| ID | 1310489 |
|---|---|
| Nosaukums | Visbija |
| Citi nosaukumi | Visby (Paralēlais) |
| Veids | Pilsēta |
| Adrese | Visby, Gotland, Sweden |
| Platums | 57.63480000 |
| Garums | 18.29484000 |
| Precizitāte | Kartēts precīzi |
| Eksistējošs | Eksistējoša |
| Pievienots | 2019-05-28 21:22:17 |
| Atjaunots | 2019-05-29 09:39:16 |
| Karte |
| # | Vārds | Nodarbošanās | Notikuma laiks | Saistījuma tips | Apraksts |
|---|---|---|---|---|---|
| 1 | Irma Bērziņa |
| 00.06.1979 | Ceļojums | Piedalījās PBLA Latviešu dziesmu dienu Rakstnieku sarīkojumā. |
| 2 | Lidija Dombrovska-Larsena |
| 00.08.1979 | Ceļojums | Piedalījās PBLA Latviešu dziesmu dienu Rakstnieku sarīkojumā. |
| 3 | Mareta Liepa - Olsona | Dzīvesvieta | |||
| 4 | Fjarals Linge | Dzīvesvieta | |||
| 5 | Zeltīte Linge | Dzīvesvieta | |||
| 6 | Valdis Lūsis | Dzīvesvieta | |||
| 7 | Inta Pese - Nordin | Dzīvesvieta | |||
| 8 | Andrejs Ritums | Dzīvesvieta | |||
| 9 | Kārlis Skalbe |
| 12.11.1944 - 00.11.1944 | Emigrē | |
| 10 | Veronika Strēlerte |
| 1936 | Ceļojums | Ar vīru Arvedu Švābi Visbijā, Zviedrijā. Strēlertes dzejoļu krājumā "Vienkārši vārdi" (1937) publicēts dzejolis "Visbijā", kas radies ceļojuma iespaidā. |
| 11 | Anete Šeina | Dzīvesvieta | |||
| 12 | Aina Zemdega |
| 00.08.1979 | Ceļojums | Piedalījās PLBA Latviešu dziesmu dienās un rakstnieku sarīkojumā. |
| # | Nr. | Pierakstīšanas laiks | Saistījuma tips | Teksta fragments |
|---|---|---|---|---|
| 1 | #LIT-4-4 | 08.10.2010 | Tekstā minēta vieta | Pilnajās stundās zvana melodiju. Tikai žēl, ka tas mehānisms, ne Kvazimodo. Kāds Visbijas nelaimīgais un kāda āboļvaidze Esmeralda. |
| 2 | #LIT-4-8 | 10.10.2010 | Tekstā minēta vieta | Visbijas ainava |
| 3 | #LIT-4-20 | 15.10.2010 | Tekstā minēta vieta | Faro salā ziemā ir 140 iedzīvotāji. Visbijā? Manis te nebūs. |
| 4 | #LIT-4-24 | 21.10.2010 | Tekstā minēta vieta | Es gribētu pārvērsties par akmeni. Uz vienu saulainu Visbijas dienu. |
| 5 | #LIT-4-25 | 21.10.2010 | Tekstā minēta vieta | Visbijas ainavas III |
| 6 | #LIT-4-200 | 06.10.2010 | Tekstā minēta vieta | „Tik savādi, izrādās, ka Visbija visu laiku ir tepat, kā sapnis.”, 30. Pavadīt Visbiju, Agrāk mēs jau dzīvoju un strādāju Stokholmā, bet kad mēs bijām novecojuši, lai mēs atgrieztos Visbijā., Ai, Visbija, atver man durvis. Es baidos, ka prāmis piestās, kāpnes nolaidīsies, bet Visbijas nebūs, tik kaila, kaulaina zeme., Arī es par Visbiju biju dzirdējusi vien pa ausu galam., Arī tagad ikdienas steigā, grūtumā, skumjās, Visbija un Ventspils promenādes ceļš uz jūru, liekas izdomāts. Tik nereāli skaists., Atvadoties es tik vien varu pateikt, kā - „Visbija ir brīnišķīga”, bet vecais vīrs neļaunojas par maniem nabadzīgajiem tūrista teikumiem, viņš saka, ka pasveicināšot sievu no manis, jo viņai tik ļoti patika Rīga, un atbild man tikpat vienkāršu, bet daiļrunīgu paldies., Betona sieviete, skaties! Visbija tā pati. Un cita., Biju piemirsusi, ka uz mazās, Visbijai tik tuvās Fāro salas, ir režisora Bergmaņa mājas. , Brīdināju maratonistu un tulkotāju, ka zirņu ir ļ-oooo-ti daudz. Pietiks visam mūžam. Vismaz te Visbijā., Caur jūru es atpeldēju. Kā dziesmā – „no Ventspils uz Visbiju.”, Ceru, ka labi un patīkami pavadījāt šeit Visbiju!, Diezgan bieži man nācies dzirdēt „Ak, Visbija! Lieliska... Neaizmirstama... Esmu tur bijis/usi vairākas reizes!”, Es atcerējos Visbiju. Un tikai tā, joka un ilgošanās pēc, uzrakstīju e pastu – „varbūt varu atbraukt”. Trīs dienas pirms pirmā maija, saņemu atbildi „jā, var”., Es gribētu pārvērsties par akmeni. Uz vienu saulainu Visbijas dienu., Es nebiju kāpelējusi pa klintīm, nebiju dzīvojusi katedrāles ēnā, nebiju ik vakaru savas istabiņas logā vērojusi saulrietu. Nebiju, nebiju, nebiju... bet Visbijā taču VISS BIJA!, Es tik stūrēju kalnā atspērdamās un apmaldos Visbijas ielās., Es tikai notvēru pavedienu un diena ritinājās kā kamolīts tālāk. Varbūt tikai tāpēc, ka Visbijas katedrāles enģelis ir trīsgadnieks un vārtus uz ēdenes dārzu nebūs varējis kārtīgi aiztaisīt., Gaisma tagad, te, Visbijā, ir citādāka kā rudenī – baltāka., Izskatās, ka mākslinieks godīgi pildījis savu darbu, portetējot Visbijai tik svarīgos cilvēkus, bet nav lāga pratis skaitīt un viens no ģimenes aizmirsies., Izstāstu, ka mana dzimtā pilsēta Kuldīga ir līdzīga Visbijai, jo ar sarkaniem jumtiem un vēl, iestarpinu, ka vispār jau mums tur Kuldīgā ir garākais ūdens kritums Eiropā., Jo ko tad dod to skaisto kartiņu un bukletu miljoni, kuros slīgst grāmatnīcas un tūristu biroji? Tie melo par Visbiju, it kā tā būtu kāds ietinamais papīrs., Jūra mani ir pieradinājusi, no sākuma Visbijā, kur drupu vairāk nekā baznīcu un no klinšu augstuma skatoties jūras klaids plašs kā debesis., Kāds Visbijas nelaimīgais un kāda āboļvaidze Esmeralda., Kuģis-māja pamazām sāk kustēties. Eju skatīties kā Visbija pamazām zūd tāluma tumsā., Man šķiet, ka vismaz no latviešu rakstniekiem neviens nav radījis tik skaistu veltījumu Visbijai., Mēs ejam pa Visbijas atraitņu un kareivju kvartālu un spārdam kastaņus., Pati gaidu šo grāmatiņu, jo ziemas vakaros bieži mēdzu atcerēties neparastās, Visbijā un Ventspilī piedzīvotās dienas., Prāmī uz Visbiju restorāna vagonā ir mīksti, zaļi krēsli., Reiz... sen, sen, kad es vēl nebiju ne dzejniece, ne liriķe, ne prozaiķe, bet vienkārši students, Māris Salējs man uzdāvināja baltu, mazliet kristālisku, akmeni. "Tas no Visbijas"., Reiz... sen, sen, klausījos Grāvera "es peldēju... no Ventspils uz Visbiju... " un nemaz neticēju, ka tāda Visbija vispār eksistē., Tas, ka Visbijas pieraksti pārtaps grāmatā, man pirms gada ne sapņos nerādījās., Tik drūmu cilvēku līdz šim te, skaistajā, sapnim līdzīgajā Visbijā, nebiju redzējusi., Vai arī – „Visbija? Vai tad tāda maz ir... Tā taču tikai tāda dziesma „es peldēju no Ventspils uz Visbiju.””, Visbija dienās dun., Visbijā? Manis te nebūs., Visbijas ainava, Visbijas ainava IV, Visbijas ainavas II, Visbijas ainavas III |