#LFK-1136-84

Nosaukums
Ielas lukturis
Vienības Nr.
84
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Pierakstītājs
Iesūtīšanas datums
01.06.1930
Atslēgvārdi
#LFK-1136-84
AtšifrējaAija Joņina
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2020-11-10 11:12:35
AtšifrējumsMīklas.

84

Esmu no koka paresns vīrs, esmu no glāzes dazreiz it tīrs. Sirdī man uguns, kvēlot ar` mēdz, dienā kā naktī katrs man` redz. Gaismu es dodu, dažreiz to soda, tādēļ par mani lamāties mēdz. Vīri ap mani regojas sen, ādu man berzē, pūlējas sten. Manseļi pikti, nedod man ēst, oi gvaltkliedz dikti, grib mani vai plēst. Teic nu mans mīļais, kas gan es tāds, moceklis Rīgā nelaimīgs šāds. (Ielas lukturis)
Teika.

85

Kur tagad nabas ezers atrodās, tur senāk ļaudis grābuši sienu, tad nācis šnākdams pa gaisu melns mākonis. Ļaudis saukuši - lai bēg, lai bēg, ka Naba nāk. Visi ļaudis aizbēguši, tikai vienai sievai palicis bērns, kuŗu tā steigdamās aizmirsusi. Mākonis nogāzies zemē un palicis par ezeru, bet tai vietā, kur bērns palicis, - izcēlusies sala.
Uzrakstījusi Zenija Līdaka 11 g.veca. - III.kl. skolniece. Diktējusi Marija Jekabsons (86 g.v.) Padures pag. Kaņepvērpju mājās. Atnākusi no Kuldīgas apr. Snēpeles pagasta.

Atšifrēt tekstu

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.