Kādu vakaru viena sieva gājusi gar Ragankalnu uz māju. Ragankalnā vēl šobaltu dien’ esot paglabājies akmens ar cilvēka kājas un velējamās vāles nospiedumu. Klaušu laikus uz šī lielā Velna akmeņa pērti ļaudis. Stāsta, ka raganas esot velējušās uz šo lielo akmeni.
Tā arī toreiz raganas velējušās. Sieva, garām ejot, nejauši appirdusies. Tūliņ viena ragana teikusi uz otru: “Kadī, še bērns, es iešu pavadīt pirdalu!” Un tā ar vadījusi visu nakti, tikai uz rīta pusi, kad pirmo reizi nodziedājis [gailis], tad atstājusies.