Ak38-Jana-Vitola-atminas-01-0030
KrājumsAutobiography Collection
KolekcijaJāņa Valtera Čokas atmiņas
Atslēgvārdi
Atšifrēja ed.gars
Pabeigts
Pārbaudīts
Labots 2018-11-09 16:20:46
Atšifrējums Inga šodien esot starp mums. Vai vairs viņu Ingu vien? Lai cik tas nepatīkami nebūtu priekš viņiem ar laiku nāksies savās jūtās dalīties ar mani, attiecībā ar Ingu. Varbūt paies garāks laika posms, pat varbūt ka vairāki gadi, to šovakar neņemas spriest, bet tā būs! Jau šobrīd uzskatu ka Inga ir arī mana un Inga šo faktu nebūt neapstrīda.
Tēvs apstiprināja Edvarda teikto brokastlaikā par pagastā klīstošām nevalodām. Viņi esot ļoti saintriģēti, galvenais redzēt manu vaigu, vaigā. - Vēl tēvam jautāts kur šis tik traku "znotu" likšot, vai bail neesot, ka priekšlaicīgi pašu Sedā noslīcina u.t.t. Antonam virs lūpas šuve esot pamats. - Nekas būs īsts zaķis! Vēl brīdi patērzējuši par darbiem, kas saistīti ar pļavu un tīrumiem, atvadījos, jo rītrītā atkal agri gaida siena vāls. Inga atnāca, kā parasts līdz bērzam. Bet kur palikusi mana biklā Inga? Bučiņa un stop! Šodien šķiroties Inga pati piedāvā skūpstus, neatraujas, nevairās. Vai tas ir labi vai slikti šovakar nezinu. Tikai nojaušu, ka nekad vairs nebūs tā kā bijis, kad aiz kautrības baidījāmies viens otram pat ar pirkstu pieskarties. Kādēļ gan šim skaistākam sapnim cilvēku mūžā bija tik īss mūžs? Un visu skaisto nežēlīgi noārda reālā ikdiena ar savām brutālām ķetnām.
26. VI 40. Kangaros
Darīts! Rīt no rīta uz vāla vairs neiešu, jo deviņos rītā jābūt pagastmājā. Tādu ziņu pievakarē atnesa ziņnesis pret parakstu. Neparakstīju, jo kreilis neesmu, ar kreiso tādēļ neprotu un ar labo nevaru aiz tā iemesla, ka ir savainota un zīmuli noturēt nevaru. - Esmu dilemmas priekšā, ko darīt? Ierasties vai paslēpties kā lapsai alā? - Bet šobrīd jau no pagājušā rudens vecās Eiropas svītrotos robežstabus gāž un pārvieto visu varenie valdnieki St. un H., caur ko viss ir tik nestabili neskaidrs. Un krūtis moka jautājums kā šiem Eiropas notikumiem līdzi izveidosies Latvijas liktenis. Ka boļševikiem no Latvijas būs jāaiziet, par to nešaubos, bet kad un kura vara tā būs kas šo varoņdarbu veiks? Līdz ar šo ziņneša vēsti mūsmājas pārņēmis satraukums. Saimniekmāte raud atklāti, nekautrējoties, bet arī Ieviņai plakstiņi sasarkuši, kaut atklāti neizrāda, bet abi vīrieši tādi kā nokaunējušies. Domāju ka nav
25
priekšlaicīgi tik daudz galvu ko lauzīt. Kas būs, būs! Un nez vai mežā skriet būtu prāta darbs, kaut visās latvju nestundās mežs ir bijis vienīgais glābējas un sargs. Pārsteidzība arī neko labu nedos, var dārgi iznākt samaksāt. - Saģērbšos kā īsts strādnieku puisis savos zilos "dungriņos". Žēl ka nav iegādāta sarkanā kakla saite, šoreiz pie manam apģērba labi piestāvētu. Domāju, ja aicināts, jāierodas būs. Kas es būtu par strādnieku puisi, ja baidītos no "strādnieku varas"? - Bet vai es vainīgs, ka nevaru savai sirdij un prātam pavēlēt ņemt pretī boļšev.. ideoloģiju? Un tajā gadījumā, ja jau šoreiz liktenis lems nepārnākt, tad cilvēk, kurš varbūt kādreiz atradīsi šīs piezīmes, zini, ka to rakstītājs bija īsts latvietis ar lielo burtu, īsts latviešu puika, kurš juta savai tautai, savai Dzimtenei, kura latvietim var būt tikai viena Dzintarjūras krastmalā, viņu melnā, melnā naktī līdz pēdējam savas elpas vilcienam. Un ar "austrumu laimes nesējiem" latvju tautai viņam nebija nav un nekad nebūs nekā kopēja. Nost ar boļševiku okupāciju! - Pagaidām ardievu, vēl nezaudējot cerību kādreiz tikties. - Jūsu Jānis Vītols!
27. VI 40. Rūjupes čekā.
Vakarvakarā no saimniekiem atvadoties saņēmu labākos novēlējumus kā arī piedāvājumu saņemt maksu par siena pļaušanu. 10 Ls par dienu. Aizrādīju, ka tā nav runāts, bet Edvards sākumā neatlaidās līdz beidzot izdevās apgaismot, ja mans ceļš vedīs uz padomiju, tad tāpat šī nauda aizies zudumā, tad labāk lai izmanto Edvards. - Lāga cilvēki. Visiem asaras acīs. Līdz ar to arī pašam kaut kas kutināja un sāka kņudēt asaru apcirkņos, bet ja jau reiz pagastā biju par varoni taisīts, tad nedrīkstēju nokāpt no varoņa pjedestāla pirms laika un ļaut vaļu jūtām. -
Ejot uz Ozoliņiem, Ieviņa patecēja gabaliņu līdzi un šķiroties tik strauji apvija rokam manu kaklu un uzlika buču uz mana vaiga. Viss norisa tik zibenīgi, ka ne aptvert notikušo. Pēc tam Ieviņa bija pati nopietnība un centās man iestāstīt, lai es noteikti iegaumējot viņas Rīgas adresi "Zuteņu..."
Ja man gadoties šā vai tā, lai laižot ziņu, bet gadījumā ja vajadzētu paslēpties, vai uz kādām dienām pajumti, lai ejot droši. Viņa šodien pat brīdināšot par mani vecākus. -