#LFK-709-2

Nosaukums
Pasaka par brāļiem - Aleksandru un Jāni
Vienības Nr.
2
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Dialekti
Augšzemnieku dialekts
Pierakstītājs
Iesūtīšanas datums
1928
Pierakstīšanas laiks un vieta
1928, Bērzpils
Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads
Dzirdēšanas vieta
Bērzpils
Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads
Atslēgvārdi
#LFK-709-2
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 18:10:11
Atšifrējumskōpēc tei spēri ar kōju uz bumbuleiša? Jauneklis ātri pōrsavērtia par cylvaku un vysu izstōstēja, kai beja. Tagad kēneņš spīdia jaunekļam, lai precei tō meitu, meita ari gribēja, bet jauneklis teicia ka mōsa naatļaušūt. Kēneņš saprota kū jauneklis teicia tōdeļ tys apsanēmia gōdōd par jō mōsu, kai jauneklis tū saucia, tod jauneklis apsajēmia precēt kēneņa meitu, bet kēneņa dals apprecēja meitini kura izglōbia jaunekli. Keņeņš padalēja sovu valsti uz divejom daļom un kotrs dzeivōja laimīgi.

Stōstēja J. Pīternīks, Domopoles pag. (Šū pōsoku es dzērdēju nu J. Pīternīka apm. 4 godi atpakaļ).

2

Reizi dzeivōja divi saiminīki. Vins beja bogots, ūtrs - nabadzeigs. Nalaime beja tei, ka nabadzeigajam saimnīkam nagribēja augt labība. Sadeigt, sadeiga lobōk par bogotō labeibu, bet kad gōja brīššonas laiks, tod jō labeiba beja kryumu kryumim un ļūti nūpādōta. Nabogais saiminīks gōja vīnu nakti sorgōtu. Aizgōjis un atsagula grōvī. Gaidēja, gaidēja te pusnaktīs atīt lela, lela vece ar sorkonu mici golvā. It pa laukim un plēš labības kryumus. Nabadzeigais saiminīks sakēria lelū bōbu un sōka slōtēt ka put vīn, cykom bōba sōka lyugtīs, lai nasytūt šei atleidzeišūt kū asūt nūdarējuse. Reitā, lai aizejūt uz pūru, vydā asūt akmiņs un kad paceļšūt akmini, tod zam tō byušūt šōs miteklis. Nabadzeigais saiminīks tū dzierdādams palaidia vacu bōbu vaļā. Bōba aizīdama sacēja: ka es guleišu un kad navareisi manis pīmūdynōt tod man zam golvas byus škērītes, paņem īgrīz man keirajā (kreisajā) ausī as pīsaceļšu. Vecis aizgōjis uz mōjom stōsta sovai sīvai un divejim dālim, ka tagad šīm navajadzeišūt cīst bodu un bārni ari vareišūt īt otkon škūlā. Vīnu nu dālim saucia par Jōni ūtru par Aleksandri. Utrā reitā nabogais saiminīks aizgōja uz pūru un atroda lelu lelu akmini. Dūmōja kai taidu lelu akmini paceļt, bet kad mēginōja ceļt tod izarōdēja ļūti vīgls. Pacēlis akmini tys īraudzēja olu, īleida olā un pa tū nūnōcia leidz vecines mygai. Nabadzīgais saiminīks sōka ceļt vecini stōvu, bet cēļūt nūsakomōja un atsada uz benča. Te tam īgōja prōtā ka vecine aizejūt teicia, lai pajamūt škērītes un, lai īgrīžūt šai kreisajā ausī tod šei pīsaceļšūt. Nabadzīgais saiminīks paņēmia škērītes un izgrizia bōbai ausī. Vece pīsamūda un teicia: "labi, labi ka atgōji" un lyka saiminīkam drusku uzgaidēt, bet pate izgōja ōrā kaut kū murmynōdama. Dreiži jej atsagrīzia ar peilīti rūkā un teicia: šitei peilīte tev dūs bagateibu, jej dēs zalta ūlas, bet tu jōs pōrdūdams sajimsi daudzi naudas. Nabadzīgais saiminīks pasateicia vecinei un aizgōja uz mōjom ar sovu peilīti. Aizgōjis uz mōjom tys īraudzēja ka peilītei ir ap koklu zeimīte ar uzrokstu kura saiminīks nasaprota taipat jō obeji dāli navarēja izlasēt un tai ari palyka zeimeite
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-2
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 19:48:19
Atšifrējumsnaizlaseita. Obeji dāli ļūti prīcōjās par sovu peilīti kura vīnā dīnā dēja divejas zalta ūlas. Navajadzēja nicik ilgi gaidēt un ūlu beja lels lārums. Bet nabadzeigō saiminīka peileiti beja jau izdzierdis baznīckungs kurs gribēja īmontōt šū peileiti. Nabadzeigajam saiminīkam vysvins vēļ tryuka maizes un tōpēc tys aizbraucia uz piļsātu pōrdūt ūlu, bet bārni otkon beja aizgōjuši uz škūlu. Bazneickungs atgōja uz nabadzeigō saiminīka mōju un pīsalabynōja pi sīvas. Dreiži bazneickungs izalyka par slymu un teicia uz naboga saiminīka sīvu: nūkaun šū peileiti un dūd man jū apēst cytaidi es nūmieršu. Sīviņa teicia ka šī otkon palikšūt nabogi jo nūkaušūt peilīti. Baznīckungs beja redzējis zeimeiti peilei uz kokla un uz tōs beja raksteits: kas šitū peilīti apēss tys spļaus zalta naudu, tōpēc tys naatsalaidia un teicia ka šis apēsšūt peileiti un izavasalōšūt tod peļneišūt daudz daudz naudas. Sīveņa atdevia peileiti kolpyunei, lai izcap un, lai vēļōk atdūd jai, bet obeji ar bazneickungu izbraucia. Kolpyunia nūkova peilīti apcepia un gaidēja cykom atbrauks saimineica. Tymā laikā atgōja obeji veceiša dāli nu skūlas mēklēja kū ēst un atroda ceplī cepeti. Tī tyuleņ pajēmia un apēdia. Kad atbrauce jūs mōte ar sovu jaunū veiru un prasēja kur palykuse peileite, tod obeji dāli teicia ka šī asūt apāduši. Tod tūs motes jaunais veirs otkon izalyka par saslymušu un teicia uz sīviņu, lai nūkaunūt obejus dālus un atdūdūt šam apēst tūs sirdis tod otkon šis paliks vasals. Sīveņa žālōdama sova jaunō veira teicia uz kolpu, lai tys aizvadūt uz mežu un, lai nūkaunūt obejus dālus, bet sirds, lai atnazūt atpakaļ. Kai tikai kolps beja izgōjis nu mōjom tai tyuleņ obeji brōļi sōka lyugt kolpu, lai jis jūs nakaun. Kolps ari apsažālōja un nakova sova saiminīka dālu. Natōli nu jō skrēja diveji suni. Jis jūs nūkova, iznēmia sirdis, bet uz brōlim teicia, lai uz mōju naejūt. Brōli īgōja mežā un gribādami īt gulātu tī pōrmainēja kristenim, lai vēļōk ka sazatyktu vareitu vins ūtru pazeit. Vīns brōls - Jōņs īsagula grōvī pi ceļa, bet ūtrs - Aleksandrs īkōpia kūkā: jo vīnu apāstu zvāri, tod, lai palyktu ūtrs dzeivs. Naktī braucia pa ceļu kēneņš un zyrigi tykuši pret tū vītu kur gulēja Jōņs vairs nagribēja īt. Kēneņš syutēja sovu kolpu, lai apsavārtu kas tur taids ir nu kō beistās zyrgi. Kolps izkōpia nu karītes un grōvī īraudzēja puiku. Tys paņēmia un nesia puiku vēļ aizmygušu uz kēneņu. Kēneņš tū īlyka sovā karītē un aizbraucia. Ūtrā reita Aleksandris pasamūdīs redzēja ka brōļa vairs nav un dūmōja ka tū ir apādušs zvāri. Tagad jis laidias un gōja ilgi, ilgi cykom tyka vīnā piļsātā. Īgōjis pyrmajā ustobā pi nabadzeigas vecineitis tys sacēja, lai jei pījam jū un, lai baroj par tū ka šis vairešūt atpeļnēt. Bōbeņa ari pījēmia puisānu. Vīnu reizi puikam koklā īsasprīdia kauleņš, tys sōka spraut un redzēja ka nu mutes jam izkreit nauda. Jis spļāvia otkon un otkon jam nu mutes izkrita nauda. Jis sōka spļaut un spļaut cykom pīspļāvia labi daudzi. Salasējis naudu tys aizgōja uz piļsātu un pīpērka deļ vecītes kō vin vajadzēja. Tagad jis dzeivōja kai kungs. Kotru dīnu staigōja uz piļsātu ēdia un dzēria kū tik sirds gribēja.
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-2
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-10-17 20:43:11
AtšifrējumsReizi jis īdams nu pilsātas caur kieneņa pili redz ka uz gaļdena ir pīraksteits ka kieneņš pōrdūd vīnu pili. Aleksandrs devias uz mōjom ījyudzia zyrgu rotūs un sōka spļaut naudu. Pīspļāvia pylnu vazumu un laidēs uz piļsātu sapierka lobas drēbes un gōja pi kēneņa ka šis gribūt pierkt pili. Kēneņš ar mīru, lai tik moksojūt naudu. Aleksandris samoksoj vēļ vairōk nakai kēneņš prasēja un aizgōja uz sovu pili. Kēneņam beja trejs meitas. Obejas vacōkōs nabeja cīši skaistas, bet jaunōkō beja par jōm obejom skaistōka. Jaunōkō meita īsamīļōja Aleksandrī un jis ari kieneņa meitā. Reizi kad Aleksandrs īkōpia gaisa kugī kurs beja pīsīts pi stulpa ar kēdi obejas vacōkōs mōsas sasadusmōja ka Aleksandris beja īsamīļojīs jaunōkā mōsā palaidia kēdi vaļā un tys aizbrauce pa gaisu. Obejas vacōkōs mōsas dūmōja ka Aleksandrs nyu byus beigts un kēneņš ari sovas pilis dabōs atpakaļ. Bet nikō nu mōsu ļaunō nūdūma naiznōce. Kai tikai Aleksandris redzēja ka kēde palaista vaļā tys tyuleņ sōka spļaut naudu gaisa kugī, un pīspļāvia tik daudz ka gaisa kugis gōja pavysam naaugši. Aleksandrs spļāvia, cykom gaisa kuģa kēde aizakēre aiz kūka. Aleksandrs skatējos aiz kō kēde beja aizakāruse aiz kūka un pats jis beja vērs solas un apleik beja jyura. Aleksandrs nūkōpia pa kēdi zemē un styprōk un pats gōja maklātu kū īēst. Viņš redzēja trejs ōbeļneicas ar ōbulim. Uz vīnas ōbeļneicas beja izraksteits: kas ēss šūs ōbulus paliks par zyrgu. Uz ūtras: kas ēss šūs ōbulus paliks otkon par cylvaku, un uz trešōs: kas ēss šūs ōbulus byuss skaists, skaists. Jauneklis nūplyucia nu kotras ōbeļneicas pa divejim ōbulim, īlyka kešā un sādās sovā gaisa kugī un braucia uz mōjom. Obejas mōsas ļūti sasabeida, ka īraudzēja ka Aleksandris brauc vasals mōjos. Aleksandrs nīkō nateicia, bet īgōjis sovā pilī īdevia jaunōkai kieneņa meitai ōbulu nu kura palīk skaists, skaists. Vacōkōs mōsas radzādamas ka jaunōkō mōsa palyka vēļ skaistōka prasēja nu tōs, lai deļ jūs ari daboj. Aleksandris īdevia vacōkōm mōsom tūs ōbulus nu kuru palīk par zyrgim. Kai tikai obejas vacōkōs mōsas apēdia tūs ōbulus tai tyuleņ palyka par zyrgim. Aleksandris pavēlēja obejus zyrgus īlikt klāvā un leidz reitam nikō nadūt ēst. Obejom meitom tū dzieržūt solts vin pōrgōja par kaulim, bet kū darēt. Reitā Aleksandris pavēlēja ījyugt sovas divejas jaunōs kēves un laidias braukt. Braucia un syta, braucia un syta. Tai jis beja pībraucis pi ūtra kēneņa piļs. Jaunais kieneņš radzādams tai stypri zyrgus sytūt pavēlēja braucēju sakert un atvest pi stulpa jis tur tō gaideišūt. Puiši sakēria Aleksandri un atvaduši pīsēja pi stulpa un gaidēja uz kēneņu, lai atī un dūd sprīdumu. Atgōjis jaunais kēneņš īsavēria ka pīsītajam ir koklā kristeņš. Tyuleņ jis pavēlēja jū nu stulpa atraisēt un prasēja, lai rōdūt kristeņu. Jis ari parōdēja. Jaunais kieneņš pasaskatēja uz kristena un uz reizes pazyna sovu brōli. Jis vaicōja kōpēc tai stipri sitis zyrgus? Aleksandris izstōstēja vysu kai šam beja un tagad šis syts itōs kēves
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-2
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2021-11-28 23:34:06
Atšifrējumska jōs gribējušas jū nūkaut. Pēc tō kad jaunais kēneņš - Aleksandra brōļs beja izcīmōjīs tys teicia uz Aleksandri, ka braukšūt ar itōm pat kēvem apsavārtu kū dora jūs tāvs. Obeji apsajūzušīs ar zūbynim aizbraucia uz tāva sātu. Vysu ceļu Aleksandris syta un syta kēves cykom tyka leidz tāvai sātai. Īgōjuši tāva sātas pogolmā tī atroda vacu vecīti slaukūt pogolmu. Dāli jautōja nu vecīša kur dzeivōjūt šūs tāvs? Vecīts soka ka šam bejuši divi dāli, bet atbraucūt mōjōs nu piļsātas vairs naatradis nivīna. Sīva jū asūt padzynuse un tagad dzeivojūte ar bazneickungu, bez laulōšonōs. Dali nikō tagad nateicia sovam tāvam, bet tikai lyudzia, lai īr ar jīm pi jo bejušōs sīvas. Kad viņi īgōja bazneickunga kambari tur beja ari vecīsa sīva. Radzādama ka īīt divi puiši jej dūmōja ka tīm kaida vajadzeiba pi bazneickunga, tei kērēs pi vecīša un gribēja jū raut ōrā, bet vecīts spīdias pi obeju jaunekļu. Aleksandris radzādams ka viņa tāvu tai gryusta sasadusmōja un prasēja nu sovas mōtes: kurs ir tovs eistais veirs? Mōte rōdēja uz bazneickungu. Aleksandris nūcierta par malōšonu mōtei vīnu pierstu. Tod ūtru reizi jautōja: kurs ir tovs eistais veirs? Otkon jō mōte rōdēja uz bazneickungu. Tagad jis nūcierta vysu rūku. Kad veļ trešū reizi jautōja: kurs ir tovs eistais veirs? Un otkon vece atbiļdēja rōdeidama uz bazneickungu - tys. Aleksandris ļūti sasadusmōjōs un nūcierta mōtei golvu. Bazneickungam teicia ka šī asūt obeji brōli, kurus tu gribējis nūkaut. Tagad jī nudyuria bazneickungu un braucia kotrs uz sovu pili. Aleksandrs pajēmia pi sevis ari sovu tāvu. Kad Aleksandris aizbraucia uz sovu pili tys īdeve kēvem tūs ōbulus ēst nu kurim palīk otkon cylvaki. Kai tikai obejas kēves apēdia tūs ōbulus, tai jōs palyka otkon par meitom. Tai Aleksandris atdarēja kēneņa vacōkōm meitom, bet pats apprecēja kēneņa jaunōkū meitu. Kēneņš beja ļūti vacs un tōpēc atdevia vysu vaļsti Aleksandram - jaunajam znūtam. Tagad obeji brōļi beja kēneņi un dzeivoj vēļ šudiņ jo nav myruši.
(Dzierdāta Domoploles pog.)

3

Posoka par cylvaku kurs dzeivoj bez bailes.
Reizi kaidā pasaules molā dzeivōja kaids bogots veirs, kur izkōria taidu šilti: dzeivoju bez bailes. Kaidu reizi braucia caur jō mōju kēneņš un kad īraudzēja šū šilti lyka sovam kolpam, lai izsauc šū bailes nazynōtōju. Kad sulains īgōja bailes nazynōtōja ustobā, tys īraudzēja lelu, rasnu veiru sēzūt pi golda un dzerūt veinu un soka tam: izei ōrā, tevi aicynoj kēneņš. Tuklais veirs paklausēja un izgōjis ōrā pasaklanēja kēneņam un jautōja kōpēc šū saucis. Kēneņš prasēja: kas tev ātļōvia taidu šiļti kārt uz durovom? Tod saiminīks teicia, ka šam naasūt nikaidu baiļu. Šis nazabeistūt ni myrūņu ni spūku kuri baidūt cytus ļaudis. Kieneņš sasadusmōja ka veirs bez jō atļōves beja izlicis šū šilti un teicia
Atšifrēt tekstu

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Bērzpils
(Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads)
1928Pierakstīšanas laiks un vietaCiems
2Bērzpils
(Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads)
(Nav norādīts)Dzirdēšanas vietaCiems

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.