#LFK Ak-166-136

Nosaukums
Inga Rieksta-Riekstiņa. 13.03.2020.–25.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
136
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
26.04.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
13.03.2020 - 25.04.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

13.03.2020.

Ir jauki, ka cilvēki ir atbildīgi un ar savu profila bildes jauno noformējumu "Paliec mājās!" pauž savu attieksmi, daudzos gadījumos paši palikdami mājās un aicinot citus ierobežot savu "iziešanu sabiedrībā".
Es aizdomājos par visiem tiem, kas nu nekādi šajā laikā nevar palikt mājās! Kaut vai tiem pārslogotajiem laborantiem, kas ik dienas pēta, ir vai nav mums paaugstināts cukura līmenis, pietiekami D vitamīna un visa kā cita veselībai tik ļoti vajadzīga un šajās nedēļās rauga un raudzīs, vai tajos asins paraugos nav tas mūdzis, par ko pasaule runā.
Es aizdomājos par visiem tiem ārstiem, kas veic ne tikai savu ikdienas darbu un saistībā ar elpceļu saslimšanām skatās simtiem kaklos un jā – arī pacientu piespļautos kabatlakatiņos, jo tie iedomājušies atnest ārstam uz vizīti parādīt: "Redz, kā ar mani ir!"
Es iedomājos par visiem tiem pārdevējiem (pat gribas lietot epitetu "nabaga", bet nevēlos nevienu aizvainot), kuri ikdienā pīkstina visas tās preces un labumus, kurus mums vajag un arī nevajag.
Bez tik daudzām rokām mēs netiktu pie griķiem, tualetes papīra un dezinfektantiem šajā psihozē. Ak jā – arī sausiņiem un barankām (vakar FB redzēju postu ar kādas personas sagatavoto krājumu).
Es aizdomājos gan par tām sievietēm, kas Rīgas centrālās stacijas tualetē gan uzkož savu desmaizi, gan satīra aiz visiem tiem simtiem, kas tur "pašapkalpojas" diendienā. Es aizdomājos par publiskajām labierīcībām pasaules mērogā un visiem tiem tūkstošiem roku, lai tos podus, izlietnes, rokturus, sienas un grīdas uzturētu tīrus un katram pietiktu tas kārotais/tik ļoti vajadzīgais papīra gabaliņš, ko dažviet veikalos pasaulē jau ar "konkurenta" matu plēšanu un cīniņu pie plaukta var dabūt lietošanai drošajos ierakumos – mājās!
Šo profesiju/vajadzīgo cilvēku sarakstu varētu turpināt, bet šoreiz tikai ieskicēju "aizkulises" sauklim "Paliec mājās!"
Lai tie, kas beidzot varēs sakārtot māju, nomazgāt logus, izrevidēt sezonas garderobi, lasīt grāmatas, skatīties filmas, gatavot tās maltītes/gardumus un darīt visu tik ļoti vajadzīgo un kāroto, kam ikdienā nepietiek laika, turklāt skaisti sēdēt pie galda un palīdzēt bērniem apgūt skolas vielu attālināti vismaz līdz 14.aprīlim, aizdomājas par visiem tiem, kam tas nav iespējams! Pat vēl kritiskākos brīžos par šo!
Jā, zemeslode turpina griezties pati par sevi, mēs esam modernizējušies un digitalizējušies, "attālinājušies" (fiziski un emocionāli) ar saviem gadžetiem mājās, savos "ierakumos", bet ļoti daudziem procesiem joprojām vajag klātbūtni! Dzīvas rokas! Dzīvu cilvēku! Viņa rokas, viņa attieksmi, uzmanību un arī sirdi! Kaut vai ar cimdiem un maskā!

IvAMaay.jpg

23.03.2020.

Pirmā tālmācības skolas diena ar abiem bērniem aizvadīta.
Man bija iespēja palikt mājās un būt blakus, ja būs vajadzīga palīdzība, kaut iepriekšējā vakarā bērniem tika parādīta Gmail vide (Ogres 1.vidusskola izvēlējusies šo platformu) un kur ko atrast – kalendāru, stundu sarakstu, kā pierakstīties stundai, tikt čatā, kas darāms.
Bija amizanti redzēt, ka bērniņi sanāk virtuālajā "klasē", pieslēdzoties video un izraibinot ekrānu ar savām sejām.
Skolotāja, kurai asistēja viņas suņuks fonā, padarot šo pasākumu personiskāku un neformālāku, lūdza visiem izslēgt mikrofonus, lai nebūtu daudzbalsīga atbalss, un ieslēgt mikrofonu tikai uzrunātajam. Tik līdzeni gan vis nebija, un matemātikas uzdevums tika pildīts, visiem spietojot video. Laimīgā kārtā datoram ir jaukā opcija pagriezt "klasi" klusāk, ko Nora arī izdarīja.
Man, esot klasei neredzamā fonā, bija iespēja saprast, vai Nora tiek līdzi on-line matemātikai, kur paralēli jārēķina un ar vienu ausi jāklausās notiekošajā, jo skolotāja izsauca rēķinātājus atbildēt.
Esot kopā, sapratu, ka Matīsam jāpalīdz ar lasīšanu krievu valodā, kaut man pašai krievu valoda kā pa celmiem. Un Norai 3 reizes pārjautāju tēmā par fabulām, kas ir Ēzops.
Kad Norai pēc fabulas izlasīšanas par žagatu un kaķi bija jāuzraksta čatā savas domas, viņa man sacīja: "Es taču nevaru rakstīt, ka tā žagata stulba!"
Mana vēlme pēc meitas glītā rokraksta latviešu valodā un lineāla lietošanas matemātikas pierakstos izvēršas par šķēpu laušanu.
"Nora, ja tu gribi būt māksliniece, tev jāzina, ka māksliniekam vissvarīgākā ir attieksme. Viņš cenšas iecerēto izdarīt, cik vien labi iespējams!"
"Māt, vai zini, ka pat uz baltas sienas uzmests brūns pleķis ir māksla?"
Nu ko man viņai vēl teikt?!
Vizuālajā mākslā radošs uzdevums nedēļas garumā – no 9 tautasdziesmām izvēlēties divas un tās "sakausēt" zīmējumā, kas būs iesūtāms skolotājai.
Tā kā Noras stihija ir kaķi un tie dainās figurēja, tika izvēlēts zīmēt tos, taču dzēšot un veidojot kompozīciju, savā paškritiskumā pret mākslinieciskajām izpausmēm Nora 1.variantu aizmeta pa gaisu un ķērās pie nākamā ar kaķu runu komiksos.
Visjaukākā bija sporta stunda. Redzot bērnu tabulu, par cik pietupieniem, presēm un visu pārējo ir zems vērtējums un par cik augsts, sapratu, ka Matīss mani mierīgi pārspēs plankā (balsts uz apakšdelmiem un pēdām, turot ķermeni paralēli grīdai), jo 6.klases puišiem jānoturas 90 sekundes.
Visa mājas "klase" – bērni un es – pēc pusdienām (un mātes 30 min atslēgšanos diendusā pēc nebijušās pieredzes un multitaskinga – pankūku cepšanas brokastīs, svinot pirmo tālmācības dienu, on-line stundām, pusdienu gatavošanas, veļas izžaušanas, greipfrūtu mizošanas vitamīnu devai) saģērbāmies sporta tērpos un mēģinājām ietilpināties tabulā. Matīss spieda uz rekordiem – 35 pietupienu vietā uztaisīja 100. Man pietika ar 50. Par planku, protams, 10 balles nedabūju, jo noturējos trīcošām kājām vien minūti. Uzmetu aci, ka 12.klases skolniecēm 10-nieciņam jānoturas 3 minūtes. Prese lieliska mums visiem, kaut nācās Matīsu pamācīt, ka jostasvieta noteikti jāpiespiež pamatnei, lai mazāk traumatisks šis vingrojums.
Meitenes piepumpējās uz dīvāna malas mazām atlaidēm, bet Matīss kā armijnieks nodeva klasi uz grīdas un pelnījis par to 10.
Matīsam viens no uzdevumiem bija 20 minūšu skriešana ar Endomondo. Mēs meitenes tikmēr Noras roku manā kabatā un ķepā devāmies mierīgā pusstundas gājiena aplī pa rajonu.
Teicu, lai mežā velk gaisu dziļi un elpo pilnu krūti, taču Nora sacīja, ka bail, ka būs kā skolotājai, kura, tikusi no skolas reiz svaigā gaisā, esot izvēmusies. Sacīju, ka omei reiz tā arī esot gadījies. Tā ir ar to svaigo gaisu!
Par šo piedzīvojumu savā kopābūšanā, protams, bijām pelnījuši saldējumu!
Taču vakara pusstundas kopīgā lasīšanā katrs ar savu grāmatu pamanīju, ka Nora ar savu lasāmo vienā rokā un hronometru blakus stingrai obligāto 30 lasīšanas minūšu uzskaitei ir saldi aizmigusi!

wHRvwDg.jpg

25.03.2020.

Šodien, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas lopu vagonos uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku, es atminos brīvdienu pastaigā redzētās vientuļās sliedes, tām turpat blakus pavasara pumpurus un pārdomas, kādas redzētais manī izraisīja.
Šo dienu un nu jau pāris nedēļu Latvijas trauksmainajā situācijā vajadzētu paturēt prātā visus tos grūtos laikus, kādi bijuši mūsu zemē. Spilgtākam ieskatam un ainas uzburšanai varbūt noskatīties kaut vai "Melānijas hroniku" vēlreiz/pirmo reizi vai izlasīt kādu literāro darbu vai atmiņu pierakstus.
Laikā, kad studēju literatūru un pusgadu bija jālasa trimdā bijušo rakstnieku romānus, es redzēju vienus no spilgtākajiem sapņiem mūžā. Piedzīvoju slēpšanos no varmākām, kas gribēja kaut ko atņemt, pazemot, izvarot, spīdzināt, izsūtīt, nogalināt, un atminos bērna raudu kušināšanu kādā slēpnī. Kaut kur steidzos, uztraucos. Sprāga bumbas. Gruvešu kalni. Raizējos, ka manam tētim veģetārietim nebūs ko ēst, un mans murgs par traģikomisku stāstu izvērtās brīdī, kad kaimiņš maisā uz muguras atnesa tik milzīgu biezpiena gabalu dinozaura olas formā, ka tā ietilpa ledusskapī tikai tad, kad bija izņemti visi plaukti. Man bija skaidrs, ka badā nemirsim, un arī tētim būs ko ēst.
Un kādā citā sapnī manam tētim ne biezpienu, ne ko citu vairs nevajadzēja, jo zaldāti saviem dubļainajiem zābakiem bija ienākuši virtuvē, likuši sapakot mantas pirms izvešanas uz Sibīriju, apēduši mūsu pusdienu kartupeļus, ļauni ņirgdami, savākuši manus van Goga zīmējumus, kas nezkādā veidā bija nonākuši manā īpašumā. Kāds no iebrucējiem sacīja: "Ej atvadīties no sava tētiņa, jo viņš nevarēs jums līdzi doties." Pēc meklējumu gājiena caur lauku mājas istabām atradu savu tēti guļam uz viesistabas galda. Kāds no zaldātiem viņu bija nositis ar ķieģeļi. Sapnī jutu, ka tēta plaukstas vēl siltas.
Pamodusies drausmīgi raudāju, joprojām acu priekšā bija ķieģeļa nospiedums viņa sejā un cerēju/joprojām ceru, ka mēs, latvieši, tādus laikus/notikumus nepiedzīvosim ne tādās izpausmēs, ne citādās/mūsdienīgākās, un, ja akurāt karš, tad kaut kur pasaulē tālu tālu, par ko varam vien pārdzīvot, līdzi just vai ērtumā/bezspēcībā aizslaucīt no apziņas.
Arī tad, kad tulkoju grāmatu par sava vectēva brāļa, Jāzepa Mediņa mazdēla bēgšanu 14 gadu vecumā prom no vācu un krievu armijas rindām uz svešām zemēm, viņa klavierpriekšnesumu baznīcas zālē starp karagūstekņiem, zaldātu zaudētām kājām, piederīgajiem un dzīvēm, emocionālā spriedze uz notikumu fona bija tik jaudīga, ka man nācās iepauzēt ar saviem rakstu darbiem un atgriezties pie teikumiem bija ļoti grūti. Mani glāba/motivēja fakts, ka es zināju - šis skaudrais stāsts beidzās laimīgi un es ar grāmatas galveno varoni pavisam drīz atkal ēdīšu zemenes, kādu nav tālajā Kanādā un nekur citur pasaulē, tikai Latvijā!
Manuprāt, nekā baisāka par vardarbību, karu un badu nav, un pašreizējā ārkārtas situācijā ļaužu uztraukumi un pat panikas celšana ir lielākoties tāpēc, ka esam piespiedu kārtā izcelti ārpus ierastās komforta zonas un takām, kurās dodamies, inerces, vajadzīgu un nevajadzīgu pienākumu/iegribu dzīti (nu labi – lai būtu maigākas notis – sapņu vadīti). Jā, ir uztraukums gan par savu ģimeni, tuviniekiem, draugiem, visiem pārējiem, situāciju kopumā, taču atliek cerēt un ticēt, ka Latvija šos laikus pārcietīs iespējami mierīgi un bez graujošiem zaudējumiem (apzinoties, ka tādi tomēr būs), paturot prātā, ka mūsu vēsturē ir bijuši daudz traģiskāki notikumi. Un jātic, ka mūsu medicīnas sistēmai šis neizrādīsies pārāk ciets rieksts. Joprojām esmu pārliecināta, ka, saglabājot veselo saprātu, neļaujoties mediju un citu sētai panikai, apzinīgi pašizolējoties un nesteidzoties aktīvi socializēties un atgriezties vecajās sliedēs, mēs varam ietekmēt notikumu gaitu.
Un galu galā – pat pēc bargām ziemām un garumgarām pelēkām dienām vienmēr atnāk pavasaris!

eTZrIUe.jpg

18.04.2020.

Skaitļi ir izteiksmīgi, taču viss ir relatīvs, kaut kopējās tendences iezīmē.
Varbūt tiešām ir tiesa, ka vārds "pandēmija" radies no pandu 12 stundu ēšanas dienā un ledusskapju biežākas virināšanas mūsu pašu mājokļos ierobežotās socializēšanās un iziešanu laikā.
Veicot marta naudas plūsmas analīzi mūsmājās, skaidrāks par skaidru, ka ekonomikas svārstības un jaunas tendences atspoguļojas arī mūsu ieņēmumos un tēriņos.
Salīdzinot ar gada pirmajiem diviem mēnešiem, tēriņi pārtikai martā pieauguši teju par 80%. Šeit būtisks fakts, ka neesam pārgājuši uz laša filejas un citu ekstru patērēšanu šajos apstākļos, taču fakts, ka emocionālā komforta saglabāšanai ēdam vairāk, taču arī noieto kilometru ir vairāk.
Jā, arī dažādu graudaugu iepakojumu skaits mūsmājās ir pieaudzis un saldētava palielinājies dārzeņu daudzums, tā ka šo tēriņu pozīcija palielinājusies daļēji arī uz krājumu rēķina.
Pusdienošana ārpus mājas (te neietilpst restorānu apmeklējums un arī picas ēšana ar ģimeni nedēļas nogalē) kritusies par 50%. Vēl lielāks kritums nav tādēļ, ka aptuveni katru otro dienu maltīti ņemu nevis līdzi, bet nopērku līdzņemšanai pilsētas ēstuvēs.
Tēriņi restorāniem nav kritušies par 100%, jo marta sākums vēl bija ierastā režīmā un paguvām aiziet uz teātri un pirms tam arī paēst restorānā. Sākoties ierobežojumiem, pāris reižu esam pasūtījuši ēdienu līdzņemšanai, notiesājot suši ar bērniem piknikā ar apziņu, ka atbalstām vietējos uzņēmumus.
Gardumi un našķošanās! 98% pieaugums! Njā! Pandēmija!
Taču mierinu sevi ar domu, ka neatstājam tik daudz naudas sabiedriskās ēstuvēs un, piemēram, saldējuma kokteili gatavojam mājās.
Alkohola patēriņš, sausi skatoties uz skaitļiem, pieaudzis par 400%! Ha-ha! Te tiešām varētu domāt, ka mūsmājās sācies plostošanas laiks, kaut jāatzīst – esam teju nedzērāji un līdz šim pieticis ar pāris sidriem/alu vai kādu liķiera glāzīti mēnesī. Taču, ņemot vērā, ka tika iegādāta šņabja pudele roku dezinfektanta gatavošanai un arī dārgāka alkohola pudele nekā ierasts, sausie procentu rādītāji kāpj. Nešaubos, ka daudzi šajos apstākļos biežāk grib ieliet kādu glāzi vairāk, un arī mūsu piemājas veikaliņā, kur katram trešajam pircējam ierastos apstākļos groziņā ir arī grādīgais, starp pirkumiem tas parādās biežāk.
No mēneša tēriņiem teju 100% kritums tādā pozīcijā kā dāvanas. Neesam nekur bijuši ciemos, līdz ar to izpaliek ciemkukuļi, sveikšanas jubilejās un vienkārši iepriecināšana.
Ļoti sāpīga pozīcija – izlaides. Kaut visi pasākumi atcelti, pārcelti, burtiski dažas dienas pirms ārkārtas stāvokļa pasludināšanas, pārskatījusi vasaras kultūras pasākumus "Biļešu paradīzes" mājaslapā un redzot, ka teju visas biļetes par demokrātisku cenu uz man tīkamajiem koncertiem, sarīkojumiem bija jau izpirktas, bet pēdējās rindās vai malās negribēju sēdvietas, steidzu uz kasi, līdz ar to mēneša vidējo tēriņu kāpums par 800%! Procenti šķiet milzīgi, taču, ņemot vērā faktu, ka gada sākumā uz kultūras pasākumu aizgājām reizi mēnesī, vairāk šoreiz skumstu par faktu, ka akordenoniste Ksenija Sidorova būs jāklausās mājās un arī uz "Lielo dzintaru", ļoti iespējams, augustā netiksim.
Atsevišķa tēma – veselība. Teju 700% pieaugums. Un atkal jau - mūsu ierastie tēriņi veselībai gada pirmajos mēnešos teju nekādi - konsultācija pie ģimenes ārsta un deguna pilieni, taču, sākoties ierobežojumu laikam, sagadījās, ka vajag maksas ārstu, kā arī aptiekā ieiets gan pēc vitamīniem, gan maskām, kā arī bija nepieciešamība piemaksāt par asinsanalīzēm.
Stabila pozīcija – obligātie maksājumi (nekustamā īpašuma kredīts, komunālie, apdrošināšana), kas ir nemainīgi.
Kāpums internetpirkumu izdevumos, jo gan mājsaimniecības preces, gan sporta apavi nopirkti virtuāli.
100% kritums apģērba un apavu klātienes pirkumos.
100% kritums par bērnu skolas ekskursijām, pulciņiem, netiek dota arī kabatas nauda, jo bērnus uz veikalu nelaižam.
95% kritums sabiedriskā transporta tēriņiem, jo izvairos uz darbu braukt ar autobusu un pat priecīga, ka spiesta iet kājām 40 minūtes, nodrošinot sev fiziskās aktivitātes, un ārpus Ogres arī nekur ar sabiedrisko transportu nedodos.
Kritums arī degvielas izdevumos, jo netiek braukts uz laukiem, ciemos.
Lieki teikt, ka 100% kritums ceļojumiem. Jā, arī brauciena ar auto uz 10 km attālo pilsētu nav, jo, vēloties nokļūt savā iemīļotajā vietā pie upes, braucam ar velo, lai izkustētos svaigā gaisā un apēstu kaut ko gardu (būtisks fakts - novērojama tendence šajos apstākļos biežāk našķoties. Mierinu sevi ar domu, ka cukurs un milti ir mazāk kaitīgi par palielinātu alkohola patēriņu.)
Diemžēl aptuveni 20% kritums mājsaimniecības ieņēmumos.
100% kritums grāmatu iegādei klātienē, savukārt kāpums teju par 50% kursiem tiešsaitē.
Jāteic, ka ne visi rādītāji, martu salīdzinot ar gada pirmajiem diviem mēnešiem, ir objektīvi un ataino reālo situāciju – tam vajadzētu lielāku laika nogriezni "normālajā" laikā un garāku "nenormālajā", taču tendences tas iezīmē. Esmu pārliecināta, ka ne tikai mūsu mājsaimniecībā.

UdaFIcl.jpg

21.04.2020.

"Brīžiem uznāk sajūta, ka esmu jau pilnībā adaptējusies jaunajiem apstākļiem – uz darbu braucu nevis ar sabiedrisko transportu, bet 40 minūtes gar Ogres upi eju kājām un baudu gājiena burvību, ar muzeja kolēģiem rīta kafiju dzeram darbnīcu telpā, kur galvenais sarunu temats ir vīruss, sēžot citam no cita divu metru attālumā. Regulāri mazgāju rokas, esmu kopā ar bērniem no 69% šņabja un glicerīna pagatavojusi roku dezinfektantu ar antibakteriālo lavandas ēterisko eļļu papildu aizsardzībai. Uz darbu ņemu līdzi pašgatavotas maltītes. Cenšos apmeklēt pārtikas lielveikalu reizi nedēļā un esmu sapratusi, kas tiek sagaidīts no bērniem tālmācības procesā un cik ļoti viņiem joprojām vajag manu palīdzību.
Esmu bezgala pateicīga apstākļiem, ka nedzīvojam daudzmiljonu pilsētā un ka salīdzinājumā ar citām valstīm mūsu ierobežojumi ir samērā maigi – mums nav obligāti jānēsā maskas, mums nav kā Parīzē pirms iziešanas no mājas jāaizpilda veidlapa, norādot iziešanas laiku un paturot prātā, ka pēc stundas jābūt atpakaļ. Ogrē ir ļoti daudz taku un maršrutu, kur var doties pastaigās, pilnībā distancējoties.
Esmu izvilkusi savu rumaku un dodos šīs sezonas pirmajos lielajos apļos pateicībā, ka šis koronvīrusa laiks gadījies tieši pavasarī. Arhitekte Zaiga Gaile intervijā sacīja: “Iedomājieties, kā būtu, ja šis viss sāktos novembrī!”
Kad šķiet, ka es pilnībā adaptējos un pieņemu notikumu gaitu, ieraudzījusi nelielu sižetu par žurnālā “Ir” publicēto rakstu saistībā ar Rolanda Tjarves nāvi, es pirmo reizi vīrusa nedēļās apraudos. Ir ļoti skaistas oranžas vakara debesis, pret kurām asi iezīmējas vēl kailie bērzu zari, logs pēc vētras norasojis, un tas tik ļoti sasaucas ar manām asarām. Raudu ne tik daudz par konkrētās personas aiziešanu, cik par faktu, ka cilvēks domā, plāno, iet, dara un jau pēc brīža viņa nav. Tik vienkārši! Līdz šim esmu saglabājusi skaidru prātu un neesmu ļāvusies panikai, pat redzot ikdienas ziņās ekrāna apakšā slimības statistiku, taču šis konkrētais stāsts mani saviļņo. Kad mans dzīvesbiedrs pārrodas no darba maiņas, kur sargājis mūsu visu spuldzītes Latvijā un elektrības nodrošināšanu arī vētrā, izrunājis muti sausu ar daudzajām brigādēm, es apskauju viņu ciešāk. Mums viss ir labi! Vēl labi. Un arī bērni priecīgi stāsta, cik garšīgas brīvpusdienas, un sūta no savām otrajām mājām Endomondo kartes ar attālinātajās sporta stundās noskrietajiem attālumiem.
Esmu beidzot iemācījusi savai meitai uztamborēt pīnīti, un viņa tik ļoti aizraujas, ka to var tīt teju vai kamolā. Saku, ka tā ir laba meditācija un lai vien turpina. Vēlāk ar pīnīti viņa izdekorēs iesēto piparmētru podiņu un radošo darinājumu ar jaunajiem dīgstiem aizsūtīs skolotājai fotogrāfijā.
Jau nākamnedēļ atkal tiksimies, un es zinu, ka mūs atkal gaida jauni izaicinājumi, lai tiktu galā ar e-mācībām. Ogres 1.vidusskola ir izvēlējusies mācību procesu nodrošināt Gmail vidē, un bērniem ir gan videostundas ar kopīgu rēķināšanu un izsaukšanu atbildēt gluži kā klātienes stundās, gan jāprot tikt galā ar tehnoloģijām. Jāteic, ka bērniem, kas datoru izmantojuši 1–2 gadā projektam, šis ir izaicinājums. Domraksta rakstīšana ar 15 teikumiem izvēršas par stundu garu pasākumu, un vēl jāzina, kurā virtuālajā mapē to ielikt. Taču šis laiks ir ļoti vērtīgs, jo bērni apgūst daudz jauna, kā arī saprot, ka telefons un dators nav tikai mūzikai, spēlītēm un filmām.
Pirms došanās uz darbu atstāju meitai uz galda dienas darāmo darbu plānu ar tekstu: “Tu esi mana gudrā lapsenīte! Tev viss izdosies!”
Nedaudz kaitina teksti publiskajā telpā, kuros tiek aicināts beidzot satikties ar sevi, ka būšana ārpus komforta zonas mums nāk tikai par labu. Jā, tā nenoliedzami ir! Arī es svinēju Lieldienas šogad viena nevis skumstot, ka neesmu ar saviem mīļajiem, bet pateicībā, ka mēs visi vēl esam veseli un mums vēl ir darbs un ienākumi. Taču es paturu prātā tos cilvēkus savā lokā, kuriem arī šajos apstākļos vajag mediķu palīdzību, – draudzeni ar sastrutojošo zobu, kuru nekur nepieņem vizītē, diabēta slimnieci, kam trīsreiz nedēļā jābūt slimnīcā, lai veiktu dialīzi, un paziņu, kas cīnās ar vēzi, turpina vākt ziedojumus terapijai un slēgto robežu dēļ netiek pie saviem ārstiem Vācijā, kas viņas gadījumā ir progresīvāki par Latvijas onkologu risinājumiem. Un es apzinos, ka tādu cilvēku ir tūkstošiem!
Tikmēr es skatos “Kultūrdevu” ar harismātisko raidījuma vadītāju Henrietu Verhoustinsku pavasarīgi zaļganā kostīmiņā, klausos Ilgas Reiznieces stāstīto par dziedāšanu, spēka dziesmām, mākslinieku Gintu Gabrānu kā virtuālu raidījuma viesi studijas ekrānā ar zilo pavasara puķīšu paklāju aiz viņa loga un domāju par šībrīža kultūras norisēm un milzīgo pašreizējo piedāvājumu virtuālajā vidē. Saistībā ar R.Tjarves aiziešanu un pasaules drausmīgajiem skaitļiem aizdomājos, cik ļoti mēs alktu pēc izrādēm, koncertiem, virtuāliem lasījumiem un iespēju izstaigāt muzejus, sēžot dīvānā, ja situācija kļūtu pavisam dramatiska – ja aizsaulē aizietu kāds no mūsu mīļajiem un cilvēki līdzās, ja blakusistabā kāds karsonī klepotu, slimnīcas būtu pārpildītas un mēs nezinātu, kā līdzēt. Vai šādos teju apokaliptiskos apstākļos mūsu grāmatplaukti, kurus tagad aicinātaicina apgūt, nebūtu vien dekoratīvs elements telpā?
Jā, arī Ogres muzejs tāpat kā citi domā par virtuālo piedāvājumu. Daudzi jautā, ko tad mēs īsti darām tādos apstākļos. Jāteic, ka esam kā vilciens, kas samazinājis ātrumu, bet tomēr kustas uz priekšu. Mājaslapā un sociālajos tīklos esam publicējuši pašreizējās izstādes video ar abu mākslinieču – Ogres Mākslas skolas pasniedzēju Signes Kraukles un Žanetes Žvīgures piedalīšanos. Aktualizējam plašo muzeja krājumu, veidojot un publicējot stāstus par dažādiem priekšmetiem, kas ikdienā nav apskatāmi. Ļoti lielu ievērību guva mūsu tikko publicētais stāsts par Ogres bānīša vēsturiskajiem ceļiem un pārgājiena maršrutu – divās dienās rakstu apskatīja teju 10 000 cilvēku, kas apliecina to, ka, atraktīvi pasniedzot informāciju ar senajām kartēm un fotogrāfijām, cilvēkiem ir interese un vēlme izzināt.
Redzu, ka kultūras piedāvājums internetā ir milzīgs! Kultūras ministrijas mājaslapā ir Ēkultūras digitālie resursi, kur ir saites ar skatāmām latviešu filmām, deju uzvedumiem, koncertiem, teātra izrādēm, muzeju virtuālo piedāvājumu, e-grāmatas, pieejamas dažādas datubāzes.
Mani sajūsmina fakts, ka virtuāli izstaigājams Imanta Ziedoņa muzejs, un pēc reklāmas noprotu, ka šoreiz digitāli informācija esot daudz pārskatāmāka nekā klātienē.
Ar baudu sekoju līdzi Jaunā Rīgas teātra izrādēm, uz kurām lielākoties biļetes parasti ir izpirktas un jāteic – klātienes apmeklējums dažkārt ir finansiāls izaicinājums. Domāju par tām biļetēm, kas ir manā kabatā uz vasaras pasākumiem, iegādātiem burtiski dažas dienas pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas. Vai akordeoniste Ksenija Sidorova nebūs jāklausās mājās, un vai Parīzes džezs Liepājas “Lielajā dzintarā” tā arī paliks neizskanējis?
Skumstu par faktu, ka atcelti Muzeju nakts pasākumi. Ogrē 16. maijā būtu bijis lielisks vinila plašu vakars, un biju neaizsakāmi priecīga, ka sitaminstrumentālistu ansamblis “Perpetuum Ritmico” bija piekritis manam aicinājumam atbraukt ciemos un muzicēt.
Taču es ļauju sevi nest notikumiem un aklimatizējos pateicībā, ka Latvijā esam vēl salīdzinoši labā situācijā, neraugoties uz sitienu ekonomikai un citiem procesiem.
Sajūsminos par ārzemju muzeju piedāvājumu un faktu, ka Modernās mākslas muzejs Ņujorkā “MoMA” atvēris deviņus bezmaksas kursus tiešsaistē par laikmetīgo mākslu, modi un fotogrāfiju.
Lai saglabātu līdzsvaru un emocionālo komfortu, sekoju sev tīkamām personām virtuālajā vidē. Ļoti uzrunā, piemēram, talantīgās dzejnieces Ingas Pizānes sacītais, fotografētais, kā arī sekoju līdzi Latviešu folkloras krātuves organizētajam projektam “Pandēmijas dienasgrāmata”, kura mērķis ir ar ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā. Vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo, kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā. Interneta žurnālā “Punctum” ik dienu tiek publicēti literātu un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ieraksti, taču jebkurš aicināts rakstīt un tas tiek publicēts vietnē garamantas.lv.
“Pirmo reizi darbdienas pauzē pusdienoju pilsētas skvērā, atradusi brīvu soliņu drošā attālumā no citiem. Uz maniem burkānu salātiem mēmi raugās Lieldienu dekoratīvie zaķi, droši vien siekalas rīdami, un virs galvas vējā šūpojas krāsainie olu dekori. Uz Ogres skvēra skatuves maza meitenīte mētā rozā rotaļkaulu savam taksim. Abi priecīgi. Pie aptiekas stiepjas rinda pāri puslaukumam. Policista balss ruporā: “Lūdzam ievērot distanci! Ja neesat no vienas ģimenes, tad kopā tikai pa divi! Izklīstam!”
Pateicīga par sauli, pavasari un plaukstošajiem pumpuriem.”

ofOn6wX.jpg

25.04.2020.

Pirms pāris dienām žurnālā "Santa" izlasīju, ka mūsu pozitīvie posti rada mānīgu un izkropļotu iespaidu par patiesību. Valda uzskats, ka savu nedienu, bēdu, veselības problēmu un vispār sava sliktā garastāvokļa izlikšana citām acīm nav labais tonis un ar to jātiek galā pašam, labākajā gadījumā jāaprunājas ar kādu no tuvajiem vai jāiet pie terapeita.
Un patiesi - procentuāli lielāko daļu "Facebook" un arī "Instagram" aizņem smukas bildes, mēs paši priecīgām sejām, vieni paši kaut kur meditatīvi klīstot vai ģimenes lokā, kādā jautrā kompānijā. Ja ne paši bildēs, tad mūsu suņi, kaķi, ēdieni, ziedošs zars u.c. To visu bieži vien papildina dalīšanās ar, mūsuprāt, vērtīgu saturu – kas kur notiek, ko vērts redzēt, piedzīvot, ko nepalaist garām, lai BŪTU PRIECĪGI un noteikti arī vērtīgi vai vismaz izklaidējoši.
Cik no sociālo tīklu lietotājiem dalās kaut vai, piemēram, ar ziņu, ka ir nopietni slimi? Un patiesi – kāds būtu vēstījums, zemteksts? Izmisīgs kliedziens pēc līdzjūtības zvana, apciemojuma? Visbiežāk tas parādās kā posts brīdī, kad ļaunāk vairs nevar būt – ir vajadzīga reāla palīdzība un visbiežāk naudas izteiksmē medikamentiem, terapijai.
Taču mēs kā lokatori, kā puķes uz sauli vēršam savus skatienus pozitīvā un priecīgā virzienā. Tas ir saprotami.
Pēc visa šī man gribas teikt, ka it visiem, kam sociālo tīklu konti pārpārēm pilni ar pozitīvismu un prieku, ir parasta, normāla dzīve un jā – arī besis (nu gribējās man savā tekstā šo sarunvalodas nezāli!), izmisums, nogurums, patiesi nopietnas problēmas un visādas citas nebūšanas. Un jā – parastu, normālu dzīvju vietā arī ārkārtīgi sarežģītas un ļoti smagnējas.
Diena iesākās ļoti skaisti. Rīts saulains, un aiz visiem dzīvokļa logiem priecē ziedošās kļavas, kas tik skaisti iezīmējas uz koši zilām debesīm. Ir kopīgas brokastis divatā, kamēr bērni vēl guļ.
Brīnišķīgs Džordža Maikla 2014. gada koncertieraksts Parīzes opernamā, kur glancēto publiku – vīrus smokingos un dāmas krāšņās kleitās atsegtiem dekoltē – dziedātājs paņēmis savā varā un visi līgojas viņam līdzi, kājās stāvot. Matīss, izlīdis no gultas, stāsta, ka nesen grāmatā izlasījis, kā mūzika iedarbojas uz mūsu labsajūtu un ražo laimes hormonus. Un ir patiesi laime redzēt un dzirdēt šo koncertu, un es burtiski jūtu, kā uz brīdi topu nedaudz laimīgāka, turklāt ar silto Noru padusē.
Un tad ieslēdzas mans apzinīgās mātes pulksteņmehānisms smadzenēs, kur vēl kūsā Džordža Maikla radītie laimes impulsi. Ir taču jāieskatās e-klasē un jāsavelk kādas iekavētās/neizdarītās astes. Matīss tiek nokomandēts pabeigt zīmēt savu krievu alfabētu, savukārt Norai jātapina Covid-19 melnais lācis (šis, manuprāt, grandiozs nosaukums un darbs arīdzan).
Es negribu bojāt ne sev, ne bērniem noskaņojumu brīvdienās, redzot ne pārāk labās atzīmes un neiesniegto darbu apjomu, taču visus skolas neizdarītos darbus sajūtu kā milzu slogu un kā kaut ko tādu, ko tieši es neesmu spējusi nomenedžēt, pietiekami nomotivēt. Uzrakstu mūzikas skolotājai vēstuli ar lūgumu būt elastīgākai termiņos, jo redzu, ka mācību stundas laikā neiesniegtais darbs tiek uzskatīts kā neizpildīts, un būtībā Nora pēc mūsu abu kopīgās rokmūzikas žanra apgūšanas un man viņas iepazīstināšanas ar "Queen", "Led Zeppelin", "Pink Floyd" u.c. rokstāriem ar laikus neiesniegtu zīmējumu (rokmūzikas pilsētas mēru) nav iekļāvusies normās un dabūjusi kārtējo nesekmīgo vērtējumu.
Es manu, ka mani bērni tāpat kā es brīvdienās grib vien zvilnēt dīvānā, ēst gardumus un labākajā gadījumā izmest ar mani līkumu, nevis ierakstīties e-mācību tabulās.
Apjaušu, ka es labprāt aprunātos virtuāli ar kādu speciālistu, noklausītos kādu vērtīgu sarunu vai vismaz aprunātos ar pazīstamām mammām ne tik daudz, lai paņaudētu kopā, bet uzklausītu kādus reālus trikus, paņēmienus, kā savus bērnus operatīvi padarīt patstāvīgus, apzinīgākus un kā uz burvju mājiena viņi iegūtu visas tās kompetences, kas viņiem tik ļoti būtu vajadzīgas šajos apstākļos. Ak jā – un es nopulētu savas ģimenes ģenerāldirektores prasmes.
Agrā pēcpusdienā Nora pie saviem zīmējumiem ir atlūzusi. Raugos uz viņu miegā, uz viņas kailajām pēdām, kas ar viņas jaunākajiem gleznojumiem turpat blakus veido savu kompozīciju, un iztēlojos, kā viņa jūtas brīžos, kad skolotāji nav mierā ar paveikto, kad pati redz savas sliktās atzīmes, kad es mudinu taisīt presi, kas jānofilmē un jāieliek virtuālā mapē kā pierādījums ārpusskolas aktivitātēm, un brīžos, kad es viņai uzmundrinoši noglāstu plecu par laikus izdarītiem darbiem/labām atzīmēm, bet viņa noteikti jūt arī manu saspringumu un nemieru.
Un, kad Mākslas skolas mājasdarba aprakstā ieraugu, ka meitai jāuztaisa ažūrs, jālejupielādē aplikācija un jāuztaisa slow motion animācijas filma, es teju uzsprāgstu! Jā, paturu prātā, ka visiem visu dzīvi jāmācās un vecākiem jāiet līdzi laikam. Ļoti iespējams, ka garās lietainās brīvdienās šis būtu īstais pasākums, ko KOPĀ darīt, bet ne šoreiz, kad ir tik daudz citu darāmu lietu. Ielūkojoties garajās un rūpīgajās instrukcijās, es saprotu, ka pat man jāsakopo savi spēki to saprast un man kā minimums vajadzīgs ievadkurss, lai savam bērnam iemācītu pašai ar to tikt galā. Vārdu sakot - kārtējais uzdevums daudzos citos, kur atkal jau vajadzīga mana klātbūtne.
Saniknotā kaķe domās izvelk savu banānpistolīti un kārtīgi izšaudās.
Es cenšos palikt rāmjos, lai nepasūtītu skolotāju trīs mājas tālāk (es atvainojos!), taču uzrakstu e-pastu, ka tas ir pārāk daudz prasīts un skolēniem jāuzdod uzdevumi, paturot prātā viņu vecumposmu, kompetences un spēju strādāt patstāvīgi vai, ja vajadzīgs, ar pedagogu kopā videostundās un ar prezentācijām soli pa solim. Es kā vecāks varu palīdzēt, atbalstīt, nevis pildīt pedagoga pienākumus, kuram turklāt būtu jārēķinās, ka vispār vecākiem ir arī darbs un citas veicamas lietas, tai skaitā bērnu un sevis paša noturēšanās emocionālā komfortā.
Mana pistolīte neder, un es saprotu, ka jākāpj uz rumaka. Nedaudz skumstu par faktu, ka bērni šoreiz nav līdzbraucēji, bet patiesībā labi, ka tā – biju piemirsusi, kā ir mīt pedāli grīdā un aiztraukties uz Daugavmalu aukstiem vaigiem, bet slapju muguru un sirdi teju kaklā. Pirmajos piecos kilometros prātā vēl atzīmes, uzdevumi un skolotāju ziņas, taču, vēl tālāk tiekot, ir tikai pavasara smarža, ziedoši zari, vējš gar ausīm un sārtoties sākusi pamale. Būšana kustībā un skaistumā visu aizslauka!
Saulriets ir pasakains! Konservēju savu prieku bildēs! Un jā – manā saulrieta postā (atkal jau pozitīvajā vēstījumā, kur nešauboties nolasās skaistums un prieks) neviens neredz, ka patiesībā esam drausmīgi nosaluši, vēsums kož pat rokās un prasās cimdus. Neviens nedzird mūsu abu sarunu apskaujoties, ka pēdējā laikā mūsmājās visā šajā režīmā ir lielākoties rosīgā pele, kas mēģina griezt to lielo daudzšķaitņaino riteni, un mīlīgais zaķītis atnāk retāk...
Man šovakar vajag pilnu komplektu, lai noturētos emocionālā komfortā. Priecājos, ka "Rimi" var nopirkt salātus vakariņām (tos šņikāt šajos apstākļos ir par daudz no manis prasīts), un, kad paņemu no saldumu stenda pēdējo "Liepkalnu" eklēru izlases kasti, saprotu, ka neesmu vienīgā, kas meklē īsu aizmiršanos tajos. Tiesa, kasiere aizmirst tos nopīkstināt, un, kad veicu otru maksājumu, atzīstos, ka nevarētu aizmigt bez saviem eklēriem. Kasiere nosmaida: "Ziniet, daudziem tagad tā!"
Tāds savāds vakars. Tie nedaudzie cilvēki, ko satiekam savā ceļā, tādi kā uzvilkušies un agresīvi. Divi džeki uz ietves pretimbraucot nedod mums ceļu. Kāda jauna sieviete, iznākusi no kāpņutelpas, smēķē, skaidrojas pa telefonu un raud. Kāda cita mums dusmīgi uzsauc, ka ietve nav veloceļš, kaut viņas ceļabiedre blakus arī uz velosipēda. Un ko es pati? Ne taču labiņa un saprotoša! Es paklusēju. Domās nedāvinu kēksiņu, bet izvelku ārā savu banānpistolīti. Nē, pie debesīm nav pilns mēness! Un nē – man nav PMS!
Vakara ziņās dzirdu, ka slimnīcā ir pacienti, kas atvesti ar 3–4 promilēm. Sižets par to, ka cilvēki dzerot aiz tā, ka nav ko darīt, ka saspringtajos apstākļos gribas atlaist.
Man ledusskapī pēc ilgākas pauzes dziest pirms brīža nopirktā "Šarlote". Mierinu sevi ar to mazo ciparu pēdējo mēnešu tēriņos, kas mūsmājās tiek atvēlēts alkoholam, un paturu prātā japāņu laimes un ilgdzīvošanas noslēpumu – katru dienu pa mēriņam un maltītēs iekļaut zivis.
Jā, es cepos par lielo e-mācību slogu šajā laikā un apbrīnoju visas tās mammas, kam ir vairāk par diviem bērniem un kuras noteikti bez palīgiem ir pilnas jaudas apgriezienos pastāvīgi.
Jā, es skumstu par faktu, ka savus vecākus neesmu satikusi teju divus mēnešus, kaut līdz viņiem pusotras stundas brauciens. Lauku muižas parks ar ziedošām kļavām noteikti dievīgs! Un Nora ilgojas redzēt divas nedēļas vecos kaķēnus.
Jā, es uztraucos, ka gluži tāpat kā tūkstošus citu šajā laikā skar ne tikai Covid-19, bet arī citas slimības un tieši šajās dienās atklājies, ka mani pērnvasar slepus apciemojusi ērce ar visām no tā izrietošajām sekām.
Jā, es atļaujos pēc darba pusstundu pasēdēt ziedošajā Ogres upes krastā un absolūtā nepieciešamībā pirms otrā darbu cēliena pabūt viena, veltot laiku tikai sev.
Atskatoties uz šo dienu, es kārtējo reizi secinu, ka tā ir kā lapa, veltīta zīmējumam. Mēs paši vai kāds cits uzmet kleksi, kāds ievelk tajā kaut ko tumšu, mums netīkamu. Reizēm krāsa ir tīkama, bet par biezu, faktūra raupja. Tas rada trauksmi, spriedzi, dusmas, skumjas, bet mūsu spēkos ļoti bieži ir radīt pašiem savu zīmējumu - tumšās vietas aizkrāsot vai, ja tas gluži nav iespējams, salikt akcentus citur un veidot kopainu mums tīkamākās toņkārtās.
Visbiežāk viss ir fokusa un attieksmes jautājums.

9JaqRhj.jpg

5spAy6N.jpg




:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-20 no 24.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Stacijas laukums 2, Rīga
(Stacijas laukums 2, Rīga, LV-1050)
13.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaEs aizdomājos gan par tām sievietēm, kas Rīgas centrālās stacijas tualetē gan uzkož savu desmaizi, gan satīra aiz visiem tiem simtiem, kas tur "pašapkalpojas" diendienā.
2Zinību iela 3, Ogre
(Zinību iela 3, Ogre, Ogres novads, LV-5001)
23.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaMan bija iespēja palikt mājās un būt blakus, ja būs vajadzīga palīdzība, kaut iepriekšējā vakarā bērniem tika parādīta Gmail vide (Ogres 1.vidusskola izvēlējusies šo platformu) un kur ko atrast – kalendāru, stundu sarakstu, kā pierakstīties stundai, tikt čatā, kas darāms.
3Latvija
(Latvia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsŠodien, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas lopu vagonos uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku, es atminos brīvdienu pastaigā redzētās vientuļās sliedes, tām turpat blakus pavasara pumpurus un pārdomas, kādas redzētais manī izraisīja.
4Sibīrija
(Siberia, Russia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsŠodien, komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas lopu vagonos uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku, es atminos brīvdienu pastaigā redzētās vientuļās sliedes, tām turpat blakus pavasara pumpurus un pārdomas, kādas redzētais manī izraisīja.
5Latvija
(Latvia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsŠo dienu un nu jau pāris nedēļu Latvijas trauksmainajā situācijā vajadzētu paturēt prātā visus tos grūtos laikus, kādi bijuši mūsu zemē.
6Sibīrija
(Siberia, Russia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Reģions, apgabalsUn kādā citā sapnī manam tētim ne biezpienu, ne ko citu vairs nevajadzēja, jo zaldāti saviem dubļainajiem zābakiem bija ienākuši virtuvē, likuši sapakot mantas pirms izvešanas uz Sibīriju, apēduši mūsu pusdienu kartupeļus, ļauni ņirgdami, savākuši manus van Goga zīmējumus, kas nezkādā veidā bija nonākuši manā īpašumā.
7Kanāda
(Canada)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsMani glāba/motivēja fakts, ka es zināju - šis skaudrais stāsts beidzās laimīgi un es ar grāmatas galveno varoni pavisam drīz atkal ēdīšu zemenes, kādu nav tālajā Kanādā un nekur citur pasaulē, tikai Latvijā!
8Latvija
(Latvia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsMani glāba/motivēja fakts, ka es zināju - šis skaudrais stāsts beidzās laimīgi un es ar grāmatas galveno varoni pavisam drīz atkal ēdīšu zemenes, kādu nav tālajā Kanādā un nekur citur pasaulē, tikai Latvijā!
9Latvija
(Latvia)
25.03.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsJā, ir uztraukums gan par savu ģimeni, tuviniekiem, draugiem, visiem pārējiem, situāciju kopumā, taču atliek cerēt un ticēt, ka Latvija šos laikus pārcietīs iespējami mierīgi un bez graujošiem zaudējumiem (apzinoties, ka tādi tomēr būs), paturot prātā, ka mūsu vēsturē ir bijuši daudz traģiskāki notikumi.
10Ogre
(Ogre, Ogres novads)
18.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Pilsēta95% kritums sabiedriskā transporta tēriņiem, jo izvairos uz darbu braukt ar autobusu un pat priecīga, ka spiesta iet kājām 40 minūtes, nodrošinot sev fiziskās aktivitātes, un ārpus Ogres arī nekur ar sabiedrisko transportu nedodos.
11Brīvības iela 36, Ogre
(Brīvības iela 36, Ogre, Ogres pilsēta, LV-5001, Latvia)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaJā, arī Ogres muzejs tāpat kā citi domā par virtuālo piedāvājumu.
12Ogre
(Ogre, Ogres novads)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaUz Ogres skvēra skatuves maza meitenīte mētā rozā rotaļkaulu savam taksim.
13Ņujorka
(New York, USA)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaSajūsminos par ārzemju muzeju piedāvājumu un faktu, ka Modernās mākslas muzejs Ņujorkā “MoMA” atvēris deviņus bezmaksas kursus tiešsaistē par laikmetīgo mākslu, modi un fotogrāfiju.
14Latvija
(Latvia)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTaču es ļauju sevi nest notikumiem un aklimatizējos pateicībā, ka Latvijā esam vēl salīdzinoši labā situācijā, neraugoties uz sitienu ekonomikai un citiem procesiem.
15Ogre
(Ogre, Ogres novads)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaOgrē 16. maijā būtu bijis lielisks vinila plašu vakars, un biju neaizsakāmi priecīga, ka sitaminstrumentālistu ansamblis “Perpetuum Ritmico” bija piekritis manam aicinājumam atbraukt ciemos un muzicēt.
16Ogre
(Ogre, Ogres novads)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaOgrē ir ļoti daudz taku un maršrutu, kur var doties pastaigās, pilnībā distancējoties.
17Latvija
(Latvia)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTaču es paturu prātā tos cilvēkus savā lokā, kuriem arī šajos apstākļos vajag mediķu palīdzību, – draudzeni ar sastrutojošo zobu, kuru nekur nepieņem vizītē, diabēta slimnieci, kam trīsreiz nedēļā jābūt slimnīcā, lai veiktu dialīzi, un paziņu, kas cīnās ar vēzi, turpina vākt ziedojumus terapijai un slēgto robežu dēļ netiek pie saviem ārstiem Vācijā, kas viņas gadījumā ir progresīvāki par Latvijas onkologu risinājumiem.
18Vācija
(Germany)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsTaču es paturu prātā tos cilvēkus savā lokā, kuriem arī šajos apstākļos vajag mediķu palīdzību, – draudzeni ar sastrutojošo zobu, kuru nekur nepieņem vizītē, diabēta slimnieci, kam trīsreiz nedēļā jābūt slimnīcā, lai veiktu dialīzi, un paziņu, kas cīnās ar vēzi, turpina vākt ziedojumus terapijai un slēgto robežu dēļ netiek pie saviem ārstiem Vācijā, kas viņas gadījumā ir progresīvāki par Latvijas onkologu risinājumiem.
19Zinību iela 3, Ogre
(Zinību iela 3, Ogre, Ogres novads, LV-5001)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)Ēka, mājaOgres 1.vidusskola ir izvēlējusies mācību procesu nodrošināt Gmail vidē, un bērniem ir gan videostundas ar kopīgu rēķināšanu un izsaukšanu atbildēt gluži kā klātienes stundās, gan jāprot tikt galā ar tehnoloģijām.
20Latvija
(Latvia)
21.04.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsKad mans dzīvesbiedrs pārrodas no darba maiņas, kur sargājis mūsu visu spuldzītes Latvijā un elektrības nodrošināšanu arī vētrā, izrunājis muti sausu ar daudzajām brigādēm, es apskauju viņu ciešāk.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.