1602-ALFREDS-KVALIS-01-0017

 Bet prauls ir sirsniņā.
Ar savu mīkstu mēlīti,
Jūs puišus pieviļat;
Kas priekšā, tos jūs slavējat,
Un citus nicinat.
Kad atkal citus satiecat,
Tad pirmos aizmirstat.
Tā Mārtiņš reiz ar Ieviņu,
Starp puķēm runāja;
Bet es to izspriest nezinu,
Kam tur ir taisnība.

17 

16)
Meitiņ`, mīļā, atveŗ lodziņ`,
Visi sen jau dus.
Neturi tu man par spoku,
Lūdzu, cieti klus.
Debess velve tumša metas,
Zilas tavas ac`s.
Tās spīd manā sirdī gaiši,
Mīļā meitenīt`.
Acis, rokas alkst pēc tevis,
Sirdī, - karsta pirts.