Beigās es piebeidzu, tā kā viņš tik daudz kustējās, sanāca mazliet aizdomīgi viss, bet nu neko, viņam tie mati tik nenormāli ātri aug, pat nejutīs, ka atkal jau acis līdīs. Un vēl mūsmājās puišiem ir npieklājīgi biezi mati, pilnīgi skauž. 🤣 🙈 🙊 Nogriezu matus arī vīram.
Sariktējāmies uz ārā iešanu, padomā atkal apmest līkumu ap centriņu. Lejā ejot, mūs apsauca lejas kaimiņiene. Kaut kāda veca turku tante. Viņa dzirdot, kā mēs staigājam. 😱 😱🤣 Es vēl biju pus trepē, viņa mani neredzēja, pabāzu galvu un uzjautāju – cikos tad mēs tā staigājam. 🤔 Eu, nu mīļie cilvēki, šis pārspēj visu. 🤣 Vīrs tik noteica, ka tie neesam mēs. 🤣 Viņa teica, lai esam careful. Nu WTF, kas tie par tādiem tekstiem? 🤣
Ārā ļoti karsts, aizmirsās paņemt līdzi kaut ko dzeramu. Vīrs ieskrēja veikalā pēc ūdens un nopirka arī mums visiem saldējumu, tad nu aizgājām pie centriņa baznīcas priekšdārzā piesēst un apēdām saldējumu ar skatu uz centriņu.
Bija tik feina sajūta, likās, ka esam sabijuši kāda maza āra restorāna terasītē. Pastaigājāmies vēl labu laiku, kopā kādas 3 h klīdām. Kad bijām centriņā, tad visi, protams, ar maskām.
Atnākot mājās, man uznāca miegs, iekritu gulta un aizmigu uz kādu pusstundu. Nu kāds tur brīnums, no rīta noskrēju 10 km, tad vēl kādus padsmit nostaigājām, svaigs gaiss un karstā saule ļoti nogurdina.
Kaut kur apakšā (turku tantes dzīvoklī 🤣) kāds pīpē zāli, mums vannas istabā baigi smird. Besī ārā. Būs jāiet razborkas taisīt (jokoju). Bet nu ļoti tizla tā smaka.
Vīrs arī uztaisīja vakariņas. Pēdām, fiksi salikām traukus trauķenē un mums visiem kopīgs filmu vakars. Ķirbis miga ciet, nu visi saguruši no tās trakās saules. Tad nu sataisīju viņu gultai.
Mēs turpinām skatīties savu krievu šovu.
P. S. Moš jāiet turku tantei zālīti uzprasīt, šovs interesantāki liksies. 🤣

Zqb2r1w.png

09.05.2020.

9. maijs. Interesanti būs redzēt, kā krievi svin ar distanci. 🤣 Izklausās baigi grūti. Mielavs toč šogad nedziedās. Ielīdu ziņās papētīt. Nu jāsaka, ka ļoti apzinīgi viss tur izskatās. Kādā bildē izskatās, ka neievēro distances, bet tas tā tik pa gabalu. Nu nevienam tak negribas nomirt. Kaut kur pa ausu galam dzirdēju, ka Maskavā nebija parādes. Vot slinkums iet meklēt, kā tad tur īsti bija, bet ja nebija, tad visu cieņu Putinam, jo nesvinēt 75. uzvaras gadadienu varētu būt grūti. Nu Maskavā tur joki mazi ar to covidu. Mēs ne pusi patiesības nezinām, cik tur viss ir traki. Es tā iedomājos, ja Londonā ir traki, tad tur ir vēl trakāk, jo Putinam tak sākumā covids nemaz neeksistēja.
No rīta biju izskriet. Kājas galīgi nenes, nu pilnīgi, bet nu godam noskrēju atkal savus desmit kilometrus. Tas apstāšanās moments ir tāda svētlaime. 👌🏻 Mājas nākot, man uzrādās ziņkārīga draudzene-rudaste lapsa. Mēģināja vislaik man tuvoties, nākt līdzi. Brīdī, kad ņēmu telefonu, lai nofočētu skaistuli, lapsiņa sabijās un skrēja prom. Daudz jau te to lapsu, šī tik tāda īpaša bija, jo gribēja draudzēties. ️ 🙂 Londonā vispār daudz lapsu. Tā viņas te kaut kā dzīvo. Trakumsērgas te nav, jābaidās nav. Uzbrukt cilvēkiem neuzbrūk. Ir dzirdēti ļoti reti gadījumi, ka lapsa ienāk istabā, bet nu tur tas vairāk ar ēdienu saistīts. Un vasarās lielās dārzā durvis vaļā ver vēlu vakaros.
Ar vīru noorganizējām mammām rītdienai puķītes un končas .Vajadzēja jau laicīgāk, bet mēs kā vienmēr visu atceramies pēdējā brīdī. Te tā diena ir martā, tad arī liekas, ka svētki ir nosvinēti. Abās pilsētās zieda veikaliņa pārdevēja zināja, kam ziedi tiks piegādāti, pat telefonus neprasīja. Tā tāda mazpilsētas burvība vai slogs, nevar īsti saprast, ka visi visus zin. Vīra mammas miestā puķu tante pat aizvedīs puķes, lai gan vēl nav samaksāts, jo naudas pārskaitījums būs tikai pirmdien. Man gan nācās organizēt samaksu caur Latviju, lai puķītes tiktu nogādātas rīt. Bet nu tas jau tikai normāli, nevar akli visiem uzticēties. Lai gan sākumā tante nezināja, kam puķes tiks vestas, iespējams, ja zinātu, tad arī tā naudas pārskaitīšana būtu bijusi savādāka. Mēs arī tantei iedevām čajus, jo manā miestā tāds puķu pakalpojums nemaz nepastāv, tur tante izdarīs to, jo palūdzu. Aizies un nopirks arī končas. Jauki. Bet nu jāsaka, ka puķes ir padārgs prieks.
Izgājām visi laukā. Vīrs ar bērniem spēlēja bumbu un tad dies vien zin ko, es vienkārši gulēju zālītē un nedarīju pilnīgi neko. Sauļoju kājas. Jāizmanto vēl saulīte, nākamnedēļ atkal sola pavēsu laiku. Ziņās dzirdēju, ka Latvijā austrumos sola sniegu. Trakums. Mums Londonā sniegs ir notikums.
10 gadu laikā 3x ir bijis sniegs, un tas tad arī ir kā pandēmija – slēdz skolas, tizlākie, kas nemāk iet pa sniegu, var pat neiet uz darbu. Drausmas, un tas viss dažu centimetru sniega dēļ. 🤣
Vispār šodiena kaut kā ļoti ātri iet laiks.
Vakars pienāca nemanot, labi, ka vakariņās bija vakardienas ēdiens, jo kaut kā neizskatās, ka kādam būtu bijusi gribēšana baigi šmorēt. Šovakar neskatījos neko, jo jūtos ļoti piekusis no skriešana, apkārt blandīšanās un atrašanās ilgi saulē. Mani ir pieveicis riktīgs nogurums, gribas tikt ātrāk gultā un nebeidzami ilgi un netraucēti gulēt.

muC4a2y.jpg

10.05.2020.

Auksti šodiena ārā, ļoti auksti. Pūš kaut kāds negants ziemeļu vējš. Izejot skriet, sākumā sētā nejūtu, jau uzreiz novilku jaku, izskrēju uz ceļa un fiksi vilku jupķīti atpakaļ. Skriet skrēju kā pie svētdienas mazāk, vajag dot muskuļiem atpūtu. Īstenībā gribēju mierīgi pa mežu klusumā pastaigāt. Tā arī sanāca. Mežā cilvēku burtiski nebija. Mežā arī vēju nejūt. Fantastiska lēnā līganā pastaiga sanāca. Izdomāju, ka jāiziet cauri centram un jānoiet gar krogu un kantori. Nu tak jāzin, vai viss ir vietās. Ielas pilnīgi tukšas, nu tu kā zirgs vari iet pa lielā ceļa vidu un nesatraukties, ka tevi kāds sabrauks.. Dīvaini iet svētdienas dienā garām krogam un neiet uz brokastīm. Ielūrēju iekšā kantorī, viss pa vecam, kā atstājām tā stāv. Ļoti dīvainas sajūtas – it kā viss tak pazīstams, bet liekas tomēr svešs. Gaju lēni uz māju pusi, pa ceļam humpalu veikalā logā sēž bēdīgs lācītis, nu vismaz man viņš izskatījās bēdīgs.
Nu tak vajag viņam īstās mājas, cik ilgi tā logā sēdes nabadziņš.
Vīra mamma saņēmusi puķītes un končas. Lepni visiem watsapā paziņo, atsūta daudz bilžu dažādos rakursos. Smukas puķītes. Bijusi ļoti pārsteigta un priecīga. Mana mamma saņems ziedus tik pēcpusdienā .Man jau vakar tante sarāja 🤣, ka tāds lietas vajag laicīgi kārtot un ka no rīta nebūs, lai nemaz negaidot.🤣 Ļoti latviska attieksme, aizmirstas, ka tā dara, bet nu mīlīgi, ja tā nav ikdiena. 🤣 Pievakarē arī mamma ir dabūjusi savu pušķi un nezin kur no priekiem likties. Tāda feina sajūta. ️❤️
O, atnācu mājās, vīrs saka, ka tūliņ būšot IKEA. Tas nozīmē, ka varēsim likt pieaugušo cilvēku puzles, galvenais nesakašķēties. 🙊
(Tur meitai skapis un koridoram divi plaukti.)
Vīrs labu laiku cītīgi stellēja skapi. Bail kaut ko sist ar āmuru, tomēr svētdiena un kaimiņiene jau lejā bija neapmierināta par soļiem. Sastellēja, bet aizmugurei nagliņas sadzīs rīt, negribas ar kaimiņiem kasīties. Koridorā paredzētais plaukts izskatās pilnīgi debīli, liec uz kuru pusi gribi – nu nav kaut kas riktīgi. Tad nu tas plaukts ir laimīgi atradis vietu Ķirbīša istabā un nez no kurienes plaukts ir piepildījies ar lietām. Dzīvelīga tā istaba tagad izskatās.
To plauktu koridorā vajadzēja, lai kastēs saliktu apavus, bet izrādās tam visam pietika vietas meitas skapī. Būtu gudrāk parēķinājuši, tad nebūtu nemaz pirkuši. Nebija arī tik lēts, bet nu neko. Kamēr vīrs skrūvēja skapi, meita ar Ķirbi pilnīgi bez jebkādas plūkšanās sacepa kēksiņus. Es nespēju pat noticēt, ka tajā ilgajā laika viņi neizvillojās. Kēksiņus dekorēja Ķirbis, dikten lepns par paveikto.
Noskatījāmies kopīgi Ratatuja multeni un vakariņās izcepām picu. Laukā šodien negājām, bail saslimt šitādā aukstumā, pilnīgi ziemas jakas būtu jāvelk ārā, ārprāts. Bet tas arī nekas, ka nebijām, nav tak katru dienu kaut kur jāiet, normālos apstākļos tak ar tā ir.
Vakarā cītīgi noklausījos Borisa jaunos nosacījumus: drīkst piknikot parkā, satikties ar savas ģimenes locekļiem no citas mājsaimniecības, atrodoties divu metru attālumā.... Hmm.
Tas nozīmē satiekoties nesabučoties. Neticu, ka reāli tas darbosies, tiešām neticu, bet nu ok.
Tur bija vēl visādi kaut kādu nosacījumi, kurus īsti nesapratu, domāju, ka daudzi nesaprata, bet nu viņš solījās rīt precizēt visu smalkāk. Tagad sapratu, ka daudzi var atgriezties savos darbos, bet kuri tieši nezinu.
Ziņās lasīju, ka valsts piešķir divus miljardus riteņu iegādei, lai cilvēki pēc iespējas mazāk izmantotu sabiedrisko transportu.
Nu redzēs, kā viss tad te tagad būs. Jāgaida rītdiena ar skaidrākām ziņām.

nPDfCzi.jpg

fmdrW9M.png

11.05.2020.

Īstas skaidrības kādi ir jaunie UK noteikumi nav nevienam. Netā klīst daudz un dažādas smieklīgas bildes. Tas viss riktīgi uzlabo omu. Kaut kad pēcpusdienā BBC ziņās izlasīju, ka sabiedriskajās vietās jānēsā obligāti maskas, ir arī iedoti vairāki paraugi, kā maskas uztaisīt. Boriss arī esot publicējis 50 lpp. garus noteikumus. 🤐 🤔 Nē, nu tiešām gribas zināt, kurš tagad tos lasīs, gaidu kad tiks apkopots svarīgākais, nemaz nedomāju lasīt. Bet nu Borisam viss ir piedodams, viņam tomēr mājas jaundzimušais. Viņa vecumā tas varētu nebūt pārāk viegli un tad arī grūti domas apkopot – vai nu nesanāk cilvēkam saprotamā valodā izteikties vai uzraksta to visu 50 lapaspusēs. 🤣
Šodien arī ir auksti, vējš ir vēl briesmīgāks nekā vakar, skrienot rokas sala, daži cilvēki pat bija cimdos. Nu nav jau ar brīnums, ja Latvijā sola sniegu, tad Eiropā vien visi esam, tas viss kaut kur atsaucas. Tā jau saulains, smuks, tik tas vējš. Nu jācer, ka nesarijos pa daudz aukstu gaisu. Skriet gan skrējās viegli, šodien galva ar kājām uz viena viļņa. Noskrēju 10 km tieši stundā. Tas priecē. Uz ielām gan ļoti daudz mašīnu. Var redzēt, ka cilvēki ļoti seko līdzi Borisa teiktajam, te jau ir tā, ja kaut ko paziņo, tad tas stājas spēkā uzreiz, neviens negaida kaut kādas tur dienas vai nedēļas – pateica, ka drīkst to un to, tad arī drīkst. Tik nav jau īsti skaidrs, ko tieši drīkst. Nu tad var interpretēt. Ciparus redzēsim pēc divām nedēļām. Nu jācer, ka lielākā daļa ar prātu draudzējas un domās, ko dara, lai gan baigi tam neticu.
Piezvanīja Ķirbja skolotāja. Ai, cik viņa jauka! Ķirbis arī gribēja ar viņu parunāt, bet vienīgais ko pateica bija – Ņau! Visi kārtīgi izsmējāmies.
Uz ielas bija baigais troksnis, piegāju pie loga paskatīties. Tur izrādās razborkas. 🙊 🤔 🤐 🤣 Paveica tante ar somu klapē vēl vecāku onkuli un mauro kā traka. Tas kā tādās lētās krievu filmās. 🤣
Kā pie pirmdienas vīrs strādā, meita mācās. Mēs arī ar Ķirbīti abi pamācījāmies. Tik tiešām forši būt atpakaļ pie mācībām.
Anglijas cipari šodien patīkami zemi, tika 210 kritušie, un tiešām Anglija pamatīgi sākusi testēt, tas priecē vēl vairāk, kaut nu tā paliktu.
Joprojām gribu mājas rīkotāju, viņa varētu ar šad tad sliņķei uztaisīt ēst. Atvēru ledusskapī un ilgi domāju, ko lai uztaisa, neko jēdzīgi jau neizdomāju, jāizvāra kaut kāda zupa. Prātā atkal nāk tie, kas ēd trīsreiz dienā trīs ēdienus. Šito apņemšanos rosīties virtuvē.
Vakara cēliens tika kaut kā nomuļļāts, lai gan vēl iemanījāmies pirms gulētiešanas ar Ķirbīti trīs grāmatiņas izlasīt. Viņš pēc tam tās grāmatiņas vēlreiz noklausās, tā klausīšanās daļa viņam dikti patīk. Pats sataisījās uz gultu. Meitas kārta statīt pasaku un dziedāt dziesmu. Var redzēt, ka nepatīk viņai tas viss process, bet godam izdara. Ķirbim gan tas ļoti tīk.
Noskatījāmies to krievu izdzīvošanas šovu.
Bija vēl diezgan agrs, labi ja plkst. 11, bet tik ļoti jau nāca miegs.
Īstenībā forši tā izgulēties! ️ 🙂

5iKJezd.jpg

YkONV56.png

12.05.2020.

Piecēlos, saģērbos, izgāju laukā un uzreiz ienācu atpakaļ istabā. Ārā tik neganti auksts, ka nolēmu tomēr šorīt neskriet, drusku jau žēl, bet no vakardienas tomēr tāds jūtīgs kakls, labāk šodien nepārforsēt.
Uztaisīju kafiju un ielīdu atpakaļ gultā, sērfoju netā. Latvijas austrumos tik tiešām uzsnidzis sniegs un diezgan daudz. Nu bildēs jau tā smuki izskatās, tādu neierasti skati – tulpītes, narcisītes sniegā. Bet domāju, ka dzīvē tas zemniekam var nešķist nemaz smieklīgi. Nu tak maijā vidus tūliņ.
Piezvanīja satraukts brālis. Esot neizpratnē, vai valsts vispār kaut ko maksās? Viņš te pašnodarbinātais. Es metos mierināt, ka ceturtdien varēs naudai reģistrēties, tad arī zinās. Viņš jau domā par atgriešanos Latvijā, jo jūtoties piečakarēts, kopš marta beigām nav saņēmis ne kapeiku. Tāds nu bija valdības pašnodarbināto plāns, ka maija beigās, jūnijā sākumā saņems naudu par visiem mēnešiem kopā. Nu latvietim parastajam, kur valdība melo vienā melošanā, ir grūti noticēt, ka tā tiešām būs. Es teicu, lai nomierinās un gaida, ja teica, ka būs, tad būs, nav ko paniku sēt.
Es tak saņēmu naudu un vairāk nekā plānoju. Labi, te arī pašnodarbinātajiem uzlikti griesti, maksimums, ko valsts izmaksā būs 2.5 tūkstoši. Tas reizē ir daudz un tai pat laikā maz, jo tak par pilno biznesu, kur pelna desmitiem tūkstošus mēnesī. Tomēr jāsaprot, ka valsts maks nav bezizmēra.
Pēcpusdienā laiks palika mazlietiņ labāks, nu par kripatiņa siltāks. Izgājām parkā. Atkal ir nopļauta zāle .Ķirbis uzmeistaroja sev foršu māju. Vēl mieru neliek mums piederošais šķūnītis, kuru kāds jau ir okupējis. Varētu nopirkt riteņus, visiem būtu, kur glabāt. Forši būtu visiem kopā kaut kur pabraukāties, nebūtu te jāriņķo kā tādiem bišķiņ jukušiem.
Ar Ķirbīti kārtīgi pamācījāmies un ar pavingrojām. Tā kā netiku skriet, tad nekādas atlaides – jākustas. Un man ar patīk. Ķirbis centās kā nu mācēja, slinkums tomēr uzvarēja, teicās ka esot jāpaguļ. Tad nu gulēja uz grīdas un komentēja, cik es visu darot nepareizi, ka viņš nu gan labāk visu mākot. 🤣
Meita atnāca pie manis satraukta, jo viņas smart pulkstenim baterija sēžoties ļoti ātri nost. Acīs cerība, ka es ieminēšos, ka tad būs jāpērk jauns, bet es nesaku neko. Nu tak nekādu jaunu pulksteni tiešām nepirksim. Nē, nu viņa pati par savu naudu var pirkt, ja grib, es neredzu nepieciešamību.
Vēl esmu mazgājamās slotas meklējumos. Pati īsti nezinu, ko gribu, tik zinu, ka apnicis uz ceļiem tādas platības mazgāt. Bet tai pašā laikā zinu, ka tikai tā tas viss ir tiešām tīrs. Pirmās pasaules problēmas.
Pēcpusdienā BBC ziņās izlasīju, ka finanšu ministrs pagarina dīkstāves samaksu līdz oktobrim. Tas izklausās biedējoši ilgi. Nu tak valsts šitā noies pa burbuli viens divi. 🤔 Komentāros kāds smieklīgi raksta, ka izskatās, ka UK drukā naudu kā tādā Zimbabvē. Nav ne jausmas, vai Zimbabvē kaut kas tāds kādreiz bijis, bet tas izklausās rēcīgi. Sajūta arī tāda ir, ka vienkārši piedrukā klāt iztrūkstošo naudu. 🤔🤣🤔
Vakariņās vīrs uztaisīja kaut kādus vjetnamiešus, bija ĻOTI asi. Man tieši prasījās pēc kaut kā tāda. Ķirbim pieliku klāt pavairāk krējuma un bija ok, lai gan ēdot izteicās, ka esot ass. Viņš pat nenojauš, cik ļoti ass bija īstenībā. 🤣
Vīram šādi tādi darbi darba sakarā darāmi, es paskatījos Amazing Interiors.
Wow, cilvēku izdomai nav robežu, tas priecē.
Iesēdos sofā tik ērti, ka grūti bija piecelties, lai ietu gulēt, jo no trakās vingrošanas (insanity power and resistance) nenormāli sāp visi muskuļi. Tas ir grūtāk kā noskriet 10 km. Rīt no rīta raudāšu no sāpēm, to zinu jau tagad.

4ZgDlAw.jpg

OGkQad0.jpg

13.05.2020.

Šodiena pilnīgi nekāda, vispārējs besis un apnikums. Doma vien, ka būtu jāsēž mājās līdz oktobrim liek sajukt prātā. Visu daru jau kā robots, lai gan darīt īsti negribas neko. Laiks arī kaut kāds nekāds. Sataisījāmies pēcpusdienā iet ārā, meita noteica, ka ārā esot tikai 12 grādi, un es vienbalsīgi uzreiz visiem paziņoju, ka nekur neiešu. Meitas sejā var redzēt atvieglojumu. Vispār smieklīgi ar viņu. Mums te baigi slikts internets, ik pa laikam pazūd. Tad viņa kā tāds kurmis izlien no savas istabas, lai painteresētos, kas tad atkal noticis. Šodien vispār smieklīgi, jo mugurā melns džemperis un kapuce vēl galva, nu toč kā tāds kurmis. Viņai šodien nav skolas, jo skolotājām kaut kāda sanāksme par 10. un 13. klašu atgriešanos skolā no 1. jūniju. Tām abām (kopā skolā kādas 10 klases katrā gadā, tas nozīmē, ka runājam par 20 klasēm, kur katrā 30 bērni) klasēm jākārto eksāmeni. Ķirbim nav atļauts iet pie viņas. Kaziņa tāda. Bet es to prieku sabojāju, jo kad sāku vingrot, tad Ķirbis riktīgi man traucēja, vislaik gribēja uz muguras līst. Tad izmantoju savu varu 🤣🤣🤣 un liku viņiem paspēlēties. Tavu nelaimīgu tīni. Es vairāk dzirdēju skaidrošanos, ne spēlēšanos, bet nu kaut kā tur viņi galā tika. Varēja redzēt atvieglotu izelpu, kad ieraudzīja mani iznākam no dušas. Nu traki laiki cilvekbērnam, traki – jāpaspēlējas ar brāli. 🤣
Anglijas covida cipari joprojām nav nekādi iepriecinošie. Gandrīz 4 tūkstoši jaunu gadījumu un pie 500 mirušie. Sajūta, kamēr visi slimie un vārgie neapmirs, te tas mirēju cipars nekad nebeigsies.
Puse no visiem mirušajiem esot no pansionātiem. Un tie vēl neesot visi cipari. 🤐
Vīram darbā kaut ko sāk runāt par atgriešanos ofisā? Tiešām? Tukša kulšana tak, kāda atgriešanās ofisā, tādi darbi tak būs pēdējie, kas atgriezīsies ofisā.
Vakariņas, par prieku man, nav jāgatavo, jo ir vēl vakardienas ēdiens. Ķirbis kliedz, ka neēdīšot, jo esot pārāk ass. Nu tad viņam piešāvu vēl vairāk krējuma. Principā viņš ēd krējumu ar kaut ko. Vairs par asumu nesūdzējās. 🤣
Traukus kā vienmēr sabāzām trauķenē, tik ir viena problēma – tā mašīna nemazgā šad tad kārtīgi tīri, gribētos saprast, ko darām nepareizi. Iespējams labākas tabletes vajag. Vispār es pēc dabas eco cilvēks, jau 10 gadus cenšos ierobežot ķīmiju mājsaimniecībā. Cilvēkus, kuri mazgā drēbes ar Arielu vai Persil vispār nesaprotu un kur nu vēl tos, kas lieto mīkstinātājus. Tādus uz ielas var saost uzreiz un tādu ir ļoti daudz.
Nedod dies kāds apsēžas metro blakus, slikta dūša paliek. Un ar traukiem līdzīgi, tos ar nu jau tūliņ 10 gadus mazgāju tikai ar eco līdzekli. Pie vienas draudzenes es pa kluso pārmazgāju savu šķīvi, jo viņa mazgā ar Fairy.
Tie šķīvji reāli smird, bet tu to nezini, ja nezini, kā tas ir, kad šķīvis nesmaržo ne pēc kā. Nu lūk, tagad man trauķenei ar jāatrod kāds super labs eco variants, ja nē – turpināšu mazgāt ar rokām. (varbūt)
Lai nu kā, Ķirbis ir gultā, neguļ vēl, kaut ko tur spēlējas. Man arī sāk nākt miegs, jo pēdējās dienās mostos pati no sevi septiņos un tā trakā vingrošana tā nogurdina.
Bet šis tāds patīkams nogurums. Iemigu uz sofas, skatoties filmu. 🤷

14.05.2020.

Pamodos no milzu aukstuma. Drausmas, nu kā ziemā. Fiski skrēju ieslēgt siltumu. Izrādās istabā bija knapi 18 grādi. Ļoti cerēju, ka šis dzīvoklis nebūs auksts, tagad gan tieši tā liekas salīdzinājumā ar veco, neskatoties uz to, ka tur bija aizvēsturiski logi (tikai ar vienu stiklu) un dzīvoklis bija lielāks, neatceros tādus aukstus rītus. Vairs jau ar neaizmigu. Ķirbis laikam dzirdēja mani staigājam, arī pamodās, tad nu abi gājām uz dzīvojamo istabu.
Brālis ir dabūjis zināt, cik viņam izmaksās valsts naudu, nav apmierināts, bet nu viss godīgi. Pašnodarbinātajiem izrādās vilka vidējo no pēdējiem trīs gadiem, a viņš sākumā, kad atbrauca, ne pārāk daudz pelnīja, tad vēl 5 mēnešus ar veselības problēmām bija LV, vispār nestrādāja, tad nu tur no vidējā joprojām ir laba summa, nu kaut kur pie £1700 uz rokas mēnesī sanāca un tie tak ir tik 80%, vispār ņemot vērā situāciju jāpriecājas vispār, ka valsts maksā. Nē, braukšot uz LV.
Es viņam teicu, lai padomā labi, kur viņš tagad Latvijā tādas naudas uz rokas saņems, tak visur tagad viss ļoti nestabili. Nu redzēs, ko tad izdomās, bet es gan sarakstītu kārtīgi visus plusus un mīnusus pirms pieņemtu kādu lēmumu, sevišķi tagad, kad te viss iet atpakaļ ikdienā, ne gluži normālā, bet tomēr kustība notiek.
Atcerējos, ka Ķirbja auklītei neesmu aiznesusi atpakaļ tortes paliktni. Viņa te netālu dzīvo. Bet tā tad tukšu nesīs, aizgājām ar bērniem uz vietējo mazo veikaliņi. Nu gluži par vietējo nenosauksi, tāpat labs gabals ejams, bet nu tur viss nav rindās kā Tesco un viņi tik dažas minūtes ārā pastāvēs, nevis stundu kaut kur sēdes. Sasmērējām virogelu, nobruņojāmies ar maskām un prom. Tuvojoties bodei, arvien vairāk cilvēku. Distanci īsti neievēro neviens. Blisinās uz bērniem, tos jau bieži negadās maskās redzēt. Fiksi ieskrēju tai veikalā, mūžību tur nebiju bijusi. Vispār dīvaina sajūta būt veikalā, bet ļoti patīkama. Kas to būtu domājis, ka aiziešana uz veikalu var būt vesels notikums. 🤣 Veikalā uz letes uzlīmēta interesants uzraksts – uz parādu nedodam, lūdzu nemaz neprasīt. Šis ir baigi interesanti, atgādina tādas mazas lauku bodītes, kur tantes visu mēnesi ņem uz parādu un pēc pensijas tad samaksā un tā atkal no gala. Nu acīmredzot, ja tāda uzlīme tur ir, tad arī ir tāda situācija, turklāt ne viena vien. Veikalā arī uztaisīta priekšā (plastikāta/stikla?) siena pārdevējam.
Nopirku končas auklītei un kaimiņiem. Kaimiņi aiz sienas tak šorīt (visticamāk vakarvakar) atstājuši bļodiņā cepumus. Nu kā tad tikai bļodiņu atpakaļ dosi – ielikām tur kādu konču.
Laiks ārā saulains, bet joprojām pūš ļoti auksts vējš.
Atnākot mājās, abi ar Ķirbīti kārtīgi pamācījāmies. Viņa rakstīt prasme uzlabojas acīmredzami ar katru dienu. Lasīšana arī tīri tā neko. Nu tālu no Harija Potera, bet priekš piecgadnieka – brīnišķīgi. 👌
Runājot par Anglijas cipariem, nu nekā jauna tur nebūs – viss ka ierasts, bet nu vismaz nav nekas izteikti vairāk. Turas katru dienu gandrīz tas pats. Anglijā esot apstiprināts 100% antibody testi, tik nezinu, kur tādus taisa. Zinātnieki esot atklājuši, ka mutes skalojamais varētu nogalināt Covidu mutē. 🤔 Nu tad tagad zinām, kura ir pieprasītākā prece veikalos. 🤣 Vēl lēš, ka ceturtdaļa no mirušajiem ir cilvēki ar diabētu. Kā tad tur bija Anglijā? Vai tik nebija valsts ar Eiropā resnākajiem cilvēkiem? Un smieklīgākais šajā visā, ka neba tie resnie Londonā dzīvo, bet gan laukos. A kas jums nāk prātā, ja pasaka cilvēks laukos? Nu tak nemūžam ne resnie. Tak dzīvi laukos atminoties, tur nebija laika palikt resnam, tur bija jākustās un jāstrādā. Bet nu ok, darbā mums puisis teiviņš bez gala ar pirmā tipa diabētu. Viņam veiksmīgi sanāca nebūt šajā trakumā, jo nedēļu pirms visu slēdza, aizbrauca uz dzimteni atvaļinājumā (viņš no Marokas). Un ar visu šo trakumu nav ticis atpakaļ. Un tak nemaz arī nevajag. Kantoris tāpat naudu maksā. Un dzīvošana tur viņam ar drošāka.
Man reāli ir noriebies, ka ikdienu entās reizes jāēd un jādomā, ko ēdis. Es viena pati varētu arī neēst neko, nu īzī varētu ilgi arī negatavot. Bet nu mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām.
Pēc vakariņām ar Ķirbīti cītīgi sērfojām netā, pētījām ritenīšus. Meita drusku apvainojusies, bet nu nav kur mums lielu riteni likt, un es skaidri un gaiši zinu, ka neviens to riteni augšā lejā uz trešo stāvu nenesīs un galu rezultātā nopirks un stāvēs... jā, un kur stāvēs, tas tak ar labs jautājums. Istabā man nekad nekādi riteņi nestāvēs. Neko jēdzīgi neatradām, vai arī nemākam meklēt.
Rīt no rīta turpināsim. Jāiet gulēt. Rīts gudrāks par vakaru.
Vispār izrādās, ka tādi mazi ritenīši arī ir diezgan dārgi. 🤣 🙊 🤔 🤐

Y5TvgvS.png

ui7ZZsy.png

15.05.2020.

Tizlās pussalūzušās žalūzijas traucē gulēt. Nav tak pierasts, ka istabā ir gaišs. Aizvakar nokavējām aizkaru piegādi. Nu jāsaka, ka pie durvīm neviens nezvanīja, bija tikai atsūtīts e-pasts, ka būšot tad un vēl nez kad. Nu ja tu e-pastu laicīgi neizlasi un pa logu nevaktē, (tā sanāk, jo mājās bijām visu dienu, pie durvīm tak nezvanīja), tad tu vari naktīs negulēt, jo sauli bloķējošie aizkari nebūs nekad. 🤣
Ak, kā es gribētu būt Ķirbītis, viņš visu laiku tāds saules stariņš ar nebeidzamu enerģijas lādiņu. Šodien viņam izdevās tāds baigi feinais joks par to, ka ome dzīvo citā planētā un visu laiku ir laimīga, jo pārtiek no sēnēm. Ai, nu tur tas stāsts tāds garš, bet es tik šausmīgi smējos, ka nevarēju ilgi nomierināties, jo man likās nenormāli stilīgi, ka ir tāda kruta ome, kura dzīvo uz Urāna un lai viņai tur nebūtu garlaicīgi, ēd sēnes un tad skatās muļkikus. Jā, jā, zinu, tāda samaitātā pieaugušo domāšana. Ķirbīša stāstā viss bija nevainīgi un vienkārši, nekādas muļkiku sēnes tur nebija.
Bet nu lūk, es tā smējos, ka viņš, redz, bērns visu dienu to joku pēc tam stāstīja, es, protams, vairs nespēju tā smieties, bet viņš gan, lai arī viņam nebija ne mazākās nojausmas, kāpēc es tik ļoti smejos. Tik vienkārši nesamaitāta laimīga bērna dzīves uztvere. Tas tāpat kā slēpties vienā un tajā pašā vietā aiz aizkariem, kad redz kājas un katru reizi kad atrod, smieties kā kutinātam.️ ❤️
Laiks šodien brīnišķīgi jauks. Es pat priecājos iziet ārā. Gulēju zālīte, baudīju saulīti un čekoju jaunākos Anglijas datus par covidu. Foršā ziņa ir tā, ka Londonā ir vismazākais R cipars - 0.4.
Tas nu gan ir baigais pārsteigums, ja godīgi. 🤔 Kopējais Anglijā ir 0.75. Pie viens atkal slēgtu valsti ciet.
Svarīgi šo ciparu saglabāt zem viens. Bet nu tas, ka Londonā ir viszemākais valstī, ir neticami. Vai nu mums melo vai arī mēs londonieši tiešām esam bijuši vienkārši brīnišķīgi istabā sēdētāji. Ļoti gribas cerēt, ka ir otrs variants. Ziņās kaut kur vēl raksta, ka Londonā esot tik 24!!!!! saslimušie dienā, laukos ap 3000 nu nez, nez...
Vakar noslinkoju, nevingroju, to Ķirbis visai bosīgā tonī šodien atgādināja. Ja viņš dzīvē nebūs kāds priekšnieks, tad es nezinu, kas viņš būs, jo nu viņa uzdrīkstēšanās un bosīgums ir tieši priekšnieka līmenī. 🤣
Tas kā viņš paziņoja par vakardienas nevingrošanu sakaunināja mani kā tādu slinku darbinieku. 🤣 Āvu kājas un gāju skriet. Bija jau pāri sešiem, jo vīrs bija beidzis strādāt. Tik viegli un ātri skrējies nebija sen. Īstenībā vakarā skriet ir vieglāk, jo tak organismam ir spēka no dienā saēstajām bulciņām. 🤣🤣 Meža tik forši, cilvēku īsti nebija. A te pēkšņi dzirdu kādu bļaustāmies man tuvumā. Man ausīs mūzika. Tur tante ar riteni, izrādās runā ar mani. Es pārsteigta apstājos. O, mežu septiņos slēdzot. Tas tik ir pārsteigums! Bet nu viss ok, gāju ar tanti kopā uz tuvāko izeju. Tas viss pandēmijas sakarā, lai jaunieši pa naktīm te bariem neblandītos. Tas arī izskaidro, kāpēc mežs bija tukšs. Es tā sen vakarā tur nebiju bijusi, tik no rīta. Nu neko, skriešanas luste pārgāja un gāju mājās.
Kamēr skrēju, bija atnākuši tie pazudušie aizkari. Vīrs jau montēja klāt.
Rādās, ka šonakt varēs beidzot (tumsā) izgulēties. 👌
pu1WwLr.jpg

9Ra9eoI.png

16.05.2020.

Tūliņ divi mēneši šim riņķa dancim. Nu jāsaka, ka nu tūliņ, tūliņ viss pāri malām ies. Kauns jau, jo nekas tak nekait – sveiki, veseli, siltās gultās, pilniem vēderiem, bet ņerkst... Domāju, jo labāka dzīve, jo izlaistāki cilvēki. Mežā meitas nevarēja atļauties ņerkstēt, tur bija jābūt stiprām. Daža tak 8 gadus pat nodzīvoja mežā, a redz, baltos palagos grūti esot. 🤔 Eh.... bet no tā vieglāk nepalika nemaz. Gribas vienkārši, lai šis ātrāk beidzas un sākas kaut kāda lielāka skaidrība par parasto – normālo dzīvi.
Esmu arī sapratusi, ka es nekam nederu ne kā pavārs, ne kā skolotāja. Moš varētu būt sporta skolotāja, bet tur arī varētu gadīties, ka viss notiktos pēc garastāvokļa un noskaņojuma. 🤣 🤣 🤣
Dārzā gan es būtu laba, tik tā dārza nav. 🤣 🤣 Ai, nu kā lai nebesās?
Bet gan jau vajag tādas tizlās dienas, lai vairāk novērtētu, ka nemaz nav tik slikti.
Šodiena bija burtiski tāda pati kā citas nedēļas nogales – muļļāšanās pa māju un parku. Es, tiesa gan, daudz tur neiesaistījos, jo nebija omas nekam.

17.05.2020.

Šodiena jau labākās krāsas radās, neskatoties uz to, ka Ķirbis jau stāvēja pus 7 pie gultas, ka vajagot iet vingrot. 🤣
Taisnība vien jau ir, es viņam arī vakar piekodināju, lai šodien man atgādina, bet nebiju gaidījusi tik agri no rīta.
Vingrot negribējās, kaut kā nebija noskaņojuma, bet nebūt jau bijis slikti. Vipār esmu zaudējusi 800 g un tas tauku paskatā ir daudz. Esmu apmierināta.
Tie jaunie aizkari vai precīzāk romiešu žalūzijas, neizskatās smuki, pat nezinu ko iesākt – samierināties vai sūtīt atpakaļ. Baigā ķēpa ar to sūtīšanu. Un vēl lielāka ar jaunu pasūtīšanu, mums tie logi ļoti plati, tur visa tā problēma, nav tādu standarta izmēru, jāpasūta speciāli, a tādas lietas arī labi maksā.
Zvana telefons. Tagad es jau gudra, ka tas visticamāk ir no darba. Jā, zvana priekšnieks. Izjokoja mani pamatīgi. Ķipa, kāpēc neesot darbā, vai tad darba lapā ziņas nelasot, tak esot viss atpakaļ vecajās sliedēs. Nu es te notrulinājusi smadzeni divu mēnešu garumā arī noticēju. Šis tā smējās, ka nevar normāli pastāstīt, kāpēc tad zvana. Izrādās mums tagad 20. maijā atkal jāreģistrējas no jauna dīkstāves naudai. Atkal tā pati procedūra, ja nereģistrēsies, tad naudu nedabūs. Uzliku atgādinājumu telefonā, tak grūti kaut ko tāpat vien atcerēties, tak ne dienas ne datumi eksistē.. Vēl paņirdzām par mūsu skolotāju prasmēm un ka gaidām, kad skola ziedos naudu kūkām. Parasti pēdējā piektdienā, kad ejam savākt bērnus ir cake sale. Tur prasa vecākiem no rīta atnest uz skolu kēksiņus, donatus, nu vienalga ko, un tad pēc stundām, kad savācam bērnus, tos var nopirkt. Nauda paliek skolas vajadzībām. Nu tad gaidām kad skola mums tas kūkas piegādās. 🤣 Forši bija parunāt.
Es atkal šodien veiksmīgi ar bērniem ārā negāju. Bija domā pavingrot, bet atdūros pie vannas istabas šrubīšanas.
Laiks vispār ārā atkal fantastiskais, labprāt ēstu kāda kafenē saldējumu.
Vispār gudras galvas saka, ka, ņemot vērā ļoti silto (siltāko pēdējo 10 gadu laikā) aprīlī, UK esot labi izdevies pakarot ar covidu
Nu D vitamīns esot tas noslēpums, kas neļauj smagi saslimt. Un arī pastāstīts, ka siltajās zemēs kā Spānijā un Itālijā iezemieši paši izvairās no saules, sevišķi vecāka gājuma cilvēki. Neesot kā ziemeļnieki, kas ierauga sauli un visu dienu cepas, kamēr āda iet nost. Līdz ar to Itālija un Spānija arī tādā situācijā – D vitamīna trūkums. Es tam kā tāda Skudriņa Tipa – ticēju un neticēju. 🤣 Šodien arī tik 170 mirušie, kas vispār liekas kaut kas neticams. Nu ceru, ka rīt kā pie pirmdienas nebūs no aprūpes namiem mistiski četrciparu skaitļi. Jebkurā gadījumā šie mazie cipari ļoti, ļoti priecē, lai gan saslimušie joprojām ap 3 tūkstoši, bet nu uz 67 miljoniem tas arī nav tik traki, ja tā padomā.
Pievakarē novingroju, negribējās, bet saņēmos un bija tik forša sajūta. Domājams, ka lejas kaimiņiem tas varētu īsti nepatikt. 🤣 Cenšos jau klusiņām, bet nu mazums. Lai ar kā – neesmu dolārs, lai visiem patiktu un izpatiktu. Nogurst tak no tādas nepārtrauktas piedomāšanas, vai tik nav par skaļu kaimiņiem. Pārāk atbildīgi mēs esam.
Vakarā sacepu veselu kukuli ķiploku grauzdiņu un nemanot viena pati arī gandrīz visus apēdu. Tagad droši varu doties ielās, visi turēsies pa gabalu. 🤣 🤣 🤣 Labi, ka vīrs arī ēda, citādi nāktos gulēt dzīvojamā istabā.

18.05.2020.

Ir klāt kārtējā pirmdiena.
Darīt negribas neko.
Brokastis sataisījos taisīt angļu brokastis, a izrādās no visa ir tikai olas.. A olas jau vārījās, kad to sapratu, nu neko ēdam vārītas olas ar desmaizēm.
Vīrs atnāca un paziņoja, ka sēta sabraukusi pilna ar policijas mašīnām. Viņam tur galds tieši pie loga, visu bez okšķerēšanas labi var redzēt. Nu pilna sāta tas nozīmē – trīs. Drusku varēja dzirdēt no kāda dzīvokļa bļaustīšanos, vai arī tikai tā likās, precīzi nepateikšu, jo logu bija neērti vaļā taisīt, bet liekas, ka varētu būt karantīnas tipiskākā problēma – domestic violence. Drīz vien policija aizbrauca. Pēc pāris stundām atbrauca ātrā palīdzība un policija. Kauns jau tā skatīties un pētīt. Tā arī īsti nesapratu, kas noticis. Pieļāvu vēl versiju, ka moš kāds no covida nomiris, bet tad tie visi būtu spectērpos, nu vismaz es tā domāju, ka tad tā vajadzētu būt.
Vīrs aizbrauca uz veikalu pēc kaut kā ēdama, jo godam esam apēduši visu. Man negribējās sēdēt vairs tā pie loga un speciāli vaktēt, kas tad tur blakus mājā noticies. Dzirdēju beigās kaut kādu kņadu un visi aizbrauca. Nu būs kaut kad jāpainteresējas, vai kaimiņi kaut ko vairāk nezin, jo daudzus pie logiem redzēju skatāmies.
Vakariņas šodien neēdu, jo pa dienu jau apēdu nedēļas normu. Sataisīju vakariņas, saklāju galdu un aizgāju skriet. Noskrēju garām vissenākajām dzīvoklim, tur svarīgas vēstules no darba atnākušas. Fiksi paņēmu vēstules, sasveicinājāmies pa gabalu ar draudzeni un prom. Skriešanas aplikācija mani pievīla – neskaitīja noskrieto attālumu. Ai, telefons ar beigās nomira, bet pēc laika ilguma noskreju apmēram kādus 8 km.
Vispār pieķēru sevi pie domas, ka pēdējās dienas atkal čekoju daudz ziņas par covidu. Baigi jāmāk filtrēt tā informācija, jo tak katrs kantoris raksta kaut ko pa savam. Wordometrā dati jau ar katras valsts interpretēti. Vispār interesanti, ka LV tur vairs tik 1.8 miljoni iedzīvotāji uzrādīti, lai gan Vikipēdijā pa visam cits cipars. Diez kur viņi tādus datus dabūjuši? Valsts būtu tādus iesniegusi?
Lai nu kā, šodien UK ir zemākie rādītāji kopš Lockdowna – 2.7 tūkstoši saslimušie un 160 mirušie. Bet nu pēc kādas nedēļas, pusotras mēs redzēsim, kāda būs patiesība kopš stingro ierobežojumu atcelšanas, jo bildes no tā, kāds izskatās metro un kas darās Haidparkā nav iepriecinošas. 🤔
Vispār atskrienot mājas negribējās darīt neko. Viltīgi novirzīju Ķirbja gulētlikšanu uz meitu. Viņa varētu būt labs ģenerālis, tur tā gulētlikšana pilna pavēlēm un komandām. 🤣 🤐 Disciplīnai jābūt! Bet nu es neko neteicu, jo Ķirbim liekas, ka pat tā visa mega kontrole patīk. Es tik aizgāju un iedevu buču, nodziedāju dziesmiņu. Tad sataisīju sev toverīti ar tēju un nodevos filmas skatīšanai. Tāds foršs vakara miers. ❤️
P.S. rozes smuki saziedējušas.

29s1tQn.jpg

PBGzKAt.jpg

19.05.2020.

Šodiena bija brīnišķīga, silta saulaina un līksma diena. Kaut kā jau no rīta pamodos ar tādu pacilātu, labu noskaņojumu pilnīgi bez jebkāda iemesla, tik atkal nāk domas virsū par kafijas nedzeršanu. It kā man tas rīta rituāls ļoti patīk, bet tai pat laikā nevar saprast. Aizmirstu vislaik vīram pateikt, lai nopērk man etiķi, tak vienubrīd kafijas vietā no rītiem siltu etiķūdeni dzeru, baigi laba sajūta bija, bet vot izdzēru to pudeli tukšu un viss – aizmirsu. Misters Ķirbis šodien rakstīja uz laiku savus rakstāmos gabalus, citādi galīgi izlaidies – kaut ko tur vāvuļo, ta čurāt, ta ēst, ta dzert vajag un sēž tur pie četrām līnijām 3 stundas. Uzliku laiku uz pusstundu un pateicu, ka kad tas beigsies, mēs ar māsu iesim laukā pirkt saldējumu un ja nebūs pabeidzis rakstīt, tad sēdes ar tēvu un saldējuma viņam nebūs. Tavu fiksi apzinīgu rakstītāju, kas to būtu domājis, pat ne reizi nepadzērās un nepačurāja. Bet nu var jau arī viņu saprast, laukā ir ārkārtīgi skaista diena, nu ļoti ļoti, ļoti, rāda, ka ir 25° C, uz sajūtām esot visi 27°. Nu tas ir mans mīļākais laiks – perfekti silts. Tad nu arī fiksi saziedām virogelus, maskas kabatā un prom uz to mazo vietējo bodi .Bērni pagaidīja ārā, es fiksi nopirku saldējumu. Nu jāsaka, ka tāda maza ieskriešana veikalā uz divām minūtēm ļoti uzlabo omu, tu nejuties vairs tik ļoti izolēts, saproti un redzi, ka dzīve joprojām turpinās arī aiz parka. Saldējumi nopirkti, laimīgi cilpojām uz parku. Es šoreiz bez jebkādām nopūtām un elsām. Bērni arī ar saviem saldējumiem izskatījās pārlaimīgi. Nu tik maz vajag priekam. Vīrs arī mums pievienojās parkā uz pusstundiņu. Kārtīgi izlidinājām šķīvīti. Ķirbis, mazais žuliks tāds, vislaik gribēja nočiept līdzpaņemto ūdens pudeli, lai to uzgāztu virsū meitai. Izdevās! Ai, kāda viņiem tur bijām lustīga ņemšanās. Nu vismaz es tā to redzēju, meitai tas viss lāgā nepatika, bet nu ņemot vērā, ka laiks jauks, tak ar nekas nenotiks, ja uzšpricē drusku. Parkā sabijām ilgi, pie kādām stundām trīs. Visiem ir mēreni sarkans iedegums. Varam sevi godam pieskaitīt pie tiem tipiskajiem ziemeļnieki, kuri kā ierauga saulīti, tā apdedzinās jēli. 🤣 Nē nu ceru, ka saķērām daudz D vitamīna un tagad neslimosim. 🤞🤞🤞
Vakariņās uzvārīju ļoti garšīgi frikadeļu zupu. Pat Ķirbis slavēja, bet nu viņš ir visēdājs, ēstu arī ja nebūtu garšīga. Tiesa gan, es pati to zupu neēdu, tik sastādījusi kompāniju pie galda un pēc tam aidā – skriet. Noskrēju gandrīz 12 km. Fantastiska sajūta. Noskrēju garām Aleksandra pilij un parkam. Ārprāts, cik tur to cilvēku! Eh...
Nu vakars skaists, joprojām 24 grādi, pilnīgs bezvējš, nu pareizi, ka prasās parciņā pasēdēt. Man arī tur prasījās piestāt un skatu ieelpot. Nu ceru, ka cilvēki saprot, ko dara un covida cipari pēc pāris nedēļām negāzīs nost no kātiem. Lai gan man kā vērotājam pēc dabas, jāsaka, ka izskatījās diezgan atbildīgi sēdētāji. 🤔
Tūristiem obligāti iesaku šo parku esot Londonā, tas ir jāredz, jāsēž un jāizbauda. ❤️
Atnākot mājās, valdīja jau pilnīgs klusums. Vīrs bija Ķirbīti ielicis čučiņāt, un bērns aizmidzis uzreiz, nu jā, ilgā trakošana saulē darījusi savu. Nu forša diena bija, forša. Kaut vairāk tādas būtu, gan pēc laikapstākļiem, gan sajūtām. ❤️

SbCjYwt.jpg

20.05.2020.

Pasaulē ir pilna idiotu un tur neko nevar darīt. Cilvēki laikam domā, ka tik tiešām neļāva laukā iet un satikties ar citu mājsaimniecību aiz gara laika. Tak šodien parkā satiekas 4!!! ģimenes, saklāj kopā piknika sedziņas un covida svētki ir sākušies. 😬 Nekad, nekad nesapratīšu tos trulos prātus, kuriem nepietiek pat tik daudz saprašanas, kā sargāt sevi. Man vislaik likās, ka tas ir instinkts, bet acīmredzot nav gan. Bērni tika informēti, lai papēta šo cilvēku uzvedību un ka visticamāk dēļ tādiem mēs istabā sēdēsim ilgi un dikti. Labi, ka manējiem ir tā saprašana ievērot labu lielu distanci no cilvēkiem. Nu tak mirušie vakar joprojām bija pie 600 un saslimušie 3 tūkstoši. Tak tā zaraza joprojām ir ļoti.
Šodien atkal gājām pēc saldējuma. Vispār šodiena ir precīza vakardiena. Nē, meloju – laukā ir daudz siltāks un nopirkām citu saldējumu. 🤣 Parkā sabijām ilgi, ļoti ilgi, meita jau sāka besīties. Ķirbis, tas gan priecīgs par visu. Galvenais, ka dabūja tieši tādu saldējumu kā gribēja. Nu viņš man aprakstīja, kādu gribot, iekšā jau veikalā negāja. Viņam tā aprakstīšana vienkārša – vajagot tādu, ko spiež ārā, zaļā krāsā, apaļu. Es tik kratīju ar galvu, ka nopirkšu, bet pie sevis domāju, par ko viņš vispār runā? 🤣 A tu cilvēks ieeja veikalā un toč tāds tik tiešām ir, nav apaļš, bet gan trubiņa. 🤣
Es varētu laukā pavadīt visu dienu tik forša laikā, lai tik urlas covidtusētāji nav tuvumā, tie uzdzen dusmu.
Ak jā tak nopirku arī cherry colu, tā bija sarunāts, ka nopirksim ko tādu padzerties. Tad nu Ķirbis skrēja un dzēra, un dzēra, un dzēra, kamēr visu izdzēra. Tik mīlīgi, smieklīgi vērot to prieku, ka drīkst un drīkst tik, cik grib. Ai, nu bet tas tak ir tik forši, citādi kāda jēga pirkt un ļaut tik drusciņ padzerties, nu tak, lai ir bērnam laime pilnībā – īstais saldējums un colas svētki. Tak tik maz laimei vajag, nu vismaz šodienas.
Vakarā uzzvanīja brālis, ka esot aizlidojis tomēr uz LV. Par nokļūšanu pastāstīšot rīt.
Es visu vakaru nelikos mierā, kāpēc neaizgāju tām famīlijām pieklājīgi kaut ko pateikt par distancēšanos. Nu tak varēju tā ar glanci paiet garām un nolamāties. 🤣

NUimLOG.png

21.05.2020.

Šodiena gandrīz nemaz neatšķiras no vakardienas un aizvakardienas. Noskaņojums visiem labs, saulīte dancāt dancā debesjumā. Bezbēdīgi forši.
No rīta pēc brokastīm sazinājos ar brāli, nu dikti gribējās dzirdēt to stāstu par nokļūšanu LV caur Minsku. Lidmašīna esot bijuši 8 Latvijas pilsoņi. Pārējie visi gandrīz ķīnieši. Nu, acīmredzot, tas arī viņiem ir tranzīta ceļš. Tie visi esot bijuši burtiski skafandros. Tik žēl, ka brālim nebija nevienas bildes, bet viņš teica, ka pilnīgi visi maskās, dzeltenos tērpos ar kapucēm un cimdos. Visi ļoti satraukti un uzmanīgi.
Lidmašīnā arī devuši ēst kastīti ar ēdienu. Minskā taksisti bez maz vai kāvušies par letiņu ceļotājiem. Nu tak baigais pļaujas laiks tomēr. Tur nekādas maskas, aizsardzības nevienam nav. Baltkrievijā vīruss neeksistē. 🤣 🤔 Tad brālis ar vēl vienu puisi kopā brauca ar vienu taksis līdz Latvijas robežai. Samaksāja tik 75 eiro uz abiem. Londonā ar blackcabu tu varētu 3 km pa tādu naudu nobraukt, moš pat mazāk 🤣. Uz Latvijas robežas esot ļoti, ļoti ilgi gaidījis, tur katru sīki smalki izjautāja, vajadzēja iedot pašizolācijas adresi, kur pavadīs tas 14 dienas, esot brīdināts, ka policija zvanīs, var prasīt pienākt pie loga vai iznākt laukā. Brāli savāca bijusī sieva un aizveda uz viesu namu. Tur tad arī viņš pavadīs tās divas nedēļas. Viesu nama saimniece, lai arī ļoti piesardzīga, tomēr priecīga, jo šādos laikos katra kapeika svarīga. 14 dienas viņam tur izmaksā 222 eiro. Tās tādas covida cenas laikam, jo liekas ļoti lēti, bet, ja godīgi, es arī nenoprasīju, kurā vietas tas viesu nams ir.
Brālis vēl nav izlēmis, vai aizbrauca tik uz lauku vai pavisam. Londonas saimniece, kur īrēja istabiņu, esot teikusi, ka vienmēr laipni gaidīts atpakaļ. Nu tas ar jauki!
Oi, ņemot vērā fantastisko laiku, visi drusku prātu izkūkojušie tešas uz jūru, un tad ir pārsteigti, ka tur viss pilns. Ķipa bezmaz vai apvainoti, kā tie citi drīkst tur arī braukt? 🤣 🤔 Šis viss ož pēc mega covida otrā viļņa. Bet nu jāsaka, ka, lai visi, kam tā prātiņa tā mazāk, mirst, nu kam tādus te uz zemes vajag. Jā, jā, zinu skarbi, bet nu tiešām. Un tad šitie klejotāji būs pirmie neapmierinātie, ja atkal būs karantīna, daudz mirušo un pašiem nebūs vietas slimnīcā. 😬
Bērni atkal tika pie kārotā saldējuma. Parkā pavadījām vismaz stundas četras, ja ne ilgāk, vairs pat neskaitīju. Pleci ļoti sāp, gan jau ies nost āda. Nepietika jau prāta kaut ko uzsmērēt. 🤔 Vīrs arī vismaz stundas trīs nostrādāja ārā ēnā zem koka, izrādās, ka mājas internets tik tālu ķer. Paspēja arī piebļaustīt parku video konferencē. 🤣 Forši tādā ziņā tā strādāšana no mājām. Ķirbis ik pa laikam skrēja samīļot, bet nu tā jau saprata, ka tētis strādā.
Vakara kārtīgi novingroju trako insanity, tā, ka ēdot rokas pilnīgi trīcēja. 🤣 Tā var saprast, ka labs treniņš bijis.
Šodien laicīgi atcerējāmies, ka ir ceturtdiena un BEIDZOT izgājām ārā aplaudēt. Nu tak tik pirmo reizi kopš te dzīvojam. Tā kopējā plaudēšana ir baigi emocionāla un paliks viena no spilgtākajām covida atmiņām. Tā tāda sirreāla sajūta, kad tu klusējot plaudē, labi apzinoties situāciju valstī un kam tu plaudē. Baigā vienotības sajūta.
Apakšējā stāva kaimiņiene izkārusies ārā pa logu arī cītīgi sita pa katliņu un ļoti laipni sasveicinājās. Tad pastāv iespēja, ka nedzird mani lēkājam un Ķirbi skraidām. 🤣 🤣 🤣
Ķirbis izpaudās kā nu mācēja – lēkāja un spiedza, kliedza. Viņam tas parasti liekas baigais tusiņš, lai arī zina ļoti labi, kāpēc ejam plaudēt.
Pēc tam fiksi pa gultām. Ķirbis jau knapi vairs kustējās. Nu tak atkal ļoti, ļoti gara un saulaina diena bija. Paskatoties uz viņu tumsā gultiņa viņš sāk izskatīties pēc tā rēga skurstenī no Emīla nedarbiem – kārtīgi pigmentu paķēris. 🤣 🤣 🤣
Vīrs ar meitu skatījās kaut kādu filmu, Ķirbis sev pats pasaku stāstīja (parasti pasaku stāsta vīrs), es tik dziesmu nodziedāju. Smieklīga tur tā pasaka bija. Viņš ar mantiņām spēlējas un tur tik rēcīgi teksti nāk ārā. Bet nu visus jau no mums saklausījies. Nekā slikta, tik rēcīgi.
Nu viss matē, viss matē. 🤣

RWrCbCY.png

<

Q0RI6gT.jpg

22.05.2020.

Laukā šodien vairs tik 21 grāds, istabā tik sasmacis gaiss, liekas, ka ledains aukstums nāk iekšā pa logu. Sākumā tas likās atsvaidzinoši, drīz vien aizvēru to logu un uzvilku hūdiju. Ziemā ārā. 🤣 Vispār jūtos atvieglota par aukstu dienu, jo tāds nogurums no trim intensīvām dienām parkā gulšņājot. Tu cilvēks nogursti no atpūšanās. 🤣 Meita arī priecīga, zina, ka nebūs stundām ārā jāsēž, maksimums, ko iziesim, būs kāda stunda.. Ai, ja godīgi, neatceros sevi nekad tik baigi apzinīgu ar ārā iešanu – obligāti katru dienu. Nu ok, kad bērni bija maziņi, sevišķi meita, tad tas pirmā bērna sindroms, ka jādara viss perfekti. Tad gāju staigāties ar ratiem katru dienu. Ar Ķirbi bija savādāk, viņš te Londonā dzima, tad mums bija dārzs. Tad nu gulēja ārā, arī ziemā un lietū. Angļu tautai par to ir ko brīnīties. Viņš īstenībā vislabāk gulēja lietū. A ko tur daudz – plēve pāri un guļ. Atgriežoties pie pienākumu apziņas, jā, es tik tiešām uzskatu tagad par pienākumu iet ar bērniem laukā maksimāli daudz, lai arī man tas lielākoties nepatīk. 🤣 Un, būdama tik apzinīga, šodien laukā neizgāju. 🤣 Ķirbis gan vairākkārt apkārt virpuļoja un prasīja, kad tad iesim. A es aizsēdējos netā un tā arī tur daudz laika notrulināju. Vainas apziņas nekādas.
Brokastīs bērniem izvārīju mannas biezputru. Abi īsti nesaprata, kas tas ir, bet nu ēda un apēda. Sen nebiju vārījusi. Meitai it kā parasti garšo, bet viņa tur samaisīja iekšā zapti ar kanēli un cukuru – pēc cūkēdiena viss izskatijās. Ķirbis pablisinājās, bet ēda. Piesolīju, ja apēdīs, vakarā, kad atbrauks saldējuma mašīna, nopirkt saldējumu. Saldējuma mašīnas ir varenas, nu tādas kā filmas rāda. Brauc ar tādu kaut kādu specifisku, ļoti skaļu mūziku, viss ciems zina, ka tuvojas saldējums. Tad tā mašīna piestāj vienā vietā (mūsu gadījumā iebrauc mūsu sētā) un kādu laiku gaida pircējus, un tad, džinstinādama savu dziesmu, brauc tālāk. Ķirbis katru vakaru tik ļoti grib to saldējumu, kad sadzird to dziesmu. Tad nu tagad bija gatavs arī apēst māsas cūkēdiena paskata putru, ja nu liktu, lai tik dabūtu to īpašo salčuku no mašīnas. Dabūja, dabūja abi bērni to saldējumu. Tak kā padzirdēja dziesmiņu, fiksi kurpes kājās un kliedz, lai skrienam lejā, bailes, ka aizbrauks prom pirms paspēsim noskriet. Fiksi paķeru maskas un antibakteriālas salvetes. Pārdevējs arī maskā un pirms katra pircēja dezinficē rokas. Baigo dusmu uzsita sieviete ar bērnu, kas pienāca uzreiz pēc mums. Nu pienāk burtiski blakus. Biju ļaunā un norādīju, ka viņai ir jāievēro distance. Tavu pārsteigtu cilvēku. Tā noskatījās uz mani. A man jau vienalga. Ja viņu tas nesatrauc, tad mani gan. Bola acis vai nē. 🤣 Es varētu Borisa vietā rīkojumus dot, tad fiksi te kārtība būtu. 🤣 A Boriss paļaujas uz britu veselo saprātu. 🤣 Tādu veselo saprātu nācās divu cilvēku rinda pēc saldējuma aprāt. 🤣
Saldējums bija garšīgs, apēdu pusi no Ķirbja, viņam tas īsti nepatika, bet baigi nepretojās, nebija jau arī izvēles, tāpat ēstu. Moš rīt būs jānopērk sev.
Gulēt ejot, ievēroju, ka atkal pie mūsu mājās stāv ātrā palīdzība. Gudrs netiksi, kas te apkārt darās. 🤔

trNIyxx.jpg

pecJKl3.jpg

23.05.2020.

Pūš, nu kārtīgi pūš. Man, paskatoties pa logu, seja saviebjas no reibuma. Ķirbim gan pirmā doma kas prāta – kur ir pūķis? Ejam laist gaisā pūķi! Nē, nu tā uzreiz jau nu gan tas viss nenotikās. Kādas 2–3 h staigāja nopakaļus un čīkstēja. Nu kā jau teicu, mani tas vējš galīgi neuzrunāja un kur nu vēl kaut kādu pūķus gaisā laist. 🤔 🤣 Vispār nesaprotu kāpēc, bet tiklīdz ir brīvdienas, tā noskaņojums tāds kaut kāds nekāds. Pēcpusdienā izgājām visi ārā. Izrādās ārā nebija auksti. Kāds gudrinieks (visticamāk es pati) pūķi iepriekšējā reizē ielicis iekšā samudžinātu. Nu tak sēdēju tur lielā vējā vismaz minūtes 20 un mēģināju atpiņķerēt. Tāda dusma. 🤣 Skaidrs no kā bērniem ir short temper. 🤣 🤣 🤣
Vīrs ar bērniem filmēja slowmotion video, kamēr ES LIDINĀJU TO PŪĶI. Nu man tak tik ļoti to gribējās visu rītu 4 stundu garumā. 🤣 Bet nu jāsaka, ka man riktīgi iepatikās. Ķirbim pašam interesē pazuda pirmajās divās minūtēs, jo viņš redz bija iedomājies, ka varēs ar to pūķi apkārt uz riņķi skraidīt, bet nu tad pazūd vējš un pūķis pļek – pie zemes. Man beigās rokas sāpēja, bet jutos laimīga kā bērns un noskaņojums uzlabojās par visiem 100%. Ienākot istabā, vējains skats pa logu man tāpat kā Ķirbītim tagad saistās ar pūķi.
Dažreiz ir tik labi un nepieciešami atrast to iekšējo bezbēdīgo bērnu sevī. 😍

24.05.2020.

Mājas nebija nekā īsti brokastīm, tad nu atveram ledusskapi un izņemam no tā lasi. 🤣 Nu tā arī apmēram beigās sanāca, jo vīrs aizgāja ātri uz veikalu (cik nu tā ātri vispār sanāk) un nopirka kūpinātu lasi. Biju izbrīnīta, jo viņam zivis negaršo, bet esot prasījies. Tad nu brokastīs šorīt ēdām daudzu kruasānu ar visādiem labumiem. Pēc diētas tas galīgi neizklausās. 🤣 Bet es arī par to tad nedomāju, vienkārši izbaudīju. Tak vakar novingroju, tad arī šorīt nav nekādu pārmetumu – var arī droši ēst.
Laiks ārā it kā normāls, it kā nē – nevar saprast. Man iet ārā šodien negribējās, kaut kur zemapziņā ieslēdzās, ka ir brīvdienas, lai vīrs iziet viens, es pārņemšu stafeti pa nedēļu.
Vispār pēdējā laikā šausmīgi slikti guļu un daudz par bērnības mājām sapņoju, brīžam naktī mostos vairākkārtīgi satraukta. Daļu atceros, bet no kā tieši esmu pamodusies gan nezinu. Nesen māsa atsūtīja dažas bērnības mājas bildes, mamma tur bija aizbraukusi. Iespējams, tāpēc tagad tādi sapņi, jo, skatoties tās bildes, daudz atmiņu uzreiz pavīdēja galva. Tā māja ir pārdota un tur nedzīvo neviens. Vispār nav tās labākās atmiņas no bērnības, man vienmēr bija tur bail. Cilvēki to māju nopirka tikai dēļ lauksaimniecības zemes un tur, kur mums bija zemeņu dobe, tas ļoti, ļoti tuvu mājai no vienas puses, izraka masu kapus. Nu ne jau baigos masu kapus. Tur atrada trīs vācu zaldātiņus un, kā profesionāļi domā, mājas saimniekus ar bērnu. Visi vienā bedrē aprakti. Toreiz pilnas avīzes ar to bija. A mēs tā garšīgi zemenītes ēdām, labi tur auga. 🤔 🤐 Bērnībā vel klīda nostāsti, ka zem mežābeles, kas auga netālu no mūsu loga, ir kapavieta meitenītei. Un es tam ticēju un joprojām ticu. Meitenīte esot nošauta un mammīte, lai pār viņu kājām nemīcītos un neapartu, paglabājusi tuvu mājām, mežā atradusi ābelītes stādu un uzstādījusi virsū. Nu tas arī it kā loģiski izskaidro, kāpēc pie mājas ir mežābele, nu tak cilvēki nestāda dārzā tādas un kur vēl tik muļķīgā vietā. Bet nu bērnībā man bija bail no tā koka, bet koks tieši pie loga, vējā zari sitās rūtīs. Bet nu mūsu apkārtnē bija smagas, ļoti smagas kaujas. Tur tak tieši bija Kurzemes kalts. Pilns mežs ar vāciešu ķiverēm. Viss krustu šķērsām izrakts. Cik tur neizsprāgušu patronu raķešu netika atrasts. Oi, tur paradīze tādu lietu meklētājiem, frontes līnija tomēr. Vispār bērnībā burtiski vasaras pavadījām izolācijā uz trīs mēnešiem. Dzīvojam tur mežmalā prom no pilnīgas civilizācijas, pirmajā septembrī, aizejot uz skolu, tev nav vairs draugu, jo visi citi vasarā kopā tusējuši, bet tu 3 mēnešus esi bijis pilnīgi ārā no jebkāda kontakta. Un tā katru gadu. Tāpēc man tik ļoti nepatīk lauki.
Man aizbraukt uz kādu Latvijas viensētu ir kā sods, varu tur pieklājīgi uzturēties stundu, nu maksimums divas, bet tad, lūdzu, laidiet atpakaļ cilvēkos. Tieši tā iemesla pēc man tik ļoti, ļoti, ļoti patīk dzīvot Londonā. Tu zini, ka vari iet stundas divas trīs un joprojām būsi civilizētā vietā. Tas ir tāds kaifs. Un man ir ļoti grūts šis izolēšanas periods. Ar galvu jau tu saproti, ka tā vajag, ka tā ir visiem, bet iekšā tas viss met atpakaļ uz bērnību, paliek bail, ka tā būs atkal un atkal gadu no gada un vienmēr. Gribu atpakaļ veco, labo brīvību un pārpildītas Londonas ielas. 😍

28IG2Ps.jpg

K6Qv94k.jpg

25.05.2020.

Atnāca e-pasts no skolas, ka Ķirbītim ar 22. jūniju ir atkal skola. Tur bija obligāti jāatbild, vai viņš ies. Nu mēs nolēmām pieteikties, jo burtiski tak vēl mēnesis bezmaz un tak nevar zināt, kas notiks vēl pa to laiku, ja cipari būs slikti, tad tā arī pateiksim, ka viņš nekur neies un miers. Meitai skola tad laikam šogad vairs nebūs. Te skola parasti beidzas jūlija beigās un tad ir 6 nedēļu vasaras brīvlaiks.
Šodien tie cipari diezgan cerīgi, tik 121 mirušie. Antibodiju testā stāsta, ka Londonā uzrādās apmēram 17 % izslimojušie, tad reāli tas cipars varētu arī būt lielāks. Visur citur valstī tik ap 6 %. Boriss savā runā paziņoja, ka no 15. jūnija varēs taisīt vaļā apģērbu, apavu veikalus, grāmatnīcas. Laikam jau arī kantorus. To sapratu, kad lasīju kādi nosacījumi būs jāievēro visām iestādēm, kuras vērs vaļā. Nu mums vēl neviens neko nav teicis, nav jau arī vēl nekāda skaidrībā, ar ko rēķināties, jo tak kārtīgi jāredz, ka tie cipari iet uz leju. Mazums, te uztaisa nākošo Lockdownu, jo tauta būs pārāk satusējusi karstajā laikā pa pludmalēm.
Šodien te valstī brīvdiena un bērniem visu nedēļu brīvlaiks. Nu meita to brīvlaiku varēs bumbulēt, Ķirbim gan katru dienu būs kaut kas jāparāda, lai nav kauns, ka galīgi neko nemāk, ja nu tiešām iet atpakaļ uz skolu jūnija beigās. To skolu jau arī vajadzētu, ja es būtu atpakaļ darbā.
Laukā šodien sabijām rekordilgi. Istabā ievēlāmies tik īsi pirms septiņiem, fiksi izcepām picu un Ķirbis bezmaz vai pa taisno gultā, jo nu bija tik ļoti piekusis. Forši karsta diena bija.

26.05.2020.

No rīta agri saņēmu ziņu no draudzenes, ka mūsu apkārtnē no sētas ir pazudis liels kaķis. Nē nu, liela muiža, kaķis pazudis, bet redz, šoreiz liels un kaķis nozīmē kaut kāds leopardveidīgais. Jā, netālu no mums te ir miljardieru iela, tur krievu oligarhi un šeihi dzīvo, nu skaidrs, ka krievs leopardu mājas neturēs bet šeihiem tas jau toč kā mincītis. Nu lūk, tad nu šis zvērs ņēmis un ticis brīvībā, kāds cilvēks pamanījis savā dārzā, izsaucis policiju, kamēr tie atbrauca – minka jau prom. Protams, pierādīt, kam minka pieder nevar, jo tak tādus dzīvniekus aizliegts mājās turēt. Tad nu visu dienu vairāki helikopteri nosnstopā lidinājās ap mūsu rajončiku, meklēdami kisu. 🤣 Laukā bija brīnišķīgs laiks, ilgi sabijām parkā, bet nu, lai arī cik smieklīgi tas nebūtu, es vislaik ik pa laikam skatījos apkārt – vai tik kaut kur kādas košas acs neuzglūn. Jā, jā, smieklīgi, bet man nav ne mazākās jausmas, kā aizsargāties no leopardiem. 🤣 Var jau būt, ka viņš draudzīgs, paēdis un vienkārši apmaldījies, a ja nu otrādi, ja beidzot izjūt brīvību un grib mūs apēst. 🤣 Kad helikopteri pieklusa, sapratu, ka skaistulis būs atradies. Vēlāk ziņās izlasīju, ka netālu no iepriekšējām mājām atrasts. Nu vesels lauku piedzīvojums. 🤣 Vīram bija šādas tādas darīšanas ārpus mājas netālu no krievu veikala, tad nu viņš mums atnesa visiem super garšīgu saldējumu un latviešu kvasu. Ai, kinderi neko nesaprot, viņiem tāds negaršo, es gan kārtīgi nostrēbos. Un tas saldējums – riktīga bērnības garša. Tas gan abiem ļoti garšoja. Uzraksts krieviski, ražots Lietuvā.
Vakardienas covida cipari nesmuki, atkal 4000 saslimušo, sajūta, ka šis nekad nebeigsies. Parkā atkal vairākas ģimenes kopā tusē. Es bērniem noteicu, ka mēs nevaram pāraudzināt citus, bet mums jāsargā sevi un viss. Žēl jau bērnu, viņiem jau arī gribētos ar kādu kopā spēlēties, nu tūliņ jau 2.5 mēneši kā mēs savā sulā vien vārāmies. A ko darīt?
Vakariņas ēdām pelmeņus, tie arī no krievu bodītes. Ķirbim dikti garšo.
Rīt atkal sola ļoti skaistu un saulainu dienu. Ļoti gribētos aizbraukt uz jūru, bet paliksim gribot.

lClnEil.jpg

sn7mu51.jpg

27.05.2020.

Uztaisīju vietējā parkā razborkas, nu daveda mani visi tusētāji daveda. 🤣 Kad tusētājiem pievienojās kāda sestā vai jau septītā ģimenes, es uzstājos. Negribējās jau tā, 🤣 bet nu dēļ tādiem mēs istabā sēdēsim līdz Ziemassvētkiem. Burtiski viss vienalga. Tur katram pa 2–3 bērniem, tāds ļembasts, ka maz neliekas. Sāka man tur stāstīt, ka tā nav mana darīšana, kā es uzdrošinos. Ha, kā tad, policijai uzdots sekot tādiem pārkāpējiem, un tā neesot mana darīšana. Tā arī viņiem pateicu, ka lai priecājas, ka neizsauca policiju, būtu viņiem visiem sods kā minimums katram £150. Mutes uzreiz visiem ciet un lēnām viens pēc otra sāka iet prom. Tā ir ar to britu veselo sapratu – nu nav tāda vispār. Tur tai bara maliņā bija arī vieni no kaimiņiem – Ķirbja skolas skolotāja. Lūk arī skolotājam tāds tas atbildības līmenis – nekāds. Vēlāk pārmiju ar viņu dažus vārdus pie mājas. Pieklājīgi parunājām. Es atvainojos par to, ka tur tā uzstājos, jo viņa tai tusiņā īsti nebija, bet iebildumu arī nebija, klačojās ar tantēm pa gabalu. Es ar ieminējos par cilvēku dubulto morāli. Visticamāk bērni zīmē varavīksnes un karina logos, iet ceturtdienas plaudēt par NHS, bet tai pat laikā sēž un laimīgi baros tusē. Tā arī mēs te dzīvojam... Veselais saprāts aizbraucis brīvdienās.

28.05.2020.

Ceturtdiena, nu jau desmitā pēc kārtas, kad tauta cītīgi plaudē frontline strādniekiem. Cik sapratu šī arī ir pēdējā nedēļa. Labi vien ir, jo ir pazudusi tā īpašā nozīmē. Pēc sajūtām nesalīdzināmi ar pirmo reizi, kad gāju jau lejā pa trepēm raudādama. Bet nu šis pasākums bija ļoti vienojošs un skaists. Šodien es savējiem 15 minūtes pirms 8 izjautāju, vai iesim plaudēt, atbildes īsti nebija. Uzjautāju un aizmirsu. Tad dzirdu uz ielas troksni, ir 8. Tad nu fiksi vilkām šļopkas un lejā pa trepēm. Ja jau plaudējām pirmajā dienā, tad vajag arī pēdējoreiz . Labi vien bija, ka nogājām lejā, jo tā pēdējā reize atkal bija tāda īpaša. Nebija vairs daudz plaukšķinātāju, bet bija tādām padarīta darba sajūta. Laiks ir paskrējis nemanot, pilnīgi neticas, ka tūliņ jau jūnijs. Aprīļa beigās pasūtītās lampas un krāsas joprojām nav atsūtītas. 🤣🤔🤣 Nedēļas sākumā nopirkām bērniem vasaras apavus, tur piegāde divas nedēļas, ja grib nākamajā dienā, tad piegāde maksā £14. 🙊Nu baigās izvēles jau nav, jo tās tupelītes vajag tagad nevis pēc divām nedēļām. Riktīgs pandēmijas bizness, ko darīt, viss tak ciet.
Laukā joprojām saulaini silts. Parkā sēdēt sāk jau apnikt. Bērni otro dienu pēc kārtas no sausas zāles taisa māju. Tā mājas padarīšana tiek uztverta ļoti nopietni, nedomā, ka tu tur pārkāpsi pāri sienām, atrausies dūšīgi skatienu no abiem. Tak mājai ir durvis, tad nu tā tur arī jāstaigā iekšā ārā pa durvīm. Ir arī uztaisīti skapji. 👌🏽🤣 Viss kā pienākas. Pat maza tualete. 🤣🤣🤣
Borisa jaunākajā runā tika paziņots, ka no pirmdienas laukā varēs satikties līdz 8 personām, ieturot 2m distanci. Nu kā tad, kā tad, tā nu kāds kaut ko ieturēs. Tak nebūsim naivi, britu veselais saprāts ir aizbraucis ceļojumā. Te tak skaidrs, ja vakar pateica, tak neviens negaidīts nekādu pirmdienu, visa tusēšana sāksies jau šovakar. Varu saderēt, ka rīt parks būs pilns, un es vairs nevarēšu lamāties. Boriss tak atļāva. 🤣🤣🤣 Kam vairs interesē dienas un datumi... 🤔🤣

XPu56kq.png

29.05.2020.

Nekas īpašs nenotiek. Sāk jau besīt. Dienas burtiski visas vienādas. Kaimiņi atkal pie durvīm nolikuši cepumiņus. Nu protams jauki, bet, ja pilnīgi godīgi, sāk jau besīt. Nu tak vienreiz jau izcepa, cik var cept? Tagad man atkal jādomā, kā atdot atpakaļ šķīvīti pieklājīgi? Es negribu neko ne cept, ne iet pirkt. A atdot tukšu liekas nepieklājīgi. Man vispār mazas aizdomas, ka tie zālītes pīpētāji ir kaimiņi aiz sienas, nevis lejā. Viņi tur tādi diezgan bohēmiski izskatās. Nē, nu man vienalga, lai pīpē, tik besī ārā, ka mums dzīvojamā istabā smird. Laiks ārā kā jau ierasts ir pasakaini brīnišķīgs.

ZzcOqZh.png

30.05.2020.

Piezvanīju šefam, tak nebija miera. Boriss tak paziņoja par to 15. datumu. Foršas mums tās sarunas ar šefu. Vienvārdsakot, kantori sāks taisīties vaļā no 15. jūnija.. Tik viņš vēl nezin, vai visi uzreiz un kā tās viss būs. Vai darba laiki būs tie paši un kādas maiņas un cik vienā maiņā cilvēki. Nekādas skaidrības vēl nav. Tik esot skaidrs, ka tiks marķēta grīda. Ziņās arī lasīju, ka jaunnedēļ atsāksies zirgu skriešanās. Dīvaini, ko ta tie zirgi bez mums kantoriem tā skries? Varbūt tad mums arī ātrāk viss vaļā taisīsies, bet tak nedrīkst vēl. Nu neko, tad jau jāgaida tas jūnija vidus un tad arī redzēs, kas te būs. Vispār gribas atpakaļ uz darbu. Bet paskatoties uz tiem saslimstības un mirstības cipariem, nav sajūtas, ka te kaut kas baigi būtu mainījies. 🤔 Pāris nedēļas atpakaļ kaut kur lasīju kaut kādu zinātnieku (gan jau kreisie) rakstu, ka lockdownam nav bijusi baigā ietekmē uz mirstību. Ja tā loģiski padomā tad, moš arī, nu cik tad būtu nomiruši bez – 100 tūkstoši, ja jau tagad ir pie 40 un ciparos esam pirmajā vietā Eiropā. Vienkārši liekas, ka ļāva mirt visiem mirējiem. 🤔 Ai nu es vispār neko nesaprotu, bet viens ir skaidrs – gribu atpakaļ veco ikdienu. Gan jau pēc tam ņerkstēšu, ka gribu nedarīt neko. Tāda cilvēku daba gribēt to, ko nevar tai brīdī dabūt. Pirmās pasaules problēmas.

31.05.2020.

Parasta svētdiena. Mēģinājām ilgāk izgulēties, īsti nesanāca, bet arī nekādas steigas nebija. Viss tā relaksēti mierīgi. Ķirbis vairākkārt nāca paziņot, ka griboties ēst. 🤔 Mums atņems vecāku tiesības par šitādām izdarībām, ka neceļamies un neskrienam barot bērnus. Labi, ka viņš latviski prasa, tad kaimiņiem vismaz nebūs pierādījumu, ka dzirdējuši bērnu kliedzam, ka ir izsalcis. 🤣🤣🤣
Mums visiem, izņemot vīru, ir traktorista iedegums.. Pēc visa šī varēs redzēt, kurš strādāja un kurš bija dīkstāvē, jo visi dīkstāvnieki būs smuki iesauļojušies brūni. 🤣 Lai nu kā, par saulīti un siltumu mēs nevaram sūdzēties, lai gan arī to es iemanos darīt. Lūk pienāk arī tādi laiki, tā tu vienkārši par visu čīksti. 🤔
Labums visā šajā karstumā ir tas, ka Ķirbis vakaros ir tā piekusis, ka aizmieg pirmajās piecās minūtēs. Ne tur dziesmas ilgi jādzied, ne pasakas jāstāsta, kā iekāpj gulta, tā jau mieg ciet.
No rītdienas parkos varēs satikties līdz 8 cilvēkiem. Gaidu tad to rītdienu. Vispār jāsaka, ka ne vakar, ne aizvakar neviens nekur baigi netusēja, kā es biju gaidījusi, moš cilvēki, ieraugot mani, mūk jau pa gabalu un saprot, ka joki mazi, te stukačs parkā. 🤣
Vīra darbā daudz darba, tad nu viņš vakarā vēl drusku pastrādāja, tur konkurence ar Google, nav joka lieta tomēr. Es ar nodrošinājusies ar kārtīgu bačuku tējas izgāju cauri visam Netflixa piedāvājumam, lāgā neko jēdzīgu neatradu. Beigās vēl pazuda internets. Muļķīgi pavadīts vakars.

01.06.2020.

Kā jau pie pirmdienas riktējos fiksi ārā no ofisa. Rīta cēliens pagāja nemanot. Apsēdos blakus Ķirbītim lielajā istabā sofā, sarakstījos ar draudzenēm un nemanot bija jau plkst. gandrīz 12, a ēduši nebijām pilnīgi neko.
Vispār interesanti, visas draudzenes kā sarunājušas vienā laikā raksta. Moš arī bija sarunājušas. Izdomāt, ko ēst brokastis/brančā ir palikusi liela problēma, viss ir apnicis. Tad nu izdomājām nopirkt sendviču pannu. Būs vismaz kaut kas savādāks uz pāris dienām. Pēc pieredzes zinu, ka tās pannas bīstamas, jo maizītes garšīgas un pat nejūt, ka esi apēdis jau puskukuli baltmaizes.
Man par milzīgu pārsteigumu parks bija pilnīgi tukšs, jau no rīta palūrēju pa logu un visu laiku pāris cilvēki tik. Pilnīgi neticas, ka nav pilns ar tusētājiem, bet nu labi, liela daļa cilvēku ir atpakaļ darbā un no šodienas daudziem bērniem jau atsākās skola. Mums ar tika atsūtīta instrukcija par bērnu aizvešanu un savākšanu. Tā skolas atsākšanās ir pakāpeniska. Cik sapratu, tad šodien atsāka daļa no 6. klases. Parkā satiku atkal kaimiņieni skolotāju, viņa tad ar apstāstīja, ka šonedēļ atsāk viena no sestajām klasēm un klase ir sadalīta divas daļās atsevišķas telpās. Tas nozīmē, ka katrā telpā 15 bērni. Ķirbīša skolā katram gadam ir trīs klases, tas nozīmē, ka visām klasēm vajadzēs sešas telpas. Nu tad no 22. atsāks Ķirbīša vecuma bērni, tie arī būšot sadalīti. Nu lēmums jau pareizs, jo sestajai klasei šogad izlaidums.
Un ar mazajiem ir tā, ja viņi nav skolā, tad vecāki nevar strādāt, jo te bērns līdz 12 gadiem nedrīkst mājas atrasties viens pats. No 12 gadiem drīkst tik uz pāris stundām. Nu neviens jau to nečeko, bet tu pēc likuma nedrīkst atstāt 12 gadnieku uz visu dienu vienu. Nu redzēs, kas tev te būs. Vakar uzzvanīja vēlreiz priekšnieks un paziņoja, ka visi kantori no 15. atsāk darbu. Viņš jau nākamnedēļ dodas uz kantoriem ieviest jaunos noteikumus. Vakar ar redzēju, ka tik tiešām ir atsākusies zirgu reisi. Šefs arī teica, ka kantori gatavojas Royal Ascot (tas ir mega svarīgs zirgu skriešanās reiss, kur visi rojāli ierodas pirmajās rindās, karalieni ieskaitot). Nē, nu tā jau forši protams, bet tas atkal varētu būt viens kārtīgs kovida tusiņš. A ko darīt, kaut kā lēnām jāsāk kustēties, jo citādi visi biznesi noies pa burbuli.

xL6D5lW.png

VETpCim.png

02.06.2020.

Piezvanīja veseli divi priekšnieki. Ķirbis vakar burtiski visu dienu lindrakos ieķēries staigāja. Nu lūk, zvana viens no galvenajiem priekšniekiem. Es Ķirbi fiksi ielieku meitas istabā un pasaku, ka man zvana un viņai jāpaspēlējas ar brāli. Ha, kā tad! Viņai austiņas ausīs un pat nav ievērojusi ne mazāko kustību istabā, Ķirbis kaut ko maurodams nāk pie manis, ka pusi no tā, ko priekšnieks stāstīja vispār nedzirdēju.
Biju riktīgi dusmīga. Ievedu Ķirbi vēlreiz viņas istabā un žestu valoda nodevu riktīgas sukas meitai. Nu pilnīgs vājprāts, dzīvo absolūti kaut kāda paralēlajā pasaulē, ka neredz un nedzird neko. Nāca pēc tam taisnoties.
Galvenais priekšnieks tur svarīgus dokumentus lasīja, kur ik pa laikam vajadzēja atbildēt ar “jā” vai “nē”. A sākumā pusi nemaz nedzirdēju. Biju dusmīga kā pūķis. Vēlāk tika pilns e-pasts sasūtīts ar materiāliem, kuri jāiemācās līdz kantora atvēršanai. Onlainā vēl veseli četri kursi apmācības jāiziet, tik nevaru atcerēties nevienu no parolēm, a numurs, kur jāzvana, lai paroli atjaunotu ir darbā tik. Priekšniekam prasīt negribas, nezinu ko darīt. 🤔
Vispār pēkšņi tik daudz jaunas informācijas, ka tiku izsista no ierastās rutīnas. Sākās pat satraukums par visu, kas un kā būs. Drusciņ vēlāk piezvanīja tiešais priekšnieks. Viņš apjautājās, vai lielais boss zvanījis un vai es visu sapratu. Kauns jau bija teikt, ka pusi nedzirdēju. 🤔 Bet nu viņš teicās mani informēt par visiem tuvākajiem jaunumiem. Bet nu viens ir skaidrs – pilnīgi visi kantori taisās vaļā 15. jūnijā. Cik tur dzirdēju un sapratu, tad baigiem noteikumiem mums būs jāseko, ja nē, tad būs sodi mums. Man tādi tīrības noteikumi ir vairāk kā pašsaprotami, jo lielāka vai mazākā mērā neievērojot, es riskēju ar savu un bērnu dzīvību. Bet nu zinot citu kolēģu atbildības pakāpi, ir skaidrs, ka tā sodu sistēma ir vajadzīga, jo ir tak arī tādi kadri, kuri nāk uz darbu izgulēties. 🤣 Bet nu redzēs, kā vēl viss būs, galvenais izdomāt, kā atjaunot to paroli. 🤔🤐 🤣
P. S. no šodienas ir ar likumu aizliegts nodarboties ar seksu ar personu, kas nav no tavas mājsaimniecības. Būšot sods. Mūsmājās laikam viss paliek kā ierasts. 🤔🤣
🤣🤣🤣Un tas tā pavisam nopietni, cik nu nopietni tas var būt.

oVhRU5U.jpg

03.06.2020.

Šorīt nevarēju pamosties, ļoti nāca miegs, bet baigās izvēles jau nebija, bija jāceļas, jo vīram jau no paša rīta bija video zvani. Brokastis taisīt negribējās, neko negribējās. Bet tur jau ar nav baigās izvēles. Vispār gaidu to dienu, kad Ķirbis būs liels un pats paēdis. Nē, nu forši jau tā kopā brokastot, bet dažu dienu būtu tik labi, ja visi paši ar visu tiktu galā.
Ārā kaut kā aizdomīgi pelēks. Paskatījos, ka nav auksti, joprojām ap 20 grādiem, bet nu neizskatās diži uzmundrinoši. Parkā arī neviena nav. Vīrs pie brokastu galda teicās, ka iešot atkal ar meitu skriet, jo esot tieši perfekts laiks skriešanai. Diena jau bija pusē, bet nejūtu pilnīgi nekādu kustību ne no vienas puses uz iešanu ārā. Nu man jāsaka, ka arī man nebija pilnīgi nekādas vēlmes kaut kur iet. Tad nu kārtīgi nomuļļājāmies pa istabu. Vajadzēja moš Ķirbīti saģērbt skolas formā un nofotografēt klases bildei, bet arī tam bija slinkums. Skolā izdomājuši, ka vēsturei vajag tādu kolāžas klases bildi. Ideja jau laba, ceru, ka Ķirbis tik tiešām būs tai bildē. 🤔🤣
Haidparkā notika nenormāli milzīgi protesti #blacklifematters. Jā, tam ko izdarīja policisti nav attaisnojums, bet, mīļie cilvēki, arī tam ko visi psihie protestētāji dara nav attaisnojuma. Ok, Londonā tai Haidparkā tā civilzēti mierīgi, salīdzinot ar to, kas darās Amerikā. Vienīgi tur tie tūkstoši pilnīgi bez jebkādas sociālās distancēšanās. Ieraugot tās milzu masas, pirmais, kas nāk galvā – here we go nākamais kovida vilnis. Un melnie varēs brīnīties, kāpēc viņi mirst visvairāk? Mīļie cilvēki, tāpēc, ka nepietiek prāta un iet uz grautiņiem pandēmijas laikā. Ļoti vienkārši viss.
Atgriežoties pie svara tēmas. Šodien nolēmu neēst pēc plkst. 6. Izdevās, vienīgi īsi pirms sešiem apēdu veselu paku ar šokolādes cepumiem. Tā ir reāla sevis mānīšana. Pašai jau ņirga nāk par šo visu, bet nu ok, ok, svars turas brīnišķīgs. 👌
Tā kā ārā nebijām, laiks vilkās drausmīgi lēni, rīt toč kaut kas jāsadomā, zinu, ka saulītes nebūs, bet istabā sēdēt ar nevar.
Kaimiņi cepumu epopeja turpinās. 🤔 Es, cilvēks, vēl iepriekšējo šķīvī neesmu atdevusi atpakaļ, bet te jau nākamie cepumi pie durvīm nolikti. Vīrs gāja iznest vakarā miseni un mēs nespējām noticēt, paverot durvis, cepumiņi stāv. 🤔🤣
Es pat nezinu, kā pieklājīgi no šī visa atkratīties. Un vispār, ko var cept tik bieži cepumus? 🤣 🤣 🤣

4blK0XT.jpg

04.06.2020.

Viena liela muļļāšanās pa istabu vien bija.
Ne mazākās vēlmes iet laukā, ne mazākās vēlmes cept cepumus kaimiņiem. 🤣 Ja man pirms kāda laika likās, ka besī par istabā sēdēšanu, tad tagad ir skaidrs, ka tas nebija nekas, salīdzinot ar to kā tagad jūtos. Domāju, ka gan jau var būt arī trakāk. Nu ja vēl vairāk iedziļinās vispār nekas tāds nav, besos te ne par ko. Vot pēc nedēļas aiziešu uz kantori un tad redzēšu, cik labi bija istabā sēdēt. Mums jau ar pateica, ka daļa no atvaļinājuma ir paņemts nost uz šī visa rēķina, bet nu ok, man nav nekāda sarūgtinājuma, tomēr gandrīz trīs mēnešus būsim istabā sēdējuši (atpūtušies līdz vēmienam, ja tā var teikt 🤣🤣🤣), un mums atvaļinājums ir 6 nedēļas, tā kā arī ja paņems nost kaut vai divas nedēļas, tad tāpat paliks citu cilvēku ierastais atvaļinājums – četras nedēļas. Tak kaut kā jau pārdzīvos. 🤐🤣
Ak jā, ieskaitīja algu. Tajās dienās parasti ielogojos bankas kontā . Hmmm, izrādās alga ir vēl lielāka nekā pagājušo mēnesi un nevis drusku, bet par veselām 300 mārciņām. Pagājušo reizi jau bija vairāk nekā gaidīju, un vēl pamanīju ka kontā katru nedēļu ieskaitīta nauda no kantora, nav daudz, tik pa 55 naudiņām nedēļā. Bet nu gudrs cilvēks netiksi, kāpēc skaita un kas tā par tādu summu jocīgu. 🤔 Lai nu kā – patīkami. Vispār moš ātri jāiztērē viss, ja nu gadījumā kas sajaukts un nebija domāts man.
Boriss paziņoja, ka no 15. datuma Londonas publiskajā transportā visiem obligāti būs jānēsā maskas, Brīžam sajūta, ka mēs te kaut kādā banānu republikā dzīvojam, kurā ievieš noteikumus, kurus citās valstīs sāk atcelt. Redz, no 8. jūnija būšot iebraucējiem 14 dienu karantīna. Pamodās trīs mēnešus vēlāk, tak tādam noteikumam vajadzēja būt martā, nevis jūnijā. Martā, kad visas valstis slēdza robežas ciet tak iebrauca 50 tūkstoši slimie, tad vajadzēja viņus turēt sprostā un sodīt, tad nebūtu tagad tādi cipari, bet nē, tagad cirkus cirks būs. Kā tad lai viesnīcas izdzīvo, tūristi tak nebrauks. Brīžam liekas, ka Boriss ir radinieks Trampam. 🤣🤣🤣
Bet nu kā ir, tā jādzīvo.
Man vispār jātur mute, jo par mani, lai arī kā te viss nebūtu, valsts rūpējas ļoti. Nu kur vēl alga ir par 700 naudiņām vairāk nekā esi rēķinājies. ❤️❤️❤️
Un finansiālais stāvoklis šādos juku laikos ir ļoti svarīgs.

4nulSNf.png

05.06.2020.

Atsitu jau vienreiz salauzto kājas pirkstu. Nu iepriekšējā reizē to, ka ir lauzts uzzināju tikai 4 mēnešus vēlāk, kad jau laikam pats par sevi viss bija sadzijis. Nu lūk, kaut ka pilnīgi klamzīgi cēlos no sofas dzīvojamā istabā un atsitu to pašu nelaimīgo pirkstu pret kafijas galdiņa kāju. Tās sāpes ir neaprakstāmas. Nokritu garšļaukus uz grīdas. Visi atskrēja skatīties. Atbildēt gan neko nevarēju, jo tās sāpes tādas, ka tu paliec nekustīgi mēms. Nu nesaprotu, kur es tik tizla gadījusies, tak sabojāšu kājas, ka nevarēšu skriet, kad atkal uznāks luste. Pirksts ir šķībs, piedurt pie zemes lāgā nevar, prasītos rentgens, bet bail braukt uz slimnīcu, tak pilns ar covidniekiem viss vēl. Pamēģināju drusku iebīdīts vietā, liekas, ka izdevās. Neprasiet, kā to izdarīju, jo sāpēja šausmīgi, bet nu baigās izvēles nebija, tur jau bija redzams, ka pirksts izsists no vietas. Nu pieļauju, ka pandēmijas laikā ne es vienīgā nodarbojos ar pašārstēšanos. 🤣 Vispār lasīju, ka slimnīcās uzņemšanas pustukšas. Un tas arī labi, jo zinu, ka ļoti bieži cilvēki skrien bez jebkādas vajadzības. Vienreiz atpēros ar atrautu rokas pirkstu, kurš asiņo tā, ka bail pat skatīties, a tur sēž pieaugušie ar sliktu dūšu. Nu mīļie cilvēki, ārstējiet tak savu skrejamo kaiti mājas, to ar beigās doki pasaka. Bet nē, sāk vemt un skrien uz uzņemšanu, a tādi kā es, kas noasiņo no pirksta, sēž un gaida 6 h. Pirksts jau pats pa to laiku paspēj atpakaļ pieaugt. 🤣🤣🤣🤣 Bet nu būs jāskatās, kas tur būs ar to kājas pirktu, vai varēšu darba apavus uzvilkt, ka nenākas ņemt slimības lapu, tak par maz istabā sēdēts. 🤣
Vakarpusē jau skats uz pirkstu bija cerīgāks, pat drusku žēl, nāksies iet uz darbu. 🤣🤣🤣

06.06.2020.

Kārtējā sestdiena, kad īsti nedarām neko. Šonakt labi gulēju, pati nespēju noticēt, bet tad tu pamosties realitātē, kurā nekas nav mainījies. 🤣 Vienīgā atrakcija joprojām ir pa logu redzamais parks. Un tas pats jau visiem aknās sēž. 🤣🤣 Mēs laikam neesam diži attapīgi, jo tās maizītes tai sendviču pannā nesanāk diži garšīgas. Nu ēst jau var, bet nav tā garša, kādu biju iedomājies, kad pirkām no uzparikti.
Šodien dabūjām mēnesi atpakaļ nopirkto Ķirbīša ritenīti. Tavu nelaimīgu bērnu. 🤣🤣🤣 🤔
Reti gadās redzēt tādu, kurš īsti nepriecājas par riteni, nu vismaz sākumā bija tāda īsta drāma, ka viņam riteni nevajagot, tak negribēja. Samācījies to uzvedību būs no tīneidžeru māsas laikam. 🤣🤣 Beigās vakarā jau mēģināja to riteni iestūķēt gultā, sarunājām, ka nolikšu blakus, ka gulēt ar riteni nebūs ērti. Vispār vīrs bija izgājis ar viņu arī drusku laukā pabraukāties. Laiks tāds nekāds, ka nezin kurā brīdī sāks līt, tāpēc tik drusku izskrēja ārā un viss, bet nu patika Ķirbim patika.️ 🙂
Pēcāk noskatījies kaut kādu tīņu filmu. Ķirbis jau sākumā paziņoja, ka neskatīsies, jo braukāšoties ar riteni. Tad nu, cik vieta ļāva, tik dricelēja pa koridoru.
Centrā protestētāji pret rasismu uzbrukuši policistiem ar zirgiem. Policisti norauti pie zemes. Pajoliņu bars. 🤔 Lai iet pie Amerikas vēstniecības un protestē. Jā, pasaulē valda nevienlīdzība, bet Londona ir viena no tām retajām pilsētām pasaulē, kur tu toč fit in. Nu te nav Amerika, kur tevi vērtē pēc ādas krāsas. Pieļauju, ka atsevišķi indivīdi izjūt kaut kādu nevienlīdzību, bet uzbrukt miermīlīgajiem angļu policistiem ar zirgiem toč ir nevietā. Te tak policija nestaigāt apkārt ar pisķikiem un aiz gara laika nešaudās.. Vienuvārdusakot – šo man nesaprast. 🤔
Lai nu kā, teicu jau, ka Ķirbis laimīgi agri gāja gulēt kopā ar ritenīti, un mēs līdz vēlai naktij skatījāmies raidījumu par Amerikas mazgadīgo meiteņu koloniju. Interesanti, bet tik skumji.

DvMrQMw.jpg

08.06.2020.

Pirmdiena. Uzsāku savu pēdējo nedēļu mājās. Es, kura bez problēmām gāja kādreiz gulēt vienos naktī un cēlās pati no sevis pus septiņos, tagad knapi mostos deviņos kopā ar vīra modinātāju. Jau ar šausmām iedomājos, ka uz rīta maiņu darbā vajadzēs jau būt 8. Senāk darbs bija 5 min no mājām, tagad vēl jārēķinās būs klāt 20 min ceļā. Nu tāpat iešu kājām, bet nu 20 min nav vairs 5. Vīrs šorīt ļoti laiski prasīja padot kompis un daļu rīta cēliena pat neizkāpa no gultas. 🤣 Meita ienāca, paskatījās un noteica, ka tas esot jau attiecīgā levelis. 🤣 Bet nu forši tā, ne? Viņš reāli ietaupa 2 h dienā, nebraucot uz darbu. Viņiem ir paziņots, ka ātrāk par septembra beigām atpakaļ uz ofisu nemaz nedomā iet. Tālāk tad skatīšoties un skatīsies vairāk uz to, ko darīs Google, ja Google ies, viņi ar ies. Konkurence. Google saviem strādniekiem katram izmaksāja £1000 par strādāšanu no mājām. Tad nu šie arī meklē kā kompensēt. Nesaprotu, ko tur meklēt vai domāt, tak skaidrs, ka ar jāmaksā tas tūkstotis. 🤣🤣🤣 Jokoju, bet ja nopietni, tad tik tiešām.
Piezvanīja atkal priekšnieks, joks tāds. Nevarot atcerēties signalizācijas un seifu paroles. Es ar sēžu un blisinos un neko nezinu. Beigās gāju meklēt bildes, kuras no telefona parlādētas kompī.
Protams, tur tu cilvēks saprast nevari neko, tur valda absolūts bilžu haoss. 🤣 Beigās abiem par prieku atradu. Bet nu kas to būtu domājis, ka trīs mēnešu laikā var aizmirst trīs kodus un sakritības pēc to aizmirst abi cilvēki. 🤣🤣 Vecums. Priekšnieks no rītdienas atpakaļ darbā. Cik saprotu, tad sagatavos visus jaunos ierobežojumus.
UK cipari, lai ar joprojām augsti, priecē, jo šodien vairs tik 55 mirušie. Londonā nav nomiris neviens. Tas ir vareni.

09.06.2020.

Visas dienas pilnīgi sajukušas. Tu cilvēks cēlies, ēd un ej atkal gulēt. Ir pilnīgs besis.

10.06.2020.

Pamodos no šausmīga trokšņa. Nu troksnis nebija tik šausmīgs, cik uz nerviem krītošs. Meita pamodusies virtuvē mēģināja kaut kādu cepumu paku, a tā čaukstošā skaņa klusumā bija tik nenormāli skaļa, ka domājams, ka pat lejas kaimiņi pamodās. 🤣 Nu neko, gāju taisīt kafiju un līdu atpakaļ gultā sērfot internetā. Laiks nomācies. Vispār neatceros, ka es dzīve vēl tik ļoti būtu pievērsusi uzmanību laikapstākļiem kā tagad. Varētu pat veikt dažādas laikapstākļu sakritības.
Pēcpusdienā, neskatoties uz to, ka laiks pelēks, izgājām parkā pabraukāties ar ritenīti. Satiku draudzeni, viņa bija pārvākusies uz citu rajonu, tagad pārvākušies atpakaļ. Oi, ilgi noklačojāmies, ļoti ilgi, Ķirbis jau pat izbesījās.
Meita ar viņas meitu spēlēja tenisu. Mums te parkā ir tenisa korti (viss ar distanci protams, pēc tam notīrīt rokas).
Bija feini ar kādu tā parunāt. Draudzene laimīga paziņoja, ka nopirkusi māju. Nu tā kā mums šis jautājums aktuālas, tādēļ saku kārtīgi izprašņāt – kas un kā? A beigās izrādās, ka mamma un vīrene iedevušas nieka 240 tūkstošus pirmajai iemaksai. Ai, nu nieka 240… Jā!
Nē, nu ja man kāds iedotu tādu naudu, tad es arī varētu visiem lepni stāstīt, ka nopirku māju. Vareni. 🤣 Bet nu es arī gribētu bērniem dienās palīdzēt, forši tā, kad visu mūžu nav jāsitas.
Ienākot istabā, paskatījos uz putekļiem noklāto kompīti, eh, nu tak jābeidz tēlot cietēju un nabadziņu, kam tik grūti istabā un jāatsāk kārtīgi mācības. Rīt, to darīšu rīt. 🙊🙊🙊 🤔🤣

11.06.2020.

Pilnīgi neticās, kā jau tūliņ jūnijs pusē, ārprāts, cik ātri iet laiks.
Gaidīju visu dienu kādu ziņu no šefa, kad tad jāierodas kantorī. Man liekas, ka būs man jāiet par priekšnieku, vienreiz jau atteicu, bet nu kaut kā diezgan bezatbildīgi te viss izskatās, nu pirmdien taisa kantorus vaļā un tu cilvēks vēl nezini, kad un cikos tev ir jābūt. Sazinājos ar citām meitenēm no citiem kantoriem, viņām jau nedēļas sākumā sen viss bija skaidrs. 🤔 Šefam tā maiņu salikšana vienmēr klibojusi, bet tas tak tik ļoti svarīgi, jo tak es arī plānoju laiku. A ko darīt, tak nevaru bombardēt viņu katru dienu, nu tak jau vakar zvanīju.
Mēs ar Ķirbīti izdomājām kaut ko uzcept, atradām ledusskapī mīklu, kaut ko sapeckājām iekšā un sadedzinājām. Ieslēdzās pat dūmu detektors, džīzas, cik tas bija skaļi. A kā tādu izslēgt, protams, nav ne jausmas. 🤣🤣🤣
Domāju, ka mums visiem vēl tā sirēnu skaņas ilgi galvā skanēs. 🤣 Bet nu jā, "cepums" sadega un bija drausmīgi ciets. Žēl Ķirbīša, viņš bērns dikti gaidīja. Nu neko, jātaisa būs mīkla pašai (varbūt).
Anglijas cipari joprojām lieli, bet nu krietni labāki nekā bija, lai gan 1200 saslimušo un 250 mirušo. Eh....
Ar Ķirbīti izgājām braukāties ar ritenīti, izskatās, ka man vairāk gribas nekā viņam, sākotnējā eiforija par ritenīša esamību ir noplakusi, tagad ir dusmas, ka nepietiek spēka uzmīties kalnā un ir gatavs padoties uzreiz, sāk kaut ko psihot. Ai, nu bet tie mazie ritenīši arī traucē braukt.
Vīrs uztaisīja vakariņas. Ķirbis pārguris no braukšanas ātri aizmiga. Mums jau piektdienas vakars, jo vīram rīt brīvs. Darba visiem iedeva brīvu, lai palīdzētu uzlabot emocionālo stāvokli..
Prasītos aiziet uz kino, tikai kad tos plāno vaļā taisīt: vēl nezin neviens.

dUG77iG.jpg

12.06.2020.

Pārbīdījām Ķirbim istabā mēbeles, sen tik daudz nebiju smējusies. Izrādās 6–7 kvadrātmetros ar četrām mēbelēm var sabīdīt tādas šausmas. 🤣
Trakums ar šo dzīvokli – nespēju pierast pie Hruščovkas fīlinga. Gribas atpakaļ uz vecajām mājām.
Galu beigās Ķirbīša istaba sanāca smuka, pat viņam patika. Teicās, ka iešot ātrāk gulēt.
Laukā visu dienu līst.
Izdomājām, ka jāpārkrāso būs dzīvoklim sienas, nu parasti to visu saskaņo ar aģentūru un īpašnieks sedz krāsas izmaksas, bet nu mēs izdomājām, ka mums vienalga. Paši nopirksim un visu izdarīsim, jo nu tak te ja padomā, tad gadus divus vismaz dzīvot, tā kā gan jau pārdzīvosim krāsas izmaksas. Tā netā pasūtītā krāsa, izrādās jau sen ir kancelēta, bet tur arī nebija daudz, nepietiktu visam dzīvoklim. Ideja laba, tik jāgaida svētdiena, kad krāsu veikalu taisīs vaļā. Eh grūti tā gaidīt, tak gribas uzreiz.
Ķirbis ritenīti atdošot savam draugam. 🤣
Žēl meitas, viņa grib riteni, bet nu nav kur likt, bet nu es arī zinu, ka viņa ietu Ķirbja ceļu – trīs dienas pabrauktu un tad stāvētu kaut kur nomests stūrī. Vispār viņa atnāca un paziņoja, ka riteņi esot baigi lēti – nu sākot no £400, es gandrīz aizrijos. 🤣 Nu lūk, te aug paaudze, kurai pusaudžu ritenis pa 400 liekas lēti. 🤣 A moš tas arī ir lēti, nav ne jausmas, cik maksā riteņi. Mēs braucām ar vienu kāju izbāztu stangai cauri un bijām laimīgi. 🤣
Ķirbis ātrāk gulēt neaizgāja – melo! 🤣

13.06.2020.

Šodien beidzot atkal spīd saulīte. Visi gulējām ilgi, par ko man prieks, jo sajūta, ka kārtīgi jāizguļas pirms iešanas atpakaļ uz kantori. Paēdam vēlās brokastis/agrās pusdienas. Izdomājām, ka mēģināsim visi aiziet uz Tesco, moš ielaidīs iekšā.
Sasmērējām virogelus, salikām maskas un prom. Pie veikala nenormāli garas rindas, nu tādas kā lidostas, kad gaidi mantu caurlaidi, bet nu kopumā uz priekšu gāja ļoti raiti. Tos līkločus izstāvējām 10 minūtēs. Jee, mūs ielaida! Ārprāts, cik dīvaina sajūta būt veikalā, precīzi 12 nedēļas nekur jēdzīgi neesmu bijusi. Ķirbītis arī tāds laimīgs. Cik maz vajag priekam. 🤣 Skrēja pa taisno pie mantām, es tik paspēju nokliegt, lai neko neaiztiek. Iekšā cilvēku maz, biju pat pārsteigta, ņemot vērā to garo rindu pie veikala. Ļoti patīkami tā iepirkties. Parasti pie tāda cilvēku daudzuma strādā tikai dažas kases, bet nu laiki citi, un pilnīgi visas 35 kases ir atvērtas, bet tas arī labi, tāpēc arī tā rinda ārā iet raiti uz priekšu. Oi, sapirkāmies visu, ko nevajag. Nu tak veikalā sen nebija būts. 🤣🤣🤣
Mājās nākot kāpnes satiku kaimiņieni – skolotāju. Šī teicās, ka pēc pusstundas dārzā ar vēl dažiem kaimiņiem būšot neliela pasēdēšana (ar distanci, to tā arī pateica, kas jauki). A redz, mēs Tesco esam nopirkuši visu, bet neko tādu, ko varētu paņemt līdzi uz deķa dārzā. Tad nu vīrs ātri brauca uz citu veikalu kādu našķi nopirkt.
Oi, tā pasēdēšana dārza bija dienas kulminācija. Nu tik feini izklačojāmies, izsmējāmies. Kaimiņu bērni braukāja ar riteņiem ap māju, tad nu Ķirbis arī gribēja. Ak tad tomēr vajag to riteni! Tad nu laimīgs kaut ko tur cīnījās, es neiejaucos. Tik abas ar kaimiņieni uzmanījām, lai bērni ievēro distanci. Viņai lielāki bērni, tad nu tas nebija pārāk grūti, Ķirbi pāris reizes apsaucu.
Nu super diena bija. Cik maz vajag laimei – Tesco un deķīša sarunas sētā. ❤️❤️❤️

Sq8oT7A.jpg

LSOPhIe.jpg





Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 188.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Lielbritānija
(United Kingdom)
18.03.2020Minēts tekstāValsts
2Itālija
(Italy)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
3Lielbritānija
(United Kingdom)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
4Itālija
(Italy)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
5Itālija
(Italy)
23.03.2020Minēts tekstāValsts
6Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
23.03.2020Minēts tekstāPilsēta
7Eiropa
(Europe)
23.03.2020Minēts tekstāReģions, apgabals
8Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
24.03.2020Minēts tekstāValsts
9Latvija
(Latvia)
24.03.2020Minēts tekstāValsts
10Rīga
(Rīga)
27.03.2020Minēts tekstāPilsēta
11Itālija
(Italy)
27.03.2020Minēts tekstāValsts
12Anglija
(England, United Kingdom)
27.03.2020Minēts tekstāValsts
13Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
30.03.2020Minēts tekstāPilsēta
14Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
30.03.2020Minēts tekstāPilsēta
15Latvija
(Latvia)
30.03.2020Minēts tekstāValsts
16Ogre
(Ogre, Ogres novads)
30.03.2020Minēts tekstāPilsēta
17Rīga
(Rīga)
30.03.2020Minēts tekstāPilsēta
18Lielbritānija
(United Kingdom)
28.03.2020Minēts tekstāValsts
19Lielbritānija
(United Kingdom)
31.03.2020Minēts tekstāValsts
20Ķīna
(China)
31.03.2020Minēts tekstāValsts

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.