#LFK-709-1

Nosaukums
Pasaka par mednieku un ērgli
Vienības Nr.
1
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Dialekti
Augšzemnieku dialekts
Pierakstītājs
Iesūtīšanas datums
1928
Pierakstīšanas laiks un vieta
1924, Bērzpils
Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads
Atslēgvārdi
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-09-29 12:13:08
AtšifrējumsSt. Apšenieks

1

Pōsoka par medinīku un ērgli.

Kaidā valstī dzeivōja medinīks. Jis beja ļūti nabadzeigs un viņam dažu dīnu pat nabeja kū ēst, bet beja jōpōrteik ar mozumu gaļas kuru viņš kaidu reizi mežā beja sadabōjis nūšaudams kaidu putnu. Medinīkam mōjōs beja sīva un trejs barni: divi puikas un trešō meitinia. Kaidu reizi puikas sōka runōt uz tāvu, lai ejūt medēt, jo šīm gribūtīs ēst un asūt nūvōrguši. Taipat meitiņa ar sīvu syutēja tāvu, lai īt pamedej varbyut kaut kū nūšaus, jo ari šōm gribūtīs ēst. Tod veirs pajēmia blisi un izgōja mežā. Tur jis staigōja, staigōja lobu laiku. Tod nu kryumim izlēcia zakis. Te medinīkam sirds tai i nūtreisēja nu lelas prīcas. Tod jis pastīpia blisi un šāve. Te umai začs beja beigts. Un medinīks vēļ ar lelōku prīcu pīīt un pajam zači aiz kōjom
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-09-30 17:39:40
Atšifrējumsun pīsējis tū pi sovas medību sūmas gōja vēļ tōļōk mežā. Idams tys nūšōvia veļ kaidu rubini, taipat tū pajēmia un prīcīgs ībōzia sovā medību sūmā un gōja vys dziļōk un dziļōk. Uzgōja uz leiduma kur beja tikū nūciersta molka un sakrauta lelōs rindōs. Medinīks uz molkas pamanēja lelu putnu. Taida putna vēļ sovā dzeivē medinīks nabeja redzējis. Par putnu ļūti nūsaprīcōja un dūmōja: jo taidu putnu nūšautu tod gon sīvai un bārnim byutu lela prīca. Namozōka arī vīnīgajim dzeivinīkim - lūpenim: gūtiņai un vuškai, jo tī ari dabōtu lelōku tīsu sumozgu un sīna. Jau viņš pastīpia blisi, lai tū nūšautu, kad uzreizes īsōka lelais putns runōt un lyudzēs, lai tō našaunūt. Mednīks ļūti nusabreinōjās ka putns runoj un prasēja kas šis taids asūt. Lelais putns stōstēja, ka šis asūt tuksnešu ērglis un šam ļūti sōpūt kōja. Mednīks pagōja drusku tyvōk un otkon pasamērēja ar blisi, lai tū nūšautu. Un otkon ērglis sōka lyugtīs, lai šō našaunūt, šam sōpūte kōja un tys navarūt paīt. Tod mednīks gōja vēļ drūšōk klōtu un gluži tyvu pīgōjis pasamērēja uz ergli, lai tū nūšautu, bet otkon ērglis sōka lyugtīs, lai tō našaunūt, lai panamūt lobōk šū uz sātu un, lai sadzīdynojūt šam kōju par šis tev padarīšūt daudz lobuma un dūšūt daudz bagateibas. Medinīks gon nagribēja ticēt, bet nūticēja ērgļa vōrdim, nūlaidia blisi un pīgōja klōtu pi ērgļa. Erglis beja ļūti smogs, tai kad mednīkam nasūt beja ļūti gryuši. Mednīks breinōjōs kai gon asūt sev kōju īvainōjis. Erglis stōstēja, ka beja par tīsnesi zvērbuļam, kurs ar peli par vosoras laiku kūpā krōjis barību - maizi, bet kad atnōkusi zīma, tod šī vairs navarējuši kūpā lītōt salasītōs maizes, jo vīnam bejis jōdzeivoj olā un ūtram jōskraida pa gaisu. Beidzūt obeji nūlāmuši krōtū maizi izdalīt. Obeji bejuši ar mīru un par tīsnešim zvērbuļs pajēmis ergli, bet pele - čyusku. Tīsneši dalējuši, dalējuši, bet vīna vōrpa palykuse pōri. Obeji tīsas veiri sōka streidētīs, kam eisti vōrpa pīdarūt, bet vīns ūtram nagribēja atdūt sovas krōjuma daļas. Kad es te atskrēju, stōstēja ērglis, tīsa sōcēs un beidzias ar tū ka čyuska paslapyn pīleida un īcērta man kōjā, par tū ka es vōrpu pīsprīdu zvērbuļam. Tai es vairs navarēju paskrīt un beja jōpalīk tepat, cykom tu atgōji. Tai cykom ērglis stōstēja par sevim tī beja jau nūnōkuši pi mednīka mōjeņas, kad vinim prīkšā aizskrēja sīva un bārni.
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-09-30 17:57:24
AtšifrējumsPajāmuši nūšautū zaki un rubini ļūti prīcōjās un sōka jautōt kur taidu lelu putnu jēmis? Mednīks izstōstēja vysu par nūtykušu un teicia ka šis ērgli uzglobōšūt un zōlēšūt cykom tys byušūt vasals, jo viņš šam asūt daudz bagateibas sūlējis par izzōleišonu. Sīva sōka lomōt veiru, lai lobōk dūdūt tikai šur - vajagūt tū nūkaut, byušūt tukla zupa, bet mednīks nadevia un zōlēja tikai uz prīšku sovu draugu - ērgli. Nareizi vin saimineica un bārni viņam pōrmetia ka šis tikai izpūsteišūt mōju un cyta nikō loba napanōkšūt. Veirs tōs naklausēja un tikai zōļōja vin sovu draugu ērgļi. Zōļōdams tys izdevia ļūti daudz naudas, jo tys beja pōrdevis sovu vīneigū gūvi un vuškeņu deļ zōļu ar kū izzōļōt sovu ērgli. Sīva par tū ļūti bōriās. Soka izputynōšūt šūs ar sova ērgļa zōleišonu, jo jau tai viņim asūt moz kū ēst. Mednīks tūmār turējōs pi sova. Tys cerēja ka breiniškeigais putns viņa naapmōnēs un viņam dūs sūleitū bagateibu. Dreiži ērglis palyka vasals, tai ka jau varēja laistīs spōrnūs. Mednīks dūmōja ērgli iznest ōrā, voj jau tys navarēs laistīs. Otkon sīva sōka bōrtīs: kai tod izzōļōjis laizšūt vēļ vaļā, pasacēlīs veļ pašam pīdērsšūt uz capures. Mednīks ni par kū cytu nadūmōdams palaidia sovu ērgli gaisā. Un patīši tai ari nūtyka kai sīva beja sacējuse, kai tikai ērglis izacēļa augši augši gaisā tai patīši pīdiersa mednīkam uz capures un sōka lidōt paceļu uz sovas dzimtines pusi. Tagad jau mednīkam sōka zust cereiba uz sūleitū lelū bagateibu. Tagad tikai sīva varēja pōrmest, bōrt un lomōt. Soka izputynōjis sovu dzeivi un golu golā vēļ palaidis vaļā. Byutu vysmoz kod nūkāvis, dabōtu labi paēst nu taida lela putna. Vysu šū ērglis dzērdēja un redzēja. Tys nūsalaidia zemē un teicia, lai sāstūtīs šam mugorā tod šī laisšūtīs uz šō mōjom un tur sajemšūt sovu olgu par zōleišonu, šītū šis tikai darējis deļ jyusu pōrbaudeišonas, lai izzynōtu kaida jyusim sirds. Tod mednīks atsasveicynōja nu sīvas un nu bārnu, kōpia ērgliam mugorā un braucia kur ērglis tikai nesia. Lelu laiku viņu tai nesia par pūrim, par mežim, par tuksnešim, bet golu golā viņu iznesia uz lelas, lelas jyuras, par kuru vajadzēja skrīt pōri. Izskrējis uz jyuras ērglis palaidia mednīku nu mugoras, lai kreit jyurā, bet otkon jū sakēria. Sakēris nesia otkon tōļōk. Mednīks dūmōja ka vysas brīsmas jau cauri, bet ērglis paskrējis gabaleņu otkon palaidia tū vaļā. Mednīks dūmōja, ka jam byus te gols klōt, bet nikō, ērglis tū sakēria tod kad tys beja sasnēdzis gondreiž yudini. Mednīks sēdēja solts uz ērgļa mugoras, kad otkon
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-01 10:29:14
Atšifrējumsērglis tū palaidia vaļā trešu reizi. Tagad mednīkam gondreiž golva apmērka yudinī, bet otkon tū sagiva ērglis un tam teicia: itōs ir tōs trejs reizes kuros kad mani otromērējīs ar blisi, lai mani nūšaut. Tagad vairōk es teve nasvīzšu, bet kad pōrskrīsim par šitū jyutu tod natōli nu krosta byus munas mōjas kurōs dzeivōs trejs mōsas, tad tu kad aizīsi uz jōm nikō cyta par munu izglōbšonu naprosi kai tikai muna vacōtāva skreineites. Lai jōs tev dūd zaltu un kaidas cytas dōrgas montas, bet tu cyta nikō najem kai tikai prosi vacōtāva kasteites (skreineites). Labi. Jau viņi beja pīskrējusi pi ērgļa mōju. Tei beja ļūti skaista pils ar daudzim kambarim. Ērgļa mōsas pamanējušas sovu brōli atskrīnūt un steidzias viņam prīkšā un prasēja kur asūt tik ilgi bejis. Taidu garu laiku naasūt teve redzējušas un kūt šis taidu darējis. Ērglis izstōstēja par tīsu, kai jis beja slyms un kai tū izzōļōja un rōdēja mōsom medinīku, jo tys asūt šū glōbis nu nōves un tagad jam asūt jōsamoksojūt kū vin tys praseišūt. Atbildēja: labi asūt, lai tikai brōļa glōbējs ejūt vin īkšā. Sadabōja kū ēst jo mednīks beja ļūti izsalcis kaidu garu ceļu nūbraucis. Kad mednīks beja īgōjis pilī, tys vairs nazynōja kur tikt laukā, jo vysas sīnas speidēja kai nu zalta un vysi trauki beja nu glīmēžu vōkim. Bet ar kū gon myusu mednīku mīlōja? Vacōkō mōsa salyka uz golda apcaptus putnus, vardes, dažaidus cytus ēdīņus, devia dzert veinu un cytus gordus dzērīņus. Pi vacōkōs mōsas mednīks nūdzeivōja vīnu nedelu. Kad jau nedeļa beja pagōjuse tad vacōkō mōsa jautoj nu mednīka: kū tad šis par brōļa izglōbšonu gribūt. Mednīks soka: gribu tikai tova vacōtāva skreinītes, cyta šis nikō nagribūt. Vacōkō mōsa dzierdādama, ka mednīks prosa vacōtāva skreineites sōka tam sūlēt madu, veinu vysu vysu kō vin praseitu tikai vacōtāva kasteites nā, jo ap tū asūt karōjuši kungi un kēneņi, bet naasūt dabōjuši, kai tod, lai tev vinkōršam mednīkam tū, lai dūd. Par šitū ērglis sōka sovu mōsu bōrt, lai dūdūt kasteiti, jo cytaidi šis vairs nabyutu dzeivs, bet vacōkō mōsa nadevia. Tod ērglis paņēmia mednīku uz mugoras un aiznesia uz pili kur videjō mōsa dzeivōja. Pi videjōs mōsas mednīks nūdzeivōja divejas nedeļas. Tei tū vēļ lobōk barōja un dzirdēja nakai vacōkō mōsa. Kad divejas nedeļas beja pagōjušas, tad videjō mōsa sōka jautōt nu mednīka: kū tad šis gribūt par brōļa izglōbšonu? Mednīks atteicia: gribu tova vacōtāva skreineiti, cyta nikō šam navajagūt. Videjō mōsa izdzērduse ka mednīks prosa vacōtāva kasteites sōka sūlēt vysaidus ādamūs un dzeramus bet tikai vacōtāva skreineites nā, jo kungi un kēneņi asūt karōjuši ap tū, bet naasūt dabōjuši, kai gon, lai tev vinkōršam
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-01 11:40:34
Atšifrējumscylvakam tū atdūd, tu jau nazynōšūt pat kū darēt ar jū. Tod ērglis sasabōria uz videjās mōsas, lai dūdūt kasteiti jo cytaidi šis byutu nūmirs. Videjō mōsa nadevia kasteites. Otkon ērglis paņēma medinīku un aizalaidia uz jaunōkū mōsu. Tur ari taipat barōja un dzirdēja mednīku, bet daudz lobōk. Mednīks pi jaunōkōs mōsas nūdzeivōja trejs nedeļas. Kad jau laiks beja pagōjis un mednīks gribēja braukt uz mōjom tod jaunōkō mōsa paprasēja nu mednīka kū šis gribūt par brōļa izglōbšonu? Mednīks atteicia ka nikō cyta nagribūt kai tikai vacōtāva kasteites. Jaunōkō mōsa sūlēja vysu kas vin tai beja, bet tikai šōs vacōtāva kasteites navarūt dūt, jo kungi un kēneņi asūt karōjuši ap tū un naasūt dabōjuši, bet kai tad tev taidam vacam varūt dūt? Tad ērglis sacēja uz jaunōkū mōsu, lai dūdūt mednīkam kasteiti, jo cytaidi šis vairs nayutu dzeivs. Jaunōkō mōsa īsažālōja mednīka un tei atdevia sovu vacōtāva kasteiti. Kad mednīks beja dabōjis sovas kasteites sādās ērgļam uz mugoras. Ērglis mednīku nesia par tū pat jyuru atpakaļ un teicia: lai kasteitē nasaver cykom tikšūt mōjā. Ērglis pōrnesia medniku par jyuru natōli nu tō ustobas un teicia, ka tagad pats atrasšūt ceļu uz mōjom. Skrīdams atpakaļ ērglis kaut kū nūmurmynōja, bet vecs - mednīks tō nasaprota. Atsasveicynōjis ērglis nu sova glōbēja deviās atpakaļ, bet mednīks palyka sēžūt uz calma. Tagad mednīkam īsagōdōja, ka tam mōjā palyka sīva. Tys ātri laidias uz mōju, bet pusceļā tam īsagōgōja pasavērtīs skreinītē. Jo varbyut ērglis byus kaut kū īlicis un tod viņš aizness uz mōjom par kū sīva ļūti pasasmīs. Tys ņēmia un attaisēja kasteiti. Kai tikai mednīks atvēria kasteites vōku, tai tyuleņ izaplete lela, lela piļsāta kurā beja daudz vysvysaida skaistuma. Mednīks ļūti nūskuma, ka tai beja padarējis un sōka vysaidi mēginōt piļsātu salikt kastītē kad pi viņa pīgōja lels veirs un teicia uz mednīku: šis varūt kastītē vysu salikt tai kai bejis, bet tikai, lai atdūdūt tū kō nazyns kū mōjōs pametis. Mednīks pōrdūmōja, pōrdūmōja: nikō taida nasadūmōja jo nikas sevišks navar byut un beja ar mīru. Lelais veirs sōka dorbōtīs, lai piļsātu īlikt skreineitē, un ātri vin panōce. Veceits - mednīks devēs laimīgs uz sovu mōju. Mednīks nicik tōli vēļ nabeja pagōjis, kad lelais veirs kai yudinī īkrita. Tagad mednīks saprota ar kū tam bejušas dareišonas. Lelais cylvaks beja valns. Mednīkam natōli nu sovas mōjas izgōja prīkšā divi dāli un tō sīva ar bārnu uz rūkom. Mednīks saprota ka ir sovu dālu pōrdevis valnam, jo tō viņš izejūt nabeja atstōjis mōjōs, bet kū vairs izdarītam lai padora. Mednīks nūdūmōja par piļsātas salikšonu nikō nastōstēt, ari ka pōrdevis sovu dālu valnam. Kad
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-05 20:22:48
Atšifrējumssīva nu viņa jautōja kur tys tik ilgi bejis un kū darejis - tys izstōstēja vysu par ērgli, bet ka sovu dālu pōrdevia valnam nastōstēja. Kad īgōja sātā tys atvēria sovu kasteiti un nu tōs izaplētia lela piļsāta. Piļsātā vysa beja dīzgon deļ vacō mednīka, kurs tagad nabeja mednīks, bet gon lelōs piļsātas pōrvaļdeitōjs. Beja tikai vīna nalaime: tys beja sovu dālu valnam pōrdevis un tagad kad tys jau beja izaudzis par stoltu puisi, tam vajadzēja īt uz valnu. Byudams mozs, tys auga stundem un minutem. Ar vysim viņš beja lobs, ar vysim satyka, bet tikai ar sou tāvu tys labi nagribēja satikt. Vysi breinōjōs par jō gudreibu un apkēreibu. Kad tam īsastōja divpadsmit godu tys ar vysim atsasveicynōja teikdams: ka šū tāvs asūt pōrdevis valnam, bet vīneigi izīdams naatsasveicynōja nu sova tāva. Ļaudis runōja un prasēja jō, lai jis naīt paceļu, bet viņš aizgōja. Sātā tok ari jam beja vysa pa pylnam. Izgōjis nu piļsātas tys nazyna pa kuru ceļu īt, cykom beja dagōjis leidz mežam kurā vedia ceļš. Kad jauneklis īgōja mežā tod īraudzēja vacu, vacu bōbeņu ar sorkonu lokotu golvā. Kad viņš pīgōja tyvōk tei tam sōka peitīs zam kōjom, tai ka tam beja gryuši īt. (Vacō vecīte beja laimes mōte, kura tam gribēja paleidzēt). Jauneklis sasyta, sasyta vecīti nūgryudia jū nu ceļa un laidiās īt tōļōk. Nabeja nicik tōļi vēļ pagōjis, skotās: otkon tei pate vecīte ar sorkonū lokotu golvā. Kai viņš pīgōja tyvōk tai ti otkon sōka viņam peitīs zam kōjom. Tys otkon tū taipat sasyta un īgryudis grōvī laidias tōļōk. Otkon par nagaru gobolu tam vecīte ar sorkonū lokotu beja prīkšā. Tagad jis jū tai stypri, stypri sasyta. Igryudia grōvī un laidiās tōļōk. Bet jauneklis jutās nalaimeigs kad tam pēc nadaudz sūlim vairs nabeja ceļa, bet gon bīzs, lels mežs. Radzādams, ka tam vairs nav nikur kur īt tys atsasāst un sōk gauži raudōt. Tai tam raužūt pīīt otkon pi viņa tei pate bōba ar sorkonū lokotu golvā un sōka tū rōt, kōpēc šū tai sitis, šei bejuse tova laima un tu jū īgryudis grōvī. Jauneklis sōka lyugt vacōs bōbas - sovas laimas, lai tei tam parōda ceļu pa kureini īt. Vecītei tyka jaunekļa žāl, bet jauneklis veļ gaužōk lyudzia sovas laimas. Beidzūt tei pastōstēja, ka, lai ejūt taišni mežā: byušūt moza stidzeņa pa kuru izīšūt nu meža leidz upei. Par upi byušūt pōrtaisīts tylts. Pi tylta augšūt nīdras. Lai īleinūt nīdrōs un lai gaidūt. Skrīšūt vyspyrms lels bors raudivu, nūmesšūt spolvas un īšūt peldētīs - tōs byušūt apbūrtas meitas - salaseišūt otkon sovas spolvas un aizalaisšūt. Tod atskrīšūt ūtrs, mozōks bors raudivu. Tōs ari taipat dareišūt. Bet tev vajag sēdēt klusu un gaidēt. Beidzūt atskrīšūt vīna pate raudive, taipat nūmesšūt spolvas uz krosta un īšūt peldētīs.
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-05 20:47:24
AtšifrējumsBet šitei peldeišūtīs ļūti ātri un vajag pasasteigt ar spolvu zagšonu. Navajag atdūd tai spolvu cykam tei byus apsajāmuse tev par sīvu. Kad jej apsasūlēs byut tev par sīvu, atdūd jai jōs spolvas un skrīn leidza, kur jei tevi vess. Un kad jyus byuset nūskrējuši, tod nadzeivooj un naguli nikur cytur kai tikai piertī, kur meitiņa baroj cyukas. Aizīdama vecīte nūvēlēja jaunekļam daudz laimes un izaškeirēs. Jauneklis īgōja mežā un leida, leida pa taidu bīzūkni cykom izgōja uz mozas stidzeņas. Pa stidzeņu īdams tys nūgōja leidz upei tys īraudzēja tyltu un pi tō nīdras - vysu kai vecīte ar sorkonū lokotū beja stōstējuse. Jis ātri nūmetias nu tylta un īleida nīdrōs. Nabeja nicik ilgi pasēdējis kad atskrēja lels, lels bors raudivu. Nūmetia spolvas uz krosta, pašas gōja peldeitūs. Pēc izapeldeišonas salasēja sovas spolvas un aizalaidia. Na pec ilga laika atskrēja ūtrs, mozōks bors raudivu: nūmetia spolvas, izapeldēja un aizskrēja. Beidzūt atskrēja vīna pate raudive. Nūmetia spolvas un sōka ātri, ātri peldētīs. Jauneklis ātri salasēja spolvas un sōka staigōt pa krosta molu. Izapeļdējuse tei vairs naatroda sovu spolvu. Jauneklis tūs naatdevia cykom tei beja apsasūlējusēs tam byut par sīvu. Kai tikai jauneklis atdevia spolvas meitinei - raudivei, tai tam izauga spōrni un obeji aizalaidia. Obeji pa gaisu skrēja ilgu laiku. Jaunekļam pa gaisu skrīnūt pazibēja naskas pret acim - tei bela, skaista piļs. Skrīnūt apbūrtō meitiņa stōstēja ka šīm šimā pilī vajadzeišūt dzeivōt un kūpā strōdōt, bet lai klausūt tikai šū. Kad jī aizalaidia uz pili tod nu tōs izgōja lels kungs ar rogim pīrē teikdams: kū tik ilgi darēji es jau gribēju skrīt tev pakaļ. Tagad tu vari īt gulēt - teicia uz jaunekli, pilī, vysskaistōkā kambarī. Jauneklis teicia ka šis lobok gribūt īt uz pierti, kū valns tam atļōvia, bet teicia, lai reitā atejūt uz pili dabōšūt dorbu. Vēļōk obeji ar meitini aizgōja uz pierti gulātu. Piertī meitiņa stōstēja, ka šei ari asūt valnam pōrdūta un te jau kolpojūt deveni myuži, bet šīm reiziā byušūt jōpabeidz kolpōt. Tū klausūtīs jauneklis aizmyga. Reitā meitiņa mūdynōja mednīka dālu, lai ātri steidzūtīs uz pili. Jauneklis tikū īgōja pilī, valns jau beja prīkšā un teicia uz mednīka dālu: par dīnu tu vari gulēt, bet kai tikai atīs vokors tev vajadzēs nūplēst ostoņas desetinas meža, tod vajadzēs apsēt ar kvīšim un reitā lai šam byutu padūti bleini nu šīm izaugušīm kvīšim. Bet jo šis veļ guleišūt tod koktā ir dzeļža vōle tod pajem tū un īsit man par rūku. Kad mednīka dals īgōja piertī viņš dūmōja, dūmōja kai tū izdarēt, bet nikō nasadūmōjis sōka raudōt. Atgōja uz mednīka dālu meitiņa un prasēja kōpēc šis tai raud? Mednīka dals izstōstēja vysu kū valn tam beja aizlicis izdarēt. Meitiņa teicia ka itei bāda
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-05 21:40:01
Atšifrējumsasūt moza bāda, bet byušūt veļ lelōka. Meitiņa īdevia mednīka dālam mozu stabuleiti teikdama, lai aizsveļp ka byus vokors, pašam navajadzēs ni rūku pīlikt: vyss byus padareits. Kad atnōcia vokors mednīka dals izgōja un aizasviļpe. Tyuleņ saskrēja valnāni, tik daudz ka ni pōrredzēt. Viņi vysi stōjās pi dorba: cyts rāvia kūkus, cyts calmus, cyts ora, cyts sēja, cyts audzēja, cyts cepia. Nabeja vēļ reits ka mednīka dāls ar bleinim klōtu. Valns vēļ gulēja. Puika paņēmia dzeļža vāzu un syta valnam tik stypri, ka uzreizes vīna rūka nūkrita. Valns pīsatryuka kai dzalts, voi bleini jau asūt? Mednīka dals padevia valnam bleiņus un aizgōja uz sovu pierti gulātu. Valns mednīka dālam izejūt teicia, lai vokorā otkon atejūt pēc dorba. Mednīka dals nūgulēja vysu dīnu. Vokorā pasamūdis tys tyuleņ aizgōja uz valnu. Valns šūvokor aizdūd mednīka dālam nūplēst par vīnu nakti sešpadsmit desetinu (zemes) meža un otkon reitā, lai byutu jauni ōbuli; cytaiž tevi apēsšūt. Puika - mednīka dals aizgōj atpakaļ uz pierti un otkon sōka raudōt. Pi jō taipat pīgōja meitiņa un jautōja kōpēc raužūt? Mednīka dals otkon izstōstēja meitinei kū jam valns aizdevis šūnakt padarīt. Dzierdādama kū mednīka dals stōsta tei sacēja ka itei bāda, moza bāda, jo byušūt lelōka. Jei pamōca teikdama: kai tikai vokorā otkon byus satimsis, izei ōrā un aizasvilp, otkon saskrīs valni un vysu padarēs, - pošam ni rūkas navajadzēs pīdūrt. Kai tikai satymst, tai mednīka dals aizašvēlp ar stabuleiti un pīskrin tik daudz valnānu - ni pōrredzēt. Kai mednīka dals pateicia kas jōdora tai tyuleņ valnāni kēriās pi plēšonas: cyts plēsia, cyts rāvia calmus, cyts ora, cyts dēstīja, cyts audzēja un tai ōbelus ātri valnāni devia mednīka dālam rūkā, lai nas tikai valnam. Nabeja ni saule izlākuse kad mednīka dals pi valna ar ōbulim klōtu. Valns vēļ gulēja kad mednīka dals atgōja. Tys paņēmia vōli un kai devia par rūku tai i ūtrō rūka nūst. Valns nikō par rūku, ka tikai parōdēja jam mednīka dals ōbelus tys teicia, lai ejūt uz pierti vokorā, lai atejūt, dabōšūt dorbu. Mednīka dals aizīt uz pierti un nūguļ vysu dīnu. Vokorā pasamūdīs tys aizīt pi valna pēc dorba. Valns soka: lai dabojūt treju taidu akmiņu ka nu jīm varātu izbyuvēt pili un reitā, lai aizvadūt šū uz pili, cytaidi golva nūst. Mednīka dals aizgōjis uz pierti sōka gauži raudōt. Otkon pi jō atgōja meitiņa - kō tys raužūt, vaicōja. Mednīka dals izstōstēja kū valns tam beja aizdevis. Tei teicia, ka itei bāda asūt moza bāda, jo byušūt vēļ lelōka. Kad satimss, izei un aizasvilp ar stabuli, valni tev vysu izdarīs - pašam ni piersta navajadzēs dalikt. Kai tikai satymsa, tai mednīka dals aizašviļpa ar stabulīti, tai tyuleņ piskrēja tik daudz valnānu ka pi pōri redzēt. Mednīka dals pasacēja kas dorams un valnāni tyuleņ kērias pi akmiņu mekleišonas. Vīnu akmini tī atroda
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-16 22:15:58
AtšifrējumsLubona azarā. Sagudrōja ka nikai cytaiž nadabōs kai vajag izdzert yudiņi. Dzēria, dzēria un izdzēria ari. Soka veļt akmini un nazkai vins valnāns pīdzēris yudiņa beja ticis zamu zam akmiņa un pōrpleisa, tai ka otkon pītecējis pylns azars yudiņa. Ūtru akmini tī atroda pi Solas cīma, Domopoles pogostā, peisā un otkon aiznesia uz tū vītu kur beja nūdūmōjuši celt pili. Trešu akmini atroda Ičā pi Viškolstu, otkon aiznesia uz turīni un sōka byuvēt pili. Salepēja lūgus nu mōla un cytu. Nabeja veļ saule lākuse ka piļs gotova. Tagad mednīka dals aizgōja uz valnu, lai tys īt apsaskota piļs. Valns vēļ gulēja. Mednīka dals paņēmia vōli un kai devia valnam par golvu tai vīna acs ōrā. Valns pīsatryucīs jautoj voi piļs gotova? Gotova, gotova, atbild, ej tikai apsaver! Valns nūīt, ja piļs gotova. Tagad valns soka uz mednīka dālu: tev vajadzēs ar tū meitini kura dzeivoj pērtī pōrgulēt vīnu nakti jaunajā pilī. Mednīka dals aizīt ar meitini uz piļi. Nu valna meitom beja dzērdējuši ka valns obejus ūtrā reitā gribūt apēst. Obeji prasēja nu valna meitom kai byutu izaglōbt, tōs ari pastōstēja, lai izspļaunūt uz kotra lūga slīkas tōs vēļōk vysu atbildeišūt. Obeji tū padarējuši laižās ceļā. Valns reitā pīsacēlīs syuta vīnu nu sovom meitom uz pili, lai ceļūtīs un lai vadūt obejus uz šū. Valna meita aizīt, atrūn durovas cīši. Tod tei pīīt pi lūga un soka, lai ceļūtīs augšā. Slīkas atbild: "Pašlaik ceļamēs." Valna meita aizīt, stōsta valnam kai pašlaik ceļūtīs. Valns gaida, gaida, bet navar sagaidēt obejus atejūt. Syuta vēļ vīnu meitu, lai soka: ka sacēja, lai ātri ejūt. Ūtrō meita aizīt, atrūn taipat durovas cīši. Tod tei pīīt pi lūga un sauc, lai ejūt ātrōk, ka kungs sauc. Slīkas atbild: "Pašlaik mozgojamīs!". Valna meita aizīt un stōsta valnam ka viņi obeji tagad mozgojūtīs. Valns apsamīrinoj un gaida, bet mednīka dāla ar meitini vys vēļ nav. Syuta vēļ trešu meitu. Meita aizīt un atrūn durovas cīši. Tod tei pīīt pi lūga un soka, ka kungs ļūti dusmeigs un soka, lai īt tyuleņ uz mōjom. Slīkas atbild: "Tyuleņ īsem!" Valna meita pasoka ka tyuleņ atīšūt. Valns gaida, gaida navar sagaidēt un ļūti sasadusmōjis tys skrīn uz pili. Daskrējis leidz pilei tys atrūn durovas aiztaiseitas. Sasadusmojīs tys īlauž durovas, bet īkšā vairs naatrūn ni meitines ni mednīka dāla. Valns sōka dzeitīs pakaļ obejim bēglim. Meitina drusku mōcēja burveibas vōrdus. Tei sacēja uz mednīka dālu ka valns dzanūtīs pakaļ, tōpēc puika, lai palīk par gonu, bet meita par - kozu. Atskrīn valns pyusdams alsdams. Daskrējis pi gona jautoj voi naasūt redzējis te cauri ejūt? Nā atbild gons. Valns otkon nūsveidis skrīn uz sovom mōjom atpakaļ. Izmeklej vysas molu molu molas, bet bēglus naatrūn. Mednīka dals ar meitiņu bāg cik var, bet valns otkon dzanās vinim pakaļ. Tagad mednīka dals pōrsavērš par vacu dōznīku [dōrznīku],
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristiana
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-11 21:11:40
Atšifrējumsbet meitiņa par mōju ar kōpustu dōrzu. Atskrīn valns šnōkdams. Pīskrējis nu dōrznīka jautoj, voi nav redzējis garom ejūt puikas ar meitineiti. Dōrznīks atbiļd ka naasūt. Valns drōžās otkon uz mōjom. Meklei, meklej vysas molu molas, bet atrast navar. Tagad tys saprūt, ka meklejamī ir bejuši gons ar kozu un mōja ar dōrznīku. Par tū laiku mednīka dals ar meitineiti bāga cik varēja. Viņi beja natōli nu vīna kēneņa pils kad valns skrēja kai vīsols. Meitiņa teicia: es ātri pōrsavērsšu par upi, bet tu par asari, kad valns kū sacēs pasoki pagrīz lipu un laidīs dybynā. Uzreizes sōka upe tecēt ka šņōc vin. Valns pīskrēja pi upes un teicia uz jaunekli-asareiti: Asar dūd mutes, bet asars pagrīž lipu teikdam: pabučoj man pakali. Dusmōs valns soka: tu upe te teceisi septeņus godus un kad paīs septeni godi tad tikai ceļsīs augšā. Par jaunekli tys aizmiersa un aizdrōzēs kai vējs. Ķēneņa meita īraudzejuse par lūgu jaunu upi un syutēja sovas kolpyunes, lai jōs atnaz yudiņa. Kolpyunes aizgōjušas kai smeļs yudini tai spanī nazkai īskrēja asars, bet otkon izlēcia. Meitas gribēja asari nūgyut. Giva, giva, bet nikō napanōcia. Kēneņa meita radzādama ka kolpyunes naatsagriž gōja skateitūs pate. Nūgōjuse leidz upei tei redzēja, ka kolpyunes giun asari, sōka pate ari kerstēt. Beidzūt tūmār asari sagiva. Asari nūnesia kēneņa meita uz sovu ustobu yudiņa spanī. Vīnu reizi, tymā pat dīnā, viņa paņēmia asari rūkā un ocumirklī tys pōrsavērtia par skaistu jaunekli. Kēneņa meita ļūti izabeida, bet kad skaistais jauneklis tū lyudzia nikam nikō nasacēt par viņu tod kēneņa meita apsamīrinōja, tikai, lai izstōstūt nu kurīnes tys te ticis. Viņš teica vysu kas ar jū gadējīs un ka viņa mōsai tagad asūt jōguļ septeni godi (jauneklis nateicia ka tei ir viņa ļaudaveņa). Dīnu jauneklis pi kēniņa meitas beja par gradzynu uz piersta, vokarā - par jaunekli. Vīnu reizi kēneņam saslyma vysi zyrgi. Kēneņš apsasūlēja daudz samoksōt kas jūs izzōleitu. Vīnu dīnu īsarūn valns pi kēniņa cylvaka veidā un soka: es vysus zyrgus tev izzōļōšu tikai atdūd man tovas meitas gradzynu. Kēneņš ari beja redzējis tū, bet nikō taida nadūmōja. Meita īgōja sovā kambarī nūmaucia nū piersta gradzynu, tys pōrsavērtia par jaunekli - mednīka dālu. Jauneklis teicia: ka valns prasēs gradzyna, svīd jū zemē. Gradzyns sapleiss sešōs daļōs, pīcas stōvēs uz vītas, bet sastō veļsīs uz tevim, tu izsper jai viersā. Valns izzōļōja zyrgus vīnā ocu mirklī un gōja pēc moksas. Meita svīdia gradzynu zemē: tys sapleisa sešōs daļōs, vīna daļa vēlēs uz kēneņa meitu tei jai izspēria vērsā, bet pīcas palyka stōvēt. Valns tō naīvārōja, bet kēneņš gan tū nūmanēja. Kad valns beja pakampis tōs atlykušōs daļas (tōs beja atkritumi) tys aizskrēja prūjom, bet kēneņš jautōja nu meitas
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-1
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 18:10:11
Atšifrējumskōpēc tei spēri ar kōju uz bumbuleiša? Jauneklis ātri pōrsavērtia par cylvaku un vysu izstōstēja, kai beja. Tagad kēneņš spīdia jaunekļam, lai precei tō meitu, meita ari gribēja, bet jauneklis teicia ka mōsa naatļaušūt. Kēneņš saprota kū jauneklis teicia tōdeļ tys apsanēmia gōdōd par jō mōsu, kai jauneklis tū saucia, tod jauneklis apsajēmia precēt kēneņa meitu, bet kēneņa dals apprecēja meitini kura izglōbia jaunekli. Keņeņš padalēja sovu valsti uz divejom daļom un kotrs dzeivōja laimīgi.

Stōstēja J. Pīternīks, Domopoles pag. (Šū pōsoku es dzērdēju nu J. Pīternīka apm. 4 godi atpakaļ).

2

Reizi dzeivōja divi saiminīki. Vins beja bogots, ūtrs - nabadzeigs. Nalaime beja tei, ka nabadzeigajam saimnīkam nagribēja augt labība. Sadeigt, sadeiga lobōk par bogotō labeibu, bet kad gōja brīššonas laiks, tod jō labeiba beja kryumu kryumim un ļūti nūpādōta. Nabogais saiminīks gōja vīnu nakti sorgōtu. Aizgōjis un atsagula grōvī. Gaidēja, gaidēja te pusnaktīs atīt lela, lela vece ar sorkonu mici golvā. It pa laukim un plēš labības kryumus. Nabadzeigais saiminīks sakēria lelū bōbu un sōka slōtēt ka put vīn, cykom bōba sōka lyugtīs, lai nasytūt šei atleidzeišūt kū asūt nūdarējuse. Reitā, lai aizejūt uz pūru, vydā asūt akmiņs un kad paceļšūt akmini, tod zam tō byušūt šōs miteklis. Nabadzeigais saiminīks tū dzierdādams palaidia vacu bōbu vaļā. Bōba aizīdama sacēja: ka es guleišu un kad navareisi manis pīmūdynōt tod man zam golvas byus škērītes, paņem īgrīz man keirajā (kreisajā) ausī as pīsaceļšu. Vecis aizgōjis uz mōjom stōsta sovai sīvai un divejim dālim, ka tagad šīm navajadzeišūt cīst bodu un bārni ari vareišūt īt otkon škūlā. Vīnu nu dālim saucia par Jōni ūtru par Aleksandri. Utrā reitā nabogais saiminīks aizgōja uz pūru un atroda lelu lelu akmini. Dūmōja kai taidu lelu akmini paceļt, bet kad mēginōja ceļt tod izarōdēja ļūti vīgls. Pacēlis akmini tys īraudzēja olu, īleida olā un pa tū nūnōcia leidz vecines mygai. Nabadzīgais saiminīks sōka ceļt vecini stōvu, bet cēļūt nūsakomōja un atsada uz benča. Te tam īgōja prōtā ka vecine aizejūt teicia, lai pajamūt škērītes un, lai īgrīžūt šai kreisajā ausī tod šei pīsaceļšūt. Nabadzīgais saiminīks paņēmia škērītes un izgrizia bōbai ausī. Vece pīsamūda un teicia: "labi, labi ka atgōji" un lyka saiminīkam drusku uzgaidēt, bet pate izgōja ōrā kaut kū murmynōdama. Dreiži jej atsagrīzia ar peilīti rūkā un teicia: šitei peilīte tev dūs bagateibu, jej dēs zalta ūlas, bet tu jōs pōrdūdams sajimsi daudzi naudas. Nabadzīgais saiminīks pasateicia vecinei un aizgōja uz mōjom ar sovu peilīti. Aizgōjis uz mōjom tys īraudzēja ka peilītei ir ap koklu zeimīte ar uzrokstu kura saiminīks nasaprota taipat jō obeji dāli navarēja izlasēt un tai ari palyka zeimeite
Atšifrēt tekstu

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Bērzpils
(Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads)
1924Pierakstīšanas laiks un vietaCiems

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.