#LFK Ak 3, 1

Назва
Chapter 1. For Mother!
№ адзінкі
1
Klasifikācijas
Valodas
Latvian
Iesūtīšanas datums
2010
Atslēgvārdi
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:48:35
Адноўлены2018-11-26 13:48:35
РасшыфроўкаMātei!

Esmu nolēmis savu dzīvi uzmest no tā laika, kopš mēs ar Tevi esam šķīrušies. Vai tas ir labi vai slikti nezinu, tak domāju ka man būs vieglāk, ja savus pārdzīvojumus uzmetīšu uz papīra.
Pēdējo reizi Tu mani redzēji Centrālcietumā, 1944. g. augusta beigās, kad stāvēju Tev pretī un tomēr no Tevis šķirts, ar „zviedru aizkariem“. Tad Tevi mierināju un mēs atvadijāmies. Toreiz man bija ciešami, jo cietuma virtuvē strādādams, vismaz biju paēdis, lai gan cietums paliek cietums. Atgādināšu arī Tev mūsu toreizējo sarunu. Bez ātri turpu šurpu skrejošiem, nesakarīgiem teikumiem, kuŗos Tu pastāstīji visus jaunumus par mājām un es par sevi, iznāca arī saruna pa to, ka Tu brauksi līdz uz Vāciju. Tad norunājām, ka Tu vienu no maniem uzvalkiem aiznesīsi Benkiem. Nezinu vai Tu to izdarīji vai nē — Tu aizbrauci. Drīz pēc tam mani pārveda uz Salaspils nometni.
Salaspils nometne bija savdabīga vāciešu soda nometne. Tā atradās uz smilšaina lauka iežogota ar divkāršu dzeloņstiepuļu žogu. Nometnē bija apmēram 20 barakas, kurās katrā no tām „dzīvoja“ apmēram 350 apcietināto. Pie ierašanās nometnē mums bija jānodod savas privātās drēbes. Varēja paturēt tikai vienas apakšbikses, vienu kreklu un pāri zeķu. Tāpat līdzi paņemtās ēdamlietas. (Naudu, pulksteni, papirosu etviju, dokumentus man atņēma kad iegāju centrālcietumā un tie tā nu ieejot Salaspils nometnē man vairs nebija). Lika nomazgāties un tad iedeva no rupja maisa šūtas bikses un blūzi. Zābakus man atļāva paturēt pašam savējos. Nu biju tāds pats kā visi citi apcietinātie Salaspilī. Tad ieveda barakā un parādīja gultas vietu. Baraka bija diezgan liela — 350 pat dažreiz bija iekšā līdz 500 cilvēku. Barakā bija šauri lodziņi aizsisti ar dzeloņstiepulēm un no „mēbelēm“ barakā bija sasistas tikai guļasvietas un pāris solu. Soli tik daudz cilvēkiem nepietika un tad nu sēdējām gultās. Guļas vietas bija apgādātas ar ļoti labiem varētu teikt gandrīz jauniem zīda vatētiem deķiem un matračiem. Salaspils nometnē ienācu vakarā un tādēļ bija drīzvien jādodas gulēt. No sākuma nesapratu, kādēļ gulēt ejot daudzi kāvās ap soliem. Vēl lielāks

—1—
Расшыфраваць тэкст
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:49:30
Адноўлены2018-11-26 13:49:30
Расшыфроўкаbrīnums man bija, ka laimīgais sola ieguvējs apgūlās uz kailā sola un gulēja uz tā bez deķa un matrača. Tomēr drīz beidzu brīnīties, jo tiku biju apgūlies man sākās mocības. Neskaitāms daudzums blakšu un blusu ņēmās mani graust. No sākuma mēģināju ar šiem kukaiņiem cīnīties, bet pēc dažām minūtēm cīņu uzdevu. Nospiedis pāri par 300 blakšu (blusas grūtāk ķeramas) un redzēdams ka to skaits, kas uzbrūk vis nemazinās, bet pieaug — es cīņu uzdevu un bēgu uz mazo mājiņu. Mazā mājiņā pārvelkot ar plaukstu pār kājām — plauksta bija pilna ar blusām. Uz tādu kvantumu vairs negriezu vērību, ja vēl daži desmit blusu vēl koda kājās. (Blusu lielākais vairums lēkāja pa grīdu un ejot pēc pāris soļiem kājās saleca varbūt tūkstots blusu) Blusas še bija sasniegušas man neredzētu lielumu — Dažas no tām bija ūdens piliena lielumā. Tā pirmo nakti nosēdēju mazā mājiņā, jo šādos apstākļos gulēt nebija iespējams, neskatoties uz brīnišķīgām segām un matračiem. Šādam kukaiņu daudzumam bija ļoti vienkāršs izskaidrojums. Visa nometne atradās uz smiltīm. Vējainā laikā pa gaisu lidoja viens smilšu mākonis. Smiltis bija visur — drēbēs, segā, ēdienā un citur. Par tīrību nebija ko domāt un tā kukaiņi savairojās. No rīta 5.00 bija jāceļas. Katram izdalīja 0,5 l rūgtas kafijas, īsa sakārtošanās un pēc pārbaudes bija 6.00 jāsāk „darbs“. Nometnē iekārta bija militāra. No apcietinātiem bija iecelti grupņiki, kas atbildēja par savas grupas apcietinātiem. Tiem nebija jāstrādā, bet tie skatījās, lai viņa padotie strādātu. Grupņiki bija īsti izdzinēji, jo ja noķēra ka grupa slikti strādā, tad vecā grupņika vietā nāca cits un kritušais grupņiks dabūja „strādāt“ tāpat kā citi. Pār visiem — arī grupņikiem pārvaldīja rotņiks — tāds pat apcietinātais, par kuru bija augstāks barakas vecākais — arī apcietinātais. Darbu saņēma no nometnes vecākā — arī apcietinātā — Barakas vecākais — Tas tālāk sadalīja to rotņikiem — (mūsu barakā bija 3 rotas). Rotņiki norīkoja tad savu rotu pie darba un mēs strādājām. Nometnes vecākais saņēma darba plānu uz visu nometni no komandantūras. Apcietinātie bija sadalīti pēc sodiem pa barakām. Darba laiks mums bija no 6.00—12.00 un no 13.00 — 17.00. 18.00 bija pārbaude un pēc tam līdz 21.00 mēs varējām paši apkopt sevi

—2—
Расшыфраваць тэкст
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:50:33
Адноўлены2018-11-26 13:50:13
Расшыфроўка21.00 tad visus sadzina barakā un noslēdz durvis. Rotniekiem bija lielas tiesības. Tie varēja sodīt pārējos. Tā nu 6.00 izgājām uz darbu. Visi tika sadalīti pa pāriem. Katrs pāris saņēma nestavas un tā izveidojās čūskveidīga rinda. Tad kādi 40 cilvēki saņēma lāpstas un sāka rakt bedri. Mēs ar nestavām lēni virzījāmies garām un racēji lika katrs vienu lāpstu smilšu uz katrām nestuvēm. Tā ar pilnām nestuvēm rinda soļoja uz priekšu apmēram 400 m un izgāza nestuves zemē, veidojot kaudzi. Apstāšanās nav. Ar tukšām nestuvēm apmetot lielu riņķi esam klāt atkal racējiem. Nestuves tiek piepildītas un viss balagāns sākas no jauna. Riņķis, kas jāsoļo, iznāk apmēram kilometru garš. Atpūšanās nav — tikai nemitīga soļošana. Vienīgi, ja kādam ir vajadzība, tad ar grupņika atļauju var tikt uz īsu laiku mazā mājiņā. Grupņiki paši nestrādā, tikai komandē. Uz mata tā kā agrāk komandēja latviešus vācu baronu vagari. Šī soļošana bija ciešama vēl saulainā laikā, lai gan arī tad tās bija mocības. Cietumā mēs bijām atraduši staigāt. Tagad nu šai soļošanā sāka sāpēt kājas. Daudziem kājas bija no nepiemērotiem apaviem noberztas jēlas — tie gāja klibodami — bet bija jāiet. Stāvoklis palika ļaunāks, kad sāka līt lietus. Mūsu apģērbs sastāvēja tad no šīs rupjās maisa drēbes blūzītes un krekla. Tas drīz vien bija cauri slapjš un mēs salām. Tomēr bija jāiztur. Tāpat saulainā laikā putekļi un smiltis cauri drēbēm nosēdās uz miesas un mēs izskatījāmies kā kādi Āfrikas melnādainie. Mūsu sapnis bija vienreiz paēst pilnu vēderu un nomazgāties. Tak tas bija sapnis. Pats Salaspils komandants Krauze ar savu suni pastaigājās un novēroja reizumis mūs darbā. Vai tam — kas bija mazliet atpalicis. Tam pārim vajadzēja skriešus uz viņa komandas celties un gulties, velkot līdzi savas nestaviņas. Tad ar piepildītām nestuvām skriešus panākt jau tālu aizgājušos pārējos. No smagajām nestuvēm rokas bija tā novilktas, ka tās sāpēja. Pusdienā dabūjām ¾ l ūdens zupiņu no vecām biežu lapām vārītu. Tad atkal soļošana līdz vakaram un vakarā saņēmām 400 gr maizes un ½ l rudzu miltu biezputru. Vai tam, kas bija ko nogrēkojies — tas dabūja tupēt ar taisno uz sāniem, jeb taisni uz

—3—
Расшыфраваць тэкст
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:51:34
Адноўлены2018-11-26 13:51:34
Расшыфроўкаpriekšu izstieptām rokām. Kā redzams zīmējumā šis stāvoklis nav vieglis. Stiprākais no mums varēja to izturēt ne ilgāk par 15 minūtēm un kur tad vēl garām ēdiena porcija. Es turējos. Pirmās 4 naktis pavadīju mazā mājiņā, blakšu dēļ, tad nogurums ņēma virsroku un piektā naktī es gulēju guļas vietā. No rīta gan piecēlos sarkans kā novārīts vēzis. Pēc nedēļas smilšu kaudze, mūs sanesta, bija milzīga. Tad otrā nedēļā smilšu kaudze tika sanesta atpakaļ bedrē. 3. Nedēļā rakta jauna bedre un veidota jauna kaudze un tā joprojām. Arī ēdienu karte bija dienu dienā nemainīga. No rīta kafija, pusdienā „zupa”, vakarā biezputra un maizes norma. No sākuma mēģināju mazliet maizes paglabāt līdz rītam, bet tā ka vairākkārtīgi tiku no citiem apzagts, tad visu saņemto tūlīt apēdu. Riebīgi jau nu bija no rīta ar tukšu vēderu strādāt, bet ko tur lai dara.
Vienam otram mēģināja tuvinieki pienest paciņas. Paciņas komandantūrā pieņēma. Tak retais redzēja to saturu. Labākā gadījumā paciņas īpašnieks saņēma maizi. Pārējo labāko ēda sardze — kā taukvielas, papirosus. Bija arī gadījumi, kad apcietināto tuviniekus, kas bija mēģinājuši komandantūrā paciņas nodot, saņēma ciet un pielika veselu nedēļu nometnē veļu mazgāt un tikai tad palaida vaļā. Tad jau retais vairs saņēma paciņas.
Dzīve nometnē bija nedrošības pilna. Nekad nevarēja zināt vai kāds vārds netiks iztulkots citādi un nodots tālāk. Jā, nodevēji bija arī apcietināto starpā. Tā mūsu barakā frizieris no citām barakām vēl divi tika ielikti karcerī. (Karceris ir betona telpa, kuŗā ielika uz laiku pusplikus „grēciniekus“ no apcietinātiem. Sodītiem atstāja tikai bikses no drēbēm. Ēst deva tikai pa divām dienām reizi ½ l. zupas). Beigās pēc divām nedēļām mūs visus apcietinātos sadzina kopā, lai noskatītos frizierīša un viņu draugu pakāršanā. Izrādījās, ka viņi ar pakāršanu bija sodīti par nieku. Frizierītis bija ar pārējiem runājies ka vajadzētumēģināt bēgt. Bēgšana būtu iespējama, ja vienā vietā varētu izgriezt žogā caurumu un tad pārspētu sargu, to nositot, un aizbēgtu. Tak viņi nemaz nemēģināja bēgt — tā saruna bija tikai tā, ja bēgtu, ko darītu, lai bēgšana izdotos. Tak kāds bija no apcietinātiem to

—4—
Расшыфраваць тэкст
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:52:24
Адноўлены2018-11-26 13:52:12
Расшыфроўкаnoklausījies un nodevis komandantūrā. Rezultātā karātavas. Mums bija jāskatās, lai būtu brīdinājums, ja kāds no mums domātu tāpat runāt. Katru nedēļu pakāra divus vai trīs arī par līdzīgiem sīkumiem. Es redzēju kur vienu no apcietinātiem Krauze nošāva par to ka tas nesot dēli noskrāpēja mazliet vieglo mašīnu. Tas bija tikai moments. Viņš izvilka ieroci un šāva — tas krita. Mēs pārējie noskatījāmies un pie sevis nodomājām kas zina kuŗš no mums būs nākošais.
Jāsaka, ka starp sev līdzīgiem neesmu bijis nekad. Pēdējais, taisno otrādi — viens no pirmajiem. Tā nu pēc nedēļas jau tiku piedalīts tai kolonai, kuŗa gāja darbos ārpus nometnes. Mūsu uzdevums bija rakt prettanku grāvi pie Salaspils baznīcas. Labums atrasties šai kolonnā bija tas, ka še darbam bija sava jēga — nevis kā tai bezjēdzīgā soļošanā (mūsu valodā „rullēšanā“) ar smilšu nestavām nometnē. Otrkārt še varēja arī brīžiem atpūsties un treškārt dažreiz arī atļāva nospert kādu kāli tuvējā tīrumā. (Prettanku grāvis šķērsoja tīrumus, laukus, pļavas) Kad biju jau kādu laiciņu šai kolonnā strādājis man piedāvāja rotņiks grupas vecākā vietu, no kuŗas es atteicos. Grupas vecākā būšanai labums bija tas, ka varēja nestrādāt, bet viņa pienākumos ietilpa sekot lai padotā grupa strādātu, saņemot grupai maizi un izdalīt to, tāpat sodīt zināmā mērā disciplīnas pārkāpējus. Tas viss prasa grupas vecākam zināmu „cīņu“ ar saviem padotiem un tas bija par šķērsli šā pagodinājuma pieņemšanai. Turpināju strādāt tālāk un pēc nedēļas mani piedalīja darbam airodromā. Tas ir no rīta gāju darbā un vakarā mani atveda atpakaļ nometnē. Airodroms bija iekārtots uz ātru roku pļavā tikai pēdējās dienās. Mūsu uzdevums bija pļavas līdzināšana, norokot ciņus un piepildot bedrītes. Še jau bija vēl labāki. Reizēm sargs bija tik labs un nāca līdz tuvējo privātiedzīvotāju mājām, kur mēs gājām, lai palūgtu dzeramo ūdeni, pie viena apelēdami pie iedzīvotāju līdzjūtības lūdzām arī ko ēdamu. Tā bieži vien bez ūdens dabūjām arī kādas maizes garoziņas, kādus vārītus kartupeļus vai ko citu ar ko varējām remdēt kaut cik mūžīgi izsalkušos vēderus. Šīs pārmaiņas bija jaušamas gaisā un šo to no notikumiem „ārpasaulē“ dzirdējām no citiem cilvēkiem.

—5—
Расшыфраваць тэкст
Файл
#LFK Ak 3, 1
РасшыфроўшчыкIlze Ļaksa-Timinska
СкончаныТак
ПрынятаТак
Створаны2018-11-26 13:52:55
Адноўлены2018-11-26 13:53:57
РасшыфроўкаPasts vairs nedarbojās, jau fronte bija pievirzījusies itin tuvu Salaspilij. Dēļ tā no Rīgas Salaspilī nepienāca vairs vēstules. Šad un tad ar vilcienu atbrauca Salaspilī no Rīgas kāds no apcietināto piederīgiem, atvedot produktus. Šos produktus piederīgie nenesa uz nometni, jo tur tos apcietinātais nedabuja, bet gan uzmeklēja apcietināto darba vietā, kur tad piederīgais varēja kādu minūti parunāt un paciņu nodot personīgi. Sargāt mūs še sargāja vācu lidotāji, kuŗi bija diezgan cilvēcīgi. Arī mums tad bija laime pārējiem, jo tādās reizes arī mums krita kāds gabaliņš maizes, kāds papiraus vai burkāns. Daudzreiz arī darbs mums bija jāpārtrauc, jo uzlidoja Sarkanās Armijas lidmašīnas, kas bombardēja apkārtni. Tad mēs paslēpāmies, jo dabīgi, ka lidotāji nevarēja šķirot mūs no vāciešiem un vispāri no militāriem objektiem. Bija arī daži upuri. Pats gan tiku vienmēr sveikā cauri. Šai laikā arī viena vai otra grupa apcietināto atstāja nometni un tika nosūtīta uz Vāciju. Septembra vidū mani iedalīja darbam nometnē — pie bomja cilāšanas vārtos. Tas ir pie nometnes ārējiem vārtiem stāvēja sardze un tur mums apcietinātiem nebija ko meklēt. Nometnē iekšā tuvu vārtiem stāvēja komandantūras ēka. Pie komandantūras vienmēr stāvēja dažādas mašīnas un personas kuŗām bija vajadzīgs apcietināto darba spēks. Šiem pašā nometnē nebija ko meklēt. Lai viņi aiz pārpratuma neiekļūtunometnē, tad tūlīt aiz komandantūras ēkas pāri ceļam bija pārvilkts bomis, kuŗš bija paceļams un nolaižams, tāpat kā dzelzceļu pārbrauktuvju bomi. Vot pie šāda bomja dabūju stāvēt arī es. Darbs man bija sešas stundas dienā, pēc kam mani nomainija cits. Nu mans stāvoklis uzlabojās. Par šo darbu dabūju no virtuves papildus vēl divas porcijas zupas, katrā ēdienu reizē, tā mana parastā porcija nāca kā trešā. Nu vismaz es biju paēdis. Arī mēteli dabūju, kas septembra vidū, pastāvot biežajiem lietiem bija ļoti no svara, jo nu vairs tā nesalu. Tak mans prieks nebija ilgs. 24. Septembra rītā 44. g. mūs nostādīja nometnes vidū ceļam uz Vāciju.

Ceļā uz Vāciju

Mūs nostādija nometnes vidū un stingri pārbaudīja, vai esam visi. Tad deva rīkojumu doties uz barakām un saņemt savas lietas. Ko ņemt jau nu nebija. Manā īpašumā skaitījās viens vatēts vecs deķis, viens kareivju katliņš un karote. No apakšveļas tā kas mugurā un cietumnieku drēbes. Savas privātās virs-

–6–
Расшыфраваць тэкст
Адчыніць

Īss dzīves stāsts

Mātei!

Sākts 1944. g. Augustā.

Esmu nolēmis savu dzīvi uzmest no tā laika, kopš mēs ar Tevi esam šķīrušies. Vai tas ir labi vai slikti nezinu, tak domāju ka man būs vieglāk, ja savus pārdzīvojumus uzmetīšu uz papīra.
Pēdējo reizi Tu mani redzēji Centrālcietumā, 1944. g. augusta beigās, kad stāvēju Tev pretī un tomēr no Tevis šķirts, ar „zviedru aizkariem“. Tad Tevi mierināju un mēs atvadijāmies. Toreiz man bija ciešami, jo cietuma virtuvē strādādams, vismaz biju paēdis, lai gan cietums paliek cietums. Atgādināšu arī Tev mūsu toreizējo sarunu. Bez ātri turpu šurpu skrejošiem, nesakarīgiem teikumiem, kuŗos Tu pastāstīji visus jaunumus par mājām un es par sevi, iznāca arī saruna pa to, ka Tu brauksi līdz uz Vāciju. Tad norunājām, ka Tu vienu no maniem uzvalkiem aiznesīsi Benkiem. Nezinu vai Tu to izdarīji vai nē — Tu aizbrauci. Drīz pēc tam mani pārveda uz Salaspils nometni.
Salaspils nometne bija savdabīga vāciešu soda nometne. Tā atradās uz smilšaina lauka iežogota ar divkāršu dzeloņstiepuļu žogu. Nometnē bija apmēram 20 barakas, kurās katrā no tām „dzīvoja“ apmēram 350 apcietināto. Pie ierašanās nometnē mums bija jānodod savas privātās drēbes. Varēja paturēt tikai vienas apakšbikses, vienu kreklu un pāri zeķu. Tāpat līdzi paņemtās ēdamlietas. (Naudu, pulksteni, papirosu etviju, dokumentus man atņēma kad iegāju centrālcietumā un tie tā nu ieejot Salaspils nometnē man vairs nebija). Lika nomazgāties un tad iedeva no rupja maisa šūtas bikses un blūzi. Zābakus man atļāva paturēt pašam savējos. Nu biju tāds pats kā visi citi apcietinātie Salaspilī. Tad ieveda barakā un parādīja gultas vietu. Baraka bija diezgan liela — 350 pat dažreiz bija iekšā līdz 500 cilvēku. Barakā bija šauri lodziņi aizsisti ar dzeloņstiepulēm un no „mēbelēm“ barakā bija sasistas tikai guļasvietas un pāris solu. Soli tik daudz cilvēkiem nepietika un tad nu sēdējām gultās. Guļas vietas bija apgādātas ar ļoti labiem varētu teikt gandrīz jauniem zīda vatētiem deķiem un matračiem. Salaspils nometnē ienācu vakarā un tādēļ bija drīzvien jādodas gulēt. No sākuma nesapratu, kādēļ gulēt ejot daudzi kāvās ap soliem. Vēl lielāks brīnums man bija, ka laimīgais sola ieguvējs apgūlās uz kailā sola un gulēja uz tā bez deķa un matrača. Tomēr drīz beidzu brīnīties, jo tiku biju apgūlies man sākās mocības. Neskaitāms daudzums blakšu un blusu ņēmās mani graust. No sākuma mēģināju ar šiem kukaiņiem cīnīties, bet pēc dažām minūtēm cīņu uzdevu. Nospiedis pāri par 300 blakšu (blusas grūtāk ķeramas) un redzēdams ka to skaits, kas uzbrūk vis nemazinās, bet pieaug — es cīņu uzdevu un bēgu uz mazo mājiņu. Mazā mājiņā pārvelkot ar plaukstu pār kājām — plauksta bija pilna ar blusām. Uz tādu kvantumu vairs negriezu vērību, ja vēl daži desmit blusu vēl koda kājās. (Blusu lielākais vairums lēkāja pa grīdu un ejot pēc pāris soļiem kājās saleca varbūt tūkstots blusu) Blusas še bija sasniegušas man neredzētu lielumu — Dažas no tām bija ūdens piliena lielumā. Tā pirmo nakti nosēdēju mazā mājiņā, jo šādos apstākļos gulēt nebija iespējams, neskatoties uz brīnišķīgām segām un matračiem. Šādam kukaiņu daudzumam bija ļoti vienkāršs izskaidrojums. Visa nometne atradās uz smiltīm. Vējainā laikā pa gaisu lidoja viens smilšu mākonis. Smiltis bija visur — drēbēs, segā, ēdienā un citur. Par tīrību nebija ko domāt un tā kukaiņi savairojās. No rīta 5.00 bija jāceļas. Katram izdalīja 0,5 l rūgtas kafijas, īsa sakārtošanās un pēc pārbaudes bija 6.00 jāsāk „darbs“. Nometnē iekārta bija militāra. No apcietinātiem bija iecelti grupņiki, kas atbildēja par savas grupas apcietinātiem. Tiem nebija jāstrādā, bet tie skatījās, lai viņa padotie strādātu. Grupņiki bija īsti izdzinēji, jo ja noķēra ka grupa slikti strādā, tad vecā grupņika vietā nāca cits un kritušais grupņiks dabūja „strādāt“ tāpat kā citi. Pār visiem — arī grupņikiem pārvaldīja rotņiks — tāds pat apcietinātais, par kuru bija augstāks barakas vecākais — arī apcietinātais. Darbu saņēma no nometnes vecākā — arī apcietinātā — Barakas vecākais — Tas tālāk sadalīja to rotņikiem — (mūsu barakā bija 3 rotas). Rotņiki norīkoja tad savu rotu pie darba un mēs strādājām. Nometnes vecākais saņēma darba plānu uz visu nometni no komandantūras. Apcietinātie bija sadalīti pēc sodiem pa barakām. Darba laiks mums bija no 6.00—12.00 un no 13.00 — 17.00. 18.00 bija pārbaude un pēc tam līdz 21.00 mēs varējām paši apkopt sevi 21.00 tad visus sadzina barakā un noslēdz durvis. Rotniekiem bija lielas tiesības. Tie varēja sodīt pārējos. Tā nu 6.00 izgājām uz darbu. Visi tika sadalīti pa pāriem. Katrs pāris saņēma nestavas un tā izveidojās čūskveidīga rinda. Tad kādi 40 cilvēki saņēma lāpstas un sāka rakt bedri. Mēs ar nestavām lēni virzījāmies garām un racēji lika katrs vienu lāpstu smilšu uz katrām nestuvēm. Tā ar pilnām nestuvēm rinda soļoja uz priekšu apmēram 400 m un izgāza nestuves zemē, veidojot kaudzi. Apstāšanās nav. Ar tukšām nestuvēm apmetot lielu riņķi esam klāt atkal racējiem. Nestuves tiek piepildītas un viss balagāns sākas no jauna. Riņķis, kas jāsoļo, iznāk apmēram kilometru garš. Atpūšanās nav — tikai nemitīga soļošana. Vienīgi, ja kādam ir vajadzība, tad ar grupņika atļauju var tikt uz īsu laiku mazā mājiņā. Grupņiki paši nestrādā, tikai komandē. Uz mata tā kā agrāk komandēja latviešus vācu baronu vagari. Šī soļošana bija ciešama vēl saulainā laikā, lai gan arī tad tās bija mocības. Cietumā mēs bijām atraduši staigāt. Tagad nu šai soļošanā sāka sāpēt kājas. Daudziem kājas bija no nepiemērotiem apaviem noberztas jēlas — tie gāja klibodami — bet bija jāiet. Stāvoklis palika ļaunāks, kad sāka līt lietus. Mūsu apģērbs sastāvēja tad no šīs rupjās maisa drēbes blūzītes un krekla. Tas drīz vien bija cauri slapjš un mēs salām. Tomēr bija jāiztur. Tāpat saulainā laikā putekļi un smiltis cauri drēbēm nosēdās uz miesas un mēs izskatījāmies kā kādi Āfrikas melnādainie. Mūsu sapnis bija vienreiz paēst pilnu vēderu un nomazgāties. Tak tas bija sapnis. Pats Salaspils komandants Krauze ar savu suni pastaigājās un novēroja reizumis mūs darbā. Vai tam — kas bija mazliet atpalicis. Tam pārim vajadzēja skriešus uz viņa komandas celties un gulties, velkot līdzi savas nestaviņas. Tad ar piepildītām nestuvām skriešus panākt jau tālu aizgājušos pārējos. No smagajām nestuvēm rokas bija tā novilktas, ka tās sāpēja. Pusdienā dabūjām ¾ l ūdens zupiņu no vecām biežu lapām vārītu. Tad atkal soļošana līdz vakaram un vakarā saņēmām 400 gr maizes un ½ l rudzu miltu biezputru. Vai tam, kas bija ko nogrēkojies — tas dabūja tupēt ar taisno uz sāniem, jeb taisni uz priekšu izstieptām rokām. Kā redzams zīmējumā šis stāvoklis nav vieglis. Stiprākais no mums varēja to izturēt ne ilgāk par 15 minūtēm un kur tad vēl garām ēdiena porcija. Es turējos. Pirmās 4 naktis pavadīju mazā mājiņā, blakšu dēļ, tad nogurums ņēma virsroku un piektā naktī es gulēju guļas vietā. No rīta gan piecēlos sarkans kā novārīts vēzis. Pēc nedēļas smilšu kaudze, mūs sanesta, bija milzīga. Tad otrā nedēļā smilšu kaudze tika sanesta atpakaļ bedrē. 3. Nedēļā rakta jauna bedre un veidota jauna kaudze un tā joprojām. Arī ēdienu karte bija dienu dienā nemainīga. No rīta kafija, pusdienā „zupa”, vakarā biezputra un maizes norma. No sākuma mēģināju mazliet maizes paglabāt līdz rītam, bet tā ka vairākkārtīgi tiku no citiem apzagts, tad visu saņemto tūlīt apēdu. Riebīgi jau nu bija no rīta ar tukšu vēderu strādāt, bet ko tur lai dara.
Vienam otram mēģināja tuvinieki pienest paciņas. Paciņas komandantūrā pieņēma. Tak retais redzēja to saturu. Labākā gadījumā paciņas īpašnieks saņēma maizi. Pārējo labāko ēda sardze — kā taukvielas, papirosus. Bija arī gadījumi, kad apcietināto tuviniekus, kas bija mēģinājuši komandantūrā paciņas nodot, saņēma ciet un pielika veselu nedēļu nometnē veļu mazgāt un tikai tad palaida vaļā. Tad jau retais vairs saņēma paciņas.
Dzīve nometnē bija nedrošības pilna. Nekad nevarēja zināt vai kāds vārds netiks iztulkots citādi un nodots tālāk. Jā, nodevēji bija arī apcietināto starpā. Tā mūsu barakā frizieris no citām barakām vēl divi tika ielikti karcerī. (Karceris ir betona telpa, kuŗā ielika uz laiku pusplikus „grēciniekus“ no apcietinātiem. Sodītiem atstāja tikai bikses no drēbēm. Ēst deva tikai pa divām dienām reizi ½ l. zupas). Beigās pēc divām nedēļām mūs visus apcietinātos sadzina kopā, lai noskatītos frizierīša un viņu draugu pakāršanā. Izrādījās, ka viņi ar pakāršanu bija sodīti par nieku. Frizierītis bija ar pārējiem runājies ka vajadzētu mēģināt bēgt. Bēgšana būtu iespējama, ja vienā vietā varētu izgriezt žogā caurumu un tad pārspētu sargu, to nositot, un aizbēgtu. Tak viņi nemaz nemēģināja bēgt — tā saruna bija tikai tā, ja bēgtu, ko darītu, lai bēgšana izdotos. Tak kāds bija no apcietinātiem to noklausījies un nodevis komandantūrā. Rezultātā karātavas. Mums bija jāskatās, lai būtu brīdinājums, ja kāds no mums domātu tāpat runāt. Katru nedēļu pakāra divus vai trīs arī par līdzīgiem sīkumiem. Es redzēju kur vienu no apcietinātiem Krauze nošāva par to ka tas nesot dēli noskrāpēja mazliet vieglo mašīnu. Tas bija tikai moments. Viņš izvilka ieroci un šāva — tas krita. Mēs pārējie noskatījāmies un pie sevis nodomājām kas zina kuŗš no mums būs nākošais.
Jāsaka, ka starp sev līdzīgiem neesmu bijis nekad. Pēdējais, taisno otrādi — viens no pirmajiem. Tā nu pēc nedēļas jau tiku piedalīts tai kolonai, kuŗa gāja darbos ārpus nometnes. Mūsu uzdevums bija rakt prettanku grāvi pie Salaspils baznīcas. Labums atrasties šai kolonnā bija tas, ka še darbam bija sava jēga — nevis kā tai bezjēdzīgā soļošanā (mūsu valodā „rullēšanā“) ar smilšu nestavām nometnē. Otrkārt še varēja arī brīžiem atpūsties un treškārt dažreiz arī atļāva nospert kādu kāli tuvējā tīrumā. (Prettanku grāvis šķērsoja tīrumus, laukus, pļavas) Kad biju jau kādu laiciņu šai kolonnā strādājis man piedāvāja rotņiks grupas vecākā vietu, no kuŗas es atteicos. Grupas vecākā būšanai labums bija tas, ka varēja nestrādāt, bet viņa pienākumos ietilpa sekot lai padotā grupa strādātu, saņemot grupai maizi un izdalīt to, tāpat sodīt zināmā mērā disciplīnas pārkāpējus. Tas viss prasa grupas vecākam zināmu „cīņu“ ar saviem padotiem un tas bija par šķērsli šā pagodinājuma pieņemšanai. Turpināju strādāt tālāk un pēc nedēļas mani piedalīja darbam airodromā. Tas ir no rīta gāju darbā un vakarā mani atveda atpakaļ nometnē. Airodroms bija iekārtots uz ātru roku pļavā tikai pēdējās dienās. Mūsu uzdevums bija pļavas līdzināšana, norokot ciņus un piepildot bedrītes. Še jau bija vēl labāki. Reizēm sargs bija tik labs un nāca līdz tuvējo privātiedzīvotāju mājām, kur mēs gājām, lai palūgtu dzeramo ūdeni, pie viena apelēdami pie iedzīvotāju līdzjūtības lūdzām arī ko ēdamu. Tā bieži vien bez ūdens dabūjām arī kādas maizes garoziņas, kādus vārītus kartupeļus vai ko citu ar ko varējām remdēt kaut cik mūžīgi izsalkušos vēderus. Šīs pārmaiņas bija jaušamas gaisā un šo to no notikumiem „ārpasaulē“ dzirdējām no citiem cilvēkiem.
Pasts vairs nedarbojās, jau fronte bija pievirzījusies itin tuvu Salaspilij. Dēļ tā no Rīgas Salaspilī nepienāca vairs vēstules. Šad un tad ar vilcienu atbrauca Salaspilī no Rīgas kāds no apcietināto piederīgiem, atvedot produktus. Šos produktus piederīgie nenesa uz nometni, jo tur tos apcietinātais nedabuja, bet gan uzmeklēja apcietināto darba vietā, kur tad piederīgais varēja kādu minūti parunāt un paciņu nodot personīgi. Sargāt mūs še sargāja vācu lidotāji, kuŗi bija diezgan cilvēcīgi. Arī mums tad bija laime pārējiem, jo tādās reizes arī mums krita kāds gabaliņš maizes, kāds papiraus vai burkāns. Daudzreiz arī darbs mums bija jāpārtrauc, jo uzlidoja Sarkanās Armijas lidmašīnas, kas bombardēja apkārtni. Tad mēs paslēpāmies, jo dabīgi, ka lidotāji nevarēja šķirot mūs no vāciešiem un vispāri no militāriem objektiem. Bija arī daži upuri. Pats gan tiku vienmēr sveikā cauri. Šai laikā arī viena vai otra grupa apcietināto atstāja nometni un tika nosūtīta uz Vāciju. Septembra vidū mani iedalīja darbam nometnē — pie bomja cilāšanas vārtos. Tas ir pie nometnes ārējiem vārtiem stāvēja sardze un tur mums apcietinātiem nebija ko meklēt. Nometnē iekšā tuvu vārtiem stāvēja komandantūras ēka. Pie komandantūras vienmēr stāvēja dažādas mašīnas un personas kuŗām bija vajadzīgs apcietināto darba spēks. Šiem pašā nometnē nebija ko meklēt. Lai viņi aiz pārpratuma neiekļūtu nometnē, tad tūlīt aiz komandantūras ēkas pāri ceļam bija pārvilkts bomis, kuŗš bija paceļams un nolaižams, tāpat kā dzelzceļu pārbrauktuvju bomi. Vot pie šāda bomja dabūju stāvēt arī es. Darbs man bija sešas stundas dienā, pēc kam mani nomainija cits. Nu mans stāvoklis uzlabojās. Par šo darbu dabūju no virtuves papildus vēl divas porcijas zupas, katrā ēdienu reizē, tā mana parastā porcija nāca kā trešā. Nu vismaz es biju paēdis. Arī mēteli dabūju, kas septembra vidū, pastāvot biežajiem lietiem bija ļoti no svara, jo nu vairs tā nesalu. Tak mans prieks nebija ilgs. 24. Septembra rītā 44. g. mūs nostādīja nometnes vidū ceļam uz Vāciju.

We use cookies to improve your experience on our website. By browsing this website, you agree to our use of cookies. Read more.

Tēzaurs