#LFK Ak-166-46

Nosaukums
Viktors Dāboliņš. 25.03.2020.–15.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata
Vienības Nr.
46
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
15.05.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
25.03.2020 - 15.05.2020, Cēsis
Cēsis, Cēsu novads
Atslēgvārdi
Atvērt

25.03.2020.

Ar divām rokām es rakstu “Pandēmijas dienasgrāmata”, bet prātā skan “pandēmijas rokasgrāmata”. Varbūt tāpēc jau pirmajā teikumā ieviešas pārrakstīšanās kļūda. Es nezinu, kāpēc šāds vārdu savienojums. Varbut laiks rādīs.
Tikko atgriezos no garākas pastaigas. Biju aizgājis līdz tālajai Maximai iepirkt šādus un tādus niekus. Turpceļā pārdomāju šodien sastrādāto, gluži vai apmīļoju veiksmīgākos teikumus un domu pārmijas. Pēdējās dienas līdz raksta galīgās versijas nodošanai, nākas pārstrādāt atsauču sistēmu, bet tā vietā es nodarbojos ar dimantu slīpēšanau. Ievads parasti nāk vissmagāk. Pieturos pie kaut kur lasītas idejas, ka labs ievads ir puse padarīta darba. Varbūt gudrība slēpjas tajā, ka lielākā daļa rakstu paliek puslasīti, kaut kur aiz ievada sliekšņa. Mājupceļā domas pievērsās nesen LFMI izplatītajam aicinājumam dokumentēt mūsu ikdienu. Sapratu, ka dienasgrāmatu rakstīšana man nekad nav īpaši padevusies. Man dzīvoklī stāv viena zaļi rūtaina kladīte, ko es saucu dienasgrāmatu. Pēdējais ieraksts varētu būt tapis pirms gadiem diviem vai trīs. Es viņu sāku rakstīt, kad man bija kādi 17 gadi. Kāpēc, lai es sāktu rakstīt jaunu dienasgrāmatu, ja tas pats vienīgais sējumiņš man nav pa spēkam?! Kāpēc man pievērsties jauniem rakstu darbiem, ja dienu no dienas es to vien daru kā lasu un rakstu? Es nezinu. Tādas un līdzīgas domas šaudījās manā prātā, līdz es nonācu pie jausmas, ka šī dienasgrāmata man ir vajadzīga domu asināšanai un ikdienas ritma disciplinēšanai. Citādāk ir pagājušas nepilnas divas nedēļas kopš valstī izsludināts ārkārtas stāvoklis, bet es pat nezinu, kas šodien pa dienu.
Koronas vīrus iegūst arvien ikdienišķākas nokrāsas, es vairs nevaru prātā izsekot jaunu saslimstību skaita pieauguma dinamikai, es neskatos ne tiešraides, ne atkārtojumus ar kārtējiem Ministru kabineta un ministru paziņojumiem sabiedrībai. Ar vienu vārdu sakot, es vairs nebaidos no lielā nezināmā. Gandrīz nekas Koronas sakarā mani vairs nespēj pārsteigt. Agrāk brokastu laikā lasīju ziņu portālu lapas, tagad to visu var reducēt līdz paša pirmā virsraksta izlasīšanai, kur ir pēdējā statistika ar saslimtības rādītājiem. Man ir pilnīgi skaidrs, ka no sākuma līdz beigām, kur jābūt izklaidei un sportam, būs tikai viens: Korona, Korona, Korona, Koronas sekas, saslimšanas, prognozes, manifesti, atbalsta akcijas. Korona ir jaunās pasaules kārtība. Viss ir jāpārkārto un jāpārbīda. Es pārsledzos uz Twitter un tad atgriešos pie ikdienas darbiem. Un tā uz repeat neskaitāmas reizes.
Tikko sapratu, ka aizmirsu izsaiņot iepirkumu maisiņu, nomazgāt traukus un ieliet glāzē vīnu.

26.03.2020.

Īsi pirms 7 vakarā.

Kad saule sēž uz horizonta, es ģērbjos un eju ārā garākā pastaigā. Pēdējās dienās tālās horizonta ainavas ir sevišķi izteiksmīgas. Ir jāiet ārā. Nepaiet ne 10 minūtes, kad sarkanais brīnums ir aiz koku galotnēm. Tad, kad būšu sasniedzis Niniera taku un mazdārziņus, no gaismas būs atlikusi tikai vāja atblāzma, dienas putekļi būs nosēdušies.

eIr4cH8.png

Pēc 9 vakarā.

Kad biju aizgajis līdz dzelceļa sliedēm, gaiss pēkšņi sasala, nāsīs sitās tāds kā sviluma smārds, apkārt mētājās grabažas... pasaule, kurā cilvēki atbrīvojas no liekā svara straujajā skrējienā pretim gaišajai nākotnei. Augstāk piekalnītē, netālu no Mārtiņa vecvecāku mājām, atgriezās patīkamais kontinentālais gaiss. Mēģināju mīt neierastas takas un iemācīties orientēties. Tiesa, no manis nekad nesanāks labs kartogrāfs, cipari un līnijas manā dzīvē nesavienojas, bet tā vismaz es uzzināšu, kur meklēt skaistākās mājas un jumtus, kur suņi skaļāk rej un ceļi met līkumus, kur iemūžināt Kaspara Frīdriha Dāvida cienīgus skatus ar brūkošo namu skaistumu un cilvēka niecību iepretim dabas visvarenībai.

27.03.2020.

Šodien gaidu ciemos G, tāpēc jāsteidz pabeigt raksts un jāiztīra dzīvoklis. Esmu nodzīvojies, nu ne gluži līdz kliņķim, bet līdz tai stadijai, kurā drīz būs grūti elpot. Traipi, putekļi un visādi sadzīviski nieki saka, ka man ir vienalga. Bet man nav vienalga, es pat varēt teikt, ka man viņi gauži sāp. Bet es sev nevaru neko padarīt, esmu kā paralizēts, kamēr nepabeidzu iesākto. Šobrīd tas ir raksts. Nākamnedēļ mani savā varā droši vien pārņems lielais studiju darbs. Un tā līdz pasaules galam. Es nekad nevarētu pieņemt kalponi, kas vienu reizi nedēļā izšrubī manu dzīvokli, jo tas nozīmētu mana dzīves riteņa izjaukšanu. Maigi sakot, G ir atsķirīgs viedoklis par visu šo koronas būšanu. Viņš laikam vairāk tic sazvērestības teorijām nekā ārstiem un tam, ko saka valsts. Savā ziņā apsveicama domas patstāvība, tikai nezinu vai tas paglābs viņu no saslimšanas. Pie tam viņš ir smēķētājs, un mēs jau zinām, ka Korona visvairāk sit vecos ļaudis un smēķētājus. Tāpat es zinu, ka G ciemošanās atstās kādu rētu arī manos plaušu audos. Bet tas nekas, jo rītdien mums ir paredzēta detoksikācija, dosimies pārgājienā.Vakar noskatījos Kārļa Vītola Minotauru. Es nezinu vai šai filmiņai vajadzīga reklāma. Viņa vienkārši ir jānoskatās. Sajūtas ir kā atgriežoties bērnības Zaķīšu pirtiņas pasaulē, tikai minora toņkārtā. https://vimeo.com/289053543

FFfSc42.jpg

Jauns vakars.
Ārā. Nevarēju saprast, kas tā par pazīstamu, bet aizmirstu smaržu. Vai tas varētu būt pavasaris? Atpakalceļā sapratu, ka pēdējo reizi es šo smaržu biju notvēris pagājušajos Jāņos, kurus svinējām pie Traviņa brāļa Ropažos . Bija vēla nakts, pa apkārtējiem laukiem klīda migla kā tāds pazudušais dēls, gaiss bija silts, bet mitrs. Šodienas garo pastaigu atcēlu. Aizskrēju uz veikalu un fiksi atpakaļ. Trīs Piebalgas aliņi tagad manā ledusskapī stāv. Un jogurts brokastīm. Es neesmu neko vairāk pelnījis. Vienā brīdī visi mani dienas plāni sabruka, rakstu nepabeidzu, G uzmeta, dzīvokli neiztīrīju. Vēl sliktāk, A dabūšu redzēt, iespējams, tikai nākāmās nedeļas nogalē. Vai man tagad trīt savu zobenu, lai cīnītos ar nepielūdzamo laiku? “Tagad citi laiki ir. Tagad dvēsele slāpst gara gaismas.” /Revidents/

28.03.2020.

SjnpR2j.jpg

Tā spožā zvaigzne, kas pa labi no mēnestiņa, esot Venēra. Tā vismaz saka Twitter tauta.
Šodien bija laba diena. Pabeidzu rakstu, satīriju dzīvokli, uztaisīju zupu un biju uz lielo Solo. Dabūju savus mīļākos melleņu kāruma sieriņus. Mana sirds ir mierīga, vajadzētu noskatīties Revidentu līdz galam.
Esmu izdomājis plānu kā varētu beidzot satikties ar A. Tuvākā iespējamā vieta ir Zādzenes lauki, A vecvecāku mājas. Tagad pēc iespējas ātrāk jānopērk kalnu velosipēds. Mans zviedru pastnieciņš nav nopietns oponents Vidzemes augstienei. Ar to es vizināšos pa vietējiem veikaliem, vai arī līdz Ninierim. Vecpiebalgai, Zaubei, kaut vai Āraišiem vajag kā minimums ātrumu pārslēgus. Priecājos, ka A piekrita manai idejai, viņa pat ierosināja aizbraukt uz Strazdu gravu, tur esot velosipēdi vairumā. Tā kā pirmais plāna punkts pirmdienai gatavs: uz Priekuļiem pēc vello! Nākamais punkts visai nedēļai: cītīgi braukāties. Zādzenes lauki nav nekāda launaga pastaiga, paskatījos google maps - 79 km. Lai arī acis izbijās, tad tomēr prāts tika ielīksmots. Augšlīgatne - Nītaure - Zaube - Ķeipene - Madliena - Zādzene skan kā mūzika manās ausīs.

29.03.2020

Šodien pārgājām uz vasaras laiku. Par godu Covidiotiem šodien uzsniga sniegs, tā nu Saulkrastu un Siguldas šturmēšana izpalika un Kariņš paziņoja, ka tiek ierobežota cilvēku pulcēšanās publiskās vietās līdz divām personām vienviet.
Tikko uzzināju, ka Tarba, mūšu brīnišķīgais kaķis no Avotu komūnas, ir aizgājis citos medību laukos. Tik skumji, Avoti bija viens brīnišķīgs laiks manā dzīvē. Jau pirmajā dienā, kad es tur ievācos, šķiet, ka tas bija 2009. gada oktobris, Tarba tika stādīta priekšā kā komūnas kaķis, kas nevienam nepieder, bet tiek uzticēts aprūpei, kamēr likumīga saimniece dzīvo un strādā kaut kur citur. Pārsvarā jau Māra turēja par viņu rūpi, bet kā jau komūnas dzīvē, Tarba gāja, kur vēlējās un nesmādēja mūsu diezgan trako kompāniju. Tie bija vieni no trūcgākajiem gadiem manā mūžā. Trekno gadu uzkrājumi izkusa Berlīnē, sabiedriskajā dzīvē un parādu apmaksās. 2009. gada beigās es no jauna mācījos dzīvot no algas līdz algai. Muzeja alga tika samazināta vairākkārtīgi, līdz no apt. 500 latiem man uz rokas palika 190 lati. Pusi atdevu par dzīvokli un no otras puses es dzīvoju, bet gandrīz vienmēr izvilku, sanāca gan karstmaizei, gan regulārajiem aliņiem un cīgām. Tikai dažkārt nācās aizņemties pa kādai cīgai no Zupas. Viņš no mums visiem bija visnaudīgākais, kā jau datorists. Pārējie pusi uz pusi - vēsturnieki un filozofi, topošie vai arī jau esošie bakalauri. Mēs bijām tipiskie nabaga studentiņi, kas priecājās laiku pa laikam aizbraukt uz mājām, lai tiktu pabarots, iepirkāmies humpīšos un veikalos skatījāmies uz akcijas precēm. Bet mēs bijām nolasījusies viena lieliska kompānija, un nevienam mums nebija jāmāca kā baudīt dzīvi. Mēs gandrīz nekad negājām ārā, neviens tā īsti nepazina garlaikotu naudas izdošanu - sēdēšanu pa kafejnīcām vai pie laptopa. Viss notika virtuvē, ar lielām un reizēm pārāk skaļām emocijām. Bija mūžīgās virtuves sarunas, virtuves cīgas, virtuves spēļu vakari un ballītes. Un pie tā visa vēl jāpieskaita neskaitāmās draudzenes, otrās pusītes un ciemiņi, kas pie mums nāca ļoti regulāri un labprāt...labi, šai reizei pietiks ar pirksta gala pamērcēšanu Avotu atmiņās. Lai garšīgas pelītes, Tarba!

30.03.2020.

2oshJAd.jpg

Biju Strazdu gravā, kas ir rezultējies ar attiecību statusa izmaiņām: manā dzīve tagad ir divi velosipēdi. Pa labi ir mans melnītis, nu jau gandrīz desmit gadus nokalpojušas zviedru pastnieciņs. Mīl asfaltu un lēzenas virsmas. Kārtīgs pilsētnieciņš. Visiem tādu novēlu. Priekšplanā, kautrīgi stūri pašķiebis, stāv mans jauniegūtais bēritis, vācu kalnu rikšotājs. Mazliet palietots gan, bet izskatās gana frišs. Pārdevējs teica, ka tāds jauns ar visu uzkabi maksājot 700 eiras. Visu ko labu sastastija par viņa īpašībām, pat par tādām, ko es nezināju. Vellokopība ir viennozīmīgi gājusi straujiem soļiem uz priekšu. Uzstiepu bērīti uz savu dzīvokļa lodžiju, lai tuvāk iepazītos ar viņa labākajām īpašībām. Cerams tikai, ka neuzsnigs sniegs. A. teica, ka Rīgā sniegot...

31.03.2020.

Pēc rakstu pabeigšanas maratona iestājies apsīkums. Vakar JStor dabūju vēl neskaitāmus noderīgus un interesantus rakstus. Veldes un Sarženta “The Big problem of small change” izrādās īsts eldorado literatūras meklējumiem. Bet nu jau zūd pārskats. Mans dators izskatās pēc istabas, kas piemētāta ar grāmatām un rakstiem. Izskatās jau labi un efektīgi, bet cik tu ilgi uz tādu radošo haosu skatīsies?! Tad nu šodien lielā kārtošanas diena. Rakstus lieku mapēs, mapes mapēs, lieko izdzēšu un svarīgo atzīmēju. Izveidoju mapi ar nosaukumu “EPIDĒMIJU VĒSTURE”. Nojaušu, ka noderēs. “KLIMATA VĒSTURE” ari noderēs.
Vakar nolēmu, ka šī būs lielā lasīšanas nedēļa. Pēc pēdējiem Ivara labojumiem un ieteikumiem var saprast, ka manam lielajam gara darbam ir strukturālas problēmas un zināmā mērā piemīt arī ideju trūkums. Īsāk sakot, pietiek slaistīties.
Izmetu nelielu līkumu līdz Bērzukrogam, Vaivei un atpakaļ mājās. +/- 40km. Nebiju plānojis neko lielu, domāju aizbraukt līdz Vaives dzirnavām, bet tā kā jutos labi, domāju, pabraukāšos vēl mazliet. Tad manā radarā parādījās Veselavas muiža. Ticis līdz muižai un aizbēdzis no divu uzpotēto žurku skaļās uzmanības, sapratu, ka jābrauc tālāk, nav ko griezt stūri apkārt. Līdzšinējais ceļš bija diezgan lieliem kāpumiem, cerēju, ka tālāk būs mierīgāk. Un pareizi darīju, jo no Bērzukroga ceļš gāja nokalnē. Tūlīt bija redzams, ka esmu ticis uz maģistrālā ceļa, svaigi uzliets asfalts, abpus ceļam krūmi un koki izcirsti, notekrenes sabūvētas, gravas iztīrītas. Gatavā Eiropa! Nebiju gaidījis, ka tik ļoti priecāšos atkal redzēt Cēsis. Uznesu vello un iekāpu dušā. Knapi jutu kājas, apsēdos, silts lietus tecēja uz manas miesas un skatījos uz pasauli itin kā pirmo reizi būtu to ieraudzījis.

01.04.2020.

Šodiena galīgi nav padevusies. Lielāka jēga būtu bijusi, ja es paliktu gultā. No rīta pamodos un nesapratu, kāpēc mans bioloģiskais pulkstenis mani modina tādā krēslā. Parasti ap 10 saulīte spīd un rotā druvu. Verot vaļā aizkarus, man parasti kauns skatīties dienai sejā. Bet tad es saņemos un atgūstu nokavēto. Labi, nebūšu nepateicīgs, šo un to jau es pastrādāju, bet neteikšu, ka juridiskā vēsture man dikti iet pie sirds...Prātā pārdomāju, ka pašreiz notiekošais aiz loga un slimnīcu palātās nav nekas negaidīts. Jau vairākus gadus ik pa laikam izskanēja brīdinājumi, ka drīz jāseko pasaules mēroga epidēmijai. Parasti tādas notiekot aptuveni reizi gadsimtā. Nezinu, cik ticami šādi aprēķini un kādos faktos tie balstīti, bet ja tā, tad mēs esam lielās ziepēs. Kārtējo reizi pārliecinos, cik īsa ir cilvēku atmiņa. Šajā gadījumā laikam jārunā pat ne par vēsturisko, bet dzīvo atmiņu, jo šajās dienās bieži piesauktā Spāņu gripa staigāja pa zemes virsu 1918.-20., tātad pirms 4 paaudzēm. Mums ir mutvārdu un rakstītā atmiņa par Pirmā pasaules kara notikumiem, latviešu strēlniekiem un neatkarības cīņām, bet Spāņu gripa, kas noplūca tikpat daudz, ja ne vēl vairāk dzīvību kā pasaules karš, tikpat kā nav atstājusi spilgtu liecību. Man grūti tam noticēt. Pirms dažām dienām twitter’ī sanāca neliela diskusija ar dažiem vēsturniekiem par to vai kāds ir dzirdējis par Spāņu gripas epidēmiju Latvijā. Vēlāk noskaidrojās, ka ir gan tāda bijusi. Situācijas traģiksmiskumu raksturo tas, ka skolu un augstkolu izglītības programmas vēsturniekiem paredz to, ka tiek runāts par buboņu mēri 1347-49 un Lielo mēri 1709-11.
Par vēsturisko zināšanu praktisko nozīmi. Pirms pāris nedēļām sociālos tīklus aplidoja raksts, kurā tika izmantota vēsturiska atsauce uz 1918. gada spāņu gripas apkarošanu divās ASV pilsētās, šķiet, ka viena bija Sentluisa un otra Filadelfija. Kamēr vienas pilsētas mēram bija yolo attieksme un tika atļautas plašas svinības, otras pilsētas mērs klausījās galvenajā ārstā un neskatoties uz biznesa haizivju protestiem, aizliedza publisku pasākumu norisi. Vēlākie mirstības rādītāji runāja paši par sevi, kurš izdarīja pareizo izvēli. Vēsture atkārtojas. Daži piemēri no mūslaiku mēra epidēmijas apkarošanas. D-Koreja, Japāna, Singapūra rīkojās apsteidzoši un ieviesa stingrus ierobežojumus cilvēku mobilitātē. Pateicoties tam Tālo Austrumu valstis lepojas ar ļoti zemiem saslimstības un letāliem rādītājiem. Tikmēr pirms pāris nedēļām ASV koledžu studenti springbreikoja, briti apmeklēja koncertus un krievu futbola fani spēles laikā klaigāja “mēs tāpat visi mirsim”. Uzminiet, kuri savas dumības dēļ iemina govs mīnā.

02.04.2020.

Laikam ir jājūtas mazliet slikti, lai rakstītu. Bet tad parādās apātija, kad negribas neko, neko citu kā tikai pazaudēt sevi darbā, vēlams kādos mehāniskos pienākumos, kas neprasa intelektuālu piepūli, piemēram strādāt par ežu glaudītāju vai nagu maucēju, puķu laistītāju, rudens lapu grābēju un dedzinātāju, slikta Ķīnas gaisa elpotāju, brāķētāju un mutes bajāru reizē. Bet var arī izkrist eksāmenā, justies vientuļam barā un bārā, skaļā ballītē stāvēt stūrītī, lēnām sūkt fantu un ar acu skatienu iegrimt griestos. Slieku tēvs atpūšas, kamēr latīņu maiznieki nopūšas. Pasaule sagrūst, tikmēr mani iedomātie kaimiņi slīpē flīzes un ceļ gaišo nākotni. Mēs neviens neko nezinām viens par otru, bet sarakstāmies ar zīmītēm: es tevi glābšu, raksti vai zvani, katra dzīvības ir svarīga! Kaimiņš paiet garām kāpņu telpā ar līkumu un nezina kā mani sauc, kāds tālumā sauc: “kur tu esi mans mīļais, mana pātadziņa?!”
Kā būt dzejniekam grūtā laikā?
Kā būt mīlētājiem grūtā laikā?

03.04.2020.

Krustmātei atklāja asins vēzi.
Dzīvei vajadzētu būt lielākai par nāvi. Vai citādāk cilvēce pastāvētu?

04.04.2020.

Dzimšanas diena.

07.04.2020.

Pirmā nakts, kad miegā nospēru dubulto segu. Varētu teikt, ka tagad pa īstam esam pārgājuši uz vasaras laiku. Priecājos atgriezties Cēsīs. Pamazām, pamazām mēģinu atgriezties darba režīmā, bet iet grūti, jo regulāri nomāc smagas pārdomas par Krustmāti. Viņai klājas ļoti slikti. Manā dzīvē valda noskaņu rudens, fonā labprāt klausos ambientu ar lietus skaņām. Visu vakaru vaļā durvis uz lodžiju, tumsa ir sagaidīta, lasu par naudu pirms cenu revolūcijas.

08.04.2020.

Beach House - Irene

10.04.2020.

Lielā piektdiena.
Viss ir pārejošs un relatīvs.
Vakar baidījos aiziet gulēt. No rīta Krustmāte zvanīja aizkapa balsī un saka, ka paliek sliktāk, nevar parunāt un spēka galīgi nav. Mana sirds pamirst, spēju tikai klausīties. Mazliet vēlāk es attopos, ka jāliek pie malas sava nepatika uz zvanīšanos un jāzvana vēl un vēl. Katra reize izklausījās kā pēdējā. Prasīju A. pēc padoma un viņa atbildēja, ka jāzvana ārstei. Tad nu es beidzot saņēmos un dabūju rokās ārstes kontaktu. Ārste, ļoti strupi un aprautām frāzēm runājoša, vispār negribēja ar mani ielaisties, jo kas es tāds esmu, lai man stāstītu, vai tad es nezinot par datu aizsardzības likumu?! Uz ko es pretīm: vai man vajadzēja melot, ka esmu viņai dēls, viņai nav tuvāku radu utt. Beidzot ārste nomierinājās un pateica pašu galveno, ka Krustmātei ir akūtā leikoze, nekādas prognozes nevar izteikt par izārstēšanos, jo cilvēkam daudz gadu.. Lieki teikt, ka es biju pagalam nelaimīgs par šādu sarunas iznākumu. Vēlāk, pirms vakariņām, atkal zvana krustmāte, lai pateiktu paldies, jo māsiņas sarosījušās, dodot zāles...Nezinu vai tas bija mans nopelns, jo viņa bija sazvanījusi arī pirmā vīra ģimeni, arī A. bija zvanījusi māsiņām. Uzmanība bija liela. Iespējams, ka galveno lomu šajā bēdu stāstā spēlēja pamestības sajūta. Saprotu, ka veselības sistēma pašreiz ir dikti noslogota, tāpēc laikam nevar neko pārmest ārstiem, un tomēr, cik gan skaidri izgaismojās tas, ko dod mazliet uzmanības un iejūtības smagā laikā?! Cik daudz cilvēku šajā laikā aiziet vieni?! Gluži kā karā, kad mājiniekiem atliek tikai gaidīt vēstuli vai zvanu, kas paziņo par bēdīgo faktu. Vairāk kā jebkad es uztveru vārdu un laika nozīmi: neskrien, apstājies, pavaicā sev vai svešam cilvēkam kā tu jūties?! Rūpējies par sevi. Apzināti vai neapzināti, bet katrs dzīvs ķermenis līdz pēdējam grib dzīvot, mana krustmāte nenolaiž rokas par spīti drausmīgajai diagnozei, par spīti veselības likstām mēra laikā. Ar viņas gara spēku varētu augšāmcelt mirušos.
Šorīt atkal zvana telefons, Krustmāte gandrīz jau sēcošā balsī, kuru knapi var saklausīt, saka, ka jūtās labāk. Mazliet parunājām, novēlējām viens otram priecīgas Liedienas un sarunājām sazvanīties rīt vai parīt. Man akmens novēlās no sirds, beidzot atkal varēju skriet darīt savu darāmo, pievērsties lielajam gara darbam, ēst un domāt. Es pat sajutos mazliet līksms, plaušu karsonis šķita bez maz vai uzveikts, nopirku divas vīna pudeles nedēļas nogalei, vēzis aizmirsās, likās, ka tagad tikai taisni uz priekšu pa Uzvaras bulvāri, viss būs, uzvara ir mūsu.

11.04.2020.

Youtube reizēm dara brīnumus. Tā pāreja no Placebo “Peeping Tom” lirikas teksta “I am scared”uz Beach House “Days of Candy” enģelisko vokālu bija pilna burvības.
Katrs rīts sākas ļaunu nojausmu pilns. Es neesmu liels pesimists, bet man ir tieksme prātā vizualizēt vissliktākos scenārijus. Es tā jau jūtos kā vissliktākais krustdēls, nožēla mani nepamet ne dienu, un tad vēl tās pēdējo atvadu scēnas...es pārāk aktīvi domāju par gala pienākšanu, bet vai tas ir cienīgi, vai mīlošam Dieva bērnam tā pienāktos? Vai tad dzīve svinēs pati sevi? Es esmu vesels, vienvārdsakot ar diagnozi uz dzīvi, man jāpiedalās.

15.04.2020.

Jau otro dienu snieg un puteņo.
Pavadīju A. uz agro rīta vilcienu. Atpakaļceļā klausījos sniega gurkstēšanā zem kājām.
Interneta ārēs klejo asprātības un ainas no dažādām pasaules pilsētām, kā lockdown ir atmodinājis dabu: Itālijas piekrastē atgriezušies delfīni, Vīlandē pēc 600 gadiem atgriezušies bruņinieki, Indijā, kur atrodas 16 no 20 piesārņotākajām pilsētām pasaulē, gaiss tik tīrs, ka debesīs varot saskatīt dievu. Paiet pāris nedeļas un cilvēki ir ieguvuši to, pēc kā viņi ir tiekušies gadiem ilgi, šēzot pie apaļajiem galdiem, pārlidojot kontinentus, lai pieņemtu jaunas likumu normas par CO2 izmēšu samazināšanu ozonā, apkarojot bērnu verdzību, necilvēcīgus darba apstākļus darba nometnēs, cīnoties ar lobistu tīksmi pret PET pudelēm. Grūti iedomāties, ka no svaiga gaisa un tīras vides varētu nerasties atkarība, vēl grūtāk iedomāties, ka tīrība, kārtība vai smaržīgs gaiss nav kaut kas pašsaprotams. Tas ir kaut kas tāds, kas nāk tikai pēc pilna vēdera un pajumtes, un varbūt vēl daudz kā cita.
Ilgonis Vilks ielika savā twitter kontā šādu attēlu ar parakstu “Jā, tas ir mūsu piparu graudiņš”. Labi noder, lai atsvešinātos no antropocentriskās pasaules izjūtas.

ci77FBd.png

17.04.2020.

Man ir stāsts. To varētu saukt par galda stāstu. Kad pagājušā gada septembrī ievācos Cēsu dzīvoklī, atnācu bez jebkādām mēbelēm, tikai ar vienu zviedru krēslu, ko man sen atpakaļ A.V. uzdāvināja dzimšanas dienā. Tobrīd krēsla tirgus cena bija 300 eiro. Kad pie manis nāca ciemos draugi, kā īpašu piparu pasniedzu faktu, ka manā dzīvoklī nekas nav tik vērtīgs kā, lūk, šis melnais zviedru krēsls, ko ražo tepat Ozolniekos. Bet atpakaļ pie galda. Ievācoties nolēmu lieki neapkrauties ar pagātnes putekļiem un lieko. Svarīgākās mēbeles jau bija uz vietas - gulta, divi krēsli un melns virtuves galds. Skandināvu minimālisms, kā man savu iekārtojuma izvēli skaidroja agrākais dzīvokļa īpašnieks. Citiem vārdiem sakot, IKEA mēbeles: vienkāršas, funkcionālas, nekrīt acīs ar savu uzbāzīgumu. Viss kā man patīk. Bet visu laiku kaut kā pietrūka. Man pietrūka sava darba galda. Biju jau nolēmis, ka tā nebūs ierastā skandināvu plastmasa vai krāsotā skaidu plate, tam bija jābūt kaut kam dzīvākam un personiskākam. Bet kamēr tā nebija, es iztiku ar virtuves galdu. Visādi es staipīju un locīju tā novietojumu lielajā istabā. Beigās noliku to viducī, pretī gaismas avotam, ērtu pusdienošanai un arī strādāšanai. Gada nogalē manā dzīvē ienāca divi Vīnes krēsli. Dārga, bet skaista furnitūra. Novietoju abus vienu otram blakus pie virtuves sienas. Lai ievērotu zināmu stila līdzsvaru un harmoniju dzīvokļa iekārtojumā, nolēmu, ka galdam vajadzētu būt ieturētam līdzīgā antikvārā stilā. Kā jau visas labās lietām manā dzīvē, arī galds nāks, kad tam jānāk, bez piespiešanās, bet piepeši, kā mīlestība. Tā tā mīlestība pie manis nenāca un nenāca, un godīgi sakot, es par viņu pavisam aizmirsu. Ritēja kāda trešā ārkārtas situācijas diena valstī, informācijas gūzma un smagums vēlās pār mani ar joni, nespēju ne strādāt, ne padomāt, tāpēc sāku iet garās pastaigās. Tā vienu dienu ticis līdz Līvu laikuma galam, es ievēroju atvērtas sētas durvis un kādu vīrieti, kas no busiņa nesa iekšā mēbeles. Domāju, labi, ir jau ērti iet taisnus un platus ceļus, bet kādreiz jau var iet arī aplinkus. Piegāju klāt un prasīju, vai vaļā un mani uzreiz aicināja nākt iekšā. Teicu, ka nekad neesmu manījis šeit atvērtas durvis, tāpēc interesējos. Īpašniece ar kungu man saka, ka šis nav ikdienā atvērts veikals, jo andele notiekot internetā, šeit mēbeles tikai glabājoties. Ātri uzmetu aci, un tur tas stāvēja, skapiņotais, ar ādu tapsētais britu koka galds. Tobrīd man pat īsti neinteresēja galda cena un vieglais apskrapstējums. Formas pēc apgāju apkārt antikvariāta noliktavai. Skaistas mēbeles! Zināšu, kur iepirkt sava nākotnes mājokļa furnitūru. Atgriezos pie sava galda un teicu, ka ņemšu. Long story short, atnācis bez naudas maka un ar izlādējušos telefonu, es pēc pusstundas stiepu galdu uz savu piektā stāva dzīvokli. Par laimi, galds bija daudz vieglāks nekā izskatījās un salikšana nesagādāja nekādas mokas. Pirmo nedēļu cītīgi nostrādāju pie jaunā galda, pabeidzu vienu un tad otro referātu. Stingri nolēmu, ka uz šī galda nebūs nekāda ēšana un dzeršana. Pāris nedēļas vēlāk es sēžu virtuvē, šmorēju, dzeru vīnu un dzenu uz priekšu savu garadarbu. Pēc garas darba dienas sūtu A. bildi ar savām vēlajām vakariņām, uz ko viņa atbild: “Numismāts pārvācies uz virtuvi?”

20.04.2020.

Pēdējās dienās dzīvoju no vienas galējības otrā. Tāda sajūta, ka es vai nu tikai guļu vai strādāju. Un patiesību sakot, nav nemaz tālu no patiesības, jo tā kā es pēdējās dienās eju gulēt ap trijiem naktī un ceļos ap 10-11, man nav sevišķi daudz laika vaļoties vai apkārt vazāties, lasīt grāmatas un socializēties. Gribās izdarīt svarīgākās lietas pa gaismu.
Nevaru saprast, kā tas nākas, bet ir sajūta, ka atraušanās no lielā gara darba un referātu rakstīšana, man ir ļoti palīdzējusi. Es bez lielām pūlēm uztaustu to stīgu, kurai ir jāvijās cauri visam darbam. Tad nu es ceru viņu turpināt vīt, cerot viņu nepārraut vai pārāk nesamudžināt.

22.04.2020.

Tikko izlasīju, ka Krievijā uz pusēm pārlūzis tilts, ko pirms pieciem gadiem atklāja Krievijas parlamenta deputāte Tereškova. Pirms pāris mēnešiem man bija milzīgs atklājums, uzzinot, ka tā pati Tereškova, kuras vārdā agrāk bija nosaukts Pārdaugavas Buļļu aplis, joprojām dzīva. Viņai ir kādi 80 gadi, pirmā sieviete kosmosā, Krievijas parlamenta deputāte. Manai krustmātei ir 79 gadi, uzaugusi vienkāršā strādnieku ģimenē, izmācījusies vakara kursos LMA, strādājusi Daiļrades konstruktoru birojā, pārdzīvojusi savus vecākus par neskaitāmām dekādēm, divas reizes nelaimīgi precējusies, bez bērniem, sista un nenovērtēta. Nekur viņa nav aizlidojusi. Ievēlēta Dizaineru savienībā, spožākos gadus, šķiet piedzīvojusi 80. gadu beigās./90 gadu sākumā.. daži karnevāli, kāds nebēdnīgs dūms. Kā skudriņa, pazemīgi dzīvojusi, gandrīz zemāk par zemi, noliektu galvu, pieticīgi. Salīdzinājumi nekad nav godīgi. Cilvēkiem ir jāļauj dzīvot.
Domāju par veciem cilvēkiem, kas ir bijuši manā dzīvē. Es gribētu viņiem uzcelt pieminekli. Vairākiem no viņiem nebija bērni un kas lai zina, kur viņi tagad guļ. Bet viņiem bija stāsti par veciem laikiem, kurus diemžēl es vairs neatminu. Edonkulim bija sarkanas krāsas Lada un trešā vecākā koka māja Bolderājā, kuru viņi mūža nogalē iemainīja pret dzīvokli Bēnē. Tā mēs arī nekad neaizbraucām un viņus neapraudzījām. Savukārt Gunāronkulim bija lieliska pastmarku kolekcija un radio, kas skanēja pie gultas 24/7. Arī viņam bija žigulis, tikai pelēkas krāsas. Un vēl viņam bija lieliska humora izjūta, ar kuru praktiski neviens manā mājā nevarēja lepoties. Varēja just, ka viņam ļoti patika bērni, es vienmēr lipu viņam klāt, kad viņu satiku. Parasti tas notika tad, kad mājā bija jāievelk elektrovadi, jo viņš bija elektriķis. Acīmredzot viņš bija labs elektriķis, jo 90. gadu vidū Latvenergo izmaksāja viņam sirds operāciju Lietuvā. Kādu dienu pēc operācijas viņš atnāca pie mums ciemos, pacēla kreklu un lepni rādīja šuvi, kas pāršķēla viņa vēderu gandrīz pušu. Es toreiz gandrīz noģību. Gunārs bija ierastais Jāņu viesis. Kamēr viņa sieva stoiski sēdēja un lobīja iekšā Jāņu labumus, Gunārs kaut ko aizraujoši stāstīja, smēja un neiespringa. Viņam tāpat kā man ļoti patika uguns; lietus vai krusa, viņš stundām ilgi varēja sēdēt ārā un šmorēt šašliku. Pie viņa izgāju pirmo šašliku cepšanas skolu. Un vēl viņš pīpoja. Reiz viņš man mazam paprasīja oglīti no ugunskura, ar ko aizdedzināt cigareti. Es, nenojaušot neko ļaunu, patvēru pirmo, kas pagadījās. Tā es uzzināju, ko nozīmē degošs karstums.

23.04.2020.

Krustmāti izrakstīja no slimnīcas. Tagad esmu Rīgā, palīdzēšu viņai pirmajā laikā, kamēr atgūstas, pierod pie jaunās ikdienas, cerams, atgūs spēkus. Man pašam nav nekādu sevišķo plānu, paņēmu līdzi grāmatas, strādāšu pie garadarba.

24.04.2020.

Ir tāds teiciens, ka vēsturi raksta uzvarētāji, bet vai uzvarētāji mūsdienās raksta dienasgrāmatas?! Kuros nākotnes naratīvos ieguls mans un simtu citu rakstītais vārds, un vai tam būs jebkāda nozīme uz daudzu citu valstisko un nevalstisko, ekonomisko, sociālo un demogrāfisko stāstu fona? Stāstu grādācija, gribi vai negribi, notiek visos laikos. Ķeizaru un bīskapu bezlaikos mazo cilvēku stāsti diez vai pēkšņi ieņems autoratīvāku nozīmi, tiekot nostādīti blakus prezidentu atmiņām, diplomātu dienasgrāmatām un Saeimas stenogrammām. Mans stāsts diez vai kādreiz kļūs par šo laiku “Indriķa hroniku”. Un tam tā nevajadzētu notikt. Esmu tur, kur man pienākas būt ar manām vājībām, ar nekārtīgo dienas režīmu un Sīzifa akmeni, kuru cenšos uzvelt zinātņu saulītē. Pagaidām nepārskatāmajā nākotnes vīzijā, ko sauks par Pandēmijas dienasgrāmatu, es redzu savu sūtību būt vienam no neskaitāmajiem smilšu graudiņam, kas veido atsevišķi nepamanāmu, bet kopumā varenu atmiņu straumi. Tāpēc es rakstu dienasgrāmatu. Man negribas neko vairāk, kaut pašam negribot, šķiet, ka tas kļūst par kaut ko vairāk. Liekas, ka atmiņu fiksācija pagarina vai vismaz intensificē manu laika izjūtu. Grūti noticēt, ka tik daudz jau noticis pa šo mēnesi kopš rakstu dienasgrāmatu.

27.04.2020.

Viena no retajām nedēļas dienām, kad es varu justies apmierināts ar sevi un padarīto. Turpināju strādāt pie trešās nodaļas un Zabinska rakstā ievēroju atsauci uz kādu Prūsijas hofrāta David Braun grāmatu, kas izdota Elbingā, 1722. gadā. Domāju jāpamēģina iemest gūglē, un izmeta ar! tad nu pateicoties šai grāmatai esmu atradis missing link - pirms tam visi cipari gāja šķērsām, cik publikāciju, tik atšķirīgu viedokļu. Numismātikā, kā jebkurā precīzā zinātnē tas neiet krastā un jāmēģina atrast kopsaucējs. Laikam arī atradu, līdz ar to visu dienu to vien daru kā pārrakstu, laboju un papildinu. Rīt turpināšu iesākto, bet nu jau uz droša un stabila pamata. Visas maliņas jau sāp.

28.04.2020.

Grūti rakstīt. Esmu pie Traviņa. Visas gaismas izslēgtas. Labi, ka man vēl saglabājusies taustes atmiņa. Gandrīz visu vakaru skatījāmies seriālu par Chicago Bulls - Tha Last dance, komandu, ar kuru mēs uzaugām.

30.04.2020.

Esmu atpakaļ Cēsīs. Ļoti smagi strādājas. Vispār nav nekāda dienas režīma.

01.05.2020.

Ļoti grūti sevi iedīdīt dienas režīmā. Gandrīz katru rītu pamostoties es zinu, ka tik daudz interesanta un aizraujoša mani gaida akadēmiskajā dzīvē. Bet kamēr es pārkāpju gultas slieksnim, paēdu, izlasu ziņas un nomazgājos, diena ir noskrējusi maratonu. Saule ir nobriedusi bez manis un nosvīdusi. No šīs apziņas es jūtos ne mazāk noguris un demotivēts. Tiklīdz es piesēžos kaut kam klāt, laiks pazūd, es nemitīgi pārdomāju, pārformulēju teikumus, izlasu vienu, te otru tekstu, tad uztaisu kafeju, apēdu konču, pieslēdzos rakstam uz 10 min, apēdu konču, atkal pieslēdzos. Laiks izkūst, esmu uzņēmis nenormālu informācijas gūzmu savā galvā. Varbūt labāk izdzēst pāris rindiņas, uzrakstīt zemsvītras piezīmi un miers un dievs?

03.05.2020.

Svētdiena. Tā kā esmu kļuvis par lielu miega lāci, tad grūtākais dienas uzdevums bija izkāpt no gultas. Pēcāk centos pastrādāt, lasīju visādus rakstus, dzēru kafiju. Pēcpusdienā iemetu aci google kartē un sapratu, ka ir viens ceļš, kas iet pāri Gaujas tiltam, bet aiz kura neko tālāk par Rūcamavotu neesmu ticis. Sākotnējais plāns bija aizšaut līdz Raiskumam. Tiesa, plānus izjauca norāde “Kvēpenes pilskalns 6km”. Griezu stūri apkārt un braucu raudzībās. Ceļš ļoti labs, gaiss tīrs, visapkārt meži un putnu čalas. Nonācu galapunktā, kur pavērās neticami skaists skats uz lauku sētu un tālajiem Vidzemes mežu masīviem. Apkārtne tik daiļa kā pie Zvārtes ieža, gandrīz neskarta un nebojāta senā Latvijas lauku sēta. Nav brīnums, ka tā ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Vispirms uzrāpos Rūsiņa kalnā. Ceļš uz Kvēpenes pilskalnu neuzrunāja, jo gāja stāvus lejā, baidījos, ka ar visu vello nožaušos, bet tā kā mērķis bija tik tuvu, nevarēju mest airus pār bortu, slīdēju lejā pie lauku sētas ar dižozolu. Jau atkal līdz pašam pilskalnam netiku, jo krūmos slapstījās jauniešu pārītis, šķiet, ka es viņus paspēju jau patraucēt. Atpakaļceļā paguvu nomaldīties, toties nejauši uzgāju Kvēpenes kempingu. Viss kā Eiropā. Ir gan sausā tualete, gan ugunskura vietas, soliņi un pat lapenīte, kur pārnakšņot. Tā es nemanot ieguvu saturu visai dienai. Rīt atkal uz Rīgu, jāaprauga Krustmāte, jānopērk zāles, pārtika. Rīt par darbu varu nesapņot, būs jāsvin un jāskatās Latvijas kino maratons.

oUn7Lfg.png

dgtMovd.png

05.05.2020.

Es reizēm domāju par cilvēkiem kategorijās: mēs neesam viņu pelnījuši, ģēnijiem un skaistiem cilvēkiem tiek daudz kas piedots un atļauts. Gribot negribot, mēs esam subjektīvi ietekmējami, neizteiktas simpātijas ir tikpat stipras kā neizteiktas antipātijas. Laimes tirgotāji durvis ver ciet, kad viņiem ienāk prātā. Katram iekrīt kāds nebūt mazumiņš, bet ne jau pēc tiesas un taisnības.

09.05.2020.

Esmu pie A., lai gan vakar krustmātei pateicu, ka braucu uz Cēsīm. Nesaku viņai visu par savām gaitām, lai lieki nesatrauktu. Jo tālāk esmu no viņa uzmanības, jo viņai mazāk uztraukumu, un jo vairāk nezināmā man. Tas izskatās pēc attiecību zelta griezuma - nebūt pārāk tuvu un nezināt par daudz.
Šodien pamodāmies labi vēlu. Bija jau laba pēcpusdiena, ka pieķēros raksta labošanai. Literārā redaktore pirms dažām dienām atsūtīja prieces vēsti, ka kārtējo reizi tiek labota rakstu atsauču sistēma. Dienas gaitā esmu biju vairākas reizes gatavs izdarīt kko sliktu, beigās tomēr rakstu izlaboju un pieķēros disertācijai. Man tagad ir milzīga motivācija saņemties. Ivars uzrakstīja ļoti foršu atsauksmes vēstuli par mani Junior research fellow konkursam, uz kuru es piedalos otro gadu pēc kārtas. Pēdējos mēnešos biju riktīgi iebremzējis ar disertāciju - te man bija jāstrādā ar referātiem, te es laboju iepriekšējās nodaļas. Viss ir svarīgi, bet kas ir svarīgāk? Un vēl man nākamo otrdienu sākas autoskolas apmācības. Būs grūti to visu apvienot, bet man ļoti patīk sevi mierināt ar domu, ka daudz strādājot, var daudz izdarīt. Ļoti loģiski.

12.05.2020.

Trīs pēcpusdienā, bet man kā latvieši saka, ir līdz brošai. Šorīt agri cēlos, jo 9.00 sākas pirmā autobraukšanas lekcija. Par spīti tam, ka atkal slikti gulēju, 4 stundu mācību maratonu izturēju. Varētu pat teikt, ka patīkamas pārmaiņas. Būtu forši izturēt šīs patīkamās pārmaiņas līdz 4. jūnijam, ka būs pēdējā teorētiskā lekcija. Drīz jau arī braukšana varēs sākties, bet līdz tam vēl jāatradās ģimenes ārstei, lai dabūtu baltās tiesības. Tik daudz visa kā. Optimālā gadījumā uz Jāņiem varētu kļūt par pilntiesīgu autobraucēju. Pagaidām tās izskatās pēc lielajām cerībām vai “untuma”, kā mana krustmāte to sauc. Viņai liekas, ka iešana draugos vai autoskola ir pilnīgi nevajadzīgas lietas, kas mani novirza no paša galvenā - disertācijas. Tiklīdz esmu kkur ārā tumsā, mani gaida zvans un neizpratne. Viņa gribētu, lai es no visa norobežojos, bet es tā nevaru, man vajag darīt visu ko, tikai ne vienu lietu.

15.05.2020.

Dzīve izskatās pēc amerikāņu kalniņiem vai Siguldas kamaniņu trases, bet tā nav. Dažreiz ir labi tāpat. Krustmāte atkal slimnīcā. Šoreiz Stradiņos. Plaušu rentgena rezultāti izrādījās slikti, pateica, ka jāved uz slimnīcu. Labi, ka vismaz tika Stradiņos, tālāk no Gaiļezera “zemūdens mafijas”, kā krustmāte sauca tajā slimnīcā notiekošo. Mani, protams, sašāva ziņa par situācijas pasliktināšanos, jo pa šīm trīs nedēļām viņa bija krietni atkopusies, sēkšana izbeidzās, dažādi pušumi bija sadzijuši… Man viss labi, autokursi prasa zināmu tiesu mana laika, bet nav sajūta, ka es izdarītu mazāk, tāpat satieku A., eju uz veikalu un plānoju cītīgi strādāt. Lielais gara darbs mani patiesi aizrauj, jo ar visu lielo plānošanu, ir tik daudz kā jauna un nezināma ko atklāt.
Šodien uz aizvakar biju institūtā. Šodien neizturēju ne trīs stundas, iekšā tik auksts. Aizvakar ievēlēja jauno Institūta direktoru Gvido Straubi. Rezultāti mani, protams, priecē, atceroties kāda bija mūsu pēdējā saruna universitātes ēdnīcā pie viena galdiņa ar viņu vēl kā universitātes rektora vietas izpildītāju - par Broci, par Grīnu utt. Nedomāju sagaidīt šādu pavērsienu, bet ar tādu vadību Broces monētu katalogam būs būt!

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-73 no 73.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Ninieris
("Ninieris", Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4126)
26.03.2020 - 26.03.2020Tekstā minēta vietaEzers
2Ropaži
(Ropaži, Ropažu pagasts, Ropažu novads)
27.03.2020 - 27.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
3Zādzene
(Zādzene , Madlienas pagasts, Ogres novads)
28.03.2020 - 28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
4Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsēta
5Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsēta
6Saulkrasti
(Saulkrasti, Saulkrastu novads)
29.03.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
7Sigulda
(Sigulda, Siguldas novads)
29.03.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
8Ninieris
("Ninieris", Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4126)
28.03.2020Tekstā minēta vietaEzers
9Vecpiebalga
(Vecpiebalga, Vecpiebalgas pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
10Zaube
(Zaube, Zaubes pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
11Āraiši
(Āraiši, Drabešu pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
12Vidzemes augstiene
(Latvia)
28.03.2020Tekstā minēta vietaKalns, kalnu grēda
13Priekuļi
(Priekuļi, Priekuļu pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
14Zādzene
(Zādzene , Madlienas pagasts, Ogres novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
15Augšlīgatne
(Augšlīgatne, Līgatnes pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
16Nītaure
(Nītaure, Nītaures pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
17Zaube
(Zaube, Zaubes pagasts, Cēsu novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
18Ķeipene
(Ķeipene, Ķeipenes pagasts, Ogres novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
19Madliena
(Madliena, Madlienas pagasts, Ogres novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
20Zādzene
(Zādzene , Madlienas pagasts, Ogres novads)
28.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
21Strazdu grava
(Selekcijas iela 6C, Priekuļi, Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4126)
28.03.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
22Avotu iela, Rīga29.03.2020Tekstā minēta vietaIela
23Avotu iela, Rīga29.03.2020Tekstā minēta vietaIela
24Strazdu grava
(Selekcijas iela 6C, Priekuļi, Priekuļu pagasts, Cēsu novads, LV-4126)
30.03.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
25Latvija
(Latvia)
01.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
26Sentluisa
(St. Louis, Missouri, United States)
01.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
27Filadelfija
(Philadelphia, PA, USA)
01.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
28Dienvidkoreja
(South Korea)
01.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
29Japāna
(Japan)
01.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
30Singapūra
(Singapore)
01.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
31Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
01.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
32Bērzkrogs
(Bērzkrogs, Veselavas pagasts, Cēsu novads)
31.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
33Vaive
(Vaive , Vaives pagasts, Cēsu novads)
31.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
34Vaives dzirnavas
(Vaives dzirnavas, Priekuļu pagasts, Cēsu novads)
31.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
35Veselavas muiža
("Viesturi", Veselava, Veselavas pagasts, Cēsu novads, LV-4116)
31.03.2020Tekstā minēta vietaMuiža
36Bērzkrogs
(Bērzkrogs, Veselavas pagasts, Cēsu novads)
31.03.2020Tekstā minēta vietaCiems
37Eiropa
(Europe)
31.03.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
38Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
31.03.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
39Ķīna
(China)
02.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
40Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
07.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
41Itālija
(Italy)
15.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
42Vīlande
(Viljandi, Viljandi County, Estonia)
15.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
43Indija
(India)
15.04.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
44Ozolnieki
(Ozolnieki, Ozolnieku pagasts, Jelgavas novads)
17.04.2020Tekstā minēta vietaCiems
45Līvu laukums, Rīga17.04.2020Tekstā minēta vietaLaukums
46Krievija
(Russia)
20.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
47Krievija
(Russia)
20.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
48Buļļu ielas aplis
(Buļļu iela, Kurzemes rajons, Rīga, Latvia)
22.04.2020Tekstā minēta vietaIela
49Krievija
(Russia)
22.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
50Bolderāja
(Rīga)
22.04.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
51Bēne
(Bēne, Bēnes pagasts, Dobeles novads)
22.04.2020Tekstā minēta vietaCiems
52Lietuva
(Lithuania)
22.04.2020Tekstā minēta vietaValsts
53Rīga
(Rīga)
24.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
54Elblonga
(Elbląg, Warmian-Masurian Voivodeship, Poland)
27.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
55Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
30.04.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
56Gauja
(-)
03.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
57Rūcamavots
(Rūcamavots, Cēsis, Cēsu pilsēta, LV-4146, Latvia)
03.05.2020Tekstā minēta vietaAvots
58Raiskums
(Raiskums, Raiskuma pagasts, Cēsu novads)
03.05.2020Tekstā minēta vietaCiems
59Vidzeme
(Vidzeme, Latvija)
03.05.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
60Zvārtes iezis
(Drabešu pagasts, Cēsu novads)
03.05.2020Tekstā minēta vietaKlints, atsegums
61Latvija
(Latvia)
03.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
62Latvija
(Latvia)
03.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
63Kvēpenes Pilskalns
(Raiskums Parish, LV-4146, Latvia)
03.05.2020Tekstā minēta vietaNezināms
64Raiskuma pagasts, Pārgaujas novads
(Raiskuma pagasts, Cēsu novads)
03.05.2020Tekstā minēta vietaPagasts
65Eiropa
(Europe)
03.05.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
66Rīga
(Rīga)
03.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
67Latvija
(Latvia)
03.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
68Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
09.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
69Šveices iela 13
(Šveices iela 13, Sigulda, Siguldas pilsēta, LV-2150, Latvia)
15.05.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
70Pilsoņu iela 13, Rīga
(Pilsoņu iela 13, Rīga, LV-1002)
15.05.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
71Pilsoņu iela 13, Rīga
(Pilsoņu iela 13, Rīga, LV-1002)
15.05.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
72Hipokrāta iela 2, Rīga
(Hipokrāta iela 2, Rīga, LV-1079)
15.05.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
73Cēsis
(Cēsis, Cēsu novads)
25.03.2020 - 15.05.2020Pierakstīšanas laiks un vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.