#LFK Ak-166-17

Nosaukums
Emīlija Buša. 12.03.2020–22.03.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
17
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
23.03.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
12.03.2020 - 23.03.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

12.03.2020

Ceturdienas rītā, pirms vēl valstī izsludināja ārkārtas stāvokli, pabeidzu savu trešdienas vakarā uzsākto samērā pārdomāto, bet tomēr, apokalipses tuvuma iespaidoto provianta krājumu pasūtījumu e-rimi veikalā. Sakrāmēju savā e-grozā visa veida lētākos graudaugu izstrādājumus, sausmaizītes, tortiljas, garšvielas, eļļu, ilgi uzglabājamo pienu, svaigu gaļu, saldētus produktus, sīpolus, ķiplokus un citus dārzeņus. Jā, arī tualetes papīru, vislielāko iepakojumu. (Tualetes papīru lielos iepakojumos pasākām pirkt jau sen, ļoti ērti, nav bieži jāatjauno krājumi.) Pirms pasūtījuma šo to tomēr vēl padzēsu ārā, lai neizskatās pārspīlēti daudz, un kopsummā sanāca 77.77 eiro. Piegādes laiks bija iespējams nākamās dienas vakarā, izvēlējos piegādi starp 20.00 un 22.00.
Priecājos, ka man ir darbs lielākoties no mājām tāpat, nekas sevišķi dzīvē nav mainījies, taču tā kā biju Skandināvijā pirms tā tika iekļauta riska zonu sarakstā, tikšanās darbā man bija atceltas uz divām nedēļām, un šīs divas nedēļas tagad tieši tuvojas beigām. Ja līdz šim pati biju droša, ka man nekas nekait, tad tagad katram gadījumam pat sāku sev mērīt temperatūru, bažījoties, ka ja nu es kaut ko esmu palaidusi garām, un slimoju bez simptomiem. Baidos par tiem cilvēkiem, ko esmu satikusi šajā periodā pēc atbraukšanas, apjautājos dažiem draugiem, kā jūtas. It kā nekas, viss mierīgi, es pati slima nejūtos, citi satiktie arī. Darba čatā secinām, ka konferences, kas mums paredzētas pavasarī, tomēr jāpārceļ, nekādu cerību, ka vēl pārdosim biļetes, turklāt arī lektorus vairs neatvizināsim no dažādām pasaules malām. Priekšnieks pagaidām sola vēl nevienu neatlaist, taču iesaka taupīt naudu. Konferenču rīkošana visā pasaulē tagad ir apstājusies.
Diena paiet nervozi sekojot ziņām gan no Latvijas, gan pasaules. Facebook kalpo kā sava veida ziņu lenta, jo savulaik, piesekojot dažnedažādiem samērā uzticamiem medijiem, publicistikas lapām, ministrijām un citām institūcijām, tagad satraucoši, bezcerīgi un ļaunu paredzoši jaunumi gāžas kā no atvērtām slūžām. Sāku pamazām just nāves elpu pakausī, ūdeni plaušās un mokošu smakšanu slimnīcas gaitenī, iztēlojos, cik bēdīgi būs nomirt vispār, kur nu vēl tādos nepatīkamos apstākļos un haosā, kā tas, kas mums tuvojas. Otra bēda būtu, ja dēļ šī sūda vīrusa kāds mans tuvinieks ņems pāragru galu, un tad sākas bezgalīgas pārdomas par to, ka man kopā ar visiem savējiem vēl gribētos tomēr padzīvot ilgāk un redzēt, ar ko šis viss galu galā beigsies.

13.03.2020

Tā kā pirms ārkārtas situācijas Latvijā jau labu laiku sekoju, kas notiek pasaulē, turklāt, februāra beigās aptiekās jau vairs nebija dezinfekcijas līdzekļu un masku, biju izpētījusi, kā tikt pie alternatīviem dezinfekcijas līdzekļiem. Šajā sakarā ļoti nepieciešams izrādījās stiprākais šņabis (ideālā gadījumā spirts, bet man nav tādu “galu”, no kā tādu dabūt), tāpēc orientējos uz to, ko var iegādāties legāli, respektīvi, “LB Stiprais” 69%. Biju izlasījusi, ka roku dezinfekcijai vajag vismaz 60% spirtu saturošu līdzekli un akurāt sajutos ļoti attapīga, jo pērnvasar piparmētru liķiera gatavošanas vajadzībām biju apzinājusi, kas tad ir tas stiprākais, ko var legāli dabūt. Alkohola piegādes uz mājām neatradu, bet to, ka “Spirits&Wine” tāds ir pieejams, internetā bija viegli noskaidrot. Pirms braukšanas uz “Spici”, apvienošanas kārtībā ar dzīvesbiedru iebraucām nelielā alus bodē Apūzes ielā, kur pieejami dažādi lokāli un aizrobežu ali, kuru etiķetes ir kā maza, iepriecinoša mākslas izstāde. Parasti uz tām arī iekrītu, un izvēlos pēc etiķetes, joprojām nesaprotot, kāds alus man garšo. Katram gadījumam, paņemu arī poļu Žubrovku, ja nu kaut kur izlasīšu, ka arī iekšpusi vajag dezinficēt, jo šņabja klasiskā garša man ne visai, kopumā nelietoju, bet kopš Erasmus laikiem atceros, ka poļi ar savu dzērienu ir lepojušies un atceros, ka kaut kāda garša tam bija. Kamēr priecājos par skaistajām alus etiķetēm, veikalā ienāk divi kungi, acīmredzot pastāvīgie klienti, un viens izaicinoši uzsauc pārdevējai: “Nu, Corona vēl ir?” Šo šķirni ienācējs gan nemaz nemeklē, bet grib nodot pudeles, pret ko pretī saņem divus puslitrīgos aliņus.
Stiprais LB šņabis šajā bodītē diemžēl nav, tā kā tomēr vajag braukt uz lielveikalu.
“Spirits&Wine” cenšos maksimāli ātri atrast to, kam braucu pakaļ, bet ātrumā nesanāk ieraudzīt. Sabijos, ka jau izpirkts, jo neba es viena tik gudra, kas meklē dezinfekcijas līdzekli. Tomēr plauktņā starp citām pudelēm beigās atrodas LB Stiprais, un tam pat ir neliela atlaide, kopā 11.59 eiro par puslitru. Kopumā nav lēti, manuprāt, tā kā nolemju nepārspīlēt un paņemu tikai vienu pudeli, cerībā, ka gan jau kaut kādā brīdī veikalos dezinfekcijas līdzekļi atkal būs.
Citi pircēji vodkas plauktu nav ielenkuši, rāmi staigā pa veikalu, veido nelielas rindas pie kasēm.
Ejot jau ārā no lielveikala,, atceros, ka gribēju iesēt tomātus un dažas puķes, bet visi stādāmie podiņi ir joprojām laukos no pērnā gada, tāpēc ieskrienu “Cenu klubā” nopirkt stādu kastītes, zibenīgi mēģinot izdomāt, ko vēl tādu vajadzētu, pirms ieslēdzos pašizolācijā. Šokolādi atrodu par labu esam, un, cenšoties izvairīties no citām pie kasēm elpojošām būtnēm, ātri savācu pirkumus un dodos uz auto.
Dienas laikā ir arī nākusi apjausma par produktiem, kurus e-rimi neesmu pasūtījusi, bet kas būtu vajadzīgi ikdienas patēriņam, nevis ilgtermiņa noglabāšanai plauktos. Izlemjam braukt uz mazāku Rimi veikalu, ar cerību, ka tur nebūs pārbāzts un varēsim ievērot sociālo distanci. Automašīnu daudzums stāvvietā tomēr liecina par pretējo, jo nu jau ir iestājusies ārkārtas situācija, kas atsaucas uz iepirkšanās paradumiem.. Saņemamies un ejam veikalā, kas tomēr nav stāvgrūdām pilns, bet ir arī agra pēcpusdiena, un noteikti, ka citi vēl ir darbā. Lepni eju garām rīsu, griķu un konservu plauktiem, pārliecībā par savu attapību to visu pasūtīt e-veikalā, turklāt kāds to visu piegādās un nebūs jāstiepj pašiem.
Līdz vakaram nekādi darbi lāga nevedas, ritinu Facebook visos virzienos, nav mierīgi. Apzvanu radiniekus. Pārliecinu mammu, ka nevajag braukt uz Rīgu speciāli pakaļ lētajām tirgus cigaretēm šajā laikā un šajā vecumā, lai pērk savā mazpilsētas veikalā par tādu cenu, kāda tur ir, solu segt starpību, galvenais, lai neriskē kaut kur braukāt apkārt. Viņa protestē, ka tās dārgās cigaretes nepirkšot, arī no manis naudu cigaretēm neņems, bet uz Rīgu arī beigās neaizbrauc, bailes tomēr. Tā starpā uzzinu, ka tagad, kopš Centrāltirgus nelegālo smēķu bizness ar buldozeriem it kā nošķūrēts, tās tāpat var dabut, tikai jāzvana konkrētiem telefona numuriem un jāsarunā tikšanās. Esmu pārsteigta, jo mamma jau dabūjusi divus tādus numurus.
Gaidu ar nepacietību savu e-rimi piegādi starp 20.00 un 22.00, galu galā šo pakalpojumu izmantoju pirmo reizi un ceru, ka tas glābs mūs no ēdiena trūkuma turpmākās pašizolācijas nedēļas vai mēnešus. 21.50 jau sāk rasties aizdomas, ka šis pasūtījums droši vien šodien nepienāks, un iztēlojos savus saldētos dārzeņus kādā Rimi noliktavā lēni pārvēršoties slapjā pļurā, gaidot rindā uz piegādi.
Taču 22:06 zvana telefons un kurjers solās būt pēc 10 minūtēm, un prasa durvju kodu. Priecīga ielaižu viņu iekšā, saku paldies, ka tik vēlu piegādā, viņš tāds saguris nosaka, ka mēs esam pēdējie klienti šajā vakarā, un strauji pazūd, neielaižoties sarunās. Droši vien baidās, ka mēs varētu būt vīrusa skartie. Savukārt es nodomāju, ka viņš pats jau varētu būt vīrusa pārnēsātājs, galu galā, visu dienu sastopas ar daudziem cilvēkiem viņu mājās. Aizdomu pilns gaiss.
Izpakojot piegādi - vilšanās. Lielākā daļa graudaugu nav piegādāta, ir tikai manna un grūbas.Tagad žēl, ka nepasūtīju jau visu trešdienas vakarā, tad varbūt būtu jau ceturtdien paspējuši piegādāt, pirms visi putraimi ir izķerti. Toties priecājos, ka Rimi sapakojis augļus un dārzeņus papīra, nevis plastmas maisņos. Lētais mega tualetes papīra iepakojums gan ir aizstāts ar mazāku, toties ekskluzīvu un dārgu iepakojumu. Lai jau paliek, noderēs. Ja arī tas beigsies, ir vēl ziedošanai atliktas dažas vājas kvalitātes grāmatas.
Papētot rūpīgāk to, kādi produkti man ir piesūtīti un kādi nav, atceros sociālā atbildīguma aicinājumus sociālajos tīklos, par to, ka lētākos produktus nevajag izpirkt, jo citas ļaužu grupas nemaz nevar atļauties kaut ko mazliet dārgāku, vai vispār nevar atlicināt uzkrājumiem. Mēģinu sevi mierināt, ka tos lētākos produktus tāpat nesaņēmu un kāds pie tiem ir ticis, bet vienlaikus sāku rēķināt, uz cik mēnešiem būs jāiztiek ar saviem uzkrājumiem, ja nu tomēr darba nebūs pašai. Pagaidām, ja nesāksies deficīts un cenu inflācija, vai cita veida neparedzētas izmaksas, līdz vasarai vajadzētu būt OK, droši vien pat ilgāk.
Nolemjam vakarā skatīties filmas par vīrusu izraisītām pandēmijām un apokalipsi, Whatsappā draugi dalās, ar kādiem dzērieniem ir uzsākuši savu “dzeramtīnu” mājās. Mēs ar rumu un kolu. Man jau bija aizdomas, ka Latvijā mājās sēžot cilvēki vienkārši sāks dzert, simt punkti, ka tā būs, pēc tam pētnieki varēs izvērtēt, kādas sekas uz cilvēku veselību atstājusi šāda pašizolēšanās. Un vēl visi no tā izrietošie ģimenes skandāli un vardarbība pret sievietēm un bērniem… Brrr...
Apokalipses filmas - “Contagion” (2011) un “28 days later” (2002) nakts vidū atstāja morāli maitājošu iespaidu, sevišķi otrā, kur ar realitāti saistīta scenārija nebija, toties nācās vērot ainas par vīrusu, kas cilvēkus pārvērš zombijos ar visām no tā izrietošajām kinematogrāfiski pretīgajām sekām. Nepatīkamo sajūtu mēģinu aizskalot ar seriāla “The Office” pēdējās sezonas sēriju, gulēt no informācijas pārsātinājuma tāpat grūti.

14.03.2020

Pamostamies diezgan vēlu, ņemot vērā, ka filmu skatīšanās beidzās ap 04:00 naktī. Stulba sajūta, diena jau diezgan izbojāta, joprojām nav motivācijas ķerties pie kādiem darbiem un pienākumiem attālinātā režīmā.
Šodien izlēmām iet vēlreiz uz veikalu, lai gan visur ziņās jau dzirdēts, ka plaukti ir daudz kur pustukši. Izvēlamies piemājas “Lata” veikalu, pat ja nekā nebūs, vismaz zināsim, kā tas izskatās, kad nekā nav. Izrādās, ka šeit dramatisks izpirkšanas viesulisl nav plosījies, bet griķi tomēr nav necik. Par tiem es daudz nebēdāju, tie man negaršo, toties ir dažādi citi putraimi un putras. Sapērkam divus maisus ar ēdienu, veļas mazgājamo līdzekli un hloru, un mēģinām izvairīties no satikšanās ar mūsu dzīvokļa saimnieci, kas strādā šajā veikalā, jo tad būs jāatgaiņājas no sirsnības un bučošanas, turklāt, viņai visu dienu ir jābūt kontaktā ar dažnedažādiem pircējiem, un nevaram zināt, kurš no mums ir bīstamāks otram. (Tā ir slikta apziņa - ka mēs esam nevis draugi, bet potenciāli ļaundari viens otram.)
Pēcpusdienā nolemjam doties sociāli izolētā pastaigā, aizbraucot uz Bolderāju. Nekur tālu neaizbraucam, sākās putenis, man bija bail tādā braukt pie stūres ar savu mazo braukšanas pieredzi, un griezāmies atpakaļ. Tiklīdz esam pie mājas, atkal sāk spīdēt saule, un nolemjam tomēr iet pastaigā, tikai pa savu mikrorajonu. Cilvēku praktiski uz ielām nav, ja kāds nāk pretī, aizturam elpu, lai neielpotu pretimnākošā izelpoto gaisu, jo atceros, ka vīrusa mikromolekulas no izelpas gaisā paliek samērā ilgi. Aizejam diezgan tālu, atkal sāk putināt, ceļu vispār redzēt nevar. Izvairos slaucīt sniegu no sejas ar rokām, gaidu, kad nokusīs pats. Varbūt, ja vēl nekādu vīrusu neesmu saķērusi, tad pēc tādas pastaigas putenī, domāju, ka saaukstēšos gan.
Dzīvoklī sākam lielo tīrīšanu. Tomēr tagad te būs jāpavada visu laiku, un gribētos mazāk elpot putekļus un skatīties uz nekārtību. Tas paņem visu atlikušo dienu, vakarā esam noguruši un saprotam, ka kaut ko vēl atliksim uz nākamo dienu.
Pa vidu visam klausos un lasu ziņas, raizējos par visu, kas notiek un nav kontrolējams. Mēģinu pierunāt māsu, lai sāk šūt sejas maskas, pat ja ne pārdošanai, tad vismaz savējo vajadzībām. Galu galā viņai šūšanas kursi tāpat tagad ir atcelti, vismaz mājās lai praktizē, un pat, ja tagad nav vajadzības, tad nezinu, kad var pienākt brīdis, kad tās maskas vajadzēs. Pēc virusologu prognozēm, saslims vismaz 60-70% no iedzīvotājiem, tā kā jautājums ir nevis “vai”, bet “kad”. Izlasu, ka mājas apstākļos taisītām sejas aizsargmaskām efektīvākais un vienlaikus elpojošākais materiāls ir no kokvilnas t-krekliem.

15.03.2020

Dienas sākumā pabeidzam tīrīt māju.
Vēlāk māsai ar draugu saplīst mašīna uz Dienvidu tilta, mans dzīvesbiedrs aizbrauc palīdzēt, atvilkt viņus mājās. Es atturos no tikšanās ar viņiem, jo tomēr katrs kontakts ir risks kādam no mums, nezinot, kur katrs ir pabijis un varbūt kļuvis par pasīvu vīrusa nēsātāju.
Tikmēr sabāžu stādu kastītēs un visādos tukšos puķupodos augsni un iesēju tomātus, papriku, čili un dažas vasaras puķes. Varbūt nav jēgas, un varbūt šovasar būs jādzīvo izolācijā vai vēl sliktāk, bet vismaz dzīvoklī pašlaik būs interesanti sekot līdzi dīgšanas procesiem.
Noskatāmies vakarā visu atlikušo seriāla “The Office” pēdējo sezonu, tas ir bijis ilgs maratons. Laikam no kopējā bezcerīgā noskaņojuma un nolemtības sajūtas, kas nu tapusi samiksēta ar amerikāņu “happy end” seriāla noslēgumu, pirms gulētiešanas pat apraudos.

18.03.2020

Pirmdiena un otrdiena kaut kur pazuda, cenšoties ķibināties datorā, lasot kaut ko lietderīgu studijām un nelietderīgu stresa uzturēšanai. Iedvesmas un motivācijas maz pagaidām, daudz lietas, kam jāpievēršas un kas jāapdomā, nesaistīti ar darbu un studijām.
Kopš sieviešdienas, kad apmeklēju KKC “Feast for Ladies” drag king mākslinieču uzstāšanos (tas arī bija pēdējais publiskais pasākums, kurā nonācu), galvā ik pa laiku ieskanas ļoti savdabīga dziesma no vienas no performancēm. Pēcāk to uzmeklēju internetā - “Cruel Summer”, izpilda Only Fire. Pēc nelielas izpētes internetā, saprotu, ka neko nevaru atrast par izpildītāju, toties pirmo reizi dzirdu tik pornogrāfiski eksplicītus dziesmu tekstus no sievietes skatupunkta, ar feministiskas ironijas piedevu. Šodien kā reiz šī māksliniece savā youtube ielikusi jaunu gabalu - “Coronavirus”. Priecājos, ka esmu pa šīm dienām atguvusi nedaudz drūmas humora izjūtas un piezemētāku domāšanu, mēģinu anlizēt saturu bezjūtīgi.

19.03.2020

Rīts sākas priekš manis agri, ap 8:12, kad dzīvesbiedram zvana telefons. Man kā acis vaļā, tā ziņas vaļā, un lasu drūmo Delfu pārpublicēto pētnieku prognozi, ka izolācijā var nākties pavadīt mēnešus vai gadus. Pavadu nākamo stundu gultā lasot visādus jaunumus. Sāku domāt, kā sevi norobežot no tās pārliekās negatīvās informācijas plūsmas, kad atkarība no interneta izmantošanas jau sen kā ir neārstējama.
Kad vēl izlasu, ka Bulgārijā slimnīcās mediķi masveidā sāk sniegt atlūgumus, jo tur nepietiek personīgo aizsarglīdzekļu, pārliecinos, vai Bulgārija ir Eiropas Savienībā, un atceros vienu TV sižetu, kur šonedēļ kāda Lavijas veselības institūciju pārstāve teica, ka mūsu ārstiem aizsarglīdzekļi pietieks vēl varbūt nedēļai. Nopūšos, ka pie mums arī te būs dirsā tā vai tā, un visi nomirsim, tāpēc labāk celties un iet kaut ko pastrādāt, vai vismaz parakstīt dienasgrāmatu, jo koncentrēties uz produktivitāti joprojām nav lāga iespējams.
Noklausījos Latvijas Radio rīta programmu atkārtojumā, kur sociālantropoloģe, asociētā profesore Aivita Putniņa stāstīja par to, kā sociālā nevienlīdzība un pandēmija atstās sekas uz dažādām cilvēku grupām. Principā visam piekritu, par dažām lietām biju aizdomājusies pati, taču dažas lietas nebiju savā galvā savilkusi kopā. Galvenā esence - koronavīrusu ir atvedusi vidusšķira. Tie, kas var atļauties ceļot. Tikmēr daudzi sociāli neaizsargātāki cilvēki no šī vīrusa izraisītajām sekām cieš un cietīs visvairāk.
Dienas vidū pa logu novēroju kādu sievieti bērnu laukumiņā starp hruščovkām, kas izklājusi plastmasas plēvi uz zemes, gluži kā vasarā, guļ uz vēdera, atspiedusies uz elkoņiem, un saulītē relaksēti vēro bērna rotaļāšanos. Kādu minūti vēlāk kāds jaunietis šortos ieiet blakusmājas kāpņutelpā. Nospriežu, ka laikam ir pavasaris iestājies, un arī vairs nevaru izturēt dzīvoklī.
Pierunāju dzīvesbiedru kopā izbraukt kaut kur pastaigāties, no visām vietām izvēlos Rumbulas lidlauku. Tur es līdz šim neesmu bijusi, taču šis pamestais padomju militārais objekts mani jau sen ir interesējis. Lidlauks ir viegli sasniedzams, segums uz tā ir diezgan briesmīgs, betona bloki nosēti ar bedrēm, manus mēģinājumus izmēģināt uzņemt ātrumu, aptur negants protests no blakussēdētāja krēsla, ka laužu mašīnu. Labi, jauno driftera azartu sevī nomācu, iesim labāk pastaigāties ar kājām. Tuvojoties Daugavai, skatam atklājas pamestie pusloka formā izbūvētie Padomju militārie angāri, ieejam vienā no tiem, pēc kāda brīža šķiet, ka neesam vieni, jo atbalsojas vēl citas skaņas. Izrādās balodis ar mums nolēmis parunāties, mēģinām atsaukties viņa “valodā”, un putns paceļas spārnos un laižas mūsu virzienā, taču tad atgriežas turpat, kur sākumā sēdēja. Vai var būt, ka tur jau ir ierīkota ligzda un viņš sargā olas? Šķietami vēl agrs pavasaris, taču patiesībā par baložiem neko nezinu. (Atceros pirms dažiem gadiem smējāmies par mistēriju, vai kāds ir jelkad redzējis mazu balodēnu, kaut gan baložu pilna pilsēta.)
Ejam tālāk. Apkārtnē visur saslieti vieni no sliktākā paskata mazdārziņiem, kas redzēti. Ielāps pie ielāpa, sētu posmi apvilkti ar plēvēm, sastutēti ar metāla plāksnēm, vienā dārziņā uz sētas stabiem saspraustas apgrieztas plastmasas pudeles, citā dārziņā stikla pudeles ar dibeniem gaisā saliktas apkārt dobītei, garāmejot nosmaržo pēc šašlika. Es sailgojos pēc vasaras, un negribu ticēt, ka arī saulainā laikā būs jāturpina sēdēt katram savās četrās sienās, tas nav iespējams. Daugavmalā izbūvētais gājēju un velosipēdistu celiņš kopā ar apstādījumiem un bērnu laukumiņu brīnišķīgi kontrastē ar nolaistajiem dārziņu graustiem, no kuriem pirmajai rindai paveras neticami priviliģēts skats uz Daugavu. Interesanti, vai tie ir privātīpašumi vai pašvaldības zeme, ko nomā dārziņu īpašnieki. Šeit uz celiņa publikas ir daudz, paejam nedaudz uz vienu pusi, tad uz otru, bet visur ir cilvēki - pastaigājas pāros vai ar bērniem, skrien, brauc ar velosipēdiem. Satiksme mums te par biezu, ejam sāņus un pārrāpjamies vienam Daugavmalas mazdārziņos ieaugušam angāram, lai tiktu atpakaļ uz lidlauka pusi un braucam mājās.

20.03.2020

Šorīt atkal nevaru laikus pamosties. Esmu apsolījusi palīdzēt dzīvesbiedram viņa darbā, ja radīsiet tāda vajadzība, un tāda ir radusies. Braucam mēs pie man pazīstamiem cilvēkiem, palīdzēt viņiem ar zemes robežu nospraušanu. Es par viņiem ļoti nopriecājos, tie tik ir drosminieki. Iegādājušies vecu māju, diezgan sliktā stāvoklī, un pašu spēkiem cīnās, lai tā kļūtu apdzīvojama. Izrunājamies turpu šurpu gan par to, kā iet un ir gājis ar saviem darbiem, gan to, kādas prognozes mums visiem katram savā jomā ar tuvojošos ekonomikas sabrukumu. Paziņas klepo un šņaukājas, bet dievojas, ka nav slimi ar jauno vīrusu, tā esot parasta saaukstēšanās. Nodomāju, ka vajag taču cilvēcīgi uzticēties. Taču kādā klepus epizodē, es paeju nostāk, jo esmu tā, kam bail no visa, bet paziņa to pamana, un saka, ka tagad sajutās izolēta, vai drīzāk sociāli atstumta. Es pa jokam skaidroju, ka man nevajag arī parasto saaukstēšanos, lai kas tā arī būtu, bet vienlaikus domāju, ka, ja nebūsu šī vīrusa, diez vai man būtu tāda atpakaļkāpšanās reakcija bijusi agrāk. Drusku sajūtos neērti par sevi, kāda esmu zaķapastala. Pēcāk dzeram tēju un ēdam cepumus improvizētajā virtuvē, dzīvesprieku telpā uztur kustībā esošā paziņu mazā meita, divi kaķi un ļoti draudzīgs klēpja sunītis. Runājam par krīzes laiku paradumiem, jo pamanu viņu plauktā padomiska dizaina kartona sāls paciņu, kas man atgādināja bērnību, taču šī paciņa esot no tagadējās Maximas apakšējiem plauktiem. Šķiet, visus vēlīnos Padomju gadus mana vecāmamma gatavojās lielai krīzei, potenciālam karam vai vēl lielākam komandekonomikas izraistītam deficītam, jo vēl līdz 2000.gadiem varējām bēniņos atrast pārakmeņojušās sāls paciņas, bet visādi citādi lietojamas veļas ziepes un sērkociņu kastītes. Nospriežu, ka tāda nodrošināšanās pret ļaunāko ir mantota, un man mājās, lai gan nav tik dramatiska krāšanas apsēstība, vienmēr ir kāda lieka paciņa ar sāli, cukuru, citām lietām, kas nebojājas, bet ir pie rokas, ja vajadzēs.
Kopumā pēc šī rīta izbraukuma esmu pacilātākā noskaņojumā, man šāda tikšanās ļoti noderēja, un es tiešām priecājos par iespēju cilvēcīgi aprunāties. Un paturēt rokās gan suni, gan kaķi.
Gribam nopirkt dezinfekcijas līdzekli virsmām, ko pirms pusotras nedēļas vēl tuvējā “Lata” veikālā biju atradusi. Tagad tur nav nekā tamlīdzīga, man nebija lielas cerības. Veikalā nekādas 2 metru distancēšanās norādes nav, ar citu sievieti saskatāmies, bet kopīgi snaikstāmies gar augļu un dārzeņu plauktu. Nožēloju, ka aizgāju uz to veikalu šodien, vajag atkal sākt likt pasūtījumu internetā, tikai tagad e-rimi piedāvā piegādes pēc 10 dienām tikai. Varbūt jāsāk atbalstīt vietējie ražotāji, un jāatrod kādas ātrākās un ētiskākas altenatīvas.
Pa dienu vairs neko prātīgu nedarīju, jo sāka sāpēt galva kreisajā pusē. Biju pieteikusies šovakar uz online Prāta Spēļu kārtu, man pār plecu skatoties asistē dzīvesbiedrs. Vienā kārtā pat izdodas tikt pirmajā vietā, paveicās ar jautājumiem un ātru podziņu spiešanu. Kopējais rezultāts priekš pirmās reizes diezgan labs, bet nevaru saprast, vai mani šī spēle izklaidēja vai ne visai. Varbūt tāpēc, ka joprojām neatlaida galvassāpes. Mēģināju tās ārstēt ar stiepšanos vingrinājumiem, gulēšanu uz akupresūras paklājiņa, masāžām ar adatainām bumbiņām, bet laikam efektīvākais tai visā bija aspirīns. Šodien arī internetaptiekā izpētīju, ka aspirīns nav pieejams vairs, tāpat tur piedāvājumā nav acu mitrinošie pilieni no firmas, kas man interesē, nav arī paracetamola, un atsevišķi aktivētās ogles produkti arī ne, kā arī kaut kāds joda līdzeklis, ko esot jāsmērē iekaisušā kaklā. Neko nepasūtu šodien.
Kamēr gulēju uz grīdas uz durstīgā paklājiņa, kavēju laiku ar pēdējo “Pusnakts šovs septiņos” epizodi, kur viesos bija Ilmārs Šlāpins un Artūrs Skrastiņš. Dzejolis, ko nolasīja Šlāpins bija labs, it sevišķi šajā kontekstā, kur visu laiku jāpārdomā izvēles. Arī Skrastiņa un Skuteļa dalīšanās atmiņās par to, kādi negadījumi ir notikuši uz skatuves man patika. Taču, tad, kad Skrastiņš sāka dziedāt, es vairs nevarēju izturēt un cēlos, lai ietu uz virtuvi, un tas nebija tāpēc, ka gulēju uz adatainā paklājiņa. Dziedošie aktieri man no laika gala ir bijis tāda neērtības sajūtu radoša parādība.
Fonds “Smagi” Facebook nošērojis screenshotu ar ziņu, ka tagad alkoholu Saeima atļāvusi iegādāties internetā. Nodomāju, ka tā ir joku meme, taču atvēru TVnetu, un tiešām šāda ziņa eksistē. Jaunās izmaiņas paskaidrotas nepārprotami:
“Finanšu ministrijā apstiprināja, ka uz ārkārtējās situācijas laiku alkoholiskos dzērienus būs ļauts pārdot internetā. Šādas izmaiņas virzītas, lai veicinātu cilvēku palikšanu mājās un pašizolācijas ievērošanu.”
Dzeramtīna var oficiāli sākties, nebūs jāiziet no mājām, lai varētu uzturēt konstantu promiļu koncentrāciju, kas palīdzēs ievērot pašizolāciju. Tautas kustības ierobežošanai visi līdzekļi ir labi, turklāt šis lēmums acīmredzot liecina, ka vajadzība aiziet uz veikalu pēc aliņa vai puslitra varētu būt būtiskākais iemesls, kas apdraud karantīnas ievērošanu. Varbūt tā arī ir, un nav ko ironizēt. Es ar prieku pati šo iespēju izmantošu.

21.03.2020.

Valdība aizliedz azartspēles un spēļu zāles ārkārtas stāvokļa dēļ. Es domāju, ka tās ir ļoti labas ziņas. Tomēr nezinu, kā kopumā reaģēs cilvēki, kam tā ir liela atkarība, jo no atkarībām tik viegli nevar tikt vaļā. Varbūt radīsies nelegālās pagrīdes spēļu zāles, līdzīgi kā Maskavā, kur caur kāda restorāna virtuvē iebūvētu divmetrīgu ledusskapi spēlētāji varēja nonākt aiz sienas funkcionējošā slepenā azartspēļu valstībā.
Skaļi domāju, par to, kāpēc šai jaunajai slimībai ir tāds neglīts, necilvēcīgs un pārāk zinātnisks nosaukums - “Covid-19”. Kaut kas tāds no burtu un ciparu kombinācijām saveidots vairāk saistās ar zinātnieku identificētiem kosmiskiem objektiem un tālām zvaigznēm, taču ikdienas lietojumā šī slimība neskan ne skaisti, ne ērti. Dzīvesbiedrs jautā, kuras slimības nosaukums tad izklausās skaisti. Man iešaujas prātā - dizentērija. Diezgan melodiski skan, manuprāt.
Šodien dodamies uz Dzilnupes polderi (varbūt beigās tas bija Babītes ezera polderis, uz kura nonācām). Uzzinu, ka polderis ir mākslīgs zemes valnis, kas nepieļauj apkārtnes applūšanu. Laiks ir ļoti skaists, saulains un sauss. Gar Neriņas un Dzilnupes upītēm, kas drīzāk ir paplati meliorēti grāvji, ar zināmu sociālo distanci abos krastos ir izvietojušies ap 20 makšķernieku, Brīnāmies, kas tad te par zelta bedri, ūdenstilpnes tādas samērā necilas, diez vai kādas milzu zivis tur iepeld. Bet stāsts jau laikam te nav par rezultātu, bet procesu. Un man ļoti patīk vērot, kā šī sociālā distance šeit ir acīmredzot ierasta prakse, katram savs iesēdēts un iebradāts pleķītis starp niedrēm, sarunas nedzird daudz, daži gan sēž viens otram pavisam blakus, laikam radniecība vai draudzība saista. Kaut kur tālāk kāds sev uzbūvējis arī galdiņu un krēsliņus ūdenstilpnes malā, šodien stāvēja tukši gan. Laikam vasarās te ir daudz lielāka hobijmakšķernieku koncentrācija.
Labu gabalu tālāk novērojam savā dzīvē lielāko vienkopus redzēto savvaļas putnu baru. Mitrā, jau drusku sazēlušā pļavā sapulcējušās simtiem pelēkbrūnu meža zosu, lai gan neņemos galvot, ka tieši tā sauc šo sugu. Draugs sūkstas, ka nav paņēmis līdzi binokli, varētu labi novērot, ko viņas tur dara. Es domāju, ka atpūšas no pārlidojuma. Spriežam, vai tās laidīsies tālāk uz ziemeļiem, vai ligzdos Latvijā.

22.03.2020

Puķupodos ir sākusies rosība. Pirmās izšāvās no sēkliņām ipomejas, laikam par agru iesēju tomēr. Beidzot sāk ziedēt paprika, ko rudenī no siltumnīcas iebāzu puķupodā, atceroties pērnā gada labo pieredzi, kad ziemas vidū uz palodzes sārtojās paprikas augļi.
Dienas ritms mūsu mājās ir kļuvis juceklīgs, pamodāmies pēc 11.00, taisām kaut ko starp brokastīm un pusdienām, paēdam, un kamēr saulains, mudinu, ka atkal jādodas pastaigāties. Katru dienu vajadzētu vismaz stundu doties pastaigāties. Šoreiz izvēlamies braukt uz Buļļupi Vārnukrogā. Pa zemes ceļu braucot, apdauzu mašīnas apakšu pret lielu akmeni ceļa vidū. Par laimi nesāk nekas tecēt, taču dzīvesbiedrs šogad jau divas reizes laboja pārsistu karteri (nezinu, kas tas ir, bet dabonu dzirdēt, ka noteikti ar savu neuzmanību esmu to visdrīzāk pārsitusi).
Pie upes piknika vietā neliela kompānija ar divām mašīnām ielenkusi piknika galdu, mielojas ar grillētu gaļu, salikuši uz galda dažādas uzkodas. Ārā nav pārāk silti, varbūt kādi +2 grādi, taču ir ļoti saulains. Pie krasta trīs gulbju jaunuļi stāv seklumā, nebīstas pārāk, kad pieeju tuvāk.
Sākam iet Vārnukroga virzienā. Gar pašu krastu vijas ļoti nelīdzena, saknēm nosegta, palu ūdens noskalota auto iebraukta josla. Interesanti, ka kājāmgājēju šajā meža malā ir daudz mazāk nekā autobraucēju, kas ar savām zemajām pilsētas mašīnām ļoti lēni lavierē pa šo bezceļa taciņu. Spriežu, vai cilvēki tādā veidā mēģina vienlaikus ievērot pašizolāciju un Dr Apiņa biezā kārtā publicētos aicinājumus ļaut cilvēkiem doties pie dabas un izkustēties. Liekas, ka šie gan tikai sēž, elpo savās mašīnās savu kondicionēto gaisu, skatās dabu caur auto logu un brauc mājās. Mēs izstaigājamies daudz, atpakaļ nākam pa skaistu priežu mežu, kur nevienu nesatiekam, taču apkārtējā vidē novērojams spriegums un nepārvarams konflikts starp vietējiem iedzīvotājiem un kvadraciklistiem, kas mežiņu izmanto savu spēkratu dzīšanai. Takām, kas ir pietiekami platas, lai pa tām varētu nesties četru riteņu braucamie, pāri pārmesti tievu priedīšu stumbri un vēja aplauzti garāki priežu zari, cenšoties aizkavēt motorizētos miera traucētājus. Vēl īpatnējāki veidojumi ir tuvu pirmajām mežmalas mājām taciņas sākumā zemē līdz pusei ieraktie baltie celtniecības bloki, kas nomaskēti ar kaut kur sarautām zaļām sūnu micītēm. Iedomājos, ka šī vieta varētu būt ļoti riskanta kādam neuzmanīgam braucējam - kūlenis vai lauzta spranda garantēta.
Vakarā mēģinu lasīt Donzelota grāmatu “The Policing of Families”, mēģinot izlobīt kaut ko noderīgu savam maģistra darbam, kas ir par citu tēmu, taču mēģinu skatīties konceptuāli, kas ir tas, ko varu pārcelt uz savu jomu.. Lasīšanu miksēju ar telefonsarunām un sidra glāzēm, uznāk miegs, drusku atlaižos uz masāžas paklājiņa, taču neļaujos miega vilinājumam, ceļos augšā un turpinu lasīt. Apsolos sev rīt lasīt vēl jaudīgāk.
Cenšos veikt izmaiņas manā un dzīvesbiedra atbildību sadalījumā mūsu mājsaimniecība, jo nepiekrītu, ka man vienai būtu jāzina un jāplāno viss, kas saistīts ar ēdiena un saimniecības lietu iegādi, un lieku dzīvesbiedram salikt savu daļu e-rimi grozā. Tas ir grūti, es zinu, tie lēmumi jāizdara uz ilgāku laiku uz priekšu, ņemot vērā, ka nākamā piegāde iespējama tikai pēc 10 dienām, jādomā, kas mājās būs beidzies, kas nē, vai nebūs iestājusies vēl lielāka apokalipse un veikali būs izpirkti tukši. Šo te domāšanu man iemācīja draudzene, kuras draugs bija viņu izvedis no pacietības, neliekoties ne zinis par to, ko jāpērk veikalā, lai mājās būtu, ko ēst. Lai arī šķietami prozaiska, tomēr arī ieprikšanās ir daudzu mazu lēmumu pieņemšana, kalkulācija un plānošana, taču sabiedrībā iegājies, ka šāda mentāla slodze un sava laika patēriņš par to domājot un to organizējot pārsvarā ir tikai sieviešu pienākums, jo kaut kādā “automātiskā” veidā viņām tas sanāk labāk, tāpat kā taisīt ēst un tīrīt māju.



:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 25.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Skandināvija
(Scandinavia)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalstaču tā kā biju Skandināvijā pirms tā tika iekļauta riska zonu sarakstā
2Latvija
(Latvia)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsDiena paiet nervozi sekojot ziņām gan no Latvijas, gan pasaules
3Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTā kā pirms ārkārtas situācijas Latvijā jau labu laiku sekoju, kas notiek pasaulē
4Tirdzniecības centrs Spice
(Lielirbes iela 29, Rīga, LV-1046)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaPirms braukšanas uz “Spici”
5Apuzes iela
(Apuzes iela, Rīga)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ielaapvienošanas kārtībā ar dzīvesbiedru iebraucām nelielā alus bodē Apūzes ielā
6Rīga
(Rīga)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaPārliecinu mammu, ka nevajag braukt uz Rīgu speciāli pakaļ lētajām tirgus cigaretēm
7Rīgas Centrāltirgus
(Nēģu iela 7, Rīga, LV-1050)
(Nav norādīts)Minēts tekstā(Nav norādīts)TirgusTā starpā uzzinu, ka tagad, kopš Centrāltirgus nelegālo smēķu bizness ar buldozeriem it kā nošķūrēts
8Bolderāja
(Rīga)
14.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaPēcpusdienā nolemjam doties sociāli izolētā pastaigā, aizbraucot uz Bolderāju
9Dienvidu tilts, Rīga(Nav norādīts)Minēts tekstā(Nav norādīts)TiltsVēlāk māsai ar draugu saplīst mašīna uz Dienvidu tilta
10Keņepes kultūras centrs
(Skolas iela 15, Rīga, LV-1010)
18.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaapmeklēju KKC “Feast for Ladies” drag king mākslinieču uzstāšanos
11Daugava
(-)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Upepirmajai rindai paveras neticami priviliģēts skats uz Daugavu
12Daugava
(-)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeTuvojoties Daugavai, skatam atklājas pamestie pusloka formā izbūvētie Padomju militārie angāri
13Latvija
(Latvia)
(Nav norādīts)Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsšonedēļ kāda Lavijas veselības institūciju pārstāve teica
14Rumbula
(Rīga)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļano visām vietām izvēlos Rumbulas lidlauku
15Bulgārija
(Bulgaria)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstspārliecinos, vai Bulgārija ir Eiropas Savienībā
16Bulgārija
(Bulgaria)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsKad vēl izlasu, ka Bulgārijā slimnīcās mediķi masveidā sāk sniegt atlūgumus
17Maskava
(Moscow, Russia)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVarbūt radīsies nelegālās pagrīdes spēļu zāles, līdzīgi kā Maskavā
18Dzilnupe
("Dzilnupes", Babītes pagasts, Babītes novads, LV-2107)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeŠodien dodamies uz Dzilnupes polderi
19Babītes ezers
("Pērlītes", Salas pagasts, Babītes novads, LV-2105)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ezersvarbūt beigās tas bija Babītes ezera polderis, uz kura nonācām
20Neriņa
("Dzilnupes", Babītes pagasts, Babītes novads, LV-2107)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeGar Neriņas un Dzilnupes upītēm, kas drīzāk ir paplati meliorēti grāvji,

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.