#LFK-709-5

Nosaukums
Pasaka par karavīru kāršu spēlmani
Vienības Nr.
5
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Dialekti
Augšzemnieku dialekts
Pierakstītājs
Iesūtīšanas datums
1928
Pierakstīšanas laiks un vieta
1928, Bērzpils
Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads
Dzirdēšanas vieta
Bērzpils
Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads
Atslēgvārdi
#LFK-709-5
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2022-02-08 18:49:10
Atšifrējumsun lapeņu. Izbraucis nu piļsātas saiminīks redz ka pypru maisam caurums. Dūmoj voi nabyušūt kaida daļa izbyruse uz ceļa. Saiminīks jam un pōrskaita vysus pyprus, jā vīna tryukst, tys laikam byus izkritis. Saiminīks īt ātri atpakaļ pa slīdei. Pagōjis kaidu gobolu redz ka jō pyprs izaudzis leidz pošim dabasim. Saiminīks kōp, kōp pa pypru un īkōp dabasūs. Dabasūs jis redz ka staigoj daudz cylvāku un soka, lai jamūt šū ari leidzā kur šī īsūt. Šī īšūt uz tiergu un pajimšūt tevi tikai tod leidzā ka apsasūlejūtīs ari šūs pajimt uz sovu tiergu. Aizgōjis uz tiergu redz lelu, lelu palovu čupu un kūkus bez zoru, bez lopu. Aizgōjis aiz palovu kaudzes jis redz ka jō pypram nuveituse vērsyune. Kai tagad jam zemē tikt? Saiminīks sapērk labi daudz palovu, nūvei striči, pīsīn pi kūka un izkōp uz pypra. Nūkōps natōli nu zemes jis redz ka goni nūdadzynōjuši pypram lelu gobolu nu stumbra. Nazyna kai zemē tikt, voi kōpt atpakaļ pēc palovu striča a voi lēkt zemē. Sagudroj lēkt zemē un nūlāc, bet kai tikai durās pi zemes tai i leidz koklam zemē īkšā. Kai tagad tikt ōrā? Saiminīks sagudroj un aizīt uz sātu pēc lōpstas un tod tikai teik vaļā. Tagad saiminīks sakraun vysu sovu montu un laižās uz mōjom. Atbraucis pōrskaita vysas sovas bites, ād gaļu ar madu un dzeivoj vēļ šudiņ, ka vakar nav nūmirs.
(Dzierd. Domopoles pog.)

5

Pōsoka par kartōtōju karaveiru.
Vīns karaveirs gōja nu dīnasts. Jis beja nūdīnējis divdesmit pīcus godus un par tū dabōjis trejs grošus. Ceļā jam aizīt prīkšā veceits un lyudz dōvonas jo šam naasūt kō ēst. Karaveirs atdūd sovus trejus un īt tōļōk. Nabeja nicik lelu gobolu pagōjis redz uz zemes maisu. Karaveirs paceļ sovu atradīni un nikō taida nadūmōjis īt tōļōk. Ceļā jam īsagrib ēst un karaveirs skotās maisā voi tur nabyus kas ādams. Apsaskatējīs dybā jis īrauga viezeņu, peipeiti un kartas. Kad karaveirs beja izņēmis šōs līteņas nu maisa pīgōja pi viņa tys pats veceits. Veceits beja Dīvs. Uz karaveiru veceits teicia: "Par tovu labdarību es tev īdevu šōs līteņas jo tu teiksi uz viezeņu: Viezeņ klōjīs - tyuleņ rassīs vysaidi ēdīni un dzērīni ar jū ka syt - var ļūti stipri sist; peipeite kai tikai īnem zūbūs tai uzreizis kyup vyslobōkō tabaka; ar šitōm kartom ka kartosi apkartōsi vysus." Tū teicis vecīts pazuda. Karaveirs paēdia un labi padzēria. Karaveiram tagad natryuka nikaidu ēdīņu un dzērīņu. Reizi jis īgōja pi kungu un teicia, ka šis gribūt kartōt. Kungi ar mīru, lai tik rōdūt naudu. Karaveirs parōda lelu naudas zuti. Nu īsōkuma karaveirs kartoj ar kungu kartom un paspēlej, bet tod izrāvia sovas nu maisa un soka: "Vot kur kartas to kartas, a kas jyusejōs?". Kungi radzādami ka karaveiram taidas lobas kartas beja ar mīru. Kai tikai kungi sōka ar karaveira kartom spēlēt, tai i karaveirs apspēlej, tai i apspēlej. Beidzūt karaveirs atspēlej kungim vysu naudu. Kai kungim vairōk nikō nav, tai karaveirs sagrōbōjis naudu aizīt. Par karaveiru beja izdzierdis tis zemes kēneņš, kurs beja ļūti lels kartōtōjs un aicynōja jū pi sevis kartōtu. Karaveirs īsōka kartōt ar kēneņa kartom un paspēlēja vysu sovu naudu, bet beidzūt tys izrōvia sovas kartas nu maisa un teicia: "Vot kur kartas to kartas, a kas tovas pret šitōm?". Kieneņš radzādams taidas lobas kartas īsōka spēlēt ar karaveiru. Dreiži vin kēneņš paspēlēja vysu sovu
Atšifrēt tekstu
#LFK-709-5
AtšifrējaKristīne Po
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots2022-02-08 19:26:00
Atšifrējumsnaudu. Kēneņš radzādams ka vysu naudu paspēlēja soka uz karaveiru, jo tu pōrguleisi vīnu nakti munas piļs kambarī, tod atdūšu pusvaļsti un vīnu nu sovom meitom par sīvu, jo nā - tod vysa īkartōtō nauda man. Labi, karaveirs ar mīru. Aizīt vokorā uz pili. Napagōja nicik ilgi valns klōt ar deveņom golvom. Soka kas te taida kai kristeita cylvaka smoka? Karaveirs soka ka tepat vin šis asūt. Valns īraudzējis karaveiru soka, lai leinūt tyuleņ šam mutē: Nā karaveirs atbiļd, lobōk lein tu munā mutē. Labi valns ar mīru leist. Karaveirs tur maisu, lai bōž tikai golvu. Kai tikai ībōzia golvu tai karaveirs slōtej i slōtej ar sovu viezeņu cykom valns sōka lyugtīs, lai laižūt vaļā vairs uz pili nikod naīšūt. Karaveirs gaida tōļōk. Atskrīn valns ar deveņom golvom. Pīskrējis pi piļs atraun durovas un īgōjis īkšā sōka ūšņot: asūte kristeita cylvaka smoka. Karaveirs soka tepat vin šis asūt. Valns īraudzējis karaveiru soka, lai leinūt mute. Nā soka karaveirs, lai leinūt lobōk šam mutē un turēja maisu. Labi. Kai tikai valns īleida ar golvu maisā tai karaveirs slōtej i slōtei ar sovu viezeņu cykom valns sōk lyugtīs, lai laižūt paceļu šis vaira uz piļi naīšūt. Valns aizskrīn ka nūput vīn. Karaveiram kieneņš beja idevis daudz sveču, tys tōs sadadz un gaida kas byus tōļōk. Atskrīn valns ar divpadsmit golvu un ūšņōdams īskrēja ustobā. Asūte kristeiga cylvaka smoka. Karaveirs soka tepat vin šis asūt. Valns īraudzējis karaveiru soka, lai leinūt tyuleņ mutē. Karaveirs naklausa, lai leinūt lobōk šō mutē. Valns ari naklausa. Tai jī obeji streidējās, beidzūt valns īlyka golvu maisā un karaveirs sōka slōtēt valnam par odu. Valns lyudzās, lai laižūt vaļā šis vaira te naīšūt uz šiteini. Karaveirs palaiž. Valns aizadrōž uz elni ka put vīn. Tai karaveirs nūpeļnēja sev naudu un kieneņa meitu par sīvu.
(Dzierdāta Domopoles pog.)

6

Posoka par zalta putnu.
Vīnam kēneņam beja lels dōrzs un dōrza vydā ōbeļneica. Itamā ōbeļneicā auga zalta ōbuli, bet kotru nakti zuda vins ōbuls. Kēneņš syuta sovus kolpus, lai jī putnu sagiun. Kolpi giva vairōkas dīnas cykom sagiva breiniškeigū putnu. Kēneņš labi apsavēria putna un zam spōrnu īraudzēja: zam vīna spōrna beja raksteits kas apēss šū spōrnu tys spļaus zalta naudu; zam ūtrō beja raksteits: kas apēss itū spōrnu tys spļaus sudobra naudu, bet uz kryutim beja raksteits: kas apēss sirdi tys paliks par kēneņu. Kēneņš īdevia putnu sovai kolpyunei, lai izcap, bet nivīna kumūsa, lai naād. Kolpyune putnu izcapuse īt sacītu kēneņam ka jau gotovs, bet par tū laiku cykom kolpyune pi kēneņa obeji kieneņa dāli īīt kukniā. Vins atlauž vīnu gobolu spōrna, ūtrs ūtru un tai apād vysu putnu. Atīt kolpyune redz ka putna vaira nav soka kēneņam ka putnu saāduši jō dāli. Kēneņš sasadusmōjīs pavēlej kolpyunei, lai obejus dālus nūkaun un atnaz jūs sirds. Kolpyune aizvad obejus kēneņa dālus uz mežu un grib nūkaut, bet obeji dāli lyudzās, lai nakaun šūs lobōk, lai nūkaunūt kū cytu. Kolpyune paklausa puisānu tūs nakaun, bet aiznas kieneņam diveju suņu sirds. Līk kolpyune cepļī, apcap un padūd kieneņam. Kieneņš āzdams soka, ka takuli bejuši takuļi palīk. Obeji kieneņa dāli īt, īt un aizīt leidz vīnai lelai muižai. Obeji puikas īit ustobā un nikō naatrūn. Jī tyuleņ palein zam gultas un guļ. Atīt kolpyune, salīk uz golda vysaidus ēdīņus
Atšifrēt tekstu

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-2 no 2.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Bērzpils
(Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads)
1928Pierakstīšanas laiks un vietaCiems
2Bērzpils
(Bērzpils, Bērzpils pagasts, Balvu novads)
(Nav norādīts)Dzirdēšanas vietaCiems

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.