#LFK Ak-166-197

Nosaukums
Dace Baltruma. 09.05.2020.–18.11.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
197
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
10.02.2021
Pierakstīšanas laiks un vieta
09.05.2020 - 10.02.2021
Atslēgvārdi
Atvērt

Pensionāram vīrusa radītā izolācija nekādas dižās pārmaiņas dzīvē neienes. Pensiju maksā tik un tā, uz darbu jau sen vairs nav jāiet. Slikti tikai, ka bibliotēka ciet un dažas teātra izrādes gar degunu aizgājušas. Un pie mājas vairāk jāturas. Bet paliek vairāk laika domāšanai un atmiņu šķetināšanai.

09.05.2020.

Televīzijā rāda svinības pie otrreizējās okupācijas pieminekļa, un man kļūst mazliet bail – pārāk liela tā Latvijas piektā kolonna. Īstu kara veterānu tur patiesībā laikam nemaz nav. Un nevar jau arī būt. Ja cilvēkam 1945. gadā bija sešpadsmit gadu, tad tagad viņam ir vismaz deviņdesmit viens. Kāds gan viņš vairs gājējs pie pieminekļa! Nu – pieļauju, ka kādi trīs vai četri bija aizčāpojuši. Vai arī viņus, kā dzīvus eksponātus, radiņi aizveduši. Tur pulcējas pajauni cilvēki, kam par karu un par to, kas tajā patiesībā bija uzvarētāji un kas zaudētāji, ir visai maza nojēga. Galvenais ir protests pret valsti, kurā viņi dzīvo, bet kuru viņi nesaprot. Un negrib saprast. Bet mēs savukārt neprotam viņiem to paskaidrot. Kopumā tas ir traģiski.
Man pašai ar to „atbrīvotāju” pieminekli ir īpašas attiecības. Kad strādāju Kolhozu projektēšanas institūtā, kādu dienu 1984. gada augusta beigās no rīta visi strādājošie uz saviem galdiem atrada zīmītes ar apmēram šādu tekstu: ”1944. gada oktobrī Rīgu atbrīvoja varonīgā padomju armija. Daudzi karavīri zaudēja dzīvības cīņā par mūsu pilsētas atbrīvošanu. Viņi ir pelnījuši mūžīgu piemiņu. Tādēļ lūdzu atskaitīt no manas septembra mēneša algas 1 %, ko veltu pieminekļa Padomju Latvijas atbrīvotājiem celtniecībai. Paraksts”.
Lai gan padomju cilvēks vien biju, mani tā lapiņa sakaitināja un es, neko daudz nedomājot, nosvītroju vārdu „lūdzu” un beigās pierakstīju: „Ja nepieciešams, atskaitiet. Man nav iebildumu”. Un parakstījos. Nepagāja ne stunda, kad nodaļas vadītājs nometa uz mana galda manis rediģēto „lūgumrakstu” un jaunu lapiņu ar sākotnējo tekstu un teica: ”Beidz muļķoties”.
Godīgi sakot, tā papīra teksta labošana no manas puses bija spontāna rīcība, jo manī vienmēr bijis kaut kāds protesta gars pret uzspiestiem standartizētiem pasākumiem. Tādēļ atbildēju, ka jaunu papīreli neparakstīšu. Kam var būt iebildumi pret maniem labojumiem, ja es ziedojuma atskaitīšanu no savas algas neliedzu? Priekšnieks mēģināja apelēt pie manas sirdsapziņas, jo nepatikšanas būšot viņam, ja jau nespējot panāk padoto paklausību. Bet es nebiju gatava piekāpties. Sarunāju vēl kaut ko par aitu baru, kam nav savu domu. Priekšnieks, protams, saskaitās, bet es par to nebēdāju. Vēl pēc laiciņa pie manis ieradās pats arodbiedrības boss Zorgevics (vēlāk jau aktīvs darbonis pēc neatkarības atgūšanas). Lai taču nākot pie prāta. Viņam visi „lūgumraksti” esot jānodod augstākajām instancēm. Viņam nepatikšanas neesot vajadzīgas. Vai es tiešām nesaprotot, ka tāda rīcība var draudēt ar nopietnām sekām man un pie viena arī viņam. Es tomēr paliku pie sava un pasūtīju viņu trīs mājas tālāk. .
Par sekām pārliecinājos jau drīz. Neilgi pirms notikuma ar ziedojumu piemineklim, mūsu projektēšanas nodaļai tā saucamajā sociālistiskajā sacensībā bija piešķirts uzvarētāja statuss. Kas ar ko sacentās – tā īsti nav skaidrs, bet uzvarētāji bijām. Kā balva nodaļas darbiniekiem tika dota iespēja doties bezmaksas ekskursijā uz Maskavu. Tajā skaitā arī man. Liels bija mans izbrīns, kad īsi pirms došanās ceļā noskaidrojās, ka mana vārda ekskursantu sarakstā vairs nav. Tā kā ekskursiju organizēja arodbiedrība, devos pie arodbiedrības bosa pēc skaidrības. Zorgevics man neteica neko, tikai ar pirkstu parādīja uz savu rakstāmgaldu, kur zem stikla bija rūpīgi pabāzts mans pieminekļa ziedojuma apstiprinājums. Protams, ka uz Maskavu neaizbraucu. Bet tā lapele zem Zorgevica rakstāmgalda stikla stāvēja vairākus gadus. Uz arodbiedrības dotajiem iespējamajiem labumiem man nebija nekādu cerību, lai gan draudētās nepatikšanas arī nepienāca. Izrādījās, ka mans paraksts vienkārši noviltots un pareizā lapiņa iesniegta attiecīgajās instancēs, bet mans „garadarbs” saglabāts piemiņai.
Pēc tam es bieži esmu domājusi par savu darba biedru reakciju. Mana rīcība nevienam nebija noslēpums, jo es jau tekstu lapiņā labojot, to komentēju skaļi. Visi priecājās un slavēja mani, cik es drosmīga. Bet neviens cits neko tādu neatļāvās darīt. Atmodas vēsmas vēl nebija skārušas dusošo pūli.
Bet tagad, braucot garām „atbrīvotāju” piemineklim, zināma gandarījuma sajūta man ir.

10.05.2020.

Piezvanīja draudzene ar bēdu stāstu, ka saņēmusi no CSDD rēķinu par ātruma pārsniegšanu. Tā esot liela netaisnība, ka viņai, parasti tik prātīgai braucējai tagad jāmaksā sods, kamēr citi skrienot kā traki, bet parasti sodīti netiekot.
Un nu man jādomā par jēdzienu „noziegums” un „sods” savstarpējo saistību. Par galveno pamatprincipu būtu jābūt taisnīgumam. Dzīve pierāda, ka ne vienmēr tā tas ir. Patiesībā jau cilvēks reti kad tiek sodīts par to, ko viņš darījis. Vismaz šajā pasaulē noteikti ne. Viņš tiek sodīts par savas rīcības sekām. Un arī tikai tad, ja kāds tās pamana.
Piemēram - trīs dažādi autobraucēji pilnīgi vienādi ir pārsnieguši ātrumu. Pirmais laimīgi nonācis galā. Otro noķērusi policija. Trešais uzbraucis gājējam. Visu triju apzinātais nodarījums viens un tas pats - ātruma pārsniegšana, tikai sekas atšķirīgas - pirmais bauda mierīgu vakaru pie televizora, otrais tiek cauri ar naudas sodu, bet trešais, iespējams, nonāk cietumā. Viss izriet no sekām, kas patiesībā ir tikai sagadīšanās. Arī pirmajam braucējam ceļā varēja gadīties gājējs, bet negadījās. Arī trešais braucējs varēja laimīgi nonākt galā, ja ne nejaušais gājējs.
Jā - katram saprātīgam cilvēkam ir jāparedz savas rīcības sekas. Protams! Par to jau neviens nešaubās. Un tomēr... Vai tad pirmais braucējs ar seku paredzēšanu izvairījās no nelaimes? Vai trešais braucējs gribēja kādu sabraukt? Skaties, no kuras puses gribi - taisnīguma tik un tā nav.
Un kas tad ir sods? Kāds ir tā mērķis? Filmā „Puika” Jancis pērienu saņem kopā ar novēlējumu: ”Vairāk tā nedarīsi! Vairāk tā nedarīsi!”. Tā tad arī ir soda būtība – lai vairāk tā nedarītu.
Pēc taisnīguma principa katram nodarījumam ir atbilstošs soda mērs. Cilvēkam Dievs ir devis sirdsapziņu. Un kopā ar to ir devis arī iespēju atšķirt labo no ļaunā. Bet ir devis arī iespēju kļūdīties. Sirdsapziņa cilvēkam ir paša regulējama saprāta balss un arī lielākais soģis, ja šī balss tiek ignorēta. Bet sadzīvošana ar sirdsapziņu ir tikai un vienīgi cilvēka paša ziņā. Sirdsapziņas mokas dažkārt ir līdzīgas mūža ieslodzījumam, ko cilvēks piespriež pats sev. Jebkura iejaukšanās no malas sirdsapziņu kropļo. Tiesas uzliktais sods var padarīt sirdsapziņu par lieku balastu. Cilvēkam vairs nav vajadzības sevi šaustīt, jo to jau ir izdarījuši citi. Nereti tieši nesamērīgi bargs soda laiks kļūst par sirdsapziņas slepkavu. Sirdsapziņa nomirst, tās vietā nāk aizvainojums, kas pārvēršas ļaunumā. Cilvēka dzīve tiek sagrauta. „Vairāk tā nedarīsi!” jēdziens nedarbojas.
Lai sirdsapziņa paliktu dzīva, cietumā cilvēku nedrīkstētu sēdināt uz laiku, kas ir ilgāks par gadu. Gads ir tas maksimālais laiks, kurā cilvēks nepaspēj aizmirst normālu dzīvi un arī sirdsapziņa nenomirst.
Sodam jābūt samērojamam ar cilvēka spēju to pieņemt un no tā mācīties. Jo smagākus pārdzīvojumus sagādā sirdsapziņa, jo mazākam būtu jābūt tiesas uzliktajam sodam. Kādam varbūt pietiktu ar sirdsapziņas tiesu vien. Ir tikai viena nelaime – nevienam nav mērauklas, kā mērīt sirdsapziņas piespriesto sodu. Un likumdošanā nav arī jēdziena „piedošana” skaidrojuma. Ja cilvēkam par kādu nodarījumu tiesa piespriež cietumā pavadīt piecus gadus, bet cietušie brēc, ka tas ir pārāk mīksts sods, ka vajadzētu vismaz desmit gadus, tad nav vairs runa par sodu. Darbojas tikai atriebības alkas. Bet tā jau ir pavisam cita dzīves sfēra, jo atriebības prasītājs patiesībā aplaupa pats sevi, atņemot iespēju realizēt dzīvē vienu no pamatvērtībām – piedošanu.
Re nu, cik tālu var aizfilozofēties pēc viena „netaisnības” skartas draudzenes zvana.

11.05.2020.

Pirms dažām dienām „Latvijas Avīzē” bija raksts ar nosaukumu „Bērnu dārzi kļūs latviskāki”. Nu, vai nav viens liels sviests? Trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas un latviešu valodas kā valsts valodas statusa noteikšanas beidzot sāksim latviskoties?! Tagad nevarēšot latviešu bērnu tā vienkārši uz krievu bērnu dārzu aizsūtīt, ja latviešu bērnu dārzā trūkst vietas. Būšot vien jāver vaļā arī latviešu grupiņas!
Par pāreju uz mācībām latviešu valodā ir runāts daudz, bet galvenokārt saukļu un lozungu veidā, lai nomierinātu latviešus. Un ar minimālu darīšanu, lai nesatracinātu krievus. Realitātē joprojām pastāv divkopienu valsts, kurā katra puse darbojas pilnīgi autonomā režīmā.
Ja gribam, lai skolēni būtu spējīgi apgūt zināšanas latviešu valodā, viņiem skolā jānonāk jau latviešu valodā runājošiem. Un bērnu dārzs ir tā vide, kurā valodas apguve var notikt brīvi un nepiespiesti. Valodu var iemācīties tikai runājot dabiskā vidē. Izglītības ministrijas un visu pārējo ar izglītības sistēmu saistīto uzdevums ir sagatavot šo vidi. Bet līdz šim praktiski nekas nav pasākts, lai pāreja uz latviešu mācību valodu tiešām būtu iespējama. Runas ir, bet darbības nav. Ir lēmumi, noteikumi un nezin kas vēl, ja nav pedagogu, kas pāreju un mācībām latviešu valodā spēj realizēt. Pat ar vislielāko centību skolotājs, kas pats runā lauzītā latviešu valodā, kvalitatīvi nevar iemācīt neko. Ar krievu bērniem bērnu dārzos būtu jāstrādā speciāli šim nolūkam sagatavotiem pedagogiem, kuri brīvi pārvalda latviešu un arī krievu valodu un kuriem maksā kvalifikācijai atbilstošu algu, jo darbs nav viegls. Pārejai uz latviešu valodu jānotiek, netraumējot ne bērnus, ne vecākus, ne pedagogus. Tikai tā var notikt pāreja no bērna mājas krievu valodas uz valsts latviešu valodu. Kur ir varoši pedagogi? Viņu nav. Man žēl to krievu bērnu, kurus, atbilstoši likumā pieņemtajai valodu proporcijai, latviešu valodā mēģina mācīt skolotāji, kas paši tik tikko spēj tikt galā ar latviešu valodas sapratni. Ja gribam, lai dzīvē realizētos tik bieži piesauktā integrācija, vienotā kultūrtelpa un latviešu valoda tiešām kļūtu par patiesu valsts valodu, beidzot ir jāsāk apzināties, ka, lai kaut ko iemācītos, vispirms ir jābūt cilvēkiem, kas māca. Nevis otrādi. Ir jāveic pedagogu testēšana. Pie bērniem nedrīkst laist kuru katru.

12.05.2020.

Karantīnas laika noteikumi tiek mīkstināti. Atkal svētdienās būšot vaļā lielveikali. Kas tai valdībai galvā? Tirgotāju lobētāji cītīgi piestrādājuši? Teātri ciet, kinoteātri ciet, bet veikali vaļā? Šajā lēmumā kaut kā neredz rūpes par vīrusa atvairīšanu. Ir jau, protams tautas daļa, kuriem lielveikals ir vienīgā kultūras iestāde, bet vai viņu dēļ vajadzētu veikalu darbiniekiem atņemt iespēju svētdienu pavadīt ģimenēs? Normālās valstīs, kurām vārdos mēs tā gribētu līdzināties, svētdienās veikali ir ciet. Varbūt mēs varētu sākt tām tuvoties tieši ar šo soli – lielveikalus svētdienā nevērt vaļā? Dažas nedēļas taču tā bija un visi joprojām ir dzīvi. Nauda, nauda, nauda – tā valda pār pasauli. Kas naudas varu spēj atšķaidīt ar morāles klātesamību, tie dzīvo līdzsvarotā vidē. Mēs turpinām pērties zemas inteliģences sabiedrībā. Jo parlamentā esam savēlējuši zemas inteliģences cilvēkus. Ne jau, protams, gluži visus, ir arī cilvēki, kuri vieš cerību. Bet kopumā mūsu parlaments ir prasts, jo trūkst morāles. To redzam katru dienu. Reizēm kauns viņu vietā.

13.05.2020.

Sāku spaidīt televizora pulti un nonācu TV3 seriālā „Viss pa jaunam”. Kaut kad kādu sēriju tā, garām ejot, jau biju paskatījusies. Šoreiz noskatījos divas sērijas (tās rādīja vienu aiz otras) līdz galam. Domāju – jāiedziļinās, varbūt kaut ko iepriekš nesapratu. Secinājums - kas tas ir par murgu? Manuprāt seriāla darbība notiek debilo ciemā. Varoņi risina kaut kādas dzīves problēmas tik primitīvā līmenī, kāds normālu cilvēku dzīvē vispār nav iespējams. Es vēl varētu mēģināt saprast, ja būtu domāta komēdija. Bet tā īsti uz komēdiju nevelk – smiekli nenāk. Un arī varoņiem nopietni ģīmji. Žēl aktieru, kas piekrīt darboties tik zemas kvalitātes it kā mākslā. Jaunajiem aktieriem kaut kā jāķepurojas, lai viņus pamanītu. Ja neko labāku neviens režisors nepiedāvā, jāņem, ko dod. To es varu saprast. Bet vai Jurim Žagaram, augstas klases aktierim, tiešām ir nepieciešamība tērēt laiku tādā sēnalu filmā?
Esmu nākusi pie secinājuma, ka lielai daļai mūsu aktieru ir ļoti zems pašnovērtējums. Vai gan citādi talantīgi, skatītāju mīlēti mākslinieki piekristu filmēties primitīvās filmās un reklāmās? Ik vakaru ausīs griežas Ditas Lūriņas balss sejas ūdeņu reklāmās. Artūrs Skrastiņš aicina pirkt burkānus un kāpostus. Neticu, ka viņiem ir tik slikts materiālais stāvoklis, ka par pašcieņu var aizmirst. Intars Rešetins gan reiz teica: „Pusstunda kauna, redzot sevi ekrānā, bet pēc tam pilns ledusskapis”. Var jau būt. Tomēr ir mums aktieri, kurus neredz prastos seriālos un nedzird reklāmās. Viņiem visdziļākā cieņa.
TV3 skatos ļoti reti, jo man ir sajūta, ka šis kanāls mani neciena. Vai gan cilvēkam, kuru ciena, var atļauties celt priekšā tādu drazu. „Nekā personīga” gan ir no citas operas. Un ziņām arī nav ne vainas.

14.05.2020.

Biju kapos. Ļoti nepieciešams kaut ko darīt lietas labā. Kapiņa vietā iesēdusies zeme. Vajadzētu uzbērt melnzemi un iestādīt puķītes. Iestādīt varu, bet zemes gādāšana gan man nav pa spēkam. Piezvanīju un 1. Meža kapu kantori. Jautāju, vai viņi var kā man līdzēt. Ar tādām lietām viņi nenodarbojoties, skanēja diezgan lielīga atbilde. Lai meklējot citur. Protams, meklēšu. Ko gan citu man darīt? Bet kādēļ gan kapu kantoris nevarētu organizēt šādus pakalpojumus? Ne jau par velti. Naudiņa ienāktu, kuru varētu izlietot kapu teritorijas kopšanai. Varētu attīstīties cilvēkiem ļoti vajadzīgs bizness. Visiem būtu labi. Padomju laikā kapu kantorī varēja pasūtīt kapa kopšanu. Nebija pat pārāk dārgi. Varēja, protams, ar kapu kopējām sarunāt pa tiešo. Kapu kantorī strādājošie paši ieteica, kur meklēt strādāt un nopelnīt gribošu cilvēku. Tas gan tolaik bija nelegāli. Kur lai es tagad meklēju cilvēku, kas man līdzēs? Blakus kapiem esot firma, ar kuru varot sarunāt. Ja firma, tad prasītā maksa droši vien būs debesu augstumos. Atkal jauna problēma…

15.05.2020.

Sēžu un pārskatu senus albūmus. Mamma, tētis, citi radinieki. Un manas mammas brālis Alberts.
Sibīrija mūsu ģimenei laimīgi aizgāja garām, pateicoties mammas brālim Albertam, kas skaitījās arī mans krusttēvs. Par viņa dzīvi ir interesants stāsts. 1944. gada sākumā Albertu, tikko astoņpadsmit gadus vecu, iesauca vācu armijā. Alberts, kā jau jaunākais bērns ģimenē, bijis izlutināts līdz bezgalībai. Strādāt nav gribējis nemaz. Karot, protams, arī nē, bet par to viņu īpaši vainot nevar. Tad nu viņš tūlīt pēc iesaukšanas dezertējis. Atgriezies mājās, un līdz krievu ienākšanai mammas mamma viņu slēpusi kaut kādās kartupeļu bedrēs. Kad Latvijā ienākuši krievi, viņš izlīdis ārā, nospēlējis varoni, kas aizbēdzis no vācu armijas, bet tūdaļ uz karstām pēdām iesaukts krievu armijā. Protams, ka arī krievu armijā viņš nav grasījies karot. Pieteicies iet kaut kādā izlūkoperācijā, lai aizbēgtu tieši tāpat kā no vācu armijas, bet veiksme šoreiz viņam nav stāvējusi klāt. Lai gan – varbūt kopumā tā tomēr bija veiksme. Kas to lai tagad saprot, jo nav jau ar ko salīdzināt, kā būtu tad, ja būtu savādāk. Tuvumā sprāgusi mīna un Alberts ticis diezgan nopietni ievainots. Līdz kara beigām un kādu laiku arī vēl pēc tam pavadījis hospitālī. Toties atzīts par kara varoni un ievainojuma dēļ apbalvots ar ordeni. Vispār jautri – vara, kurai viņš nebija grasījies kalpot ne mirkli, iecēla viņu varoņa godā.
Toties 1949. gadā, kad lielāko daļu lielsaimnieku izveda uz Sibīriju, viņa varoņa statuss palīdzēja mammas radiem un arī man, izglābties no lopu vagoniem. Svaru kausā tika likts „budžu” un kara varoņa nosaukums. Smagāks izrādījās kara varonis. Visu mūžu līdz pat padomju ēras beigām Alberts baudīja „kara veterāna” priekšrocības – gan deficītas mantas varēja iegādāties, gan speciālos veikalos pārtiku varēja pirkt. Smējās par padomju varu, bet pieņēma visu, ko tā viņam deva. Deva nepelnīti, bet to jau zināja tikai viņš pats. Runāja par brīvo Latviju, bet, kad tā atnāca, tad viņš šķendējās par zaudētajām priekšrocībām. Tādi, lūk, paradoksi dzīvē notiek.

16.05.2020.

Šodien no Ragaciema man kaimiņiene atveda žāvētas zivis – divus jūras asarus. Garšīgi gan! Bet manās atmiņās žāvētas reņģes un lucīši kādreiz tomēr bija garšīgāki. Nu no tās pašas sērijas – kādreiz zāle bija zaļāka un debesis zilākas!
Vairākas vasaras mūsu ģimene īrēja divas istabas vecā romantiskā mājiņā Buļļuciemā pašā Buļļupes krastā. Tās bija vasaras pēc vidusskolas beigšanas.
Mājiņas saimnieces bija divas māsas, viskolorītākās un visjaukākās būtnes, kādas vien savā dzīvē esmu sastapusi – Katiņa un Tilliņa. Vismaz tā viņas visi sauca. Pilnie vārdi laikam bija Katrīna un Otīlija. Katiņa bija tieva kā smilga un kustīga kā ūdenszāle. Toties Tilliņa apaļa kā bulciņa un diezgan lēnīga. Bet viņas viena otru tik lieliski papildināja! Nu tiešām - cibiņa ar vāciņu! Abas bijušas precējušās, bet vīri miruši, bērnu viņām nebija. Tā viņas divatā vadīja savas dienas. No viņām abām staroja tāda labsirdība, kādu reti kad nākas redzēt. Par visiem viņas runāja tikai labu un Buļļuciemā laikam gan nebija neviena cilvēka, kas par viņām teiktu ko sliktu. Pie tam abas bija apveltītas ar tādu humora izjūtu un spēju pasmieties pašām par sevi, ka dzīve pie viņām bija viena vienīga jautrība. Abu māsu galvenā nodarbošanās vasarā bija zivju žāvēšana un tirgošana. Vasarā Buļļuciemā vasarnieku bija krietni daudz un „bizness” viņām gāja no rokas, lai gan tas bija saistīts ar diezgan lielu risku. Pie padomju varas tāda veida privāta darbība nebija atļauta.
Zivis Katiņa un Tilliņa iepirka no zvejniekiem. Buļļuciemā pastāvēja kaut kāds zvejnieku kolhozs vai kaut kas tamlīdzīgs, kas oficiāli nodarbojās ar zveju. Zvejošana notika divas reizes nedēļā. Tad vakaros zvejnieki brauca malā, kur viņus sagaidīja kolhoza zivju savākšanas mašīna. Bet tas jau nebija šķērslis kādu spaini vai divus zivju atbērt arī privātajām žāvētājām. Šodienas skatījumā par smieklīgu samaksu. Trīs rubļi spainis. Neviens to neuzskatīja par zagšanu. Tā vienkārši bija loma „sadale”. Visi gribēja kaut ko piepelnīt pie algas vai pensijas klāt.
Katiņai un Tilliņai bija izbūvēta pamatīga žāvētava. Žāvēja reņģes un lucīšus. Dažreiz arī butes. Kas tas bija par gardumu! Tikko nožāvētas, vēl karstas, ar sāli apbārstītas zivis! Lielas un treknas! Tās varēja ēst un ēst. Un mēs ēdām arī.
Laiku pa laikam „padomju likumības” pārstāvji rīkoja reidus ar nolūku noķert „spekulantus un darbaļaužu valsts pamatu grāvējus”. Pirmajā vasarā, kad mēs tur dzīvojām, Buļļuciemā kārtību uzraudzīja sevišķi centīgs un nesen darbu sācis inspektors. Viņš ļoti labi zināja, ar ko abas māsas nodarbojas. Tomēr, neraugoties uz to, ka zivju žāvēšana nebūt nav tāda nodarbe, kas veicama pilnīgā slepenībā, jo dūmi taču kūp un žāvētu zivju smarža jūtama jau pa gabalu, pieķert „nozieguma” vietā zivju žāvētājas viņam nekad neizdevās. Pretpasākumi bija rūpīgi izplānoti. Sākoties žāvēšanas procesam, savas vietas ieņēma cītīgi apkārtnes vērotāji, lai nekavējoties ziņotu par katru aizdomīgu kustību tuvākajā apkārtnē. Šajā procesā labprātīgi iekļāvās tie, kas jau siekalojās un gatavoja vēderus zivju ēšanai. Katram gadījumam vienmēr rezervē bija sagatavotas dažas sardeles vai gaļas gabals, kuru iegrūst žāvētavā zivju vietā, ja uzglūnētu briesmas. Vienu reizi tiešām nācās veikli rīkoties, jo inspektora laiva, pēkšņi nezin no kurienes radusies, piestāja krastā un viņš pats zibenīgi metās pie žāvētavas. Bet Katiņa paspēja zivis aizvietot ar sardelēm un es paspēju pusžāvētās zivis iegrūst savā istabā zem gultas. Lai gan smarža pārliecinoši rādīja, kur zivis palikušas, kratīšanu mājā izdarīt viņam nebija tiesību. Inspektors paošņāja gaisu, skumīgi apskatīja sardeles un, burkšķēdams par spekulantu sērgu, devās projām.
Nākošajā vasarā kārtību Buļļuciemā uzraudzīja cits inspektors, kuram par nelegālo zivju biznesu bija savs viedoklis. Reizi nedēļā arī viņam tika sagatavota paciņa ar žāvētām zivīm, pēc kuras viņš ieradās tad, kad metās jau tumšs un pārējie zivju pircēji bija projām. Lieki teikt, ka viņš par to nemaksāja. Toties bija miers un zivis zem gultas grūst vairs nenācās.

17.05.2020.

Svētdiena. Noskatījos dievkalpojumu televīzijā. Un nu man jādomā par pasaules kārtību. Esmu mēģinājusi analizēt, ar ko atšķiras cilvēki, kas regulāri apmeklē baznīcu un kas to nedara. Vai pirmie ir labāki, bet otrie sliktāki? Tāda sakarība nepastāv. Ir brīnišķīgi cilvēki, kas nekad nav bijuši baznīcā un ir cilvēki, kas ar Dieva vārdu uz lūpām dara nelietības. Drīzāk man liekas, ka baznīca kā atbalsta punkts ir nepieciešama vājiem cilvēkiem. Katrs izvēlas tādu vidi, kurā viņš var justies droši. Garā stiprs cilvēks var veidot attiecības ar Dievu pats. Vājajam ir vajadzīgs starpnieks. Un domubiedri, lai nepārtraukti rastu apliecinājumu savas izvēles pareizībai.
Cilvēki mēdz stāstīt dažādus brīnumainus un pat neticamus gadījumus, piesaucot tos kā Dieva dāvanu. Var jau būt, ka kādam tiešām kāds brīnumains notikums ir bijusi Dieva dāvana, speciāla dāvana viņam vienīgajam, godīgi nopelnīta dāvana. Var jau būt. Bet var arī nebūt.
1950. gada 13. augustā mans tēva brālis Voldis bija sagatavojies doties atpūtas braucienā ar kuģīti pa Daugavu. Mēs tolaik dzīvojām pie pašas Daugavas un kuģīšu piestātne no mūsu mājas tikpat kā ar roku aizsniedzama. Voldis bija fotogrāfs un iepriekšējā naktī bija saražojis daudz bilžu, kas bija iemērktas lielā ūdens bļodā (tā laika un šodienas bilžu taisīšanai nav par attālas līdzības, bet tas jau ir cits stāsts). Kuģīša atiešanas laiks jau bija gandrīz klāt. Pirms skriešanas ārā pa durvīm viņš vēl gribēja bildes apmaisīt, lai nesalīp. Kā tas bija, kā nebija – bet bļoda apgāzās. Plūdi pa visu istabu, bildes zemē. Kamēr vāca, kamēr slaucīja, kāds laiciņš pagāja. Kad beidzot Voldis aizjoņojis līdz kuģīša piestātnei, viņa acu priekšā kuģis sācis grimt un pēc brīža jau bijis zem ūdens. Toreiz noslīka vairāki simti cilvēku. Voldis izglābās. Mana vecāmamma to sauca par Dieva dāvanu. Bet es to tik viennozīmīgi nespēju uztvert. Voldi sargāja Dievs? Par to brīdi tā varētu teikt. Tikai – kur bija Dievs attiecībā pret tiem gandrīz divi simti piecdesmit cilvēkiem, kas aizgāja bojā? Lielākoties tie bija bērni..... Tā ir versija no cilvēku viedokļa. No cietušo viedokļa. Varbūt no Dieva skatījuma, nelaime bija upuris? Brīdinājums, ka uz zemes kaut kas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek? Dieva dēla nākšana pasaulē un miršana pie krusta arī bija upuris, brīdinājums, ka pasaulei ir jāmainās. Varbūt tikai lieli upuri var apturēt neprātu un likt sākt domāt? Ja tie var likt pamatu jaunai pasaule, pasaulei bez ļaunuma, bez alkatības, kur pāri visam stāv mīlestība, tad upuriem būtu jēga. Bet vai tas ir iespējams? Dievs ziedoja savu dēlu pasaules glābšanai, bet vai izglāba? Mēs dzīvojam šajā pasaulē, kura ir sagriezusies galīgi šķērsām. Tātad upuris nav sasniedzis mērķi...Varbūt pašreizējā epidēmija arī par kaut ko signalizē. Tikai – vai mēs to sadzirdēsim?

18.05.2020.

Vedekla mazmeitai liek dzert D vitamīnu. Es gan neticu tiem pudelīšu vitamīniem, bet ko lai dara, ja ārsts tā teicis? Vitamīnu ražotājiem arī no kaut kā jādzīvo…
Arī man agrā bērnībā bija jāpārcieš divas līdz sirds dziļumiem nīstamas procedūras - zivju eļļas un kaļķa dzeršana. Kas tam nav gājis cauri, nemaz nevar saprast, ko tas nozīmē. Šodien gan zivju eļļa, gan kaļķa preparāti ir iesaiņoti kapsulās, iepresēti zirnīšos, tabletēs vai vēl kādās citās formās, kuras norīt nav nekāda problēma. Un garša kā konfektēm. Tie draņķi cilvēkam tiek iemānīti humānā veidā. Manā bērnībā tas nebija tik vienkārši. Zivju eļļa bija eļļa. Gluma, ar riebīgu smaku un vēl riebīgāku garšu. Vienā reizē iekšā bija jādabū vesela ēdamkarote. Zivju eļļas dzeršana notika pirms iešanas ārā, jo mammai kāds bija iestāstījis, ka svaigā gaisā eļļa labāk iedarbojas. Kad gatavojāmies iet pastaigāties, parasti mēģināju mammas uzmanību novirzīt uz kaut ko svarīgu, cerībā, ka viņa aizmirsīs par manas veselības uzlabošanu. Mani panākumi gan bija visai vāji – eļļas pudele tik un tā tika izvilkta. Tad es mēģināju mammu pierunāt ar labu. Protams, ka bez panākumiem. Zivju eļļa tika ielieta karotē un draudoši tuvināta manai mutei. Ar nenovēršamo jau cilvēks parasti samierinās. To mēģināju arī es. Reizēm man izdevās to draņķi norīt, reizēm tas spruka atpakaļ, bet reizēm mana roka pilnīgi nejauši pasitās sāņus un karote ar visu eļļu aizlidoja pa gaisu. No malas skatoties, tas laikam bija viens atraktīvs pasākums. Labi, ka tāda spīdzināšana man bija jāpārdzīvo tikai ziemā. Vasarā, kad saules pietiekoši, es spīdzināta netiku.
Labāk negāja ar kaļķa dzeršanu. Tolaik tas bija šķidrums lielā pudelē. Deva arī bija viena ēdamkarote. Mammai bija stingra pārliecība, ka bez kaļķa dzeršanas man būs līkas kājas. Līkas kājas es, protams, negribēju. Bet kaļķi dzert arī negribēju. Atšķirībā no zivju eļļas tas vismaz nebija smirdīgs. Toties bija briesmīgi rūgts. Vienīgais labums, ka kaļķim varēja virsū uzdzert zaptsūdeni un tā to rūgtumu dabūt projām. Zivju eļļai neko uzdzert nedrīkstēja, jo tai bija jānonāk vēderā tīrā veidā. Tāda bija mammas pārliecība, un pret to es biju bezspēcīga.

19.05.2020.

Šodien beidzot devos uz veikalu. Prozaiska iemesla dēļ – izbeidzās cukurs. Bez liekām problēmām sapirku visu, kas nepieciešams. Bet mājās nākot, domāju par to, kā iepirkšanās notika manā bērnībā.
Pēckara dzīvē pārtikas sagāde bija diezgan komplicētu pasākumu virkne. Veikalos nekas prātīgs nebija nopērkams. Pēc visa bija jāstāv garās rindās, dažkārt visu dienu. Sevišķi ilga stāvēšana bija pēc cukura, miltiem un sviesta. Par vienu stāvēšanu vienam cilvēkam cukuru deva puskilogramu, bet sviestu divi simti gramus. Tētis un mamma strādāja, tolaik arī sestdienās. Tad nu mēs ar vecomammu bijām pārtikas programmas pildītājas. No rīta jau agri devāmies apgaitā, lai noskaidrotu, kur ko šodien dos. Tā kā dzīvojām Vecrīgā, tad mums tuvākais pārtikas veikals bija Ekonomiskais veikals (tā to toreiz tautā sauca – tagad tur ir universālveikals „Centrs”).
Cukurs, sviests un milti bija tie produkti, ko netirgoja tieši veikalā, bet kaut kur ārpusē pie veikala, kur vairāk vietas rindai izgrozīties. „Dos” bija tas vārds, kas tolaik tika lietots. Neviens neteica, ka „pārdos” vai „tirgos”, bet vienmēr, ja kaut kur parādījās rinda, tika skaidrots, ko dod. Īpaši netika lietots arī vārds „nopirkt”. Tas tika aizstāts ar „dabūt”. Tāda leksika faktiski pastāvēja visu padomju laiku, jo vienmēr jau bija spēkā alternatīva – varēja arī „nedabūt”. Ja tika pamanīts, ka kādam uzradusies jauna manta, tad parasti pirmais jautājums bija: „Kur tu dabūji?” Un nemaz nebija tik retas tās reizēs, kad atbilde skanēja apmēram tā: „Tur, kur es dabūju, tu nedabūsi”.
Katru dienu cukuru nedeva. Miltus un sviestu vēl retāk. Bet rindas veidojās katru rītu. Nekad skaidri nevarēja zināt, ko dos, cikos sāks dot un vai vispār dos. Vēl bija māksla uzminēt, pa kurām veikala aizmugures durvīm vai loga tā „došana” notiks, jo vietas nereti mainījās. Rindas tika veidotas pie visiem iespējamajiem veikala caurumiem. Un tā bija bezgala liela veiksme, ja stāvēšana bija ietrāpīta īstajā vietā.
Milti pamazām kļuva par veikalos nopērkamu preci, sviests arī, bet „cukura rindas” bija aktuālas līdz kādam 1955. gadam.
Kad es jau gāju skolā kādā otrajā vai trešajā klasē, tad cukuru Rīgā tirgot sāka tikai pēc sešiem vakarā. Motivācija bija tāda, ka pa dienu cukuru izpērkot spekulanti, bet godīgs darba cilvēks tā arī pie cukura netiekot. Mans pienākums bija pēc skolas iestāties cukura rindā, tā sakot – aizņemt rindu. Pēc darba tētis un mamma man pievienojās. Tad nu vienā reizē mēs kopā dabūjām pusotra kilograma cukura. Reizēm es mēģināju protestēt, jo cukurs mājās bija sagādāts vairākiem gadiem uz priekšu, bet tētis bija nepielūdzams. Karš bija ievilcis savas korekcijas cilvēku domāšanā: neko nevar zināt – rezervēm ir jābūt. Man šķiet – ja tāds domāšanas veids nebūtu lielākajai daļai cilvēku, „cukura rindas” būtu beigušās vairākus gadus ātrāk, nekā tās patiesībā beidzās. Vēl ilgi pēc tam, kad cukurs jau bija brīvi nopērkams veikalos, tētis vilka ārā vecos cukura krājumus, kuru sagādāšanā bija ieguldīta liela daļa manas saulainās bērnības.

20.05.2020.

Mazdēls izmētājis savas rotaļlietas pa visu istabu. Ne saskaitīt nevaru visas mašīnas un kaudzēm citu rotaļlietu. Par daudz, visa ir par daudz! Jubilejās ciemiņi stiepj tik milzīgas dāvanas, ka mati gaisā ceļas. Jēdziens „pieticība” tagad nav modē.
Bet tas ir jēdziens, kas klājās pāri visai manai bērnībai. Pieticība un taupība. Pieticība bija tā laika dzīves realitātes atspoguļojums, vismaz lielākajai cilvēku daļai noteikti. Darbs pieaugušajiem bija visiem, kas gribēja strādāt, bet algas bija ļoti mazas. Veikalos nekā daudz nebija, bet to pašu, kas bija, nopirkt ne vienmēr bija pa kabatai. Bet vai tādēļ mēs nepriecājāmies par dzīvi? Priecājāmies pat vairāk nekā tagad to spēj mobilajos telefonos un planšetēs nogrimušie.
Mana mamma tajā laikā mēdza piezīmju grāmatiņā ierakstīt to, ko viņa ļoti kāroja nopirkt. Klāt rakstīja cenas, rēķināja un gudroja, ko var atļauties nopirkt tuvākajā laikā un kam jāpaliek sapņu līmenī, cerībā, ka kādreiz varbūt... Lai gan - kas nu tie par sapņiem. Tādi mazi mazītiņi sapnīši, bet kuru piepildīšana deva tik lielu gandarījumu, kādu šodien dažs labs nepazīst, jaunākā modeļa limuzīnu nopircis.
Kad gāju skolā otrajā klasē, „modē” mana izmēra knīpām bija baltas tenisa čībiņas. Manām draudzenēm čībiņas jau bija, bet man ilgi nācās dīkt un mammai ilgi domāt, kamēr tiku pie tādām. Pašām vienkāršākajām. Bet cik es tad jutos bagāta un laimīga! Vakarā, gulēt ejot, es tās čībiņas rūpīgi noliku blakus gultai, lai vēl un vēlreiz pārliecinātos, ka man tās tiešām pieder. Čībiņu balto krāsu katru vakaru vajadzēja uzlabot ar zobu mazgājamo pulveri. Tas man bija svēts rituāls. Uz samitrinātas čības uzklāju pulveri un paslēpu zem galda, lai, pasargi Dievs, kāds nejauši neapskādētu manu dārgumu. No rīta lieko pulveri vajadzēja nopurināt un čības atkal veselu dienu bija lietojamas. Nezinu, vai vēlākajos gados kāda iegādāta lieta mani ir spējusi vairāk iepriecināt, kā tās manas bērnības ar zobu pulveri balinātās čībiņas. Un nezinu arī, vai pret kādu mantu es jebkad esmu izturējusies ar lielāku rūpību.
Nekādas dižās rotaļlietas man bērnībā nebija. Bija tēva gatavoti koka klucīši, no kuriem būvēju mājas un bija balts pūkains lācis. Lāci man bija uzdāvinājusi krustmāte, un to es visur staipīju līdzi. Lācis man bija ļoti mīļš, bet mans sapnis bija lelle. Īsta lelle, viena no tām, kādas sēdēja rotaļlietu veikala plauktā. Veikals bija netālu no mūsu mājas. Kad sāku iet skolā, ceļš no skolas uz mājām veda tam garām, un es gandrīz katru dienu gāju veikalā vaļējām acīm pasapņot, kā būtu tad, ja lelle būtu mana. Kā šodien atceros – mana sapņu lelle maksāja 32 rubļus (tas bija pirms 1961. gada naudas reformas, pēc tās būtu 3 rubļi un 20 kapeikas). Tā kautrīgi mēģināju ieminēties, ka ļoti vēlētos tādu lelli, bet mājās visi mani sāka kaunināt - tik lielai meitai jau vairs nepiestāvot ar lellēm spēlēties. Jā, protams, leļļu laiks man laikam bija gandrīz garām. Bet ar īstām lellēm es savā dzīvē nekad nebiju spēlējusies. Biju pati no kartona izgriezusi kaut ko līdzīgu lellei un no krāsainiem papīriem viņai „šuvusi” kleitas, „auklēju” lāci, bet tas nebija tas. Es tomēr klusībā turpināju cerēt, ka notiks brīnums un man piederēs lelle. Ar nepacietību gaidīju savu dzimšanas dienu septembrī. Nekā. Dāvanā saņēmu grāmatu – E. Birznieka Upīša „Mazmeita Dace”. Par grāmatu ļoti priecājos, jo lasīšana bija mana mīļākā nodarbošanās, bet nepiepildītās ilgas turpināja dzīvot. Laikam jau tās bija manāmas arī citiem, jo brīnums tomēr notika – mans sapnis izkāpa no Ziemassvētku veča maisa. Man bija astoņi gadi, kad es tiku pie pirmās un vienīgās lelles savā mūžā.

21.05.2020.

Šodien vāru skābu kāpostu zupu. It kā jau skābo kāpostu sezona garām, nu jau būtu pavasarīgākas lietas darāmas, bet kāposti ir kāposti, reizēm ļoti gribas.
Patiesībā kāpostiem mūsu dzīvē vienmēr bijusi ierādīta liela vieta. Mēs tos ne tikai bieži ēdām, mēs paši arī tos audzējām un skābējām. Kāpostu skābēšana bija viens no mūsu mājas gada notikumiem. Šis process katru gadu notika nemainīgi vienā un tajā pašā datumā – 7. novembrī, kad bija brīvdiena par godu padomju varas lielākajiem svētkiem – Oktobra svētkiem. Tēvam tie bija visnicināmākie svētki. Visiem strādājošajiem šajā dienā bija jāiet „brīvprātīgā piespiedu” gājienā pa Rīgas ielām demonstrēt uzticību padomju varai, bet tētis prata iekārtoties tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Dažas dienas pirms svētkiem viņš darbā sāka uzkrītoši klepot un skaļi šņaukt degunu. Sestajā novembrī viņš ap pusdienas laiku informēja priekšniecību, ka viņam ir temperatūra un viņš nav ne strādātājs, ne gājienā gājējs. Priekšniecība tad viņu sūtīja mājās un vēlēja drīzu izveseļošanos.
Kāpostu skābēšana notika pagrabā. Tos skābēja lielā, ar metāla stīpām sastīpotā koka mucā, kas bija tēta roku darbs. Arī kāpostu ēvele bija viņa rokām darināta. Gatavošanās skābēšanai bija sākusies jau vairākas dienas iepriekš, kad muca tika pielieta ar karstu ūdeni, lai vasarā izžuvušie dēlīši sabriest. Tas nebija tas vieglākais darbs, jo pagrabā nebija ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Visi ūdeņi bija jāienes un jāiznes ar spaiņiem.
7. novembra rītā mēs visi devāmies paši savā „gājienā” uz pagrabu, kur jau visas izejvielas bija sagatavotas un process varēja sākties. Katram bija zināmi savi pienākumi. Mamma ar lielu nazi grieza kāpostu galviņas uz pusēm un izgrieza serdes, tētis ēvelēja, viņa brālis Voldis ar lielu koka stampu blietēja saēvelētos kāpostus, bet mans pienākums bija kaisīt uz kāpostiem sāli un ķimenes. Muca bija liela un kāpostu daudz – vairāki maisi. Kamēr saēvelēja, kamēr sastampāja, kamēr visu pēc tam sakopa, pēcpusdiena bija klāt. Vecāmamma skābēšanā tiešu dalību neņēma, bet viņa mūs pēc paveikta darba sagaidīja ar pusdienām. Man palicis atmiņā, ka pēckāpostu pusdienās vienmēr tikām mieloti ar kartupeļiem un kotletēm un vēl bija dzērveņu ķīselis ar pienu. Vecāmamma mēdza teikt, ka tas esot labs izdomājums skābēt kāpostus tieši Oktobra svētkos, jo kāpostu skābēšanai par godu viņa varot atļauties gatavot labākas pusdienas. Ja būtu tikai krievu svētki, tad kotletes cept un ķīseli vārīt viņai roka neceltos.

22.05.2020.

Novadu reformas sakarā Jēkabpils vārds tiek staipīts dažādos virzienos. Liela pilsēta, maza pilsēta, ar novada piedevām vai bez tām. Bet manā bērnībā tā bija pilsēta, kurā dzīvoja visi mana tēva radi un ciemošanās Jēkabpilī notika diezgan bieži.
Ceļojums uz Jēkabpili manā bērna uztverē bija kaut kas fantastisks un vienreizējs. Šodienas skatījumā to varētu salīdzināt, nu teiksim – ar braucienu uz Bahamu salām, Brazīliju vai vēl kaut ko tikpat eksotisku. Tiešas satiksmes ar Jēkabpili nebija. Vispirms vajadzēja ar vilcienu braukt uz Krustpili un tad ar prāmi celties pāri Daugavai. Tagad Krustpils ir apvienota ar Jēkabpili un abas pilsētas daļas savieno tilts pār Daugavu, bet tolaik Jēkabpils un Krustpils bija divas patstāvīgas pilsētas, kuras Daugava šķīra. Tiltu uzbūvēja tikai ap 1965. gadu vai pat vēlāk.
Prāmis bija tāds pavisam necila izmēra koka plosts, kurš tika vadīts un regulēts ar upei pārstieptas troses palīdzību. Vietas uz tā nebija pārāk daudz, tādēļ Jēkabpilī nokļūt gribētāji jau laikus vilcienā sāka ieņemt vietas pie durvīm, lai pirmie tiktu laukā. Tikko vilciens apstājās, tā visi pa kalu pa galvu metās uz prāmja piestātni. Kas bija tūļīgāks, tam nereti nācās žēli noskatīties, kā prāmis aizpeld bez viņa un gaidīt, kamēr tas šķērso Daugavu turp un atkal atpakaļ. Jāsaka, ka īpaši ātri tas nenotika. Ja braukšana iegadījās darbdienā, tad dažreiz pietika ar vienu prāmja braucienu, lai visi, kas gribēja, nokļūtu otrā krastā, bet sestdienu vakaros konkurence bija ļoti liela.
Visromantiskākais Jēkabpils apciemošanas tūrē man šķita brauciens mājup, jo tas notika naktī. Vilciens no Krustpils uz Rīgu devās ap četriem no rīta. Tas nozīmēja, ka ceļojums sākās jau pirms trijiem lielā tumsā. Iešana uz prāmja piestātni pa ieliņām, kas izskatījās pilnīgi citādas nekā dienā, neredzama ūdens šļaksti, braucot pār Daugavu – tas viss manā iztēlē uzbūra fantastiskas ainas. Bija it kā mazliet baisi, bet tieši tādēļ vēl jo vairāk interesanti. Un romantiski. Bet šādu izjūtu iespēju civilizācija ir neglābjami likvidējusi.

23.05.2020.

Plaši tiek izvērsta „cīņa” pret vardarbību. Pieņemtie likumi, sabiedrisko organizāciju darbība, plašsaziņas līdzekļu uzmanība – viss liecina, ka par vardarbības sekām, kā vispārēju ļaunumu, domstarpību nav. Bet vai kāds no „a” līdz „z” ir analizējis tās cēloņus? Kur rodas tie vardarbīgie cilvēki? Jā – iedzimtībai ir sava loma. Audzināšanai ģimenē ir sava loma. Bet vai tikai? Manuprāt arī mūsu ikdienas dzīvē, ko pieņemam kā pašu par sevi saprotamu, ir daudz vardarbības iedīgļu. Piemēram, reklāma. Es skatos interesantu filmu, kuras sižetam ar aizrautību sekoju līdzi. Tūlīt, tūlīt būs svarīgs pavērsiens! Bet tā vietā – Dormeo matracis. Filmas burvība ir satriekta lupatās. Un „Dormeo” jau gandrīz vai skan kā lamuvārds. Vai tā nav vardarbība? Vardarbība pret manām izjūtām, pret manu iekšējo pasauli? Vai pārnestā nozīmē tas nav tas pats, ja viens, garām skriedams, tevi pasper sānis? Soļu ritms ir izjaukts. Domas arī aizsistas citā virzienā. Protams, kā jau vienmēr, mazliet papiktojamies un dzīvojam tālāk. Bet pāridarījuma sekas zemapziņas līmenī krājas. Un kaut kad pie noteikta koncentrācijas līmeņa un, iespējams, ārēju faktoru ierosmes, sprūk laukā. Un tad nu brīnāmies – kur viņš tāds neiecietīgs gadījies!

24.05.2020.

Šodien atļāvos pusdienot kafejnīcā. Rokas mazgāju, divu metru distanci ievēroju, kas nebija grūti, jo kafejnīcā biju vienīgā. Atcerējos savu sadarbību ar sabiedrisko ēdināšanu skolas gados. Kad mācījos vidusskolā, dažus gadus tika realizēta kampaņa, kas paredzēja vidējās izglītības savienošanu ar profesionālo izglītību. Tāda kārtība pastāvēja laikam tikai gadus trīs un arī ne visās skolās, bet mēs tam pasākumam izgājām cauri pēc pilnas programmas. Devītajā klasē pirmajā septembrī mums tika paziņots, ka mēs ne tikai mācīsimies kā ierasts, bet apgūsim arī profesijas. Zēni tiks skoloti par metāla apstrādātājiem, bet meitenēm nāksies apgūt pavāra mākslu. Tas nozīmēja, ka viena diena nedēļā netika veltīta vidusskolas programmā paredzēto zinību apgūšanai, bet gan mācībām Tirdzniecības un kulinārijas skolā. Mums neviens neko neprasīja un izvēles iespēju nebija. Mēs, protams, apmierinātas nebijām, bet ko tu pret varu padarīsi? Beidzot vidusskolu, kopā ar atestātu saņēmu arī apliecību, kas vēstīja par manu piederību pie pavāru kastas.
Tikai daudzus gadus pēc skolas mēs tā īsti sapratām, cik tomēr tas ir bijis vērtīgs laiks mūsu dzīvē. Varbūt ne tik daudz apgūto ēdienu gatavošanas iemaņu dēļ, cik vispārējās izglītības jomā. Tajā skolā lielākā daļa skolotāju pirmās brīvvalsts laikā bija izglītojušās Kaucmindes mājturības institūtā. Institūts tolaik bijusi ļoti prestiža mācību iestāde, bet pie padomju varas tika uzskatīts, ka tā bijusi mācību iestāde ar padomju cilvēkam nepieņemamu ideoloģiju. Patiesībā visas pasniedzējas, ar kurām mēs Tirdzniecības un kulinārijas skolā sastapāmies, bija dziļas kultūras un inteliģences cilvēki. Un viņas deva mums, cik spēja. Žēl, ka mēs reizēm savos sešpadsmit, septiņpadsmit gados bijām tādas aitas, ka nepratām visu to bagātību paņemt. Kopā ar ēdienu receptēm un galda klāšanas niansēm mums tika sniegtas gan patriotisma, gan pašcieņas un dvēseles kultūras audzināšanas stundas. Tajā skolā mums visiem spēkiem, protams „caur puķēm” centās parādīt, ko ar mums dara padomju morāle. Žēl, ļoti žēl, ka daudz vērtīgu graudu toreiz krita tuksneša smiltīs...
Praksē strādājām Rīgas ēdnīcās un restorānos. Vienu vasaru man mēnesi nācās strādāt ēdnīcā „Vita” Skolas ielā. Toreiz tā skaitījās samērā augstas klases iestādījums, jo ēdnīca tā bija tikai dienā, bet vakaros tā pārtapa par restorānu. Atšķirībā no skolā saņemtajām dzīves atziņām, tur man nācās apgūt padomju dzīves realitāti. Šefpavāre tajā ēdnīcā bija klasisks kinokomēdiju personāžs – liela auguma, vismaz simts kilogramu svarā, bezgala valdonīga, ar varen skaļu balsi un ievērojamu krievu leksikas bagāžu. Piedevām vēl viņas vārds bija Maiga.
Tas bija laikam otrajā vai trešajā dienā kopš mana prakses sākuma, kad Maiga man lika sagatavot biezpiena masu sacepumam, jo pašai bija kaut kur jāaizskrien. Tajā laikā visu ēdienu cenas bija valstiski apstiprinātas, un teorētiski visās valsts ēdnīcās viena un tā paša nosaukuma ēdienam bija jāatbilst vienam un tam pašam sastāvam un bija jābūt sagatavotam pēc vienas un tās pašas receptes, kuras bijām apguvušas jau skolā. Tad nu es izvilku savu pierakstu kladi un precīzi visu paredzēto samīcīju. Atceros, ka receptē bija paredzēts tāda apjoma biezpiena masai pievienot divdesmit olas, ko es, protams, arī pievienoju. Biezpiena sacepums iznāca labs, tie, kas pagaršoja, mani slavēja un es biju lepna par pirmo patstāvīgo veikumu. Līdz brīdim, kad Maiga paskatījās ledusskapī un brīnījās, kāpēc olu krājumi tik niecīgi. Es palīdzēju viņai brīnīties, jo mana sirdsapziņa bija tīra. Arī uz jautājumu, cik olas esmu pielikusi biezpiena sacepumam, es atbildēju bez bažām – tieši tik, cik paredzēts receptē. „Tā – un cik tad olas ir paredzētas tavā receptē?”, sekoja jautājums. Joprojām droši atbildēju, ka divdesmit. Maiga labu brīdi raudzījās manī kā spokā un tad sekoja brēciens: „Tu tiešām pieliki divdesmit olas? Vai tu galīgi stulba? Desmit, nu labi – divpadsmit, bet šitā aita pieliek divdesmit!” Tobrīd tā īsti nesapratu, par ko uz mani brēc, vilku ārā savu kladi un rādīju, kas tur zils uz balta ir rakstīts”. „Kas rakstīts receptēs, es pati zinu, bet ka tev nepietiks sajēgas, ka recepte ir recepte, bet dzīve ir dzīve, to gan es nespēju iedomāties”. Tad Maiga man nolasīja plašu lekciju par dzīvi, kas nav vis nekāda kladē ierakstīta recepte. Ar ko kompensēšot piedegumus un nobirumus, ja ēdienos salikšot visu to, kas paredzēts? No savas kabatas par iztrūkumu maksāšot, vai? To, ka darba dienas beigās tie „piedegumi un nobirumi” knapi satilpa Maigas somā, viņa man gan neteica. Bet tāda jau bija tā padomju dzīves īstenība.

25.05.2020.

Mazliet paklausījos Danas Reiznieces runāšanā. Tāda demagoģija, ka taisni bail. Bet tas nav būtiskākais. Man jādomā, ka viņai mājās ir četri bērni. Varbūt lielāks labums būtu, ja viņa nodarbotos ar to audzināšanu, nevis skalotu smadzenes tiem, kas man nezināmu iemeslu dēļ gatavi viņai ticēt? Un ne jau viņa vienīgā. Izglītības ministrei, cik zinu, arī ir trīs bērni, liekas pavisam mazi. Bijusī veselības ministre pamanījās gandrīz vai no dzemdību nama atgriezties darbā. Un ko labu sastrādāja? Īpaši panākumi, manuprāt, nav fiksēti, drīzāk jau otrādi. Vai tiešām darbs it kā sabiedrības labā sievietei ir tik nepieciešams, kamēr bērni mazi? Var jau teikt, ka ir mīlošas vecmāmiņas, labas aukles un nezin vēl kas, bet māti bērnam nekas nespēj aizstāt. Arī liela nauda nē. Man var stāstīt, ko grib, bet vienmēr palikšu pie pārliecības, ka sabiedrisku darbinieču bērni tiek aplaupīti. Vārda tiešā nozīmē. Viņiem pietrūkst mīlestības. Tās mīlestības, ko spēj dot tikai mātes klātbūtne. Lai kā gribētu, deputāte vai ministre lielās darba slodzes dēļ nekādi nevar bērnam veltīt to laiku, kāds nepieciešams. Es nebūt nesaku, ka sievietes īstā vieta ir virtuvē un bērnistabā. Sievietes ir spējīgas darboties jebkurā dzīves jomā. Un viņām jādarbojas. Tikai prioritātes vajadzētu sakārtot pareizā secībā. Politikā pasaules mērogā daudzas sievietes ir sasniegušas virsotnes. Tikai lielākajai daļai no viņām nav bērnu. Nemāku spriest, vai viņām nav bērnu tādēļ, ka ir svarīgas politiķes vai arī otrādi. Mēģinot savienot nesavienojamo, zaudējumi ir neizbēgami. Ir skumji, ja zaudētāja kategorijā ieskaitāms bērns.
Netrūkst aukstu un mīlēt nespējīgu cilvēku. Varbūt vajadzētu paanalizēt, cik daudz no viņiem ir tie, kuriem mammas ir sevi izsmēlušas valstiskajos darbos, neatrodot laiku bērniem. Un izdarīt secinājumus. Varbūt arī tas būtu solis uz labāku sabiedrību.

26.05.2020.

Tikko beidzu skatīties kaut kad sen diskā ierakstītu Valmieras teātra izrādi „Pazudušais dēls”. Ko tikai katrs režisoriņš neatļaujas! Lai tikai izceltos, lai tikai kāds pateiktu, cik viņš drosmīgs, cik laikmetīgi skatās uz Blaumani u.t.t. Bet patiesībā viņa „meklējumi” ir vardarbība pret Blaumani, pret viņa lugu. Un ne tikai pret Blaumani vien. Kas tik nav redzēts! Figaro džinsos, Karmena mini kleitiņā, Ibsena varoņi uz skatuves sarunājas pa mobilo telefonu un citas šausmas. Katrs rakstnieks ir dzīvojis savā laikā, tā laika dzīves uztverē, un katrs literārs darbs raksturo to laiku, kad tas ir radīts. Un to vajadzētu cienīt. Nepatīk autora skatījums uz dzīvi un teātri? Tad neķeries pie tādas lugas. Iestudē to, ko saproti, neķeries klāt un nesadragā darbu, kura autors vairs nespēj turēties pretī. Paldies režisoram vismaz par to, ka šajā izrādē nebija rupjību un plikumu arī nē. Vismaz tik daudz.
Esmu vienmēr bijusi piesardzīga ar izrāžu izvēli (kad tāda bija). Var uzrauties uz visneiespējamākajām rupjībām, ka ausis svilst. Var jau būt, ka esmu neglābjami vecmodīga, bet mans viedoklis ir un paliek mans viedoklis, ka teātris ir māksla nevis kaut kāds sētmales tingeltangelis. Pēc neatkarības visu to, kas līdz tam bija liegts, vajadzēja baudīt, vajadzēja ar steigu apgūt, vecās važas vajadzēja nokratīt. Mēs taču pievienojāmies brīvajai pasaulei! Tur viss ir atļauts gan vārdos, gan darbos! Tik uz priekšu! Arī māksla prasīja jaunas robežas. Un tās pamazām sāka paplašināties. Visatļautības virzienā. Sākumā kautrīgi, tad arvien brašāk un brašāk. Arvien vairāk kailuma, arvien vairāk seksa, arvien vairāk vardarbības un vairāk rupjību! Paši priecājāmies – cik mēs moderni, cik mēs drosmīgi, cik mēs brīvi savās izpausmēs! Tik uz priekšu! Bailes no tā, ka pasaule mūs var neuzskatīt par pietiekami drosmīgiem, ir bijis viens no stimuliem robežu graušanai. Un tā mēs joņojam. Tikai neesam pamanījuši, ka savā aizrautīgajā skrējienā esam pazaudējuši kaut ko būtisku. To var saukt par morāli, to var saukt arī par sirdsgudrību, bet bez tās cilvēks neatšķiras no apjukuša teļa, kas pēc ilgas stāvēšanas kūtī beidzot ticis brīvībā. Man reizēm žēl aktieru. Neticu, ka viņi visi ar milzīgu sajūsmu pieņem savas lomas, kur jācilpo pa skatuvi Ādama kostīmā. Lai gan, iespējams, aktieri pamazām jau ir pieradināti pie morāles un ētikas normu likvidācijas teātrī. Kā vārdā šādas izrādes tiek iestudētas? Vecākās paaudzes cilvēki šodien ar bažām iet uz teātri, jo nekad nevar būt droši, ka tur neieraudzīs vai neizdzirdēs kaut ko tādu, par ko ausis svilst un dvēsele protestē. Labi – vecākā paaudze ir aizejoša parādība. Pieņemsim, ka viņi savā „aprobežotībā” nav vērā ņemami. Nākotne taču pieder jaunatnei! Bet ko gūst jaunatne no pasniegtās vardarbības, naturālā seksa un bezgalīgas rupjību kaudzes? Vēlēšanās izsaukt protestu? Vai arī iepotēt apziņu, ka tāda nu tā dzīve ir un dzīvosim tikai nost? Nereti šķiet, ka rupjības skatuves valodā ir ieviestas tikai pašu rupjību dēļ. Jo tā taču tagad moderni. Un kurš gan grib būt nemoderns? Man ir skumji secināt, ka vienā mākslas pasaules daļā jēdziens „morāle” ir miris un tā aizstājējs kā lielākais šodienas sasniegums atrodas kaut kur zem jostas vietas. Vai teļa periods mums ir paliekoša vērtība?
Bet patiesībā teātris ir kaut kas brīnišķīgs. Īsts teātris. Nevis „meklējumi” tur, kur neko nevar atrast.

27.05.2020.

„Miris viens „Covid-19” slimnieks vecuma grupā no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem gadiem”, tā vēsta ziņās. Varētu domāt, ka mediķiem nav ne jausmas, cik vecs mirušais bijis. Tā uz aci noteikuši aptuveno vecumu. Kas tas ir? Patiesa personas datu aizsardzība vai vienkārši pārcentīgo ierēdņu stulbums? Manuprāt tieši tā jau ir necieņa pret cilvēku, ka viņu, kas dzīvojis konkrētu dzīvi, bijis skaidri zināmā vecumā, ieskaita kaut kādā nenoteiktā grupā, kurā vienīgais dalībnieks ir viņš pats. Nav jau jānosauc vārds, tas tiešām būtu lieki. Bet kādēļ tāda laipošana attiecībā uz vecumu? Mirušajam taču ir vienalga. Patiesībā jau man arī ir vienalga. Tikai kaitina, ka attieksme pret kaut kādām regulām un to skaidrojumu reizēm ir tik primitīva, ka tai vairs nav nekādas jēgas. Kā populārajā teicienā par ticību un Romas pāvestu.
Ne tikai personu datu aizsardzība ir tā, kas liek par neizpaužamu uzskatīt to, kas vēl nesen bija atklāti minams. Mēs savas sabiedrības attīstībā esam pārgājuši pāri atklātības augstākajam punktam. Tagad sākas lejupslīde. Arvien vairāk slepenības visās dzīves jomās. Vara ir sapratusi, ka atklātība ir kaitīga. Viņiem noteikti. Tautai nav jāzina valdošo algas, tautai nav jāzina tas un vēl šis. Dažādu varas vīru intervijās, kurās vajadzētu runāt par konkrētām lietām, vispopulārākie izteicieni ir „konfidenciāla informācija”, „likums man neļauj to izpaust” u.t.t. Nereti gan izrādās, ka likums nemaz tik cietsirdīgs nav. Vienkārši katrs, kam vien ir teikšana, to skaidro pēc sava prāta. Ja lielam priekšniekam uzdotā jautājuma atbildē par tēriņiem, kuri apmaksāti no nodokļu maksātāju naudas un kuri no loģikas viedokļa nekādi nedrīkstētu būt slepeni, skan pierastais „konfidenciāla informācija”, man neizbēgami rodas pārliecība: „Vecīt, tu melo, es tev neticu, kaut kas no šīs naudas ir aizgājis garu ceļu”! Demokrātija nereti ir tikai vārdu spēle, ilūzija, bet dzīves realitāte ir pavisam kaut kas cits? Vismaz es to redzu tā.

28.05.2020.

Rīgā lieli protesti pret bijušā velotreka „Marss” apbūvi. Nav šaubu, ka Rīgā nepieciešami parki, arī Teikas apkārtnē, kur nekā tāda praktiski nav. Cilvēkiem vajag gaisu, cilvēkiem nepieciešama dabas klātbūtne. Tā ir aksioma. Bet tā ir konkrētās problēmas viena puse. Otra puse, kas mani uztrauc ne mazāk, ir tāda, ka mūsu varai un vadībai nospļauties par to, ko cilvēki vēlas. Drošībnieku runas vīra kategoriskais un augstprātīgais apgalvojums, ka kompromiss nav iespējams, lieliski ilustrē varas attieksmi pret cilvēkiem. Plaisa starp varas virsotnēm un to vietu, kur atrodas veidojums, ko par tautu sauc un kas no tribīnēm laikam izskatās kā vērā neņemama masa, ir tik liela, ka gan „tribīnes” gan „tauta” darbojas pilnīgi autonomos režīmos, jo pirmajiem otrie tikai traucē, bet otrie nelolo īpašas ilūzijas, ka tiks sadzirdēti. Kariņa kungs apgalvo, ka respektējot cilvēku viedokli, tomēr šoreiz nedomājot jau pieņemto lēmumu koriģēt. Šoreiz!!! Vai maz tādu „šoreiz” jau ir bijis? Un gan jau būs vēl. Jo viņi ir viņi un mēs esam mēs. Visvairāk jau aizvaino attieksme. Cilvēki vāca parakstus. Ar sirdi un dvēseli. Un cerībām. Drošības dienests klusēja. Atļāva, lai paspēlējam demokrātiju. Un tad spēriens: „Velti pūlējāties, mēs jau sen visu esam izlēmuši”. Necieņa no varas puses, tas it tas, kas sarūgtina visvairāk. Varas institūcijas pastāv cilvēku dēļ. Tā vismaz tam vajadzētu būt. Man gan reizēm liekas, ka vara ir tik pašpietiekama, ka ņemt vērā „tautu” nav ne mazākās vajadzības. „Tauta” paprotestēs, pastāvēs piketos, padziedās tautas dziesmas un klusi purpinot atkal dzīvos vienā mierā. Pārāk piekāpīgi mēs esam! Bet piekāpīgos parasti iedzen stūrī. Un tur viņi arī paliek.

29.05.2020.

Beidzot esmu sapratusi, ka nekad vairs nevienu amerikāņu mūsdienu grāmatu nelasīšu. Vismaz tādu, ko sauc par romānu nē. Kas noticis ar literatūru pasaulē? Grāmatas cep kā pankūkas – visas pēc vienas karotes izmēra: sākumā daudzsološs ievads, tad intriga, kas piesaista, tad negaidīti pavērsieni, kam seko (autoru izpratnē) nervus kutinošas, bet dzīvē neiespējamas situācijas un tad laimīgas beigas. Pie tam laimīgās beigas ir skaidras jau trīsdesmit piecas lapas puses pirms noslēguma. Sekla, virspusēja literatūra. Laikam jau tieši tāda, kāda ir mūsdienu sabiedrība. Primitīva un naudas kāra. Bet kas par reklāmu! Vislasītākā, visvairāk izdotā, viss… vis.. u.t.t. Reti gadās tiešām baudāma literatūra. Jāpriecājas, ka ar latviešu literatūru tik bēdīgi nav.
Iespējams – tāda spriedelēšana ir vecuma pazīme. Var jau būt. Un tomēr mana pārliecība ir un paliek – Dievam ar cilvēces vadīšanu kaut kas ir nogājis greizi. Pasaule nedzīvo loģiski. Varbūt kādreiz dzīvojām, bet tagad naudas vara ir apgriezusi pasaules morāli ar kājām gaisā. Neloģiskas lietas tiek pieņemtas kā absolūtā patiesība.
Mūsu zemīti apdzīvo cilvēki. Varbūt pat nav svarīgi, kas viņus nolicis uz tās. Cilvēki strādā, ražo to, kas pašiem nepieciešams. Tātad visai darbībai vajadzētu būt vērstai vienā virzienā – cilvēka materiālo un garīgo vajadzību nodrošināšanai. Vai tā tas notiek? Žēl, bet nenotiek vis. Jo pāri visam ir dievs visaugstākais – nauda. Par bankām neizteikšos, tās eksistē tikai pašas sevis dēļ, bez mazākajām cilvēciskajām īpašībām. Bankas nedarīs neko tādu, kas nedod lielu peļņu. Ar sīkumiem tās nekrāmējas. Jums kaut ko vajag? Lūdzu - nodrošiniet mums naudas maisus, vai arī lasieties! Cilvēkam kaut kas nepieciešams? Par saprātīgu maksu? Tas nav mūsu līmenis, jo mēs nepastāvam cilvēku dēļ. Cilvēki eksistē mūsu dēļ.
Alkohola izplatīšanu nedrīkst ierobežot, jo pret to iestājas alkohola ražotāji? Alkohols nes vairāk zaudējumu, nekā ir tā morāli nožēlojamā bet naudas izteiksmē milzīgā peļņa? Kas par to – jo peļņa ir mūsu, bet par zaudējumiem lai atbild katrs pats! Ar azartspēlēm tas pats. Un vēl ar daudz ko. Atkal pāri visam naudas vara. Un neiedomājama demagoģija tās attaisnošanai.
Jebkuras materiālas vai nemateriālas lietas ražošanai nepieciešami zināmi līdzekļi. Protams, ka, ražotājam, savu ražojumu realizējot līdzcilvēkiem, jāatgūst ieguldītais un vēl jānodrošina sava dzīve. Loģiski un taisnīgi. Tad kādēļ cilvēce nedzīvo pēc šādiem, katram saprotamiem principiem? Kādēļ galvenais virzošais spēks ir alkatība, nevis godaprāts? Ja kāds var otram dīrāt desmit ādas, tad viņš arī to darīs. Jo nauda valda pār visu. Cilvēks kaut kur ieguldījis nosacīti nelielu summiņu, bet izdevīgas sagadīšanās dēļ viņam, realizējot šo kaut ko, bijusi iespēja no cita paņemt divdesmit reizes vairāk. Loģiski? No naudas varas viedokļa loģiski. Tikai – kur paliek godaprāts? Un kur ir Dievs? Atstājis cilvēkam izvēles iespējas, lai viņš pats mēģina atšķirt labu no ļauna? Protams, ir cilvēki, kas to spēj. Vēl jau ir. Bet vai viņi būs tie, kas kādreiz nokratīs cilvēces kopīgi sakrāto alkatības smagumu? Nu jau es šaubos par to. Jo morāle mirst. Lielākais vairums bez domāšanas ir gatavs pieņemt naudas varas diktētos noteikumus. Labu cilvēku ir daudz, tikai viņi visi ir sistēmas sastāvdaļa. Visa pasaule sajūgta vienotā naudas diktāta ķēdē, kuras viena varas posmiņa sašūpošanās var mainīt pasauli, bet apjoma ziņā daudz lielākie ierindas posmi nevar neko. Šodienas cilvēka dzīve nav atkarīga tikai no paša vēlmēm un spējām. Tā ir iekļauta vispārējā sistēmā, virs kuras žvadz nauda, virmo alkatība un rīb arī ieroči. Uz mūsu zemes primārajam būtu jābūt cilvēkam, bet patiesībā primārais ir nauda, kurai akli kalpo cilvēks, neapzinādamies, ka naudai vajadzētu būt līdzeklim nevis mērķim.
Divdesmit pirmais gadsimts! Vai šis jēdziens būtu jāizrunā ar lepnumu? Vai arī jākaunas, ka esam tā sastāvdaļa?

26.10.2020.

Francija ir šausmās par musulmaņu nogalināto skolotāju. Visa saprātīgā pasaule ir šausmās. Jā, tās ir šausmas un nekam tādam nekur un nekad nevajadzētu notikt. Bet tomēr notiek. Kādēļ? Kādēļ pasaule kļuvusi par tik dziļu nesaprašanās un naida purvu? Vai ne tādēļ, ka pagrīdē nogājis veselais saprāts un katrs sevi iedomājas esam tik lielu un varenu, ka savas iegribas nereti sauc par tiesībām, aizmirstot, ka pretējai pusei arī ir tiesības? Aiz vārda brīvības nedrīkstētu slēpties visatļautība. Vārdam ir liels spēks. Tas var ne tikai apmīļot, uzmundrināt, atklāt patiesību, bet arī sāpināt, ievainot un iznīcināt. Katram cilvēkam ir kaut kas dziļi sirdī glabāts un kaut kādā mērā svēts. Neviens negrib, ka viņa svētumu kāds nozākā un izķengā. Tikai ļauns cilvēks bez sirdsapziņas pārmetumiem var atļauties ņirgāties par to, ko kāds cits mīl un godā. Musulmaņiem ir viņu pravietis. Un tas viņiem ir svēts. Lai viņiem tas ir! Kādēļ par to jāņirgājas? Kas gan cits ir karikatūras par Muhamedu, ja ne ņirgāšanās? Bet Francijas prezidents ar apbrīnojamu stūrgalvību ar to lepojas. Un sauc sevi par demokrātu. Es negribētu aizstāvēt tos musulmaņus, kas savas tiesības būt neizsmietiem, aizstāv griežot galvas. Normālu cilvēku sabiedrībā gan vārdos, gan darbos tomēr vajadzētu pastāvēt robežām, kuras nav pārkāpjamas un kuras nav atceļamas ar tiesību piesaukšanu. Bet tās jau ir morālas kategorijas, no kurām mēs attālināmies arvien tālāk un tālāk.
Un pastāv arī cēloņu un seku sakarība: ko sēsi, to pļausi. Un vēl ir jēdziens „veselais saprāts”. „Es” nav tas vārds, kas vienmēr rakstāms ar lielo burtu.

30.10.2020.

Mazmeita krenķīga – ir jauna kleita, bet nav kur demonstrēt, pandēmija likvidējusi visas izpriecas. Skolā tikai mācības, nekas cits nenotiek. Te nu man jāatceras savi skolas gadi. Un patiesas vai iedomātas problēmas ar to. Kā diena pret nakti, salīdzinot ar šodienu.
Tolaik apģērbs nebija tas, kas kādam lika celt degunu gaisā, bet citam justies apdalītam. Pirmkārt jau tādēļ, ka skolā visiem bija jāvalkā skolēna formas apģērbs. Bet kopumā dižošanās ar materiālu pārticību nebūt nebija tādā līmenī, kādā tā nereti vērojama šodienas skolās. Materiālajā ziņā daži bērni laikam jau bija pārāki par citiem, bet tas nebija būtiskākais savstarpējo attiecību veidošanā.
Meitenēm skolas forma bija tumši zila kleita ar baltu apkaklīti un aprocēm un melns priekšauts. Svētku reizēs – tā pati kleita, tikai melnā priekšauta vietā balts. Arī uz skolas ballēm bija jāiet tajā pašā svētku formā. Skolas kleitas baltās aprocītes bija tīrā sodība. Nereti nācās mazgāt katru dienu. Tas nebija nemaz tik vienkārši, it sevišķi tad, ja aprocīte bija nosmērēta ar tinti. Pamatskolas laikā tāda lieta kā pildspalva netika lietota. Es pat nezinu, vai tādas vispār bija pazīstamas. Rakstīts tika ar parastu, spalvaskātā iestiprinātu spalvu. Uz katra sola atradās tintes trauciņš, kurā spalva tika mērcēta. Tik kustīgā sabiedrībā, kāda ir bērni, vaļējs tintes trauciņš ir paaugstinātas bīstamības objekts. Ar tinti aplietas burtnīcas nebija nekāds retums, par tintainiem pirkstiem nemaz nerunājot - tie bija skolnieka vizītkarte. Toties pirmajā un otrajā klasē bija tāds mācību priekšmets kā glītrakstīšana, un rokraksti visiem bija izkopti. Ar parasto spalvu tas izdevās daudz labāk nekā ar pildspalvu.
Mūsu skolā tikai divas reizes gadā skolas ballē bija atļauts ierasties tādā apģērbā, kādu katrs pats uzskatīja par ballei piemērotu. Viena bija balle īsi pirms Jaunā gada – karnevāls, kuram tika gatavotas maskas un raibu raibie apģērbi. Otra bija Pavasara balle, kas katru gadu tika rīkota priekšpēdējā sestdienā pirms mācību gada beigām, kad visu galvās jau svilpoja tuvo brīvdienu vēji. Tajā tika atļauts piedalīties skolēniem sākot ar septīto klasi. Ballei gatavoties meitenes sāka jau labu laiku iepriekš. Protams, savu iespēju robežās. Kleitas, svārki vai blūzes ļoti bieži tika darinātas pašu rokām. Šodienas skatījumā nekādi dižie balles tērpi jau tie nebija. Vienkāršība valdīja visās jomās. Nekādi „mini”, nekādi „dekoltē”. Svārku garums noteikti zem ceļa. Ja kāda meitene iedrošinātos ierasties skolas ballē apģērbā, kas kādai skolotājai liktos nepiedienīgs, tiktu aizdzīta mājās kā likts. Krāsotas lūpas vai lakoti nagi arī netika pieļauti – daža laba skolotāja kaut ko tādu ieraudzījusi droši vien būtu gar zemi. Saskruļļoti mati arī netika uzskatīti par tikumības pazīmi.
Patiesībā mati meitenēm bija problemātiskākā balles priekšdarbu daļa. Par tādu lietu kā fēnu nevienam vēl nebija ne jausmas. Bija metāla rullīši, kurus parasti vakarā ietina slapjos matos, lai pa nakti izžūst. Lieki teikt, ka nekāda patīkamā gulēšana tad neiznāca. Bet skaistums prasa upurus. Kad vēlākos gados veikalos parādījās plastmasas matu ruļļi, tad jau dzīve kļuva ievērojami vieglāka. Tika gan mēģināts lietot arī citas matu žāvēšanas metodes, piemēram, „saruļļotā” galva tika bāzta karstā cepeškrāsnī.
Atceros, ka septītajā klasē nakti pirms savas pirmās Pavasara balles biju sekmīgi pārcietusi ar ruļļiem matos un no rīta mana galva bija sprogaina kā aitai. Tā jau tas parasti bija pēc ruļļu izņemšanas. Līdz vakaram mati nedaudz pastiepās, un vakarā uz balles laiku frizūra bija pašā laikā. Klases audzinātāja, no rīta mani ieraudzījusi, iebrēcās nelabā balsī un uz karstām pēdām lika iet uz meiteņu istabu, matus samērcēt un izstiept taisnus. Ķerties pie ciešanu rezultātā iegūtām lokām – tam mana pašcieņa turējās pretī un es kategoriski atteicos to darīt. Audzinātāja grasījās mani patriekt no skolas, bet tad klasē parādījās vairākas citas tik pat sprogainas galvas. Galīga briesmone jau mūsu skolotāja nebija. Viņa saprata, ka pirmā Pavasara balle mums bija Notikums. Bez tam - padzīt uz mājām gandrīz vai pusi klases meiteņu arī nebūtu nekāds prāta darbs. Tika atrasts kompromisa variants – skolotāja devās uz veikalu, atnesa veselu paku matadatas un mums nācās lielākās sprogas piespraust cieši pie galvas. Toties vakarā mēs visas jutāmies neatvairāmas!

31.10.2020.

Atkal oktobra pēdējā diena un helovīns ir klāt. Šogad, paldies Dievam, mierīgāks nekā iepriekšējos gados.
Man atmiņā glabājas kāds raksts, kas pirms gadiem pieciem oktobra beigās bija publicēts „Zemgales ziņās”. Raksta autors ļoti priecājas, ka „ķirbis nāk”. Raksta galvenā doma: nevienu jau neinteresē, no kurienes ķirbis nāk un kas tie par svētkiem. Galvenais, ka būšot jautri, jo svētku nekad nevar būt par daudz. Toreiz uzrakstīju avīzei savu viedokli, to arī publicēja. Pēc tam mani diezgan lielā mērā „norēja” kā nīgru konservatīvu tanti.
Bet man helovīnu vakarā ir skumji par to, ka mūsu irdenajā tautas apziņa tik viegli un ātri iesakņojas virspusējas izpausmes, bet vērtības netiek pamanītas. Mūsu saslauku krātuvē jau ir popkorns kā neatņemama kino seansa sastāvdaļa un ne tas vien. Un pamazām vieta tiek laipni ierādīta arī „ķirbim”. Ne jau latviešu tautai sen senis pazīstamajam dārzenim, bet gan tam „ķirbim”, par kuru ir vienalga, vai tas nāk no Krievijas, Amerikas vai Mozambikas. Galvenais, ka ir jautri! Protams, Helovīna svinēšana kaut kādu jautrību jau nes. Kas par to, ka šajos it kā svētkos ir iekodēta tāda sastāvdaļa, kā diedelēšana, kas nebūt nav raksturīga mūsu tautai. Kas par to, ka konfektes diedelējošiem bērniem nav ne mazākās nojausmas, kam un ko šie svētki simbolizē dziļākajā būtībā. Kā gan lai viņi to zinātu, ja to nezina arī vecāki? Nezina ne jau tādēļ, ka tā ir slepena informācija, bet gan tādēļ, ka negrib to zināt. Vai nav vienalga – galvenais ka ir jautri. No citiem mēs itin viegli esam gatavi pieņemt seklo un viegli uztveramo. Dziļākas vērtības mums nepielīp tik vienkārši, jo tās prasa domāšanu. Tiem, kam galvenais ir jautrība, tas ir par grūtu.
Jebkuras pasaules tautas tradīcijām (arī svētkiem) ir savas saknes, kas ieaugušas konkrētās tautas vēsturē. Katriem svētkiem ir savi pirmsākumi, tie kaut ko simbolizē, tie nes līdzi virsuzdevumu, ko izprot tikai attiecīgās tautas piederīgie. Pavirši mēģinot pielāgot sev viegli pamanāmo citas tautas svētku ārējo izpausmi, vadoties pēc principa „galvenais, ka ir jautri”, mēs sev izrakstām dvēseles nabadzības apliecību. Jautrība jautrības dēļ ir tukšs zvārgulis.
Mums ieviesies arī tāds jēdziens kā „melnā piektdiena”, kurā notiek izpārdošanas, tiek lietotas izsmalcinātas pircēju pievilināšanas metodes, solītas atlaides, kuras nereti tādas nemaz nav u.t.t. Protams, mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā, kurā iepirkšanās daudziem ir viena no svarīgākajām dzīves sastāvdaļām un augstākais kultūras izpausmes lidojums. Ar to ir jārēķinās.
Un tomēr… Kāpēc „melnā piektdiena”? Nosaukums, kas cēlies tālajā Amerikā un kas cieši saistīts ar amerikāņu Pateicības dienu. Nosaukums, kuram amerikāņu sabiedrībā ir saknes. Kāds mums ar to sakars? Latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai tajā atrastu apzīmējumu arī tādam balagānam kā prātam neaptveramas iepirkšanās alkas.
Lai Dievs dod, ka es kļūdos, bet man ir tāda sajūta, ka arvien mazāk un mazāk paliek to, kuriem kādā sirds kaktiņā glābājas negrozāma atziņa (arī tad, ja objektīvi ņemot, tā nemaz nav taisnība), ka nekur citur pasaulē nav tik zilas debesis, kā virs Latvijas, ka nekur citur pasaulē ziemā nav tik balts sniegs un vasarā tik zaļa zāle, kā mūsu zemē. Lai Dievs dod, ka mēs spējam nosargāt savus svētkus, kuros skaistāks par visskaistāko mūziku ir dzimtās valodas skanējums. Lai to nosargātu, mums vispirms pašiem ir jāprot atšķirt sēnalas no graudiem.

11.11.2020.

Kluss un mierīgs svētku vakars. Katram, kas tos svin, atmiņa glabā kaut ko no pagātnes, kaut ko, kas ir piemiņas vērts.
Man šovakar jādomā par savu vecomammu. Viegla viņas dzīve nebija bijusi, bet viņa nekad nežēlojās. Viņa prata pat savas dzīves drūmākās epizodes pasniegt tā, ka tās likās aizraujoši notikumi. Stāsti par viņas bērnību un jaunību man likās bezgala interesanti. Bet visaizraujošākie bija par piedzīvoto Sibīrijā. Par ogošanu taigā, par sastapšanos ar lāci, kad knapi dzīva izglābusies, par zvejošanu Sibīrijas upēs, kur zivis gandrīz vai pašas krastā kāpušas un uz pannas prasījušās.
Pirmā pasaules kara priekšvakarā 1914. gadā vecāsmammas ģimene devusies uz Sibīriju laimi meklēt. Tā tolaik daudzas latviešu ģimenes darīja. Man gan liekas, ka es kaut ko tādu nekad nedabūtu gatavu - ar četriem maziem bērniem doties nezināmā ceļā uz pilnīgi nepazīstamu dzīvi. Sākumā bijis grūti, bet gada laikā iedzīvojušies. Uzbūvējuši nelielu mājiņu. Zeme tur esot tāda, ka vajagot tikai iedomāties, kam tur būtu jāaug, kad jau asni paši lienot laukā no zemes. Bet krievi pliki un nabagi. Jo slinki. Uz latviešu dzīvi skatījušies kā uz brīnumu. Pie vecāsmammas ciema sievas ziemā nākušas skatīties, kā viņa ada. Sasēdušās rindā un brīnījušās. Kad vecāmamma piedāvājusies viņām iemācīt adīšanas mākslu, neviena nav bijusi ar mieru.
Latvijā viņi atgriezās 1918. gada beigās. Ilgas pēc Dzimtenes bijušas neizturamas. Tās vecāmamma raksturoja kodolīgi un katram saprotami: „Labāk savā zemē ēst zilu putru no cauras bļodas, nekā svešumā cepešus no zelta šķīvja”. Tikko pienākusi ziņa, ka Latvijā nodibināta neatkarīga valsts, tā posušies mājās. Nav bijis žēl pamest iekopto zemi un māju, jo sirds tik un tā bija palikusi Latvijā.
Mājupceļš mēneša garumā bijis ļoti smags. Vilcienā plosījies tīfs, no tā nomiris vīrs un vecākā meita Minna. Mājās Jēkabpilī vecāmamma atgriezusies ar trijiem bērniem un sirmu galvu. Bet viņa bija cieta un stipra. Dzīvoja un nežēlojās.
Vienīgais, ko vecāmamma savā dzīvē nožēloja, bija tas, ka viņai nebija bijusi iespēja mācīties. Tikai divas ziemas skolā gājusi. Ļoti gribējies mācīties vēl, bet vairāk tēvs neesot ļāvis. Bijis jāstrādā. Tēvs noraidījis jebkādas domas par iešanu skolā ar ļoti izsmeļošu paskaidrojumu, ka sievietei nekādas skolas gudrības nav vajadzīgas, „jo govij zem astes nekādi rakstu darbi neesot atrodami”. Žēl, protams. Ja vecāmamma būtu guvusi izglītību, viņa dzīvē, iespējams, būtu daudz ko sasniegusi. Tikai jāatceras, ka viņa ir dzimusi 1877. gadā. Tajos laikos sievietei laikam gan daudz iespēju nebija.

18.11.2020.

Valsts dzimšanas diena arī klusa un mierīga. Ne salūta, ne cilvēku tūkstoši pie Brīvības pieminekļa. Bet tas jau nekas. Dzimšanas diena ir un paliek dzimšanas diena un to mums neviens nevar atņemt. Tā vismaz domājam. Bet padomju gados? Bija taču atņemta! Un kā vēl atņemta!
Studiju gados tādā nelielā draugu grupiņā gan 18. novembri svinējām katru gadu. Pie tam diezgan skaļi, jo mums uz to bija tiesības - mūsu kompānijā bija Aleksandrs, kam šajā datumā vārda diena. Cēlām glāzes ar saucienu: „Par astoņpadsmito novembri”! Zemtekstu jau saprata visi – gan tie, kam 18. novembris kaut ko nozīmēja, gan tie, kuriem tādi svētki bija kā dadzis acī. Bet papīri mums kārtībā!
Tas laikam bija 1964. gadā, kad kārtējo reizi svinējām Aleksandra vārda un Latvijas dzimšanas dienu kinoteātra „Gaisma” kafejnīcā Tallinas ielā. Pēkšņi vērās kafejnīcas durvis un ienāca vesela svīta – milicis un kādi četri vai pieci civilās drēbēs tērpušies vīri. Aplenca mūsu galdiņu no visām pusēm. Ko svinam? Vārda dienu! Aleksandram lika parādīt pasi. Kāpēc esot saukts tosts, pieminot 18. novembri? Bet vārda diena taču ir astoņpadsmitajā novembrī, būtu divdesmitajā, sauktu tostu par godu divdesmitajam datumam! Tēlojām muļķus, lai gan patiesībā bijām nobijušies kā diegi. Beidzās viss puslīdz labi. Visiem bija jārāda dokumenti, visus mūsu datus pierakstīja. Gan jau kaut kādos sarakstos mūs ieviesa, bet seku nekādu nebija. Vismaz manāmu nē. Kā tie vīri zināja, ka jānāk pie mums? Gan jau kāds no kafejnīcas piezvanīja. Gan jau tur vienmēr kāds bija gatavībā labi zinot, kam zvanīt.
Ja tagad man būtu jāatbild uz jautājumu, vai tiešām toreiz tā īsti un apzināti sapratām, par ko uzsaucam tostus, tad jāsaka, ka nē. Protams, zinājām, ka ir bijusi neatkarīga Latvija, ka tā dibināta 18. novembrī, ka tad bijusi pārpilnības pilna dzīve, brīvas ceļošanas iespējas u.t.t. Bet tā mums bija tāda pati pasaka, kā visas citas, kas sākas ar „Senos laikos…”. Mums ne prātā nenāca, ka Latvija atkal kādreiz varētu būt brīva. Mums toreiz nenāca arī prātā, ka mēs par to kaut kā varētu cīnīties. Tosts par 18. novembri bija augstākais mūsu iespēju lidojums Tāda sīka dūrīte kabatā un mazs prieciņš par neapmierinātajām drošībnieku sejām, kad viņiem neizdevās aizturēt valsts ienaidniekus.

07.12.2020.

Armēnijas un Azerbaidžānas karš esot beidzies. Beidzies ar Azerbaidžānas uzvaru. No uzvarētāju puses skan sajūsmas gaviles. Tiek uzskaitīti bojā gājušie. Daudzi. Abās pusēs. Ne mazākās kripatiņas nožēlas par izdzēstām dzīvībām. Tie, kas palikuši dzīvi, tiek celti varoņa godā. Par to, ka pretējā pusē kāds vairs nav dzīvs.
Ja miera laikā kāds nogalina otru, slepkava tiek meklēts, viņam pakaļ dzenas izmeklētāju bars, tiek iedarbināta vesela sistēma, lai vainīgo noķertu. Ja izdodas, slepkava tiek smagi sodīts, jo pacēlis roku pret dzīvību. Karā slepkava nereti tiek saukts par varoni. Kas tas ir? Divkosība, uz ko ir spējīgs tikai cilvēks?
Man šķiet, ka ar šo apaļo bumbu, kuru sauc par zemi un uz kuras man lemts dzīvot, kaut kas nav kārtībā. Nenoliedzami - cilvēka prāts un spējas rāpjas arvien augstākās virsotnēs. Tikai ceļā uz šīm virsotnēm ir palaists garām mirklis, kad kaut kas ir aizgājis šķērsām un, rāpjoties uz augšu, nav pamanīts, ka paralēli sākusies arī slīdēšana uz leju. Abām šīm kustībām sajaucoties, ir sadragāta cilvēces vērtību skala, ir iestājies haoss, kurā cilvēce, pati to neapzinādamies, ir zaudējusi orientāciju un nonākusi uz pašiznīcināšanās ceļa. Krīzes ir garīga problēma.
Protams, pasaulē ir bezgala daudz jauku, labu, sirsnīgu cilvēku. Tikai tie ir kā vientuļas salas. Arī tad, kad notiek kāda labdarības akcija un tai atsaucas simtiem un tūkstošiem cilvēku – tā ir tikai epizode, kas pasauli kopumā sasildīt nespēj.
Naudas un varas simbioze ir pati briesmīgākā narkotika, kas aptumšo cilvēka veselo saprātu. Varaskāre – tā ir kaut kāds šausminošs nezvērs, kas ieperinājies tik daudzu cilvēku prātiņos. Pie tam galvenokārt to cilvēku prātiņos, kas nav spējīgi apjēgt, ko jēdziens „vara” nozīmē. Vara drīkstētu nonākt tikai tādu cilvēku rokās, kas saprot, ka vara patiesībā ir atbildība. Liela atbildība to priekšā, uz kuriem šī vara tiek vērsta. Bet atbildība lielā mērā ir sevis aizliegšana un smaga nasta, kas pa spēkam tikai ļoti stipriem cilvēkiem.
Vārdos gandrīz vai katrs ir gatavs apgalvot, ka nauda dzīvē nav galvenais, bet darbos tie paši apgalvotāji bieži vien pierāda, ka nauda ir ne tikai galvenais, bet vienīgais dzinulis visam, kas tiek darīts. Mēdz jau piesaukt morāli, ētiku, godaprātu un sirdsapziņu, bet tā vien liekas, ka lielai daļai šīs planētas iedzīvotāju nav ne mazākās nojausmas, ko šie vārdi patiesībā nozīmē. Toties cieņā ir vardarbība, kas daudzās dzīves jomās kļuvusi par ikdienas nenovēršamu sastāvdaļu. Nenovīdība, atriebība, ļaunums – galvenās tēmas pat bērniem domātajās filmās. Vidusmēra cilvēka smadzenes tiek dragātas jau no mazām dienām.
Man reizēm šķiet, ka ar cilvēkiem uz zemes tiek veikts eksperiments. Kāds kaut kur ar interesi vēro to, kas te notiek. Mums katram ir dota iespēja brīvi izvēlēties savas dzīves modeli. Katram ir dota iespēja dzīvot godīgi, nedarot pāri citiem un nevadoties pēc atšķirīgas morāles standartiem tajā dzīves daļā, kas citu acīm redzama un tajā, par kuru ir cerība, ka to neviens nekad neredzēs. Bet mēs drīkstam arī melot, krāpt, mēs drīkstam pārkāpt visus iespējamos baušļus un sava labuma dēļ darīt pāri citiem. Ir dota brīva izvēle, bet viss tiek pierakstīts. Tikai eksperiments nevar ilgt mūžīgi. Kādreiz var tikt apkopoti rezultāti...

19.01.2021.

Barikāžu atceres laiks. Esmu pateicīga liktenim, ka man izdevies piedzimt tādā brīdī, lai savas dzīves apzinīgākajos gados es piedzīvotu to laiku. Tās izjūtas, tos pārdzīvojumus nevar izstāstīt. Lai cik daiļrunīgi mēģinātu to darīt, emocijas un izjūtas pilnā mērā nav nododamas citiem. Tas bija mūsu laiks! Jaunatne klausās mūsu stāstos, līdz uzmanīgāko apziņai aiziet faktu izklāsts, bet tā gaisotne, kas valdīja toreiz, paliek ārpus kadra. Mēs lepojamies ar paveikto, jo tā ir mūsu bagātība. Jaunajai paaudzei tas viss jau ir mantojums. Mantojums nereti tiek pieņemts kā pats par sevi saprotams lielums, kura vērtību nianses tā arī paliek nesaprastas.
Un tomēr mani visus šos gadus nav atstājusi sajūta, ka, neraugoties uz sasniegto, mēs tomēr mazliet lepojamies ar svešām spalvām. Mēs izcīnījām neatkarību! Jā – neatkarība ir mūsu ieguvums. Par to neviens nešaubās. Un tomēr… Vai tiešām ir tā, ka tikai paši sev varam sist uz pleca un lepoties ar sasniegto? Vai mēs būtu neatkarīga valsts, ja padomju vara un tās pārvaldītā ekonomika nebūtu nonākusi līdz kliņķim? Ja Gorbačovs nebūtu sajaucis padomju sistēmas iedibināto kārtību? Ja pārmaiņas nenotiktu visā pasaulē un nebūtu kritis Berlīnes mūris? Lai kā gribētos, es nevaru atbildēt apstiprinoši. Mēs vienkārši iekļāvāmies vispārējā plūsmā. Mēs, izmantojot apstākļus, rīkojāmies gudri. Mums izdevās. Bet izdevās arī igauņiem un lietuviešiem. Tādēļ, ka bijām uz viena viļņa – uz brūkošās padomijas viļņa. Mūsu neatkarība patiesībā ir sekas stihijai, kas vēlās pāri Eiropai. Ja toreiz nebūtu viss tas apstākļu kopums, kāds tas bija, vai mums būtu neatkarīga valsts? Tikai saviem spēkiem izcīnīta? Piecdesmit gadus mēs bijām sagrābti briesmīgā ķetnā un tajā mēs turpinātu dzīvot, ja mums būtu tikai sava griba un savi spēki. Vai Anatolijs Gorbunovs pats pēc savas iniciatīvas kādreiz būtu nonācis līdz neatkarīgas Latvijas idejai? Ļoti šaubos. Vienā mierā vadītu kompartiju vai ko tamlīdzīgu, ko nu viņam ieteiktu. Gluži tāpat kā lielākā daļa no mums.
Bet galvenais jau ir tas, ka mēs esam brīva valsts. Un lepoties ar to ir tikai normāli.

10.02.2021.

Esmu pensionāre un man ir pietiekami daudz laika, lai paraudzītos uz dzīvi kā tādu. Un gadu arī man pietiekami daudz, lai spētu kaut ko tajā ieraudzīt. Es jau labprāt pateiktu skaidri un gaiši, cik, jo mani gadi ir mana bagātība. Tomēr baidos, ka datu aizsardzības likuma gaismā mani nesauc pie atbildības. Personas datus izpaust nedrīkstot! Bet vai, piemēram, teātrī uz skatuves pēdējā laikā bieži redzamās plikās pakaļas nav personīgo datu izpaušana? Kur nu vēl personīgāk. Nav gan dzirdēts, ka kāds par to būtu saukts pie atbildības.
Bet es ne par to. Laiki mainās, mēs līdz ar tiem. Tomēr ne visiem tā maiņa tik vienkārši dodas rokās. Jau sen dzīves pierādīta aksioma. Palūkojamies kaut vai Darvina teorijā, ka cilvēks cēlies no pērtiķa. Pērtiķiem vienkārši apnika dzīvot kokos, tie viens pēc otra rāpās zemē, saslējās pakaļkājās, paņēma rokās rungas un kļuva par cilvēkiem. Skaidri un saprotami. Bet ne visi pērtiķi tā darīja. Daži palika kokos. Un joprojām tur sēž. Bez tviteriem, feisbukiem un citām tamlīdzīgām apvārsni paplašinošām lietām. Kāpēc viņi tur sēž, tiešām nav skaidrs. Varbūt beidzās nokāpšanas kvotas, varbūt bija slinkums, varbūt dzīve tikai uz divām kājām likās pārāk nedroša. Ej nu tagad sazini. Padomju varas beigas izlaida Dievu no pagrīdes, Dievs ar Darvinu nesadzīvo, tādēļ nav kas paskaidro.
Lai nu kā tur būtu, mazliet jūtos kā tas pērtiķis, kas palicis kokā. Es gan tur neesmu viena, mūsu kokos ir diezgan daudz. Tie, kam gadu skaits paliels. Lai kā mēs raudzītos uz leju, mums piemēroto saskatīt kļūst arvien grūtāk. Viss joņo garām mērkaķa ātrumā. Tikko kaut kas aizķeras redzes lokā un tu sāc to pieradināt, tā atkal jau jauna bilde priekšā. Un man lielie brīnumi.
Mazmeita par katru cenu gribēja mani apmācīt lietot „sejas grāmatu” (ja runājam latviešu valodā). Rādīja, kā tas darāms. Man acis uz kātiņiem. Ko tik tur nedabū redzēt! Visu to, ko manā jaunībā meitenes rakstīja slepenās dienasgrāmatās, un dienasgrāmatas slēpa aiz septiņām atslēgām, tagad izliek visu apskatei. Bet tā jau viņu darīšana.
No mana zara raugoties, daudz kas man vairs nav saprotams. Vakar nolēmu paskatīties, kas notiek galvaspilsētā. Sēdos savā autiņā un devos ceļā. Nospriedu - ja jau tik reti braucu, tad tas jādara ar šiku un jāpagrozās pa centru. Maska uz deguna, tuvāk par diviem metriem nevienam neiešu – kāda vaina? Nopriecājos, jo stāvvietā netālu no Vecrīgas ieraudzīju brīvu vietu. Ka tā nav par velti – tas pat man ir skaidrs. Tikai pie maksāšanas nekādi netiku. Jo uz staba skaidri un gaiši rakstīts: ”Tarifu zona „B”, maksāt ar SMS”. Man tas izskatījās pēc kaut kāda slepenas saziņas koda. Tik daudz jau sapratu, ka tas atkal ir tikai tiem, kas jau sen no koka nokāpuši. Varbūt viņi visi jau sadalīti pa zonām un es atkal esmu tālu atpalikusi? Nospļāvos un braucu mājās pati uz savu zonu, kur dzīvei patiesībā nav ne vainas.
Tā nu es dzīvoju. Kokā palikusi. Bet neskumstu. No augšas reizēm daudz kas pat labāk redzams.

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-70 no 70.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Latvija
(Latvia)
09.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
2Uzvaras parks
(Victory Park, Zemgales priekšpilsēta, Rīga, LV-1048, Latvia)
09.05.2020Tekstā minēta vietaParks
3Rīga
(Rīga)
09.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
4Maskava
(Moscow, Russia)
09.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
5Maskava
(Moscow, Russia)
09.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
6Sibīrija
(Siberia, Russia)
15.05.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
7Latvija
(Latvia)
15.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
8Sibīrija
(Siberia, Russia)
15.05.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
9Latvija
(Latvia)
15.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
10Ragaciems
(Ragaciems, Lapmežciema pagasts, Engures novads)
16.05.2020Tekstā minēta vietaCiems
11Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
12Buļļupe
(Flotes iela 5, Rīga, LV-1016)
16.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
13Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
14Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
15Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
16Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
17Buļļuciems
(Buļļuciems, Jūrmala)
16.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
18Daugava
(-)
17.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
19Daugava
(-)
17.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
20Rīga
(Rīga)
19.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
21Rīga
(Rīga)
21.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
22Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
23Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
24Bahamu salas
(The Bahamas)
22.05.2020Tekstā minēta vietaSala
25Brazīlija
(Brazil)
22.05.2020Tekstā minēta vietaValsts
26Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
27Krustpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
28Daugava
(-)
22.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
29Krustpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
30Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
31Daugava
(-)
22.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
32Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
33Krustpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
34Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
35Daugava
(-)
22.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
36Jēkabpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
37Krustpils
(Jēkabpils)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
38Rīga
(Rīga)
22.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
39Daugava
(-)
22.05.2020Tekstā minēta vietaUpe
40Saulaine
(Saulaine, Rundāles pagasts, Rundāles novads)
24.05.2020Tekstā minēta vietaCiems
41Rīga
(Rīga)
24.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
42Skolas iela, Rīga24.05.2020Tekstā minēta vietaIela
43Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
27.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
44Rīga
(Rīga)
28.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
45Rīga
(Rīga)
28.05.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
46Brīvības gatve 207, Rīga
(Brīvības gatve 207, Rīga, LV-1039)
28.05.2020Tekstā minēta vietaNezināms
47Francija
(France)
26.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
48Krievija
(Russia)
31.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
49Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
31.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
50Mozambika
(Moçambique)
31.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
51Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
31.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
52Latvija
(Latvia)
31.10.2020Tekstā minēta vietaValsts
53Sibīrija
(Siberia, Russia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
54Sibīrija
(Siberia, Russia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
55Sibīrija
(Siberia, Russia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
56Latvija
(Latvia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
57Latvija
(Latvia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
58Latvija
(Latvia)
11.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
59Jēkabpils
(Jēkabpils)
11.11.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
60Brīvības piemineklis
(Central District, Riga, LV-1050, Latvia)
18.11.2020Tekstā minēta vietaPiemineklis, skulptūra
61Latvija
(Latvia)
18.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
62Tallinas iela 54, Rīga
(Tallinas iela 54, Rīga, LV-1009)
18.11.2020Tekstā minēta vietaĒka, māja
63Latvija
(Latvia)
18.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
64Latvija
(Latvia)
18.11.2020Tekstā minēta vietaValsts
65Armēnija
(Armenia)
07.12.2020Tekstā minēta vietaValsts
66Azerbaidžāna
(Azerbaijan)
07.12.2020Tekstā minēta vietaValsts
67Azerbaidžāna
(Azerbaijan)
12.12.2020Tekstā minēta vietaValsts
68Berlīne
(Berlin, Germany)
19.01.2021Tekstā minēta vietaPilsēta
69Eiropa
(Europe)
19.01.2021Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
70Latvija
(Latvia)
19.01.2021Tekstā minēta vietaValsts

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.