#LFK Ak-166-25

Nosaukums
Anna. 20.03.2020.–14.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
25
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
14.05.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
20.03.2020 - 14.05.2020, Carnikava
Carnikava, Carnikavas novads
Atslēgvārdi
Atvērt

20.03.2020

Carnikava. Šodien tika publicēta detalizēta Covid19 izplatības karte novados. Tā. Mūsu novads, neskatoties uz to, ka tuvu Rīgai, šajā kartē nav iekrāsots. Nomierinoši. Bet, protams, nav nekādas garantijas, ka 21. martā kaut kas nebūs mainījies. Šodien trīs reizes mēģināju izņemt pastā vēstuli. Pašnoteikums - ja vairāk par diviem cilvēkiem rindā, tad jāiet prom. Ar trešo reizi paveicos. Stāvēju aiz durvīm koridorī, kamēr abi iekšā stāvošie bija iznākuši, tad devos iekšā. Šodienas pastaigas maršrutu izmēģināju tādu, kur varētu satikt pēc iespējas mazāk cilvēku. Negāju uz jūru. Tik labā laikā cilvēku tur varētu būt daudz. Gāju kaut kādus neierastus līkumus pa mazām privātmāju ieliņām un gar dambi. Ieraudzīju ātro palīdzību, kas piestāja pie vienas mājas. Iebrauca pagalmā. Nodomāju - droši vien, lai neizsauktu pārlieku lielu uzmanību. Pārgāju ielai otrā pusē, lai redzētu, vai mediķi būs tērpti parastos tērpos vai skafandros. Tomēr parastajos. Tas labi.
Ik pa laikam un reizēm pārāk bieži pienāk vēstis no skolotājiem un bērnudārza audzinātājas. Informācijas pārbagātība lēni sāk dzīt izmisumā. Kas tik nebūs nākamnedēļ jādara... Tikmēr ziņas no laukiem, kur bērni, - kaut kāds vēdervīruss. Mazākais ar temperatūru. Slikti. Rīt jābrauc pakaļ.

dThl7OP.jpg


21.03.2020

Sestdiena, 20:16
Braucam uz Vestienu pēc bērniem. Nedēļas kurorts pie omītes beidzies. Bez mūsu bērniem tur dzīvo arī divas jaunkundzes, kas nule tapušas pilngadīgas. Viņām divpadsmitā klase šogad jābeidz. Viena mācās Rīgā, otra - Madonā. Viņas ir bezbēdīgas, daudz smejas un joko. Viņām apkārt skan mūzika un ik palaikam viņas arī dejo. Tik vienkārši. Un skaisti.
Mammai piekodinuu saudzēt sevi. Bet liekas, ka ne viņai, ne kādam citam šeit nav sajūta, ka vīrusa draudi ir tieši un tuvu esoši. Tas notiek kaut kur Rīgā. Kas tad te var atnākt.
Līdz ar bērniem mājā uzrodas ēdiens. Telpas kļūst šaurākas. Trokšņu vairāk. Lietas atkal sāk pārvietoties. Un vairāk kustas arī mājdzīvnieki. Trusis izlec no būra pats. Kad bērnu nebija, man nācās to slinko vecpuisi celt ārā. Internets kļuvis manāmi lēnāks.
Atbraucot mājās, rokturi kāpņutelpai balti. Sētniece acīmredzot kārtīgi nodezinficējusi.
Sākam domāt par to, kā būs iekārtojama nākamā nedēļa. Vienojamies, ka izveidosim dienas režīmu, lai diena būtu kaut cik sakārtota un man nevajadzētu skraidīt pakaļ visiem. Vecākajam dēlam jau sāk pienākt skolotāju uzdevumi. Tie ir dažādi. Labi, ka šobrīd darbi tiek uzdoti apmēram nedēļu uz priekšu. Tas ļaus bērniem pašiem plānot savu nedēļu, atkāpjoties no vecā stundu sadalījuma.
Es ceru, ka līdz ar bērniem atgriezīsies arī mana koncentrēšanās spēja. Nekad nebūtu ticējusi, ka strādāšana troksnī un nemierā ir mans visproduktīvākais laiks. Bet, ņemot vērā pagājušo nedēļu, izskatās, ka tā patiešām ir.
Itālijas mirušo skaits turpina biedēt. Tas turpina pieaugt un ir biedējoši liels ik dienu. Nākamā ir Spānija, kas iet to pašu taciņu. Tūliņ arī Francija. Par Ķīnu prieks. Skaitļi salīdzinoši niecīgi. Šodien arī ziņa, ka saslimis Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš. Laikam pirmā publiski zināmā persona, kas iznākusi no Covid19 skapja. Ik pa laikam ar šausmām aizdomājos, kas notiktu, ja slimība nokļūtu kādā veco ļaužu namā. Labāk nedomāt.

22.03.2020

svētdiena, 18:54
Atvēru tikko eklasi. Lēni sāk uzkarst emocijas. 4. klases skolniekam instrukcijas - skolotāji atsūta darbus uz nedēļu. Tos organizē ap vienu tēmu, piemēram, nākamnedēļ - Pavasaris. Bērni saplāno laiku, pilda darbus burtnīcās vai uz A4 lapām, visu kārto jaunās mapēs pēc kārtas, numurējot. Vecāki to visu kontrolē un palīdz. Vecākajam dēlam uzdevumi jau sāk ienākt. Bērnudārznieku portālu neuzdrošinos šobrīd vērt vaļā. Viņa apmācības paliks otrajā plānā, ja netiksim ar skolēniem tik viegli galā.
Vecākais dēls šodien visu dienu šļaugans. Guļ gultā, vemj, temperatūra. Līdz ar to māja ir daudz klusāka un mierīgāka. Mēģinam viņu netraucēt ar liekiem trokšņiem. Rīta pastaigas vietā izvelkamies ar jaunāko dēlu uz balkona. Tur milzīgs bardaks, kas atstāts vēl rudenī. Es sāku tīrīt un vākt visu pēc kārtas. Viņš klausās mūziku un spēlējas ar dinozauriem. Tā paiet kādas divas stundas. Un jāteic, ka jūtos daudz vairāk izkustējusies nekā pēc pastaigas.
Šodien Carnikavas novads pievienojas dzeltenajai zonai. Izrādās, Artuss Kaimiņš - vienīgais saslimušais, kuru zinu vārdā, dzīvo tieši Carnikavas novadā. To, ka mūsu novadā kādam ir Covid19, pirmā mums paziņoja 10 g. v. meita. Bērniem ir klusie telefoni whatsapā, kur jaunākās ziņas, no vecāku sarunām izklausītas, tiek momentā nodotas tālāk.
Vīrs dodas uz Gaujas ieteku jūrā. Tie ir vairāki kilometri. Atnāk mājās ap pusdienlaiku. Saka, ka ļoti daudz cilvēku gan uz promenādes, gan pie jūras.


Pievakarē jaunākais dēls viens pats iet ārā pagalmā spēlēties. Tur ir šūpoles un citi rīki. Viņam nekad nav paticis tur sastapt vēl kādu bērnu. Tiklīdz kā kāds atnāk, tā vienmēr nāk mājā. Kādreiz tas likās pārmēru introverti, tagad piekodu, lai dara tieši tā, kā darījis vienmēr. Ja tuvojas kāds cits, lai nāk mājā.
Man grūti pierunāt meitu iziet ārā. Bez draudzenēm negrib. Ko viena pati ārā darīs. Tomēr vakarā piebiedrojas man un mazajam dēlam pastaigā. Ejam uz mūsu mājai tuvāko vietu pie Gaujas. Tas ir Atpūtas ielas galā. Viņi mētā upē sprunguļus, es fotografēju plunkšķus. Ir auksts. Salst rokas. Cimdus iedevu meita, viņai nebija līdzi.
Liekas, šajā laikā vairāk nekā jebkad cittad pamanām savādas lietas. Pievēršam tām lielāku uzmanību. Beigta zīlīte uz asfalta. Mēs skatāmies vairākas minūtes. Bērni pārdzīvo. Saku, ka neba kāds viņu speciāli sabraukt gribēja. Tā notiek. Baltas krizantēmas iemestas Gaujā. Spokaini.
Bezvēja saulrietā niedres izskatās tik skaisti. Cilvēku apkārt nav daudz. Redz tik pa kādam. Ar meitu prātuļojam, ka šajā laikā privātmājā dzīvot būtu jēdzīgāk. Varētu iet savā pagalmā darīt vienalga ko un būt ārā, svaigā gaisā. Dzīvoklī tomēr kādā brīdī sajūties iesprostots. Kā ir, tā ir.
Horvātijā zemestrīce. Ai, ai. Lasu kādu Tviterī rakstām, ka 2020. gads ir sagādājis visu slikto jau pārpārēm, ka varētu tagad likties mierā. Mums plānots jūnijā ceļojums uz Horvātiju visai ģimenei. Gaidām brīdi, kad varēsim biļetes atcelt. Neticas, ka būs droši braukt.
Toties par Ķīnas ceļojumu augustā gan liekas, ka tas aizvien reālāk.
Šovakar ķersimies visi pie nākamās nedēļas plānošanas. Plānoju salikt bērniem nedēļas dienas tabulā kopīgotā Google Sheets. Lai viņi paši var ierakstīt, kas jādara, un atzīmēt paveikto.
Uztaisījām arī dienas plānu. Visi, uz kuriem tas attieksies, ļoti entuzastiski. Plāns ideāls. Tur ieplānots pat laiks istabu kārtošanai! Būtu jauki, ja vismaz vienu dienu kāds pie tā pieturētos. Pārāk lielas ilūzijas neloloju.
Un, taisot plānu, es sapratu - tagad taču katru dienu būs jādomā, ko taisīt ēst! Katru dienu! Labi, brokastis un vakariņas paši uztaisīs. Bet pusdienas tik vai tā paliek. Katru dienu.

24.03.2020

Dienas rit lēni. Ar šo nedēļu klāt nāk skolnieku darbi. Brīžam liekas - tas ir pāri maniem spēkiem. Ne tikai divi skolnieki, bet arī bērnudārznieks. Labi, lielais tiek galā pats ar sevi un diezgan labi. Tomēr līdzi jāpaskatās. Meitai grūtāk. Viņa ir vējaināka personība. Grūti koncentrēties, savākties, sistemātiski izdarīt līdz galam. Brīžam iet kā trako mājā, kur aurojam viena uz otru. Tad atkal, protams, asaras un miers. Karsti. Bērnudārznieks arī jāizklaidē. Jādomā un jāgatavo viņam darāmais pēc audzinātāju norādēm.
Visgrūtāk tomēr klājas ar pārtiku. Ēdiens. Pirkšana. Plānošana. Taisīšana. Un saviem darbiem. Tie paliek naktīm. Strādāju līdz diviem trijiem naktī. Mostos deviņos kopā ar bērniem. To visu var izturēt. Nekas nav traģiski. Bet tā doma, ka šādā te “viens otram uz galvas režīmā” būs jādzīvo divi mēneši vismaz, ir nepanesama.
Man gribētos pandēmijas laiku kā pārdomu un pašsakārtošanās laiku. Tak tas ir skriešanas un nebeidzamu darbu laiks! Varbūt labi, ka tā. Varbūt. Nezinu. Kā ir, tā ir.
Neesmu piezvanījusi vecpapam un vecmammai. Viņi Morē. Ceru, ka ar viņiem viss būs labi. Ar Torņakalna tanti sarunājām, ka nerādīšos vairs pie viņas, kamēr šis nebūs beidzies. Viņai astoņdesmit un veselība trausla. Jāsargās. Priecājos, ka viņa pati to arī saprot un nav vieglprātīga.

14qiUu0.jpg
Pie Carnikavas Tautas nama.

25.03.2020

trešdiena, 18:40
Viss šodien ir slikti. Esmu pārmantojusi bērnu atvesto vēdervīrusu, tas ir negants. No rīta knapi kaut ko padarīju darba lietās. Palīdzēju bērniem saprast skolas lietas, iedevu mazajam bērnam darāmo. Ap divpadsmitiem viss. Nespēju vairs neko. Gulēju kā plekste, mocījos ar sliktu dūšu un bija dikti auksti. Meitai šodien manāma krīze. Garlaicīgi. Grūti turēties laipnai. Sūta brāļus divus metrus tālāk. Īgna. Dusmīga. Pasaulē turpina notikt prātam neaptveramais. Spānijā nenormāli liels mirušo skaits. Un tas tikai pieaugs, jo ierobežojumi ieviesti nesen. Indija esot pilna ar ārzemniekiem, kurus met ārā no viesnīcām, jo baidās, ka viņi ir slimi. Putins Krievijā izsludinājis 1 nedēļas brīvdienas. Tikai viena nedēļa. Baltkrievijā viss labi, tur Batjka saka, ka lauku darbi visus izārstēs.
It kā dzīvošana mājās ar bērniem man pēdējos trīspadsmit gadus nav bijusi reta reize. Bet strādāšana vienlaicīgi ar viņu mājskološanos un ierobežotu klaiņošanu apkārt ar draugiem ir tas, ka sāk jau vest izmisumā.

26.03.2020

ceturtdiena, 17:20

Dēlam šodien bija pirmā Zoom nodarbība. Tāds prieks cilvēkam un atgriezās arī mācību līksme. Paplašinātais mājas darbu režīms ir tāda tehniska mācīšanās. Lielāka vēlme ātrāk tikt galā, nevis ieinteresēties. Tāda sajūta.

Līdz pulksten 11 bija piedzīvotas jau vismaz divas histērijas. Lidoja pat mantas pa gaisu. Man ir sajūta, ka līdz pandēmijas beigām meita būs mūs visus apēdusi. Mācos elpot dziļi un neuzvilkties par sīkumiem. Mācos jau četrpadsmito gadu. Izdodas, šķiet, arvien labāk.

Vakarā izgājām ar dēliem līdz Vecgaujai. Cilvēku daudz. Jaunieši pulciņā apsēduši āra soliņus. Staigā ar suņiem. Skrien. Brauc ar velo. Pumpuri lēni plaukst. Nekā jauna.

Pamatskolas laikā mana ļoti citādākā un tam laikam neierasti radošā latviešu valodas skolotāja uzdeva rakstīt sacerējumu par to, kā tiek apēsts ābols. Resp., kā es apēdu ābolu. Tas laikam ir manas dzīves grūtākais sacerējums. Atceros, ka ar draudzeni norāvām zaļus ābolus dārzā, sēdējām mauriņā un lēni grauzām, katru kumosu apdomādamas - kā tad tas ābols īsti apēdas. Rakstīšana bija mokoša, jo būtībā bija jāraksta par neko. Es neatceros, kāds bija rezultāts un kāds bija vērtējums. Bet šī brīža situācija, kad pa dienu it kā notiek viss kas, viss uz visām pusēm, bērni, darbi, zvēri, ēdiens, veļa, svaigs gaiss, darbi, bērni, zvēri utt., tomēr viss ir vienāds un liekas, ka nekas nenotiek.

27.03.2020

Ārā ļoti silts. Vējains. Carnikavas mājsaimniecības bodītei klientu šajās dienās daudz.
Gatavojamies jaunākā dēla dzimšanas dienai. Dāvanas atsūtītas. Brauksim dienas izbraucienā uz Cēsu pusi. Mežabrāļu bunkurs. Daba. Būs picas.
Vakar sazvanījos ar tanti. Šodien viņa pati iet uz veikalu. Mani iebildumi netika ņemti vērā.
Stādīt un ar zemi ņemties šogad vēl negribas. Nez vai vispār gribēsies.
Darbā atstāju lielo fikusu. Satraucos, ka palicis bez laistīšanas.
Klausos preses konferenci par aktualitātēm Covid19 sakarā. Nezinu, vai tas mani uzvelk, nomierina vai atstāj pilnīgi vienaldzīgu. Nesaprotu arī, kāpēc vispār klausos.
Rēzeknes slimnīcā saslimuši divi ārsti. Rīgā - trīs zobārsti.
Pirmo reizi, kopš šeit dzīvojam, kaimiņiem mūzika skan skaļāk par veselo saprātu.

30.03.2020

pirmdiena, 22:12
Šodien piezvanīja izdegusi skolotāja. Pat pēc vājprātīgās pirmdienas ar visu skolas, mūzikas skolas un sava darba pienākumu haotiskas plosīšanās tomēr es mierināju un mēģināju uzmundrināt viņu. Pagājušajā nedēļā meita bija palaidusi garām divus skolas uzdevumus. Sīkums, bet pārdzīvo. Jaunākais dēls šodien knapi tika galā ar savu minimālo pirmsskolas programmu. Tad sāka sāpēt galva, rokas, kājas. Tas viss pārsteidzoši ātri sāka pāriet, kad saprata, ka ekrāni no sāpošiem locekļiem jātur pa gabalu. Nepamet sajūta, ka visu laiku mājā notiek ēšanas process. Klusums virtuvē ir tikai pusstundu pēc oficiālajām ēdienreizēm. Mēģinu pierast un nedzirdēt. Tikai nezinu, ko tur tik daudz var ēst. Īsti nekā tāda nav. Pat āboli beigušies. Šodien izdevās mierīga telefona sanāksme. Neviens nebļaustījās. Durvis arī neviens neatvēra. Tikai fonā skanēja flauta - meitai tieši tajā brīdī bija flautas nodarbība.
Itālijā mirušo skaitļi nekrītas. Tie brīžam ļoti dramatiski. Tas pats arī Spānijā. Pie mums pieaugums pa dažiem desmitiem dienā Šodien ieviesa aizliegumu būt kopā vairāk par 2 personām, ja neskaita vienas mājsaimniecības locekļus. Varbūt vēl kaut kādi izņēmumi.

01.04.2020

Šodien biju Rīgā. Tur kā citā planētā. Viss savādi tukšs. Biju pat veikalā. Sen nebiju bijusi. Cilvēki kā iebiedēti, viens no otra mūk malā. Acīs, virsū neskatās. Neelpo. Braucu pēc grāmatas. Bet vispār gribēju tikt prom no mājas. Pietrūkst laika sev. Vienatnes mājā nav vispār jau otro nedēļu. Ar skolas lietām bērniem viegli neiet. Daudz, patiešām ļoti daudz kas jāizdara, jāsaprot, jāsaplāno. Pacietība zūd mums visiem. Pati sev apņemos rīt vakarā rakstīt skolotājiem vēstuli, izstāstot, kā mums iet. Varbūt visiem citiem klasesbiedriem viss ir kārtībā. Bet es neesmu nekāda supervarone un nespēju būt tik ļoti klāt un palīdzoša, lai bērni spētu visus milzum daudzos mājas darbus vieglu roku izpildīt. Gaidu nedēļas nogali kā atpestījumu.

04.04.2020

Piektdienas vakaru gaidījām visi. Beidzot darba nedēļa beigusies. Aizveru e-klasi un negribu uz to vairs skatīties, nedz par to domāt. Vecākais dēls priecīgs dodas ārā. Meita izbrauc ar riteni. Es strādāju ar saviem darbiem. Ap vieniem naktī pabeidzu atskaiti. Nokrīt viens akmens no pleciem.
Nedēļas otra puse bija diezgan skarba. Ar asarām, kliegšanu, trakošanu. Vakaros ap plkst. 22, kad tiek pie saviem darbiem, spēka vairs nav. Galva nestrādā. Raudiens nāk. Sevis žēl. Tomēr saņemties varu. Strādāju vismaz līdz plkst. 1:30, bet no rīta grūti pamosties pat pus desmitos. Tāpēc šodien esmu priecīga, ka varēju gulēt līdz desmitiem un tad celties augšā, kad gribu. Vāļājos pa gultu. Lasīju ziņas, pļāpāju ar vīru. Lēnas brokastis. Lēnas. Šodien ar meitu zīmējām ar akvareļiem. Tik sen to nebiju darījusi. Lielajam dēlam teicu, ka uzzīmēju viņu mežā. Viņam tīk rāpties kokos. Patiesībā es nezināju, ko zīmēt un koki likās visvienkāršākais.
Cepu maizi. Māja smaržo. Bērni mierīgi un katrs savās darīšanās. Mazajam dēlam šodien lielā fantāziju diena. Čalo riņķī apkārt, es vairs nevaru izsekot sižetam. Bet viņam tas arī nav vajadzīgs. Pietiek, ja ik pa laikam pasaku - m! jā. mh! jā!
Vakar domājām, ka šodien brauksim kaut kur uz Dobeles pusi. Bet vīrs uzzina, ka visādi dabas objekti un takas ir slēgtas, arī Īles mežabrāļu bunkurs. Nebrauksim nekur. Viņš aiziet uz jūru, mēs ar mazākajiem bērniem vienkārši klīstam pa ielām un pļavām, meklējot vietas, kur cilvēku nav. Redzu, ka Carnikavas tirgus aizvien darbojas. Tur ir diezgan daudz mašīnu. Cilvēki stāv retinātās rindās. Vai tur ir divi metri starp viņiem, nezinu, šķiet, ka nē. Kaķis sauļojas pie sētas. Stādu un puķu tirgotavā rosība.
Atnāca ziņa, ka lidojums uz Horvātiju jūnija sākumā atcelts. Vēl paliek Ķīna augustā. Negribas vairs neko domāt un plānot. Arvien mazāk arī gribas lasīt jaunumus un domāt par sērgu. Tomēr, jāatzīst, uz katru klepu, kas ieskanas mājā, es saspicēju ausis. Kad jaunākais dēls saka, ka viņam sāp kakls, man pārskrien aukstuma vilnis. Tas atkāpjas tad, kad viņš uz jautājumu - kur sāp - iekšpusē vai ārpusē, atbild - ārpusē. viens.

05.04.2020

Braucienu uz Dobeli atcēlām. Tā vietā šodien devāmies pārgājienā. Aizbraucām līdz Lilastes pārbrauktuvei. Tur atstājām auto. No Carnikavas varētu braukt ar velo, bet tā kā riteņu visiem nav, tad jāpiebrauc mazliet tuvāk klāt. Daži auto jau priekšā, bet cilvēku nevienu nemana. Dodamies gar vienu no Garezeriem. Skaists. Saule vizuļi ezerā. Ezers tumšs. Gar malām tajā sagāzušies koki. Ainava brīžam mazliet spokaina un raganīga. Bet skaisti. Bērni joņo pa mežu, kalniem, kāpj kokos. Šķiet, izliek ārā visu nedēļas sēdēšanu. Un neviens nav ne dusmīgs, ne apvainojies, ne neapmierināts. Tas nav biežs notikums šādos pasākumos. Manām pa kādam gājēju pūlītim. Pēc krietna bridiena gar ezeru nolemjam virzīties uz jūras pusi. Brienam bez takām, sekojam jūras skaņām. Pēc neilga laika tur arī nonākam. Kāpās manām vēl dažus pūlīšus ar bērniem mielojamies. Ir saule. Vējš nav stiprs. Viļņi mazi, baltām putām. Atpakaļ ceļā meita sapņo par savu dzimšanas dienu maijā un Lieldienu kūku nākamajā svētdienā. Cepšot pati. Divās kārtās. Domāšot krēmu un garnējumu. Gribot pārtikas krāsas. Un cepšot arī mazos kēksiņus. Un vēl to un to. Grandiozs plāns. Sāku iebilst, atgādinot par viņas kapacitāti, bet saprotu, ka nevajag. Sapņu pasaulēs nedrīkst iejaukties.
Vakarā ar jaunāko dēlu ejam apgaitā pa Carnikavu. Pie Vecgaujas apskatām savu krūmu, konstatējam, ka pusnedēļas laikā pumpuri ir kļuvuši lielāki. Runāju pa telefonu ar tanti. Viņa stāsta par vārnām, kuras knābj kaķiem astēs un pēcāk apēd viņu mielastu. Dēls rāda ceļu. Izstaigājam krustu šķērsu. Jau sāk krēslot, kad esam mājā.
Diendusas sapnī redzēju visādus brīnumus. Izņēmu pati sev divus zobus. Apakšējos acu zobus. Tā vienkārši paņēmu un izņēmu ārā. Biju mājās viena. Klapēju lapseni.

07.04.2020

Šodien ārā vēl siltāks. Bet vējš arī. Kaut kā viss apnicis. Gaidu to brīdi, kad nebūs man nekādu papildu darbu, bet tie tikai nāk un nāk klāt. Nav motivācijas nekam īsti. Jāgatavojas tai sasodītajai ceturtdienas lekcijai. Negribas, negribas, negribas. Neko negribas. Nāk virsū jauni projektu pieteikumi. Negribas.

08.04.2020

Nervoza diena. Visu laiku jādomā par rītdienas pienākumiem. Bet laika sagatavoties nav. Pēdējā laikā visādas ziņas par trauksmēm cilvēkiem. Iekšējā trauksme. Izdomāju, ka man arī laikam ir trauksme. Par pārmērīgi daudziem epastiem un ziņām. Šodien atstāju trīs epastus neizlasītus. Ir grūti redzēt unread messages, bet negribu vērt vaļā un zināt, kas tur rakstīts. Šovakar aizvēršu visus chrome logus. Izslēgšu datoru. Rīt sākšu ar tīru datoru.

09.04.2020

Šovakar gribētu dzert vīnu un skatīties filmu. To otro vismaz varu darīt. Šovakar vienatnes filma Talija (Taly). Par daudzbērnu māti. Tik pazīstami… Nu, ne šajā dzīves posmā, bet tad, kad vairāki bija mazuļi. Tas milzīgais pārgurums… Nervozums. Ģērbšanās rīti. Treniņu karstās ģērbtuves un mazuļi kombinezonos. Tās nav saldas atmiņas, ko gribas laist prātā.
Pēc vakardienas lekcijas atcelšanas man ieslēdzās kaut kāds miera stāvoklis. Šodien viss mierīgi. Darbam varēju pieslēgties tikai vakarā. Šodien grūti parakstīt. Tukšums pie lapas.

10.04.2020

Brīvdiena. Stingrais gavēnis. Ar brokastīm vēl nu tā, tās nav sevišķi vajadzīgas. Bet vakarā ap astoņiem kļūst diezgan grūti.
Diendusa bija mazliet nervoza un bezmiegaina. Taču tās noslēgumā redzēju sapni. Biju ieradusies pa ilgiem laikiem darbā. Tas atradās Mazsalacas muižas ēkā, kur kādreiz bija skola. Visādas plēves, palagi karājas, liekas, ka liels remonts. Spraucos caur tiem brikšņiem, satieku pa kādam kolēģim. Visi līksmi. Mēģinu izvairīties, jo jāietur taču divi metri atstarpe. Neizdodas. Redzu Kārli V. Vēl kādu. Saka, ko es tik vēlu esmu ieradusies. Neesot dzirdējusi kā Dace dzied. Dace dzied? Ak, jā.. Viņai taču dzimšanas diena. Un man nekā nav - ne puķu, ne kā cita. Ak vai. Ar kādu vēl skrējām nez kur un ieskrējām skolas telpā, kur notika stundas. Sargs bija zvērīgi nikns. Nu kaut kā tā. Cepu tagad maizi. Viss smaržo. Puikas strīdās. Meita sēž onlainā ar draudzeni un kaut ko spēlē. Vēl trīs stundas bez ēšanas.
Šodien tante stāstīja par savu mīļāko rotaļlietu bērnībā - balto lāci. Tas esot bijis liels. Un no aitas ādas taisīts. Vecmāmiņa iedevusi kādam aitas ādas gabalu, lai uztaisa. Otrs gabals bijis ragavās. Vakara pātariņos blakus mammītei un tētiņam ticis piesaukts arī baltais lācis. Kad bēguši kara laikā uz laukiem, lācis palicis mājās. Kad atgriezušies, lācis nošmulēts. Netīrs. Mazgājuši. Tas bijis oktobris un žāvēties likuši mājas siltākajā vietā - krāsnī. Attapušies, kad kaut kas sācis svilt. Tā nu lācis vairs nekad nebijis tāds, kā bija. Mazajai - milzu pārdzīvojums.
Cepešpanna ir pilna ar mazām, apaļām maizītēm. Tās karstumā briest. Raisa reibinošu smaržu - it īpaši reibinošu tiem, kas šodien turas pie stingrā gavēņa. Pārsteidzoši bija lasīt, ka maizes cepšana aizrāvusi šajās dienās daudzus. Pat sausais raugs kādu brīdi nebija veikalā pieejams. Kā tas nākas, ka es domāju un daru tāpat kā citi? Manā maizes lietā vainīga ir vienīgi Krista Baumane. Kāds viņas tvīts ar neticami vienkāršu baltmaizes recepti lika man noticēt, ka to spētu pat es. Un tā arī bija. Tiešām. Sanāk. Labi sanāk! Un vai tad grūti iejaukt mīklu, sajaucot kopā miltus, raugu, eļļu, ūdeni, cukuru un sāli? Un tad pagaidīt pusotru stundu. Likt uz pannas. Tad pagaidīt vēl 40 minūtes. Un tad likt krāsnī uz 20-40 minūtēm? Tak nieks.
pēdējās desmit minūtēs man jāsaka padies šai stingrajai gavēņa dienai. Protams, pēc pusnakts es uzreiz metīšos pie ēdiena. Maizītes, siltas, saliktas jau pa tvērienam. Gavēnis man atgādināja to, cik parasta ir kļuvusi visa pārtika, viss ēdiens. Un ka nemitīgais "paēdis cilvēks" stāvoklis kaitē domu asumam un raitumam. Es ceru, ka atcerēšos šito un saņemšos vēl kādu reizi tā darīt. Izdzeru trešo ūdens glāzi - tas bija apmāns manam tukšajam vēderam. Vēl deviņas minūtes un viss.

11.04.2020

Klusā Sestdiena
Vārās Lieldienu olas. Satinām kopā ar bērniem. Domāju, šogad būs līdzīgi kā visus gadus, kad nekas sevišķi košs un raibs nesanāks. Neesmu Lieldienu olu cilvēks. Nemāku.
Bijām izbraukuši šodien uz Mori un Nītauri. Nekā neredzēta, bet braukt vajadzēja. Četras sienas visu nedēļu redzētas. Atpakaļceļā pica Siguldā. Nebija jātaisa šodien ēst. Šodien uznāca tādas kā skumjas. Gribēju atgriezties tajā sapnī, kur es biju tajā savādajā mājā. Gribas žēloties un gauduļot. Bet ko tur daudz… Žēlošanās nekam nelīdz. Un sapņošana arī nelīdz. Tās sapņu pasaules vispār ir mānīgas. Tādas tās ir. Sapņu taču. Bet postoši mānīgas.

12.04.2020

Lieldienas
Noskatījāmies ar vīru visas Kapteiņa Granta sērijas. Ah, bērnība.
Tagad skatos bišku jocīgu filmu. Meet Joe Black. Mazliet dark. Bet neko izstāstīt nevar. Izklausīsies muļķīgi.
Ir bijis trauksmains vakars.
Šodien daudz sazvanīšanos ar radiem.
Māsīcai piedzima ceturtais bērniņš pirms nedēļas. Uzzināju tikai tagad. Skaists notikums.
Aizbraucām ar vecāko dēlu uz kapiem, sakopām, sveces nolikām.
Pēc tam zvanīju vecpapam un vecmammai. Viņi godīgi dzīvo pa māju. Vecpaps skatās Mīlas Viesuli. Cenšas nenokavēt nevienu sēriju. Ārā staigā maz. Vecmamma dzīvo savā pasaulē. Viss labi daudzmaz. Darbojas ārā, dārzā. Tēva māsa, pie kuras dzīvo, katru dienu veikalā. Katru dienu. Vienīgais darbinieks. Tas arī ir manu vecīšu kontakts ar ārpasauli. Citreiz atnākot arī mazdēls, bet tagad reti. Es saku, ka jāpiesargās. Jā, jāpiesargās. Zinu, ka vecpaps domās ir uz robežas ar viņsauli. Par ilgu bijis šeit. Deviņdesmit šogad.
Piezvanīju mammai. Jaunākā māsa, skolniece no 12. klases, izdomājusi tagad strādāt veikalā. Veikalā! Covid-19 laikā. Laikā, kad mājās divi cukura diabēti un viens, kuram bijis jau insults. Biju tik ļoti saērcināta un skumja pēc šīm ziņām. Domāju zvanīt uzreiz māsai. Bet vīrs atturēja. Teica, ka labāk ar vēsu prātu.
Vakar nomira Rolands Tjarve. No covid19. Iespējams, tāpēc man tik saasināta uztvere par visu. 54 gadi. Vesels un spēcīgs. Nomira. Divas nedēļas pie ventilatora un tad viss. Neko tādu negribu savai mammai, ne vecvecākiem. Nevienam.
Jā, skumja sajūta šodien. Ļoti.
Uzrakstīju varbūt nepārdomātu tvītu. Rīt varbūt dzēsīšu.
Nevaru beigt domāt par māsu un darbu veikalā.

13.04.2020

Otrās Lieldienas.
Ļoti slikts laiks. Auksts vējš. Rīgā bijusi arī krusa. Un pat pērkons.
Vīram šodien pārgājiens no centra līdz Juglai ar kājām. Juglā bijām viņam pretī. Divas ar pusi stundas.
Mēs mājās neko. Ak nē, bija gan - es iestādīju šodien no tantes paņemtās mājas svētības. Tās ir majestātiskas un ļoti skaistas. Tumša, askētiska krāsa. Vienu došu māsai. Bet tante piesolīja vēl vienu, ja vajag. Viņai reizi piecpadsmit gados uzziedējusi. Sarkans, savāds zieds. Kā medālis esot. Es teicu, ka esmu gatava piecpadsmit gadus gaidīt, lai to redzētu. Mājas svētība viņai šī ir jau trīsdesmit gadu.
Skatījos filmu, kas saucās “Bachelors’. 2017. gada filma. Laikam viena no tādām, kurām pat režisoru klāt neraksta. Bet vēstījums bija spēcīgs un emocionāls. Par tēvu un dēlu pēc mātes/sievas nāves. Lika par daudz ko domāt un arī pēcāk runāt ar vīru, ko darīt, ja man gadās nomirt. Sagribējās arī katram bērnam uzrakstīt vēstuli šādam gadījumam, bet šobrīd laikam to nedarīšu.
Piezvanīju sīkajai māsai. Vīrs teica, ka mana balss nebija laba. Pārāk didaktiska. Tomēr tā bija labāka nekā būtu bijusi vakar. Runāju strikti un pateicu, ko domāju. Ka satraucos par mammu, ka divu tādu viņu mums nav. Runāju vēl un vēl. Lielais bērns bija saērcināts, ass, dusmīgs, beigās kluss. Esmu tagad sliktā māsa. Vai, pareizāk sakot, turpinu sliktās māsas ampluā.

14.04.2020

ārā pūš stiprs vējš. Ik pa laikam puteņo, līst, krusa. Viss pelēks, drēgns, nepatīkams. Man tik ļoti negribas vairs ne skolas, ne darba. Tās darba dienas ir nervozuma pārpilnas visiem. Atgūstamies tikai piektdienās. Tad uzelpojam un normāli dzīvojam, līdz atkal pienāk pirmdiena.
Man vai vīram vajadzētu likt darbu malā, iet no darba prom un palikt par palīgu bērniem. Bet tas nav iespējams. Nevaram to atļauties.
Epastu gūzma man uzdzen šermuļus. Pie katra telefona zvana no nepazīstama numura satraucos un viļāju telefonu rokās, nevarot izlemt - atbildēt vai ne. Vakaros, naktīs pirms miega, nodarbojos ar sevis motivēšanu un apņemšanos kaldināšanu - rakstīšu katrā brīvā brīdī, neņergāšos ar laiku, rakstīšu, rakstīšu, rakstīšu. Par balvu sev piesolu labu jušanos par to, ka darbs padarīts. Iespējams, es pārspīlēju. Citreiz tas viss nāk viegli un bez raižu.
Pēc pusdienām uznāca visa apnikums. Vairs nespēju… Tā kā no mājas prom iet nevar, tad uzlieku miega brilles un lienu zem segas nesaklātajā gultā. Negribu dzirdēt ne skaņas no čīkstošiem, pieprasošiem cilvēkiem. Tas, protams, nav iespējams. Bet vismaz esmu savā alā. Mans pacietības mērs ir gauži mazs un vārgs. To ļoti viegli aizpildīt ar vairākām stundām nīgras, uzbrūkošas desmitgadnieces un nevarīga septiņgadnieka, kuram nekas nav pa spēkam, klāt tam neizmērāma lieluma asistence skolas un pirmsskolas lietās, epasti un darbi, kas kraujas virsū un kraujas, un atgādinājumi, kas vēl nav izdarīts. Elpoju dziļi. Taisu pusdienas, rakstu, atbildu, un tad vienā brīdī viss. Pirmdiena nav vēl galā, bet jau gribas brīvdienas.
Nemāku šajā dzīves modelī aklimatizēties. Nesanāk.
Pēc nepilnas stundas atvēru acis. Aizmigšanas tajā stundā nebija. Bija nesekmīgs mēģinājums attālināties no realitātes. Pa to laiku jaunākais cilvēks izgāzis pusi brokastu pārslu pakas. Meklē slotu. Atrod slotu. Sasit īkšķi. "Nevar" vairāk ne roku pakustināt. Virtuvē pus grīda pārslu noklāta. Atvelku putekļu sūcēju un lieku sasūkt. Meita pēc pirmā lūguma nomazgā traukus, protams, neaizmirstot painteresēties, ko tad darīs lielais brālis. Brālis nesīs atkritumu maisus. Ārā plēks un skaists. Domāju par puķu podiem. Tos vajadzētu jaunus, mazliet lielākus. Dzīve ir skaista. Ārpus mājas. Kaut kur. Negribu vaimanāt (tāpēc ir dienasgrāmata, kur to nolikt), negribu padomus, atbalstu, līdzjūtības, uzmundrinājumus. To visu nevajag. Rīt no rīta būs labi. Pat šodien vakarā, naktī būs labi. Ir bijis sliktāk un grūtāk.
17:29. Reizēm sajūta, ka digitālais kultūras dzīves piedāvājums ir kļuvis tik pārsātinošs un uzbāzīgs, ka gribas to spēt atslēgt. Bet esmu tajā burbulī. Nāk priekšā nemitīgi viss kaut kas. Muzeji, arhīvi, bibliotēkas. Latvijā, ārzemēs. Dari, lasi, piedalies, iesaisties, šēro, baudi, iepazīsti, atklāj! Pa kuru laiku?
21:01. Vīrs pārnāca no darba. Viņš šobrīd ir mūsu stabilitātes noturētājs. Emocionālās stabilitātes. Meita liek savus pirmos mākslīgos nagus. Un ir neticami priecīga. Šodien arī uzkrāsojās. Desmitgadīgam bērnam pār mēru (pareizāk sakot, arī trīsdesmit gadīgam cilvēkam tas būtu pār mēru), bet neko nesaku. Uz skolu nav jāiet.
Man beidzot iestājas miers. Puiši noorganizē kaut kādu savu "brāļu vakaru" un pazūd istabā. Meita ilgi krāmējas ar nagiem, bet gadiem izkopta vienošanās ir tāda, ka pēc 22.00 vecāki bez liekas vajadzības traucēti netiek. Es sēžu un rakstu, rakstu, rakstu. Kaut ko arī uzrakstu. Turpinu pabeigt visas nepabeigtās darba lietas. Šodien cerība tikt ātrāk par diviem gulēt, bet tas nav tik svarīgi. Klusums - tas ir vakara skaistākais atribūts. Un arī vienatne. Kā balva par nodzīvoto dienu.

15.04.2020

Vakar iemigu ap trijiem naktī. Pirms iemigšanas mēģināju domās nokļūt pie kādas upes. Skatījos dzelmē, klausījos sienāžos, un bija labi. Sapņos bija kaut kas dramatisks, bet šobrīd tas jau aizmirsies.
Abiem skolniekiem šodien kontroldarbi. Dēlam kontroldarbs literatūrā. Par Brigaderes lugu “Princese Gundega un karalis Brusubārda”. Jāteic, bija diezgan grūti uztvert pārmērīgi tēlaino un metaforisko lugas valodu. Lasījām to pat kopā pirms kādas nedēļas. Dažubrīd man bija “jātulko”. Jāteic, ka pati neko diži neesmu sajūsmā par šo darbu un nebija vienkārši ar aizrautību to studēt kopā ar bērnu. Drīzāk vienkārši to “nokopām”. Šodien tātad kontroldarbs uzdevumos.lv. Literatūras mācībai tā ir degradējoša vide. Un redzot rezultātus, atgriežas niknums par to, kā literatūra tiek mācīta skolā. Nerunāju gan par visiem skolotājiem, bet par konkrēto. Iepriekšējā klasē bija skolotāja, kura patiešām bija lieliska literatūras mācīšanā. Jaunais cilvēks beidzot ieraudzīja literatūru citām acīm, lasīja ar prieku, gatavojās, diskutēja utt. Skolotāja nomainījās, un atkal viss pa vecam - formāla teksta apguve, sižets svarīgāks par visu. Kā var ielikt 1 teikumu no lugas un prasīt uzrakstīt, kurš to ir teicis? Es nevarētu no sava literārā darba atpazīt varoni pēc viena teikuma! Turklāt tas teikums bija tas pats valodā samudžinātais Brigaderes teikums, kuru noteiktā kontekstā varētu būt teikusi gan Gundega, gan kāds cits.
Atnāca mazais bērns un paziņoja, ka nevar rakstīt burtus, jo viņam sāp vēders. Tagad nesāp vēders, bet ir ļoti karsti. Viņš ir atrunāšanās un nevarēšanu izdomāšanas meistars.
Meita vakar naktī ieradās manā darba virtuvē ar norautiem mākslīgajiem nagiem. Labi, tas skats nebija tik briesmīgs, cik smieklīgs. Nav spējusi nogulēt ar kaut ko uzlīmētu sev virsū. Man tas likās labi. Es biju cerējusi, ka tie nagi šodien nokritīs paši, tiklīdz viņa pieķersies trauku mazgāšanai. Vakar jaunākā māsa atsūtīja mazliet sarkastisku ziņu, kā man likās, paziņojot, ka varu nomierināties - no darba veikalā viņa ir aizgājusi. Vaicāju, vai viņai pašai nav mierīgāks prāts? Nu jā, esot. Labi. Ar to vismaz ir miers.
Šodien ar skubu pieķēros sen ieplānotam rakstu darbam. Domāju, ka uzrakstītu ātri. Un patiešām gribas to rakstīt. Bet tas viss raitums tik dēļ tā, ka jāgatavojas lekcijai, kura mazliet kā zobu sāpes.
Pēc septiņiem atnāca vīrs no darba. Es gāju ārā viena pati. Priecājos, ka neviens nepieteicās līdzi. Parasti vientuļajās pastaigās sazvanos ar tuviem un tāliem. Zvanīju tantei. Neceļ augšā. Tantei 80. Satraukums. Viņa nav no tām, kas neceļ augšā. Pēc 15 minūtēm zvanīju vēlreiz. Nepaceļ. Ak, kreņķis! Visu pastaigu lauzīju galvu un domāju. Nu, tas taču nav tik vienkārši. Nu nevar tik vienkārši cilvēks izgaist, izzust. Bet patiesībā jau var. Nesen viņai bija kaut kāds mikroinsults, ka nekustējās kājas no rīta. Var taču vienkārši nokrist. Un, ja esi vientuļš, kurš tevi atradīs. Varbūt pēc nedēļas atradīs vai divām. Parasti sazvanāmies reizi divās dienās. Bet, jā, satraukums tagad tāds, ka vai nu. Izkalu plānu, ka, ja neatzvanīs pusotras stundas laikā, braukšu pie viņas un mēģināšu tikt mājā iekšā, ja neatsauksies. Atnācu mājās no pastaigas. Paspēju vīram izstāstīt savas bažas un izdomāto scenāriju. Te dzirdu - zvana. Jā. Viss. Urrā. Miers. Vienkārši bija kaut kur sētā un nedzirdēja telefonu. Un pēc tam nepaskatījās. Man novēlās ne tikai akmens no sirds par tanti. Vispār palika vieglāk un priecīgāk, jo viss pārējais, kas šobrīd nav viegls, uz šī iedomātā fona ir vienkārši pilnīgs nieks.
Kopā ar dēlu šovakar apguvu Zooma nianses. Pacelt roku. Izteikt reakciju. Padalīties ar ekrānu. To nekad nevienā Zoom sanāksmē iepriekš nebiju darījusi. Ir mazliet drošāk. Dēls palēnām sāk pārņemt no manis ģimenes tehnoloģiju vadoņa lomu. Tas ir labi.

16.04.2020

Rīts sākas ar pamatīgu histēriju. Meita, atvērusi eklasi, ierauga tur vairākus neieskaitītus, nepieņemtus darbus un pat vieninieku. Mans desmitgadīgais bērns lej rūgtas asaras, ierāvies gultā, saka, ka nekad vairs nemācīsies un ka labāk būtu salauzt kāju (nezinu gan, ko kājas salaušana šajā situācijā dotu), un mans teiktais, ka atzīmes ir dzīves sīkums, izklausās muļķīgs mierinājums un patiesībā nemaz netiek sadzirdēts.
Man ļoti gribētos beigt šo mājas skolu vai, pareizāk sakot, pašmācību. Vienkārši dzīvot mierā un viss. Pieņemt neizdošanos un to, ka galā netiekam. Vīrs domā, ka viņam jāņem atvaļinājums, lai palīdzētu bērniem tikt galā ar skolu. Absurds. Ārā šodien vējš. Kokiem zari skaisti kustas. Vakar vakarā zem sava balkona pamanīju maijpuķu asna snīpi. Vēlā rudenī ieraku zem jasmīnkrūma skaisto Torņakalna maijpuķu saknes cerībā, ka iesakņosies.
Rakstot šo, dzirdu virtuvē histēriskus kliedzienus. Meita zīmē putnus pēc zīmēšanas skolotāja norādēm. Histērijas balss viņai ir tāda, kas varētu viņu padarīt par metāla dziedāšanas zvaigzni.
Ienāca istabā pie manis un iemeta sazīmēto lapu. Man viņas žēl, ko lai saka. Izmisis bērns, kas netiek galā ar savām emocijām. Zinu, ka jāpagaida dažas minūtes, kamēr mazliet atslābst un tad var iet mierināt, uzmundrināt, motivēt. Bet šodien vairs lai nemācās. Rīt varbūt jāmeklē kāds psihologs.
Atnāca mazais bērns ar savu darbiņu - burtu rakstīšanas burtnīca. Nespēju noturēt pārsteigumu pie sevis. Izskatās it kā būtu rakstījis ar kaķa ķepu, ne savu roku. Skaidrs, ka viens pats nav atstājams ar burtu rakstīšanas burtnīcu. Jāsēž klāt un jāpieskata. Kaut kad vēlāk.
*
Diena raiba. Nervoza gatavošanās lekcijai. Nezinu kāpēc neprotu pērn sagatavoto prezentāciju pārcelt uz šito gadu. Katru gadu jāpārstrādā. Jāpārbauda visas saites un rekomendācijas. Un jāpieliek klāt jauna informācija. Tas aizņem tikpat daudz laika, kā sagatavojot lekciju no nulles. Nekas. Pusstundu pirms sākuma mājā tāda histērija, ka jumts ceļas nost. Septiņgadniekam kārtējā nevarēšanas krīze. Aiztrencu virtuvē paēst. Pēc tam paliek parasti mierīgāks. Tā arī notika.
Bija savādi atvērt Zoom un raudzīties uz 31 melnu kvadrātu. Tas patiešām bija spokaini! Es nezinu, kam runāju. Bet nu labi. Tas ir galā.
Vispār jau reizēm vajag kaut kādas satikšanās, kaut vai šādas ar melnajiem kvadrātiem. Tas kaut kā pašķaida ikdienu pidžāmā. Pat skropstas uzkrāsoju un auskarus ausīs ieliku.
Pa dienu pienāca arī ziņa par vienu jaunu atbalstītu projektu. Nav liels. Un necerēju, ka atbalstīs, jo daudz nepilnību tur redzēju, rakstīts pēdējā brīdī. Bet nu labi, ka tā.
Šodien stiprs vējš. Pagalmā aizpūta kādam melnu kreklu pa gaisu.
Vecāku čatos redzu, ka nervozitāte un nogurums nav tikai pie mums. Bet biju pārsteigta, ka 6. klasē vecāki koordinē bērnu mācības. Bet varbūt tas nav nekāds pārsteigums, jo 4. klasē vecāki pilda kopā ar bērniem kontroldarbus. Ko tik nevar uzzināt vecāku Whatsapp grupās.

18.04.2920

Par jauku šo dienu saukt nevaru. Viss mājā nepareizi. Un tagad pēcpusdienā vēl piedevām mazais bērns sāk klepot. Saldējums tika steigā ēst pie pusdienām. Ja pirms diviem mēnešiem šādam klepum neviens īpašu uzmanību nepievērstu, tad tagad tā nav. Klepus mājā nozīmē trauksmi. Salekšanos pie katra klepojiena un sliktas domas. Pilnīga karantīna visiem pieciem mājās… Negribas pat domāt. Iedevu tavegil. Un taisu kumelīšu tēju. Ceru, ka norimsies.
Diendusā redzēju sapni. Mēs bijām mājā un vecaimammai bija dzimšanas diena. Es neredzēju pašu vecomammu, bet sajūtas saka, ka tā bija Jāņa vecmāmiņa, kas jau viņsaulē. Šodien viņa mazliet tika pieminēta. Mēs bijām ārā kādu brīdi un kad ienācām iekšā, te bija pulka ļaužu. Tie bija iedzēruši, dejoja, skaļi runāja, burzījās vienā barā. Man prātā bija viens - šausmas! Covid19! Ko viņi dara? Ar bērniem bēgu ārā. Bet pēc kāda laika arī tas pūlis, pabeidzis viesošanos, nāca ārā. Sāka ar mums apsveicināties kā ar radiem. Bet es nevienu no viņiem nepazinu. Man likās, ka tūliņ atbrauks policija un sanāks nepatikšanas par šo gadījumu, bet visvairāk bija nelabs pārsteigums, ka kaut kas tāds ir noorganizēts mūsu mājā. Es neatceros, ar ko tas beidzās, varbūt nebeidzās. Bija jau jāmostas.
Biju vakarā aizgājusi uz jūru. Viena pati. Atradu jaunu, labu taku cauri mežam, kuru citi, cerams, nezina.
Noskatījāmies japāņu filmu Shopifters. Laba filma.

20.04.2020

Noteikums: virtuvē nedrīkst uzturēties vairāk par trim cilvēkiem, no kuriem viens esmu es vai vīrs. Ēst gatavot nedrīkst vairāk par diviem cilvēkiem vienlaicīgi, no kuriem viens esmu es vai vīrs.
Naktī aizmigu tik droši vien ap trijiem. Pat nesanāca neko konkrētu un jauku padomāt. Vienkārši grozījos un tādā plānā miegā mēģināju tikt pie dziļāka miega.
Šodien tāpēc viss liekas miegains.
Ēdiens ir viena no jocīgākajām sadaļām visā šajā pandēmijas laikā, dzīvojot mājās.
Cik iespējams, pasūtām no Barboras, kas pārtiku piegādā mājās. Pašā krīzes sākumā, tas laikam bija pašās marta beigās, nebija ko sapņot, ka būs iespējams tikt pie brīva piegādes laika Barborā. Viss bija aizņemts četras dienas uz priekšu. Tas likās tik bezcerīgi. It īpaši tāpēc, ka apdomājot pilnīgas karantīnas scenārijus, likās - ar Barboru izdzīvot varēs. Izrādījās, ka ne, jo daudzi domā tāpat kā mēs. Pēc pāris nedēļām iemanījos, ka brīvu laiku četras dienas uz priekšu var atrast, ja grozu saliec jau laicīgi vakarā un tūliņ pēc pusnakts pieslēdzies. Protams, tieši pēc pusnakts Barboras mājas lapa ir ļoti lēna, jo to dara daudzi. Bet ar lielu centību gandrīz vienmēr izdevās. Sarežģītākais - saplānot, ko tad pēc tām četrām dienām vajadzēs. Pēc divu nedēļu ilgas prakses esmu sapratusi mūsu standarta vajadzības. Tās bez domāšanas var likt grozā, jo vajadzēs visu laiku. Un pārējo piedomāju klāt pēc apstākļiem un noskaņojuma.
Tomēr bez veikala iešanas neiztikt. Ja mājās kas trūkst, to parasti nopērk Jānis, nākot mājās no darba. Veikals mums pavisam blakus. Retāk dodos es pati. Piemēram, uz Ādažiem, kur ir lielāks veikals, kur ir arī Drogas un dzīvnieku veikals. Un piedāvājums citādāks nekā Barborā. Tomēr Barboras pasūtījumi ļoti būtiski samazina laiku, ko pavadām veikalā. Šobrīd vai nu Barbora ir paplašinājusies vai cilvēki sūta mazāk, bet piegādes pieejamas pat uz rītdienu. Protams, tās vairs nav bezmaksas piegādes, kādas bija agrāk. Bet 1,5 eur par atvešanu, man liekas, normāli.
Par ēst gatavošanu ir atsevišķs stāsts. Diezgan lielas pūles jāpieliek, lai izplānotu tā, lai visiem būtu labi un lai nebūtu jātaisa vienā dienā trīs dažādi ēdieni. Lielākie sarežģījumi saistās ar jaunāko bērnu, jo ēdieni, ko viņš atzīst un ļaujas ēst, ir laikam uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Tātad: makaroni ar pienu. Brīnums, arī pārējie divi bērni ēd makaronus ar kaut ko, bet diemžēl man tas liekas visnecienīgākais ēdiens, tāpēc tie tiek vārīti reti. Un pilngraudu makaronus neatzīst neviens. Pupiņu zupa ir Pičuka vismīļākais ēdiens, kā viņš pats to nodefinējis. Tā noteikti būs vismaz vienu reizi nedēļā. Vēl mēs varam vienoties par skābeņu zupu, dzelteno zirņu zupu un spinātu krēmzupu ar grauzdiņiem. Tātad ir jau pieci ēdieni. Nav slikti. Tie ir tie, ko ēd visi. Tad nāk kartupeļi. Līdz pat nesenam laikam Pičuks zināja, ka viņš kartupeļus neēd, jo negaršo. Frī neskaitās. Tie nav “kartupeļi”. Ja pusdienās, piemēram, ir vārīti kartupeļi ar sazin kādām piedevām (Pičukam - tikai nesamaisītas, piemēram, rīvēti burkāni, pupiņas, spināti, biezpiens), tad viņš atļaujas apēst pusi kartupeļa. Lielajiem savukārt kartupeļi dikti tīk. Un jo sevišķi tīk krāsnī cepti kartupeļi ar mizu. Tad nu vienu reizi sagriezu kartupeļus salmiņos un uzcepu krāsnī, pasniedzot Pičukam kā “frī”. Bija labi, viņš teica. Es teicu - vispār tie bija cepti kartupeļis, nevis “frī”. Tad nu Pičuks saprata, ka viņš tomēr ēd arī ceptus kartupeļus. Tas atkal dzīvi padarīja mazliet vienkāršāku. Līdzīga mānīšanās notika arī ar lēcām. Kādreiz viņš tās dikti cienīja, tāpāt kā pārējie bērni. Kiprā, kur bijām pērn, uzvārīju lēcas. Un vai nu lēcas vai Kipras ūdens, bet tās garšoja citādā. Pičuks atzina, ka lēcas diemžēl viņam vairs negaršo un atteicās ēst arī mājā. Ieteikums pagaršot mājas lēcas, piem., trīs gab., arī nestrādāja, jo viņš zina, ka lēcas viņam negaršo. Vienā reizē uzvārīju dzeltenās lēcas, kas izskatās pēc šķeltajiem zirņiem krāsas ziņā. Tā kā dzelteno zirņu zupu viņš atzīst par ēdamu esam, tad pateicu, ka tie ir šķeltie zirņi. Kad jau bija gandrīz notiesājis, atzinos, ka patiesībā tās ir lēcas. Kopš tā laika ar lēcām viņam atkal ir ēdamas attiecības.
Nu un visbeidzot pie ēdamajām lietām, kas ģeld visiem kopā, jāpieskaita arī rīsi. Tiem klāt - viss, ko mājā var atrast. To saucam par “asorti”. Katrs liek, ko vēlas. Pupiņas, lēcas, dažreiz soja, salāti, spināti, gurķi, tomāti, kukurūza, olīvas. Ak, jā, griķi. Pandēmijas slavenie griķi. Tos labprāt ēd puikas, bet meita ar gariem zobiem un kopā ar tik daudz kečupa, ka laikam drīzāk sanāk kečups ar griķiem, ne otrādi. Puišiem garšo vienkārši karsti griķi, aplieti ar aukstu pienu. Viss. Pietrūkst asāku ēdienu, indiešu un Āzijas garšas, daudz dārzeņu sautējumu, lečo un droši vien vēl viss kaut kas, kas šobrīd nenāk prātā. Gribētos arī dienas, kad negatavojam mājā, bet braucam paēst. Bet ko nu tur daudz.

21.04.2020

Dzeru pēcpusdienas kafiju. Pēc tam dosimies ārā. Mazais bērns brauks ar velo, es blakus viņam skriešu un, ja vajadzēs, ķeršu, lai nenokrīt.
Skumjas ziņas šodien - Silvija Radzobe viņsaulē. Tik neticami. Sirsnīga, dzirkstīga un gudra. Spilgta personība. Ļoti skumji.
Šodien vietējā depo bodē pirku puķu podus. Pārdevēja ļoti sašutusi par visu, kas notiek apkārt. Visvairāk par pašu mistisko vīrusu. “Es gribētu tagad vispār zināt, kas tas ir par vīrusu, kurš tagad visu pasauli jau slimu padarījis,” viņa saka. No viņas balss toņa var nojaust, ka zem šī jautājuma slēpjas aizdomas par sazvērestību. Es izvairos no šīs tēmas dziļākas apspriešanas. Pārmiju vārdu par puķu podiem un prom. Bet viņa paliek. Viņai katru dienu jāiet uz darbu un “tās visas šausmas jāklausās”.
Laikā, kad mani nedrīkstēja traucēt, meita nolēma brūnos māla podus nokrāsot baltus. Nevarēja atrast krāsu. Ieraudzīja koka tepi, izdomāja, ka tā droši vien ir krāsa. Nokrāsoja. Es nezinu, cik labi tā tepe uz māla poda turēsies. Bet kopumā smieklīgi. Galvenais, ka pati apmierināta.
Meitai saplīsa flauta. Sibemol taustiņš. Skolotāja atsūtīja instrukciju. Labo pati. Meklē skrūvgriežus un rosās. Es neko nesaprotu. Pēc brīža paziņo - si bemol tagad skan, bet si neskan.

22.04.2020

Meita bija pagatavojusi brokastis. Speciāli man. Bērni patiešām mēdz būt noderīgi.
Ir jau pāri pusdienlaikam, bet darbam sanāk pieskarties tikai garām skrienot. Lasu kopā ar meitu teoriju par naturālajiem skaitļiem. Organizēju mazajam dēlam eksperimentu ar ūdeņiem trijos traukos. Un tam klāt cepu auzu pārslu cepumus pēc receptes, ko vakarnakt izlasīju vēstulēs no 1944. gada.
Atnāca meita ar zili nokrāsotām acīm. Un paprasīja, vai varu šodien nopirkt matu krāsu. Rozā krāsu.
Šodien nokavējās epasti. Tā mēdz notikt, jo no darba epasta pārsūtās uz parasto epastu. Līdz ar to ziņas par to, ka ir ieplānota tiešsaistes sanāksme, mani sasniedza tad, kad šī sanāksme jau notika un es ar mazo bērnu biju ceļā uz saldējuma mašīnu. Domāju, tīri labi iztika bez manis.
Jaunākais bērns satrakojies. Neviens neiet uz saldējuma mašīnu. Un viens pats nevar vēl iet. Nikns kā pūķis. Man viņa lielās dusmas liekas maziņas un smieklīgas. Parasti tās vienkārši pārtraucamas, palūdzot desmit minūšu laikā nomierināties un tad atnākt parunāties. Lielākoties desmit minūtes nav jāgaida. Atnāk pēc divām.
Vakarā mums abiem ar mazo bērnu gara pastaiga. Viņš var velo. Es ar kājām. Pa daļai skriešus, pa daļai, ātri ejot. Braucām pāri Vecgaujas tiltam uz muzeju. Tad tālāk gar Gaujas krastu gājām gandrīz tik tālu, cik vien tur var tikt. Skatījāmies Gauju, pīles un pavasari.

CoEIy25.jpg

Saldējuma mašīna Carnikavā.

23.04.2020

Īsi pirms pusnakts.
Sveika, mana vecā draudzene. Attopos vakarā, ka ļoti gribas rakstīt. Visi mājā guļ. Klusums. Miers.
No agra rīta vīrs mani modināja un stāstīja, ka kaķe klibo. Iet ar trim kājām, vienu pietaupa. Kā, kāpēc - nezinām. Pa nakti bija mājā. Kad, kur savainojās?
Pamodos desmitos. Agrāk nespēju atvērt acu. Bet, jā, minka kliba. Un izskatās bēdīga. Visi mājā satraukti. Bērni dežūrē pie guļošās minkas. Cerams, skāde nav tik nopietna, jo var pat iet ārā un lēkt lejā no balkona un pēc tam arī tikt augšā.
Diena paskrēja kaut kā. Es pat īsti nevaru atcerēties - kā. Strādāju akūtos darbus, atbildēju uz vēstulēm
Tad pusdienas! Dienas centrs.
Pēcpusdienā kurjers atveda 5kg zemenes. Un tad jau klāt lekcija, pareizāk sakot, seminārs. Ak vai manu dieniņ. Gāja kā pa celmiem. Neklātiene šajā ziņā ir postoša. 30 cilvēki ar dažādām zināšanām un tehniskajām prasmēm. Un vēl mans internets, kas balsi padara metālisku un reizēm nozūmē pavisam. Divas stundas, un man slapja mugura. Bija sajūta, it kā būtu pabijusi kartupeļu laukā. Pēc tam gan viss. Viegli. Nometu nost. Izgāju ārā ar puikām. Lielajam dēlam skritulenes. Mazajam - velo. Es skriešus. Vajadzēja tikt vaļā no galvas kūpēšanas.
Vakarā sazvanu tanti. Sliktas ziņas. Gluži kā mūsu kaķe - vienu kāju gandrīz nemaz nevar pie zemes nolikt. Kopā izdomājā, ka rīt jāzvana dakterim pēc padoma, jo pēc tam brīvdienas un tad jau neko.



24.04.2020

Piektdiena! Visu nedēļu gaidīta. Diena, par kuru nav daudz ko rakstīt. Šodien ārā tikpat kā nav būts. Laiks ir vēsāks, dzestrāks. Mājā noslēdza apkuri, to var labi just. Kaķim šodien labāk. Uz mielastu pat skrēja tā, ka nevar manīt, ka būtu jelkāda vaina. Laboju studentu darbus. Apdaru akūtākās lietas darbā. Un viss. Vakarā izejam ārā ar puikām. Meita laikam atmetusi ārā iešanu pavisam. Vingro pēc jūtubes pamācībām. Ārā garlaicīgi.
Tante sazvanījusi dakteri. Izrakstītas zāles un piespriests rentgens. Piekrīt, ka sagādāšu spieķīti. Runājam par Minnu Zariņš. Lepnu sievieti ar skumjām beigām. Tantes vecāsmātes māsa.

25.04.2020

Par šo nedēļu. Laikam var teikt, ka beidzot sākam pierast. Dienas nepaiet vienā murgā, kad attopos tikai vakarā ap desmitiem, kad jāķeras nopietnāk pašas darbam klāt. Vai nu skolotāji ir pielāgojuši mājas darbu apjomu vai bērni labāk iemanījušies tikt galā vai vienkārši mazāk iespringstam uz to, ka visam jābūt labi un perfekti. Ik pa laikam pienāk skolotāju zīmītes, ka kaut kas nav izdarīts. Nu, labi. Vai kāda slikta atzīme. Nu, labi. Visvairāk par to pārdzīvo meita. Es reizēm aizrakstu skolotājiem, ka bērni neslinko un lai ir saprotošāki, jo bērni visu dara paši, tostarp sūta pielikumus utt. Protams, tas nenozīmē to, ka mājās ir miers un es varu vieglu roku darīt to, kas man būtu jādara normālos apstākļos. Līdz pulksten divpadsmitiem tāpat laiks lielākoties paiet, palīdzot kārtot jauniešiem viņu lietas. Mazam bērnam uzdevumi un palīdzība ar tiem. Šis tas lielajiem.
[šobrīd: mazajam bērnam ļoti gribas ēst, bet nav spēka nolobīt olu. Vienkārši neesot spēka. Nevarēšanas meistars]
Līdz pusdienām parasti tieku galā tikai ar akūtajiem epastiem un pašiem svarīgākajiem darbiem. Pārējo - no 22 līdz 2 no rīta.
Salīdzinoši grūti paliek pamudināt jauno paaudzi iziet ārā. Tur ir garlaicīgi. Meita izriņķo dažus apļus ar velosipēdu. Lielais dēls - citādāks. Dodas ārā gan ar skritulenēm, gan kājām - tad iet uz mežu. Esot 'vientuļais vilks' (smejoties tā saka). Kad neiet ārā, tad balkonā stiprinās pie stieņa.
Pirms laiciņa atbraucu no Torņakalna. Aizvedu tantei pārtiku un štociņu. Tante savārījusi kafiju. Sēžam viesistabā, kur var atrasties vairāk nekā divu metru atstatumā. Tas liekas ļoti mākslīgi, jārunā skaļāk - visvairāk jau priekš manis, jo man dzirde knapa.
Skaistais namiņš, brīnišķīgas saules ēnas gaismas. Pavasarī tas atmostas aizvien vairāk. Liekas gaišs un līksms. Ziemā te tumšs. Daudz sabildēju. Teicu tantei, ka viņa dzīvo gleznā. Tante steidzās noslaucīt putekļus no galda. Vakara noskaņas tur ir brīnišķīgas! Bet kaut kā skumji. Laikam par to, ka visas šīs pasaules kādā brīdī beidzas. Es tajās paviesojos, un tad tās aiziet. Un cilvēki aiziet. Un nav nekāda turpinājuma. Nevari neko ietekmēt. Viss rit savu gaitu uz izbeigšanos.
Vakarā skatāmies filmu pēc Kunderas Nepanesamās esības viegluma. 80. gadu beigu filma (laikam). Neteikšu, ka kaut kas īpašs. Bet nu labi. Vismaz zinu, ka tāda filma ir. Un sociālisma laiks Čehijā mani interesē.

26.04.2020

Svētdiena. Grūti bija no rīta pamosties plkst. 10. Miegs kā pūķis.
Bijām ar puišiem atkal ārā. Gan no rīta, gan vakarā. Izbraukājām, izstaigājām Zvejnieku un Nēģu ielas. Vecgauja. Muzejs. Atkal. Katru dienu gandrīz viens un tas pats - kur visgludākais asfalts, kur vienkāršāk ar velo un skritulenēm. Nekas nemainās. Mēģināju piezvanīt mammai uz Vestienu. Neizdevās. Droši vien siltumnīcā plosās. Domas par zemi man sāk uzdzīt vieglas trīsas. Pievilkšanas spēks. Krāsojām meitai rozā matus. Nekas neizdevās. Pārāk tumši viņai blondie mati.
Vakarā tomēr māmiņu sazvanīju. Jā, rosās siltumnīcā. Nekā jauna. Viss tāpat kā bijis. Izstāstīju, ka Madonā pirmais covids. "Ak tā," viņa teica, "es jau cerēju, ka pie mums neatnāks."
Vakarā ieliku podā vienu mājassvētību. Pamanīju, ka scindapsim uzradušās saknes. Uzgāzu ūdeni maijpuķu dīgstiem. Nolaistīju visas puķes. Konstatēju, ka hlorofils būs apsaldēts - izliku uz balkona. Žēl, ka tā. Bet īsti sirsnīgu attiecību man ar viņu kaut kā nav. Zelta stīgas gan nav nosalušas. Gaidu, kad varēšu satikt māsu un viņai kādu augu pūlīti atdot. Scindapsis - Jusei. Redzot, cik labi un ātri tas apsakņojas, domāju, ka būs jāieliek vēl kāda lapa ūdenī. Noslinkoju pārstādīt tradeskanciju. Stipri izaugusi, pods noteikti par mazu. Bet tieši tagad zied. Un ko es tur viņu traucēšu.
Zvanīju vīratēvam uz laukiem. Tiek likts jauns jumts vecajai kūtij. Dzirdu fonā gaili dziedam. Gribas uz laukiem.

27.04.2020

Šodien pārtikas piegāde jau ap deviņiem. Knapi varu atvērt acis. Lielais dēls visu nokārto. Pārtiku izkrāmē, saliek pa vietām. Mazais brokasto pats. Meitu uzceļu pusdesmitos. Mēs abas - miegamices. Darbu šodien daudz. Pusdienlaiks pienāk neticami ātri. Mazais bērns ir paguvis noskatīties tikai vienu 1. kl. matemātiku tavaklase.lv un visu pārējo laiku solīdi noslaistās. Ja strādāju, sēdot dīvānā, tad gulšņā, dīdās man blakus un izved sarunas ar savu mīksto mantu armiju. Tā ir mierīga, burbuļojoša fona skaņa, kas man netraucē itin nemaz. Lielais dēls mācās, ik pa laikam dodas balkonā, pievelkas pie stieņa, karājas, šūpojas, rāpelējas. Meita savā istabā arī kādu brīdi mācās. Tad atnāk un paziņo, ka nesaprot, ko skolotāja prasa, un izplūst savās rūgtajās asarās, kas liegi mijas ar histēriskiem un kategoriskiem paziņojumiem. Saku, ka vajag paēst brokastis, citādi skaidrais saprātiņš pats no sevis veras ciet.
Pusdienlaikā braucam uz Ādažiem. Šodien junk food diena. Pirmā kopš skola slēgta. Ir ielīgsmojoši izlaist kaut vienu pusdienu gatavošanas reizi, pat, ja tas ir junk food. Jaunā paaudze izvēlas Hesburger, man - kebabs no kioska turpat netālu. Steigā ieskrienu nopirkt barību arī lopiņiem - sienu trusim un gaļas paciņas kaķim. Reizēm neko vairāk par junk food nevajag.
Ap pieciem velkamies visi ārā. Divi uz velo, viens ar skrituļslidām un viena ar kājām. Trauslākais posms ir tie abi, kas uz velo. Tur nevajag pat dažas sekundes, lai uzdzirksteļotu. Vēlēju lielajam dēlam ar meitu kopā doties ātrāk. Mēs ar jaunāko cilvēku aizmugurē mazliet lēnāk. Negribu skriet pa galvu pa kaklu. Viņš, protams, īgns, ka nav "pirmais". Dodamies uz Vecgauju, tad tālāk uz muzeju. Cilvēku nav. Vējš arī nav pārāk liels, bet tomēr ir vēss. Pavisam īsā laikā jaunākie paguvuši sastrīdēties jau līdz nesamierināmam līmenim. Meita ar vecāko dēlu dodas uz mājām. Mēs ar mazo vēl paliekam Gaujas malā. Pētām telefonā mošķus, kas no Ginta Gabrāna aplikācijas iemitinās virs Gaujas. Paskrienam uz jūras pusi, cik nu vien bērns atvēlē, tad līkumu līkumiem dodamies mājup.
Dienas ir vienādas.

ppqrPts.jpg

Pie Gaujas caur aplikāciju SAN. Ginta Gabrāna virtuālie mošķi un nēģi.

28.04.2020

Diena pagāja mazliet trauksmaini. No rīta vienlaicīgi klausījos divus webinārus. Vienu latviešu, otru - angļu valodā. Diez cik produktīvi tas nebija. Otrpus galdam sēdēja divi bērni. Dēls palīdzēja meitai anļu valodas mājas darbā. Mazais ganījās kaut kur visiem pa vidu. Un tā līdz pusdienām. Vakarā, kad mājās atbrauca vīrs, devos uz Rīgu. Uz kapiem.

29.04.2020

Pienāk desmit vakarā. Un beidzot var sākt normāli strādāt. Bet truluma sajūta tāda, ka var blenzt ekrānā, minūtes desmit mēģinot novaldīt domu kumeļus un izdomāt vienu lietu, ar ko sākt.
Parasta diena, kā jau visas. Kā pie trešdienas piederas - saldējuma mašīna, no kuras tiek izceltas četras kastes ar saldējumiem. Atkal divi ar velo un viens ar skrituļslidām, un ceturtā ar kājām. Atkal Gauja, muzejs, parks. Parkā šķelšanās. Neatkarīgākā daļa aizbrauc mājās pati. Dumpīgākā daļa lēni velkas mājās ar sāpošiem vēderiem un kājām, kuras krīt nost. “Es esmu noīgņots!” teic mazais. Es paslavēju par lielisku vārdu izvēli. “Es esmu vēl vairāk noīgņots!” Varēja šoreiz lietot arī pārāko pakāpi - noīgņotāks. Līdz vispārākajai netika. Pienāca mājas stūris un kājām vairs nebija jaudas turpināt mīt pedāļus.
Sirdis visiem atmaiga pie otrā saldējuma.
Meita šodien planšetē spēlē klavieres. Pa vienai rokai pēc kārtas. Es filmēju un sūtu klavieru skolotājai. Pirmo reizi šajā karantīnas laikā. Izskatās diezgan smieklīgi.
Mazā bērna audzinātāja katru nedēļu zvana, apvaicājoties, kā mums iet un kāpēc nesūtu nekādu darbiņu foto epastā. Tā arī šonedēļ neko nesanāca nosūtīt. Ne tāpēc, ka nav nekas darīts. Atrast, nobildēt, rakstīt vēstuli, sūtīt. Tas ir vesels vēl viens pasākums, kurš jāatceras.
Vakarā sataisām pastkartes ar kolektīvajām selfijbildēm un aizsūtām visiem radiem kā sveicienu 4. maijā.
Kad visi guļ, pārvācos strādāt uz virtuvi. Liekas, visapkārt ož pēc bojātiem sīpoliem. Stipri ož. Bet kur - nevaru atrast. Šodien atgriezās vecās ilgas pēc mājkalpotājas. Tādas, kura arī ēst gatavotu.

01.05.2020

Piektdiena

Esam Krāslavā. Viesu namā kaut kur uz Krāslavas robežas. Nemitīgi jāpiedomā, lai Krāslavu nenosauktu par Kārsavu. Brauciens šodien bija garš. Vispār sapakošanās un visu sīkumu izdomāšana pieciem cilvēkiem, no kuriem trīs ir nepilngadīgi un no kuriem viens var paņemt līdzi septiņas zeķes, astoņas mīkstās mantas un jojo, bet aizmirst to, ko patiešām vajag. Nekas. Vismaz nevienam vairs nav pamperu. Diena ļoti jauka, saulains un silts. Un kopumā ceļš bija skaists un mierīgs. Jersikas pilskalns, Nīcgales akmens, Daugavas loki, Slutišķu sādža, kaut kas vēl un vēl. Vakarā nokļuvām mītnē. Te kluss un mierīgs. Kaimiņu bērni ālējas ar kvadriciklu, bet troksnis nav liels. Viesu nams maziņš, mums sava māja.

Neatceros, kad pēdējo reizi būtu vakarā skatījusies TV. Vienkārši bez jebkādas programmas. To, kas iet. Te pieejami daži Latvijas kanāli un mazliet vairāk Baltkrievijas kanāli. Tos otros jo sevišķi interesanti skatīties. Ziņas krieviski. Laika ziņas - baltkrievu valodā. Koronavīruss pārņēmis pasauli, bet ne Baltkrieviju. Naši djedi vajevaļi, Vācijas (laikam) ieņemšanas 75 gadadiena, zvaigznes, sirpis. Viss visur slikti, grib mācīt Baltkrieviju, bet viņi neļausies. Tas tāds paviršs iespaids no vienām ziņām un kādas politiķu diskusijas. Gan jau arī mani aizspriedumi te nāk ārā.

02.05.2020

Otrā Latgales diena.

Sākam Krāslavā ar veikalu “Kristīne”. Tas atrodas netālu no baznīcas. Ilze solīja, ka tur būs Krāslavas alus. Veikals nav liels. Roku dezinfekcijas līdzeklis piesiets pie ledusskapja. Mēs to izmantojam. Tur ir arī kūkas ar iespaidīgu krēmu klājumu, liela dažādība Krievijas alkohola. Un, jā, vienā skapī arī Krāslavas dzīvais alus. Tas tiek iegādāts. Meita saldumu plauktos atrod kaut kādus mutē pūšamos, kas tiek saukts par šķidrajām konfektēm. Nu labi, lai tiek. Cerams, nemetīsies pumpas. Kasē lielās plastmasas burkās ieraugu neticamo - Turbo košļenes. Ak vai! Kā gan tās varētu nenopirkt. Par sešiem centiem gabalā. Iegādājos desmit. Vakarā vīrs māca bērniem spēlēt “donaldiņus”. Man prātā, ka bija jāspļauj saujā. Viņš saka, ka tā ir Mazsalacas versija acīmredzot.

Braucam uz Drīdzi. Tur neatrodam, kā piekļūt klāt ūdenim. Noraugāmies pa gabalu. Tālāk uz Dagdu. Staigājam, pētām padomju uzrakstus uz ēkām. Made Dagdas universālveikalā nopērk maza izmēra pannu un kļūst pavisam ielīksmota. Aizbraucam arī uz vecajiem ebreju kapiem. Meita negrib klausīties šausmas, bet par holokaustu ir dzirdējuši daudz.

Tālāk dodamies uz Foļvarkas ciemu - viena no brauciena pērlēm - vecticībnieku dievnams. Tik zilā krāsā. Tik skaistā vietā! Veros kā brīnumā. Lēni brienu apkārt un fotografēju katru skrambu. Krāsa koša sanāk arī bildēs, jo ārā saule. Tālāk uz Aglonu. Tur nopērkam maizi. Ielejam avota ūdeni pudelēs. Bazilikā pēdējo reizi esam bijuši pirms kādiem divpadsmit gadiem. Cilvēku nekur nav daudz. Bazilikā var arī ieiet. Uz soliem uzlīmētas dzeltenas lapiņas vietās, kur var sēdēt. Katrā otrajā rindā un vienā rindā divi cilvēki. Pēc Aglonas tālāk uz Čertoku. Tur gan ir daudz cilvēku. Ne vairāk kā Aglonā, protams, tik vieta maza. Krāsa zaļgana un savāda, bet biju to slaveno ezeru iedomājusies citādāku. Visdrīzāk citu bilžu iespaidā. Braucam tālāk uz Krāslavu. Aizbraucam bez pieteikšanās ciemos pie podniekiem, kas dzīvo netālu no pils. Paskatāmies cepli un nopērkam dažus traukus. Jāteic, piesardzību visā šajā braucienā laikam visvairāk ievērojam mēs. Vietējie ir tādi relaksēti attiecībā uz distanci. Tomēr podnieku brauciens rada neprognozētas sekas. Viņu suņu mātei bērni. Meita ieraudzīja mazos kucēnus un atgriezās vecā vēlme pēc suņa. Viss vakars pagāja gaudošanā, pārliecināšanā, dusmās un bēdās. Argumentācijas prasmes kopš pēdējās tikšanās reizes ir tikai augušas. “Jūs paši mīlēsiet to suni! Atcerieties, kā bija ar kaķi!” Vīrs bija lielākais pretinieks, bet tagad lielākais kaķa cienītājs un pieskatītājs.

Vakarā skatos pa TV Streiča “Teātri”. Citas programmas nevar uzslēgt, tikai LTV1. Pultij beigušās baterijas.

03.05.2020

Šodien no rīta sakrāmējam mantas un dodamies klaiņot pa Krāslavu. Safotografēju ļoti daudz māju sienu un pleķu. Fascinējošas tās koka mājiņas ar slēģiem un augstajām sētām. Aizgājām arī līdz slavenajai Kristīnei. Lielais dēls paziņoja, ka viņš arī ies veikalā, jo taču ne reizes nav bijis Kristīnē. Tas ir būtisks arguments! Tika iegādātas esenciāli nepieciešamās konfektes bez cukura, kas izskatās kā tabletes. Ārā bija gandrīz vai karsts. Piestājām vēl arī pie Augusta akmens, kurā iekalts 1729. gads - par godu poļu karaļa vizītei. Tad pārbraucām pāri Daugavai un devāmies uz Daugavpils pusi pa Daugavas kreiso krastu. Apskatījām Červonkas muižu. Dikti glīta pils. Tur tagad atrodas pasts un pagasta pārvalde. Parks arī bija skaists. Bērni izskraidīja līkumus. Parkā šūpoles noslēgtas ar sarkanām lentēm. Pandēmijas zīmes ir visur.
Pa ceļam piestājām vēl arī Skrudalienā apskatīt pavisam dzeltenu pareizticīgo baznīcu. Tālāk par vārtiem gan netikām. Tie bija slēgti vai arī tik vilgīti aiztaisīti, ka ne pārāk apķērīgi apmeklētāji nespēj dažu minūšu laikā izdomāt, kā tos atvērt. Dzeltenie toņi, kādā baznīca nokrāsota, bija vismaz divi. Es būtu gribējusi tos tuvplānā sabildēt savai uz_sienas kolekcijai. Bet nu nekā.
Tālāk Daugavpils minimums - cietoksnis. Piestājām pie Rotko mākslas muzeja, tas bija, protams, slēgts. Puiši aizgāja vienu ceļu, mēs ar meitu ielīdām kaut kādās izteiksmīgās vārtrūmēs. Es fotografēju, meita mani vedināja ātrāk doties prom. Vienā tādā ieraudzījām budistu centra izkārtni. Ārā aizvien nesamērīgi karsts. Pēc mazā pārgājiena izbraukājām mazliet Daugavpils centru. Man likās, ka būtu vēl jāatgriežas. Pēdējo reizi te bijām tad, kad vecākajam dēlam vēl nebija pat gada.

05.05.2020

Šodien ir jāņogas diena.
Vakarnakt līdz diviem strādāju ar prezentāciju. Pēc tam aizmigt neizdevās ilgi, ilgi. Grozies, mēģini aizmigt, bet prāts iet uz riņķi un riņķi. Tas ir nomācošs miega stāvoklis, kad dzirdi visu, kas apkārt notiek, nezini, vai esi aizmidzis vai ne. Bet tik vai tā no rīta nespēj pamosties. Un kad pamodies, tad nesaproti, vai esi gulējis vai ne. Uz rīta pusi stipri murgoju. Notika seminārs. Klātienē gan, ne tiešsaistē. Atmosfēra bija nervoza. Cilvēku daudz. Tie trokšņaini, pat bļaustīgi. Puse piedzērusies. Un viens - patiešām īsts narkomāns. Es runāju un stāstīju, jautājumi bija daudz un bezsakarīgi. Uznāca pat niknums par tādu laika tēriņu. Nez kāpēc pirms savas runas tam narkomānam iedevu metāla stiepli. Promejot gribēju dabūt atpakaļ, bet viņš negribēja dot. Izrāvu viņam no rokām un steigšus devos prom. Tā arī pienāca rīts. Vīrs mani modināja septiņos, es teicu, lai pamodina pus astoņos. Modināja pus astoņos, teicu, lai modina astoņos, kad iet prom. Tad savācos un izlīdu ārā no migas. Tas vienkārši bija jādara, jo vēl bija jāpabeidz prezentācija.
Nu un kāpēc par tādu sīku nieku kā desmit minūšu publiska runa ir tā jācieš naktī?
Virtuālajā dzīvē seminārs pagāja daudzmaz ciešami. Pēc tam devos līdzi jaunākajam bērnam ķert pokemonus Carnikavas parkā. Ar pokemonu ķeršanas nodomu viņš ir spējīgs izbraukāt apbrīnojamus gabalus! Man arī izskraidīšanās nenāk par sliktu.
Pusdienas nebija iepriekš izdomātas, tāpēc noorganizējām jau gatavu frī kartupeļu paciņu no miesta galvenās kafejnīcas ar nosaukumu “Trīne”. Es tos gan nespēju ieēst, bet bērniem viss labi. Ka tik “frī”. Man - ka tik viņi paēduši, jo īsi pirms četriem plānota pusotras stundas lekcija maģistratūras studentiem.
Kad nu tā arī bija beigusies, tad bija jāiet ķert pokemoni vēl vienu reizi. Šoreiz aizvilkāmies līdz muzejam. Nostaigājām gan Gaujas malu līdz pat vietai, ko savā starpā ar mazo bērnu saucam par “nolauztajiem kokiem”. Tas ir kāds kilometrs uz ietekas pusi. Gaujas malā bērns atrada krabja spīli. Nu, vismaz es to nodefinēju par krabja spīli. Ielika savā somā, lai veidotu īpatno atradumu kolekciju. Mājinieki apšaubīja manu versiju par krabi, teica, ka drīzāk vēža spīle. Es paliku pie sava, apliecinot, ka Ķīnas krabji Baltijas jūrā redzami arvien biežāk, bet, godīgi sakot, nav ne jausmas par to, kā atšķiras krabja un vēža spīle.
Meita skaita dienas. Jau otro dienu esot perfekta. Neesot nekādas histērijas, dusmas un kacināšanās ar brāļiem. Ļaunas kacināšanās. Prasa man, vai es esot ievērojusi. Nu, it kā jā. Ir mierīgāk, jā. Nu, redzi. Tas suņa dēļ, viņa saka. Es saku - ar divām dienām ir par maz. Kādu gadu vajadzētu šitā. Labi, labi. Viņa ir apņēmīga. Es neticu, ka izturēs ilgāk par nedēļu. Jau nedēļa būtu labi! Bet liekas viņai tik neiespējami. Droši vien sakrās savu ikdienas piktumu maisiņā un nedēļas beigās spers laukā.
Mans klusais plāns, lai remdētu suņa vēlmi, ir pieteikties - kad varēs - dzīvnieku patversmē par brīvprātīgo. Lai tīra būrus un ved pastaigā suņus. Vienīgi žēl, ka pats to var darīt no 14 gadu vecuma, viņai vēl trīs pietrūkst. Man būs jābūt asistentam viņai šajos darbos, bet laikam esmu gatava ziedoties, jo nespēju iedomāties dzīvi ar suni.

06.05.2020

Saldējuma mašīnas diena.
Vakar aizgāju neticami ātri gulēt. Un neticamā kārtā arī aizmigu bez ilgas grozīšanās. Bija arī sapņošana. Es biju stāvoklī un manam jaunajam bērnam bija nodomāts dzimt nākamajā maijā. Vēl es biju ar bērniem kaut kādā lauku mājā, kas sapnī bija manas mammas māja. Tur bija savāda kaimiņiene. Un zirgi. Viss tāds spokains un nevar saprast, vai labs vai ne. Nogulēju no plkst. 23 līdz 9 no rīta. Tas ir pārmērīgi daudz. No rīta savāda sajūta. Izrādās - kaut kāda sīka temperatūra, mazliet virs 37. Nelaba sajūta. Bet nav ar tā, ka dienu var nīkuļot. Kamēr rīta cēliens, kam jāpieskaita trauku mazgāšana (neieredzu), jāieliek mazgāties arī drēbes, jāizņem drēbes no žāvētāja, mazais bērns jānoliek pie saviem uzdevumiem. Daļu jau varētu palūgt lielajiem bērniem, bet viņiem jāmācās. Pusdienlaiks pienāk pārāk ātri.

Pēcpusdienās pa virtuves logu saule spīd stipri acīs, jāmēģina izvairīties no stara, kas lien cauri žalūzijām.

Pēc manas lekcijas puiši aizgāja uz saldējuma mašīnu, bet es pārcēlos uz dīvānu un mēģināju no tā nepiecelties ilgāku laiku. Tas nekādi neizdevās līdz pat vīra atnākšanai. Meitas draudzenei šodien paliek 11 gadu. Meita divas dienas gatavoja dāvanu. Cepa mafinus, garnēja trijās krāsās, taisīja apsveikumu. Un šodien arī nopirka puķes. To visu aizgādāja pie draudzenes durvīm. Prieks lielāks nekā kāds būtu dāvājis viņai.

Šodien ziņas, ka tiks atvērtas robežas starp Baltijas valstīm. Vīrs jau sāk plānot, kur aizbraukt. Saslimušo skaits turas zem 10 cilvēkiem dienā visās Baltijas valstīs. Ir cerīgi.

Bet, ja man tā jāpadomā, nav tā, ka ļoti gribētos atgriezties visā tajā, kas bija. Labi. Bērnus skolā un visvairāk bērnudārzā gribas gan. Bet darbs, liekas, būtu produktīvāks, ja vairāk strādātu mājās, vairāk sanāksmju notiktu zoomā. Vai vēl labāk - kopējais sanāksmju skaits samazinātos.

07.05.2020

Vakar aizgāju gulēt ap vieniem. Notika nelāga lieta pusnaktī. Kaut kādā mistiskā veidā izdzēsu pusi no studentiem ieliktajām atzīmēm. Nācās iet cauri vēlreiz darbiem un salikt atzīmes no jauna.
Šorīt meitai klasiskais rīta stāvoklis. Neliela histērija, plus ieildzis dusmu cēliens. Kaitina pilnīgi viss, kas saistīts ar mācībām.
Manāmi mierīgāka meita kļūst pēc izbraukāšanās ar velosipēdu un pusdienām. It īpaši pēc pusdienām. Toties mazajam bērnam ikdienišķā krīze sākas tieši pēc pusdienām. Šodien plosās kā nelabiņš. Liekas, nāk ārā pēdējo dienu uzkrātās dusmas. Pēdējās dienas dikti centās būt labs un jauks. Pandēmijas laikā arvien biežāk viņam uznāk dusmas līdz baltām pelītēm, kam klāt kliegšana, dusmīgu un aizvainojošu frāžu izteikšana, mantu mētāšana. Nolieku viņu tad vienā vietā, vistukšākajā istabā, lai izplosās un apdomājas. Ilgi tas nevelkas, bet vispār allaž jaukajam puisim ir kaut kāds pārmaiņu periods.
Mums tas nav nekas jauns. Pirmsskolas vasara arī ar abiem lielajiem ir bijusi diezgan tramīga. Ritvars pat tika pie smilšu terapijas. Naktī modās augšā un kliedza, un pa dienu bija nervozs un viegli aizkaitināms.
Šodien pārmaiņas vakara pastaigā. Mazais nebrauca ar velo. Mēs gājām ar kājām. Gar staciju, parku, Nēģu vai Lašu ielu, pāri mazajam tiltiņam uz muzeju pie Gaujas, tad lēni cilpojām atpakaļ. Lasīju pienenes trusim. Mācīju dēlam, kā atšķirt kodīgu nātri no nekodīgās (baltās), un iemācījās šodien arī atpazīt. Pirms pastaigas gāju liet savām deportētajām Torņakalna maijpuķēm ūdeni. Un, tavubrīnumu, divu dīgstu vietā ieraudzīju veselus desmit! Dižens pārsteigums un neapšaubāmi arī iepriecinājums.
Šodien valdības paziņojums par saskarsmes ierobežojumu atvieglojumiem. Tā līdz galam visu nevar vēl saprast. Skaidrs, ka būs jāvalkā maskas sabiedriskajā transportā. It kā atveras bērnudārzi pirmskolniekiem. Pulcēties var līdz 25 cilvēkiem, bet jāievēro divi metri. Atveras bibliotēkas un bāri. Tas laikam svarīgākais. Un tas viss no nākamās otrdienas.

08.05.2020

Eh, nu gan dieniņa. It kā jau nekas sevišķs, bet, izrādās, pandēmijas mājās sēdētājiem izbrauciens uz Rīgu var raisīt pārsteidzoši lielu nogurumu. Nez kāpēc.
No rīta puses atkal bija slikti sapņi, pat murgi. Šoreiz savādi - kā otrā sērija vienam sliktam sapnim par mazo dēlu. Patiešām turpinājums. Sākās tajā vietā, kur iepriekšējo reizi beidzās. Iepriekšējā reize bija pirms dažām nedēļām. Izstāstīju sapni vīram cerībā, ka vairāk neatkārtosies.
Mazais dēls šodien protestants. Tik nikni iecirties pret braukšanu uz Rīgu un palikšanu vīra darbā uz stundu-divām, ka sarīkoja tādu troliņu, ka man nācās izspēlēt smagāko šantāžas gājienu - ekrāni nebūs veselu nedēļu, ja protests nebeigsies 5 min laikā. Uzpūties pūpēdis aizvilkās līdz mašīnai. Atteicās piesprādzēties, nācās piesolīt ceļu policiju. Pie Kalngales sadzirdēju pīkstošu atvainošanos.
Braucām uz Torņakalnu pie lora. Pa logu vēroju, vai reģistratūrā kāds jau nav priekšā. Neviena nav. Ejam iekšā. Aiz letes - reģistratore, kuru jau pazīstu. Viņai blakus baltā tērpts stāvs. Izrādās - mūsu ārste, kas reizē ir arī vīra māsīca. Teicu, ka neatpazinu viņu. Balta cepure, balts halāts, cimdi rokās, maska uz sejas.
Kamēr darbojas ar dēlu, ārste stāsta visas šausmas par Covid-19. 12. martā bijusi Londonā, gājusi uz operu. Kopā ar mammu. Dēls dzīvo Londonā, studē. Braucis atpakaļ ar pirmo repatriantu reisu. Bailes un satraukums. Tik laimīga, ka izdevies tikt mājās. Par kopmītnēm neesot samaksājuši. Otri šausmu stāsti bija par ārsta ikdienu - strādāt it nemaz nedrīkstot, tik ļoti akūtus pacientus pieņemt. Un dīkstāvei līdz ar to pieteikties nevar, jo kāds pacients jau gadītos. Tā nu pacientu plūsma tiek organizēta tā, lai viens ar otru nesatiekas. Bet vairāk par dažiem dienā pieņemt nevarot, jo tās esot mokas strādāt maskā, plēvēs, cimos. Sasūt āda, paelpot grūti. Nu, labi. Ausis tika atbrīvotas no visa liekā. Devāmies prom - pie Torņakalna tantes. Solīju pārtikas sagādi.
Indriķielas namiņa apkārtne kļuvusi tik ļoti zaļa! Maijpuķes, ak, to ir tik neticami daudz! Tās kā nezāles lien ārā arī taciņās. Nevar nemaz paiet, kādam asnam neuzkāpjot. Dažām jau redz pumpurus. Braši dīgst arī mugurenes. Atbraukuši reiz amerikāņu radi, ieraudzījuši mugureni un teikuši - o, Jēzus uz asariņas! Lūk, cik skaits tautas nosaukums. Dēlam Zoom angļu valodas nodarbība šoreiz notika mašīnā. Mazliet papļāpājām ar tanti, iedevu jaunākās kultūras avīzes un arī auduma masku (!). Par to viņa bija jo sevišķi pateicīga, jo nezināja, kur tādu dabūt. Tramvajā taču reizēm brauc.
Atbraucām mājās ap plkst. 15. Mēs ar mazo bērnu bijām tādā badā, kā sen nav būts. Viņš teica, ka no bada viņam sirds sāpot. Prasīju, lai parādu, kur sāp - parādīja kaut kur krūšu kurvim pa vidu. Vaidēja un īdēja. Ātri uzvārīju makaronus, klāt auksts piens, tas viņam iecienītākais ēdiens. Paēda un mājās iestājās klusums.
Meita. Izdomāja, ka grib izmēģināt biskvītu uzcept. Rezultāts bija tomēr smieklīgs. Krāsnī mīkla tik traki uzpūtās un pēc tam tik ļoti sakritās, ka izskatījās pēc pankūku vecmāmiņas. Meita jau bija sagatavojusi kūkas krēmu. Viss lielais entuziasms un pavārniecības prieks pārgāja dusmās un kreņķos. Es saku, ka par pavāru nepiedzimst, ka jāmācās. Meita neklausās. Es nevienu biskvītu savā dzīvē neesmu uzcepusi vispār.

09.05.2020

Sestdiena.
Vīrs ir sācis pieņemt domu, ka mums varētu būt suns. Bērniem tas vēl nav tapis zināms. Mazliet ierunājos vecākajam dēlam gan, tiesa. Mūsu slepenais vārds, runājot par suni, ir Kvadrāts. Tā mēs to saucam. Iedomāto suni.
Pandēmija, tāda sajūta, ir atcelta. Tā nav ne veikalā, ne parkos, ne 9. maija svinībās pie Uzvaras pieminekļa. bildēs, kas tur uzņemtas, redzams pūlis. Var jau būt, ka kaut kādi metri ir starp personām, bet bildēs to neredz. Šodien veikali diezgan pilni. Vīrs teica - nebija neko tādu sen redzējis. Kādi divi metri!
Taisnības labad jāteic, arī mana sajūta ir mainījusies. es neskrienu veikalā kā plēsta, paķerot tik pavisam nepieciešamo. Es neskatos uz katru pircēju kā uz covid devēju. Jā, sākumā bija tāda sajūta, ka nevienam nevari uzticēties. Paranoiska sajūta gandrīz. Es tomēr neskrienu virsū cilvēkiem. Gaidu, kad tie izvēlēsies tomātus, šampinjonus, saldētas pupiņas un kūkas gatavo maisījumu. Un tad tik es. Pie kases arī gaidu, kad iepriekšējais būs ticis 2 m tālāk. Vietējā veikalā pārdevēja reiz sašutumā teica - nu ko jūs gaidiet, maksājiet taču. Teicu - 2 metri starp mums nesanāk, ja es iešu maksāt.

10.05.2020

Svētdiena.
Šodien kopā ar jaunāko dēlu nostaigāti daudzi kilometri. Kājas sāp, bet sajūta laba. Bērns par mani izturīgāks.
Šodien piezvanīju mammai. Sēd laiviņā ezerā un makšķerē. Tā vienkārši. Vīrs līdzi nenācis, jo sajūta, ka slikti ar sirdi varētu būt. Tā nu māmiņa viena pati. Tik neticami tas aizvien. Tēvs kādreiz bija makšķernieks, māte pat līdzi negāja. Tagad viss citādāk.
Mātes dienas vispār nav tās dienas, kas man kā mammai dikti patiktu. Tajās parasti kaut kas nelāgs atgadās. Šorīt mazais bērns bija tik nīgrs, ka savu velti savai māmiņai vienkārši aizlidināja māmiņas virzienā. Labi, ka man nav jūtelības pret māmiņbūšanām māmiņdienās. Uztvēru to rāmi. Vēlāk atvainojās, protams. Par laimi, nekas nopietnāks par pāris kaismīgiem visģimenes strīdiem šodien nenotika.
Svarīgākais laikam par šodienu - pieņemts lēmums, ka mums būs suns. Laimīgāku meitu laikam ieraudzīt nav iespējams. Tik neticami priecīga un pārlaimīga. Protams, vakarā bija pārdzīvojums, ka dienas laikā šunelis vēl nav atrasts. Pacietība nav viņas stiprākā puse.

11.05.2020

Pirmdiena.
Lietus bija ļoti vajadzīgs. Un šodien arī līst. Ne pārāk stipri, bet līst. Mājā ir drēgns. Ieslēdzam gaisa žāvētāju.
Šodien divi paziņojumi - no nākamās nedēļs pirmskolnieks var doties uz bērnudārzu, lai apgūtu obligāto apmācību. Un nākamo pirmdien darbā pirmā klātienes sanāksme. Šie paziņojumi rada manī trauksmi. Cik vienkārši lietas mainās pēkšņi vienā dienā. Vīrs saka - nevajag būt paranoiskai. Īsti nesaprotu, kāpēc darbā vajag klātienes sanāksmi, ja mierīgi varētu noorganizēt Zoomu.
Meitai šorīt klasiskā rīta histērija. Bija beigusies pildspalva, nevarēja nevienu atrast. Uzdevumu kalni, kurus nevar divās-trīs stundās izpildīt. Un, protams, nebija uzradies vēl suņa kandidāts, kas viņai lika domāt, ka “mēs nekad neatradīsim suni”.
Pēc pusdienām, kad būtu jāsākas dienas mierīgākajam un klusākajam laikam, meita ierauga kaķei ērci ausī. Zvanu vīram. Viņš tas ērču vilcējs. Es pat paskatīties uz ērces pusi nevaru. Pēc mana nostāsta vīrs prognozē, ka nebūs tik viegli ērci izvilkt, jo auss un tā. Rosina aizvest pie vetārsta. Vetārsts ir Ādažos. Jābrauc vien dažas minūtes, bet mūsu minkai mašīnā ir ļoti slikti, turklāt būrī viņu ir gandrīz neiespējami dabūt, tāpēc visas vetārsta vizītes izvēršas par nervoziem pasākumiem.
Tā bija arī šoreiz. Nu gandrīz neiespējami viņu dabūt būrī. Tas gandrīz sanāk vardarbīgi viņu tur iebāzt. Nu tā arī ir - vardarbīgi tas bija. Un arī vetārsts nespēja viņu normālā veidā būrī ielikt. Lika baldrijāni pie deguna, bet mūsu minka no tā nevis nomierinājās, bet sāka psihot vēl vairāk. Ērci izņēma. Trīs eiro. Kaut kā mājās tikām. Nosolījos viņu tajā būrī vairs nekad nebāzt. Sāku meklēt pārvadāšanas somu. Varbūt arī sunim noderēs.
Meita mainījusi savu suņa gaidīšanas stratēģiju. Nomāktība ir atmesta. Dienas otrā pusē valda pozitīvisms. “Gan jau mēs viņu atradīsim,” viņa ik pa laikam mierinoši nosaka. Ir sameklējusi jau ēdināšanas traukus, pavadu un savā istabā nolikusi gultu - to, ko mūsu kaķe nekad nav lietojusi. Atrunāju no rotaļlietas pasūtīšanas. Plāno arī kā īpaši iepriecināt kaķi - jāpērkot viņam kaķu cepumi - tie, kas viņam dikti garšo. Un būšot vairāk jāmīļo. Suņa runas līdz vakaram man sāk kļūt par daudz. Bet neko nesaku.
Vīrs atnāk mājās. Meita viņu uzreiz pārtver, parādot, kur būs sunim ēšanas vieta un kur - gulēšana. Viņš to ar labticīgu smaidu uzklausa un pat uzdod kādu jautājumu.
Vakar, runājot ar vīru, sapratu, ka - ja nebūtu pandēmijas mājās sēdēšanas kopā ar trim bērniem, suns mūsu mājās nebūtu. Tas man vienkārši neienāktu prātā. Tagad, kad esam nodzīvojuši vairāk nekā mēnesi ar vienādām pastaigām, grūti iegūstamu motivāciju iziet ārā, pārāk lielu datorlaiku bērniem, domas ir mainījušās.


12.05.2020

Vakars. Sēdu savā darba krēslā. Kājas sāp. Galva kūp. Šodiena bija nodomāta strādāšanai, kā jau visas darba dienas, bet ārā laiks bija padevies ļoti skaists. Pieslēdzos vienam zviedru semināram. Bet tas nebija īsti vēl sācies, kad ieraudzīju Facebook patversmes vēstījumu par suņu meiteni, kurai meklējot mājas. Četru mēnešu veca. Pēc apraksta un bildēs šķiet, ka mums varētu kaut kas sanākt. Patversmi sazvanīt nevar. Nu nekādi nevar. Bet ir labi zināms, cik ātri mazi suņi atrod mājas. Neko daudz nedomājot, nolemjam braukt uz Juglas patversmi. Vārti ir aizslēgti. Nevienu neredz. Telefons neatbild. Facebook uz ziņām arī klusums. Pēc kādām 15 minūtēm ieraugām darbinieci, kas ved staidzināt lielu suņu mammu. Izstāstu viņai mūsu vēlmi par mazo suni. Viņa sazvana priekšnieci un pēc minūtēm 10 mēs ar meitu dodamies viņai līdzi. Viņa rosina visiem bērniem nenākt, jo suņu meitene esot bijīga.
Jāteic, ka priekšnieces priekšā sajutāmies kā precinieki, kurus vērtē un skatās. Vai mēs neizdarām kādu kļūdu, vai esam pietiekami pienācīgas suņa precinieces. Dodot gardumu, meita izsakās - o, viņa ēd kā zirgs! Es saraujos. Vai tas nebija negodājošs teikums? Paskaidroju, ka vasarā Made mācījusies jāt ar zirgu un barojusi zirgu ar baltmaizi. Izstaigājamies kopā ar darbinieci un suni kādas 15 minūtes. Beigās ieejam pie priekšnieces. Vērtējošie skatieni un jautājumi. Nē, tomēr jābrauc vēl, kamēr suns mums sāk uzticēties. Citiem tad nedos, kamēr mēs nebūsim iepazinušies kārtīgi. Nu, neko. Dodamies mājās. Sarunāju, ka rīt zvanīšu kinologam, lai pakonsultētos. Visu vakaru norukāju. Naktī grūti aizmigt.

14.05.2020

Plkst. 17:15. Dzeru pēcpusdienas kafiju. Mazais dēls skraida no vienas istabas uz otru. Lielais dēls mazgā traukus. Meita - cep torti. Viņai rīt dzimšanas diena.
Šodien no rīta pamodos ar pavisam čābīgu pašsajūtu. Galva sāp, auss sāp, liekas, ka ir arī temperatūra. Par laimi, tā tomēr nebija, bet labāk dienas gaitā sāku justies tikai vēlā pēcpusdienā. Vārgule būs mans jaunais pseidonīms.
Par vakardienu īsumā. Braucām pēc sava suņa uz patversmi. Pa ceļam nopirkām kārumus un arī siksniņu. Piebraucām pie vārtiem, zvanu priekšniecei. Viņa - ak vai, diemžēl suni mēs jau atdevām citiem. Sitiet mani krustā, bet neko es tur nevaru darīt utt utt. Tas bija negaidīti un visiem bija liela vilšanās, visvairāk, protams, meitai. Bija arī asaras. Protams, tas nebija gluži korekti no vadītājas puses, jo bija sarunāts, ka mēs turpinām iepazīties un citiem nerādīs, lai netraumētu suni. Biju sazvanījusies arī ar kinologu, kurš atcerējās šo bailīgo suņu meiteni un arī īsumā izstāstīja, kā ar viņu būtu jāuzvedas. Taču ko nu tur pārmest. Tāda ir dzīve. Varbūt mēs tiešām nebijām viņai īstie.
Bērnu vilšanās sajūtu palīdzēja mazināt fast food gardumi. Meitai tas nostrādāja pat negaidīti labi. Tā nu šodien lēnu garu turpinām gaidīt un meklēt savu suni. Sludinājumi biedē. Cenas liekas kosmiskas pat bezšķirnes suņiem reizēm. Patversmēs - lielākoties lielie.
Piezvanīja meitas logopēde. Mēs viņu saucam par mutes vingrotāju. Teica, ka nākamnedēļ atsāk vizītes. Liekas, ar nākamo nedēļu viss sāk atdzīvoties.
Šodien atradu brilles. Tās vairāk nekā nedēļu bija pazudušas. Izrādās - aizkritušas aiz mikroviļņu krāsns. Izrādās - es varu izdzīvot arī bez brillēm.


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 31.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Carnikava
(Carnikava, Carnikavas novads)
20.03.2020 - 20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsPlkst. 17.30. Carnikava.
2Gaujas ieteka jūrā20.03.2020 - 20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeVīrs dodas uz Gaujas ieteku jūrā. Tie ir vairāki kilometri.
3Rīga
(Rīga)
20.03.2020 - 20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaMūsu novads, neskatoties uz to, ka tuvu Rīgai, šajā kartē nav iekrāsots.
4Carnikava
(Carnikava, Carnikavas novads)
20.03.2020 - 14.05.2020Pierakstīšanas laiks/vieta(Nav norādīts)Ciems
5Madona
(Madona, Madonas novads)
21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaViena mācās Rīgā, otra - Madonā.
6Vestiena
(Vestiena, Vestienas pagasts, Madonas novads)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsBraucam uz Vestienu pēc bērniem.
7Itālija
(Italy)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsItālijas mirušo skaits turpina biedēt.
8Spānija
(Spain)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsNākamā ir Spānija, kas iet to pašu taciņu.
9Francija
(France)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTūliņ arī Francija.
10Ķīna
(China)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsPar Ķīnu prieks. Skaitļi salīdzinoši niecīgi.
11Latvijas Republikas Saeima
(Jēkaba iela 11, Rīga, LV-1050)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaŠodien arī ziņa, ka saslimis Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš.
12Rīga
(Rīga)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaTas notiek kaut kur Rīgā.
13Rīga
(Rīga)
21.03.2020 - 21.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaViena mācās Rīgā, otra - Madonā.
14Ķīna
(China)
22.03.2020 - 22.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsToties par Ķīnas ceļojumu augustā gan liekas, ka tas aizvien reālāk.
15Horvātija22.03.2020 - 22.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsMums plānots jūnijā ceļojums uz Horvātiju visai ģimenei.
16Horvātija22.03.2020 - 22.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsHorvātijā zemestrīce. Ai, ai.
17Vecgauja
(Atpūtas iela 20, Carnikava, Carnikavas novads, LV-2163)
22.03.2020 - 22.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeEjam uz mūsu mājai tuvāko vietu pie Gaujas. Tas ir Atpūtas ielas galā.
18Carnikavas novads
(Carnikavas novads)
22.03.2020 - 20.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)NovadsŠodien Carnikavas novads pievienojas dzeltenajai zonai. Izrādās, Artuss Kaimiņš - vienīgais saslimušais, kuru zinu vārdā, dzīvo tieši Carnikavas novadā.
19More [uo]
(More, Mores pagasts, Siguldas novads)
24.03.2020 - 24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsNeesmu piezvanījusi vecpapam un vecmammai. Viņi Morē.
20Torņakalns
(Rīga)
24.03.2020 - 24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaAr Torņakalna tanti sarunājām, ka nerādīšos vairs pie viņas, kamēr šis nebūs beidzies.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.