#LFK Ak-166-36

Название
Meldra Gailāne. 12.03.2020 – 21.02.2021. Pandēmijas dienasgrāmata.
Номер единицы
36
Категории
Языки
Латышский
Автор
Дата получения
21.02.2021
migrate
12.03.2020 - 21.02.2021
Ключевые слова
Открыть

12.03.2020.

Bērnu bibliotēkā rit ierastā darba diena – pieņemam un izsniedzam grāmatas, bērni dzīvojas pie datoriem un spēlē spēles. Smiekli, čalas. Nekas neliecina, ka jau vakarā, braucot mājās, saņemšu zvanu no jaunākā dēla skolotājas ar ziņu, ka – rīt skolā nav jābūt, jo valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis…
Kamēr tieku līdz mājām, paspēju izdomāt visādus scenārijus, ieskaitot – karš, vai, sācies?...
Mājās atnāk ziņa no jaunākās meitas pulciņu skolotājām, ka – ir sācies brīvlaiks, arī pulciņu nodarbības visas atceltas…
Sazināties ar lielo dēlu skolotājām neizdodas, kas manī ievieš ne tikai trauksmi, bet arī mērenu paniku. Nesaprotu nākamās dienas režīmu. Bet līdz gulētiešanas laikam noskaidrojas, ka bērni paliek mājās un nodarbības nekur nenotiek.
Naktī spēcīgs vējš. Rīta pusē uz pāris stundām pazūd arī elektrība. Sajūta biedējoša…

13.03.2020.

Pa sociālajiem tīkliem klīst jociņi par piektdienu, 13, vētru, ārkārtas situāciju un koronvīrusu…
Nolemju, ka mazā meita šodien varētu doties ar mani uz darbu. Braucam uz pilsētu.
Darbā neziņa, bet nu – apmeklētāji nāk, grāmatas pieņemam un izdodam, pajokojot par situāciju un iesakot ņemt vairāk grāmatu, jo nav zināms, kas notiks tālāk. Nāk pārsvarā bērnu vecāki.
Pēcpusdienā ziņa – pusstundas laikā visu aizslēdzam ciet apmeklētājiem… Šai brīdī manī panika jau snaiksta savu galvu – aha, noignorēji mani?! Ko nu?...

14.–15.03.2020.

Brīvdienas paiet dīvainā noskaņā, jo nekur nav jābrauc, visas nodarbības atceltas. Lasām grāmatas. Pabeidzu labot iesākto tekstu. Mierīgi un rāmi.
Palasu ziņas par koronvīrusu. Pagaidām tas šķiet kaut kas tāls un ne līdz galam saprotams. Pie mums tas noteikti neatnāks!

16.03.2020.

Eju uz autobusu. Ciema centrs gandrīz tukšs. Sajūta, kā pēc apokalipses… Ceru, ka autobuss kursēs...
Darbā saspringums. Cenšamies jokot par situāciju, bet neziņa, kas būs tālāk, ir gluži vai taustāma. Kārtojam fondus. Viena kolēģe ir pašizolācijā. Tas biedē, jo kroņvīruss apziņā nokļūst tuvāk nekā iepriekšējās dienās.
Nodrošinos ar grāmatu krājumiem “nebaltām dienām”.

17.03.2020.

No rīta kurjers no UK atved jaunākajai meitai violu /altu, bet tā kā ārzemju lapās tas tiek dēvēts par violu, tad saukšu tā/. Saņemot sūtījumu, mazliet mulsums, cik tad tuvu drīkstam tuvoties viens otram? Piesardzīgi parakstos par sūtījuma saņemšanu un eju mazgāt rokas…
Meitai prieks un asaras – instruments ir klāt, bet nenoskaņots… Un vijole arī atskaņojusies… – Mam, bet ko es tagad spēlēšu?!
Brālis pasmejas – Ko tu raudi? Priecājusies būtu! Nebūs jāspēlē!
Meita atceras – Ai, jā! Es taču negribu neko spēlēt! – Bet pēc brīža atkal asaras – Es gribu spēlēt!...
Ņemu vien vijoli un braucu uz darbu, cerībā, ka kāds noskaņos. (Paldies, Ieva Iveta!) Labi, ka tiem topošajiem mūziķiem ir sava kompānija, kurā parasti atrodas kāds, kas zina, kā.
Veikalos cilvēku maz. Ātri ieskrienu nopirkt pusdienas un prom. Uz ielām cilvēku maz. Mistiska sajūta…
Mājās vakarā vijoļkoncerts gandrīz stundas garumā. Vismaz tas nemainās. Un sūtījums no Pētergaiļa – ja nāksies palikt tikai mājās, lasīsim grāmatas!

18.03.2020.

Naktī redzu sapni – Pašizolācijā esošo kolēģi novietojam tālākajās telpās, lai strādā karantīnas apstākļos. Bibliotēkā notiek pasākums, lasītavā darbojamies ar bērniem. Smiekli, mūzika, jautrība. Man zvana kolēģe un lūdz viņai aiznest nepieciešamās lietas. Atslēdzu viņas karantīnas telpu, aiznesu, nolieku uz galda /bez tiešā kontakta, ievērojot drošu attālumu/. Turpinām pasākumu un tad… pēkšņi durvīs parādās kolēģe no karantīnas…. Visi pamūkam kā mušas stūros…
Secinu, ka iekšējā spriedze ir augusi un brīžiem turos uz histērija robežas…
Darbā turpinām kārtot grāmatas plauktos alfabēta secībā. Vienmuļais darbs nogurdina un brīžiem kaitina.
Kādā brīdī pēkšņi bibliotēkā ienāk bērns! Skatāmies uz viņu kā uz spoku un nesaprotam, ko iesākt… Bijām piemirušas aizslēgt durvis… Dezinficējam nodoto grāmatu un sākam smieties par absurdo situāciju.
Darba dienas beigās grasos lūgt vadībai atļauju… 67. martā apmeklēt plānoto nodarbību pie psihologa… Tiešām?! 67. martā?!? Nopietni?!... Pirms vēl esmu izteikusi lūgumu skaļi, sāku smieties, aptverot, ko gribēju lūgt… Smadzenes ir pielāgojušās grāmatu indeksu režīmam :D
Ejot uz pieturu, ieklīstu veikalā. Plānoto pirkumu vietā nopērku dezinfekcijas līdzekli virsmām… Kāpēc, ja mājās jau ir tāds?... Laikam jau – mierinot savu iekšējo augošo paniku…
Vakariņas, kūka /lielā meita turpina kūku cepšanu/ un gulēt! Nenāciet man klāt!

19.03.2020.

Autobusā parādījusies norobežojošā lenta pirmajiem soliem… Baidos kāpt iekšā…
Iedomājos, ka mājās ir beidzies paracetamols. Mazums, kas? Aptiekā tā nav, vēlāk atvedīšot. Nopērku roku dezinfekcijas šķīdumu un sūkājamās tabletes kaklam. Tas kroņvīruss sākoties ar kakla sāpēm… Vēlāk nopērku arī paracetamolu… Daudz…
Mazliet uztrauc autobusu grafika iespējamā maiņa. Šoferi neko īsti nezina par reisu nebūšanu. Autoostā arī info nav par mana reisa izmaiņām.
Manas smadzenes nodarbina jautājums par attālināto mācīšanos – kā, kad, kur?... Kā sadalīt datoru četriem bērniem un, galvenais, kā sadalīt manu laiku vēl arī skolas zinību apgūšanai? Ceru, ka pēc šīs “attālinātās” mācīšanās es vēl gribēšu redzēt savus bērnus… :D
Mājās bērni par mani uzjautrinās. – Mam, tev arī ir sācies – it’s virus time?... Mēģinu kaut ko skaidrot par tēmu – bet, ja nebūs, kad vajadzēs?... Tad saprotu, ka viņi dzīvo mazliet citā pasaulē, un lieku bērnus mierā. Ja nu kas, zāles būs – ar šo mierinošo domu eju gulēt.

20.03.2020.

Tā kā fondus pabeidzām kārtot jau vakar, šodien man – attālinātais darbs. Varu būt mājās un mierīgi rakstīt nepagūtos rakstus. Bērnu bibliotēkā ir fantastiska sapņu ķērāju izstāde! Jāuzraksta par to. Šķiet, ka šo izstādi piedāvāsim virtuāli, kad izdomāsim, kā.
Jaunākajai meitai – vārda diena! Biju par to pavisam aizmirsusi. Apēdam kūku, kas gaidīja ledusskapī, un es iegrimstu rakstīšanā, bet meita – no sākuma grāmatā, pēc tam telefonā…
Šodien neko negribu dzirdēt par kroņvīrusu! Ir saulīte. Bērni ir veseli. Tualetes papīra un griķu mājās pietiek! :D
Nākamais pandēmijas ieraksts – kaut kad jaunnedēļ.

23.03.2020.

Ir pirmā attālinātās mācīšanās diena. Nebija nemaz tik traki, kā šķita. Puikas ar saviem uzdevumiem ņēmās paši. Laikam jau tika galā. Vismaz palīdzību neviens man nelūdza.
Mācīties kopā ar Irbi uzņēmās lielā māsa. (Mamma turpina strādāt) Rezultātā bērns zina no galvas lielākās Kurzemes pilsētas, zina, kurā pusē Kurzeme atrodas, skatoties no Latgales, zina, ka tur ir lieli meži un jūra...
Ir ieviesta glītrakstīšana, jo lielo māsu nav apmierinājusi mazās māsas rakstītprasme. Cipari un burti izskatoties nevīžīgi. Ak!
Ir sameklēta grāmata, ko lasīt, - "Cīņas olu Lieldienas". Ticam, ka Lieldienas šogad nebūs atceltas, neskatoties uz visiem kroņvīrusiem...
Izturību un pacietību manām meitenēm!
Protams, tiek spēlētas arī vijole, kokle un stabule.
Šķiet, ka pēc šīs attālinātās mācīšanās mans bērns šos instrumentus redzēt vairs negribēs... jo es esot daudz stingrāka skolotāja nekā mūzikas skolā un Vīteros... Kā tur bija - grūti mācībās, viegli kaujā? :D
Klasesbiedru (1.kl.) saruna:
- Irbe, kas ir vingrot?
- Vingrot ir - pietupieni, atspiešanās, lēkšana ar lecamauklu, kāpšana kalnos. Zinu, ka tas nogurdina kājas, bet sports ir sports!
Gudra man tā meita!
Šī diena kaut kā radīja manī pārliecību, ka - tiksim galā arī ar attālināto mācīšanos.
Mājās lielā meita cep kūkas.

25.03.2020.

Trešā attālinātās mācīšanās diena... un es apsveru ideju par mājiņu dziļa meža vidū bez interneta pieslēguma...
Mazais bērns ir izbesījies līdz asarām. Es arī knapi turos, iekšējā histērija drīz varēs svinēt izlaušanos...
Lielajai māsai apbrīnojama pacietība. Savā aizgādībā nu ir paņēmusi arī vienu no brāļiem. Tas sācis mācīties. Un pat kaut ko saprast.
Mācību nedēļa šodien varētu beigties... Bet vēl jāiztur divas dienas!

26.03.2020.

Ir ceturtā attālinātās mācīšanās diena, un es saprotu, ka esmu izcili draņķīga mamma... Jo esmu palaidusi garām dēla angļu valodas uzdevumu un viņam ir - ni - e-klasē... Ātri iedarbinu mammu "slepenos" paņēmienus un dabūju to nelaimīgo uzdevumu... pilda!
No rīta ar pirmklasnieci mūzikas stunda, mācījās spēlēt dziesmu uz flautiņas. Iemācījās! Pēc tam man pietrūka pacietības citām stundām un palaidu bērnu brīvgaitā. Pēc garas pastaigas latviešu valodu un dabaszinības ar māsu izpildīja veikli.
Mūzikas skolu šodien izlaižam, lai piedod man vijoles skolotāja... Varbūt pietiks ar to, ka no rīta "ķēra" dziesmiņu arī uz vijoles?... Ritmikas uzdevumus esmu izlasījusi, bet bērnam vēl nepiedāvāju... Bail...
Sportu arī ignorējam.... Skrien un fiziski darbojas viņa tāpat daudz, to visu piefiksēt man šobrīd nav spēka...
Mazajai pārdzīvojums par to, ka - mam, bet man šogad dzimšanas dienas nebūs! kā es to varēšu nosvinēt?... Nu ja, tas 15.aprīlis ir faktiski tepat... un sapnis par dienu Kidzone būs jāatliek līdz citam gadam... Arī mani tas mazliet kaitina...
Gribu aizmigt un pamosties tad, kad tas viss būs beidzies...
Varbūt rīt izlikties, ka esam ārpus interneta uztveršanas zonas un e-klasi vaļā nevērt?... Tie darbu nodošanas termiņi graujoši iedarbojas uz manu nervu sistēmu...
Autobusos no rītdienas esot ierobežots pasažieru daudzums. Nu, ja vien mans autobuss būs, mani tas īpaši neskars, jo tāpat pamatā braucu gandrīz viena. Lai tik tie autobusi kursētu... Jo iespēja aizbraukt uz darbu mani šobrīd glābj no "eksplozijas"...

31.03.2020.

Ir otrā attālinātās mācīšanās nedēļa. Un ziņa, ka šāda veida mācīšanās visticamāk tiks pagarināta, manī izraisa histēriju...
Kā skolotāja es esmu izcili draņķīga. Man vienkārši pietrūkst pacietības...
Mācāmies ar mazo bērnu mūzikas skolas darbus. (Ar sākumskolas 1.klasi tiek galā lielā māsa. Liels paldies viņai!) Šodien attālinātais darbs, līdz ar to cerība, ka tiksim galā arī ar mazās mūzikas skolas darbiem. Aha, kā tad!
Kad mūzikas mācībā dzēšam notis laukā jau kādu reizi septīto, jo sarakstītas haotiski un nepareizi, man vienkārši gribas kliegt... Un tas ir viens no pagājušās nedēļas darbiem, bet priekšā vēl otrs... pirms ķerties pie šīs nedēļas uzdevumiem...
Vijoles skolotājas norādījumi vienkārši tiek ignorēti... Pēc kārtējās haotiskās nospēlēšanas un skolotājas ieteikumiem, mēģinu noskaidrot, kas īsti notiek? Jo skolā mazais bērns spēlē gluži labi, bet tagad... - Klau, kas īsti ir - tu nesaproti, kā spēlēt? Tu aizmirsi, kā jātur rokas? - Nē, es atceros, es tikai esmu spītīga! - Kā spītīga?!? - Spītīga nespēlēt pareizi, jo tas ir ilgi... /ĀĀĀĀĀĀĀĀĀĀ!!!!!!... ( nez, vai man palīdzēs glāze vīna?...)/ - Tu saproti, ka tad, ja tu nospēlē pareizi, es tevi ātrāk likšu mierā, nekā tad, ja tu spēlē nepareizi? - Nē...
Pie ritmikas uzdevumiem mēs vēl neesam ķērušās. Atzīšos godīgi, man ir bail...
Mazliet mierīgāk iet ar Vīteru nodarbībām. Lai gan arī protesti un izrunāšanās... (Nez, es arī maza nenormāli runāju pretī mammai?)
- Labi, meit, tad izmetam šo visu laukā - mūzikas skolu, Vīterus, - un nedarām neko! - Nē, man patīk spēlēt! - Tad kāpēc mums ar tevi ir tāds tracis? - Jo es esmu spītīga! (ĀĀĀĀĀ.... Nopietni?!? Tikai tāpēc? (Vēlme ieskriet ar galvu tuvākajā sienā uzrodas aizvien spēcīgāka....))
No sākumskolas stundām es reāli ignorēju sportu (tur jāraksta sporta dgrāmata) un mājturību (jātaisa kaut kādi knaģu cāļi...), jo man tam vairs nepietiek pacietības... Piedodiet, skolotāji! Mazais bērns ir aktīva un dienā noskriet, noskrituļo un savādāk nokustas daudz vairāk nekā prasīts programmā, un kaut kādiem knaģu cāļiem es šobrīd neredzu jēgu... Labāk būtu uzdevuši sakārtot savu skapi vai uztaisīt vakariņas mājiniekiem...
Un tas ir tikai viens bērns... Un, nē, mans pirmklasnieks vēl nav tik advancēts, lai ar visu tiktu galā pati. Pieaugušais ir vajadzīgs blakus...
Prieks par vecāko meitu un viņas uzņēmību mācīt māsu un jaunāko brāli. Izgrauzties cauri zinību granīta kalniem vēl ar 6.klases skolnieku maniem nerviem būtu par daudz...
9. klase un 8.klase pagaidām ar saviem darbiem tiek galā paši.
Novērtēju skolotāju darbu! Un viņu spēju strādāt sarežģītos apstākļos.

02.04.2020.

Pēc izdusmošanās un atzīšanas pašai sev, ka esmu pamatīgi daudz ko palaidusi garām savu bērnu mācīšanās procesos, iestājies ir miers. Nu sāku meklēt risinājumus, lai tiktu galā ar robiem un palīdzētu bērniem sākt mācīties pašvadīti.
Joprojām liels atbalsts ir vecākā meita. Divas skolotājas diviem bērniem - tas ir optimāli. Tiesa, viena uz pusslodzi, jo turpinu strādāt arī pati. Un paldies, ka man šis darbs vēl ir! Ļoti to novērtēju! Un novērtēju arī to, ka abi lielākie dēli ar skolas darbiem tiek galā paši.
Pamazām ir izveidojies dienas ritms. Saprasts, kā ar ko ir vienkāršāk tikt galā. Viss turpina notikt! Mēs to paveiksim!
Pilsētā ielas ir palikušas tukšas. Autobusos ierobežojumi sēdvietās. Dīvaini braukt uz pilsētu vienai pašai visā autobusā. Tomēr labi, ka tie vēl kursē. Ceru, ka tā tas arī paliks līdz ārkārtas situācijas beigām.
Šodien ļoti priecējoša ziņa, ka mana plānotā un atceltā psihologa nodarbība tomēr var notikt. Ideāli! Man šobrīd ļoti nepieciešama iespēja tikt skaidrībā par savām patiesajām sajūtām.
Šķiet, ka apziņā palēnām arī sāk iemājot tas, ka jāpiesargājas. Uz ielas tinos šallē un domāju par maskas iegādi...

20.04.2020.

- Es visu dienu to vien daru, kā mācos! Man nemaz nav brīvā laika!... Man šis viss jau ir pamatīgi apnicis! Es gribu iet uz skolu mācīties! Tur vismaz man neliks mācīties visu dienu!... Kāpēc man viss ir jādara? Es pirms nedēļas nomazgāju traukus!... Un šodien man atkal ir jālasa grāmata! Bet tev nekas nav jādara!... Izbeidz!... Un man vēl visu dienu papildus jāmācās! Māsa man iedeva mācīties reizrēķinu!... Tu vari tikai smieties un neko nedarīt! Man vienalga!... Ieslēdz man labāk gāzi, lai es varu uzcept olu! Esmu ļoti izsalkusi, bet neviens neiedomājas pabarot bērnu!...
Mazā bērna izmisuma kliedziens... /diskusija ar brāļiem par noslodzi.../

26.11.2020.

tas brīdis, kad atverot analīžu rezultātus, saproti, ka nu ir traki...
puikas uzliek maskas, un mazā meita, visai sajūsmināta, pārvācas dzīvoties pie brāļiem uz blakus istabu...
smadzenes drudžaini mēģina saprast iespējamos scenārijus...

27.11.2020.

nakts nemierīga. visi centieni kaut mazliet pagulēt vainagojās ar drudžainu domāšanu - kurus, iespējams, esmu paguvusi aplipināt?... vainas sajūta dejo fokstrotu... bet tas laikam piedien pie tēmas 😄 pēc neta pārrakšanas un pamatīgi daudz slimošanas "šausmu stāstiņu" pieredzes palasīšanas, sapratu, ka tā laikam ir bezjēdzīga nodarbe, kas šobrīd nepalīdzēs. pārējās divas vīrusiņa statistikas rindas kaut kā nav nodoms papildināt 😄 nu, tās, kas attiecas uz slimnīcā nokļuvušajiem un...
neticību gan ir nomainījusi pieņemšana. ok, šobrīd būs tā.
vienīgi joprojām mēģinu saprast - vīrusiņu es kaut kur noķēru, vai to kāds cits atnesa uz mājām? jo pagājušo nedēļu vienam no puikām bija dikti sāpoša galva un temperatūra, kas pēc dienām četrām pārgāja... un tad parādījās temp. un sāpoša galva man...
pašsajūta - vidēji draņķīga. temperatūra lēkā no 37,6 līdz 38,3. garšu joprojām sajūtu. oža arī it kā ir. parādījusies tirpšana rokās un nežēlīgi salst kājas, lai gan pašai ir karsti. galvas sāpes te uzrodas, te pazūd. parādās nogurums un sāpošas acis. ik pa brīdim sirds sāk pārsisties, bet nu tas varētu būt no spriedzes.
aizliktu degunu noņem vai nu karsta duša vai paraudāšana. ik pa brīdim izmantoju abus variantus. otro laikam pat vairāk...
šodien beidzot piezvanīja arī no SKPC ar jautājumiem un norādījumiem turpināt ievērot karantīnu un būt ģimenes ārsta uzraudzībā. iesākumam vismaz līdz 7.decembrim. pēc tam, atkarībā no situācijas attīstības dinamikas.
ceru, ka esmu apzinājusi un informējusi par nepieciešamību vērot veselības stāvokli vismaz lielāko daļu no tiem cilvēkiem, ar kuriem man ir bijis ciešāks kontakts kopš... vispār SKPC teica, ka sestdienas.
bērni mēģina sadalīt ietekmes sfēras un uzvesties pieņemami klusi, bet... tā mazā māsa ir viens apnicīgs dadzītis brīžiem, ka kāds no puikām tomēr neiztur...
paldies par veselības vēlējumiem un atbalstu 🙂 tas man tiešām šobrīd nozīmē ļoti daudz.
p.s. šobrīd mums ir pietiekami viss nepieciešamais.
nupat pārstaigāju līdz virtuvei un sapratu, ka ir nācis klāt vēl arī elpas trūkums pie minimālas fiziskas slodzes...

28.11.2020.

šķiet, ka vakar vakarā pārdzīvoju pirmo temperatūras celšanās krīzi... palika nenormāli auksti, sirds joņoja, sāp vēders un mugura krustu rajonā. vienu brīdi nobijos, ka vajadzēs zvanīt ātrajiem, un kur tad bērni?... temperatūra uzkāpa līdz 38,9. tad nokrita mazliet. šobrīd turas 38,7 amplitūdā.
paralēlās realitātes sajūta - tas nenotiek ar mums, un es tūliņ pamodīšos...
bērni mēģina sevi izklaidēt paši. vakar, izmērot temperatūras, puikām tā ir mazliet paaugstināta - 36,9 - 37,1, bet mazajai meitai - pazemināta - 35,3... mērīju trīsreiz, bet augstāk par 35,3 nerādīja. sāpot galva un mazliet vēders. nu domāju - par vēdersāpēm tas mans bērns teica jau pagājušo nedēļu ik pa laikam... neuztvēru nopietni... kādam no puikām ir parādījušās kakla sāpes un bija klepus, bet šobrīd esot pazudis.
dusmojos uz sevi un spīdzinu tanti Googli, meklējot vīrusa izpausmes bērniem... netipiskās...
lūdzos, lai Dievs, ja Viņš tur ir, pasargā manus bērnus!
ja no sākuma stingri biju apņēmusies, ka mazais bērns turpina attālināti mācīties, tad šobrīd vairāk sliecos uz to, ka tomēr nē. no tuva kontakta ar mani viņai laikam pēc iespējas jāizvairās. bet viena pati ar mācīšanos viņa netiks galā. vai varbūt tomēr tiks? un vai maz to šobrīd vajag? viņai ir viens gads handikaps, ja nu nākas palikt uz otru gadu otrajā klasē... par ko es vispār šobrīd domāju? vai tas ir svarīgi?...
saņemu watsapp ierakstus ar dziesmiņām un zīmējumiem, - mammu, tu esi vislabākā, mammu, tu esi visskaistākā... jūtos gan visidiotiskākā...
galva ir mazliet noskaidrojusies, klepus nav. mutē parādās metāliska garšas sajūta dzērienam un ēdienam. neesmu pārliecināta, vai joprojām ir oža. iespējams, ka tā ir epizodiska.
mežonīgs nogurums. un neesmu pārliecināta, vai smadzenes adekvāti pieņem notiekošo. parādās bailes neprecīzi novērtēt savu vai bērnu pašsajūtu, un tādā veidā ko palaist garām.
viens no dēliem - mam, ir pagājušas tikai divas karantīnas dienas, bet man šķiet, ka jau divi mēneši...
laukā parādījies sniegs... vai vismaz vakar bija.

127757655_3708751729184747_1269305070133110881_o.jpg

no rīta pārstaigāju istabas, viens no dēliem - mam, es nevaru pieslēgties zoom, mani nelaiž iekšā! - kādam zoom? - stundas... - dēls, ir sestdiena!... - ja? tāpēc es nesapratu, kāpēc tu mūs nemodini mācīties 😄
bērni pārgājuši dzīvoties virtuālajās pasaulēs. visi.
man pašai šodien lēkā temperatūra 38,2 - 39,1. pārsvarā ārpus realitātes. ik pa brīdim pamostos un tad atkal iekrītu miegā.
šķiet, ka pa dienu esmu arī ar kādiem cilvēkiem runājusies telefoniski. vismaz mani atmiņu faili kaut ko tādu ir piefiksējuši.
sajūtas interesantas - kā mākoņos. mežonīgs nogurums.
sāp un grauž acis. sajūta, it kā būtu acīs iebērta smilšu sauja...
parādījušās klejojošas muskuļu sāpes. mugura un vēders turpina smelgt, bet pie tā sāku pierast.
atgriezies sauss klepus.
p.s. jā, man ir zināms, kam un kādos gadījumos es varu piezvanīt un lūgt palīdzību. jā, man ir zāles. vismaz paracetamols noteikti 🙂 un es daudz dzeru tēju. ēst gan šodien negribas neko.
p.s.2. jā, mani ik pa laikam uzpasē. brīžiem pat uzraujot no miega 😄

29.11.2020.

no rīta pamodos ar sajūtu - šalc zaļais mežs, dzied lakstīgalas... šalkoņa gan drīz pārgāja. pazudušas ir arī vēder un mugursāpes.
temperatūra turas 38,3 - 38,9 robežās. brīžiem mazliet dulla galva.
dziļākas ieelpas izraisa klepu. klepus sauss. šķiet, ka skrāpē kaklu. tomēr cenšos elpot dziļi ik pa laikam.
aizlikta deguna sajūta, bet to aizlikumu nevaru ne izšņaukāt, ne kā savādāk dabūt laukā.
turpinu pamatā gulēt. nogurums nepāriet.
ir savāda garšas sajūta - viss šķiet pretīgi salds. pat nosacīti rūgtas lietas. smaržu mazliet sataustu tikai tad, kad gandrīz vai degunā iebāžu smaržu pudelīt 😄
ik pa laikam karsti, auksti, karsti, auksti...
mazā meita ik pa brīdim apgādā mani ar smērmaizītēm - mam, tev jāēd!
- zini, kā man ļoti pietrūkst? - nu, meit? - iespējas iet laukā! tur ir sniegs! - nu jā, šobrīd nedrīkst... bet zini, kas man visvairāk pietrūkst? - nu? - iespēja tevi samīļot! - nu to taču var! - un bērns apkrīt man ap kaklu... nu, un kā lai uz viņas uzrūc, lai neiet tuvu?...
p.s. jaunākajam dēlam arī šīs dienas turas temperatūra līdz 37,5. un viņš saka, ka sāpot arī acis. uz testu pagaidām viņu nevedīšu /vienkārši nav iespēju aizvest/, bet pieļauju, ka viņš ir noķēris to pašu, ko es... ja vēl ņem vērā to, ka viņam temperatūra uzradās pirmajam /pirms manis/ un viņa pirmās četras temperatūras dienas viņam bija smagas, 38,5, sāpoša galva... īsāk sakot, es nezinu, ar kuriem mans bērns pēdējās trīs nedēļas ir kontaktējies, bet - pavērojiet savu un savu bērnu veselību.

30.11.2020.

tas brīdis, kad ir tik slikti, ka vairs lāga nesaproti, cik slikti... šķiet, ka vakar vakarpusē tiku pāri vēl vienai krīzei. sāka celties temperatūra, vienlaicīgi ar nepārtraucamu klepošanas refleksu. izmisums, kad saproti, ka būtu vajadzīga palīdzība, bet... apkārtējie ir tik nogrimuši savās virtuālajās spēlīšu pasaulēs, ka pat nesadzird... pusaudžu egoistiskais pasaules uztveres posms, vai nekorektā audzināšana agrāk?
bet nu paracetamols iedarbojās, un palika vieglāk.
visu nakti tā dīvainā sajūta, kad ir auksti un karsti vienlaicīgi. temperatūra - 39,2.
katrs elpas vilciens, kā rītu tuksneša smiltis - karsts, sauss, apdedzinošs. plus klepus gandrīz ar katru dziļāku ieelpu. sāp kakla muskuļi no klepošanas. un brīžiem kļūst bail elpot...
brīžiem šaubas, vai es maz vairs vispār adekvāti uztveru notiekošo?
ar padullu galvu sadzīvot ir vieglāk nekā ar sāpošu 😄
p.s. jā, es šodien sazināšos ar savu ģimenes ārsti.
Ārste norīkoja uz slimnīcu...
***
No rīta, sazvanoties ar ārsti, bez šaubīšanās - norīkojums uz slimnīcu... - Bet varbūt es varu vēl palikt mājās?... - noteikti nē! Saucu ātro palīdzību. Kāda Jūsu adrese?...Aizdomas, ka varētu būt sācies plaušu karsonis. Un savertelas, sakružilas...Temperatūra turpina lēkāt. Dienā bija nokritusi līdz 37,6. Nu pret vakaru sāk kāpt 38,4...Turpinās klepus.Slimnīcā atmosfēra kā pandēmijas filmās... Bet māsiņas ir laipnas. Ārsts jauns un smuks.Nodaļa gan ir pārpildīta... Slimnieki ierodas arī no visas Latgales, ne tikai Rēzeknes puses. Bērniem arī būs jauna pieredze. Ļoti operatīvi situācijā iesaistījās sociālais dienests.Cerams, ka rīt beidzot uzzināšu, kas īsti notiek.

01.12.2020.

Naktis kļūst aizvien interesantākas... Šonakt klīdu pa purvu, lasīju dzērvenes, un ik pa laikam kritu iekšā kādā no Aligjēri elles lokiem...
Temperatūra vidēji 38,4 - 38,5, līdz rītā uzkāpa uz 39...
Klepus turpinās, bet ir mazliet brīvāk atklepot. Sāpīgi, bet vairs nededzina elpa.
Visu nakti sāpēja vēders. Nespēju neko apēst, pat ne baltmaizes šķēlīti, pat ne čerez nemogu... Bet pie vispārējas organisma intoksikācijas tā esot. Dzert, dzert, dzert...
Ak jā, šorīt bija divi jauni, smuki ārsti 🙂 Jā, jā, pilnos aizsargtērpos, maskās, brillēs utt, bet man taču iztēle nav atslēgta, vai ne? 😄
Dienā temperatūra mazliet variē zem 38. 37,9, 37,8. Tas mazliet atvieglo būšanu. Bet joprojām turpinās auksti, karsti, auksti...
Pamatsajūta - ok, izbaudīju, pietiek! Pārtraucam visu šito spēli, un es eju uz darbu! 😄

02.12.2020.

Kad šķita, ka nu beidzot tas murdziņš būs beidzies, jo temperatūra 36,6, un varēšu braukt mājās, tā, maita tāda!, sāk celties... Gribas raudāt...
Vakar vakarā 39,3. Nakts pagāja peldot... Reāli peldot sviedros. Slapjā palagā, slapjā kreklā...
No rīta puses 36,6. Ideāli! Jau pārrunāju ar ārstu braukšanu uz mājām, bet... Mērfija likumi reāli darbojas, vai ne?
Atjaunojusies ir garšas sajūta. Nogurums nepazūd.

03.12.2020.

Šķiet, ka pāreju jaunā spēles līmenī, tajā, kur kā papildus bonuss nāk klāt skābekļa elpošana...
Temperatūra lēkā nemitīgā vella ritenī - 38,5 - 39,3...
Šodienas izturības čelindžs - aizbraukt uz lielo slimnīcu uz plaušu tomogrāfu... Sajūta, kā uzkāpusi Kilimandžaro būtu, ar visām no tā izrietošām sekām, ieskaitot apgrūtinātu elpošanu no retinātā gaisa...
Nebrauciet slimnīcā ar liftiem! Labāk kāpiet pa kāpnēm, mazāka iespēja, ka pirms jums tur bijis kāds covid slimnieks, un lifts vēl nav pagūst nodezinficēt...
Divas pozitīvas ziņas un divas negatīvas ziņas, tikai par tām negatīvajām patiešām ir prieks, un bažas par pozitīvajām...
Sirds lec laukā no krūtīm...

04.12.2020.

Tagad smuki tiranizēsim manu radu bērnus, ja? 😈 Mīļie, ciema ļautiņi, ja bērns ir bijis ieskrējis dzīvoklī vakar, uzreiz nenozīmē, ka viņš tagad ir covid pozitīvs... Ņemot vērā to, ka uz virsmām šis vīruss mēdzot turēties līdz 48-72 stundām, tad pēc mūsu aizbraukšanas no dzīvokļa pirmdien, tas vīruss jau sen ir izvējojies. Ļaujiet bērnam mierīgi mācīties! Tiešais kontakts ar covid pozitīvu viņam nav bijis.
Labāk padomājiet par savu bērnu ārpusskolas kontaktiem un izklaidēm turpat ciemā, nevis klūpiet virsū bērnam, kurš dzīvo dziļos laukos...
Starp citu, kolektīvie amatieru sporta treniņi bija labu laiku kā aizliegti, bet mūsciemā notika... Šajā virzienā skatieties, sasodīC! 😈
Pieaugušiem cilvēkiem, cik zinu, loģiskajai domāšanai būtu jābūt attīstītai. Bet, ja nu ir vēlme ļauties panikai...un ir atrasts vājākais upuris... Padomāšu, vai nāksies iesaistīt bērnu tiesību aizstāvības inspekciju...
Tagad par mani. Temperatūra ir pārcēlusies uz otru skalas pusi, nu lēkā robežās 35,3 - 37,3. Elpot brīžiem ir grūti, jo īpaši, ja padaru kaut ko fizisku - aizeju nomazgāties, piem.
Ir atpakaļ smarža! Ja jau sajutu, cik riebīgi smirdu - sviedri, zāles, nespēja nomazgāties... Tad dzīvotāja būšu 😄
Iekšēji niknums, dusmas, spīts, aizkaitinājums...un vēl vesela buķete emociju. Laikam jāpiezvana savai psiholoģei, izskatās, ka vajadzētu tās emocijas mazlietiņās pasijāt.

05.12.2020.

Temperatūra 35,8-37,3. Elpa sekla, bet netrūkst. Mežonīgs nespēks turpinās. Sirds ik pa brīdim joņo...
Jau trešo dienu pēc kaut kurām zālēm parādās alerģiski izsitumi.
Sistēmas, sistēmas, sistēmas...
Sapņoju par iespēju izmazgāt matus.
Un mīksti vārītām olām ar sviestmaizi un sāli 😄
Iekšēji vulkāna sajūta... Otrā pusē arī mazā meita dusmojas... Par to, ka lūdzu atsūtīt dabas zinības... Cīnāmies ap skolas darbiem. Vakar man pietika spēka vienai matemātikas lapai. Šodien ceru, ka tiksim galā ar vēl kādiem uzdevumiem. Klātienē ar viņu pildīt mājasdarbus ir daudz, daudz vienkāršāk...

06.12.2020.

Sistēmas katetram tiešām ir jāsāp? Tiešām? Tas tā, lai justu, ka dzīvs un sīkumi ir nozīmīgi?.... Jau otru dienu cenšos pastāstīt māsiņām, ka tas katetrs ne vien nepil /kustiniet roku! Kā tāds mazs bērns!/, kad mēģina pilināt sistēmu, bet arī SĀP! - jums nekas tur nevar sāpēt, neuzvedieties, kā bērns! - varbūt, lūdzu, var pārlikt katetru? - ko neizdomāsiet! Jums nesāp!.... Zāles ielaida tik strauji, ka iekliedzos - nekliedziet, pat bērni nekliedz! - sāpēja! - jā, protams, jo strauji zāles laidu. - a ne tik strauji nevarēja? - nē...
Jā, es zinu, ka mēdzu uzvesties kā maza, niķīga meitene. Jā, man ir ļoti zems sāpju slieksnis, bet, ja reāli sāp, tad tas tomēr sāp... Un neesmu pārliecināta, vai tiešām tā tam arī vajadzētu būt.
Viss, eju ziemas miegā! Līdz pavasarim. Saritināšos zem segas, paraudāšu un paauklēšu savu sāpošo roku... Varbūt paliks vieglāk... Iekšā sēž pamatīgs aizvainojuma rūķītis...

07.12.2020.

Fizioloģiskie, vitalitāti uzturošie rādītāji ir normas robežās. Drīza letalitāte nedraud...
Ar psiholoģisko noskaņojumu ir draņķīgāk... Netīrā logā dejo saules stari, savērpj putekļu grīstītes pa visu palātu...
No rīta kaut ko ārsts ieminējās par braukšanu mājās, bet laikam lāga tās karantīnā vēl vajadzīgās dienas nespēj saskaitīt...
Nenormāli pietrūkst iespējas fiziski samīļot savus bērnus... Vai vismaz kaķus paglaudīt...
Gribu mīksti vārītas olas, sviestmaizi un vēja kūkas.... Un mandarīnus...
Un visa lasāmviela ir beigusies... No rīta kontrabandas ceļā Tifāniju Smelgu man iesūtīja, bet bailes vilkt laukā, jo, ančakrysty taidi!, grāmatas esot aizliegtas, no palātas uz mājām nedrīkstēs ņemt... Ja redzēs, ka tiešām ir...

08.12.2020.

Ārsts teica, ka šodien varu braukt mājās! Urā!
Savādāk tie pelēkie vīri no Momo pasaules draudoši tuvojās arī man, palēnām visu pārvēršot pelēkā, viendabīgā putekļu masā... Apbrīnojami, kā slimnīcā pat balts telefona lādētājs un vadi var pāris dienu laikā palikt netīri pelēki... Neatpazīstami pelēki, kā nekad nebijuši balti...
Fiziski jūtos pietiekami draņķīgi, bet tas gan jau ir pārejoši.
Med.personāls ir klusie varoņi, spēdami te ilgstoši strādāt.
Sagaidīšu papīrus, aizbraukšu mājās, un tad domāšu, kā atdabūt bērnus. Esmu traki pēc viņiem noilgojusies.

09.12.2020.

tā! oficiāli esmu neinfekcioza! vismaz tā uzskata infekciju centrs.
pašsajūta? interesanta... ļoti interesanta... atgūstu savu dzīvi pēc pasaules gala 😃
šodien traki daudz diskutējam ar mazo meitu par lietu un dzīves kārtību... un mēģinu saprast, kurā novada malā ko viņa vēl no savām mantām ir pasējusi 😃 laikam vēl nedēļu vākšu kopā viņas lietas. bet man ir ļoti atsaucīgi cilvēki apkārt! tie, kas strādā sociālo darbu, viņi ir vienkārši izcili savās vietās! tiesa, to es jau iepriekš zināju, nu vēlreiz pārliecinos.
tagad atliek saprast, kā notiek atgriešanās dzīvē bērniem. infekciju centrā teica, ka arī viņu karantīnas esot it kā beigušās. bet īsti skaidrības nav. reizēm sajūta, ka neviens joprojām īsti neko nezina, un ir tikai kaut kādi pieļaujamie minējumi par iespējamajām versijām... jautri dzīvojam!
kad visu rīta pusi esmu pie visiem mājiniekiem "piekasījusies", pati īsti nesaprotot, ko no viņiem paprasīt, pēkšņi atjēdzos:
- dēls, es pārāk daudz no jums gribu, ja?
- jā, mam!
- nu tad pasaki man, lai es nomierinos! 😃
kaut kādas iekšējās pretenzijas pašai pret sevi... laikam jāiet pagulēt pusdienmiegs 😃 un tad jāmēģina pēcpusdienā ar skaidrāku skatu uz dzīvi paskatīties...

10.12.2020.

manas smadzenes šodien pēc sarunas ar infekcijas centru vienkārši salūza...
1. ok, manas 14 karantīnas dienas. plus bērniem arī manas 14 un vēl 10 vai 14 dienas... atkarībā no vēlmes taisīt testu 10. dienā, vai nē.
2. diviem no bērniem testi parādās pozitīvi, viņiem 14 dienu atskaite sākas no jauna no testa dienas...
3. un tagad pats interesantākais - diviem no bērniem testi ir negatīvi, bet viņu karantīnas atskaites arī sākas no jauna - 14 plus 14...
KUR LOĢIKA! ja bērna tests pozitīvs, viņš faktiski jau pēc 14 dienām iziet no karantīnas. ja tests negatīvs, karantīna tupinās 28 dienas... /kā minimums, jo, cik noprotu, ja turpina būt negatīvs, vēl nāk klāt karantīnas dienas.../ neņemot vērā iepriekšējo karantīnas laiku, kas jau pagājis/...
īsāk sakot, ja esi ticis iekšā šai murdziņā, laukā tik drīz netiksi.... kaut kāda murkšķa diena!
un vēl viens ķecerīgs jautājums...
attālināto mācību laikā bērniem tiek nodrošinātas pārtikas pakas. ok, ar to viss skaidrs. no 7. klases.
bet vai pārtikas paka pienākas 2. klases bērnam, kas nedrīkst uz skolu iet karantīnas dēļ?... valsts apmaksāta ēdināšana skolēniem līdz 4. klasei it kā ir paredzēta... un, ja tomēr šī pārtikas paka pienākas, tad kur un kam, sasodīC, par to jājautā, ņemot vērā, ka bērns ir deklarēts novadā, bet mācās pilsētas skolā /cita pašvaldība, ne deklarētā/?... /protams, es varu pabarot savus bērnus, bet.../.

12.12.2020.

no rīta pēkšņā atklāsme - ja mani neapmierina kāda uzvedība, tad tā ir mana, nevis viņa problēma!... jeb mans bērns drīkst uzvesties "depresīvi" un ne ar vienu nekomunicēt... un man nav tāpēc jājūtas vainīgai vai nekam nederīgai mammai... viņš vienkārši tāds ir!
tā jocīgā temperatūra tomēr lēkā no 37,1 līdz 37,5... no rīta pamodos notirpušām rokām... un naktī pāris reizes sirds bija aizmirusi, kā darboties... pret vakaru sāp mugura... pareti arī klepus parādās... bet visumā pašsajūta ir apmierinoša. ja vien, protams, šobrīd manas smadzenes neizspēlē kādu joku ar mani... jo tā sajūta, ka vai nu es, vai nu pasaule man apkārt, bet viens no šiem īsti normāls nav, nekur nepazūd...
pārsvarā darbojamies ar mazo bērnu. šādi tādi skolas darbiņi. šādas tādas izklaides. daudz pasaku filmu. pāris grāmatas. un telefons... protams! kur nu bez tā! drīz pārzināšu visu 7-gadniekiem aktuālo tik tok 😃

14.12.2020.

knapi atvēris acis, bērns - mam, šodien taisīsim teātri? - labi, taisīsim!
a sākās viss ar to, ka vakar es sapratu, ka dēlam ir neizpildīts uzdevums teātra mākslā - sarīkot mājas teātri. piedāvāju viņam iesaistīt mazo māsu. un māsai iemirdzējās acis!... nezinu, kā tur ar to dēla uzdevumu ies, bet, šķiet, ka teātris mājās šodien būs! aktieriem lomas jau ir sadalītas, vēl tik skatuvi atrast, afišas un biļetes sazīmēt...
iekšēji ir kaut kāda neskaidra sajūta - kad visu laiku ir iets, iets un iets, tad piespiedu palikšana mājās izraisa "lomkas", vai? it kā ir labi, bet gribas atpakaļ uz darbu. arī mazais bērns pirms pāris dienām noraudāja kādu pusstundu, ka grib atpakaļ uz skolām un pulciņiem...
nekas! ir 19. diena, vēl palikušas... deviņas 😭

15.12.2020.

šodien pie ārstes, norīkoja pie pulmonologa, uz analīzēm, izrakstīja zāles... īsti nevar saprast, ko ar mani darīt. eh!... mierīgas pastaigas svaigā gaisā drīkst!... visu laiku turas temperatūra ap tiem 37,...
šķiet, ka īsti nejūtu, bet intensīvāka slodze tomēr pamatīgi nogurdina. šobrīd pat galva mazliet sāp, un, jā, ir smagnēji. sirds joņo kā maratonu skrējusi būtu... laikam pilnu darba dienu vēl tomēr neizturētu 🙁 bet tā ilgojos pēc savām meitenēm! un grāmatām! un lasītājiem! ak!
tomēr, neskatoties ne uz ko, diena bija brīnišķīga! mazajai meitai un jaunākajam dēlam istabas teātra diena. dēls par režisoru, mazā - aktrise. četrkārtīga, jo lapsiņas, kas piedalījās teātrī, četras! viņiem bija jautri. man arī.
un mazā meita šodien pati patstāvīgi izlēma, ka ir jāizpilda sociālās zinības. šķiet, ka šobrīd pēta otro no tēmām. palūdza viņu netraucēt un ierakās burtnīcā. mani ļoti interesē, kas tur sanāks? vismaz pirmo tēmu par atbildību un pienākumiem viņa man pēc tam pastāstīja raiti. ir uzķērusi! interesanti vērot, kā viņa atzīst, ka varētu jau būt apzinīgāka, atbildīgāka un mazāka aizmārša... aug bērns!

17.12.2020.

pulmonologs mani "spīdzināja" apmēram stundu, bet neko daudz vairāk par kārtējām klepus lēkmēm nedabūja... beigās nosecināja, ka uz darbu vēl nedrīkstu, un ieteica pagarināt slimības lapu uz vēl 10 dienām... ak! un tad nāk ziņa par ierobežojumiem un bibliotēku aizvēršanu apmeklētājiem... šobrīd mazliet raudāt gribas... joprojām īsti neuzticos savām sajūtām. it kā jūtos normāli, tomēr intensīvāka slodze bez iespējas atpūsties starplaikos ļoti nogurdina. un tas jocīgais klepus, kas var dienu nebūt un tad pēkšņi parādīties... kas var būt vienkārši ieklepošanās, bet var pārvērsties par klepus lēkmi, kuru grūti apstādināt... temperatūra tā arī lēkā ap 37,... bet analīzes apmierinošas. vismaz tas labi. dažas pozitīvas ziņas - mazais bērns tika pie skolas liecības /ir labi kopumā, jāpastrādā vairāk ar matemātiku.../, pie diploma par 2. vietu Vuolyudzānos /- mam, tā figūriņa /vālodzīte/ ir tiiik smukiņa! man ļoti patīk!/ un pārtikas pakas par attālinātajām mācību dienām, kā arī skolas Zsvētku dāvaniņas. vakariņas šodien gatavoja bērni, izmantojot jauno pavārgrāmatu "Piparēdiens". iesaku tiem pusaudžiem, kas uzsāk patstāvīgās dzīves gaitas kopmītnēs. izcila grāmata! receptes vienkāršas, ātri pagatavojamas, tomēr katra ar savu knifiņu un garšas niansēm. mazā meita ir aizrāvusies un palēnām aizrauj līdzi arī brāļus. ideāli! rīt būs jauna diena 🙂 ļoti ceru, ka mierīga un bez pārsteigumiem...

18.12.2020.

- mam, te būs tev vakariņas! - tā mazā meita, iedvesmojoties no Rojs Puķe grāmatas "Piparēdiens" / Izdevniecība "Latvijas Mediji" /.
- pierakstām manu pirmo recepti! - maize, sviests, sāls, avokado, tomāti...
bērnu sekmes ir... interesantas... apsolīju, ka katrs dabūs šomēnes tik lielu kabatas naudu, kāds būs lielākais skaits vērtējumu liecībās, tā nu bērnu kabatas naudas - diviem bērniem, katram pa 8 eiro, vienam - 7 un vienam - 4... ir, uz ko tiekties! bet nu mācību semestris ir veiksmīgi noslēdzies, un nu var mazliet izbaudīt, ai, ups!, nedrīkst taču šobrīd justies labapmierināts 😃, tad nu - var mazliet padzīvoties mierīgāk, nestresojot par neizpildītajiem skolas darbiem. /jā, dažas pulciņu astītes ir palikušas, bet līdz Zsvētkiem tiksim galā arī ar tām. varbūt. ja mazajam bērnam būs labs prāts un man pietiekami daudz spēka.../.
šobrīd gan mazais bērns ir ieracies jaunajā žurnālā zinātkāriem bērniem "Baltais valis" / Gunta Apse, Baltais Valis /. uzreiz varu teikt, ka zinu, ko viņa saņems dāvanā Zsvētkos - šī paša žurnāla gada abonementu. plašāka atsauksme sekos bērna lapā Irbe Bārbala lasa un raksta
šodien snieg slapjš sniegs. un bērni ļoti gaida iespēju slidot. ziemojamies!
131980434_3762189303840989_7624843580589069131_o.jpg

19.12.2020.

Ikrīta deva... Sajutos, kā veca večiņa 😃

132018406_3764011603658759_8499169024119287659_o.jpg

20.12.2020.

varu samērā ilgi staigāt laukā, spēka pietiek. bet vienkārši nomazgāt traukus un uzvārīt zupu - kā noskriet maratonu, sāk joņot sirds, sviedri parādās un paliek grūti elpot... nu kas tas ir?
temperatūra tā arī turas ap tiem 37,...
mazajam bērnam mūzikas vakars. iemācījās dziesmu uz kokles, nu ķērusies klāt stabulei, flautiņai un klavierēm. varbūt iemācīšoties arī uz vijoles... nē, uz vijoles tomēr nemācīšoties. tur notiņas grūtāk saganīt...

21.12.2020.

šķiet, ka tomēr tas, ka ir nozīmēta tā karantīna, vairāk dod pa smadzenēm, nekā reāli ko iespaido. vēl divas dienas... un būs atgūta brīvība! 😃 visiem!
ar mazo bērnu garā rīta saruna par skolu un draudzēšanos. viņai ik pa brīdim zvana meitene no iepriekšējās skolas, un mans bērns visu laiku neatbild viņai, nevēlas runāt. pajautāju - kāpēc tā? un atvērās vaļā slūžas... izrādās, ka tagad, jaunajā skolā, neskatoties uz to, ka bērnu ir daudz vairāk klasē, viņa jūtoties daudz labāk, jo neviens viņu vairs neapsmej... un viņai ir vairāk draugu. jā, mazā klasē laikam tomēr ir grūtāk draudzēties, izvēle mazāka...
ceru, ka neesmu nošāvusi greizi, mainot bērnam skolu... jā, mācīties ir mazliet sarežģītāk, prasības ir vairāk, ir parādījušies mājasdarbi, kas manam jau tā noslogotajam bērnam reizēm ir par daudz. viņa vairs nav labākā klasē /reizēm ir svētīgi agrāk saprast, ka ir nepieciešams darbs, lai ko sasniegtu, ka nevar vienmēr paļauties uz to, ka tāpat ir labākā.../. bet, kad jautāju:
- labi, tad pasaki, ko atmetam, uz ko tu varētu neiet? - folklora, mūzikas skola, zīmēšana, keramika, vokālais ansamblis, dejas...
- mamu, bet man viss patīk! es nevaru izdomāt, ko es varētu nedarīt! nu... uz mūzikas skolu varētu neiet... un iet uz dabaszinību pulciņu un ēst gatavošanas pulciņu vai baletu! /ak vai!... - šo dzirdot, klusībā novaidos.../.
- mūzikas skola nav apspriežama! /te mūsu intereses konfliktē... no sākuma bērns ļoti gribēja uz mūzikas skolu, tad ļoti negribēja, šobrīd atkal grib, jo tas esot interesantāk, nekā visu laiku sēdēt mājās... pagaidām diskusijas notiek par apgūstamo pamatinstrumentu.../.
šogad ļoti pietrūkst Zsvētku koncertu. nebiju iedomājusies, cik tā tomēr ir būtiska svētku sastāvdaļa, kad bērni vēl pa skolām.
fiziskās sajūtas - ir parādījies aizlikts deguns un kaut kas līdzīgs iesnām. un kakls arī ir ciet - nesāp, bet sajūta, ka tur ir pilns ar krēpām, kuras nevaru izklepot. temperatūra, šorīt vismaz, nokritusies zem 37. beidzot! gluži 36,6 vēl nav, bet tas vairs nav tik būtiski, vai ne? 😃
jūtos, kā pamodusies pēc gara, murgaina sapņa... vai kā ilgi, ilgi raudājusi un nu beidzot pierimusi...
laukā pavasaris...

22.12.2020.

šodien sapratu, kāpēc paliek slikti, gatavojot ēst, - ir karsti! un, izrādās, šobrīd es nepanesu karstumu...
ieklīdu divos lielveikalos, gādājot Zsvētkiem ēdamo, un secināju, ka paliek grūti elpot /maskas efekts? līdz slimošanai maska nekādi manu elpošanu neietekmēja... vai psiholoģiskais moments?/, kļūst karsti un parādās sviedri, kamēr visu vajadzīgo mēģināju sameklēt un salasīt. sajutos pamatīgi dezorientēta un daļu no nodomātā neatradu, jo gribējās ātrāk tikt no tā veikala laukā... laikam būs jāpāriet uz ciema veikaliņu un internetpasūtījumiem. elpa smagnēja joprojām, lai gan jau stundu kā mājās... un šodien tajos veikalos pat neviens virsū nekāpa, kā bieži mēdz būt...
kaut kur pazaudēju savu atstarotāju 🙁 piespraudīte - puķe ar tautisku noskaņu. eh!
vēl secināju, ka patiesībā negribu nevienu satikt, vismaz ne klātienē. mazliet neloģiska panika no cilvēkiem 😃 pilsētā sajutos, kā mazais meža dīvainītis... kas nespēj orientēties vidē...
rīt diviem bērniem pēdējā karantīnas diena 🙂 no individuālās karantīnas pāriesim uz vispārējo valsts karantīnu... ha!

23.12.2020.

šodien visu laiku strīdamies ar mazo bērnu... viņai nekas nav labi, un man arī... raudāt gribas...
izlasījām pāris Ziemassvētku grāmatas. uzzinājām, kā surikati svinēja Ziemsvētkus, mazo bērnu sajūsmināja vārds - Ziemsvētki. - mam, es tagad Ziemassvētkus saukšu par Ziemsvētkiem! tas ir tik forši!
uzzinājām, kā dzīvo Ziemassvētku vecītis. tie viņa rūķi gan ir palaidņi! un zvēri kur tik neielien! un vecītis makšķerē bez makšķeres...
pabeidzām pētīt Balto vali /par to atsauksme sekos, kad bērnam būs labāks prāts/.
šodien ieradās Zsvētku svinēšanas kompānija mūsmājās. par to gan mazais bērns bija sajūsmā. spiedzieni un lēkāšana, cerams, ka žurkas pagrabā nenobiedēja 😃 - mamu, tas ir Meikuleņš! /klusi nopriecājos, ka mana ideja ir izdevusies, var atpazīt personāžus. paldies Inna Podjavo :)/
mazais bērns uzrakstīja arī vēstuli Zsvētku vecītim 🙂 man par pārsteigumu tai vēstulē nebija nevienas materiālas vēlmes.
tuvāk vakarpusei pamodās arī mani tīņi... galīgi ir nojucis viss dienas režīms. visiem.
palēnām mēģinu atgriezties darba režīmā, bet nevaru sevi īsti piespiest neko jēdzīgu izdarīt... tupi skatos krievu melodrāmas... vai spēlēju spēlītes... iekšēji pamatīgi sevi par to lamājot... šobrīd neesmu ar sevi apmierināta... ja pat doma par nomazgāšanos sagādā spriedzi, tad īsti labi vēl nav...
bet rīt būs jauna diena, vai ne? un varbūt rīt izdosies ko padarīt jēdzīgāku par tukšu blenšanu ekrānā... vismaz drēbes ielikt veļas mašīnā un to ieslēgt...
fiziski joprojām nespēks. un kaut kāda trula apātija, kad viss kļūst vienalga. šķiet, ir pamatīgi nojucis arī hormonālais cikls... /slimnīcā esot doti hormoni, kas laikam savas sekas ir atstājuši.../ bet nu vismaz temperatūra turas zem 37 un klepus, ja arī reizēm parādās, ir kļuvis atklepojošs un mīkstāks, vairs neskrāpē kaklu. tikai brīžiem smacē, kad pavairāk sakrājas... deguns ik pa brīdim ir ciet. bet iesnu īsti nav.
vēl šodien secināju, ka nav arī eglītei lampiņu 🙁 un spuldzes dažas ir pārdegušas. tādi sīkumi, kas citā laikā būtu iegādājami veikalā, bet ne šobrīd... ak!
toties rīt pilnīgi oficiāli un droši varēsim iet laukā no mājas, jo arī covid negatīvo bērnu karantīnai šodien ir pēdējā diena! urā! savā ziņā tā apziņa, ka vairs nav tas ieslodzījums mājās, atbrīvo. vismaz nejutīšos vairs kā noziedzniece uz ielas vai veikalā. /jā, mana karantīna beidzās agrāk, bet solidarizējos ar bērniem, kā izskatās.../.
laikam ir ieslēdzies kāds aizsargmehānisms, jo skatoties uz to, kas šobrīd notiek valstī, iekšēji ir ironija un skepse...

132581637_3775271062532813_8526627689320614539_o.jpg

24.12.2020.

no rīta puses kārtējā statistika ar skaitļiem, kas nu jau pārsniedz četrus ciparus... ok, gatavojamies vispārējai sēdēšanai mājās. nu būs taču tas valsts lokdauns, nekur no tā nespruksim... tomēr iekšējā ironija un skepse nerimstas...
mazais bērns lasa, un es saprotu, ka viņa ir sākusi lasīt ļoti fragmentāri... uztver tikai kādu daļu no teksta, nevis visu tekstu. izdara secinājumus, pirms paguvusi visu teikumu izlasīt... fragmentārā pasaulē dzīvojam - telefonā...
tā dīvainā sajūta, kad saprotu, ka Zsvētku rosīšanās ir vajadzīga tikai man pašai un varbūt mazlietiņ vēl mazajam bērnam... bet ne vairs maniem tīņiem... neesmu spējusi savā mājā uzturēt dzīvas svētku tradīcijas... nu ko, sāksim visu no gala? gluži kā tas krupis vai zvirbulis ar izgāzto alutiņu... bet nu jau sev pašai, nevis kādam, pat ja tie kādi ir mani bērni... ak!
eju griezt rosolu un mazliet par šo visu padomāt... vai arī nedomāt...
lai vai kā - mierīgu noskaņojumu arī šodienas grinčiem!
temperatūra 37,6 un smagi elpot... karsti...

26.12.2020.

koncentrējoties uz to, kas man ir:
- veseli bērni - šķiet, ka šis ir pašsaprotami, bet tā tomēr nav.
- pietiekami daudz pārtikas - šodien atslēdzu atsaldēt ledusskapi un sapratu, ka nezinu, kur uz to bridi visu salikt. ir nedēļām divām uz priekšu noteikti. jo īpaši ar manu bērnu režīmu, kad pamostas uz vakarpusi un pārtiek no čipsiem un piparkūkām 😃
- samaksāti tekošie rēķini - tas nozīmē, ka arī ar finansēm daudz maz viss ir kārtībā. varbūt tikai pamatīgāk jāpiestrādā pie finansiālā plānojuma un maksājumu prioritātēm...
- bērniem ir sezonas apģērbs un apavi. ja nu vienīgi tie cimdi... bet man ir dzija un adatas... un lielākā daļa no bērniem tāpat laukā neiet... no virtuālās pasaules... /paspēju laicīgi iegādāties mazajam bērnam ziemas apavus! par to tiešām ir prieks/.
protams, mani mazliet uztrauc tas, kas notiks tālāk. vai es tikšu uz darbu, ja nu valdība izdomā, ka valstī nepieciešami vēl stingrāki ierobežojumi... vai maz būs darbs? vai būs sabiedriskais transports, lai uz to nokļūtu? jo ja pēkšņi es palieku bez tā, viss aizies pa pieskari un būs smagi... bet to laikam es ietekmēt neko daudz nevaru... diemžēl.
un vēl esmu pieņēmusi, ka - ok, šobrīd viss notiks mazliet lēnāk nekā man ierasts... pēc tam, kad vakar salātus griezu apmēram četras stundas, lai gan parasti varu to izdarīt stundas laikā, ja esmu viena pati virtuvē.
secināju, ka daļa cilvēku no manis... baidās 😃 ieraugot mani, pāriet uz otru ielas pusi, piemēram. bet distances ievērošana - tas ir labi! nekad nav īsti paticis tas, ka kāds ne no savējiem cenšas pienākt par tuvu... un savējie nebaidās 🙂
tā iekšējā panika, kam es biju ļāvusies līdz ar vairumu, palēnām pierimst. atgriežas veselais saprāts. vismaz es uz to ceru. jo nu spēju saskatīt dažas savas ne īsti loģiskās darbības - piem., panikas izraisītus pirkumus, kuri reāli man nemaz nav vajadzīgi... bet to, kas tiešām šobrīd ir vajadzīgs, neesmu iedomājusies nopirkt. ak! nez, spuldzītes taču var arī internetā kaut kur pasūtīt, vai ne?
jebkurā gadījumā - dzīvojam! laukā ir sniegs. mazais bērns par to ir sajūsmā. es arī. tik ļoti gaidīju šo balto pasauli! un arī dienas palēnām kļūst garākas. esam ceļā uz pavasari 🙂

29.12.2020.

Mērfija likumi reāli darbojas! nupat noplīsa ūdens caurule, kas nāk uz/no boileri, un nu pludo visa tualete... aizgriezu ūdeni no centrālās padeves, nu jādomā, kā tikt pie jaunas ūdens caurules un to nomainīt... ak!
kas noplīsīs nākamais?
no rīta mazais bērns mācījās lasīt... krieviski! 🙂 ņemot palīgos skanošo telefonu, kas nosauc krievu alfabēta burtus, viņai tas izdevās visai raiti.
- mamu, redzi, es lasu! es šodien gribu lasīt krieviski!
vai saprata, ko lasa? jā, saprata! krievu valodā viņa daudz skatās multfilmas un video, līdz ar to šo valodu ir uzķērusi.
nu jau vairākas dienas uz balkona nāk ciemos rudibalts kaķis. šodien mazais bērns ar viņu padraudzējās, pabaroja. tāds dikti mīlīgs tas kaķis... sarīkoja gandrīz vai histēriju par to, ka tomēr neļauju laist iekšā dzīvoklī, lai nepierod.
- mam, un kā tu pati justos aukstumā un sniegā? mam, tu redzi, cik viņš ir izsalcis? mam, viņš ir tiiiik mīļš! mam!...
- nē! bērns, mums jau ir trīs kaķi... un es domāju, ka viņam ir savas mājas.
- tad kāpēc viņš ņaud uz mūsu balkona! /jā, kāpēc gan? bet, nē, ceturto kaķi mēs vienkārši nevaram atļauties.../... mam, es nosaukšu trīs iemeslus, kāpēc viņš jāielaiž iekšā - 1. viņš ir izsalcis un nosalis, 2. viņš ir tiiik mīļš, skaties, kā viņš murrā un glaužas!, 3. mam, ir Ziemsvētku laiks, un visiem ir jābūt mājās kopā ar ģimeni!...
- bērns, trīs iemesli, kāpēc mēs viņu nevaram pieņemt - 1. mums jau ir trīs kaķi, 2. tā būs vēl viena trauma tavam kāmītim, 3. viņam droši vien ir savas mājās /vismaz es ļoti ceru, ka ir/, un istabā kaķi sakausies! atceries, kā Spoks un Murka negribēja no sākuma pieņemt Kikī?...
- mam, man tā kaķīša ir tik ļoti žēl... nu ielaižam viņu iekšā...
labi, ka bērnam ir līdzjūtīga sirds 🙂 bet diemžēl pasaule reizēm ir ļauna...
Zsvētku rūķa atnestais kāmītis ir ticis pie vārda /Keita/ un tiek traki lutināts ar visādiem gardumiņiem. un ik pa brīdim arī palaists paskrieties ārpus būra. viņa kājiņas esot traki kutelīgas, kad viņš skrien pa ķermeni. hhmmm...
pāris dienas atpakaļ iztīrījām viņam mājiņu, jo bija tur traki daudz jau sakakājis /nu, kā lai kāmim ierāda, ka labāk to darīt ārpus mājiņas?.../. un pēc tam sabijos, jo kāmis, sapratis, ka viņa mājiņa ir tukša /nav vairs iekšā savilktās midziņas un noslēpto ēdiena krājumu/, metās traki skriet pa būri, cauruli un riteni, beigās noguris aizmiga caurulē... pamodās un jauno midziņu vispirms centās iekārtot caurulē... nācās neļaut to darīt. nu jau atkal ir iekārtojis savu mājiņu, un... man ir bail to atkal iztīrīt, bet nāksies to darīt, jo savādāk smaka...
pozitīvi ir tas, ka vakar mana ģimenes ārste noslēdza slimības lapu un atļāva iet uz darbu! 🙂 pagaidām esmu norīkota strādāt attālināti. raksti, grāmatu apskati, izglītošanās - ko darīt, pietiek.
fiziski gan joprojām jūtos kā sagrabējusi večiņa, jo nu ir parādījušās mugursāpes. jostas rajonā, labajā pusē. pieļauju, ka kāds no mugurkaula diskiem ir paslīdējis. tā tāda ierasta vaina, tikai parasti sāpēja kreisajā pusē... tā nu no gultas rītos laukā raušos minūtes piecas, jo sāp taču!, un jūtos dikti stīva... bet vazāties pa poliklīniku un ārstiem šobrīd nav ne mazākās vēlmes, līdz ar to - ar šo gan jau kaut kā sadzīvošu. pa dienu iekustoties kļūst vieglāk.
no rītiem temperatūra ir daudz maz normāla, vakaros pakāpj mazliet pāri 37. lielāka slodze joprojām ir nogurdinoša. turklāt gan fiziska, gan mentāla. laboju tekstu un saprotu, ka pēc ilgākas teksta labošanas sāku neuztvert teksta jēgu... teikums jāpārlasa vairākkārtīgi, lai saprastu... ar grāmatām ir līdzīgi. varu uztvert nedaudz. pie kādas 30-tās lappuses sāku klīst prom no teksta un to neuztvert 🙁 jebkurai grāmatai, pat tādai, kas ļoti ievelk un patīk. tā nu lasu ļoti fragmentāri, daudz liekot malā grāmatu. saraustīta apkārtējā uztvere.
vispārējā sajūsma par vakcinācijas sākšanos manī rada skepsi.
nedomāju, ka ļaušos kļūt par izmēģinājuma trusīti... nevienu no jaunajām vakcīnām neesmu akceptējusi potēt ne bērniem, ne sev. līdz šim esam iztikuši tikai ar pamatvakcīnām, un ceru, ka arī uz priekšu iztiksim bez visām tām gripas un citām potēm...
šķiet, ka šobrīd man ir iestājusies covid pandēmijas nolieguma fāze, neskatoties uz to, ka diagnozē tas man ir apstiprināts bijis... ir ļoti pretrunīgas sajūtas visa šī sakarā... jo īpaši tad, ja pasekoju līdzi jaunākajām ziņām...

31.12.2020.

gada pēdējā dienā ir pieņemts atskatīties uz pavadīto gadu. tātad - mans 2020!
1. gada sākums bija ļoti iepriecinošs - es uzsāku darba gaitas bibliotēkā 🙂 paldies par uzticēšanos vadībai 🙂 un ceru, ka esmu attaisnojusi uz mani liktās cerības, jo bibliotekāra izglītības man pagaidām nav. bet droši zinu, ka būs! mīlu savu darbu 💝📚 un ļoti ceru, ka ar darba izaicinājumiem un iespējām esmu tikusi godam galā.
2. arī 2020. gadā turpinājās mana sadarbība ar izdevniecībām, un pateicoties "Latvijas Mediji", "Jānis Roze", "Pētergailis" un citām izdevniecībām (paldies par iespēju un uzticēšanos :)/, esmu izlasījusi daudzas burvīgas grāmatas, par kurām esmu centusies uzrakstīt savā lapā Biblioholiķes atzīšanās. grāmatas lasīju kopā arī ar mazo meitu, un viņas grāmatu atsauksmes var skatīties viņas lapā Irbe Bārbala lasa un raksta. reizēm par izlasīto grāmatu ir grūti uzrakstīt, reizēm ir pietrūcis laika uzrakstīt, tāpēc ne gluži par visām esmu rakstījusi, tomēr apņemos uzrakstīt arī trūkstošās atsauksmes. tāds neliels parādiņš uz nākamo gadu.
3. joprojām ik pa laikam laboju tekstus. "Domu pērles" ir nomainījusi izdevniecība "Ezerrozes grāmatas". gājis ir ļoti dažādi. ir bijušas arī neveiksmes, bet esmu sapratusi savu atbildības daļu par tekstu un to, kur tā jāierobežo... ļoti priecājos, ka esmu iepazinusi kādu jauku autori Sarmīte Poikāne, kurai drīz iznāks jau trešā manis labotā grāmata.
4. joprojām ceļoju. neskatoties uz to, ka šis ir bijis izaicinājumu gads arī ceļošanai, esmu izskrējusi cauri vairākkārtīgi savam novadam, tikusi pāris reizes līdz jūrai un devusies pieredzes apmaiņas braucienos ar darba kolektīvu pa Latviju. ceļš, brauciens, jaunas vietas un iespaidi - es nespēju no tā atteikties. tā ir daļa no manas būtības.
5. esmu turpinājusi mācīties. pamatā attālināti. ir apgūti vairāki kursi OpenMinded platformā, kā arī citur.
6. gada izaicinājums - covid pozitīvs tests un no tā izrietošās sekas...
7. gada pārbaudījums - attālinātās mācības kopā ar maniem skolas bērniem /pateicība vecākajai meitai, ka uzņēmās mājskolotāja lomu mazajai māsai un jaunākajam brālim /1. un 6. klases/ 🙂 bez viņas pavasara skološanās būtu daudz, daudz sarežģītāka un grūtāka. mans lielais bērns, es Tevi ļoti, ļoti mīlu! paldies lielākajiem dēliem, ka ar savām mācībām viņi tika galā paši, jo 8. un 9. klases vielu es nepavilktu.../... pēc pirmā šoka pavasarī un centieniem visu pagūt, un secinājumiem, ka visu pagūt vienkārši pietrūkst laika, rudenī jau tika izsijātas prioritātes un šis tas nolikts malā līdz iespējai atgriezties klātienē skolās un pulciņos.
8. gada sarūgtinājums - nenotikušie skolēnu deju un dziesmu svētki 🙁 kad sapratām, ka tie ir atcelti, raudājām abas ar mazo bērnu... ļoti, ļoti ceram, ka nākamgad šie svētki varēs notikt un mēs būsim tajos.
9. gada lepnums - vecākais dēls šogad pabeidza 9.klasi 🙂 izlaidums bija savādāks, nekā citus gadus, bet bija. man pat labāk patika, mazāk viesu /tikai absolventi, skolotāji un vecāki/, mazāka burzma, svinīgāks noskaņojums.
10. gada pārsteigums - mazās meitas dzejoļa tikšana gadagrāmatā "Garā pupa" un Renāra Kaupera atzinības pupa 🏆 šogad beidzot ir iznākusi 2018. g. rīkotā pasaku konkursa uzvarētāju pasaku grāmata "Jauks un Mīlīte", kurā ir arī mana mazā bērna pasaka par zirdziņu un grāmatām.
tā, 10 ir skaists skaitlis, pietiks 😃
lai gan, nē, ir vēl gada avantūra - mazais bērns izlūdzās mazu mājdzīvnieciņu tikai viņai, un tā pie mums ieradās kāmītis /kompromiss mazās meitas lūgtajam sunītim.../... ņemot vērā to, ka mums jau ir trīs kaķi... bet kāmītis jūtas labi, viņam ir savs būrītis, sava bumba, kurā reizēm pa istabu paskriet, sava saimniece /pagaidām mazais bērns apzinīgi pilda savu apņemšanos - baro, izklaidē, tīra būri bez īpašas atgādināšanas/. un tas sīkais grauzējs savā ziņā ir dikti amizants. ja vien neskrietu pa būri pusi no nakts...
laimīgu, veiksmīgu, radošu un labu pārsteigumu pilnu jauno gadu, mani mīļie, radi, draugi un citi labi cilvēki! esmu ļoti pateicīga jums visiem. dzīvojam!

01.01.2021.

no rīta pamodos sestdienā un visu dienu arī nodzīvoju sestdienā, lai pret vakarpusi tā pēkšņi saprastu - ak, ir piektdiena! 😃
1. janvāris - jaunu apņemšanos diena... it kā... bet man nevienas jaunas apņemšanās nebūs, turpināšu iesākto kursu - strādāšu, rakstīšu par un ap grāmatām, darbošos kopā ar bērniem, līdzdzīvošu viņu priekiem, panākumiem un arī sarūgtinājumiem, īsāk sakot - dzīvošu 🙂
fiziski palēnām sāku atgūties. temperatūra nemainīga - ap 37 tā arī turas, uzlecot vai noslīdot kādu grādu vai pāris zemāk vai augstāk... tomēr mazinās apātija, un manas smadzenes vairs neatsakās uztvert info, kas ir vairāk nekā dažas lappuses. mazinās muguras sāpes. šorīt parādījās arī mr / nebija vairāk nekā divus mēnešus.../. e ļoti ceru, ka tas nozīmē, ka ķermenis pēc tās hormonu terapijas sāk atgūties.
rītos brokastīs gan joprojām sauja ar vitamīniem - imunitātes stiprināšanai, D, C, mildronāts, probiotiķi... /vismaz labi, ka tā vairs nav sākotnējā sauja ar nopietnākām zālēm/. laikam papildus vitamīni būs mana jaunā dzīve, vismaz kādu laiku, jo, ja kādas dienas piemirstas tos paņemt, uzreiz sajūtu atkritienu...
nāksies nopietnāk piedomāt pie savas fiziskās formas un ieviest vairāk fizisko slodzi. kur ir palikusi mana apņemšanās par nūjošanu, piem.? ā, nu jā, tā bija 2020. g. apņemšanās 😃 šo varētu paņemt arī 2021. gadā... un beidzot pildīt!
ļoti ceru, ka šis gads būs... jā, kāds gan? gribēju jau rakstīt - mierīgāks, bet tad sapratu, ka nekādus trakus satricinājumus pagājušais gads nenesa. gribētos mazliet vairāk paceļot, mazliet vairāk pozitīvu pārsteigumu, bet pamatā neko daudz citu es negribu, kā bija jau iepriekšējā gadā. varbūt izdosies vairāk pievērsties radošajai sfērai tieši saviem darbiem. gribētos kādu jaunu grāmatu iznākam... un savu!
laimīgu jauno gadu, mīļie!

05.01.2021.

mēs nolēmām, ka lemsim parīt... ha!
klausos preses konferenci par turpmāko un secinu, ka nekas nemainās...
kāds var skaidri pateikt, kad skolās atgriežas mazās /1.-4./ klases? tiešām pagarināts brīvlaiks līdz 25. janvārim un garāks mācību laiks vasarā? mazais bērns par to nebūs sajūsmā...
es īsti nesaprotu, kas notiek, bet šobrīd emocionāli jūtos sagrauta. un pagaidām nespēju noorientēties, tās ir slimošanas sekas, vai kādas psihiskas slimības sākums/saasinājums?...
dienas paiet truli. viss, kam cenšos pieķerties, kaut kur izslīd, netiek pabeigts, vai pat iesākts. bērni ir pazuduši katrs savā ierīcē... brīžiem jūtos kā suns - varu atgādināt, mudināt un riet, cik vien spēka, ka jāpievēršas mācībām, jāizdara šāds vai tāds darbiņš un vispār, virtuālā pasaule ir tikai daļa no dzīves... mani nedzird...
un esam sākušas ar mazo bērnu traki strīdēties... man tas ļoti, ļoti nepatīk... strīdi ir par to, ka ir jāizlien laukā no telefona un jāpalasa, jāpaspēlē, jāuzzīmē, jāpadarbojas kaut kas skolas un interešu labā. it kā paklausa, bet rūc pretī, strīdas, sūdzas, ka ir piekususi... esmu nenormāli nogurusi no šiem strīdiem. un reizēm vienkāršāk ir to bērnu neaiztikt viņas telefonā, nekā noņemt telefonu un iedot citu nodarbi... jūtos izcili draņķīga mamma. kas palēnām pazaudē savus bērnus...
reāli gribas ierakties kādā sniega alā un pamosties tikai pavasarī... kā lācim...
fiziskajā pašsajūtā nekas daudz nemainās. tāpat tā temperatūra turas ap 37. tāpat fizisks nogurums. tāpat sevis iekšējā lamāšana, kad saprotu, ka - ar prātu un gribēšanu kalnus nogāztu, bet fiziski nepietiek spēka pat aizrāpot līdz tam kalnam... joprojām aizlikts deguns, joprojām brīžiem ir grūti elpot. klepus gan ir mitējies. laikam.
ļoti pietrūkst pieauguša cilvēka fiziskas klātbūtnes un palīdzības... kaut pāris stundas dienā... vismaz iespējas kādam izraudāties azotē... neiešu jau taču bērniem žēloties par to, cik tomēr ir grūti...
ak! nekas, rīt būs jauna diena. uzlikšu masku, ka esmu stipra, un varēšu iet tālāk. varbūt...

08.01.2021.

šīs nedēļas labākā ziņa - bibliotēkas drīkst izsniegt grāmatas! tas iepriecina gan kā kaislīgu lasītāju, gan kā bibliotekāri. nebiju domājusi, ka man tik ļoti pietrūks lasītāju un iespējas ieteikt viņiem grāmatas.
ir beigusies arī pirmā attālinātā pēcbrīvdienu skolas nedēļa 7. - 12. klasēm un profesionālajām skolām. šī ir rūgtā tēma... mans 7.klasnieks ir mēģinājis noignorēt visu mācīšanos, neviens darbs nevienā priekšmetā nav aizsūtīts. labi, ka vismaz esmu piedabūjusi viņu pieslēgties zoom stundām... - mam, es nevaru mācīties attālināti! gribu uz skolu! - jā, dēls, es arī gribu uz darbu klātienē un lai jūs ietu uz skolu, bet... situācija ir tāda, kāda ir... diemžēl...
jaunnedēļ atgriežos klātienē darbā. nez, kā tad viņam ies ar zoom stundām?... šai situācijā izbesījušies un nelaimīgi laikam jūtamies visi - i pats skolnieks, i es kā viņa mamma, i skolotāji... kurā brīdī viņam ir ieslēdzies tas protests pret mācīšanos kā tādu? ko esmu palaidusi garām? skola apdomāšot iespēju iesaistīt bāriņtiesu... interesanti, ko bāriņtiesa var izdarīt šai situācijā? sēdēs klāt bērnam un piespiedīs mācīties?... viņš vienkārši izies laukā! vismaz viņš tā rīkojas, kad es mēģinu būt blakus uzdevumu pildīšanas laikā... bērns vienkārši pazūd laukā... jā, es vairs viņam neesmu autoritāte 🙁 diemžēl... bet laikam vienai melnajai avij katrā ģimenē jābūt, ja? 😀 un tāpat es ļoti mīlu arī savu jaunāko dēlu.
apsveru iespēju, ka mazā meita arī varētu septembrī vēlreiz uzsākt 2. klasi, vismaz mūzikas skolā tas laikam būtu saprātīgāk. jo attālināti mācīties, tāpat kā pavasarī... neesmu droša, ka mani nervi to izturēs. traki strīdas pretī jebkam, ko ierosinu. jā, paklausa un izdara, vai izdarām kopā, bet tie protesti pirms tam!... vai tiešām katrs ierosinājums pamācīties, paspēlēt kādu instrumentu, palasīt, uzzīmēt... jāuztver ar bļaušanu, čīkstēšanu, kāju sišanu pret grīdu un nesakarīgu skriešanu kaut kur?... man nekas cits neatliek, kā skaļāk un metāliskāk atkārtot viņas vārdu, tas vēl bērnu savāc... bet... cik ilgi šādi? mana pacietība arī nav bezizmēra... īsāk sakot, es sāku neatpazīt savu kādreiz aizrautīgo bērnu... gudra un spējīga viņa ir, jā, bet... es laikam neprotu audzināt bērnus...
meitas replikas, spēlējot vijoli šovakar - es esmu dusmīga!... - man jātrenē pirksti, nevis stīgas!... - mam, es nevaru šo nospēlēt!... - es gribu dzert!... /atļaujos norādīt - skaties, lai lociņš iet taisnāk.../ - es pati zinu, ka jāskatās lociņš!... - nebūs nekāda vēlreiz! man pietiek!...
spēlējot nojūk notiņas, bērns piesit kāju un aiznesas taisnā virzienā iekšā sienā... - mam, es nevaru šādi spēlēt!... /palūdzu - bērns, ieslēdz lielo gaismu, lai labāk redz notis.../ - domā, ka es neredzu, domā, ka man slikta redze, ja? es jau sen staigātu ar brillēm, ja neredzētu!... - pēc notiņām būs tieši tāpat, kā bez notiņām! tāpēc, ka es atceros! vairs nespēlēšu pēc tam!... - mam, kura no mums spēlē vijoli - tu vai es!? es, ja? nu tad es pati zinu, kā man jāspēlē!...
reizēm tiešām knapi valdos, lai es pati ko nesāktu mest pa gaisu... piem, bērna notis un instrumentus...
nez, vai citur iet līdzīgi?
fiziski nekas daudz nemainās - nogurstu ātrāk, straujāk ejot, parādās aizdusa, mugura turpina mēreni īdēt, bet nu pamazām noignorēju tās sāpes, ja vien pie kādas straujākas vai neveiklākas kustības tās par sevi neatgādina tā, ka jāiekliedzas...
temperatūru esmu pārstājusi mērīt. nav ko lieki sevi uztraukt 😃
emocionāli - kā uz pulvermucas, kas kuru katru mirkli var uzsprāgt, vai kā vulkāns, kas ik pa laikam izmet lavu, tad pierimst, tad atkal izmet...
arī tas pāries 🙂 laikam tomēr jāpasūta TAS Zālamana gredzens... pie kā pieturēties šādos laikos, kā šobrīd, kad viss mainās pa minūtēm, ne vien dienām, kad ir tik pamatīga nenoteiktība, ka neko vairs īsti nevar plānot...

09.01.2021.

mazais bērns ir biežāk sācis spēlēt stabuli. no sākuma nesapratu, kāpēc tā. šodien uzķēru - kad viņa spēlē stabuli, Dodo /kāmītis/ nāk lūkoties, kas trokšņo 😃 tā nu mazais bērns, kad iegribas viņai paspēlēties ar Dodo, ķeras pie stabules! tagad derētu papētīt, uz kuru Vīteru dziesmu viņš labprātāk izlien no savas mājiņas. tiešām būs muzikālais kāmis!
ja apbruņojas ar pacietību un neatlaidību, tad var arī mājiniekus pārliecināt, ka balkona kaķim ir auksti, viņš grib ēst, un vispār - ir cietsirdīgi ziemas laikā ļaut viņam nosalt, kad viņš lūdzas istabā... rezultātā mūsu triju kaķu saimei nu ir pievienojies arī Ruducis. izcili mīļš, ruds, šķiet, ka runčuks. tiesa, pagaidām viņš nebēg tikai no mazā bērna un mīļojas arī tikai ar viņu. nu ja, mazais bērns jau viņu arī baro un laiž iekšā/ārā. ieņaudas iekšā, paēd, samīļojas ar mazo bērnu un tad iet savās āra gaitās.
mazliet smejos par sevi - rudens pusē ļoti gribēju rudu kaķēnu. ļoti situ sev pa pirkstiem, lai kādam nepieteiktos, kad tos piedāvāja... noturējos! un tad - ruds kaķis pats atnāk!... tas laikam saucas - domā, ko vēlies, jo vēlmes mēdz piepildīties 😃 nu, kamēr viņš pie mums dzīvojas uz trešdaļslodzi, tikmēr - ok, lai tā būtu.
Rēzeknē esot augts saslimstības rādītājs... iekšēji tas dara mani bažīgu. visi tie jautājumi - ja nu tomēr var aplipināties vēlreiz un drīz pēc izslimošanas, ja nu tomēr es pati vēl esmu infekcioza, ja nu tomēr... tai pat laikā ļoti gribu atgriezties klātienē darbā. jo mieru nedod tie daudzie darbiņi, kurus varu izdarīt tikai esot bibliotēkā. jāsakārto grāmatu fonds, jāsalabo visai daudz grāmatu, jāaplīmē burtu norādes, jāiekārto plānotās grāmatu izstādes...
tiesa, aktuāls kļūst arī jautājums - kur paliks mazais bērns, kuram vēl turpinās skolas brīvlaiks... - mam, ar brāļiem es nepalikšu, viņi mani trenkās!...
mirstības uzskaitījums pa vecumgrupām joprojām uzdod to pašu jautājumu - vai tiešām vecumgrupā 90 - 100 g., tiešais miršanas iemesls ir bijis covid? protams, nāve - tā ir traģēdija saimē, bet..., bet..., bet... varbūt tomēr tas velns nav tik melns, kā to cenšas mālēt?
otrs domājamais jautājums ir - potes... šī nu ir tā joma, kur pieturos pie pārbaudītām vērtībām un negrasos eksperimentēt ne ar sevi, ne bērniem, ļaujot potēt potes, kas ir uzradušās pēdējos gados. tā esam atteikušies i no visām tām meiteņu potēm 12 gados, i no vējbakām, rota vīrusa, utt. potēm. arī šī covid pote neizraisa uzticību, jo īpaši tās agresīvā reklāmas kampaņa... un mani tas mazliet satrauc - ja no pārējām potēm atteikties ir vienkārši - izrunā ar ārstu - vajag, nevajag un uzraksti atteikumu, tad ar šo... baidos, ka tik vienkārši var nebūt... bet varbūt par daudz esmu salasījusies sazvērestības teorijas? 😃
ziema turpinās. palēnām piesalst. rīt varētu izmēģināt ledu uz dīķa. mazais bērns ļoti nepacietīgi gaida, kad tad beidzot varēs paslidot...

10.01.2021.

viens no dēliem atcerējās, ka viņam ir ģitāra redzot, ka brālis spēlē ģitāru 🙂, viņam pievienojās arī mazā māsa. neko ilga tā spēlēšana gan nebija, bet akordi tika atgādināti.
kad bērnus netrenkā par datorspēlēm, daļai no viņiem tās pašiem paliek garlaicīgas un tiek meklētas jaunas nodarbes. tā nu ledusskapī atrodas piparkūku mīkla, un abi mazākie bērni sarosās uz piparkūku cepšanu. pirmā plāts viņiem... piedega 🙁 nebija ieraudzījuši, ka plīts temperatūra ir uzlikta uz 230 grādiem... nez, kāds sanāks otrs mēģinājums?
- mam, man ir bail, kad tu mani pasauc!
- kāpēc?
- jo man šķiet, ka tu mani atkal lamāsi...
hhhmmm... nebiju aizdomājusies, ka pamatkomunikācija ar jaunāko dēlu man ir pavēles, aizrādījumi un pārmetumi... nav brīnums, ka tādā gaisotnē neko negribas darīt, arī mācīties...
iekšēji pamatīga neapmierinātība ar sevi. bet tas nav nekas jauns 😃
p.s. kādu apstiprinājuma partikulu tu pamatā lieto, runājot latgaliski - jā ci da, ci nui?
mani šodien nobāra par to, ka es lietoju - da... tas neesot latgaliski, bet gan nejauks krievisms, kas piesārņo latgaliešu valodu...
nerunāšu vairs latgaliski! 😃
Atcerējos, nezinu, cik tas būtiski, bet nu jau trešo vakaru asiņo deguns...

13.01.2021.

tev jau nemaz tik slikti nebija, ja jau spēji rakstīt... ha!
rakstīšana ir tas, kas mani pietur, kad ir pavisam slikti. kas liek palikt šai realitātē, kas piezemē, kas neļauj aizlidot, aiziet, atslēgties un nebūt...
nerakstu es tikai tad, kad esmu ļoti laimīga, jo tad vienkārši nav iespējams parakstīt, visi vārdi šķiet neko neizsakoši...
joprojām šķetinu atpakaļ savu slimošanas laiku... atslēgties no realitātes es, šķiet, sāku jau kādā trešajā dienā, kad sāka kāpt temperatūra... un šobrīd slimnīcas sākuma laiku atceros pamatā no saviem pierakstiem... tas laiks ir kaut kur izkritis no atmiņas... zinu, ka biju, bet... kad mani rakstīja laukā, biju izbrīnīta par to, ka nekur nav mana mēteļa... ziema taču! palātas kaimiņienes mētelis visu laiku stāvēja uz pretējās gultas... izrādās, es vienkārši nebiju to paņēmusi līdzi, kad mani veda uz slimnīcu... tieši tāpat, kā vēl dažas citas nepieciešamās lietas... nu kurš pie skaidra saprāta esošs ļautiņš ziemas laikā skrietu gandrīz pliks laukā, zinot, ka iespējams vēlāk mājās būs jātiek ar autobusu?... nu labi, labi, uz priekšu mani aizvizināja kā kundzeni, mašīnā nejutās, ka būtu auksti... 😃
lai gan, nē, pie pilna saprāta es laikam nebiju jau pirmajā temperatūras dienā... jo, darbā apjaušot, ka nav labi, es nevis uzreiz savācu bērnu un braucu mājās /būtu paspējusi uz pēcpusdienas autobusu/, bet gan ļāvu bērnam pabeigt visus viņas tās dienas ārpusskolas pulciņus, nodarbības mūzikas skolā un pati vairākas stundas sēdēju pie upes un pētīju pīles... to es vēl atceros... bija vēss, man bija ļoti nosalušas rokas, mitra mugura un kādā brīdī sāka satumst, meklēju laternas, lai varētu pabeigt lasīt grāmatu... un pārstāt sevi lamāt par nespēju izlabot man uzticēto tekstu tā, lai autors būtu apmierināts /tā saruna, kas mums todien bija, bija dikti... nekāda, teiksim tā/... šķiet, ka to tekstu es vēl turpināju labot pāris dienas mājās un ļoti uz sevi dusmojos, ka nespēju koncentrēties...
nu jā, un tieši rakstīšana bija tā, kas mani noturēja pie nelielām veselā saprāta atliekām... jo es esmu tekstos, teksti ir gandrīz visa mana dzīve /pagaidām gan vairāk sveši teksti, nekā manis pašas, bet tas, iespējams, mainīsies.../. turklāt es esmu vizuāliste /laikam/ un labāk uztveru redzamu, pierakstītu tekstu, nekā pateiktu. Dekarts reiz teica - es domāju, tātad es esmu... par sevi es varu teikt - es rakstu vai lasu, tātad es esmu... /domāju, protams, arī... vismaz ik pa laikam 😃 varbūt.../
tātad - ja es pēkšņi sāku nodarboties ar grafomāniju, tas nozīmē, ka veselais saprāts mani palēnām sāk pamest un kļūst slikti, sliktāk...
un kad pārstāju izpausties, rakstot nesakarīgu tekstu blāķus, tad situācija uzlabojas 😃
pašsajūta šobrīd ir daudz maz normas robežās. ļoti priecē tas, ka ir atvērtas bibliotēkas lasītājiem un esmu atgriezusies klātienē darbā. brīžiem jūtos, kā nupat uzsākusi darba gaitas - dažas lietas ir piemirsušās un brīdi jāpadomā, lai atcerētos, kā tas īsti bija darāms un kas bija darāms... bet tas ir sīkums, kas ātri vien pāries! es vismaz tā ceru.

19.01.2021.

šodienas lēmums, ka attālināti no 25. janvāra mācās arī mazās klases, mani... nogalināja...
gribas rakstīt, izmantojot kirilicu, jo antīkvā to uzrakstīt nevar... trīs izjātas nedēļas! pagarināts mācību gads mazajiem... kāda suņa pēc? raudāt gribas... jo īpaši tāpēc, ka attālinātā mācīšanās pieredze ar mazo bērnu pavasarī rosina domāt, ka visticamāk tā mācīšanās notiks naktīs, kad atbraukšu no darba... apmēram tādas pirmās domas pārskrēja, kad šo ziņu izlasīju...
atbraucu mājās. pateicu mazajam bērnam, ka arī viņa sāks mācīties no jaunnedēļas attālināti.
- nē! tikai ne to! - viņas kliedziens laikam bija dzirdams arī kilometra attālumā... līdz asarām un puņķiem neļāvu nonākt, uzreiz ķēros vērsim pie ragiem - brāļi tev palīdzēs pieslēgties tiešsaistei, ja būs nepieciešams... - un kas man palīdzēs saprast, ja ko nesapratīšu?...
mierīgi padomājām, parunājāmies... vienojāmies, ka viņa pati izpildīs to, ko sapratīs, un to, ko nesapratīs, pildīsim, kad atbraukšu no darba. nezinu, kā tas izskatīsies realitātē, bet mazliet vieglāk palika.
labi, ka man ir ļoti pretimnākoša vadība darbā. ir cerība, ka izķepurosimies, lai gan pirmā doma bija - varbūt rakstīt atlūgumu? jo labi apzinos, ka šādā situācijā manas domas tāpat vairāk būs pie tā, kas notiek mājās, vai visi ar visu tiek galā /netiek jau, bet kuru gan tas uztrauc, izņemot mani? un vēl arī bērnu skolotājus, vismaz klases audzinātājus.../, nekā pie darba pienākumiem... bet šobrīd zaudēt darbu... tas līdzinātos katastrofai... mazliet situāciju, cerams, glābs tas, ka arī man ir iespējams epizodisks attālinātais darbs, rīt domāsim, kā sakārtot manu grafiku tā, lai kaza būtu paēdusi un vilks dzīvs... ups, laikam bija otrādāk! 😃 ... būs "jautra" dzīvīte!...
otra sāpe - mūzikas skola... īsti neceru, ka izdosies apgūt ko uz priekšu, jo īpaši tādos priekšmetos, kā mūzikas mācība /jo man pašai mūzika ir tumša nakte, zaļa zāle... lācis ir uzkāpis ne vien uz ausīm, bet arī uz rokām, kājām, utt.../, bet ceru, ka noturēsim jau sasniegto līmeni instrumentu spēlē. un tad septembrī varēs sākt vēlreiz otro klasi no sākuma. tas laikam ir optimālākais variants attiecībā uz mūzikas padziļinātu apgūšanu.
labi, ka ar folkloras kopu viņa ir iemanījusies pati tikt galā 🙂 brīžiem jāatgādina, ka ir atsūtīts uzdevums, ka derētu padarboties tā labā.
daļa mazā bērna pulciņu un ārpusskolas nodarbju gan joprojām tiks piebremzētas un atliktas līdz labākiem laikiem.
toties jaunākais dēls ir pasācis vakaros paspēlēt ģitāru.
prioritāte - saglabāt veselo saprātu un daudz maz pozitīvas attiecības ar bērniem. ak!

23.01.2021.

palēnām pārejam dzīvot internetā... tiešsaistes sapulces, tiešsaistes mācības, tiešsaistes komunikācija... nāk prātā filmiņas par zobijiem... un apokalipsi... un reāli paliek bail no cilvēkiem...
vakarrīt veikalā, pirms darba pērkot pusdienas, rindā pie kases aiz manis nostājās kāds vīrietis gados, pilnībā neievērojot distanci... pāris minūtes noturējos, kamēr viņš man elpoja pakausī, bet, kad vienlaicīgi ar mani sāka likt uz letes arī savus pirkumus, nenoturējos un palūdzu ievērot distanci... sajūta dikti neomulīga. un pagaidām pagrūti saprotama.
nupat pusstundu no...mocījos, atjaunodama mazajam bērnam googles konta paroli, lai viņa no jaunnedēļas varētu attālināti pieslēgties stundām. paliek divas dienas, lai viņu iemācītu to izdarīt raiti. no sākuma pārsvarā izmantos savu telefonu, tad skatīsimies, varbūt nāksies ar kādu brāli kooperēties datora izmantošanā. bet ko tad, ja visiem stundas tiešsaistē vienlaicīgi?... mums vismaz viena datora pietrūkst, lai varētu pieslēgties pilnvērtīgi. un otrs - arī telpu nav tik daudz...
dienā mazais bērns dikti protestēja pret mācīšanos attālināti. viņa neko nesaprotot, viņai noteikti vajagot skolotāju! kā es bērnu saprotu un piekrītu tam! bet nu... ir, kā ir. naivi laikam cerēt, ka viss šis būs tikai uz divām nedēļām...
pēdējās dienās meitai radošas celšanas gars. tā nu uzradījusi savam Dodo /kāmis/ labirintu, pa kuru Dodo skrien gan, un kāpnītes, kuras Dodo ignorē. rīt taps putnu barotava.
kāpēc gandrīz neko neminu par saviem puikām? nu... domājot par viņiem, vienkārši gribas raudāt... visi trīs ir iegrimuši virtuālo spēļu pasaulē, jo šobrīd tā ir faktiski vienīgā iespēja kaut mazliet komunicēt ar draugiem. a pusaudžu vecumposmā šī joma - socializācija ar vienaudžiem - ir tik svarīga. ar skolas darbiem daudz maz sekmīgi tiek galā tikai viens no dēliem.
jau sāku baidīties no skolotāju zvaniem un vēstulēm, jo zinu, ka kārtējo reizi kāds nebūs kaut kur pieslēdzies, kaut ko laicīgi aizsūtījis, utt. apdomāju iespēju vispār nevērt vaļā dēlu e-klases, bet... laikam tas ir neiespējamā misija, jo mammas pienākumu apzināšanās vēl pagaidām liek sekot līdzi bērnu skolas sekmēm...
mierinu sevi ar domu, ka viņiem ir citas kvalitātes un melno darbu darītāji arī visos laikos vajadzīgi... ha!
kad es augu... bet, ja godīgi, tad arī bieži vien biju ierakusies kādā grāmatā un aizmirsusi par skolas darbiem. tiesa, mūs glāba tas, ka skola bija klātienē, līdz ar to dažreiz šo to tāpat nācās apgūt. /ja vēl paveicās ar skolotāju - labāko draudzeni, kas ķīmijas formulas atprasīja nakts pastaigas laikā... 😃 /formulas zināju vēl ilgi pēc skolas beigšanas//.
varbūt ar maniem dēliem arī nav nemaz tik traki un bēdīgi?...

25.01.2021.

pirmā nopietnā attālinātās mācīšanās diena...
no rīta vairāk kā pusstundu noņēmos, lai vispār ieslēgtu datoru... mans "vecītis" nav atvienojams no elektrības, lai to aiznestu kaut kur citur, tomēr... jo tad iekšā slēdzas ilgi jo ilgi... atstāju procesu nepabeigtu, jo savādāk būtu nokavējusi autobusu. sen nebiju tā joņojusi, lai paspētu noķert busu... līdz galam datoru māsai sakārtoja brālis. cik labi, ka ir brāļi, vai ne?!
tiešsaistes stunda mazajam bērnam /2.kl./ patikusi. bijis tik labi atkal redzēt skolotāju. - jā, šodien mūsu skolotāja bija ļoti skaista! es tik ļoti esmu pēc viņas noilgojusies! pasaki skolotājai, ka es viņu gribu ļoti, ļoti samīļot... nu ja, pēdējo reizi klātienē satikta novembrī... ak!
ko skolotāja teica, tiesa, bērns atceras visai fragmentāri...
pa visu dienu ir mēģinājusi izpildīt angļu valodu. bet tur, izrādās, disks nav ieslēdzams, jo - Spraudnis Adobe Flash Player tika bloķēts, jo tas ir novecojis... pie joda! un kā lai noklausās to sasodīto disku?... ir pildījusi tos uzdevumus, kur nav klausīšanās daļas. nu vismaz.
par pārējiem mācību priekšmetiem bija veiksmīgi piemirsusi, līdz es ierados mājās. tad ņēmām visu pēc kārtas - klavieres /par laimi videozvanā ar skolotāju/, matemātika, latviešu valoda, sociālās zinības... ļoti ceru, ka rīt bērns būs atcerējies un izpildījis vairākus priekšmetus...
sakārtojot meitas telefonu, ieinstalēju tajā Family link. šodienas būšana internetā un telefonā izklaidē /youtube, like, spēles.../ - vairāk nekā piecas /!/ stundas!... šo statistiku parādot bērnam, pat viņa saprata, ka ir daudz par daudz... un metās rakstīt sev rītdienai plānu - mācīties, pavingrot, 10 minūtes internetā... ha!
nez, cik ilgu laiku internetā izklaidē parādītu maniem dēliem, ja viņiem būtu telefonos/datoros family link?... baidos, ka daudz vairāk kā piecas stundas...
kaut kā jātiek laukā no tās youtubes, tiktoka un citas virtuālās pasaules, jo savādāk bērns par Vlad četire un tml. personāžiem vien runā... tagad gan viņa vairs tos neredzot, jo uzstādījumi neļauj. ha!
pagājušo nedēļu mūsu Murka riktīgi saslima - asaroja acis, šķaudīja un sprauslojās, tecēja deguns... cilvēkam ar tādām pazīmēm pateiktu, ka saaukstējies, bet kaķis?... sazinoties ar vetārstu, sāku dot zāles. šorīt stāvu, kratu zāļu pudelīti, lai ielietu tās, un Murka sāk pieprasoši ņaudēt - sak, dot man zāles ātrāk!.. nu jau sāk atdzīvoties - ēd mazliet, staigā pa istabām. tas priecē, izskatās, ka būs dzīvotāja 🙂
toties man pašai ir paaugstinājies aizkaitinātības līmenis. varu sadusmoties par sīkumiem, kurus agrāk neievērotu... bremzēju sevi, atgādinu, ka apkārtējie jau nav atbildīgi par manu nestabilo psihi, bet...
tā arī dzīvojam, mēģinot noturēties pie skaidrā saprāta, lai gan reizēm šķiet, ka jumts ir sen jau aizbraucis...

26.01.2021.

šodienas netīšais atklājums - a tas anģļu valodas disks tomēr ir noklausāms! ja atver tieši disku, nevis cenšas tam piespiest atvērties caur internetu jē! 😃 tas nozīmē, ka ar anģļu valodu arī tiksim galā! bet ne šodien...
atbraucot mājās, secināju, ka mazais bērns neko gandrīz nav pildījis no skolas darbiem. neesot sapratusi... tā nu sāku otro maiņu - latviešu valoda, matemātika, latviešu valoda/lasīšana, klavieres, vijole... kaut kur vēl karājas mūzika parastajā skolā... brītiņš atelpas, kamēr bērns runājās ar solfedžo skolotāju, un tad turpinājums - klavieres, vijole...
nez, kur var nolīgt privātskolotāju?... jo ilgi šādā režīmā es neizturēšu... mans lielais bērns, mums Tevis dikti pietrūkst... arī tāpat vien, ne tikai kā privātskolotājas mazajai māsai un brālim. ak!...
Murka šodien jūtas pavisam labi, bet nu laukā vēl neprasās. viņas atlabšana priecē.
Dodo jau pāris reizes ir iekodis mazajam bērnam pirkstos. kad mazais bērns izdomā, ka kāmis ir jādabū laukā no mājiņas tad, kad viņš guļ. nekas, robežas ir jāievēro! un kāmi nevajag traucēt, kad viņš negrib komunicēt.
mazais bērns šodien dzejoja krieviski:

noč prišla na dvore
sonce ložitsa spatc
luna prihodit
dorogu ļudem nokažet
pust oni domoi idjot
ja sčitaju zvozdi noču
smotru - podajet odna
želaju - pust luna
budet svetloi
i vse dorogu naidjot domoi

nja... es viņas vecumā, šķiet, vēl īsti nesapratu, ko saka multenēs, ja tās bija krieviski, a šī! šī dzejoļus dzied krieviski! pati savus turklāt. un lasa arī krieviski.
varbūt nemaz tik traki ar to bērnu nav? iemācīsies arī organizēt savu darbu?

27.01.2021.

mazais bērns no skolas uzdevumiem šodien bija gandrīz visu jau izdarījusi pati. forši! tomēr "astīšu" pievilkšana tāpat prasīja pāris stundas. mūzikas skolu šovakar necilājām. gribējās mierīgāku un īsāku vakaru... lai gan neko īsāks nesanāca, jo apmēram stundu nācās noklausīties histēriju par to, cik viņai šis viss jau ļoti apnicis /mēs viņu nesaprotot.../ un viņa grib klātienes skolu un draugus realitātē, nevis telefonā... ak, es arī to gribu!
interneta ierobežošana telefonā viņai atbrīvo laiku citām nodarbēm. to arī vajadzēja panākt 🙂 iesākumā gaidīju nelielu histēriju par netikšanu netā, bet, nē, pati atzina, ka nu ir vieglāk.
ja piegriezt netu puikām, tad gan sākas histērijas... atklāti sakot, baidos. un neko daudz arī nevaru piegriezt viņiem, jo pati vakaros mājās strādāju internetā.
vidējais dēls, apsverot iespēju, ka 9.kl. varētu nekārtot eksāmenus, ierunājās par to, ka tādā gadījumā viņam būšot sliktas atzīmes... jo daudz ko nesaprotot. jā, konsultācijas ir iespējamas, bet viņam esot bail zvanīt skolotājiem un lūgt tās konsultācijas... jā, vērtējums arī viņam ir pazeminājies par divām līdz trim ballēm gandrīz vai visos priekšmetos, bet nu vismaz viņš ir vienīgais no maniem trim dēliem, kas šim murgam, ko sauc par attālinātajām mācībām, nav vēl atmetis ar roku un kaut ko cenšas darīt. starplaikos starp spēlēm un filmām...
tās spēles arī ir nūja ar diviem galiem. nav labi, jā, bet tai pašā laikā tā faktiski ir gandrīz vai vienīgā komunikācija ar vienaudžiem... un pusaudžu vecumposmā saskarsme ar vienaudžiem faktiski ir vadošā joma. ak!
laukā abi vecākie dēli nav bijuši... kopš rudens skolēnu brīvlaika... nedrīkstot... brīžiem šķiet, ka nu jau viņiem ir sākusies fobija no cilvēkiem... un kā lai pēc tam atgriežas sabiedrībā?
šovakar Lallim un Dodo pārbaudījumi - labirints un krēslkāpšana... viņi abi ar saviem uzdevumiem tika godam galā 😃 apmēram stundu abi jaunākie bērni bija aizņemti ar kāmjnodarbināšanu.
un pēc tam abi sadarbojās Do mažora apgūšanā. mazajai māsai bija prieks iemācīt brālim to, ko viņš vēl nezināja. /man gan izskatījās, ka brālis vienkārši izmantoja mazās māsas zināšanas, lai Do mažoru nemeklētu pats, bet nu rezultāts sasniegts - arī dēls nu zina šo gammu/.
juceklīgs laiks. mēģinājumi vienlaicīgi nodarboties ar vairākām lietām, apliecina to, ka tā nevar. nekas netiek apgūts pilnvērtīgi, bet tikai sagrābstīti fragmenti... un haoss apkārt... man pašai arī jāiemācās apstāties un pievērsties vienlaicīgi vienai nodarbei. sarežģīti, ja tomēr gribas visu 😃 pasaule kļūst saraustīta un ļoti fragmentāra, bez dziļuma... tai pat laikā sāk katastrofāli pietrūkt laika... paradoksāli!

28.01.2021.

mēs ar mazo bērnu mēģinām viena otru pārspēt viltībā 😃 mazais bērns izpēta visas iespējas pavadīt pēc iespējas ilgāku laiku telefonā, bet es uzzinu jaunus veidus, kā šo laiku ierobežot... šodien tāpat iemanījusies būt izklaidēs telefonā gandrīz četras stundas... uzliku naktsmiera laiku, lai telefons nobloķējas 22.00. mazais bērns, to atklājis, nāk pie manis visai pārsteigts:
- mam, paldies protams, ka tu par mani rūpējies, bet es sarunāšu ar brāli, lai atbloķē manu telefonu!
- nu pamēģini!
brālis nebloķē...
- mam, tu zini, ka tev notiks tāpat, kā tu dari citiem?
- un kā tad es daru citiem?
- liec mācīties un neļauj darīt viņiem, ko viņi grib!...
nu jā, karma nav mazais bērns 😃 tieši tā tas arī notiek - arī man pašai sanāk daudz mācīties, jo īpaši šobrīd, kad pārkārtojamies dzīvot jaunā realitātē... bet man patīk izaicinājumi! ja vien tie nebūtu tik nogurdinoši reizēm...
ar vispārizglītojošās skolas uzdevumiem mazais bērns šodien bija ticis galā pats. pārrunājām, kā veicās. paslavēju, ka kļūst apzinīgāka.
iestrēgām mūzikas skolas uzdevumos...
bet izrunājas pretī tas bērns traki daudz!...
- es jau tā zinu, ko tu gribi teikt!
- tagad vēlreiz... es pati zinu! /tajos brīžos, kad spēlē instrumentu un zina, ka likšu atkārtot/.
- tu domā, ka tas ir viegli, ja? pati iemācies, tad saki man atkārtot!
- mamu, es zem tilta dzīvošu, man šo nevajag mācīties!
- mam, tu gribi, lai es esmu gudra, ja? tad kāpēc pati esi tik negudra!?...
brīžiem knapi valdos...
šodienas izmisums bērnam, kad vairākas reizes nesanāca pareizi noķert notis - mam, es uzlikšu desmit maskas, bet es gribu klātienē, skolā!...

29.01.2021.

pavēroju attālināto stundu... uzreiz teikšu, ka skolotāja ir cītīgi gatavojusies, viss ir pārdomāts un atbilstošs.
bet... te sākas tehnoloģiskā daļa. mazais bērns prezentāciju neredzēja. droši vien vaina ir viņas telefonā. neredzot prezentāciju, viņa sāka - spēlēties ar zīmuļiem, kas atradās uz galda, vaibstīt dažādas sejiņas, pētīt sevi mītinga attēlā, izmisīgi celt roku, lai viņu ieraudzītu un izsauktu...
- man nav nekādas jēgas skatīties, jo mani ignorē, es varu slēgties nost... es zinu, es varu atbildēt!... mam, tu tagad redzi, ka mani ignorē?
klasē viņa tiktu pamanīta ātrāk... šeit skolotāja neredzēja izmisīgo bērna rokas celšanu, jo arī skolotāja neredzēja bērnu, lai gan kamera bija ieslēgta...
mazajām klasēm IR jābūt skolā! kaut vai tāpēc, lai nezaudētu vēlmi mācīties... attālināti mācoties, tā zūd ģeometriskā progresijā...

02.02.2021.

runāju es, runāja skolotāja, bet... vecākais dēls ir izlēmis, ka pārtrauc savu izglītošanās ceļu, jo "skolā neko dzīvei noderīgu tāpat nevar iemācīties"... 16.gadi. pirmais kurss tehnikumā...
pajautāju, kā tad viņš domā nodrošināt sev iztiku, pajumti un apģērbu, jo es negrasos uzturēt viņu, ja viņš nemācās. atteica, ka pagaidām laikam īsti nekā, jo nav 18.g., bet...
vienkārši gribu kliegt, jo visa mana runāšana no viņa atlec kā zirņi no sienas... varētu sūtīt pie kāda meistara apgūt amatu, bet baidos, ka neviens tādu slaistu apmācībā negribēs ņemt... ja nu vienīgi kāds geimers vai anime testētājs, jo tās ir viņa pēdējās aizraušanās kopš ir sākusies šī attālinātā mauc...mācīšanās...
pārējie bērni mēģina vēl turēties tai apmācības procesā, bet... mazais bērns arī visu sāk darīt tikai tad, kad mājās ierodos es. kamēr neesmu mājās - noklausās ms teams stundu un ielien telefonā, kad telefonā visām izklaidēm laiks beidzas, paņem savu adīkli un ada sev šalli (pareizāk sakot, tapo, tas vienkāršāk). reizēm paspēlējot arī mūzikas instrumentus. vismaz viņa pati man tā apgalvo. bet brāļi saka pretējo, ka tomēr nespēlējot... pieļauju, ka viņa to dara tik ātri un minimāli, ka brāļi nemaz nepamana, ka spēlē 😃
reizēm vienkārši gribas ierakties sniegā un pamosties, kad šis viss būs beidzies... nez, psihologi un psihiatri šobrīd pieņem? jūtu, ka staigāju pa naža asmeni... kad kritīšu?...

05.02.2021.

pēc cerīgas nedēļas sākuma šodien nāca aplauziens - tomēr 1. un 2. klase mācības turpina attālināti... raudāja māte, raudāja meita... dzīve ir gara, mūžs ir īss...
toties vismaz mums ir - luksofors! 😃 beidzot! man tomēr šķiet, ka šim ierobežojumu plānam bija jābūt izstrādātam jau pandēmijas pirmajos mēnešos, nevis tad, kad pandēmijā esam nodzīvojuši jau gandrīz gadu. kaut kad augustā kaut kas līdzīgs bija uzpeldējis, bet kāpēc vēlāk tas tika noignorēts?...
sajūta, ka atrodos greizo spoguļu karaļvalstī, man nekur nav pazudusi...
valdības komunikācijas stils ir, maigi sakot, dikti dīvains.
atļautas individuālās konsultācijas klātienē... varbūt tomēr mazais bērns tiks redzēt kādu savu skolotāju ne tikai otrpus ekrānam? nu vismaz klavieru vai vijoles...
skolotāju klātienes satikšana ļoti ir nepieciešama arī maniem dēliem, vismaz diviem no viņiem. pirms man ir uzlikts sods par bērna novārtā atstāšanu, tādēļ, ka viņi nemācās... nezinu, kā motivēt mācīties pusaudžus, kuri kategoriski to nevēlas darīt... attālināti... esmu i runājusi par izglītības nepieciešamību un nozīmi, i lūgusies, i draudējusi /jā, atzīšos, arī es reizēm neizturu.../, i mēģinājusi mācīties kopā /- mam, ej prom! ja tu te stāvēsi, es vispār nemācīšos!/, i likusi mierā, paļaujoties uz pašu vēlmi mācīties, bet... apstākļus mācībām iespēju robežās esmu nodrošinājusi, diemžēl mācīties viņu vietā vairs nav manos spēkos...
ar mazo bērnu arī mācīšanās joprojām notiek strīdoties un reizēm arī uzrūcot... - mam, vēlāk... man, es šo jau zinu!... mam, es tagad negribu!...
šodien atļāvu mazajam bērnam tikai būt tiešsaistes stundā un vairāk neko nedarīt no skolas darbiem. un diena pagāja mierīgi, ne reizi nestrīdējāmies. kad ķeramies pie skolas uzdevumiem, strīdi ir pavadošais fons... mājas atmosfēra tomēr nemotivē mācību darbam, jo īpaši, ja vēl divi nemācās... un es esmu nogurusi būt "ļaunā mamma".
kad mācās mans vidējais dēls, īsti nezinu. šķiet, ka pa naktīm. dažas naktis esmu pieķērusi, ka neguļ, bet kaut ko raksta. tā viņam esot vieglāk. nu ja, dienā mājā nemitīgi mazā māsa riteņtiņo un mēģina stāvēt/staigāt uz rokām... viņa gribot būt "ģimnastiska"! ļoti gaida, kad sāks mācīties 7. klasē, jo tad mācīsies ģimnāzijā... /nez, man pateikt bērnam, ka "ģimnastikai" ar ģimnāziju tomēr nav nekāda sakara?... 😃
ļoti ceru, ka jaunnedēļ valdībai būs labs prāts un dzirdīgas ausis un tiks atļauts mācības klātienē plānot un organizēt pēc reģionālā principa, izvērtējot saslimstības līmenī konkrētajā pašvaldībā. /interesanti, kādi rādītāji ir manā pilsētā un novadā?.../
esmu kļuvusi par aktīvu kāmju dzīves vērotāju 😃 tie mazie grauzēji tomēr nomierina nervu sistēmu.
Dodo ir mierīgāks, laiskāks, maigāks nekā Lallā. šķiet, ka Dodo ir puika un Lallā - meitene. vismaz, ja esmu pareizi izpratusi kāmju dzimuma noteikšanas pazīmes... Lallā ir aktīvāka, rosīgāka, vairāk rokas pa skaidām. toties Dodo ir ziņkārīgāks. neliela pagrabināšanās viņu uzreiz izvilina no mājiņas. Lallā mājiņu atstāj tikai tad, kad viņa to grib.
ēdiena izvēlē arī abiem ir atšķirīgas gaumes. bet ar īstās barības atrašanu vēl mazliet eksperimentēju. Lallā garšo kaltēti sienāži un kaltēti tārpi, nograuza i tārpu, i sienāzi. Dodo pagaršoja gan, bet pie otra neķērās. toties Dodo patīk saulespuķu sēkliņas. Lallā tās gandrīz ignorē. arī pamatbarības maisījumus viņi katrs labprātāk ēd atšķirīgus. drīz būšu eksperts kāmjzinībās 😃
laikam jāmēģina pieņemt tas, ka visu iecerēto/vajadzīgo/gribēto es tomēr nevaru pagūt, un jāvirzās uz priekšu maziem soļiem... nodzīvoji dienu i priecājies, ka visi veseli, paēduši un zem jumta... virtuālajās pasaulēs...

15.02.2021.

... man gribas kliegt, bet vai tu spēsi sadzirdēt...
- mam, es jau trīs reizes nospēlēju, varam filmēt!
- .... /notiek filmēšanas process, reizes piecas.... katrreiz kļūdoties.../ bērns, nospēlē vēl trīs reiz desmit reizes un tad filmēsim...
- ... /mērena histērija un runāšana mammas tonī, mammas vārdiem/ - spēlē vēl! labi!
pēc kādām pāris stundām var mēģināt filmēt vēlreiz un cerēt, ka nu nekļūdīsies...
- mam, es jau uzrakstīju!
- .... /viss vienlaidus, nav ievērota neviena atstarpe starp uzdevumiem, par vārdu saprotamu uzrakstīšanu nemaz i neminu/ bērns, kā tev šķiet, te kaut ko var saprast?
- ... laikam nē...
- pārraksti!
- nē!... /un mērena histērija par to, cik šis viss ir ļoti apnicis/
- mam, es varu piezvanīt draudzenei un kopā paspēlēt spēli?
- skolas uzdevumus izpildīji?
- ... /klusums/
- kamēr nav skolas uzdevumi, nedrīkst!
- mam, tu nesaproti bērnus!... /mērena histērija par to, ka neļauj draudzēties/...
ja vienlaicīgi sakrīt četras tiešsaistes, internets vienkārši pazūd... un dažiem līdz ar to atkal sākas mērena histērija...
laipni lūgti attālinātajās mācībās! 😃 /vai man vienai ik pa brīdim gribas ar kaut ko smagu sviest?... tikai, nezinu, kam.../
nē, es negribu būt skolotāja! turklāt visu priekšmetu uzreiz divās skolās /vispārizglītojošajā un mūzikas/...
visu cieņu pedagogiem par viņu izturību un pacietību. apbrīnoju!

21.02.2021.

šķiet, ka ir sācies informācijas pārsātinājums un nogurums...
iekšēji vulkāns tuvojas izvirdumam... atliek tikai kādai situācijai vai teikumam netīšām piešķilt sērkoku un... baidos, ka pa gaisu aizies viss tuvākajā manā apkaimē...
it kā nav pamata raudāt, bet iekšējās asaru straumes laužas uz ārpusi... kopā ar to vulkānu, jā...
un es īsti nesaprotu, kas notiek?
šodien neaiztikām nevienu skolas darbu, nevienu pulciņu darbu. ļāvu bērniem dzīvoties savā nodabā. un gulēju... gulēju, gulēju... tāpat jūtos neizgulējusies... nez, cik rīt nepadarītu darbiņu parādīsies?...
arī man pašai ir iekrājušies daži rakstāmie gabaliņi, kuriem nekādi nevaru pieķerties klāt. darba dienās nav laika, brīvdienās - sakrājies nogurums neļauj īsti nekam pieķerties. tāds - puszombīgs stāvoklis.
kā jūs jūtaties šajā laikā?

Легенда карты



Показаны записи 1-5 из 5.
#МестоДатаТипТип места
  
1Lielbritānija
(United Kingdom)
17.03.2020Mentioned in the textCountry
2Kurzeme
(Latvija)
23.03.2020Mentioned in the textRegion, area
3Kurzeme
(Latvija)
20.03.2020Mentioned in the textRegion, area
4Latgale23.03.2020Mentioned in the textRegion, area
5Kilimandžāro
(Mt Kilimanjaro, Tanzania)
03.12.2020Mentioned in the textMountain, mountain range

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.