#LFK Ak-166-64

Nosaukums
Bārbala Simsone. 27.03.2020. Mana mīļā pandēmija.
Vienības Nr.
64
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
29.03.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
27.03.2020, Rīga
Rīga
Atslēgvārdi
Atvērt

27.03.2020.

Pandēmija mani laikam skāra, pirms vēl īsti bija sākusies. Marta sākumā sāku just jau ierastus, reizi gadā atkārtojošos simptomus, kas signalizēja: „Pastrādāts gana. Derētu paslimot…” Atšķirībā no citiem gadiem, šoreiz no noklausītajiem ziņu raidījumiem biju smēlusies apzinīgumu, devos pie ģimenes ārsta un saņēmu slimības lapu ar, kā varbūt teiktu viduslaikos, „vispārēja vājuma” attaisnojumu. Neliegšos, ka dienišķās slodzes apstākļos tas nāca kā atvieglojums, bet tai pašā laikā atvieglojumu sagādāja arī apjausma, ka neveselības simptomi pagaidām vēl nav katastrofāli.
Taču tas nozīmē, ka brīdī, kad visā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija, es sliktās pašsajūtas dēļ jau apmēram nedēļu biju atradusies labprātīgā „pašizolācijā”. Un attiecīgi šī status quo dēļ nejutos tik šokēta, kādai man, iespējams, pienāktos būt. Būdama introverta ne šī vārda modernajā, bet klasiskajā nozīmē, apzinos, ka mans „uzlādes princips” ir enerģijas uzņemšana vienatnē. Ģimenes ārste, pie kuras minētajā dienā vērsos ar gluži citām (ne respiratorām) sūdzībām, lietoja zīmīgu analoģiju: „Jūs izskatāties kā mobilais tālrunis, kam atlikuši divi procenti.” Padomāju un atzinu: taisnība. Un slimības lapu pieņēmu bez ierastajiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Tā ilgst pusotru nedēļu, pēc tam uzņēmuma vadība ir saprotoša un, tāpat kā virknei kolēģu, ļauj strādāt no mājām, jo pašsajūta diemžēl neuzlabojas. Esmu pateicīga, ka mana darbavieta šādu iespēju pieļauj. Tehniski tātad problēmas nerodas. Problēmas rodas tajā aizapziņas stūri kņudinošajā ķecerīgajā domā, ka nav jau tik slikti. Kaut kur aizapziņā tu mazliet izbaudi šo pauzi. Ar prātu lieliski saproti, ka tūkstošiem cilvēku: mediķiem, māsām, pārdevējiem, sagādniekiem, visiem, kas tavu ikdienu padara ērtu, tā nav nekāda pauze, bet bezprātīgs paātrinājums. Bet vienlaikus tu kaut kādā nesaprotamā, nepieņemamā veidā izbaudi notiekošo.
Esmu režīma cilvēks un neierastajam pielāgojos samērā ātri. Jā, izmantoju izdevību celties nevis sešos, bet astoņos, toties arī darba diena tagad beidzas nevis pussešos, bet ap deviņiem vakarā. Ārējas disciplīnas faktoru trūkumā pamazām izveidojas sava sistēma un atskaites punkti.
Šodien atveru acis jau pirms septiņiem, iemesls pavisam skaidri saprotams – saule! Pavasarīgi silta diena… un aizvien vēl sāpošs kakls. Labi, apzinīgi iedzersim zāles, izmērīsim temperatūru. Normāla, lieliski. Pabarosim jau kādu brīdi nepacietīgi ņaudošo kaķi. Palasīsim ziņas. Pēc kāda brīža tu vairs negribi lasīt ziņas. Par daudz tas vīruss ņirb visos virsrakstos. Labāk izpētīsim tiešsaistes kultūras piedāvājumu. Vakarā tātad Metropolitēna Karmena. Pārsūtām draugiem pāris joku video un amizantas bildītes. Nē, tevi nekaitina fakts, ka pēc pāris minūtēm no citiem draugiem arī saņem tās pašas bildītes. Kaut kāds pozitīvo „ķēdes vēstuļu” birums panesies.
Ar kafijas krūzi un neizbēgamo C vitamīna šņācoši putojošo glāzi apsēdies pie datora. Ērtā darba monitora vietā nu ir klēpjdators, kura neērtais novietojuma leņķis jau pēc stundas sāk lauzt kaklu. Tāpēc ikdienas režīmā ietilpst arī laika dozēšana – tik un tik minūtes lasām elektroniskos tekstus, tik un tik minūtes strādājam „papīrā”. Padzeramies. Atkārtojam. Nekāda vaina. Pierodu. Vienlaikus dažādās saziņas platformās teju nemitīgi pienāk ziņas – no kolēģiem, rakstniekiem, tulkotājiem, draugiem. Lai svētīti sociālie tīkli! Atbildēt iespējams visiem un daudz ātrāk nekā telefoniski. Vēl viena introvertu fobija – dari, ko darīdams, tikai nezvani man. Protams, piezvana.
E-pasts kolēģei ar lūgto informāciju. Ar mesendžera palīdzību apziņots pusducis autoru. Ziņas tiem, par kuru veselību šobrīd raizējies, un tiem, kuri raizējas par tevi. Mierinoša vēstulīte paziņai, kura pārsūta nedaudz histēriskus video. No komunikācijas viļņa iztramda kaķis, kurš, pa pusei uztrausies uz galda, pārmetoši glūn. Sēdi mājās, tad, lūdzu, esi tik laipna un pabaro!
Jā, man nav bērnu, kuri būtu jādresē tālmācības niansēs. Tāpēc, ar cieņu domājot par visiem draugiem, kuri šobrīd brīvprātīgi piespiedu kārtā apgūst pedagoga iemaņas, ceļos un apkalpoju pūkaino teroristu. Viņš vismaz nepieprasa atkārtot pamatskolas matemātikas kursu.
Pusdienpauze. Celties un izkustēties! Visi muskuļi brēc pēc fiziskas slodzes. Divas iespējas: doties mazo piemājas veikalu, turoties noteiktajā distancē no visiem atlaižu izurķētājiem, vai uz parku, kur, paldies Dievam, svaiga gaisa pietiek visiem tīkotājiem. Uz ietves sociālo distanci ievērot diemžēl nav iespējams, tad jālec zem mašīnas. Tāpēc tu centies neklepot. Pa ceļam vēl jāatjauno imunitātes stiprinātāju krājumi. Aptiekā tu novēli farmaceitēm izturību un izsaki komplimentu par glīto sejas maskas fasonu. Dāmas uz to izstāsta jaunāko Covid-anekdoti.
Pēcpusdiena. Strādājot labi vērot putnu paradīzi aiz loga. Uz pretējās mājas skursteņa ligzdo cienījama izmēra kaiju pāris. Pa kļavas zariem danco apaļi nobarojušās zīlītes. Ik pa brīdim vēl kailajā kokā ielaižas prāvs, koši krāsains sīlis. Nu re, ievērots arī mediķu ieteikums pie teksta strādājošajiem ik pēc divdesmit minūtēm atpūtināt acis. Kļūstu tik veselīga, ka pašai bail…
No darbistabas loga labi vērot saulrietu, kas kvēlojot izplēn tieši aiz Pārdaugavas divstāvu koka namiņiem. Dzeltensārtās debesis izrūto melnas zaru kontūras. Feisbukā noskaties ikvakara livestream ar Torņakalna mācītāju. Tas kalpo kā pārslēgšanās signāls no darba režīma.
Dzīves neierasto raustīšanos pamazām sakārto ritmiski pieturpunkti. Tikai tas nav ierastais ritms. Ikdienas raito čačača nomainījis lēnāks… valsis varbūt? Angļu valsis. Un tu mācies dejot.
Un ir tāda sajūta, it kā tā visa būtu (piedodiet fatālismu) kāda globāla plāna sastāvdaļa. Mēs esam tik daudz skrējuši, ārdījušies, centušies paspēt, arvien ātrāk, arvien vairāk, vēl un vēl. Bet ne jau mēs radījām, un ne jau mēs nosakām. Un Dievs, vai kā nu jūs Viņu sauktu, pēkšņi visai planētai ir piespiedis pogu ar divām vertikālām svītriņām. Pauze. Stop. Apturi savu skrējienu nezin kur un nezin pēc kā. Kas tu esi, kad redzeslauku vairs nepiesedz ārējo atribūtu rekvizīti?
Nē, nepārprotiet. Tieši tāpat kā jūs, mani šausmina bezjūtīgie skaitļi no visas pasaules, mani satrauc ziņu virsraksti. Es skumstu par Itāliju, esmu atcēlusi sen plānotus ceļojumus, situācija mani ierobežo – vairāk, nekā es jebkad būtu domājusi. Es gribu drošību, skaidrību, konkrētu datumu; TAD un TAD šis beigsies. Izturi: šeit finiša līnija. Joks ir tāds, ka finiša līnijas vieta ir neredzama.
Dievs ir apturējis planētu skrējienā un tagad pārbauda pasažieru biļetes. Tu pat nezini, vai tev ir biļete, vai tevi palūgs izkāpt vai ļaus palikt. Tu vienkārši jūti savādu atvieglojumu, ka iestājusies pauze. Tev nekur vairs nav jāpaspēj. Šobrīd visi ir apstājušies. Visi.

IMG_2098-768x576.jpeg


Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum


:Nav norādīta kategorija

:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Latvija
(Latvia)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTaču tas nozīmē, ka brīdī, kad visā Latvijā tika izsludināta ārkārtas situācija,
2Ņujorka
(New York, USA)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaVakarā tātad Metropolitēna Karmena.
3Pārdaugava
(Pārdaugava, Rīga, Latvija)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļakvēlojot izplēn tieši aiz Pārdaugavas divstāvu koka namiņiem.
4Torņakalns
(Rīga)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsētas daļaFeisbukā noskaties ikvakara livestream ar Torņakalna mācītāju.
5Itālija
(Italy)
27.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsEs skumstu par Itāliju, esmu atcēlusi sen plānotus ceļojumus,
6Rīga
(Rīga)
27.03.2020Pierakstīšanas laiks/vieta(Nav norādīts)Pilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.