#LFK Ak-166-21

Nosaukums
Jeļena Budanceva. 13.03.2020–12.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
21
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
12.05.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
13.03.2020 - 12.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

13.03.2020. Karantīnas pirmā diena.

Acīmredzot, Pētera Apiņa padomiem staigāt gar jūru un elpot sekojam tikai mēs.
Restorānā un Jūrmalas kino bijām vieni paši.
Un Lielupes Rimi ir viss, izņemot griķus un tualetes papīru - cik tas nebūtu jocīgi.
Un mīnuss 60 eiro.

NQ8yqlM.png

14.03.2020. Otrā diena.

Tomer jocīgi, un pat ne tusēt tikai ar ģimeni, bet apzināties, ka ar katru dienu brīvības būs arvien mazāk.
Draugi pasaulē apbrīno mūsu valdību, jo viņu valdība nedarot neko. Un draugi Latvijā mūsu valdību lamā.
Jūrmalā vētra, Rīgā sniega putra, dvēselē bezvējš.
Domāju uztaisīt tiešo ēteru un parunāt par koronavīrusa sociālo nozīmi - ko teiksiet?

A jā - mīnuss 25 eiro.

v3OZak4.png
15.03.2020. Trešā diena.

Brīvības vēl mazāk - gribējām tikt aiz Kauguriem paēst: viena kafejnīca bija ciet dēļ vīrusa (pielīmēja pie vārtiem a4 lapu, bet fb neielika neko), divas citas Lapmežciemā teica ka esot pārpildītas. Paradokss. Bet tāpēc mazāk tēriņu.
Paldies Dievam, neaizbraucam uz Īriju, jo tagad diez vai paspētu atgriezties. Vien apziņa par to liek justies jocīgi.
Ja ir kaut kas, ko nevaru ciest vairāk nekā spēlēt ar lellēm - tas ir šūt tiem tērpus. Bet meita uzmācas tik ilgi, kamēr piekrītu. Sēdēja klusu un filmēja mani.
Rīt runāšu ēterā par koronavīrusu socioloģijas kontekstā - welcome grupā Culture Point, plkst 13os. Ceru, ka mūsu intravertu kafejnīca būs vēl vaļā.
Mīnuss 20 eiro.

mwGxfAt.jpg
16.03.2020. Ceturtā diena.

Cilvēku pludmalē nav, bet laiks bija foršs.
Uztaisīju tiešo ēteru - manuprāt, labi sanāca, īpaši diskusija. Prieks, ka mani studenti un absolventi ir tik apzināti
Meita sāk uzvesties sliktāk, redzēs kas būs tālāk. Pludmalē lika krustus, lai atrast ceļu mājās - tas gan bija jautri meklēt tos atpakaļceļā.
Mīnuss 22 eiro.

7JeJ2d6.png

OmrEPw0.jpg

17.03.2020. Piektā diena.

Aizvedu meitu uz Kolku.
Izdomāju vairākus uzdevumus, ko padarīt brīvdienās
Sastrīdējos ar vecākiem whatsup čatā par to, kas un kā jādara skolai (jo, protams, tieši vecāki ir visgudrākie)
Sastrīdējos ar treniņu grupu, jo uzskatu, ka treniņi jāatceļ
Un ļoti iesaku aizlaist visiem uz Kolku, kamēr redzamas vētras sekas.
Mīnuss 5 eiro.

rcNkcYT.jpg

OeEO3Wq.jpg

18.03.2020. Sestā diena.

Sestajā dienā lija. No rīta spēlējamies, lasījām un tad izgājām ārā.
Apēdam Napoleonu mūsu mazajā kafejnīca. Bez mums tur sēdēja kāds pāris un sieviete skaidroja vīrietim ar melanomu sejā, ka dzīve ir forša un koronavīruss arī ir tikai uz labo pusi.
Tad gājām uz jūru. Tur tukšums, gulbji, vējš ceļ smiltis. Meita taisīja reportāžu un es baroju gulbjiem viņas kafijas smalkmaizīti, jo viņai pašai bail.
Vakarā braucot uz Rīgu, man bij jāieskrien Spicē, ķīmiskajā tīrītavā. Pirmoreiz nolēmu bērnu atstāt mašīnā. Pēc 5 minūtēm nācu atpakaļ un mašīna bija tukša. Domāju, ka miršu uz vietas, bet nepaspēju - rāvu durvis un izrādās, meita slēpjas no manis, lai jautrāk.

c0nmYWs.jpg


19.03.2020. Septītā diena.

Vedu mammu uz lekcijām. Viņas augstskola ir ciet, bet pasniedzējiem jānāk lasīt. No mājām nevar. Un mammai 74.
Kamēr mamma lasīja, aizgājām uz parku. Tur drausmīgi daudz bērnu laukumā, tāpēc barojam pīles. Kādreiz, normālajā dzīvē, dažreiz teicu, ka iešu barot pīles un tas nozīmēja - apzināti kavēt, nenākt kaut kur un stāvēt pie kanālā, domājot par kaut ko svarīgāku. Tagad tas vairs neko nenozīmē. Tikai pārpildītu rotaļlaukumu.
Pie ostas pažarnieki lika oranžās teltis. Domājam, vai hospitāli, vai analīžu nodošanas punktu... Tagad zinām, kam, bet tas neiepriecina.
Pamanīju uz Ave Sol sienas masonu zīmi un lejā - Puškinu un Annu Kernu.
Jūrmalā arī bija daudz cilvēku.
Vakarā nācās būt radošai, jo laikam vairāki cilvēki karantīnas laikā nodeva aizskārus ķīmiskajā. Bet nu ko, kas neizmests, tas noderēs.

B9BSQs7.jpg

CwQUyPU.jpg

20.03.2020.

Diena astoņi. Un man pirmā mana diena, jo meita palika Jūrmalā ar vecmāmiņu.
Pa nakti murgoju karu, sadistus un citas šausmas. Tad 6 no rīta vēma kaķis. Un 8 sapratu, ka vairs nevaru aizmigt.
10os bija skolas sapulce, online protams, bet vienalga prieks. Viss ir labi un iet uz priekšu. Tomēr dažreiz sejas kļuva domīgas, vai arī uzliesmoja pārāk skaļi smiekli. Pēc tam ilgi domāju, kurā brīdī drošība par nākotni pāriet nedrošībā, kur tā robeža...
Tad mēģināju pastrādāt, bet diez ko neizdarīju. Paklausījos kolēģes ēteru par filozofiju, dažas domas likās saistošas.
Atcerējos, ka lielās krievu online bibliotēkas uz mēnesi ir bezmaksas, nolēmu pamēģināt audio grāmatas, agrāk nepatika. Trešā audio grāmata izrādījās forša - tagad zinu, ka jāklausās tas grāmatas, kuru autori raksta īsiem teikumiem. Verbēra romāns ļoti foršs un, protams, arī par tēmu. Ar romānu nostaigāju 8 km. Un daudz domāju. Neko labu, protams.
Pamēģināju deju treniņu online un tas bija garlaicīgi. Un arī nepareizi no pedagoģijas viedokļa. Lūk, gudra pasniedzēja... Ko tik tagad nevarētu pasniegt...
9OwGOg1.png

qwe6lH0.jpg

21.03.2020.

Laikam jau devītā diena. Grūtāk atcerēties, jo to dienu tik daudz.
No rīta paslīda doma, ka ir baigi labi - gulēt gultā, glāstīt kaķi, sauļoties un zināt, ka tā vēl būs kādu laiku. Bet domāju, ka vainīga pie šāda noskaņojuma bija saule, kas spīd tieši logā un tad uz gultu.
Pēc tam gatavoju lekcijas, internets raustījās, saslimušo skaits pieauga. Studentu bija daudz, jo arī viņiem vajag komunikāciju.
Pēc 2 videolekcijām braucu uz Jūrmalu. Loti sāpēja galva. Divas pēc kārtas ir grūti, sapratu, kāpēc mammai bija hipertoniskā krīze.
Un vēlāk vakarā pazuda balss un sākas tas, sausais klepus. Mamma smējās, bēg cilvēki uz Jomās ielas skatījās ļoti aizdomigi. Bet neiesi taču katram skaidrot, ka esi pasniedzējs.
Vācijas partneri paspēja atcelt festivālu jūnijā, bet mūsu nekādīgi negrib atcelt lekciju 28.04. Jelgavā. Jocīgi, bet tādas ir cultural diversities.

624KFXP.jpg

22.03.2020.

Desmitā diena. Skan gandrīz kā jubileja.
Pamanīju, ka spēlējam daudz biežāk galda spēles. Un padomāju, ka ir labi, ka mums tas ir, savādāk nāktos pirkt... Un šajā trauslajā laikā varbūt tos tēriņus nevajag.
Gājām staigāt garo apli, jo visas jau sākam uzbaroties.
Cilvēku daudz, bet vairākums apiet citus, it kā tie jau būtu apslimuši. Pat gribas apvainoties.
Mūsu pludmales kafejnīca vēl vaļā - zvanīju, lai noskaidrotu un pierezervētu galdiņu. Bet meitene teica, ka esot tukšs. Tukšs arī bija. Un, piesardzības nolūkos tagad visi gardumi tikai vienreizējos traukos. Un tas arī jocīgi, uzkost kaut ko pa 17eiro no plastmasas trauciņiem. Mēs sēdējām vieni paši. Nāca daudz cilvēku, bet redzot, ka mēs te jau sēžam, pirka kafiju take away. Vai vienkārši tāpat pirka, kurš to zina.
Tagad gājām barot gulbjus uz Lielupi. Pa ceļam nofotografēju manis pēc visskaistāko villu. Sen to gribēju, un pēc vakardienas nolēmu tagad nofočēt visu, ko agrāk nepaspēju.
Gulbji bija forši, Mašai ļoti patika.
Jūrmalā veikalos ir ziepju deficīts. Arī jocīgi, bet tomēr ziepes ir svarīgākas par tualetes papīru. Varbūt, man tā, jo mājās ļoti daudz grāmatu. Arī tādu, kas ne kam neder, bet žēl izmest.
Manu paziņu vidū sāk parādīties cilvēki, kas tiešām zaudēja darbu. Tas ir slikti, pat ļoti slikti.
Bet kopumā skaisti. Un nākamajā nedēļā būs vēl siltāk.

EQ5K0CW.jpg

joC9IGn.jpg

23.03.2020.

Nu, 11.diena jeb pirmais septembris jeb "cik labi, ka man ir 1 bērns" - tā stāstīju pagājušajā gadā Ērika Bērziņa un šis būtu vēl viens iemesls. Jo man mājās ir precīzi 2 klēpjdatori. Un 2 izolētas istabas. Un mums 2 ar to pietiek.
Knapi. Jo vecais dators no rīta trakoja. Tad uzkārās e-klase. Tad mūsu WiFi. Un tad jau arī es.
Šodien bija jāizbrauc iepirkties. Izvēlējāmies Ozolu jeb veco Azuru, jo tur mazāk cilvēku. Cilvēku bija daudz. Neviens neievēroja 2metrus un, kad es to savu bērnu mēģināju nostumt uz tiem 2 metriem, skatījās šķībi.
Jūrmalas Topā un Circle K ir pleksiglazes, pārdevēji cimdos un maskäs. Te nekā. Jocīga sajūta, jo viņi taču ir riska grupā. Bet nu, kā ir
Tad gājām pastaigāties Grīziņkalna parkā. Rotaļlaukums pilns. Staigāja divas policistes, bet laikam tāpat vien.
Klausījos mūsu kultūras vadības pasniedzēja ēteru - bija ļoti aizraujoši, ja vien Mašai, uzzinot, ka klausos lekciju, nevajadzētu mani tūlīt un visu. Un kad visu nedabūja, un rotaļlaukumu arī nedabūja, sāka skraidīt apkārt, nokrita, sasitās un tad gan mani dabūja.
Mājās līdz 18 taisījām kaut kādu idiotisku aplikāciju mājturībā un tagad es vienkārši aizslēdzos vannā, ieslēdzot Mašai padomju filmu гостья из будущего. Veselas 2 sērijas
Mīnus 100 eiro (gan ne tualetes papīram, bet USB, atmiņas kartei un arī zīmēšanas piederumiem).

FyzM6IM.jpg

rHI1Kqi.png

24.03.2020.

Šodien gāja grūti. Nevis tāpat, bet tāpēc, ka meitai bija jāmācās.
Mēs sākām 10os un beidzām 19.50. Pa šo laiku paspēju vienreiz reāli izkliegties, ko parasti nedaru.
Tātad, izvēle ir šāda - vai nu es sēžu blakus un reiz minūtē atgādinu, ka jāmācās. Vai nu latviešu valodu viņa mācīsies no 10 līdz 13.30. Un tad no 14.30 līdz 15.50 rakstīs 6 vārdus vāciski.
Un tad attiecīgi vēl dabas zinības, krievu valodā, matemātika un sociālās zinības. Un sorry bet nepaspējām vingroties un iemācīties tautas deju.
Kā saprast to bērnu, ko darīt?
Nezinu, es nejūtu no tādas laikā pavadīšanas gandarījumu. Dusmas un dusmas. Uz sevi, uz viņu, uz vīrusu, uz skolotājiem, kas uzdod vēl vairāk nekā skolā.
Laikam, man bija savs priekšstats par ideālu karantīna laiku. Un tajā nosvītrojam spa, baseinu, kafejnīcas utt. Un protams, ceļojumus. Bet to, ka būs jāatsakās no darba un pat no pastaigas, lai sēdētu klāt bērnam un mācītos, tas gan pa daudz.
Naudas šomēnes iztērēju daudz vairāk nekā parasti. Kas arī neiepriecina.

8Cuya1R.jpg

i5xVjqj.png

25.03.2020.

Mācāmies ar Mašu, lasīju lekcijas, mēģināju pastrādāt.
Arvien vairāk studentiem tiek uzteikta prakse un tas arī drusku izskatās pēc epidēmijas un masu histērijas. Bet neesmu vēl par to tā īsti domājusi.
Vakardien vetārste ieteica kaķim dod svaigo gaļu. Šodien dodamies pēc tās uz specializētu veikalu. Bet gaļas vairs nav. Tikai iepakota vakuumā karbonāde ap 6 kg. Prasīju, vai te nav ievācies cits veikals, bet dabūju dzirdēt, ka tas esot koronavīrusa dēļ. Līdz šim nevaru izprātot, kāds sakars gaļai ar vīrusu.
Bet tāpat nesaprotu arī citas lietas - milzīgiem tc drusku samazina darba laikus. Bet dienas stacionārs slēdz.
Ir arī laba ziņa - Mašai šodien vajadzēja tikai 7,5 stundas, lai tiktu galā ar mācībām, vienīgais nepaspējam mūziku.
Pie vienas pazīstamas krievu literatūras kritiķes fb izlasīju, ka karantīnas laikā viņa varētu ieteikt lasīt Annas Frankes dienas grāmatu. Kā tā pat esot amizanta. Ja nedomāt, ka Annai viss beidzās slikti. Es tad sāku domāt, vai Anna rakstot domāja, ka viņai viss beigsies tik slikti. Un mēs visi, kas te raksta dienasgrāmatas, taču arī nedomājam, ka viss beigsies slikti. Tomēr negribas to viņas dienas grāmatu tagad lasīt.
Bet kaķim mēs gan apnikam. Вите надо выйти.

pVhAsnv.png

26.03.2020.

Vēl jo vairāk sirreāla - ziņas no draugiem Londonā un Ņujorkā par pilnīgu lockdown un spīdoša saule, jūra, Jomās iela ar atvērtām suvenīru bodītēm... Ir grūti noticēt, ka īstā karantīna ir priekšā.
Meita ir apguvusi datoru. Apbrīnojami ātri un intuitīvi. No rīta, kamēr mēs ar kaķi sauļojamies, piecēlās, iztīrīja zobus un sāka taisīt eklasē matemātiku.
Braucām uz Jūrmalu. Ilgi nevarēju izlemt, vai vajag, vai šādi neapdraudētu mammu. Bet tomēr nolēmām braukt, apzinoties, ka neesam ne ar vienu kontaktējušās. Un labi apzinoties, ka kuru katru dienu arī šī brīvība var izbeigties.
Tad iebraucu darbā. Kā cilvēks, kas jau sen var uz darbu tāpat nebraukt, vienmēr darba vietu un darbu vērtēju ļoti augstu. Un arī tagad izjūtu neizsakamu prieku satikt kolēģus. Pat uz brīdi, tikai sasveicinoties.
PA ceļam klausījos kolēģa ēteru par vīrusa ietekmi uz ekonomiku. Likās ļoti biedējoši. Uz brīdi pat padomāju, ka šo lekciju nevajadzētu. Jo cels panikas sajūtu. Bet tomēr zināt patiesību ir svarīgi. Tāpēc labi, kā aicināju un noklausījos.
Vakarā gribēju šo to padarīt, bet paliku pie kaķa glāstīšanas un fb skrollēšanas.
Domāju, ka no rītdienas vajag fb laiku ierobežot. Ziņošu, vai spēšu.

lNsHCVS.jpg

cJ9gtmV.jpg

27.03.2020.

Šodien atkal biju viena pati. Ar dažādiem plāniem un milzīgu slinkumu.
No rīta skatījos ziņas, mēģināju sevi pārbaudīt, vai ir uztraukums, bailes, panika. Secināju nelielu uztraukumu. Tv24 pie reizes bija Talkshow un tur kāds teica, ka uztraukums nevis baiļu dēļ, bet nenoteiktības dēļ. Jo nav skaidrs, kad viss beigsies. Man ir tieši šis uztraukums. Tāpēc ka nevar plānot. Gribētu kko pamācīties, bet - a ja nu 14.04. tomēr beigsies. Būs izmesta nauda. Un ja nemācīties, tad būs žēl izmesta laika.
Gāju uz darbu ar kājām, jo vakar aizmirsu USB. Atnācu, parunājos ar kolēģiem, pastrādāju, atnācu atpakaļ un sapratu - USB aizmirsu.
Tad pastrādāju par psihologu - mierināju draudzenes dažādas valstīs.
Tad uztaisīju ēst, anketu, paskatījos video, tomēr parakstījos uz online kursu un diena galā.
Neizdarīts nekas, bet nostaigāts ok. Visvairāk baidos pieņemties svarā - to varu godīgi atzīt.

an734iC.jpg

tC7xPGE.png

29.03.2020.

Vakardien bija baigais slinkums rakstīt. Un tāpēc aizmirsās.
Laiks sāka kļūt ciklisks. Protams, arī pirms karantīnas sestdienas bija sestdienas, un svētdienas bija svētdienas. Bet tomēr tu zināji, ka pēc mēneša brauksi kaut kur, vai ka svētdien būs ciemiņi. Un tagad sestdienas un svētdienas ir tādas pašas un nekas nemainās...
Lasīju lekcijas, šoreiz raustījās skaņa gan pašai, gan citiem pasniedzējiem. Tas ļoti traucēja. Pēc tam baigi sāpēja galva.
Izgāju ārā ar audio grāmatu. Pirms tam noklausījos Verbēra Nakts taureni un tā noteikti nav grāmata, kas jālasa pandēmijas laikā. Toties Baha Viens, ko man laipni iedeva Undīne Perse-Vilerte, ir izcila grāmata pandēmijai. Kā tad ietu uz priekšu mūsu un zemes dzīves, ja tā nolādēta ķīniete nebūtu apēdusi to sikspārni...
Draudzene atsūtīja nenormāli skaistu un skumju rullīti no Itālijas. Itāļi apvainojas un pastāstīja pārējiem, cik daudz mūsdienu civilizācijā ir viņu nopelns. Kas tā arī ir. Bet ceru, ka rullītis ir tikai pr, jo savādāk ir nelaba sajūta, ka viņi stāsies ārā no ES. Un tad viss tiešām būs slikti.
Nogāju 6 km, izbesījos par stulbiem riteņbraucējiem uz Barona ielas, atnācu nogurusi un sapratu, ka neko negribās. Gulējām ar kaķi un klausījāmies kosmosa fantastiku. Un tā arī aizmigam.

--

Un vēl pulksteņu pārlikšana. It kā pulksteņlaikam tagad būtu kāda nozīme.
Vispār, tā ir dīvaina un neierastā sajūta - nesteigties. Zināt, ka ja šodien negribās mazgāt logus, var nemazgāt. Kopš piedzima meita, vienmēr visu mēģināju izdarīt šodien, jo rītdien varēja nebūt iespējas. Bērns varēja apslimt un tad viss. Un tagad laika daudz.
Man šis stāvoklis ļoti patīk. Pat pārāk. Vienīgi, ja varētu tam nebūt seku.
No rīta baudīju laiku. Un vientulību. Pauzi.
Tad braucu uz Jūrmalu. Paldies Dievam, bija vējš un akstums. Un jūra bija tikai mums. Vējš celā gaisā smiltis, raustīja kaijas un bija pat mistiskā sajūta, ka aiznesīs visu. Visu to slikto.
Tad mājas krāsoju savu krāsojamo, kam man pilnīgi nekad nebija laika. Un klausījos audio grāmatu. Tad vingrojam, dejojam un beigās spēlējam ar mammu un meitu 'šopingu', kas kādu laiku tiešām būs iespējams tikai spēles formātā.
Un gājām gulēt. Es - ar jocīgu sajūtu, ka viss ir labi. Un kaunu, jo nevar justies labi. Un drusku trauksmi par to, vai labi var būt ilgstoši.

WUeuDPa.png
30.03.2020

Izcili laba diena.
Īstā svētdiena pirmdien.
Ļoti lēnu cēlāmies, ēdam brokastis, runājamies un skatījāmies ziņas.
Tad braucam uz pludmali, uz mīļo kafejnīcu. Kā vienmēr vieni paši.
Kamēr es intervēju studentes, mamma ar meitu zīmēja kaut ko smiltis, tad dzērām dārgas kafijas un kakao no vienreizējam glāzēm. Ārā bija saule un tik skaists laiks, ka vispār nevarēja noticēt, ka kaut kur pasaulē var būt slikti.
Es īsti nevaru iedomāties, ka mums var atņemt jūru. Un tas ir labi. Ar jūru var pārdzīvot jebkādu karantīnu.
Rīgā meita taisīja mājas darbus, es tulkoju grāmatu, kas - izņēmuma gadījumā - man patīk joprojām, arī tad kad to tulkoju.
Kaķis bija ļoti apvainojis, ka mēs atstājam viņu uz veselu dienu, viņi strīdējās ar meitu un nelika mani mierā. Sarakstijos ar draugiem. Draudzenei Latvijā vajadzētu sēdēt mājās, bet viņai esot atbildīgs darbs. Draudzenes Krievijā ir panikā. Draudzenes Vācijā un Austrijā ir mierīgas. Un draudzenei Itālijā vispār iet brīnišķīgi uz vis smukākas salas Eiropā.
Un tad sāka snigt un viss atkal kļuva sirreāls. Kā tāda von Trīra filma.

fZHQBqI.png

cOnk0HN.jpg

31.03.2020

20.tās dienas beigās ļoti sāp galva. Es domāju, ka tās labās dienas ir tad, kad Mašai nav jāmācās vai tad, kad viņa to dara Jūrmalā ar mammu.
Vienīgais, kas mani spēj mierināt - ka dažiem vecākiem bērni ir piemēram 9jā klasē. Kur ir eksāmeni un droši vien tiem iet vēl trakāk. Bet ja tā nedomātu, man nebūtu mierinājums. Es tomēr nesaprotu, kāpēc augstskolas mēģina atvieglot studentu dzīvi, bet skolās viss ir tik sarežģīti. Laikam atkal biju izdomājusi sev ideālu karantīnas scenāriju. Un tur mums iedeva plānu ar tēmām līdz gada beigām valodās un matemātikā, un lika mierā.
Bet nē - sportā ir jāraksta par to, kādus vingrinājumus taisi un ko dari, lai nesaslimtu. Tā jau sēžot pie datora ap 7 stundām.
Braucam iepirkties. Bijām 14os, cilvēku vēl vairāk, pārdevēji joprojām bez maskām. Nezinu, būs tomēr jāiepērkas internetā. Kaut man ir svarīgi tie augļi un dārzeņi.
Gājām staigāt uz Grīziņkalna parku. Tur cilvēku mazāk. Maša brauca ar skrituļslidām un es klausījos kāda ārzemju kolēģa semināru par apmācībām online. Sākumā biju skeptiska, bet tad noķēru 2 svarīgas domas. Pat 3.
Vakara pļāpājam pa telefonu ar Rīgas draudzenēm. Ir sajūta, ka ar šo never ending karantīnu tuvākā laikā tomēr sāksim iet ciemos.
Visu laiku domāju par sociologiem - strukturālā funkcionālisma pārstāvjiem. Šie redzēja sabiedrību ka sistēmu ar apaksistēmām, kurām ir dažādas funkcijas. Un atzīmēja, ka tas, kas ir labs vienai sistēmai, var būt nāvējošs citai. Parastais piemērs ir - attīstīta ekonomika ar ražošanu piesārņo vidi un tādējādi nogalina ekoloģiju. Bet man tagad cits - medicīnas sistēmas vajadzību nodrošinājums nogalina ekonomiku. Mēs nodrošināsim vīrusa neizplatību. Bet kā ar darba vietām, ar cilvēkiem. Un kas ir briesmīgāks?... Bet mēs laikam to vēl uzzināsim.
Vakarā briesmīgi sāpēja galva. Laikam no domām. Vai no 2.klases uzdevumiem.

Xqr83v7.jpg

01.04.2020.

It kā 21mā diena.
Šodien tika galīgi skaidrs, ka vai nu jāsēž visu dienu ar meitas mācībām vai nu to nevar paspēt.
No rīta nogulējām, jo vēl to stundu pagrieza. Kamēr lasīju lekciju, meita darīja tos mājas darbus, kurus savos 8 gados un kā bērns kas auga bez gadžetiem, viņa var izdarīt. Matemātiku un pusi no krievu valodas. Un stundas ir 5, nevis 1,5.
Tad braucam staigāt. Pie dabas. Bet ar draugiem. Ar visu sociālo distancēšanos. Bez pieskārieniem, ar 2 metru attālumu, mežā. Bet tomēr ar cilvēkiem, ar kuriem var parunāt.
Bērni mājās visiem jūk prātā, rauda, paliek dusmīgi. Šodien labi redzēju, kāpēc. Jo mājās nevar izskrieties, parunāt ar citu bērnu par upes strāvu, sastridēties par to, mest ar čiekuriem viens otrā un darīt visu to, kas bērniem jādara, it īpaši ja viņi neiet skolā un sēž 7 stundas pie datora.
Atbraucām mājās un mans dators izdomāja, ka viņam vajag update tieši pirms manas video lekcijas. Maita tāds. Lekciju nokavēju, bet caur telefonu pabrīdināju studentus, ka gaidu to datoru. Un tad no uztraukuma sākumā aizmirsu ielikt uz ierakstu.
Vakarā bija kārtējie 200 ziņojumi vecāku čatā. Varbūt, nākamnedēļ sākšu karjeru kā bezmaksas vācu valodas skolotāja 2.klasei. Jo vienalga jātērē laiks, lai visu skaidrot Mašai un ļoti žēl tos vecākus, kas vācu valodu pilnīgi nezin. Vāciski to sauc ehrenamtlich un tas ir tas, kā, manuprāt, jāstrādā politiķiem. Ehrenamtlich. Tāpēc, ka gribi palīdzēt citiem. Bet tas tā nav, pat pašā Vācijā.
Ļoti gaidu rītdienu, kad varēšu nodot mācību stafeti mammai un galu galā tikt uz darbu.

NNIgYI7.jpg

hhvfGTW.jpg

02.04.2020.

Kārtēja diena.
Saule, lietus.
Vairs nav šī sajūta, ka notiek kaut kas īpašs.
Daudz kur pasaulē cilvēki dažādi izdzīvo šo laiku. Kādam grūti mājās, kāds dzīvo tīklos. Kādam to tīklu pa daudz. Esam jūtīgāki. Apvainojos vakar uz vienu komentāru. Gribēju atmest šo rakstīšanu. Bet tad šodien kāds pateica ko labu. Un tā tas notiek.
Dienu nav, laika nav. Ziņas vairs negribās dzirdēt un skaitļus redzēt. Kādreiz tas viss kļūs par statistiku.
Ir tikai daba, kurai ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar cilvēkiem.
Šodien uz Lielupes pūta vējš, Jūrmalā atkal bija tukšs.
Maša ļoti grib uz skolu. Un es arī gribu to skolu, kad man nav 3 stundas jātaisa vācu valoda. Toties zinu tagad visu par pilsētu Freisinga, kas netālu no Minhenes. Tur ir 4 pamatskolas un viens jauns baseins. Un forša skolotāja vārdā Frau Otto. Bet man, kas ir diezgan negodīgi, darba šajās dienās ir pat vairāk. Un naudas mazāk.

03.04.2020.

Divdesmit trešā
Gulēt man vienmēr bija svarīgi. Vajadzēja 9 stundas, un nedod Dievs mazāk. Un tagad pietiek ar 7 un viss ir ok. Manuprāt, tāpēc, ka nav izaicinājumu, ir rutīna. Mazie darbi. Lekciju pilnveidošana. Video ēteru klausīšanās. Un organisms nenogurst.
Varētu domāt, ka tamdēļ vairāk paspēju. Bet nē. Vismaz ne to, ko gribētu paspēt.
Šodien, piemēram, bez darba apmeklējuma, kur tiešām paspēju visu, ko plānoju, bija saplānots vēl:
- konspektēt digitālā marketinga semināru
- paklausīties soc psiholoģijas nodarbību
- iztīrīt dzīvokli
- iztulkot vēl vienu grāmatas sadaļu.
No tā nav izdarīts nekas. Varbūt, vēl drusku patulkošu, lai sirdsapziņa mierīga.
Īpašu pārdzīvojumu par to arī nav.
Uz ielas šodien bija baigais vējš, neticami skaisti mākoņi. Kad to visu aizputīs un atnesis mums ierasto dzīvi? Vai es par to priecāšos? Kāda būs mana personiskā pamācība?
Es dikti neticu tam, kad cilvēki saka - o, pēc pandēmijas beigšanas es vairāk laika pavadīšu ar ģimeni vai turpināšu staigāt. Neticu, jo arī uzzinot par karantinu, mēs teicām, es teicu - o, tagad skatīšos operas online. Un sportošu mājās. Un mazgāšu logus. Un dienas ir aizpildītas. Un logi stāv netīri.
Bet kaut kas noteikti mainīsies, bet vajadzēs laiku - kādu gadu varbūt, - lai izprastu, kas ir tas, ko covid iemācīja? Vai tas bija vienkārši nosacīts atvaļinājums...

UzTomc7.jpg

J71zvgS.jpg

04.04.2020.

24. diena
Saule no rīta. Pēc tam lekcija. Tad taisīju aptauju. Nezin kāpēc darba lietas darās ātri un viegli. Un viss, kas ir ap māju, ap kursiem neiet nekādīgi. Es teiktu, ka darbs ir tas, kas saista ar iepriekšējo dzīvi, kontroles sajūta, varbūt cerība tikt uz to atkal.
Ar grūtībām piespiedu sevi nomazgāt pusi no lodžijas logiem. Parasti man patīk. Bet lodžijas logi ir neērti un ārā auksti. Palīdzēja audio grāmata. Un audio grāmatas e-vidē es atklāju pateicoties vīrusam. Vēl pateicoties vīrusam uzsāku to, ko gribēju jau ilgi - akūto problēmu apspriešanu online ar kolēģiem un studentiem. Vēl man tagad ir forša aplikācija ar skeneru. Un Mašai tūlīt būs kruts telefons. Un viņa apguva datoru.
Uzzināju šodien jaunā ekonomiskas ministra biogrāfiju. Liekās vēl sirreālāk nekā pandēmija. Bet abas ir reālas.
Pārstāju skatīties covid statistiku. Laikam cilvēks tiešām pierod pie visa.
Bet iekšēji man ir sajūta, ka maijā viss nomierināsies. Un tas ir labi.
Un ja nav būts ārā, tad vienmēr var pielikt kaķa foto.

CjXKgvW.jpg

05.04.2020.

25. diena
Rīts ar kaķi. Rīts ar sauli. Nesteidzoties. Ēst negribās, jo vakardien ēdu bez pārtraukuma.
Nevarēju sazvanīt ne mammu, ne bērnu un sāku uztraukties. Vairāk emocionāli, jo prāts jau saprot, ka viss ir OK. Pat precīzāk teikt - uzvilkties. Un uzvilkos. Mammai nācās atvainoties. Un man - iekšēji - arī.
Drusku sakārtoju mājas, uzbļāvu uz kaķi, kas paspēja nokārtot lietas, kamēr es mazgāju viņa tualeti. Un tad es izelpoju un tālāk viss gāja labi.
Izbrīnījos, protams, par mašīnu rindu circle, par cilvēkiem, kas arī tur lien pa vidu, par 5 vīriešiem vienā vāģī. Bet tas jau ļoti atsvešināti, ar vieglu ironiju.
Staigājam pa ne-tūristu Jūrmalu, Mašai izrādījās draugs gulbis, kurš viņu paziņa no tālienes. Gājām uz mūsu mīļāko picēriju. Cilvēku Jūrmalā bija daudz, bet picērija tukša. Strādājot pārsvarā uz piegādi. No 4 galdiem bija aizņemts viens. Tā bija brīnišķīga sajūta, būt restorānā. Dzert Aperolu un ēst picu ar jūras veltēm. Pļāpāt, nesteigties. Picērija atvēra arī galdiņus ārā un daži cilvēki sēdēja tur, saulē un likās, ka apkārt ir normāla dzīve.
Pa ceļam mājās runājām par risku ar sabiedrisko transportu un mamma teica, ka tagad katrs priecājas par veco Žiguli garāžā. Un tad mēs redzam zaporožcu.
Mājās izmēģinājām Google linku, kas ļauj redzēt dzīvniekus istabā, sajūsmā bijām visas trīs
Ziņās stāstīja par to, ka Armēnijā veselības ministrija atvēra kontu, kur var iemest naudu, kas ies mediķiem. Bet mēs Eiropā tikai aplaudējam no balkoniem.
Redzēsim, ko atnesis rīts, šodiena bija forša.

PMVS27f.jpg

Squa22A.jpg

07.04.2020.

Vakardiena
Tā bija tik laba, ka negribējās pilnīgi neko rakstīt.
Vispār, tā rakstīšana nemaz nav vieglā. Neapskaužu rakstniekus, īpaši tos, kas raksta disciplinēti.
Nezinu, kurš tur baigi garlaikojas - man pirmdien parasti ir brīvdiena, bet karantīnā 12 bija klases stunda meitai, 13 ēters Facebookā. Bet par trešdienu vispār negribās domāt.
Bija tik labs laiks, ka staigājam no 13.30 līdz 18.00. Mežaparkā, pie jūras, pa Jomās ielu.
Ēdām harčo un šašliku, dzērām parkā kafiju un kakao. Nogājām 11 000 soļus, Maša brauca ar skrejritenis. Mežs smaržoja pēc kadiķa un jūra pēc joda. Nopirkām Mašai smuku cepuri un man bikses
Vakarā ieliku bērnu vannā, viņa tur var sēdēt kaut 2 stundas un paspēju iztīrīt māju.
Kaut kā dvēselē ir miers un sajūta ka viss ātri nokārtosies. Un doma, ka, varbūt, šo laiku vēlāk atcerēšos kā savu skaistāko atvaļinājumu.

elCzCYK.jpg

08.04.2020.

Re, ko dara slinkums. Vai pārslogojums. Vai pārāk ilgas pastaigas.
Man NAV laika. Mēs tā jau ejām gulēt 23jos naktī. Un tad es tiešām nevaru vairs neko uzrakstīt.
Nezinu, es sāku tā pierast pie šī lēnīga tempa, pie tā, ka visām ir laiks. Pie tā, ka nevajag modinātāju. Es sāku uztraukties par to, kas būs pēc 12.05. Kā varēšu no tā visa atteikties?
Vakar izlēmām ar bērnu, ka sāksim taisīt uzdevumus divos piegājienos. Un pa vidu staigāsim.
Vakar bijām otrajā pludmales pusē. Brīnišķīgs mežs, karsts čebureks un siltums kā vasarā.
Pēc tam braucām ēst uz McDonald un pie reizes mazgājam pašas mašīnu. Maša jau sen gribēja un šoreiz izmēģinājām. Labā laikā tā ir brīnišķīga izklaide.
Un tad braucam pakaļ Mašas jaunam telefonam. Un pie reizes Rimi. Kur joprojām visi darbinieki bez maskām.
Vakarā Maša ļoti ilgi sēdēja pie stundām, paspējām sastrīdēties un salabt. Ēdam neticami lētas zemenes. Un varējām izrunāt visu, jo rīts nav 7.30

XjNQCiy.jpg

IO64LCC.png

09.04.2020.

Ceturtdiena ir grūtāka diena. Jo pacietība mājas darbu sagatavošanā, pieslēdzoties video stundām, skaidrojot jaunu vielu, fotografējot, sūtot, parakstot, beidzās. Un saule beidzās. Un nedēļa beidzās - nedēļa, kur piektdien man bija mana darba diena. Īsta, ar pastaigu turp un atpakaļ, ar kafiju, ar darba datoru. Bet rītdien ir Lieldienas, kuras vienalga nevarēs svinēt. Un brīvdiena, kad vienalga neviens nestrādā. Jocīgi.
No rīta nokavējām video stundu, jo meita nevarēja piecelties, skaņa negāja, es psihoju.
Un tā mums galīgi negāja, kamēr netikām uz darbu. Vispār šī karantīna ir jocīga. Nedrīkst iet spa 5 zvaigžņu viesnīcā, bet drīkst braukt ar sabiedrisko transportu. Nedrīkst iet uz skolu, bet kur tad to bērnu likt?
Pastrādājam. Maša bija pārāk klusā - izrādījās, nokačāja sev jaunajā telefonā šaha spēli un klusiņām cīnās. Tā varbūt viena no labākajām pandēmijas īpašībām - mēs mācāmies kaut ko jaunu un pie tam visi.
Jūrmalā pēcpusdienā bija ļoti auksts. Meita nelika mieru, bet saule drusku visu izlīdzināja.
Un tad braucu uz mājām un sāku tulkot. Visvairāk tulkošanā - bet tas attiecās tikai uz daiļliteratūru - man patīk tas brīdis, kad tu sāc just ritmu. Ne vārdus, ne teicienus, bet cita cilvēka, tā rakstītāja ritmu. Un tad nevar apstāties.

bTo738y.jpg

y9ufN5m.png

10.04.2020.

29.diena - brīnumaini, ka atceros skaitu.
Brīvdiena brīvdienu laikā.
Vienatnē, klusumā.
Ilgi cēlos, tad izdomāju iztīrīt vannas istabu. Fitnesa vietā. Bezmaksas.
Tad video konsultācija bakalauriem, pāris draugu zvanu. Pat aicinājums uz šašlikiem.
Gāju staigāt. Šoreiz audio grāmata ne īpaši. Bet vienalga ar to var nostaigāt ilgāk. CircleC latte un tūre ap Grīziņkalnu.
Staigājot, sapratu, kāpēc stresoju, kad esmu ar meitu. Ne jau šī papildus mēneša dēļ. Bet to visu 4,5 mēnešu dēļ.
Ak Dievs, es taču atceros 1.klases brīvdienas! Precīzi 23.07. mana mīļā, forša meita sāka pārvērties par mazo teroristu. Jo 7 nedēļas bez skolas ir tieši tik, cik viņa varēja izturēt. Un tas bez stresa, bez bailēm par vīrusu un ar mammu, kura pelnīja pietiekoši, lai viņu izklaidēt ar 150 variantiem. Un kā tad būs šovasar? Ne 14.maijā, bet kaut kādā 20.jūlijā?
Tas ir tas, kas zemapziņas līmenī mani grauž. Vai tad mūsu valsts vīriem un sievām nav bērnu? Vai viņi šo nesaprot?
Mājās ilgi domāju, ko varētu gribēt uzēst. Bet neko tā arī neizdomāju, un tas pie pilna ledusskapja.
Atcerējos gadījumu, par kuru lasīju, kad gatavoju ēteru Culture pointā - toreiz, 20padsmitajā gadā Afrikā, Kongo manuprāt, ieviesa stingru karantīnu Ebolas dēļ. Un tad atcēla. Jo cilvēki izlauzās ārā. Gatavi mirt no tiešām nāvējoša vīrusa, tik lai nesēdētu iekšā. Toreiz vēl brīnījos un norakstīju šo gadījumu uz to, ka Āfrikā noteikumi karantīnai droši vien bija briesmīgi.
Vakarā tulkojums un seriāls. Nekas jauns. Zeme ir apaļa un laiks ir ciklisks.

s82JH8f.jpg

uTgBZEl.jpg

11.04.2020.

Diena 30.
Lēns rīts, kafija ar ziņām. Pasaulē viss diezgan slikti. Un te - viss tik labi, ka nevar izprast ārkārtas situācijās pagarinājumu. Ar prātu jau var, bet ar sirdi - nē.
Tad ilgi runāju pa telefonu ar vienu Vācijas draugu. Tomēr ir jocīgi, kā mēs esam sadalīti laikā un telpā un ka tajā visā ir cilvēki, ar kuriem var netikties 20 gadus, bet visu laiku uzturēt kontaktu un tad, runājot, būt pilnīgi identiskiem domās. Ar Valteru, piemēram, pat neesam kursabiedri, viņš mācījās citā programmā, bet tā saikne ir ļoti stipra. Nekad nevarēju saprast šo brīnumu.
Staigājam ar meitu pa Jūrmalu. Galu galā viņa iemācījas braukt ar riteni un es varu mierīgi pastaigāt gar jūru. Bet ne mierīgi - piekrastē ir ļoti daudz mušu un meitai, protams, tas nepatīk un man viņa jāglābj, jāmierina un jāmotivē. Tad mīļākā picērija un vanna.
Skaisti, kā jau vajadzētu būt brīvdienās. Vārījām un krāsojam olas un diena bija beigta.

D9YhIC7.jpg

GuXMVG2.png

12.04.2020.

Nu ko - pilns mēnesis...
Un ko darīt, ja no rīta lietus. Izdomājām uztaisīt mājas darbu. Kaut ko vieglu. Dabas zinības. Paskatījāmies un vuala
1. Zem palielinājuma stikla izpētīt kastaņa pumpuru.
Comon, kastaņi ir lieli koki. Vai nu tagad jāņem kāpnes? Un jāiet ārā, kāpt uz kastaņa?
Bet foršākais vēl bija priekšā
2. Izrakt māllēpes, mājās izpētīt un izmērīt.
Tātad, pirmkārt, kur tās ņemt? Grīziņkalnā tas neaug, jābrauc ārā - un kā tad ar paliec mājās? Otrkārt, kā tad ar vīrusu. Ja kāds uzspļauj virsū, vīruss būs klāt. Un arī bez koronas uz šādiem augiem varbūt viss kaut. Treškārt, kāda no tā ir jēga laikos, kad var iegooglēt jebkāda auga izmērus.
Lai nu ir tas divnieks dabas zinībās. Tiešām.
Kad lietus pārstāja, gājām parkā. Staigājam tur, Maša brauca ar riteni. Tad pa Jomās ielu tur un atpakaļ. Ieraudzīju tukšu drēbju veikalu un tas bija iemesls, kāpēc iegāju. Īstenībā, mūsdienās tas būtu foršs mārketinga triks - aicināt vienīgo pircēju. Nopirku 6 mantas. Jau 2 nedēļas man tas vajadzēja, bet vien domā, ka vajag braukt uz kādu tc, bija neizturama. Un te - 20min, 6 mantas, neviena cita.
Vakarā klausījāmies 3 psihoterapeitus tv24 un varēju piekrist tiem visiem - cilvēki dzer vairāk, par skolu un pulciņu atvēršanu būtu jāpadomā, pēc krīzes var būt trakas psiholoģiskās sekas.
Ar labu nakti.

CPbzj8n.jpg

RRmM1A7.jpg

13.04.2020.

Šodien pēc ilga laika bijām Rīgā visas trīs.
Mammai rītdien uz darbu, jāgatavo video lekcijas. Es līdz šim viņai pat neuzspiedu, lai mācītos ppt, ne tikai tāpēc ka 74gadi, bet arī tāpēc, ka nekad nevarēju iedomāties, ka praktiskajās nodarbībās mediķiem tas var noderēt. Bet šodien sākam. Galvas nervi. Daudz ko uzzināju un pat apniku mammai ar saviem tūkstoš jautājumiem.
Pa vidu biju iepirkties. Sapratu, ka meita ir jāizklaidē un izdomāju nevis rakt māllepi, bet taisīt dārziņu balkonā. Bija forši, bet pārāk īsi.
Meita sarīkoja čatu ar draugiem WhatsApp un kādu stundu bērni tur kaut ko spēlēja, rādīja mājdzīvniekus un spēļmantiņas.
Šobrīd ļoti jocīga sajūta - nekas nemainās, bet sajūta ir savādāka. Ja pirms laika gribējās rakstīt visiem draugiem, raizēties, dalīties, tad šobrīd man visa tā ir pa daudz. Negribas celt klausuli. Pasaulē ir palikusi ļoti maza un es šobrīd to negribu paplašināt. Man pietiek ar šo.

6EXgC9l.jpg

0ulJn9O.jpg

14.04.2020.

33. Varētu būt skaists cipars.
Pilnīgi traks laiks ārā. Varētu būt rudens, bet nav.
Šodien vecāku čatā, kas mums šobrīd ir pat veseli divi, bija 428 ziņojumi. Un Latvijā tikai 2 covid gadījumi.
Latviešu valodā vajag izdrukāt krāsainas darba lapas... Droši vien arī tas ir normāli, bet es šobrīd nevaru atļauties nopirkt krāsainu printeri, jo jau nopirku meitai jaunu telefonu un tūlīt pirkšu arī jaunu datoru, jo mums akūti ar tiem, kas ir, nepietiek.
Toties atradu zemeņu sēklas, rītdien stādīsim.
Novadīju 3 konsultācijas studentiem. Visiem iet labi, viss strādā. Kāpēc tomēr skolas tā nemāk? Organizēt darbu, lai viss strādā? Lai ziņa par rītdienas video stundu 10os nenāk šodien 19.30...
Aiz stresa izdomāju izcept picu. Izdevās, bet meitai nepatīkot paprika.
Rītdien man ir 6 video tikšanās 😱 😱 😱 😱 😱
Plus jāsaliek meitai tehnika video stundai, jāaizved turp un atpakaļ mamma uz darbu un jāpaspēj autoservisā, jo ceturtdien tehniskā apskate. Vēsturei pielikšu bildi.
Tas nav normāli. Nekad "normālā dzīvē" man tā nebija. Mācu studentiem neplānot vairāk par 3 dienā. Bet pamanīju, ka, ja agrāk visas tikšanās ilgi skaņoja un bija OK, ja Tu saki, ka nevari, tad tagad neviens neko īpaši neskaņo, jo taču visi sēž mājās un garlaikojas...
Varbūt, vajag tiešām sākt būt izolācija? Nevis strādāt savas 8 stundas, tad 4 par skolotāju un vēl 1,5 par šoferi....

hiyQHVq.jpg

qLDyKEA.png

15.04.2020.

34.diena
Un ko - Es paspēju visu. 5 video tikšanās, atvest un aizvest mammu uz darbu, sagatavot bērnam video stundu un pārbaudīt mājas darbus. Vēl aizbraukt pie mana Latvijas soul mate - par vācu soul mate jau rakstīju - un pusotru stundu pļāpāt par visu un dzert kafiju ar balzāmu, kamēr viņa meistari maiņa lampiņas un eļļu manai mašīnai.
Tad vēl novadīt vakarā e-lekciju, parunāt par konferenci un literāro projektu.
Bet stāsts ir par ko citu - ES ZINU, KO IZDARĪŠU PIRMO, KAD ŠIS BEIGSIES - uz 3 dienām izslēgšu internetu visos rīkos.tas, kas agrāk bija šausmas, kļūst par privilēģiju.

IUGQDYp.jpg

16.04.2020.

35.
Ļoti nepatīkama diena. Koronavīrusam ar to nav nekādas saistības, bet cilvēkiem ir.
Problēma, protams, ir manī. Jo es a) tiešām vērtēju cilvēkus pēc sevis un b) esmu fanatiskā savu solījumu izpildītāja. Dažreiz tas ir grūti un neizdevīgi - kaut ko apsolu meitai, piemēram, un tad saprotu, ka labāk nebūtu to solījusi. Domāju, vai force majoere varētu būt iemesls nepildīt solīto. Un atziņu, ka varētu. Bet ne katra situācijā un ne ar katru cilvēku.
Īpaši ja tajā visā ir iepītas profesionālās un naudas attiecības. Jo man patīk pelnīt atbilstoši padarītam. Patīk dabūt arī kritiku un laboties. Visos savos kultūras projektos es maksāju atbilstošo naudu un gribētu, lai arī ar mani rīkotos tāpat. Ir lietas, ko labāk izdaru bezmaksas. Bet ne pa lēto.
Un šis dienas beigās vēl neizgāju tehnisko apskati un iekrītu uz pamatīgu remontu.
Toties mums uzsprāga salāti un Maša ir sajūsmā. Un piekrastē ir vētra, bet tā, diemžēl, nevar noskalot šo dienu.

UsW8n5a.png

17.04.2020.

Diena 36 ir ļoti ietekmēta no dienas 35.
Gribās streikot, nedarīt neko, uzteikt visu un raudāt zem segas aiz žēlastības pret sevi.
Bet viegli tikt ar šo galā palīdz bērni. Ar bērnu to vienkārši nevar. Tu saņemies un dari lietas. Drusku mazāk runā nekā parasti, drusku vairāk ieelpo, lai nekliegtu un nesašķeltos simts gabalos, bet tomēr visu dari.
Stundas, videokonferences, life culture pointā, ēdamā gatavošana, pastaiga pa tukšo Jūrmalu, kūka mūsu home bakery, atgriešanās, tulkošana, anketu ievadīšana Exelī priekš konferences.
Un beigās, kad esmu viena pati un varētu pažēlot sevi, spēkā tam vairs nav. Ir tikai nogurums un sajūta, ka jēgas visam ir krietni mazāk nekā gribētos domāt.

bztfsgg.jpg

sQ2sRK9.jpg

18.04.2020.

37.
Vienatnē un ar pārdomām.
Sabiedrībai attīstoties, cilvēki kļuva neatkarīgi viens no otrā. Un uzpeldēja jautājums, vai cilvēks ir sociālā būtne vai viņš vienkārši bija spiests sadarboties. Bet manuprāt, covid pierādīja, ka tomēr esam sociālie. Jo tieši cilvēki ir tie, kas tevi var pacelt debesīs ar labu vārdu un savam rūpēm un arī nomest ellē ar aizvainojumiem vai niecinājumu.
Uz tehnoloģijām neapvainojas, par tehnoloģiju nodevību ilgi nereflektē. Ar tiem cilvēkiem sarežģītāk. Pat ja gribās nedomāt, sāc spēlēt looking glass self, secināt kaut ko, diskutēt ar sevi un citiem savā galvā.
Lielāku daļu dienas tikos online ar studentiem. Un tas ir tas, kas dod daudz spēka un dzīves prieku. Paldies jums, mīļie!️️️ 💕 💕 💕
Pa vidu zvanīja mamma, un tad meita. Nevar tikt galā ar mācībām, strīdējās, rauda. Runāju ar draudzeni, viņai bērns tādā pašā vecumā - tēma bērniem šobrīd ir par to, ka viņi nav nevienam vajadzīgi, viņus nemīl, viņi nemīl utt. Smagi tam mazām asarinām. Bet ko viņiem palīdzēt - nav ne jausmas. Iedomājos par bērniem kara laikā... Vai tie arī ārdījās? Domāju, ka nē. Baidījās, bet vai cela histēriju? Mēs pamainījām audzināšanas koncepciju, iedevām bērniem visas tiesības, mīlestību, labklājību. Bet kas nāk ārā... Nezinu.
Vakarā sapratu, ka mājās ir baklažāns, ko nopirku, jo draudzenei profilā bija rullītis par dažādām receptēm ar baklažāniem, un nācās gatavot. Ēst gan negribās. Bet vajag. Recepte ir ok. Ar to dzīvi tikai kaut kas nav līdz galam.

BDl2C9O.jpg

19.04.2020.

38.diena
Un otrā nedēļa bez brīvdienām. Kopš vienreiz mans organisms izdomāja mirt no pārslodzes, es vienmēr, kādi un cik nebūtu darbi, ieplānoju vienu dienu nedēļā, kas ir pilnīgi tukša no darbiem. Un tagad ir 'šīs brīnišķīgs laiks, kad var veltīt sev uzmanību' - un man jau otrā nedēļa ir bez brīvdienām.
Esmu ļoti nogurusi. Sāp kakls un pleci no sēdēšanas pie datora. Un no tā sāp galva. Taisu vingrinājumus, bet vairs nepalīdz. Skatoties datorā un koncentrējot skatu, jūtu vieglu reiboni.
Ja nebūtu šodien jābrauc uz Jūrmalu pakaļ meitai, sēdētu līdz vakaram arī šodien. Un tā pastrādāju 4 stundas un čupa ar nepabeigtiem darbiem pārbrauca uz nākamo nedēļu.
Sapņi kļūst arvien jocīgāki. Šodien tikos ar citplanētiešiem, kuri stāstīja, ka uzsūtīja Zemei Covid19, lai mūs glābtu. Jo savādāk pēc pāris gadiem mēs sevi iznīcinātu ar karu. Ja būtu laiks, uzrakstītu par to romānu. Bet nav un rītdien jāpaspēj pabeigt prezentācija zinātniskajai konferencei.
Maša paliek emocionālāka, burkāni arī parādījās, kaķis bļauj tik skaļi, ka atcelu viņam diētu.
Un par pareizticīgo Lieldienām šoreiz vienkārši aizmirsu.
Христос воскрес, видимо.

twKzhC8.jpg

zB6yhgd.png

20.04.2020.

39. Ak Dievs, cik daudz...
Kad sāku rakstīt šo sienas grāmatu, rēķinājos ar maksimāli mēnesi. Un nerēķinājos ar to, cik sevi vajadzēs piespiest, cik jocīgi liksies daži komentāri, cik daudz laika tas prasīs.
Dienas ar visu darbu kalnu, ar meitas stundām kļūst līdzīgas. Svarīgākās domas jau izklāstītas.
Bet pagaidām neatmetu, ir kaut kāda sajūta, ka kaut ko tad palaidīšu garām.
Šodien aizvedām mašīnu uz servisu un gājām atpakaļ kājām pa Avotu ielu. Fenomenāla vieta, kura visa mana ilgā mūža laikā bija marģināla. Arī tagad virkne bomžu, visi klepo oa labi pa kreisi, liku Mašai šalli ap seju. Briesmīga sajūta.
Mājās mācījāmies, taisīju prezentāciju konferencei, sējam zemenes un ko tur vēl un skatījāmies multeni.
Pirms pandēmijas biju cilvēks, kas ļoti dzīvo te un tagad, bet šobrīd novēroju, ka manī tas izzūd. Vakar pārrezervēju mūsu Turcijas atpūtu uz oktobri un sapratu, ka domas vijās vai nu tajā nākotnē vai joprojām virpo ap nepatīkamo situāciju. Kur viss jau izlemts. Bet tā kā nekas cits nenotiek, pagātne un nākotne kļuva tuvākās nekā šis brīdis.

skyU9A6.jpg

g50pOp7.jpg

21.04.2020.

Diena 40.
Saulaina, vējaina un samērīgi auksta.
It kā brīva. Vien viens online meetings, pāris epastu, kas ir steidzīgi. Mašai samērā vieglie priekšmeti.
Tomēr katrs epasts izvērtās par garu padarīšanu. Studenti man nekad nav rakstījuši tik vājus darbus. Neloģiski, neizstrādāti, it kā būtu aizmirsuši visu, ko mācījās iepriekš. Un tie ir labi studenti, pēdējie kursi, kuriem iepriekš viss izdevās. Un te nu sāk šaubīties - vai es no covid vairs neko nevaru vadīt, vai viņi no covid nav spējīgi koncentrēties.
Jutu, ka datora ekrāns arvien vairāk izsauc sliktu dūšu. Ja tā būs tālāk, varbūt nāksies mainīt profesiju. Jo šobrīd ar datoriem ir saistīs viss - tulkojumi, pasniegšana, mācību procesa un pasākumu plānošana, konsultācijas un vebināri.
Baigi var redzēt pavasari. Jūrmalā ceriņi jau gatavojas ziedēt. Zemenes, ko mums šodien atveda, ir vasarīgi saldas.
Jau kopš svētdienas redzu, ka cilvēki vairs neievēro to 2x2 principu. Vismaz Jūrmalā nē. Pat kafejnīcās, kur agrāk mums trim bija jāskaidro, ka dzīvojam kopā, šobrīd pie viena galda sēž vairāki vīrieši vai 2 ģimenes un vairs neviens neko neprasa. Parkā pilns ar bērniem un pusaudžu bariņiem. Vai tas ir tas brīdis, kad Kongo cilvēki ignorēja Ebolas karantīnu, tikai mūsu maigajā formā?
Skaidrs viens - pat ja ārēji visi izskatās labi, līdz augustam pie pilna prāta neizturēs neviens.

ZC3IiM5.jpg

K2lL5lX.jpg

22.04.2020.

Vakardien spēku rakstīt nebija.
Esmu apaukstējusies un, ja 'normālā' dzīvē varētu to paziņot un trīs dienas gulēt mierīgi, tad tagad tas nevienu neinteresē. No rīta bija plāns iziet cauri epastiem, bet vajadzēja palīdzību meitai, kas nekādīgi nevarēja saprast atšķirību starp cieņu un mīlestību. Un kad tikām ar to galā, bija jāskaidro, kas ir Ģenitīvs, jo to uzdeva mācīties latviešu valodā, bet krievu valodā par šādiem zvēriem vēl nerunāja.
Tad pakaļ mammai, ātri paēst un uz skolu, jo bija jāpiedalās konferences atklāšanā. Tie solījumi... Ilgi domāju, vai braukt, jo jūtos slikti. Bet kā nu var uzmest. Aizbraucu, nosēdēju stundu ļoti aukstajā telpā un nosalu pamatīgi. (SPOILER - šodien nav balss, bet jāvada sekcija).
Pēc tam bij jāiebrauc Rimi. Cilvēku daudz, daudz arī klepo. Neviena ar masku. Sajūta, ka karantīnā beigusies.
Vakarā skatījāmies filmu, es klepoju kā traka un sajūta bija ļoti nepatīkama, kaut arī ziņu, ka vienkārši saaukstējos.

uHywHRY.png

J5FdrH7.png

23.04.2020.

42.diena un pirmā online zinātniskā konference.
Tas tiešām bija sarežģīts ceļš, bet tas, ko ar izbrīnu secināju, ka gandarījums no e-pasākumiem ir tik pat liels, cik no dzīvajiem. Emocijas un daudz jaunu atziņu. Cilvēki online bija daudz atvērtāki, jautājumu daudz vairāk nekā offline un diskusija daudz ražīgāka.
Šī bija jauka pieredze, ko veicu ar puspazudušu balsi un aizliktām no iesnām smadzenēm. Varbūt tāpēc pārtērējam laiku.
Fiziski ir bijis ļoti grūti sekot visiem priekšnesumiem un gatavot jautājumus, bet zinu, ka arī to varu.
Nākamgad laikam šī būs konference ar big party, jo cilvēki būs izgājuši šogad kopā svarīgai pieredzei, kas saliedē.
Paralēli vēl meitas stundas, kontroldarbi un citi prieki.
Un vakarā tomēr aizvedu savējos uz Jūrmalu un iznācu pludmalē. Kā kuram, bet man jūra un mežs ir spējīgi atgriezt spēkus. Vējš bija ļoti auksts un tas laikam nebija prātīgi. Bet absolūti nepieciešami.
Un tad vienkārši nav spēkā braukt atpakaļ. Tā vai tā nekāds tulkojums vairs šodien netaps.

9V6Uqg9.png

Muclt1N.jpg

24.04.2020.

43.diena
Arvien vairāk darbu. Arvien mazāk spēku. Pilnīgi skaidra sajūta, ka laime ir kad visi ir kopā un visi ir veseli. Tāpēc pēkšņi man sāka patikt palikt mūsu mazajā Jūrmalas dzīvoklī, jo tur visi ir kopā un blakus. Un tad ir miers uz dvēseles.
Skatījāmies ziņas, kamēr Maša pildīja 2 kontroldarbus (jā, skolā tomēr kaut kas nav ar sinhronizāciju). Nekas jauns, ASV visa pa daudz, mums visa pa maz, bet karantīna vienalga palikšot.
Otrā vērtība, kas noteikti ir laime, daba un spēja staigāt pa mežu un gar jūru. Nezinu, tiešām nezinu, kā varētu izturēt bez tā. Kā iztur mani Maskavas draugi Sadovoja iekšā, kā iztur draudzene no Itālijas, kas dzīvo visskaistākajā salā un nevar iziet no mājām. Negribu to zināt...
Vēl novērojums, kas arī jau ilgst vairākas dienas - nevar vairs sevi iepriecināt ar ierastām lietām: ar latti parkā, ar suši vai picu, ar kādu našķi, arī ar alkoholu - nē. To visu var konsumēt un ar prātu sev iestāstīt, ka tā ir labi, bet īsti nekādu apmierinājumu tas vairs nedot.
Atbraucot mājās, atkal darbs. Naudas pamatdarbā mazāk, ņemu tulkojumus. Galva vairs nestrādā un brīvdienu atkal nebūs.

Y8unVRL.jpg

25.04.2020.

44. diena
Kārtējā nedēļa bez brīvdienām. Studenti šodien teica, ka nav šo to paspējuši, jo domāja, ka šodiena būs rītdien. Es tam arī spēju noticēt.
30.04., kad jānodod viens darbiņš, man bija nezin kāpēc ielecis otrdienā. Eksāmens maijā - nākamnedēļ.
No 9 līdz 17 online režīmā. Tiešām grūti. Studentiem arī. Mēģinām turēties un strādāt ne tikai par pasniedzēju, bet arī par psihologu.
Pēc tam ilgi mēģināju sevi piespiest iziet ārā. Tad vēl atcerējos, ka neesmu ēdusi. Pierijos un tad aiz sliktas sirdsapziņas nosoļoju 8 km. Brīnos, ka izrādās vienā parkā var tik daudz nostaigāt. Parkā kāds uztaisīja uzmundrinošus uzrakstus uz asfalta. Auksts un vējains laiks drusku izpurināja galvu.
Pie reizes izmetu pāris lietas, kas bija žēl mest ārā. Nepresso kafijas mašīnu, piemēram, kas strādā reiz gadā un ja paveicās. Pāris šķīvjus. Zābakus. Nezinu, gribas mest visu prom, gan fiziski, gan garīgi. Domāju, tāpēc, ka gribas, lai kaut kas notiktu.
Atgriezos mājās ap 20 un sāku otru maiņu.
Kaķis atkal kaut ko aprija un esmu paaugstinātas uzmanības režīmā. Kā tik dārgs un skaists dzīvnieks var būt tik margināls un rīt visu, kas uz grīdas. Vai nu nevarēja bez tā?

D3Qvl0y.jpg

DSwiNdz.jpg

26.04.2020.

45. jubileja. Puse mēneša.
Joprojām lasu fb, ka daži iesaka baudīt atvaļinājumu.
Mans Dievs, mans garākais atvaļinājums bija 20 dienas. Pirms trim gadiem biju pārstrādājusies 5 darbos, viens no kuriem bija uzņēmuma vadīšana. Un tad aizgāju no turienes prom un braucu atvaļinājumā. Uz Baltkrieviju. Tiešām bez interneta un datora. Mums bija 10 dienas sanatorijā un tad vēl 6 izbraucienam ar nakšņošanām Krāslavā, Vitebskā un Daugavpilī. Sākumā baigi visu baudīju, bet pēc nedēļas sanatorijā, kad kopā pagāja 9 dienas, sapratu, ka esmu tiešām atpūtusies. Ne jau tā, ka uzreiz gribēju strādāt un nebaudīju atlikušo. Bet tomēr bija skaidrs, ka ar šo organismam pietiek. Un tas bija bez stresa un ar ļoti lielu naudas summu, ka arī bez raizēm par nākotnes darbu un projektiem.
Ko nu? Nogulēju šodien visu. Tad ātri patulkoju. Tad uz Jūrmalu. Aizstaigājām uz Dubultiem. Dukāts ciet, bet čebureku būda vaļā. Kurš tur ko saka par pārdomātu racionu, bet pirms covid čeburekus neesmu ēduši gadus desmit. Un šis bija jau otrais pa covid laiku.
Dabā skaisti, bet nenormāli auksti un šī disonanse neļauj atslābināties, vienmēr atgādinot, ka kaut kad nav kārtībā.
No iekšējiem avotiem zināms, ka ap 12.05. būs atvieglojumi, bet ne tie, kurus gaidu es. No sērijas 'nekadnavlabi'.

t77iq3m.png

jeHTR5o.jpg

27.04.2020.

Spēku kļūst arvien mazāk. Vakar šo to pierakstīju piezīmēs, bet nopostot vairs nevarēju.
Šodien (t.i. vakardien) bija plānots viens un iznāca cits. Un tas bija pat ļoti patīkami, jo jau 45 dienas viss bija strikti pēc plāna.
No rīta ilgi ar kaķi un meitu gulējām un mulķojamies. Un tad uzzvanīja mamma un teica, ka jau esot atpūtusies. Un vai mēs šodien neatbrauktu viņai pakaļ. Un tas bija ļoti zīmīgi, jo parasti mamma tā nedara, un mēs atcēlām ar prieku visus plānus un braucām uz Jūrmalu.
Pa ceļam meita gribēja zināt, ko es darītu, ja man būtu burvja nūja. Un ļoti brīnījās, ka man nepietika pusstundas līdz Jūrmalai, lai uzskaitītu visas savas vēlmes. Meitai to bija stipri mazāk, bet daudz vērienīgāki. Un mammai, kas man liekās ļoti jocīgi, vēlmju bija maz un ļoti pieticīgi. Viņa teica, ka neprotot sapņot bezjēdzīgi. Bet tāda jau ir sapņošanas jēga. Es, savukārt, domāju, ka tās ir kaut kāds postpadomju sindroms.
Staigājam, ēdam picu. Parkā desmitiem pilnīgi traku pusaudžu, kāda tur distance. Bet to var tik ļoti labi saprast. Gan viņus, gan vecākus, kas ar prieku laiž tos prom.
Meitai atpakaļceļā uznāca sliktais garīgais. Raudāja cītīgi, mamma dusmojas, jo nav ko raudāt, ja nekas nesāp un neko nevari izmainīt. Es viņu atbalstīju, auroju līdzi, kamēr tikām līdz mājām un tad vēl ilgi sēdējām apkampjoties mašīnā. Es uzskatu, ka katrai emocija ir jātiek ārā. Un nav to slikto emociju, kas baigi jānospiež. Bet lūk padomju paaudze doma savādāk. Kopš sāku lasīt HR, baigi grupēju cilvēkus pēc paaudzēm. Tāda prof deformācija.
Vakarā bija tāds nespēks, ka jau astoņos aizgāju gultā lasīt grāmatu. Pat pamērīju temperatūru. Bet izrādījās, mūsu ģimenes ārste, kā ziņot, izrakstīja korvalolu, kas jādzer tādiem kā es. Un mamma kā ziņot, to jau ir nopirkusi. Korvalols tiešām palīdzēja.

F7An4x0.jpg

owuZRaC.jpg

28.04.2020.

Kārtēja diena ar stundām un mājas darbiem, e-konferencēm un tulkojumiem.
Algas vēl nav un nauda beigusies.
Nezinu, kā citi, bet es nevaru justies labi, kad nav naudas. Pat ja zinu, ka tā būs.
Diena pagāja ļoti ātri. Paspēju aiziet uz Rakstnieku savienību. Bija ļoti jocīgi - paņēmu ierasti kafiju Junge, atnācu uz biroju. Tur neviena nav, kā vienmēr kad es nācu. Pilnīgi sirreāla sajūta. Jo viss kā agrāk. Tikai nebrīvi. Un to nevar manīt ārēji, bet ļoti izjūt iekšēji.
Nepārstāju brīnīties par cilvēkiem - par tiem, kas kritizē citus un paši neko nedara. Par tiem, kas mūžam čīkst, ka viņiem neprasa viņu viedokli, bet kad prasa, tad izvairās to izteikt. Par tiem, kas nepilda solījumus, bet sagaida to no citiem. Šī brīža situācija visu ir atkailinājusi. Dažreiz pat tā, ka negribas skatīties, gribas novērst skatienu sānos un paiet garām, izliekoties, ka nepamanīji.
Iešu labāk iedzert vakara korvalola devu.

cNfIMDR.jpg

mnK2oDn.jpg

29.04.2020.

Smagnēja diena. Negribu pat rakstīt. Esmu dzīvespriecīgs cilvēks un man apnika šis stāvoklis - neizrunātas lietas, apspiestas emocijas, neskaidras perspektīvas, neatsaucīgie cilvēki, pavirši studentu darbi, neskaidri bērna mājas darbu formulējumi, trakie pusaudži parkos, agresīvie autobraucēji, klepojošie cilvēki bez maskām, auksts vējš, īgns bērns, pārgurusi no video lekcijām mamma, mūžīgā alerģija, gudrīši un svētie, kas izmanto to visu sev par labu un pēc 12.05. izies uz ielām slaidi un viedi. Un arī kaķis, kas tikai izskatās gudrs un stilīgs, bet īstenībā ir prasts un glups.
Ar labu nakti.

46vr0cQ.png

30.04.2020.

49. diena.
Šodien redzēju cilvēkus. Kolēģus. Klātienē. Un studentus. Neklātienē. Liels prieks. Un pēkšņi arī spēks. Gan jāpasaka, ka šie bija visi trīs ļoti mīļi kolēģi, bet tomēr tas nevar būt tikai uz simpātijas pamata. Droši vien, tā ir enerģijas apmaiņa, un cik saprotu, mūsu pasaulē tomēr ir caurstrāvota ar enerģijām.
Darbā biju ar meitu, kolēģe ar suni. Abi divi uzvedas izcili. Protams, sākumā negāja tehnika un bija skaidrs, ka studentiem šādi aizstāvēt darbus ir grūti, bet kopumā bija jautri un produktīvi. Bet tas vēl vairāk deva iespaidu, ka viss ir sirreāli.
Un ka cilvēku reālai klātesamībai ir milzīga nozīme.
Tad, pa ceļam uz Jūrmalu, iebraucam McDonald's un tur bija briesmīgi. Īstenībā, brīnišķīgs piemērs, kā centiens ievērot covid ierobežojumus noved pie lielāka haosa un inficēšanās iespējas. Turpat, maximas stāvvieta bija vēl avārija. Tik stulba, kāda diez vai notiktu, ja visi būtu pie prāta.
Pastaigājamies pa parku, aizvedām mammu un, braucot atpakaļ, nolēmām iegriezties veikalā tepat Grīziņā, kur pārdod skrituļslidas, aprīkojumu utml. Nolūks bija nopirkt Mašai pilnu aizsargkomplektu, kas e-veikalā bija ar atlaidi, un man paskatīties skrejriteņi. Kamēr likām mašīnu, veikals aiztaisījās ciet, novelkot dzelzs žalūzijas. Bet meita ieraudzīja kādu iekšā un lika man klauvēt pie loga. Durvis mums atvēra, komplekts bērniem nebija, bet 110 eiro iztērēti skrejritenim. Tā kā dažreiz ir labi atvērt durvis.
Skatījāmies filmu par fiksikiem, viss bija labi. Bet tad meita pagadās nokrīt vannā un es uz viņas istabas durvīm pamanīt zīmīti ar tekstu - ciest nevaru šo pasauli. Viņa sasitās, es apvainojos. Redzēs, kas būs rītdien.

BDXGwHl.png

2RSMVVi.png

01.05.2020.

50. diena.
3 video sapulces no rīta.
Tad 4 stundu pastaiga pa Mežaparku. Kaut meita izskatās piesavinājusi manu skrejriteņi, tomēr pabraukāju un ir reāli forši. Ripo ļoti ātri, sajūta kā uz elektriskā. Viegls, saliekams un izskatās elegants. Priecē mani.
Bērni, protams, kā bērni, strīdas un nīkuļo. Bet vienalga, viņiem ir svarīgi būt kopā.
Apskatījām jauno estrādi. Izskatās ļoti iespaidīgi. Tāds tautiskais cyberpank. Iedomājoties tur kādu riktīgu sadziedāšanos, baigi pareizā sajūta.
Un vakarā svinējām ar klasesbiedreni Feniksa dzimšanas dienu. Feniksam tika gan tikai mīlestība, bet mums - viss pārējais.
Ir tādas dienas, kurās ir ieplūdinātas vairākas. Un tādā nu bija šodiena. Sirsnīga un saulaina. Mežaparkā bija tik daudz cilvēku, it kā nekāda covid nebūtu. Vienkārši, bērnu rotaļlaukumus remontē. Tā es šodien gribēju domāt.

02.05.2020.

51.
Īstā gultas diena. Meita pamodās 8.00 un aizgāja skatīties multenes. Un es nogulēju līdz 11. Tad atnāca kaķis un sāka klauvēt. Laikam domāja, ka esmu beigta un viņu vairs neviens nebaros. Tad atnāca meita un mēs nogulējām vēl stundu. Tad piezvanīja mamma, teica, ka arī vēl gultā. Un tad gan palika skaidrs, ka šī ir tāda diena. Kad jāguļ gultā, jāskatās uz lietu ārā, jāspēlē ar meitu memory un jāaizmirst par ārpasauli.
Bet kad lietus beidzās, bija jau 17, aizbraucām uz jūrmalu, paēdam pie mammas un es teicu, ka vēl tomēr pa ceļam iebraukšu parkā, jo ir sajūta, ka tur būs brīnišķīgi. Un manas mīļās nolēma braukt līdzi. Un parka tiešām bija brīnišķīgi. Smaržoja pēc pumpuriem, lēzeni spīdēja saule, parādījās meža putni un visādi kukaiņi. Tāda pilnīgi savādāka dzīve. Kaut kāds pretpols tam, ko redzam televīzijā un tīklos. Īpaši to sajūtu, iebraucot atpakaļ ceļā uz Rīgu Rimi. Tur bija tāds miers, kurā gribējās palikt. Un te bija rosība, viegla nervozitāte un gribējās prom.

03.05.2020.

52. dienā neizgāju no mājām.
Sākumā bija sajūta, ka esmu apaukstējusies, bet vēlāk tapa skaidrs, ka esmu pārgurusi.
Līdz 11 gulēju gultā ar kaķi, tad kaut ko uzēdu un sakārtoju istabu. Atnāca draudzene ar vīru, lai sniegtu "ātro santehnisko palīdzību vientuļām sievietēm" - forši pasēdējām.
Nākamās trīs stundas ņemos ar savu palodzes mazdārziņu, mēģināju glābt salātus un dilles, kas izauga par džungļiem. Daudz kas nesanāca, toties gurķi un burkānīši būs.
No šīs sēdēšanas un ravēšanas man palika galīgi slikti. Zvanīju mammai, viņa lika iedzert korvalolu un iet gulēt.
Bet es vēl paskatījos pēdējo Star wars epizodi. Kas tiešām bija slikta.
Nu jā, var minēt, kas ir uz bildes..

2zskZEx.png

04.05.2020.

53. diena bija kārtējā darba diena. Brokoļi un bokoļi. Desas un cīsiņi.
Un tad vēl studentu zinātniskie raksti un bakalaura darbi. Nepaspēju i pusi no plānotā.
Tad braucu uz Jūrmalu. Tur cilvēku jūra. Saule, ļoti silts. Kamēr staigājam, atcerējos visu, ko neizdarīju. Un ar šausmām secināju, ka rītdien atkal darba diena. Un atpūtusies neesmu nemaz. Tas ir baigi jocīgi šajā koronas laikā.
Vakarā vēl strādāju, palīdzēju mammai ar 53 studentu referātiem un domāju, vai un kad mēs sapratīsim, cik daudz mēs zaudējam šajā laikā - nē tikai ekonomiski un psihiski, bet arī kvalitātes ziņā.
Jo šajā laikā ir daudz grūtāk koncentrēties visiem un visur.

blVm0pW.png

3bPXauq.png

05.05.2020.

Neskaitāma diena.
Grūti piespiest sevi uzrakstīt kaut ko.
Šodien atkal skola meitai, atkal studentu jautājumi, pasniedzēju jautājumi, atkal pastaigas, atkal zemenes un mellenes mājas. Pat atkal plaģiāts no kāda ārzemju studenta, kas jau 5to reizi man sniedz dažādus soc problēmas Pakistānā apcerējumus.
Vissirsnīgākais šodien bija kāds sirmgalvis, kas atnāca uz Grīziņkalna parku ar elektroģitāru un vienkārši spēlēja dziesmas.
Meita satika klasesbiedrieni un viņas drusku izārdījās.
Es atkal neko nepaspēju. Es arī vairs negribu neko paspēt. Man zūd jēga. Visam, ko daru. Izņemot ģimeni. Neteikšu, ka man ir slikti. Ir jau OK. Jūra, ģimene, draugi, darbs. Pat kaut kāda nauda. Bet tam visam nav perspektīvas. Un laika dimensija, ierobežojumi ir neatņemama šis perspektīvas daļa.

06.05.2020.

54.diena.
Nekas jauns
Studentu epasti, projekti, stundas, mammas lekcijas.
Pa vidu pastaiga un pastaiga.
Vienīgais, kas traucē, ir Facebook, kas atgādina, ka šajā pašā laikā pirms gada bijām Sankt-Pēterburgā, pirms diviem Tartū un pirms trim Tallinā.
Mēs tiešām daudz ceļojam. Un tam aiziet lielākā daļa budžeta. Bet tagad visi šie atgādinājumi un trīs atcelti braucieni kopš marta reāli padara traku. Arī draugu bildes ar Londonas, Berlīnes, Tallinas, Maskavas tukšām ielām - tas tiešām ir nepanesami. Cik ļoti mainījās dzīve... Ne jau tā, ka nevar panest to, kas ir tagad. Bet tā, ka nevar to panest, kad salīdzini ar to, kas bija.
Vienreiz jautāju savai vecmāmiņai, kas trīs gadus pavadīja Osvencimā, kas viņai palīdzēja izdzīvot. Kas bija tāds, kas viņu izglāba un citus nē. Un viņa pastāstīja, kaut vispār ļoti negribīgi runāja par kara laiku, ka mira tie, kas domāja par pagātni. Kas atcerējās, cik labi bija mājās, ko mammas taisīja ēst, kā gāja pastaigās. Un viņa teica, ka domāja tikai par to, ka kādreiz viss beigsies. Un kādreiz arī beidzās, kad parādījās mans vectēvs. Bet tas ir stāsts, kurš vairs ar koronavīrusu nav saistīts.
Peace is still the happiness.

j6Lb5Bn.png

umUNkvv.png

07.05.2020.

Vakar biju tik ļoti dusmīga, ka negribējās pat rakstīt.
Kāpēc mūsu valdība uzvedās tāpat kā mūsu skolas, kas nenāk pretī bērniem un to vecākiem? Kāpēc citur par iziešanu no krīzes runā nedēļām pirms datuma x un mums to dara dažas dienas pirms?
Vakar no 12 es gaidīju kādu lēmumu par augstskolām - vietām, kur strādā un mācās pieaugušie un apzinātie cilvēki. Protams, ne jau 13os, bet vismaz noteiktā darba laikā ziņa varētu parādīties. Bet nē, tā uzpeldēja vēlā vakarā. Un kas tur bija par augstskolām? - nekas!!!
Es nesaprotu, kāpēc var vest bērnus uz dārziņu un nevar nākt uz aizstāvēšanu un eksāmeniem pieaugušie cilvēki. Es nesaprotu, kāpēc nevar to visu skaidri un gaiši uzrakstīt ministrijas mājas lapā.
Visa diena tā arī pagāja - uztraukumā, rakstot studentiem, lai neuztraucās, rakstot pasniedzējiem, lai rezervē laiku dažādās dienās, monitorējot ziņu portālus.
Paralēli mācībās ar meitu, mammas transportēšana, pastaiga pa Jūrmalu. Jūrmalā zied ievas, augstie viļņi. Bet gribās vienkārši sākt normāli pildīt savu darbu.

qfNgeLN.png

2y2eE76.png

08.05.2020.

Kad stāstu par vadītāja īpašībām studentiem, vienmēr jautāju, kādas viņuprāt ir svarīgākas. Un dabūju dzirdēt dažādas lietas. Tieši to pašu varētu jautāt par valdību. Un man, protams, ir savs tops ar šīm īpašībām. Un virsotnē ir loģiskā domāšana un konsekvence.
Un te es joprojām nevaru nomierināties par to, cik neloģiski un nekonsekventi izskatās valdības lēmumi. Braukt ar ģimeni uz Igauniju var. Atgriežoties, var iet uz darbu un bērnu vest uz bērnu dārzu. Un strādājošais pensionārs lai tik brauc uz darbu ar diviem sabiedriskajiem. Bet 2 studenti nevar tikties ar 2 pasniedzējiem auditorijā, kas ir domāta 50 cilvēkiem.
Saņēmu pietiekoši daudz komentāru par to, ka esmu pārāk emocionālā, arī šajos fb rakstos, un vai nebaidos, ka sevi tā izrādot, nevarēšu atrast darbu vai vīru, vai nezinukovēlturcilvēkibaidāsneatrast.
Un nē - es nebaidos no tā. Jo tāda es esmu. Un esmu laimīgā par sevi. Un visvairāk jābaidās no tā, ka nevar atrast sevi. Vēlme darīt labāk un nejusties labi, kad to nevaru, ir daļa manis. Un arī daļa to cilvēku, ko man ir gods saukt par draugiem. Tie ir tie savējie.
Savējie sapratīs.

eqytTvu.png

09.05.2020.

57. diena un 9. maijs.
Cik es sevi atceros, šajā dienā braucu uz kapiem. Ar vecmāmiņu pie vectēva un kopš 2009.g. pie viņiem abiem. Jo tie ir viņu svētki. Abi ir piedalījušies karā, vectēvs no pirmās dienas līdz pēdējai, izejot cauri Stalingradai, Budapeštai un Berlīnei. Vecmāmiņa gadu bija partizānos un tad trīs gadus Osvencimā, līdz to atbrīvoja tai skaitā arī mans vectēvs.
Šajā dienā nekad nestrādāju. Jo domāju. Pārdomāju. Iztēlojos. Priecājos, ka viņi izdzīvoja un esmu es. Prasu padomu.
Un katru gadu ceru, ka viņus visus liks mierā. Tos, kas uzvarēja. Un tos, kas nē. Ka pārstās saukt vienus par iekarotāju pēctečiem un okupantiem un citus par noziedzniekiem. Ka sapratīs, ka viņi visi neizvēlējās šādu likteni. Ka viņi vispār maz ko izvēlējās savos īsajos un garajos mūžos. Ka iemācīsies no viņiem svarīgāko - nekas nav briesmīgs par naidu un karu.
Atceros, kā, kad man 19 gados iedeva stipendiju mācībām Vācijā, gāju pie vecmāmiņas un prasīju, vai viņa man ļaus. Viņa brīnījās. Bet tie taču bija viņi, kas Tevi sita un mocīja, teicu es. Nē, viņa teica, tie nebija VIŅI. Un lūdza, lai es apsolu, ka es nekad nepārmetīšu vāciešiem šo karu. Jo, viņa teica, mums visiem toreiz gāja vienādi un neviens nav vainīgs. Neviens no viņiem. Visiem esot vienādi nepaveicies.
Es gribētu, lai visi vienreiz ir tik gudri, kā mana vecmamma. Lai visi saprot, ka tie puiši un meitenes nav gājuši dienēt SS vai palikt pēc kara beigām Latvijā aiz lielas gribēšanas un izturot konkursu. Viņiem visiem nepaveicās.
Ja es būtu Rīgas galva, es nejauktu Uzvaras pieminekli. Es pasūtītu pieminekli tiem, kas karoja otrajā pusē, un uzliktu tur pat blakus. Jo nepaveicās viņiem visiem.

wJ3zltt.png

10.05.2020.

58. diena.
No rīta biju Jūrmalā. Izbaudījam garo rītu, brokastis, vēl garāku pastaigu, pusdienas mājās.
Jūrmalā bija cilvēku jūra. Stāvēja rindā pēc saldējuma, parkā uz atrakcijām, sēdēja uz soliņiem, staigāja gar krastu.
Izlikās it kā viss būtu, ka bijis. Bet tas tā nav. Izskatījās kā cilvēks, kas pēc ilga bezdarba dabūja pirmo algu.
Un tad vakarā biju ciemos. Daudz runājam par dažādām valstīm, pieredzēm un prognozēm. Un tās, kaut mēs esam ļoti dažādi cilvēki, bija vienādas. Nekas labs nebūs. Un nekas nebūs kā bija. Var cerēt, ka būs drusku sliktāk. Bet var gadīties, ka būs arī pamatīgi slikti. Tas nenozīmē, ka nevajag tikties, strādāt vai baudīt dzīvi. Tas tikai nozīmē, ka vajag to visu darīt, zinot ka atpakaļceļa nav. Mēs visi esam purva bridēji un neviens nezin pareizo ceļu.
Izdzīvos kas pielāgosies.

qBeHxem.png

11.05.2020.

59. diena
Šodien lija, bet es staigāju turpu šurpu zem lietus, jo biju aizmirsusi mašīnā, ko nodevu autoservisā, mobilo telefonu. Piedodiet visi, kas zvanīja un rakstīja.
Staigājot, daudz domāju, par krīzēm un pieticību, un patērēšanu un ierobežojumiem. Lumans kādreiz teica, ka modi rada izvēle. Vot tiem, 1940jos gados izvēles nebija nemaz. Bet mums tās ir par daudz.
Tad biju kursos un noklausījos 2 izcilas prezentācijas: mūsu bijušas ministres Daces Melbārdes prezentāciju par krīzes pārvarēšanu kultūrā un valsts sekretāra Ulda Zariņa par tehnoloģiju pielietošanu krīzes laikā. Sen nebija tik laba sajūta pēc apmācībām. Ļoti ceru, ka pietiks laika un arī citi ēteri būs tik pat aizraujoši!
Vakarā bija vēl viens cits ēters - apmācības arī, bet vairāk par sevi, par dvēseli un attīstību. Par to, kā mēs veidojam savu kontekstu - kā mītu par sevi - un cik mēs tam īstenībā atbilstam.
Un pa vidu studentu epasti, telefona saruna ar draudzeni, tulkojumi, sarakstes un plānošana laikā, kad plānot ir pilnīgi bezjēdzīgi.

12.05.2020.

Nav spēku rakstīt.
Domāju, ka ar šo dienu man personiski karantīna ir beigusies.
Domas ir beigušās. Viss ir pateikts.
Šis bija noderīgs izaicinājums, tagad zinu - cik tas ir grūti, publiski rakstīt katru dienu. Principā, izģērbties katru dienu, jo vienmēr rakstīju patiesību.
Paldies visiem, kas mani lasīja, atbalstīja un komentēja. 💖
Lai spēks ir ar mums, kā teica džedāji, kurus mans t9 neatlaidīgi mēģina pārtaisīt par dzērājiem. 🤣

N54QidA.jpg


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 111.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaRestorānā un Jūrmalas kino bijām vieni paši.
2Lielupe
(Priedaine, Jūrmala)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaUn Lielupes Rimi ir viss, izņemot griķus un tualetes papīru - cik tas nebūtu jocīgi.
3Latvija
(Latvia)
14.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsUn draugi Latvijā mūsu valdību lamā.
4Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
14.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaJūrmalā vētra
5Rīga
(Rīga)
14.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaRīgā sniega putra
6Īrija
(Ireland)
15.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsPaldies Dievam, neaizbraucam uz Īriju
7Kauguri
(Jūrmala, LV-2016)
15.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaGribējām tikt aiz Kauguriem paēst
8Lapmežciems
(Lapmežciems, Lapmežciema pagasts, Engures novads)
15.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ciemsdivas citas Lapmežciemā teica ka esot pārpildītas
9Kolka
(Kolka, Kolkas pagasts, Dundagas novads)
17.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsUn ļoti iesaku aizlaist visiem uz Kolku
10Kolka
(Kolka, Kolkas pagasts, Dundagas novads)
17.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsAizvedu meitu uz Kolku.
11Rīga
(Rīga)
18.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVakarā braucot uz Rīgu, man bij jāieskrien Spicē
12Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
19.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaJūrmalā arī bija daudz cilvēku.
13Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaUn man pirmā mana diena, jo meita palika Jūrmalā ar vecmāmiņu
14Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaJūrmalā veikalos ir ziepju deficīts.
15Lielupe
(Latvija)
20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeTagad gājām barot gulbjus uz Lielupi.
16Vācija
(Germany)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsVācijas partneri paspēja atcelt festivālu jūnijā
17Jelgava
(Jelgava)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētamūsu nekādīgi negrib atcelt lekciju 28.04. Jelgavā.
18Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaPēc 2 videolekcijām braucu uz Jūrmalu
19Jomas iela
(Jomas iela, Jūrmala)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ielabēg cilvēki uz Jomās ielas skatījās ļoti aizdomigi.
20Jūrmala
(Priedaine, Jūrmala)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaPēc 2 videolekcijām braucu uz Jūrmalu.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.