Velta Sproģe

Velta Sproģe

Paulīne-Marija

Dzimusi 1902. gadā Saldū (kristīta kā Paulīne-Marija). Mācījusies Liepājas 1. pamatskolā. Pirmā Pasaules kara laikā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Harkovu.
Pēc kara atgriezās Latvijā un mācījās par šuvēju Liepājā, taču paralēli nodarbojas ar keramiku, veidojot dažādus tēlus un figūras no māla. Strādāja arī laikraksta "Strādnieku Avīze" redakcijā. Simpatizēja sociālisma idejas.
1934. gadā devās uz Ļeņingradu, kur par skolotāju strādāja viņas brālis Fricis Sproģis. 1935. gadā apprecējās ar brāļa draugu Aleksandru Vīgantu, kurš strādāja par ekonomistu Donbasas rūpnīcā Staļinas tuvumā. Vīrs drīz vien tika apcietināts un Velta devās atpakaļ pie brāļa Friča uz Ļeņingradu.
1937. gadā tika apcietināts arī Fricis, un Velta aizbrauca dzīvot pie vīra māsas uz Ukrainu. 1940. gadā pēc PSRS Baltijas valstu okupācijas, mēģināja tikt uz Latviju, taču tas neizdevās. Otrā pasaules kara laikā no Ukrainas tika aizvesta spaidu darbos uz Vāciju. Pēc kara dzīvoja amerikāņu zonā bēgļu nometnē; PSRS izlūkdienestu savervēta, 1947. gadā atgriezās Latvijā. Strādāja par butaforisti Liepājas teātrī.
1947. gadā pie Veltas atbrauca dzīvot arī apcietinātā un nošautā brāļa Friča meita Termija, kuru Velta uztvēra un audzināja kā savu bērnu.
1997. gada 16. septembrī Velta nomira.
Par Veltas dzīvi un likteni Lūcija Ķuzāne 2005. gadā izdeva romānu "Malle".