#LFK Ak-166-39

Nosaukums
Elizabete Lukšo-Ražinska. 24.03.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
39
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
25.03.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
24.03.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

24.03.2020.

No rīta. Pirms nedēļas ar E. un suni aizbraucām pie E. vecākiem, it kā pašizolēties, it kā vienkārši izmantot brīdi, kad visa pasaule ir apstājusies, ir ļauts strādāt no mājām un jēdzīgi šķiet nozust no pilsētas. Bet tā pašizolācijas daļa ļoti nosacīta – E. bija tikai pirms nedēļas atbraucis no Zviedrijas, paspējis pastaigāt apkārt, arī es staigāju apkārt, nu un tad pa taisno uz laukiem, pie vecākiem, kas gan jau ir kaut kādā riska grupā. Bet nu tas gan vēl bija tajā laikā, kad Zviedrija nebija krīzes zona; un tajā brīdī tas viss arī nelikās tik nopietni. Pēc tam gan – situācijai un informācijai mainoties, klusībā skaitīju dienas līdz nosacīto 14 karantīnas dienu beigām, kad būs skaidrs, ka no Zviedrijas neesam laukos ievazājuši vīrusu. Laiks pagāja, viss bija kārtībā.
Nedēļa laukos bija mierīga, kaut gan arī tur klīda baumas, ka veikalā redzēta sieviete, kas tikko atbraukusi no Īrijas vai kurienes un pēc tam piedzērusies staigājusi apkārt. Vietējie sprieda, vai zvanīt policijai būtu stukačīgi vai atbildīgi. Es pat nezinu, kā šī informācija līdz mums nokļuva.
Vakar atgriezos Rīgā. Kaut arī valstī ārkārtas situācija, darbi gaida un gribas arī mājās, tāpēc E. mani aizveda līdz Daugavpilij uz Rīgas vilcienu. Vēl pa ceļam uz Daugavpili paspējām sastrīdēties, jo E. ierosināja, ka varētu braukt pašizolēties uz kaut kādu pamestu Mazirbes skolu. Es teicu, ka mums mašīnai nav izieta tehniskā un es nebraukšu ar autobusu, un ka tas vispār ir tik neracionāli – ziemā, vīrusa laikā braukt uz kaut kādu Mazirbes skolu, kur droši vien nav apkures un interneta. E. uzreiz mani centās nomierināt, ka mums nav jābrauc, ja es negribu. Bet mani neapmierināja tāda atbilde, es gribēju, lai viņš atzīst, ka šī ideja bija nenormāla. Tam gan viņš nepiekrita.
Kad uz perona šķīrāmies, pa jokam teicu, ka, ja vairs netiekamies, tad man bija prieks viņu pazīt un ļoti mīlu. Es, protams, nejutos ne nobijusies, ne apdraudēta, bet visā šajā situācijā tie 200 kilometri, kas mūs šķirs, šķiet daudz labāks materiāls melodramatismam nekā agrāk. Turklāt tas, ka es pametu laukus, nozīmē, ka līdz pandēmijas beigām tur nevarēšu atgriezties, lai nejauši Rīgā saķerto vīrusu neievazātu tur. Bet E. grib palikt laukos. Viņš saka, ka Rīgā viņam nav ko darīt, vienīgais iemesls, lai brauktu uz Rīgu, būtu satikt mani. Ja viņam tāda vēlme uznāktu, tad tepat Rīgā arī būtu jāpaliek. Vaboles stacijā (es nezināju, ka ir tāda) caur logu nofotografēju stacijas mājiņu un ielieku instagramā ar tekstu, ka atvadījos no sava vīra, nezinot, kad tiksimies nākamreiz. Pēc pāris minūtēm man atrakstīja J., jautājot, vai ar E. viss kārtībā. Sapratu, ka var pārprast, tāpēc papildināju bildes aprakstu ar vienu vēl dramatiskāku teikumu, lai pārspīlējums būtu nepārprotams.

Pa dienu. Pirmo rīta stundu, kā ierasts, pavadīju gultā, skrollējot telefonu un lasot ziņas. Izmaiņas skaitļu tabulās vēl aizvien vēroju distancēti, pat ar azartu gaidot jaunākos rezultātus, kas parādīsies tukšajās ailītēs. (Bet bez cinisma – manai aizstāvībai.) Ziņu lentē bez īpašas apdomāšanas uzklikšķināju uz virsraksta Leģendārās „Čučumuižas” radītāji nonākuši nepskaužamā situācijā: mākslinieku pāris netiek atpakaļ uz Latviju, jo bērnībā skatījos to raidījumu. Sāku skatīties fotogaleriju ar abiem raidījuma vadītājiem, kas pārģērbušies par rūķiem un rokās tur rūķu lelles. Ja ne vīruss, iespējams, nekad pie manis nebūtu atgriezusies šī bērnības atmiņa par Čučumuižu, Kikī un Bučiņu. Vispār ir grūti sev iestāstīt, ka tas attiecas arī uz mani. Vai tas ir egocentrisms vai nespēja aptvert kaut ko lielāku un nekontrolējamu, vai arī kaut kāds psiholoģisks pašaizsardzības gļuks? Nezinu arī, vai to saprast vispār ir svarīgi.
Būšana mājās vienai, bez E. un bez suņa, man iedevusi sen nejustu brīvības sajūtu. Atvēru guļamistabas logu un balkonu. Spilgtā saules gaisma, dzestrais gaiss, kas ieplūdis uzsilušajā istabā un kaiju ķērkšana man rīta otro cēlienu ļāva pavadīt kādā nekad nenotikušā atmiņā, iespējams, kādā filmā noskatītā un vēlāk aizmirstā ainā.
Viena lieta, no kuras es gan cenšos distancēties, – piedāvājumi, kā tērēt laiku, kamēr esi mājās. Paldies, bet es pati izdomāšu, kā nosist savu laiku, kura pēdējos 15 gadus ir bijis par maz. Viņiem laikam vairs nepietiek tikai ar manu naudu, tagad ir vajadzīgs arī mans laiks. To es gribu atstāt sev, iešu uz muzejiem, kad gribēšu, uz operu – vienreiz gadā un klātienē, jogošu, kad ienāks prātā un nepareizi, mandalas nekrāsošu, pasakas sev lasīšu pati, bet mūziku, kamēr lasu, neklausīšos, pat ja Grēviņš man personīgi ieslidinās plati pa durvjapakšu. Ko es darīšu? To es negribu pierakstīt, jo citādi tas kļūs par vēl vienu „to do” sarakstu visā manā „to do” sarakstu kartotēkā. Darīšu to, ko gribēšu, un tad, kad gribēšu. Vismaz centīšos. Un, ja vairs negribēšu, tad vienkārši aizmirsīšu. Vai otrādi.
Un vēl viena lieta – vēl aizvien nesaprotu, cik svarīgi ir neiet uz veikalu. Mājās nebija piena, tāpēc omleti brokastīm taisīju ar ūdeni, bet kafiju nedzēru vispār. Tieši šobrīd man gribas šokolādi, bet ne tik ļoti, lai riskētu (nezinu, ar ko). Kaut kad tas ēdiens tāpat būs jānopērk, bet esmu pieradusi pirkt ēdienu tikai vienai ēdienreizei. Man bail, ka nopirktā ēdiena daudzums mainīs nevis dienu skaitu, kuras varu neiet uz veikalu, bet tikai vienā dienā apēsto kaloriju un iztērētās naudas daudzumu.

Vakarā. Biju Elvi, nebiju to plānojusi, bet nopirku tomēr daudz lietu: apelsīnus, marinētus gurķus, tomātus, makaronus, citronpiparus, auzu pārslas, pienu, divus školādes sieriņus „skurdrupūznis”, sešas olas, pilngraudu maizi, čederas sieru, tomātu mērci, jogurtu, šokolādes tāfelīti, želejkonfekšu paciņu. It kā ilgākam laikam. Samaksāju pusi savas naudas. Kamēr krāmēju produktus tašās, nākamais pircējs, neskatoties uz tām dzeltenmelnajām līmlentēm uz grīdas, man pietuvojās jau vismaz metra attālumā. Viņš skaitīja naudu, un pārdevējai teica: „Jānes mājās tiem mazajiem ņergām, tie galīgi pārmīzuši.” Ja nu es arī pārmīzīšu, tad man būs vismaz ko ēst (ja neapēdīšu visu pirmajā dienā). Viņa produkti ieslīdēja starp manējiem – divas plastmasas kārbas ar pupiņu salātiem.
Atnācu mājās, 40 sekundes mazgāju rokas ar karstu ūdeni, dedzināja vietās, kur esmu apgrauzusi ienadžus. Uzliku vārīties makaroniem ūdeni, tikmēr paņēmu želejkončas un apsēdos dīvānā, lai videozvanā piezvanītu E., viņš necēla. Gaidot, kamēr atzvanīs, es apēdu visas želejkončas, sāka sāpēt vēders, un makaronus vairs negribēju vispār.
IMG_20200324_223341-1536x988.jpg


Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-17 no 17.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Zviedrija
(Sweden)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsE. bija tikai pirms nedēļas atbraucis no Zviedrijas
2Mazirbe
(Mazirbe, Dundagas pagasts, Dundagas novads)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)CiemsE. ierosināja, ka varētu braukt pašizolēties uz kaut kādu pamestu Mazirbes skolu
3Vabole [uo]
("Zemturi", Murmastienes pagasts, Varakļānu novads, LV-4835)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeVaboles stacijā (es nezināju, ka ir tāda) caur logu nofotografēju stacijas mājiņu
4Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētaa viņam tāda vēlme uznāktu, tad tepat Rīgā arī būtu jāpaliek
5Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētavienīgais iemesls, lai brauktu uz Rīgu, būtu satikt mani
6Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaViņš saka, ka Rīgā viņam nav ko darīt
7Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētalai nejauši Rīgā saķerto vīrusu neievazātu tur
8Mazirbe
(Mazirbe, Dundagas pagasts, Dundagas novads)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ciemsziemā, vīrusa laikā braukt uz kaut kādu Mazirbes skolu
9Daugavpils
(Daugavpils, Daugavpils novads)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVēl pa ceļam uz Daugavpili paspējām sastrīdēties
10Zviedrija
(Sweden)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsBet nu tas gan vēl bija tajā laikā, kad Zviedrija nebija krīzes zona
11Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaE. mani aizveda līdz Daugavpilij uz Rīgas vilcienu.
12Daugavpils
(Daugavpils, Daugavpils novads)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaE. mani aizveda līdz Daugavpilij uz Rīgas vilcienu.
13Rīga
(Rīga)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVakar atgriezos Rīgā
14Īrija
(Ireland)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstskas tikko atbraukusi no Īrijas vai kurienes un pēc tam piedzērusies staigājusi apkārt
15Zviedrija
(Sweden)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstskad būs skaidrs, ka no Zviedrijas neesam laukos ievazājuši vīrusu
16Zviedrija
(Sweden)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstskad būs skaidrs, ka no Zviedrijas neesam laukos ievazājuši vīrusu
17Latvija
(Latvia)
24.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Valstsmākslinieku pāris netiek atpakaļ uz Latviju,

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.