Melānija Vanaga

Melānija Vanaga

Melānija Šleija

Melānija Vanaga (1905–1997), rakstniece. Kultūrvēsturiskas epopejas septiņās grāmatās "Dvēseļu pulcēšana" (1993–1999) autore. Grāmatas stāsta par latviešu tautas vēsturē svarīgiem notikumiem no 17. gadsimta līdz mūsdienām. Plaši atspoguļots 20. gadsimts. Stāstījumu papildina dokumenti, ļaužu atmiņas, teikas, vēsturiski, ģeogrāfiski un etnogrāfiski fakti. Grāmata "Veļupes krastā" ir viens no spilgtākajiem Sibīrijas izsūtījuma tēlojumiem latviešu literatūrā.

Dzimusi lauksaimnieka, lauku bankas grāmatveža Jāņa Šleijas ģimenē. Māte – Emīlija Šleija – dzimusi Ņamis – Āraišu baznīcas pērmindera meita.
1912: mācījusies Amatas (Doles) skolā.
1925: beigusi Cēsu vidusskolu (sākumā M. Neijas sieviešu ģimnāzija).
1925–32: studējusi LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļu.
1931: laulības ar žurnālistu Aleksandru Vanagu (nošauts 1942. gadā).
1932: piedzimst dēls Alnis Vanags (1932–1990)
1929–38: strādājusi Rīgas apgabaltiesā un zvērināto advokātu juridiskajā konsultācijā Tiesu palātā, līdztekus strādājusi Latvijas radiofonā un laikrakstā "Brīvā Zeme".
No 1938: kad vīru Aleksandru Vanagu pārceļ no laikraksta "Brīvā Zeme" uz Daugavpili par laikraksta "Daugavas Vēstnesis" atbildīgo redaktoru, ģimene dzīvo Daugavpilī. Melānija Vanaga vadījusi laikraksta "Daugavpils Vēstnesis" nodaļu "Mājsolim".
1940: atbrīvota no darba, dzīvojusi Drabešu pagastā.
1941. gada 14. jūnijs: kopā ar dēlu Alni izsūtīta uz Sibīriju, dzīvojusi Krasnojarskas novada Tjuhtetas rajonā. Strādājusi dažādus darbus, galvenokārt Tjuhtetas lopu bāzē.
1957: atgriezusies Latvijā, dzīvojusi Cēsu rajona Drabešu ciemā.
1957–62: strādājusi par kolhoza gani.
Kopš 1962: dzīvojusi Rīgā pie dēla, 2 gadus strādājusi Jūrnieku ēdnīcā par garderobisti.
1994: apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

"Šī grāmatu virkne ["Dvēseļu pulcēšana"] ir unikāls veikums latviešu literatūrā, tajās attēlota vairāku paaudžu, kā arī pašas Melānijas Vanagas dzīve latviešu tautas vēstures kontekstā. "Veļupes krastā" ir viens no spilgtākajiem Sibīrijas izsūtījuma tēlojumiem latviešu literatūrā."

Astrīda Vite. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par grāmatu "Mātescilts" (1995)

"No vienas puses, tā ir iespaidīgāka par jebkuru vēsturisko romānu vai līdz šim lasītajām memuāru grāmatām, no otras apbrīnojami viegli gaistošs un trausls (t.i., viegli aizmirstams) veidojums. Žanrisko piederību pietiekami skaidri formulējusi autore. Proti, Mātescilts nav ne atmiņas, ne beletrizēts vēsturisks pētījums, ne arī kas cits tamlīdzīgs, bet gan, īsi un precīzi, "dvēseļu pulcēšana" (ne katrs autors spējīgs radīt savu personisko žanru). Arī žanra specifiku brīnišķīgi definējusi pati Melānija Vanaga: "..par to, ko es rakstu, vēl neviens nav rakstījis un neviens cits bez manis arī nevar uzrakstīt." Jebkurš vētures apcerētājs – vis
viens, literāts vai vēsturnieks, profesionālis vai diletants saskaras ar milzīgo savulaik jau sacerēto vēsturisko tekstu spiedienu, kas parasti ievirza viņa rakstīto jau iepriekš paredzamā gultnē. Ir "lielā" vēsture (valdītāju biogrāfijas, sociālie satricinājumi, kari, līķu piramīdas), un ir "mazā" vēsture, kas viscaur pakļaujas un piekļaujas "lielajai". Citiem vārdiem, "mazā" vēsture ir neobligāts "lielās" komentārs (šāda attieksme labi jūtama bezmaz visās līdz šim izdotajās memuāru grāmatās). Manuprāt, tieši šā tekstu blāķa spiediena trūkums rada Melānijas Vanagas grāmatas pievilcību. Tā nav vēsture tajā nozīmē, kādā mēs to parasti uztveram – kā faktu un notikumu ķēdīti, kurā viss ir savā vietā un kur katrs fakts rada par sevi mānīgu
priekšstatu, ka tas bijis nepieciešams un likumsakarīgs. Tā nav arī vēstures koncepcija (kaut ari pieļauju iespēju, ka, iznākot visiem Dvēseļu pulcēšanas sējumiem, varēs saskatīt Melānijas Vanagas visai specifisko
vēstures koncepciju). Visdrīzāk tā ir absolūtā brīvība: klīstot pa tām cita acīm knapi samanāmajām spēka līnijām, ko vēstures tekstā ir ieaudusi Melānijas Vanagas dzimta, viņa kā personisku pārdzīvojumu uztver visu vēsturi, nešķirodama faktus un notikumus lielos un mazos."

Guntis Berelis. Tas, ko neviens cits nevar uzrakstīt. Diena, Nr.116 (19.05.1995)

1930: sākusi publicēties. Rakstījusi aprakstus un esejas.
No 1958: vākusi materiālus par dzimtā pagasta un tā apkārtnes māju vēsturi, teiku pierakstus, dokumentus. Vākums 100 sējumos daļēji deponēts Nacionālajā bibliotēkā. Uz šo materiālu pamata uzrakstīta kultūrvēsturiska epopeja "Dvēseļu pulcēšana" (7. sējumi).
1991: "Ceļi un atceļi" (atmiņu, dzejoļu un eseju krājums kopā ar Astrīdi Ivasku).

"Dvēseļu pulcēšana"

1991: "Veļupes krastā" (kardināla J. Vaivoda prēmija, 1993)
1993: "Tēvacilts" (E. Veidenbauma prēmija, 1994)
1995: "Mātescilts"
1995: "Baiļu birgā"
1996: "Dziesmu vara"
1997: "Iedzīvoju pasakā"
1998: "Saules gadi un dzisums"

2010: teātra izrāde "Veļupes krastā" (Latvijas Nacionālais teātris, režisors Valters Sīlis).
2016: filma "Melānijas hronika" uzņemta pēc grāmatas "Veļupes krastā" motīviem (Mistrus Media, režisors Viesturs Kairišs).