#LFK Ak-166-160

Nosaukums
Marija Luīze Meļķe. 04.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
160
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
06.05.2020
Pierakstīšanas laiks/vieta
04.05.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

04.05.2020.

Pamodos apmēram bez piecpadsmit sešos no tā, ka mans kaķis tobrīd vienā piegājienā apčurāja četrdesmit vienu zem manas gultas sakrautu zīmējumu (precīza skaita noskaidrošana gan nebija pirmā lieta, ko darīju). Es biju īpaši satriekta tamdēļ, ka labākie zīmējumi atradās virspusē un tikai zemāk tādi, kurus varbūt tiešām nebūtu skāde mest laukā. Kaķis neizskatījās, kā nojaustu pastrādātā nopietnību, un man bija brīdi jāapdomājas – nav jēgas uz viņu lamāties, jo tādējādi es varētu tikai viņu apstulbināt, varbūt likt justies apdraudētam, un tā būtu viena no miljons neprognozējamajām cilvēka izpausmēm, kādām viņš mūžā bijis liecinieks; bet gluži bez kādas vainas es viņu atlaist arī nevarēju. Notupos kaķim blakus, mierīgā tonī noteicu ko audzinošu un gandrīz bez spēka, tomēr gana koncentrēti, lai šis sabītos, uzšāvu viņam pa purniņu. Tad paņēmu rokās, norādīju uz notikuma vietu un pēc tam uzcēlu uz palodzes, lai viņš lec ārā. Mēs dzīvojam pirmajā stāvā, tāpēc nekā traka tur nav, bet, kopš kļuvis vecs, viņš ārā iet lielākoties nelabprāt, un, aktam notiekot pa logu nevis durvīm, piemīt īslaicīgai patriekšanai atbilstoša noskaņa. Izskatījās, ka ir visu sapratis, lai gan nevar jau zināt. Izvilku tos papīrus no pagultes, nedaudz sadrūmu un aizgāju uz virtuvi. Uz galda zīmīte no brāļa – viņš naktī aizdevies ar čomu riteņbraucienā, būšot mājās vakarā. Apēdu banānu, divus šokolādes kārumsieriņus un tostermaizes šķēli ar sieru. Aplēju ar ūdeni zaļo tēju, aizgāju atpakaļ uz istabu. Tur es kādu laiku pastaipījos, tad nosēdos zemē un vērojoši pievērsu skatu spogulim. Ir vienmēr jānoskaņojas, lai atkāptos no vērtējumiem un paskatītos uz sevi, it kā skatītos uz interesantu cilvēku sabiedriskajā transportā vai kur citur, tas ir, bez liekas identificēšanās, bet gadu gaitā esmu iemācījusies to izdarīt itin veikli. Var likties dīvaini – neidentificēties ar savu spoguļattēlu –, bet es par to domāju kā šī attēla nepārblīvēšanu ar savu informāciju un tā vietā vērošanu, kāds tas ir pats par sevi. Tēja bija ievilkusies. Pielēju klāt verdošu ūdeni, nokāsu biezumus un ieliku karoti ar brūkleņu ievārījumu. Apsēdos pie datora un ar nelielu emocionālu aizturi atvēru interneta pārlūku, tajā – feisbuku. Apsveicu vienu no pieciem šīsdienas gaviļniekiem dzimšanas dienā, jau ierakstīju komentāru pie kādas bildes un tad vēru lapu ciet, lai nesāktu tīt uz leju. Noskatījos Herca Franka īsfilmu Sāļā maize un pie sevis domāju, ka tā ir viena no skaistākajām filmām, kādu esmu redzējusi. Varbūt tā arī ir viena no skaistākajām filmām, kādu esmu redzējusi, bet varbūt bija vienkārši agrs. Pēc tam jutos gana labi, lai noskaņojumu pavilktu atkal uz leju, revidējot tos apčurātos papīrus. Laimīgā kārtā lielākajai daļai cietuši bija tikai stūri, un tos varēja nogriezt, nekā īpaši nesabojājot pašus zīmējumus, bet es tāpat saskumu, un pēc brīža man iesāpējās vēders. Gribēju aizkvēpināt vīraku. Labu brīdi to meklēju un sāku jau domāt, ka varbūt šī tomēr būs slikta diena, bet tomēr atradās. Deviņos septiņpadsmit skanēja modinātājs, un man uznāca miegs.
Atkal pamodos tikai divpadsmitos, tomēr jāatzīst, ka šis fakts nāca kā atvieglojums īsajām bažām, ka varbūt esmu nogulējusi līdz trijiem pēcpusdienā, kā tas šad tad mēdz gadīties pēc atkārtotas iemigšanas, neiestatot modinātāju. Taču, nē, es pamodos divpadsmitos, un istabā nebija gaisa. Nedaudz vīlusies, ka neatceros nevienu pašu sapņa detaļu, aizgāju uz virtuvi. Pa ceļam sasveicinājos ar mammu, kura teicās iet ar tēti pastaigāties, līdzko viņš beigs runāt pa telefonu. To viņa teica tāpēc, ka es vakardien atzinos savā īgnumā, ka bez manis mājās vienmēr ir vēl kāds. Karantīnā man tiešām pietrūkst gan socializēšanās, gan būšanas īsti vienai. Ar visu to, ka mamma uzņēma manu atzīšanos ļoti vēlīgi, man ir kauns, ka citiem man jāpielāgojas. Bet nekas. Mans pienākums ir neņemt šīs lietas pārmēru nopietni un uztvert citu vēlību kā mazas dāvaniņas, citādi var sanākt vēl likt viņiem nožēlot kaut ko, kas bija domāts priecīgi. Apēdu no vecāku brokastīm pāri palikušos salātus un rīsus ar puķkāpostiem, iedzēru vēdera zāles un šaubīgi skatījos uz kafijas aparātu, līdz visbeidzot tomēr uztaisīju sev arī kafiju. Pirms gada man tieši ap šo pašu laiku arī tieši šādi sāpēja vēders. Pirms gada es dzēru tās pašas zāles, kuras astoto dienu pēc kārtas iedzēru tagad, kā arī pārstāju organismā uzņemt kafiju, un diezgan drīz sāpes mitējās. Tolaik es mēdzu dzert līdz četriem pieciem espreso dienā, tāpēc vēdera protests šķita gluži likumsakarīgs. Neizdzēru nevienu kafijas krūzi daudzus mēnešus, un to laikā piedzīvoju totālu organisma pārregulēšanos. Ap rudens beigām tomēr gadījās pa kādam pienainam smaržīgam dzērienam, tomēr joprojām ne biežāk kā divreiz mēnesī – attiecīgi ārkārtīgi reti. Kopš karantīnas, un varbūt jau īsu brīdi pirms tās, sākās dienu no dienas lielā spriešana ar sevi, vai es drīkstu tagad dzert kafiju vai tomēr nedrīkstu, kā arī mēģinājumi izlīdzēties ar cigoriņiem un chai latte (kas ir brīnišķīgi dzērieni, bet tur nav lielas starpības –kā iedot smēķētājam paturēt zobos vafeļu trubiņu). Četrpadsmit gadu vecumā nesāku rītu bez krūzes melnas kafijas, jo tas man likās stilīgi, un kopš tā laika neko daudz neesmu pasākusi, lai neizaugtu par atkarīgo. Tas var likties smieklīgi uz XANAX, MDMA un pat heroīna atkarīgo fona draugu un paziņu lokā, tomēr pašuzliktie iegrožojumi pēdējā gada laikā man ir parādījuši, cik ļoti dažādi kafija izmaina manu pašsajūtu, un kopumā šīs izmaiņas esmu atzinusi par stipri nepatīkamām – bet es neko nevaru padarīt ar to, cik ļoti man kafija garšo un kā es mīlu tās smaržu. Un ar to, ka emocionāli man nekad nav gana. Vēdersāpēm atgriežoties, kļuva viegli sev pateikt – nē, bet šodien atkal uztaisīju šo īstas kafijas pienaino atblāzmu. Tīri tāpēc, lai uzlabotu garastāvokli, kas citādi visu laiku izjūt pastiprinātu gravitāciju. Un izdevās. Slimi ir tikai tas, ka es apzinos sevi kā emocionāli pilnīgi gatavu jebkurā brīdī iztriekt vēl trīs tādas kafijas atblāzmas, lai tikai pietuvotos savam sapnim, turklāt pilnā apziņā, ka man, ļoti iespējami, būtu pēc tam jāguļ uz zemes embrija pozā un asarām acīs jāvaid.
Par sapņiem runājot, tomēr atcerējos –
Es atrados uz saulaina smilšu ceļa tādā vietā, kas varētu būt filmā par lāčiem Kanādā – ar milzīgām priedēm, kalniem tālumā un jūtamu ezera tuvumu. Un stāstīju Andai, ka gribētu zīmēt multenes. To viņa klausījās ar šaubīgumu, tādēļ es tūliņ metos skaidrot, ka ne jau tāpēc iešu prom no gleznotājiem, tas viss īstenībā sader ļoti labi, un tādā garā. Anda uzreiz atplauka sapratnē un teica, ka tur nekā nav tāda, kam neķerties tūlīt pat klāt, un tajā mirklī parādījās arī Beate, aizrāvusies ar visādām idejām, kā šis projekts būtu īstenojams. Es jutos apmaldījusies un nebiju droša, ka vispār gribu to darīt ar kādu kopā, bet nodomāju, ka nevajag sevi uztvert pārmēru nopietni, un, pat ja tas nebūs kā sākotnēji iecerēts, taisīt kopā ar Beati un Andu multeni noteikti būtu pareizs laika pavadīšanas veids. Mēs gājām pa meža pakalniem, līdz nonācām pie nelielas guļbūves. Tur notika sapulce ar Frederiku un Gerdu, un varbūt vēl kādu par to, kas tieši mums būtu tagad jādara. Anda un Beate tikmēr turpat tumsā sēdēja maliņā pie sienas. Mājā laikam nebija ievilkta elektrība, un logu istabā arī nebija. Pa kādu spraugu varēja samanīt joprojām saulaino dienu ārā, bet mēs redzējām maksimums viens otra siluetus. Īsti nesapratu, kāpēc izcēlies tāds daudzums neskaidrību no pavisam vienkāršas lietas, bet ar biedriem runāju bez sašutuma, un patiešām mēģinot palīdzēt. Kādu brīdi mēs nesām kaut ko pa tukšu, ļoti tīru šķērsielu Ņujorkā, un beigu beigās es kļuvu par spēļu kārts zīmējuma vienu pusi, nesapratusi, vai tā ir karaliene, vai kalps, bet vispār laikam tā bija manis pašas ideja.
Kad pabeidzu pierakstīt sapni, atvēru atkal feisbuku un izlasīju ziņu saistībā ar dzejas festivālu Helsinkos, kas notiks augusta beigās, ja augusta beigās kaut kas notiks. Es šogad jau neaizbraucu uz Londonu un arī ciemos uz Vīni ne, uz kurieni solījos beidzot doties maijā. Nevarētu teikt, ka es pūlos apceļotu pasauli, un reizēm par to jūtos slikti. Ja ir kāds cits, kurš nopērk biļetes, visu saorganizē, un man atliek tikai pieķeksēt klāt dažus interesējošus objektus – aiziet! Ar lielāko prieku. Bet pati esmu izdomājusi uz kaut kurieni aizbraukt tikai vienreiz, lai gan iespējas bijušas sazin kādas. Varbūt kaut kas nav pareizi, bet īstenībā es jūtos zināmā mērā atvieglota, ka robežas ir ciet, jo tādējādi es beidzot neesmu vainīga, ka laižu visu garām. Uz Somiju gan gribētos aizbraukt. Es neesmu bijusi Somijā. Visur kur jau gribētos, un vispār par to nav runa. Mani šī ziņa iepriecināja, un gribēju padejot, tāpēc uzslēdzu Talking Heads Psycho Killer, kuru es noklausos teju katru dienu, kopš noskatījos Serebreņņikova Vasaru (tas nebija ļoti sen). Apdomāju, ka varbūt tagad ir laiks klausīties Pink Floyd un rakstīt par to, kā šī grupa man divpadsmit gadu vecumā izmainīja attiecības ar tēvu, un arī par to, kāda tam saistība ar Latvijas neatkarību, bet nolēmu, ka man tomēr nav interesanti rakstīt stāstus, kurus zinu no galvas, un jo sevišķi dienasgrāmatā, jo rakstīt dienasgrāmatu ir jēga tad, ja raksta vēl bez secinājumiem, un nevis citādi. Noskatījos visai izcilu astoņdesmit astotā gada dienvidslāvu filmu, kuras nosaukums angliski ir Time of the Gypsies, un daļēji šī filma mani uzrunāja tieši tāpēc, ka tā neļāvās man veidot par sevi secinājumus, iekams nebija redzēta līdz galam. Līdzīgi, tikai gluži citā žanrā, kā tas notika ar režisores Nadine Labaki Kapernaumu. Žanru atšķirības dēļ Kapernauma gan mani krietni vairāk nolīdzināja gar zemi. Bet šai filmai jau droši vien arī nebija tāda uzstādījuma – nolīdzināt gar zemi. Jebkurā gadījumā pa to laiku vecāki pārnāca no pastaigas. Uzsildīju zupu un paēdu. Tagad ir pulksten bez divdesmit septiņi, un mēs ar Mio, starp citu, salīgām mieru. Šķiet, ir laiks man arī iziet ārā.
Un tiešām bija, bet pirms došanās es gribēju apēst maizīti ar zemesriekstu sviestu un ievārījumu, un virtuvē es paskatījos uz katliņu, kurā bija palicis mazliet zupas, un likās pareizi to izēst līdz galam, bet gribējās to maizīti arī, un izvēles pieņemšanas vietā es apēdu abus, un tad es biju pārēdusies un nogurusi, un nemaz negribējās nekur iet, tāpēc brīdi pabakstījos internetā, noskatījos diezgan dumju Rīgas kinostudijas multeni, izdomāju, ka jāpaklausās brazīliešu mūzika, bet es neko nejēdzu no brazīliešu mūzikas, tāpēc meklējumos pagāja kāds laiks, līdz beidzot uzgāju albumu ar trim akordeonus spēlējošiem onkulīšiem uz vāka, un tā bija tīri jauka mūzika, tomēr tam brīdim izrādījās par intensīvu, tāpēc paskatījos piedāvāto videoklipu slejā un izvēlējos kādu Ravi Šankara skaņdarbu, bet tad sapratu, ka laikam vienkārši negribu klausīties mūziku, apturēju video, un tajā brīdī dzirdēju, kā Roberts ieved riteni pa vārtiņiem. Viņš pēc mana uzaicinājuma bija atbraucis pievienoties mums uz Jesaja grāmatas pēdējo pāris nodaļu lasījumu un iziet pastaigāties – vienai tas man neizdevās, bet kopā ar Robertu varētu būt citādi. Taču, kad tikām līdz tam brīdim, kurā mums būtu jātaisās, lai ietu laukā pa durvīm, vēdersāpes ņēma talkā trauksmi un guva totālu virsroku – man bija jāraud un nīkulīgi jāstāsta Robertam, ka es zinu visu, kā ir pareizi, bet tāpat nekas nesanāk, ka es neko nevaru, ka es negribu dzert nervu zāles, bet šādi justies arī negribu, ka man vispār ir par sevi kauns, un tādā garā. Robertam nav paveicies ar to, ka viņš ir vienīgais cilvēks (iespējams, atskaitot mammu), kuram es jūtos komfortabli tādas lietas teikt tādā formātā, un attiecīgi – ja reiz tas notiek, tas notiek ar joni. Bet viņam lielākoties ļoti veiksmīgi izdodas noturēt šīs situācijas saprāta robežās un uzstutēt mani atpakaļ kājās, kā tas (pēc zināma laika gan) notika arī šoreiz. Es, visticamāk, justos šādu palīdzību nepelnījusi un bojātu savas funkcionēšanas spējas vēl vairāk, meklējot, kāpēc es noteikti visus tikai apgrūtinu, bet Roberts man neļauj tā darīt, turklāt dara to pavisam mierīgi, tāpēc man nav jājūtas arī slikti par to, ka vispār uzsāku tādus tematus. Es ceru, ka arī man kādreiz izdodas kādam tā palīdzēt. Mēs beidzot izgājām ārā. Bija ļoti zilas vakara debesis, un, runājot par atšķirībām starp ultramarīnu un akvamarīnu, secinājām, ka jābūt arī submarīnam – protams, dzeltenai krāsai. Pamazām visi akmeņi novēlās. Kad atgriezos mājās, zināju, ka jāiet gulēt, pirms iesāku kaut ko darīt, jo tikai tad man būs iespēja pamosties agri ar zināmu možumu, un tikai tad pastāv iespēja, ka nākamā diena ritēs iekšēji mierīgāk, tāpēc dienasgrāmatas ieraksta noslēgšanu atstāju šodienai – piektajam maijam, kurā, starp citu, bet tiešām ir mierīgāk, bet tā jau ir cita diena.

002537560034.jpg


Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum


:Nav norādīta kategorija
Tiek rādīti ieraksti 1-8 no 8.
#VietaDatumsVeidsKategorijaVietas tipsTeksta fragments
   
1Kanāda
(Canada)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsEs atrados uz saulaina smilšu ceļa tādā vietā, kas varētu būt filmā par lāčiem Kanādā – ar milzīgām priedēm, kalniem tālumā un jūtamu ezera tuvumu.
2Ņujorka
(New York, USA)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaKādu brīdi mēs nesām kaut ko pa tukšu, ļoti tīru šķērsielu Ņujorkā, un beigu beigās es kļuvu par spēļu kārts zīmējuma vienu pusi, nesapratusi, vai tā ir karaliene, vai kalps, bet vispār laikam tā bija manis pašas ideja.
3Helsinki04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaKad pabeidzu pierakstīt sapni, atvēru atkal feisbuku un izlasīju ziņu saistībā ar dzejas festivālu Helsinkos, kas notiks augusta beigās, ja augusta beigās kaut kas notiks.
4Londona
(London, Greater London, United Kingdom)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaEs šogad jau neaizbraucu uz Londonu un arī ciemos uz Vīni ne, uz kurieni solījos beidzot doties maijā.
5Vīne
(Vienna, Austria)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)PilsētaEs šogad jau neaizbraucu uz Londonu un arī ciemos uz Vīni ne, uz kurieni solījos beidzot doties maijā.
6Somija
(Finland)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsUz Somiju gan gribētos aizbraukt. Es neesmu bijusi Somijā.
7Somija
(Finland)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsUz Somiju gan gribētos aizbraukt. Es neesmu bijusi Somijā.
8Latvija
(Latvia)
04.05.2020Minēts tekstā(Nav norādīts)ValstsApdomāju, ka varbūt tagad ir laiks klausīties Pink Floyd un rakstīt par to, kā šī grupa man divpadsmit gadu vecumā izmainīja attiecības ar tēvu, un arī par to, kāda tam saistība ar Latvijas neatkarību, bet nolēmu, ka man tomēr nav interesanti rakstīt stāstus, kurus zinu no galvas, un jo sevišķi dienasgrāmatā, jo rakstīt dienasgrāmatu ir jēga tad, ja raksta vēl bez secinājumiem, un nevis citādi.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.