memorāts

Memorāts ir paša teicēja vai tam tuva cilvēka personīgajā pieredzē balstīts stāstījums, kurā raksturotā situācija interpretēta kā pārdabiska. Memorāti ir līdzīgi mitoloģiskajām teikām (un ar laiku par tādām var pārveidoties). Tipisks memorāts ir stāstījums pirmajā personā, lai gan, pārstāstot tuvu cilvēku pārdabisko pieredzi, var tikt izmantota arī trešā persona. NB! Arī mitoloģiskās teikas var tikt stāstītas pirmajā personā, lai vairotu to ticamību. Šādos gadījumos izšķiršanās par stāstījuma pieskaitīšanu memorātam vai mitoloģiskajai teikai atkarīga no sižeta tradicionalitātes – teikām raksturīgs tradicionāls sižets. Marķieris paredzē t.s. galvenokārt mūsdienu interviju materiāla aprakstīšanai, jo manuskriptos memorāti var būt grūti identificējami.


Memorāta piemēri (Sibīrija, Timofejevka, 2014; oriģināli stāstījumi latgaliski, daļēji krieviski):

Memorāts pirmajā personā: Bija bada gads. Manam brālim bija divpadsmit gadu. Māte saka: “Ejiet pēc skābenēm. Salasiet, izvārīsim zupu.” Nu, mēs ar brāli sataisījāmies un aizgājām. Mums baznīckungs bija teicis: līdz divpadsmitiem nekur neejiet! Bet mēs negaidījām tos divpadsmit. Paņēmām maisu, pilnu maisu to skābeņu pielasījām. Nu vot, sataisījāmies iet uz mājām. Brālis iet, aizsien maisu, bet mums zem kājām sāka mazs bērns raudāt! Zemē. Tieši tur, kur mēs stāvam, tur arī raud! Līdz pašam strautam, kur uz kapiem iet, visu laiku raudāja. Bet, kad pārgājām pār strautu, pār tiltu, tā beidza raudāt, vairs neraudāja. Bet brālis bija tā nobijies, ka, tiklīdz nonācām mājās, viņu sāka kratīt drudzis. Jēzus, kā kratīja, pilnīgi bail palika! Pēc tam aizbrauca pēc babas, atveda viņu pie mums. Brāli diži kratīja. Viņa viņam uzmeta kaut kādu melnu lakatu, tā, lūk, un brāli tā kratīja, ka pat rokas stāvus turējās. Kad noņēma melno lakatu, tad arī rokas nolaidās. Baba tikai pateica – laulību lakats. Kā uzmeta viņam, tā rokas nolaidās. Drudzis beidza kratīt.

Memorāts trešajā / pirmajā personā: Meita brauca pie mums, a te Kravaļu Konstantīna tēvs bija nomiris. Brauca pie mums vakarā, jau vēls. Skatāmies, saka – iznāk cilvēks no kapiem baltās drēbēs. Baltās drēbēs. Aizgāja līdz ceļam un stāv ceļa malā. A mēs, saka, braucām un apstājāmies. Apstājāmies un skatāmies, ko viņš tur izgājis darīs. A viņš, saka, skatāmies – ceļas gaisā! Sāka celties un celties augstāk un augstāk, un augstāk, un augstāk, a mēs visi skatāmies. A pēc tam, kad vairs nevarējām saskatīt, viņi saka, tāds kā aukstums pār ādu pārskrēja. Nu vot, atbrauca šurp, atbrauca un sāka stāstīt. Dvēsele aizgāja uz to pasauli.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.