Файл
Ak10-Irmas-Viksninas-dienasgramata-01-0017
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-12-17 09:28:22
Адноўлены2018-12-17 09:28:09
РасшыфроўкаJā, es zinu! Tev ir jāaizbrauc! Ak, Tu, karotāj! Es Tevi gribētu nopērt, bet vēl jo vairāk noglāstīt Tavus mīkstos, cirtainos matus.
Vakarā.
Eglīte pie Otta. Nekas. Samērā jautri, bet kaut kā trūkst... Ar Viku tēlojam saderinātus. Ak, kā man tas neveicās! Neviens arī netic! Vēl jo labāki! Laimonis ir pats kustīguma iemiesojums, Viktors arī, Alfrēds seko Veltai. Ottis kurn. Man ir labi! Drusku nogurums. Tik labi ir nolikt galvu uz Dukša pleca un aizvērt acis un tomēr just, ka kāds Tevi sargā un ir par Tevi nomodā. Paldies, Dukšel!
26. dec.
Aizeju ciemos pie Viktora. Lasām dažus darbus un ēdam konfektes.Te, Viktors pēkšņi ieliek man klēpī "Uguni un nakti". Smagu, lielu un brīnišķīgu grāmatu. Esmu pārsteigta... Dāvana! Ak, Vika, Tu proti uzminēt visapslēptākās vēlēšanās. Arī Vika priecājās. Sajūsmā neko nevaru pateikt. Nezinu, kā tas ir noticis, kā tas varēja notikt, bet fakts ir tas, ka esmu aplikusi rokas ap Viktora kaklu un to noskūpstījusi. Tas ir gadījies pirmo reizi. Parasti Viktors ir skūpstījis mani. Esmu drusku nokaunējusies... Mani nomierina Viktora vārdi: "Meitēn, redzu, ka Tu esi pie manis pieradusi. Draudzība to atļauj!"
Расшыфраваць тэкст
KrājumsAutobiography Collection
KolekcijaDiary of Irma Vīksniņa
Atslēgvārdi
Vienības#LFK Ak 10, 1

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs