kristīgā leģenda

Kristīgās leģendas ir vēstītājas folkloras žanrs, kura pamatā ir stāstījums – Bībeles, baznīcas vēstures vai kristīgās tradīcijas sižets ar fantastikas elementiem. Leģendu notikumi nereti atainoti lokālā kontekstā kā bijīgā (paužot kristīgo morāli), tā komiskā veidā.

Latviešu folkloras pierakstos leģendu nav daudz. LU LFMI Latviešu folkloras krātuves fondos glabājas nedaudz vairāk par 350 leģendu pierakstiem. Almas Ancelānes sistematizētajā teiku materiālā tās nošķirtas savrup – zinātniskā kataloga mitoloģisko teiku 45. kastīte apzīmēta ar nomenklatūrvārdu leģendas. Šo leģendu vākumu satura ziņā var iedalīt četrās grupās:

(1) Bībeles sižeta pārstāsts – references tekstam tuvi vai stāstītāju interpretēti Vecās Derības semītu mītu vai Jaunās Derības notikumu atstāsti (piemēram, kritušā eņģeļa stāsts – LFK 929, 14711; LFK 219, 1357; LFK 929, 41832; LFK 758, 841; LFK 797, 433, Dievs rada pasauli septiņās dienās – LFK 1628, 1937, Dievs rada Ievu no Ādama ribas – LFK 17,628, 105a, grēku plūdi – LFK 617, 2724, Bābeles tornis – LFK 41, 159, Jēkaba dēli – LFK 1742, 1135; Jēzus piedzimšana – LFK 142, 3051, Jēzus iedzen cūkās ļaunus garus – LFK 1960, 6422; LFK 1515, 3830);

(2) parādīšanās jeb vīziju leģendas – Jēzus, Marijas, Svētā Pētera un eņģeļu parādīšanās atsevišķiem cilvēkiem samērā nesenā pagātnē (LFK 927, 5680; 1600, 10315; 1835, 3228; 508, 2466; 177, 108; 1341, 4810; 877, 30 u. c.);

(3) izcelšanās leģendas – līdzīgi kā etioloģiskās teikas, tās skaidro apkārtējo pasauli, dzīvo un nedzīvo dabu, cilvēku un tā dzīvi, taču skaidrojumam izmanto Bībeles tēlus, sižetu motīvus (LFK 679, 1990; 263, 2515; 739, 6140; 679, 1174; 67, 3844; 929, 25793; 1789, 351; 1791, 511; 929, 34957; 790, 216; 679, 1909 u. c.); šī ir plašākā leģendu grupa – teiku katalogā pavisam 205 teksti;

(4) hagiogrāfiskās leģendas – svēto dzīves atstāsti (piemēram, par Svēto Staņislavu – LFK 1341, 4813), par Svēto Donātu – LFK 1341, 4814);

(5) dažādas leģendas – Bībeles sižetu un tēlu brīva interpretācija (piemēram, Pestītājs un fotogrāfs – LFK 69, 266, klostera māsai Jaunavai Marijai balodis norāda uz Jāzepu kā precinieku – LFK 1985, 1116, Lucifers cilvēka paskatā seko vīram un nogalina to – LFK 1131, 7).

Leģendām tuvi folkloras žanri ir teikas, leģendu pasakas, urbānās leģendas, nostāsti, memorāti, anekdotes.


Velns licis Noja sievai izdibināt, ko vīrs dara. Izrādījies, ka Nojs taisa laivu, jo būšot lietus. Velns teicis, lai sieva kāpj laivā tad, kad vīrs pateiks rupju vārdu. Sieva paklausījusi, un velns iekļuvis laivā, izurbis caurumu, gribēdams visus cilvēkus iznīcināt. Bet kāda zivs ar asti aizbāzusi laivā caurumu. No laivā esošajiem izcēlusies visa pasaules dzīvība. (LFK 243, 234; sal. Rad. 4–9)

Kad Ādams Paradīzes dārzā ēdis ābolu, viņam tas palicis kaklā, jo aizrijies. Tāpēc dažiem vīriešiem no tā laika ir Ādama ābols kaklā. (LFK 929, 34957)

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.