Файл
Ak3-iss-dzivesstasts-01-0087
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 17:30:07
Адноўлены2018-11-26 17:30:07
Расшыфроўкаotro reizi un tāpēc še tiek pielietota augstspiediena gāzēšana. Viņa to solījās ievērot un mēs šķīrāmies.
Apkārtne te ir skaista, bet tomēr ne tik skaista kā Cēsīs. Tomēr arī te ir savi jaukumi. Pa šauru celiņu, kuŗam pāri lazdas kļauj lapotu jumtu 10 min. gājienā var tikt līdz Tērvetes upītei, kuŗai pāri ved „nopūtu tilts“. Netālu atrodas arī tā sauktais Cukura kalns, kas paceļas pilnīgi stāvi augšā līdzenā pļavā un izskatās kā kāpostu galviņa. Peldēties gājām pavisam uz otru pusi arī uz Tērvetes upīti — tā saukto „Baņu“. Te atrodas pāris ļoti dziļi atvariņi. Mežā, kad sāka nākt gatavas — bija ļoti daudz zemeņu, aveņu un melleņu. Katru brīvo brītiņu izlietoju ogu lasīšanai un dažādiem noēdu pa trīsi litri paša lasītas ogas. Tak neviena diena nebija tāda, ka nebūtu salasījis mazāk par litru. Bija jau arī daudzi slimnieki slinki un tā vietā, lai ogas lasītu — pirka tās. Te nāca dažādi apkārtējie puikas un ogas pārdeva par 4 rb. krūzīti (litrā — 4 krūzītes).

Herberts sūtīja man katru mēnesi manu pensijas naudu un arī pāris simtus rubļus pa virsu. Tak nauda ātri izgāja, jo lai gan savus ražotos produktus laucinieki pieveda tieši pie sanatorijas un pārdeva, ad tomēr viņi plēsa augstas cenas, pat augstākas kā Rīgā. Tā piem., ja sviests maksāja Rīgā 12— rb. kgs, tad še tas gāja pa 180 rb. kg. Olas cena svārstījās starp 2 līdz 3.50 rb. gabalā. Piens maksāja litrs 6 līdz 8 rb. Un lai cik taupīgi arī naudu izdotu, tad tomēr viņa strauji izgāja un es, jāsaka atklāti, retu dienu sajutos pilnīgi paēdis. Lai gan jāatzīst, ka še tomēr jūtos labāki kā mājās. Bez tam Herberts man atsūtīja no Rīgas vēl vienu jaunu pletkreklu, kuŗu viņš bija nopircis man par 50 rb. un 50 punktiem uz orderi, kuŗu man piešķīrusi pensijas daļa.

Lai gan pasts še iet nenoteikti un reizēm tik lēni kā tas bija vidus laikos, kad vēl darbā bija zirgu vilktas pasta karietes, tad tomēr no saviem draugiem un draudzenēm netiku aizmirsts un dažu dienu saņēmu līdz 5 vēstulēm uz reizes. Mans skuķēns raksta man katru dienu. Vēstule līdz Rīgai iet dažreiz pa 2 dienām, bet ir gadījumi, ka tā iet arī veselu nedēļu. Tas izraisa pārpratumus. Tā arī mani gribēja izmest no sanatorijas, jo aizmirstās pārtikas kartiņas atnāca man pa 14 dienām. Tā dotais termins 10 dienas bija par īsu. No Rīgas man bija ievērības cienīgs aplokšņu un vēstuļu papīru krājums līdz. Aplokšņu vien man bija 50 gab. Tak tā kā man daudzi rakstīja un vēstules saņēmu bieži, tad pa visu laiku, kamēr biju sanatorijā, līdz paņemtais krājums tika arī izlietots, jo atbildēju cītīgi.

Lai gan še slimnieku un slimnieču bija daudz, tak ar visiem kopā negāju. Te parasti sagrupējās tādas kompānijas, kas tad kopā vien turējās, lai gan arī ar citiem sarunājās, bet

–86–

Расшыфраваць тэкст
KrājumsAutobiography Collection
KolekcijaA Short Life Story of Unknown Man. Started in August 1944
Atslēgvārdi
Vienības#LFK Ak 3, 7

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs