#LFK Nmk-4-1

Nosaukums
Babuļu dzimtas stāsts
Vienības Nr.
1
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
15.01.2021
Atslēgvārdi
Atvērt

BABUĻU DZIMTAS STĀSTS

Uzvārds

Kā zināms, latvieši gadsimtiem ilgi dzīvojuši bez tādas mūsdienās pašsaprotamas identifikācijas zīmes kā uzvārds un rakstos tikuši reģistrēti tikai ar vārdu, tēva vārdu un māju nosaukumu. Tomēr 1826. gads ieviesa kārtību šajā jomā, un visiem Vidzemes zemniekiem nācās izdomāt/pieņemt/izvēlēties sev un savai turpmākajai dzimtai vistīkamāko uzvārdu. Mēs nekad neuzzināsim, kas pamudināja dzimtas senčus nosaukties tieši par Babuļiem, tomēr diezgan reāla atbilde varētu būt rodama Latviešu Konversācijas vārdnīcā. „Babulis – babulnieks (kr. bobiļ, Baltijas vācu bobylle, pobel), iebūvietis, kam bija sava būda un bieži vien arī zirgs. Jau 16.gs. babuļu skaits vietām bija ļoti liels, piem., 1601. gadā kādā Tērbatas igauņu novadā uz 88 saimniecībām bija 98 babuļi.” Vārdnīcā gan minēta arī vārda otrā nozīme: babulnieks, pļāpa; babulēt, runāt niekus. Tad nu apvienosim šīs abas versijas, un iegūsim runīgu, mutīgu, bet noteikti arī darbīgu senci, kurš bija spējis tikt pie savas saimniecības un varbūt pat arī pie zirga!

Sākums

Babuļu dzimtas senākais zināmais ciltstēvs ir PĒTERIS BABULIS. Pēc dvēseļu revīziju jeb tautas skaitīšanas ierakstiem ir izdevies noskaidrot, ka viņš dzimis 1773. gadā Suntažu draudzes Kastrānē. Pirmajos ierakstos (1811., 1816. un 1826. gadu dvēseļu revīzijās) viņš „pieskaitīts” - kā jau visi latvieši – bez uzvārda, kā Pēteris Miķeļa dēls. Bijis kalps Kastrānes „Jaņņuku” un „Lejas Mazgīšu” mājās, bet 1829. gadā 56 gadu vecumā uzsācis saimniekot pats, pārceļoties uz Suntažiem ar visu saimi: sievu Lieni, meitu Ilzi, dēliem Kārli, Gustu un Miķeli, kuram pašam jau sieva un divi bērni. 1834. gada Suntažu privātmuižas dvēseļu revīzijas ierakstos pirmoreiz parādās Babuļu uzvārds (agrīnajā rakstības veidā – Babuls) „Ucenu” māju saimnieku statusā. „Ucenu” mājas gan pastāvējušas jau krietni sen un reģistrētas jau 1811. gada dvēseļu revīzijā (Uttzen, Uzzen).

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0001.jpg

Tā 1811. gadā ticis piereģistrēts „Jaņņuku” mājas kalps Pēteris ar dēliem Miķeli un Gustu.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0002.jpg

Pirmoreiz minētais Babuļu uzvārds 1834. gadā

Pēteris saimniekoja „Ucenos” līdz 71 gada vecumam 1844. gadā, kad mira, kā teikts baznīcas grāmatas ierakstā, „no tūskas”. Pētera sieva Liene arī nākusi no Kastrānes, dzimusi 1778. gadā un nodzīvoja līdz 77 gadu vecumam. Pēc Pētera par saimnieku kļuva viņa dēls Miķelis (divi pārējie dēli Gusts un Kārlis pārcēlās uz „Dēliņu” mājām turpat apkaimē), nodzīvoja tiem laikiem garu mūžu - 85 gadus (1805-1890) - un apglabāts Suntažu kapos. Miķelim un viņa sievai Ilzei (dzim. Ziemels) bija desmit bērni, no kuriem divi dvīņu pāri miruši trīs un piecu mēnešu vecumā

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0003.jpg

Gusts

Apsviedīgākais no Miķeļa dēliem bija Gusts Babuls, nodzīvojis cienījamu mūžu no 1828. līdz 1898. gadam un apglabāts Suntažu kapos. Gusts tiešām bija apkaimē ievērojams vīrs, jo četrus gadus bijis Suntažu pagasta vecākais, pēc tam 19 gadus baznīcas pērminderis (mācītāja palīgs, kas veic visus sagatavošanas darbus pirms dievkalpojuma) un 15 gadus skolas vecākais. Nudien ievērojams sencis!
Te, šķiet, vietā neliels atskats uz Suntažu un baznīcas interesanto vēsturi.
Suntaži ir sena Vidzemes lībiešu apdzīvota vieta. 1223. g. pēc bīskapa Alberta pavēles Mazās Juglas labajā krastā uzcēla pili, tās nosaukums cēlies no lībiešu valodas (šun, syndo - dzimta, āž - ciems). Pils un novads bijuši gan Rīgas virsbīskapijas pakļautībā, gan Polijas valsts Pārdaugavas hercogistē, bet divus gadsimtus (1710. – 1917. g.) Suntaži ietilpa Krievijas impērijas Vidzemes guberņā. 1816. gadā Suntažu pils jau kā muiža nonāca Hānenfeldu dzimtas īpašumā. 1. pasaules kara laikā Hānenfeldi aizbrauca uz Vāciju.
Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas pilī atvēra Suntažu skolu, un tā tur atrodas arī tagad. No 1920. līdz 1940. gadam Suntažu pagasts ietilpa Rīgas apriņķī, 1934. gadā Suntažiem piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0004.jpg

J. Broces zīmētie Suntaži 1790.gadā – aptuveni tā šo vietu droši vien skatīja arī Pēteris ar famīliju, svētdienās nākot uz dievkalpojumu.

Suntažu evaņģēliskā luterāņu baznīca ir viens no pagasta simboliem. Baznīcas zvans ir viens no lielākajiem Latvijā, tā sānus grezno uzraksts „Kad Tu šodien dzirdi manu balsi, nenocietini savu sirdi”. Dievnams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tā altāris - valsts nozīmes mākslas piemineklis, savukārt kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas - saudzējami 19. gs. kultūras pieminekļi.
Pirmā baznīca šajā vietā celta reizē ar bīskapa pili - 1223.gadā, tā bijusi no koka. Šeit sludinājis pāvesta sūtnis Ditrihs. Vieta baznīcai nebija izraudzīta nejauši - pakalnā izsenis bijusi senču svētvieta, tagad tā iekļauta vietējas nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā. Livonijas valsts laikā dievkalpojumi notika latīņu valodā, un pirmie 300 katoliskās baznīcas gadi maz skāra latviešu zemnieku. Vēl 17.gs. sākumā tie piekopa senču rituālus, godāja sentēvu dievus. Vidzemei nonākot zviedru virskundzībā, stājās spēkā karaļa Gustava Ādolfa rīkojumi par zemes pāriešanu luterticībā, arī Suntažos no 1632. gada sludina luterāņu mācītāji. Pirmās koka baznīcas vairākkārt nopostītas, bet vienmēr atjaunotas tajā pašā vietā. 1780. - 82.g. pēc Rīgas būvmeistara Kristofa Hāberlanda projekta tika uzcelts staltais mūra dievnams ar 300 sēdvietām. Pēc nepilna gadsimta ēkai nācās pārdzīvot rekonstrukciju: tās koka pāļu pamati bija satrūdējuši un sākušas plaisāt sienas. Grandiozajā remontā ne tikai izraka vecos pāļus un 2,5 m dziļumā iemūrēja jaunus pamatus, bet arī nomainīja baznīcā grīdu, uzbūvēja jaunu altāri un kanceli.
1. Pasaules kara laikā Suntažos nopostīja 80% ēku, arī mācītājmuižu, draudzes skolu un visas mācītājam piederošās mājas. Baznīca palika neskarta, tikai tornim vietām tika atrauts skārda segums. Visvairāk bija cietušas ērģeles. Baznīcas zvans kara laikā tika izvests uz Vitebsku un vēlāk atgādāts atpakaļ. Pirmās Latvijas Republikas laikā draudzes darbs rosīgi turpinājās: tika atjaunotas ērģeles, saremontēts tornis, būvēta jauna mācītājmāja un draudzes nams pie kapsētas, pasūtīts un izgatavots jauns zvans. 2. Pasaules karš atkal izpostīja Suntažu pagastu, baznīcā ierīkoja munīcijas noliktavu, ērģeles kārtējo reizi tika sagrautas, bet pati ēka zaudēja logu stiklus un ieguva dažas šķembu pēdas.
Padomju gados baznīcā netika ierīkots stallis, kā bija iecerējis kolhoza priekšsēdētājs, tā tika pasargāta no iznīcināšanas, toties cieta no vandaļu ielaušanās. Šodien Suntažu luterāņu baznīca ik pārsvētdienas aicina uz dievkalpojumu.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0004.jpg

Suntažu draudzi savulaik vadījuši un tajā darbojušies cilvēki, kuru devums sabiedrībai bijis lielāks, nekā prasīja viņu tiešie amata pienākumi. 1636. - 1653. g. Suntažos kalpo Solomons Gubertus, kurš tieši šajā laikā pagūst izdot Stratagema oeconomicum Oder Akker-Student (Rīga, 1645) - rokasgrāmatu lauksaimniecībā, mājsaimniecībā un lopkopībā. Bez derīgām pamācībām tur atrodami arī latviskie nosaukumi dažiem augiem un dzīvniekiem, kā arī lūgšanas teksts latviešu valodā. Šo grāmatu krieviski tulkojis Mihails Lomonosovs. 1758. - 1771. g. Suntažu mācītājs Johans Jakobs Harders veica pētījumus latviešu Vidzemes vēsturē, kultūrā, folklorā, ģeogrāfijā, arheoloģijā un atzīstams par lokālu apgaismotāju. Par lielu veiksmi jāuzskata, ka 1808. -1850. g. Suntažos kalpoja mācītājs Johans Teodors Bērents. Progresīvais baltvācu teologs bija viens no Latviešu literāriskās biedrības dibinātājiem un tās vadītājs, Vidzemes kalendāra sastādītājs, rakstnieks un publicists. Viņš veicināja latviešu valodas mācīšanos, latviešu skolu dibināšanu un atsevišķu latviešu izglītošanu, izdevis vairākas grāmatas. 1834. gadā uzsāka rakstīt baznīcas hroniku, kuras noraksts pieejams arī šodien. 42 savas dzīves gadus veltījis Suntažiem, Bērents vēlējās šeit tikt apglabāts.
Draudzes 14. mācītājam - prāvestam Emīlam Voldemāram Lopenovem (kalpo 1850. - 1894.g.) nācās veikt lielo baznīcas rekonstrukciju, vākt ziedojumus altārgleznas, kroņlukturu un ērģeļu iegādei, viņa darbības laikā uzbūvēta draudzes skola. Lūk, tieši Lopenoves laikā par dievkalpojumu norises kārtību gādāja baznīcas pērminderis, „Ucenu” saimnieks Gusts Babuls.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0005

Mārtiņš

Gustam nebija tik daudz bērnu kā viņa tēvam – tikai pieci -, toties viņš pamanījās tikt pie divām sievām. Kad 53 gadu vecumā nomira Gusta sieva Ede (dzim. Kalniņa), viņš pēc gada sagāja kopā ar atraitni Katrīni Zeltiņš, (dzim. Brenner), kura līdz savai nāvei 58 gadu vecumā bija „Ucenu” saimniece.
Gustam bija trīs meitas, divas aizprecējās katra uz savu pusi, trešā un dēls Jēkabs mira zīdaiņa vecumā, tāpēc, loģiski, vienīgais „Ucenu” mantinieks bija Mārtiņš (1853-1920). Mārtiņa mazmeitas Dzidras Karlbergs atmiņās minēts, ka Mārtiņš bijis „Polijas barons un Polijas vajāšanas laikā pārbēdzis uz Latviju un tur iegādājies trīs lauksaimniecības”. Pēcnācējiem par vilšanos – bet varbūt arī par prieku – šādi fakti šķiet tīri izdomājumi, jo tik skaidri raduraksti kā šai dzimtai neapgāžami pierāda Babuļu tīri latvisko un seno izcelsmi. Par tām lauksaimniecībām gan varētu būt taisnība, jo šajā laikā tiek iegādātas arī otras dzimtas mājas 3 km no „Uceniem” – „Mašeni” (rakstos arī „Mačeni”). Šāds māju nosaukums gan parādās jau 1834. gada ierakstos, tātad saimniecība bijusi sena. Cita Mārtiņa mazmeita Aina Nuko savās atmiņās raksta, ka, vectēvs jaunībā, šķiet, bijis skolotājs. Ņemot vērā, ka Gustam bija saistība ar skolu, varbūt tā arī varētu būt taisnība. Mārtiņš tomēr acīmredzot pametis skolotāja darbu un kļuvis par zemnieku. Sākumā saimniekojis „Ucenos”, bet tad apprecēja Mariju (dzim. Miezis), kura neesot gribējusi dzīvot vīratēva mājā, tādēļ arī nopirkti „Mašeni”. Mārtiņš nodzīvoja līdz 63 gadu vecumam, 1920. gadā apglabāts Suntažu kapos un ir pirmais personāžs, kuru varētu iztēloties jau samērā konkrēti, jo viņš ir vectēvs Jānim, Jurim, Pēterim, Rutai, Andrejam un Dacei.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0006.jpg

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0007.jpg

Fotogrāfijas paraksts „Mašenu ģimene pie lapenes dārzā. Priekš pasauls kara”. Mārtiņš un Marija? Jānis? Kuras trīs no četrām meitām?

Ar Mārtiņa sešiem bērniem notika tā.

Vecākais – Jānis (1886-1941) – bija precējies ar „pilsētas preileni” Elzu Šarloti Sausiņš (1888-1974., ASV) un strādājis Vidrižu pagastā par rakstvedi. Pēc I Pasaules kara tēvs atdeva vienu no savām saimniecībām Jānim, un tā, neko nezinādami par lauku darbiem, viņi sāka saimniekot „Ucenos”.
Jāņa meita Dzidra Karlbergs bagātīgi aprakstījusi dzīvi „Ucenos”:

„Māja bija celta no apaļiem baļķiem. Ziemā, kad naktis bija ļoti aukstas, lauskis spēra visos stūros. Troksnis bija liels. Istabas apsildīja ar malkas kurinātu krāsni. No rīta jau agri iekurināja krāsnis, lai, ceļoties augšā, būtu silti. Gaismai dedzināja petrolejas lampas. Ārā gāja ar lukturi, lukturus arī pakāra kūtīs, kad tur strādāja. Atceros, ka viss bija tādā puskrēslā. Māja bija maza. Visi gulējām vienā istabā. Otra bija kur dzīvot, un priekšējā lielā istabā gulēja saime – kalpones un kalpi. Priekšnamā bija plīts un maizes krāsns, tur vārīja ēst un cepa maizi. Liels garš galds bija kalpu istabā, kur visi ēdām.
Man ir ļoti labas un siltas atmiņas no tā laika, jo es ļoti sadraudzējos ar kalponēm un it sevišķi ar ganiem, kas vienmēr bija kāds pusaudzis skolnieks. Vasarās visi cēlās agri līdz ar saules lēktu. Meitas slauca govis, baroja cūkas, un puiši apkopa zirgus. Pēc tam laida govis un aitas ganos, gan mežā, gan pļavā, un strādnieki visi devās lauku darbos. Vienmēr viena meita palika mājā un tīrīja kūti, sagādāja lopiem barību, salika aizgaldos, jo pusdienas laikā ap 12 lopi nāca kūtīs, lai varētu izslaukt pienu. Mums bija apmēram 20 slaucamas govis. Visa saime paēda pusdienu un gāja diendusā. Tas bija tas karstākais laiks. Pulksten trijos cēla visus augšā un visi gāja atkal darbos. Lopus laida ganos. Ēdienu gatavoja saimniece - mana māte. Veļu mazgāja ar rokām. Vakarā iemērca, otrā dienā mazgāja un vārīja uz plīts ziepju ūdenī, pēc tam velēja uz dēļa ar vālēm. Pēc tam uz rievota dēļa berza un tad skaloja. No pelniem vārīja sārmu, kas bija ļoti stiprs un to un ziepju zāles lietoja veļas mazgāšanai. Arī pēc lopu kaušanas no iekšām un citiem atgriezumiem vārīja ziepes, kuras bija diezgan tumšas – pelēki brūnas. Pašu vajadzībām pirka zilraibās ziepes. Paši mazgājās vannās, kas bija apaļas no koka. Vispirms mazgājās bērni un tad vecāki, vienā un tai pašā ūdenī, tikai noskalojās citā.
Tēvs sāka domāt par jaunas mājas būvi, un darbi sākās. Vispirms izbūvēja tikai daļu. Tur pārgājām dzīvot tikai mūsu ģimene. Kalpi palika vecā mājā.
Jaunajā mājā mazmājiņa bija iekšā. Vecā mājā bija jāiet aiz kūtspakaļas. Vasarā bija jauki, varēja caur dēļu šķirbām skatīties, kas notiek laukā, bet ziemā aukstumā nebija tik labi. Naktī bērni negāja uz mazmājiņu, bet turēja istabā apklātu spaini. Jaunajā mājā mums bija lielas istabas un katram sava guļamistaba. Liela dzīvojamā istaba un veranda – slēgta ar logiem visapkārt. Vecākiem bija skaistas tumši zaļas plīša – samta mēbeles un arī tepiķis. Darbdienās, lai saule neizbalinātu un mušas neaptaisītu, apklājām, bet sestdienās un svētdienās uzposām, sanesām svaigas puķes vāzē. Tā mums bija liela pārmaiņa starp svētdienu un darba dienām. Verandā audzējām daudz istabas stādus. Daudz kaktusus, kas skaisti ziedēja. Vienā mājas pusē bija liels un skaists puķu dārzs. Omīte šeit no sēklām audzēja stādus. Arī man bija jāstrādā puķu dārzā. Vēl tagad man acu priekšā dobe, pilna ar ziedošām neļķēm, un rudeņos baltie flokši visapkārt dārziņam ar savu smaržu reibināja. Vakaros rezēdas un matiolas skaisti smaržoja. Katru rītu mucās sanesa ūdeni no akas, lai tas pa dienu sasiltu, un vakaros ar lejkannu laistīja puķes. Zāli nelaistīja, bet tā pati bija zaļa.
Pēc kāda laika arī visa saime pārnāca dzīvot uz jauno māju. Veco māju izrentēja graudnieka ģimenei, kas par dzīvošanu strādā zināmas dienas saimniekam un saņem graudus, saknes un vēl kādas devas. Pavasarī parasti mainās strādnieki – vai nu paliek vecie, vai nāk jauni. Parasti salīgst ganu, vasaras kalpu un kalpones. Rudenī paliek tikai viena meita un viens puisis. Es parasti vasarās daudz strādāju. Palīdzēju vai nu ar lopiem, vai uz lauka. Pļāvu, apstrādāju sienu, jūdzu zirgus, taisīju siena un āboliņa vezumus. Sienu parasti lika gubās uz bērza meijām. Pēc tam zirgu piesēja pie divām meijām un vilka sienu mājās no pļavas un lika šķūnī. Lielas bēdas bija, ja gans aizgāja vai saslima. Tad man bija jāiet ganos, kas man ļoti nepatika. Viena ar lopiem gan varēju izdziedāties un lasīt grāmatas, kamēr lopi saiet nedarbos – labībā vai āboliņu laukā, un tad bāriens kā pērkons no skaidrām debesīm.
Pēc darba vakaros vienmēr gājām uz Urdziņu mazgāties, pāri pļavai pa iemītu taciņu. Klausījāmies, kā urkšķ zemesvēzis, tālumā rej kāds suns un pat dzirdējām, kā sarunājas kaimiņu sētā. Vakariņās parasti bija piena ēdiens ar rupjmaizi un siļķi, biezpienu, sviestu.
Kad beidzu pamatskolu, tad mani iesvētīja. Iesvētību dienā pulcējāmies skolas telpās pilī, tad pa divi gājām rindā pāri tiltam – Mazai Juglas upei – uz baznīcu. Pēc dievkalpojuma bija viesības, kur visi radi sabrauca, ēda un dzēra. Servēja tikai vīnu, bet ēdienus gatavoja saimniece, kas beigusi mājturības skolu.
Katru mēnesi tēva saimniecībā ieradās lopu pārraudze, tas ir cilvēks, kas kontrolē pienu – cik govs izdod, treknuma procentus, tīrību, veselību un cik daudz katra govs ir saimniecībai noderīga. Šī persona brauca no mājas uz māju.
Mani vecāki parasti veda visu, kas pārdodams, kā ābolus, gaļu, putnus uz Rīgas tirgu. Vakarā piekrāva vezumu, no rīta agri izbrauca. Rīgā pārgulēja Mājvietā. Tā ir vieta, kur par maksu var nolikt ratus un zirgu un arī paši rentēt guļas vietu. Otrā dienā agri tirgū mēģināja izpārdot. Kādreiz arī es braucu līdzi, man patika tirgoties un ar tantiņām diņģēties. Patika arī braukt garo ceļu ar zirgiem.
Vasaras brīvlaiks bija divarpus mēnešus garš. Kad braucu mājās (no Rīgas),tad divas dienas biju kā noreibusi no stiprās dabas smaržas. Ziedēja pļavas, ziedēja ābeles, bumbieres un citi koki. Vēl tagad rakstot jūtu ābeļu smaržu. Mājnieki mani sagaidīja ar atplestām rokām un mīlestību. Tad nu sākās vasaras gaitas. Mēs, bērni, visi dabūjām grūti strādāt, lai nopelnītu naudu skolas gaitām un palīdzētu vecākiem saimniecības darbos. Es strādāju ar prieku, bet mana māsa bija drusku slinkāka un vienmēr viņai bija kāda vaina vai kas sāpēja, ja tēvs lika ko darīt. Tad tas bija jāpadara man. Vēl tagad īsti nezinu, vai viņa tēloja vai bija pa īstam slima, bet viņa vienmēr tika pa vieglo cauri. ”

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0008.jpg

Sandra pie vectēva mājas - „Uceni” 2010. gada pavasarī

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0009.jpg

„Ucenu” kūts

Kāpēc šis garais Dzidras atmiņu stāsts? Jo tas ir apbrīnojami pilnvērtīgs dzīves atspoguļojums – gan tālaika zemnieku saimniecībā vispār, gan konkrēti „Ucenu” mājās. Redzam, ka Babuļu Jāņa ģimene dzīvoja pārtikusi, nodarbināja arī kalpus, bet visi grūti strādājuši, bērnus ieskaitot. Dzidrai bija rasta iespēja mācīties Rīgā, Draudziņas ģimnāzijā. Saimniecība bijusi liela, darba daudz, bet novārtā nav palicis ne puķu dārzs, ne labiekārtotā jaunā māja.
Jāņa ģimenes atzars ir aizklīdis pasaulē. Trīs bērni nomiruši mazotnē, meita Dzidra nokļuva Amerikā, kur apprecējās un izaudzināja dēlu Andri un meitu Ināru Daci. Dace Karlbergs Drougas dzīvo Lopez Island Amerikā, viņai ir trīs bērni. Meita Andrea neatkarības sākuma gados viesojās Rīgā, tagad audzina mazo Markusu. Ar Daces gādību mūsu rokās nonākušas viņas mammas vērtīgās bērnības atmiņas. Jāņa meita Daila un dēls Gunārs nonāca Austrālijā. Dailas meita Sandra (Sandy Cowled) ir precējusies ar austrālieti, ir mamma diviem bērniem, divkārša vecmāmiņa un, pateicoties interneta tehnoloģijām, ar lielu prieku ir atjaunojusi sakarus ar ģimenes locekļiem Latvijā, bijusi arī šeit un apmeklējusi savas tēva mājas. Jānis pats esot aizgājis aizsaulē īsi pirms pirmās izsūtīšanas – kāds bija slepeni brīdinājis, ka Jānis esot deportējamo sarakstā, viņu no bailēm ķērusi sirdstrieka, un viņš nomiris, pirms paspēts apcietināt

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0010.jpg

Dzidra Karlbergs 1995. gadā

Mārtiņa meita Milda (dz.1889.g.) apprecējās ar Valfrīdu Skulti, kas no 1934. līdz 1940. gadam bija Cesvaines ģimnāzijas direktors. Starp citu, 1932. gadā ģimnāzijā mācījās 145 audzēkņi, tā pēc skolēnu skaita bija lielākā no esošajām lauku vidusskolām. Bēgļu gaitu laikā Valfrīds Skulte bija Eslingenas latviešu skolas direktora vietnieks.
Viņu dēls Rūsiņš gāja bojā Sibīrijā, bet otrs dēls Arnis dzīvoja Čikāgā un mūžībā aizgāja 2013. gadā.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0011.jpg

Skultes ģimene Arņa kristībās 1928. gadā

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0012.jpg

Milda Skulte 1962. gadā

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0013.jpg

Rūsiņš Skulte 1939. gads

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0014.jpg

Arnis un Māra Skultes

Mārtiņa meita Austra (dz. 1891.g.) dzīvoja Rīgā, viņai bija trīs bērni. Mazotnē viņa saslimusi ar bērnu trieku. „Ar lielu pateicību viņa stāstīja, kā vecāki dziļā ziemā kamanās cauri sniega kupenām veduši viņu pie ārsta,” raksta meita Aina (dz. 1924. g.). Austra mīlēja mūziku un teātri, spēlēja klavieres un dziedāja Reitera korī. Iespējams, slimība pārtraukusi viņas ieceres izglītībā, taču klavierspēle stiprinājusi triekas skartās kreisās rokas muskulatūru. Austras vīram piederēja tirdzniecības uzņēmums, viņi dzīvoja ļoti turīgi, dzīvoklis bija skaists un labi iekārtots, ģimenei bija kalpone. „Es atceros, ka mani nesa mūsu kalponīte no vannas istabas uz guļamistabu. Par vannu: tur bija karsts un auksts tekošs ūdens, un tā bija īsta vannas istaba, nevis vanna virtuves vidū. Tas nozīmēja, ka dzīvoklis, kurā mēs dzīvojām, bija gana labs tiem laikiem.” Austras veselība bija svārstīga, viņa pat brauca uz Vāciju rehabilitācijas kūrēs. „Bija periodi, kad mamma kļuva ļoti enerģiska, sabiedriska un lielu nodomu pilna. Reiz viņa bija nodomājusi audzēt tītarus, bet Latvijas klimats tītariem izrādījās par aukstu un tie nepārcieta ziemu. Kādu citu reizi mamma gribēja audzēt dālijas. Mums bija brīnišķīgas dālijas, bet arī tas plāns ilgi neturpinājās. Viņa gāja kulināru kursos. Mums bija trauki pilni ar saldo ēdienu – debesmannu. Enerģijas un pacilātības periodus nomainīja laiks, kad viņa jutās nospiesta un depresīva. Mammai bija ļoti labi draugi. Viena no draudzenēm bija kāda slavena gleznotāja kundze, citas draudzenes vīram piederēja liela šokolādes fabrika Rīgā. Vēl kāda draudzene noorganizēja austrumu tepiķu aušanas skolu un darbnīcu.” Tomēr abu laulāto attiecības nebija saskanīgas. Pirmā Pasaules kara laikā Ozoliņa uzņēmumu pārcēla uz Maskavu, un ģimene kādu laiku dzīvoja Krievijā, varbūt pat šķirti. Aina raksta, ka vecākais brālis Mārtiņš esot izstāstījis, ka „mamma iepazinusies ar kādu krievu un palikusi stāvoklī. Pauls piedzima 1920. gadā, kad vecāki tikko bija atgriezušies Latvijā. Pauls izskatījās loti līdzīgs mammas brālim Kārlim, un viņš bija gatavs Pauli adoptēt, tomēr tēvs pieņēma Pauli kā savu dēlu un tā izvairījās no skandāla un negoda. Pauls kļuva par pilotu. Kad mēs dzīvojām Rīgā, pie Spilves pļavām, mamma bija sajūsmā par lidmašīnām. Arī Pauls par tām jūsmoja un sāka iet kursos un mācīties lidot. Tikko bija mācības pabeidzis, viņam draudēja iesaukšana vācu armijā. Tajā laikā vācieši sāka veidot Latviešu leģionu, un tā Pauls nokļuva lidotāju divīzijā. Viņu apmācīja vēl Liepājā un tad aizsūtīja uz Vāciju. Trīs mēnešus vēlāk viņa lidmašīnu sašāva un viņš gāja bojā.” Mārtiņš (dz. 1913.g.) kara sākumā strādāja par inženieri-elektriķi uz kuģa, kas pētīja Baltijas jūras dziļumus. Visa komanda nolēma doties uz Zviedriju lūgt patvērumu. Kuģi pārtvēra padomju spēki, komandu arestēja un atsūtīja atpakaļ uz Latviju. 1944. gadā Aina – pirms gada pabeigusi pilsētas 2. ģimnāziju – kopā ar māti aizbrauca no Latvijas. Nodoms paklausīt vācu evakuācijas pavēlei radies pēc nejaušas satikšanās Vērmaņdārzā ar tēvoci Valfrīdu. „Viņš uzstājīgi teica, ka mums jādodas prom, cik ātri vien iespējams. Viņa vecāko dēlu Rūsiņu apcietināja un aizsūtīja uz Sibīriju pirmajā padomju gadā. Tagad viņš gribēja glābt savu jaunāko dēlu. Viņš un Arnis bija gatavi braukt uz Vāciju, tāpēc bija jau ieradušies Rīgā. Bet mana tante Milda bija nolēmusi palikt Latvijā, lai sagaidītu Rūsiņu no Sibīrijas. Rūsiņš nekad neatgriezās.” Viņš mira 1944. gada aprīlī Toboļskas cietumā Krievijā. Kad tas noskaidrojās, Milda meklēja atļauju, lai brauktu uz Čikāgu pie vīra un dēla. To viņa dabūja pēc 10 gadiem. Tajā ziemā, kad viņa atbrauca uz ASV, vīrs nomira no sirdstriekas.
Aina ar māti izlēma braukt prom, bet tēvs palika Rīgā. Sākumā likās, ka karš drīz beigsies, un visi atkal satiksies. Šķiršanās ilga 60 gadus. Aina un Austra ar kuģi devās uz Vāciju, kur vairākus gadus pavadīja bēgļu nometnēs. Pēc studijām Tībingenes universitātē 1949. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur aizritēja arī viss turpmākais mūžs. Aina apprecēja teologu no Tuvajiem Austrumiem Fuad Nucho, dzīvoja Baltimorā, bija profesore Merilendas universitātē, vairāku zinātnisku monogrāfiju autore, sertificēta mākslas terapeite un ASV Psihopatoloģiskās izteiksmes pētījumu apvienības goda biedre. Pēc neatkarības atgūšanas Aina pasniedza kursus par stresa pārvarēšanu, mākslas terapiju un psihodiagnostiku arī Latvijas Universitātē. Savu mūža gājumu Aina aprakstījusi grāmatā „Dzīves labirintā”. Aina Ozoliņa Nuko aizgāja mūžībā 2011. gadā.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0015.jpg

Aina 2005. gadā

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0016.jpg

Mārtiņa meita Anna (1898-1961) apprecējās ar Rūdolfu Liepiņu, viņiem bija četri bērni, kurus mēs diemžēl nepazīstam. Anna apglabāta Suntažu kapos. Dzidra Karlbergs atceras: „Tante Anna apprecēja daudz jaunāku vīru par sevi un viņš bija liels dzērājs, tā viņas dzīve bija nelaimīga.” Savukārt Ainas Nuko atmiņās lasām: „Anna sāka studēt medicīnu, bet studijas nepabeidza, jo apprecēja vīru, kuram bija straujš raksturs. Viņam bija lauku mājas netālu no Uceniem, viņš mēdza piedzerties un kauties. Šai tantei patika dziedāt kā visiem latviešiem. Mēs mēdzām dziedāt, pirms savās gultās aizmigām.”

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0017.jpg

Anna un Kārlis (vidū) 1919. – 1921. gadi.

Mārtiņa meita Alma (dz.1900) esot mirusi jaunībā traģiskā negadījumā – netālu no „Ucenu” mājām pajūga zirgs sācis auļot, pagriezienā rati apgāzušies, un Alma nositusies uz akmens kaudzes.

Kārlis

Visvairāk mūs, protams, interesē Mārtiņa jaunākā dēla Kārļa dzīve. Kārlis piedzima 1894. gada 15. martā un nodzīvoja tikai 51 gadu.
Dzidra atceras: ”Onkuls Kārlis dzīvoja ilgi kā vecpuisis un beidzot apprecēja 20 gadus jaunāku sievu. Viņš bija ļoti sabiedrisks, spēlēja teātri, vadīja režiju.” Sieva nebija gluži 20, bet 16 gadus jaunāka gan – tā bija Alma no Karlovu dzimtas, arī turpat no Suntažiem. Alma nodzīvoja līdz 1956. gadam, tātad nomira arī ļoti jauna – 46 gadu vecumā. Kārlis kopā ar tēvu Mārtiņu saimniekoja „Mašenu” mājās. Kārļa mammu Mariju visi sauca par Mašenu māti, viņa esot cepusi ļoti garšīgas pankūkas ar zemeņu ievārījumu... Aina atceras, ka vasaras bieži pavadījusi Mašenos. Tur viņai bijusi skaista, liela istaba ar „jauku violetu rakstu uz istabas sienām. Bet istaba bija auksta, es tur jutos vientulīgi. Tēvoča Kārļa sieva Almas tante atkal bija stāvoklī un tagad viņa vairs nevarēja iecelt savu jaunāko dēliņu augstajā bērnu krēslā. Viņš tur stāvēja nelaimīgs un apvainojies. Viņa abiem vecākajiem brālīšiem izdevās palīdzēt viņam uzrāpties krēslā...”

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0018-600962c8a58d6.jpg

„Mašeni” 2010.gadā

Dzīve „Mašenos” ritēja darbīgi. Ģimene auga, bērni dzima viens pēc otra: 1930. gadā Jānis, 1931. - Andrejs, 1932. – Juris, 1936. – Ruta un, visbeidzot, dvīņi Pēteris un Nora Aina 1939. gadā. Nora mirusi 1946. gadā.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0019-600963408e908.jpg

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0020-6009637310aaf.jpg

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0021-600963c2a729b.jpg

Vasarsvētkos 1942.g. (?)

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0022-600964302255a.jpg

Foto, šķiet, pie Suntažu baznīcas

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0023-6009645627f27.jpg

1940.gada oktobrī

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0024-6009648b4c4d5.jpg

Vecīši, domājams, ir Almas vecāki Karlovi

Taču sākās Otrais Pasaules karš, un dzīve izmainījās. Kārlis kara beigas nesagaidīja – 1945. gada aprīlī viņa mūžs noslēdzās tālu no „Mašeniem”, no sievas un bērniem – koncentrācijas nometnē Noiengammē (Neuengamme) Hamburgas pievārtē. Kāds bijis iemesls viņa apcietināšanai, nav zināms. Dzirdēti tikai atstāsti, it kā Kārlis esot laidis brīvībā viņam kalpot iedalītos krievu karagūstekņus. Par to nonācis vispirms Salaspils nometnē. Tur spēcīgākos un smagam darbam noderīgos atlasīja un pārveda uz Vāciju. Kārļa apcietinājuma dokuments liecina, ka viņš vispirms bijis ieslodzīts Zaksenhauzenā, tad pārvests tālāk uz Noiengammi.
Noiengamme bija lielākā koncentrācijas nometne Vācijas ziemeļdaļā, Zaksenhauzenes nometnes atzars. Tā tika izveidota bijušās ķieģeļu ražotnes vietā Elbas krastos 15 km no Hamburgas. SS nolēma šeit atsākt ķieģeļu ražošanu, izmantojot ieslodzīto darbaspēku. Kara beigu priekšvakarā, kad britu armija tuvojās Noiengammei, vācieši steidzīgi evakuēja aptuveni 9000 ieslodzītos ar četriem kuģiem pa Baltijas jūru uz Lībeku. Diemžēl britu Karaliskie gaisa spēki kļūdaini noturēja tos par nacistiem, kas glābj savu ādu, un kuģus sabombardēja. Vēl ilgi Baltijas jūra izskaloja uzlidojumā bojā gājušo vairāk nekā 7000 cilvēku mirstīgās atliekas. Nometnē palikušos vēl aptuveni 3000 gūstekņus vācieši nogalināja turpat.
Noiengammes nometnē dzīvību zaudēja 3300 ieslodzīto no Latvijas. Viņu vidū arī Kārlis Babulis. Varbūt viņš gāja bojā uz viena no kuģiem, varbūt tika nobeigts nometnē... Taču kāds novadnieks, kam bija izdevies atgriezties mājās no ieslodzījuma, zinājis teikt, ka Kārlis divas reizes mēģinājis izmukt no nometnes. Trešajā reizē sodīts ar nāvi.
Tik vērtīgas ziņas izdevās iegūt, kad Sarkanais Krusts sāka digitalizēt informāciju par kara laikā nometnēs ieslodzītajiem un apzināt iespējamos piederīgos. Te palīdzēja nejaušība un fakts, ka viens Kārlis Babulis, meklējot internetā sevi, atrada pavisam citu Kārli – savu vecvectēvu. Pēc radnieciskās piederības dokumentāras apliecināšanas Sarkanajam Krustam ģimenē atpakaļ nonākuši divi priekšmeti: Kārļa ieslodzījuma kartīte un laulības gredzens.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0025-600964f6213c6.jpg

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0026-60096512ae8a1.jpg

Noiengammes piemiņas memoriāls. Baraku vietas aizpildītas ar akmens šķembu uzbērumiem.

Tagadne

2020. gads aizsaulē aizsauca pēdējos no Kārļa bērniem.

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0027-6009656a4b286.jpg

1. rindā no kreisās Jānis, Ruta, Dace, Pēteris, 2. rindā Juris, Andrejs.

Taču dzimtas stāsts nebeidzas, jo ciltskokā ierakstītajiem Mārtiņa un Marijas 22 mazbērniem seko 13 mazmazbērni, 24 mazmazmazbērni un pagaidām 17 mazmazmazmazbērni (plus tie, kas ārpus mūsu informācijas loka)...

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0028-600965cd1b070.jpg

Dzimtas saiets Salacgrīvas pagasta „Lielkalnos” 2013. gada jūnijā...

Nmk04-Babulu-dzimtas-stasts-0029-600965f70982e.jpg

...un 2019. gada jūlijā

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.