#LFK Ak-166-53

Nosaukums
Zanda Gūtmane. 28.02.2020.–20.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
53
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
20.04.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
28.02.2020 - 20.04.2020, Liepāja
Liepāja
Atslēgvārdi
Atvērt

28.02.2020.

Nodarbības pie Rakstniecības studentiem par modernismu un postmodernismu. Vēl joprojām ir ievadlekciju daļa. Kā jau parasti, izlieku tajās lielu enerģijas devu, esmu egoistiski priecīga un laimīga, ka varu runāt par to, kas man šķiet interesants un vērtīgs, un ka man ir, kam to dot. Studenti ir atsaucīgi, piedalās sarunā, redzu viņu acis un ieinteresētību. Jūtos laimīga savā darbā. Gan šajā, gan arī iepriekšējās dienās sarunās ar šiem un citiem studentiem ar vieglu smiešanos un ironiju esam runājuši par jauno vīrusu un tā izplatību. Runājuši par to, ka iestājies taču simulakru laikmets, ka mēs vairs neesam droši, kam ticēt, kam neticēt, tāpēc katram pašam ir jāsaglabā skaidrs prāts un kritiska attieksme. Jūtu, ka daudzi studenti ir satraukti, bet es esmu mierīga, jo iepretim izplatītajiem faktiem mēģinu meklēt citus faktus, kas parādītu mirstības rādītājus gripas un citu slimību un nelaimju gadījumā. Secinu, ka jaunā vīrusa ziņa izskatās „uzpūsta”, esmu racionāli domājoša, man ir ļoti, ļoti daudz darba – gan administratīvu, gan rakstu darbu. Es mēģinu visu paspēt, bet ir tāda sajūta, ka nupat jau paātrinājums ir uzņēmis tādu gaitu, kas tuvinās neiespējamam. Jau labi sen ik pa laikam iezogas doma – līdz kādai pakāpei šis paātrinājums nonāks? Bet ne es, ne citi nevaram apstāties, lai šo jautājumu pārdomātu.
Sestdien Ķīpsalā izstāde Skola un Grāmatu svētki. Ziņas par vīrusu ir klātesošas, bet apjomīgi plūstošo cilvēku masu tās neuztrauc. Ēdnīcā redzams roku dezinficētājs, es to paņemu, vēl kāds, bet vispār neviens īsti tam pat nepievērš uzmanību. Cilvēku bari ir nomācoši, gaisa nav, visapkārt ir viens liels tirgus, sacensība un sāncensība, jezga. Visi mēs darbojamies tā, it kā notiekošais būtu ļoti svarīgs. Diena ir skaista un saulaina, bet es netieku ārā no Ķīpsalas un vēlāk arī no busiņa, kas ved atpakaļ uz Liepāju. Savā pilsētā izkāpjot, priecājos par spirgto gaisu un klusumu.

12.03.2020.

Manu pēdējo nodarbību diena PIRMS turpmākā. Man gandrīz nekad nav piecas nodarbības vienā dienā, bet šī ir tā diena, kad tā ir. No plkst. 8.00 rītā es satieku visas šā semestra studentu grupas, visus savus mīļos jauniešus – gan Baltu filologus, gan aktierus, gan Rakstniecības studentus. Dienas laikā kopā piedzīvojam to, cik strauji mainās situācija, piedzīvojam apmēram kaut ko tādu, par ko tik bieži esam lasījuši kādos literāros tekstos un pārrunājuši. Īpašo noskaņu papildina arī daba. Vējš Liepājā pamazām pieņemas spēkā, līdz vakaram sasniedzot stipras vētras spēku. Tāda sajūta, ka Kūrmāja ir noslēgta, iekapsulēta vide, ap kuru rotē kas neizprotams. No paša rīta vēl īsti nekas nav jūtams. Ar Baltu meitenēm runājam par renesansi, esam jau tikušas garām „Dekameronam”, bet atgriežamies un reflektējam vēlreiz šī brīža situācijas kontekstā. Vienreiz nu ir tā, ka mēri Florencē nav grūti iztēloties. Studenti iztālēm sajūt, kas tā epidēmija tāda varētu būt. Kā parasti, es runāju par to, ka šāds eksistenciāls brīdis parāda katra cilvēka īsto dabu, ka viņš izdara izvēles, kas raksturo viņu. Un „Dekamerona” desmit jauniešu izvēle ir RADĪT un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi pat eksistenci apdraudošos apstākļos. Es to vairāk nekā divdesmit sava darba gados tik bieži esmu teikusi, man ir diezgan stingra pārliecība, ka es pati vajadzības gadījumā varētu dzīvot atbilstoši saviem vārdiem. Es tikšu pārbaudīta arī šajā ziņā, bet tad to vēl nezinu. Pašlaik es saprotu tikai to, ka ir jāpalaiž prom savi plāni un ieceres. To es protu, tas man nav grūti. Žēl raudzīties uz tiem, kas iekrampējušies pārliecībā, ka, domājot „labas domas”, mēs varēsim turpināt iesākto – ceļot, doties apmaiņas braucienos un visu citu. Es zinu, ka šīs pārliecības pamatā ir cilvēciska vājība, empātijas trūkums, kas neļauj sevi iedomāties draudīgos apstākļos, kamēr tie nav degungalā, bet es vēl nezinu, ka šīs vājības tiks iznīdētas tik ātri. Tādu tempu manā pieredzē vēl nav.
Nākamajās nodarbībās ir sajūta, ka aplis ap mums slēdzas vēl ciešāk. Ar aktieriem runājam, ka šo divu nedēļu laikā esam kardināli mainījuši viedokli. No ironiskas un skeptiskas attieksmes pret notiekošo esam nonākuši citā polā–vienojamies, ka tagad saprotam, ka jāapstājas, ka tas, kas notiek, ir nopietnāk, nekā domājām, ka ir jābūt piesardzīgiem. Saku M., kurai plānots brauciens uz Ēģipti, ka savu gribēšanu vajag palaist vaļā. Paliks vieglāk. Vēl nezinu, ka man pašai būs jātiek galā ar savām „gribēšanām” – bailēm no tā, ka man var neļaut iziet dabā, pie jūras, mežā, vislielākajām manām bailēm – no sprosta. Jau aptveram, ka nevaram norunāt nākamo tikšanās reizi, jo parādās ziņa par izglītības iestāžu darbības pārtraukšanu. Neko nesaprotam, smejamies, smejamies, esam asprātīgi un paši diezgan gandarīti par to. M. Ir sagatavojusi savu darba uzdevumu un stāsta par lietuviešu rakstnieku Antanu Šķēmu un viņa trako varoni Ņujorkā, kurš tā arī neiemācās tikt galā ar dzīvi. Neraugoties uz to, kas notiek apkārt, mēs kā „Dekameronā” turpinām darbu un runājam par literatūru, cilvēkiem, dzīvi, par absurdu un eksistenciālismu. Nodarbības gaitā ir sajūta, ka situācija ārpus mums savelkas vēl ciešāk. H. lēnām saka, ka tas vēl tikai sākums. Es lēni viņam ar skatienu jautāju – vai tiešām? Un kaut kā pamazām sāku aptvert, ka viņam, tieši viņam ir taisnība.
Postmodernisma nodarbībā ar Rakstniecības studentiem jau esam karātavu humora stadijā. Runājam par postmodernisma terminiem. Viss apkārt notiekošais jau ir tik sirreāls – Kūrmāju purina vētra, mēs esam kā tādā mazā, siltā saliņā un nodarbojamies ar valdzinošu stikla pērlīšu spēli. Mūsu sarunas ir auglīgas, tās papildina īpaša tuvības sajūta. Mēs iztirzājam simulakra un simulācijas jēdzienus, runājam par postmoderno melanholiju, pieminot Trīra filmu, un viss mums šķiet tik atbilstošs. Mēs jūtamies tā, it kā vienreiz mums būtu izdevies cieši sasiet teoriju un īsto dzīvi. Mēs esam vienoti, un šķiet, ka šis brīdis kaut kā mūs savienos uz ilgiem laikiem – vētra, notiekošais, neziņa, smiekli, sarunas dziļums, acis. Mēs nezinām, kad un kā tiksimies nākošreiz, mēs nevaram pat saprast, vai rīt no rīta nodarbības notiks – jā, mēs ap plkst. 17.00 nezinām, vai satiksimies nākamajā rītā plkst. 8.30! Notiek valdības sēde, bet lēmumu vēl nezinām. Arī šī pilnīgā neziņa mūs nekavē turpināt sarunu par teorētiskiem konceptiem, līdz telefonos parādās ziņa, ka no rītdienas izglītības process klātienē pārtraukts, ka ieviesta ārkārtas situācija. Mēs nonākam līdz jēdzienam „palimpsests”, kad Diāna izsaucas – kāpēc mēs tagad par to runājam! Mēs visi smejamies, tas tiešām ir absurdi, nevietā un tomēr tik ļoti vietā, jo liek mums noticēt, ka māksla var būt lielāka par dzīvi. Mēs cenšamies saprast, kas ir palimpsests. Mēs vēl nezinām, ka mūsu priekšā tieši šobrīd ir kas tāds, kas reiz jau ir bijis, tas sen jau padzisis, mēs par to zinājām tikai teorētiski. Tagad tiek rakstīts vēlreiz – it kā tas pats, bet tik pārsteidzoši citāds. Mēs to negaidījām.
Šķiramies pilnīgā neziņā. Jūtos uztraukta, bet arī ļoti bagāta – man ir bijusi tik piesātināta un brīnišķīga diena kopā ar brīnišķīgiem cilvēkiem! Vienlaikus es jūtos nespēcīga, tāda pati kā visi, nevis kā viņu pasniedzēja, dekāne vai vēl nez kas. Neko nevaru studentiem paskaidrot, nemaz neesmu zinošāka. Kamēr esmu ar šo studentu grupu, man zvana citu grupu studenti un mani kolēģi, lai ko jautātu, un visi manējie. Zvanu straume ir apdullinoša, es nevaru uz visiem atbildēt, bet jūtos ļoti tuva ar viņiem visiem. Šķiroties ar studentiem turpinām smieties, līdz katrs pa vienam, pa dažiem kopā izejam vētrā.
Vakarā ar savējiem iepērkamies vairāk nekā parasti. Aizejam līdz jūrai, kura atkal nāk pa celiņu uz mūsu mājas pusi. Citreiz man no tā ir bail, šoreiz – nav. Ir sajūta, ka esmu pametusi vienu salu - Kūrmājā kopā ar studentiem, tagad esmu savā mazajā salā. Kopā ar savējiem, arī ar tiem, kuru fiziski nav šeit. Plosās vētra, bet sajūta ir silta. Mēs esam mājās, mēs esam kopā. Viss būs labi.

27.03.2020.

Ir aizvadītas divas nedēļas ar ļoti ierobežoties sociāliem kontaktiem. Esmu jutusies apgarota un pat laimīga. Esmu varējusi dzīvot savā ritmā, esmu modusies bez pulksteņa pat agrāk nekā parasti, esmu cēlusies ar prieku, esmu dzīvojusi mājās, labi savienojot to, ko vienmēr esmu pratusi – normālas ēdienreizes, darbu, saimniecības darbiņus, pastaigas, atkal darbu. Esmu pārliecināta, ka mana darbošanās ir ražīgāka, diena ir garāka, es izdaru daudz vairāk. Esmu mierīga, bez trauksmes. Slinkošana nenāk ne prātā, es izbaudu savu ideālo dzīves ritmu, kurā garīgs darbs mijas ar svaigu gaisu. Es daudz domāju par to, kas notiks pēc šī visa. Es ļoti ceru, ka mēs būsim sapratuši, ka mums katram ir tiesības dzīvot savu dzīvi daudz lielākā saskaņā ar sevi, ka mūsu darbošanās tādējādi būtu pat daudzkārt produktīvāka.
Šajā pirmajā laikā man nepietrūkst sociālo kontaktu, es esmu disciplinētības paraugs un gandarīta par katru aizvadīto dienu. Tomēr pamazām pieķeru sevi pie sajūtas, ka loks atkal savelkas vēl ciešāk. Visur Eiropā pārvietošanās ierobežojumi. Manas lielākās bailes nāk man tuvāk. Es esmu lauku bērns, dienām bradāju pa upi, klīdu pa pļavām, kāpelēju pa kokiem un sēdēju uz jumta, lai var tālāk redzēt. Man šķiet, ka es varu izturēt jebkādus apstākļus, varu sevi disciplinēt un turpināt darboties, ja vien man ir ļauts pabūt ārā – mežā, pie jūras, ūdenī. Tā ir mana lielā „gribēšana”. Es bieži esmu studentiem citējusi Šekspīra Hamletu, kurš saka, ka varētu dzīvot rieksta čaumalā. Man ir šķitis, ka varbūt es varu. Nu rodas aizdomas, ka būtu ļoti grūti. Es baidos no tā, ka es nevarēšu redzēt saulrietu, ka nevarēšu sasmaržot plaukstošas lapas, ka nedzirdēšu putnus, ka nevarēšu pastaigāties vai peldēt. Man ir bail, ka man vairs nebūs avota, no kā dzīvot. Man šķita, ka manī ir uzkrājums. Nu nezinu, vai tā ir.
Sarunājoties ar studentiem par Hamletu, man parasti patīk nonākt līdz tai domai, ka traģēdijas beigās tas, kas noticis visu piecu cēlienu garumā, izskatās bezjēdzīgs. Hamlets ir gribējis atriebt tēva nāvi, bet piektajā cēlienā to vairs pat nepiemin. Ir nomirusi Ofēlija, cīņas laikā ar Laertu Hamlets aptvēris nodevību, viņa dzīvība ir apdraudēta un – viss ātri beidzas. Hamlets iet bojā kaut kā pavisam ne tā, kā būtu vajadzīgs. Kaut kā muļķīgi. Es vienmēr esmu zinājusi, ka likumsakarību ķēde nav neapšaubāma, ka tieši nejaušība ir galvenais situācijas noteicējs. Racionālais prāts, kurš tiecas visu sakārtot, parasti ved domu citā virzienā. Un skaidrais cēloņu-seku princips taču ir tik mierinošs. Vakarnakt kaut kā fiziski aptvēru, ka var gadīties, ka jāpiedzīvo tas, par ko tik bieži ar studentiem esmu runājusi. Ka viss var arī risināties tālāk bez jēgas, proti, bez racionālās, cilvēciskās jēgas. Ar citu jēgu. Ļaujoties dabas brīnišķīgajai vienaldzībai, kuras jēga ir saglabāties.

04.04.2020.

Manas domas un sajūtas apmeklē mani sapnī. Lai gan šajā laikā sapņoju daudz mazāk, nekā visos iepriekšējos gados, šorīt uzrāvos no tik skaidra redzējuma, kuru atcerēšos. Biju kā Hauzers. Biju kā Hamlets rieksta čaulā. Biju dzeltenu smilšu bedrē. Tai bija kolbas forma, lejasdaļa apaļa, iekšā nav pilnīgi nekā, kam pietverties, augstu virs manas galvas atvere vaļā, redzamas zilas debesis. Tikt nevaru nekur, redzu tikai to mazo debesu aplīti virs sevis, nekā cita šajā cietumā nav. Tikai es, dzeltenas smiltis un zilas debesis bez mākoņiem, jūtams, ka tajās ir karsta saule. Un te nu man tagad būs jābūt, un te man jāpierāda sava ticība cilvēka iekšējās pasaules pašpietiekamībai. Esamības pārpilnība un vislielākās šausmas. No nekā un no sevis – ārprātīgs izmisums.
Šajās šausmās uzrāvusies, redzu, ka ir parastais laiks, kad ceļos – drusciņ pēc septiņiem, spīd saule. Es uzvelku savas sporta drēbes un eju. Trīs minūtes līdz piejūras celiņam un takām, un es skrienu. Esmu atsākusi to darīt, jūtos tik pateicīga par šo atgūto rīta izpriecu, ko iepriekš noēdusi atrašanās darba vietā. Spīd saule, ir agri pavasarīgs un dzestrs, kā jau viss šis laiks. Es neesmu smilšu bedrē. Es esmu starp smaržīgām priedēm, zem kājām ir smiltis, čivina putni, zied aliči, ir krāsu, skaņu un smaržu pilns. Esmu pateicīga un priecīga – neesmu iesprostota, esmu bezgala bagāta, un man beidzot ir laiks to visu izbaudīt.
Dienu aizvadu ar šo labo sajūtu. Iepriekšējo nedēļu eiforija gan ir pagājusi. Es tagad zinu, ka tā bija tieši šī sajūta, kura tajā piektdienā, kad rakstīju iepriekšējo reizi, ar bliezienu un attapšanos beidzās. Ir ieviesušās jaunas sajūtas un skaidra apziņa par to, ko es gribu un ko es negribu savā vienīgajā dzīvē darīt. Es vēlreiz esmu pārliecinājusies, ka es ļoti vēlos sarunas ar studentiem. To man pietrūkst vai ir par maz šajā tiešsaistes režīmā. Bet pamatā joprojām jūtu iekšējas brīvības prieku un pateicību par to, kas šajā jaunajā dzīvē atgūts. Ir atgūts manis pašas ritms – agri ceļos, skrienu vai vingroju, uzlieku kafiju, ķeros pie darbiem, tad pa vienam pieceļas manējie, mēs pabrokastojam un aprunājamies, un pievēršamies katrs savām nodarbēm. Joprojām daudz un produktīvi strādāju, jūtos kā es pati – bez trauksmes un saraustītas lelles sajūtas. Esmu nogriezusi matus. Proti, pēc mana lūguma vīrs tos desmit minūšu laikā nogrieza. Ir pavisam labi, tiešām nezinu, kāpēc tērēt naudu frizierim. Matus vajadzēja nost, jo tagad ir pavisam cita dzīve. Mājās katrs ir pārkārtojis savu istabu. Ir cits laiks, cita sajūta, tāpēc mums katram ir gribējies ko mainīt. Ar garlaicību un apnikumu te neviens nav nomocījies, ar izbrīnu klausāmies par šīm sajūtām, par kurām cilvēki tagad nereti mēdz runāt. Īsti nesanāk laika noskatīties to visu, ko cilvēki iesaka viens otram internetā. Informācijas plūsma ir iespaidīga, šis spiediens sāk līdzināties tam, kas iepriekš bija īstajā dzīvē. Laižu to garām, paņemot to, kas tiešām šķiet man vajadzīgs. Pavisam apzināti negribas pārsātināt galvu. Man ir svarīgi, lai tā ir darbīga, lai varu darīt visu, ko esmu iecerējusi, bet arī lai ķermenis ir nodarbināts. Es zinu, ka man nevajag gulēt un ilgstoši skatīties ekrānā. Kam tas der, lai der, man vajag balansu, un es nedomāju ļauties spiedienam, kas tagad būtu jādara. Es cenšos dzīvot tā, kā vienmēr esmu gribējusi to darīt, tagad man ir tāda iespēja.

10.04.2020.

Manī mostas pretestība, sev apkārt redzot neloģiskus likumus un liekulību. Neapdomīgi dienas vidū nonākusi tirgū, es tur izburzos kopā ar senioriem, bet, lūk, pie mammas un papa gan man Lieldienās nevajadzētu braukt. Es nogriežu matus mājas apstākļos, bet daudzas par mani vecākas sievietes joprojām apmeklē frizieri. Es ar saviem desmit studentiem esmu spiesta sazināties tiešsaistē un rakstiski, bet „tautsaimniecībai nozīmīgu” profesiju pārstāvji turpina darbu savos kolektīvos. Es esmu spiesta izdomāt, kā studenti varētu iegūt grāmatas, lai uzrakstītu noslēguma darbus, jo bibliotēkā viņi kāju nevar spert, bet „Depo” tikmēr vai plīst no pircējiem. Studenti horeogrāfes vadībā tiešsaistē pat pamanās iestudēt deju, jo nedrīkst to darīt kopā, bet kafejnīcas tikmēr strādā. Baznīcai, kurā var ievērot 2 m distanci, ir jāstāv tukšai, bet lielveikalā, kur to izdarīt nevar, varam burzīties bez satraukuma.
Kas un kuri tad šeit ir nolikti uz ceļiem? Teātris ir tukšs, bet tirgus pilns. Pasaule kā jau pasaule, nekā jauna, vai ne? Tomēr jūtu, ka mana saasinātā taisnīguma sajūta mani rausta un izsit no harmoniskā līdzsvara, kādā cenšos dzīvot, un tas man traucē. Es neko nevaru ar to visu darīt, es nevaru ieviest kārtību, kādu es to redzu. Varu tikai turpināt dzīvot tā, kā uzskatu par pareizu un mēģināt šo visu pavērst filozofiski. Kamēr mēs visi nebūsim uz ceļiem, mūsos nekas nemainīsies – tā ir doma, kuru sapratu tajā vienā piektdienā, kad beidzās eiforija. Arī es ar savu taisnīguma izjūtu.

20.04.2020.

Neraugoties uz visu saprašanu, iekšējā pretestība manī tomēr turpina augt, bet ne pret apstākļiem, kādos es un mēs visi esam nonākuši, bet pret cilvēciskajām interpretācijām. Apstākļus es esmu pieņēmusi, esmu tiem pielāgojusies, bet cilvēciskajā to interpretācijā man nereti gribētos redzēt ko citu – iejūtību, labvēlību, mieru un uzticēšanos. Daudzviet es to tiešām arī redzu: es novērtēju cilvēku savstarpējo atbalstu un interesi par to, kā otrs jūtas, es priecājos, ka skolotāji var ļauties izdomai, ko un kā šajā laikā bērnam iemācīt. Izskatās, ka viņi beidzot ir tiesīgi lemt par mācību saturu, un man šķiet, ka lielākoties viņi patiešām atklājas kā godprātīgi un domājoši cilvēki, kas visu izdara pēc vislabākās sirdsapziņas. Priecājos, ka arī es varu ar studentiem strādāt, kā es to tagad redzu. Bet man gribas runāt pretī, ja man neuzticas, ja man dod nevis ievirzes vai parāda iespējas, bet izdod rīkojumus par darbībām, kuras es pati jau godprātīgi pildu. Man gribas ticēt, ka šis laiks top par sadarbības, nevis pārvaldības laiku, bet tā ne vienmēr notiek. Man ļoti gribētos redzēt, ka arī tirgus aprimst līdzās kultūrai, ka mēs visi vienādi pieņemam jaunos apstākļus, bet arī tā tas nenotiek. Daudzviet saredzu gaisā izšāvušos Vadoņa pirkstu, kurš gatavs pateikt, kā vajag darīt un sodīt tos, kuri nepakļaujas. No tā man uznāk „robežpārkāpēja drebuļi”. Kad es lasu, ka kāda no manām senām studentēm ilgojas uzvilkt mežģīņu kleitu, lai uz divriteņa trauktos pa pandēmijas skarto Rīgu, es saprotu, ka arī dažiem citiem ir tāpat. Dumpis. Kamī to sauc par absurdā cilvēka dumpi, vienīgo viņa ieroci, kas ļauj saglabāt pašam sevi. Diemžēl tas parasti vēršas pret viņu pašu.
Un tad parādās tā ziņa par Lieldienu dievkalpojumu kādā baznīcā aiz slēgtām durvīm. Es zinu šo baznīcu un zinu šo mācītāju. Jau kopš ārkārtas ierobežojumu sākuma biju pārliecināta, ka šajā baznīcā viss notiks, neraugoties uz aizliegumiem, un tā tas arī ir noticis. Acīmredzot pārkāpējiem ir skaidra pārliecība par to, ko viņi dara, iekšējā pretestība pret liekulību un pavēlēm. Tā ir manam šobrīd dumpinieciskajam prātam pavisam saprotama motivācija, bet skaidrs man ir arī tas, ka te ir darīšana ar varenu augstprātību. Kur ir tā robeža starp dumpi un augstprātību? Kur ir tā robeža starp to, ka gribas domāt ar savu galvu un turēties pie skaidrām vērtībām, un to, ka sajūties varenāks par visu apkārtējo? Tik varens, ka uzņemies atbildību ne tikai par sevi, bet arī par saviem sekotājiem. Vai cilvēks drīkst uzņemties ko vairāk par individuālu, iekšēju dumpi? Arī tad, ja viņš nostājas par vērtībām. Pret mūžīgo tirgu.
Un tad es atceros kādu ielu kādā pilsētā. Via Dolorosa Jeruzalemē. Gara un tumša skaļas tirgošanās vieta, un, tieši pa to ejot, kāds ir nesis savu krustu – kāds, kurš atteicies no augstprātības, kāds, kurš paklausījis tam, kas nebija tā vērts, lai paklausītu, kāds, kurš ziedojis sev svarīgāko. Kāds, kurš dumpi nomainījis pret krustu.


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-14 no 14.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Ķīpsala
(Rīga)
28.02.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaSestdien Ķīpsalā izstāde Skola un Grāmatu svētki
2Ķīpsala
(Rīga)
28.02.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaDiena ir skaista un saulaina, bet es netieku ārā no Ķīpsalas
3Liepāja
(Liepāja)
28.02.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētavēlāk arī no busiņa, kas ved atpakaļ uz Liepāju
4Liepāja
(Liepāja)
28.02.2020 - 20.04.2020Pierakstīšanas laiks/vieta(Nav norādīts)Pilsēta
5Liepāja
(Liepāja)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVējš Liepājā pamazām pieņemas spēkā, līdz vakaram sasniedzot stipras vētras spēku.
6Kūrmājas prospekts
(Kūrmājas prospekts, Liepāja)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)IelaTāda sajūta, ka Kūrmāja ir noslēgta, iekapsulēta vide
7Florence
(Florence, Tuscany, Italy)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVienreiz nu ir tā, ka mēri Florencē nav grūti iztēloties
8Ēģipte
(Egypt)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsSaku M., kurai plānots brauciens uz Ēģipti, ka savu gribēšanu vajag palaist vaļā
9Ņujorka
(New York, USA)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaIr sagatavojusi savu darba uzdevumu un stāsta par lietuviešu rakstnieku Antanu Šķēmu un viņa trako varoni Ņujorkā
10Kūrmājas prospekts
(Kūrmājas prospekts, Liepāja)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)IelaViss apkārt notiekošais jau ir tik sirreāls – Kūrmāju purina vētra
11Kūrmājas prospekts
(Kūrmājas prospekts, Liepāja)
12.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)IelaIr sajūta, ka esmu pametusi vienu salu - Kūrmājā kopā ar studentiem
12Eiropa
(Europe)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsVisur Eiropā pārvietošanās ierobežojumi
13Rīga
(Rīga)
20.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaKad es lasu, ka kāda no manām senām studentēm ilgojas uzvilkt mežģīņu kleitu, lai uz divriteņa trauktos pa pandēmijas skarto Rīgu, es saprotu, ka arī dažiem citiem ir tāpat. Dumpis.
14Jeruzaleme
(Jerusalem, Israel)
20.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaUn tad es atceros kādu ielu kādā pilsētā. Via Dolorosa Jeruzalemē.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.