Intervija ar Jūliju Grodņu







Комментировать

НазваниеIntervija ar Jūliju Grodņu
КоллекцияWinter expedition 2006
Медиаmigrate
Видmigrate
Код файлаa1
СобранияSiberian ethnolinguistic expeditions
ЯзыкиЛатгальский
migrate
migrate
migrate
Файлы
migrate2006
Ačinska
Achinsk, Krasnoyarsk Krai, Russia
Ключевые слова
Открыть

01:23 Intervētāja atzinīgi par to, ka dzīvoklī silti. Jūlija apstiprina, ka viņai silta ustaba. Atnācēji pasniedz saimniecei Latvijas maizi, konfektes. Jūlija jautā, kāpēc tad baznīckungs neatnāca ciemos, izrādās – viņš jau prom. Galds saimniecei saklāts kā kāzās.
04:12 Jūlija par (latviešu valodu?), ka saprast – saprotot, bet runāt neprotot.
08:51 Jūlija žēlojas par to, ka cilvēka nav blakus. No vienas puses, viņai visi iesaka ielaist kādu nomnieci – tā vairs Jūlija nebūtu viena, no citas puses, viņai arī nedaudz bail esot. Pensija – 3000 rubļu, daudz radu bērnu (18), kam visiem vajag palīdzēt. Piem., viena no māsas meitām esot izšķīrusies no vīra, divi bērni, četristabu dzīvoklis, alga tikai 3000 rubļu, tā nu Jūlija viņai katru mēnesi dod 500 rubļu.
Viens no radu bērniem bija pārcēlies uz Vāciju, dikti nepaticis, atgriezies atpakaļ. Arī viņam kaut cik iedeva.
Viena no māsām, kas 10 gadus jaunāka par Jūliju, dzīvo ārpus Ačinskas un tur saimniecību, ir arī savs traktors. Šī māsa apgādā Jūliju ar piena produktiem. Vēl ir cita māsa, kas jaunāka par 20 gadiem. Kopā bija 10 bērnu ģimenē, no visiem palikušas vairs tikai viņas trīs.

(Kuo jyus dzievojat?) Vuss būt’ labi. (Nu?) Kab maņ byut kuods cylvaks rjadom. A paņimaješ – vieļ muna dūša tuoda – es nagrybu, ka man cilvaks dzeivuos pi mane. Vot man vusi runaj – pīņem kuodu meitušku, pīņem... Vot, tur Nadja Marhitan (vot, dzeivaj vusu laiku meituška pi juos). A es navaru. Es soku – viņa atīs nakti, atīs dīnu. (Staiguos.) Atvess draugu, juos draudzīnes staiguos. Es soku – a kuoda maņ tei dzeive byus? Moš jei byus tuoda i kuļturna, kuo pasciet… (Kluseņa.) Kluseņe, sev moš i gataveis, vusu sovu iess, a moš i munu daliesēs, daliesesīs? A man vacam cylvakam penseja, vsjo ž taki es dzeivoju iz pensejas, rozdaliet tuo vot nazagribīs. (Cik jums beja? Jums nabeja lila penseja?) Maņ tān treis tyukstyušas. (Treis tyukstyušys jau?) Maņ kuo učastnīks trudovovo fronta. (A.) Maņ treis tyukstyušas. (Tod jou labi!) Mīluos muosiņas, ka es vīna sev, dieļ seve tik dzeivuotu – maņ pītiktu. A maņ plemenīku daudz(i). Maņ ostiņpadsmit pļemenīku nu bruoļu i nu muosu. (Uje, uje.) A, vot, kur kurīs – Saratovā i itumā – Valgagradā, i Pottjosā, vusur kur, vusur kur. A, vot, kurī šekur ir, vīnai ir, mes tuo dzeivovam ai vīnu muosu stipri, kuo i vusod – mes vīna saime, vīna saime. A juos meita rozguoja ai veiru. Tān četras ustobas, ituos – četras komnatas. Struodaj, lučej treis tyukstošas i div’ bārni – ostiņpadsmit godu i sešpadsmit. Vot, kuo gribi i dzeivoj sīvīte. Par kvatiri juomoksaj div’ tyukstyušas s lišnim. Kotru mienesi pa pīci simti es jai atdūdu.
To, vot, plemenīks atbrouca, itīs – vynuks – jou atbrouca nu Germanijas. Aizbrouca iz Germaniju. Nagrybu Germanijā, atbrouca šur. Nu, i vsjo – jam vāg palejdzēt. Vot, tān bija plemenīks,
(?) pīci simti īdevu. Es navaru, ka nadūt, ka napalejdzēt. Kam man? Gulies. Es pītiktu, man līkuo byutu. A vot iz-za plemennīka maņ izīt, ka vot… Pīteik, bodā ne byvaju. Bodaina ne byvaju i plyka nastaigoju. (Nu i, ka navar vieļ iest, ka navar iesti, tod jau pavysam moz vajag.)
Vot, jaunuokuo muosa – desmit godu par mani jaunuoka. Myusu bej desmit, a palikam treis mes. Vīna par manim desmit godu jaunuoka, a vīna par divdesmit godu jaunuoka, paša pasledņuo uže. Tak vot itei, kur desmit godi, jei dzeivoj aiz gorada natuoļi aiz električkas braukt – desmit – divpadsmit minutu primerna. Jei gūteņi tur, cyukas tur, vystas, vuškas, vusu. Vušku šūgad nav, beja, nasuoka turiet. Traktors sovs. Tak, vot – maņ jī paleidz, jūs i svīkstiņs, jūs bīzīs pīns, jūs, vot, tuoda, vot. Jī nas. Pīnu nosova, tān gūs aizalaidās iz itū neššanūs. Febralī nessīs. Tuo ta es prodzeivoju, jīm var paleidzēt i paša(i) nav slikti.
12:16

12:21 Par veselību, ka laikiem saucot ārstu, kas pēc apskates rakstot receptes. Pati jaunākā māsa dzīvojot Privokzaljē. Viņa bija tā, kas pēc tam sagādāja Jūlijai zāles, tagad pati esot apslimusi. „Maņ tān paleiga nav. „Nu, nikuo,” soka: „Man jou lobuok – krušuok, kruši jou vasala, paleidziešu tev, kū vādzies.”
<..> „A jou soku – cikam guliešu, ka jou navariešu kustiet, pavusam tuoli – prasiešu. Cik varu, cik doru pate.”
Par biezpienu: „Nu, ka ai jū (māsu) runāju, tuo tuorags, a ka ai jiusīm, to bīzpīns.”
14:58 Par latgaliešu dziesmām, žēlojas, ka nav kāda, ar ko kopā tādas dziedāt, agrāk, kad vēl bija dzīva vecākā māsa, ar viņu varēja dziedāt. Vecākā māsa nostrādāja par skolotāja tuvu pie 40 gadiem. Bija precējusies ar Dubu. Viņi bija arī braukuši uz Latviju, it kā uz Balviem, bet neesot paticis ne vīram, ne viņai. Visi radi kopā sanājuši tikai pašā vakarā, kad onkulis pārradās no darba.
Par to, ka kolhozos varējis vismaz nopelnīt, cik strādāji – tik dabūji. Tagad lopi likvidēti, zemi neapstrādā.

Es grybātu latgalīšu dzīsmi. Vīnu reiz nakti prozamūdūs, dzīd latgalīšu dzīsmi, tuodā žalobnā bolsā, tuodā žalobnā bolsā. Es da reita aizmigt navarieju. Prjama, vot. Dzīsmes tuos napiminu i nazinu. I, vot, eta, a maņ nav ai kū dzīduot, dzīduot latgaliskuos dzīsmes. Vacuokuo muosa, ka bej’, to jei bij’, nūmira. Jei par školuotuoju beja, jei struoduoja. (Vacuokuo muosa – školuotuoja?) Aha. Jei atstruodova treisdesmit četri godi voi ostiņi. (A jai uzvuorde beja Grodņa?) Famileja beja Duba – pi veira izguboja, tuo ta Grodņa bej’. A pi veira izguboja – Duba rakstejās. I viņi braukuoja iz Latveju, iz juo radņi kur ta tī, iz Bolvuom štoli? Jīm napazatikās – jīm: ni jai, ni jam. Soka – kuo to – nazynu, soka, īvede myusus, aiztaisēja duravas, aizguoja vusi. A kas tur beja, kuodēļ myusus, soka, tuo nusliepa? (Aha, naruoda nivīnam.) Naruoda myusu. (Sibira rodus, naruoda, kauns.) To, soka, vokarā, atbrouce jou djādze, djadzjka juo nu dorba. Struodaj, zyrgs jam sovs. Jis braukoj, struodaj, vokarā brauc iz mojam. Nu, vot, jis… Tod jou jis, ka djadzka atbrouca, tod jau sasalasieja vusa saime, tod i myusus priglasili pi golda. Vakariņes ēdam, soka. Napazatyka jīm tī. (Napazatyka?) Kuo ji dzeivaj. Myusīm tod bej’ kalhozi, no vsjo že kalhozūs bej’, meiluos muoseņas, lobuok! Meitenes, dieļ tom, ka struoduoja i deva iz truda dīnu. Cik nūpeļņeji – cik i palučeji. A tādyn nav nikuo – gūtines vusas likvidēja. Zemi vusu likvidēja, naapstruodoj. Aizauga vuss ar mežu, vusas ituos zemes. I vot tuo dzeivojam, kuo prikoditsja.
17:07

Par savu dzimto dzerauni Ņikitinu. Tur vairs gandrīz nekā nav, bet kapi viņiem tur – tēvs apglabāts, jaunākais brālis.
18:28 Ja latgalieši ar latviešiem kopā dzīvo, viņiem runā jau parādās latviešu akcents.
20:57 Par ticību, ka pati katru dienu uz baznīcu piestaigāt nevar, veselība neļauj. Par to, ka agrāk bijušas 2 dikti labas un izpalīdzīgas poļu mūķenes, kas vienmēr piedāvājās aizvest/atvest Jūliju uz/no baznīcas. Bet reizēm arī pati atbraucot ar sabiedrisko autobusu uz baznīcu bez kādas palīdzības.
22:36 Uz koledžu mācīties valodu ar’ nestaigā. “Maņ nailgi dzeivuot – kam maņ tān vāg? Cik zinu, cik pa sovam runuot – i ladna.”
22:49 Pēdējā dievkalpojumā Jūlija arī bijusi, tikai intervētāju nav atpazinusi. Par to, ka parasti dievkalpojumi esot ilgāki (nekā šis bijis) – pusotras vai divu stundu garumā. Stāsta par jaunāko māsu, ka viņa, kamēr katoļu baznīcas nebija, pārgājusi pareizticīgajos. Priecājas, ka (katoļu) baznīcā var arī sēdēt, jo nostāvēt nevarētu.
25:11 Par to, ka pātarus skaita pa sovam. Rāda savu lūgšanu grāmatu. Stāsta, ka vecākās māsas vīra māsa esot atdevusi viņai savu grāmatu, tā Jūlijai kādā brīdī bijušas divas. Vienu no lūgšanu grāmatām pēc tam atdeva māsas meitai, kas pārcēlās uz dzīvi Vācijā.
Pati Jūlija katru dienu skaita daudz lūgšanu.

(Pa sovam skaitot voi krīvyski?) Pa sovam. (Pa sovam?) Es pa sovam. I, vot, es tān ilgi nāašu bazneicā bejuse. I maņ tān jou tuo kuo palīk gryuši, sovā volūdā... Krīvu volūda grūši, maņ sova jou vīgļuok izīt. Maņ gruomata, es paruodiešu kuoda. Munai gruomateņai laikam div’ simti godu. Zinu, ka beja pirmuos lists simts ostiņdesmit ostītā godā pirakstiets, bij’ pirakstīts kuodi pruozdnīki. Mameņas gruomata. Juos vacuokuos muosas.
Es skaitu.
(?) Skaitu čego-ta pa krīvyski. Vot, vokarā īdu gulietu jou, ai, ladna, myusem gara itei skaitēt puotarus, a itei nagara. Es itū puorskaitu pa krīviski. (Nu muotis, sokat? Motis gruomota?) Da. V obšem es toļkin nu muotes skaitās, vacuokuos muosas veira muosa nūmira, jei atdeva itū vacuokai muosai. A vacuoka muosa, ka numira, jei maņ atdeva, maņ izguoja divejas. Plemenīca, ka brauca iz Germaniju, jei soka: „Mne ničego ne nado. Ničego s saboj ne nada.” A maņ toļki, soka, babuškas gruomatu vot itū – maļitvenniku. Jī i skaitiet nazin pa myusu volūdai, a gruomatu nūveda sev leidzā tur. A maņ ītū atdeva. Vot, munā ta beja pīrakstieti, vieļ dzeivas lopas bej pirmuos – kod kuodi pruozdnīki. A itumā jou nav tuo. (A tuos pirmuos lopys nav nikur palikušas?) A kur juos palikušs, kas jūs zin’? Maņ bez jūs īdeva. Skaitu litanijas, vot. Skaitu reitā reita puotarus pa sovam. Iz celagolu matūs. Pušdīnuos, tūreiziņ, vot, treis stuņdes... Musīm kas tū īsaceja, ka trejūos stuņdēs mira kungs Jezus Kristus, značit, vāg kū ni eiksu nūskaitēt. Es eiksus tuodus skaitu. A dīnā, vot, stuņdē diupadsmitēs, es (?) svātai trejadībai. Patom myusīm tī ira kuo īsuokumā pīrakstiets: pirmūdin – svātai Trejadībai tože, ūtardīn – svātīm engelīm, trešdīn – kas ir mirs, catūrtdīn par itīm, aizmiersu, dūt iest, aizmiersās, pīktdīn par miršanu kunga Jeza Krista, sastdīn Jumpravas Marijas puotarus. Vot, es jūs kuo īsuoku, tuo, vot, i skaitu kotru dīnu.
28:54

29:55 Jūlija dzied: „Kas grib svātai Marijai dīniet un ka jū mīļuot…” Gara dziesma, agrāk zinājusi visu no galvas. Agrāk parasti, kad strādāja Dārzā, dziedāja.
31:01 Dzied: „Ok, tu Svāts Dīvs…”
Žēlojas, ka slima, kakls sāpot, tāpēc nevar ne skaļi runāt, ne dziedāt. Intervētāja jautā, vai ir tā, ka Jūlija ir pirmā dziesmu sācēja baznīcā. Jūlija par to, ka viņai esot teikts, ka palīdzot lūgšanas sv. Iosifam, tēva vārds – Josifs (Jezups), tāpēc bieži skaita lūgšanu par godu viņam.
32:47 Dzied “Jezups, svāts esi…” un “Marija, Marija, puor sauli spūdruoka”.
Stāsta, ka senāk, kamēr vēl nebija jaunās baznīcas, latgalietes (kādas astoņas – desmit sievietes) uz misi nākušas agrāk par pārējiem un tad arī dziedājušas latgaliski. Pēc tam jau, kad pārvācās uz jauno baznīcu, tur vairs nav dziedājušas ne reizi.
34:40 Agrāk (katoļu?) dievkalpojumu nebija. Gājuši uz pareizticīgo baznīcu. Krieviski lūgties prot nedaudz.
35:42 Stāsta par brāļa dēlu Igoru (plemennīks), ko audzinājusi no četriem gadiem. Trīsdesmit trīs gadu vecumā kautiņā gājis bojā, tas pirms vairāk nekā pieciem gadiem. Stāsta vēl nedaudz par Igoru, kā viņš palīdzēja, piem., ar mājas darbiem. Esot reizēm dzēris, bet bija paklausīgs. Jūlija ar viņu runāja krieviski, latgaliski – nē. Tāpat arī par Igora māti, ka viņa pēc tam, kad izšķīrās, sagāja ar citu vīrieti, ar nākamo, pēc tam vēl ar citu.
36:44 Jūlija noskaita „Esi sveicinuota, Marija.”
38:49 Par tēvu un maizi, cik ļoti tēvs vēl, kad viņi dzīvojuši dzeraunē, rūpīgi, ar lielu cieņu izturējās pret to, nekad neizmeta ārā pat maizes drupačas, visu rūpīgi saslaucīja un apēda. Viņa pati arī tā darot.
39:37 Tēvs bijis labs un kluss vīrietis, dzimis 1894. gadā Sibīrijā. Jūliju no visiem desmit bērniem nedaudz tā kā vairāk ieredzējis. Mira 54 gadu vecumā. Bijis Austrijā gūstā, pēc tam, kad atgriezās, apprecējās ar Jūlijas māti. Bija viņam kaut kāda aknu kaite, sanāca tā, ka pagulēja Bičkovā slimnīcā un pēc tam arī mira. Apglabāts Nikitino, kopā ar vēl trīs bērniem, kas miruši mazi, bet kapi tagad lopiem izbradāti, kapavietas vairs neatrast. Bičkovā apglabāti: māte, māsa, brāļi, svainis.
Mātes radi atbrauca, kad viņai bija 5-6 gadi, pati viņa dzimusi 1902. gadā. Daudz neko no agrākas dzīves neatcerējās un nestāstīja, esot nabadzīgi dzīvojuši. Mātei bija divi brāļi: Josifs (Jezups) un Antons. Māte – Anna Gendzeļ Savera (tā teicēja īsina pilno personvārda formu Ksavers) meita. Vectēvs miris Nikitino. Apgalvo, ka vectēvs bija vācieties.
Tagad māsas Valentīnas meita apprecējās ar vācieti, pārcēlās uz dzīvi Vācijā. Velk paralēles, ka, ja kāds rados bija agrāk no Vācijas, tagad kādam jāatdod “parāds”.
Vecmamma Dārta (Duorte), vectēvs – Jānis. Kopā viņu ģimenē bija trīspadsmit bērni, bet trīs mira mazotnē. Uz to brīdi vairs tikai trīs māsas palikušas.
46:57 Par to, ka agrāk sēja rudzus, kviešu nebija. Pēc tam pamainījās un vairāk sēj kviešus, rudzus mazāk. Pati viņa iekārtojās darbā par agronomi, nostrādāja piecus gadus, izšķīrās ar vīru, pēc tam pārbrauca uz dzīvi pilsētā.
49:55 Par slikto veselību, stipri sāp kājas. Lūdz Dievu, lai nāve būtu viegla un vasarā, lai tiem, kas glabās, vieglāk būtu. Stāsta par diviem nopietniem gadījumiem, ar kuriem nokļuva un pēc tam gulēja slimnīcā.
55:03 Par kaimiņieni Annu, kas pārvācās uz viņu māju dzīvot. Un par atgadījumiem, kad atrada dzīvoklī dažādas svešas mantas, tur viņu aizdomās par buršanos. Jautāta par to, vai agrāk dzeraunē bija kas līdzīgs, atbild, ka runāt runāja, bet viņi neko tādu diži nemanīja.
59:13 Dzeraunē gadījās, ka arī kādi krievi atbrauca un pēc tam aizbrauca. Priekšnieki bija krievu tautības. Latgaliešu priekšnieku nebija, bija sieviete – brigadiere. Pati Jūlija arī pabija par brigadieri, pirms sāka strādāt par agronomi.
01:00:29 Par kaimiņiem dzeraunē, tie labi bijuši. Bija tādu Zujāni, jokodamies saukuši viņus par kitajciem uzvārda dēļ. Jūlija pat bijusi vienam viņu dēlam par krustmāti. Pārcēlās uz pilsētu vēl agrāk par Grodņiem. Bija viņiem pieci dēli un divas meitas. No visiem vairs tikai viena meita it kā palikusi dzīvajos.
01:01:09 Citi uzvārdi, kas bija: Šubrovski, Zvīdras, Barkāni, Teilāni, Leišovņiki (Leišaunīki), Stiurani. Par Olgu (kas tagad Bajandina) stāsta. Staigājuši viens pie otra, kad dzīvoja dzeraunē. Par Olgas māsu Neļu, kāpēc Olga runājot latgaliski, bet Neļa – nē. Pašai Jūlijai Igarkā brālis arī dzīvojis, pēc tam esot atbraucis atpakaļ. Neļa jaunāka par Jūliju par 19 gadiem, Valentīna jaunāka par 10 gadiem.
01:02:46 Par skolu Ņikitinā, kur mācīja Olgas tēvs. Vēl no skolotājiem bija Skangaļu Anna, pēc tam Bucejniks un tad Olgas tēvs. Jūlija nomācījās pie Olgas tēva četrus gadus. Stāsta, par Olgas Bajandinas māti, ka viņu atraduši mirušu pie kādas siena gubas. Par Bajandinas māsām, viena (dz. 1937. gadā) dzīvojusi Ļeningradā, mirusi, cita kaut kur Krasnojarskā. Par to, ka Jūlijas māsa (?) kontaktējas ar Olgu (Jūlijas māsu), atceras arī bērnību. Kāds Jūlijai pastāstījis, ka Olga gājusi ar Čehoviču arī līdz koledžai (domāta pirmā ekspedīcijas dalībnieku atbraukšanas reize 2004. gada jūlijā, kad atbraucējus paspējuši satikt ne visi, kas gribējuši).
Latgaliski mācījās līdz trešajai klasei, pēc tam jau krieviski. Un sāka staigāt uz Okuņovu, vairāk par 5 kilometriem vienā virzienā. Atceras, kā reiz atnākusi uz skolu lielos, lielos aukstumos un direktors par to dikti brīnījies. Citi skolēni nemaz nebija atnākuši toreiz uz skolu.
Gribēja Jūliju atdot mācīties par skolotāju, līdzīgi kā vecāko māsu. Stājās kopā ar citām jaunietēm (bija tur arī Teilānu meita), Jūliju bija tā kā gatavi uzņemt, citas – nē. Tā nu visas nolēma braukt atpakaļ uz mājām. Pēc tam iekārtojās darbā par agronomi. Pārcēlās uz Ačinsku, sākumā dzīvoja Otrajā Ačinskā. Vēlāk sāka strādāt darbā saistībā ar dzelzceļu, viņai iedeva dzīvokli. Tā arī dzīvoja tur ar māti. Jau trīsdesmit trīs gadus šajā dzīvoklī.
01:09:33 Par (vidus dialekta) latviešu valodu, ka to saprotot. Iemācījās, dzīvodama kopā ar latviešiem. Skolā no piektās klases mācījās arī vācu valodu.
01:10:42 Pati dzimusi 1926. gadā. Atzīst, ka, ja stipri neslimot, tad var vēl padzīvot. Atkal par to pašu, ka viena pati dzīvo, vakaros neesot kur sevi likt, tikai skatīties TV. Ir sievietes, kas vasarās iet ārā sēdēt līdz vēlai naktij, viņai gan tas neejot pie sirds.

Легенда карты



Показаны записи 1-1 из 1.
#МестоДатаТипТип места
  
1Ačinska
(Achinsk, Krasnoyarsk Krai, Russia)
2006migrateCity
Показаны записи 1-1 из 1.
#НазваниеКоличество
   
1Ačinska1
Показаны записи 1-1 из 1.
#НазваниеКоличество
   
11

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.