#LFK Ak-166-42

Nosaukums
Anita Virbule. 25.03.2020.–20.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
42
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
20.04.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
25.03.2020 - 20.04.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

25.03.2020.

Es nemēdzu lamāties, vismaz ne apzināti, un ja reizēm pasprūk kāda notikuša brīža ietvaros, tad momentā atvainojos, ka tā noticis. Šorīt atvainoties nebija kam, jo virtuvē biju viena, bet tāds sulīgs bļ** burtiski izsprāga no manas mutes brīdī, kad pārlejot beramo tēju krūzē caur sietiņu, tas iekrita krūzē ar kārtīgu žvunku, un nu visur bija šmuce un tējas biezumi. Tā nekad nebija gadījies, lai gan tēju dzeru aptuveni astoņpadsmit reižu dienā. Cik bieži ar mums gadās lietas, kuras vēl nekad nav notikušas?
Bet ne par to. Nu pāris naktis es atkal labi guļu, pusotru nedēļu – bez modinātāja un aptuveni astoņas stundas. Gaisma aiz loga, kas piepildījusi arī visu istabu, pamošanās procesu dara ļoti patīkamu, gribas celties, gatavot tēju un darīt dzīvi. Vienīgi nu jau vairāk kā nedēļu dzīvi nākas darīt četrās sienās. Esmu vesela, tomēr zinot manu vājo imūnsistēmu un jebkura cilvēka spēju pārnēsāt vīrusu, palieku mājās, cerībā, ka drīz varēšu apciemot savus vecākus (pats galvenais – Covidu neaizvest viņiem). Darba nav, jo kā teica mana kolēģe: “Eiropa tagad ir ciet”. Un arī kafejnīcas, ēstuves, bāri, kino, bibliotēkas – viss tiek aizslēgts, lai mēs mazāk vazātos apkārt. Tā nu es sēžu tepat – ar savām grāmatām, seriāliem, kladītēm, krustdūrieniem, pastkartītēm un cenšos ar tiem visiem to dzīvi panākt. Ir labi un būs vēl labāk – šī bedre parāda cilvēcei, cik tā aplami rīkojusies, liek mums atgriezties pie daudz svarīgām, vienkāršām lietām un apzināties pamatu nozīmību. Loģikas vīruss.
Bet turpinot par labo un par slikto miegu – tas bieži vien ir apliecinājums tam, cik droši vai nemierīgi jūtos par notikumiem sev apkārt un sevī. Pāris rītus atpakaļ, piemēram, pamodos ar atvainošanos savam vīrietim par to, ka slikti gulēju – nevarot aizmigt, es kļūstu fiziski ļoti haotiska un neapmierināta ar visiem apkārtējiem apstākļiem. Izrādījās, ka man vienkārši vajadzēja uzvilkt silto pidžamu, lai labāka komforta un, līdz ar to, drošības sajūta.
Bet vēl nakti iepriekš pamodos tās vidū un vairs nespēju aizmigt. Aizgāju pačurāt, padzēros ūdeni, atvēru logu, apgūlos atpakaļ gultā un pirmo reizi saprotu, ka man ir bail. Pirms pamošanās biju redzējusi sapni, kur divatā ar kādu tuvu cilvēku sēžu automašīnā, pavisam tumšā naktī un kādā tukšā stāvlaukumā. Par spīti apkārt valdošajam plašumam, vēl kāda automašīna stāv tieši blakus mūsējai un ap to aktīvi darbojas kāds melns, neatpazīstams tēls. Durvis manā automašīnas pusē, nez kāpēc, stāv vaļā, un mans blakussēdētājs ir pamatīgi nobijies no tā, kas notiek ārpusē. Tomēr, kad aizveru durvis, mēs abi par to pasmejies un jūtamies drošībā.
Bet es pamostos no šī sapņa un vairs nejūtos droši. Man gulēt vienā brīdī ir kļuvis karsti un neērti. Nakts klusumā es empātiski pieslēdzos tiem tuvajiem, kuriem nākas dzīvot pilnīgi vieniem, ieslodzītiem savos mājokļos; tiem vecajiem cilvēkiem, kuriem šis laiks jāpiedzīvo – kaut gan viņi ir īpaši spēcīgi, zinot, kam jau dzīvē izgājuši cauri. Tomēr es stipri ceru, ka viņiem katram kāds ir – kas aizbrauc apciemot un kas parūpējas. Un esmu mūžīgi pateicīga, ka mani vecāki ir viens otram.
Mēs izdzīvosim, vismaz daļa no mums, un pasaule tad būs citāda.

3dlutmobile_20200313_172118.jpeg?w=381&h=381

29.03.2020

Tēju rīti. Rīti vispār vismīļākie. Klusums, mošanās, iesākums. Nesteidzība un pilnīgs miers. Tas ir tas, ko izbaudu visvairāk, katru agru rītu, vien pusstundu pēc pamošanās, neskrienot uz darbu pilsētas otrā galā.
Pastkartītes. Ja agrāk tās rakstīju ar konkrētu ideju par saturu, tad tagad pastkartes ir tīra mīlestības sūtīšana. Iesāku rakstīt, nezinot, kā pabeigšu, bet ar skaidrību, ka tieši tagad, kad nedrīkst, ļoti, ļoti gribas satikt savus cilvēkus un vienkārši apskaut viņus. Nodot siltumu caur pieskārieniem un skatieniem. Pabūt blakus, parunāt vienkārši par to, kā mēs katrs jūtamies.
Ceturtdien es nepaliku mājās. Darbā tika apstiprāts pirms nedēļas paredzētais projekts, tādēļ, pirmo reizi šogad, devos uz darbu ar velo. Kolēģes nebiju redzējusi aptuveni divas nedēļas, un viņas, kā parasti, čupojās, galvas kopā sabāzušas. Kas tā tāda – divu metru distance? Labi, ka mani pienākumi ļāva palikt drošā attālumā no visām dāmām, tomēr vakars mājās atnāca ar nedaudz paaugstinātu temperatūru un minimālu klepu. Bet es griezu rasolu, kurš pa dienu manā prātā ienāca tik uzstājīgi, ka visi pārējie ēdieni palika kaut kur tālu prom plašumā*.
Pēdējās dienas daudz laika aiziet krustdūrienos, līdz ar to mazāk laika paliek lasīšanai, pagājušas pat tādas dienas, kad grāmatu neesmu atvērusi. Tomēr piektdien, saulei spīdot logā, apsēdos pie galda un atšķīru savu “Ūnu un Selindžeru”. Katru reizi, kad grāmatu lasu, sēžot pie galda, es atceros par savu omammu – viņa tā darīja – rokas pirkstus kopā sakabinājusi, atspiedusi pret galda virsmu un noliekusies pār grāmatu. Viņa lasīja ziemas vakaros, ilgi, līdz mēs, ciemos sabraukušie mazbērni, iemigām, pa vairākiem saguldīti izvelkamajos dīvānos un gultās.
Runājot par miegu – tas katru vakaru mani sagrābj savā varā un tad cauru nakti rāda man neizprotamas filmas. Fantāzijas vai dokumentālās – visbiežāk nevaru saprast. Katra nakts ir tik piepildīta ar notikumiem, ka katra pamošanās ir kā atelpa. Un es atceros daļu notikumu, un es domāju. Kāpēc konkrētie cilvēki, kāpēc tieši tādi notikumi. Kurš beidzot izgudros sapņus ierakstāmo mašīnu?
Iepriekšējā naktī bijām aizgājuši ciemos, mēs divi, pie viņiem diviem. Šķiet, ka tā bija mana mūzikas skolas sola biedrene Eva (mūzikas skolu pabeidzu 2002.gadā – kāpēc Eva tagad bija manā sapnī?). Tad nu mēs bijām ciemos un četratā sēdējām viesistabā pie tukša galda, visi savos telefonos, klusumā. Līdz kādā brīdī es attapos, noliku telefonu, pacēlu galvu, paskatījos uz pārējiem un biju izbijusies – kāpēc mēs nesarunājamies? Kāpēc mums nav par ko parunāt?! Mēģināju vērt vaļā muti un iesākt kādu sarunu, tomēr man itin nekas nenāca prātā. Palūkojos uz tukšo galdu, pat krūžu vai glāžu uz tā nebija, bet mēs taču bijām ciemos! Sāku sevi iekšēji tirdīt – kāpēc mēs neko neatnesām? Kāpēc mums neienāca prātā, ka vajag ieiet veikalā un nopirkt cienastu? Kāpēc viņi mums nepiedāvāja tēju vai kafiju? Tukšs galds un vārdu tukšas mutes.
P.s. Ar manu veselību viss ir kārtībā, paldies.
*Citāts no Gustavo dziesmas E.V.I.T.A – “Visa bilde miglā tikai tu asumā, skaņa pazūd kaut kur tālu prom plašumā”.

img_20200327_184747pp.jpg?w=768

31.03.2020.

Labi, pietiks par sapņiem. Visapkārt ir spilgta realitāte, kura ļoti pamazām, bet sūta mūs iekšā kaut kādā garlaicības/izmisuma bezdibenī. Pandēmijas ierobežojumi kļūst arvien stingrāki. Tā, piemēram, tika pieņemts lēmums, kas liegs pastaigāties/uzturēties kopā ne vairāk kā diviem cilvēkiem vai ģimenei. Jebkur – uz ielas, veikalos, kafejnīcās, darba vietās un arī mājās.
Šķiet, ka vajadzēja šo pieņemt jau agrāk, tomēr netika paredzēs, ka ļoti lielam cilvēku skaitam pietrūkst saprāta apzināties, ka sociālā distancēšanās nozīmē, piemēram, nebraukt baros un masveidā atpūsties pie dabas.
Rīti joprojām ir nemainīgi agri, neatkarībā no tā, vai vajadzētu celties, vai ne. Katru dienu mostamies ne vēlāk par septiņiem un pamazām sākam rosīties. Sestdienas rītā atvēru acis 6:22, un, kad pēc nepilnas stundas sēdēju uz palodzes, dzerot tēju un gribot saldas brokastis, mēs ar K. acumirklī pieņēmām lēmumu saģērbties, kāpt Volvo, pa ceļam paķert saldumus un šaut iekšā kādā purvā vai mežā. Ap astoņiem, ar benzīntanka kafijām (kurām katru krūzīti izsniedz pārdevēja cimdos) rokās, atstājām auto stāvlaukumā pie Cenas tīreļa un devāmies tajā iekšā.
Biju uzvilkusi pavasara mēteli, tāpēc nedaudz sala, par spīti cepurei, šallei un cimdiem. Tomēr purva dēļu laipa bija gluda, ļaujot solim būt raitam un saule viesmīlīgi spīdēja sejā, līdz ar to pavisam drīz aukstums iepalika arvien tālāk aiz muguras. Izstaigājām visu skaisto purvu, satiekot vien pāris cilvēku, kuri bijuši vēl agrāki putni kā mēs. Skatu tornis, kā izrādījās, apmeklētajiem bija slēgts, bet tas nemainīja to, ka dabas ainavas bija pietiekami apbrīnojamas arī no laipas skatu punkta.
Tuvojoties takas beigām, kas ir arī tās sākumpunkts, pretī sāka nākt arvien vairāk cilvēku. Ģimenēs, bariņos – bija modušies. Sapratām, ka desmit no rīta, tātad, ir pēdējais laiks, kad mums doties mājās un turpināt izolēties.
Mājupceļā gan vēl iegriezāmies pēc svaigām suši pusdienām – Duntes ielas Sky&More – un izmērīt temperatūru. Tā pagaidām ir man vienīgā zināmā vieta Rīga, kur katram ienācējam tiek mērīta ķermeņa t° – to dara divi laipni kungi apsargu tērpos un maskās. Veikalā ieeja ir atļauta vienīgi tad, ja t° nepārsniedz 37,4 grādus. Nostāstos dzirdēts, ka esot ļaudis, kuri, pamanot brīdinošās zīmes pie ieejas, apgriežas otrādi un dodas prom. Acīmredzot, uz citu veikalu, kur viņu potenciālo slimību neviens nepārbauda.
Šobrīd jau ir neparasti, ja, ieejot kādā sabiedriskā iestādē, pie ieejas nav redzams roku dezinfekcijas līdzeklis un arī vienreizējie cimdi. Ik pa laikam nākas redzēt/dzirdēt arī ko jaunu, situāciju papildinošu. Piemēram, pirms pāris dienām Rimi, kamēr izvēlējos sarkanvīna pudeli, skaļruņos atskanēja veikala darbinieces balss, kura aicināja nevienu neuzkavēties veikalā ilgāk kā vajadzīgs. Protams, ievērot distanci vienam no otra un arī pie pašapkalpošanās kasēm nestāvēt vairāk kā vienam cilvēkam. Izvēlēties sev vajadzīgos produktus un, pēc iespējas ātrāk, tīties prom. Man patika kādas dāmas (@Richulis) ieraksts tviterī – viņa pielīdzināja pārvietošanos pa pārtikas veikalu ar datorspēles spēlēšanu: “Visu laiku slapsties, lūri ap stūriem, izvairies no iedomātiem ienaidniekiem. Sajūtas apmēram kā Assasins Creed Unity”.
Vakar iedomājos par to, cik daļu būs šīm piezīmēm. Desmit? Trīsdesmit? Kurā brīdī tās pārstās būt tieši pandēmijas piezīmes? Vai varbūt tās būs pandēmijas ietvaros tik ilgi, ka kļūs vienkārši par dienasgrāmatu.
P.s. Tam bija jāparādās jau pirmajā Pandēmijas piezīmju ierakstā, bet piemirsu – K. jau sen gribēja nodzīt matus, savu frizūru, bet baidījās, kā tas izskatīsies, jo darba ietvaros gana bieži jādodas uz Saeimu un citām iestādēm vai institūcijām. Tad nu tagad viņš jau vairākas nedēļas staigā ar jaunu – Pandēmijas frizūru – mati ir prom!

3dlutmobile_20200328_135117oo.jpeg?w=415&h=415

08.04.2020.

Ik pa laikam aizbraucu uz darbu. Tur visi strādā kā parasti un bariņā aiziet paēst pusdienas nelielajā virtuvē. Kāds stāsta, kāpēc netic vīrusa eksistencei. Es paveicu savas lietas un cenšos izvairīties no kolēģiem.
Kad darbs beidzies, K. man atbrauc pakaļ. Citu dienu braucu ar velo, bet vairs nekad ar sabiedrisko transportu. Braucam pa taisno mājās, dzeram tēju, neko prātīgu nedarām, pasūtām ēdienu vai pagatavojam paši. Vienu vakaru iepriecināja Satori lasījumi onlainā. Rakstnieki un tulkotāji, sapucējušies katrs savās mājās, ielējuši pa vīna glāzei, un lasa. Šķiet, tā man pat patīk labāk, nekā apmeklēt klātienes pasākumus. Klausoties sāku domāt par dienasgrāmatām. Kāpēc tik pievilcīgas mums ir citu pasaules?
Kā ir jāizskatās dienasgrāmatai? Kā tai jābūt veidotai? Vai man vajag gari, smalki atstāstītas ikdienas gaitas no fizioloģiskā viedokļa vai arī tīri emocionālus pieredzējumus? Visādi jau var un vajadzētu, bet ko gribu es? Kāpēc man nepatīk (vai arī kāds manī ir iesējis, ka neviens neklausīsies) liekvārdība? Vai tas ir tas pats iemesls, kāpēc pamatā neciešu small talk un man skolas laikā tik labi padevās izvilkt tēzes no konkrēta teksta? Tāpēc, ka jēgpilnas un saturīgas sarunas ne tuvu nebija nozīmīga dzīves sastāvdaļa līdz pat ļoti vēlam vecumam? Jo biju radusi, ka tuvajiem nepatīk klausīties garās runās, tāpēc sakāmais jāsakoncentrē vienā teikumā?
Vienu dienu man radās idejas par youtube kanālu, kur lasīt savu mīļāko grāmatu fragmentus. Vai vienkārši skaistus fragmentus. Varbūt kādreiz savus.
Agris pirms dažām dienām piezvanīja, lai pastāstītu, kā noritēja telefonsaruna ar Tomu Treibergu radio raidījumam Kultūras Rondo. Teica, ka gāja švaki un, jautājumus, kuriem bija sagatavojis labākās atbildes, nemaz nesaņēma. Treibergs gan pēc tam mierinājis, ka tāpēc jau ir montāžas programmas un Agris neatbildētos jautājumus ierakstīja savā blogā. Tas viss par “LaLiGaBa” nominantiem. Vēl viņš pastāstīja, ka Anna iepriekšējā vakarā raudājusi, jo Agris pandēmijas dēļ nevarēšot būt blakus viņai bērniņa dzemdībās, kuras paredzētas jau pēc diviem mēnešiem. Viņš teicis, ka vēl nav vērts satraukties, vēl nevar zināt, kā būs. Bet es pēc sarunas domāju, nez, kā tas ir, kad mājās ir sieva, kura ik pa laikam vakaros raud.
Šajā nedēļas nogalē apritēs mēnesis, kopš Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un mēs sākām rīkoties, un uztraukties. Man šķiet, ka tas nav ilgs laika periods, tomēr sajūtu līmenī ar to ir jau diezgan aprasts. Šķiet, ka pat atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem palikušas kaut kur aiz muguras, jo par tām mēs domājam tikai nonākot situācijās, kas izmet ārpus ierastās rutīnas, tātad, ja arī pandēmija nu jau ir kļuvusi par rutīnu..
Un man ļoti patīk rakstīt! Es tagad rakstu un saprotu, ka vienkārši ļoti patīk. Bet vispār visvairāk es gribētu strādāt ar citu tekstiem, rediģēt. Tādu darbu es gribētu līdz sirmam vecumam un kamēr vien spētu lasīt.
Vakar, otrdien, vēl aizvien nedaudz sāpēja kājās pēc svētdienas pārgājiena. Nē, 20 kilometri it kā nav nekas traks, tomēr, ja tos veic, ejot gar Amatu, kas ir kalnainākais krasts, kādu esmu pieredzējusi, tad kājas par to īpaši nepriecājās. Bet es gan priecīga, būt pie dabas ir laime, šajā nogalē iesim pa Smiltenes takām. Joprojām divatā, jo citādi šobrīd nav iespējams. Tādi mums tie Covid-19 ierobežošanas noteikumi.
Introverts un ekstraverts – šis ir periods, kad saprast, kas es patiesībā esmu. Kaut man šķiet tā būtība stāv daudz dziļāk aiz šiem definējumiem un tas nav tik elementāri, kā visus cilvēkus vienkārši atdalīt ar vienu sienu.

3dlutmobile_20200407_093910.jpeg?w=768

20.04.2020.

Nē, nekas nemainās. Jā, dažbrīd šķiet, ka paliek arvien garlaicīgāk. Es pat nezinu, ko teikt, bet gribu pateikt. Jārokas kaut kur iekšā, jo prāts, par spīti ierobežotajam telpu un cilvēku lokam, neapstājas. Es reizēm iedomājos, kas notiktu ar manu iekšējo pasauli tad, ja es šajā laikā dzīvotu viena. Cik daudz vairāk sevis varētu atrast?
Uz mana galda stāv “Mēris”. Izdzerta piparmētru tēja tukšas krūzes veidolā un pusdzerta ūdens glāze. Ir pirmdienas vakars, tuvojas vienpadsmit. Aiz loga tumsa, pa atvērto logu iekšā nāk gaiss un ielas trokšņi. Satiksme uz Lāčplēša ielas, šķiet, neapstātos nekādos apstākļos. Bet mēs sapņojam aiz loga dzirdēt vien putnus un vēju. Un varbūt kādu traktoru retu reizi.

3dlutmobile_20200419_211615pop.jpeg?w=768&h=512

Uz platās dzīvokļa palodzes aug tik daudz zaļuma kā nekad. Reiz retu reizi mājās parādījušies augi vienmēr nobeidzās, jo nepratu ar tiem apieties. Nu sev par pārsteigumu pati sastādījusi visādas sēklas no apēstiem augļiem un dārzeņiem — podiņos koši aug avokado, tomāti, paprika, apelsīni, arī mini palmas un zāle kaķiem.
Pavasaris dabā tuvojas ļoti lēni, ik pa laikam atkāpjoties tik tālu, ka no debesīm pārmaiņus krīt krusa un dažāda lieluma sniega pārslas. Tad es sēžu uz palodzes un brīnos. Parādās arī lietus un košas saules dienas, tomēr gaisa temperatūra nepaceļas virs desmit grādiem. Un pamatā jau tam šobrīd arī nav nozīmes.
Ir pagājušas Lieldienas. Ir pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš visi sēžam morālām atbildības saitēm saslēgti savos mājokļos.
Iepakoju šovakar paciņu, ko sūtīt mammai. Nekad to nebiju darījusi, jo, ja mammai kas bijis nododams, varēja taču aizskriet nedēļas nogalē. Bet nu vairs nevar. Nedrīkst, nevajag. Šogad savus vecākus klātienē vēl redzējusi neesmu. Kad redzēšu? Sūtu mammai dažas gardumlietas un Markesa “Simts vientulības gadus” — viņai esot tieši tagad sakārojies to palasīt.
Pirms pāris dienām publicēju ierakstu par pēdējo izlasīto grāmatu, kurā Beigbeders mani silti pārsteidza, un iesāku jauno Joņeva grāmatu. “Tīģeris” ir neparasts darbs. Nē, patiesībā ļoti dīvains, kā noteicu šodien, ieliekot tā pusceļā grāmatzīmi. Paralēli un jau ilgstoši lasu arī Džeimsa N. Freja grāmatu “Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu”, un tas darbs patiesi ir pilns ar daudziem sasodīti labiem padomiem.

3dlutmobile2009135124859731815.jpeg?w=768

“Mēri” man kā vārdadienas dāvanu atsūtīja Agris, jo kādā sarakstē minēju, ka šībrīža apstākļos to būtu patiesi interesanti pārlasīt. Bet izskatās, ka tuvākajās dienās mana jauniegūtā Kamī grāmata ceļos izlasīšanai pie Anitas, kuru iepazinu Koprakstīšanā, bet tagad pazīstu caur viņas brīnišķīgajiem YouTube video (īpaši iesaku tos, kuri zem nosaukuma Cilvēkprāti). Ja par rakstīšanu, tad iesaku (pa)lasīt Ingas Pizānes bloga ierakstus — miera domas neparastā laikā, kuras mani ļoti iedvesmo. Un pavisam stipri iesaku REZERVĒTS video intervijas — aizraujošas sarunas ar ārkārtīgi vērtīgu, nozīmīgu saturu.
Kas ir svarīgāki? Iekšējie vai ārējie notikumi?


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Cenas tīrelis
("Popāji", Olaines pagasts, Olaines novads, LV-2127)
31.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Purvsatstājām auto stāvlaukumā pie Cenas tīreļa un devāmies tajā iekšā
2Duntes iela
(Duntes iela, Rīga)
31.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)IelaDuntes ielas Sky&More – un izmērīt temperatūru
3Rīga
(Rīga)
31.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaTā pagaidām ir man vienīgā zināmā vieta Rīga, kur katram ienācējam tiek mērīta ķermeņa t°
4Latvijas Republikas Saeima
(Jēkaba iela 11, Rīga, LV-1050)
31.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājadarba ietvaros gana bieži jādodas uz Saeimu un citām iestādēm vai institūcijām
5Latvija
(Latvia)
08.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsŠajā nedēļas nogalē apritēs mēnesis, kopš Latvijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis
6Amata
("Briedīši", Drabešu pagasts, Amatas novads, LV-4139)
08.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)UpeNē, 20 kilometri it kā nav nekas traks, tomēr, ja tos veic, ejot gar Amatu, kas ir kalnainākais krasts,
7Smiltene
(Smiltene, Smiltenes novads)
08.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaBet es gan priecīga, būt pie dabas ir laime, šajā nogalē iesim pa Smiltenes takām.
8Lačplēša iela, Rīga
(Lāčplēša iela, Rīga)
20.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)IelaSatiksme uz Lāčplēša ielas, šķiet, neapstātos nekādos apstākļos.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.