#LFK Ak-166-15

Nosaukums
Ilze Ļaksa-Timinska. 18.03.2020.–18.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
15
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
18.05.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
18.03.2020 - 18.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

18.03.2020

Normālā ikdienas situācijā man aktuālāka mirkļbirka būtu #izejārā!, tādēļ #paliecmājās! man liek justies kā pangolīnam skudrupūznī. Starp citu, tieši pangolīnus sākotnēji vainoja kā kornovīrusa iznēsātājus. Neesmu sekojusi šīs mediju tiesas prāvas turpmākajai norisei, bet, šķiet, kaut kur ar acu kaktiņu manīju, ka tomēr pangolīnus atzina par nevainīgiem. Bez apelācijas tiesībām.
Tātad darbs no mājām – nekas neierasts manā pasaulē. Šodien uzsākām akciju “Pandēmijas dienasgrāmata”. Jācer, ka būs atsaucība un iniciatīva izdosies. Pirmie iesūtītie rakstījumi liecina par to, ka top interesants un daudzveidīgs tekstu korpuss. Tas priecē. Paralēli cenšos iesaistīties studiju procesā. Eju cauri profesores atsūtītajai prezentācijai par Aristoteli un Rētoriku. Iesaka uz nākamās nedēļas attālināto semināru lasīt nupat iznākušu latviešu tulkojumu. Kolēģe Elīna saka, ka viņas draudzenei ir grāmata, bet viņa tai nebrauks pakaļ, jo draudzene esot karantīnā. Tas ir atgādinājums, ka realitāte tomēr ir nedaudz deformēta.
Kārlis atbrauc no darba. Man ir atnācis pasta sūtījums. No Honkongas. Jā, tieši tā, no vietas, kur ēd pangolīnus. Braucam tam pakaļ. Drošības pēc nodezinficējam iepakojumu, pēc tam atsūtītās saulesbrilles. Īsti neatceros, kā un kāpēc esmu tās pasūtījusi. Vispār jācer, ka šogad būs vasara un saule, no kuras slēpties aiz melnajiem stikliņiem.
Uz veikalu es neeju. Pirms dažām dienām, kad pēdējo reizi biju piemājas "Rimi", mani mulsināja visas drošības procedūras un lēnīgie, apātiskie cilvēki. Tas pārāk skaudri atgādina, ka pasaule neskrien savā ierastajā ritmā. To sajūtu tikai izejot ārā un konfrontācijā ar sabiedrību. Kārlis nopērk vakariņas un sangriju. Mēs joprojām domājam tikai par šodienu. Lai gan doma, par to, ka vietējā zooveikalā izbeidzas Mao tunča konservi ar papaiju, man liekas biedējošāka par brīdi, kad "Rimi" tukši būs ne tikai griķu, bet arī lēcu plaukti. To do listei: jānopērk vairāk tunča konservu.
Kaspars atgādina, ka esam rīt sarunājuši tikties. Sajūtos neomulīgi. Kā gan es došos uz centru? Vai kaut kas vispār ir vaļā? Ja nu mūsu izvēlēto iestādi apmeklē arī negodprātīgi slēpotāji, nupat atgriezušies no Alpu kūrortiem? Vai vēl trakāk Himalajiem? (Arī Nepālā ēd pangolīnus). Laikam tomēr #paliecmājās! manu apziņu ietekmē vairāk, nekā man uzreiz gribētos atzīt. Nolādēts!
Bet vakarā, dzerot sangriju, lasot ne-piespiedu grāmatu (mans dekamerons ir Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”), klausoties hair-metal mūziku (Kārlis izvēlējās jocīgu playlisti), kasot kaķim aiz austiņas, liekas, ka viss ir normas robežās. Gan jau būs arī patiesībā. Kaut kad vēlāk.

yntG73M.jpg

19.03.2020.

Lēnām lasu un lieku portālā atsūtītās “Pandēmijas dienasgrāmatas”. Domāju par to, ka vajadzētu kādā brīdī izpildīt universitātē uzdoto mājas darbu – izanalizēt trīs lībiešu valodā sarakstītus dzejoļus. Uzdevums liekas pārāk abstrakts. Kārtējo reizi atveru pantiņus, sajūtos kā vidusskolas matemātikas eksāmenā, aplūkojot trigonometrisko nevienādību. Sīnuss, kosinuss tangenss, pī. Nesen bija “Pī” diena – 3.14. Neatceros – eksāmenā atstāju uzdevumu neizpildītu vai sarakstīju muļķības. Kas ir labāk?
Skumji.
Atnāk balss ziņa no draudzenes. Kādu laiku neesam tikušās, bet komunikāciju var itin viegli aizstāt ar neskaitāmām čata ziņām, mēmēm, fotogrāfijām un ierunātiem balss ierakstiem. Telefonsaruna būtu pārāk ekstremāls pasākums manai intravertu paaudzei. Ierunāju ziņu atpakaļ. Sūdzos par nomāktību un aizkaitinājumu. Četras sienas, aiz loga dzelzsbetona arhitektūras paraugi, kaili bērzi un kaiju burziņš pie sadzīves atkritumu konteinera.
“Tev fonā skan skumja mūzika,” viņa atbild.
Pašķirstu dienas playlisti, patiešām priecīgu dziesmu tajā nav. Nepārslēdzu. Nav jau tā, ka es taisos dzīrot mēra laikā. Vīns un griķi neskaitās.
“Tev ir jāiziet ārā – aizbrauc uz jūru, Mežaparku, aizej uz mežu,” viņa raksta, iespējams, paralēli ierunājot man balss ziņu. Mēs esam par daudzpusīgu komunikāciju!
“Aizved mani uz jūru!” es lūdzos un prasu īsziņā Kārlim. Drīz vien viņš atgriežas no darba, un mēs braucam uz Vecāķiem. Protams, saulainā diena veicina to, ka pludmalē ir krietni vairāk cilvēku, nekā man gribētos (patiesībā man gribētos, lai tur nav neviena), bet, šķiet, pastaiga un svaigais gaiss tomēr ir pašizolācijas laika panaceja. Priecē pat kaijas savā dabiskajā vidē. Man gribētos, lai visas kaijas dzīvo pie jūras, nevis 10 metru rādiusā no guļamrajonu miskastēm. Uz brīdi šī vēlme ir tik spēcīga, ka – ja jūras viļņi izskalotu zelta zivtiņu – es, iespējams, to viņai palūgtu. (Tikai tagad man ienāca prātā doma, vai kāda no atlikušajā divām vēlmēm būtu Koronasvīrusa pazudināšana? Hmm. Es nezinu.)
Pēc pastaigas jūtos tik labi, ka esmu ar mieru doties Vecmīlgrāvja pārtikas veikalā pēc vakariņām. Roku dezinfekcija, plastmasas cimdi, pārdevējas caurspīdīgos krātiņos, šaurās ejas, cilvēki, kas mēģina paspraukties garām, bet gluži kā par spīti, uzgrūžas virsū… Šajās dienās veikala apmeklējumi ir vienādojami ar trauksmes sajūtas paaugstināšanos. Varbūt tiešām vajadzētu sagatavot lielākus provianta krājumus, lai sirojumi pa veikaliem izpaliek? Bet šodien mēs joprojām domājam tikai par šodienu. Pat par kaķa krājumu papildināšanu īsti nē. (Patiesībā apmeklētajā veikalā nebija pārtikas, ko Mao patērētu. Pat mēra laikos.)
Vakars atkal atgriež “normālo” sajūtu. Ja neskaita aplausos deviņos vakarā, kolēģes atbildi uz dzimšanas dienas apsveikumu “Labi, ka kaķiem šī zaraza nepielīp” un Kārļa vēlmi Xboxā spēlēt NBA (ja jau nevar skatīties), tad dzīve vakarā rit savu parasto gaitu.
Vakariņās Kārlis izvāra pēdējos mājās esošos griķus. Tas nekas. Iespējams, Marija Antuanete teiktu: “Ja viņiem nav griķu, lai ēd garneles.” Un tās patiesi man garšo labāk!
QfyyPBu.jpg
DNEBkXi.jpg

20.03.2020.

Esmu apņēmusies pierakstīt katru dienu. Ne jau tāpēc, ka loloju cerības – manas domas vai ik dienu piedzīvotais mainīs pasauli. Drīzāk tāpēc, ka šādi varu sevi disciplinēt. Varbūt ar laiku spēšu sevi motivēt katru dienu uzrakstīt lappusīti no kāda iesniedzamā zinātniskā raksta un pavisam utopiskā pasaulē – kaut ko no disertācijas.
No rīta ziņas izlasu pavirši. Ārkārtas paziņojumu tiešraides vairs neskatos un saslimušos es pārtraucu skaitīt kaut kur ap piekto duci. Pēc vakardienas nelielā izbrauciena dabā, jūtos aizvien diezgan labā omā. Kafijas automātā gatavoju pēdējo kafiju un nesteidzīgi apkopoju jaunākos “Pandēmijas dienasgrāmatu” iesūtījumus. Joprojām sirdsapziņu nomoka neizanalizētie lībiešu dzejoļi un neizlasītais Aristotelis. Protams, priekšā vēl gaidāmas divas brīvdienas. Ha. Kuru gan es mānu?
Informācijas pārpilnība vairs nespēj kairināt manus nervus – Covid-19 Bruklinas Nets komandā, Covid-19 Austrijas slēpošanas kūrortā, Covid-19 Dailes teātrī… Mana aizsargmaska šajos laikos ir cinisms. Jānomaina ik pēc 4 stundām.
Kārlis atraksta, ka vakardienas ierakstā esmu melojusi – mums vēl mājās esot palikušas četras griķu paciņas. Žēl.
Ļuda ironizē, ka turpmākajos ierakstos es varētu veikt mūsu šī brīža komunikācijas analīzi. Man liekas diezgan postmoderni, ka es rakstu “Pandēmijas dienasgrāmatu”, kurā pārstāstu saraksti, kurā mēs runājam par to, ka es varētu veikt šādu ierakstu savā dienasgrāmatā. Man liekas, šai parādības ir kaut kāds termins (no sērijas, kad cilvēks glezno gleznu, kurā cilvēks glezno gleznu, kurā cilvēks…). Žēl, ka postmodernisms vairs nav moderns.
Kārlis strādā līdz astoņiem vakarā. Man ir beigusies kafija. Gribu ēst. Mao uzvedas kaprīzi (tas nozīmē, ka viņš varētu vēlēties citu pārtiku). Būtībā man nav citu iespēju – atkal jādodas uz veikalu.
Kolēģe mani uzmundrina un atsūta pandēmijas laika veikala apmeklēšanas life-hackus. Atļaušos padalīties, jo zināšanām ir jāizplatās:
1. uzvelc kaut kādu jaku, kuru bieži nevelc;
2. neņem grozu vai ratus, ja nav daudz nekas jāpērk;
3. ej uz pašapkalpošanās kasi, ja tāda ir; saliec visas lietas savā maisā;
4. izej no veikala, iešļurini daaaudz [lasīt kā ļoti daudz] dezinfekcijas;
5. mājās nomazgā lietas, jaku nostūķē kaut kur dziļi.
Man gandrīz izdodas. Ja neskaita – pašapkalpojoties nevarēju noskenēt preci un pārdevēja nāca man palīdzēt, elpojot manos matos un apčamdot pirkumus; rūpīgi plēvē ietītās bulciņas nemaz nebija tik rūpīgi iepakotas, jo brīdī, kad to liku iepirkuma auduma maisiņā, tad mani pirksti sajuta maizes mīksto, silto tekstūru, nevis bezpersonisko plēvi; trauksmainās sajūtas dēļ aizmirstu nopirkt kafiju, konservus kaķim un šokolādes tāfelīti saldākai dzīvei.
Vispār tas ir jocīgi, ka pievēršu uzmanību lietām, kuras dzīvē pirms mēra man vienmēr bijušas vienaldzīgas. Pat cenšoties izvairīties no medijiem un sarunām par vīrusu, informācijas drupačas nonāk līdz apziņai un saindē to ar paranoju. Mierinu sevi, ka lieka piesardzība nevienu nav nogalinājusi. Man gan liekas, ka pašas patika pret sevi ir diezgan apdraudēta.
Piektdienas vakarā atļaujamies iedzert dažas rumkolas, pasērot par Eirovīzijas atcelšanu, sastrīdēties par 18. gs. nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas un pasaules vēsturē, papriecāties par biedra priekšsēdētāja Mao uzvedību un atkal aizmirst, ka pienāks rītdiena ar jauniem likumiem, statistiku, inficētajiem un veikala apmeklējumiem.
Aizmiegam, klausoties dokumentālo filmu par cara Nikolaja II nogalināšanu. Ir bijuši ļaunāki laiki.

21.03.2020.

Rīts sākās ar Wolt piegādi no “Mākonis Teikā”. Pikantā vistas zupa, Chili con carne. Sastapšanās ar kurjeru izpalika – pēc jaunajiem noteikumiem viņi atstāj pasūtījumu un pieklauvē. Kamēr es aizskrēju līdz durvīm, no ēdiena piegādātāja vairs nebija ne vēsts. Teju maģiski. Vispār viņi šo piegādes veidu varētu saglabāt arī gaišajā nākotnē, kad Covid-19 liksies kā slikts sapnis. Iedomājaties, cik ērti – nav jādomā, par to, vai esi pareizi uzvilcis kreklu, vai mati ir saķemmēti un vai kaķis nemēģinās izbēgt, kamēr jūs ar kurjeru apmaināties ar laipnībām. Protams, ja ir dīvaiņi, kas vēlas cilvēcisku komunikāciju ar ēdienu piegādātāju, tad vienmēr var iestrādāt aplikācijā izvēles iespēju – satikt/nesatikt kurjeru.
Kafijas nebija. Kafijas nav arī mājās. Abstinence.
– Mēs varētu šodien aizbraukt pastaigāties pa mežu.
– Varbūt uz kapiem?
– Varam arī uz kapiem.
Brāļu kapiem vai Lielajiem kapiem?
– Saulains laiks. Noteikti daudzi ir devušies pastaigāties pa kapiem Rīgā.
Iegūglēju “interesanti kapi”, šķirstu meklējuma lapas, domāju, kāpēc neviens nav izveidojis kaut kādu Latvijas kapu karti vai izveidojis blogu ar atsauksmēm un vērtējumiem. Tieši tāpēc izvēlēties sestdienas kapus ir daudz grūtāk nekā restorānus vai viesu namus. “Brauksim uz Ropažiem,” es pēc kāda laika secinu.
Pa ceļam iebraucam Circle K, lai es varētu nopirkt kafiju un beidzot funkcionēt. Benzīntankā neviena nav. Kafijas tasītes izsniedz pārdevēja. Vairs nav pieejas sīrupiem. Man vienalga, es lietoju tīru kofeīnu, bet Kārlim nākas iztikt bez karameļu piešprices tasītē.
Ceļš uz Ropažiem ir garlaicīgs, pat ceļa bedres un negludumi nespēj mūs pienācīgi izklaidēt. Fonā skan Radio 5, latgaliešu raidījums. Šodien bija jānotiek “Latgalīšu repa” koncertam, nav tā, ka viņi to atcēla – notiks koncerts tiešsaistē. Domāju, vai internets var atrisināt visas pasaules problēmas, varbūt patiesībā var pārraidīt koncerta emocijas un mākslinieku sviedrus arī Youtube live.
Ropažu Pirmā Pasaules kara brāļu kapos neviena nav (kāds brīnums). Man tie liekas glīti un gaumīgi kapi – aiz nelielas sētiņas ir vairāki desmiti mazu kapakmenīšu ar kritušā karavīra vārdu un dzīves datiem. Gandrīz visi ir dzimuši 1892. gadā. Tieši simts gadus vecāki par mani. Tikai viņiem nekad nav bijusi iespēja sasniegt to vecumu, ko izdevies sasniegt man. Tie ir vācu kritušo kapi. Ārpus iežogojuma ir vairāki koka krusti – tur laikam dus latvju strēlnieki vai kādi citi varenās Krievijas impērijas armijas karotāji.
Ja jau esam Ropažu pusē, tad novada mājaslapā apskatu, ko vēl varētu tuvumā aplūkot. Slavenākie apskates objekti ir vai nu dižkoki vai vācu muižniecības arhitektūras pieminekļu paliekas. Pa ceļam aplūkojam Jumja priedi, taču apskati iztraucē (kā mums šķiet) draudīgs vietējo vīriešu bars, kas tuvojas mūsu virzienā. Braucam tālāk.
Nākamais pieturas punkts ir barona Kampenhauzena kapliča. Pati ēka šobrīd izskatās diezgan necila, taču stāsts par to ir krietni aizraujošāks. Muižkungam Johanam Kristofam Kampenahauzenam ir piederējušas 17 muižas, taču dzīves laikā viņš tās visas ir pārdevis, atstādams sev vien Ropažu muižu. Viņš licis sev uzbūvēt kapliču, kur vēlāk viņu apglabāja marmora sarkofāgā. Interesantākais ir tas, ka analoģiskā kapličā apglabāts arī esot dzejnieks Vergīlijs. 18. gs. brīvmūrnieku aprindās par goda lietu tika uzskatīts guldīt savas mirstīgās atliekas tieši šādā, piramīdveidīgā celtnē. Arī Frīdriha II galmā tika izveidota šāda būve, kas noteica modi visā Eiropā. Vidzemes Kampenhauzens bija gan masons, gan moderns, tādēļ tapa kapliča arī viņam. Lēš, ka tā ir pirmā piramīdveidīgā celtne Latvijas teritorijā. Tā lūk – mūsu vietējā Heopsa piramīda. Diemžēl padomju laikos no kapličas izvilka ārā visus zārkus un ēku sāka izmantot kā kāzu un citu saviesīgu pasākumu vietu.
Braucot mājās, uzzinu, ka Spotify ir izveidota karantīnas playliste. Tur ir atrodamas tādas dziesmas, kā Destiny's child “Survivor” un Mc Hummer “Can't touch this”. Nākamreiz, kad mana darba dienas playliste liksies pārāk skumīga, zināšu, kas ir jāklausās.
Veikalā nopērkam daudz ēdiena Mao. Nedaudz arī sev. Gan jau mēs izdzīvosim. Īpaši ar Destiny's child dziesmu fonā.
Vakars atkal šķiet normāls. Shortcut atsūta ziņu, lai šajā laikā neskumstam, bet noskatāmies “Klases salidojums 2”. Domāju, vai tā var uzreiz skatīties otro daļu – vai viss būs skaidrs un vai nav tā kā ar Fausta otro daļu ­– sliktāka?
Kārlis prasa, kur brauksim rīt. Laikam jāturpina gūglēt “interesanti kapi”. Redzēs.

lXOCjde.jpg
8zUWcIu.jpg

22.03.2020.

Pamostos no tā, ka saules stari spīd acīs. Mao sēž uz palodzes spīdekļa apgaismots, gluži kā svētais. Aizveru acis. 1-2-3-4… līdz pieci nesaskaitu, murrājošs radījums brien pa mani kā modele pa mēli, sasniedzis seju, glaužas klāt. Domāju, cik ilgi viņš gaidīja brīdi, kad atvēršu acis, lai varētu leģitīmi pieprasīt brokastu tunča devu. Atpakaļceļa vairs nav – diena ir sākusies.
Šodien no Wolt pasūtam Āzijas virtuvi no HUM Asian Kitchen. Tom Yum zupa, vidēji asi woki un līčiju sula. Kafiju šodien negribās, jocīgi. Vakardienas pieredzes apgarota, atveru durvis – vilšanās. Smaidīgs kurjers pasniedz man pasūtīto ēdienu maisiņu. Pusotrs metrs starp mums.
Vakar Elīna ieteica aizbraukt pastaigā uz Līduma karjeru netālu no Olaines. Kapu tur neesot, bet vieta šķietami jauka. Domāts – darīts.
Izrādās, ka man nemaz nav jāgaida vasara, lai iemēģinātu jaunās saulesbrilles no Honkongas. Tieši tagad ir tas jocīgais brīdis, kad vienlaicīgi ieteicams vilkt gan adīto ziemes cepuri, gan ietonētas acenes, lai paslēptos no bīstamajiem saules stariem.
Iebraucam ciemā Uzvaras Līdums. Skanīgs nosaukums. Pabraucam garām kapiem. Izbraucam no Uzvaras Līduma, jo karjers tomēr atrodas ārpus tā. Karjera stāvvietā ir vairāki desmiti mašīnu, cilvēki (stāvvietā pie miskastēm) cep gaļu, kaut kādi vīrusi tomēr nespēj apturēt cilvēku sirdīs un grilos pavasari. Apkārt Līdumu karjeram ved pastaigu taka – koka laipas, četras pīles, gulbis, bērzu jaunaudzes un gleznaini saules stari. Par laimi cilvēku nav tik daudz, lai divu metru attālumu nevarētu ievērot vienkāršāk kā Rimi veikalā.
Pēc pastaigas dodamies uz Ozolnieku veikalu. Slāpst. Arī Ozolniekos cilvēki svin pavasari – bērni mētā bumbu, pieaugušie pastaigājas gar Iecavu. Līksms, brīvdienīgs noskaņojums. Ziņas par Artusu Kaimiņu un vīrusa apdraudētajiem ministriem/deputātiem ir kādā citā pasaulē. Vispār vienīgā mana sastapšanās ar šīm ziņām bija no rīta, kad pārtinu Facebook lenti un uzdūros kārtējam “Atlajst Saeimu” ierakstam, kur cilvēki bija sašutuši par… es pat nezinu, par ko. Noteikti Latvijas Saeima ir vainīga pie Covid-19 sērgu mūsu dzimtenītē, dievzemītē. Nevajag karantīnu, vajag Laimas krustu katram pilsonim.
Iegūlgēju, ko apskatīt Olainē un Ozolniekos. Pirmā Pasaules kara blindāža Olainē liekas pietiekami intriģējošs apskates objekts. Dodamies. Novietojam mašīnu pilsētas centrā pie Vēstures muzeja. Varētu pat teikt, ka esam Olaines vecpilsētā, kur vēsturiskajā Hruščova projekta mājas pirmajā stāvā izbūvēts muzejs. Viss ir autentiski.
Man nav daudz komentāru par blindāžu. Ja gadās būt Olaines pusē un nav ko darīt (tā patiešām – nav ko darīt), tad iesaku apskatīties pašiem.
Mājupceļš. Radio 5 atskaņo ziņas. Pēc ziņām aptuveni 20 min skan putnu un, iespējams, citu meža iemītnieku balsis. Iespējams, tās ir ziņas vai pat debates meža Saeimā. Cerams, ka viņiem ir interesantākas problēmas par karantīnu. Dzirdēju, ka Limbažos ir pamodies lācis!
Rīgā Kārlis iekārto savu attālināto ofisu vecāku mājās (viņi ir devušies trimdā uz laukiem). Katram būs savs birojs. Tagad tikai jāizdomā, vai pusdienosim kopā.
Rakstu dienasgrāmatas ierakstu, Kārlis skatās Youtube dokumentālo filmiņu par zosīm. Viss ir normāli.

bhekBya.jpg
Y9rXPvJ.jpg

23.03.2020.

Kārlis pirms deviņiem devās uz darbu. Kā jau bija paredzams – tas nozīmēja arī mana miega beigas. Nevis tāpēc, ka es justos iztraucēta un nevarētu gulēt tālāk, bet mana iegrimšana miega pasaulē neietilpa biedra Mao plānos. Nesen viena kolēģa minēja, ka tagad viņa varot gulēt “pat līdz deviņiem”. Man ir nedaudz cita izpratne par vārdu “pat”, daudz labprātāk es funkcionētu un strādātu diennakts tumšajās stundās.
Ap 11 piezvanīja no LR4, lai es sniegtu interviju par Pandēmijas dienasgrāmatām. Pirms sarunas ar žurnālisti šodien skaļi biju pateikusi tieši trīs vārdus: “Bāc, Mao, nē!” Intervijas laikā aizmirsu ne tikai krievu valodu, bet, šķiet, runāšanas māku pavisam. Mācība – katru dienu sākt ar kādu mēles mežģi, drošības pēc vēlams vairākās valodās.
Saulainā diena likās lieliski piemērota uzsākt velosezonu. Patiesībā pēdējā ziema bija tāda, ka to varēja nepārtraukt, taču viena no manām mīļākajām lietām pavasaros ir pirmo reizi ļaut ciskudrillim sajust saules staros apsilušā asfalta maigumu. To varētu salīdzināt ar kazām, kas pavasarī pirmo reizi nonāk ganībās. Spriņģ, spriņģ, jēriņi, spriņģ, kazulēniņi.
Patiesībā man nebija nemaz citu izvēles iespēju – 11. maršruta trolejbusi kursē pēc brīvdienu grafika jeb gaužām reti. Cilvēku skaits, kas no Purvciema vēlas nokļūt uz centru, nav īpaši samazinājies. Pārpildīts trolejbuss = man būs jādodas uz Gulbja laboratoriju sevi pārbaudīt. Varbūt ne gluži tāpēc, ka manīšu sevī slimības pazīmes, bet gan tādēļ, ka paranoja ir mūsdienu caurvijas motīvs.
Terapeits saka, ka, iespējams, klātienes vizītes tiks ierobežotas. Bēdīga perspektīva.
Bruņojusies ar Etimoloģijas vārdnīcu un vienaldzību, saņemos analizēt lībiešu dzejoļus. Šodien apstiprināja nākamā semestra stipendiātus, iespējams, tas arī motivē, jo baumo, ka šajos laikos jebkuri ienākumi ir (burtiski?) zelta vērtē. Varbūt kā motivācija strādā arī nākamo nedēļu mājas darbs – pievērsties ziedu recepcijai latviešu un cittautu mākslā. Gribās koncentrēties tikai uz magonēm un ceriņiem, lībieši bija jāpārvar. Mazās akadēmiskās pasaules uzvaras.
Palikšana mājās nav samazinājusi darbu apjomu, drīzāk ir sajūta, ka darāmā gūzma paplašinās visos virzienos. 14. gs. venēciešu vārds quarantena apzīmēja 40 dienu ierobežojumus (mūsdienās mēs teiktu “pašizolāciju”) mēra laikā. Nav pat pagājušas desmit dienas, bet jau tagad ir grūti. Vai patiesi vēl 30? Vai drīzāk būtu jāsaka – jācer, ka tikai 30? Šodien ziņas nelasīju. Man nav ne jausmas par šī brīža tendencēm.
Kārlis taisās doties uz veikalu. Viņš ir tikko sapratis, kā jādejo floss un ārkārtīgi par to priecājas. Es centīšos priecāties līdzi. Var jau skumt un baidīties, bet tomēr priecāties ir svarīgāk.

FzYYevx.jpg

24.03.2020.

Liekas, ka #paliecmājās sāk kaitināt Mao. Pēc brokastu tunča pazuda; pēc ilgāka laika atklāju, ka viņš ir noslēpies uz palodzes aiz aizkariem. Dienas laikā nenāca komunicēt vai neveikli staigāt pa galdu, metot lietas uz grīdas.
Ar kolēģēm no rīta izmēģinājām drukāšanas ātruma testu. Man ir tāda mazliet neveikla drukāšanas tehnika – rakstu ar diviem pirkstiem, bet diezgan ātri. Tā jau izstrādājās bērnībā, kad bezinterneta laikmetā izklaidējos, pārrakstot mājās atrodamās grāmatas. Atminējāmies citas Windows 95 laiku izklaides – Paint, Lingo, Karogs, nevienam nesaprotamā mīnu spēlīte, kuras mērķis ir ar dažiem klikšķiem uzsprāgt…
Bladāc! (sprādziens manās smadzenēs)
Šodien es uzzināju noslēpumu, kurš 20+ gadus man nebija pieejams – Minesweeper nav bezjēdzīgs, tam ir noteikumi un izrādās, ka spēlē var uzvarēt arī ar intelekta, nevis tikai ar SuperBingo Jackpot ieguvēja veiksmes palīdzību. Patiesībā tā ir lieliska spēle! Satriecoša! To es saku kā cilvēks, kurš nupat ieguvis jaunu atkarību. Varbūt pēc pirmās uzvaras interese saruks. Es vismaz tā ceru. Cerība ir vienīgais, kas palicis.
Latvijas Radio šodien “Pandēmijas dienasgrāmatu” zīmē – no rīta par tām runā Kultūras Rondo, pusdienlaikā Sanita sniedz interviju “Klasikai”, bet pēcpusdienā LR4 atskaņo manu vakardienas interviju.
Saprotu, ka šodien vairāk funkcionēju kā sapieris, nevis pētnieks vai rakstnieks. Nolemju, ka lietderīgāk vakarā doties velo izbraukumā, satikt kādu laiku neredzēto Ļudu un dot Mao nepieciešamo vientulības un brīvības sajūtu.
No pēdējiem mohikāņiem jeb vēl strādājošajiem bāriem un restorāniem izvairāmies. Šajos laikos drošākas ir pastaigas svaigā gaisā. Tiekamies Lielajos kapos. Cilvēku nav daudz – daži suņu un bērnu staidzinātāji un pēcpusdienas krosa skrējēji. Patiesībā nekad iepriekš nav bijusi izdevība tā lēnām izbaudīt kapu atmosfēru. Pirms kāda laika ik dienas braucu tiem cauri uz darbu, taču, protams, steigā, jo svarīgi bija uz ofisu ierasties laicīgi – kā pirmajai pie kafijas automāta. Jāatzīst, ka Lolitas Tomsones dienasgrāmatas ierakstos tik bieži pieminētās zilsniedzītes patiesi izceļas uz pelēko kapakmeņu fona. Arī man gribētos nobildēt, bet stumju riteni un esam aizrautas sarunā.
Ļuda saka, ka dienasgrāmatās pārāk bieži izmantoju vārdu “funkcionēt”. Man nevajag funkcionēt, vajag dzīvot! Nezinu, vai īstais vēsturiskais brīdis šādai atziņai.
Pastaigas maršruts ir diezgan nekontrolēts, sāk krēslot, attopamies pie veikala “Tūkstošs grīdas”. Mums ir grūti iztēloties 1000 dažādas grīdas, apsolāmies, ka laikā pēc mēra, dosimies uz veikalu un izzināsim visu par pasaules grīdām mūsu iedomātajam sapņu mājoklim. Kad mēris beigsies, ja mēris beigsies, kaut mēris beigtos…
Pēc vairāku stundu pastaigas jūtu nogurumu un sāpošus locekļus. Kamēr šo rakstu, Mao atkal klaiņo pa galdu, Kārlis spēlē savu ikvakara NBA maču, es lēni malkoju sidru. Viss ir normāli. Joprojām.

PoqTwl9.png
XntNX9k.jpg

25.03.2020.

Aizmigām, skatoties dokumentālo filmu par Edu Kemperu. Pēdējās naktīs, izvēloties šūpuļdziesmas Youtube ekvivalentu, esam sērijveida slepkavu fāzē. Žēl, ka Mindhunter nav jaunas sezonas. Vispār Netflix kopš ārkārtas situācijas pasludināšanas, neesam izmantojuši. Iespējams, tas izskaidrojams ar to, ka pēkšņi pasaule piedāvā tik daudz alternatīvu, kā mājās izklaidēties. Nav gan arī tā, ka mēs aizgūtnēm skatītos teātra izrāžu plašo piedāvājumu vai klausītos audiogrāmatas. Bet patīkama doma, ka izvēle ir.
Šodien ir Māras diena. Man vienmēr paticis vārds Māra. Folkloras krātuves dzīlēs atrodami ticējumi, ka Māras dienā “nevajaga matus ķemmēt, tad citādi visu gadu raudās”, kādā citā senču gudrībā lasāms, ka matu ķemmēšana šajā dienā veicina vistu kasīšanos. Par ticējumiem uzzinu pēcpusdienā, bet esmu gatava neizaicināt likteni un arī atlikušo dienas daļu izvairīties no matu sukas. Ir arī pozitīvas blaknes šai mājās palikšanai.
Šodien ir arī 1949. gada deportāciju piemiņas diena un Guntara Rača dzimšanas diena. Latvijas vēsturē un kultūrā nozīmīgs datums. Bez ironijas.
Pārtraucu izvairīšanos no ziņu portāliem – Spānijā un Itālijā Covid-19 mirušo statistika aug ģeometriskā progresijā, Igaunijā tiek fiksēts pirmais vīrusa skartā letālais gadījums, tikmēr Krievijā netiek ieviesta karantīna, bet gan vienas nedēļas “atvaļinājums”. Varbūt atkal jāuzmeklē Orvela esejas par valodu.
Esmu apvainojusies uz mīnu spēlīti gandrīz tikpat ļoti, kā Mao par manu kārtējo palikšanu mājās. Bija atlikušas tikai četras neatvērtas mīnas, un, tuvās veiksmes apgarota, es kļūdījos. Bladāc! Man pietiek.
Esmu apņēmusies rīt ķerties klāt zinātniskajiem rakstiem. LNB ir noņēmusi ierobežojumus periodika.lv lietošanai, universitāte nepārtraukti sūta e-pastus par iespējām izmantot dažādas datu bāzes attālināti. Nav attaisnojumu nerakstīšanai. Skumjas ir draņķīgs attaisnojums.
Šodien mājās beidzās ziepes. Jā, dzīve ir tieši tik interesanta, ka tas ir ievērības cienīgs notikums. Pēc Kārļa fiksētā darba laika beigām, devāmies kopā uz veikalu (es uzvilku cepuri, matu ķemmēšanas kārdinājums tika uzveikts). Ziepes ir pārāk svarīga izvēle, lai uzticētu to viņam vienam. Pārsteidz, ka trauksmes sajūta veikalā vairs nepārņem. Liekas, ka bailes no cilvēkiem un pieskaršanās lietām ir bijusi ļoti sen, nevis pirms dažām dienām. Līmlentes un cimdi, nepārtraukta roku mazgāšana un distances ievērošana sajūtu līmenī ir tikpat pašsaprotama kā ik rīta kafija tase. Cilvēki ir pielāgošanas meistari.
Jaunais ieradums katru vakaru rakstīt dienasgrāmatu, kamēr Kārlis spēlē NBA un kaldina virtuālam Porziņģim statistiku, kuru viņš nekad dzīvē nesasniegs, arī liekas visnormālākās pasaules kārtība.
Atkārtošos (jau trešo reizi), bet viss ir normāli. Joprojām.

26.03.2020.

Pamostos no kaķa murrāšanas pie auss, pabaroju kaķi, mēģinu vēlreiz iemigt, pamostos no kaķa murrāšanas pie auss, pabaroju kaķi otrreiz, uzvāru kafiju, nomazgājos, dzeru kafiju, lasu e-pastus un eju cauri jauniem “Pandēmijas dienasgrāmatu” iesūtījumiem, nosūtu Kārlim nejauši atrastu smieklīgu bildīti “labrīt” vietā, viņš pretī jautā, ko dara Mao, atrodu viņu noslēpušos uz palodzes, nobildēju, nosūtu. Šī jau ir kļuvusi par darbadienas rīta rutīnu.
Biju plānojusi šodien beidzot ķerties klāt kādam no iesniedzamajiem rakstiem, bet nesanāca. Par laimi šodien nevaru vainot slinkumu, nespēju koncentrēties vai dueli ar mīnām. Vienkārši negaidīti bija “uzkrituši” citi neatliekami darbiņi.
Kaspars šodien publiski Facebook atzinās kaķufobijā un draudēja atsekot visus, kas regulāri sociālajos tīklos publicē bildes ar saviem ūsainajiem mājas mīluļiem. Jāatzīst, kaķu bilžu īpatsvars pēc ārkārtas situācijas ieviešanas ir strauji pieaudzis. Man grūti izmērīt, vai kaķu bildes pēdējā nedēļas laikā skaitliski uzvar masveida bērnības fotogrāfiju publicēšanu, bet man nav iebildumu ne pret vienām, ne otrām. Kaķi ir lieliski vienmēr, arī bērni nekustīgās fotogrāfijās ir diezgan piemīlīgi radījumi. Es laikam šajās dienās nealkstu analītisku vai pseidoanalītisku informāciju par aktuālajiem pasaules notikumiem savā Facebook lentē. Varat saukt mani par strausu…
Laikam īstais brīdis ir pastāstīt mazliet sīkāk par Mao – viņš nav priecīgs. Protams, lielāko dienas daļu viņš joprojām pavada guļot un sēžot pie ēdiena traukiem, taču pārējo laiku, ko viņš normāli ir pavadījis, skrienot pakaļ kādai no savām mantiņām, viņš ir aizstājis ar agresīvu tapešu plēšanu un durvju skrāpēšanu. Rītvakar vedīsim Mao uz laukiem. Es ceru, ka brīvdabas medības un svaigais gaiss viņa emocionālo stāvokli stabilizēs. Gan jau, ka mūsējo arī.
Pēc darba braucām uz veikalu iepirkties brīvdienām Kārļa Sēlpils laukos, bet veikalā pārņēma kūtrums, galu galā nopirkām tikai kaķa ēdienu un pārtiku vakariņām.
Mamma piedāvā uz karantīnas laiku doties uz Krāslavu. Tur esot mierīgi un droši, viņu biedē statistika Rīgā. Tomēr darba dienās Kārlim ik pa laikam ir jādodas arī uz īsto biroju, kā arī Mao nebūtu spējīgs sadzīvot ar kādu citu četrkājaino. Viņa filozofija ir vienkārša – ja tas ir mazāks par mani, tad es to mēģinu nogalināt, ja tas ir lielāks par mani, tad es šņācu uz skapjaugšas.
Strādāšanai no mājām ir blaknes – pazūd laika izjūta. Ir deviņi vakarā, un es ar Sanitu sarakstos par darba jautājumiem. Kolēģe Justīne saka, ka mums “vairs nav robežu”. Tas tiesa. Brīvais laiks un darbs ir saplūdis vienā veselumā – ja dienas laikā es atļaujos izkārt izmazgāto veļu un noskatīties 30 minūtes garu Youtube video, tad vakarā es to kompensēju, rediģējot kādu svaigi iesūtīto tekstu. Pandēmijas laikā pulkstenim nav nozīmes.

27.03.2020.

Pusi darbadienas Mao sēdēja uz galda aiz datora monitora un skumjām acīm skatījās uz mani. Viņš jau bija pārdzīvojis agresīvo un destruktīvo stadiju un bija ieslīdzis apātijā. Līdzīgs dvēseles stāvoklis bija piemeklējis arī mani.
Centos novērst savas domas, klausoties gan fona mūziku (Elīna atsūtīja noklausīties jauno DakhaBrakha albumu, ir labs), gan dokumentālo filmu par Hitlera jaunību, beigās pat Andra Kiviča interviju raidījumā “Dari vai dzer”. Diemžēl viegla apātija saglabājās gan pēc stāstiem par Vīnes bohēmu, gan septiņiem vafeles agregātstāvokļiem. Skaitīju stundas līdz pieciem, kad Kārlim beigsies darbs. Ar lielāku entuziasmu, nekā parasti, sakrāmēju līdzņemamās mantas. Neesam bijuši Sēlpilī kopš 1. janvāra. Tātad 86 dienas.
Pēc pieciem devāmies uz veikalu. Laikam beidzot izskatījāmies pēc īstiem pandēmiķiem, jo iepirkām kaut ko vairāk par trim paprikām, pupiņu bundžu, vistas filejas gabalu un vīna pudeli. Pirkumu bija tik daudz, ka nācās pat papildus iegādāties papīra maisiņu (ar mūsu audumu diviem nepietika). Lai gan tas ir jocīgi, jo patiesībā mēs aizbraucam tikai uz dažām dienām un laukos no rītdienas būsim tikai trijatā (lauku peles un nupat pamodušās mušas īsti neuzskaitu).
Runājot par iepirkumu maisiņiem, igauņu mediji ir izplatījuši pareizās iepirkšanās padomus, kur ieteikums ir tomēr neizmantot savas tarbiņas, bet gan (šajos smagajos laikos zero waste kustības postulātiem nākas atkāpties) veikala maisiņus, kurus uzreiz iznīcināt. Protams, tad seko ieteikumu visas lietas nomazgāt (īpaši tiek uzsvērti āboli un sulas) un liekos iepakojumus izmest. Jāpadomā.
Bet, atgriežoties pie priecīgākām dienas vēstīm – kopš Mao nokļūšanas mašīnā, viņš burtiski atplauka. Beidzot viņš atkal bija dzīvespriecīgais biedrs priekšsēdētājs. Mēs nekad nevedam viņu kastē vai kādā somā, mašīnā viņam ir iespējas brīvi pārvietoties (viņš ir apguvis zināšanas, ka, piemēram, šofera klēpī vai pie kājām rāpties ir aizliegts). Vislabprātāk viņš guļ uz šofera kakla un vēro slīdošo ainavu aiz loga. Kad nogriezāmies uz zemes ceļa, kaķa sajūsmas līkne strauji kāpās uz augšu. Kulminācija, protams, bija, kad galamērķī tika atvērtas mašīnas durvis, un viņš pirmo reizi šogad varēja skriet pa zāli un sajust vēju.
Mūsu ierašanos sveicināja zosu bars, kas pēkšķēdams lidoja virs mūsu galvām (un izprovocēja Mao uzskriešanu liepā), attālas suņu vai lapsu rejas un mēnestiņš-čigāniņš sirpja formā.
Kā jau ierasts, laukos noskatījāmies ziņas. Sen nebijām skatījušies TV. Pasaule, kura tiek konstruēta ziņu raidījumos, ir pavisam pavisam drūma un baisa vieta, kur būt. Protams, kopumā pasaule šobrīd nav savā veiksmes zenītā, taču neesmu droša, ka dzīves dominējošās krāsas ir tik drūmas. Pēc ziņām sekoja “Kultūršoks”, kur dažādi kultūras jomas pārstāvji stāstīja par Pandēmijas laika ekonomiskajiem un mākslinieciskajiem zaudējumiem. Arī man ir vairāki draugi, kurus tieši skar aizslēgtie teātri un iesaldētie kultūras procesi, bet droši vien katram no mums ir sava mēraukla. Un man ir paveicies! Jā, varbūt tikai šodien es tā pa īstam spēju novērtēt, ka man ir paveicies.
Kārlim šovakar nav ikvakara NBA spēles, tādēļ, kamēr es rakstu atskatu par šo dienu, viņš klausās Visocka dziesmas un malko rumkolu. Man laikam arī vajadzētu atslēgties no Pandēmijas laikiem un piespiest sevi izbaudīt vienkārši brīvdienas laukos.
Lai viss ir normāli! Pat ja tikai šķitums.

cQBJK9I.jpg
LilEzGt.jpg

28.03.2020.

Šorīt atkal mans modinātājs bija murrājošs kaķis pie auss, taču atšķirībā no pēdējā laika rītiem Rīgā, šī nebija prasība pēc ēdiena, bet drīzāk vienkārši prieka izpausme. Mao rīts bija sācies dažas stundas agrāk – medības saullēktā. Ārā (labi, ka tā) bija arī atrodami pierādījumi, ka tās bijušas visnotaļ veiksmīgas.
Laika apstākļi šodien lutināja. Mierīgi varēja klejot ārā bez virsjakas un tvert agrīnos saules starus. Pagājušajā gadā iesējām vairākus kastaņus cerībā, ka ar laiku tie izaugs par īstiem kokiem un papildinās topošo aleju. Neskatoties uz to, ka ziema bija ļoti silta, stirnas vai garauši (vai kādi citi lopi) apgrauza dīgstus (laikam viņi arī ir informēti, ka tajos ir daudz vērtīgu uzturvielu), taču cerība, ka kastaņas izaugs, nav zudusi. Domāju, vai izdīgušie augi ir no tiem kastaņiem, kuri speciāli šim nolūkam tika salasīti vai dzimis ir arī kāds jauns augs no tiem kastaņiem, kurus rudenī kāds draugs bija iedāvinājis. Romantiskais “es” grib ticēt, ka jaunie augi ir mūsu draudzības pierādījumi (pat ja laika un stirnu (sliecos vairāk vainot tieši viņas) apskādēti).
Pagasta centrā pie veikala “Sēlis” netipiska dzīvība. Laikam daudzi ir mēģinājuši aizbēgt no vīrusa epicentra – Rīgas. Uz veikala durvīm uzlīmēta lapiņa, kas vēsta, ka veikalā nedrīkst atrasties vairāk par pieciem pircējiem. Bez pārdevējas un mums veikalā ir vēl divi seniori, saglabāt divu metru distanci nav grūti. Kamēr pāris ar pārdevēju diskutē par to, kuru pienu labāk iegādāties, veikala stūrī aplūkoju peldkostīmus un krūšturus. Nopirkām zeķes.
Pusdienās cepam šašliku. Vienīgajam kaimiņam Jānim ir jauns suns, kuru Mao šodien pirmo reizi ierauga. Jāsaka, ka viņiem ir vēl mazākas problēmas ar distances saglabāšanu – kaķis viņu vēro no aptuveni simts metru attāluma, nemaz nemēģinot samazināt šo drošības garantu. Sunim vienalga. Mao got 99 problems and a b*** ain't one.
Vispār viena no dienas satraucošākajām ziņām – Beļģijā ir konstatēts Covid-19 kaķiem. Kas pie velna?
Vakara izklaide – sveču liešana. Izlietoto sveču paliekas sakausējam vienotā masā, nokrāsojam un mēģinām radīt jaunus mākslas objektus. Pagaidām trūkst pieredzes, bet, iespējams, ar laiku izveidosim savu sveču manufaktūriņu. Bērnībā Krāslavas jauniešu interešu centrā bija sveču liešanas pulciņš. Man ļoti gribējās uz to iet, bet nodarbības notika vai nu Mākslas skolas gleznošanas laikā vai vieglatlētikas treniņu laikā. Īsti neatceros. Bet bija citas prioritātes. Laikam nobastoju dažas Mākslas/Sporta skolas nodarbības, lai varētu apgūt sveču liešanas mākslu, taču regulāri darīt to nevarēju atļauties. Tad nu beidzot piepildu bērnības sapni. Jā!
Aizmirsām, ka šodien ir Zemes stunda. Tomēr sirdsapziņa nav pārāk aptraipīta – vienīgie enerģijas avoti ir viena spuldzīte viesistabā un iekurinātais kamīns. Jācer, ka māte daba mums piedos.
Šī vakara Lady Gagas playlisti nomainīja "Pērkons". Tā ir īstā lauku noskaņas mūzika. Vakarnakt līdz diviem naktī dziedājām Alda Drēģera superhītus, bet tas laikam ir pārāk radikāli. Šovakar viss ir mierīgi.

Zc2NXoT.jpg

29.03.2020.

Šī diena sākās ar sniegu. Neparedzams laiks – gan dabā, gan pārējās dzīves sfērās. Jau no paša rīta sāku izjust nomāktību, kura dienas laikā strauji progresēja. Racionāli nevaru to izskaidrot. Emocionālā laika prognoze – trešā nelabvēlīgā.
Šodien pavadām laiku lēni un mierīgi. Nomazgāju traukus, iekurinājām kamīnu un krāsni guļamistabā, nesteidzīgi pagatavojām trīs ēdienreizes, malkojām tēju. Arī Mao šodien pārsvarā dzīvojās pa mājām, sildoties zem segas un klusi miegā šņācot. Tagad gan ir devies vakara pastaigā. Jācer, ka drīz būs atpakaļ.
Turpinam pilnveidot sveču liešanas māku. Izdodas mazliet labāk, katra svece dod pieredzi un jaunu izpratni. Šobrīd gaidām, kad nogatavosies pēdējā partija.
Tikko atgriezās Mao. Mazliet mierīgāka sirds. (Šodien kopumā trauksmaina sajūta).
Pa dienu lasīju ziņas. Skaitļi ir biedējoši. Domāju par jauno noteikumu jeb liegumu pulcēties sabiedriskā vietā vairāk par diviem cilvēkiem, izņēmums ir ģimenes un vienas mājsaimniecības iedzīvotāji. Neesmu īpaši iedziļinājusies noteikumā un arī manas juridiskās zināšanas varētu būt labākas, bet domāju, ja četri jaunieši Vērmanes dārzā spēlē Aliasu, vai pietiks ar to, ka viņi likumsargiem pateiks, ka dzīvo kopā komunālajā dzīvoklītī vai skvotā? Respektīvi, vai “kopīgas mājsaimniecības” fakts ir pārbaudāms un vai visiem, kas gribēs apiet šo noteikumu, tas tāpat nebūs viegli izdarāms? Jā, jā, protams, ir pandēmija, visiem vajadzētu būt pietiekami atbildīgiem un nobriedušiem, un nemēģināt “apiet” noteikumus, kas kopumā vērsti uz mūsu pašu drošību, taču pieredze citās Eiropas valstīs rāda, ka sabiedrība kā kopums ir visāda, taču reti nobriedusi.
Radio ziņās dzirdēju, ka valdība visām telekomunikācijas kompānijām ir tiesīga pieprasīt ziņas par COVID-19 inficētā pacienta pārvietošanos. Man tas liekas skumji uzjautrinoši, jo tas nozīmē, ka pašu pacientu sniegtajām ziņām uzticēties nevar.
Visticamāk mani nomāc apziņa, ka rīt jāatgriežas Rīgā. Pašizolēties lauku mājā ir krietni patīkamāk, nekā sēdēt dzīvoklī. Šeit būt diendienā vienam liekas pašsaprotami, jo lauku izklaides ir stirnu bars, kuru baltos dibenus pamani pazūdam birzītē, garām skrienošs zaķis, pirmās pavasara kamenes un nosistie odi, saulriets, kas nokrāso debesis sārtas… Pilsētu priekšrocība vienmēr ir bijusi kultūras un sabiedrības neierobežotība – teātri, koncerti, izstādes, bāri. Dzīve pandēmijas apsēstā pilsētā ir nepārtraukta cīņa ar alkām pēc aizliegtajiem augļiem.
Kad pirms divām nedēļām uzsākās mājā sēdēšanas bums, tad internetā klejoja joks: “Taviem vecvecākiem lika iet karot, bet Tev tikai pasēdēt mājās.” Es negribu zaimot un noteikti uzskatu karu par vienu no briesmīgākajām lietām, ko pieredzēt, taču es neesmu tik droša, ka bezdarbība ir vieglāka eksistences forma par cīņu.
Nekas cits neatliek, kā vien katru dienu kaut ko darīt un cīnīties. Viss būs normāli. Eventuāli.

jmRSlz4.jpg
hJhbiu1.jpg

30.03.2020.

Kārlim Rīgā vajadzēja būt ap desmitiem. Tas nozīmēja – jāceļas ap septiņiem. Ņemot vērā izlaidīgās, gulēšanas pārbagātas iepriekšējās dienas un pāreju uz pavasara laiku, tas nebija viegls uzdevums. Jau došanās gulēt ap pusnakti bija sarežģīta misija un kārtējā dokumentālā filma par Hitleru ilgi nevarēja ieaijāt. (Varbūt rodas jautājums, ko tik daudz var skatīties par Hitleru, bet katra reize ir jaunu atklājumu pilna. Vakarnakt tvēru zināšanas par Ādolfa draugu Emīlu Morisu. Viņa “senču bagāžā” tika atklāts milzu noziegums – Emīla vecvectēvs bija ebrejs, taču, neskatoties uz to, ka Himlers uzstāja, ka Moriss būtu izslēdzams no partijas, Hitlers aizstāvēja savu jaunības teku draugu un pat piešķīra viņam “goda ārieša” titulu).
Rīts bija steidzīgs – jānomazgā vakardienas trauki, jāsatīra kaķa kaste, jāiznes šmucspainis (un jāizbiedē negaidīti dīķi okupējušās pīles), jāizķeksē kaķis no gultapakšas (mūsu rosīšanās lika viņam apjaust neizbēgamo likteni). Kafijai laika nebija. Kafiju iebraucām nopirkt Aizkraukles Viršos. Īsumā par pieredzi – šodien kāds internetā rakstīja, ka veikala apmeklējums ir kā neveiksmīga Pacman spēle. Viršu vizītes laikā es minūtes laikā sasniedzu “Game over”, izmantoju papildus dzīvības, kas žilitonā pēc noklusējuma bija visām spēlēm un zaudēju tās vēl ātrāk.
Pa ceļam nācās klausīties LR1. Rīta ziņas sastāvēja no jaunumiem Covid-19 sakarā un rubrikas, kurā tika salīdzinātas citu valstu karantīnas pieredzes. Tagad zinu, ka Beļģijā pirmajās dienās izpirka ne tikai tualetes papīru, bet arī dējējvistas.
Pa dienu, riteņojot uz terapiju, ievēroju vairākas policijas patruļas Grīziņkalna apkaimē. Žēl, ka nevienas nebija Ziedoņdārzā. Patiesībā parka kontingents sastāvēja no:
1) kundzēm senioru vecumā (sēdēja uz soliņiem pa vienai, viss legāli);
2) sievietēm ar ratiņiem (neatkarīgi no ratiņu satura – viss šķietami legāli);
3) cilvēkus ar suņiem (suņi pārsvarā neieturēja 2 metru distanci viens no otra, bet cilvēki gan – laikam viss legāli);
4) baložu barus riesta laikā (nav jau putnu gripa – viss legāli);
5) jauniešu bariņus ar bumbām un viedtālruņiem (ja vien viņi visi nedzīvo vienā komunālajā dzīvoklī, tad pasludinu par vainīgiem).
Pēcpusdienā izraisīju viltus trauksmi doktorantūras kopčatā, paziņojot, ka šovakar mums ir gaidāms attālināts seminārs par Aristoteli. Nepagāja ne stunda, kad attapāmies, ka tas notiks rīt. Vēl ir laiks. Izlasīt un salauzt datora kameru (jo melot ir grēks, bet rādīt savu ģīmetni arī negribās).
Rīgā snieg.
Slīkstu darāmajā, bet cenšos nezaudēt vitalitāti. Esam atgriezušies normālajā pandēmijas laika Rīgas ritmā. Kārlis cenšas uzveikt Dalasu (cik ironiski, jo viņa iedomu NBA pasaulē KP spēlē Bruklinā), es rakstu, kaķis guļ gultas vidū. Negribu būt paredzama, bet jā – viss ir normāli.

31.03.2020.

Diezgan notikumiem bagāta diena – atcelti Dziesmu svētki, atklāts Covid-19 perēklis patversmē “Zilais krusts”, izziņoti Laligabas nominanti, tiek izskatīta iespēja pagarināt karantīnu uz 3 mēnešiem, Baltkrievijā Lukašenko mudina iedzīvotājus turpināt darbu, jo bads varot nogalināt vairāk cilvēku nekā vīruss…
Pamodos ar grūtībām. Kaķis ciešā miegā turpināja atjaunot laukos izlādēto enerģijas bateriju, tādēļ kā modinātājs nedarbojās. Apēdu maizītes ar tunci un olu, pabaroju miegaino kaķi ar konserviem, lēni malkoju vienlaicīgi kafiju un ūdeni, lasīju “Rētoriku”, gatavodamās vakara semināram, papildināju “Pandēmijas dienasgrāmatu” klāstu, noskatījos kaut kādu Youtube raidījumu, kurā piecus gadus precējušies vīrieši tiesājās un dalīja laulībā uzkrāto mantu, nežēlojot viens otram sulīgus epitetus un velkot skeletus no otra skapjiem, pagatavoju Teriyaki nūdeles, izlasīju Punctum interviju ar Vardi… Būtībā tā arī visa manu dienas notikumu bagātība.
Domāju, kādi potenciāli būs turpmākie trīs mēneši. Sajūta, ka dzīve ir uzkārusies, bet es nevaru viennozīmīgi atzīt, ka mani tas apbēdina. Ja distancējos no mēra sekām, tad nereti ikdienā izjūtu pat prieku. Man patīk šis lēnais ritējums, kurā nozīmīgākas ir detaļas un spēja tās izbaudīt, nevis nemitīga tiekšanās sasniegt vairāk, labāk, vēl vairāk, vēl labāk. Pasniedzēja šodien minēja, ka viņas tēvs bieži ir citējis (autoru neatšifrējām) frāzi: “Karš izlabo to, ko miers sabojāja.” Nav jau karš, bet maza apokalipsītes sajūta gan.
Vakarā bija pirmais attālinātais seminārs. Gluži kā telefonsarunas, arī videočati nav mana mīļākā komunikācijas forma (nedaudz ironiski, jo pirms vairākiem gadiem, teju savā iepriekšējā dzīvē, es divus gadus strādāju zvanu centrā). Nezināju, kā darbosies semināram izvēlētā platforma, tādēļ jau iepriekš nodrošinājos, aizlīmējot datora kameru ar plāksteri. (Arī šodien man ir Māras diena). Visi pārējie kursa biedri gan nekautrējās rādīt savus smaidus, tapetes un kaķus. Man arī gribētos parādīt kaķi. Varbūt nākamreiz jāiekārto mācību vide tā, lai Mao ir kameras un prožektoru starmešos, kamēr es funkcionēju kā operators, scenārija autors un balss.
Trīs ar pusi stundas diskutējām par Erotu, laimi, tikumu un citām lietām, kuras Senajā Grieķijā aktīvi apsprieda. Varbūt vajadzēja sarunu dokumentēt, lai varētu izdot mūslaiku dialogus. Kārlis semināra laikā man pienesa maizītes un tā izskaņā arī vīna glāzi. Riktīgas Dzīres.
Apņemšanās rītdienai – iziet ārā no mājām.
Aristotelis “Rētorikā” esot rakstījis, ka tīkamas ir zināšanas, brīnumi, negaidītas izmaiņas un dusmas. Man atliek vien secināt, ka dzīvojam klasiski tīkamos laikos.

GDxeTMy.jpg

01.04.2020.

Dienas pirmā puse ir vienādojama ar rutīnu – projekta atskaites sagatavošana, jaunu dienasgrāmatu ierakstu apstrāde, fantāzijas par brīdi, kad, iedvesmas apgarota, pieķeršos zinātnisko rakstu radīšanai, vēl neķītrākas fantāzijas par to, ka skolas referāts par ziedu recepciju mākslā jau ir gatavs, nosūtīts un apstiprināts.
Emīls Pudelis ir atgriezies no Brīvības cīņām.
Jau vakar Kārlis vēlējās kaut kur izbraukt, bet man bija lekcija.
– Nu, vai tu izdomāji, kur mēs šovakar brauksim?
– Vēl nē.
– Izdomā!
Pieredze rāda, ka gūglēt interesantus kapus nav jēgas. Es varu pat tiesā pie Bībeles apzvērēt – Google uzskata, ka interesantākie kapi Latvijā ir Rīgas Brāļu kapi. Tie mums neder. Neskatoties uz to, ka ir darba diena, pastāv joprojām liela varbūtība, ka tie būs gana apmeklēti. Īpaši tādēļ, ka vairākas iecienītas pastaigu vietas Pierīgā šobrīd ir nepieejamas.
Braucot no laukiem, manu uzmanību vienmēr piesaistījusi brūnā zīme “Nāves salas apskates vieta” Daugmalē. Nolēmu, ka varētu apskatīt to. Papildus iegūglēju, kas vēl apskatāms Ķekavas novadā – atrodu divus Brāļu kapus un pieminekli par godu Meliorācijai. Tas mums ģeld.
Pēc pieciem dodamies uz Daugmali. Satiksme no Rīgas ir diezgan aktīva. Dažās vietās esam spiesti izbaudīt sastrēgumstundu. Fonā skan Radio5. Biju galīgi aizmirsusi, ka šodien ir 1. aprīlis jeb joku diena. Raidījuma vadītāji gan nav aizmirsuši un stāsta, cik smieklīgi ir daži Latvijā reģistrēto uzņēmumu nosaukumi. SIA “Auzas tautu meita” ir mans favorīts. Lai gan tajā iepriekšējā dzīvē, kad strādāju zvanu centrā, mums bija klients SIA “Diena pirms Jāņu nakts”, tas man, iespējams, patika labāk.
Brūnā zīme mūs aizved līdz Ķīķerītim. Ķīķerītī ir neliela laipa, viena miskaste, divi soliņi, divas pīles, garām aizcilpojošs zaķis un skats uz Nāves salu (uz Saulkalnes padomju arhitektūras brīnumiem gan arī).
Vairs nevaru identificēt, kur atrodas Meliorācijas piemineklis un iepriekš sameklētie Brāļu kapi. Google Maps mūs aizved uz Ķekavas Brāļu kapiem, kuri atrodas uzreiz aiz Maximas, netālu no vietējām garāžām. Arī Ropažu Kampenhauzera kapliča atradās pie vietējām garāžām. Principā, ja mazpilsētā vai miestā ir nepieciešams atrast kādu ievērojamu objektu, tad es iesaku meklēt garāžās – tā ir labākā vadzvaigzne grūtajos tūrista ceļos.
Tātad par kapiem. Tie ir padomju karavīru kritušo kapi. Vizuālā eklektika joprojām spēj fascinēt – lilijas simbols vārtu noformējumā un sociālistiskā reālisma labākajās tradīcijās veidots kapa izcilnis. Aiz vārtiem pulcējas vīriešu bariņš ar maisiņos ieslēptām ampulām. Mazliet neomulīgi. Dodamies tālāk.
Pēkšņi atceros, ka Katlakalna kapos ir apglabāts Garlībs Merķelis. Kad pagājušā gada novembrī notika Merķeļa 250. gadu jubilejai veltītā konference, tad dalībniekiem bija arī sarīkota ekskursija uz viņa kapavietu, bet toreiz, šķiet, gāju uz teātri, tādēļ izbraucienā nepiedalījos. Tagad ir citi laiki un citi tikumi – teātri aizklapēti, bet kapavietas atvērtas ikvienam gribētajam.
Dodamies uz Katlakalna kapiem – iesaku! Sākumā mazliet satraucāmies, ka nevarēsim atrast Merķeļa kapu. Mums ar Kārļa ģimeni ir neliela tradīcija – Sēlpils lauku apmeklētājus aizvest uz Sunākstes kapiem un likt atrast, kur Vecais Stenders (latvis) dus ar savu gaspažu. Pirmajā reizē es pavadīju diezgan ilgu laiku, klīstot pa kapsētu, mēģinot atrast īsto vietu. Neatradu. Es šobrīd nestāstīšu par savām kļūdām un neuzmanību, bet ar Garlību viss ir krietni vienkāršāk.
Pēc Merķeļa kapa apskatīšanas, atļaujamies paklīst pa kapsētu vairāk. Sastapām divus kaķus un neskaitāmus aizraujošus uzvārdus un akmeņkaļu meistardarbus. Apsveru domu – varbūt man vajadzētu izveidot Latvijas kapu karti vai vismaz blogu. Diemžēl gandrīz visas manas idejas nomirst ātri vien pēc piedzimšanas (pērn es gribēju taisīt Latvijas bāru tualešu blogu; mana minimālā cilvēku “aptauja” pat liecināja, ka tam būtu pieprasījums).
Varbūt pandēmijas laiks ir īstais brīdis, kad uzsākt savus neprātīgos projektos. Par to jāpadomā.

4UVzpjR.jpg

ZhDD5qI.jpg

02.04.2020.

Šodien ir tā jocīgā diena, kad viss kaitina un liekas bezjēdzīgs. Nē, man netuvojas mēnešreizes un arī mēness vēl ir augušā stadijā (pieņemot, ka to arī varētu vainot pie mana emocionālā noskaņojuma). Tā vienkārši ir, bez racionāla skaidrojuma.
Nesaprotu, kāpēc katru dienu lieku sev rakstīt šo dienasgrāmatu (man ir sajūta, ka esmu vienojusies ar mefistofelisku būtni un nav iespējas – nerakstīt), kāpēc studēju vietā, kur man ir jārada bezjēdzīgi referāti, kāpēc katru dienu esmu spiesta sēdēt mājās un nedarīt “kaut ko aizraujošu”, kāpēc pēdējā laikā runāju ar draugiem tik maz… Ļoti daudz “kāpēc”. Un pieredze rāda, ka ne uz vienu no šiem nav jāmēģina atbildēt. Jo jautājumi rīt var pazust, bet atbildes paliks karājamies un turpinās radīt disharmoniju.
Mēģinu nodefinēt, ar ko šī diena ir īpaša. Droši vien nav iespējamas 366 īpašas dienas gadā (it īpaši, ja tas nav garais gads), taču gribētos sevi mierināt, ka ikviena no tām ir ja ne patīkami, tad jēdzīgi aizvadīta.
Kārlis pagatavoja garšīgas vakariņas. Tas labi.
Uzrakstīju sava dzīves gājuma īso versiju grāmatai par trimdas stipendiātiem. Slikti uzrakstīju. Tas slikti. Uzrakstīju. Tas atkal labi.
Palīdzēju kolēģei ar datiem projekta atskaitei. Tas labi.
Dienas vidū vārtījos gultā ar murrājošu kaķi pie sāniem. Tas labi.
Kas vēl?
Man grūti šodien padodas Poliannas prieka spēle. Ievēroju, ka šodien vairāki cilvēki publiski ir sūdzējušies par apātisko vai nospiesto garastāvokli. Varbūt pie vainas ir karantīnas divdesmitā (šķiet, ka divdesmitā) diena un neziņa par rītdienu. Visi esam uzkārušies šajā, iespējams, vēsturiskajā brīdī. Bet varbūt šim brīdim pasaules vēsturē būs maza nozīme, mēs tikai mierinām sevi ar domu, ka esam liecinieki svarīgiem notikumiem. Tad šī uzkāršanās liekas vēl bezjēdzīgāka.
Es nezinu, vai mans iekšējais Mefistofelis ieskaita šo dienu, kā pienācīgi nodzīvotu un piefiksētu. Visticamāk viņš mani vēl nomocīs. Cik viegli ir sadedzināt digitālus manuskriptus..
Uznāca pēkšņa vēlme izlasīt “Meistaru un Margaritu”, bet nevar zināt, vai tam būs laiks.
Viss ir pārāk normāli. Viss ir pārāk normāli un nomācoši. Rīt jāiešpricē endorfīnu deva.

03.04.2020.

Mao šorīt bija diezgan slinks modinātājs. Pēc Kārļa došanās uz ofisu pirms astoņiem, viņš kā jau ierasts atnāca murrāt pie manas auss, bet daži glāsti iemidzināja kaķīti, un viņš aizmirsa par savu snooze režīmu.
Izgulējos. Beidzot vai atkal. Grūti saprast. Laikam es tomēr nevaru sūdzēties par sava miega ilgumu un kvalitāti. Ja neskaita jocīgos un nereti apokaliptiskos sapņus, tad viss ir lieliski. Piemēram, šorīt es murgoju, kā vispasaules zinātniskajā konferencē es nevaru ieslēgt PowerPoint prezentāciju, svīst rokas un tuvojas panikas lēkme, bet konferences zāles stūrī (kas aizdomīgi atgādināja LNB Virtakas klasi) stāv divi monstri (kā Futuramas ziņu diktori), un es zinu – ja neieslēgšu prezentāciju, tad došos ar viņiem uz tālu planētu. Racionāli šī dzīves perspektīva nešķiet peļama, bet sapnī tā biedēja.
Pamodos.
Mums bija beigušies kaķa tunča konservi (mēra laiku veikala apmeklēšanas reižu samazināšana draud ar tieši tādu vietējā mēroga katastrofu), tādēļ Mao nācās samierināties ar smalki sagrieztiem vistas filejas gabaliņiem, kas bija palikuši pāri pēc vakardienas mērces. Kaķis tos ķeksēja no trauka, meta gaisā un skrēja tiem pakaļ, darbību atkārtoja vairākkārtīgi. Viņam laikam pietrūkst medību. Protams – īsti nepaēda.
Šodien nomira pirmais Covid-19 upuris Latvijā. Jocīgi, ka šī ziņa var arī priecēt, jo tā bija 99 gadīga kundze. Mani priecē, nevis tas, ka viņa nomira vai tāpēc, ka oficiāli arī Latvijā vīrusam ir letālas sekas. Priecē, ka es dzīvoju laikā, kad gandrīz simtgadnieki ir sabiedrības norma. Ja paveiksies, tad varbūt varēšu uzrakstīt par simts vientulības gadiem. Burtiski.
Pēc dienas obligāto darbu veikšanas, bija nosacīti brīvs laiks. Vajadzēja ķerties pie augstskolas referāta rakstīšanas, bet tā vietā es atminējos par dzīves izaicinājumiem, kuri jāpārvar. Atsāku spēlēt mīnu spēlīti. Ieradās Kārlis un pieķēra mani pie šīs nodarbes. “Tu esi mūslaiku Sīzifis”, viņš teica, kad kārtējo (es pieļauju, ka aptuveni septiņdesmit trešo) reizi uzdūros mīnai un atsāku procesu no jauna. Nē, man nav izdevies uzveikt lielo, “eksperta” laukumu. Bet ja kādreiz sāksies karš, tad es gribētu būt sapieris. Emocionāli esmu pilnīgi gatava sprādzieniem un to sekām.
Kārlis skatījās dokumentālo filmu par salamandru meklētājiem. Esmu Harija Potera paaudzes bērns, man bija maza nojausma (lai neteiktu, ka man nebija ne jausmas) par salamandrām kā par reāli eksistējošiem milzu rāpuļiem – ilgdzīvotājiem. Toties es nesen lasīju Fantastic Beasts and Where to Find Them un zinu, kas ir salamandras Roulingas iedomu pasaulē. Šis vakars ir sastapšanās maģiskajam ar realitāti.
Nevarētu teikt, ka būtu atradusi endorfīnu dziļurbumu, bet šodien jūtos labāk. Mazliet. Ir piektdiena, un es cenšos izslēgt sevī personu, kas satraucas par deadlainiem un dzīvi ārpus mirkļa.
Nav vēl maijs, taču jau šovakar noskatīsimies Eirovīzijas alternatīvā koncerta pirmo daļu. Dzīve ir jāsvin tagad!

zmsgjvT.jpg

04.04.2020.

Vakar runājām, ka varbūt jādzīvo taupīgāk. Nu ne pārmērīgi, bet varbūt mazliet. Šorīt pirmo pārbaudījumu neizturējām. Neviens no mums neizrādīja iniciatīvu pagatavot pusdienas, tādēļ nācās ķerties pie izsalkušā glābējsalmiņa – Wolta.
Divu nedēļu laikā aplikācija bija piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas. Pārsteidza milzīgais jaunu restorānu/kafejnīcu klāsts (tas gan ir tikai loģiski – tomēr ēdināšanas uzņēmumiem izdzīvošanas nolūkos ir jāpieskaņojas jauno laiku paradumiem). Vēl neparastāk likās ieraudzīt, ka tagad par dažiem eiro var veikt pasūtījumus arī no Latvijas Balzāma un vairākiem bāriem. Domāju, vai tiešām ir kāds, kas pērk alkoholu par vidēji dārga bāra cenām, sēžot mājās? Nu tur 200ml bārmeņa uzjaukts viskijs ar sodu par 10 eiro (+piegādes maksa) vai vīna pudele par 80 eiro? Latvijas Balzāmam gan laikam klājas labi!
Mēs palikām pie pārbaudītām vērtībām – Āzijas virtuve. Kurjers pēc pieklauvēšanas pie durvīm bija izgaisis tik ātri, ka man ir diezgan pamatotas aizdomas par viņa teleportēšānas prasmi.
Šodien paziņoju Kārlim, ka viņš ir atbildīgs par mūsu sestdienas izklaidēm un galamērķi.
– Kad tu pēdējo reizi biji Lemburgā?
– Koa?
– Neko.
Kādu brīdi pakavējāmies mājās, katrs darot savas lietas, gandrīz izkāvāmies par pēdējo ledusskapī atrasto dzeramo jogurtu un centāmies iedarbināt smadzeņu kustību, uzdodot viens otram random dienas jautājumus (nosauc man ātri trīs igauņus?). Principā morāli un fiziski sagatavojāmies kārtējai pandēmijas laika ekskursijai.
Jutos kā savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā – mani kaut kur ved, bet man nav ne jausmas, kāds ir galamērķis un kas mani sagaida. Vienīgi atšķirībā no dzimšanas dienas, man šoreiz nebija aizsietas acis. Varēju nojaust virzienu. Taču šo konkrēto ceļu ārā no Rīgas esmu braukusi tik reti, ka man bija minimāla izpratne, par to, kurp tas ved.
Aptuveni pēc stundas brauciena pa slikti lāpītiem ceļiem un reti redzētiem vietu nosaukumiem ceļa malās sasniedzām Sudas krastu. “Laipni lūgta Lemburgā!” Kārlis teica, apstājoties stāvvietā pie upes. Mēs bijām Mālpilī. Es neesmu droša, ka jebkad iepriekš esmu bijusi Mālpilī.
Kārļa plāns bija vienkāršs – apskatīt Mālpils pilskalnu. Izrādījās, ka tādi ir divi. Pa aizdomīgiem ceļiem uzkāpām pauguriņā, kas izrādījās somugru (lībieši turpina pavadīt mani ikdienas gaitās) pilskalns. Tad devāmies uz otru kalnu, kurā 14. gadsimtā bijusi Livonijas ordeņa pils. Ziemeļu kara laikā pils tika uzspridzināta, taču ārējās sienas drupas vēl bija apjaušamas. Jāpiebilst, ka abās apskates vietās bijām vienīgie cilvēki, kokos neparasti kauca/ķērca/pogoja putni, kurus pēc dziesmas neatpazinām.
Dodoties ārā no pilsētiņas, pamanījām labi saglabājušos neoklasicisma pili. Pieļāvām, ka tā varētu būt slēgta, taču pils vārti bija plaši vaļā. Nolēmām piestāt. Izrādījās, ka pilī šobrīd darbojas viesnīca. Izstaigājām barokālo pagalmu un parku, bijām vienīgie homo sapiens pārstāvji. Ņemot vērā krāšņo un uzkopto pili un tās parku – spilgti spēju iedomāties, kā apkārt klīst cilvēku un tūristu bari un drūzmējās pie fotogēniskākajām vietām. Tieši tāpēc atrasties tur vieniem bija mazliet sirreāli, likās, ka esam vienīgie izdzīvojušie cilvēki pēc milzu apokalipses. Nu kā visās tajās filmās, kuras žanriski man vienmēr likušās ārkārtīgi garlaicīgas un vienveidīgas.
Izrādījās, ka iepriekšējā Mālpils muiža revolūcijas laikā tika nodedzināta, bet īpašnieks Aleksandrs fon Grote 1907. gadā uzsāka jaunas (šīs) pils būvniecību. Jocīgs brīdis, kad īstenot ambiciozu un potenciāli dārgu projektu. 1920. gadā pilī tika izvietota sešgadīgā pamatskola. Mācība – nekad nebūvē pili valstī, kur briest vēl viena revolūcija un agrārā reforma.
Kamēr bijām Mālpilī, Kārļa māte ziņoja no Sēlpils, ka tur snieg. Jautāja, kā mūsu pusē. Bija saulains.
Pēc desmit minūtēm atbildēju: “Izbraucām no Lemburgas, Dravantā sāka snigt.” Rakstot šīs rindas, sajutos kā dižciltīgā, kas apbraukā savu lēni karietē, ko velk vismaz divi zirgi.
Jūdažos ir ļoti slikts ceļš.
Izrādījās, ka Kārļa plāns neaprobežojas tikai ar Mālpils apmeklēšanu. Biju jau iztēlojusies, ka brauksim uz kādiem interesantiem kapiem. Nogriežoties Siguldā no Zinātnieku ielas uz zemes ceļu, es jau iztēlē loloju, kādi tie varētu būt, bet ceļa galā nelielā stāvvietā bija lasāms “Raganu katls”. “Kas, pie velna, ir raganu katls? Ala?”
Ejot pa nelielu meža celiņu, sasniedzām skatu laukumu. Kaut kādā veidā mēs bijām nonākuši Latvijas Alpu virsotnē un varējām aplūkot krāšņo ieleju un to, ko sauc par “raganas katlu” (gravu, kura turpina grūt, atsedzot smilšakmeni). Ļoti skaista ainava, bet neiesaku turp doties ar ienaidniekiem.
Braucot mājās, jutos tā, it kā šodien būtu piedzīvojusi nedēļas iespaidu devu. Drīzāk tāpēc, ka iepriekšējās dienas bija vienveidīgas un vienmuļas. Šis bija ļoti vajadzīgs svaigā gaisa malks. To saprast gan nav nekāda kodolfizika, taču šobrīd brīvdienas atgādina nesankcionētu sacensību, kurā ikviens mēģina atrast vietas, kurās nav cilvēku pūļi un kuras apskatīt ir vērts. Es negribu lielīties, bet man šķiet, ka mums izdodas. Tā lūk ir prieka vēsts.
Šovakar plānoju beidzot noskatīties kādu teātra izrādi. Pirms ārkārtas situācijas paziņošanas bija neliels teātra maratons (laikam pusmaratons), bet nu jau atkal – vajag!

wcSldRG.jpg

DgtaA9A.jpg

05.04.2020.

Vakar noskatījos JRT “Zilākalna Martu”. Tas no laikiem, kad es vēl negāju uz teātri vispār. Nevarētu teikt, ka izrāde remdēja teātra slāpes. Tā, protams, bija lieliska, izklaidējoša un trāpīga, bet pietrūka paša teātra. Un ne tikai aktieru un mākslas klātesamības, bet arī teātra kā daļas no ikdienas rituāla. Pirms dažiem gadiem biju Vroclavas teātra festivālā, kur piedalījos jauno kritiķu meistardarbnīcās un to vadītājs teica, ka atrašanās teātrī pirms izrādes ir kā būšana šķīstītavā. Ir jāpacieš sarunas ar garāmejošiem paziņām, smaidi un skatieni, uztraukums, vai krekls ir izgludināts un vai paspēs iztukšot vīna glāzi. Nu lūk – vakar (ar dažiem klikšķiem) es nokļuvu uzreiz paradīzē, nekad nedomāju, ka to teikšu, bet man pietrūkst šķīstītavas.
Pūpolsvētdienu iesākām slinki un lēni. Tikmēr Maskavā pie Patriarha dīķiem apcietināja Jēzu. Viņš pastaigājās ar suni Platonu, bet policisti uzskatīja, ka jaunais Jēzus (Vorobjovs) neievēro karantīnas noteikumus un apcietināja. Baumo arī, ka konkrētās nodaļas policijas priekšnieka uzvārds ir Berliozs.
Ceru, ka Volanda svītas darbības arī tiks atainotas plašsaziņas līdzekļos.
Pēc pusdienām (jā, jā, atkal pasūtījām no Wolta) neko īsti negribējās darīt. Var jau taču tā vienkārši lasīt un pārdomāt dzīvi. Facebook vienā grāmatu pārdošanas grupā kāda sieviete jautāja “Kur nodot grāmatas, kas aizņem vietu?”, mana mīļākā atbilde bija “Pensionāri tās ņem!”
Tuvojoties vakaram, tomēr nolēmām, ka jāizmanto saulainā diena un kaut kur jāaizbrauc. Secināju, ka vakar esmu pazaudējusi savas jaunās saulesbrilles. (Pieminēsim ar klusuma brīdi.) Vispār man tās patika, tādēļ laikam nāksies riskēt un pasūtīt vēlreiz. Kaut kur nesen lasīju, ka pangolīnos esot atklāti citi Covid paveidi, bet gan jau tie manas potenciālās acenes neskars.
Ļāvos Kārlim vest mani nezināmā virzienā, klausoties jocīgu mūziku pa radio (skanēja raidījums “Pieci latvieši”, kur mūzikas censoņi iesūta savus skaņdarbus un mazohistiski ļaujas raidījuma klausītājiem tos novērtēt – piecas īsziņas, kuras tiek nosūtītas ar lūgumu dziesmu apturēt, izbeidz potenciālā superhīta skanējumu un nedod tam iespēju ierotēt radio playlistē). Domāju par to, ka man pietrūktu drosmes tā vienkārši ļaut pūlim sevi saplosīt.
Braucām pa Jūrmalas šoseju. Vai tiešām Kārlis mani vienkārši ved uz jūru? Fūh. Nogriezāmies ātrāk. Piebraucām pie lietuviešu projekta namiņa, kuram pretī slējās īsts lidaparāts. Visticamāk tā ir mana intīmākā sastapšanās ar lidmašīnu vēl ilgā nākotnē…
Tas gan ir fascinējoši, plāksne pie lidmašīnas vēstīja, ka šis IL modelis ir uzstādīts par godu tiem latviešiem, kas 1945. gadā bombardēja Berlīni. Kur mēs vispār esam? Skultē pie Neriņas? Lieliska vieta, kur uzstādīt piemiņas lidmašīnu! Gar mājas kāpņu telpām ložņāja kaķi, nez vai tie mēdz gulēt uz lidmašīnas spārniem kā Purvciema kaķi uz mašīnu kapotiem?
Netālu no lidmašīnas brūnā zīme vēstīja, ka 2 kilometru attālumā atrodas apskates objekts “Baltais krusts”, sekojot norādēm, izbraucām cauri mežam, bet krustu neatradām. Pastaigājām pa Jaunmārupes mežiņu un devāmies mājās. Labi pavadīts laiks.
Negribas izslēgties no brīvdienu sajūtas, jo rītdiena draud ar neiesniegtu (un neuzsāktu) referātu par ziediem un atgriešanos ierastajā mājstrādāšanas un mājdīkšanas režīmā. Bet par to es domāšu rīt.

nF2c2si.jpg

06.04.2020.

Pirmā ziņa, ko izlasīju pamostoties – Bronkas zoodārzā ar Covid-19 ir inficējušies lielie kaķi. Tas, protams, man radīja satraukumus par savas dzīves svarīgāko mazo kaķi. No cilvēkiem, par kuriem uztraucies, var izolēties, bet ar kaķiem nav tik vienkārši… Pagaidām nav īsti skaidrs, kā dzīvnieki potenciāli inficējas un cik bīstams viņiem ir šis vīruss. Ļuda šodien teica, ka viņi vingro un nesmēķē. Varbūt tas viņus padara imūnākus. Jācer.
Diena bija lieliski piemērota, lai izbaudītu izbraucienu ar riteni. Atļāvos ne tikai aizbraukt līdz terapeitam un atpakaļ, bet vienkārši pavizināties pa pilsētu. Gandrīz vasarīgā diena bija izvilinājusi daudzus rīdziniekus ārā, tādēļ gan parki, gan ielas bija cilvēku pārpildītas. Daudzi pastaigājās maskās. Es nolēmu, ka velo izbraucieniem jākļūst biežākiem.
Jau divas nedēļas klātienē esmu satikusi tikai divus pazīstamus cilvēkus – Kārli un terapeitu. Visa pārējā pasaule eksistē tikai virtuālās domu apmaiņās, bet es melotu, apgalvojot, ka šāda lietu kārtība mani apgrūtina/sāpina. Ir tikai nedaudzi izņēmumi, kurus vēlētos drīkstēt redzēt. Labā pašizolācijas blakne – šie izņēmumi izkristalizējas.
Šodien bija jāiesniedz augstskolā referāts. Spēju sevi nodarbināt visu dienu tā, lai varētu teikt, ka man pavisam nebija laika tam pieķerties. Protams, saprotu, ka tas, ko neizdaru šodien, mocīs mani arī pa nakti un rīt un parīt… Kamēr uzrakstīšu. Hah! Kad studēju maģistratūrā, tad strādāju ofisā no astoņiem līdz pieciem katru darba dienu. Katru vakaru braucu uz lekcijām no sešiem līdz pusdesmitiem. Lai uzrakstītu studiju referātu, es biju spiesta ņemt darbā brīvdienu (uz atvaļinājuma rēķina) un braukt uz LNB. Tajos dzīves tumšajos laikos es nevarēju atļauties izšķiest dienu sevis motivēšanai. Tajos dzīves tumšajos, bet brīnišķīgajos laikos es sēdēju bibliotēkā visu dienu, spējot uztapināt pat divus augstskolas līmeņa rakstu darbus. Skaistā jaunība.
Varbūt rīt. Noteikti rīt. Varbūt. Ja sanāks.
Pirms simts gadiem Emīls Pudelis dienasgrāmatā rakstīja, ka atbrauca pulksten 5 no balles mājās, bet pēcpusdienā atkal bija jādodas uz balli (un tur bija ieradušās meitas – labs kušķis). Jācer, ka būs vēl iespēja piedzīvot tādus laikus arī mums. Pietiktu pat ar vienu balli!
Draudzene pagājušajā nedēļā bija atsūtījusi 30 dienu mūzikas izaicinājumu. Ieviesīšu to dienasgrāmatā.
Pirmajā dienā dziesma ar krāsu nosaukumā: Andrew Bird "Three White Horses"

c5b50cabe0e73a0d7e6ddf7c45574367.jpg

07.04.2020.

Man gribējās šodienā uzrakstīt tieši divus vārdus: “Uzrakstīju referātu”. Diemžēl zinu, ka mans iekšējais Belcebuls, ar kuru esmu vienojusies visu karantīnas laiku rakstīt dienasgrāmatu, to diez vai ieskaitītu. Vienošanās ar sevi ir jocīga padarīšana. Baumo, ka cilvēkam, 21 dienu darot kādu darbību, tā nostiprinās kā ieradums. Es laikam esmu sasniegusi šo stadiju.
Tikai vakarā pamanīju ziņu, ka ārkārtas situācija ir pagarināta līdz 12. maijam. Tas nozīmē, ka ja nezaudēšu derībās pašai ar sevi, tad būšu rakstījusi katru vakaru gandrīz divus mēnešus. Tad varēs ķerties klāt romānam. Vai disertācijai. Vispār ārkārtas situācijas pagarināšanās manā burbulī neizraisīja nekādu burbuļošanos – šķiet, ka visi jau ir samierinājušies un pieņem ikdienas ziņas kā pašsaprotamas. Es arī.
Visa diena šodien tika pavadīta, domājot par rozēm. Patiesībā mājas darba noteikumi bija diezgan demokrātiski – varēju izvēlēties jebkuru ziedu un rakstīt par to atveidi jebkurā mākslas formā. Es īsti nezinu, kā prāts mani atkal ieveda slazdā, kurā es attapos, lasot agrīnos padomju dzejoļus. Bet man ir prieks (tāds mērens), ka uztapināju savu interpretāciju par rožu recepciju staļinisma dzejā. Par uzticību padomju kultūras pētniecībā, es jau sen būtu pelnījusi kādu Sarkanās Zvaigznes ordenīti.
Nekad nedomāju, ka citēšu savā dienasgrāmatā Griguli, bet par godu padomju rozēm, kuru zīmē paiet mana šodiena:
“Līdzīgs rozei uzzied gaisā šrapnelis,
Ļaunais kara zieds virs mūsu galvām,
Zilas šķembas nāves lāsēm kaisās,
Briesmu smaržu smagi pārklāj laukam.”
Kursa biedrene šodien pavēstīja, ka doktorantūras eksāmens, kas bija paredzēts 27. aprīlī, netiks atcelts; notiks attālināti. No vienas puses – varu aprakstīt istabas sienu ar sakāmo un izlikties, ka šķielēju un izteiksmīgi nolasīt runu, no otras puses slēgtās bibliotēkas apgrūtina iespēju tam pienācīgi sagatavoties. Protams, protams, man bija visa dzīve tam sagatavoties un pēdējās 20 dienas manu zināšanu bāzi būtiski nemainīs, bet atsvaidzināt gan varētu.
Šodienas skaitļa dziesma: Youth Lagoon “17”
P. S. – izskatās, ka Somijā Lieldienas jau ir pienākušas!

jlzj0Zk.png

08.04.2020.

Pēc jau ierastajiem dienas darbiem, apstrādājot pandēmijas dienasgrāmatas un sarakstoties ar cilvēkiem, kolēģes vēstules iedvesmota, nolēmu pabeigt šifrēt intervijas no pagājušās vasaras ekspedīcijas Sabilē. Bija palikušas divas intervijas – abas ļoti spilgti atceros. Pirmajā teicēja ar kaķi pie Sabiles baznīcas izrādīja visu savas mītiskās domāšanas arsenālu, savukārt otra intervējamā bija super racionāla.

– Vai Sabilē kaut kur spokojas?
– Ūjā!
[..]
– Vai Jūs kādreiz bijāt pie zīlnieka?
– Ūjā! Ko tad tur sazīlēs, kas ir, tas ir.
[..]
– Vai Jūs sekojat mēness fāzēm, kad kaut ko stādāt?
– Ūjā! Es tak uz mēness nedzīvoju.

Vakarpusē devos nelielā izbraucienā ar riteni, aizminos līdz Biķernieku mežam un izbraukāju Mežciema un Purvciema mazās ieliņas. Liela cilvēku rosība. Izskatās, ka pasaule jau šodien gatavo provianta krājumus garajām Lieldienu brīvdienām.
Mao šodien uzvedas ļoti nemierīgi. No rīta staigāja pa dzīvokli, skaļi ņaudot. Pusdienlaikā nozaga pildspalvu no galda. Pēc neilga brīža viņa zobos jau bija austiņas, kuras viņš mērķtiecīgi aizslidināja zem gultas. Biedrs vēl nenojauš, ka rīt dosimies uz laukiem un nevis uz divām dieniņām kā ierasts, bet gan uz veselu nedēļu (Kārlim pēc Lieldienām ir atvaļinājums). Vispār pasaulē pirms krīze man nākamnedēļ būtu jālido uz konferenci Sankelmarkā, bet šobrīd nav ne mazākās nožēlas, ka pasākums izpaliek. Saulaina nedēļa laukos ar laimīgu kaķi ir manu prioritāšu augšgalā. ‘
Rīt jāsakrāmē drēbes, grāmatas un Kārlis paziņoja, ka viņam laukos vajagot Xboxu.
Mūzikas izaicinājumā šodien dziesma, kas atgādina vasaru. Šifrējot ekspedīcijas intervijas, man galvā skanēja 100. Debijas “Sajūsmu okeāns” (protams).
Vakarā pirmā prātā iešāvās Beirut "Postcards From Italy". Tāda īsta vasaras nostaļģija.
Tas liek man domāt, kad un no kurienes būs nākamā pastkarte, ko varēšu nosūtīt. Pēdējo pastkarti, ko es sūtīju, es īsti nesūtīju. Marta sākumā braucu uz Liepājas konferenci. Krātuvē ir tradīcija, ka visi uz darbu pa pastu gādā kartona sveicienus no saviem ceļojumiem un komandējumiem. Saņēmu mājienu, ka no Liepājas neviens kartiņu nav sūtījis. Apsolīju to labot. Liepājā atradu pastkarti, ieliku somā un apņēmos nākamajā dienā atrast pastu. Nākamais notikums pastkartes sāgā – mēs ar Justīni tuvojamies manām mājām Rīgā, kad es somā sataustu kartona gabaliņu.
– Bāc, es aizmirstu nosūtīt pastkarti.
– Pie manis brīvdienās ciemosies draudzene no Liepājas, viņa varēs pirmdien aizsūtīt.
Mana pēdējā pastkarte atbrauca no Liepājas uz Rīgu, Purvciemā, sēžot mašīnā, tika sarakstīta, tad devās atpakaļ uz Liepāju un, cerams, atgriezās atpakaļ Rīgā. Pastkarte ir mērojusi lielākus attālumus, nekā es kopš marta sākuma.
LSM.LV dienas apskats, kurš ik vakaru atnāk paziņojuma veidā uz manu telefonu, liecina, ka šorīt Latvijā ir 29 jauni Covid-19 pozitīvi. Vakar bija 6.
Ūjā!
o7zrRTH.jpg

09.04.2020.

Dienas darbi šodien sokas īpaši labi, visticamāk esmu gaidāmo lauku brīvdienu apgarota. Izdodas pat pēcpusdienā pieķerties vienam no obligātajiem zinātniskajiem rakstiem – izveidoju karkasu un konceptu, atliek vien apaudzēt ar faktiem un tekstuālu miesu. Kaut kā pārāk optimistiski, es pat teiktu – aizdomīgi.
Četros Kārlis beidz darbu, esmu sapakojusies nedēļai, atliek vien noķert kaķi un nogādāt līdz mašīnai. Mao mūždien bēg, sajūtot pārmaiņas, es nezinu, kādus hormonus es izdalu, bet viņš vienmēr sajūt/saož/saredz, ka mani tuvākie plāni ir saistīti ar viņa pārvietošanu (pat ja ārēji es cenšos tos maskēt un izlikties, ka viņš mani neinteresē). Problēmas ir tikai līdz brīdim, kamēr kaķis nokļūst mašīnā, tad jau runcis nomierinās, iekārtojas Kārlim uz kakla un mierīgi vēro kilometrus, kas zib gar acīm un ved uz viņa laimīgo zemi.
Pirms došanās uz laukiem, iebraucam pastā – man ir kārtējie sūtījumi no Āzijas (es parasti aizmirstu, ko esmu nopirkusi, tādēļ paciņu izsaiņošana ir pārsteigumu pilns notikums, šodien saņēmu auskarus ar “Meitene ar pērļu auskaru” reprodukciju, būšu meitene ar meitenes ar pērļu auskaru auskariem). Pasta nodaļā dramatiski notikumi – ierodas kundze, kurai nupat nozagts mobilais telefons un viņa īsti nezina, kā vajadzētu rīkoties. Sarunā noskaidrojas, ka mobilais bija viņas vienīgais saziņas līdzeklis, draugu un radu tuvumā nav, Dominā esot slēgti visi veikali – nav iespējas nopirkt jaunu ierīci. Atstāju kundzi līdzjūtīgo pasta apmeklētāju aprūpētu, jo pašai ātra situācijas risinājuma nav. Laikam neesmu arī tik empātiska.
Sēlpilī šodien ir vējains. Tas gan netraucē Mao šauties garām Ugunsbultas ātrumā un uzrāpties visos piemājas kokos, viņa iecienītākie ir liepas un ābele pie akas. Elīna atsūtīja ziņu, ka senču garamantās ir atrodama gudrība, ka Zaļās ceturtdienas rītā saimniekam ir jāiet dārzā, jānovelk bikses un jāsit pret ābeles stumbru. Tad būs āboliem bagāts rudens. To mēs nokavējām, bet, šķiet, ka Mao labāk patīk kailas ābeles, nevis tādas, kurām ir potenciāls mest augļus viņam uz galvas (rudens problēmas). Maza cerība, bet tomēr gribētos, lai arī šoruden ir liela ābolu raža, jo sulas spiešanas amats jau ir rokā un nekas negaršo labāk par skrūvi ar pašu spiestu sulu decembra vakarā.
Noskatāmies LTV raidījumu “Neatklātā Sēlija”, izrādās, ka Jaunjelgavā ir lielākie ebreju kapi Latvijā. Sižetā izskatās gandrīz tikpat iespaidīgi kā Prāgas kapsēta, par kuras apskatīšanu pagājušajā vasarā samaksājām bargu naudu. Manā kapu tūrisma kartē ir jauns izpētes objekts. Varbūt pat nākamnedēļ.
Šodienas izaicinājumā dziesma, kas atgādina kādu, kuru labāk gribētos aizmirst. Man patiesībā nevienu un neko negribētos aizmirst. Ja nu vienīgi mazāk skumt.
Tad nu: Wolf Alice “Blush”.

aGJBUct.jpg

10.04.2020.

Ja jau esmu laukos, varētu mēģināt saplānot dienu pēc Džemmas Sudrabas padomiem.
Spoileris – neizdevās.
Kaķis izgāja medībās jau ap septiņiem, mēs atļāvāmies gulēt līdz pat vienpadsmitiem. Skaista diena, varbūt pārāk vējaina manai (un Mao) gaumei, bet tas netraucē dzīvoties šodien pa āru.
Vakar manās smadzenēs notika īssavienojums, un es, braucot uz laukiem, apgalvoju Kārlim, ka no iepriekšējās reizes laukos palicis ēdiens kaķim. Daudz. Neko no veikala viņam nevajag. Tehniski kaķim ēdamā laukos patiešām ir daudz, bet atvilktnē atradās kādi 300 grami sausās barības un viens tunča konservs. Neskatoties uz to, ka biedrs priekšsēdētājs mēģina pierādīt, ka ir pašpietiekams un patstāvīgs (notiesādams peli Kārļa acu priekšā), tomēr ilgi no sava mednieka-vācēja guvumiem viņš nevarētu iztikt. Galu galā Mao ir izlutināts pilsētnieks un viņam ir savas gastronomiskās prasības. Dīķī tunču nav un papaija mazdārziņā neaug.
Ir jābrauc uz Jēkabpili, jo tā ir tuvākā vieta, kur potenciāli var nopirkt ēdienu, ko kaķis būs ar mieru ēst brīžos, kad peles neķersies (vai neliksies garšīgas). Pilsētas Maximas stāvvieta ir pārpildīta. Veikalā nav pieejami iepirkumu groziņi, tikai rati. Tas arī ir vienīgais, kas minimāli ierobežo cilvēku saskarsmi un rada ilūziju par 2 metru likuma ievērošanu. Patiesībā jau nē, Jēkabpils veikalā dzīvē kūsā tā, it kā mēris šeit būtu pagājis garām.
Pie veikala ārā tirgo zemenes. 3,20 EUR kilogramā. Kārojas, bet droši vien garšos pēc plastmasas. Nenopērkam.
Radio paziņo, ka Markum Rivam ir jauna dziesma. Noskan. Tajā ir vārdi “Vienmēr, kad saule neuzaust, es būšu tev līdzās”. Tas ir nekad, ja vien viņš nav aiz polārā loka?
Atgriežoties no veikala, iestādām koku. Catalpa bignonioides, ceriņlapu katalpa (Kārļa tēvs to nosauca par klapatu). Tagad jāizdomā, kā to ierobežot, lai viņu nepiemeklē pērnā gada kļavas liktenis. Es vainoju stirnas.
Aiz kūts tiek atrastas kurmja mirstīgās atliekas. Ir aizdomas turamie, bet autopsiju netaisīsim.
Mao sadraudzējas ar vardi (bet viņas pašas drošības dēļ, aiznesam to līdz dīķim, kurā viņa labprātīgi ielēca), vārna uzbrūk krauklim (es domāju, ka tā ir rotaļa, bet Kārlis apgalvo – kautiņš), mēs grilējam.
Vakarā kurinām krāsnis, vārtāmies gultā un lasām.
Šodienas dziesma, kuru jāatskaņo skaļi: Camille Saint-Saëns “Danse Macabre” (diriģē Leopolds Stokovskis).

wf1yrXC.jpg

54z4lMP.jpg

11.04.2020.

Klusajā sestdienā traktors uzara piemājas laukus. Tas pievilināja vairākus stārķus, strazdu un kaiju barus, dažas žagatas, kraukli un vārnu. Joprojām kaut kur migrēja zosu kāši. Visa tuvākā apkārtne bija šīs putnu kakofonijas pieskandināta. Mēs baudījām skatu un disharmonisko mūziku uz lieveņa, Mao īsti nevarēja saprast, kur ir labāk – iekštelpās drošībā vai piedzīvojumu pilnajā pasaulē.
Vakarnakt noskatījāmies JRT izrādi “Kaspars Hauzers”, es gan to pirms vairākiem gadiem biju spiesta skatīties pirmajā nodarbībā teātra vēstures kursā, taču aktīvie teātra skatīšanās gadi sniedza rūdījumu un izrāde atstāja atšķirīgu sajūtu/izpratni. Hauzers prātoja par savu iepriekšējo dzīvi būrī, kad viņš neko negribēja un nejuta. Izskatās, ka Mao nonāca līdz Hauzera cienīgai atziņai – labāka tomēr ir vēlmju, bet tajā pašā laikā risku pilnā pasaule. Spītējot biedējošajiem stārķiem, kaimiņa sunim, kurš slinki vēroja kaķi no simts metru attāluma un aptrakušo zosu bariem, viņš tomēr uzturējās ārā. Šodien Mao bija speleologs, pavadīdams vairākas stundas pie kādas grauzēju alas.
Laikapstākļi ārā bija pietiekoši jauki, lai mēs izlemtu par labu lieveņa sezonas uzsākšanai. Lēni malkojot alu, saliku puzli. Laikam šo konkrēto puzli salieku katru sezonu – Gunāra Bērziņa karikatūra “Melluži”. Vasaras gaidās.
Rīt ir svētku diena. Iekurinājām pirti. Ja man jāsaka pavisam godīgi, tad es centos iekurināt pirti, bet pēc četriem neveiksmīgiem mēģinājumiem, Kārlis to izdarīja manā vietā. Bet es palikšu pie tā, ka “mēs” iekurinājām pirti. (Esmu oficiālais mājsaimniecības kurinātājs – grili un mājas krāsnis man nesagādā īpašas problēmas).
Pēc vakara pirtēšanās – svaiguma sajūta. Debesīs var redzēt gan Venēru, gan Marsu. Skaidras debesis neskaidrajā dzīvē. Varbūt vajadzēja skatīties Hauzeru šovakar, jo tagad ir īstais noskaņojums domāt par to, kas radīja govis un kāpēc kaķi neēd ar rokām.
Vispār esam gatavi rītdienas svētkiem – mums ir divpadsmit vārītas un nokrāsotas olas, pūpoli vāzē uz viesistabas galda un neatvērta majonēzes paciņa.
Izaicinājuma sestā dziesma – tāda, pie kuras gribas dejot. The Black Keys “Lonely Boy”.

PCWRiFR.jpg

m6uRqTU.jpg

12.04.2020.

Lielās dienas rīts atnāca drēgns un vējains. Mao īsti negribēja uzturēties ārā (mēs arī nobalsojām "pret" pasīvu laika pavadīšanu ārpus siltajām mājas sienām), taču svētku noskaņu kaut kā vajadzēja uzturēt. Nolēmām braukt uz Latvijas lielākajiem ebreju kapiem.
Neliela atkāpe par Jaunjelgavu jeb Frīdrihštāti jeb kā ebreji to dēvēja Nairi (saīsinājumā no jidiša Nai Riga – Jaunā Rīga). Tātad pilsētā 19. gs. dzīvoja vairāk par pieciem tūkstošiem ebreju, kas bija aptuveni 70% no visiem iedzīvotājiem. Cauri pilsētiņai ir braukts neskaitāmas reizes, dažreiz pat piestājām vietējā veikaliņā nopirkt olas, rupjmaizi un alu, dodoties uz laukiem, taču nekad nebijām devušies pilsētas izpētes vai izzināšanas tūrē. Atceros, ka bakalauru pirmajā kursā, pasniedzēja stāstīja, ka Ernests Dinsberģis tika izsūtīts uz Frīdrihštāti, man toreiz prātu nodarbināja doma, kas gan tā par pilsētu, uz kuru izsūtīšana Krievijas Impērijā skaitījās sods politiski neuzticamai personai. Nezinu, varētu minēt, ka tā bija guberņas nomalē (bet var atrast arī tālākus nostūrus) vai spekulēt ar idejām, kas robežojas ar antisemītismu, taču tāds noteikti nav mans mērķis. Īsāk sakot – manas zināšanas par Jaunjelgavu ir fragmentāras. Man nebija ne jausmas, ka tā slēpj sevī tādu pērli.
Tātad aizbraucām līdz kapiem bez starpgadījumiem. Salas/Jaunjelgavas novadu platuma grādos vislabāk uztver SWH radio viļņus, tādēļ fonā klausījāmies jauno mūziķu dziesmu topu. Bez katarses un baudījuma. Google Maps mūs aizveda līdz tradicionālajiem, „kristīgo“ cilvēku kapiem, kuros rosījās vairākas kapu kopiņu uzturētājas un izdaiļotājas. Pirms es paspēju izjust vilšanos ieplūstam sevī, pamanījām nelielu zemes celiņu kapu malā, pa kuru nolēmām braukt līdz sasniedzām kāroto dienas mērķi.
Ebreju kapi ir sadalīti vairākos sektoros – holokausta memoriāls, holeras upuru kapi un parastie apbedījumi. Atsevišķi ir rituālu ēka. Kapi aizņem plašu teritoriju (es teiktu, ka vismaz 5x lielāki nekā slavenā Prāgas kapsēta), turklāt ir valdzinoši savā mežonīgumā un nepieradinātībā. Pelēkos ar Dāvida zvaigznēm rotātos kapakmeņus ieskauj augstas priedes un latviešu pavasara dabas ainaviskums. Ņemot vērā plašo un pauguraino teritoriju, tā ir lieliska pastaigu vieta un kā bonuss dabai un svaigajam gaisam – kultūrvēsturiskā vide. Šobrīd Jaunjelgavā dzīvo tieši viens ebrejs, tādēļ kapsēta drīzāk ir vēsturiska, sastingusi liecība, jaunu kapavietu tur nav.
Saprotu, ka pagaidām esmu iesācējs kapu tūrismā (lai gan gandrīz vienmēr ārzemju ceļojumos atrodu laiku paplašināt redzesloku un apskatīt vietējo kapsētu), taču man gribētos teikt, ka Jaunjelagavas ebreju kapi ir interesantākie kapi, kuros man ir sanācis būt. Es brīnos, ka par to eksistenci uzzināju tikai pirms dažām dienām. Piecas zvaigznes.
Atpakaļceļā „Sēlī“ nopirkām šķidrās ziepes un sardeles (svētku vakariņām). Veikalā citu pircēju nebija, centrs arī tukšs, pagastā svin Lieldienas viensētās (pa kluso ejot viens pie otra ciemos).
Kaķis visu vakaru snauž, pamostas, iziet ārā, pēc dažām minūtēm atgriežas ar manāmu neapmierinātības auru. Pirmkārt, ārā vējš, otrkārt kaut kur tālumā trokšņo traktors. Tas atšķirībā no kaķa – strādā bez brīvdienām.
Lasījām, spēlējām galda spēles (spēlēsim vēl) un nesteidzīgi baudām vakaru. Šodienas brīnums ir miers.
Septītās dienas braucamā dziesma: The Doors “Riders On The Storm”.

H9mNcYg.jpg

9jgORRc.jpg

13.04.2020.

Ilga gulēšana šodien izpalika – jau agri (relatīvi agri, mūsuprāt agri) sētā iebrauca mašīna. Izrādījās gaļas produktu pārdevējs no kādas zemnieku saimniecības. Strādāja maskā un cimdos. Sortiments plašs: gaļas un zivju kūpinājumi, dažāda veida svaigā gaļa, maize. Mazliet iepirkāmies. Lauku ēdienu piegādes serviss ir augstā līmenī.
Iespējams, agrā pamošanās nav nemaz tik nosodāma parādība. Jau rītdien man atsākas darba dienu režīms, atgriežas aktīvā strādāšanas un mācīšanās fāze, līdz ar to nevarēšu atļauties katru dienu gulēt līdz pusdienlaikam. Dažas stundas no rīta pastrādāju arī šodien, likās, ka vajag. Un diena tāpat vēl tik gara priekšā.
Laika apstākļi mainīgi. Lietus, krusa, saule, krusa, lietus, sniegs, saule. Pietrūka varavīksnes. Tik nepastāvīga daba nevilināja mūsmāju mazo mednieku ārā. Mēs arī sliecāmies vairāk uz laika pavadīšanu iekštelpās. Kārlim radās lieliska doma (visas viņa idejas ir lieliskas) – mēs varētu liet sveces tukšajās Coronas pudelēs. “Ja dzīve mums dod Coronu, tad jātaisa sveces,” ir viņa moto jau kopš ārkārtas situācijas sākšanās, bet šodien šī dzīves filozofija sasniedza jaunu apvārsni. Mūsu dzīves inscenētajam ir ļoti ilustratīvi režijas paņēmieni.
Pusi dienas kausējām savus nebeidzamos parafīna klučus (es labāk atturēšos skaidrot, kāpēc mums ir pieejams tik liels nefunkcionālu sveču un parafīna daudzums), krāsojām un lējām tukšajās alus pudelēs. Šodien es iemācījos, cik daudz sveču palieku vajag, lai izkausētā tilpums būtu 330 ml. Katra diena ir neizsmeļams zināšanu avots.
Mao, saprazdams, ka laika apstākļi ir kā traktori (neuzticami), atrada pie kūts jumta mazu šķirbu, kurā varēja iespraukt savas miesas un šķietami labi pavadīju laiku kūtsaugšā. Es nezinu, ko viņš tur darīja, bet atgriezās enerģisks un entuziasma pilns. Mēs apsveram domu, ka sprauga ved uz viņa Nārniju.
Šovakar sarīkojām vēl vienu pirtēšanās kūri. No mūsu izdzerto vīnu korķiem ir tapis jauks padirsenis (baumo, ka tas esot viens no Endzelīna jaunvārdiem).
Vakari pēc pirts un vispār vakari laukos ir tāda neliela miera oāze. Var lēni malkot dzērienus pie iekurta kamīna un skatīties uz snauduļojošo kaķi. Un, protams, uz paštaisītajām svecēm. Man vienmēr ir licies, ka sveces ir banāla un bezpersoniska dāvana, bet ja mēs turpināsim tās ražot tādos tempos, tad drīz vien es pati kļūšu par sveču dāvinātāju. Baumo, ka karantīna maina cilvēkus.
Šodien dziesma par alkoholu vai narkotikām: Tom Petty And The Heartbreakers "Mary Jane's Last Dance"

6FFWoJL.jpg

jaButXC.jpg

14.04.2020.

Ņemot vērā, ka es piecēlos jau ap deviņiem un kopš tā laika uzcītīgi strādāju, kamēr Kārlis gulēja līdz pusdienlaikam, tad es uzdrošinos teikt, ka viņam bija jaukāks rīts nekā man.
Ņemot vērā, ka es visu dienu sēdēju pie datora, darbojoties ar autobiogrāfiskajiem materiāliem, kamēr Kārlis brauca uz Jēkabpili pie friziera un iepirkties (mēs kopā izveidojām sarakstu, kas ir vajadzīgs no veikala, to varu publicēt: degšķidrums, šķiltavas, piltuve ar sietiņu, gurķi, saldais krējums un garšvielas), tad es uzdrošinos apgalvot, ka viņam bija piedzīvojumiem bagātāka diena nekā man.
Ņemot vērā, ka visu vakaru pavadīju tiešsaistes lekcijā par Aristoteļa Pathos, kamēr Kārlis taisīja sveces, spēlēja NBA un skatījās dokumentālās filmas par… es nezinu par ko, bet es noteikti varu apgalvot, ka viņam bija izklaidējošāks vakars nekā man.
Bet nav jau tā, ka man bija skumja vai garlaicīga diena. No rīta pati ar sevi spēlēju olu kaujas (es uzvarēju), pēcpusdienā sazvanījos ar terapeitu Skype, ap četriem Mao nozaga no mana darba galda maizīti ar šķiņķi un pārliecinoši ar to mutē noskrēja piecus metrus (vēlāk viņš vairākas reizes mēģināja darbību atkārtot, bet mazāk veiksmīgi), ap pieciem ārā sākās sniegputenis, un es mazliet uztraucos, ka pazudīs internets (varbūt mazliet arī cerēju), dienas laikā izlasīju vairākus desmitus dienasgrāmatu ierakstu, uzzinot, kā karantīnas Lieldienas tika pavadītas dažādās pasaules malās, sešos lekcijas tiešsaistē kūkoja pulksteņa dzeguze tā, ka visi to varēja dzirdēt, vakara stundās mēģināju ar kursabiedriem definēt, kas ir ‘tikums’, ‘taisnība’, ‘dusmas’ un salīdzināt, kā mūsu redzējums atšķiras no seno grieķu pasaules uztveres, saņēmu komplimentu (divus) par lauku sienu, kuru izmantoju savas ģīmetnes fonā, ap astoņiem (lekcijas pārtraukumā) apspriedu iespējamību iegādāties govi vai vismaz to izdomāt (no sērijas “ja tevis nebūtu, es tevi izdomātu”), turklāt bija pēdējais brīdis to izslaukt, vakara gaitā izmantoju krūzi ar Saimona kaķi kā savu vīna glāzi 14. aprīļa svarīgākajā simpozijā.
Nevar noliegt – piesātināta darba diena.
Ņemot vērā, ka Mao gandrīz visu dienu gulēja, tad es varu apgalvot, ka man bija spilgtāka diena, nekā viņam.
Šodien izaicinājumā dziesma, kas dara priecīgu. Vispār man ir problēmas ar priecīgu mūziku, es pat nezinu, kas ir priecīga dziesma? Schni Schna Schnappi Das Kleine Krokodil?
Es interpretēšu kā dziesmu, kas neliek skumt un asociējas ar kaut ko pozitīvu: David Bowie “Velvet Goldmine”.

152fV5G.jpg

15.04.2020.

Šī rīta pārsteigums – apsnigusī ainava. Lai gan es nezinu, vai patiešām tas bija pārsteigums. Šajā gadalaikā mani grūti pārsteigt ar dabas parādību daudzveidību. Arī Mao neizrādīja īpašas emocijas – no droša attāluma palūkojas uz apsnigušo zemi un atgriezās gulēt pie krāsns.
Šodien arī mana diena sākās krietni ātrāk nekā Kārlim. Viņa brokastu laikā, kad pieklājīgi būtu jau pusdienot, es biju paguvusi iziet visiem darbadienas agregātstāvokļiem – miegainība un nespēja uztvert, iejušanās ritmā, entuziasms un pacēlums, katarse un nogurums. Pēc tradicionālās Freitāga shēmas.
– Bāc, nu kamooon.
– Kas notika?
– Nekas.. Paga.. Bļāviens!
– Viss kārtībā?
– Man nesanāk samazināt lācīti.
– Ilze? Koa?
– Man nesanāk samazināt lācīti. Es mēģināju arī kodā.
– Kādu lācīti?
– Padingtonu.
Pēc šīs sarunas Kārlis izlēma, ka man ir jāizvēdina galva. Neskatoties uz to, ka sniegs arī bija sasniedzis nākamo agregātstāvokli un ārā smidzināja, viņš izlēma, ka varētu aizvest mani uz Jēkabpils ebreju kapiem. Es īpaši neiebildu.
Pa ceļam radio atskaņoja jaunu superhītu ar piedziedājumu: “Satiksimies barības ķēdes pašā gala”. Laikam pārāk bieži pēdējā laikā klausos radio, jo manas smadzenes ir atteikušās analizēt mūzikas tekstus. Pieņemu visus nekritiski – kādi ir, tādiem jādzīvo.
Mani īpaši nepārsteidza fakts, ka Jēkabpils ebreju kapi atrodas pie garāžām. Drīzāk būtu neparasti, ja mēs pilsētas nomalē atrastu garāžas, pie kurām nav nekā ievērības cienīga. Šie ebreju kapi atstāja citu emocionālo nokrāsu. Tam varētu būt vairāki iemesli: pie garāžām pulcējās aizdomīgs jauniešu bariņš; kapsētā uzturējās divi pusmūža vīrieši, kuri strauji devās prom, kad ieraudzīja mūs; lija lietus un bija neomulīgi; kapsētas vidū bija kaut kāda lapu kaudze, kas palēnām transformējās miskastē; es nejauši uzkāpu Cēsu alus ražotā dzēriena “14” plastmasas pudelei pie Mandelštama (ne jau Osipa, kāda cita) kapa. Jā, nu šie kapi likās mazliet pārāk saspiesti, mazliet pārāk nekopti un mazliet pārāk aizdomīgi. Visi kapi ir unikāli, bet Sēlijas kapu tūristiem es tomēr primāri iesaku Jaunjelgavas ebreju kapsētu.
Blakus ebreju kapiem bija neliels iežogojums ar vairākiem desmitiem apbedījumu – musulmaņu kapi. Likās negaidīti, ka šeit ir islāmticīgo diaspora, bet jauki, ka ebreju un musulmaņu kapi Jēkabpils pasaulē var atrasties blakus.
Pēc negarās kapu ekskursijas devāmies uz Depo. Vajadzēja nopirkt piltuvi ar sietiņu, jo Kārlis vakar to neiegādājās. Nopirku arī kosher vīnu.
Justulis šodien (ar mēneša novēlošanos) darbā uzdūrās savai dzimšanas dienas dāvanai – Hesburger dāvanu kartei. Sūtīja bildes, kā pērk un ēd burgerus, frī un mērcītes. Kārdinātāja. Protams, nekas nav labāks par dārzeņu salātiem un zemnieku saimniecības kūpinājumiem, bet vēlme pēc burgera bija pārņēmusi manu veselo saprātu, tādēļ šodien lauku idillē ienāca arī pilsētas ēstuves smārds. Bet es to nenožēlošu.
Vakarā sniegs sasniedza savu galīgo agregātstāvokli. Spīdēja saule un pat Mao beidzot uzdrošinājās doties savās kaķa darīšanās (bija jāapskata visas atrastās grauzēju alas un putnu ligzdas 50 metru rādiusā ap māju).
Vakars ar kosher vīnu, ārpus Freitāga shēmas, ārpus drāmas.
Dienas skumjā dziesma: My Brightest Diamond “We Were Sparkling”.

uPFy1Rq.jpg

yDCcS8S.jpg

16.04.2020.

Vētraina diena. Man gan uzreiz jāprecizē – tikai dabā. Iekštelpās un prātā viss mierīgi. Divas reizes pazuda elektrība (līdz ar to arī internets), bet atgriezās gana ātri, lai nerastos nemiers. Vispār šī diena mazliet atgādina pirmo ārkārtas situācijas dienu pirms mēneša. Toreiz man bija dežūra darbā, sarunāju ar Kārli satikties vakarā Hospitāļu Ezītī. Pavirši šķirstīju ziņas – Latvijai tuvojās vētra. Nākamais virsraksts, ko lasīju “Valstī ieviesta ārkārtas situācija”, biju pārliecināta, ka tas ir vētras dēļ. Mierīgi braucu uz bāru, dzērām Coronas un ēdām pastu. Un tikai tad es uzzināju, ka patiesībā vētra ir tikai fons īstajam biedam un nemiera cēlājam. No šodienas skatupunkta – vētra mani joprojām saviļņo un satrauc vairāk par vīrusu. Patiesībā manā dzīvē ārkārtas situācija drīzāk ir ieviesusi harmoniju.
Šodien braucām uz Salu. Pa ceļam daudz sagāztu koku, kuri operatīvi tika zāģēti, atbrīvojot vietu braucamrīkiem. Kārlis stāstīja, ka žubīšu dzimtā ir sugas, kuras atšķiras tikai ar to, ko putns pārsvarā ēd. Respektīvi, ja tu esi egļu krustknābis, bet kaut kādu iemeslu dēļ pēkšņi sāc vairāk pārtikt no priežu sēklām, tad drīz vien tu vari kļūt par priežu krustknābi? Es nezinu, vai tā ir, bet man patīk šī species fluidity ideja. Tad Mao varētu būt tunču kaķis, vistas kaķis, peļu kaķis un pat žubīšu kaķis.
Vakars pārsvarā tiek aizvadīts kārtojoties. Rīt jāatgriežas Rīgā, atstājot lauku māju nākamajiem izolēties gribētajiem. Par to ir mazliet skumji. Īpaši tāpēc, ka Mao pēdējās dienas ir bijis vairāk mājās gulētājs, nekā mežonīgās dabas baudītājs. Daba tomēr ir pārāk mežonīga. Šodienas vējā pastāvēja risks, ka biedram priekšsēdētājam nāktos lidināties pa gaisu kā vasaras riepām, kuras Kārlis vilka no kūtsaugšas un centās iestūķēt mašīnas bagāžniekā. Es vispār nesteigtos ar riepu maiņu, jo sniegs rīt, parīt vai nākamnedēļ man liktos pilnīgi normāla lietu kārtība.
Mūzikas izaicinājumā šodien dziesma, kura nekad nenogurdina. Vispār ja man kaut kas patiešām patīk, tad ir diezgan sarežģīti panākt, lai tas mani garlaikotu. Īpaši ar mūziku – varu drillēt vienas un tās pašas dziesmas uz riņķi ilgstoši, līdz ar to “dziesma, kas nenogurdina” ir teju jebkura dziesma, ko labprātīgi klausos. Tad nu salīdzinoši jauns drillējamais gabals: Big Black Delta “Huggin & Kissin”.

Yw1NwzN.jpg

17.04.2020.

Vakarnakt spēlējām “Latviju”. Rezultāts – 2:1 Kārļa labā. Vakara mīļākais jautājums: “Kas ir doronikas?” Atbilde: “Skurbulis”. Iegūglējām, aizsūtījām Kārļa mātei, vai zina, kas tie par ziediem. Pēc bildītes apskatīšanas viņa secināja, ka tādas puķes aug dārzā, tikai viņa tās sauc par “dzeltenajām”, dažreiz par “agrajām dzeltenajām”. Zināšanu krātuvīte tika papildināta ar jauna augu, turklāt uzreiz ar četriem paralēliem nosaukumiem. Lieliski!
Šodien jau diezgan agri sākām rosīties un neuzkrītoši gatavoties prombraukšanai. Mums gan nebija lielas steigas, jo nākamie mājas iemītnieki solījās atbraukt ne ātrāk par trijiem. Centāmies darīt visu pēc iespējas neuzkrītošāk, taču kaķa intuīcija Mao nepievīla. Neskatoties uz to, ka ārā pamīšus lija, krita krusa, sniga, bija saulains, krusa – viņš devās laukā un drīz vien atgriezās ar pamatīgu peli. Atnesa mums velti un simbolisku lūgumu nebraukt prom. Savācot līķi bija skumji. Par gaidāmo atgriešanos Rīgas cietumā.
Ļuda šodien atrakstīja, ka beidzot ir atgādājusi riteni uz Rīgu. Man sen nav bijis draugs, kas labprātīgi dotos velo izbraucienos ar mani, tādēļ fantāzija par to, ka dažreiz varēšu bezmērķīgos braucienus nezināmos virzienos baudīt sev patīkamā kompānijā (un ne vientulībā) mazliet samazina īgnumu/skumjas/nogurumu/apātiju/eszinuarīcituslietvārdus par gaidāmajām dienām un nedēļām, un varbūt pat mēnešiem (neko nevar zināt) Purvciema sirdī. Tagad vien atliek cerēt, ka viņa tomēr nepārcelsies uz Valmieru, Rēzekni, Salacgrīvu vai kur nu vēl teātra cilvēki šajos smagajos laikos var doties lētākas dzīves meklējumos.
Visu vakaru jūtos nogurusi, liekas, ka dzelzsbetons, kas nomainīja kokus, izsūc manus pēdējos enerģijas krājumus. Uzliku mazgāties lauku drēbes un ieritinājos gultā. Skatījos televizoru (jā, mums ir televizors), spēka rezerves bija tik ļoti izsmeltas, ka nebija pat jaudas darīt vai skatīties kaut ko mērķtiecīgi, pat ieslēgt Netflixu vai pārslēgt kanālu likās neizpildāma misija. Tā nu man gar acīm zibēja Lieldienu šūpoles Magones lauku mājā, Samantas Tīnas guļamistaba un Michael Korr kurpes, Gordona Remzija steika gatavošanas meistarklase, degošas pannas un negaršīgas kartupeļu biezputras. Kaut kā par laimi izdevās apturēt šo ritējumu un tagad pat piespiežos uzrakstīt šodienu.
Dienas izaicinājumā tīkama dziesma no 2011. gada. Man nākas piepūlēties, lai vispār atcerētos 2011. gadu. Šķiet, ka tieši aprīļa vidū sāku strādāt McDonaldā, bet kāda mūzika tur skanēja? Protams, slikta. Bet nevaru atminēties nevienu dziesmu.
Tad nu dziesma no 2011. gada, par kuras eksistenci McDonalda pasaulē es nenojautu: Daughter "Home"

M2hFKED.jpg

18.04.2020.

Diena sākās ar kaķa vēmeklīša lokācijas atrašanu. Varētu to izskaidrot loģiski – pēdējās nedēļas laikā Mao daudz ēda zāli un savvaļas lopus; varētu izskaidrot arī simboliski – tā ir viņa attieksme pret Rīgas cietumu, kurā biedrs atkal ir iespundēts.
Šorīt aizbraucām uz grāmatnīcu nopirkt Marutai dzimšanas dienas dāvanu. Nevarētu teikt, ka veikala apmeklējums asociētos ar drošu iepirkšanos, bet esmu sasniegusi līmeni, kad man jau ir vairāk vai mazāk vienalga. Nav tā, ka es skrietu virsū citiem pircējiem un labprātīgi atrastos viņu privātajā telpā (bet tāda vēlme nav radusies arī pirms visas šīs jezgas), taču man vairs neiestājas paniska vēlme četrpadsmit reizes mazgāt rokas, kad cilvēks paiet garām pusmetra attālumā.
Dāvanu pasniedzām Covid-19 izolētajiem atbilstošā manierē – atstājot uz sliekšņa un no attāluma sūtot skūpstus un labus vēlējumus.
Šodien svinējām Marutas dzimšanas dienu un pavasari vispār. Mans Instagram atgādināja, ka pirms gada laukos brūvējām sezonas pirmo sangriju, tādēļ nolēmām par labu pilsētas analogam. Zemeņu mohito! (tā tiešā iespaidā es šobrīd arī mēģinu uzrakstīt dienas atskatu).
Pēcpusdiena tika pavadīta ne tikai baudot dzērienus, bet arī mākslu. Noskatījāmies Viestura “80 dienas apkārt zemeslodei” (kad izrāde bija aktuāla Valmierā, tad bija dažādi šķēršļi to apmeklēt klātienē, vienmēr jutos slikti, ka neesmu redzējusi un atbalstījusi draugu veikumu), pēc tam noskatījāmies detektīvfilmu par Erkilu Puaro un vēlāk fonā skanēja Paula dzimšanas dienas koncerts.
Šodien daudz prātojām par Covid-19 – iespējamību, ka esam to izslimojuši un kādas ir slimības perspektīvas. Droši vien uz šīm pārdomās uzjundīja “Zilā Krusta” jaunie inficētie un Rolanda Tjarves negaidītā nāve. Nevarētu teikt, ka uzvedos vieglprātīgi, lai gan teorētiski nekad neesmu bijusi riska grupā, bet pēdējo dienu notikumi liek pārvērtēt iepriekšējās rīcības un to potenciālās sekas.
Vakarā pagalma kaķiem iznesu barību, ko Mao neēd. Āras kaķis labprātīgi tai ķērās klāt. Atgriežoties atvēru biedram barību, uz kuras bija rakstīts tuna with lobsters. Domāju, vai devām precīzu vārdu kaķim. Tāds klasisks biedrs no viņa nesanāk, bet varbūt ar biedriem priekšsēdētājiem ir savādāk. “Jūs dzīvojat kā buržuji,” pirms nedēļas man rakstīja draudzene. Es jautāju, kāpēc tāds secinājums. Atbilde bija, ka mūsu kaķis pārtiek no labākas pārtikas, nekā daudzi mūsdienu krīzes iespaidotie. Tad nu šodien es iedomājos, ka tā, iespējams, ir, bet, kamēr Mao ēd tunci ar papaiju, austerēm un garnelēm, tikmēr mēs tikai varam sapņot par “Buržuja” ēdienu piedāvājumu un ikdienā pārtiekam no rīsiem ar cīsiņiem. Biedrs priekšsēdētājs Mao ir buržujs, mēs nē. (Par to es paceļu mohito glāzi un ceru, ka nākamais mēnesis iznīcinās vīrusu, krīzi un apturēto dzīves ritējumu).
Šodien dziesma no 70. gadiem: Bill Withers “Ain't No Sunshine”.

F9mJNc0.jpg

19.04.2020.

No rīta ēdām savas pieticīgās brokastis un skatījāmies, kā pasaules labākie amatierpavāri gatavo ēdienus no sērijas “cepts tuncis ar saulē kaltētiem tomātiem, Floridas mandarīniem, Vorčesteras mērci un fenheļa-ābolu salātiem”. Citiem vārdiem sakot – skatījāmies uz mūsu virtuvei nepazīstamu gastronomisko pasauli.
Mamma piezvanīja un ziņoja – Krāslavā snieg. Rīgā bija saulains, tādēļ izlēmām par labu negaram brīvdienu izbraucienam. Kārlis jau sen gribēja apskatīt Lorupes gravu. Droši vien ikviens ir braucis pa Vidzemes šosejas viaduktu, kas ved pāri gravai. Personīgi es vienmēr šo tiltu uztvēru kā pašsaprotamu parādību steidzīgajā ceļā, bet izrādās, Kārlis par to sen bija prātojis.
Patiesībā Lorupe ir neliela (11 km gara) Gaujas pieteka. Es nezinu, kā šī mazā tērcīte ir izveidojusi tik milzīgu gravu (platums sasniedz ap 200 metriem, bet dziļums ap 30), bet stāsts ir aptuveni tāds – senais ceļš, kad ved pāri Lorupei, ir straujš līkums, kas, attīstoties autotransporta kustībai, sagādāja problēmas šoferiem. Ziemas laikā tur nereti notika avārijas, tādēļ 1959. gadā padomju vara, kas ārkārtīgi rūpējās par iedzīvotāju drošību, bet vēl vairāk – par zinātnes sasniegumiem, izlēma, ka jādara kaut kas ar gravu, ceļa līkumu un bīstamo Lorupīti. Sākumā bija ideja gravu aizbērt ar grunti, taču laika gaitā kristalizējās plāns par viadukta izbūvi. Tik iespaidīga (un tāda tipa) inženiertehniskā būve nepastāvēja visā plašajā Sudrabkalna dzimtenē, nācās aicināt inženierus no Vācijas. 1969. gadā tika atklāts viadukts pār Lorupīti, kuru izmantojam vēl šobaltdien. Tad nu mēs paklejojām pa gravu zem viadukta, aplūkojām Lorupi un izbaudījām sajūtu, kā virs mūsu galvām traucas mašīnas.
Svaiga gaisa nogurdināti un rīta raidījuma sakārdināti, nolēmām, ka šodien arī mēs varam atļauties būt buržuji. Uz grila cepts akmeņasaris un vistas fileja baltvīna mērcē varbūt nav Gordona Remzija cienīgi ēdieni, bet itin labi atbilst terminam “gastronomiskā izpriecas” mūsu pieticīgajā realitātē.
Pa logu vērojot, kā divi zvirbuļi kaujas uz liepas zariem (tā patiešām izskatījās pēc cīņas uz dzīvību un nāvi), noritēja mans mīļākais dienas dialogs:
– Par ko viņi kaujas?
– Es nezinu. Varbūt par mīlestību.
– Tu domā, viņus kaut kur vēro putnu pasaules kucīte?
– Jā. Riktīga puce.
Vakarā noskatījāmies Londonas Royal Albert Hall iestudēto “Operas spoku”. Mūzikli laikam nav mana mīļākā mākslas forma.
Mūzikas izaicinājumā dziesma, kuru es vēlētos dzirdēt savās kāzās. Haha. Dienas joks. Gogol Bordello "Start Wearing Purple".
P. S. – uz kāpņu telpas palodzes dzīvo gorilla.

79ufUld.jpg

0Y1Wbq8.jpg

20.04.2020.

Ņemot vērā, ka pagājušā pirmdiena bija Otrās Lieldienas, izrādījās, ka arī šodien Kārlim vēl ir atvaļinājuma diena. Sapratu, ka esmu tipiska sieviete no Virdžīnijas Vulfas pasaules – pietrūka savas istabas (savas skaļās fona mūzikas; savas divcīņas ar Mao, kurš mani neklausa; savas breakdown dejošanas un “manineuzņēmaskolaskorī” dziedāšanas…). Labi, ka tomēr izdevās viņu pārliecināt doties izklaidēties uz citu telpu, vēl labāk, ka rīt viņš dosies uz pašiekārtoto biroju vecāku mājoklī, un darbadienas atgūs savu ierasto ritējumu.
Brīnišķīgs laiks – piemērots, lai dotos piknikā, garā pastaigā vai spēlētu tenisu atvērtā kortā. Izdevās to tikai izbaudīt, aizminoties līdz iknedēļas sarunu sesijai un atpakaļ. Neskatoties uz to, ka sakars ar saulesstariem bija īslaicīgs un nedēļa, kuras laikā tik daudz kas jāpadara, ir tikai sākusies – jūtos pārsteidzoši pacilātā garastāvoklī.
Vakar ar Ļudu nolēmām sekot Ilzes paraugam un izdarīt atlikušajā (vēl gan nav zināms, cik garš ir šis “atlikušais”) karantīnas laikā kaut ko fundamentālu. Šajā gadījumā tas būtu izlasīt literatūras klasikas ķieģelīti “Kara un Miera” izskatā. Kārļa tēvs ir sistematizējis gan Rīgas, gan Sēlpils bibliotēku, izveidojot Excel datubāzi ar visu grāmatu nosaukumiem, izdevējiem, izdošanas gadiem un norādi par atrašanos noteiktā plauktā. Ir arī papildus aile, kurā tiek atzīmēts, kas ir grāmatu aizņēmies. Cik labi, ka šajā bibliotēkā netiek uzskaitīta soda nauda. Tātad man paveicās, jo mājas katalogā tika noskaidrots, ka “Karš un Miers” ir pieejams Rīgā, līdz ar to rīt to dabūšu un varēšu ķerties klāt izaicinājumam. Tādi rupji aprēķini liecina, ka optimistiskajā pasaulē, kurā karantīna beigsies 12. maijā, man būtu dienā jātiek galā ar +/- 60 grāmatas lappusēm. Nešķiet daudz, bet diemžēl paralēli ir jālasa, jāraksta, jākārto obligātās lietas un vēl šad tad jāatpūšas, nedarot neko īpaši jēdzīgu.
Runājot par nekā jēdzīga nedarīšanu: šodien ar Jusi un Elīnu apspriedām savus iecienītākos veidus, kā pavadīt laiku bez intelektuālas (un arī fiziskas) piepūles. Kamēr es detalizēti varu aprakstīt pagājušā gada “Saimnieks meklē sievu” sezonu un nosaukt slavenākos pašmāju Youtube kanālus, tikmēr kāds cits skatās Štrausa operas. Droši vien padomju laikos mana nodarbošanās tiktu klasificēta kā “intelektuālis”, tad nu varu teikt – pagaidām sūdīgs.
Runājot par Youtube: Ilze Viņķele šodien apmeklēja raidījumu. Šķiet pārsteidzoši un jauki, ka viņa atrada laiku arī šim.
Runājot par Ilzi Viņķeli: šodien viņa paziņoja, ka vasarā būs jāiztiek bez festivāliem un masu pasākumiem. Nav tā, ka ārkārtīgi daudz apmeklēju cilvēku pilnas vietas, taču pilnasinīgāka vasara liekas ar iespēju baudīt brīvdabas koncertus un ceļot. Būs jāizdomā jaunas vasaras baudas. Šķiet, ka liesim sveces ne pa jokam.
Šodien viena no iecienītākajām cover dziesmām: Johnny Cash "Hurt".

sekxTRd.jpg

21.04.2020.

Jebko, ko es varētu uzrakstīt šodien, aizēnoja ziņa, ko saņēmu pēcpusdienā – ir mirusi Silvija Radzobe. Pilnīgi negaidīta ziņa. Uz brīdi ķermeni pārņēma trīsas, un es vienkārši raudāju. Izbraucu izvēdināt galvu un sakārtot domas, emocijas.
Nevar noliegt, ka Silvija ir bijusi drosmīga un talantīga teātra kritiķe, entuziastiska teātra un literatūras vēstures pētniece, harizmātiska pasniedzēja, kaislīga basketbola skatītāja un puķu audzētāja. Viņas ieguldījums kultūras vēsturē ir neatsverams un viņas izteikumi varētu tikt apkopoti kādā atsevišķā krājumā, taču noteikti ikvienam, kas kaut nedaudz iepazinis Silviju, ir arī stāsts par to, kas ir viņa Silvija Radzobe.
Silvija vienmēr bija pārliecināta par izdošanos brīžos, kad man nebija ne mazākās ticības sev. Viņa man parādīja ceļu, kā iemīlēt teātri, iedvesmoja ar savu pētnieka dzirksti un vienmēr mudināja spert soli tālāk, sasniegt un ieraudzīt vairāk.
Divus gadus taupīju 4 KP, lai varētu tos nākamgad iegūt kursā par Bulgakovu. Nebūs. Pagaidām grūti aptvert, ka nebūs.
Silvija ir un paliks viens no nedaudzajiem īpašajiem cilvēkiem manā dzīves ceļā. Personība, kas būtiski ietekmēja manas izvēles un mani pašu.
Varbūt vienīgā labā ziņa šodien ir tāda – es nešaubos, ka Silvija Radzobe ir un paliks īpaša arī daudzu citu cilvēku dzīvēs.

22.04.2020.

Vakar bija skumji. Neizsakāmi skumji. (Šodien gan arī.)
Vakar Elīna atsūtīja, ka 21.00 tiks spēlēta Eirovīzijas viktorīna. Šķita, ka tā potenciāli ir laba iespēja novērsties no sēru vēstīm Facebook lentē un atmiņām, kuras nepārtraukti projicējās manā apziņas plūsmā.
Draugu lokā mani uzskata par Eirovīzijas guru, bet patiesībā es lieliski apzinos, ka neesmu tiesīga sevi par tādu dēvēt. Esmu skatītājs-amatieris ar 19 gadu pieredzi un nelielu pašizglītošanos konkursa vēsturē, skatoties neskaitāmus Youtube video. Tā bija mana pirmā dalība tiešsaistes viktorīnā, tādēļ pasākums bija zināms piedzīvojums pats par sevi (it īpaši lēnajā un gandrīz paredzamajā ikdienas ritējumā). Tehniski spēle ir labi izveidota. Pusotras stundas laikā tika uzdoti 60 jautājumi (pa sešiem desmit tematiskajās kārtās), kopumā par Eirovīzijas maģistra titulu sacentās 56 cilvēki (baumo – par godu tam, ka pirmais konkurss notika 1956. gadā). Bija dažāda veida vizuāli, audiāli un faktoloģiski jautājumi, kurus es nebūt neklasificētu kā vienkāršus. Sniedzu pareizi atbildes uz 47 no 60 jautājumiem, kas mani ierindoja godpilnajā 14. vietā (tur gan liela nozīme ir arī atbildēšanas ātrumam, tādēļ daži spēlētāji ar mazāku pareizo atbilžu skaitu atradās topā virs manis). Ņemot vērā, ka spēles veidotāji piedāvā dažādas tematiskās viktorīnas, kā arī vispārīgas zināšanas izaicinošās, tad apsveru domu, ka varētu piedalīties vēl kādā, jo kopumā tas bija izklaidējoši pavadīts laiks (varētu teikt, arī izzinoši, bet droši vien lielākā daļa pasaules Eirovīzijas faktus neuzskatīs par īstām zināšanām).
Uz šodienu biju pierakstījusies pie friziera. Frizētavā, kuru nekad iepriekš nebiju apmeklējusi, taču pēc vairākiem kritērijiem, tā uzvarēja man piemērotākās matu griešanas vietas Facebook sacensībās. Tā vismaz man šķita. Kad braucu pa ielām gandrīz šorttrekista ātrumā, lai nenokavētu vizīti, izmisīgi meklēju vietu, kur atstāt riteni pie Ģertrūdes baznīcas (laikam krīzes laiks ir palielinājis velosipēdistu skaitu, tādēļ visi stabi un speciālās riteņu novietnes bija pārpildītas) un 15.01 ieskrēju frizētavā, tad man paziņoja, ka mans pieraksts neeksistē. Uzrādīju telefonā veikto rezervāciju. “Administratore mūs par tādu nav informējusi, jums vajadzēja piezvanīt.” -278 karmas punkti frizētavai, kura vēlas, lai es pēc akceptētas Facebook rezervācijas vēl zvanītu. Pierakstīšanās bez zvanīšanas sastāda pusi no maniem frizētavas izvēles kritērijiem, nolādēts!
Par laimi (vai nelaimi, es nevaru vēl īsti saprast) viena no frizierēm bija brīva un piekrita man aši nogriezt matus. Lika uzvilkt bahilas, polietilēna jaciņu, dezinficēt rokas un parakstīties, ka pēdējās 14 dienas neesmu bijusi ārzemēs (ha, gribētos gan!). Par apmeklējuma rezultātiem vēsture klusē.
Šodien Mao konstatējām ērci. Biedē doma, ka tā viņa kaklā dzīvoja vismaz piecas dienas. Gals viņai gan bija Žannas d’Arkas cienīgs.
Vakarā atrakstīja Krāslavas bērnības draudzene, kura ir devusies Erasmusā uz Austriju un pēdējās piecas nedēļas sēž ieslēgta dzīvoklī. Iegrimām nostaļģiskās atmiņās par pirmajiem desmit dzīves gadiem. No sērijas:
“Atceries, mums mākslas skolā bija jāšuj lelles ar papjē mašē galvām? Man neizdevās no galvas izdabūt plastilīnu, tāpēc es aiznesu lelli ar plastilīna pilnu ķobi, un skolotāja kliedza, kāpēc manai lellei neturas galva. Man šķiet, tu ļoti smējies.”
“Atceries, kā mēs nācām uz mākslas skolu trīs stundas pirms nodarbībām, lai saplēstu to bērnu darbus, kuriem bija smukāki?”
“Atceries, kā kaitinājām lielās meitenes, līdz viņas sadusmojās un izmeta tavu mākslas skolas lietu maisiņu lielajā konteinerī, un tu līdi tam pakaļ?”
[..]
Vispār atcerēties ir skaisti. Arī tad, ja dažreiz sasodīti sāpīgi.
Atgriežoties pie mūzikas izaicinājuma, mīļa dziesma no kādas filmas: Gary Jules "Mad World".

zT7MvRs.jpg

23.04.2020.

Diezgan dinamiska darba diena. Paralēli gatavojos savām pirmajām Literārās akadēmijas nodarbībām. Sestdien ar citiem rakstītgribētājiem apspriedīsim pirmos mājas darbus – bija jāuzraksta dažas rindkopas par sevi, integrējot obligātos biogrāfijas faktus. Manī ieslēdzās skeptiķis, un es arvien vairāk apšaubu domu, ka tas ir mans īstais dzīvesceļš. Varbūt man vajadzēja sen atteikties no sapņa "kļūt par rakstnieku", jo šobrīd to vairāk izjūtu kā prāta konstruktu, nevis kaislīgu vēlmi. Spriežot pēc manu biedru pirmajiem iesūtījumiem: viņi to vēlas daudz patiesāk un izjustāk (es gan nezinu, vai visiem pasaulē būtu jāseko saviem sapņiem; žēl, ka nav tāda brutāli godīga wannabe rakstnieku X Factor, kur Saimona Kovela ekvivalents pasaka: "Tavas rindas griežas man ausīs kā piecdesmit septiņi kaķu kori ar kurlu zebieksti kā diriģentu").
Vakarā izlēmām atkal piedalīties viktorīnā, šoreiz tai nebija tēmas. Vispārīgi jautājumi. Droši vien Eirovīzijas zināšanas man ir labākas, nekā vispārīgās, taču Kārlis labāk šauj ar cita kalibra ieročiem. Ieguvām otro vietu (ārkārtīgi negaidīti), kas radīja papildus azartu nākamajā spēlē uzvarēt. Rītvakar būs tematiskā sporta spēle, varbūt jāmeģina izšaut tajā. Galu galā, apvienojot prātus, sporta tematika varētu būt mūsu Katjuša.
Rītvakar dosimies uz Sēlpili, jo pirmdien man ir gaidāms tiešsaistes seminārs par Kurmenes pagastu. Šķiet, ka nekas nevarēs palīdzēt labāk sagatavoties šim akadēmiskās dzīves izaicinājumam kā Kurmenes kapu apmeklējums. No laukiem slavenais pagasts tomēr ir vienkāršāk sasniedzams. Droši vien arī Mao priecāsies par iespēju apsekot savus medības laukus, īpaši ja brīvdienās laiks būs vismaz attāli līdzīgs tam, ar kādu šodien lutina Rīgas dievi.
Purvciemā daudzstāvu ēkas pirmajā stāvā ir atvēries jauns veikals "Vesko", būtībā šajos laikos visprātīgāk būtu izvairīties no šāda tipa pārdotuves. Pat "Sēlis" ir plašāks, drošāks un aizraujošāks, bet nu piemājas veikala kārdinājums bija pārāk liels, tādēļ, ietaupot pārsimts metrus, šodien tajā iegriezos. Pie ieejas bija uzlīmēts plakāts ar vīrieša foto, kurš vēstīja, ka viņam ieeja veikaliņā ir liegta, jo viņš zogot cigaretes. Šķiet, ka analoģiskas fotogrāfijas pie veikala ieejām redzēju 90. gados Krāslavā un pirms dažiem gadiem Ukrainā iestādēs, kur varēja iegādāties olas pēc skaita un puskukuli ķieģelīša. Grūti laiki arī Purvciemā.
Arī šodienas caurvijas motīvs ir atmiņas. Par cilvēkiem, kas vairs nav vispār un cilvēkiem, kas vairs nav manā dzīvē. Saldsērīgi. Normālajā pasaules ritējumā ir pārāk maz laika gremdēties atmiņās.
Izaicinājumā dziesma, kas raksturo mīļāko izpildītāju. Droši vien esmu sen pārdzīvojusi periodus, kad man ir "mīļākais izpildītājs" (piedod, Lauri!), bet grūti iztēloties situāciju, kad man būtu iebildumi pret jebkuru Queen dziesmu, piemēram. Tad nu: Queen "Show must go on".

24.04.2020.

Pamodos ap astoņiem un gaidīju, kad Ļuda kliegs pie maniem logiem (viņa draudēja, ka atbrauks un modinās mani no rīta), aizmigu. Pamodos pēc deviņiem un izlasīju Ļudas ziņu, ka viņa par mani apžēlojās. Aizmigu. Pamodos pirms desmitiem. Mao sauļojās uz palodzes, tikmēr es sakravāju mantas un atlikušo dienu skaitīju minūtes, kamēr Kārlis uzradīsies mājās. Tuvojoties pieciem vakarā, kaķis noslēpās zem gultas. Tipisks biedrs priekšsēdētājs. Tas gan viņu neglāba, un kaķis tika veiksmīgi atgādāts līdz Sēlpilij. Morāle – ļaujieties liktenim, tas var jūs aizvest uz laimīgo zemi.
Pa ceļam klausījāmies desmit gadus vecu interviju ar Elīnu Garanču. Interesantākais sarunā – viņai patīk Maikls Džeksons. Visādi citādi intervija pretendēja būt smieklīga, tādēļ bija skumja. Krietni interesantāks brauciena pavērsiens bija kraukļa un vanaga kautiņš ceļa vidū. Ja man piederētu totalizators, tad tajā būtu pieejamas likmes aptuveni 15,77 pret 0,77 vanaga labā. Šodien redzētais man liek priecāties, ka man tomēr nepieder totalizators, jo acīmredzami es slikti protu prognozēt (ja neskaita Eirovīzijas rezultātus, ar tiem man parasti veicas lieliski). Respektīvi, krauklis ir gana spēcīgs vanaga pretinieks.
Laukos aiz dīķa apmetušās pīles. Mao no attāluma vēroja putnu izdarības, mēs spriedelējām, vai šogad dīķī pirmo reizi dzīvosies pīlēni, jo darbības, ko putni veica aizdomīgi atgādināja “divas pīles trešo taisa”. Vispār man nebūtu iebildumu. Es gan nezinu, kā tas ietekmētu Mao uzvedību un veselo saprātu, pīļu drošību, kurkuļu -> varžu -> odu daudzumu vasaras sākumā un mūsu potenciālās peldes, bet vispār es esmu gatava ziedot savu ķermeni asinssūcējiem un neciešamai svelmei, ja varēšu brīvdienās tuvplānā vērot pīlēnus.
Kā jau vakar minēju – šodien viktorīnā sporta spēle. Vakardienas necerētās veiksmes apgarota, jutos diezgan pašpārliecināta. Īpaši tādēļ, ka šodien viktorīna bija veltīta sportam, šķita, ka tas ir mūsu trumpis un mēs beidzot (jā, trešā spēle patiesi ir “beidzot”) varētu uzvarēt. Vienīgais uztraucos, lai lauku interneta pieslēgums nepieviļ. Raksturīgi lauku noskaņai, nosaucām komandu par “Bunkurs 13”, bet palikām tikai 14 (no 98 sporta zinātājiem). Internets nebija pie vainas. Drīzāk mūsu nespēja atšķirt Jana Žeļeznija un Jaromīra Jāgra čehu vāvuļošanu. Nekas, ir kur augt. 3. maijā būs spēle veltīta Latvijai, tagad tikai jāizdomā komandas nosaukums. Pagaidām domājam godināt Veco Stenderu, nosaucot komandu “Latvis un gaspaža”, bet vēl ir laiks pārdomāt.
Morāli gatavojos rītdienas Literārās akadēmijas pirmajai nodarbībai, cenšos prātā atšķirt kursa biedrus. Viens ir no Diršiem, otrs uzvarējis Playboy stāstu konkursā...
Tagad fonā skan “Labvēlīgā tipa” koncerts, Mao priecīgi skraida ārā un iekšā, graužu kaltētus ābolus un laikam pirmo reizi nedēļas laikā jūtos priecīgi. Gandrīz.
Šodienas dziesma no gada, kurā esmu dzimusi: Neil Young “Harvest Moon”.

sW5klWC.jpg

5D2YYrX.png


25.04.2020.

Pat ja nācās mosties nepieklājīgi agri sestdienas grafikam (jo gulēt es aizgāju pēc piektdienas grafika), šķiet, ka bija diezgan interesants rīta cēliens. Man gan joprojām nepatīk videočati un pašizolācijas laiks to nespēj mainīt. Vēl vairāk man nepatīk videočati salīdzinoši agri no rīta, kad esi spiests vairākas stundas blenzt uz savu miegā uzpampušo seju mazā lodziņā ar sūdīgu izšķirtspēju (kas ir ironiski, jo sliktā kvalitāte padara attēlu vēl nepievilcīgāku, nevis paciešamāku). Vismaz pusi nodarbības man fonā bija Mao dibens, es ceru, tas novērsa citu uzmanību. Jebkurā gadījumā Literārās akadēmijas ceļš ir sācies, bet es jau tā sākumā neizslēdzu iespējas nogriezties kādā šķērsielās vai vienkārši apstāties, finišu nesasniedzot.
Mazliet paskaitļojām un sapratām, ka došanās uz Kurmeni potenciāli aizņemtu gandrīz visu dienu. Tas nozīmētu arī Mao ārā pavadītā laika samazināšanos, tādēļ gandrīz vienbalsīgi nolēmām, ka spēšu sagatavoties pirmdienas semināram par Kurmeni arī bez pagasta īpašā gaisa ieelpošanas.
Aizbraucām līdz Sēlpils kapsētai (tur Kārlim ir apglabāti vairāki radinieki). Galu galā tik daudz esam pēdējā pusotra mēneša laikā ceļojuši pa dažādām Latvijas nomalēm, bet sen neesam bijuši pagasta ievērojamākajās vietās (var gan strīdēties, kas pagastos ir nozīmīgākais – kapsēta, baznīca vai centra veikals, jo pēdējā mēs ik pa laikam iegriežamies). Sen senos laikos, spēlējot Latviju, mēs noskaidrojām, ka Sēlpils kapsētā ir resnākā vai lielākā (vairs neatceramies) Latvijas lapegle. Diemžēl tās meklējumi nevainagojās ar panākumiem, atradām vien kādu dižbērzu, bet vispār manā iedomātajā Latvijas kapu tūristu kartē par Sēlpils kapiem ir jāuzsver vairāki fakti – Pētera Barisona kaps, lielākā vai resnākā Latvijas lapegle, ko nevar atrast, dižbērzs, dižtūja (ko mēs vairs šodien nevarējām atrast) un padomju memoriāls pagasta Sarkanās armijas kareivjiem.
Sēlpils baznīca jau vairākus gadus aktīvi nedarbojas, agrāk tajā dievkalpojumus bija lasījis pat Vecais Stenders, bet pēdējos gadus ēka bija kļuvusi par fasādi bez jumta un grīdas, varēja izbaudīt iespēju staigāt pa zāli un plūkt margrietiņas baznīcas sienās. Ik pa laikam tur notika arī kaut kādi (manā iztēlē hipijiski) dievkalpojumi. Tagad baznīca ir tikusi pie jumta un aizbultētām durvīm, beidzās dievnama un dabas saplūsme. Starp baznīcu un kapiem bija sapulcējies bariņš ar cilvēkiem, bruņojušies ar lāpstām, kapļiem, ziediem, alus bundžām un pikniku groziem. Pavasaris.
Secē ugunsdzēsēji – bija nodegusi upe.
Šodienas lielā intriga – baumas par Ziemeļkorejas Kimu un vēlme saprast, kur tālāk virzīsies šī pasaules vēsturē vienīgā sociālistiskā monarhija, ja izrādīsies, ka nav dūmu bez uguns.
Šovakar plānā noskatīties Starlink satelītus, tādēļ dienas ierakstam jāpieliek punkts.
Izaicinājumā dziesma, kas liek domāt par dzīvi (teju visas?). Portishead “Roads”.

h7u8W7V.jpg

26.04.2020.

No rīta jutos samulsusi, kāpēc Mao nenāk modināt ar lūgumu viņu izlaist pastaigā (īpaši tāpēc, ka austošās saules stari apspīdēja visu istabu un biju diezgan droša, ka ārā nelīst), taču atļāvos šo jautājumu noklusināt un gulēt tālāk. Vairākkārtīgi. Pēc piecelšanās atklāju – kaķis naktī nejauši tika ieslēgts mazajā istabiņā (bija aizcirstas durvis), no kuras netika ārā. Mea culpa.
Šodien uzturējāmies laukos ilgāk nekā tipiskā prombraukšanas dienā. Biedrs paspēja izskraidīties un pat pasnaust diendusu, Kārlis uz lieveņa baudīja notikumus dabā, es lasīju par Kurmeni un izdzēru pinti tumšā aliņa.
Atgriešanās dienas mani parasti nomāc. Kaut kur pačibējis nedēļas pirmās dienas entuziasms un pārliecība. Varbūt tāpēc, ka izdarīju tomēr krietni mazāk, nekā biju cerējusi un pienākumu gūzma aug ātrāk nekā netīro trauku kaudze izlietnē. Pēkšņi atkal dominē noguruma un apātijas sajūta. Arī “Karš un miers” kopš otrdienas stāv uz galda pilnīgi neskarts. Neesmu vairs droša, vai pietiks jaudas uzsākt šo karagājienu.
Pa ceļam uz Rīgu gulēju. Principā šie 130 km manā apziņā saglabājas kā trīs acu mirkšķi – osis ceļa malā aiz lauku mājas dīķa, mirkšķis, Jaunjelgava, mirkšķis, šķērsojam Brantupīti, mirkšķis, braucam pa Dienvidu tiltu. No gulēšanas mašīnā sāp spranda.
– Nez kāpēc Mao vienmēr pamostas un sāk skraidīt pa mašīnu, kad iebraucam Rīgā?
– Jo viņš zina, ka tikai šeit kaut kas notiek.
Un patiešām notiek. Kamēr mazgājos dušā, dzirdu aiz sienas dažus decibelus par skaļu skanam Cheri Cheri Lady, going through emotion, love is where you find it: listen to your heart..., kāds cits kaimiņš nodarbojas ar svētdienas urbšanu, miskastes mašīna ir izmētājusi atkritumus uz ielas, tie ir piesaistījuši vairākas savstarpēji konkurējušas kaiju ģimenes. Šī daļa manas Rīgas.
Bet laukos zied doronikas.
Šodien dziesma, kas asociējas ar mammu. Par godu vairākiem koncertiem, ko bērnībā apmeklējām kopā: Ainārs Mielavs "Nāc ar mani paklusēt".

WEpWlkd.jpg

27.04.2020.

Rīti pēc atgriešanās no laukiem = Mao mani nemodina = es ilgi guļu. Nedzirdēju Kārli dodamies uz darbu vai telefona vibrēšanu, saņemot pirmdienas īsziņu un e-pastu devu. Tas nekas, jo izbaudīt neierobežotu miega daudzumu ir šī laika lielā priekšrocība, ko joprojām izdodas novērtēt.
Pie brokastu kafijas secināju, ka brīvdienu laikā uzradās daudz jaunu Pandēmijas dienasgrāmatu rakstītāju. Tas, protams, priecē, bet lai izdarītu visu nepieciešamo ar šodienu nepietika. To do liste aug straujāk nekā man gribētos. No otras puses labāk sadegt darbā, nevis tukšumā.
Pirms braukšanas pie terapeita, Ļuda atsūtīja fotogrāfiju ar šorīt radīto biezpiena-kaņepju kūku. “Ja atpakaļceļā nobrauksi gar mani, tad uzcienāšu.” Pusaudžu gadus pavadīju starp divām dzīves lielajām grāmatām, viena no tām vēstīja “un neieved mani kārdināšanā”, bet otra “vienīgais veids kā no kārdinājuma atbrīvoties – tam ļauties”. Joprojām cenšos dzīvot kaut kur pa vidu starp abām patiesībām, bet šodien uzvarēja iekšējais Dorians.
Nopirkām Circle K kafiju un devāmies uz Lielajiem kapiem. Ļuda bija parūpējusies pat par dakšiņu un salvetēm. Es nezinu, vai jebkad iepriekš esmu tiesājusi kūku kapsētā. Jā, protams, kapu svētki manā dzīvē nav gājuši secen, bet, šķiet, ka parasti dzīrojām pļaviņā pie kapiem, nevis iekšpusē (un vairāk atceros maizītes ar salami un marinētus gurķīšus, nevis kūkas). Jā, protams, arī gotiski-romantiskie ceļojumi pa naksnīgu kapsētu nav gājuši manā dzīvē garām, bet tad parasti atļāvāmies nopirkt Hektoru, kolu un glāzīti Hesburgerā (tā arī maksāja dažus santīmus), turklāt pirkumi tika veikti uz dažu nākamo dienu pusdienu rēķina. Tādēļ uzdrošinos apgalvot, ka šodien bija mana pirmā kūka kapos. Uz blakus soliņa smēķēja JRT aktrises, dažu metru attālumā bija Andreja Pumpura piemineklis, mums bija kūka un sarunas.
Nezinu, vai īsais izbrauciens saulainā laikā vai gardā kūka, vai čalošana ar sen nesatiktu draugu vai arī vienkārši objektīvā realitāte, bet vakara seminārs par Kurmeni šķita ļoti saistošs. Tagad ir vienkārši vēlme turp aizbraukt – bez mērķiem, uzdevumiem un metodēm.
Jācer, ka šī emocionāli pilnīgi normālā pirmdiena nesīs tādu pašu nedēļu, nevis skumju un melanholijas virkni.
Ļuda atvadoties teica, lai braucu mājās ar pozitīvu mūziku (jā, es zinu, ka klausīties mūziku, braucot ar riteni, ir bīstami, bet es tā klusītēm – noskaņai). Patiesībā tā bija vienkārši atsauce uz manu dienasgrāmatas playlisti. Es nezinu, vai varu priecīgāk, bet centīšos. Šodien dziesma ar personas vārdu nosaukumā, es nevarētu teikt, ka priecīga, bet šodienai atbilstoša: Sigma “Kūku Marija”.

kZ3H7mE.jpg

28.04.2020.

Rīta cēliens pagāja diezgan nospiestā garastāvoklī. Izdzēru divas kafijas tases un notiesāju vakardienas Kārļa neapēstos sušī (nevarētu teikt, ka biju sajūsmā par bekonā ietītiem rīsa pikučiem, bet tā kā zivju ēdienus mājās patērējām tikai mēs ar Mao un savu laša, rīsu un Filadelfijas siera apvienojumu es apēdu jau vakar, tad nācās samierināties ar ledusskapī esošajiem pārpalikumiem). Kaut ko lēnām strādāju un centos saprast, kas ir pēkšņās nomāktības iemesls.
Pusdienlaikā vienojos ar sevi, ka vakara Rētorikas lekciju/semināru varētu nobastot. Galu galā izlaist dažas semestra lekcijas normālos laikos ir svēts studenta pienākums, kāpēc lai Microsoft Team pasaulē darbotos atšķirīgi noteikumi no fakultātes? Kad biju vienojusies ar sevi un atradusi veidus, kā apklusināt savu sirdsapziņu (esmu iedzimts demagogs), sajutu ieplūstam sevī prieka surogātu. Lietainajā vakarā iespīdēja saules gaisma – nekā nedarīšana.
Kopumā diena bija diezgan spraiga darbos un domu apmaiņās, diskutēju ar virtuālu oponentu par dzīves vērtībām, izvēlēm un Roju Rodžeru (biju pro, nevis contra).
Ņemot vērā, ka viens no daudzajiem Literārās akadēmijas mājas darbiem, ir izanalizēt pēdējās lasītās grāmatas autora izmantotos tekstveides paņēmienus, tad biju nolēmusi, ka varētu šim nolūkam izlasīt vakarā kādu nelielu grāmatiņu. Nav cerību, ka “Karš un miers” nepilnu divu nedēļu laikā varētu tikt pievarēts un izanalizēts un vispār pēdējā laikā neesmu lasījusi daiļliteratūru (īpaši tādu, kur vienīgie autora paņēmieni nebūtu radīt propagandas sēklām piemērotu augsni). Par savu vakara lasāmgabalu izvēlējos Elīnas Brasliņas “Suns, kurš atrada skumjas”, izņēmu no plaukta, atvēru, izkrita grāmatas dāvinātāja kartiņa, izlasīju to un ieslīgu domu, atmiņu un saldajā nekā nedarīšanas pasaulē.
Astoņos ar Kārli aizgājām uz veikalu, nopirku veļas mazgāšanas līdzekli un biezpiena sieriņus brokastīm.
Vēlme palikt slinkošanas un lēndomāšanas dvēseles stāvoklī ir pārāk spēcīga. Kārlis spēlē ikvakara NBA, es savukārt tiešsaistē Zoli. Vispār Zole ir īsta sieviešu spēle, Kārlis reiz to nosauca par feministisku, jo tā, iespējams, ir vienīgā kāršu spēle pasaulē, kur stiprākā kārts ir dāma. Es nevaru piekrist, ka tā ir feministiska tikai tāpēc, ka sieviete tajā valda, droši vien feministiska tā būtu ja dāma, kungs un kalps būtu vienlīdzīgi (mazliet arī sociālistiska), bet tad jau nebūtu tik interesanti.
Jāatrod kreiča dāmas spēks turpmākajām dienām.
Šodien dziesma, kas motivē: Florence + The Machine "Delilah".

29.04.2020.

Diena sākās smagi. Bez kreiča dāmas superspējām, vispār bez enerģijas. Vēl bēdīgāku situāciju padarīja kafijas iztrūkums mūsu mājsaimniecībā. Brokastīs dzēru tēju. Purvciema līmeņa traģēdija.
Gan darbi, gan radošās izpausmes, ar kurām centos aizstāt tehniskos un akadēmiskos uzdevumus, devās smagi un bez entuziasma. Mao nosvieda vīna glāzi no plaukta. Sašķīda. Tāpat kā mani sapņi par produktīvu trešdienu.
Meklēju interesantas apskates vietas (kapus) Pierīgā. Centos izdomāt jaunus atslēgvārdus un metodes, lai liktu Google vest mani pa jauniem meklēšanas algoritma ceļiem. Noskaidroju, ka Ulbrokas Meža kapos esot vecākā guļbaļķu kapliča Latvijā – kultūras piemineklis. Tas noteikti bija jāredz.
Sagaidīju Kārli un devāmies 18 minūšu garā izbraucienā līdz atrastajiem kapiem. Kopumā kapsēta bija diezgan apdzīvota – uz soliņa kāds pārītis ēda čipsus (romantiskie jaunības randiņi), kaut kur kapu otrā galā bariņš vīriešu nesa ķerru. Kapsēta bija diezgan eklektiska – starp latviešu vārdiem uz kapakmeņiem vīdēja pareizticīgo krusti, šur tur manījām poļu rakstību un sazīmējām čigānu vārdus. Arī kapakmeņi bija diezgan grandiozi, es pat teiktu – negaidīti pompozi. Guļbaļķu kapliča ir celta 1849. gadā, virs tās ieejas ir uzraksts: “Lai kapu priedes šalc jums dziesmu klusu.” Diezgan glīta būve.
Biju atradusi arī netālu 1919. gadā kritušo igauņu kapus, pa ceļam piestājām pie Sauliešu dižozola (200 gadi, 5,12 metri apkārtmērs), izbraucām cauri Dzidriņām un sasniedzām nelielu sakoptu pakalniņu ar piemiņas akmeni.
Ievērojām, ka mazliet tālāk aiz kapiem tek upe. Biju pārliecināta, ka tā ir Lielā Jugla. Pastaigājām pa taciņu gar gleznaino upi, straume bija tik liela, ka pīles tika nestas uz priekšu milzu ātrumā. Izskatījās, ka tās piedalās kaut kādās ūdensputnu drifta sacensības. Pār upi veda arī augsts tilts. “Izskatās, it kā to būtu sametinājis kolhoza mehāniķis.” Nudien, staigāt pa to nebija omulīgi, taču tilta balsti gan bija seni un pamatīgi, domājam, vai tas oriģināli nebija šaursliežu dzelzceļa (uzrakstīt ir vieglāk, nekā izrunāt) tilts. Ļoti iespējams.
Atpakaļceļā piestājām pie TEC-2. Braucām apskatīt skaistos skursteņus, bet vairāk apbrīnojām milzu pieminekli zaļojoša lauka vidū. Sociālistiskā reālisma labākās tradīcijas, tikai mazliet pietrūkst reālisma, jo nespējām identificēt, ko galu galā pieminekļa autors ir mēģinājis atveidot.
Šobrīd, apskatot karti, noskaidroju, ka Lielā Jugla, gar kuru pastaigājāmies, patiesībā ir Mazā Jugla. Tas nekas. Man der arī mazas lietas, upes un Juglas. Galvenais, lai baudāmi.
Vakara skumjā ziņa – nomiris Jānis Lūsis.
Vispār šodien Silvijas Radzobes 70. gadu dzimšanas dienai par godu sociālos tīklus pārpludina dažāda veida dāliju bildes. Arī mums ir dālija Silvijai par godu, pagaidām tā gaida īsto brīdi, lai tiktu iestādīta. Droši vien svētku brīvdienās.
Šodien dziesma, ko vajadzētu klausīties visiem (es gan nedomāju, ka ir kaut kādas universālās dziesmas, ko vajadzētu klausīties visiem), bet no sērijas “iesaku”: Manchester Orchestra "The Silence".

iN3lQBr.jpg

2sTQp1q.jpg

GMsw7Wh.jpg

30.04.2020.

Šķiet diezgan neticami, ka šodien ir pēdējā aprīļa diena. Gads skrien ātri un atklāti sakot – kopumā 2020. gada pirmā trešdaļa varētu būt krietni cerīgāka. Ja šis ir tikai sākums un kulminācija vēl ir tikai priekšā, tad ap septembri mēs varētu sagaidīt citplanētiešu iebrukumu (iespējams, es uz to mazliet ceru).
Šodien ir laimīgā laukos braukšanas diena. Mao to saprata diezgan agri un viņa iedabūšana mašīnā bija visnotaļ sarežģīta misija. Ņemot vērā, ka vakarnakt rakstīju Literārās akadēmijas uzdevumu (jāapraksta kāds notikums, kuru veicu regulāri), un es tajā detalizēti raksturoju cīņu ar biedru priekšsēdētāju pirms braukšanas uz laukiem, tad šobrīd šo ikdienas rutīnu es vairs nevēlos atkārtoti ietērpt vārdos. Bet īsumā – arī šodien kaķis izmantoju gultas apakšu kā savu kara lauku, un es zaudēju viņam veiklībā un godīgi sakot arī gudrībā. Bet nu galu galā visi veiksmīgi nokļuvām mašīnā un devāmies ceļā.
Izskatās, ka cilvēki ir noguruši no vīrusa un izolācijas, tādēļ pie Ulbrokas nācās ilgi dirnēt sastrēgumā. Vismaz trešdaļa Rīgas dodas uz laukiem. Mēs, protams, varam cerēt, ka visiem ārpus Rīgas ir kāda tukša lauku māja, kurā svinēt Baltā galdauta svētkus, taču būsim godīgi… tagad jau ir vienalga. Atliek vien cerēt, ka šo svētku sekas nebūs neproporcionāls inificēto skaits lauku rajonos.
Sēlpilī ir riesta laiks. Putnu tēviņi mēģina pārsteigt ar savu balsi, ātrumu un drosmi. Mao pirmo viesošanos piemājas ābelē varēju novērot – paceplīši (varbūt kādi citi mazi putniņi, diemžēl manas putnu atpazīšanas spējas atpaliek no Eirovīzijas uzvarētāju identificēšanas talanta) uzsāka teroru pret kaķi. Viss pagalms tika pieskandināts ar griezīgu klabināšanu/dziedāšanu/kliegšanu, uz koku sāka lidot putnu bari un nabaga Mao bija spiests atkāpties un bēgt. Otrajā mēģinājumā inspicēt koku: viņš uzbruka kādam lielākam baloža izmēra (bet ne balodim) putnam liepā, kurš sāka pikēt nabaga runci, kas atkal veicināja Mao atkāpšanos līdz pat mājai. Tagad viņš izvēlas dzīvoties mājas bēniņos, nevis aptrakušu putnu pārpildītajā ārpasaulē.
Noskatījāmies Laligabas pasniegšanas ceremoniju. Šķiet, pēdējos piecus gadus ceremoniju esmu vērojusi klātienē, likās intriģējoši, kādu to izveidos attālinātajā laikmetā. Kopumā bija diezgan mīlīgi, taču pietrūka klātienes ceremoniju intrigas un atmosfēras. Vēl viena ballīte šogad pagāja secen..
Kurinām kamīnu un plānojam lauku versiju 1. maija demonstrācijai (man jau liekas, ka mēs, darba tauta, esam pelnījuši ilgu miegu un nestrādāšanu, iztiksim bez sarkaniem karogiem un Internacionāles). Kārlis šovakar izrādās ar intelektu: “Gribi dzirdēt kādu zinātnisku faktu? Jūras dibenā ir daudz vairāk lidmašīnu, nekā zemūdeņu debesīs.” Nudien.
Šodien dziesma no grupas, kas ir izjukusi (es gan izvēlos grupu, kas ir izjukusi, bet potenciāli vēl varētu atgriezties un radīt jaunu mūziku, nevis bītlus): The White Stripes "Jolene".

ZxwLJIK.jpg

01.05.2020.

Netālu no Kārļa Sēlpils lauku mājas ir 1905. gada revolucionāru piemiņas akmens. Uzstādīts vēl Ulmaņlaikos. Nav piemērotākas dienas par 1. maiju, lai godinātu revolucionārus. Ar kaujas saucieniem uz lūpām aizvedām līdz piemineklim dārzā saplūktās narcises. Šodien LSM testā noskaidroju, ka pirms simts gadiem Latvijas Satversmes vēlēšanās balsotu par sociāldemokrātiem, tad nu godinājām politiskās kustības aizmetņus ar ziediem un dziesmām.
Kārlis noskaidroja, ka Sunākstē ir izveidots Vecā Stendera parks. Jā, Sunākstes kapi mums jau ir kļuvuši par iemīļoto vietu, taču nolēmām, ka jāapskata arī jauno objektu. Protams, neiztikām arī bez kapu apmeklējuma. Še aprakts Vecais Stenders, latvis ar savu gaspažu. Mazliet apsūnojis uzraksts, šķiet, ka iepriekš bija vieglāk salasāms. Taču kopumā domāju, ka tie ir vieni no romantiskākajiem kapiem Latvijā, ko esmu apmeklējusi. Pieminekļi, personības, stāsti, pašnāvnieki-mīlnieki, kas dus aiz iežogojuma un gleznains skats uz Sēlijas laukiem.
– Kāpēc šie kapi ir tik maziņi?
– Jo tajos laikam glabāja tikai bācvaltus.
Pagāja salīdzinoši ilgs laiks, kamēr mēs sapratām Kārļa nejaušo vārddarināšanas pērli.
Izrādījās, ka Stendera parks ir “Bilžu Ābeces taka”, kur pārsimt metru garumā ir izvietoti stabi ar kādu rindiņu un zīmējumu no hrestomātiskās grāmatas. Padomi no sērijas “Ērzels valdāms ir ar pātagu, bērns, kas neklausa, dabū rīkstiņu” vai “Magone smird, lai zelta puķe ir. Vē! Kad jauna meita maita ir.”
Braucot atpakaļ no Sunākstes uz Sēlpili, Kārlis strauji apstājās ceļa malā. Man nav ne jausmas, kur mēs atradāmies (zemē starp Sunāksti un Salu), bet viņš bija identificējis brāļu kapus. Viņam ir kapu radars. Neplānoti, bet lietderīgi apskatījām arī vācu brāļu kapus – visi kritušie bija no 1915. gada, tikko ienākuši Latvijas teritorijā. Starp ģermāņu vārdiem un uzvārdiem, bija daži kapakmeņi ar uzrakstu 5 Unbekannte Russen.
Vispār brauciens bija piedzīvojumu pilns. Turpceļā pāri ceļam skrēja (un gandrīz tika sabraukts) melns gailis, pēc brīža īskājains kaķēns. Atpakaļceļā sastapām samulsušu alni bez ragiem.
Vakarā iestādījām Silvijas dāliju. Ceru, ka izaugs un ziedēs.
Emociju bagāts 1. maijs, turklāt diena vēl nav beigusies.
P. S. – izrādās, ka Mao iecienītajā liepā putni ir savijuši ligzdu un perē olas, tas labāk izskaidro viņu agresīvo uzvedību. Es patiesi ceru, ka viņiem izdosies nosargāt gan ligzdu, gan olas, gan potenciālos mazuļus, jo diemžēl kaķa darbības izkontrolēt mēs nevaram.
Šodien miruša izpildītāja dziesma: Elliott Smith “Between The Bars”

r8IfxXT.jpg

WzXHz85.jpg

EaIoGE8.jpg

02.05.2020.

Šorīt Kārlis pamodās agrāk par mani (brīvdienu brīnums). Uztaisīja brokastis. Kad mēs ar Mao bijām gatavi ikrīta kafijas/tunča devai, Kārlis dungoja dziesmiņu “pabarošu savus lopiņus”. Romantiskie sestdienas rīti.
Šodien nebija paredzētas ekskursijas, bet bija nepieciešams veikals, tādēļ nolēmām apvienot lietderīgo ar patīkamo. Kārļa mamma jau iepriekš bija stāstījusi par Seces kapiem, kur apglabāts slavenais dzejnieks Mālberģis. Cerams, man neviens neatņems literatūrzinātnieka maģistra grādu, bet man absolūti nebija ne jausmas, kas ir Mālberģis. Nācās pašizglītoties – noskaidroju, ka Frīdrihs Mālberģis bijs 19. gs. latviešu skolotājs un dzejnieks, mācījis arī Krišjāni Baronu. Interesanti, ka viņš bija dzimis Dundagā, bet savu mūža nogali pavadīja Sēlijā. Es nezinu, vai tā ir sakritība, bet dundadznieks Dinsberģis, kas bija arī Mālberģa draugs un domubiedrs, bija izsūtīts trimdā uz Jaunjelgavu. Varbūt arī Frīdriha nonākšana Secē bija mērķtiecīgs solis, nevis dzīves nejaušība. Tāds 19. gs. inteliģences trends – migrēt uz Sēliju.
Pie Seces baznīcas uzkalniņā bija vācu brāļu kapi, kuru pakājē atradās dzejnieka piemineklis. Interesanti, ka kapakmeņi ir tieši tādi paši kā vakardienas ceļmalas brāļu kapos. Tagad cenšos saprast, vai vācu karavīri šurp devās ar kapakmenīšu kolekciju, kuros nepieciešamības gadījumos izgreba vārdus un dzimšanas datus vai arī piemiņas akmeņi tika uzstādīti pēc kara.
Pēc Seces veikala apmeklēšanas (pārdevēja mums bez prasīšanas reklamēja Cēsu aliņus, kuriem ir akcija – tikai 0,69 EUR (atteicāmies)) iebraucām Lejasdopeļu kapulaukā. Tā ir sena sēļu kapsēta, kur atrodami 65 uzkalniņi – apbedījumi no 11.–13. gs. Kapsētu ieskāva atjaunoti vārti/arka, Kārlis teica, ka tā viņam atgādina objektu, kurā iekrita Siriuss Bleks un neatgriezās. Mēs, iespējams, arī pabijām sēļu mirušo valstībā, bet izdevās arī atgriezties.
Jau Sēlpils pagastā piestājām pie objekta ar nosaukumu “Barisona priede”. Kārļa radinieku vidū ir folklorizējušās dažādas leģendas par šo priedi, kā slavenākā – Pēteris Barisons tajā ir pakāries (patiesība ir daudz prozaiskāka – komponists devās mājās no kāda pasākuma, viņam palika slikti un pie šīs priedes viņš nolika partitūru). Neskatoties uz to, ka priede ir viena no pagasta ievērojamākajām vietām, es pirmo reizi šodien to apskatīju. Nu… priede.
Šovakar pirts vakars. Atklājām jaunu, ļoti labu produktu – “Sēlijas alus”. Pagaidām to tirgo dažos vietējos veikalos un laikam divos bāros Rīgā, bet mājaslapa vēsta, ka ir iespējams doties pie viņiem ekskursijā un piedalīties alus radīšanas procesā pašiem. Tas ir viens no Top10 plāniem dzīvē pēc krīzes.
Līst.
Šovakar dziesma, kas liek vēlēties iemīlēties: “Viņi dejoja vienu vasaru”.

C77fr9z.jpg

nKktey8.jpg

03.05.2020.

Šodien bija vairāki iemesli (vismaz divi) doties atkal uz Sēlpils kapiem – Kārļa vectēvam vakar bija dzimšanas diena, mēs noskaidrojām, kur kapos atrodas dižtūja un papildus uzzinājām, ka pie baznīcas atrodas 6 m resna liepa. Rezultātā – atradām kapos nevis tūju, bet lielāko/resnāko Latvijas lapegli, iestādījām pie Andžānu dzimtas atdusas vietas rozi un apskatījām resnu liepu, kura (diemžēl) izskatās mirstoša.
Iepriekš minēju, ka Sēlpils baznīca ir ieguvusi jumtu, zaudējusi drupu statusu un ir slēgta. Izrādījās, ka durvis tajā ir vaļā. Nokļuvām baznīcā, kur uz nopļauta mauriņa ir izvietoti 90. gadu pamatskolas krēsli un izveidots neliels altārītis. Šķiet, ka dievkalpojumi svētvietā ir atjaunoti. Domāju, ka baznīcā lieliski izskatītos kaut kādas kristiešu hipsteru kāzas. Noziedojām maka monētas turpmākajai baznīcas atjaunošanai, man gan ārkārtīgi patīk dievnama noskaņa un brīvdomīgā arhitektūra. Es mazliet ceru, ka ēkā ieliks stikla logus, nevis parketa grīdu.
Braucot uz Jēkabpils veikalu (pakaļ Sēlijas alum), nolēmām beidzot apskatīt, kur ved brūnā zīme “bruģa fragments”. Izrādījās cauri mežam ved aptuveni kilometru garš bruģēts ceļš – gluži kā Vecrīga, Sēlijas mežu ieskauta. Fascinējoši.
Siltā sezona patiesi ir uzsākta, jo pēcpusdienā es pļāvu mauriņu.
Vakaru pavadījām kā ornitologi-autodidakti. Secinājām, ka tuvajā līcītī mazās, melnās pīles visticamāk ir gaigalas, noklausoties vairākas internetā pieejamās putnu dziesmas, secinājām, ka putni, kas uzbrūk Mao, sargājot ligzdu un olas, ir mājas strazdi. Izklaidēja arī dzenis, kurš visu vakaru elektrības stabā dauzīja skārda detaļu, apskaņojot tuvāko apkārtni ar griezīgu, metālisku troksni. Vispār mums radās iespaids, ka dzeni šī darbība iepriecina, nevis ved izmisumā.
Šovakar spēlējām Latvijai veltītu spēli Viktorīnā. Atkārtošos – bija grūti. Dažās kārtās palikām pat 34. vietā, pirmās piecas kārtas bija veltītas novadiem, priecē, ka godam pārstāvējām Rīgas un Sēlijas pusi (diemžēl sliktāk klājas Latgales kārtā, neskatoties uz to, ka bija pusotrs jautājums par Krāslavas pusi). Kā jau parasti mēs bijām lieliski mūzikas līmenī, tādēļ kopvērtējumā mūsu komanda "Vecā Stendere” ierindojās trešajā vietā no deviņdesmit septiņiem dalībniekiem. RĪT BŪS HARIJA POTERA VIKTORĪNA. Ja man tajā nesekmēsies, es apšaubīšu savas eksistences jēgu, nolādēts!
Šovakar dziesma, kas lauž manu sirdi. Bija lauzusi, lauž un lauzīs (un grupa to salauza, neatskaņojot koncertā Viļņā pirms dažiem gadiem). Slipknot “Vermilion Pt. 2”.

XNLEBAZ.jpg

2R1bOJR.jpg

04.05.2020.

Ceturtā maija svinības iekrita mājās braukšanas dienā. Tā ir zināma disonanse ­– no vienas puses jāsvin, no otras puses jāsēro. Patiesībā es nezinu, vai esmu kādreiz tā patiesi svinējusi 4. maiju. Arī šogad saprotu – tautas tērpa man nav (nevaru piedalīties virtuālā gājienā/modes skatē), zināšanas vai tradīcijas, kā šo dienu svinēt arī nav īsti iekodētas. Vismaz laukos atradās baltais galdauts. Bija arī kūka un rasols, tad jau tādi latviski svētki kopumā sanāca.
Vismaz saulains. Vai par spīti, jo Mao labprātīgi uzturējās ārā, pētīja ķirzaciņas un dīķa faunu. Nācās viņu turpat pie dīķa savākt un nest uz mašīnu. Vispār tas ir skumjš akts.
Pa ceļam uz Rīgu secinājām, ka brīvdienas bija veiksmīgas – izdevās redzēt gandrīz visus laukos pieejamos dzīvniekus. Atļaušos uzskaitīt (nenoteiktā secībā): alnis, stirna, lapsa, zaķis, vāvere, vanags, krauklis, vārna, dzenis, gaigala, pīle, stārķis, zoss, mājas strazds (iespējams), balodis, zvirbulis, paceplītis, čunčiņš (iespējams), gulbis, žagata, cielava + dažādi mājas zvēri kā suņi, vistas un gaiļi. Kukaiņus, abiniekus un rāpuļus šoreiz atļāvos sarakstā neiekļaut. Pietrūkst tikai āpša un lāča, bet par pēdējā sastapšanu es, iespējams, nebūtu priecīga.
Iekļūšana Rīgas dzīvoklī gan bija dramatiska. Mans skatupunkts – mēs apstājamies pie kāpņutelpas, iedodu Kārlim rokās klēpī sēdošu kaķi un izņemu mantas no mašīnas bagāžas. Apkrauta ar somām, vadu kodu kāpņutelpas ārdurvīs, pēkšņi dzirdu būkšķi, pagriežos un redzu Mao skrienam un Kārli, pieķērušos pie auss un kliedzam “man ir nošņāpta auss”. Kārļa skatupunkts: viņš izkāpj ar kaķi, piespiestu sev klāt, no mašīnas, tuvojas kāpņutelpai, Mao ierauga Purvciema runci gozējamies saulītē un mazliet satraucas, pēkšņi aiz muguras zēns ar skeitbordu palecas un ar būkšķi atsitas pret asfaltu. Mao sabīstas un atsperas no Kārļa auss, bēgot prom no trokšņa un vietējā alfa kaķa. Rezultātā: kaķis ir paskrējis zem atkritumu konteinera, Kārlis dodas mājās glābt ausi, un es palieku ar somām un kaķi miskastnieku, kurš nelien ārā. Patiesībā stāsta beigas ir nosacīti laimīgas, jo sapratu, ka man ir spēks stumdīt konteineri un dabūt kaķi, Kārlis nav gluži van Gogs, tikai ar skrambu dzirdes orgānā. Visi ir mājas dzīvi un veseli.
Runājot par Potera spēli: pirmajā kārtā pēkšņi pazuda internets, un es neatbildēju uz dažiem jautājumiem. Tā es cenšos sevi mierināt. Patiesībā rezultāts vienkārši nav izcils vai drīzāk rezultātam nav ne vainas, bet bija ļoti spēcīgi pretinieki. Laikam vienkārši jābeidz domāt, ka zinu kaut ko īpaši. Lai gan palieku pie tā, ka spēle ir lieliski izveidota un būs jāmēģina uzvarēt kādā citā viktorīnā. Šodien nebūšu tika fatāla un kategoriska kā vakardien.
Laukos aizmirsu datora lādētāju. Tipiska es. Būs jāstrādā kādu laiku ar veco.
Šodien dziesma no izpildītāja, kura balss man patīk: Amy Winehouse “Love is a Losing Game”.

jbT8eax.jpg

05.05.2020.

Pēc salīdzinoši garām brīvdienām parasti grūti sevi iejūgt darba ratos. Bez visiem obligātajiem darbiem šodien parādījās trauksmaina sajūta, par to, ka maijs paskries ātrāk nekā aprīlis, līdz ar to būtu nopietni jāpievēršas zinātnisko rakstu tapināšanai, sapratu arī, ka jau nākamajā pirmdienā man jāvada attālināta lekcija un seminārs studentiem. Klātienē šis notikums nebūtu ievērības cienīgs, bet attālinātās lekcijas pieredze man ir tikai kā studentam-vīndzērājam. Pasivitātes līmenis atkarīgs no garastāvokļa. Nez kā būs tikt galā ar padsmit bezsejainiem kvadrātiem, kuri nevēlēsies neko komentēt par romānu, ko paredzēju padarīt par semināra zvaigzni. Atlikušas sešas dienas izdomāt, kā piespiest mīlēt (un galvenais aprunāt) Robertu Eidemani. Vispār viņa pirmais dzejas krājums iznāca, kad Eidemanim bija 15 gadi, kritikā viņu sauca par jauno Raini. Nezinu, vai tas padara uzdevumu vienkāršāku – likt iemīlēt gandrīz Raini.
Aizminos līdz terapeitam. Ņemot vērā, ka izbraucu parasti pēdējā-pēdējā mirklī un esmu spiesta aktivizēt visus mazjaudīgā divriteņa zirgspēkus, lai nenokavētu, tad ierodos parasti pardozējusi endorfīnus un kļūst grūtāk atcerēties, kas man sāp visas pārējās nedēļas dienas.
Atpakaļceļā iebraucu pastā. Ņemot vērā manus neapdomīgos pirkšanas paradumus dzīvē pirms krīzes, kad mēdzu spontāni iegādāties lietas un par tām aizmirst, paciņas izsaiņošana ir mana pieaugušā dzīves Kinder ola. Šodien saņēmu foršu kreklu. Neatceros, ka būtu to redzējusi iepriekš. Bet dienas prieks!
Pasts bija cilvēku pārpildīts, nācās pavadīt tur aptuveni 30 minūtes, gaidot savu rindu. Divus metrus ievērot nebija vienkārši un patiesībā cilvēki nemaz necentās. Šobrīd ir nogurums no visām piesardzības procedūrām un gribas vienkārši paļauties uz likteni. Neskatoties uz to, nostrādāja kaut kāds instinkts un pēc numuriņa izprintēšanas devos ārā dezinficēt rokas (man mugursomā vienmēr ir šķīdums, savukārt pasta nodaļā tāda vispār nebija) un gaidīt savu kārtu, lūkojoties pa skatlogu.
Aktīvi noris arī Literārās akadēmijas dzīve. Visi sūta mājas darbus, cenšos tos ik pa laikam lasīt. Skumjākais – datorā, kura lādētāju es aizmirsu Sēlpilī, biju izveidojusi Excel tabulu, lai atšķirtu cilvēkus pēc viņu rakstīšanas īpatnībām, tagad nesaprotu, vai paļauties uz atmiņu (vispār man nekad nav piederējis plānotājs, jo es vienmēr cenšos paļauties tikai uz atmiņu; ja esmu kaut ko aizmirsusi – tas nebija nozīmīgs; riskanta filozofija, bet kaut kā kuļos uz priekšu) vai sākt veidot jaunu tabulu. Tomēr šķiet, ka atkārtoti to izveidot man nepietiks jaudas.
Mao visu dienu ir noguris un čuč. Man gribētos to darīt kopā ar viņu.
Šodien dziesma, kas atgādina bērnību (tas gan tāds plašs jēdziens): Кино “Группа крови”.

uslZZRz.jpg

06.05.2020.

Šodien ir pilnīga mājās sēdēšanas un strādāšanas diena, kura neatšķiras no citām līdzīgām dienām. Tikai detaļās, kuras nav īpašas ievērības cienīgas.
Mazliet ilgojos pēc sava īstā datora. Vecais ir lēnāks, oriģinālā tastatūra bija nolieta ar… es vairs neatceros, ar ko, bet pieņemsim, ka tā bija tēja. Tātad tējas aplietā tastatūra nav pārāk funkcionāla (tā strādā, bet dažiem burtiem nepieciešams matainā Samsona spēks, bet man ir nesen nogriezti mati un gribās strādāt ar iespējami mazāko spēka rezervju patēriņu), esmu pieslēgusi USB tastatūru, pie kuras vienkārši jāpierod. Vecā datora priekšrocība – tajā ir uzinstalēta vienīgā datorspēle, ko mēdzu spēlēt. Heroes III. Tad nu šovakar atļāvos audzēt savu armiju un klaiņot pa mītisku pasauli. Lielāko daļu mitoloģisko būtņu esmu apguvusi no trim avotiem – Heroes III, Harija Potera un Mākslas skolas mākslas vēstures nodarbībām, kur aptuveni gadu apguvām antīko kultūru. Toreiz iemācījos atšķirt doriešu un joniešu kultūras un iemācīties Hērakla varoņdarbus. Bērnības trauma – kursa beigās katram audzēknim piešķīra vienu Hērakla varoņdarbu, kas jāglezno. Man, protams (jo es biju tik talantīga), tika Augejas staļļu tīrīšana. Vismaz iemācījos zīmēt govis. Un mēslu dakšas.
Atgriežoties pie reālās pasaules – Lietuvā pagarināja ārkārtas situāciju līdz 31. maijam. Ir sajūta, ka līdzīgi varētu būt arī Latvijā, jo šobrīd liekas neticami, ka jau nākamajā nedēļā mēs pēkšņi varētu darbā rīkot sapulces un cienāt viens otru ar paštaisītām kūkām. Var jau būt, ka tā ir tikai ieilgušās mājās sēdēšanas un paranoiskās pasaules radītā sajūta un patiesībā veselības draudi ir minimāli. Bet nu nav vērts zīlēt – rīt redzēs. Es nezinu, vai esmu gatava atgriezties dzīvē ar miesu un asinīm, man laikam visnotaļ patīk mijiedarboties ar cilvēkiem tikai kā intelektam.
Šodien ir pēdējā dziesmu izaicinājuma diena, kurā jāizvēlas dziesma, kas raksturo mani. Tā kā man šī pašasociācija nedarbojas, veicu nelielu ekspresaptauju. Respondenti – šobrīd aktīvie reālie un virtuālie komunikācijas kanāli.
Jautājums – kāda dziesma saistās ar mani. Atbildes:
Kārlis: “Čukča kalna galā.” (viņš mani mēdz saukt par čukčiņu.) Batzorig Vaanchig "Chinggis khaanii Magtaal";
Ļuda: Esmu bagāts, man pieder viss;
Justīne: kaut kas no Eirovīzijas;
Elīna: papildinot Justīnes Eirovīzijas asociāciju: Loreen “Euphoria”;
Karīna: atceroties mūsu trakos karaoke dziedāšanas laikus: Savage Garden “Truly, Madly, Deeply”;
Maruta: Pērkons “Neatvadīsimies” (ar pamatojumu, ka es to lieku visās mūsu Youtube ballītēs).
Droši vien es pati sev neasociētos ne ar vienu no šīm dziesmām, bet tautas balss ir runājusi. Ar mūzikas izaicinājumiem ir vieglāk nonākt līdz finišam nekā ar jebkuru citu, ko esmu uzsākusi.

07.05.2020.

Man bija lielisks plāns – veltīt vairākas stundas no dzīves un ierakstīt studentiem lekciju, ko viņi varētu noskatīties jebkurā laikā un vietā. Ja man būtu tāda iespēja, tad es to klausītos, mizojot kartupeļus, mazgājot traukus, karinot veļu un taisnojot matus, bet izrādījās, ka studenti esot izteikuši vēlmi pēc tiešsaistes lekcijām. Jocīgi. Tagad strādāju pie plāna “b” – kā puslīdz jēdzīgi novadīt attālinātu lekciju, kuras klātienes versijā bija daudz interakciju.
Ilgi gaidītie jaunumi par karantīnas situāciju šodien tapuši zināmi. Man pirmā doma bija “ko es rakstīšu līdz gandrīz jūnija vidum dienasgrāmatā". Jāapdomā, vai tiešām esmu spējīga dokumentēt visu pandēmijas laiku. Gribētos nonākt līdz kaut kādam loģiskam finišam, bet pat ja mēs mēdzam teikt, ka ikviena diena ir unikāla un neatkārtojama (gluži kā cilvēki) – tā īsti nav. Vispār ir daudz neskaidru jautājumu, kā noritēs dzīve trešajā ārkārtas situācijas cēlienā. Mazliet sapņoju par filmām uz lieliem ekrāniem un teātra izrādēm. Tikai nav īsti skaidrs, vai teātriem atmaksāsies pārraidīt mākslu 25 cilvēkiem (jo divus metrus ievērot, šķiet, nebūtu nemaz tik grūti).
Šovakar kārtējo reizi mēģinām kāpt viktorīnas uzvarētāju Olimpā. Biju noskaņojusies, ka ir īstā diena, laiks un nosaukums, lai kaldinātu uzvaru, bet pirmajās divās kārtās (no desmit) bijām godpilnajā (jo visas vietas ir godpilnas) 58. vietā. Turpmākā spēles gaita bija ar kritumiem un mazām uzvarām, līdz ar to Bulkvedis Priedis ierindojās ceturtajā vietā, kas ir labi. Pat ļoti labi, ņemot vērā absolūto spēles sākuma izgāšanos. Ļuda man pirms dažām dienām teica, ka tas ir par procesu, nevis uzvaru. Es piekrītu. Arī dzīve ir par procesu, nevis uzvaru. Kas vispār ir uzvara? (Tā laikam runā zaudētāji).
Vispār šodien ir skaista nakts. Man nav kalendāra un slinkums iegūglēt, bet debesīs ir kaut kas pilnmēness-veidīgs.
Sapratu, ka nākamnedēļ man tomēr vajadzēs savu normālo darba datoru, tādēļ vajadzētu aizbraukt uz Sēlpili pakaļ lādētājam. Tur šobrīd mīt Kārļa radinieki, tādēļ varam atļauties tikai īsu viesošanos bez saskarsmes, taču varētu izdomāt foršas apskates vietas garajā ceļā. Pētu Kurzemes hercogistes 19. gs. vidus karti, Kārlis ir telefonā novilcis Jāņu sētas īpašās kartes, kur iespējams braukt arī pa 20. gs. 20. gadu Latvijas ceļiem un apskates objektiem. Tas varētu būt interesanti – doties pa 100 gadu vecu ceļu un nonākt nekurienē.

qodTGrO.jpg

M0X3CFL.jpg

08.05.2020.

Man gribētos, lai visas manas darba dienas ir par dažiem procentiem efektīvākas nekā šodiena, bet neko darīt – ir darbīgas dienas un ir dienas, kad katrs centiens sastopas ar pārāk lielu pretestību. Varbūt jāpadodas.
Šovakar bija plānos noskatīties “Mēs gribējām izmainīt pasauli”, bet tā vietā es izrādīju vājumu un pakļāvos Facebook reklāmai, kura man jau vismaz sesto dienu uzstājīgi reklamē online prāta spēles. Ir tā, ka mēs spēlējam kaut ko no SIA “Viktorīna” ražojumiem, bet šis bija kaut kas cits. Retajam ir noslēpums, ka man ir grūti pateikt “nē”, pat reklāmai, tā es attapos, maksājot par vakara izklaidi internetbankā nepazīstamai sabiedrībai ar ierobežotu atbildību.
Tā gan bija neliela vakara vilšanās, jo spēles jautājumi (atšķirībā no mūsu iecienīto veidotāju) bija diezgan primitīvi. Respektīvi, tie bija īsi jautājumi, kur var izaicināt nevis zināšanas, loģiku un spēju domāt plašākā kontekstā, bet gan prasmi ātrāk iegūglēt. Tā kā mums nebija paralēla datora, kur 15 sekundēs meklēt kādas mazzināmas kompānijas dibinātājus vai otro lielāko Alpu virsotni, tad nevarētu teikt, ka bijām spēles favorīti. Varbūt esmu radījusi iespaidu, ka neprotu zaudēt, bet patiesībā es par to drīzāk ironizēju. Pamatīgais zaudējums šajā spēlē gan radīja mazliet rūgtumu. Droši vien otru reizi šajā izaicinājumā nepiedalīšos.
Šovakar slinkums gatavot ēst. Kārlis izlēma, ka varētu palutināt sevi ar indiešu virtuvi. Nezinu, vai indiešu, bet no restorāna “Himalaji” vakariņojām ar aso vistas zupu un dārzeņu-garneļu sacepumu.
Rīt bija paredzēts svinēt 9. maiju ar Literārās akadēmijas nodarbību, taču saņēmu šodien vairākas video lekcijas (un atsauksmes) par iepriekš sarakstīto. Nekas, 9. maiju nāksies svinēt ar kapu apmeklējumiem maršrutā RīgaSēlpils.
Literārajā akadēmijā viens no turpmāko divu nedēļu uzdevumiem ir izstrādāt ikdienas rakstīšanas rutīnu, domāju, vai mani ikdienas 300 vārdi nu jau gandrīz divu mēnešu garumā skaitās. Es ceru, jo papildus rutīnu izstrādāt manā dienā nepietiek stundu un man arī trūkst kapacitātes.
Dienas jautājums no Ļudas – kā var objektīvi pateikt, vai mūzika ir laba? Esmu pārdomās par šo visu pēcpusdienu un vakaru.

09.05.2020.

Pagājušajā nedēļā redzēju Latvijas krievu savienības video, kurā viņi lūdza nesvinēt 9. maija svētkus (neatkarīgi no tā, ko svin – Eiropas dienu, Rumānijas neatkarību no Osmaņu impērijas, pašreizēja Kolumbijas ģerboņa pieņemšanu vai varbūt kaut ko citu) pie Uzvaras pieminekļa. Vēl vairāk – viņi publicēja Brāļu kapu karti un aicināja iedzīvotājus apmeklēt kādus no tiem.
Ņemot vērā, ka mums tāpat bija paredzēta misija “atgūt Sēlpilī skumstošo datora lādētāju”, arī mēs nolēmām pa ceļam apmeklēt dažus apskates kapus. Spoiler alert – bijām sešos.
1. Uz Sēlpili devāmies pa Daugavas kreiso krastu. Birzgales pagastā ceļa malā ir neliela kapsēta – baronu Hānu dzimtas kapi. Hānu dzimtai ir senas saknes – Latvijas teritorijā tie ir fiksēti kopš 14. gs. Klīst arī leģendas, ka tie ir vāciskoti vendi. Tiem ir piederējušas vairākas muižas Kurzemes hercogistē, bet dzimtas pārstāvji atdusas tieši mūsu apmeklētajos kapos. Aiz apaļa iežogojuma atrodas vairāki dzimtas kapakmeņi (daudziem ir pazuduši krusti), taču gar žoga malu ir izkaisīti jau iepriekš redzētie mazie Pirmā pasaules kara vācu kritušo kapakmenīši. Tie, kurus ražoja masveidā kā trendīgas kurpes. Izrādās, ka muižkungs Karls fon Hāns ļāva savā dzimtas kapsētā apbedīt kritušos vācu karavīrus. Kopumā ir sajūta, kapsētā sen nav kāju spērušas cilvēkbūtnes – mazliet nomācoša pamestības aura.
2. Jāņu sētas kartē atradām, ka pie Žīdupītes (kura ietek Daugavā) atrodas Brāļu kapi. Pirmais uzdevums bija reālajā pasaulē atrast pašu upīti. Kad tikām galā ar šo misiju un staigājām gar upītes krastu, baudot nelielās urdziņas krāces un mini ūdenskritumus (man šķiet, es atradu bebru dzīvesvietu), nespējām saskatīt kapus. Tikai pēc laika ieraudzījām aptuveni 4 kvadrātmetrus lielu iežogojumu, kur iekšā atradās tieši divi kapakmeņi. Divi kritušie arī ir brāļi. Iespējams, tie ir mazākie brāļu kapi Latvijā.
Viesošanās Sēlpilī bija īsa – saņēmām lādētāju, no attāluma īsi aprunājāmies ar lauku mājas iemītniekiem un devāmies pa labo Daugavas krastu uz Rīgas pusi.
3. Aiviekstes savienošanās ar likteņupi veido aptuveni 45 grādus platu leņķi. Šajā grīvā ir izvietota Krustpils pagasta kapsēta – Grīvas kapi. Tā ir ļoti glīta kapsēta – ieejot pa vārtiem ir plata aleja, kura ved pie kapličas, visas malas ir nosētas ar vizbulītēm. Aiz kapličas ir kapu “vecā daļa”, kur nav iestaigātas taciņas un dažviet spraucas ārā veci metāliski krusti, kas ir vienīgie pierādījumi, ka arī šajā pusē ir apbedīti cilvēki. Protams, vislabāk šos kapus būtu apmeklēt ar mačeti, lai izcirstu ceļu biezajos krūmājos un sasniegtu virsotni, kur upes apvienojas. Mēģinājām brist krūmos tāpat, neliels pārsteigums bija biezoknī atklāt divas apkoptas kapu kopiņas. Diemžēl vienā brīdī sapratām, ka nebūsim spējīgi nokļūt līdz ietekas vietai, atpakaļceļā gājām gar Daugavu. Varēja vienlaicīgi redzēt Vidzemi, Latgali un Sēliju. Ļoti skaisti kapi.
4. Jau vairākkārt minētā Jāņu sētas karte uzrādīja, ka mežā netālu no Gostiņiem ir ebreju kapi. Protams, Trentelberģa ebreju kapsētu nevarējām laist garām. Neskatoties uz to, ka ceļa malā nebija nekādu norāžu un braucām pa aizdomīgu (un reti izmantotu) meža ceļu, mēs nepadevāmies. Arī brīdī, kad ceļš vairs nebija izbraucams, mēs devāmies kājām virzienā, kur mūsu iekšējie kompasi rādīja potenciālo kapu atrašanos vietu. Absolūti negaidīti parastā latviešu priežu mežā bez iežogojuma un jebkādām norādēm bija ieraudzīt pārsimt pelēkus kapkameņus. Šogad pirmo reizi dzirdēju dzeguzi kūkoja, staigājot pa ebreju kapiem meža vidū. Es mēdzu hiperbolizēt piedzīvoto, bet šis patiesi bija maģiski.
5. Brīvkapi Klintaines pagastā mūs vairāk piesaistīja ar nosaukumu. Tur apglabā par brīvu? Tie ir brīvi no piederības kādai draudzei? Tur apglabāja tikai brīvus cilvēkus (un uz žoga ir liels uzraksts “vasaļiem ieeja aizliegta”)? Es nevaru sniegt atbildi uz šo jautājumu. Tie bija diezgan ierasti latviešu kapi kādā pauguriņā. Pie žoga karājās plāksne “Brīvkapos ir apglabātas šādas ievērojamas personas”. Sarakstā starp vietējiem skolotājiem, tikai šaurās aprindās zināmiem kultūras darboņiem un kolhoza “Selga” priekšsēdētāju, bija arī minēti 16 (bezvārda) 1945. gadā kritušie karavīri.
6. Kad šķita, ka dienas kapu kvota ir izpildīta, šosejas malā ieraudzījām norādi uz Kaplavas kapsētu. Vispār man zināms tikai Kaplavas pagasts Krāslavas novadā, nelikās, ka varētu būt tik ļoti apmaldījušies. Tad nu iebraucām Kaplavā aiz Kokneses. Tā ir diezgan liela kapsēta, nevarētu teikt, ka atradām tajā īpašās kultūrvēsturiskas vai ģeogrāfiski nozīmīgas atsauces, taču pastaiga tajos atstāja labu pēcgaršu. Viens no lielākajiem pieminekļiem bija uzstādīts 1910. gadā mirušajam mašīnistam Kārlim Priedniekam.
Gribējām pusdienot slavenajā Pļaviņu kafejnīcā, kur var našķoties ar ķengura steiku un haizivs zupu, bet diemžēl tā bija slēgta. Piestājām kādā citā ceļmalas bistro. Pirmo reizi divu mēnešu laikā baudīju alu un pusdienas ārpusmājas apstākļos. Nemaz nenojautu, ka šis ikdienā tik ierastais process var būt arī aizraujošs.
Pēc pusdienām aizbraucām uz Muldakmeni. Kādi trīs cilvēki izpildīja rituālu – staigāja apkārt akmenim un ik pa brīdim tam pieskārās (uzsūcot spēku?), mēs iztraucējām viņu darbību, tādēļ viņi aši devās prom, atstājot mūs vientulībā ar šo maģisko dabas objektu.
Aplūkojām Aizkraukles pilsdrupas un devāmies uz Rīgu. Vispār Daugavas labajā krastā ir neskaitāmas vietas, ko apskatīt, bet jāatstāj tas citām dzimtenes apceļošanas dienām. Galu galā, neskatoties uz milzīgajām bistro karbonādēm, fiziskā un garīgā spēka rezerves nav neizsmeļamas.
Kopumā šodien ir sajūta, ka esam atkušņa stadijā. Protams, līdz peretsroikai vēl garš ceļš ejams, iespējams, nāksies piedzīvot kādu Prāgas pavasari vai Karību krīzi, bet gan jau mēs sasniegsim brīvību. Eventuāli.

yoUtSch.jpg

1g5F4F2.jpg

jQ7axen.jpg

10.05.2020.

Vakarnakt Purvciemā dārdināja salūts. No kolēģēm uzzināju, ka analoģiska situācija ir arī Imantā un Tomē (ja precizējam, tad salūts tika šauts no Ciemupes, bet Tomē tas bija visnotaļ izbaudāms). Skatījāmies raidījumu, kas bija Latvijas Eirovīzijas alternatīva. Vienīgā priecīgā ziņa – 9. maija uzvarētājs tomēr bija Lietuva, nevis Krievija, kas zaudēja ar viena punkta starpību. Vispār es domāju, ka arī īstajā, pilnasinīgajā Eirovīzijā Lietuva varētu plūkt uzvarētāja laurus, tādēļ mazliet žēl, ka nākamgad sezonas mūzikas notikums norisināsies atkal Roterdamā, nevis Vilņā. No otras puses – Roterdamā dzīvo mans brālis ar ģimeni, vajadzētu uztraukties tikai par pasākuma biļešu cenām. Var jau būt, ka Pandēmijas gadā, kad ceļošanas līdzekļi nevar tikt izmantoti, daži tūkstoši par biļešu cenām ir īstais brīdis, lai tos uzkrātu.
Atkusnis ir tik ļoti, ka mēs atļāvāmies šodien doties pusdienās/vakariņās uz Purvciema slavenāko krodziņu – Pie Pētera. Patiesībā daudzi guļamrajona iedzīvotāji bija šodien devušies baudīt vakaru uz šo vietu. Krodziņš bija pārpildīts. Neskatoties uz to, dabūjām iespēju sēdēt āra terasē. Labākā iestādes apmeklēšanas blakne ir galda spēles. Šodien iepazinām Pointless. Patiesībā spēle ir kaut kas līdzīgs Jeoprady, tikai populārākās atbildes vietā ir jāmēģina uzminēt kāda, ko aptaujātie ir minējuši visretāk vai nekad. Respektīvi, ja spēles jautājums ir nosaukt valsti, kas sākas ar burtu “G”, tad jācenšas drīzāk uzminēt Grenada, nevis Gruzija.
Vakara jaukākā izklaide – zvirbuļu vērošana. Iemācījos atšķirt tēviņus no mātītēm. Droši vien kaķim būtu vēl interesantāk.
Vakarā atkal sacentāmies sporta viktorīnā, kur šovakar bijām ārkārtīgi zemā vietā. Labākais bija mūsu nosaukums – Skeletons Skapī, rezultāts bija ārkārtīgi viduvējs, tādēļ tas ir kārtējais pierādījums/secinājums, ka mums vajadzētu koncentrēties uz citiem tematiem.
Visu dienu mazliet uztraucos par rītdienas lekciju. Izrādās, ka Eidemanim vakardien bija jubilejas, biju to palaidusi garām (tikai nejaušības dēļ zinu šo informāciju). Nejūtos arī citādi pārāk gatava diskutēt vai stāstīt par latviešiem PSRS. Domāju, cik skaisti bija pirms dažiem gadiem klausīties lekciju par padomju latviešiem – šķita, ka man tiek atklāta jauna pasaule, kas tik ļoti vilina un kārdina. Uzrakstīju maģistra darbu un uzsāku darbu pie disertācijas. Skaistajā pasaulē gribētos arī spēt iedvesmot kādu citu ar šo mazzināmo realitāti, bet jau vakar Elīna minēja, ka nav vērts dzīvot savos rozā (neglītajos) burbuļos. Laikam ir taisnība.

VmGUkgi.jpg

11.05.2020.

Diezgan nomācošs rīts – bija grūti pamosties, ārā mini apokalipse, sāpēja galva, sirdsapziņa nomocīja par nepadarīto. Nu tāds standarta sliktas dienas sākuma komplekts. Lielais.
Bija jāizdomā pārvietošanās alternatīva ritenim, jo tieši ap laiku, kad nācās doties uz terapiju, gāziens pastiprinājās. Man galīgi negribējās sliktam rītam piedevās iegūt slapjus matus vai žļurkstošas kedas. Par laimi kāds ir izgudrojis Boltu. Izrādās, ka tagad var izvēlēties ne tikai starp ekonomisko, parasto un luksus mašīnu, bet arī parādījusies sadaļa safe. Domāju, vai drošie taksometri nozīmē, ka pēc katra braucēja tos dezinficē vai ir iespēja iziet Covid-19 eksprestestu, vai vismaz izmērīt temperatūru? Esmu skopa un nesamaksāju papildu eiro piecdesmit par drošību. Šodien divas reizes braucu galīgi nedrošos taksometros, bet ja salīdzina ar 11. trolejbusu – var iztikt.
Lekcija un seminārs pagāja diezgan labi. Protams, nevienam nenovēlu runāt 27 minūtes (visi pārējie bija pieslēgušies bez video, tādēļ redzēju tikai kvadrātus ar vārdiem), uzdot jautājumu un pretī dzirdēt tikai klusumu. Tās dažas bezskaņas sekundes es biju pilnīgi pārliecināta, ka uz Microsoft Team zemeslodes esam tikai mēs divas – es un mana atbalss. Par laimi studenti mazliet apdomāja jautājumu un drīz vien es varēju uzelpot, izdzirdot citu balsis. Tagad atliek vien pārdzīvot rītdienas lekcijas ar Aristoteli galvenajā lomā. Vispār slikti, ka lekcijas, ap kuru grozās mana ikdiena, nāk tik smagi.
Kārlim pa dienu biju uzrakstījusi, ka jūtos sūdīgi. Viņš to uztvēra diezgan burtiski, tādēļ atveda banānus, plūmes, vīnogas, apelsīnus, mango. Auglīgas vakara izklaides. Noskatījāmies beidzot arī “Mēs gribējām mainīt pasauli”. Vizuāli pievilcīga un mīlīga filma. Īpaši dienās, kad neizdodas mainīt neko, bet ir jādzīvo.

pmwDsvR.jpg

12.05.2020.

No rīta saņēmu ziņas no mammas un Kārļa mā, ka attiecīgi Krāslavā un Sēlpilī ir sasnidzis. Labi, ka Rīgā nakts pagāja bez nokrišņiem.
Ievēroju, ka šobrīd ir neracionāli emocionāls laiks. Iespējams, ir sasniegts kaut kāds pandēmijas lūzuma punkts. Draudzene spontāni šodien izlēma “uzmest” sirdslietu, lai pievērstos svarīgākiem dzīves aspektiem, es jau piekto dienu esmu apņēmusies neturpināt savu (neesošo) literāta karjeru un pārtraukt nodarbības akadēmijā, sociālajos tīklos var vairāk nekā parasti manīt cilvēku neapmierinātību ar profesionālajām izvēlēm. Varbūt vajadzētu kādu brīdi ļaut emocijām norimt un izvērtēt situācijas ar lielāku laika nogriezi. Racionālāk. Diemžēl ne visam var piemērot laika kategoriju un jāizlemj ātri. Galvenais nenožēlot. Galvenais pārāk daudz nenožēlot.
Šodienas vakars tika pavadīts Aristoteļa retorisko figūru un tekstveides tropu noskaņās. Centos pēc iespējas vairāk iesaistīties lekcijas/semināra norisē. Varbūt vakardienas lektora ampluā man atgādināja, cik bezpalīdzīgi var justies situācijā, kad neviens nevēlas runāt. Ir arī pozitīvi aspekti vakara trīs (un vēl nedaudz) stundu izklaidēs. Pirms vairākiem gadiem viena paziņa teica, ka ir gatava cieši komunicēt tikai ar cilvēkiem, kuri zina, kas ir oksimorons. Toreiz es iegūlgēju, tik ļoti gribējās patikt. Beidzot šodien uzzināju visu (pilnīgi visu) par oksimoroniem, vēl vairāk – arī par katahrēzēm un metalempsēm. Bet nu esmu gatava labprātīgi komunicēt arī ar cilvēkiem, kuriem nav ne jausmas, kas tas ir.
Citādi šodien joprojām ir puslīdz slinkā diena. Vajadzētu darboties aktīvāk/efektīvāk/labprātīgāk/baudāmāk, tā vietā labāk mazgāju drēbes, un, klausoties Zuargusa podkāstu, šķiroju apģērbus un cepu kartupeļus.
Vakarā piedalījāmies ģeogrāfijas viktorīnā. Kārtējo reizi dabūjām koka medaļu (jo pie velna dārgmetālus), šoreiz mūs iegāza Ļoļiks un Boļiks. Tie nākot no Polijas, nevis Čehoslovākijas. To sapratām arī mēs sekundi pēc tā, kad atbilde jau bija iesniegta. To gan es uzskatu par akmentiņu Ļoļika-Boļika paaudzes dārziņā, es bērnībā jau varēju baudīt citvalstu multenes.
Šodien arī iemācījos, ka Aristotelis kā retorisko figūru bija identificējis sentenci runas beigās, kas vienā teikumā apkopo iepriekš izvērsto domu. Diemžēl es jau aizmirsu, kā to sauc, bet man šķiet, ka ar šādu apkopojošo frāzi būtu skaisti pabeigt visus dienas ierakstus.
Apmaldīties – tas ir vislieliskākais veids kā nonākt pie kaut kā interesanta. Copyrgight: Paulu Koelju.

LGXFwMq.jpg

13.05.2020.

Ņemot vērā, ka dienas pirmajā cēlienā mana garastāvokļa līkne nebija ne tuvu augstākajā punktā, Kārlis paziņoja, ka pēc darba mani kaut kur aizvedīs. Gaidot viņa mājas pamešanas signālu, kaut ko knibinājos un strādāju, Mao nepārtraukti lēca klēpī un glaudās klāt. Salīdzinājumā ar mīksto un silto kažoku, viņam ir ļoti vēsas austiņas. Pandēmijas laikā sanāk iepazīt savus mājiniekus no jauniem rakursiem.
Pēc pieciem devos ārā. Kārlis bija radījis trešdienas vakara izbrauciena plānu – starp pieturas punktiem nebija iekļauta neviena kapsēta. Nekas, bieži vien labākie kapi mūsu dzīvē uzrodas neplānoti.
Pirmais pieturas punkts bija Glāžšķūņa ūdenskritums. Dabas objekts ir neliela upīte (es nezinu, vai tai ir nosaukums, pat klātienē pie informācijas dēļa, tā vienkārši nosaukta par “Ogres pieteku”), kur ar dažu desmitu metru atstarpēm ir ieraugāmi trīs ūdenskritumiņi. Jāsaka, ka pastaiga gar kaskādi nav gluži Tīreļa purva laipa. Nācās brist caur krūmiem, staigāt pa nolauztu koku stumbriem un cerēt, ka nenāksies 2020. gada peldi uzsākt ar iekrišanu ūdenskritumā. Nē, nē, nav nekas ekstremāls, bet tāds jauks, cilvēku neskarts objekts tā dabiskajā dailē.
Šovakar Radio 5 playliste ir diezgan nomācoša. Pārsvarā skanēja elektroniskā mūzika, pie kuras (es tā iedomājos) varētu reivot smagu narkotiku reibumā. Protams, mana mīļākā dziesma ar refrēnu “torti krati, torti krati” mazliet glāba kopējo vakara mūzikas virzību.
Braucot uz Ogri (pilsētu, jo upi mēs jau izbaudījām Glāžšķūnī), Kārlis pamanīja kapus ceļa malā. Labi, tie bija tik milzīgi, ka arī es tos pamanīju pat bez kapdāra. Pamanījām arī kaķi, bet atrast jebkurā ainavā kaķi ir mūsu abu gadiem izkopts talants. Principā šķita, ka tie ir vienkārši lieli pilsētas kapi un parasts pilsētas kaķis, tādēļ gandrīz pabraucām tiem garām, taču pēdējā brīdī tomēr apstājāmies. Atsevišķā iežogojumā izlēmām apskatīti Brāļu kapus. Ņemot vērā, ka visi kapakmenīši bija apkaisīti dažādu krāsu tulpēm un pie lielā piemiņas akmens bija novietoti pat vainagi (dažiem bija Georga lentītes un Krievijas Federācijas karoga krāsas), tad jāsecina, ka 9. maija svinības Ogrē bijušas pamatīgas. Brāļu kapu stūrī bija arī atsevišķs piemineklis, kur tika uzskaitīti Ogres novada Lāčplēša ordeņa ieguvēji. Tā nu Ogrē vienuviet piemin gan kritušos sarkanarmiešus, gan Rūdolfu Bangerski.
Pēc dienas kapu apmeklējuma, braucām Ogres (upes) virzienā, jo mērķis bija pastaigāties pa promenādi un šķērsot pontona laipu. Ja pirmo reizi šķērso laipu, tad iedomātā vēlēšanās arī piepildās? Redzēs.
Garastāvokļa līkne ir mazliet pacēlusies. Tas laikam arī svarīgākais dienas ieguvums.

uVsTeud.jpg

FESABGP.jpg

14.05.2020.

Šorīt atkal bija zems baterijas līmenis (neskatoties uz to, ka gulēju patiešām ilgi), centos ignorēt Mao aktīvā modinātāja funkcijas, izveidojot aizsargmasku spilvena izskatā. Kaķis aizmiga uz spilvena, kurš atradās man uz sejas. Bija galu galā jāceļas, jo vienā brīdī sajutu, ka man draud pašnosmacēšanās.
Šodien atsāku darbu pie viena no iesniedzamajiem zinātniskajiem rakstiem. Man kā salīdzinoši jaunam akadēmiskās pasaules iemītniekam nav gluži skaidrs, vai to var nosaukt par “darbu”, jo beigās pavadīju pusi dienas, lasot Letonikas un cenšoties saprast, cik brīvdomīga forma ir pieļaujama. Respektīvi, esmu informācijas kārtošanas stadijā, bet manī mīt naiva cerība, ka rakstīšanas stadija būs vienkāršākā un raitākā. Haha.
Vispār manā tuvākajā draugu lokā šī arī ir emocionāli jocīga nedēļa. Gribētos vainot zvaigžņu/planētu izvietojamu, par ko es ne velna nezinu, bet vieglāk taču vainot ārējo pasauli, nevis sevi.
Priecē doma, ka rīt dosimies uz Sēlpili. Tikko pat sakrāmēju somu. Mao paguva paslēpties zem gultas, taču Kārlis tālredzīgi mantas aiznesa jau tagad uz mašīnu, līdz ar to rīt jāuzvedas lietišķi un darba dienas izskaņā jānotver kaķis pirms viņa sestā maņa saož kaut ko aizdomīgu. Laikam vajadzētu drošības pēc līdz mašīnai (un atpakaļ) pārvietot viņu kastē, lai neatkārtojas iepriekšējās pārvietošanas mini traģēdija.
Vispār liekas, ka dzīves rati arvien vairāk tiek ieeļļoti. Daugavpils teātrī ir iespējas noskatīties vairākas izrādes, vienojos ar kolēģi, ka nākamnedēļ aizmīšos līdz darbam (jau vairāk nekā divus mēnešus neesmu bijusi Daugavas kreisajā krastā, pārvietojoties patstāvīgi), saņemu uzaicinājumus no paziņām uz kafijas tasi vai alus kausu. Baškīrijas galva ir paziņojis, ka pie viņiem vairs nedrīkst būt Covid-19 saslimušo un patiesi – no nākamās dienas neviens nav konstatēts. Viss ir vienkārši, tikai jāgrib.
Vispār tā arī būs mana dienas sentence.
Viss ir vienkārši, tikai jāgrib.

15.05.2020.

Par godu Apvērsuma dienai šodien devāmies uz laukiem. Kaķi noķert man nesagādāja problēmas, arī brauciens bija diezgan patīkams. Pat diena bija efektīva – apstrādāju vairākas dienasgrāmatas, shēmoju rakstus, prātoju, atbildi uz jautājumu, ko labprātāk klausītos – LR2 vai LR3. Šķiet, ka atbilde ir diezgan acīmredzama, bet mana mīlestība pret īpašajiem burziņiem, kad klausāmies Šlāgerkanālu, lasot sludinājumus, neļauj tik vienkārši norakstīt radio, kur atskaņo kanāla superstārus Tilčiku un Dranēviču.
Laukos ir daudz jaunumu – manu pļāvumu ir okupējušas pienenes (nāksies tagad iznīcināt tās), Mao putnu nedraugi ir izperējuši trīs olas, līdz ar to tagad liepā mīt daudzbērnu putnu ģimene, Kārļa tēvs ir atstājis ziņu, ka vakar, akā smeļot ūdeni, viņš pie spaiņa uzgāja čūsku. Kad jautājām, kāda tā čūska izskatījās, tad viņš teica (citēju): “Es nezinu, tāda negara, bet zalktis tas nebija, pelēka ar zigzagu.” Lieliski, kaut kur mājas tuvumā ir odžu midzenis. Atliek vien cerēt, ka Mao ir spējīgs uzveikt neliela izmēra čūsku, ja nāksies. Atliek vien cerēt numur divi – tā kādā jaukā dienā neiekodīs man basajā kājā. Kārlis gan apgalvo, ka latviešu odzes nevienu no mums nenogalinās. Centīšos viņam ticēt.
Runājot par putniem, Justīne šodien informēja, ka latviešu ornitologiem ir iespēja nosūtīt 5 minūšu putnu balsu ierakstu, un viņi atbildē atraksta, kādus putnus ir saklausījuši. Šodien esmu ierakstījusi kādu pusstundu, rīt būs jānoklausās, jāizgriež labākās piecas minūtes (meža vārnai bija kaut kāda trauksmes situācija un pusi no ieraksta laika tā pārķērc citu balsis) un jāsagaida rezultāti. Beidzot uzzināsim informāciju no profesionāļiem, nevis turpināsim nodarboties ar savu pseido ornitoloģiju.
Vakarā spēlējām Viktorīnu. Beidzot šī diena ir pienākusi – mūsu Bunkurs 13 uzvarēja. Izbaudījām arī speciālo 15. maijam veltīto kārtu. Man liekas, mums ārkārtīgi paveicās, ka bija jautājumi, uz kuriem atbildes kāds no mums zināja pietiekami ātri, bet patiesībā šodien mēs jau no spēles sākuma bijām starp līderiem un kāpām augstā ar katru kārtu. Tradicionāli, pēdējā mūzikas kārta mūs glāba. Esam ieguvuši iespēju spēlēt bezmaksas spēles, līdz ar to būs jāatrod jauni mērķi. Varbūt pārspēt punktu skaitu. Varbūt vienkārši svarīgākais ir izbaudīt. Jā!
Slovēnija ir paziņojusi, ka ir Covid free. Nez, kā viņi to zina, bet nu arī Eiropa sāk doties atveseļošanās virzienā. Varbūt. Redzēs. Cerēsim.
Fun fact: Kārlim Facebook reklamē iespēju izonomāt Vimeo filmu par 4.99 EUR par ebreju kapiem Rīgā. Nav ne jausmas, kāpēc.
Šodien dienas sentences nebūs. Džins ar toniku un triumfs iznīcināja ironisko Ilzi.

nffkpGt.jpg

Gyr7ydf.jpg

16.05.2020.

Ņemot vērā, ka priekšpusdienā gāza baltu, bija skaidrs, ka pļaušana šodien izpaliks. Mēs spontāni izlēmām doties uz Viesīti. Protams, mazliet riskanti, jo sauli, kas nomainīja lietu, drīz vien atkal nomainīja draudīgi mākoņi. Ceļā piedzīvojām lietus gāzes un pat krusu, taču Viesīti sasniedzām pauzē starp nokrišņiem.
Diemžēl bānīša muzejs bija slēgts. Uz durvīm piespraustā lapiņa vēstīja “slēgti līdz 12. maijam”, bet, šķiet, pandēmijas pasaulē laikam ir cits ritums, tādēļ datumi ir otršķirīgi. Pilsētas centrā sastapām pilsētas simbolu – āzi (tas par godu laikiem, kad vietu vēl dēvēja par Āžumiestu). Āzis ar lielām ozolzīlēm. Burtiski. Turpat centrā bija arī vecie Viesītes kapi (kopš 1830. gada). Nedaudz pastaigājāmies – gaiļbiksītes, veci pieminekļi un 1. Pasaules kara vāciešu brāļu krusti.
Protams, Viesīte visiem ir zināma kā Paula Stradiņa dzimtā pilsēta, taču mājas lapā noskaidroju, ka tur dzīvojusi arī slavenā rakstniece Anna Brodele. Brodeli es iemīlēju pirms dažiem gadiem, kad studijās biju spiesta lasīt viņas lugas. Mana favorīte bija “Zelta druva”, lugā bija apvienota visa sociālistiskā reālisma dramaturģijas esence – labā konfrontācija ar vēl labāku. Mana mīļākā dramaturģiskā šedevra vieta (sasniedzu katarsi) – viensētas vistas aizbēga uz kolhoza putnu audzētavu, jo pat vistas saprata, ka kolektīvajās saimniecībās graudi zeltaināki un gaiļi spējīgāki. Tātad šodien bija ekskluzīvā iespēja apskatīt Annas Brodeles dzīvesvietu. Zaļa māja. Tagad gan pamesta un mazliet skumīga (neskatoties uz to, ka zaļa).
Vispār dienas galvenais uzdevums bija kaut kur starp Klauci un Silakrogu aplūkot ceļa malā uzslieto pieminekli Jānim Luteram, zināmam kā Bobim. Bobis ir slavens 1905. gada revolucionārs, viņš bija galvenā varoņa prototips Bela “Saucēja balsī” (līdz ar to arī filmā “Uzbrukums slepenpolicijai”), protams, pēc Oktobra revolūcijas viņš palika dzīvot komunistiskajā paradīzē, kur bija vadošā amatā Kominternes latviešu sekcijā, 1938. gadā viņš piedzīvoja analoģisku likteni kā lielākā daļa padomju latviešu vadošos amatos. Tātad – Bobis bija dzimis Klaucē un netālu no viņa dzimtajām mājām 2005. gadā tika uzstādīts 7 tonnu smags piemineklis. Visticamāk par godu revolūcijas simtgadei, bet man tā īsti nav skaidrs, kāpēc neatkarīgā Latvijā top pieminekļi cilvēkiem, kuri… iespējams labprātāk vēlētos redzēt savas bistes Sarkanajā laukumā. Labi, nezaimošu, tas ir fascinējošs 21. gs. tēlniecības paraugs un vides objekts.
Pa ceļam iebraucām arī Klauces kapos. Principā – vienkārši lauku kapiņi, ja neskaita to, ka vienu no pieminekļiem ir veidojis Teodors Zaļkalns. Visnotaļ īpatnējs. Interesantākais gan kapu apmeklējumu laikā – pūta ārkārtīgi stiprs vējš un redzējām, kā no kanceles tiek nopūsts skārda jumtiņš. Nolēmām to uzlikt atpakaļ uz kanceles, kad Kārlis pamanīja, ka tās iekšpusē ir neliela ligzdiņa ar sešām olām. Atliek vien cerēt, ka putniņu neizbiedēja vējš vai mūsu klātbūtne, atgriežot ligzdai jumtu, un olas tiks izperētas.
Vakars ar Sēlijas alu, varavīkšņu kaskādēm, garšīgām vakariņām un pirtiņas kurināšanu.

POrbuv1.jpg

eVoepNo.jpg

17.05.2020.

Mans dzīves cikls ir vienkārši izprotams – dažās brīvdienās mēs dodamies uz Sēlpilī un svētdienas ir skumjas, jo jāatgriežas Rīgā. Šodien ir svētdiena.
Mao vakar aizmiga mazajā groziņā uz skapjaugšas (vispār, ja viņš vēl nedaudz palielinās izmērus, tad ietilpšana viņa iemīļotajā guļamvietā varētu būt sarežģīts uzdevums, bet varbūt tas ir tikai šķitums, jo kaķi gluži kā šķidrumi ir spējīgi ieņemt visneiedomājamākās formas), šorīt viņu sastapu tajā pašā grozā. Noguris runcis, kurš ir spējīgs gulēt neskaitāmas stundas vienā vietā un pozā. Pēc pamošanās gan viņš atgriezās savā mednieka ampluā un lielāko dienas daļu pavadīja kaut kur ārpus siltajām mājas sienām. Tagad Mao ir nodibinājis acu kontaktu ar kaimiņa kucīti – kādu pusstundu abi dzīvnieki viens uz otru skatījās no droša attāluma. Es pat varu cerēt, ka tika nodibinātas draudzīgas saites, jo kaķis pēkšņi ignorē riešanu, savukārt kaimiņa Lora vairs verbāli nesignalizē, ka ir ievērojusi mūsu runci.
Izdomāju atpakaļceļa izklaidi – skaitīt upes, kuras šķērsojam. Iespējams, kādu nepamanījām vai nespējām identificēt, bet rezultātā nonācām līdz 12 upēm. Atļaušos uzskaitīt (piedod, Justul), jo dažreiz hidronīmi ir daiļrunīgāki par jebkuru īpašības vārdu, ko varētu vietai veltīt. Tātad ceļā no Sēlpils uz Purvciemu mēs šķērsojām: Piksteri, Seceni, Lauci, Žīdupīti, Alstiķi, Dzirnupi, Dīriķupīti, Ņegu, Tomi, Kausupi, Ķekaviņu, Mārupīti un Daugavu.
Dzīve Daugavas labā krasta lielpilsētā arī rit uz priekšu. Pavasaris ir iekarojis Purvciema pagalmus – zied ievas, cidonijas un šķiet, ka tuvākajās dienās ziedoņu pulkam pievienosies arī kastaņas. Pilnbriedā ir pat vietējais krodziņš Clubnika (to esam apmeklējuši tieši vienu reizi, pirms vairākiem gadiem, kad bijām vēl jauni un drosmīgi, tad atļāvāmies apmeklēt iestādi, kur latviešu valoda ir definējama kā eksotiska un bezvārda aliņš maksāja eiro). Pie Clubnikas šovakar sapulcējies bariņš Audi un BMW īpašnieku, kuri draudzīgi pīpē pie iestādes. Laikam sabraukuši uzspēlēt pūla partiju. Cerams, ievērojot 2 metru distanci.
Visādi citādi parasts svētdienas vakars – krāsainā centrifūgā maļas lauku drēbes, Mao ir atradis stūri, kur izgulēt brīvdienu nogurumu, es mazliet bažīgi domāju par jauno darba nedēļu un darbiem, Kārlis cīnās par nokļūšanu playoff savā iedomu konsoles NBA.

FdcJrN0.jpg

18.05.2020.

Normāla pirmdiena. Strādāju, pārmetu, ka varētu/vajadzētu vairāk, atgriezos eksistenciālo pārdomu stadijā. Mao visu dienu čučēja uz palodzes, atjaunodams enerģijas krājumus. Ceru, ka viņš spēj novērtēt, ka dažreiz tiek aizvests uz laimīgo, mūždien izzināmo zemi, nevis dusmojas uz mums, ka ir spiests uzturēties Rīgas cietoksnī.
Pēcpusdienā aizminos pie terapeita – šodien bija piemērota diena velo izbraucieniem, nebija pārāk karsti, bet rokas un ausis arī nesala.
Vakarā piedalījos tiešsaistes seminārā par Abreni. Runājot par balti sarkano apriņķa tautas tērpu, kursa biedrs izklāstīja par baltās un sarkanās krāsas nozīmi Japānas kultūrā. Šobrīd dalos ar citos avotos nepārbaudītu faktu, varbūt esmu fake news izplatītājs, bet viņš apgalvoja, ka sarkanā krāsa simbolizējot sieviešu menstruācijas asinis, bet baltā vīriešu spermu, kopā veidojot auglības simbolu. Iespējams, tas ir šīs dienas interesantākas fakts.
Vispār šis ir mans 62. ieraksts. Tas ir divas reizes vairāk, nekā es cerēju uzrakstīt. Protams, šo laikam nevarētu pilntiesīgi saukt par dienasgrāmatu, jo rēķinos ar to, ka tā tiek lasīta. Jebkurā gadījumā es pēc labākās sirdsapziņas esmu centusies atspoguļot ikdienas priekus un sāpes, mūsdienu reālijas un situāciju. Divu pandēmijas mēnešu laikā ir noticis ārkārtīgi daudz, arī ieraksti ir tapuši ļoti dažādos agregātstāvokļos, vietās un situācijās. Zinu, ka esmu pieradusi (un dažus arī pieradinājusi) pie savas ikdienas dokumentācijas, taču uz doto brīdi man gribētos pielikt savām pandēmijas dienasgrāmatām punktu. Iespējams, es eventuāli kaut ko papildināšu – ja būs īpaši spilgtas emocijas vai atradīsim lieliskus kapus, vai notiks kaut kas, par ko man gribēsies reflektēt šajā formātā, bet pagaidām es sevi atbrīvoju no ikvakara rakstīšanas važām, centīšos varbūt to transformēt citā gultnē.
Dzīve rit uz priekšu.





Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 367.
#VietaDatumsVeidsVietas tips
  
1Honkonga
(Hong Kong Special Administrative Region of the People's Republic of China)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
2Rīga
(Rīga)
18.03.2020Minēts tekstāPilsēta
3Alpi
(Alps)
18.03.2020Minēts tekstāKalns, kalnu grēda
4Himalaji
(Himalayas)
18.03.2020Minēts tekstāKalns, kalnu grēda
5Nepāla
(Nepal)
18.03.2020Minēts tekstāValsts
6Mežaparks
(Bieriņi, Rīga)
19.03.2020Minēts tekstāPilsētas daļa
7Vecāķi
(Bieriņi, Rīga)
19.03.2020Minēts tekstāPilsētas daļa
8Vecmīlgrāvis
(Vecmīlgrāvis, Rīga)
19.03.2020Minēts tekstāPilsētas daļa
9Latvija
(Latvia)
20.03.2020Minēts tekstāValsts
10Gustava Zemgala gatve 78, Rīga
(Gustava Zemgala gatve 78, Rīga, LV-1039)
21.03.2020Minēts tekstāĒka, māja
11Brāļu kapi
(Varoņu iela 4, Rīga, LV-1026)
21.03.2020Minēts tekstāKapsēta
12Rīgas Lielie kapi
(Vidzemes priekšpilsēta, Rīga, Latvija, LV-1013)
21.03.2020Minēts tekstāKapsēta
13Rīga
(Rīga)
21.03.2020Minēts tekstāPilsēta
14Latvija
(Latvia)
21.03.2020Minēts tekstāValsts
15Ropaži
(Ropaži, Ropažu novads)
21.03.2020Minēts tekstāCiems
16Ropaži
(Ropaži, Ropažu novads)
21.03.2020Minēts tekstāCiems
17Ropaži
(Ropaži, Ropažu novads)
21.03.2020Minēts tekstāCiems
18Ropaži
(Ropaži, Ropažu novads)
21.03.2020Minēts tekstāCiems
19Barona Kampenhauzena kapliča21.03.2020Minēts tekstāKapsēta
20Eiropa
(Europe)
21.03.2020Minēts tekstāReģions, apgabals

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.