#LFK Ak-166-43

Nosaukums
Vecmodīgais tētis. 24.03.2020.–05.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
43
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
05.05.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
24.03.2020 - 05.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

24.03.2020.

Es šodien pamodos astoņos no rīta. Nu precīzāk, mans modinātājs noskanēja astoņos, bet es no gultas izlīdu tikai pēc pusstundas. Varbūt man rīt vajadzētu uzlikt divus modinātājus? Laikam.
Jau no rīta es sastrīdējos ar mammu. Man un manai mātei nav tās labākās attiecības. Es uzskatu, ka es viņai sagādāju vien grūtības un viņa to īsti nenoliedz. Vismaz šosvētdien es braucu pie tēta uz divām nedēļām. Ja es te paliktu ilgāk, tad mūsu māja pārvērstos par boksa zāli un mēs nepārtraukti ķīvētos. Un ja te būtu mana māsa un jaunākais brālis? Ak, vai! Tas nu gan būtu cirks. Mazākais kluptu man virsū un es pēc tam savas dusmas un aizkaitinājumu izgāztu uz savu māsu. Viņa pēc tam atkal to pašu darītu ar brāli. Un tā bezgalīgi. No rīta līdz vakaram. Paldies Dievam, ka sīkie ir laukos.
Man skola sākās deviņos. Saistībā ar pašizolāciju un visu to padarīšanu, arī manu skolu slēdza un mums visiem tagad ir jāmācās mājās. Pašiem.
Mana māte izsaka vēl vienu indīgu komentāru pirms iziet pa durvīm un nozūd. Viņa dodas uz laukiem, lai aizvestu sīkajiem mazliet rezerves barību, datoru, lai arī viņi varētu mācīties un vēl kaut ko. Es īsti nepievērsu uzmanību, ko tieši.
Nākamo stundu es pavadu, sēžot telefonā. Es neesmu vēl lāgā pamodusies. Parasti ceļos tikai vienos. Nu labi, varbūt divpadsmitos.
Attopos tikai kaut kur ap desmitiem. Brokastis vēl neesmu paēdusi. Varbūt vajadzētu? Drošs paliek drošs. Es aizeju un uztaisu sev kafiju...ideāla maltīte!
Šodien manai klasei divpadsmitos būs video konference. Mēs runāsim par ķīmiju. Par sāļiem un skābēm :]. Tikai vienpadsmitos trīsdesmit saprotu, ka es vēl esmu pidžamā. Es uzvelku tai pa virsu savu mīļāko jaku, kuru man iedeva mans iemīļotais cilvēks. Uztaisu vēl vienu gardu kafiju un sakārtoju darbvirsmu. Gatavs!
Pievienojos klases video zvanam un klusēju. Man nepatīk sava klase un dzirdēt viņu balsis nav jautri. Pirmās piecpadsmit minūtes viņi kaut ko tur muldēja. Es izdomāju tikmēr mazliet pazīmēt.
zd01PRu.jpg


Ķīmijas stunda norit diezgan labi un uzreiz pēc tās es sāku gatavot sev pusdienas. Neko daudz es neuzmeistaroju. Tikai makaronus, ceptu olu, gurķi un klāt pielieku kaut kādu čili mērci, ko es atradu dziļi iebāztu ledusskapī.
Vēlāk izpildu vēl dažus mājasdarbus. Protams, neesmu izpildījusi literatūru. Šodien arī netaisos to darīt. Man nekad nav padevusies latviešu valoda un literatūra.
Nolemju pazīmēt mazliet vairāk.
Drīz jau mana māte ir klāt. Tāpat kā aizbrauca, arī atbrauc savā aizkaitinātajā garastāvoklī. Lika man uzreiz iet ārā, svaigā gaisā pastaigāties. :( Mēs izlemjam to darīt kopā, un jau pusceļā mēs atkal sastrīdamies. Atlikušo pastaigu mēs noklusējam. Es ielieku ausīs savas austiņas (AR VADIEM!!!!!) un uzslēdzu mūziku cik vien skaļi varu. Vajag kaut kādā veidā noslēgt sevi no visas pasaules.
Uzreiz kā es ierodos mājās, man ir ātri jāsagatavojas vēl vienai video nodarbībai. Šī gan nav interesanta. Protams, manas ģitāras stundas vienmēr ir bijušas fantastiskas, tomēr mācīties ģitāru caur ‘’Skype’’ nav tik aizraujoši, kā to darīt īstajā dzīvē.
Nu labi. Ģitāras stunda ir beigusies. Māte izcep garneles un izliekas, ka nekas nav starp mums noticis. Tā ir ļoti bieži. Vienu brīdi mēs viena otrai raujam matus no galvas ārā, varbūt tādēļ man uz galvas vairs nav matu, bet pēc piecām minūtēm mēs varam uzvesties kā labākās draudzenes.
Kad paēdu, dodos atpakaļ pie sava galda zīmēt. Mazliet padaru to un eju mazgāties. Šī bija smaga diena, vajag kaut ko atsvaidzinošu. Ieeju karstā vannā. Ļoti cenšos tajā neaizmigt.
Es noteikti būtu palikusi siltajā ūdeni ilgāk, tomēr tas sāk atdzist un no krāna karstais ūdens arī vairs netek. Man nav variantu. Kāpju ārā.
Dīvainā kārtā, es diezgan krietnu laiciņu skatos spogulī. Parasti es to nedaru vispār. Man nav jēgas skatīties uz kaut ko, kas ir neglīts. Tomēr šodien atspulgā lūkojos ilgi. Pētot katru niansi, es zaudēju laika izjūtu. Laikam, kopš tās reizes, kad noskuvu matus, es pievēršu lielāku uzmanību detaļām.
Mani mati ir ļoti atauguši. Tikai pirms diviem mēnešiem tos visus nogriezu tieši tāpat kā to dara aitām. Paņēmu mašīnīti un vienkārši... nodzinu. Man nebija žēl. Punkts.
Galu galā, man patīk karantīna. Nav daudz jākomunicē ar cilvēkiem, kaut arī viens cilvēks man pietrūkst. Nav jāuztraucas tik ļoti par skolu. Viss ir mierīgi. Kā to saka jaunieši- viss čiliņā!
Tagad gatavošos iet gulēt un rīt atkal celties astoņos, tikai lai no gultas izlīstu pēc pusstundas. :)

25.03.2020

Šodien es pamodos mazliet vēlāk nekā vakar. Modinātājs noskanēja astoņos. Kā parasti. Arī, kā parasti, es nospiedu “snooze’’ pogu. Pēc desmit minūtēm modinātājs zvanīja atkal. Centos nospiest to pašu pogu, bet laikam netīšām nospiedu ‘’stop’’, jo pamodos desmitos. Divas stundas vēlāk, nekā vajadzēja. Skola sākās deviņos. Nu, var saprast. Es ļoti aizgulējos. Atmodos tikai tāpēc, ka māte dusmīga ieskrēja istabā un bļaustijās par to, ka palaidu garām modinātāju. Ko lai tagad daru!?
Man matemātikā bija kontroldarbs. Vietnē ‘’Uzdevumi.lv’’! Tur matemātiku pildīt nav jauki. Par to es dabūju septītnieku. Stulbums! Man parasti ir labas atzīmes matemātikā. Es visu saprotu! Tomēr smadzenes mani pievīla. Rēķināt uzdevumus par Pitagora teorēmu, tad, kad tikko esi pamodies nebūs veiksmīgi. Es pieļāvu vienu kļūdu, un tas man izmaksāja veselus trīs punktus. Kurš par šo ir atbildīgs?! Es vienkārši esmu sevī vīlusies. Mana māte, visticamāk, arī ir.
Kad pabeidzu pārbaudes darbu un beidzu ņemties par savu rezultātu, aizgāju paēst brokastis. Šodien tiešām paēdu brokastis. Nemeloju!!! Es ēdu biezpienu ar medu. Klāt, protams, iedzēru kafiju.
Paēdusi, devos atpakaļ pie sava galda, bet to bija okupējusi mana māte. Nu labi, viņai arī ir jāstrādā. Kurš tad cits maksās par ēdienu un dzīvokli, un sazin ko vēl? Tā man bija jāmeklē cita vieta, kur es varētu strādāt un mācīties. Gulta likās laba. Nākamreiz noteikti neizvēlēšos mācīties gultā. Tagad mugura sāp. :(
Visu dienu nevarēju koncentrēties. Nogurums bija pilnīgi no citas pasaules. Vai man vienīgai liekas, ka skola tagad uzdod trīsreiz vairāk uzdevumus nekā parasti? Visa e-klase pilna ar uzdotajiem darbiem. Kad pirmo reizi atvēru e-klasi man jau bija piecas vēstules atsūtītas. Vai skolotājas vispār guļ???
Vienā brīdī māte sāka gatavot zupu. Pateica, lai nomizoju kartupeļus. Labi. To es izdarīju. Arī traukus nomazgāju. Tie bija mazliet sakrājušies izlietnē. Zupa smaržoja ļoti labi. Drīz jau bijām pie galda un ēdām to. Desmit zvaigznes no desmit. Ļoti garšīgi.
Laiks paskrēja tādos ātrumos. Tūlīt jau būs pieci. Man jāsazinās ar psihoterapeiti. Arī tas tagad jādara attālināti. Parunājam par to, kā man ir gājis pa nedēļu. Kā es jūtos, un visa tā padarīšana. Man bail par to, ko viņa katru reizi padomā par mani. Varbūt tāpēc, ka es izskatos tā it kā es tikko būtu pamodusies (tā es izskatos vienmēr). Bet varbūt tāpēc, ka es vienkārši esmu dīvaina. Man vienkārši ir bail no citu viedokļa.
Visu to laiku kamēr man notika terapija, māte bija izgājusi pastaigāties. Tomēr kad terapija beidzās, viņa atgriezās. Vismaz šoreiz neko sliktu nepateica.
Vajadzētu pieķerties pie vēstures mājasdarba. Bet es neko nesaprotu. Man tas ir jānodod rīt, bet man ir kaut kāds smadzeņu aptumsojums. Kaut kāda revolūcija un vēl kaut kas. Man nav vārdu. Man vajag palīdzību!!!!!!
Atkal strīds ar māti.
Šoreiz iedzeru tēju. Vakars. Kafiju nevar dzert. Gulēt taču jāiet. Ja iedzertu kafiju, tad līdz vieniem paliktu augšā un rīt atkal aizgulētos.
Šodiena nebija tik interesanta kā vakardiena. Ko lai dara? Jāgaida nākamā diena un jāredz, kas rīt notiks. Varbūt būs kas aizraujošs? Bet pagaidām ar karantīnu viss labi.
Kā jaunieši saka - viss čiliņā! :)
Tagad jādodas gulēt un jācer, ka rīt pamodīšos laikā.

26.03.2020.

Es pamostos tikai astoņos trīsdesmit, jo man kāds zvana. Šī cilvēka balsi dzirdēt no paša rīta ir brīnišķīgi. Uzreiz pamostos! Paldies! :)
Kaut kur pa vidu māte staigā iekšā un ārā. Laikam šodien ir tā fotosesija ar klientu. Bet es neliekos ne zinis. Viņa man vakar palūdza būt par grimētāju. Lai uzkrāsoju to meiteni. Lai izmantoju savas prasmes. Bet man būtu jāceļas septiņos. Nu nē! Es labāk guļu.
Es neuztraucos par sevi. It īpaši saistībā ar šo vīrusu, kas tagad plosās pasaulē. Ja es nesaslimšu, tad labi. Ja saslimšu, tas arī nekas. Jebkurā gadījumā, par mani gandrīz neviens neuztrauksies.
Izlienu ārā no gultas.
Šorīt neesmu garastāvoklī, lai gatavotu grandiozas brokastis. Tāpēc izvelku no skapja bļodiņu un ieberu tajā brokastu pārslas. Klāt piens. Cik viegli. Protams, uztaisu arī kafiju. Kā tad nu bez tās?
Pavāļājos pa gultu vēl mazliet. Tad ķeros pie darba. Gandrīz. Darba virsmu uzstādīju, bet istabā ienāk māte un saka, ka brauksim pie omītes. Viņai vajag strādāt un nedomā, ka izmācīšos, ja viņas nebūs mājās. Nu bļāviens! Tikko pabeidzu krāmēt galdu bet tagad atkal viss jāvāc nost??!?! Par to mēs kādu laiku diskutējām, līdz es sapratu, ka šo cīņu neuzvarēšu. Tomēr sarunāju ar māti, ka varēšu palikt pa nakti pie savas vecmammas. Vismaz nebūs jāpaliek pie mātes.
Tagad jāsakārto visas nepieciešamās lietas somā.
Viss salikts mašīnā, un varam braukt. Labi, ka Omī dzīvo tepat Rīgā. Nav tālu jābrauc. Pa ceļam nobraucam gar manu krustmāti. Viņai gribējās, lai atvedam viņai kaut kādas burkas.
Drīz jau esam klāt pie omītes. Man viņa patīk. Ne tikai tāpēc, ka viņa mani lutina bet arī tāpēc, ka viņa vismaz cenšas mani saprast. Kaut arī viņai neizdodas, es joprojām pateicos viņai par centību.
Galda iekārtošana numur divi! Šoreiz arī jānovāc nevajadzīgais no galda. Noslauku putekļus, uzstādu datoru, pielieku vadu, uzlieku uz galda zīmēšanas planšeti un savienoju to ar savu datoru. Tagad tikai jāsāk mācīties.
Pēkšņi gan telefons uzsprāgst pilns ar īsziņām. Visi streso par referātu. Es zinu, ka es esmu dimbā, jo neesmu pat sākusi. Ak, vai! Tagad arī skolotāja raksta par referātu. Labi, labi. Kaut kad jau būs jāsāk, bet ne tagad. Tagad es zīmēšu. Punkts un āmen. Latviešu valodu varēšu pildīt rīt vai parīt, vai aizparīt. :)
Murgs kaut kāds. Atkal jāiet ārā. Šodien gan ir siltāks. Nav tik traki. Ar omīti varam aiziet līdz veikaliņam. Es varēšu dabūt šokolādes pienu. Tā ir lieta, kuras dēļ ir vērts dzīvot.
Oki doki. Man māte zvana un saka, lai mēs aizejam arī uz mākslas veikalu un nopērkam māsai akvareļu papīru. Tiks darīts. Mākslas veikali ir labākie veikali, kas ir izdomāti!! Varbūt es pat varētu palūgt vecmāmiņai, lai nopērk man arī kaut ko.
Ejam iekšā veikalā un visa pasaule apstājas. Tā mākslas veikalu smarža ir neatkārtojama. Un visas tās brīnumainās lietas, kas te tiek pārdotas ir burvīgas. Beigu beigās es pavadu piecpadsmit minūtes skatoties uz ‘’copic’’ marķieriem. Izejam no veikala ar nepieciešamo akvareļu papīru, ‘’micron’’ marķieriem, mahānisko zīmuļu grafītiem, skiču bloku un, protams, vienu, ilgi meklēto, ‘’copic’’ marķieri. Manuprāt, iepirkšanās izdevusies ļoti veiksmīgi. :)
Abas dodamies mājās. Māte jau aizbraukusi. Tagad varu uzvārīt nūdeles, kuras ieguvu mūsu iepirkšanās maratonā, un varu mierīgi izbaudīt atlikušo vakaru. Varu arī uzgrauzt dažas pistācijas un iedzert apelīnu sulu.
Vakars ir mierīgs. Neviens man neklūp virsū un neaizrāda man par katru sīkumu.
Kā to saka jaunieši- viss čiliņā!
:)
Tagad iešu gulēt, jo no rīta agri jāceļās un jāmācās matemātika.

05.05.2020.

Diena sākas ar manu modinātāju kas noskan astoņos. Tad astoņos trīsdesmit. Tad deviņos. Tad vairs jau neskan bet es turpinu gulēt. Tikko bija četras brīvdienas, bet joprojām man ir neskaitāmi daudz mājasdarbi un motivācija ir mīnusos.
Referātu vajadzētu nodot 24. martā ja nebūtu sākusies karantīna. Tagad ir pagājuši apmēram divi mēneši un viss kas man ir izdarīts ir uzrakstīts virsraksts. Un tas referāts ir jānodod šonedēļ!! Kas notiek ar laviešu valodas skolotāju?! Mums ir pieci gala darbi priekšmetos un četri no tiem ir latviešu valodā? Vai tai skolotājai nav ko darīt?
Māte brauc strādāt un atstāj mani te ar mazāko brāli. Viņš ir neciešams un izlutināts, bet tomēr viņš ir eņģelītis. Es tagad cenšos mācīties bet viņš kliedz ka man ir obligāti jātaisa viņam ēst.
Tūlīt sāksies ķīmijas video konference. Es tiešām mentāli neesmu gatava strādāt šodien. Es neko neatceros un man arī negribas. Man vienkārši gribās kaut kā novērst savu uzmanību no visa kas notiek man apkārt.
Ķīmija tikko beidzās un es joprojām neko negribu darīt. Pusi no stundas es vispār neatceros. Līdz krievu valodas stundai ir palikušas apmēram 40 minūtes. To laiku es aizpildu skatoties uz komentāriem uz mana jaunākā video ko iepublicēju aplikācijā ‘’TIKTOK’’. Līdz šim man nebija pievērsts tik daudz uzmanības kā tagad. Pirms dažām dienām man bija 700 sekotāji bet tagad jau pāri diviem tūkstošiem. Agrāk pie katra video labākajā gadijumā bija 200 sirsniņas bet šodien pie viena video jau divpadsmit tūkstoši. Un es ļoti brīnos par visiem komentāriem. Ja godīgi es domāju, ka būs tik daudz ļauni un rupji komentāri bet tomēr ir tik daudz piezīmītes kā piemēram ‘’oho tik forši’’ un ‘’tu izskaties tik labi’’. Es ļoti šaubos ka tas viss ir īstenība. Ir tās dīvainās mājaslapas kur tu ieraksti savu profila vārdu un tad tu vari iegūt daudz sekotājus. Varbūt kāds ierakstīja tādā mājaslapā manu profila vārdu un tagad visi šie jaunie sekotāji ir tikai roboti. Es tak nesaprotu kā tas viss notiek.
: 0
Nu labi. Krievu valodā tikko sākās un man īsti nav jēgas pieslēgties. Mēs tagad pārrunājam kontroldarbus. Es brīnumainā kārtā dabuju deviņi. Man bija ļoti maz kļūdas. Tāpēc arī nevajadzēja īsti pieslēgties stundai un klausīties ko visi runā.
Uzreiz, kā beidzas stunda es zvanu savai krustmātei. Viņai šodien ir dzimšanas diena. Apsveicu viņu un kad nometu klausuli uzreiz arī zvanu krustēvam. Viņam vārdadiena.
Man gribas ēst. Bet to ko es izdomāju paņemt ir burvīgi. Es no leduskapja izvelku kastīti ar smilšu mīklu cepumiem. Es vienkārši sāku ēst to. Neko citu.
Septiņos trīsdesmit man ir ģitāras nodarbība. Es nezinu, šoreiz bija mazliet labāk. Varbūt man vienkārši bija auksti vai arī iemeslis bija tāds, ka piems piecām minūtēm nospēlēju savu dziesmu krustmātei.
Pašā vakarā tomēr uzrakstu domrakstu literatūrā.
>: )
Diena ir pagājusi diezgan ātri. Bažīgi kā vējš aiz mana loga kas sanes manā istabā simtiem odu kas nemitīgi cenšas iekost man lai varētu izdzīvot. Drošvien tai vajadzētu būt tai motivācijai lai darītu kaut ko ar savu dzīvi. Lai izdzīvotu. Lai dzīvotu. Lai nu paliek šīs pārdomas citai reizei. Es vienkārši gribu visu aizmirst. Pazust. Neatgriezties. Šādi var pavadīt visu mūžu atliekot katru lietu uz nākamo dienu līdz šī kaudze ar smagumu tevi saspieš. Tieši tā, kā mēs nositam odu kad tas iekožas tavā ādā.
Man vajadzētu iet gulēt. Māte jau vairākas reizes ir atkārtojusi, ka normālā laikā ir jāiet gulēt. Lai lieku datoru nost un pošos uz migu.
Man gribās gulēt. Es tikai to nedarīšu tāpēc ka māte teica lai eju gulēt bet tikai tāpēc ka pati gribu. Punkts un āmēn.
Kā to saka jaunieši – viss čiliņā
: )
Tagad eju mazliet atpūtināt galvu no vissa kas bijis, ir un būs..


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Rīga
(Rīga)
26.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaLabi, ka Omī dzīvo tepat Rīgā
2Rīga
(Rīga)
26.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaLabi, ka Omī dzīvo tepat Rīgā. Nav tālu jābrauc.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.